Tas saistīts ar to, ka pēdējā laikā kaut kā tieši vai netieši nākas saskarties ar cilvēka lēmumu pieņemšanas procesu izpēti. Viens no iemesliem, kas tomēr mani piespieda ierakstīt šo ierakstu tagad un tieši tagad ir tas, ka blandoties par TEDx Riga lapu, sāku skatīties Barija Švarca (Barry Schwarz) TEDtalks runu par izvēles paradoksu (skatīt video zemāk, tam var uzlikt arī latviešu subtitrus) jeb “jo vairāk mums ir jo mazāk mums ir”. Runā teiktais, savukārt, sasaucas ar Eduardo Portera (Eduardo Porter) grāmatu, kuru šobrīd lasu – The Price of Everything. Par to sīkāk uzrakstīšu, kad būšu pabeidzis lasīt, bet jau šobrīd varu to rekomendēt lasīšanai.

Bet ne par to stāsts! Patiesībā – viss noved pie Stīva Džobsa un Apples produktiem un tā, kāpēc tiem ir tāda veiksme tirgū. Kādu laiku atpakaļ lasīju interviju ar Džonu Skalliju (John Sculley), kurā kā viena no lietām bija aprakstīta Džobsa “metodoloģija”, kas izpaužas tā, ka Džobs ir postulējis, ka “klients nezin, ko viņš grib, tāpēc mēs viņam iedosim šo!”. Tas arī ļoti spilgti bija redzams iPad 2 atklāšanā, kur Džobs, neskatoties uz savu ne to labāko veselības stāvokli, vairākkārtīgi uzsvera Apple produkcijas pārākumu pret konkurentiem. Tāpat pietiek vien paskatīties uz pašiem Apple produktiem – tiem ir tikai tas, ko Apple Džoba personā ir izdomāši, ka tur būs. Starp citu – norādes uz Džobsa “metodoloģiju” ir atrodamas otra Apple dibinātāja Stīva Vozņaka (Steave Wozniak) autobiogrāfijā iWoz.

Un, protams, no tehnikas tas ir pārmeties arī uz programmatūru – paskatities uz Appstore! Protams, no vienas puses tas atgādina Lielo brāli, kurš visu laiku norāda, kas un kā jādara, savukārt, no otras puses, tas cilvēku atslogo no tā, ka tam vairs nav jādomā vai datoram vajag tādu vai šitādu disku vai videokarti, tādu vai šitādu atjauninājumu, tādu vai šitādu draiveri kamerai, kuru viņš vakar nopircis, un tā vietā viņš var vienkārši nodoties radīšanai! Rezultātā iegūstam sava veida kompromisu (trade-off) – tie, kuri vienkārši grib strādāt un radīt un tie, kuriem patīk “ķimerēties pa iekšām” jeb procesa vergi, ja tā var izteikties. Katrā ziņā – ja kādam liekas, ka teksts par Apple šeit bija nevietā, varu teikt, ka tas ir viens no spilgtākajiem piemēriem par izvēles brīvību, kas man ātrumā iešāvās prātā.

Un visbeidzot, kā vēl viena no lietām, kas kaut nedaudz sasaucas ar šo pašu tēmu – kā pārlieku lielā atkarība no tehnikas ietekmē mūsu miegu un mūs pašus. Un par to nesen ir publicēts rakstiņš CrunchGear, kurš, savukārt, norāda uz svaigu Amerikas Nacionālā Miega Fonda pētījumu, kuru īsumā var aprakstīt kā “jo vairāk tehnikas ir mums apkārt, jo sliktāk mēs guļam”. Savā ziņā, no personīgās prakses atliek vien piekrist.

Sirds izkratīta, atliek vien urbt tālāk. Taču šo tēmu kaut kad atkal paturpināšu.

No rīta ieeju istabā un skatos – jopt! – kaķis spēlējas ar peli! Nu labi – dzīvnieks droši vien gribēja parādīt, ka ir kruts un tā, noķēris ārā peli, iestiepis pa logu istabā un tagad ar to spēlējas. Protams, pele ir dzīva un no kaķa bēg. Viss beidzās ar to, ka pele paskrēja zem klubkrēsla, kur kaķis tai vairs klāt netika… Rezultātā kaķis ņēma un notinās pa atvērto logu un mēs kādu brīdi dzenājām to peli pa istabu, drudžaini visu stumdot un mēģinot to nosist. Taču rezultātā tā pele vienalga pamanījās kaut kur pazust. Labi – sūds ar peli, nodomāju – gan jau pati nosprāgs vai notīsies.

Bet nekā nebija – sēžu tagad vakarā dzīvojamajā istabā, kas ir blakus sākotnējai istabai un ar acs kaktiņu redzu, ka pa stūri kaut kas kustas. Pārmetu acis no datora uz stūri – nē, viss tukšs. Pēc brīža atkal kustas – šoreiz pamanos ātrāk piefiksēt kustību un izrādās, ka tā taču ir tā pati pele! Atkal sāku drudžaini to dzenāt, lai nosistu – taču viņa pamanījas atkal pazust. Bet šoreiz es ceru, ka biju gudrāks, jo ņēmu un vienā dzīvniekiem un bērniem nepieejamā, bet pelēm pieejamā vietā sabēru saindētus graudus, ar ko parasti indēju žurkas ārā sētā. Cerams, ka stulbā pele tos saēdīsies un pēc pāris dienām nosprāgs vai vismaz izlīdīs apdullusi kādā vietā, kur to varēs viegli nosist.

Katrā ziņā stāsta morāle ir viena – gan kaķi, gan peles lielākoties ir stulbi dzīvnieki – labāk neieviesiet ne vienus, ne otrus.

Varu vien piebilst to, ka iesīkstējušie principi “vairāk = labāk” ir jāatmet un jāmaina veids kā informācija tiek pasniegta. Katrā ziņā – pateicoties tieši šai grāmatai esmu jau izveidojis un uzstājies ar pāris prezentācijām saistībā ar studijām, un pēcāk aptaujātajiem cilvēkiem tās ir patikušas. Laikam jau, galvenokārt, ar to, ka ir atšķīrušās no nodrāztajiem buletpointiem, kas ir sastopami simtiem gandrīz katrā prezentācijā, ko esmu skatījis pēdējā gada laikā. Jāņem vērā arī fakts, ka grāmata nemaz nesatur receptes pēc šnites “dari tā, iegūsti to”, bet gan liek padomāt par tām lietām, kas parasti tiek darītas nepareizi.

P.S. Tā kā grāmatu biju aizņēmies un tagad man tā ir jāatdot, varat piefiksēt, ka šo un vēl arī šo grāmatu Presentation Zen Design: Simple Design Principles and Techniques to Enhance Your Presentations es labprāt kādreiz saņemtu kā dāvanas :)

Nākamais paveicamais darbs, kamēr printeris skrapstinās ar savām galvām, bija šīs lapas WordPress atjaunošana uz pēdējo aktuālo versiju. Tā nu beidzot tas ir izdarīts! Gan WP, gan visi plugini ir ar pēdējām versijām. Pieliku arī iespēju, ka ieraksti tiek atspoguļoti arī manā Twitter kontā. Visas šīs bloga sakarā paveiktās darbības, savukārt, manī rosina vēlmi šeit tomēr kaut ko ierakstīt biežāk :) Redzēs, kā nu būs!

Vēl šodien pateicoties EDI Gatim tika atdzīvināts Mārtiņa “nosvilinātais” Arduino. Viss remonts patiesībā izpaudās tikai ar FTDI čipa nomaiņu pret jaunu. Tā nu esmu ticis pats pie sava bezvadu sensora :) Atliek vien saņemties un palīdzēt Ģirtam ar MansOS portēšanu ATmega platformai.

Un vēl galīgi biju piemirsis, ka saistībā ar DFSP nācās LU DF 1.kursa studentiem pastāstīt par MSSQL un datu bāzēm kā tādām, jo redz, briest eksāmens, taču vismaz padsmit cilvēkiem nav sajēgas par dažādām it kā elementārām lietām, kā piemēram, ER modelis, funkcionālās atkarības, DB fiziskais modelis utt. Cerams, ka tagad viņiem tapa skaidrāka bilde par notiekošo un viņi spēs nokārtot eksāmenu, jo centos skaidrot cik vienkārši vien varu :)

Nedaudz priekšvēstures – mētājās man mājās liels un pavecs HP Color InkJet CP1700 printeris, ar kuru jauki var drukāt lielā ātrumā un līdz pat A3 formātam. Stāvēja tas uz plaukta un nevienam netraucēja, līdz man to pagājušo nedēļu ievajadzējās. Pieslēdzu un izsecināju, ka melnais un vēl pāris tintes kārtridži no stāvēšanas ir aizkaltuši un vairs īsti nedrukā. Visādi izmēģinājos, taču nekā… OK – pērkam jaunus! Paskatījos GNT lapā un sapratu, ka bez 18-20LVL kā minimums par gabalu netikšu cauri – un man vajag 4!!! Sāku rakāties pa internetu un atradu – atjaunotos kārtridžus vairākos internetveikalos – un komplekts man izmaksātu tikai 21LVL!

Te nu sākās otrā daļa. Otrā dienā atbraucu uz EDI un iegāju lejā mazajā kantorītī, kurš tirgo visādu biroju drazu – tajā skaitā kārtridžus. Zināms, ka tur it kā viss ir lēti un pat iespējams pakaulēties. Uzzināju, ka mans kārtridžu komplekts ar visu atlaidi diemžēl maksātu ap 40LVL. Tātad skaidrs – uzvar internetveikals! Paskatos viņu lapā – jā, kārtridži ir uz vietas. Piezvanu, pajautāju – jā, esot – tiesa, šodien tos neatvedīšot, bet tikai rītā (ir trešdiena, kad to visu daru). Saku, nekas – derēs. Labi – esot jāaizpilda pasūtījums un tā kā ir uz uzņēmumu, tad man atsūtīšot rēķinu apmaksai. Labi, runāts – darīts! Pusstundas laikā viss ir nokārtots un man atliek gaidīt savus kārtridžus.

Pagāja ceturtdiena, pienāca piektdiena. Nenoturējos un vakarpusē zvanu uz to kantori ar jautājumu, kuri ir mani kārtridži. Atbilde skan – neesam vēl atveduši, būšot nākamnedēļ, bet mēs dosim jums ziņu! Nedaudz nikns, tomēr gaidu nākamnedēļu (t.i. šo nedēļu). Pienāca pirmdiena – ziņu kā nav tā nav. Pēcpusdienā jau niknāks zvanu – un izrādās, jā – esot tiko atveduši! Tieši man grasījušies zvanīt! Labi – tā kā ir jau pēcpusdiena un pāri visai pilsētai dzīties nav jēgas, tad atlieku savākšanu uz šodienu (otrdienu). Ap 12iem ierodos kantorī un saku, tā un šitā – dodiet man manus kārtridžus un pavadzīmi. Pretī saņemu bezmaz vai aizvainojošu tekstu – tipa, jūs bijāt pasūtījis uz privātpersonu! Un vispār, vajadzējis to norādīt pasūtījumā! Te nu es tomēr noturējos un tikai nedaudz paceltā balsī pateicu, ka: 1) tas jau bija izdarīts; 2) bija rēķins uz uzņēmumu; 3) arī apmaksa ir veikta no uzņēmuma. Tad nu skuķītis ar aizvainotu seju ņēmās minūtes 15 pārzīmēt pavadzīmi. Beigās es tomēr savus kārtridžus dabūju – cerams, ka tie arī būs +/- OK, bet no šīs lietas esmu kārtējo reizi guvis atziņu – neiepērcieties mazos internveikalos, kuri saka/uzrāda, ka viss viņiem ir uz vietas – TĀ TAS parasti NAV! Lai arī ieguvums naudiskā izteiksmē bija diezgan liels, taču jaunus nervus par to naudu nenopirksi. Tā lūk!

P.S. Konkrētais kantoris – BestPC.lv jeb SIA “TĪKLS NET”.

Tāpat arī esmu sapratis, ka tad, kad ir pašam savs bizness, tad nav laika nodarboties ar visādām muļķībām – piemēram, ar blogošanu, jo – kamēr ir ko darīt un par to vēl maksā – atliek tik urbt! Tiesa – pilnībā no muļķībām neesmu atbrīvojies – turpinu geoslēpņot, braukt ar mašīnām un dažreiz iedzert kādu grādīgāku dzērienu.

Tā man īsumā iet – pa brīdim jau atveru šo lapu un paskatos, ka – eh – varētu takš kaut ko ierakstīt! Bet parasti ar to arī viss beidzas :) Bet – gan jau!