Džeina

Garāža, kurā viss ir garšīgi

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 07 May 2012 10:36:00 +0000

Pēc ilgākas klusēšanas šajā blogā jāatgriežas ar pavisam nelāgām ziņām - savas durvis uz visiem laikiem slēdzis burvīgais zaļumu restorāns "Botanica Cafe", nezināmā virzienā arī izgaisis restorāns "Dorian Gray", kuru, lai arī gana bieži apmeklēju, šeit aprakstīt nepaguvu, tā radot pamatu bažām, ka varbūt arī uz AB dambja būs gastronomiski konceptuālas izmaiņas. Ja jums zināms, kas vairāk, priecāšos, ja pastāstīsiet.
Taču viss nebūt nav tik melns, kā es tikko kā samālēju. Lai arī pēdējais ēdamvietas apraksts šeit publicēts februārī, tomēr pa šo laiku ir atklātas visādas jaukas un jaunas vietas - ceru, ka saņemšos aprakstīt "Fazendu" Baznīcas ielā, arī "Ladig's Cafe", kur pavisam nesen atgriezāmies pēc vairāk nekā gadu ilgas pauzes, vēl ir arī stāsts par "Trīs pavāriem" un vēl šis tas. Noteikti ir jāizvērš jauna rubrika - velosipēdiem draudzīgie restorāni, jo nupat gandrīz vai piespiedu kārtā regulāri nākas ieturēties "Pienā", neslēpiet, kuros krogos vēl var iekšā stiept metāla bērīšus, priekšā vēl gara vasara - noderēs.

Šodien izvēlējos pastāstīt par restorānu "Garāža". Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz jāsaka, ka šī vieta atrodas Vecrīgā, Aldaru ielā 10, un ar vīna bāru "Garage" Berga bazārā to vieno tikai nosaukums. Taču ar vīnu arī šajā "Garāžā" viss ir vislabākajā kārtībā - kā ierasts, ķērāmies pie t.s. "mājas vīna", kur vismaz sarkanajā izpildījumā tā ir pudele Argentīnas shiraz/cabernet (Ls 8 pudele). Dabūjams arī Valmiermuižas alus (0,5l - Ls 2, pārējos pieminēt nav vērts. Viss vislabākajā kārtībā ir arī ar ēdienkartes piedāvājumu - lai arī jau sākotnēji biju noskaņojusies, ka gribu zupu, tomēr ieraugot visu ko garšīgu, piemēram, liellopa filejas tartaru, spinātu pankūkas ar lasi un avokado, jēriņu ar biešu un grūbu risoto, gandrīz paliku neuzticīga savām sākotnējām vēlmēm. Tomēr beigu beigās pasūtītajā sīpolu zupā nevīlos - varbūt varēja būt nedaudz mazāk salda, tomēr buljona aromāts bija tik spēcīgs, ka laizīdamies izleksēju vienu karoti pēc otras, jāatzīmē arī simpātiskais mīklas un siera veidojums, kas aizstāj ierasto karstmaizes cepuri. Galdabiedrs toties dabūja lielisku pastu - ģeniālu savā vienkāršībā, ar spinātiem, valriekstiem un mīlīgi sagrieztām sēnītēm. Garšīgi. Lielisks ir arī uzkodu gals - no sākuma noprovējām siera plati, kur draudzīgi sadzīvo gan Latvijā, gan citās valstīs sietie kārumi, turklāt tiem papildus pievienoto vērtību sniedz viegli atvēsinošā, krēmīgā mērce, kas ēdienkartē pieteikta kā ābolu/ vīģu darinājums, tomēr man šķiet, ka sagaršoju arī piparmētras. Un noteikti pamēģiniet uzkodu plati "pie alus" - uz vietas kaltēti seleriju, burkānu un kartupeļu čipsīši, kam nav nekāda sakara ar metāliskās pakās nopērkamiem kartupeļu izstrādājumiem, kā arī krāsnī cepta rupjmaize ar sieru - tik piesātinātas garšas, ka pat negribējās tās īpaši papildināt ar klāt pasniegto spēcīgo un intensīvo ķiploku mērci. Ar visu ēdienkartes piedāvājumu var iepazīties šeit.

Bāra dizainā valda totāla eklektika -mākslīgā āda, metāla konstrukcijas, dēļu paneļi, ķieģeļu sienas, naivi krāsaini spilventiņi un mirgojošas elektrozaļas lampiņas. Ir pat diskobumba! Atklāta arī vasaras terase ar gaiša koka galdiņiem. Man visvairāk iepatikās kabīne, kurā arī pavadījām vairākas stundas, pilnībā nošķirti no ārpasaules - lieliska vieta sarunām, ko citiem dzirdēt nevajadzētu. Savukārt tie, kam nav līdzi paķēries sarunu partneris, šķiet, ir laipni gaidīti pie bāra letes, kas ir patiešām plaša un gaiša. Kas man nepatika? Ka nebija pieejams wi-fi, lai arī to solīja uzlīme uz durvīm. Tas arī vienīgais. Ja "Garāžu" būtu jānovērtē kādā visnotaļ subjektīvā punktu likšanas mehānismā, ko es šeit nemaz negrasos darīt, to skaits būtu pavisam tuvu maksimumam.

Bildes šoreiz nebūs, taču "Garāžas" mājaslapā jums ir iespēja iepazīties ar visu krogu vēl pirms tā apmeklēšanas klātienē - http://www.garazabars.lv/360.html

Vairāk steiku, vairāk alus

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 27 Feb 2012 08:58:00 +0000

Brīdī, kad bija jāizvēlas vieta pasēdēšanai ar draugiem ar uzstādījumu "alus" un labas vakariņas, nedaudz apjuku. Pirmais, kas nāca prātā, protams, bija "Pie Kristapa kunga", beļģi "Bon Vivant", nedaudz novārtā pamestā "Lidojošā varde", taču alkas pēc kaut kā jauna, nezināma, bija tik lielas, ka nosvērāmies par labu paziņu ieteiktajam "Steaks&Beer" (Aldaru 11). Kopumā - ēst ir garšīgi, alus izvēle ir maza, vietas arī ļoti maz - vismaz pirmajā stāvā, jo mūsu četru cilvēku kompānija nebija arguments ieslēgt gaismu vienu līmeni augstāk. Turklāt, ņemiet vērā - tas ir sporta bārs, kas nozīmē, ka pie bāra letes bariņš vīriešu pašos spēka gados fanos par futbolu, hokeju vai vēl kaut ko citu, visādi skaļi uzvedīsies un arī citādi uzturēs visnotaļ skaņu pārpilnu atmosfēru.

Pati vieta ir tiešām miniatūra, iekārtojusies mazā namiņā, tieši blakus visiem pazīstamajam "I Love You". Pirmajā stāvā ir četri vai pieci galdiņi, pie kuriem vairāk par četriem cilvēkiem nesasēsties, lielākā rosība notiek pie bāra letes. Pēc visa spriežot, ir reizes, kad gaļa tiek uzcepta sanākušo acu priekšā, jo grils ir pie bāra, taču mums to vērot darbībā neizdevās. "Roku nomazgāšanas" stūrītis ir pagrabstāvā, kur jākāpj lejā pa spirālveida kāpnēm, turoties pie trošu margas. Muzikālais noformējums - absolūti nepretenciozs, ar noslieci populārās mūzikas virzienā. Vizuālais noformējums - dominē dažāda sporta atribūtika, taču es pat necentīšos izlikties, ka saprastu, vai tās šalles un vimpeļi simbolizēja piederību kādam futbola klubam vai kādai hokeja līgai. Boksa cimdus gan atpazinu.

Nenoliedzami, būtu naivi cerēt, ka vietā, kuras nosaukumā skaidri pateikts, ka būs steiki un alus, gaidīt kaut ko līdzīgu "S.Brevinga salonam" ar vairākiem simtiem alus šķirņu, taču ieraugot, ka piedāvājumā ir vien "Aldaris", "Carlsberg" un vēl kaut kas tamlīdzīgs, uz brīdi iestājās apjukums, līdz sev par laimi pamanījām "Užavas" alus krānu. Tātad, vismaz viens alus noteikti ir. Savukārt steiki šīs iestādes izpratnē

ir liellopa fileja dažādās mērcēs. Kas ir pozitīvi, jo, lai sabojātu liellopa fileju, ir ļoti jāpacenšas, ko, par laimi, neviens kā izaicinājumu nebija uztvēris.

Izvēlējos liellopa filejas steiku ar pašu mājās taisītu BBQ mērci (ap Ls 7), lai arī neviens neprasīja, kādu tieši to vēlos, tomēr izdevās nobļauties, ka "man, lūdzu, tādu asiņaināku". Tādu arī dabūju - apkārt kraukšķīgi apceptu, iekšā vēl sārtu, mērce bija gaumīgi rūgteni dūmaina, kas pareizi kontrastēja ar gaļas maigo garšu, ar garšvielām nebija pārspīlēts. Piedevās dabūju kartupeļu biezeni (vairāk tādā kā īru gaumē, ar bekonu un sīpoliem) - jo kroketes bija beigušās. (Sk.1.attēlu, atvainojos par kvalitāti, jo fotografēts ar telefonu). Vispār jāatzīst, ka daudz kas no ēdienkartē piesolītā dabūjams nebija, jo, kā izrādās

, piedāvājums tiekot mainīts, taču tas, kas tika atnests uz šķīvjiem, bija ļoti garšīgi. Piemēram, pīles zupa (ap Ls 3 - 4, sk.2. bildi) - sātīgs buljons ar visādiem makaroniem, sēnēm un sēkliņām, atzīšos, sastāvdaļas pat neatceros - austrumu virtuve nav mana stiprā puse. Labs bija arī liellopa burgers - uz vietas cepta, svaiga maizīte, dāsns dažādu dārzeņu klāsts un pareizi sacepta kotlete, klāt piedevās - uz vietas gatavoti frī kartupeļi. Sieru izlase (ap Ls 5) bija žanrā viens no labākajiem piedāvājumiem, ar maigu kazas sieru, mīksto sieru izlasi, šķiet, lielākoties tie bija Latvijā ražotie sieri, tostarp Trikātas Blue, par ko liels prieks. Par Cēzara salātiem gan galdabiedrene sarauca degunu, bet es jau esmu samierinājusies, ka, ja ir īpašas gaidas no šī ēdiena, labāk Rīgā to nepasūtīt, līdz ar to šis aspekts tālāku iztirzāšanu neprasa.

Romantiskam vakaram divatā - absolūti nepiemērota vieta. Iet kopā ar draugu kompāniju (nelielu kompāniju) iedzert alu un garšīgi paēst - gluži piemēroti. Es plānoju tur vēl noteikti atgriezties, kad ļoti gribēsies ēst, jo gribas pagaršot arī pīles kāju un vēl visu ko interesantu. Rēķinieties ar pārēšanos. Labu apetīti! :)

Sociālajos tīklos "Steaks&Beer" dzīvo Twitter un Facebook.

Tavu Grupu Šitā Nesauc!

noreply@blogger.com (Džeina) — Wed, 04 Jan 2012 10:37:00 +0000

Dzīve ievieš savas korekcijas. Jau labu laiku atsākušās akadēmiskās izpriecas, kas nozīmē, ka katrs brīvais laika sprīdis tiek aizpildīts ar visādas īpatnējas literatūras lasīšanu, visādu rakstu un runu darbu gatavošanu un tā tālāk. Jā, un vēl ir arī jāstrādā, daudz un dikti. Un darbam jāapgūst visādas jaunas lietas.

Studiju dēļ arī nesanāca pildīt solījumu vismaz vienu reizi piedalīties pelikānu diskusijā "Nabaklab" - "Dari - Rādi - Maini". Tomēr, domājot par to visu, ir dažas lietas, ko gribētu likt aiz auss jaunajiem un arī ne tik jaunajiem censoņiem mūzikas popularizēšanas atmatā. Vairs pat ne savtīgu apsvērumu dēļ, jāatzīmē. Un tāpēc arī virsraksts ir tāds, kāds ir. Lūdzu, atceries - "Tavu Grupu Šitā Nesauc!"

Latviešu valodā ir savi pareizrakstības likumi, tie attiecas arī uz rokgrupu, šlāgergrupu, bērnu ansambļu un jaukto koru nosaukumiem. Un tie ir pavisam nepielūdzami - nosaukumā, kas sastāv no vairāk, nekā viena vārda, ar lielo burtu jāraksta tikai pirmais vārds (un īpašvārdi, protams). Līdz ar to grupa "Mazais Krokodilu Mednieks" droši var pārdrukāt izdotos T -kreklus, pretējā gadījumā ciemos ieradīsies valsts valodas komisija. Nez, vai tiešām "Mazais krokodilu mednieks" izklausās kaut kā niecīgāk? Protams, nebūtu nekādu problēmu, ja notiktu rebrendings - "Little Crocos' Hunter" atbilst visām valodas prasībām... oh, well, kreklus būtu jāpārdrukā tik un tā.

Tagad pa nopietno. Grupas nosaukums angļu valodā - visi vārdi ar lielo burtu. Būs pareizi, neviens valodu speciālists ģībonī nekritīs.

Grupu nosaukumus latviešu valodā Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ir iekļāvusi organizatorisko veidojumu grupā "simboliskie nosaukumi". Valodas likumi paredz, ka visi patstāvīgas nozīmes vārdi ar lielo burtu ir lietojami:

laikrakstu un žurnālu nosaukumos (Dārzs un Drava, Lauku Avīze, Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks)
pēdiņās liktos nosaukumos, kuram ārpus pēdiņām tiek norādīts uz sabiedrības vai uzņēmuma formu, piemēram, akciju sabiedrība, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, etc. (uzņēmums "Latvijas Balzams", akciju sabiedrība "Baltijas Pērle").

Kā jau var nojaust, muzikālo apvienību nosaukumi nav ne laikrakstu, ne SIA nosaukumi. Tāpēc uz tām attiecas sekojošais:

ar lielo burtu raksta pirmo vārdu nosaukumā, kuru liek pēdiņās vai citādi grafiski izceļ ( "Jāņa sēta", "Latvijas bērzs").

Protams, gramatikas un pareizrakstības likumi nu būs pēdējie, ko ievēros riktīgie rokenrola zvēruļi, taču ceru, ka kādam šis noderēja. Ja tuvāko mēnešu laikā atradīsies vēl kāds brīvs brīdis, turpināšu pierakstīt p3licāniem nepateikto :)

Klusā centra itāļu pagrabiņš

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 26 Dec 2011 18:36:00 +0000

Parasti jau par meteoroloģiju cilvēki sākot runāt tad, kad citu tematu nav, taču es nevarēju novaldīties, nepieminot, ka 2011.gada 26.decembrī gaisa temperatūra bija +10 grādi. Kas nozīmēja vien to, ka sēdēt telpās ir absolūta apgrēcība, tāpēc devāmies ielās ar totālu misijas apziņu - pabarot Rīgas kanāla pīles. Ļoti izklaidējošs un uzjautrinošs pasākums vismaz stundas garumā par 42 santīmiem - tik Lāčplēšielas Top! veikalā maksā divi baltmaizes kukulīši. Taču, ja baro kādu, tad vienā brīdī sagribas arī pašam paēst - devāmies lūkot, kurš no restorāniem Klusajā centrā strādā arī otrajos Ziemassvētkos. Brīdi svārstoties starp diviem itāļu restorāniem uz J.Alunāna ielas, "Ottellu" un "Rossini", tomēr nosvērāmies par labu otrajam. Kā izrādījās, ļoti laba izvēle.

"Rossini" iekārtojies pagrabiņā, vairākās zālēs. Ķieģeļu velves, mazi, cieši sastumti koka galdiņi, pie sienām senu dagerotipiju kopijas, kopumā ar pretenzijām uz senatnīgumu un arī mājīgumu. Pusdienās devāmies ap trijiem, kad iegājām restorānā, tas bija patukšs un kluss, tiesa gan, situācija pārdesmit minūšu laikā izmainījās - pēc ne pārāk ilga brīža attapāmies trokšņojošu ģimeņu ielenkumā. Muzikālais noformējums samērā kosmopolītisks, pētot vāciskos uzrakstus uz galdiņiem, secinājām, ka šī vieta vairāk atgādina nevis Itālijas restorānus, bet gan itāļu emigrantu ēstuves Amerikā (paldies par kārtējiem stereotipiem seriālam "Boardwalk Empire").
Ēdienkarte ir pabieza, vairākas lapas atvēlētas antipasti un salātiem, seko dažādas zupas, risotto, zivju ēdieni, gaļas ēdieni, kā arī strēķītis picu - "Rossini" sevi prezentē kā restorānu - picēriju. Ādas vākos iesieto sējumu noslēdz saldie ēdieni, tostarp arī mājās gatavots saldējums. Dzērienu karte ir pieklājīga, piedāvājums nosedz visus cenu līmeņus. Tā kā bija slinkums domāt par īpašām garšām, paņēmu tradicionālo mājas vīnu - 0,35 l karafe parasta, ieapaļa sarkanvīna -Ls 4,50. Alus cienītāji var dabūt Valmiermuižas brūvējumu - Ls 2,40 puslitrs.

Kā antipasti izvēlējāmies Cozze alla Marinara - baltvīnā sautētas mīdijas ar tomātiem un ķiplokiem, kā arī Carpaccio di Manzo - liellopa karpačo ar rukolu, Parmas sieru un trifeļu eļļu. Mīdijas nekādus pārsteigumus neizraisīja, kā arī bija paredzēts - godīgi izkarsēti moluski ar dārzeņu vieglu noti, kuru pievienotā vērtība ir smaržīgs buljons, ko piebeigt kopā ar apgrauzdētu maizīti. Savukārt karpačo bija tik lielisks, ka es vienu brīdi apsvēru to šķīvi galdabiedram vienkārši atņemt - perfekta garšu buķete ar trifeļu akcentu.

Lai arī jau tā dēvētās uzkodas bija tieši tik bagātīgas, lai aizstātu vienu parastu ēdienreizi, mēs tomēr atkal uzkāpām uz vecā grābekļa un sagaidījām vēl pa vienam ēdienam. Protams, pārēdāmies. Manis izvēlētā jūras velšu zupa sicīliešu gaumē bija aromātisks virums, kurā varēja atrast kalmāra gabalus, lielās garneles, mazos astoņkājīšus, laša gabaliņus, mazas garnelītes un vēl šo to, viss sasautēts kopā ar laikam jau tomātiem, garšas ziņā nedaudz atgādināja labāko uhu, kas ēsta Rīgā - Neiburga 1.janvāra ēdienu pirms nu jau laikam gada. Lazanju nepagaršoju, taču galdabiedrs saka, ka bijusi ļoti barojoša, tipiski itāliska -sierīga, krēmīga un tumīga, bez dārzeņiem, ar Boloņas mērci, vai vismaz to, ko latvieši izprot ar šo nosaukumu. Absolūti piemērota fiziskā darba strādniekiem. Nu jā, un desertam spēka nepietika.

Man šķiet, ka "Rossini" ir lieliski piemērota vieta, kur aiziet kopā ar draugiem, droši uz turieni var vest arī mammu un tēti. Vai arī pasēdēt divatā, pamielojoties ar visādiem garšīgi pagatavotiem našķīšiem. Kaut gan romantiskai divvientulībai itāļu garā es drīzāk izvēlētos Matīsa ielas "Da Sergio", rezervējot galdiņu otrā stāva "iekšbalkonā". Vienīgais sīkums, kas man "Rossini"neiepatikās - saņemot rēķinu, izrādījās, ka par maizes groziņu ir jāmaksā papildus, turklāt maizītes šoreiz bija versijas par fokaču, plānas strēmelītes, kas lika domāt par picas mīklas atgriezumiem, nevis mīkstas un pufīgas bulciņas, ko tradicionāli ierasts noēst kopā ar balzamiko un olīveļļu. Taču to kompensēja lieliskās viesmīles, kas turpināja smaidīt par spīti tam ka nepārtraukti bija jādreifē apkārt ar šķīvju piekrautām rokām.
Bildes šoreiz nebūs, bet varat paskatīt "Rossini" mājaslapu, tur arī pdf formātā redzama aktuālā ēdienkarte.

Kopumā šis gads ir bijis vairāku lielisku gastroatklājumu pilns, gan dažādu ēstuvju, gan arī personīgās pieredzes ziņā, dažus no maniem eksperimentiem varat palasīt arī žurnālā "Dienas Ēdieni" (kādā no nākamajiem numuriem būs stāsts par to, kā mājās pagatavot terijaki mērci un ko ar to darīt). Apmeklētākās 2011.gada barotavas - "Muklājs" un "Madride", kur īpašo šarmu piešķir gandrīz nepārtraukta īpašnieku klātbūtne, kā arī ar fantāziju radīta ēdienkarte. Gada atklājums vīnu jomā - veikali pie Ģertrūdes baznīcas un Zaļajā ielā, kur var dabūt ļoti normālus mājas vīnus pa tiešo no mucas pudelē. Neskatoties uz to, ka slodze darbā un studijās kļūst jo dienas, jo lielāka, es ceru, ka nākamgad pietiks laika arī šim blodziņam - es labāk nemaz neteikšu, cik stāsti un par kuriem restorāniem joprojām ir neizstāstīti. Acīmredzot, viss vēl priekšā. Visticamāk, šis būs pēdējais 2011.gada ieraksts šeit, tāpēc - Laimīgu Jauno! Nākamgad visiem novēlu atvērtu prātu un pozitīvu noskaņu eksperimentiem un jaunatklājumiem visdažādākajās dzīves jomās, arī virtuvē.

Romantiskā Mademoiselle

noreply@blogger.com (Džeina) — Fri, 05 Aug 2011 09:45:00 +0000

Es neesmu skaistumkopšanas industrijas mīļākais klients - mūžīgais laika trūkums un rūpīga prioritāšu kārtošana noved pie tā, ka ragu un nagu pucēšana parasti tiek atlikta, atlikta un vēlreiz atlikta, līdz to vairs atlikt nevar. Līdz ar to katra reize, kad nolemju savest kārtībā fasādi, kļūst par piedzīvojumu - jāmeklē, kur ar to tikt galā. Lielie centra saloni mani biedē - uzsvērtais perfekcionisms, metāla spīdīgās līnijas, ādas dīvāni un klonētās administratores man joprojām ir cita, svešāda pasaule. Mazie rajona ūķi nevilina, reizēm, kad esmu ieklīdusi, vienmēr esmu jutusies kā svešā ballītē ieklīdusi, kamēr pārējās dāmas tērgā par Svetas jaunāko štuceri vai arī apspriež "Dosjas" brīnumainās īpašības.

Burvīgas sakritības dēļ, kad jau pāris dienas štukoju, kur gan atrast manikīra meistari un frizieri, čiepstētavā man piesekoja @mirklis_sev. Pāris sazvanīšanās, un jau nākamajā dienā devos uz Avotielu, kur mājo salons - butiks "Mademoiselle". Vieta romantiķēm un būtnēm, kas uz brīdi grib pazust no lielpilsētas kņadas. Izrādās, "Mademoiselle" pavisam nesen nosvinējusi gada jubileju - kāpēc neviens par šo vietu man nebija pastāstījis jau agrāk?

"Madmoiselle" vizītkarte pavisam noteikti ir milzu rozēm apgleznotās sienas, tas esot salona īpašnieces roku darbs. Roku darbus var atrast arī galvenajā hallē - Mazās Fejas svārki, dažādas "vintage" lietas, rotaļu kaķīši, pērļotāju krāsainie nieciņi... Pārdošanā izliktais izvēlēts ar akcentu uz romantiku, šī ir vieta sievišķīgām sievietēm. Vieta ar draudzīguma auru, tur strādājošās meitenes izturas nevis kā kolēģes, bet tiešām kā čalojošu draudzeņu pulciņš, kurā aicinās iesaistīties arī tevi, kamēr gaidīsi meistari, piedāvās tēju vai kafiju, kā arī vienkārši papļāpās īsinot laiku. Vienpatēm noderēs grāmatu un žurnālu stūrītis.

Pa kreisi istabiņa atvēlēta matu kopšanas priekiem, sēdi liela spoguļa priekšā un vēro sevi kā gleznā - aiz muguras rožu dārzs. Savukārt manikīra meistare strādā pašā tālākajā salona galā, uzkāp pa mazām kāpnītēm un nokļūsti nagu pavēlnieces valstībā, kur mūsdienīgi instrumenti un "zilās gaismas kastīte" sadzīvo ar senatnīgās noskaņās ieturēto interjeru.

Kopumā - man patika. Arī šodien man patīk gan nagi, gan mati. Tāpēc arī nolēmu savas sajūtas par šo vietu uzrakstīt. Man reizēm pārmet, ka teksti gan te, gan citur esot pārāk jūsmīgi. Skaidrojums ir vienkāršs. Es jau labu laiku savā brīvajā laikā izvairos skatīties, klausīties vai savādāk sajust lietas, kas varētu izraisīt negācijas. "Madmoiselle" ir maza prieka krātuvīte romantiskām dvēselēm. Ceru, ka iepatiksies arī jums.

Mīla un gaspačo

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 01 Aug 2011 11:21:00 +0000

Es vēl ne reizi neesmu bijusi Spānijā - ceļojums uz šo valsti pagaidām ir vēl nepiepildīts sapnis. Tādēļ priekšstatu par spāņu gastronomisko pusi veidojuši tikai Rīgā atrodami artefakti -dažādas olīvas un vītināta zirga gaļa mazajos veikaliņos Dominā un Galleria Riga, spāņu vīni lieltirgotavu plauktos un citi sīki našķi, kas rada ilūziju, taču pilnvērtīgu ainu neveido. Taču pagājušonedēļ atklājām vēl vienu vietu, kas ļauj pa atslēgas caurumu ielūkoties spāņu virtuvē - Valdemāra un Hanzas ielu stūrī, izrādās, jau kopš pērnā rudens darbojas bārs "Madride", pilnais oficiālais nosaukums - "Madride - El Oso y el Madroņo", ko jau priekš sevis esmu nodēvējusi ne vairāk, ne mazāk, kā par "tapotavu".

Lai nemulsina pirmajā brīdī no skata necilās telpas - gaisotni te rada mūzika, sarunas, galugalā, vīns un tapas. "Madridē" saimnieko latviete un spānis, piedāvājot nelielu gabaliņu Spānijas. Ja izdodas iekarot saimnieku sirdis, var uzzināt dažādus un pavisam raibus stāstus par spāņiem, viņu paražām un dzīves filozofiju. Tapotavas iekārtojums ir vienkāršs, daži galdiņi, bāra lete, ēdienkartes uzdrukātas uz krāsainām A4 lapām. Stūrī mētājas žurnālu kaudze. Taču par vienkāršu nenosaukt ēdamlietu piedāvājumu. Galvenais akcents - protams, uz tapām. Kumoss pa kumosam un, skat, jau esi pārēdies, lai arī sākotnējais plāns nebūt nav tāds bijis.

Chorizo desa ar medu, zilais siers ar riekstiem, dažādas kroketes, mīdiju un anšovu tapas, pildīta paprika, cietais siers ar aveņu marmelādi - te es pieminu tikai nelielu daļu no plašā tapu klāsta, kumosiņu cenas svārstās Ls 0,25- 1 robežās. Anda un Asinto (tā taču pareizi izrunā Jacinto? :)) nes tik vienu mazus baltus šķīvīšus vienu pēc otra, garšas jūk, mijas, papildina viena otru. Sajūta kā pie brīnumu lādes, nekad nezināsi, kas būs nākamais. Ēdienkartē ir arī dažādas karstās uzkodas, ko jau var uztvert kā nopietnāku ēdmaņu - tortiļas, dažādi pagatavotas garneles, pildīta bagete, gaļas iesmiņi. Es izvēlos Boquerones fritos - apceptas ķilavu māsīcas, saimniece mudina ēst "pa spāniskam", ar visām spurām un asakām, pēc pirmā mēģinājuma tomēr nolemju zivteles lobīt. Tādas nedaudz savādākas reņģītes. Sātīgi un garšīgi. Pretēji vīna speciālistu ieteikumiem, lai arī lielākajā daļā uzkodu dominē jūras veltes, izvēlamies sarkanvīnu, biezu un tumīgu kā vasaras nakts, tas nāk no "Vīna studijas". Ēdienkartē ir arī Dienas ēdiens un Dienas zupa, taču par to kvalitātēm nāksies pārliecināties citureiz.

Nenoliedzami, tapotavas "hailaits"ir gaspačo (gazpacho) zupa. Dabūjams glāzītēs un bļodiņās, aukstais, homogēnais un pikantais virums ir ideāls padzēriens/ paēdiens vasaras svelmē. Runā, ka Rīgā "īstu" gazpacho dabūt esot ļoti sarežģīti -nu te tas tapis pēc andalūziešu labākajām tradīcijām, ir gan izmērcēta baltmaize, gan olīveļļas šļuka, viss kārtīgi sablenderēts ar tomātiem, ķiplokiem, ko tik vēl visu ne. Izrādās, gazpacho spainītī var dabūt arī līdzi uz mājām - ja ir aizdomas, ka nākamais rīts pēc vīna un gardumu baudīšanas varētu būt tāds lēnīgāks. Kā pārliecināmies sestdienas rītā, nudien noder.

Reizi pa reizei, lielākoties piektdienās, "Madridē" taisa lielo paelju - informācijai var sekot tapotavas Facebook profilā. Tad gan galdiņu jārezervē iepriekš, savādāk vieta var arī neatrasties. Mums vēl šis piedzīvojums priekšā, taču, tā kā labu paelju Rīgā gandrīz vai ar uguni jāmeklē, esam pavisam pārliecināti, ka būs jāpiedalās.

"Madride" ir tapusi ar mīlestību, divu cilvēku satikšanās ir devusi arī rīdziniekiem iespēju iemīlēt spāņu virtuvi un tradīcijas. Negaidiet šeit baltus galdautus, smokingā tērptus oficiantus un liegas vijoles skaņas sveču gaismā - "Madride" ir dzīva, īsta un nesamākslota.

Festivālu gaids sisīšiem jeb Kā izdzīvot mūzikas festivālā

noreply@blogger.com (Džeina) — Tue, 12 Jul 2011 15:47:00 +0000

Ja esi ballīšu zvērs, kuram festivāls nozīmē nepārtrauktu tusiņu, alu brokastīs, vienu garu dienu no piektdienas vakara līdz svētdienas rītam, lielisku iespēju izmīcīties pa dubļiem un sarīkot jandāliņu, par kuru atblāzmas vēl mēnešiem manāmas dažādos sociālajos tīklos, tālāk nelasi - paskaties, kas publicēts zem etiķetes "krogi" vai vispār pamet šo blogu.
Šis ir ieteikumu saraksts tiem, kuri uz festivāliem nebrauc, jo tur nebūs balti dvieļi un nevarēs čurāt tīrā podā, taču ļoti labprāt gribētu piedzīvot festivālu ne tik mežonīgo - muzikālo pusi.

1. Atrodi viesnīcu. Jā, es to nopietni - atrodi viesnīcu. Ja savlaicīgi pacenšas, tas nemaz nav neiespējami. Attālums nav būtiskākais. No pieredzes: B&B ~20 km no Piltonas ciema, kur notiek Glastonberijas festivāls, naktī no festivāla uz pilsētu brauc autobuss; viesu nams ~ 5 km no Salacgrīvas, veselīga nakts pastaiga; viesnīca ~ 60 km no Varņiem, kur notiek Kilkim Žaibu (paldies šoferītim). Turpināt? Domāju, ar jau uzskaitītajiem pietiks. Principā, ja ir atrasta viesnīca, apsveicu, komfortabla festivāla sajūta ir jau gandrīz garantēta. Lielākie festivāli piedāvā nakts transportu uz tuvākajām pilsētām. Turpmāk uzmanību vērts pievērst tikai dažiem no sekojošajiem punktiem.

2. Ja viesnīcu neizdodas atrast, mēģini kaut kādā nebūt veidā tikt VIP telšu zonā - dzer daudz alu un sakrāj kodus, kļūsti par kāda medija pārstāvi, iepazīsties ar pareizajiem cilvēkiem vai arī samaksā dažas reizes lielāku maksu nekā parastās telšu pilsētiņas gadījumā. Whatever, tas nav neizdarāms. VIP telšu zona garantē relatīvu mieru, tīras dušas ar silto ūdeni, iespēju iztīrīt zobus un nenoslīkt atkritumu zampā. Un, atkārtošos, relatīvu mieru. Jau otrajā naktī tas kļūst svarīgi. Jā, un paņem līdzi saliekamo beņķīti, noderēs gan lietus laikā tupot teltī, gan no rīta mēģinot pamosties pirmās saules staros.

3. Iepazīsti apkārtni. Ja vien festivāla teritorija neaptver simtiem hektāru, visticamāk, jau pirmajā dienā būs izstaigāti visi nostūri, atklātas visas skatuves, uzzināts, kur dod labākos hotdogus un pretīgākās picas (sk.4.punktu). Gan jau muzikālā programma nebūs tik blīva, lai divpadsmit stundas pēc kārtas ļautu pilnībā nodoties daiļo mākslu valdzinājumam, labi vēl, ja būs citas atrakcijas - kāda kino telts vai teātra skatuvei. Un, būsim reālisti, kurš spēj vairākas dienas pēc kārtas nenogurt no intensīvas kulturificēšanās? :) Tāpēc jādodas nelielos ceļojumos, jāatklāj tuvākie muzeji, pilskalni, kūrorti, kaut vai krogi (atkal, sk.4.punktu) vai veikali. Atsvaidzinās un ļaus no jauna iekļauties festivāla tūkstošgalvainajā pūlī.

4. Neēd festivālā! Nu labi, vienu hambīti. Vai zupu. Tīri tā, pieredzei un eksotikai. Taču, ja iespējams, labāk ēstuves meklēt ārpus festivāla un, ja iespējams, pēc iespējas tālāk no festivāla norises vietas. Protams, ja junk food nav dzīves aicinājums un festivāls netiek uzskatīts par lielisku iespēju pārbaudīt personīgo iekšu iespējas. Ja nu galīgi nav iespēju pēc maltītes doties tālēs zilajās, sameklē veģetāriešu vai vegānu ēstuvi. Viņi prot lietot garšvielas, neizmanto piedegušu eļļu un lielākoties ir gatavi pozitīvi pārsteigt.Sliktie varianti man vēl nav gadījušies, neko par to nezinu un neko arī negribu zināt. Vēl ir vērts atrast jau pazīstamas virtuves izbraukuma variantu (pagājušajā gadā Pozitivus festivālā Ozīriss - izcili!) - reti kurš būs gatavs sabojāt savu reputāciju.

5. Nedzer festivālā! Ok, izklausās smieklīgi. Jā, es zinu, izklausās ļoti smieklīgi. Tagad, kad esi piecēlies no grīdas, kur vārties no smiekliem, vari lasīt tālāk. Festivālā labāk ar apreibinošiem dzērieniem neaizrauties, ja vien ir vēlme pilnvērtīgi baudīt muzikālo piedāvājumu. Iemesli tam ir divi - karstā laikā, brīvdabā alkohols var izstrādāt visādus trikus. Otrs ir vēl prozaiskāks un attiecas lielākoties uz sievietēm - nu nebūs ķemertiņš uz katra stūra. Un tīrs ķemertiņš uz katra stūra pavisam noteikti nebūs. Un, ko dara alus organismā? Grib tikt ārā. Stiprākos dzērienus te pat nepieminam. Atgādinu - šis ir ieteikumu saraksts tiem, kas brauc uz festivālu klausīties mūziku, nevis tusēt. Ja nu kāds vēl nepamanīja. Pa dzērienam var atļauties, kad vakars jau iegājis finiša taisnē. Jā, vēl pie viena (bet nu šis ir apmēram no sērijas "brauc uzmanīgi") - labāk nepieņem svešinieku piedāvājumus kaut ko uzpīpēt, ieelpot vai apēst. Protams, protams, visi cilvēki ir brāļi, peace, love, etc., bet labāk jau ne.

6. Domā, ko velc mugurā. Obligātais iztikais minimums – lietusmētelis, zābaki, saules aizsardzības krēms un saulesbrilles, tas, domājams, nebūtu lieki jāatkārto. Kas vēl? Apģērbam vēlams būt viegli žūstošam, taču tajā pašā pietiekoši siltam, lai pēc lietusgāzes pagūtu izžūt un vakarā nenosaltu. Ja nebaidies izskatīties pēc hipstera, tīri labi noder siltais hudijs, ar flīsa oderi. Apavi - pēc personīgajām vēlmēm. Jebkuras iešļūcenes ir #fail - pūlī pazudīs uz skaitli trīs. Dubļos arī. Čaks Teilors? Nāksies mazgāt, bet jau labāk. Es priekš sevis esmu atradusi the ultimate komplektu - crocs laiviņas saulei un gumijnieki lietum. Pirmās var noskalot un uzreiz vilkt kājās jebkuros laika apstākļos. Otros arī, ja vien nav piesmelti. Bet, protams, iespējami arī citi varianti. Galvenais, nevilkt neko, kas varētu berzt, sadilt vai izmirkt. Speciāli daiļajam dzimumam - kosmētiku atstāj mājās. Un smukās kleitas. Rotaslietas arī. Dzīvot būs vieglāk.

7. Domā pozitīvi. Ja lietus līst jau otro dienu, teltī dzīvo visa iespējamā flora un fauna, kā arī cilvēku pūļi ir piegriezušies līdz ūkai, vienīgais veids, kā to pārdzīvot - mainīt attieksmi.

Izlasīji līdz galam un nesaproti, kāpēc pašsaprotamas lietas ir jāatkārto rakstiskā formātā? Izlasi pirmo rindkopu.

Foto - Dainis Tamuļevičs

Doriana vasaras rezidence

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 07 Jul 2011 14:45:00 +0000

Kad iedomājos par AB dambi, prātā uzplaiksnī vairākas nesaistītas ainas - skats no filmas "Elpojiet dziļi" (pateicoties kurai es labu laiku biju pārliecināta, ka AB dambis ir tapis padomijas laikā - izrādās, nē, jau pirms vairākiem gadsimtiem tur bijusi kuģu piestātne), baznīcu torņi, kas dīgst no zemes un peldošā terase.

Pagājušajā vasarā "Kapteiņa Enriko pulksteņa" terase AB dambī bija viena no iecienītākajām atpūtas vietām - pārdomātā virtuve, unikālā atrašanās vieta un neikdienišķie skati bija par iemeslu tam, kādēļ "Enriko" telefona numurs bija pieglabāts pa rokai, savādāk pie brīva galdiņa netikt. Šovasar telefona numurs ir mainījies, mainījies arī nosaukums - restorāns blakus peldošajai galerijai "Noass" pārdēvēts par "Doriana Greja grilbāru" (tā arī nesapratu, varbūt pareizāk ir to saukt "Grilbārs "Dorian Gray""?), kā arī tā apmēri ir sarukuši. Taču, lai nemulsina pārmaiņas - saimnieko joprojām tie paši ļaudis, kam piederēja nu jau pagātnē palikušais "Kapteiņa Enriko pulkstenis". Un nupat vairs nav šaubu - grilbāram Rīgas skaistākajā vietā ir pavisam tieša saistība ar foršo restorānu pašā šaurākajā Rīgas ieliņā, mūsu iemīļoto "Dorian Gray", kura aprakstīšanai tā arī vēl neesmu pieķērusies. Viņu pārraudzībā arī bārs "Baseins" pie Doma baznīcas.

Šogad grilbārs ir aizkrauts - pa dambi izpleties smilšu skulptūru festivāls, ko slēpj pamatīga izmēra žogs, i nedomā pārlūrēt. Tomēr tiekot līdz "Noasam" var atviegloti uzelpot. Skatu uz Vecrīgas torņiem nekas neaizsedz. Pazuduši gan ērtie dīvāni, kur laiski izplāties veselam bariņam - terase guvusi striktākas līnijas, sterilāku paskatu. Toties kastītēs aug garšaugi un turpat stūrī darbojas grila vīrs.

Ja jau grilbārs, tad grilbārs. Būtu muļķīgi pieprasīt klimpas ar sējas pazvērīti vai arī debesmannā (es gan nupat vairs neesmu pārliecināta, vai tiešām tas nebija piedāvājumā), tādēļ skatāmies grilējumu lapā. Visādu kustoņu daļas, kā arī zivis zaļumu groziņos un augļu mērcītēs, lai arī izvēle nav milzīga, sareibst galva, tāpēc izvēle ir Dienas zivs un Dienas gaļa (porcija ap Ls 5). Parasti dienas piedāvājums ir nekļūdīga izvēle - vismaz es rēķinos, ka būs svaigi produkti, nesamudrītas garšas un pareizās proporcijas šefpavāra gaumē. Šī reize nav izņēmums. Mana forele no oglēm norauta tieši īstajā brīdī, lai āda būtu nedaudz apgruzdējusi, bet baltā gaļa - sulīga, savukārt cūkas karbonāde bija pareizajā izmērā un pareizajā marinādē ar nelielu balzamiko pieskārienu. Piedevas var izvēlēties visdažādākās, mēs paņēmām grilētus kartupeļus ar zaļumiem, tiesa gan, varētu vēlēties vairāk dārzeņu, viens pliks tomātiņš līdzsvaru neveido. Pievērsiet uzmanību traukiem - tie gluži kā no omītes skapja izvilkti, patīkams kontrasts pēc Rīgas krogos un restorānos tik tradicionāli sterilā baltuma.

"Užavas" alus vairs nav dabūjams, par ko ļoti žēl, arī "Valmiermuižas" alus nav. Tā vietā var izvēlēties "Tērvetes" vai "Lāčplēša" brūvējumus (ap Ls 2 puslitrā). Ja nu vēl gribas panašķēties, var paņemt mazo olīvu bļodiņu (Ls 1) vai arī uz vietas ceptu maizīti.

"Doriana Greja grilbārs" varētu būt lieliska vieta lēnām pusdienām divatā, ar ģimeni, vai draugu bariņā. Tikai šī vasara tāda... saraustīta. Pēdējo nedēļu laikā nepārtraukti esam pārvietojušies no vienas valsts uz otru, iekrājušies stāsti par visādiem krogiem ārpus Latvijas, tikai nav nojausmas, kad to visu pierakstīt. Stilīgā brokastvieta Vapiano, azerbaidžāņu ieskrietuve pie Tallinas zoodārza, Viliošiai netālu no Mažeiķiem, RibHouse Roskildē; droši vien kaut ko jau esmu piemirsusi, lai visu atminētos, jābrien cauri digitālajām bilžu kaudzēm. Un vispār - vasara ir tas laiks, kad ir jādodas brīvā dabā, nevis jāsēž pilsētas krogos :) Dodoties piknikā, rekomendēju iegriezties kādā no "Sky" veikaliem un paņemt gruzīnu cepamdesiņas, lielisku žanra paraugu, kur aitu zarnās sastampāta cūkas un vistas gaļa, tā riktīgi nav žēlota kinza un citas garšvielas. Ja nu cepšanas vietai blakus var atrast lozberu lapas - būs ļoti labi, apsolu :)

Atkalsatikšanās ar ... suni

noreply@blogger.com (Džeina) — Fri, 10 Jun 2011 15:14:00 +0000

No vienas puses - ko gan jaunu var pateikt par "Andalūzijas suni". Visticamāk, ka katrs krogu un restorānu mīļotājs tur savu reizi pabijis, kārtīgi paēdis vai padzēris un izveidojis savu priekšstatu. No otras - ziniet, vietas mēdz mainīties. Vai arī - mēdz mainīties attieksme. Par sevi pavisam noteikti varu teikt, ka, ja kāda ēstuve man patikusi pirms gadiem pieciem, tas nebūt nenozīmē, ka sajūsmā par tās piedāvājumu būšu arī šodien.

"Andalūzijas sunī" nebijām bijuši kādu laiku. Taču svētdienas pēcpusdienā, kad "Dorian Gray" grillbārā bija kāzas, arī "Garage" bija okupējuši kaut kādi korporatīvi banketētāji, nolēmām, ka tā būs gana laba vieta pusdienām. Ēdienkarte ir gana bagātīga, viss tik garšīgs, tik garšīgs, ka bija samērā grūti izvēlēties. Uzkodas ir samērā tradicionālas, tā kā vasaras neatņemama sastāvdaļa, protams, ir alus, pieejami ir ķiploku grauzdiņi, kas vismaz vakardien, bija vienkārši baisi (sadeguši, sausi, bez ķiplokiem), vēl visādi antipasti, taču rekomendēju izvēlēties springrolls. Šī, iespējams, ir labākā pavasara rullīšu versija pilsētā, lai arī no rullīša tur palicis tikai nosaukums, ne forma. Dārzeņu maisījums ir bagātināts ar kariju, turklāt čilli mērce ir tieši tik asa, lai ēdājs pietvīktu un sajūsmā grābtu pēc vēl vienas šļukas.

Salātu cienītāji var nomēģināt Cēzara salātus (man ir apnicis eksperimentēt, labus vēl neesmu dabūjusi un nupat jau atmetu cerības, tāpēc pagaršojiet un pastāstiet), ir arī visādi citādi, lielā mērā salātu pieejamību nosaka piedāvājums. Zupas nenogaršojām, bet man ir plāns tomēr nomēģināt to jūreņu virumu. Toties "otro ēdienu" klāsts ir tiešām pamatīgs. Sēdi un domā, ko tagad darīt. Pēc ilgas spriešanas izvēle krita par labu Alberto pastai ar marinētu vistas fileju un bambusa groziņā tvaicētiem jūras mēles veltnīšiem ar lasi.

Alberto pasta bija tiešām ļoti laba. Vista gaumīgi iemarinēta, viegli balsamico akcenti, zaļumi, penne pasta izvārīta līdz precīzākajai konsistencei, īpaši sajūsmas saucieni no manas puses atskanēja, saprotot, ka pākšu pupiņas un visi pārējie dārzeņi ir tiešām svaigi, nevis no bundžas vai saldētavas nākuši. Šo tiešām no sirds rekomendēju, ja gribas ko vienkāršu, nesamudrītu un tajā pašā laikā ļoti garšīgu.

Taču groziņš bija fail. Un šī ēdiena fail nespēj mazināt pat fakts, ka tās bija svētdienas pusdienas pēc samērā jautras ballītes, kad organismam gribas ko pikantāku. Dārzeņi bija pārāk "raw", bez garšvielām un sāls, ļoti ceru, ka maldos, taču mazie burkāniņi un atkal jau pākšu pupiņas bija no saldēto dārzeņu maisiņa (atšķirībā no Daiņa paņemtās pastas, šņuk), jūras mēle bija, taču ne kā veltnītis. Visu kaut nedaudz glābtu kāda mērce, vai nu uz jogurta, vai arī pesto bāzes, bet mērces nebija. Bija citrona šķēle, kā arī uz galda sāls un pipari. It kā dārzeņi bija smuki iztvaicēti, taču garšu harmoniju nevarēja just, neuzrunā ideja, ka vienā kišmišā ir paprika, puķkāposti, jau minētie pākšaugi, saknes, etc. Tiesa gan, tam visam bija arī labā puse. Izskatījās jau ļoti smuki. Un, kā sapratu, ideālas pusdienas novājēšanas diētu piekopējām.

Tomēr, par spīti bambusa groziņam es noteikti iesaku tur iet pusdienās. Atmosfēra ir omulīga, karstā dienā šis ir viens no labākajiem vasaras dārziem pilsētā, ēdiens ar izņēmumiem ir garšīgs, Užavas alus garšo tiešām pēc Užavas alus. Ar cenu līmeni var iepazīties kroga mājaslapā - www.andaluzijassuns.lv , jāpiebilst, ka realitātē uz vietas ēdienkarte ir nedaudz savādāka. Joprojām nav mainījies uzstādījums - popularizēt mākslu, viena no iekšsienām joprojām ir noklāta dažādām grafikām. Bunjuela garu īsti nejūt, taču gan jau kaut kur, pašā tumšākajā stūrī, tas joprojām ir.

Kosmopolītiskā Vīnoga

noreply@blogger.com (Džeina) — Sun, 29 May 2011 18:40:00 +0000

Āgenskalna "Vīnoga" no nostāstiem bija kļuvusi jau par tādu nedaudz mītisku vietu, tāpēc kādā laiskā sestdienā, iepriekš izstaigājot Miera ielas republiku, Kalnciema tirdziņu un Botānisko dārzu nolēmām, ka tā būs pati piemērotākā vieta vēlajām pusdienām. Lai arī atrašanās koordinātes nojautu tikai aptuveni, tomēr sameklēt bija samērā vienkārši - 2.tramvaja pietura pie Āgenskalna tirgus ir pietiekoši precīzs orientieris. Jāatzīst, ka pirmajā brīdī šķita - nebūs mums pusdienas "Vīnogā", jo ēku rotāja aizdomīgas sastatnes. Lūk, un tieši zem bleķa stalažām ir durvis uz "Vīnogu".
.
Tipisks romantisms a la latviensis - pirmā doma, ieejot nelielajā krodziņā. Lakotu un beicētu dēļu estētika, "Lido" cienīgi galdiņi, kā arī klusināta gaisma. Samērā bieži ko tādu nācies pieredzēt ceļmalas krodziņos Latvijas ārēs.

Ēdienkarte samulsināja. Lai arī iepriekš dzirdētais lika gaidīt itāļu virtuvi vulgaris, mums pavērās kosmopolītisms visā tā krāšņumā. Vienuviet austrumāzijas zupiņas, karbonādes, pastas un dažādi salāti. Dominējošais, šķiet, franču akcents. Jāatzīst, es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nav pārāk lielā sajūsmā par pārāk plašu ēdienu izvēli, jo tas liek aizdomāties par sastāvdaļu svaigumu un nostāvēšanās pakāpi. Nevarot izvēlēties no dāsnā piedāvājuma, lūdzu pēc padoma oficiantei. "Saka, ka mums esot labākie Cēzara salāti pilsētā," pēc šāda pieteikuma bija skaidrs, ka, ja nu labākie, tad jāņem, lai arī nekad tā īsti neesmu izpratusi attiecīgā ēdiena šarmu. Skaidrāks tas netapa arī šajā gadījumā - anšovi ir laba lieta, vien pieticīgās proporcijās, taču "Vīnogas" Cēzarsalātu mērce būtībā no tiem vien sastāvēja, tā nomācot romiešu salātlapu kautro, taču izteiksmīgo tekstūru un aromātu, nepārliecināja arī bekona un vistas filejas kombinācija. Toties siera skaidiņu cepure bija īsti laikā.

Daiņa izvēlētais liellops vīna mērcē toties būtu izraisījis sajūsmas saucienus jebkuram fiziskā darba strādniekam - porcija patiešām milzīga, basmati rīsi gaumīgi atjaukti ar melnajiem, pati gaļa lieliski izsautēta un maiga. Lieliska iespēja pārēsties. Par vīnu izvēli var teikt tikai labāko, kvalitātes un cenas attiecības ir ļoti pārdomātas. Čeku tagad slinkums meklēt, bet, šķiet, salāti ir Ls 3+, otrie ēdieni - Ls 5 +, vīni visplašākajā diapazonā, bet normālu var atrast piecīša robežās.

Interesanti, kas gan ir otrajā stāvā, kas mūsu apmeklējuma reizē bija slēgts, bet kopumā "Vinogai"var veltīt lielākoties atzinīgus vārdus (Cēzara salātiem gan nē). Laba vieta, kur paslēpties no ikdienas divatā, vai arī lielākā kompānijā. Ja es būtu Āgenskalna rezidents, droši vien šajā restorānā (? drīzāk gribētos teikt - krodziņā vai traktierī) iegrieztos samērā regulāri. Dzīvojot citā Rīgas pusē, iemeslus braukt tieši uz turieni vēl nepamanīju, taču jums ir visas iespējas mani pārliecināt par pretējo.

Ejam pie Visvalža

noreply@blogger.com (Džeina) — Sun, 01 May 2011 14:27:00 +0000

Sestdienas sākotnējais plāns bija beidzot apmeklēt „Baseinu”, jo ļoti mīlam šo cilvēku citus gastronomiskos projektus – „Dorian Grey” un grilbāru vasarā uz AB dambja (kuru katru brīdi jau atkal būs!), taču, kad pie durvīm sapratām, ka bārs „Baseins” patiešām ir bārs un izsalkušos tur pabaros tikai ar dažādas kaloritātes kokteiļiem (ok, arī kaut kādām nenozīmīgām uzkodām), bija jādomā, ko darīt tālāk.

Apsverot visus par un pret, izstaigājot gan Vecrīgas labo pusi, gan Antonijas un Pulkveža Brieža ielas, īdot par to, ka viss jau zināms un paliek garlaicīgi, beigās tomēr izvēlējāmies pat ļoti, ļoti, ļoti pārbaudītu vērtību. „Muklāju” Baznīcas ielā, kurā nebijām iegriezušies jau vairākus mēnešus, tieši tik ilgi, lai kļūtu jau nedaudz neērti par pavisam netīšo ignoranci.

Tātad, kad īsti ir jāiet uz „Muklāju”? Tad, kad gribas garšīgi paēst, gudri pad!rst par būtisko (mūžīgo, skaisto un intelektuālo), kā arī samalkoties vīnu. (Par vīnu neliela piebilde – vēl nesen gauži raudāju par „Sky&More” aizvērto „Montelvini”, taču atklājām jaunu „izlejamo vīnu” paradīzi, pagrabiņā pie Vecās Ģertrūdes. Litrā ap Ls 4 un tiešām baudāms itāļu vīns vulgaris). Nenoliedzami, „Muklāja” lielākā vērtība ir Visvaldis (domājam Visvaldis – sakām „Muklājs”, domājam „Muklājs”- sakām, ka jāaiziet pie Visvalža). Es pat nezinu nevienu citu krogu Rīgā, kur saimnieks gandrīz nepārtraukti būtu uz vietas, komentētu ēdienu izvēli, vienmēr interesētos vai garšo, kā arī bieži vien būtu lieliska kompānija sarunām pie labas mūzikas un laika pārbaudi izturējuša kino vairāku stundu garumā. Sarunas, pēc kurām intelektuālā bagāža noteikti kļūs vismaz par pāris kilogramiem smagāka. Un noteikti nedrīkst nepieminēt lielisko viesmīli Bertu, kura ar sajūsmu atbalstīs visas izteiktās idejas, iedos vintage pelnutrauku un nepārtraukti liks sajusties kā pašam labākajam un gaidītākajam viesim.

Ja man kāds jautātu, ko „Muklājā” noteikti jānogaršo, tā uzreiz pat nezinātu, ko atbildēt. Jo garšīgs tur ir viss. Kalvadosa mērcē sutināts lops, biešu krēmzupa ar zilo sieru, dažādas zupas, salāti... nemaz tā uzreiz neatcerēties, kas mūsu ilgstošās draudzības laikā tur baudīts. Turklāt ēdienkarte lēnām, taču nepārtraukti mainās un vienmēr, ieraugot sarakstu uz tāfeles, garantēts kāds pārsteigums. Jo īpaši, ja tur neiegriežas katru otro nedēļu.

Tāpēc par aktuālo, par vakardien piedzīvotajām garšām. Lai arī jau kādu laiku manas attiecības ar gaļu ir samērā rezervētas, „Muklāja” jēra gaļas izstrādājumu priekšā es padodos un gandrīz vai izkūstu. Pateikt, kura no abām jēra gaļas zupām – soļanka vai arī virums ar turku zirņiem ir garšīgāka, nav iespējams, jo katra ar savu izteiktu raksturu un tekstūru. Soļanka ir labākais no attiecīgā žanra klasikas – mīksta, nedaudz šķiedraina gaļa, no kuras rūpīgi atdalīti taukumi, stingras nierītes, desiņu ripas (aizdomas, ka Sidrabjēra produkcija, bet varu arī aloties) kombinācijā ar sālītiem gurķīšiem, citrona šķēlīšu skābumu un dāsnu krējuma karoti ir vispiemērotākais paēdiens dienai pēc viesošanās „Bombardierī” (draugu iecienīta dzertuve, kur ir, iespējams, lielākā britu alu izvēle Rīgā. Lai piedod cienītāji, bet atmosfēra tur ik reizi kļūst arvien baisāka). Savukārt jēra gaļas zupa ar turku zirņiem ir pagatavota ar cieņu pret jēriņa specifisko garšu un aromātu, to neuzbāzīgi papildinot ar burkānu un aunazirņu maigajām notīm. Vakardienas gastronomisko repertuāru papildinājām ar zilā siera salātiem – svaiga un gaisīga salātlapu un spinātu kārtojuma, dāsni apbērta ar Parmas (vai Monterigo?) siera skaidiņām, apslacīta ar olīveļļu un balzamiko etiķi, kam fināla akcentu piedod asais zilais siers. Un, protams, vīns. Piedāvājumā ir mājas vīns karafēs, ja nemaldos, tieši šobrīd – Montepulciano. Neuzbāzīgs, ar izteiktu aromātu un saldenu virsnoti. Savukārt stiprāku dzērienu cienītāji novērtēs, iespējams, lielāko kalvadosu kolekciju Rīgas bāros.

Ko vēl būtiski zināt par „Muklāju’”? Piemēram, to, ka dažādos stūros – uz bāra letes, palodzēm un pat ķemertiņā atrodami žurnāli, kas jau klasificējas vēsturisku eksemplāru statusam. Kā arī pavisam svaigi izdevumi, no kuriem noteikti jāpiemin žurnāls „Franks”, mans pēdējā laika iepriecinošākais atklājums latviešu valodā. Muzikālais noformējums ir izcils - lielākoties skan džezs. Vēl, ejot uz „Muklāju”, jāparūpējas par skaidras naudas klātesamību – maksājumu kartes tur nepieņem (tuvākie bankomāti – pie Visbijas Brīvības ielā un pretī 1.slimnīcai Bruņinieku ielā). Cenu līmenis – pieņemams, zupas ap Ls 3 -4, salāti tāpat, „otrie ēdieni” – virs piecīša. Diemžēl, svētdienās „Muklājs” atpūšas. Visā pārējā laikā gan – laipni gaidīt. Kas zina, varbūt kādā sestdienas pēcpusdienā tur saskriesimies.

Vērts piefiksēt: Muklāja aktuālajam piedāvājumam var sekot čiepstētavā.

Garšu dārzs

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 18 Apr 2011 08:38:00 +0000

Zaļš, svaigs un garšīgs – trīs pamatelementi, kas veido “Botanica Café” būtību un piedāvājumu. Vēl noteikti jāpiemin arī vienkāršība, askētisms un pavāra ar Michelin*** pieredzi veidotā ēdienkarte. Mūžam mainīga un satura ziņā – nepārspīlēta. Pa drusciņai no paša labākā.

Pirmie mēģinājumi nokļūt “Botānikā” piedzīvoja neveiksmi – neviena brīva galdiņa. Taču nupat pavisam neviļus šis restorāns Antonijas ielā ir kļuvis par visai iecienītu ēdamvietu. Jo kā nu gan nenāksi vēl un vēl uz vietu, kur toni nosaka sprigana atmosfēra, ar gaumi veidots dizains, iespējams, lieliskākais viesmīlis Rīgā un, protams, jau minētā ēdienkarte. Turklāt, kā izrādījās nedēļas nogalē, vasaras terase jau ir atvērta!

Atturīgo interjeru iedzīvina puķupodiņi, kas “Botānikā” ir, šķiet, pilnīgi visur. Un ne jau ar puķēm pildīti – uz palodzēm dīgst baziliks, rozmarīns un vēl visādi garšu augi, turklāt tie paredzēti ēdiena bagātināšanai un tūlītējai apēšanai. Dodoties “aiz stūra” šaurajā gaitenītī var aplūkot savdabīgu herbāriju un uzzināt visādu augu latīniskos nosaukumus.

Ēdienkarte nav pārāk plaša - parasti piedāvājumā ir pāris zupas, kādi salāti, daži otrie ēdieni un viens, divi deserti. Tiešām patīk šī pieeja, kas garantē kvalitāti. Nupat ēdienkarte atkal ir nomainījusies un no aktuālā piedāvājuma no sirds varu ieteikt pamēģināt butes fileju ar dārzeņu/ garneļu sacepumu un arī jēra plovu. Bute ir precīzi iztīrīta, par asakām nav jāsatraucas un maigā garša ir tik netverama un pienīga – jāsaka banāli, mutē kūst! Piedevu sacepums ir īsts gastronomijas meistardarbs un, jāatzīst, tā īsti līdz galam nemaz nesapratu, kā tas ir paveikts. Nojausma par olu un arī miltu klātbūtni, veidojot ko līdzīgu groziņa pamatnei, bet tā ir tikai versija. Savukārt jēra gaļas plovs ir veidots pēc labākajām uzbeku tradīcijām, sautējot sešas stundas. Tikpat labu var dabūt vēl tikai “Muklājā” un “Uzbekistānā”. Taču, ja, ieraugot ēdienkarti iestājas apjukums vai arī nevar saprast, ko gan īsti garšas kārpiņas vēlas, var paņemt suši. Vismaz es tā bieži “Botānikā” daru. Jauno versiju ar zuti gan vēl neesmu nomēģinājusi. Izvēli atvieglo arī cenas – ņem, ko gribi, viss maksā vienādi, viens ēdiens – Ls 3,90 (ja ņem divus vai trīs vienam cilvēkam, tad tur cena mainās, bet priekš manis porcijas ir tieši tik lielas, lai pēcāk nekam vairs nebūtu vietas). Litrs mājas vīna – ap Ls 8.

“Fair trade” idejas cienītāji par “Botāniku” būs sajūsmā – produkti tiek iegādāti no Latvijas ražotājiem, turklāt tikai tie, kas atbilstoši vietējai sezonai, līdz ar to arī ēdienkartes piedāvājums cieši sasaucas ar gadalaiku. Maize ir vienkārši burvīga, jo īpaši pilngraudu šķēles, turklāt tiek pasniegta ar saputotu bazilika sviestu (nepajautāju, bet radās aizdomas, ka izmantots lauku krējums). Uz vietas gan to necepot, ceptuve esot pāris kvartālus tālāk. Vārdu sakot, draudzīgi, demokrātiski un ar lielisku ideju. Tiešām patīk.

www.botanica.lv

Traktieris cilvēkiem

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 11 Apr 2011 08:05:00 +0000

Jāatzīst, ka manu Vecrīgas atpūtas vietu nemīlēšanas lēkmju sākums sakrita ar to laiku, kad aktīvi sākām apgūt restorānu piedāvājumu. Tieši tāpēc ārpus redzesloka bija palicis lieliskais traktieris “Del Popolo” Vecrīgā, pie Sv.Jāņa baznīcas – vēlme pēc itāļu virtuves tika remdēta “Da Sergio”, kas jau gadiem darbojas Matīsa ielā, pie ugunsdzēsēju depo. Taču kādā rāmā brīvdienā, sēžot “S.Brevinga alus salonā” Berga bazarā (par to - kādu citu reizi), turpat uz vietas iepazīts pārītis pašos labākajos gados padalījās savās “sēņu vietās”, to skaitā “Del Popolo”. Un liels paldies viņiem par to.

Skanēs banāli, taču “Trattoria del Popolo” ir kā mazs gabaliņš Itālijas pašā Vecrīgas centrā. Tas paslēpies šaurā ieliņā starp Sv.Jāņa baznīcu un citiem vēsturiskiem namiem. Pirmajā brīdī restorāns var šķist pavisam neliels, taču, ja palūkojas uzmanīgāk, ir vairākas zāles, turklāt milzīga telpa pagrabstāvā! Muzikālajā noformējumā – īpašais kultūrfenomens itāļu estrāde. Stīvināti balti galdauti, pie sienām antīku flīžu šķembas un citi nieki. Latvieša - viensētnieka vēlmes ignorētas - galdiņi viens otram novietoti tikpat tuvu kā restorānos Ziemeļitālijā.

“Del Popolo” apmeklējām svētdienas pēcpusdienā, jāsaka, cilvēku pietiekami daudz. Ēdienkarte nav pārspīlēti milzīga un prātu nejauc, taču piedāvājums ir gana daudzveidīgs un interesants. Mēs nomēģinājām tunča tartaru – izcils, nezinu, vai tiešām no ne-saldētas zivs, bet vismaz tāda ilūzija radās (vēl jo vairāk tādēļ, ka Dienas piedāvājumā). Prosciutto šķinķī ievīstītie sparģeļi bija tieši tik labi, lai apsvērtu uzsākt sparģeļu audzēšanu (jāatzīstas, sēklas ir iepirktas, taču, kas no tā sanāks – nezinu, cik palasījos, šie asni ir gana kaprīzi un tas arī attaisno to cenu lielveikalos).

“Otrie ēdieni” šoreiz palika ārpus mūsu redzesloka, tā vietā – zupas. Uzjautrinoši bija klausīties sajūsmas saucienos par šķelto zirņu zupu ar garnelēm no cilvēka, kuram attiecīgais virums bijusi gastronomiska trauma kopš no pirmsskolas vecuma. Maiga, ar savu raksturu - dīvaini, ka latviešu virtuvē dzeltenie zirņi tiek nepamatoti apieti. Tikpat pārliecinoša arī jūras velšu zupa – tomāti bija jūtami, bet ne uzmācīgi, pietiekamā daudzumā arī visi jūreņi (kopīraits – Neiburgam) – mīdijas, garneles un astoņkājīši.

Svētdienas pusdienas finišējām ar tiramisu, taču desertu piedāvājumā palika vēl viskas interesants, nākamreiz noteikti jāpamēģina Limoncello sorberts. Un jāpalūko, kādas tad īsti ir viņu "pašu gatavotās pastas" - jo uz vietas ceptā maize bija tiešām izcila, ar precīzu rozmarīna noti un šķipsnu salduma.

“Del Popolo” tulkojumā no itāļu valodas nozīmē “cilvēki”. Šķiet, tas arī būtu precīzākais apzīmējums – “Traktieris cilvēkiem”. Cenu amplitūda - par visu iepriekšminēto, neskaitot vīnu - ap Ls 20. Rēķinā iekļauti 10% par apkalpošanu. Mājaslapa gan viņiem vēl tāda līdz galam nesataisīta, taču priekšstatu var gūt.

PS Laikam šis blogs ir atdzīvojies. Visticamāk, turpmāk tā saturs būs viss, kas man šķiet uzmanības vērts, taču nav izmantojams darbavietas vajadzībām.

Rokburgeri

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 07 Apr 2011 18:27:00 +0000

Miera ielas republika pamazām kļūst par vienu no Rīgas kultūras dzīves centriem – iedzīvināta ar pārtikas produktu vārdā nodēvētajiem klubiem Piens un Kefīrs Valdemāra pasāžā, pamazām visas ielas garumā tā apaugusi ar dažādiem kultūras centriem. Pirmais mākslu vēstnesis bija muzikālā kafejnīca Taka, pavisam nesen durvis vēris telpaugu apmaiņas centrs Mājas svētība, aprīļa sākumā savu mākslas un mūzikas telpu atklāja festivāla Skaņu mežs organizatori. Un ko šajā kultūras vidē darīt ne gara, bet fiziskās barības izsalkušajam? Jāmeklē lielu uzrakstu Gaļa!

Liepājas šerifa Luija Fontēna ienāciens Rīgā nepalika nepamanīts (patiesības labad gan jāatzīmē, ka Rīgas ēstuve ir slavenās Liepājas uzkostavas franšīze) – jau pāris dienas pēc atvēršanas ātro uzkodu restorānu Fontaine DeliSnack sociālajos tīklos gan cēla debesīs, gan nolīdzināja līdz ar zemi. Taču labāk vienreiz nobaudīt, nevis vairākas reizes dzirdēt, jo īpaši, ja runa ir par tik smalku matēriju kā slaveno kotlešmaizi hamburgeru, kura vēsture sniedzas pārsimt gadus senā pagātnē. Turklāt, ievērojiet – Fontaine DeliSnack par ātro uzkodu ēstuvi labāk nelamāt, paši viņi uzsver – ēdiena pagatavošanā galvenais esot slow food princips.

Laisks brīvdienas rīts ir vislabākais laiks Fontaine DeliSnack apmeklējumam – var paklaiņot pa Brasas bruģētajām ieliņām, izmest loku pa Lielajiem kapiem, palūkot, kas notiek Miera ielas kultūras vietās un tad jau vēders pats paziņos par nepieciešamību to piepildīt. Ēstuve iekārtojusies vecās rūpnīcas stūrī, tās dizainā rūpīgi ievērots Fontēnam piederošo vietu rokraksts – mēbeles baroka noskaņās vienuviet ar skandināvu modernisma paraugiem, krāsas un raksti nav žēloti, tā vien šķiet, ka telpa piepildīta, lieliem triepieniem vēzējot dizainera otu. Virtuve turpat blakus – telpu piepilda nāsis un citas maņas kairinošs aromāts.

Ēdienkarte vispirms jau sajūsminās gaļēdājus – hamburgeri, picas, ķīniešu un meksikāņu ēdieni, to skaitā buritos, tortiļas arī picas… Taču arī dzīvnieku neēdājiem būs savs prieciņš – kaut vai kraukšķīgie pavasara rullīši jeb springrolls, wok kastīte dabūjama arī veģetāra, uz picām var uzkrāmēt dažādus dārzeņus un sierus, veģetārā versijā pieejami arī meksikāņu tīstokļi.

Izvēlējāmies pēc iespējas dažādus ēdienus – vistas burito bija maigs, dārzeņi žēloti nebija, taču prasījās nedaudz vairāk asumiņa. To gan pilnībā kompensēja dzelkstīgais čilli burgers ar liellopa kotleti. Viens no galdabiedriem sajūsminājās par lielo čīzburgeru – gan izmēra, gan garšu ziņā. Klasiski kvalitatīvi bija arī pavasara rullīši – mans favorīts ķiploku mērce, taču arī gurķu piedevai nebija ne vainas. Dabūjama arī tūkstoš salu mērce, kā arī tradicionālā majonēze. Un kečups. No sīkajiem našķiem jāuzslavē frī kartupeļus – iespējams, kraukšķīgākos Rīgā. Un, protams, vislielākie komplimenti mūzikas izvēlei – intelektuālas rokmūzikas cienītāji būs sajūsmā. Ja nu, kā jau pavasarī, pēc šādas sātīgas ieturēšanās miera vēl nav, var iegriezties turpat blakus Valmiermuižas alus pārstāvniecībā, kur plašā klāstā gan alus, gan Latvijā ražoti gardumi – sieri, gaļa, kā arī saldumi. Un brīvdienas var turpināties!

UPD Pāris nedēļas pēc šīm brokastīm iecilpojām fonteinā vēlreiz. Pica ir lieliska (un to saka cilvēks, kurš cep, iespējams, labākās picas mūsu kvartālā), jo mīkla ir pareizā un garnējums nav žēlots. Un arī ķīniešu kastīte (ar vistu) ir ļoti laba. Un sātīga - priekš manis MAZĀ kastīte bija par lielu. Jāatzīmē, ka garšoja labāk, nekā Soho ķīniešu kvartālā ēsts līdzinieks.

UPD2 No sirds gribu atvainoties visiem, kas pēc maniem jūsmīgajiem vārdiem ir aizgājuši uz Fontaine Deli Snack un tur vīlušies. Vakar (10.05.2012.) mājupceļā piestājām pēc pāris hamburgeriem līdzi ņemšanai. Sen nebijām bijuši. Un arī labāk nevajadzēja. Lielais čilli hamburgers garšoja ne pēc kā cita, kā pelējuma - ja to ēstu tur uz vietas, nevis mājās, ietu skaidroties, taču šoreiz šādas iespējas nebija. Visticamāk, pie vainas bija iepelējusi paprika. Kas nozīmē, ka tā, visticamāk, bija pēdējā reize, kad tur kaut ko ēdamu pērkam. Protams, ņemot vērā, kāds tur ir apmeklējums, kvalitāte tiek upurēta kvantitātes priekšā. Par ko žēl.

http://www.draugiem.lv/fontaineriga

Beigta lapsa

noreply@blogger.com (Džeina) — Tue, 08 Sep 2009 09:49:00 +0000

Protams, protams, vienmēr var piesaukt sakrālo frāzi, ka “skatītāji var balsot ar savām TV pultīm”. Tikpat labi var balsot ar maciņiem, ar kājām, ar galvas māšanu, līkumu mešanu un klusu samierināšanos. Vai nebalsot vispār un izlikties, ka uz konkrēto indivīdu tas neattiecas.

Bet tomēr svētdienas vakarā, ieslēdzot TV3, radās likumsakarīgs jautājums - kam īsti ir domāts TV šovs “Koru kari 2”? Kāds ir tā mērķis un vēstījums? Tikai, lūdzu, nestāstiet man neko par latviešu populārās mūzikas un koru kultūras attīstību. Par pirmo – kāda vēl attīstība, ja tiek drillētas dziesmas, kas ar sūnu bija apaugušas jau manā bērnībā. Par otro – ja tā, tagad visi Dziesmu svētku atbalstītāji sāk trenēties lēkāšanā un dancāšanā pie “foņeras” (un zaudē jebkādas morālas tiesības ņirgāties par “Novaja Volna” izpildītājiem).

Jau labu laiku LV kultūrtelpā klusītēm, savā nodabā risinās diskusijas par to, ka ar mūsu populāro mūziku ir, maigi izsakoties, padziļā dimbā. Jaunu komponistu nav, jaunie dziedātāji ieraksta vecas, ar naftalīnu apputējušas melodijas, tiek izdotas kaut kādas mistiskas kompilācijas un izlases, kurām nevar pamanīt ne intelektuālo, ne eksistenciālo pamatojumu. Un tagad, gluži kā pa krāsmatām dancojot, uzbrukumā vidējā latvieša jau tā nestabilajai mūzikas izjūtai dodas dažādu krāsu kori. To pašu, simtiem reižu redzēto vēžu pavadiņā. Ko īsti ir jāvērtē? Skaņu inženiera filigrāno darbu, apstrādājot ierakstu? Horeogrāfiju un dizaineru darbu? Meiteņu sastīvinātās lokas? Es tiešām, patiešām un no sirds nesaprotu.

Iespējams, raidījuma vadītājas, baltgalvītes Maijas Rozītes beigtā lapsa bija ne jau pliķis dabas aizstāvju sejā (kā to varētu uztvert jebkurš prorietumnieciski orientēts TV skatītājs). Drīzāk kā simbols tam, kas īsti ir Koru kari. Izdreijāta faktūra. Spožs kažoks. Un stikla redzokļi bez dzīvības dzirksteles.

Ekrānšāviņš no www.tv3.lv

Sveiciens van der Rohem

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 03 Sep 2009 13:14:00 +0000

Gaileņu laiks ir tāda mistiska parādība, kuras ietvaros katrs vidējais latvietis vismaz vienu reizi rokā ņem nazi, uz delma uzkarina pītu groziņu (mēs nopirkām Depo, nebija ne vainas, jo īpaši, ja salīdzina ar pašmāju amatnieku cenām), un dodas mežā.

Stop. Nemaz tik vienkārši nav ar to mežā došanos, jo īpaši urbanizētajiem agrāklauķiem, kuru vienīgās zināmās sēņu vietas atrodas vismaz 100 km no tagadējās dzīvesvietas. Tāpēc jābaksta ar pirkstu kartē, jāosta vējš un vienkārši uz dullo jābrauc. Var gadīties, ka paveicas (un mums paveicās, bet es tagad nestāstīšu, kur - ha ha), un tad ķocītis pildās tieši tādā ātrumā, lai pēdējā brīdī pagūtu pateikt stop (vēl spilgtā atmiņā baisie sēņu kalni pēc Rojas apciemojuma, un baravikas, kas banāli novecoja).

Mežā vēlams doties ar pārliecību, ka dodies tikai pastaigāties, jo tad prieks par katru ēdamu sēni ir vēl lielāks, šķiet, visas apkaimes vāveres jau bija pārbesījušās par maniem spiedzieniem: Gailene! (reaģēju ar līdzīgi kā sunītis dīvainajā animācijas niekā "Up"). Bet, esot mežā, nedrīkst aizmirst, ka tur augt ne tikai sēnes. Mežā ir arī ērces (LIC pārbaude - ~ Ls 10, antivielu pret encefalītu līmeņa pārbaude apmēram tikpat). Un mežā ir arī brūklenes. Un par to pēdējo arī ir stāsts.

Var vienkārši sautēt jēru ar defaultajiem dārzeņiem. Un var taisīt gaileņu mērci. Bet var arī izdarīt tā, ka katliņā sīpolus apcep maigi dzeltenus, pieber "Latvijas jēru" pārdevēja laipni iedāvātās garšvielas, un ieliek gabaliņos sagrieztu jēra fileju. Kad filejas aromāts jau kļuvis rosinošs ar nelielu gruzduma piegaršu, ieber sauju notīrītu, bet nesagrieztu gaileņu. Tikmēr krāsnī jau glīši sarindoti un ar olīveļļu apslacīti jaunie kartupelīši ar visu mizu. Čurrrkst! Un tad atgriežas atkal pie katliņa, kas uz plīts, un vieglu roku pieber sauju brūkleņu.

Tik ļoti vienkārši. Un ar to vienu detaļu, kas pasākumu padara Michelin restorāna cienīgu.

Nīgri par modi

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 30 Jul 2009 09:35:00 +0000

Iespējams, es esmu viens no nemodernākajiem cilvēkiem šajā pilsētā. Sieviešu žurnālos pāršķiru tās lapas, kur rakstīts par "aktuālo šajā sezonā", apģērbu veikalos krītu histērijā a la "kas tās visas šausmas velk mugurā", līdz kādā tumšā stūrītī atrodu ko sev piemērotāku. Nefanoju par The Gossip un nekad neesmu bijusi "atpūtas vietā draugiem" ar kodēto nosaukumu Piens, tā vietā brīvā laika pavadīšanai izvēloties gadiem pārbaudītas vērtības. Savu iProduktu esmu nobāzusi atvilktnē, izvēloties lietot veco, nepretenciozo pleijeri. Tā varētu turpināt vēl un vēl, taču, šķiet, arī ar šo intro pietiek.

Tieši šīs savas nostājas dēļ no malas raugoties arvien dīvaināka šķiet modernās pasaules tendence izmēģināt visu jauno, ņemt, grābt, izmēģināt, sviest pie malas, ķerties pie nākamā, un tā uz riņķi,riņķi vien. Protams, dažādas industrijas no tā tikai iegūst - grūši taču klātos apģērbu ražotājiem, ja nebūtu atsevišķas indivīdu grupas, kas ik sezonu vēlas sevi ietērpt "aktuālajā". Arī izklaides vietu turētājiem būtu tā sarežģītāk, ja cilvēki turētos pie vietām, ko jau iepriekš atzinuši par labām esam.
Bet, iespējams, restorānu un krogu īpašnieki arī zaudē, mēģinādami būt "aktuālākie" pilsētā. Uz Pienu es tā arī droši vien neaiziešu, lai arī dzīvoju dažu minūšu gājiena attālumā. Esmu pārāk nemoderna. Iespējams, arī face-control neizturēšu. Un nezinu, vai kādreiz aiziešu uz restorānu "Neiburgs" (kura dēļ patiesībā tapa šis ieraksts)- pārāk jau traumējoši vai visos drukātajos izdevumos lasīt par šo it kā pasaulē labāko ēstuvi, kā arī virtuālajā pasaulē ik dienas manīt pārdesmit izteikumus "Es biju Neiburgā! (lasīt - es arī esmu moderns/-a)". Neticu, ka es vienīgā tāda :)

Tomēr, jāatzīst, ja par tiem, kas vienkārši brāžas pakaļ modei, es viegli pasmaidu un nodomāju - katram savs, tad krietni savādāk jau skatos uz cilvēkiem, kas par galveno mērķi uzstāda "būt modernam" (apzināti nelietoju vārdu stilīgs, jo mode un stils tomēr ir divas dažādas lietas, kam nebūt nav jābūt saistītām), un uz katru, kurš tāds nav, mēģina lūrēt no augšas. Vēl sliktāki ir tikai "wannabe trendsetteri".

Kā jau minēju, iespējams, es esmu viens no nemodernākajiem cilvēkiem šajā pilsētā. Taču vismaz stils un pārliecība par lietām, ko izvēlos, man ir.

Par "jaunajiem medijiem", kas nav mediji

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 23 Jul 2009 11:42:00 +0000

OMG, nekad nebiju domājusi, ka rakstīšu par šo tēmu. Šodien tomēr nenoturējos.

Stāsts ir tikai un vienīgi par visu apžļembāto terminu "jaunie mediji" (new media). Kādas tad mums ir jauno mediju definīcijas?
New media is a term meant to encompass the emergence of digital, computerized, or networked information and communication technologies in the later part of the 20th century.
Vai, vēl precīzāk (un, tālāk apspriestā kontekstā, arī ironiskāk) -
Use of the term new media implies that the data communication is happening between desktop and laptop computers and handhelds, such as PDAs, and the media they take data from, such as compact discs and floppy disks.

Tātad, globāli ņemot, viss internets ir viens liels jaunais medijs, pretēji "vecajiem medijiem"- drukātajai presei, TV, radio. Tam tā kā vajadzētu būt skaidram. Vai vismaz tas bija skaidrs pagājušā gadsimta beigās. Dārgie, ir pagājis laiks, un viss ir mainījies. Un, ja rodas vēlme čalot par jauno mediju attīstību, tad varbūt to darīt konkrētāk, ne tik vispārināti.

Bet tad ir viens brīdis, kad man gribas sākt raudāt. Vai vismaz vīstīt mazās dūrītes. Jo nez kāpēc tiek runāts par kaut kādām mistiskām un vispārējām jauno mediju attīstības vīzijām, iespējām un tendencēm, aizmirstot to, ka, lai vispār analizētu "jauno mediju" darbību, ir jāsegregē apakškategorijas, jāizdala atsevišķas definīcijas, jānosaka auditorijas un sasniedzamie mērķi. Nu nevar vienā katlā mest Dienu, Delfus, Letu, Cāli, Mammu portālu, ss.lv un Draugus!!! Vienkārši nevar un nedrīkst. Tajā pašā laikā it kā izglītoti cilvēki nepamana atšķirību. Un pēc Gemius datu nolasīšanas vienā maisā sasviež gan reklāmas, gan ziņu, gan socializēšanās vietnes.

Un es nesaprotu, kas tas īsti ir - nesaprašana, nezināšana, vai vienkārši apzināta kaitniecība?

Latvijas kontekstā jāpiemin vēl kāda ironija - pilnīgi nekas no tā, kas ir atrodams internetā NAV medijs. Jā, nav. Ne Diena, ne Delfi, ne Leta. Vienkārši nav. Par blogiem u.c. pat nerunājot. Es, protams, par likumdošanu.

Tātad, kādi jaunie mediji???

"Jauno mediju" kontekstā atļaušos arī pavīpsnāt par pašu jaunāko & modīgāko pasākumu. Kurš, acīmredzot, arī ietilpst "jauno mediju" statusā. Konkrēti - visi, kuriem nav slinkums, tagad čiepst twitterī (es arī :D). Un kāda ir jēga? Vai tiešām nolasās ziņa, un vai ir kāda atdeve?
Piemēram, ir cilvēks, kas seko pusotram tūkstotim, un kuram seko vismaz divi tūkstoši. Kaut kā tas viss atgādina tā paša oranžā portāla pirmsākumus, kad gandrīz vai notika sacensība - kuram tad tagad būs vairāk "draudziņu". Pa manam, twitera būtība tomēr ir sekot līdzi cilvēku, kuri tev interesē, darbībām. Neticu, ka kāds ar tiem 1000+ sekojamajiem tiešām izlasa visu, kas tur sarakstīts (es lasu ātri. Ļoti ātri. Un, šķiet, mani 100+ sekojamie jau ir kritiskā robeža.) No otras puses - ja ir absolūts uzmanības deficīts, tad droši vien apziņa, ka tev ir vismaz tūkstotis sekotāju, dzīvi padara skaistāku.

Pavisam īsi

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 09 Jul 2009 14:50:00 +0000

Es absolūti piekrītu Trentam Reznoram, kurš pavisam nesavtīgi dod guidelines jaunajiem, izsisties gribošiem mūziķiem. Reznora txt te.

Un no savas puses varu piebilst vien to, ka pavisam noteikti kāda instrumenta spēlēšana nav uzskatāma par kāda superstāra rašanās indikatoru (been there, done that). Jā, vēl arī tas, ka, ja tu taisi mūziku kā pārdodamu preci, pārdomā iesaiņojumu.

Latvijas mūzikas menedžementā šobrīd ir manāmas pamatīgas problēmas. Cilvēki, kuri nespēj salit kopā piecus vārdus. Cilvēki, kuri neko nezina par interpunkcijas un ortogrāfijas likumiem. Cilvēki, kuri uzskata, ka viņu copy-cat produkts ir cool tikai tāpēc, ka viņi pagozējušies dzeltenās preses saulītes staros.

Es tiešām nezinu, kas notika ar RD kora skolas menedžmenta kursu - šķiet, ka tāds šobrīd vairs neeksistē. Bet vismaz tā kursa produkti strādā ok. Vajag vēl tādus. I medijiem, i mūziķiem būs labāk.

Quo vadis?

noreply@blogger.com (Džeina) — Tue, 16 Jun 2009 13:33:00 +0000

Pirms ne pārāk ilga laika iesaistījos kādā gandrīz vai avantūrā, un brīvprātīgi noklausījos vairāk kā 60 jauno Latvijas mūzikas izpildītāju, viņuprāt, labākos skaņdarbus, kas bija iesniegti "MTV Soundwave" konkursam. Galvenais secinājums - bēdīgi, bēdīgi, bēdīgi.

Tā kā konkurss vēl turpinās, nebūtu godīgi saukt vārdus un muzikālo apvienību nosaukumus, taču tendences iezīmējās pavisam spilgti, un pati galvenā no tām - katastrofāls jaunu ideju trūkums, kas licis atgremot populārāko mūzikas stilu korifeju veikumu, diemžēl tieši tik nekvalitatīvi, ka pat par ideju plaģiātismu saukt nebija ne mazākās vēlēšanās. Lai neizklausītos pēc nīgras tantes, uzreiz varu teikt, ka bija arī labas, interesantas dziesmas, kas manāmi izcēlās uz "pelēkās masas", taču tās tiešām bija izņēmumi, kas apstiprināja likumsakarības.
Tātad - kas mums tur bija? Pankroks mūžam dzīvs, jo īpaši poppankroks, un Green Day & Offspring joprojām ietekmē jauno mūziķu prātus (kas varbūt nemaz nav tas sliktākais variants, jo vismaz nespiež izspēlēt virtuozas pasāžas). Eirovīzijas dziesmu komplektiņš, diemžēl, vārda sliktākajā nozīmē. Atraudziņas Krievijas rokmūzikas garā. Dusmīgi puiši, kas paši laikam apgalvo, ka spēlē metal, atļaušos atzīmēt, ka vispār jau tas, ko dzirdēju, nosaucams tikai par troksni. Sēras balādes, kuras iespējams sacerēt, arī uzrakstot attiecīgo skriptu un nodefinējot "if... then". Pašķidra rokmūzika bez ritma struktūras un inovatīviem muzikāliem risinājumiem. Teksti bez jēgas un satura. Vokāli, kuriem skriešus vajadzētu rindā pie dziedāšanas pedagogiem stāties... un visam pāri absolūts paškritikas trūkums. Padrūma ainiņa, vai ne?

Šo visu nolēmu izlikt rakstītā veidā, pateicoties G.Rača blogam Diena.lv . Kurā principā G.Račs diezgan precīzi apraksta situāciju Latvijas mūzikā - ja kādam slinkums lasīt visu, īsais atreferējums: "No Future!". Pārspīlēti? Vai tomēr ne?
Arī nežūrējot konkursos, ikdienā nākas noklausīties diezgan daudz LV tapušu kompozīciju, un aina nav nekāda iepriecinošā. Katastrofāls ideju trūkums noved vien pie tā, ka cilvēki mēģina uzminēt veiksmes formulu, un apžļembā sen jau aprobētas idejas, tās padarot pat vēl nebaudāmākas. Ir taču diezgan muļķīgi, ja, klausoties it kā jaunās, daudzsološās grupas tikpat jaunās un daudzsološās melodijas, rodas vēlme saukt rindām vien māksliniekus, no kuru daiļrades šie jaunie, daudzsološie ir iespaidojušies.

Tiesa gan, lai arī G.Račs precīzi norādīja uz problēmu, atļaušos sviest pamatīgu akmens bluķi arī "MicRec" dārziņā, kuri pēdējos gados diezgan konkrēti nodarbojušies ar latviešu tautas muzikālo debilizāciju (protams, nepārspējot absolūto līderi LR2). Nu labi, ne tikai "MicRec" :) Pat neminot dažādus apšaubāmus projektus, kas tiek pārdoti zem augstākās kvalitātes zīmes, var pievērsties vienai visnotaļ dīvainai un smieklīgai, ja ne traģiskai tendencei, ko var nodēvēt "vecas dziesmas jaunās skaņās". Aiša, Jenny May, Jānis Moisejs, kaut kādu talantu šovu produkti (kā sauca puisi, kas veco labo "Nedalāmā" tikko kā ierakstījis?), un visi drillē tās pašas vecās dziesmas, kas man šķita nosūnojušas jau pašas bērnībā (un tā bija pietiekami sen). Ja arī G.Račs min ideju trūkumu, tad kāda velna pēc peļņas gūšanas nolūkos ekspluatēt jaunos dziedātājus, kas gatavi uz visu, lai viņus pamanītu, piedāvājot ierakstīt senilus meldiņus? Komponistu trūkums, vai? Kas būs tad, kad Z.Liepiņš, R.Pauls, J.Lūsēns vairs nerakstīs? Ir Kārlis Lācis, ir Toms Juhņēvičs, ir Ingars Viļums, kas piedāvā dziesmas tieši izpildītājiem, paši paliekot kautrīgi maliņā. Vai varbūt tomēr jāpārskata Latvijas iespējas, unjāsaprot, ka šeit iespējams tikai absolūtas simbiozes modelis, kad mūziķi paši raksta dziesmas, paši izpilda? Jo, lai arī kā vairāk vai mazāk veiksmīgi PR speciālisti mēģinātu iebarot stāstus par "dīvām", atvainojiet, šeit tādu nav.

Bez Pola sirds

noreply@blogger.com (Džeina) — Mon, 06 Oct 2008 16:11:00 +0000

Nē, nē, Pols šoreiz nav saldējums, runa ir par seru Polu Makartniju, kura oratorija Ecce Cor Meum piektdien, 3.oktobrī skanēja Rīgas Domā.
Teikšu uzreiz - vīlos, turklāt pamatīgi. Ja pirms koncerta, meklējot info par šo oratoriju, uzgāju vairākus daudzsološus fragmentus no lielā apjoma skaņdarba, tad klātienē arī šīs potenciālās pērles izgaisa skaņu jūklī. Jā, varēja just, ka Makartnijs pie konkrētā darba strādājis astoņus gadus - ja arī sākotnēji, iespējams, bijusi kāda konkrēta ideja, tad tā vēlāk ir izšķīdusi neskaitāmos mēģinājumos. Gandrīz neviena tēma netika atrisināta, lai arī potenciāls bija, forte tika dramatiski pārspīlēts, turklāt [var jau būt, ka neveiksmīgā Doma akustika], bieži vien ērģeles noēda visu pārējo. Nuja, tagad jau pārgāju pie izpildījuma. Volkmanes vibrato bija žēlīgs, nepārliecinošs, & koris neskanēja, turklāt vienkārši nespēja izdziedāt atsevisķas grūtākās vietas - tur, kur būtu it kā jāņem no augšas, atskanēja pabaiss sirēnas cienīgs kauciens. Ērģeles, kā vien ieskanējās, uzreiz pārņēma vadību, noslāpējot gan orķestri, gan kori, bieži vien šķita, ka tās tiek izmantotas vien tādēļ, ka vajag.
Varbūt tas viss būtu bijis baudāmāks, ja ne tā samudrīšana - šādā ziņā lielisks piemērs ir Endrjū Loids Vēbers, kurš pat klasiskās formas skaņdarbos pamanās iedabūt popmūziku, visi to no viņa gaida, un pats viņš no tā nekaunās. Bez jebkādas koķetērijas ar moderno akadēmisku mūziku. Tā kā - Polam labāk palikt pie Yesterday.

Kaut kad bija R.E.M.

noreply@blogger.com (Džeina) — Sun, 21 Sep 2008 07:00:00 +0000

Tā kā beidzot esmu atvaļinājumā, kādu laiku nesanāca pievērsties virtuālajai videi- tāpēc arī izpalika R.E.M. koncerta apskats. Tagad, jau ar noilgumu, varu pievērsties šim notikumam.

Pirmo R.E.M. koncertu Rīgā, kā jau minēju, neapmeklēju, līdz ar to šo "inteliģento rokeru" uzstāšanās vērošana man bija pirmreizējs piedzīvojums. Un, lai arī neko negaidīju, vilšanos nepiedzīvoju, drīzāk sajūsmu - gan par mūziķu atdevi, gan scenogrāfiju.

Iespaidīgākais, kas, visticamāk, ilgu laiku atstās pēdas pelēkajās šūniņās - skatuves noformējums. Mūziķi bija izvēlējušies sarežģītāko ceļu, tā vietā, lai uz parastiem ekrāniem tiktu translēts on-line viss uz skatuves notiekošais (kā to darījuši vai visi Rīgā pabijušie stāri), uz sienas aiz viņiem bija izvietoti četri ekrāni, kas ik pa brīdim pārtapa neskaitāmos mazākos. Un Staipa lēkāšana tika kombinēta ar jau iepriekš sagatavotiem kadriem, uzdrošināšos apgalvot, ka šis, uz vietas tapušais videomateriāls pamatīgi "iekabināja" lielai daļai mūzikas televīzijās redzamo videoklipu - organisks vizuālā un muzikālā apvienojums bija bauda gan acīm, gan ausīm.

Šī nebūs tā reize, kad, izmantojot koncerta organizatoru izsūtīto setlisti, mēģināšu izlikties, ka pārzinu R.E.M. diskogrāfiju, jo tā tas patiešām nav. Uz koncertu devos, zinot vien viņu visu laiku lielākos hitus (no kuriem liela daļa skanēja koncertā - nebija "Everybody Hurts", kas man pavisam noteikti nepietrūka, un nebija "Shiny Happy People" par ko gan saskābu), kā arī pēdējo albumu "Accelerate". Taču šoreiz zināšanai/ nezināšanai nebija loma sajūtu radīšanā. Jo kvalitatīva mūzika, pat, ja neietilpst man tuvākajā žanrā, vienmēr ir baudāma, šī reize nebija izņēmums. Ja koncerta lielāko daļu noklausījāmies sēdot tribīnēs, tad uz beigām, kad sāka skanēt hīti, jau devāmies zālē izlēkāties. Un "The End Of The World" bija lieliska tieši izskaņai - tā, lai neliktos, ka ir par daudz, taču arī nebūtu mazuma piegaršas.

Šoreiz kārtējo reizi gan pārliecinājos par kādu personisko īpatnību - ja koncerts ilgst vairāk par pusotru stundu, es vairs nespēju uztvert notiekošo, tāpēc beigu daļa bieži vien kļūst nogurdinoša gan uztverei, gan prātam. Un to var glābt vien zināmu melodiju skanējums.

R.E.M. atgriežas

noreply@blogger.com (Džeina) — Thu, 11 Sep 2008 07:31:00 +0000

Kad pirmo reizi R.E.M. apmeklēja Latvijas galvaspilsētu, koncertu neapmeklēju. Kas gan vairs to atceras, kādu iemeslu dēļ. Nevarētu teikt, ka šī grupa būtu manu iemīļotāko sarakstā, taču tomēr tās nozīmi populārās mūzikas attīstībā noliegt varētu tikai absolūts snobs. Jo, kaut vai atceroties R.E.M. slavenāko "gabalu"- "Loosing My Religion", - vai tiešām ir kāds, kurš to nav dzirdējis?

Visticamāk, koncertā skanēs arī dziesmas no jaunā albuma "Accelerate", kas iznāca šī gada aprīļa sākumā, un tam par godu no "apcirkņiem" izcēlu vienu albuma iznākšanas dienā tapušu apcerējumu.

"Jau kopš pirmdienas mūzikas ierakstu tirdzniecības vietās oficiāli iespējams iegādāties R.E.M. jaunāko veikumu — albumu Accelerate. Izmantojot mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas, arī šī grupa faniem un citiem interesentiem piedāvāja iespēju jauno muzikālo materiālu noklausīties internetā, to joprojām iespējams izdarīt šeit: http://www.ilike.com/artist/R.E.M.

Es, protams, izmantoju iespēju noklausīties albumu Accelerate vēl pirms tā oficiālās izdošanas. Bet arī nācās aizdomāties — interesanti gan, kāpēc šie mākslinieki, atšķirībā no, piemēram, Radiohead vai Nine Inch Nails nav “gājuši līdz galam”, pieļaujot arī jaunā albuma lejupielādēšanu par paša klausītāja izvēlētu samaksu (iTunes veikals vismaz mūsu valstī pagaidām neskaitās). Taču, visticamāk, paies vēl kāds laiks, līdz kārtējā visu vērtību pārvērtēšana mūzikas biznesu izmainīs tiktāl, ka mūzikas ieraksti kļūs vien par promo materiālu gaidāmajām koncerttūrēm, lai arī manāmas iezīmes jau ir.

Taču vēl vairāk par potenciālo spēles noteikumu maiņu šoreiz nācās aizdomāties par ko citu. Kā nācies novērot, visbiežāk, raksturojot kādu no jauniem muzikāliem sacerējumiem, kritiķi izvēlas visnotaļ saprotamu, taču, iespējams, pašiem mūziķiem ne pārāk tīkamu ceļu, salīdzinot to darbus ar citu mākslinieku veikumu. Arī es, klausoties Accelerate, sevi pieķēru pie tā, ka, sadzirdot it kā pazīstamus rifus vai noskaņas, sāku rakņāties atmiņā — kas tas īsti bija. Un, protams, prototipi atradās — tas pats Pearl Jam (jāpiebilst, ka Staips pēdējā laikā pietiekami bieži uzstājies kopā ar Ediju Vederu, lai šī influence varētu nebūt vien manas iztēles auglis), šis tas īsti neidentificējams no septiņdesmito gadu beigu rokmūzikas, nevar nepieminēt arī pankroka cienīgos izgājienus… tā varētu turpināt uzskaitījumu, aizmirstot par ko īsti ir runa — savulaik supergrupas statusu ieguvušo R.E.M., kas paši uzskatāmi par veselas paaudzes iedvesmotājiem.

No vienas puses, tas ir lielisks veids kā cilvēkiem mēģināt aprakstīt lietas un sajūtas, ko patiesībā ar vārdiem izteikt nav iespējams. “Stāstīt par mūziku ir tas pats, kas mēģināt izdejot arhitektūru”— šis slavenais izteikums tiek piedēvēts neskaitāmiem mūziķiem, Deividu Boviju un Elvisu Kostellu ieskaitot. Turklāt — vai gan mūzika spētu attīstīties noslēgtā telpā, bez iespējas dzirdēt citu radīto; turklāt nenoliedzami tieši uzkrātā muzikālā pieredze ļauj radīt kvalitatīvus skaņdarbus, kas ilgāku laiku paliek atmiņā. Var jau joprojām mēģināt izgudrot divriteni no jauna, bet vai ir vērts iegūt neskaitāmus zilumus un punus, lai visbeidzot attaptos, ka dažas lietas ir pavisam vienkāršas un jau iepriekš citu atklātas? No otras puses — jāņem vērā arī to, ka notis ir vien septiņas (bemolus un diēzus neskaitot), un pat it kā dzirdētas melodijas var izrādīties kas pavisam no jauna radīts. Turklāt neesmu īsti pārliecināta, ka arī paši mākslinieki varētu būt sajūsmā par to, ka viņu jaunradi salīdzina ar citu radīto.

Taču, atgriežoties pie R.E.M. — lai arī albuma Accelerate vērtējumi vismaz pagaidām ir visnotaļ pretrunīgi, un, ja vieni kritiķi tajā saskata neskaitāmus stadionu hītus, savukārt citi mēģina pēc iespējas politkorektāk atklāt tā garlaicīgumu, tomēr to ir vērts noklausīties. Un, riskēšu teikt, pat vairākkārt, lai atklātu tā daudzslāņaino faktūru, melodijas, ko tā īsti sadzirdēt var, vien pilnībā pievēršoties mūzikai, kā arī R.E.M. tik veselīgo pašironiju."

Selektīvā uztvere jeb Ko cilvēki sadzird mūzikā

noreply@blogger.com (Džeina) — Fri, 22 Aug 2008 07:59:00 +0000

Britiem kārtējo reizi tā īsti nav bijis, ko darīt, tādēļ tie sastādījuši "top misheard lyrics chart". Piedāvāju samērā neveiksmīgu, bet tomēr latviskojumu - "pārpratumiem bagātāko dziesmu tekstu tops". Nē, tomēr neveiksmīgi, angļu versija ir saprotamāka... "Dziesmu pārklausīšanās tops" arī nešķiet īsti piemērots...

Nu, lūk, tātad, tops ir sastādīts. Godpilno pirmo vietu ieņem The Police ar divām dziesmām, kuru tekstus faniem tā saprast ir pagrūti. "Message In The Bottle" rindiņa "a year has passed since I wrote my note" bieži vien saklausīta kā "a year has passed since I broke my nose". Savukārt "When The World Is Running Down" vārdus "you make the best of what's still around" piezemēti noskaņotie pilsoņi uztvēruši kā "you make the best homemade stew around".

Vēl sastopamas vairākas pērles. Tā Queen slavenās "Bohemian Rhapsody" kora dziedājumu "scaramouche, scaramouche, will you do the Fandango?" ļautiņi dzird kā "will you do the banned tango?"Es tā pieļauju, ka tam varētu būt kāds sakars ar izglītotības līmeni...

Neviltotu sajūsmu izsauca bītlu "Lucy In The Sky With Diamonds", kuras fantāzijas apgalvojumu "the girl with kaleidoscope eyes"cilvēki sadzirdējuši kā "the girl with colitis goes by".Kas nu kuram aktuālāk.

Un, jā, protams, briti, kas fano par Sainsbury's, Oasis izmisīgo brēcienu dziesmā "Wonderwall" "you're gonna be the one that saves me" saklausījuši "you're gonna be the one at Sainsbury's". Mafini pāri visam :))

Re, nemaz nav vajadzīgs Gobziņš, kas saldi dzied "man saujā benzīns" - jo arī paši oriģinālvalodā runājošie spēj saklausīt zilus brīnumus.

Show Must Go On

noreply@blogger.com (Džeina) — Fri, 22 Aug 2008 07:56:00 +0000

Tagad arī šeit.