Paskat, paskat, kas tad te...

Klientam vienmēr taisnība

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Thu, 26 Jan 2012 10:43:00 +0000

Sveiki!

Nesen kāda cilvēka iedrošināta nolēmu atsākt sava memuāra papildināšanu.. Turpināšu rakstīt par lietām, kuras redzu sev apkārt..

Gadījums Nr. 1

Foto: ierakstot googlē "angry costumer" izlec šitas :)

Kādu dienu nācās apmeklēt Lattelecom veikalu.. Tur mūs sagaidīja 3 „notiesātie”.. Meitene šķiet bija tikusi cauri ar nosacītu sodu, viens no puišiem kādi 2 gadi nebrīvē, bet cits puisis...oi...viņam ar tiesnesi, prokuroru un citiem apsūdzības cēlājiem nebija paveicies.. Viņš acīmredzot pavadīs laiku ne tikai nebrīvē, bet ticis arī pie mantas konfiskācijas..

Situācija pavisam vienkārša. Kāda sieviete, sauksim viņu par Zoju, ieradās veikalā ar pārmetumiem par kādu pie viņiem (vai vismaz viņu veikalā) iegādātu preci.. Meitene bija gana rosīga, jo šķiet viņai nenācās runāt ar Zojas tanti, viens puisis citus apkalpoja, bet bija manāmas satraukuma dzirksteles viņa acīs, bet tas otrs puika.. Nepazinu viņu, bet tā žēl sametās.. vēl nedaudz ilgāk būtu jāuzkavējas tajā veikalā, tad sāktu viņu (puiku) aizstāvēt pat nezinot situāciju.. Manas asinis uzvārījās.. Zojas tante puiku apvainoja, kā vien prazdama.. Pat viņas vīrs/draugs/paziņa, kas bija ieradies nedaudz vēlāk, nespēja viņu nomierināt.. Kad runāja ar puisi, tad tik apvainoja un sauca par zagli, nelieti.. "Smuks puika, bet nu tāds žuļiks.." dusmojās Zoja. Kad puisis iegāja citā telpā, lai kaut ko darītu lietas labā, tad viņa kolēģi un citi klienti brīvprātīgi obligāti klausījās Zojas tantes sakrājušos žulti.. jā, žulti.. nekā citādāk to nosaukt nevar..

Ai, daudz tādu Zojas tantu ir mums visapkārt.. Māksla ir ar viņām sadzīvot.. Tur vajag profesora grādu..

Es kā klients jutos gaužām slikti, ka ir līdzcilvēki, kas tādā veidā kārto savas lietas.. Tāpat man bija žēl to darbinieku, kam tajā brīdī bija ar viņu jārunā..

Lūk, pirmā lieta, ko redzēju/piedzīvoju sev apkārt.. Sekos vēl citas! ;)

"uzliec dežūrsmaidu un turpini, ko esi iesācis"

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 03 Nov 2010 20:04:00 +0000

Sveiki!

Vai mīļie! Esat šo emuāru apmeklējuši jau vairāk nekā divtūkstoš reižu. Paldies... Tiešām paldies! 1000. biju solījusi dāvināt puķi, ko pati būšu zīmējusi... hi hi 2000. lai iet kaut kas tik pat sirsnīgs...

Pateicībā par uzticību šis gabaliņš no "Vinnija Pūka un viņa draugiem":

Un tad pēkšņi Kristofers Robins, kas, zodu plaukstā atspiedis,
sēdēja un skatījās plašajā pasaulē, ierunājās:- Pūk!- Jā?- Pūks atsaucās.

- Redzi, kad es būšu . . . kad . . . Pūk . . .
- Jā, Kristofer Robin? - Es vairs nevarēšu darīt Neko.
- Nekad? Nepavisam?
- Ļoti reti. Man nebūs laika. Pūks gaidīja, ko Kristofers Robins sacīs tālāk, bet
viņš klusēja.
- Jā, Kristofer Robin?- Pūks skubināja.
- Pūk, kad es būšu . . . nu, kad es nevarēšu darīt Neko, tu reizēm atnāksi šurp?
- Viens pats? - Jā, Pūk! - Un tu tad arī atnāksi?
- Jā Pūk, noteikti. To es tev apsolu, Pūk.
- Tas ir labi,- teica Pūks.
- Pūk, apsoli tu arī, ka tu mani nekad neaizmirsīsi. Nekad, nekad.
Pat ja man būs jau simt gadu. Pūks brīdi padomāja.
- Un cik tad man būs gadu?
- Deviņdesmit deviņi.
Pūks pamāja ar galvu.

- Es apsolu,- viņš teica. Vēl arvien skatīdamies plašajā pasaulē,
Kristofers Robins pastiepa roku un saņēma Pūka ķepu.
- Pūk,- Kristofers Robins nopietni sacīja,- ja es . . . ja es nebūšu gluži . . .
- Viņš apklusa un tad sāka vēlreiz:
- Pūk, lai kas arī notiktu, tu sapratīsi, vai ne?
- Ko sapratīšu?
- Ak, neko!- Viņš iesmējās un uzlēca kājās.- Ejam!
- Kur?- jautāja Pūks.
- Pasaulē!- teica Kristofers Robins.

Roku rokā viņi aizgāja. Bet, lai kurp viņi ietu, lai kas ar viņiem ceļā notiktu,
pašā Meža vidū, apburtā vietā, kāds mazs zēns vienmēr rotaļāsies ar savu Lāci.

Ja esat atraduši sev kaut ko sirdij, prātam vai dvēselei, tad arī es šodien
smaidu līdz ar jums.
Šajā emuārā es rakstu to, kas man ienāk prātā. Ja nekā tur [prātā]
nav vai arī tas ir aizņemts ar citām lietām, tad arī šeit nekā jauna nav.
Bet būs... Būs.

"Nē, Jūs nedrīkstiet fotogrāfēties pie urnas ar aploksni rokās."

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Thu, 30 Sep 2010 23:10:00 +0000

Sveiki!
Viss sākās ar Džedaja (Māra Antona) twiterojumu: "Šī valsts ir pilnīgi trula. Atbilde no CVK: "Nē, Jūs nedrīkstiet fotogrāfēties pie urnas ar aploksni rokās."" Jau tad man tas šķita smieklīgi vs stŪlbi (jā, jā ar garo "Ū" ), bet, kad izlasīju paša Māra atstāstu par situāciju un viņa ieteikumus, tad smējos tā pavairāk.

Pilns M. Antona raksts ite te.

Raksta pērle viennozīmīgi ir:

"Bet ja jau CVK šādi noteikumi patīk, re kur ir vēl pāris apdomāšanas vērti ieteikumi jauniem noteikumiem:

- vēlēšanu iecirkņos staigāt tikai ar nodurtām galvām
- pirms ieejas vēlēšanu iecirknī novilkt apavus un atstāt ārpusē
- jānobalso 2min laikā, pretējā gadījumā vēlētājs no iecirkņa tiek patriekts, pat ja vēl nav paspējis nobalsot
- iecirknī nedrīkst ienest neko lieku, līdzi drīkst būt tikai pildspalva "

Pirmais par nodurtām galvām ir pats smaidu izraisošākais. Paldies, Māri!

"Katrai sievietei pa vīram, katram vīram pa pudelei." (A. Tolmačovs)

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 01 Sep 2010 11:59:00 +0000

Sveiki!

Cik cilvēku, tik viedokļu. Tāpat arī konkrētu notikumu katrs var interpretēt un saprast citādāk. Šobrīd runāju (rakstu) par notikumu, kad Kaspars Gerhards atstāja TV5 studiju pēc tam, kad raidījuma vadītājs uzstāja runāt krievu valodā.
Pēc redzētā/lasītā medijos cilvēkiem liek saprast, ka, kolīdz vadītājs neļāva turpināt interviju latviski, tad Kaspars Gerhards kā tāda klīrīga jaunkundze piecēlās un demonstratīvi pameta studiju. Nebūt ne! Kādu laiku ministrs vēl uzturējās studijā, bet pēc tam, kad acīmredzot saprata, ka bezjēdzīgi ir sēdēt studijā, aizgāja, turklāt kāda sižeta laikā – klusi un nemanāmi. Iespējams viņam bija ko teikt, taču raidījuma vadītājs šādu iespēju nedeva. Tā vietā, lai sēdētu 50 minūtes un neko neteiktu, ļoti ceru, ka Kaspars Gerhards aizbrauca, lai risinātu kādu Latvijas vēlētājiem svarīgu jautājumu.

P.S. Video var atrast youtube ar tekstu ""Шоу Герхардса": министр "забыл" русский язык и сбежал". Kā tad - sbežal! :D

"Neslēpsim paslēpes!"

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 01 Sep 2010 11:02:00 +0000

Sveiki!

Foto: TVNET kolāža

Vēroju „Līderu debates Vidzemē” klātienē. Kopumā esmu gandarīta, ka tur biju. Sākumā negribēju doties, jo domāju, ka pa TV redzētās Zemgales debates nekas nepārspēs, bet NĒ... Bij’, bij’ labi! Tiesa gan es arī apsēdos īstajā vietā – aiz humoru mīlošu vīriešu platajām mugurām.

Lai arī tā bija televīzijas tiešraide, manuprāt, bija nevajadzīgi izraidīt no zāles (reklāmas laikā) vīru un viņa domubiedrus, kas nebaidījās bļaut dažādas replikas, kas vispār jau debatētājus netraucēja, bet citiem klātesošajiem uzdzina smaidu. Replikas jau bija dažādas. Izsaucieni arī. Guntis Ulmanis: „Pensijas mazas” Replika: „Nošaut.” GU: „Algas mazas.” Replika: „Kas ir alga!?” Pēc tādiem un līdzīgiem izteicieniem pie viņa atnāca vīri melnos halātos (tpfu) uzvalkos un pavadīja arā no zāles. Tiesa gan viņus (ne jau body guardus vai face controlistus) pavadīja ar aplausiem. Eh, kādā demokrātiskā valstī tomēr dzīvojam...

Ļoti patika runas vīru savstarpējās laipnības, pārteikšanās, jautājuma tīša vai netīša pārprašana vai tā neatbildēšana (arī tīša/netīša).

Protams, no konteksta izrautas replikas vai teikumi vairs neskan tik labi, un tomēr manas šīs dienas pērles:
Guntis Ulmanis: „Neslēpsim paslēpes!”

Ādamsona pārmetums Dombrovskim par to, ka bijuši kaut kādi slepeni dokumenti, kam adresāts SVF. Dombrovsksis izskaidroja, ka tos nedrīkst publicēt pirms SVF valdes sēdes, bet pēc tās tie ir pieejami Finanšu ministrijas mājas lapā angļu un latviešu valodā. Ģirts Timrots: „Lūk, Ādamsona kungs, dokumenti ir izlasāmi. Divās mēlēs.”

Raivis Dzintars atbildot uz Dombrovska jautājumu par partijas „Visu Latvijai” ne tik lielo gadu skaitu: „Jauns kumeļš var kļūt par zirgu, bet vecs ēzelis par zirgu nekad nekļūs.”

Andris Tolmačovs uzdeva kādu acīmredzot nepatīkamu jautājumu Ādamsonam, uz kuru saņēma atbildi: „Man nav komentāru, jo bieži vien es Tolmačova jautājumus nesaprotu.” Zāli pāršalc smiekli.

Katrā ziņā pēc izraidītā repliku teicēja, kurš jau sākumā sacīja, ka, ja nevar politiķiem uzdot jautājumus, tad jau visu varēja vērot pa televizoru, neviens tā īsti neaizrāvās ar smiešanos vai dažādiem izteicieniem, bet uz beigām gan bija smiekli, ovācijas, pat „ūūūū” pēc Ādamsona teiktā, ka Urbanovičš ir labākais ministru kandidāts. Arī Ādamsona jautājums Ulmanim, kas sākās ar repliku,: „Uzdošu jautājumu Ulmanim, kamēr viņš vēl nav atdzisis.” lika smieties. Ovācijas bija par tādiem jautājumiem, kā, piemēram, Dūklava jautājums Ulmanim vai viņam nešķiet, ka PLL izmanto viņu un viņa populāro uzvārdu, lai pievilinātu vēlētājus, kā arī Ādamsona jautājums vai Ulmanim un viņa prezidentūras laikā pie varas esošiem politiķiem nebūtu jāatvainojas Latvijas iedzīvotājiem.

Noteikti interneta vidē varēs noskatīties debašu atkārtojumu (ja būšu ieinteresējusi), bet varbūt jau pats noskatījies tiešraidi.

Vēl un vēlreiz pārliecinos, cik šāda līmeņa politiķu debates ir interesantas un smaidu izraisošas.

The Shawshank Redemption

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Thu, 01 Jul 2010 21:51:00 +0000

Parasti neskatos filmas, par kurām esmu dzirdējusi atsauksmes, bet šo noskatījos, jo atsauksme: „Ja patīk filma „Zaļā jūdze”, tad patiks arī šī. ” trāpīja 10-niekā.
Filma ir par to kā nevainīgi apsūdzēts cilvēks saņem divus mūža ieslodzījumus par savas sievas un viņas mīļākā nogalināšanu. Nonāk cietumā un iepatīkas populārajiem (ja tā var teikt ieslodzītajiem). Filmas beigās saprotu, ka ikkatrs Endija solis ticis rūpīgi izplānots. Ieslodzītais Reds, kas cietumā var iegūt visu (no ārpasaules), ko vēlas Endijam sagādā mazu klinšu āmuru, lai varētu veidot akmens figūras un lielu attēlu ar kādu aktrisi, ko pēcāk nomaina Merilina Monro un tad cita Endija „sapņu sieviete”.
Endiju pirmos divus gadus regulāri piekauj „sisters” (if you know what I mean ), jo viņš atsakās pakļauties. Pēc pamatīgākas piekaušanas, kad Endijam nākas gulēt cietuma slimnīcā, sargi, kurus Endijs dīvainā veidā ir ieguvis par labvēļiem, sagaida galveno „sister” Bogu Endija kamerā un piekauj tā, ka „sister” vairs nevar staigāt un ēdienu uzņem caur caurulītēm.
Pa vidu vēl visādi notikumi, bet visā visumā, šī ir viena no filmām, kur notikumus nevar paredzēt (izņemot vienu). Filma ir par ieslodzīto dzīvi, cietuma sargu un direktora visatļautību. Filma par to, ko iesākt ieslodzītajam, kurš jau ir vecs un nezina, ko iesākt pēc ieslodzījuma. (Šī bija vienīgā vieta, kur raudāju.) Filma par draudzību, par to, ka ne vienmēr ne tajās sliktākajās vietās iegūtie draugi, nebūs kopā ar mums vēl ilgi pēc tam. Filma par to, ka ir cilvēki, kas neaizmirst savus draugus arī tad, kad kļuvuši pārticīgi.

Filmā ir ļoti daudz labu citātu/domu. Šī filma pievienojas manam iecienītāko filmu topam.

Red: These walls are funny. First you hate 'em, then you get used to 'em. Enough time passes, you get so you depend on them. That's institutionalized.

Red: Goddamn right. They send you here for life, and that's exactly what they take. The part that counts, anyway.

Andy Dufresne: Anything you put in my mouth you're gonna lose.

Red: [narrating] Sometimes it makes me sad, though... Andy being gone. I have to remind myself that some birds aren't meant to be caged. Their feathers are just too bright. And when they fly away, the part of you that knows it was a sin to lock them up DOES rejoice. But still, the place you live in is that much more drab and empty that they're gone. I guess I just miss my friend.

Red: [narrating] There's a harsh truth to face. No way I'm gonna make it on the outside. All I do anymore is think of ways to break my parole, so maybe they'd send me back. Terrible thing, to live in fear. Brooks Hatlen knew it. Knew it all too well. All I want is to be back where things make sense. Where I won't have to be afraid all the time. Only one thing stops me. A promise I made to Andy.

Andy Dufresne: Remember, Red, hope is a good thing, maybe the best of things, and no good thing ever dies.

Whose Line is it Anyway

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Tue, 15 Jun 2010 22:37:00 +0000

Runā, ka cilvēkam dzīvē ir baltās un melnās joslas...gan jau, ka ir arī pelēkās. Dienās, kad man ir skumji, tad es nododos skumjas mūzikas skaņām, kas, kā ļaudis apgalvo, ir nepareizi. Skumju brīžos vajagot klausīties/skatīties ko lustīgāku. Tāpēc nu jau labu laiku, pateicoties kādam puisim, kura vārds sākas ar latviešu alfabēta 20. burtu, es atklāju lielisku garastāvokļa uzlabotāju. Tas ir amerikāņu improvizācijas teātris „Whose Line is it Anyway”. Tas ir šovs, kas līdz 1998. gadam norisinājās Anglijā, bet pēc tam veiksmīga eksperimenta rezultātā to pārņēma ASV. Vairumam cilvēku nepatīk gari teksti, tāpēc mēģināšu īsi uzrakstīt kas un kā, lai gan šim šovam varētu veltīt atsevišķu emuāru. ;)

„Whose Line is it Anyway” ir šovs, kura dalībnieki improvizē dažādas epizodes, neko iepriekš neplānojot. Viss tiek izdomāts uz vietas. Spēlei ir viens vadītājs, kas iepazīstina ar dalībniekiem, nolasa uzdevumus, pajautā skatītājiem idejas un izvēlas skatītājus dažādu uzdevumu veikšanai, kā arī pēdējo sērijas epizodi spēlē arī pats. 2 dalībnieki ir katru reizi, pārējie divi mainās.

Spēles vadītājs – Drew Carey pēc iepazīstināšanas sāk spēli ar vārdiem: „Hi, I'm your host, Drew Carey, come on down, and let's have some fun”. Spēles gaitā dalībniekiem tiek piešķirti neīsti punkti un beigās tiek izvēlēts uzvarētājs. Drew parasti pasaka kaut ko smieklīgu, uzsverot, ka punkti ir nevērtīgi. Piemēram, „Welcome to "Whose Line Is It Anyway?" the show where everything's made up and the points don't matter. That's right the points are just like tasteful shoes to Ryan Stiles.” vai „That's right, the points are just like underwear to Sharon Stone.”

Viens no dalībniekiem, kas ir katrā sērijā – Ryan Stiles. Katru reizi viņam ir kaklasaite un smieklīgas, 50.gadu stila kurpes, par kurām tiek jokots, kā arī par Ryan garumu un lielo degunu. Nepatīk tehnika „Hoedown”, kad ātri jāizdomā dziesmas vārdi. Ja to nākas dziedāt, tad Ryan parasti iepin kādu aizvainojošu piezīmi par spēles vadītāju. "Ryan Stiles: [singing the gambling hoedown] I just heard that Vegas just went broke./Apparently it all happened cause of one single bloke./I never thought that they'd ever see this day... /... but that's what happens when Drew Carey eats buffet!"

Otrs regulārais spēlētājs ir Colin Mochrie. Dalībnieki joko par viņa plikpaurību, pārlieku spilgtajiem krekliem un kanādieša izcelsmi. Arī nepatīk „Hoedown” - vienīgā tehnika, kad viņš jūtas nobijies. Patīk „Hollywood Director”, „Whose Line”. Colin parasti atveido sieviešu tēlus, kad visi 4 dalībnieki ir vīriešu kārtas pārstāvji.

Trešais dalībnieks, kas nav katru reizi, bet ir biežāk kā citi – Wayne Brady. Šķiet, ka viņam patīk visas tehnikas, kas saistītas ar dziedāšanu – „Song Styles”, „Greatest Hits”, „Hoedown”, „Irish Drinking Song”.

Tad ir dalībnieki, kas ik pa laikam parādās. Greg Proops – vienmēr ir uzvalkā, mēdz izteikt dažādus komentārus un izdomā smieklīgus vārdus/uzvārdus „Weird Newscasters”. Charles Esten (Chip) – dzied kopā ar Wayne katrā tehnikā, kurā vajag. Bradley Ramone "Brad" Sherwood – dzied kopā ar Wayne, kad vajag un, protams, piedalās citās tehnikās arī. Jeffrey Bryan "Jeff" Davis – piedalās reti, bet spēcīgi. Arī dziedošais dalībnieks. Un visbeidzot - Kathryn "Kathy" Greenwood – viena no nedaudzajām sieviešu kārtas pārstāvēm šovā. Ir vēl citas, bet Kathryn parādās visbiežāk.

Informācija ņemta no vikipēdijas un citām lapām . Arī abi fotoattēli ir atrasti, ierakstot Google meklētājā "Whose Line is it Anyway".

Protams, ka šis ir tikai mazs ieskats "Whose Line is it Anyway". Būtu vēl tik daudz, ko teikt, bet izlemiet paši, vai tas ir priekš jums. Ja ir, tad info ir itin viegli atrast. ;)

Izraisa atkarību! Nesāc! ;)

Es būtu gribējusi tur būt

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Fri, 11 Jun 2010 15:07:00 +0000

Noteikti liela daļa cilvēku šobrīd seko līdzi vai vismaz zina kaut ko par Ivara Beitāna un Andra Ozola savstarpēju rēķinu kārtošanu. Katram ir sava taisnība (no viņiem abiem), bet mums pārējiem var būt tikai viedoklis. 2010. gada 11. jūnijā Aerodium sasauca preses konferenci, kurā stāsta par notikušo un izklāsta savu versiju. Ja tur gaisotne bija šāda pietiekami ilgu laiku, tad es būtu gribējusi tur būt. ")

Oriģinālziņu un diena.lv lasītāju viedokli, var aplūkot šeit .

Man, lūdzu, biežāk apkārt cilvēkus ar tādu humorizjūtu

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Sun, 06 Jun 2010 18:57:00 +0000

Man ir paši jaukākie draugi no Igaunijas. :)) Uz faktu, ka esmu nokritusi no zirga, seko atbilde: "oh.. is the horse ok?" :D Smaidu. Ļoti. Eh, pie malas pieticību - smejos. :D

"Ja kādam kaut kas nepatīk, lai uzsēžas sev uz īkšķa un parotē!" (Kārlis Streips)

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Sun, 06 Jun 2010 13:11:00 +0000

Sarunas par un ap Eirovīziju jau pamazām norimst un raksti tiek noglabāti sociālo un ziņu portālu arhīvos. Nerakstīšu neko par dziedātāju, kas pārstāvēja Latviju. Daži jau tāpat zina, ko par to domāju. Nerakstīšu arī neko par Kārļa Streipa komentāriem Eirovīzijas translēšanas laikā. Ja kādam ir vēlme, tad šo to par to var palasīt šeit.
Šoreiz par pašu Kārli Streipu. Man vienmēr gribējies smaidīt, paskatoties uz viņu, un orb.lv izlasītais kāda bloga ieraksts man liek smaidīt vēl vairāk, un reizumis pat tā paskaļāk iesmieties. Jauki, ka istabā pagaidām esmu viena.
Man ļoti patīk humors ar nelielu sarkasma un ironijas devu. Man jau laikam vēl augt un augt līdz tādam līmenim. Nekas - paskatīšos tā pavairāk seriālu "MarGoša" un sasmelšos par tevi arī. ;)

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Tue, 01 Jun 2010 18:08:00 +0000

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 19 May 2010 08:24:00 +0000

Interneta vidē kļuvis populārs video, kurā uzfilmēts kā Turcijas pilsētā Antālijā kaķis it kā cenšas glābt savu ar auto notriekto kaķu draudzeni.

Ziņa ņemta no Apollo.

Pie visa vainīgs ir liekais svars

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Tue, 16 Feb 2010 10:19:00 +0000

Sveiki!

Vakar paskatījos šovu „Dejo ar zvaigzni 3” un vēlos padalīties ar dažām savām iegūtajām atziņām:

Viss šovs kopumā šķita kā balagāns. Daži joki no Valtera Krauzes puses man lika pasmaidīt, taču Valērija Mironova un Raivja Vidža mēģinājumi atjokot pretī Krauzem šķita nevietā.

Atzīmes kopumā man šķita nepamatoti zemas. Jā, labi Mironovs tur taisnojās, ka pirmajā šova nedēļā nevar dejot perfekti un tomēr atslēgvārds šajā visā ir „šovs”. Tieši tā „šovs” un nevis čempionāts standarta un Latīņamerikas dejās.

Žūrija, it sevišķi Valērijs Mironovs un Vladimirs Ponomarjovs, neskopojās ar riebīgām, dažbrīd pat aizvainojošām piezīmēm. Piemēram, Aināra Ančevska un Ievas Kemleres deju Mironovs nosauca par opja un omas dejošanu. Par Elīnas Fūrmanes un Riharda Mailīša deju Vladimirs Ponomarjovs sacīja, ka vulgārāku valsi viņš nav redzējis. Par Santu Didžus un Māri Pūci komentāri jo sevišķi izcēlās. „Pie visa vainīgs ir liekais svars. Ja nenometīsiet – izlidosiet,” teica Mironovs. „Neesat gatavi šovam, jāstrādā daudz,” Ponomarjovs.

Es jau neesmu pret kritiku. Vienkārši to var pateikt arī korektāk. Vislabāk aizrādījumus, manuprāt, pasacīja Baiba Šmite. Es negribētu būt Ellas un Santas Didžus vietā, dzirdot aizrādījumus par vulgaritāti un lieko svaru. Arī par Ellas frizūru – neba viņa pati sev šādu frizūru veidoja. Man jau ar’ šķita, ka būs aizrādījumi par to, un redz, bija ar’!

Šķiet, ka Danas Dombrovskas un Aleksandra Aļošina pāris skatītājos un arī žūrijā izraisīja emocijas, labestīgumu un nedaudz sirsnīga žēluma. Pirms tam man nebija ne jausmas par Danas Dombrovskas veselības problēmām.

Ja žūrija šitā turpinās, tad es neskatīšos šo šovu. Lai gan, kuram gan vajag, lai es to skatītos. Hah!

Ak, jā! Nedaudz komiski, ka Jana Duļevska un Valters Krauze savulaik parodēja šī šova vadītājus, bet tagad paši iejūtas vadītāju lomā. Ak, nespļauj kāpostos!

Galu galā paši skatītāji palīdzēs noteikt uzvarētāju. Ar savu balsojumu katrs varēs stāvēt pretī profesionāļu žūrijai. Lai jau runā par nepilnīgām pēdu darbībām, nestabilām potītēm vai saspringtām mugurām. Lai runā, bet skatītājiem tik un tā patīk. Šinī šovā šķiet dejotāji un zvaigznes „paņem” nevis ar perfekti nodejotu deju, bet gan ar saviem trūkumiem un grūtībām, kuras viņi pārvar. Jā, varbūt netaisnīgi, jo šīs tomēr ir sacensības, bet jūtas tik un tā piedos neveiklus soļus, acis aizsedzošas frizūras, dažus liekus kilogramus, lai priecātos par Latvijā zināmie cilvēkiem, kas grib dejot par spīti atkarībai no baterijām, jau bērnībā iepotētu domu, ka nemāk dejot un daudziem citiem pārbaudījumiem.

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 06 Jan 2010 15:55:00 +0000

(Attēls no zināšanu mātes Google, ierakstot meklētajā "zaķis autobusā". :D)

Kādā jaukā pilsoniskās žurnālistikas portālā izlasīju kādu bloga ierakstu, kas man dikti lika smaidīt.
(Autors - Rihards Dainis Andersons)

Plānots, ka nākotnē par sabiedriskā transporta izmantošanu bez maksas vai bez braukšanai derīgas biļetes vairs netiks piemēroti administratīvi sodi, bet tos piespriedīs un izpildīs paši pasažieri, vajadzības gadījumos piemērojot arī miesas sodus, informē Satieksmes ministrija.

Satieksmes ministrijas Gudro Domu perināšanas nodaļā ir izstrādāts cenrādis/sodrādis, kas paredz 5 sodāmības pakāpes jeb līmeņus, atkarībā no nodarījuma smaguma:

1. līmenis.
Par 1 - 2 pieturu nobraukšanu, ja e-talons nav validēts:
- Nolamāt 20 decibelu skaļumā mātes vārdiem
(bērniem līdz 12. g. - bez mātes vārdiem,
pensionāriem - skaļi, lēni un divreiz).

2. līmenis.
Par 3 - 6 pieturu nobraukšanu,
ja e-talons nav validēts,
un izaicinošu attieksmi pret pārējiem pasažieriem:
- Pļaukas pa abiem vaigiem
(bērniem - knipis pa pieri,
pensionāriem - likt atdot sēdvietu jauniešiem).

3. līmenis.
Par vairāk kā 6 pieturu nobraukšanu,
ja e-talons nav validēts (j.e-t.n.v.), ja ir mēģinājums bēgt:
- Noķert, ievilkt salonā un kārtīgi noštaukāt
(b. - saraut aiz ausīm,
penž. - uzlikt austiņas un no pleijera atskaņot smago metālu).

4. līmenis.
Par daudz pieturu nobraukšanu, j.e-t.n.v.,
vakarā pēc 21.00, īpaši Maskačkā un Bišumuižā:
- Nospārdīt un atņemt visu naudu
(b. ar celi pa pēcpusi,
p. - uzkāpt uz kājas un pēc tam izvadīt pa durvīm)

5. līmenis.
Visos pārējos gadījumos, rakstiski vienojoties par rīcību:
- (Tas ir pārāk šausmīgi, lai to te rakstītu. Par brīdinājumu citiem.)

Ō, mai! Es gribu tur strādāt. :D

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Mon, 21 Dec 2009 14:50:00 +0000

Sveiki!
Vēl nedaudz iz Rīgas Domes sēdes par 2010. gada budžeta pieņemšanu. Opozīcija (Deputāts Juris Viņķelis („Pilsoniskā savienība) tribīnē. 17.12.2009) šādi atbildēja uz Šlesakova (Aināra Šlesera un Nila Ušakova) nevēlēšanos pieņemt opozīcijas priekšlikumus nākamā gada budžetam, un maksimāli novilcināja sēdes laiku, izmantojot visas iespējas uzstāties, lai kavētu Šlesakova (Aināra Šlesera un Nila Ušakova) laiku, lai iemācītu, ka demokrātiskā valstī ir jārēķinās ar visiem, nevis jākalpo bandītu un nepilsoņu interesēm. (assmaster111 komentārs Youtube.com)

Sebastian's VooDoo

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Mon, 14 Dec 2009 12:45:00 +0000

Sveiki!

Uzgāju šo īsfilmu. Tā man lika par daudz ko padomāt...

Esiet uzmanīgāki ar vēlmēm, tās var piepildīties

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 02 Dec 2009 19:35:00 +0000

Sveiki!

Šoreiz nedaudz par lasītāju komentāriem...

Lasīju Apollo, ka 30. Novembrī Medību laikā smagi ievainots Rīgas Domes deputāts Nikolajs Zaharovs . Pēc šīs ziņas vakar bija ap 70 komentāri, šodien jau simtam pāri. Lieki sacīt, ka komentāros čum un mudž no, maigi sakot, negatīvisma.

Šos komentārus var iedalīt vairākās kategorijās. Drīzāk komentētājus, ne komentārus. Daži komentāri liek smaidīt, BET tikai un vienīgi par komentētāja humora izjūtu:

Zaharovs:"Skaties ka es māku žonglēt ar bisi"!
Kalvītis: "WOOT!!!"
*BOOM*
Zaharovs:"Au ble!"
Kalvītis:"Es neko nedariju..."

Vai arī „apbrīnojama” ir cilvēku izdoma RD mēra vārda un uzvārda atvasināšanā: „Nīlas Ušakovs” vai „Urlakovs”.

Citi cilvēki ir kategorijā „Man nepatīk medības”. Jā, man arī nepatīk, bet tas neattaisno: „Man vienmēr ir bijis naids pret medniekiem - novēlu viņiem to, ko katrs viņu nomedītais dzīvnieks saņem.” Citiem komentētājiem iebilst: „Izskatās, ka komentētājos nolasījušies vesels bars veģetāriešu, kuris avā mūžā nav apēduši gabalu gaļas vai desas luņķi. Pretējā gadījumā viņi nolādētu nevis medniekus, kuri zvēram atstāj arī iespēju izdzīvot, ja būs ātrāks un gudrāks, bet gan tos, kuri kādu lopiņu visu mūžu notur šaurā sprostā,t ad ar nazi pārgriež rīkli, lai šiem idiotiem- komentētājiem uztaisītu bifšteku vai šašliku.” Nav jau nepatiesība.

Tad ir tādi cilvēki, kas steidz medībās aizsūtīt Aināru Šleseru, Ivaru Godmani, Einaru Repši un Valdi Dombrovski. (Protams, cerot (!) uz līdzīgu iznākumu!) „Vai Šlesers gadījumā nemedī? Es vēlētos, lai viņš ar to nodarbotos. Vismaz kāds cerību stariņš.” „Kāpēc viņa vietā nevarēja būt Marsietis, Vinnijs Pūks, vai Godmanis???!!!!”

Tad vēl ir tādi, kas neizjūt žēlumu Zaharova nodarbošanās dēļ: „Žēl kā cilvēka, bet kā politiķa nemaz... arī fakts.” „Pirmo reizi visi tā draudzīgi priecājas par sašautu cilvēku, bet tam ir attaisnojums, viņš ir deputāts, nu nevaru nekādīgi sākt just līdz, nu nevaru...”

Vismazākais skaits ir to cilvēku,kas ir ievietojuši tādus komentārus kā „Nu komenti te bērnudārza līmenī. Pajolu bars." Vismazākais skaits...

Jā, var pārmest par to, ka medības bija nelegālas! Jā, versija par to, ka viņš sevi sašāvis ir absurda. Tā taču ir bise! Var piekrist, ka deputāti ne vienmēr domā par tautas labklājību, BET, vai gadījumā paši komentētāji nenolaižas līdz viņu „līmenim”!? Ar komentāriem mēs taču zināmā mērā parādam savu intelekta līmeni.

Un vispār - kā viens cilvēks otram var vēlēt nāvi!?Pat ja šis deputāts nav latvietis, neba tāpēc viņš pelnījis nāvi.

Tak, padomājam, ko pasakām!

"Kokaīna kurjers. Priverts."

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Fri, 20 Nov 2009 16:23:00 +0000

Sveiki!

Vakar noskatījos filmu „Kokaīna kurjers. Priverts”. Reklāma, manuprāt, bija iespaidīgāka kā pati filma. Bet nu sāksim visu no sākuma ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu.

Ievads. Tātad reklāma – uztaisīta jau iespaidīga (salīdzinot ar pašu filmu jau nu noteikti). Filma par to, kā jūtas un ko patiesībā domā latviešu skandalozākais narkokurjers.” No intervijas nevarēju izsecināt, ko šis cilvēks jūt un domā. Daudz smieklu, tātad daudz aizsardzības.

Turpināšu ar to, ka to veidojumu par filmu grūti nosaukt – daži fakti, intervija ar galveno varoni un dažiem cilvēkiem, kas saistīti ar viņu vai šo jomu. Nu pamaz, pamaz no filmas kā tādas. Man šķiet, ka materiāls un doma ir laba, bet izpildījums pieklibo.

Par galveno varoni – žurnāliste sacīja, ka viņš tāds harizmātisks, aizrautīgi stāsta par sevi un to, ko darījis. Man personīgi viņa smiešanās vietā un nevietā šķita pretīga. Žesti bieži vien norādīja uz lielu uztraukumu. Manuprāt, šis cilvēks vienkārši sapņo būt nozīmīga persona šajā biznesā, taču apzīmējums „latviešu skandalozākais narkokurjers,” ir pilnīgi nevietā, ko apstiprināja arī kāds likuma pārstāvis, apgalvojot, ka „salīdzinājumā ar citiem, kas darbojas šajā biznesā, Priverts ir bērns”.

Šķiet pats Priverts jau ir samierinājies ar cietumu. Jāpiebilst, ka pēdējo desmit gadu laikā, viņš brīvībā esot pavadījis mazāk par gadu. Saka, ka ik pa laikam vajag būt cietumā, tas rada disciplīnu, redz, ja cilvēki zinātu, cik cietumā ir labi, tad tie būtu pilni.

Skatoties uz šo cilvēku un klausoties viņā, mani palika žēl un skumji ... skumji par cilvēku, kas ir zudis, kas turas pie saviem sapņiem, pie bijušās „slavas” un cer, ka būs pats labākais šajā biznesā Latvijā un citviet arī. Taču visi viņa mēģinājumi ir beigušies ne pārāk veiksmīgi... Es uzskatu, ka šis cilvēks nav bijis, nav un arī nebūs „latviešu skandalozākais narkokurjers”.

"Līdz pēdējam santīmam, kā saka"

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Tue, 27 Oct 2009 16:23:00 +0000

Sveiki!

Man tik tiešām nepatīk runāt/rakstīt par jaunākajiem notikumiem, taču ir lietas, kas mainās. Neesmu jau nemaz tik ļoti pieradusi pie tradīcijām vai dažādiem ieradumiem, kā man šķita.
Tātad ļoti nedaudz par Mazsalacu un „meteorītu”. Lasīju orb.lv Ērika Stendzenika atklāto vēstuli politiķiem, žurnālistiem un sabiedrībai. Man patika! Ļoti patika! Protams, varētu citēt tik dažus citātus, taču, lai iet visa vēstule. Visu cieņu Ērikam Stendzeniekam!

„Godātie Latvijas mediji!
Dārgie žurnālisti!
Cienītie politiķi un varas pārstāvji!

Pēdējo 48 stundu laikā sabiedrība ar pārsteidzošu uzmanību sekojusi Mazsalacas meteorīta fenomenam. Šajā laikā mediju telpa piekliegta ar visdažādākajiem viedokļiem, tai skaitā – Jūsu neviltotu sašutumu. Ministri skandē paziņojumus, žurnālisti apelē pie morāles un ētikas, komentētāji komentē „man kauns, ārprāts, ko par mums tagad domās!“.

Nedz es, nedz mana aģentūra nav šīs kampaņas autori. Un nebūtu nekā vieglāka, kā pievienoties aizvainoto pulkam un izmantot iespēju, lai iespertu konkurentiem. Taču sagadījies, ka šis notikums aizskāris sen briedušu augoni žurnālistu, reklāmistu, politiķu un sabiedrības attiecībās.

Vakardienas laikā no Jūsu puses esmu saņēmis neskaitāmus zvanus. Sākot ar vienkāršu lūgumu pēc viedokļa līdz apsteidzošai kliegšanai klausulē „Tas ir pretīgi, Stendzeniek!!! Kā var čakarēt sabiedrību???!!!“.

Tad, lūk, parunāsim par to, kurš te kuru „čakarē“.

Es lasu Iekšlietu ministres sašutumu un neticu savām acīm: „Ciniska ņirgāšanās!!! Cilvēki strādāja naktīm, dubļos un lietū!!! Piedzīsim līdz pēdējai kapeikai!!!“. Mūrnieces kundze! Atšķirībā no reklāmām, jūs, politiķi, par sabiedrību ņirgājaties visu laiku, apzināti, konsekventi un cietsirdīgi. Mālaina bedre ir bērna šļupsti salīdzinājumā ar to, ko jūs esat nodarījuši šo pašu policistu, ugunsdzēsēju un kareivju algām un ģimenēm. Mani vienlīdz izbrīna gan Jūsu paziņojuma nekaunība, gan cietā sejas izteiksme tā laikā. Un man jājautā – kas sabiedrību piečakarējis vairāk – rakums lauka vidū vai atklāti meli pāris dienas pirms vēlēšanām par pensiju nesamazināšanu?

Un tagad – draugi žurnālisti!
Es raugos jūsu zibeņošanā rakstos, twitterī, feisbukā. Nu sašutums bezgalīgs: „Iedomājies? Izraka bedri un uzdeva par meteorītu!!! Sabiedrībai nodarīts kaitējums!!!“.
Mīļie žurnālisti! Atcerieties par kaitējumu sabiedrībai nākamo reizi, kad piebāzīsiet savus izdevumus un TV kanālus ar vardarbību, pornogrāfiju un paparacci iemūžinātām slavenību neskūtajām padusēm. Gadījumos, kad jūs politiķiem uzsūtāt prostitūtas, ienesat lidostās viltus spridzekļus, aprakstāt narkotiku iegādi un lietošanu – jūs to saucat par sociālu eksperimentu. Kad puikas izrok pļavā bedri, jums labpatīk to dēvēt par „cinisku noziegumu“. Es burtiski dzirdu jūs sašutumā ar troksni noliekam kafijtasīti uz galda: „Kā!!!! Mēs to visu sabiedrības labā!!!“. Nekas tamlīdzīgs, mīļie. Jūs to darāt sava medija reklamēšanas un lasītāju piesaistīšanas labā. Ar precīzi tādiem pat motīviem, kādi vada reklāmistus. Jo raugi – vairāk lasītāju, augstāki reitingi, vairāk tās pašas reklāmas jūsu izdevumos. Un es atvainojos – ja kāds izmērītu mūsu abu nopelnus sabiedrības varmākošanā un debilizēšanā, tad mūsu reklāmas būtu bērnu šļupsti pret jūsu realitātes šoviem un kriminālziņām.

Nebija grūti ievērot pārmaiņas sabiedrības noskaņojumā pēdējo triju dienu laikā. Līdz pat svētdienai cilvēkam atlika vien sarauties čokurā zem segas, lai nedzirdētu vaimanas par budžetu, Jakāna/Repšes cīņas vai Jaunupa/Šlesera tango. Un, ziniet, svētdien cilvēki pēkšņi sāka smaidīt. Zvanīt cits citam, sūtīt īsziņas, izteikt minējumus, uzdot jautājumus. Aizbrauca un apskatīja pļavu. Grozīja galvas. Teica: „Repšem papildspēki atlidojuši“.

Ziniet, humora izjūta ļauj cilvēkam pārvarēt daudzus pārbaudījumus. Dievs mums to devis, jo noskaudis citus aizsardzības līdzekļus. Bruņurupucim ir čaula. Ezim – adatas. Cilvēkam ir humora izjūta. Un jūs, žurnālisti un politiķi, sabiedrībai to esat nolaupījuši. Gadu desmitiem jūs metodiski esat dramatizējuši visu – no Latvijas ārpolitikas, līdz zaudējumam kerlingā, no pasprukušiem skatuves jokiem līdz Vanšu tilta kāpēja pieprasītiem eklēriem. Jūs esat atņēmuši sabiedrībai spēju smieties un pakļāvuši cilvēkus nemitīgām sāpēm. Latvijā pasaule jāvēro caur ciešanu prizmu. Latvijā vienīgais cilvēka cienīgais stāvoklis ir gremdēties smeldzē, gaidot kārtējo kriminālziņu izlaidumu. Pat pie pirmā aprīļa ziņām jūs ar koši sarkaniem burtiem pamanāties uzrakstīt „Uzmanību!!! Pirmā aprīļa joks!!!“, lai, nedod Dievs, kāds vēl nepagūtu pasmaidīt.

Liecieties nu mierā, žurnālisti. Liecieties nu mierā, politiķi. Pirms norādīt ar pirkstu uz reklāmas akciju, ņemiet mazo spogulīti un pavērtējiet savu devumu Latvijas sabiedrības depresijā, niknumā un kompleksos. Citiem vārdiem – morālos, fiziskos un ekonomiskos zaudējumos.

Nobeigumā – Tele2 skaidri un nepārprotami paziņoja: „Jā. Mēs apmaksāsim visu skādi“. Tātad, algas, virsstundas, degvielu, sakarus, zālienu, ceļa remontu un visu citu. Kā Mūrnieces kundze teiktu – „līdz pēdējam santīmam“. Savukārt es no sirds ceru – reiz pienāks diena, kad sabiedrība šos vārdus varēs saklausīt ne vien no reklāmas akciju rīkotājiem, bet arī amatpersonām, politiķiem un žurnālistiem. Līdz pēdējam santīmam, kā saka.

Patiesā cieņā –

Ēriks Stendzenieks
Reklāmists pēc profesijas un aicinājuma”

Paldies!

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Wed, 07 Oct 2009 17:12:00 +0000

Sveiki!

Kādu laiciņu neko nebiju šeit publicējusi... Apskatījos blogu un izrādās, ka man ir jau pāri 1000 apmeklētāju. Tad nu 1000. apmeklētājam es labprāt uzdāvinātu puķi, kuru pati būšu zīmējusi.:) Tāpēc viņš (-a)droši var pieteikties... Mhm, bet kā es zināšu, ka Tu esi 1000.? (wondering)
Lai nu kā jums par godu attēls, kas mani ir uzrunājis. Zinātājiem paziņoju, ka šis attēls ir ņemts no mātes Googles, no kuras lapas es tik tiešām neatceros. Lai nu kā - nedz attēls, nedz teksti nav manis domāti. Man vēl augt un augt līdz tam līmenim...

Duris Jobelis

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Sun, 29 Mar 2009 13:29:00 +0000

Sveiki!

Lato Lapsa nebūt nedomā sēdēt mierā. Šoreiz viņš grāmatā "100 gudro galvu un citi zvēri "apkopojis "tautas kalpu" izteicienus citam par citu un pāris ikdienā lietotas vārdu pērles. Dažas pērles, kas man dikti patika!

„Ja jau aptuveni tūkstoš Latvijas žurnālistiem nav izstrādāts savs ētikas kodekss, tad kādēļ gan to vajadzētu 100 deputātiem?”
Bijušais Saeimas deputāts Oskars Kastēns

„Viņa paķēra no virtuves manus no laukiem atvestos rabarberu kātus (diametrā apmēram četri centimetri un aptuveni 40 centimetrus garus) un, apliecinot savu naidu un morālo vājumu, sāka sist mani no visa spēka pa seju un kaklu, un turpināja arvien skaļāk lamāties. Tas viss notika mūsu dēlu Marta un Valtera Reiņa, kā arī Ievas klātbūtnē. Es saglabāju mieru, nepretojos, vienkārši skaļi skaitīju, cik reizes viņa mani sit – viena, divas, trīs, četras... Pēc tam rabarberi salūza, un Ārija Millere turpināja sist man ar rokām pa galvu un spert ar kāju man pa kājstarpi. Tā es izturēju līdz kādai desmitajai, vienpadsmitajai reizei, kad sāpes un pazemojums bērnu priekšā vairs nebija izturami, un mēģināju saturēt viņas rokas. Lai gan tas man izdevās, viņa vēl aktīvāk sāka spert man pa kājstarpi. Bērni kliedza un redzēja visu šo šausmīgo ainu. Kad saskaitīto sitienu skaits jau bija krietni pāri divdesmit, uzskatīju, ka nepieciešams kaut ko darīt ar histērijā un prāta aptumsumā nonākušo sievieti.”
Bijušais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs – par dzīvesbiedres izturēšanos

„Kā man komentēt Rasnača kunga vairākos laikrakstos sniegtos paziņojumus, ka Tautas partijas deputāti esot mēģinājuši iznest kaut kādus materiālus un tos iznesuši. Es to nevaru komentēt, jo acīmredzot, ja kādu sieva regulāri sit ar slapjiem rabarberu kātiem, tad rādās ne tas vien.”
Bijušais Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins

„Labdien, dāmas un kungi! Beidzot es esmu tā drusciņ satraucies un jūtos tā kā pedofils vai vismaz kā cilvēks, kuram pedofils ir piezadzies no muguras.”
Saeimas deputāts Kārlis Leiškalns

„Prostitūtai jādara viss, lai klients būtu apmierināts, citādi nākamreiz viņš neatnāks. Bet es neesmu prostitūta. Es esmu profesors, pirmkārt, un partijas vadītājs. Man jāpanāk, lai partijas masa ir apmierināta.”
Bijušais LSDSP priekšsēdētājs Juris Bojārs

„Bet, ko Šķēle grib darīt, nav skaidrs. Viņš deklarē, ka katrā ģimenē būs trīs bērni? Es viņam neticu, tāpēc ka viņam pašam ir tikai divi. Tātad viņš jau melo. [..] Vispār viņam reiz prasīja: kā tad tā, jums taču ir tikai divi bērni? Bet viņš atbild: man kopā ar brāli ir astoņi. Bet es varu teikt: man kaimiņos dzīvo viens čigāns, un man kopā ar viņu ir sešpadsmit.”
Ekspremjers Vilis Krištopans

Pārējās pērlītes var atrast pieminētajā grāmatā vai portālā http://duris.lv/

This guy is brilliant!

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Sun, 25 Jan 2009 06:39:00 +0000

Sveiki!

Laiku pa laikam ielūkojos mājas lapā "Miljons iemesli, kāpēc Latvija ir labākā valsts pasaulē" un atradu šo karikatūru!

Kāpēc ir nelaime valstī!?

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Thu, 22 Jan 2009 01:01:00 +0000

Sveiki!

Ārprāts! Šitā atbildēt ir māksla! :D Sasmējos! Citātu citāts - J. Domburs: "Kāpēc ir nelaime valstī!? "A. Šlesers: "Kādu atbildi Jūs gaidat no manis!?" J. Domburs: "Ja Jums tāda ir, da jebkādu!"

No sirds uz sirdi...

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Thu, 22 Jan 2009 00:31:00 +0000

Sveiki!

Gribējās padalīties ar šo īsfilmu. Mazāk kā minūtes laikā ir pateikts tik daudz...

Es esmu runājis

noreply@blogger.com (Dzirxtiite) — Sun, 14 Dec 2008 16:23:00 +0000

Sveiki!

Šoreiz piedavāju mūsu pašu politiķu un valsts amatpersonu izteikumus un domugraudus par un ap politiku Latvijā. Pieejams: sabiedriskās politikas portālā politika.lv Priecāsimies kopā! (giggle)

"Ā, jā... good question!" Atis Slakteris, finanšu ministrs, atbildot uz Bloomberg žurnālistes jautājumiem par finanšu situāciju Latvijā. Bloomberg, 2008.gada 25.novembris

"Man arī ir dienesta automašīna, kas pēc būtības man nav vajadzīga." Kārlis Leiškalns, runājot par taupību valsts iestādēs. Nedēļa, 2008.gada 10.novembrī

"Domāju, ka esmu stabila." Valentīna Andrejeva, Regulatora priekšsēdētāja par savu aizraušanos ar azartspēlēm un spēju to kontrolēt. Neatkarīgā, 2008.gada 2.oktobris

"Galvenais pret Lisabonas līgumu balsojušo arguments — "es to nesaprotu". Nu, ja jau nesaproti, tad netraucē tam, kas saprot!" Boriss Cilevičs, Saeimas deputāts, par Īrijas "nē" referendumā par Lisabonas līgumu. Čas, 2008.gada 22.jūlijs

„Cūkas tie angļi. Viena sušķīga, cūcīga tauta!” Mareks Segliņš, iekšlietu ministrs, par ārvalstu tūristu likumpārkāpumiem pie Brīvības pieminekļa. V- Diena, 2008.gada 19.februāris.

“Tam džekam ir reālas problēmas, es točno saku.” Edgars Zalāns, Tautas partijas izvirzītais premjerministra kandidāts, par žurnālistu Jāni Domburu un viņa raidījumu Kas notiek Latvijā? Privātā Dzīve, 2007.gada 22.decembris

"Lai politiķis izskatītos gudrs, jābūt kādam, kas viņam sagatavo gudrus, precīzus, pareizus tekstus." Kārlis Leiškalns, Saeimas deputāts, par to, kādēļ dažu ministru padomnieku algas ir lielākas, nekā ministriem. Latvijas Avīze, 2007.gada 9.oktobris

"Tādu, kurš ir tik, sacīsim, paviršs pret saviem portfeļiem, es vairāk Saeimā nezinu nevienu. Droši vien esmu unikāls." Indulis Emsis, Saeimas priekšsēdētājs, par pazaudēto portfeli ar 10 000 dolāru V-Diena, 2007.gada 29.augusts

“Neviena frizūra kopš sešu gadu vecuma man nav bijusi tāda, ko akceptētu apkārtējie.” Valdis Zatlers, Valsts prezidents, par savu matu sakārtojumu un sabiedrības reakciju uz to. Rīgas laiks, 2007.gada augusts

"Zatlera kungam, kā saka daudzi, kuri ar viņu runājušies divatā vai šaurākā lokā, piemīt tāds patīkams naivums." Andris Šķēle, Tautas partijas ierindas biedrs, par politiskajām norisēm valstīLatvijas Avīze, 2007.gada 17.jūlijs

”Varbūt nekā daudz laba neesmu izdarījis, bet pats svarīgākais, ka neko sliktu arī neesmu izdarījis.” Raimonds Pauls (TP), par paveikto 8.SaeimāAvots: Latvijas Avīze, 2006.gada 4.septembris

”Es ne fašismam, ne komunismam atdzimt neļaušu. Tie, kuri grib, lai Latvijā atdzimtu fašisms vai komunisms, no manis dabūs pa purnu.” Indulis Emsis, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs, runājot par nepieciešamību ar stingrākiem likumiem "pievilkt skrūves" krievu un latviešu radikāļu provokatoriem; Latvijas Avīze, 29.03.2005.