P.S.  Atgādināsim šīs karikatūras iedvesmas avotu “Šrēdingera kaķi” jeb paradoksu, ko austriešu fiziķis Ervins Šrēdingers formulēja diskusijā par kvantu mehānikas interpretāciju. Šrēdingers norādīja – slēgtā kastē kopā ar indes kapsulu ievietots kaķis nevar būt vienlaikus gan dzīvs, gan miris, tam ir jābūt dzīvam VAI mirušam, atkarībā no tā, vai nejaušā kārtā būs vai nebūs notikusi atoma sabrukšana, attiecīgi iedarbinot vai neiedarbinot mehānismu, kam jāpāršķeļ indes kapsula.

Helikopteru bāzes kuģi nav aizsardzības, bet gan uzbrukuma ieroči. Īpašas bažas paudis Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kura valstij pirms pusotra gada nācās karot ar Krieviju. Jau „aizgājis tautā” Krievija kara flotes virspavēlnieka Vladimira Visocka atzinums, ka, bijuši tādi kuģi kā Mistral, Gruzijas pieveikšanai „būtu pieticis ar četrdesmit minūtēm”. Jāteic, ka arī Baltijas valstīm nav nekāda pamata sajūsmai. Jā, mūs sarga Vašingtonas līguma piektais pants, kas paredz, ka uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm uzskatāms par uzbrukumu visai aliansei. Tikai tādas situācijas līdz šim nav bijis.

Divu prezidentu principiālā vienošanās, visticamāk, pāraugs darījumā, kuram gan ir pretinieki pašā Krievijā – militāri rūpnieciskā kompleksa „ģenerāļi”, kuriem gar degunu aizies naudas izteiksmē ļoti vērtīgi pasūtījumi. Vēl jāpatur prātā, ka savu vārdu nav teicis premjers Vladimirs Putins. Viņa vārdam svarīgos jautājumos joprojām ir lielāks svars nekā prezidenta teiktajam. Medvedevs vairākas reizes ir pateicis vienu, bet pēc kontakta ar vecāko biedru mainījis viedokli.

Interesi par Mistral tipa kuģiem Krievija izrāda ne pirmo dienu. Varam teikt, ka uz jautājumu, kāpēc tā, Krievijas prezidents vismaz daļēji atbildējis jau pirms vizītes Francijā intervijā populāram franču laikrakstam. Medvedevs akcentēja Krievijas nozīmīgo lomu starptautiskajā ieroču tirgū (kurš nezina, kas ir Kalašņikova automāts?), turpat bilstot, ka „mēs tiecamies iegādāties ieroču tehnoloģijas arī dažās citās jomās” un „mūsu rūpniecībai jābūt gatavai konkurēt”. Tikai ar to gatavību kā nu ir, tā ir. No vienpadsmit stratēģiskās raķetes Bulava izmēģinājumiem sekmīgi bijuši tikai pieci. Dažādās gatavības pakāpēs ir trīs atomzemūdenes, uz kurām paredzēts izvietot šīs raķetes, un nav skaidrs, vai zemūdenes nenāksies pārbūvēt, lai pielāgotu citām raķetēm. Medvedeva „konkurēt” ir plašākai publikai domāti vārdi. Visticamāk, Krievijas rūpniecība nemaz nav spējīga laist pasaulē Mistral klases kuģus, taču tikt pie tādiem gribas.

Starptautisko protestu dēļ Francija paudusi, ka Krievijai pārdos Mistral bez bruņojuma un modernajām elektroniskajām iekārtām, taču tieši tās Krievijai vajadzīgas visvairāk. Citādi par bargu naudu pirktais Mistral atšķirsies no Krievijas flotes bruņojumā esošajiem desanta kuģiem ar to, ka būs krietni lielāks un patērēs relatīvi mazāk degvielas.

Protams, iepirkt karakuģus vai būvēt tos pašiem, tā ir Krievijas iekšējā lieta. Citādi ir ar Franciju, kas ir pilntiesīga NATO dalībvalsts. Aukstais karš tā kā būtu jau patāla pagātne, vismaz tā pieņemts uzskatīt. Protams, tagadējā Krievija stipri vien atšķiras no Padomju Savienības. Taču palikušas arī „nemainīgas vērtības”. Šogad pieņemtajā militārajā doktrīnā Krievija valsts iespējamo apdraudējumu galvgalī likusi Ziemeļatlantijas aliansi, bet starptautiskajam terorismam ierādījusi vienu no pēdējām pozīcijām. Militārā doktrīna nav sarunas karstumā pasprukuši vārdi, bet gan oficiāli akceptēts dokuments, un no tā izriet, kā Krievija skatās uz NATO, tātad arī uz Franciju un mums.

Ar šīs lietas spriedumu (pilns sprieduma teksts būs pieejams no 23.marta) vajadzētu iepazīties Saeimas deputātiem un pārējām amatpersonām, kuras spītīgi turas pie pārliecības, ka Latvijas likumos ir jāsaglabā kriminālatbildība par „neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī”. Šī lieta spilgti demonstrē, cik viegli un absurdi apsūdzētā statusā var nokļūt jebkurš, ne tikai žurnālists. Turklāt šis tituls līdzi velkas garus gadus – konkrētajā gadījumā tiesāšanās pirmajā instancē vien ir ilgusi četrus gadus.

Abas atraitnes – Astrīda Ķurbe un Natālija Gerula – par apsūdzētajām faktiski kļuva tāpēc, ka vērsās Ģenerālprokuratūrā, lūdzot ģimenēm tiesisko aizsardzību, un par savām sajūtām pastāstīja presei. Savukārt abu mediju galvenie redaktori krimināllietu izpelnījās, jo šo faktu atspoguļoja attiecīgi televīzijā un avīzē, sniedzot plašāku informāciju par iesaistītajām personām un pagātnes notikumiem. Tas viss nepatika notikumos iesaistītajai Tovancevu ģimenei, kura lūdza tiesu ierosināt krimināllietu un to arī panāca.

Babītes Lakstīgalu pļavu, Dzērvju pļavu un citu pasakaino pļavu tirgotājiem Tovanceviem apmelojošs likās, piemēram, televīzijas sižeta titrs „Mirušās pļavas”. Viņu godu aizskāra sauss un tiesībsargājošās iestādēs apstiprināts faktu uzskaitījums par abu atraitņu nogalinātajiem vīriem, kas skanēja tā: „Abi uzņēmēji saistīti ar zemes gabalu Babītē, abi tiesājas ar Tovancevu, abi griezušies ar iesniegumiem tiesībaizsardzības iestādēs par draudiem dzīvībai un abi nogalināti pēc tam, kad tiesvedība lietā pavērsusies viņiem par labu.” Bet nelikumīgi Tovanceviem likās raidījumā izmantotie „videoklipi ar šaušanu un auto spridzināšanu”.

Kādreizējo Haritonova lietas liecinieku Genadiju Tovancevu un viņa sievu Ritu Tovancevu prokuratūra pašlaik pašus apsūdzējusi liela apjoma krāpšanā.

Pagājušā gada nogalē izslēdzot no Krimināllikuma pantu par goda aizskaršanu, Saeima tomēr atstāja normu, kas ļauj saukt pie kriminālatbildības par neslavas celšanu, to pamatojot ar nepieciešamību sodīt tos, kas „apzināti” ceļ neslavu. Toreiz tika uzsvērts, ka šī norma izslēgs tiesāšanu par labticīgu maldīšanos vai kļūdu. Minētā lieta parāda, ka tā ir milzīga alošanās – divām redaktorēm, kuras tikai darīja savu darbu, un divām atraitnēm, kuras tikai mēģināja pasargāt savu ģimeni, labākajā gadījumā ir bijuši vajadzīgi četri gadi, lai pierādītu, ka smagais apsūdzēto statuss viņām bijis nepamatots.

Šī nav vienīgā lieta, kur Krimināllikums izaicina vārda brīvību. Pēc eirodeputāta Aleksandra Mirska iesnieguma Jūrmalas tiesā līdzīgā krimināllietā apsūdzēta bijusī Dienas žurnāliste Gunta Sloga, kuras „noziegumu” sarakstā ir, piemēram, Mirska salīdzināšana ar Minhauzenu. Pagātnē Latvijas tiesu praksē ir gadījums, kad par amatpersonas salīdzināšanu ar citu literāru varoni – Robinu Hudu – žurnālists saņēma notiesājošu spriedumu (augstākas instances tiesa to vēlāk atcēla).

Krimināllietas pret žurnālistiem ir kļuvušas par sava veida loteriju, uz kurām noskatās, minot, vai tiesai šoreiz pietiks veselā saprāta tās noraidīt vai nepietiks. Tā ir tāda savdabīga žurnālistu nervu pārbaude, kuras efekts var būt pašcenzūra un bailes brīvi izplatīt informāciju. Ne velti, norādot uz tās „stindzinošo efektu”, Eiropas padome un EDSO ir aicinājusi dalībvalstis atteikties no kriminālatbildības par goda un cieņas aizskaršanu un neslavas celšanu. Šie strīdi ir jārisina civiltiesiskā kārtībā, un Latvijas likumos šāda iespēja ir dota.

Drīz būs pagājis gads, kopš kļuvāt par Ministru prezidentu. Gads nav bijis viegls. Kurš bija grūtākais brīdis?

Grūtākie brīži ir bijuši divi — 2009.gada budžeta grozījumu pieņemšana un 2010.gada budžeta pieņemšana. Jo tie bija arī kritiskie punkti gan Latvijas ekonomikai, gan koalīcijai. Nācās pieņemt ļoti smagus, nepopulārus lēmumus, lai samazinātu budžeta deficītu.

Vai ir palikusi prātā kāda konkrēta epizode vai, piemēram, bezmiega nakts?

Jāsaka, gan devītā gada grozījumi, gan desmitā gada budžets ir bijuši pietiekami gari un sarežģīti procesi, tur nav bijis tāds viens brīdis, ir bijuši daudzi kritiski momenti.

Vai ir bijis kāds viens brīdis, kad bija īpaši liels gandarījums, ka izdarīts tiešām svarīgs darbs? Kāda, piemēram, bija sajūta pēc balsojuma Saeimā 21.janvārī par pilnvarojumu valdībai turpināt sadarbību ar starptautiskajiem aizdevējiem?

Kas atteicas uz šiem budžetiem, protams, nevar teikt, ka būtu bijis liels gandarījums par to pieņemšanu. Skaidrs, ka tie bija smagi, bet nepieciešami lēmumi. Tā ka runāt par gandarījumu budžeta kontekstā īsti nevarētu, jo tika mazināti izdevumi, celti nodokļi.

Runājot par Saeimas balsojumu par pilnvarojumu turpināt starptautiskā aizdevuma programmu — to es uztveru ar dalītām jūtām. No vienas puses, bija ļoti svarīgi, ka šis pilnvarojums tika saņemts un Saeimas vairākums atbalstīja gan pilnvarojumu, gan finanšu ministra ziņojumu. Bet tas arī diezgan skaidri iezīmēja tās grūtības, kas ar šiem jautājumiem ir koalīcijā.

Jums stājoties amatā, bija skaidrs, ka priekšā ir ļoti smags darbs. Vai esat sasniedzis visu , ko bijāt cerējis šajā amatā izdarīt?

Vienmēr var gribēt vairāk, taču tie galvenie uzstādījumi, kas tika pieteikti — nodrošināt valsts maksātspēju un samazināt budžeta deficītu līdz daudzmaz saprātīgam līmenim, — ir izdarīti.

Jūs teicāt, ka darbi bija nepieciešami, bet īsta gandarījuma no tiem nebija. Starp vislielākajiem pārmetumiem jūsu valdībai ir lēmums samazināt pensijas. Pirmkārt, tāpēc, ka tas neatbilda teiktajam pirms pašvaldību vēlēšanām, otrkārt, to pēc tam atcēla Satversmes tiesa (ST). Kā jūsu valdība varēja pieļaut tādu kļūdu?

Jāatceras, pirmkārt, budžeta grozījumu konteksts. Šis bija viens no lēmumiem, kas bija apstiprināts jūnija vienošanās, kuru bija parakstījuši gan visu koalīcijas partiju vadītāji, gan sociālie partneri — LDDK, LBAS, gan sadarbības partneri — Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Pašvaldību savienība, gan galu galā arī Pensionāru federācija. Tas bija viens no lēmumiem, kas faktiski ļāva nodrošināt 2009.gada budžeta grozījumu pieņemšanu un starptautiskā aizdevuma programmas turpināšanu. Ja šo lēmumu nebūtu, sekas būtu bijušas daudz negatīvākas.

Otrkārt, teikt, ka mums ir atrisinātas visas problēmas sociālajā budžetā, nu nekādi nevar. Ja paskatāmies 2009.gada budžeta izpildi, pamatbudžeta izdevumus kopumā esam samazinājuši par 15 procentiem, bet sociālā budžeta izdevumi vēl pirms ST sprieduma ir pieauguši par 19,4 procentiem. Ar ST [spriedumu] var pieskaitīt tās summas klāt, līdz ar to tagad Labklājības ministrija izstrādā priekšlikumus sociālā budžeta ilgtspējas nodrošināšanai.

Jo ar šiem ST spriedumiem virtuālais sociālā budžeta uzkrājums, kas it kā ir bijis — tie skaitļi variē starp 800 miljoniem un miljardu —, 2011.gadā būs iztērēts, un tālāk sociālais budžets, pēc pašreizējām prognozēm, ieņems divas trešdaļas no tā, ko tērēs. Šis jautājums neizbēgami būs jārisina.

Ņemot vērā ST spriedumu — vai ir iespējams vispār samazināt pensijas atbilstoši Satversmei?

Es nedomāju, ka pēc ST sprieduma kāds tam ķersies klāt. Līdz ar to tas drīzāk ir jautājums par kādiem ilgtspējas pasākumiem, to skaitā potenciāli pensijas vecuma paaugstināšanu. Acīmredzot jāizvērtē arī dažādi pabalsti. Interesanti, ko ST šajā kontekstā teiks par pabalstiem, jo vismaz māmiņu algām visi pārejas periodi ir ievēroti, tā ka no šī aspekta nekādiem iebildumiem nevajadzētu būt.

Spriežot pēc viņu pārliecības, ka nedrīkst samazināt ne algas, ne pensijas, spriedums varētu būt līdzīgs…

To redzēsim. Par algām viņi pagaidām lēmuši, ka tikai tiesnešiem nedrīkst samazināt. Ja palasa motivējošo daļu spriedumā par pensijām, tad attiecībā uz pabalstiem vismaz daļa par pārejas periodu, kas bija viens no lielākajiem pārmetumiem, ir izpildīta.

Kas tagad ir valdības galvenie darbi līdz vēlēšanām?

Galvenie darbi, kuriem jau esam ķērušies klāt, un lielā mērā to esam iezīmējuši arī reformu vadības grupas programmā, ir jautājumi par vidējā termiņa nodokļu politikas pamatnostādnēm. Pirmo dokumentu diskusijai Finanšu ministrija (FM) jau ir sagatavojusi un nosūtījusi sociālajiem partneriem, kuri tagad to izvērtē. Protams, jāveic sagatavošanās darbi 2011.gada budžetam, un valdībā jau ir apstiprināts tā izstrādes grafiks.

Neapšaubāmi, ka būtiskākā sociālā problēma, pie kuras ir jāstrādā, ir bezdarbs. Mēs jau esam vairāk nekā 14 miljonus latu piešķīruši papildus tā sauktajai simt latu programmai, un pieļaujam tai piešķirt vēl papildu līdzekļus. Esam pārdalījuši Eiropas Savienības fondus uzņēmējdarbības un eksporta atbalstam, lai stimulētu ekonomiku.

Par 2011.gada budžetu Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs teicis, ka deficīta samazināšana par 400 miljoniem tagad ir galvenais darbs. Kā, jūsuprāt, to varēs izdarīt?

Jā, kopējās fiskālās konsolidācijas apjoms 2011. un 2012.gadā varētu būt starp 800 un 900 miljoniem latu. Tas ir tāds, teiksim, samērā piesardzīgs vērtējums. Kā mēs zinām, pat Latvijas Banka savās prognozēs ir nedaudz optimistiskāka. Tas attiecas arī uz šā gada ekonomikas prognozi, kurā kopumā tiek prognozēta četru procentu recesija, bet LB prognozē 2,5 procentu recesiju.

Līdz ar to pateikt, kāda būs precīzā summa — vai tie būs 400 miljoni, vai, cerams, mazāk —, varēsim tikai tad, kad redzēsim vismaz pusgada budžeta un ekonomikas rezultātus. Jo daudz kas būs atkarīgs no tā, kā atkopsies ekonomika un kāda attiecīgi būs nodokļu ieņēmumu prognoze. Budžeta deficītā jānoiet no 8,5 procentiem no IKP uz sešiem. Daļu no tā nosegs 2011.gadā plānotā izaugsme.

Bet nebūs tā, ka nekas nebūs jāsamazina. Kur jūs redzat iespējas to darīt?

Galvenie virzieni jau daļēji ir iezīmēti. Viens ir jautājums par vidējā termiņa nodokļu politikas pamatnostādnēm, kur, protams, ir daudzas pozitīvi skanošas lietas. Teiksim, kad runājam par nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz patēriņu, tad ar šo tēzi visi parasti ir apmierināti. Kad izrādās, ka patēriņa nodokļi ir PVN un akcīze, tad tā diskusija pagriežas pavisam citādi. Bet, protams, daļa konsolidācijas nāks no šīm pamatnostādnēm un attiecīgiem nodokļu pasākumiem.

Daļa, protams, nāks no turpmākiem administratīvo tēriņu samazinājumiem, bet uzreiz gribu teikt, ka nevajadzētu klausīties tās partijas, kuras varbūt pirms vēlēšanām stāstīs, ka tur var dabūt ārā visus 400 vai cik tur būs nepieciešams miljonus. Jo visu ministriju centrālie aparāti kopā ar Valsts kanceleju, Saeimu un Valsts prezidenta kanceleju — tie šogad ir 45 miljoni. Protams, es paredzu ļoti smagas debates starp partijām un starp ministrijām par konkrētiem izdevumu samazināšanas priekšlikumiem. Tagad reformu vadības grupā atkārtoti iesim cauri funkciju izvērtējumam, lai būtu sagatavotas visas iespējas, pie kurām strādāt.

Skaidrs arī tas, ka atbilstoši likumam par budžeta un finanšu vadību 2011.gada budžetu pieņems nākamā valdība un apstiprinās nākamā Saeima. Līdz ar to gala lēmumi būs jāpieņem pēc vēlēšanām. Tur ir ļoti liela loģika, manuprāt, jo, priekšvēlēšanu gaisotnē taisot budžetu, var salikt tādus brīnumus iekšā, ar kuriem nākamie vienkārši nevarēs tikt galā. Bet, protams, tas nozīmē, ka mums ir jāizdara liels sagatavošanas darbs.

Jūs pieminējāt funkciju izvērtēšanu. Vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem paredz arī strukturālās reformas valsts pārvaldē. Jums pārmet, ka tā vietā jūsu valdība īsteno lineāru štatu un atalgojuma samazināšanu. Kā jūs definētu, kas ir strukturālās reformas valsts pārvaldē?

Vienošanās paredz strukturālās reformas trīs galvenajās jomās…

Jā, arī veselības aizsardzībā un izglītībā, taču varbūt jūs varētu pateikt, ko tas nozīmē tieši valsts pārvaldē.

Tie darba virzieni, kuros esam gājuši un kur, es domāju, tas būs jāturpina, ir, pirmkārt — to var saukt par strukturālo reformu vai mazināšanu, bet ir skaidrs, ka “treknajos gados” administratīvais aparāts ir krietni uzblīdis un vienkārši ir jāsamazina. Lineāri vai strukturāli — par to vienmēr var diskutēt. Pagājušajā gadā esam samazinājuši ministriju centrālos aparātus vidēji par 30%, aģentūru skaitu — uz pusi.

Attiecībā uz strukturālām pārmaiņām ir iezīmēti vairāki darba virzieni — atbalsta funkciju centralizācija, kas ļaus panākt samērā ievērojamus ietaupījumus, virzība uz vienas pieturas aģentūras modeli un pakalpojumu pieejamību caur vienas pieturas aģentūrām elektroniski.

Pagājušogad bija mēģinājums veikt funkciju auditu. Tas bija uzdots ministrijām, un katra konstatēja, ka vai visas funkcijas ir ārkārtīgi svarīgas un neko nevar samazināt. Kāda īsti ir atšķirība starp lineāru samazināšanu un strukturālām reformām? Kāpēc divi dažādi nosaukumi, jūsuprāt, vienam un tam pašam?

Tas nav viens un tas pats, protams, un arī veidojot 2010.gada budžetu, mēs pielietojām jaunu pieeju, ka vērtējām nevis ministrijas un lineāri mazinājām, kā tas noticis citās reizēs, bet gan konkrētās ministriju funkcijas, kuru ir pāri pār tūkstoti. Visām bija iedots tāds kā vidējais svērtais vērtējums, uz kuru balstoties pieņēmām lēmumus, cik funkcijas tiek samazinātas, un attiecīgi mazinājām budžetu.

Protams, taisnība, ka izrādījās, ka dažas no funkcijām, kuras bija guvušas samērā mazu novērtējumu, politiski izrādījās ārkārtīgi neaizstājamas, un debates aizgāja tā, ka neko būtisku mazināt nevarēja.

Kāpēc nevarēja īstenot Einara Repšes ierosinājumu, ko pērn pavasarī viņš izteica kopā ar priekšlikumu veidot nulles budžetu — arī funkciju auditu sākt no nulles, definējot, kādas funkcijas vispār vajadzīgas, nevis vērtējot esošās?

Manuprāt, šī pieejas atšķirība nav tik būtiska — vai mēs paņemam jau esošu budžetu, kurā vērtējam esošās funkcijas, un beigās dažas funkcijas, kuras saņēmušas zemu vērtējumu, tāpat izrādās politiski ārkārtīgi vajadzīgas, vai arī mēs šīs pašas funkcijas mēģinām vēlreiz uzradīt no nulles, un tad atkal izrādīsies, ka šīs zemu novērtētās funkcijas, kuru tajā sarakstā nebūs, ir ārkārtīgi nepieciešamas.

Protams, ja to darīs ministrijas pašas.

Šajā gadījumā pat bija valdības gatavība no kaut kādām funkcijām pilnībā atteikties, no kurām, kā izrādījās, mēs nevarējām pilnībā atteikties. Divus piemērus varu nosaukt — Integrācijas fonds un Tiesībsargs. Izrādījās, ka nevaram atteikties.

Vēl par nākamā gada budžetu — var piekrist, ka ir politiski loģiski to pieņemt nākamajai valdībai un Saeimai. Taču, ja šis budžets netiks sagatavots, tad mums, iespējams, draud tas pats, kas bija pagājušogad — sasteigta izdevumu griešana un nodokļu paaugstināšana pēdējā brīdī. Ko jūs atstāsit nākamajai valdībai pūrā? Ko gribat noteikti izdarīt, lai tai nebūtu pa galvu, pa kaklu pēdējā brīdī jāgriež un jāpaaugstina?

Ir minimālās lietas, par kurām vispār nav jautājumu, kā — makroscenārijs, budžeta bāze. Tālāk jau ir jautājums — ja mēs ejam cauri šiem funkciju vērtējumiem, tad ir izdevumu samazināšana atbilstoši šiem vērtējumiem, un tad jau nākamā Saeima var lemt, vai tas ir atbilstoši tās uzskatiem. Taču jebkurā gadījumā rāmim, kā budžets varētu izskatīties, lielā mērā ir jābūt. Cita lieta — cik lielā mērā šim budžeta veidošanas procesam varētu traucēt priekšvēlēšanu populisms. Ja būs partijas, kuras debates mēģinās ievadīt vienkāršotā vispārēju frāžu gaisotnē, ka jāstimulē ekonomika, jāsamazina administratīvie tēriņi un tad nekas nekur nav jāsamazina, tad, protams, mēs nekur nenonāksim. Es ceru, ka partijas šim procesam pieies pietiekami atbildīgi.

Ir novērots, ka jūsu viedoklis nereti atšķiras no finanšu ministra Repšes viedokļa. Piemēram, sākoties diskusijām par šā gada budžetu, viņš aizstāvēja viedokli, ka jāsamazina izdevumi par 500 miljoniem latu, bet jums bija pielaidīgāks viedoklis. Vai spēsit ar viņu vienoties par nostādnēm 2011.gada budžetam?

Es domāju, ka mēs par to spēsim vienoties. Manuprāt, mediji šo tēmu cenšas mākslīgi kultivēt. Skaidrs, ka finanšu ministram nereti konkrētos budžeta jautājumos ir nostāja, kas parasti ir visvairāk uz budžeta mazināšanu vērsta. Tas ir pilnīgi normāli, manuprāt, tā ir visās valdībās — pats esmu bijis finanšu ministrs un tā darba specifiku zinu. Ir finanšu ministra viedoklis, kas orientēts uz maksimālu budžeta izdevumu samazināšanu, bet valdības diskusijās parādās kompromiss vai gala viedoklis, kas beigās arī veido valdības lēmumu. Ja atceramies diskusiju par to, vai mēs ejam uz 8,5 procentu deficītu vai mazinām 500 miljonus, tad beigās esam nonākuši pie tā, ka 500 miljonus neesam samazinājuši, mēs esam nonākuši pie 8,5 procentu deficīta. Ja budžeta veidošanas gaitā ar aizdevējiem par to neizdevās vienoties, tad pēc ST lēmuma vienojāmies, ka mēs šo spriedumu pildām uz budžeta deficīta rēķina, nevis griežam citur simt miljonus.

Kā jūs vērtējat FM šonedēļ iesniegtos priekšlikumus atcelt samazināto PVN likmi virknei preču, to skaitā medikamentiem un grāmatām?

Es jau sākumā šim jautājumam pieskāros. Tātad, kamēr diskusija notiek vispārteorētiskā līmenī, ka jāpārnes nodokļu slogs no darbaspēka uz patēriņu, tikmēr visiem tas patīk. Kad izrādās, ka patēriņa nodokļi ir PVN un akcīze, tad uzreiz tas visiem nepatīk. Ministrijas priekšlikumā tieši šis uzstādījums lielā mērā ir iekšā — par nodokļu sloga pārnešanu uz patēriņu. Ja mēs gribam par to diskutēt, tad tā tas praksē izskatās. Tad mēs ejam šajā virzienā vai neejam?

Perspektīvā būtu jāiet arī uz neapliekamā minimuma paaugstināšanu — arī tas, domāju, ir precīzi ieskicēts darba virziens.

Kāpēc valdība vēl nav pieņēmusi lēmumu nospraust 2014.gadu kā eiro ieviešanas mērķa gadu?

Šādu lēmumu mēs pieņemsim, pašlaik ejam cauri nepieciešamajām procedūrām. Mēs jau pirmajā šā gada Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē par to vienojāmies, un, līdzko Finanšu ministrija būs sagatavojusi visus nepieciešamos dokumentus, lēmums tiks pieņemts. Nekādu konceptuālu domstarpību nav, mērķa datums tiks noteikts 2014.gada 1.janvāris.

Šķēles kungs gan ir teicis, ka nevajagot fetišizēt eiro ieviešanu — vai no Tautas partijas nebūs problēmas šajā jautājumā?

Vismaz līdz šim TP nekādas problēmas nav indicējusi.

Grieķijas problēmas dažos ir radījušas šaubas par eirozonas stabilitāti. Vai tas varētu ietekmēt Latvijas mērķi iestāties eirozonā?

Nedomāju, ka tas tiešā veidā varētu ietekmēt Latvijas mērķi iestāties eirozonā, bet tas, kādā veidā Grieķijas problēma tiks risināta, varētu ietekmēt arī Latvijas ekonomikas attīstību. Pašreiz jau diezgan skaidri iezīmējas, ka tomēr Grieķijai tiks sagatavota starptautiskā aizdevuma pakete vienā vai otrā versijā, lai nodrošinātu tai iespēju pārfinansēt savu parādu, kas nopietnākās problēmas varētu novērst. Ar Grieķiju situācija ir ļoti nepatīkama no tā viedokļa, ka eirozonas valstīm nav paredzēta iespēja, ka tām varētu izsniegt kaut kādus politiskus aizdevumus. Tika uzskatīts, ka tām pašām ir jāspēj vadīt savus budžeta deficītus un parādus. Tieši tāpēc arī visi šie Stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumi, to skaitā par trīs procentu budžeta deficītu, lai neviena valsts šādā situācijā nenonāktu. Izrādās, ka Grieķija vienkārši falsificējusi datus, un īstenībā budžeta deficīts pagājušogad bija 12,7 procenti no IKP. Tā, protams, ir ļoti nepatīkama situācija. Arī citās eirozonas valstīs šie deficīti ir samērā lieli, ap deviņiem procentiem, Spānijā, piemēram.

Jūs teicāt, ka tas varētu ietekmēt arī mūs? Kādā veidā?

Tādā veidā, ka budžeta deficīta mazināšana, protams, ir negatīvi ietekmējusi mūsu iekšzemes patēriņu. Tāpēc šo ekonomikas izaugsmes stratēģiju mēs lielā mērā esam orientējuši uz eksporta atbalstu un Latvijas ekonomikas konkurētspējas atjaunošanu. Bet tas, cik sekmīga būs eksporta izaugsme, lielā mērā būs atkarīgs arī no tā, kā attīstīsies ekonomika Eiropas Savienībā.

Ja Grieķijas problēmu dēļ ES ieslīgtu jaunā recesijā, tas negatīvi ietekmētu ārējo pieprasījumu un attiecīgi Latvijas ekonomiku. Bet, kā teicu, kaut kāda pakete Grieķijai tiek gatavota — kā saprotu, ir atrasts veids, kā, citām valstīm neizsniedzot Grieķijai politiski motivētus aizdevumus, izdarīt to caur valsts bankām vai kā tamlīdzīgi. Bet, nu, tas radīs jautājumus par eirozonas ticamību — cik nopietni eirozona uztver pati savus Māstrihtas kritērijus. Uzticamību eiro šī situācija, neapšaubāmi, mazina. Tajā pašā laikā nav nekāda pamata runām, kas brīžiem atskan, par eiro sabrukumu.

Vai, jūsuprāt, situācija ar Grieķiju varētu apdraudēt Igaunijas izredzes šogad iestāties eirozonā?

Domāju, ka tam tā nevajadzētu būt. Protams, klīst visādas runas, bet — kādi varētu būt “pret” argumenti? Igaunija, spriežot pēc visa, Māstrihtas kritērijus ir izpildījusi, nu tad ko — Grieķija nepilda Māstrihtas kritērijus, tāpēc neuzņemsim Igauniju? Īsti loģikas nav.

Kā tas ietekmēs Latviju, ja Igaunijai izdosies šogad pievienoties eirozonai?

Būs divējāds iespaids. Protams, tas būs pozitīvs signāls par reģionu kopumā. Jo Baltijas valstis kopumā tika uzskatītas par tādu kā krīzes smagāk ietekmēto ES reģionu — smagākā recesija pagājušogad bija Latvijā, otrā smagākā — Lietuvā, trešā — Igaunijā. Līdz ar to šā reģiona pievilcība ir mazinājusies. Igaunijas pievienošanās eirozonai, protams, būs pozitīvs signāls par reģionu kopumā.

Tajā pašā laikā konkrētiem investoru lēmumiem, kurā valstī izvietot investīcijas, Igaunijas eirozona varētu būt papildu faktors par labu šai valstij.

Vai tas, jūsuprāt, stiprinātu Latvijas sabiedrības apņēmību arī izdarīt visu, lai iestātos eirozonā?

Tas tāds filozofisks jautājums. (Smejas.) Mums jau patīk sevi salīdzināt ar igauņiem un uztraukties, ka viņi vienmēr ir kaut kur priekšā. No šī viedokļa — jā, varētu stiprināt Latvijas apņemšanos pievienoties eirozonai.

Taču Sabiedrība citai politikai savā kongresā nupat aktīvi rosināja diskusiju par lata devalvāciju kā ekonomikas atveseļošanas instrumentu. Kā jūs vērtējat viņu nostāju, un kā šādu diskusiju vispār var savienot ar valdības mērķi pievienoties eiro?

Nu, pievienošanos eirozonai šādas diskusijas, protams, apdraud, tas ir skaidrs. Bet, ja mēs paskatāmies arī uz šiem argumentiem pēc būtības, tad, manuprāt, devalvācijai ir daudz vairāk mīnusu nekā plusu. Par to tiek runāts kā par konkurētspējas veicināšanas faktoru, taču Latvijai kā ļoti mazai, ļoti atvērtai ekonomikai visas importa cenas, tai skaitā energoresursu un komponentu cenas, momentā pieaugtu. Šis konkurētspējas efekts, pat ja būtu, būtu samērā īss.

Visi argumenti par un pret ir plaši apskatīti un zināmi, un pat SCP ļaudis paši atzīst, ka devalvāciju nevarēs īstenot. Bet viņi ir jūsu partneri topošajā apvienībā Vienotība. Vai jūs saprotat, kāds ir viņu mērķis, veicinot šo diskusiju un zinot, ka tas nav iespējams?

Tas būtu jājautā pašai Sabiedrībai citai politikai.

Bet jums kopā būs jāstrādā pie ekonomiskās programmas, ko piedāvāt vēlētājiem. Kā jūs tajā savienosiet šīs nesavienojamās lietas?

Pie programmas strādājam, un tā nekādu devalvāciju neparedz.

Bet paraudzīsimies no vēlētāja viedokļa — ekonomikas programmā būs rakstīts “devalvācijai — nē!”, bet SCP ir ļoti skaļi pateikuši, ka viņi to gribētu apspriest. Kā tas ietekmēs apvienības spēju pieņemt lēmumus un nākt ar vienotu vēstījumu vēlētājiem?

Tā būs vēl mūsu iekšējā diskusija, un es domāju, mēs šo jautājumu atrisināsim. Un galu galā — skaidrs, ka mums būs vienota programma, par kuru būsim vienojušies. Programmas izstrāde jau ir samērā tālā stadijā, un, kā teicu, nekādu devalvāciju šī programma neparedz.

Tātad jūs neredzat briesmas, ka šī apvienība varētu startēt ar krasi atšķirīgu nostāju šādos fundamentālos jautājumos?

Nē, es šādas briesmas neparedzu.

TP un LPP/LC bīda uz priekšu PVN samazināšanu viesnīcām. JL nesaka “nē”, bet nesaka arī “jā”. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

Pirmkārt, par pašiem bīdītājiem — tieši TP un LPP/LC bija tie, kas palielināja PVN viesnīcām. Tas bija TP finanšu ministrs Slakteris, un tā bija toreizējā LPP/LC premjerministra vadītā valdība. Bet tā nav atbilde uz jautājumu pēc būtības.

Pēc būtības — man ir plānota tikšanās ar tūrisma nozares pārstāvjiem, lai uzklausītu viņu argumentus. Gaidām arī Ekonomikas ministrijas (EM) atzinumu par šo jautājumu. Kad visi viedokļi būs uz galda, tad varēsim par to reāli diskutēt un pieņemt lēmumu. FM aprēķini rāda, ka tam ir negatīva ietekme uz budžetu — aptuveni astoņi miljoni. Ja tūrisma nozare un EM spēs pamatot, ka FM aprēķini balstās pieņēmumos, kuriem pretī ir kādi citi pieņēmumi, tad par šo jautājumu varēs diskutēt.

Bet vai tāds lēmums nebūtu pretrunā ar vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem?

Es jau vairākkārt esmu uzsvēris, kā šāda veida iniciatīvām mums ir maz manevra iespēju. Protams, vienmēr var runāt par vienu vai otru niansi nodokļu politikā, bet mēs nevaram iet uz daudzu vai pat tikai dažu šādu lēmumu pieņemšanu, un skaidrs, ka mēs nevaram runāt par būtisku pamatlikmju mazināšanu.

Sarunu gaitā ar aizdevējiem par šo konkrēto teikumu bija daudz diskusiju, mēs arī to mazliet nomīkstinājām ar domu, ka vienmēr var parādīties kaut kādas nianses, kuras var nākties piekoriģēt. Bet jāatzīst, ka pats teikums sākotnējā dokumentā nebija iekšā, starptautiskie aizdevēji sāka uz to uzstāt, kad paklausījās Šķēles kunga publiskos izteikumus — ka visi nodokļi jāsamazina un tamlīdzīgi. Tajā brīdī tas teikums diemžēl parādījās, un izdabūt to ārā vairs nevarēja.

Vai ir iespējams, ka valdība vienojas to neatbalstīt, bet tas tomēr tiek pieņemts Saeimā, TP vienojoties ar opozīciju?

Tas jebkurā gadījumā būtu koalīcijas līguma pārkāpums, un mēs esam TP uzmanību uz to vērsuši. Bet arī balsojumā par mandātu starptautiskajiem aizdevējiem TP koalīcijas līgumu ir diezgan skaidri pārkāpusi.

Un kādas būtu sekas tādam līguma pārkāpumam?

Nu, kādas sekas… Protams, šī TP nostāja daudzos jautājumos, kā lai to pasaka, varētu būt konstruktīvāka. Mēs jebkurā gadījumā no savas puses esam skaidri pauduši gatavību turpināt ar viņiem strādāt — tik lielā mērā, cik viņi paši ir gatavi konstruktīvai sadarbībai.

TP priekšsēdētāja vietnieks Edgars Zalāns jau pateica, cik konstruktīvi — ka TP de facto vairs neesot valdībā un kopā ar opozīcijas LPP/LC mēģināšot valsti nostādīt uz kaut kādām citām sliedēm. Kā valdība varētu turpināt strādāt, ja TP un “mācītāji” izveidotu kopēju vēlēšanu apvienību?

Te ir vairākas lietas. Runājot par “citām sliedēm” — tieši TP kopā ar LPP/LC bija jau valsti uz citām sliedēm nostādījusi, un mēs tagad cenšamies to krīzi atrisināt, kas rezultātā radās — visas trekno gadu solīšanas un gāzēšanas līdz grīdai.

Kas attiecas uz LPP/LC, tad tā ir partija, ar kuru mēs arī esam gatavi sadarboties. Valdības izveides laikā mēs ar viņiem nopietni runājām par viņu dalību valdībā, kā zināms. No šī viedokļa tiešas ietekmes uz valdības darbu nav, ja viņi izvēlas veidot apvienību. Skaidrs, ka TP reitingi ir tādi, ka ir nopietnas bažas par 5% barjeras pārvarēšanu, līdz ar to kaut kādas izdzīvošanas stratēģijas viņiem ir jāmeklē, un pievienošanās LPP/LC varbūt ir viena no šādām izdzīvošanas stratēģijām.

Jūs domājat, ka ir?

Nu, tas jāvērtē pašai TP. Tā vairs nav mana kompetence.

Taču mēs redzam, ka, kaut arī viņi zaudēja balsojumā par pilnvarojumu valdībai, TP nav īsti mierā un turpina knosīties. Tas nemitīgi rada jautājumu — vai kādā brīdī viņi nebūs ieinteresēti iziet no valdības. Vai jūs domājat, ka jūsu valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Es domāju, ka jā. Un arī TP publiski vairākkārt apliecinājusi gatavību turpināt strādāt valdībā un būt konstruktīva, negāzt valdību, un tamlīdzīgi.

JL Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis nupat partijas kongresā pateica, ka ģenerālprokurora Jāņa Maizīša ievēlēšana esot vienīgais jautājums, kas līdz vēlēšanām varot sašūpot valdības koalīciju. Kādu jūs prognozējat Saeimas balsojumu, ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs izvirzītu Maizīša kandidatūru?

Es, protams, gribētu cerēt uz pozitīvu balsojumu. Manuprāt, Maizīša kungs savā iepriekšējā darbībā ir apliecinājis, ka labi un kompetenti tiek galā ar darba pienākumiem. Nav bijis pamata šaubīties arī par viņa godaprātu. Līdz ar to es uzskatu, ka viņš ir piemērots kandidāts, un man ne sevišķi izprotama ir atsevišķu partiju vai politiķu samērā histēriskā reakcija uz Maizīša kungu. Iespējams, šiem konkrētajiem politiķiem ir kaut kāds pamats bažām par prokuratūras darbību.

Var iedomāties, kāds pamats bažām ir jūsu ciešāko koalīcijas partneru “zaļo zemnieku” premjerministra amata kandidātam, apsūdzētajam Aivaram Lembergam. Vai šis jautājums var sašķobīt jūsu pašlaik tik šķietami harmoniskās attiecības ar ZZS?

JL savu nostāju ir paudis — ja Maizīša kunga kandidatūra tiks izvirzīta — un mēs zinām, ka Maizīša kungs ir publiski apliecinājis savu gatavību kandidēt, tad mēs šo kandidatūru atbalstīsim. Par pārējām partijām — tās, kā zinām, ieņem nogaidošāku pozīciju, gaida faktisko nomināciju. Bet atcerēsimies, ka iepriekšējo reizi, kad notika Maizīša kunga pārvēlēšana, daudzām partijām arī bija iebildumi, taču beigās Maizīša kungu tomēr apstiprināja.

Tad jūs uzskatāt, ka šis nebūs tas jautājums, kura dēļ valdība varētu krist?

Es nedomāju, ka tas varētu būt jautājums, kura dēļ valdība varētu krist. Protams, ir iespējamas domstarpības koalīcijā, bet šis arī nav jautājums, kas būtu tieši saistīts ar valdības darbu. Tā ir Saeimas kompetence — balsot par attiecīgo amatpersonu, un tā ir arī no valdības neatkarīga institūcija.

Vēl skaidrāka izvēle bija vienīgi 1989.gadā Augstākās padomes vēlēšanās — vai nu par Tautas fronti, vai nu par komunistiem. Taču jāuzmanās — paralēles ar Atmodu un Latvijas valsts atjaunošanu ir tikai metafora. Kopš tam Latvijā piecas reizes notikušas brīvas, demokrātiskas vēlēšanas, un arī šī Saeima, kurai pašlaik uzticas vairs tikai niecīgs procents valsts iedzīvotāju, ir Latvijas pilsoņu gribas brīvas izpausmes rezultāts. Salīdzinājums ar Atmodu un barikāžu laiku ir vietā, lai atgādinātu par ideāliem, kuri ir valsts pamatā, un parādītu pašreizējā politiskā piedāvājuma izvēles principiālo vienkāršību. Taču situācija ir fundamentāli cita — toreiz prasījām neatkarību no okupācijas varas, tagad prasām pašu vēlētiem priekšstāvjiem, lai tie pilda solīto strādāt savas tautas labā. Toties no Atmodas pieredzes zinām, ka ne jau vardarbība ir labākais veids, kā piespiest pat naidīgu varu pildīt mūsu prasības, vēl jo vairāk jāuzmanās, lai tagad vēršanās pret koruptīvo politisko kultūru nesajūk ar valsts pamatu apšaubīšanu un Saeimas nama logu dauzīšanu kā pērn 13.janvārī.

Nevis 2009.gada 13.janvāris, bet gan Lietussargu revolūcija 2007.gada rudenī ir Vienotības tapšanas sākumpunkts. Toreizējā sabiedrības spēja vienoties prasībā pašu ievēlētajiem politiķiem, lai tie rīkojas atbilstoši demokrātijas un tiesiskuma principiem, ir izaugusi līdz politiķu spējai vienoties, lai šos principus īstenotu valsts vadīšanā.

Tāpēc kongress, kurā apņemšanos to darīt formāli apstiprināja trīs partijas — Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība un Sabiedrība citai politikai, līdz ar savstarpējās konkurences novēršanu un politisko spēku izkārtojuma vienkāršošanu padara situāciju skaidrāku vēl divējādi.

Pirmkārt, vairs nevar teikt, ka šīs partijas vienkārši ir “pret oligarhiem”. Jo tad uzreiz jāvaicā — atvainojiet, bet par ko tad ir oligarhi un cik liela sabiedrības daļa ir par viņiem, ja godīgas un saprātīgas valsts pārvaldes solījumu uzskata par vēršanos pret sevi? Vienotības izveidošana maina vietām līdzšinējos “varas turētājus” un “opozicionārus”. “Zaļo zemnieku” Augusts Brigmanis nokavēja par vienu dienu un varbūt par veselu laikmetu, vēl sestdien burkšķēdams, ka “pagaidām viņi tikai kā veca plate drillē, ka cīnīsies pret oligarhiem, un tas ir viss”. Par vēlu un garām — tas nav viss, un tagad jau tieši oligarhi būs tie margināļi, kuri cīnīsies “pret” — pret sabiedrības vairākuma prasīto politiskās kultūras mainīšanu. (Pie reizes mainījušies “populistu” apzīmējuma valkātāji — pašslavēto “darītāju” pirmītējā plātīšanās ar savu ekonomisko varēšanu izrādījās esam bijis populistisks burbulis, bet viņu pašreizējā darbošanās valdībā un Saeimā ir jau klasiski populistiska.)

Līdz ar to, otrkārt, mainījusies izpratne par to, kas un kam ir alternatīva vēlēšanās. Vērtējot, par ko balsot, un redzot gan kļūdas apvienības partiju darbībā, gan pretrunas starp tās partneriem, beigās tik un tā būs jāvaicā — bet kas tad ir alternatīva šādai apvienībai?

Kremļa partijas Vienotā Krievija filiāle Saskaņas centrs diezin vai ir alternatīva un “mazākais ļaunums”. Bet trekno gadu gāzētāju saviesto ļaunumu arī grūti nosaukt par mazu vai “nasing spešel”.

Ir saprotama pirmītējo varas partiju apdraudētības sajūtas viestā vēlmju domāšana, ka Vienotības mērķi un programma sākas un beidzas ar cīņu pret “oligarhiem”. Taču kongresā pulcējušos ļaudis nodarbina daudz plašāks sabiedrībai ļoti svarīgu tematu loks.

Triju partiju vadītāju — Ģirta Valda Kristovska (PS), Solvitas Āboltiņas (JL) un Aigara Štokenberga (SCP) — runas bija notikuma svarīgumam atbilstošas, un arī kongresā kopumā valdīja, ja var teikt, lietišķi pacilāta savas varēšanas apzināšanās gaisotne. Nekādas paštaisnas lamāšanās un sevis slavēšanas eksaltācijas.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) drīzāk bija, kā jau pierasts, pasausi pragmatisks, atskaitīdamies par savas valdības gada laikā padarīto un vēstīdams par vēl darāmo, kaut gan viņa spēju likt valdībai tik īsā laikā izdarīt pirms gada šķietami neiespējamo — novērst valsts bankrotu un pavērst ekonomiku atlabšanas virzienā partijas biedri droši vien būtu varējuši kaut vai stundām slavināt kā brīnumu.

Sandra Kalniete (PS) konspektīvi piedāvāja konkrētus pasākumus, kā praktiski īstenot to, ko daudzi mēdz piesaukt kā politiķu atbildības palielināšanu, pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanu politikā, solidaritāti un taisnīgumu. Piemēram, mainīt vēlēšanu sistēmu (palielināt vēlēšanu apgabalu skaitu līdz 12 vai 14, ieviest tiešas pašvaldību vadītāju vēlēšanas, arī Valsts prezidentu ievēlēt tiešās vēlēšanās); ieviest principu, ka valdību veido lielākās Saeimā ievēlētās partijas pārstāvis, kā arī “konstruktīvās neuzticības” principu (ka esošu valdību var gāzt, tikai vienlaikus apstiprinot jaunu); apvienot pilsonisko organizāciju, kultūras un sabiedrisko mediju finansējumu vienā fondā; ieviest progresīvu nodokļu sistēmu. Var dažādi vērtēt katru no šiem un pārējiem priekšlikumiem, taču tās ir konkrētas lietas, par kurām ir vērts diskutēt. Un galvenais — šie politiķi tās var arī īstenot.

Ir pateicīgi rādīt uz jaunās apvienības iekšējām problēmām — ideoloģiskām un programmatiskām pretrunām, daudzo līderu iespējamajām personību sadursmēm un sarežģījumiem un konfliktiem, veidojot vēlēšanu sarakstu, kurā apvienība vēlētos paturēt vietu gan citu iespējamo partneru partiju, gan bezpartejiskiem un pagaidām nenosauktiem “pilsoniskās sabiedrības” pārstāvjiem, kurus pašlaik pārstāv viena pati bijusī Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Taču šīs bažas nudien šķiet pārspīlētas, tāpat pareģojumi, ka demokrātiskai organizācijai dabiskas un absolūti nepieciešamās iekšējās diskusijas vēstītu par tās tuvojošamies galu. Šķiet ironiski, ka uz šīm pretrunām kā Vienotības nolemtības pazīmi norāda tie, kuri ar pliku naudu un bez diskusijām bija pamanījušies izveidot tādus politiskus monstrus kā “zaļo” un “zemnieku” principā nesavienojamā savienība vai Latvijas ceļa “eiropeisko liberāļu” un LPP klerikālo kleptokrātu biznesa projekts.

Vēl vairāk ironiski, ka šo nesavienojamo lietu savienotāju sāktais partiju konsolidācijas process tagad kā bumerangs nāk šiem atpakaļ patiešām demokrātiskas partiju konsolidācijas veidā un liek turpināt savienoties jau pēc pavisam saprotamiem — valsts varas kā savas privātās labklājības līdzekļa — kopējiem kritērijiem. Taču kā atbilde uz Vienotību it kā topošā Tautas partijas un LPP/LC savienība liek domāt par divu slīcēju glābšanos, tveroties vienam pie otra, nevis gaidīt no tās kaut jel kādu piedāvājumu arī Latvijas sabiedrībai.

Tāpēc — jā, Vienotība ne vienmēr un ne tuvu nebūs tik vienota kā vairākums līdzšinējo “varas partiju”, un, protams, ka tā būs raiba dažādu politiķu kompānija, no kuriem vēlētājam vieni šķitīs labi, citi tikai pieņemami, vēl kādi — nepieņemami, un tāpat būs ar viņu priekšlikumiem un darbiem. Taču tas ir plats solis prom gan no realitātē neiespējamā viena visas tautas mīlēta vadoņa, gan no līdzšinējiem viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas biznesa projektiem. Un, izvērtējot visus “pret”, beigu galā tik un tā būs sev jāvaicā — kāda ir alternatīva?

Viņa enerģijai ir tik daudz amatu, ka pašam mēdz sajukt, kas kurā brīdī ir. ASV viņš esot bijis nevis kā vicemērs, bet Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs. Spriežot pēc atgriešanās paziņojumiem, vismaz kā satiksmes ministrs. Dallasā esot vienojies ar American Airlines pārstāvjiem par tiešā savienojuma izveidošanu ar Rīgu 2011.-2012.gadā (vienīgais tiešais Latvijas–ASV savienojums pašlaik ir iknedēļas reiss uz Ņujorku ar Uzbekistānas aviolīniju. airBaltic prezidents Bertolts Fliks pērn izteicās, ka reisa atklāšana uz Ņujorku izmaksātu ap 20 miljoniem latu gadā). Ar Boeing pārstāvjiem pārrunāta lidmašīnu apkopes centra izveidošana Rīgas lidostā. “Šī iespēja nākotnē varētu realizēties,” teic A.Šlesers.

Kamēr A.Šlesers sola no jauna, dzīvi beidzis kārtējais no iepriekšējiem lielajiem solījumiem.

Pēdējais upuris ir dzelzceļa līnija uz lidostu.

Izrādās, valdība janvāra beigās svītrojusi šo projektu no lielo ieceru saraksta, ko īstenos par ES fondiem līdz 2013.gadam, jo tas bijis ļoti zemā gatavības pakāpē un nav bijis pārliecības, ka tas ir prioritārs. 33,2 miljoni latu, kas tam bija rezervēti no ES naudas, tiks atdoti trijiem citiem Latvijas dzelzceļam svarīgākiem projektiem – Šķirotavas stacijas rekonstrukcijai, signalizācijas sistēmas uzlabošanai starp Bolderāju un Zasulauku, un Bolderāja–2 savienojumam ar Krievu salu, kas palīdzētu brīvostai.

Iemesls ir vienkāršs – saskaņā ar starptautiski plaši lietotiem aprēķiniem dzelzceļu šajā posmā būtu vērts būvēt, ja pasažieru skaits sasniegtu 10–12 miljonus, tādēļ Latvijas dzelzceļš to arī nopietni negatavoja, Citadiena.lv atzina LDz par ES fondu projektiem atbildīgā Aija Poča. Pērn Rīgas lidosta ar vairāku gadu nokavēšanos pārsniedza 4 miljonu pasažieru slieksni. Valdības apstiprināšanu gaidošās korekcijas Transporta pamatnostādnēs prognozē 6,8 miljonus pasažieru 2013.gadā.

“Mēs to plānojam 2010.gada beigās, vai vēlākais – 2011.gadā. Precīzu aprēķinu vēl nav, bet šis projekts nebūs ļoti dārgs, jo mums būs vajadzīgs pāris kilometru garš savienojums,” par dzelzceļa atzaru no Jūrmalas līnijas vai Tīraines puses teica Šlesers 2008.gada februārī ziņu aģentūras BNS biznesa portālam. Par projekta uzbūvēšanu triju gadu laikā tad publiski runāja gan lidosta, gan Latvijas dzelzceļa vadība, kas tagad kratās no tā vaļā. Lidostā Citadiena.lv paziņoja, ka visi jautājumi par to uzdodami Latvijas dzelzceļam, bet no turienes sūta uz Satiksmes ministriju (SM), jo tas nav “ne fondu naudas dalītājs, ne pasažieru pārvadātājs, ne pētījuma pasūtītājs”.

Atliek secināt, ka Latvijas dzelzceļš sevi uzskata par vienkāršu politisku iegribu izpildītāju, jo ne Šlesera laikā, ne tagad nav neviena pētījuma, kas norādītu, ka dzelzceļš, nevis, piemēram, ātrgaitas tramvajs, ir labākais risinājums, kāds ir ekonomiskais pamatojums, cik jāmaksā biļetei, vai projekts ir vajadzīgs. Paradoksāli, bet tieši tagad, kad notikusi atteikšanās no lidostas dzelceļa pieveda izbūves nākamo piecu gadā laikā, tāds pētījums tiek veikts – firma Konstruktionsgruppe Bauern Latvija pērn jūlijā uzvarēja SM konkursā par izpēti Daugavas kreisā krasta maršrutiem uz ostu un lidostu (198 tūkstoši latu no ES Kohēzijas fonda). Var saskatīt racionālo graudu SM viedoklī, ka pētījums attiecas uz plašāku teritoriju un tāpēc arvien ir nepieciešams, vienīgi jautājums – vai tad, kad atgriezīsies pie domas par lidostas dzelzceļu, tas jau nebūs novecojis un nebūs jāpēta no jauna.

Lidostas dzelzceļš ir tikai viens no Šlesera solījumiem, kas izrādījušies ziepju burbuļi, – lidostas terminālis 30 miljoniem pasažieru, Ryanair bāze, pasta banka, solījums līdz 2009.gadam galvenos autoceļus uzlabot līdz Eiropas līmenim vai pasažieru vilcienu nomaiņa uz jauniem līdz 2013.gadam.

Protams, ka pie visu plānu izgāšanās nav vainojams vienīgi Šlesers, jo korekcijas ir ienesusi negaidīti dziļā ekonomikas krīze. Uz pašreizējās valdības fona, kas starp iespēju darīt vai nedarīt dod priekšroku otrajai, Šlesers ar enerģiju, idejām, solījumiem rada iespaidu, ka viņš kaut ko dara. Viņu noteikti var uzteikt par vēlmi darīt. Taču sausais atlikums izskatās nevis pēc priežu sila, bet izcirtuma.