ivars.lv

Tieši tagad

Ivars — Thu, 09 Sep 2010 11:03:13 +0000

Tieši tagad uznākusi vēlme būt kādā no tiem brīžiem, kad visapkārt pludo lauciniecisks miers un šķietamā bezrūpība. Piemēram, labprāt tagad atrastos savos laukos tieši tad, kad mazie bērni nav atbraukuši ciemos un saule nepārcenšas ar karsēšanu. Tad es varbūt varētu šo dievišķi mierīgo idilli papildināt ar labu rokmūziku un ne sliktāku aliņu. Skatītos tālumā un, kājas atspiedis pret balkona margām, skatītos tālumā.

Ja nebūtu apņēmies nepirkt alu (to laikam ilgāk par nedēļu neesmu darījis), tad labprāt pat aizietu uz parku un paelpotu jūras sāļo gaisu kombinācijā ar aliņa garšīgo aromātu no pudeles. Un meditētu.

Tieši tagad.

Atceroties

Ivars — Wed, 08 Sep 2010 19:00:52 +0000

Protams, labāko tradīciju garā iedomājos šo to uzrakstīt, padomāt un atkal pakunkstēt tieši tā kā man tas patīk trešdienas vakaros. Un, protams, mūziku šovakar pasūta alus. Kā gan bez tā.

Starp citu mans pirmais plāns nedzert alu ātri (droši vien ne vairāk kā desmit minūtes tas prasīja) pārvērtās nedaudz nelietīgajā otrajā plānā – nepirkt alu. Kāpēc? Nu, zin, ja, piemēram, tēvs negaidīti ierodas ar aliņu rokās un priekš manis, tad kaut kā skaidrot viņam, ka es nedzeru alu, būtu kaut kā dīvaini. Un, esmu pieklājīgs cilvēks un neatsaku nemaz tik bieži. Kā gan bez tā. Un alus.

Piemēram, šodien bija stāsts ar draudzeni, viņas tēva un mani galvenajās lomās. Tas ir, kopīgi veicām izbraucienu pa dažādiem Liepājas veikaliem, lai atrastu mantu, kas (kā atklājās pirmspēdējā pieturas punktā) jau bija mājās. Nu, vismaz teorētiski, jo neesmu to redzējis. Tas varētu pat būt šīs dienas sievišķīgākais atklājums. MUMS ir tā manta! Neredzamā manta…

Phe, tfu un ihk. Novirzījos no beztēmas laikam.

Īsi un ne kodolīgi sakot, pievakare bija salīdzinoši nogurdinoša un siekalošanās pie alus stenda vainagojās ar diviem aliņiem. Līgavas (skan jau nopietni) tēvs droši vien bija pamanījis manu izplūdušo skatienu un pūcīgo vaigu, tāpēc paņēma man to speciālo aliņu. Nu, tas kas vislabāk garšo alus kausā un lielā daudzumā.

Es būtu radījis labo iespaidu atsakoties no aliņa? Domāju, ka nē. Vēl vairāk – es pat spēju iedomāties, ka viņš mani uzskatītu par kaut kādu tur cacu ar sprogainiem matiem, ja būtu atteicies no viņa piedāvātājiem aliņiem.

Vismaz tagad viņš mani uzskata vienkārši par sprogaini. Ja frizierim būtu mans telefona numurs vai arī pat viņš vienkārši zinātu manu vārdu, tad viņš droši vien mani sveicinātu.

Bet ne jau par to ir stāsts.

Kas vispār jauns? Kas jauns laukos? Kurš apbērnojies vai dabūjis darbu?

Draņķa twitter ieraksti 2010-09-06

Ivars — Mon, 06 Sep 2010 07:02:00 +0000

Sēņu laiks. Nezinu, kas šī par sēni, bet izskatās, ka tā varētu piedot asumiņu mērcītē. http://twitpic.com/2lkr1l #

Draņķa twitter ieraksti 2010-09-03

Ivars — Fri, 03 Sep 2010 07:02:00 +0000

Esiet sveicināti manā alus nedzeršanas ērā. #

Neloģiskā rīcība

Ivars — Thu, 02 Sep 2010 11:18:44 +0000

Esmu pamanījis, ka, cīnoties pret televizora vai klaviatūras sprakšķiem vakara gaismā un gultā, vienīgais veids kā es varu iemigt un ignorēt šos trokšņus, ir uzlikt uz austiņām un ausīm skaļu mūziku vai, protams, vienkāršu radio.

Respektīvi, es nevaru iemigt, jo telpā skan pieklusināts tv vai pirkstu sišanās pret klaviatūru, tāpēc uzlieku uz ausīm skaļu mūziku. Cik loģiska ir šāda rīcība? Nē, protams, ieguvējs jau es esmu, jo tādā veidā vismaz nedzirdu šos iepriekš minētos sadzīviskos trokšņus. Bet, ko’mōn, tas ir loģiski? Ar problēmām cīnīties – pašas problēmas palielinot?

Vēl nedaudz, nedaudz un palikšu tik pat neloģisks, cik sievietes. Tikai ar foršu krāniņu, protams.

Draņķa twitter ieraksti 2010-09-02

Ivars — Thu, 02 Sep 2010 07:02:00 +0000

Nepopulārs lēmums, bet Ganību kojās internetam būs "atvērts" tikai 80. ports. Smaidam. #
Saliju. Bet tā kā staigāju puspliks, nekas tā īsti samircis nav. Varbūt tikai kedas. #

Draņķa twitter ieraksti 2010-08-28

Ivars — Sat, 28 Aug 2010 07:02:00 +0000

1. septembrī alu nevarēs nopirkt arī tajās pašvaldībās, kur skolas likvidētas? #
Teju vīns uz zemes mētājas. Brūvētāju sapnis. http://twitpic.com/2ilaea #

Draņķa twitter ieraksti 2010-08-26

Ivars — Thu, 26 Aug 2010 07:02:00 +0000

Kabineta mirgojošā lampa man kliedz: "Velcies mājās!". Protams, runājošām lampām es nekad neatsaku. Jāiet mājās. #
Kāpēc TELE2 ir mazāki rēķini? Tāpēc, ka ir sūdīga zona un nav iespējams norunāt lielāku rēķinu. #
Rīts iesācies nedaudz dzestrs un miegains. Vēlāk uz baseinu (ir tāda iela) un tad jau citi solījumi #

Bet tā jau..

Ivars — Wed, 25 Aug 2010 14:25:25 +0000

Bet tā jau garastāvoklis ir tāds, lai tik spiedzam un lai nebūtu stāvoklis. Paskatos uz leju un pie sevis nodomāju: “Tu taču nebūsi mani pievīlis?”
Nē, viss jau ir pilnīgā kārtībā. Satraukumam nav pamata un es pat vienu vidēju alu tagad bez sirdsapziņas pārmetumiem nomainītu uz sakarīgu minerālūdeni. Un, tas jau nozīmē daudz. Va’ nē?

Sēžu darbā. Mūzika fonā ir tik pat saraustīta cik tie nožēlojamie vītoli ne-tālumā un fantazēju par kādu enerģijas dzērienu savā rīklē no kuriem man, šķiet, radusies neliela atkarība un reizēm nedaudz šaurākas acu zīlītes. Bet garšīgi dulli, ja tā ņem godīgi vērā.

Labi, neredzu iemeslu, lai uzkavētos te vēl ilgāk. Šā vai tā galva īsti nestrādā un nav jau jēga tāpēc palikt.

Atgādinu sevi ar vienpersonisku dialogu divās daiļās balsīs:
- Ivar, neaizmirsti nopirkt maizi, kad iesi uz māju pusi!
- Un alu?
- Alu? Nečakarējies, lūdzu. Kā vispār var alu aizmirst?

Vējš vītolos

Ivars — Wed, 25 Aug 2010 13:59:57 +0000

Sēžot un uzmetot acis uz logu, kur fonā liels vītols kopā ar laternas stabu sacenšas par “visizturīgākā-lokanākā” objekta titulu mainīgajā Liepājas vējā, nāk prātā traumējošā filma ar šim skatam piederīgo un neamerikānisko nosaukumu – “The Wind in the Willows“. Es pat atceros laikus, kad sēžot un “strādājot” mazajā televīzijā, man nācās vismaz divas reizes to draņķi vairāk vai mazāk noskatīties. Tīrākās (cik nu tās var būt netīras) šausmas.

Nemaz nevaru teikt, ka kādreiz esmu spējis uztvert tās filmas ironiju. Pat ar alus palīdzību ne. Nu, iedomājies – četri vīrieši tiek pārtērpti lauku teātra līmeņa dekorācijās (rūtaini kamzolīši, kurus nenovelkot nebūtu bailes apliet ar degvielu un paeksperimentēt ar sērkociņiem) ar nemirstīgajiem striķiem pie vaigiem ūsu izskatā plus vēl, protams, klasiski melniem deguna galiem un tēlo pusjukušus (pēc scenārija) jauniešus – dzīvniekus. Cik tas var būt interesanti? Nu, labi, iespējams (jā) tā filma bija domāta bērnu uztverei un speciāli tika veidota tik pat nesakarīga kā Keneta Greiema orģināldarbs ar tādu pašu nosaukumu “The Wind in the Willows”, kuru vari paklausīties pasaku krātuvē, bet tam taču nevajadzētu attaisnot saturu. Va’ ne?

Vienīgais filmas smieklīgais moments ir tas, ka aktieris Eric Idle pēc scenārija tēloja Žurku un šim praktiski vienīgajam nebija kosmētiskas manipulācijas uz sejas. Acīmredzot jau tā pietiekami labi izskatās pēc žurkas. Nevaru nepiekrist.