Tas nekas, ka kalendārā šīs nedēļas ceturtdienā stāv parasts melnas krāsas astotnieks, īstenībā šo dienu mēs gribētu nosvinēt kopā ar jums visiem. Tieši 8.aprīlī dienasgaismu ieraudzīs jaunais žurnāls Ir un sāks darbu sarunu terminālis ir.lv. Laipni aicinu izmēģināt un ceru, ka būsim ar jums kopā arī jauno izdevumu lappusēs – gan papīra, gan elektroniskajās!

Kāpēc Ir? Tāpēc, ka tas ir ļoti stiprs un pozitīvs vārds. Kurš gan nezina, ka Latvijā daudz kā nav – uzticēšanās, naudas, darba, drošības. Bet mēs vēlamies runāt par to, kas ir! Palīdzēt dalīties ar vērtīgu pieredzi, patiesu iedvesmu, radošām idejām un tādējādi tās vairot. Piešķilt enerģiju, dabūt domubiedru pleca sajūtu!

Citadiena.lv saturīgā domu apmaiņa mums ir nostiprinājusi ticību, ka šāda kopiena ir iespējama un vajadzīga, tāpēc mēs to gribam paplašināt. Ir – tas ir mūsu piedāvātais upgrade. Ar šo grūti latviskojamo vārdu iekšējās diskusijās esam apzīmējuši darba principu, kas prasa pārsteigt pašiem sevi un lasītāju, neatkārtoties, nesadzīvot ar “normāli”, nebraukt pa ērtām sliedēm, bet meklēt inovāciju.

Mums ir jauns piedāvājums. Žurnāls ceturtdienās un sarunu terminālis katru dienu.

Žurnālu veidojam kā krāsainu mozaīku par svarīgo un interesanto, plašo tematu klāstu sakārtojot četros blokos — ir svarīgi par sabiedrības aktualitātēm, ir kultūra par mākslu pasauli, ir cilvēki par izcilām personībām, ir viss kaut kas par dzīvesstilu un izklaidi.

Ik nedēļu žurnālā atradīsit pētniecību, vērtīgus komentārus par politikas un ekonomikas norisēm, aktuālo nedēļas notikumu apskatu un pasaules pieredzi. Kultūras blokā — intervijas ar spilgtām personībām, recenzijas, esejas. Cilvēku sadaļā Latvijas portreti — veiksmes stāsti, slavenības, kas ar saviem darbiem iekarojušas daudzu prātus un sirdis, atklāsim arī jaunos talantus un unikālo šķietami parastos līdzcilvēkos.

Savukārt internetā žurnālistiku esam savienojuši ar virtuālās kopienas rīku. Proti, ir.lv ļaus jums ne vien uzzināt svarīgākās ziņas un iecienīto autoru viedokļus, bet veidot pašiem savu domubiedru loku. Atvērtas, dzīvīgas sarunas ir mūsu mērķis, tāpēc aicinu pievienoties, veidot savu profilu un debatēt! Ir.lv piedāvājumu turpināsim dinamiski attīstīt, jūsu ieteikumi būs ļoti gaidīti!

Mūsu komandas principi ir nemainīgi un jums zināmi – veidojam neatkarīgu, atvērtu un godīgu mediju. Šodien esam nosaukuši savus investorus – cilvēkus no dažādām darbības jomām, kuri ir noticējuši mūsu medija idejai.

Atvadoties no Citadiena.lv, gribu visas komandas vārdā no sirds pateikties ikvienam domubiedram un palīgam, jo kopā esam radījuši Latvijas mediju vidē patiešām unikālu pieredzi. Paldies brīvprātīgajiem viesautoriem, kaislīgajiem diskutētājiem, uzticamajiem lasītājiem! Un domāju, ka visi iepriekš minētie piebalsos komandas lielākajam paldies, kas par pacietību un izturību pienākas mūsu tehniskajam sargeņģelim Jānim. Jūs visi aizvadītā pusgada skarbumu esat padarījuši aizraujošu. Un pēdējā, labākā ziņa ir tā, ka mums taču īstenībā nav jāatvadās, jo – Ir!

Paziņojums presei un akcionāru saraksts

Paziņojums presei par žurnāla Ir un ir.lv darba uzsākšanu

Uz to, ka Lieldienas nav nekāds parastais (olu krāsošanas un ēšanas) laiks, norāda arī augstu Latvijas amatpersonu teiktais. Tā Latvijas prezidents norāda: “Pavasaris pirms 20 gadiem mums nesa ilgi gaidīto brīvību. Lai arī šogad Lieldienu labā vēsts veicina mūsu vienotību un saliedētību kopīgu mērķu sasniegšanai”. Bet premjers saka: “arī Latvijas valsts dzīvē šo laiku mēs varam simboliski dēvēt par attīrīšanās un atdzimšanas laiku, kad, izejot cauri grūtībām, sākam celt jaunu Latviju”. Savukārt Saeimas priekšsēdētāja retorika ir īpaši patētiska: „Pirmie pavasara asni un plaukstošie pumpuri ir kā Lieldienu brīnuma vēstneši, kā cilvēku un dabas apņemšanās vērsties augšup, celties garīgajā izaugsmē, kļūt labākiem”.

Tomēr vecie ticējumi daudz konkrētāk un vienkāršāk stāsta par to, kas tieši šajās dienās būtu un nebūtu jādara. Piemēram, Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksām, jo tad vārnas cāļus neēd. Protams, vīriešu „biksas” mūsdienās varētu tik arī pasargātas no olu čaumalām – ne jau visiem pa pagalmu cāļi skraida. Toties latvietim kā slēpotāju tautas pārstāvim, kas Alpu saulē pārāk iekrāsojis seju, varētu būt aktuāls kāds cits ticējums. Lielajā piektdienā jāiet pie skudru pūžņa, jānoliecas un jāļauj, lai skudras seju „apdzelda”, tad būs balta seja.

Toties, ja ar kaimiņiem ir sliktas attiecības, Lieldienās tās var pasliktināt vēl vairāk, un tādējādi tikt vaļā no blusām un mušām. Jo, ja Lieldienu rītā istabas gružus uzber uz otra saimnieka zemes, tad to gadu mājās nebūs ne blusu, ne mušu. Ja brīnumam ir kāds racionāls izskaidrojums, tad šinī gadījumā tas varbūt ir tāds, ka tas „otrs saimnieks” patiesībā ir blusains un smirdīgs (tāds, kam mušas apkārt mudž). Un ja ar mēslu iebēršanu viņa teritorijā ir iespējams kaimiņu sadusmot un atturēt no jūsu māju apmeklējuma uz kādu gadu, tad šajā laikā, visticamāk, arī būsiet pasargāts no blusām un mušām.

Taču uz konkrētu rīcību Lieldienās aicina ne vien ticējumi, bet arī mediķi savā paziņojumā, kas pirms Lieldienām izplatīts medijos, „lai Lieldienas sagādātu tikai patīkamas emocijas un veselības problēmas netraucētu izbaudīt svētkus”. Tātad – olas, pilnīgi iegremdētas ūdenī, jāvāra septiņas minūtes. Kārtīgi jāmazgā rokas pēc tualetes apmeklēšanas, pirms ēšanas un pēc saskares ar salmonellas nēsātājiem – putniem, pelēm, bruņurupučiem. Tāpat vēlams būt modriem un neaizmirst, ka pirmās ērces jau modušās – „nesot mājās pūpolus un bērza zarus, pirms ienākšanas mājās tos der kārtīgi apskatīt un nopurināt”. Un „vēlams aplūkot apģērbu, lai pārliecinātos, vai pie tā nav pieķērusies kāda ērce”.

Šai sakarā lieti noder ticējums, kas Latvijā radies vēl pirmsērču periodā: „Lieldienu rītā jāvelk gluži jauns krekls mugurā – tāds, kas vēl nekad nav valkāts”.

Bet, kas attiecas uz ticējumiem par to, kā jādzīvo Lieldienu nedēļā, izskatās, ka šogad vētras un pērkona negaisi Latvijai postu nenesīs. Tas draudot tad, ja Lieldienu nedēļā darot trokšņainus darbus. Bet apjomīgā kūlas dedzināšana taču tāds kluss darbiņš ir – tik vien tā trokšņa kā ugunij pērnajā zālē švirkstot un pa kādai ēkai liesmās sabrūkot.

Bet vispār laikam ir tā  – lai pareizi nodzīvotu Lieldienas, labāk ne vien pēc iespējas biežāk mazgāt rokas, bet arī rēķināties ar to, ka Lieldienās maģisks ir viss.

Piemēram, sāls. Ja izvairīsieties no tās lietošanas uzturā, kļūsiet par meli. Jo ,kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos. Turklāt jāatceras, ka Lieldienu rītā pirms saules lēkta jāuzliek sāls uz staba gala un jāatstāj līdz saules rietam. Tad tā kļūs derīga pret visām slimībām.

Taču nav jau tā, ka Lieldienās jārīkojas tieši tā un ne citādi. Pastāv Lieldienu izvēle.

Piemēram, attiecībā  uz matu ķemmēšanu. Lieldienās labāk matus nesukāt, jo tad vasarā, mežā ejot, vienmēr redzēs čūskas. Savukārt, ja matus sukās zem eglēm, tad galva nesāpēs. Tādejādi jāizvēlas – vai nu jums rādīsies čūskas, toties nesāpēs galva, vai arī tieši otrādi.

Nu un kas jau nu ir pilnīgi noteikti – Lieldienu naktī redzētie sapņi piepildās.

Labus sapņus Lieldienās!

Izbrīnītais lasītājs tūdaļ iebildīs: „Jā, bet ko tad mēs lasām laikrakstos par labklājības valsti, kura mūs gaida 2030.gadā?”

Jautājums vietā! Gudrie vīri un sievas, kuri izstrādāja plānu līdz 2030.gadam, protams, negrāba savas idejas no zila gaisa. Bija aprēķini un prognozes, bija arī jaukas vēlmes, kuras materializējās uz papīra. Tomēr Sudrabas konstatācija paliek. To apstiprina statistikas dati par IKP un eksporta samazināšanos (abi rādītāji pagājušajā gadā vidēji saruka par aptuveni 20%). Toties par 20% pieauga bezdarbs. Šiem faktiem jāskatās acīs, un līdz ar to jaukā plāna pamati pagaidām grīļojas.

Par ko tad īsti runā Sudraba? Acīmredzot par rīcības plānu: kādus līdzekļus izvēlēsimies, lai tiktu galā ar pašreizējo situāciju, kurā mēs joprojām lielā mērā dzīvojam uz parāda, uz aizdevumu rēķina, vienlaikus arvien dziļāk grimstot nabadzībā?

Ar līdzekļu izvēli spiestas nodarboties visas tās valstis, kuras skārusi ekonomiskā recesija (pēdējais spilgtais piemērs – Grieķija). Katrai izvēlei ir savas ekonomiskās, sociālās un tātad arī politiskās sekas. Kopējs ir tikai tas, ka neviena no izvēlēm nav nesāpīga, bet katra no tām skar noteiktus iedzīvotāju slāņus sāpīgāk par pārējiem.

Piemēram, patēriņa nodokļu palielināšana (runa ir vispirms par pievienotās vērtības nodokli – PVN) vistiešākajā veidā pasliktina zemu atalgoto, nabadzīgo iedzīvotāju stāvokli. To dažās zemēs cenšas mīkstināt ar samazinātu PVN pārtikai, medikamentiem un dažām citām t.s. pirmās nepieciešamības precēm. Ņemot vērā Latvijas augsto nabadzības līmeni, ne visai pārliecinoši izklausās saucieni pēc nodokļu nastas pārlikšanas no darba spēka (domāti tie nodokļi, ko uzņēmējs maksā par katru nodarbināto) uz patēriņu. Šādai izvēlei ir jēga tur, kur minimālā darba alga nenoslīd zem iztikas minimuma (kā tas notiek Latvijā). Pie mums būtu jārod citi izlīdzināšanas paņēmieni, piemēram, iedzīvotāju ienākumu nodokļa krasa samazināšana, kas atļautu patēriņa nodokļa palielināšanu, lai kompensētu atvieglojumus uzņēmējiem.

Gluži bez negatīvām iezīmēm nav arī priekšlikumi par zemes nodokli kā drošu līdzekli valsts budžeta papildināšanai. Nabadzīgāko iedzīvotāju rokās esošie īpašumi (zeme, ēkas), kas atgūti privatizācijā, tad augsto nodokļu dēļ var piespiedu kārtā nonākt pārdošanā, bet sociāli izlīdzināta īpašuma nodokļu piemērošana maksā lielu naudu.

Šīs ir pašas pārredzamākās no problēmām, ar kurām jāsastopas valdībai tagad vai pēc vēlēšanām. Tiem pievienojas citas, ne mazāk sarežģītas lietas: vispirms aizdevēju izvirzītie striktie noteikumi, kuri dramatiski sašaurina valdības spēles laukumu. Tad vēl arī partiju kašķi un nespēja piedāvāt konkrētu, visaptverošu ekonomisko programmu, Latvijas rūpnieciskās ražošanas vājums un nelielais apjoms, darbspējīgo iedzīvotāju aizplūšana, neprasme izlietot vēl palikušos resursus utt.

Jau šis vienkāršotais un nepilnīgais Latvijas problēmu uzskaitījums liecina, ka pēcvēlēšanu laikā neizspruksim bez striktu lēmumu pieņemšanas, un droši vien būs arī tālākas sāpīgas izmaiņas, kas skars visus. Varam tikai cerēt, ka jaunizveidotajai valdībai būs pietiekami daudz saprāta, zināšanu un politiskās gribas, lai neizvēlētos tādus risinājumus, kuri mūsu zemi uz paaudzēm notiesātu nabadzīgas nomales statusam. Jo, kā jau teikts, katram risinājumu komplektam (tie patiešām iespējami tikai komplektā, kur viens risinājums ir atkarīgs no pārējiem) būs pilnīgi noteiktas, samērā labi paredzamas sekas: jāizvēlas Latvijas, ne partijas situācijai atbilstošākais komplekts.

Daži  risinājumu pamatprincipi ir acīmredzami. Nevaram tālāk kāpināt jau tā kliedzošo sociālo nevienlīdzību. Nodokļu un maksājumu slogs jāizkārto tā, lai bagātie maksātu vairāk; patlaban Latvija ir bagātajiem pārāk draudzīga zeme, turpretim nabagiem tā ir izteikti naidīga. Tas jāmaina!

Nevarēsim arī iztikt bez neiedomājami smagās privāto parādu nastas atvieglošanas vai vismaz pārstrukturēšanas. Nevar pieļaut, ka godīgais latvietis badojas, lai ārvalstu spekulantiem nomaksātu pilnā apmērā parādu par pusi vai pat vairāk no vērtības zaudējušo īpašumu (zviedru bankas „treknajos gados” darbojās kā izteikti fraijeri – vieglas peļņas tīkotāji, kam tagad jāuzņemas sava zaudējumu daļa). Šī situācija rada milzīgu ekonomisko spiedienu, izplata bezcerības atmosfēru, veicina sociālo spriedzi, samazina iniciatīvu un, galvenais, iekšzemes patēriņu. Kā parādu atvieglošanas procesu veikt – pārceļot atmaksas termiņus, samazinot parāda summu, devalvējot vai nedevalvējot, vai arī izvēloties citus risinājumus – tas jau būs tālāku diskusiju un attiecīgās likumdošanas objekts.

Un nevarēsim arī iztikt bez tā, lai atbalstītu ražošanu vietējam patēriņam. Nu nav mums tik liela ražošanas potenciāla, lai no eksporta finansētu lielus iepirkumus ārzemēs. Valdībai jāspēj pārliecināt Eiropas Savienības varas vīrus par to, ka ekonomiskās dzīves atjaunošanai mums vismaz uz laiku nepieciešama zināma porcija protekcionisma, kaut vai valsts pasūtījumos (Francijā, piemēram, to dara bez kautrēšanās). Jāļauj vietējiem ražotājiem atsperties, tad neies secen arī iziešana pasaulē. Bet bezgalīgi piesaukt eksportu kā mūsu glābiņu…?

Ko tad eksportējam un ko tuvākajā laikā eksportēsim? Rūpniecību iznīcinājām spekulantiem par labu, palikušas tikai ļoti nedaudzas sekmīgas nozares, bet tās savairot ar dekrētiem vai labu gribu nevar. Pat tur, kur bija iespējas (piemēram, farmakoloģijas nozarē), esam neprātīgas valsts politikas rezultātā par grašiem pārdevuši prom ļoti sekmīgas, mūsu zinātnieku radītas idejas tā vietā, lai paši iegūtu patentus un ar tiem saistīto milzu peļņu. Tā nu esam ļāvuši saimniekot. Tādēļ jābūt tak reālistiem, jāsāk atkal no mazuma, un tad jāraušas stikla kalnā.

Tad vēl arī  latviskās kultūrvides saglābšana, zinātnes un izglītības attīstīšana atbilstoši mūsu vajadzībām, vēl arī… vēl arī… Nepieciešamību ir vesela gūzma, tās jāpārredz, jāizkārto, jāapmierina savā vietā un laikā. Vajadzīga gudra, rīcībspējīga Saeima un valdība, kas darbojas valsts, bet ne tikai savas partijas interesēs, spēj realizēt nepieciešamās reformas valsts pārvaldē, ekonomiskās attīstības veicināšanā. Bet, lai Dievs mums stāv klāt, ja rudenī atkal savēlēsim „praksē pārbaudīto” nejēgu un kampēju komandas!

Pirmoreiz sprādziens ar cilvēku upurim Maskavas metro nogranda tālajā 1977.gadā. Nākamais bija 19 gadu vēlāk. 30.marts Maskavā ir sēru diena. No visas pasaules, arī Latvijas, pienākuši līdzjūtības apliecinājumi.

Tiek uzskatīts, ka šaušalīgo noziegumu saknes meklējamas Ziemeļkaukāzā. Lielais terors atgriezies Maskavā. Ziemeļkaukāzā tas pēdējos gados bija ordināra parādība. Tāpat kā islāmistu kaujinieku un miliču bruņotas sadursmes. Zīmīgi, ka pēdējā laikā kaujinieki pat bezcerīgos apstākļos pretojas līdz pēdējam, iet bojā, bet nepadodas. Tikpat kā nekad.

Ierosinātas krimināllietas. Krievijas augstākās amatpersonas paziņojušas, ka noziegumu organizētāji tiks notverti un sodīti. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs paudis, ka teroristi varētu būt saņēmuši atbalstu no ārzemēm. Tā ir ērta un ierasta atruna – meklēt vainu visur citur, tikai ne savās mājās. Patiesībā starptautiskos teroristus Maskava ne visai interesē. Krievija nepiedalījās Irākas karā, arī Afganistānā tā turas maliņā.

Martā Ziemeļkaukāzā bija vērojama augsta milicijas un speciālo dienestu aktivitāte, sadursmēs nogalināti aptuveni 20 kaujinieku, to skaitā viens no karojošo islāmistu ideologiem – Burjatijas Saīds (Aleksandrs Tihomirovs). Izvirzīta versija, ka terora akti metro ir kaujinieku atriebības akti. Arī ērta versija, tikai ne sevišķi pārliecinoša: terora aktus nevar organizēt dažās dienās un pat dažās nedēļās. Vajadzīgs ilgāks laiks.

Pagājis tas laiks, kad par bezmaz vai katru terora aktu atbildību uzņēmās Šamils Basajevs. Līdz otrdienas rītam par terora aktiem Maskavas metro atbildību netika uzņēmies neviens. Islāmistu kaujinieki nogājuši dziļākā pagrīdē – no to vadoņiem plašākai publikai zināms tikai Doku Umarova vārds.

Sprādzieni Maskavas metro, iespējams, iezīmē jaunu posmu Ziemeļkaukāza islāmistu partizānu karā pret Krievijas centrālo varu. Tas ir signāls, ka turpmāk arī pārējā Krievijā cilvēki būs apdraudētāki nekā līdz šim.

Maskava palēnām zaudē kontroli pār Ziemeļkaukāzu, un, ja tā turpināsies, Ziemeļkaukāza nacionāli teritoriālie veidojumi tikai nomināli paliks Krievijas sastāvdaļa. Nav nejaušība, ka pērn no Krievijas Dienvidu federālā apgabala tika atdalīts Ziemeļkaukāzs, izveidojot atsevišķu federālo vienību ar centru Ļermontova pilsētā Pjatigorskā. Vēl pāragri spriest, vai no šīs reformas būs liela jēga – ja vispār būs.

Katram plašu uzmanību piesaistījušam terora aktam līdzi nāk politiskas sekas. Pēc īres namu uzspridzināšanas 1999.gadā sākās otrais Čečenijas karš, un drīzumā Krievijas prezidenta amatā tikušajam Vladimiram Putinam radās priekšnoteikumi t.s. varas vertikāles tapināšanai. Pēc Beslanas traģēdijas bija daudz runu, un tikai viens pamanāms darbs. Valsts dome grozīja Konstitūciju, un beidzās tautas vēlētu gubernatoru laikmets. Vietā nāca prezidenta iecelti gubernatori. Grūti iedomāties, ko vēl varētu „apcirpt” Krievijas jau tāpat nosacītajā demokrātijā. Varbūt aizliegs mītiņus? Pēdējos mēnešos dažādos Krievijas nostūros mītiņotāji ne tikai izvirzījuši lokāla rakstura prasības, bet prasījuši arī valdības un premjera Putina atkāpšanos.

Iespējams, sprādzieni metro liks Kremlim citādi paraudzīties uz to, kas valstij rada patiesus draudus. Ziemeļkaukāza „katliņš vārījās savā sulā”, tāpēc par lielākiem draudiem tika iztēlotas mistiskas „Rietumu intrigas”. Amerikāņu lidmašīnu bāzes kuģi maskaviešiem rada ļoti, ļoti teorētisku apdraudējumu. Terorists ar šahīda jostu ir reāls drauds cilvēku dzīvībām.

Neapgrūtināšu jūs ar detaļām par prezentētajiem scenārijiem, taču, sadalot ES valstis trijās grupās pēc novecošanās radītajiem riskiem valstu budžetiem, Latvija iekļūst augstākā riska grupā.

Turklāt aprēķini neņem vērā visas nesenā pagātnē ekonomikā notikušās nelabvēlīgās izmaiņas.

Novecošanas problēmas akūtumu Latvijā nosaka:

* mazais uzkrājumu apjoms pensiju sistēmā;
* izteiktā valsts budžeta nesabalansētība jau šobrīd;
* zemā dzimstība;
* emigrācija;
* zemais ienākumu līmenis. Tas nozīmē lielāku absolūtas nabadzības risku, palielinoties starpībai starp pensionāru un strādājošo vidējiem ienākumiem.

Neveicot izmaiņas pensiju sistēmā, līdz 2020.gadā uzkrātais sociālā budžeta deficīts pārsniegs 2 miljardus latu, bet līdz 2060 gadam var pietuvoties 10 miljardiem latu, pieņemot, ka dzimstības līmenis daudz nepaaugstinās (no 1,4 līdz 1,5 bērniem uz ģimeni), bet mūža ilgums turpina palielināties.

Nav šaubu, kas būs galvenais instruments budžeta ilgtspējas nodrošināšanā  — tas ir pensionēšanās vecuma paaugstinājums.

Nevarētu teikt, ka Latvijas iedzīvotāji strādātu maz, mēs esam sestā ilgāk strādājošā tauta ES pēc faktiskā pensijā aiziešanas vecuma. Turklāt dzīves ilgums ir samērā neliels, bet veselības stāvoklis — samērā slikts.

Par laimi, neviens gan arī nesaka, ka pensionēšanās vecums būtu krasi jāpaaugstina tiem, kas jau ir tuvu pensijai. Taču līdz gadsimta vidum, lai saglabātu pašreizējo pensionāru un strādājošo skaita attiecību, pensionēšanās vecums būs jāpaaugstina par 6 gadiem, ja vien jau tuvākajā nākotnē krasi nepieaugs dzimstības līmenis.

Tas nozīmē, ka šī rakstiņa autors valsts pensiju varēs saņemt apmēram no 70 gadu vecuma.

Mēģinājumi saglabāt daudz zemāku pensionēšanās vecumu novestu pie ļoti mazām pensijām. Kaut arī nākotnes pensionāru pirktspēja no mūsdienu viedokļa raugoties noteikti būs liela, cilvēka pašsajūtai ir svarīgs arī relatīvais ienākumu līmenis.

Jāpiebilst, ka pasaulē pirmās mūsdienīgās pensiju sistēmas ieviesējs Otto fon Bismarks nebija iecerējis pensiju kā vairāk nekā 20 gadus ilgu atvaļinājumu mūža nogalē. Dzīves ilgumam pieaugot, darba pārtraukšana 63 gadu vecumā nozīmētu vidēji vairāk nekā 20 gadus ilgu atvaļinājumu. Nākotnes samērā mazskaitlīgās jaunākās paaudzes nevarēs nest šādu nastu.

Tāpēc cilvēkiem, kas tagad ienāk darba tirgū, ir jārēķinās ar darbu vismaz līdz 70 gadu vecumam vai pat jādzīvo ar domu, ka valsts pensija mūža nogalē būs patīkams pārsteigums, nevis kaut kas pašsaprotams. Kā tam sagatavoties?

Vai būs  iespējams izveidot pietiekamus finansiālos uzkrājumus? Skaidrs, ka tie ir būtiska daļa no risinājuma, taču nevarēs atrisināt visu. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju šobrīd nespēj atlikt malā pietiekami lielus uzkrājumus, kas varētu viņus pilnībā nodrošināt vecumdienās. Nākotnē līdz ar ienākumu pieaugumu viņi varēs uzkrāt vairāk, daudziem būs atlicis tam stipri maz laika.

Turklāt, vai nākotnes pasaule nekļūs arvien līdzīgāka šodienas Vācijai un Japānai — valstīm, kuras straujās novecošanās dēļ vēlas uzkrāt vairāk, nekā pārējā pasaule vēlas un spēj investēt? Ja tā notiks, tad vēlamais uzkrājumu līmenis globālā mērogā pārsniegs vēlamo investīciju līmeni. Pasaulei kļūstot bagātākai un vecākai, tā var nokļūt situācijā, ko ekonomisti dēvē par likviditātes slazdu (liquidity trap) — kad pat nulles procentu likmes nespēj stimulēt ekonomisko aktivitāti. Tādā brīdī investīciju ienesīgums neizbēgami kļūs ļoti zems.

Starp citu, tieši šobrīd lielākā daļa attīstīto valstu ir likviditātes slazdā. Ir skaidrs, kas šo situāciju radīja – tā ir globālā finanšu krīze, taču nav skaidrs, kad šis periods beigsies. Nekustamo īpašumu burbuļa plīšana un finanšu krīze Japānu šādā stāvoklī iegrūda jau pirms gandrīz 20 gadiem un tā tur ir joprojām. Gandrīz nav šaubu, ka ASV likviditātes slazds būs pārejoša situācija, bet par eirozonu neesmu pārliecināts. Turklāt, pat ja eirozona no šīs stāvokļa izkļūs, demogrāfiskie procesi tajā var novest atpakaļ pat bez krīzes palīdzības.

Vēl varētu domāt par ieguldījumiem nekustamajos īpašumos. Ir vēlams sev sagādāt labu mājokli līdz aiziešanai pensijā, lai nebūtu jāuztraucas par īres maksām. Taču kopējā NĪ cenu dinamika valstī ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu diez vai būs izcili pievilcīga no investīciju viedokļa. Arī šajā ziņā Vācija un Japāna ar to ilgstoši lejupslīdošajām nekustamo īpašumu cenām varētu izrādīties nākotnes vēstnesis.

Par laimi, ir vēl viena iespēja, kā ieguldīt nākotnē — sarūpēt sev pēc iespējas vairāk bērnu.

Nekas neved tautu straujāk pretim demogrāfiskai izčākstēšanai kā pārmērīgs optimisms par sociālo nodrošinājumu vecumdienās. Taču jebkādas sociālās garantijas darbojas noteiktā sociālā kontekstā, kuru savukārt šīs garantijas var mainīt labu gribošu cilvēku iepriekš neprognozējamos veidos.

Nevarat atļauties bērnus? Mūsu senči dzīvoja daudz trūcīgāk, bet varēja atļauties.

Šādā scenārijā Latvijas zemais iedzīvotāju blīvums sāks šķist ļoti pievilcīga īpašība. Tāpēc vērts rūpīgi padomāt, pirms pārcelties uz kādu citu valsti, kurā „uz papīra” sociālās garantijas šķiet ļoti pievilcīgas.