Pirms intervijas daži fakti, kas ieskicē notikuma kontekstu. Studentu vēstulē un vēlāk publiskotajā plakātā ar atsaucēm ir paustas aizdomas par plaģiāta pazīmēm dažu LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēku tulkojumos un monogrāfijās. Vēstulē apšaubīts arī vairāk nekā 100 tūkstošu latu finansējuma lietderīgums un procedūra, kādā tas vairāku gadu garumā piešķirts Filozofijas un socioloģijas institūta (FSI) paspārnē veiktajam pētījumam Dzīvespasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija.

Šī nav pirmā reize, kad publiski rakstīts par šiem jautājumiem. Pērn NRA rakstīja par to, ka M.Kūle un FSI Zinātniskās padomes priekšsēdētāja Ella Buceniece vienlaikus darbojas arī Latvijas Zinātnes padomes humanitāro zinātņu ekspertu komisijā; M.Kūle ir tās priekšsēdētāja. KNAB pērn sāka pārbaudi, lai pārliecinātos par viņu darbības atbilstību likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normām – bija radušās šaubas par konkursa rezultātu objektivitāti fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu finansēšanai humanitāro un sociālo zinātņu jomā. Pārbaude nav pabeigta, slēdziena vēl nav.

Šonedēļ profesore Maija Kūle kādā lekcijā minēja, ka ir sacelts ’’ļembasts pret filozofiju’’, Dienā ir virsraksts Studenti pret pasniedzējiem. Gribas saprast – vai jūs esat pret filozofiju, vai pret pasniedzējiem, vai pret ko citu? Varbūt “par” kaut ko?

Mēs noteikti neesam pret filozofiju, tā mūs ļoti interesē. Mēs nevēlamies, lai kaut kā filozofija Latvijā pārstātu būt. Tas, kā tagad ar plakātu sevi esam pieteikuši: studentu grupa, kas nav apmierināta ar pašreizējo situāciju [filozofijas studijās]. Pārmetumi par pasniedzēju plaģiātiem nav atbildēti un karājas gaisā jau vismaz gadu. Atsevišķi cilvēki par to runā jau gadiem. Katrā ziņā ir daudz lietu, ko mēs, studenti, mēģināsim tagad atrisināt.

Kā?

Esam saņēmuši  ļoti lielu atbalstu pēc pirmās vēstules, kas pagājušajā nedēļā parādījās internetā, un tagad mēģināsim organizēt, lai 7.maijā sniegtu prezentāciju. Tēmu loks, ko piedāvāsim, ir plašs. Piemēram, profesora Kūļa iespējamais [Kanta darbu tulkojumu] plaģiāts no Rolava. Mēs dosim iespēju izteikties visiem, kas to vēlēsies.

Kā tas nākas, ka šīs problēmas pacelšanu jūs iniciējat tagad – vēlēšanu gadā?

Ar to nav pilnīgi nekādas saistības. Man pašam viedoklis par politiku ir ļoti stingrs un nemainīgs. Pašlaik man neviena partija nepatīk, tā ka politikai tagad iešu garām.

Bet kāpēc tagad? Kāds bija atspēriena punkts?

Pagājušajā  gadā mums [filozofijas bakalauru 2.kursam] beidzās lekcijas pie viena no labākajiem un draudzīgākajiem pasniedzējiem – Jurģa Šķiltera. Mēs bijām ļoti pateicīgi par darbu un laiku, ko viņš mums veltījis. Jo zinām, ka situācija naudas sadalījumā [fakultātē] ir ļoti, ļoti negodīga. Ir pasniedzēji, kas saņem divas algas – vienu no LU, otru – no FSI. Viena no šādām pasniedzējām ir Maija Kūle, kura publiski lekcijās maģistriem stāsta: „Lai tie bakalauri nāk pastrādā par manu algu.” No otras puses, ja jūs apskatīsiet viņas valsts amatpersonas deklarāciju VID lapā, tad redzēsiet, ka tas, ko viņa saņem no LU, ir nieki, salīdzinot ar to, kas viņai nāk no FSI. (2008.gadā M.Kūle kā LU profesore algā saņēma 14,6 tūkstošus latu gadā, bet kā FSI direktore – 31,7 tūkstoti latu gadā – red.) Pagājušajā  gadā KNAB arī sāka pārbaudi par naudas sadalījumu, par to, ka viņi paši sev dala algas.

Kuri ir tie, kas paši sev dala algas?

FSI cilvēki. Cik mums zināms, tikko pabeigts audits FSI – milzīgi biezs, ar daudziem nesmukumiem iekšā. Atklātas daudzas nekārtības, bet viss, ko M.Kūle ir atbildējusi, ir uz kādām divām A4 lapām: „Jā, ekonomiskā krīze ir izcils brīdis, lai mēs beidzot sakārtotu savas finanses.”

Vai nav tā, ka jūs cenšaties aptvert ļoti plašu problēmu loku, kas notiek šajā fakultātē – par studiju kvalitāti, pasniedzēju naudām, apšaubāmo prestižu zinātnē? Kas jums, filozofijas bakalauriem un maģistriem, ir pamatproblēma?

Šodienas plakātā [kas izlikts fakultātē] var redzēt, ka mums nav vienas konkrētas pamatproblēmas. Es izvēlējos franču revolūcijas lozungu Brīvība. Vienlīdzība. Brālība. Tas tāpēc, ka mūs jau Satori.lv publicētā raksta komentāros Maija Kūle pamanījās nosaukt par marksistiem, nihilistiem, vēl kaut ko tamlīdzīgu. Es padomāju: nu, es arī šo to zinu par revolūcijām, un ne visas revolūcijas, kas notikušas, bija marksisma revolūcijas.

Mums ir konkrēti uzdevumi, ko katrs vēlamies darīt, problēmas, ko risināt. Es savu vārdu pagaidām esmu ielicis pie pieciem vai sešiem projektiem.

Nosauc dažus!

Viens no tiem būs [Maijas un Riharda] Kūļu Filosofijas grāmatas errata jeb kļūdu labojums. Mēs iesim cauri katrai lapai, piesiesimies katram vārdam, katram teikumam. Meklēsim faktoloģiskās kļūdas, atsauču trūkumu. Ievadā par Hēgeli, piemēram, Kūlim ir divi tieši tādi paši teikumi kā Bertranam Raselam, kas ir visai paradoksāli, jo mums, studentiem, Raselu lasīt neiesaka – viņš neesot bijis filozofs, kā man lekcijā reiz teica pasniedzējs Igors Šuvajevs.

Manuprāt, pasniedzēji pašlaik izmanto savu autoritāti, savu vērtīgumu sabiedrībā, lai nebūtu jāatbild uz konkrētiem pārmetumiem, kas mums tiešām sakrājušies šo divu gadu laikā, bet mēs nevaram viņus dabūt uz konkrētu sarunu. Studentiem vajadzētu varēt aiziet pie pasniedzēja un pajautāt: „Jūs mums tikko teicāt to un to. Lūdzu, pamatojiet! Jūs balstījāties savā sapnī, ko vakar redzējāt, vai kādā pētījumā, kādā rakstā?” Mums nevajadzētu būt vaļīgiem pret kritērijiem, ko mēs pieprasām no pasniedzējiem un ko pasniedzēji pieprasa no mums.

Kā izpaužas filozofijas fakultātes pasniedzēju vaļīgums?

Ja notiek eksāmens pie profesora Kūļa, mēs visi pirms tam zinām: ja pateiksim maģiskos atslēgas vārdus „simboliskais reālisms”, atzīme būs 9 vai augstāka. Deviņi ar zvaigznīti, un šķiramies kā draugi.

Vai studentiem ir izdevīgāk protestēt, vai būt lojāliem sistēmai?

Jaunajā, skaistajā vēstulē, kas it kā vairāk reprezentē visu mūsu domas, mēs uzrakstījām, ka nestrīdēsimies par to, kas ir pareiza filozofija, jo tas ir tas pats, kas velt Sīzifa akmeni kalnā. Taču jāmeklē alternatīvas, jo mēs redzam, ka līdz šim pie stūres [filozofijas fakultātē] bijuši FSI cilvēki ar saviem pētījumu virzieniem – fenomenoloģiju, hermeneitiku, un rezultātu nav nekādu.

Uz kā tu balsti šo apgalvojumu?

Pagājušajā  gadā ar rakstiem presē šī tēma tika pacelta. Piemēram, Dzīvespasaules fenomenoloģiskās un hermeneitiskās deskripcijas projekts. Naudas iztērēts milzīgi daudz – protams, tas aiziet daudziem cilvēkiem, tas aiziet izdevumos par kafiju un vēl kaut ko. Bet kāds ir rezultāts?

Profesore Ella Buceniece NRA raksta: cilvēki mīļie, nāciet skatīties, ko mēs darām, bet – mēneša pēdējā pirmdienā pēc trijiem. Manuprāt, tā nav nopietna pieeja. Jūs saņemat naudu no valsts, no studentiem, nodokļu maksātājiem – tā nav jūsu privāta institūcija, kurā jūs vienkārši varat dzīt sviestu! Ja jūs esat gatavi sabiedrībai stāstīt tikai vienu dienu mēnesī, ko pētāt, tad, manuprāt, neesat naudu par darbu pelnījuši. Tad ļaujiet strādāt cilvēkiem, kuri tiešām darīs visu, kas viņu spēkos, lai mēģinātu pierādīt, ka filozofija var būt noderīga un praktiski pielietojama! Pierādīt, ka filozofi spēj sadarboties ar citām disciplīnām: psiholoģiju, ekonomiku, statistiku, ar jebkuru citu fakultāti! Ka mēs neesam augstprātīgi.

Kā studentam palīdz pētnieciskais darbs, ko veic institūts?

Viņi izdod pētījumus, kurus vienkārši neviens no mums nelasa.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tie nav lasāmi. Tie ir nekvalitatīvi. Piemēram, Robertam Apinim ir pētījums par izteikumu loģiku. It kā nopietns darbs, ja pašķirsta. It kā tabulas sazīmētas. Taču, ja šo darbu iedotu ekspertam, kas šajā jomā ir zinošs, viņš pateiktu: darbs nav pielietojams, sarakstītas pilnīgas blēņas! Vēl viens piemērs [Maijas Kūles grāmata] Eirodzīve. Es esmu tagad iepazinies tikai internetā ar pāris fragmentiem, bet tas, ko esmu lasījis, ir vienkārši blēņas.

Varbūt tā tu runā tāpēc, ka esi paviršs students ar sliktām sekmēm, kurš vēlas sariebt pasniedzējiem?

Nē, es ļoti centīgi un kārtīgi mācos – lieku roku uz sirds!

Vai kaut kas divu gadu laikā studijās bijis arī auglīgs?

Pirmajā gadā bija ļoti vērtīgs kritiskās domāšanas kurss pie Arta Sveces. Manuprāt, pirmkursniekiem – filozofiem mēģināt iemācīt domāt kritiski ir pats sliktākais, ko tie, kas ir „kliķe”, varēja izdarīt. Mums visiem tas kurss ļoti patika, un mēs tiešām pēc tam mēģinājām domāt kaut mazliet kritiskāk. Reizē vai drīz pēc tam mums bija kultūras vēstures kurss pie Riharda Kūļa. Tur mēs varējām sākt praktiski pielietot savas kritiskās domāšanas prasmes.

Kas tevi neapmierināja Kūļa kursā?

Tas, ka nav nekāda satura. Mēs atnākam uz lekciju, lai uzzinātu kaut ko par kultūras vēsturi, kultūru, bet mēs uzzinām, ka Kūlim ir divi dēli, ko viņi darījuši nesen, kur ceļojuši, ko Maija Kūle (Riharda Kūļa sieva – red.) par to domā un vēl kā Maijai klājas. Mēs uzzinām visu par pasniedzēja privāto dzīvi – lietas, kas mūs neinteresē. Mēs lekciju laikā lasām grāmatas, čalojam, skatāmies griestos. Gaidām, kad tās mocības beigsies. Pasniedzējs vienkārši sēž priekšā sakrustotām kājām un izrāda savu augstprātību, filozofa statusu, ka, redziet, es esmu tik daudz sasniedzis, ka varu atnākt pie 1.kursa, sakrustot kājas un vienkārši dzīt sviestu, un man nekas par to nekad nebūs, jo (rāda uz augšu) šeit es, bet šeit (rāda uz grīdu) – jūs.

Vai tajā  brīdī izlēmi, ka protestēsi?

Patiesībā vēl ne, jo Kūļa lekcijas pārtraucu apmeklēt. Es nolēmu, ka varu šo laiku pavadīt lietderīgāk, piemēram, kaut vai guļot mājās un skatoties televizoru. Mana neapmierinātība krājās, bet ļoti svarīgs pagrieziena punkts bija ētikas kurss pie Andra Rubeņa.

Visā kursā Rubenis atnāk auditorijas priekšā un lasa savu grāmatu. Autoritatīvi stāsta mums par ētiku. Jautājumus mēs nedrīkstam uzdot. Mēs nedrīkstam apšaubīt viņa viedokli, mēs nedrīkstam iepīkstēties. Kad nododam mājasdarbus, vērtējumu atpakaļ nesaņemam. Visu cauru gadu es tiešām cītīgi, pēc labākās sirdsapziņas strādāju, jo ētika ir joma, kas mani ļoti interesē.

Kas tev nepatika – ka nav diskusijas?

Man nepatika, ka pasniedzējs atnāk kā mācītājs draudzes priekšā un tagad mums, mirstīgajiem, deklamējot pasniedz ētiku. Bet tie bija vēl tikai ziediņi. Pienāca eksāmena diena. Mēs visi atnācām, es domāju: nu beidzot varēšu parādīt, ko zinu! Eksāmens bija tāds, ka mums jātur priekšā un jāpārraksta savi pieraksti, kas principā ir konspekti no Rubeņa lekcijām.

Es tajā brīdī nebiju informēts, ka Rubenis studentu darbos grib lasīt pats savas domas, savus vārdus studenta rokrakstā. Pastūmu pierakstus malā, varbūt kaut ko mazliet paskatījos, bet rakstīju, ko pats atceros no ētikas, ko domāju. Man bija ļoti slikts darbs – nenoliedzu. Taču, tā kā cauru gadu biju aktīvi strādājis un LU Informatīvajā sistēmā (LUIS) bija konkrēti vērtēšanas kritēriji – eksāmens 50 procenti no atzīmes –, domāju, ka uzrakstītais īpaši manu atzīmi neietekmēs. Domāju, ka saņemšu par eksāmenu 6-7 un vidējā atzīme par kursu man būs 8. Nodevu darbu un jutos lepns, ka nepārrakstīju Rubeņa domas, ka uzrakstīju, ko pats domāju, lai cik arī tas darbs būtu slikts.

Un cik dabūji?

Pienāca diena, kad gājām pie Rubeņa noskaidrot atzīmes. Ejam visi iekšā kā pie bikts. Kad pienāk mana kārta, viņš man saka: „Pieci! Un labi vēl, ka tik daudz ieliku!” Saruna beidzās ar to, ka pasniedzējs man pateica, ka es neko nesajēdzu, ka man jābeidz filozofēt un jāstājas ārā no fakultātes.

Tajā  dienā es izgāju no fakultātes tik dusmīgs kā vēl nekad mūžā. Nebiju tik dusmīgs par piecnieku, bet gan par pasniedzēja attieksmi. Par to, ka nevarēju saņemt argumentētu pamatojumu, kāpēc tādu atzīmi saņēmu. Tā ir mana sliktākā atzīme, un tieši ētikā. Iedomājos, kā būs, ja gribēšu studēt ārzemēs un sūtīšu augstskolai savu atzīmju izrakstu. „Un tagad paskaidrojiet, kāpēc jums ētikā 5,” man prasīs. Būs jāstāsta šis stāsts atkal.

Kāda ir tavu kursa biedru attieksme pret mācību kvalitāti?

Ļoti sarežģīta, mūsu kurss nav homogēns veidojums. Esam ap četrdesmit studentu. Katram ir savs viedoklis. Tiklīdz biju aizsūtījis savam kursam vēstules versiju, sākās tenkas. Ar mani sāka strīdēties cilvēki, kuri pie pasniedzējiem, pret kuriem vēršos, raksta kursadarbu. Tagad mūsu kursā veidojas mazas grupiņas, kas apspriežas savā starpā, kā vislabāk reaģēt uz situāciju. Ir tādi, kuri atbalsta manu nostāju, bet neatbalsta vēstuli. Viņiem nepatīk mans kareivīgums. Viņi saka, vajadzēja sākt no iekšienes. Tagad, viņi saka, ir piesaistīti žurnālisti, būs problēmas, kauns. Mēs visi esam pataisīti par muļķiem.

Kāpēc nesāki par sasāpējušajiem jautājumiem runāt „no iekšienes”?

Mums bija skaists plāns: apstaigāt filozofus, noskaidrot, kādas ir iespējas jaunai – paralēlai studiju programmai. Mēs nevienam neko negribējām atņemt. Paralēli mēs gribējām noskaidrot par plaģiātiem, atrisināt šīs cūcības. Taču vēstule, ko gatavojām iekšējai lietošanai, tika atrasta un iznesta publiskajā telpā. Mums vairs nebija, kur atkāpties – bija jāsāk runāt publiski.

Vai par alternatīvas filozofijas studiju programmas iespējām esat jau runājuši ar dekānu?

Nē. Taču vēstulē esam rakstījuši, ko sāksim darīt. Kognitīvo zinātņu filozofijas programma [fakultātē] ir daudzmaz izstrādāta. Mēs mēģināsim [kopā ar to] dabūt cauri darbdienas filozofijas programmu. Es ļoti cienu Vēja* darbus, to, ka viņš Latvijā bijis gandrīz viens pats ar analītisko filozofiju.

Zem darbdienas filozofijas karoga mēs varam iet un teikt – re, kur kognitīvo zinātņu filozofija, analītiskā tradīcija, bet nākotnē – eksperimentālā filozofija**! Ar to mēs varam tikt priekšā citām Eiropas valstīm. Tur ir potenciāls.

Ja mēs [LU] varētu izveidot darbdienas filozofijas programmu, mēs varētu tikt no tās vietas, kur esam tagad, pavisam citā vietā, kas noteikti būs daudz labāka.

Eksperimentālās filozofijas izveidotājs Džošua Knobs (Joshua Knobe) nākamgad būs Rīgā – pasniedzējs Jurģis Šķilters viņus ir uzaicinājis uz konferenci par morāli. Man ir ideja ar viņu parunāt – varbūt viņš mums var palīdzēt ar padomu, kā izveidot [darbdienas filozofijas] programmu Latvijā. Kāpēc jātēlo, ka filozofi ir pārāki par citiem cilvēkiem, ja ir skaidrs, ka viņi nav pārāki?

Tas lasāms arī jūsu publiskajā vēstulē – filozofiju, kas uzskatāma par elitāru zinātni, jūs gribat vienkāršot, lai skaidrotu to sabiedrībai.

Kas uzskata filozofiju par elitāru zinātni?

Paši filozofi.

Tieši tā! Bet mēs, jaunie, tādi neesam.

Jūs gribat būt vienkāršāki?

Nav jau tā, ka mēs gribam vienkāršot sarežģītas lietas.

Gribat būt sabiedrībai pieejamāki ar savām zināšanām?

Tieši tā, pieejamāki. Runāt ar sabiedrību. Top projekts argumenti.lv – ideja patapināta no askphilosophers.org, kur cilvēki uzdod filozofiem dažādus jautājumus. Piemēram, lūdz uzrakstīt divos paragrāfos, kāda ir dzīves jēga. Cilvēks nekad nav par to domājis, bet kādu nakti nevar aizmigt un aizdomājas. Pie kā viņam vērsties ar šādu jautājumu – pie fiziķiem? Nē taču. Viņš var jautāt filozofiem!

Tas ir tas, ko mēs gribam dot. Te būs iespējas arī filozofijas studentiem salikt galvas kopā un domāt, kā atbildēt uz kādu [lasītāju iesūtītu] jautājumu. Ja jūs gribat uzzināt ko vairāk, nāciet studēt filozofiju!

Ar interakcijas palīdzību gribat ievilkt filozofijas zinātnē interesentus?

Ko nozīmē zinātne? Nav jau tā, ka zinātnieki nodarbojas ar zinātni un mēs – oi, mēs no tās neko nesapratīsim! Zinātne ir metode. Pieeja dzīvei. Kritiska argumentācija. Tas, ko kvalitatīvai filozofijai vajadzētu darīt: kritiski izvērtēt savus argumentus, mēģināt arvien sevi apgāzt, izvirzīt jaunas teorijas, nevis apspēlēt vecas dogmas. Tātad, nevis filozofijas zinātniskošana, bet…

Lietderība?

Vienmēr par filozofu lietderīgāks būs tas cilvēks, kurš atnāks pie jums uz mājām un pieslēgs elektrību, pārdos ēdienu.

Kā filozofs var konkurēt ar elektriķi, pavāru?

Pavārs jau arī kādu nakti, gulēt ejot, sāk domāt: būt pavāram ir forši, bet kas notiks pēc nāves? Mūsdienās cilvēkiem ļoti grūti dabūt jēdzīgas atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Parādās arvien vairāk šarlatānu. Viņu vietu vajadzētu ieņemt filozofiem.

Kādas ir pasniedzēju savstarpējās attiecības filozofijas fakultātē?

Es nezinu, kas notiek katedrās. Pagājušogad mums bija ļoti labs pasniedzējs Golde. Interesantas, aizraujošas lekcijas. Viņš mācēja studentus piesaistīt. Taču Kūlis viņu nosauca par nožēlojamo dzērāju un izmeta no fakultātes. Nebija jau tā, ka mēs nezinājām par pasniedzēja problēmu, bet tas neradīja problēmas [viņa lekciju kvalitātei]. Ha, mēs paši (domā pasniedzējus, kuriem izteikuši protestu atklātajā vēstulē – red.) zagsim tulkojumus, piešķirsim sev naudu, nodarbosimies ar sviestu, bet šo cilvēku – izmetīsim!

Jūs publiski esat pārmetuši profesorei Maijai Kūlei viņas lielos ienākumus. Vai tas, ka kāds akadēmiskajā vidē pelna daudz, ir apliecinājums negodīgumam?

Nauda pati par sevi neliecina par negodīgumu. Daudz lielāka alga [nekā Maijai Kūlei] ir rektoram Mārcim Auziņam, bet var paskatīties, kādu darbu viņš dara. Viņš ir publicējies starptautiski atzītos izdevumos. Tāpat kā mūsu fakultātes pasniedzējs Jurģis Šķilters. Bet viņu es pat negribu pieminēt, jo viņa nostāja ir neitrāla šajā situācijā.

Kāpēc studentu ļoti atzinīgi novērtētie pasniedzēji Artis Svece, Jurģis Šķilters nepauž savu nostāju par notiekošo?

Aizejiet, paprasiet Šķilteram, kas pagājušajā gadā gandrīz notika ar teorētiskās filozofijas katedru. Kūļiem bija reāli instrumenti, lai katedru aizvērtu.

Kādēļ?

Tādēļ, ka naudas visiem nepietiek. Ciest dabū tie, kas strādā viskvalitatīvāk. Ārpus darbalaika, vaiga sviedros. Nezinu, kā vēl tūkstoš vārdos pateikt par to nenovērtējamo darbu, ko viņi dara.

Vai filozofiem pirmajiem nebūtu jāspēj runāt par patiesību?

Kāds pamats mums domāt, ka ir kāda patiesība ar lielo burtu? Tas, ko varam darīt, ir nevis vērtēt no augstiem plauktiem, kā kādi neētiski rīkojušies, bet izvērtēt konkrētus gadījumus.

Uz kādiem faktiem balstoties jūs apšaubāt Kūļu, Rubeņa autoritāti filozofijas zinātnē? Varbūt jūs vienkārši esat jaunie – niknie, kuri nepamatoti izgāž dusmas?

Ir labs veids, kā noteikt kritērijus. Piemēram, fizikā – laboratorijā tiek veikts pētījums, pēc tam publicēts un pēc atsaucēm viņi savā starpā var samērīties.

Ir jāstrādā pie kritēriju izveides un formulēšanas arī filozofijā. Mēs vērsīsimies LU Akadēmiskās kvalifikācijas celšanas komitejā un piedāvāsim, lai atnāk neatkarīgu ekspertu komisija un izvērtē katra pasniedzēja materiālus. Pasēž pēdējā solā un paskatās, kā tas atbilst. Piemēram, Kūļa kursa apraksts ir lielisks – mācīs to un to. Atnākam uz lekciju – nekā no tā nav. Es neiestājos filozofijas fakultātē, lai uzzinātu par Kūļa dzīvi un ceļojumiem!

Vai šie pasniedzēji ir aicinājuši jūs uz diskusiju?

Nē, bet viņi ir runājuši savā starpā un lekcijās ar studentiem – tā esmu dzirdējis.

Tu stāsti, ka filozofija tevi interesē un vēlies ar to nodarboties arī pēc studiju beigšanas. Kā filozofijai būtu jāpalīdz Latvijas sabiedrībai?

Ar kritisko domāšanu. Kritiskās domāšanas kursu vajadzētu pasniegt ikvienam studentam, ikvienam domājošam cilvēkam. Ekonomisko krīzi filozofi nevar palīdzēt pārvarēt, bet situācijā, kad kļūst aizvien grūtāk dzīvot un parādās daudz krāpnieku, meļu, kuri sniedz vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, filozofi varētu palīdzēt sabiedrībai vērtēt procesus kritiski. Piemēram, astroloģija – palīdzēt saprast, kā tā radusies, uz kādiem principiem balstās.

Kā filozofi tagad palīdz Latvijas sabiedrībai?

Nekā. Viņi vienkārši grābj, ko vēl var sagrābties.

Vai gribi teikt, ka filozofu saimei Latvijā nav izdevīgi būt atvērtai sabiedrības interesēs?

Jā. Kad šoziem pārcēlāmies uz jaunajām telpām [Mārstaļu ielā], mums bija pilnīga neziņa, kas notiks tālāk.

Bija rakstiska diskusija starp studentiem un pasniedzējiem. Artis Svece rakstīja – nav jau tā, ka mēs esam ļoti aktīvi strādājuši, lai piesaistītu studentus – vajadzētu šajā virzienā padomāt. Diskusijā iesaistījās arī Maija Kūle. Viņa rakstīja, ka šajos laikos, kad turbulenču tik daudz, mums katram vajadzētu palikt tur, kur esam, neko nemainīt.

Piedodiet, Kūles kundze,  es saku – tā nebūs!

Kāds ir tavs mērķis?

Nu redzēs. Izveidosim portālu, par ko stāstīju. Paskatīsimies, kas var sanākt ar darbdienas filozofijas programmu. Mēģināsim [filozofiju] padarīt draudzīgāku, atvērtāku.

Varu iedomāties, kā mani tagad komentāros lamās. Pie raksta Satori.lv jau viens, kurš parakstījies ar grieķu burtiem, bija izteicies – filosōfs, tas ir no kalna augšas nācis – apmēram tā. Varu iedomāties, cik augstprātīgs ir viņa tonis. Starp citu, es konsekventi lietoju vārdu ‘’filozofs’’, jo ‘’filosōfs’’ man šķiet kāds lamzaks, kurš staigā apkārt, galvu pacēlis un par savu filosōfēšanu saņem naudu no visurienes.

Reālu rezultātu mūsu sabiedrībai sniegs filozofi. Darbdienas filozofi.

Kāpēc par problēmām, kuras šaurākā lokā zināmas jau gadiem, tikai tagad sākts atklāti runāt – studenti bijuši par gļēvu?

Vienai daļai maģistru un doktoru tas nav izdevīgi. Viņi raksta savus darbus, un viņu karjera ir skaidra. Viņi jau zina, kur tālāk ies – uz Filozofijas un socioloģijas institūtu pie Kūļiem.

Domāju, ja rektors mēģinātu uz savu galvu ko pasākt, viņš dabūtu kritiku – fiziķis, eksaktais cilvēks, nesaprot mūsu dzīvespasaules pētīšanu! Viņš nevar iebraukt mūsu tēmā!

Tie, kas var pacelt šo jautājumu, ir tieši studenti. Starp citu, ja kāds grib, lai visas problēmas noklust, es ieteiktu aizvērt kritiskās domāšanas kursu [Filozofijas fakultātē]. Tad vairs neaugs tādi kā es. Tad vienkārši klusēs.

*Jānis Nameisis Vējš, filozofijas profesors, studējis Oksfordas Universitātē. Nodarbojas ar darbdienas filozofiju, kas argumentē un risina problēmas, kas cilvēkiem svarīgas ikdienā

**Eksperimentālā filozofija – jauns filozofijas virziens, kas attīstās vairākās pasaules universitātēs un vedina atgriezties pie filozofijas, kurā empīriski pētījumi tiek savienoti ar konceptuālām studijām

Paradoksālo ideju, ka valsts varētu iekasēt vairāk naudas, samazinot nodokļus, pirmo reizi izvirzīja amerikāņu ekonomists Artūrs Lafers (Arthur Laffer) pagājušā gadsimta 70.gados. Viņa teorija balstās atziņā, ka ir divas nodokļu likmes, pie kurām valsts kasē vispār neienāk nauda. Ja likme ir 0%, tad, protams, budžetam nav ieņēmumu. Savukārt, ja likme ir 100%, arī šķiet loģiski, ka budžets paliek tukšs. Tādā gadījumā nevienam nebūtu motivācijas strādāt un rezultātā nebūtu ienākumu, kurus aplikt ar nodokli. Starp šīm divām galējībām vajadzētu atrasties nodokļu likmei, pie kuras budžeta ienākumi sasniedz savu maksimālo līmeni.

Tātad dažkārt, un te stingri jāuzsver vārds “dažkārt”, nodokļu samazināšana varētu veicināt budžeta ienākumus. Vai nu tāpēc, ka zemākas likmes mazina dzinuļus izvairīties no nodokļu maksāšanas, vai arī tāpēc, ka nodokļu samazināšana veicina tautsaimniecības attīstību. Tomēr Lafers nebūt neapgalvo, ka lielāki nodokļi nekad nerada lielākus budžeta ienākumus. Pati teorija skaidri atzīst, ka bieži vien tieši tā notiek.

Par nelaimi, visai drīz pēc Lafera teorijas izstrādāšanas politiķi gan ASV, gan citur pasaulē šo hipotēzi būtiski sagrozīja un sāka sludināt, ka nodokļu samazināšana vienmēr un visur palielina budžeta ieņēmumus. Protams, zem tādām aplamībām neviens nopietns ekonomists nekad neparakstītos. Profesionālais godaprāts neļauj to apgalvot pat tādiem ekonomistiem, kuri ir cieši saistīti ar nodokļu samazināšanas atbalstītājiem. Pieminēsim tikai vienu no ļoti daudzajiem piemēriem: bijušo prezidenta Buša galveno padomdevēju tautsaimniecības jautājumos Hārvarda universitātes profesoru Gregoriju Mankjū (Gregory Mankiw). Savā plaši izmantotajā mācību grāmatā Ekonomikas principi (Principles of Economics) viņš nosauc par šarlatāniem un dīvaiņiem cilvēkus, kuri cenšas citiem iestāstīt, ka zemākas nodokļu likmes nesamazina budžeta ienākumus.

Lafera teorijas izķēmotajam variantam var būt ļoti nopietnas politiskas sekas mūsu pašreizējā situācijā. Nav pamata domāt, ka Latvijā kopējā nodokļu sloga samazināšana palielinātu budžeta ieņēmumus. Jau tagad nodokļu kopējais apjoms kā procents no iekšzemes kopprodukta ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā. Taču pat ar visu līdzšinējo griešanu budžeta deficīts nākamajos divos gados jāsamazina vēl par kādiem 800 miljoniem latu.  Priekšvēlēšanu gaisotnē politiķiem ir milzīgs kārdinājums stāstīt nevis patiesību par to, kas būs jādara šā mērķa sasniegšanai, bet gan censties radīt iespaidu, ka to var izdarīt bezsāpīgi, pat patīkami, ar nodokļu samazināšanu. Tāpēc vēlētājiem ir jābūt ļoti skeptiskiem pret skaistām pasakām par budžeta Leiputriju, kurā jo mazāk dara, jo vairāk kabatās ir nauda. Tiem, kas šai fantāzijai noticēs, vilšanās būs smaga.

Lasītājiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par Laferu līkni un tā ietekmi uz ekonomisko politiku, varu ieteikt šādas saites:

1. Ieskatu Lafera ideju teorētiskajā bāzē un to attiecināšanā uz Latviju savā blogā sniedz Gatis Kokins.

2. Rīgas Ekonomikas augstskolas ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens tepat Citadiena.lv jau rakstījis, ka Latvija nevar atļauties iekasēt nodokļus kā ASV un tērēt kā Ziemeļvalsts.

3. Ne tikai Mankjū bet arī ASV centrālās bankas vadītājs Bernankī (Bernanke) un tās bijušais vadītājs Grīnspens (Greenspan), Nobela prēmijas laureāts un viens no ietekmīgākajiem XX gs. ekonomistiem Frīdmans (Friedman), bijušais ASV finanšu ministrs Paulsons (Paulson) un vēl daudzi citi norobežojas no idejas, ka nodokļu pazemināšana nerada budžeta ienākumu samazināšanu. Labs viņu izteicienu apkopojums šeit.

4. Visbeidzot interesants un vienlaikus satraucošs raksts par nelaimi, ko aplamais laferisms nesis Amerikai. Autors Deivids Stockmans (David Stockman) no 1981. līdz 1985.gadam bija ASV prezidenta Reigana (Reagan) budžeta direktors, tātad cilvēks, kurš ieviesa Amerikā nodokļu samazināšanas politiku.

„Valdis nesit, situ es”

Pirms gada veidojot valdību, Jaunā laika frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis teica: “Šobrīd ir jānosaka moratorijs partiju savstarpējiem ķīviņiem, un JL kā premjera partija to varēs izdarīt.” Tas nav izdevies.

Gada griezumā politiskajā jomā galvenās izmaiņas ir tieši TP un JL attiecību radikāla pasliktināšanās. Starp abām valda, bijušā TP frakcijas vadītāja Māra Kučinska vārdiem runājot, “vienkārši briesmīga neuzticība”. Abu partiju politiķi spēj vienoties par racionālu risinājumu līdz brīdim, kad jautājums nonāk līdz valdībai un tur to nobloķē aizdomas par “politiskām interesēm”.

Bija jau gaidāms, ka vēlēšanu gaisotnē attiecības saasināsies, bet to pastiprināja Tautas partijas trīskārtējā premjera Andra Šķēles oficiālā atgriešanās politikā, kurš līdzi atveda arī daudz agresīvāku stilu. JL arī nedominē tādi politiķi kā Artis Kampars, kas vedināja uz abu partiju sadarbību, bet gan kareivīgākie Solvita Āboltiņa vai Einars Repše.

V.Dombrovska politisko fronti pamatā nodrošina trīs cilvēki – S.Āboltiņa, kas atbild par “politisko intrigu izķeršanu” un partiju sadarbību dažādos līmeņos, Edgars Jaunups, kas atbild par to pašu un arī JL idejām gaidāmo vēlēšanu kontekstā (”kuras ziņas aizies vai neaizies”), un Dzintars Zaķis, kurš gana frakciju un pieskata ekonomiskos jautājumus.

“Mēs partijā esam sadalījuši atbildību – Valdis nesit, situ es,” saka JL priekšsēdētāja S.Āboltiņa. „Protams, katrā karā noasiņo abas puses.”

Savukārt pats V.Dombrovskis joprojām ir nevis politiķis, kas kombinē un vada koalīciju, bet gan premjers, kuru pamatā interesē budžets. Piemēram, Jaungada runai premjers pats uzrakstīja daļu par budžeta konsolidāciju, pārējo ļaujot rakstīt palīgiem. Arī prezentācijā par gada laikā padarīto izteikti dominē skaitļi, nevis to ietekme uz cilvēkiem.

Meli par pensijām

Pirms pašvaldību vēlēšanām kategoriski noliegtā un pēc tām īstenotā pensiju samazināšana tiek vērtēta kā rīcība, ko vēlētājiem ir tiesības JL pārmest visvairāk. “Gan šis, gan arī ātrā aizmiršana par to, ka pirms valdības apstiprināšanas JL prasīja atlaist nekam nederīgo Saeimu, kas uzreiz pēc Dombrovska apstiprināšanas pēkšņi izrādījās derīga, ir darbības, ko gandrīz var nosaukt par nodevību,” uzskata arodbiedrību līderis Pēteris Krīgers.

Pensiju griešanu var uzskatīt arī par šā premjera lielāko personisko pārbaudījumu. Sēdē, kurā vajadzēja pieņemt lēmumu, taču partneri bija iestrēguši apburtajā lokā, premjers kādā brīdī burtiski iegājis sevī un nespējis uzņemties vadību. Ieradās Valsts prezidents, kurš pēc pāris stundu sarunas ar premjeru un vēl dažiem cilvēkiem ienāca sēdē, nolika uz galda pulksteni un paziņoja, ka partneriem ir 40 minūtes laika vienoties, vai arī SVF un EK pārstāvji atstāj Latviju, pārtrauc sadarbību un Valsts kasē drīzumā beidzas līdzekļi.

“Ja mēs nebūtu donoriem apliecinājuši, ka varam darīt to, ko esam solījuši, draudzība beigtos un būtu Islande, vairākkārtēja lata devalvācija, no kuras galveno smagumu uzņemtos pensionāri un cilvēki ar kredītiem svešzemju valūtās,” izvēli raksturo Dz.Zaķis.

Avots no V.Dombrovskim pietuvināto loka norāda, ka notikušais ir spilgts piemērs premjeram piemītošajai selektīvajai domāšanai – viņš līdz pēdējam nav ticējis, ka aizdevēji tiešām ir gatavi uz tādu soli, bet cerējis, ka varēs vienkārši palielināt budžeta deficītu.

Ar šo gadījumu saistās arī publiski neizskanējusi epizode – tās patiesumu Citadiena.lv apstiprināja S.Āboltiņa, kura tobrīd esot nopietni šaubījusies, vai V.Dombrovskis ir pareizā izvēle premjera amatam. Nav noslēpums, ka V.Dombrovskis nemēdz demonstrēt emocijas un pat viņa tuvākais loks nereti nezina, ko viņš jūt vai domā. Baidoties, ka premjers krīt depresijā, partija viņam izteikusi priekšlikumu pieņemt psihoterapeita vai psihiatra palīdzību. “Piedāvāja, piedāvāja, tāds stāsts ir,” saka S.Āboltiņa. “Viņš teica, ka pats tiks galā, un tā arī ir.”

Kā – to mēs nezinām. Vēlākās intervijās viņš vienīgi apstiprinājis, ka sācis meditēt.

Tagad partija ap V.Dombrovski ir saliedējusies, un neviens neapšauba, ka viņš bija labākā izvēle. JL dominē viedoklis, ka pirmo reizi esot premjers, kas nevis koncentrējas uz PR un griež lentītes vai nodarbojas ar  čomu interešu bīdīšanu, bet dara to, kas jādara. Protams, partijai ir nopietns iemesls būt pateicīgai – V.Dombrovskim ne tikai izdevās novērst draudošo valsts maksātnespēju, bet arī izvilkt no opozīcijas aizmirstības un saliedēt partiju, kurā bija notikušas nopietnas šķelšanās un daļa redzamu biedru izveidojuši Pilsonisko savienību.

“Ja kādam pienākas atzinība par situācijas stabilizēšanu, tas ir Dombrovskis,” atzīst arī M.Kučinskis. “Taču tieši Dombrovskis, nevis JL.”

Ar ilgtspēju kā PSKP

Otrs lielākais V.Dombrovskim veltītais pārmetums ir sistēmisku reformu sākšana, bet neturpināšana priekšvēlēšanu gada dēļ. “Reformu vadības grupa ir, bet reformu nav,” saka P.Krīgers.

Arī TP pārstāvis M.Kučinskis norāda, ka cerētā mazā un efektīvā valsts pārvalde tā arī nav radīta, ierēdniecība ir sadragāta pēc principa “izdzīvo stiprākais” un patiesa funkciju revidēšana nav notikusi.

“Diemžēl šai valdībai, tāpat kā iepriekšējām, nav sistēmiskas pieejas – ar ilgtspējas dokumentiem ir kā ar PSKP kongresa materiāliem, ko pieņem un nākamajā dienā aizmirst,” viņš saka. “Man šermuļi skrien, dzirdot, ka valstij ir divi kritēriji: par 500-800 miljoniem samazināt budžetu, lai mēs iekļautos Māstrihtas kritērijos un ieviestu eiro. Tie taču ir tikai divi apakšmērķīši, lai dzīvotu labāk.”

Taču gan sociālajiem partneriem, gan ekonomikas lietpratējiem un politiķiem nav vienprātības par to, ko īsti saukt par sistēmisku reformu. Vieni to tomēr saredz jau notikušajā ierēdniecības “saspiešanā”, likvidējot daudzas iestādes un aģentūras un gada laikā par 14,2 tūkstošiem samazinot valsts pārvaldē strādājošo skaitu, slēdzot skolas un slimnīcas. Citi teic, ka reformām jānozīmē ko vairāk par izdevumu griešanu un formālu valsts funkciju auditu.

V.Dombrovskis neizrādot vēlmi valsti skatīt kopsakarībās starp nodokļu sistēmu, valsts funkcijām, iedzīvotāju vajadzībām, bet raugoties uz to kā uz bilanci, kur jāpalielina ienākumi un jāsamazina izdevumi. “Viņš uzvedas kā cilvēks, kas nokļuvis kosmosa kuģī un atradis kloķi, kas ļauj izvairīties no asteroīdiem, un grib raustīt tikai to. Kad saka – rekur blakus superdators, kas dod daudz informācijas par to, kā to labāk izdarīt, saka, nečakarē smadzenes, asteroīds nāk,” spriež viens no lēmumu pieņemšanā iesaistītajiem.

Šāds darbības stils ir saprotams situācijā, kurā jādzēš ugunsgrēks. Taču valdības sēdēs jau kādu brīdi novērojama sajūta, ka pašlaik kuģis peld pēc inerces. ”Šogad mums nav bijis tik saspringtas situācijas kā pērn (..), kad neviens īsti nezināja, būs vai nebūs bankrots, varbūt arī tāpēc valdībā diskusijas attīstās ne par to tēmu, ko vajadzētu,” atzīst iekšlietu ministre Linda Mūrniece.

Pagaidām vienīgās zināmās lielās šā gada ieceres ir nodokļu pamatnostādnes laika posmam līdz 2014.gadam un regulārās sarunas ar aizdevējiem. No intervijām ar JL politiķiem ir skaidrs, ka šī valdība negrasās gatavā formā atstāt pēcnācējiem 2011.gada budžetu, kurā, pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, ir jāgriež vēl 400-500 miljoni latu. Tiek runāts par “budžeta rāmi” un pamatots, ka daļa pašreizējo partiju politiķu Saeimā vairs nebūs un nebūtu pareizi jaunajiem uztiept savu redzējumu.

V.Dombrovska trešdienas prezentācijā atrodamais laika grafiks ir satraucošs – lēmums par 2011. un 2012.gada budžeta samazinājumu un tehniskā budžeta sagatavošana varētu notikt “ne vēlāk kā 4 mēnešus pēc tam, kad Saeima izteikusi uzticību Ministru kabinetam.” Ja pieņem, ka tas notiek pēc vēlēšanām oktobra beigās vai novembra sākumā, jaunais budžets var iestiepties līdz februārim.

Skaitļi ir skarbi. Ja summējam izmaiņas 2009.gada budžetā un 2010.gada budžeta plānu, pusgada laikā valsts budžetam tika nogriezts miljards. Izmaksu samazinājums nāca komplektā ar nodokļu paaugstināšanu un jaunu ieviešanu. Pērn sasniegtie makroekonomikas „rekordi” stindzina. IKP līknes straujais nogruvums līdzinās bedrei, no kuras šogad jāsāk rāpties laukā, savukārt bezdarba rādītāji jau sasnieguši augstāko līmeni ES un turpina pieaugt. Rigibor – procentu likme, par kuru bankas izsniedz citām bankām īstermiņa aizdevumus latos, – V.Dombrovska valdības laikā uzstādījis pat divus rekordus. Vasarā, kad šaubas un nervozitāte par latu sita augstāko vilni, trīs mēnešu Rigibor pacēlās līdz 30%, bet šomēnes nolaidies līdz zemākajam punktam (2,59%) savā 12 gadu ilgajā vēsturē, ļaujot cerēt, ka finanšu tirgi ir noticējuši Latvijas ekonomiskajam kursam.

Ko V.Dombrovskis ir darījis pareizi un ko – nepareizi? Par trīs valdības sasniegumiem un smagākajām kļūdām jautājām diviem atzītiem ekspertiem – Nordea galvenajam ekonomistam Andrim Strazdam un Rīgas Ekonomikas augstskolas mācībspēkam Mortenam Hansenam.

Trīs pareizās lietas

Andris Strazds: “Nodrošināta valsts maksātspēja. Nodrošināta valsts maksātspēja. Nodrošināta valsts maksātspēja.”

Mortens Hansens norāda, ka V.Dombrovskim izdevies paveikt iekšējo devalvāciju, pieņemt smagās 2009.gada budžeta izmaiņas un 2010.gada budžetu, kā arī noturēt koalīciju un starptautiskos aizdevējus. “Tas ir vairāk nekā Sīzifa darbs. Patiešām uzslavas vērts.”

Trīs nepareizās lietas

A.Strazds norāda uz lietu, zem kuras droši vien parakstītos visi Latvijas iedzīvotāji – nodokļu izmaiņas, kas stājas spēkā ļoti neilgu laiku pēc pieņemšanas, radot gan haosu, gan nedrošību investoriem.

Otrais – neapliekamā minimuma samazināšana un iedzīvotāju ienākuma nodokļa pacelšana, ko “vienkārši nedrīkstēja darīt”. Varēja vēl palielināt patēriņa vai nekustamā īpašuma nodokļus, bet darba spēka sadārdzināšana vienkārši bijusi aplama.

Par trešo kļūdu A.Strazds sauc vienotās algu sistēmas “pseidoreformu”, kurā par griestiem noteica premjera algu, bet nevērtēja situāciju valsts un privātajā sektorā attiecīgajā jomā. Turklāt hakeru no VID iegūtie dati liecina, ka tā nedarbojas tik un tā.

M.Hansens norāda, ka budžeta samazināšana sākās par vēlu. Komunikācija ar sabiedrību ir tālu no apmierinošas: “Ja jūs nemaksājat normālus nodokļus, tad jums nav tiesību un arī dabā nebūs labas veselības aprūpes – tas ir tieši tik vienkārši.” Trešais trūkums esot skats uz nākotni – kurp Latvija dodas? M.Hansenam neesot skaidrs, kādēļ tik maz uzmanības tiek veltīts faktam, ka par Latviju nabadzīgākas ES ir tikai Rumānija un Bulgārija. “Gandrīz nekad netiek runāts, kādēļ šī valsts ir tik nabadzīga, lai gan visus tas uztrauc,” saka ekonomists.

Viskaitinošākā V.Dombrovska valdības gadā bijusi mētāšanās nodokļu lietās – pirmdien priekšlikums, otrdien mainīts, trešdien pilnībā atjaunots un ceturtdien pazudis no apspriešanas. “Tas nepalīdz ne investoriem, ne iedzīvotājiem,” secina M.Hansens.

P.S.  Atgādināsim šīs karikatūras iedvesmas avotu “Šrēdingera kaķi” jeb paradoksu, ko austriešu fiziķis Ervins Šrēdingers formulēja diskusijā par kvantu mehānikas interpretāciju. Šrēdingers norādīja – slēgtā kastē kopā ar indes kapsulu ievietots kaķis nevar būt vienlaikus gan dzīvs, gan miris, tam ir jābūt dzīvam VAI mirušam, atkarībā no tā, vai nejaušā kārtā būs vai nebūs notikusi atoma sabrukšana, attiecīgi iedarbinot vai neiedarbinot mehānismu, kam jāpāršķeļ indes kapsula.

Helikopteru bāzes kuģi nav aizsardzības, bet gan uzbrukuma ieroči. Īpašas bažas paudis Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kura valstij pirms pusotra gada nācās karot ar Krieviju. Jau „aizgājis tautā” Krievija kara flotes virspavēlnieka Vladimira Visocka atzinums, ka, bijuši tādi kuģi kā Mistral, Gruzijas pieveikšanai „būtu pieticis ar četrdesmit minūtēm”. Jāteic, ka arī Baltijas valstīm nav nekāda pamata sajūsmai. Jā, mūs sarga Vašingtonas līguma piektais pants, kas paredz, ka uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei. Tikai tādas situācijas līdz šim nav bijis.

Divu prezidentu principiālā vienošanās, visticamāk, pāraugs darījumā, kuram gan ir pretinieki pašā Krievijā – militāri rūpnieciskā kompleksa „ģenerāļi”, kuriem gar degunu aizies naudas izteiksmē ļoti vērtīgi pasūtījumi. Vēl jāpatur prātā, ka savu vārdu nav teicis premjers Vladimirs Putins. Viņa vārdam svarīgos jautājumos joprojām ir lielāks svars nekā prezidenta teiktajam. Medvedevs vairākas reizes ir pateicis vienu, bet pēc kontakta ar vecāko biedru mainījis viedokli.

Interesi par Mistral tipa kuģiem Krievija izrāda ne pirmo dienu. Varam teikt, ka uz jautājumu, kāpēc tā, Krievijas prezidents vismaz daļēji atbildējis jau pirms vizītes Francijā intervijā populāram franču laikrakstam. Medvedevs akcentēja Krievijas nozīmīgo lomu starptautiskajā ieroču tirgū (kurš nezina, kas ir Kalašņikova automāts?), turpat bilstot, ka „mēs tiecamies iegādāties ieroču tehnoloģijas arī dažās citās jomās” un „mūsu rūpniecībai jābūt gatavai konkurēt”. Tikai ar to gatavību kā nu ir, tā ir. No vienpadsmit stratēģiskās raķetes Bulava izmēģinājumiem sekmīgi bijuši tikai pieci. Dažādās gatavības pakāpēs ir trīs atomzemūdenes, uz kurām paredzēts izvietot šīs raķetes, un nav skaidrs, vai zemūdenes nenāksies pārbūvēt, lai pielāgotu citām raķetēm. Medvedeva „konkurēt” ir plašākai publikai domāti vārdi. Visticamāk, Krievijas rūpniecība nemaz nav spējīga laist pasaulē Mistral klases kuģus, taču tikt pie tādiem gribas.

Starptautisko protestu dēļ Francija paudusi, ka Krievijai pārdos Mistral bez bruņojuma un modernajām elektroniskajām iekārtām, taču tieši tās Krievijai vajadzīgas visvairāk. Citādi par bargu naudu pirktais Mistral atšķirsies no Krievijas flotes bruņojumā esošajiem desanta kuģiem ar to, ka būs krietni lielāks un patērēs relatīvi mazāk degvielas.

Protams, iepirkt karakuģus vai būvēt tos pašiem, tā ir Krievijas iekšējā lieta. Citādi ir ar Franciju, kas ir pilntiesīga NATO dalībvalsts. Aukstais karš tā kā būtu jau patāla pagātne, vismaz tā pieņemts uzskatīt. Protams, tagadējā Krievija stipri vien atšķiras no Padomju Savienības. Taču palikušas arī „nemainīgas vērtības”. Šogad pieņemtajā militārajā doktrīnā Krievija valsts iespējamo apdraudējumu galvgalī likusi Ziemeļatlantijas aliansi, bet starptautiskajam terorismam ierādījusi vienu no pēdējām pozīcijām. Militārā doktrīna nav sarunas karstumā pasprukuši vārdi, bet gan oficiāli akceptēts dokuments, un no tā izriet, kā Krievija skatās uz NATO, tātad arī uz Franciju un mums.