Pat neskatoties uz to, ka man tajā brīdī austiņās skan mūzika. No tā paša telefona, kuru šķietami esmu aizmirsis mājās. Vecums, redz, nenākot viens.

Un kāpēc man liekas pašsaprotami, ka pēc četrdesmit gadiem būšu puskurls un noteikti vājprātīgs? Katrā ziņā ceru, ka pēc daudziem gadiem pirmās aizmirstās atmiņas būs sliktas atmiņas.

Bet, nu, ne jau īsti par to būtu stāsts.

Aizdomājos par aplikāciju, kur jebkurš interesents varētu kartē izvēlēties afišu stabu atrašanās vietu, augšupielādēt savu vairāk vai mazāk veiksmīgi izveidoto afišu, noteikt termiņus afišu uzstādīšanai un pietiekami ērti par to samaksāt. Nekontaktējoties tieši ar izpildītājiem.

Mana simulācija par tēmu:

Protams, no manis dizaineris nekad neizaugs, bet nu aptuvenā doma būtu:

• Kartē ir redzamas pieejamo afišu stabu atrašanās vietas un cilvēku plūsma tuvumā (realizēts ar dažādu krāsu toņu izmantošanu, ikonu lielumu), kas atsauktos attiecīgi uz dienas izcenojumu
• Izvēloties konkrētu afišu, ir iespējams attēlā redzēt afišas stabu izskatu.
• Augšupielādējot savu afišu, iespējams izvēlēties tās dimensiju, krāsu shēmu vai pat papīra formātu, kas, protams, atkal atsauktos uz kopējo summu. Te gan varētu būt pēc tam papildus solis ar uzņēmuma mēģinājumu atsūtīt izdrukātās afišas paraugu pasūtītājam pa pastu vai izmantojot kurjeru pakalpojumu. Klientam tad būtu iespēja neapmierināta rezultāta gadījumā atcelt pasūtījumu.
• Izvēloties konkrētu afišu izvietošanas termiņus, varētu automātiski piemērot kādas atlaides
• Un tā tālāk pēc saprašanas un vēlmēm…

Katrā ziņā daudz cilvēkus nevajadzētu, lai apkalpotu šādu sistēmu. Manuprāt, pietiktu ar vienu cilvēku un automašīnu, rīcībā pieejamiem afišas stabiem, labu printeri un apmierinošu internetu. Katrā ziņā konkrētu afišu stabu noslodzi un pieejamību tā kā varētu iestrādāt automātiski.

Pilsētām gan ir dažādi normatīvie akti par reklāmu izvietošanu, tāpēc sistēmu katrai pilsētai vajadzētu pielāgot atsevišķi, kas, protams, būtu pašsaprotami, jo arī afišu izvietojumu būtu jāpievieno manuāli. Un maz ticams, ka sistēma būtu pielāgojama dažādiem afišu formātiem, tāpēc būtu jāpaliek pie salīdzinoši vienkāršu afišu izvietošanas.

Atliek tikai izfantazēt vai šādas sistēmas izveide, uzturēšanas izmaksas nosegtu pieprasījums pēc šāda pakalpojuma. Kā, Tu, domā? Jēga? Motivācija? Pieprasījums?

1. Likt uz datora 64 bitu linux kerneļa versiju;
2. Likt uz datora linux kerneļa versiju ar iespējotu PAE instrukcijas izmantošanu;

Izvēlējos otro variantu, jo, kaut arī ar PAE iespējoto kerneļa versiju programmas pašas atsevišķi nespēs izmantot vairāk operatīvo atmiņu un tādā ziņā ātrdarbība neuzlabosies, pastāv kaut kāda maza iespēja manā iztēlē (īsti neesmu praktiski vēl pārbaudījis), ka vismaz varēs morāli startēt fonā nedaudz vairāk aplikāciju nekā tas tika darīts iepriekš. Mani kā vienmēr kaut kas attur no tās sasodītās ’64 bit’ simbolu virknes. Iespējams, tās ir manas sagrautās pašapziņas paliekas no Windows laikmeta un lasītais, ka ar dažām aplikācijām 64 bitu vidē varētu būt problēmas. Piemēram, Virtualbox un mēdiju kodekiem.

Tad nu pacentos ar iemīļoto Ctrl+C un konsolē ar Shift+Ctrl+V iekopēt:

sudo apt-get install linux-image-generic-pae linux-generic-pae linux-headers-generic-pae

Pēc konsoles datu apstrādes apstiprināju savus nodomus ar “y” un “Enter” nospiešanu un pēc neilga brīža gaidīšanas varēju pārstartēt datoru.

Ja godīgi, tad tīkla aplikācija ņēma un pārstāja darboties jaunajā kerneļa versijā, bet domāju, ka tas būs tikai pagaidām līdz atradīšu kādu risinājumu.

Iespējams. Katrā ziņā GRUB jau kā vienmēr piedāvā startēt sistēmu arī vecā kerneļa ietvaros.

P.S.

Tas, ka nevienam neiesaku izmantot šādu programmatūras upgreida veidu un stāstu tikai par savu pieredzi, laikam nozīmē to, ka nenesu atbildību par Tava datora sistēmas stabilitāti pēc šādām darbībām :)

Kad pēdējo reizi darbā pie sava klēpjdatora pieslēgt uz galda atstāto monitoru, tad biju diezgan vīlies, ka vienīgais ko Ubuntu (ok, arī datora videokarte) spēja izspiest no sevis, bija ekrāna draņķīga dublēšana ar ekrāna izšķirtspējas izčakarēšanu. Vismaz prieks, ka jaunajā versijā izstrādātāji būs speciāli padomājuši par vairāku monitoru vienlaicīgas pieslēgšanas. Pievienotais video, kas gan atzīmēts kā izstrādātāju prototipa uzmetums, rada pozitīvas priekšnojautas, ka strādāšana ar vismaz diviem monitoriem varētu būt realizēta parastajam lietotājam salīdzinoši vienkārša.

Šķiet, ka laidienu stutēs 3.2 kerneļa versija, kurā vietu atradīs daži interesanti jauninājumi. Piemēram, labāks video karšu atvērto draiveru atbalsts un 3D iespējas ARM tipa mobilajās sistēmās.

Uzlabotais programmu pārvaldnieks (Software Centre) sola iespēju programmu aprakstā pievienot video, kas reizēm varētu būt noderīgi labāka iespaida gūšanai un, šķiet, varētu būt iestrādāta iespēja sinhronizēt programmatūru starp datoriem vai lietotāju kontiem. Vienā datorā instalētās programmas ar dažu klikšķu palīdzību varētu uzinstalēties citā datorā. Varētu būt ērti, bet cik daudz lietotāju lieto Ubuntu uz vairāk par vienu datoru, ierīci?

Unity nīdēji varēs neizmantot šo noklusējuma darba virsmu, bet lietot standarta instalācijā pievienoto alternatīvo, iespējams konservatīvo Gnome 3.2 darba virsmas pārvaldnieku.

Tā kā Ubuntu 12.04 būs ilgi uzturētā OS versija, tad, domāju, ka ka pie šīs versijas varētu pat mēģināt sākt pierast kaut tagad. Ir iespēja lejupielādēt jaunāko brūvējumu un testēt, izbaudīt jauninājumus pirms lielā starta aprīlī.

Es jau to daru, tas ir – gaidu kamēr beigsies lejupielāde… Un tad… Un tad testi visa paģirainā vakara garumā.

Protams, šādam apmeklējumam ir izskaidrojums – mana draudzene izmanto šo pārlūku.

Starp citu iznākusi Opera 11.60 versija ar dīvaino nosaukumu – Tunny. Tajā uzlabotas tehniskās lietas, iebūvētais e-pasta klients un citas lietas. Jebkurā gadījumā, ja man būtu jāizvēlas starp Firefox vai Opera, tad, protams, izvēlētos ātrāko Operu.

Iedomājos, ka ko līdzīgu varētu iestrādāt jebkurā lapā, apejot nedaudz klasisko noscript izmantojumu.

Lapā ievietojam tīri informatīvu div elementu, piemēram:

<div id=”noscript”>Lapas pārlūkošanai ir nepieciešams javascript</div>

Lapas iespējamā sākumā ar javascript palīdzibu tā saturu cenšamies nomainīt uz aptuveno:

<div id=”noscript”>Lapa lādējas lēni. Pamēģini pārlādēt lapu.</div>

Zinu, ka šāds teksts būtībā ir bezjēdzīgs, bet, ja jau javascript spēj nomainīt elementa saturu, tad iemīļotajā interneta pārlūkā javascript galu galā ir aktivizēts un šāds teksts vairs nav nepieciešams.

Kāpēc tad atstājām brīdinājumu par lēno internetu? Tāpēc, ka lapas satura beigās (kaut vai izmantojot window.onload notikumu) mēs ievietojam javascript kodu, kas paslēpj (izdzēš) doto elementu ar visu tekstu par lēno lapas ielādi un tas lietotājam netiek vairs attēlots. Lapa būtu ielādēta un tas vairs nebūtu aktuāli.

Protams, tajā pašā twitter vietnē paziņojums par lēnāku lapas ielādi notiek ar attiecīga laika intervāla reģistrēšanu, jo lēns internets (un attiecīgi lapas ielāde) ne vienmēr nozīmē kādu kļūdu vai problēmu. Ne visur ir pieejams ātrs internets un tā, iespējams, ir norma.

Šādā veidā lietotājs varētu tikt brīdināts par neesošu javascript izmantojumu un lapas ielādi, kas varētu būt nedabiski lēna vai pat kļūdaina.

Cik tas ir draudzīgi no interneta lapu veidošanas? Nu, šāds princips varētu būt nedraudzīgs pret “robotiem”, kas nedraudzējas ar javascript, bet lapas saturs garšo ļoti.

Tas tā…

Un vienmēr atceramies, ka visbiežāk rakstu šeit tad, kad esmu dzēris alu. Arī tagad. Attaisnojos.

Tā kā šo varētu savā ziņā uzskatīt par publisku solījumu, tad turpinu:

Šodien dzeršu maz alu, bet daudz kafiju;
Mēģināšu programmēt visu vakaru;
Neaizraušos ar interesantākām blakus lietām;
Radīšu lielāku motivāciju iesaistīties Lienes avantūrās;
Būšu pietiekami labs draugs savai saprotošajai draudzenei;

3, 2, 1, AIZIET! Un, lai Dievs stāv klāt.

Vispār man ir sajūta, ka atkal esmu to sajūtu tuvumā, kas man liek justies cerīgi. Kādreiz šādas sajūtas bieži pārņēma, kad biju nolēmis sagaidīt rītu darba vietā. Apkārt pustumsa. Birojam līdzīgs telpu iekārtojums. Austiņa ausīs, lai nedzirdētu klusumu un tumši zaļš dīvāns.

Nogurums un pārdomu laiks.

Dīvaini, bet šādos brīžos esmu optimists un pārdomu laikā lielākoties nākotne liekas pat fantastiski cerīga. Nezinu kāpēc tā.

Droši vien naivums. Neko citu droši vien jau nevar sagaidīt, guļot tumši zaļā dīvānā un raugoties logā, kurā atspīd mirgojošs, dzeltens luksofora signāls un tu kaut kā muļķīgi centies atkauties no domas – vai luksofors mirgo kādā ritmā, vai tomēr līdzinās tavu sirdspukstu skaņai…

Kaut gan – latviskāk būtu teikt, ka alus kopā ar domāšanu vairāk vai mazāk sliecas uz grāvja pusi. Rāmjiem tur noteikti vietas nav, jo rāmis nozīmē ierobežotu laukumu. Tas vairāk ir ceļš un ceļš, protams,uz galu. Bet ko nu par to.

Jo alus ir garšīgs. Tā ir aksioma.

Piemēram, sadzēries garšīgu alu, es uzskatu, ka esmu nedaudz foršāks. Tā kā esmu sasodīti nerunīgs un tas jau sāk pārvērsties par dīvainību, jāsaka, ka alus atver kaut kādus papildus domāšanas kanālus un galvā rodas tik daudz muļķīgu, ģeniālu, tizlu un varenu domu, ka būtībā tas nozīmē pat novirzīšanos no ierastajām domām un ātrāk vai vēlāk – nokļūšanu grāvī.

Bet, bet, bet, bet… Alus ir garšīgs. Vai ne?