“Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?”(Jņ.6:60) …Vai tā?

Un vēl kas ir ļoti zīmīgi: viņi ar lielu entuziasmu uztver jaunos trendus – šī laika un pasaules garā uzbūvētas teorijas, kuru filozofisko koncepciju avoti ir klaji bezdievīgas nostādnes; tomēr jūsmotājus pusmetru virs zemes neaošā iedvesma, viņus vadošais gars neatklāj šo klajo beizdievibu: viņi paliek akli pret to, un aizvien aktīvi jauni “zinātnisko” trendu līdzskrējēji. Sākotnēji es biju par to ļoti patsteigts, jo biju sagaidījis konservatīvu stāju no viņu eksaltētās dievbijības. Bet nekā, taisni otrādi… viņi ir liberālāki par lieberāļiem.

To, ko nekad to nebiju iedomājies.

Mums apkārt ir nevis neticīgie…

kā mēs esam raduši domāt

Bet apostāti. Mums apkārti ir apostāti, no kristietības atkritušie vai krististību (zinājušie bet) noraidījušie.

Jo viņi, piedzimstot un uzaugot šajā kultūrā, nevarēja to nezināt, un nevarēja nebūt tās izvēles priekšā – pieņemt vai noraidīt.

Apostāti, nevis neticīgie.

Interesants pavērsiens.

Citiem vārdiem sakot: no Luther’a puses, rakstā ir iemaisījies viens vai otrs (piētisks) pāpratums. :)

Pie vajadzības būtu labi ievērot arī praksē, he, he! Es domāju, ka Loto daudz šķēpu ticis lauzts par šo – un tas arī vēl jo projām stipri lauž luterismu. Ir lietas, kas teitan tiešām nav svarīgas (adiaforas ), un tomēr – kas ir tad būtu svarīgs vai tas svarīgākais? Es domāju amatam atbilstīgs izglītības standarts. Jūsmotāju vidū, kā zināms, kancelē drīkst uzrausties teju vai ikviens “mūžības skartais”. Rezultāts tad ir bieži vien gatavais vājprāts. Bet arī vice versa piemēri ak, vai! Te man nāk Kierkegaard’s prātā – viņš labprāt runā ar bērniem, jo vismaz pie tiem pastāv cerība, ka viņi pieaugot pieņemsies prātā, iegūs tādu kā briedumu, bet kad tas ir tiktāl: ak Kungs, apžēlojies! Attiecinām to uz lielajiem titulu un augsto godus nesējiem (eminemcēm un ekselencēm).

Agrīnā Baznīca nebija administratīva struktūra, bet ticīgo kopība, kas vienota Kristus evaņģēlijā, jo Apustuļu laikā draudzes:

risināja mācības jautājumus kopīgi (Ap.d. 15),

sludināja kopā,

palīdzēja cita citai,

aizlūdza cita par citu (2Kor 8–9),

un ar to apliecināja Kristus evaņģēliju (2Kor 9:13).

Tajā pašā laikā nebija pastāvīgas draudžu apvienības vai centralizētas organizācijas. Vienotība bija garīga, nevis juridiska.

1. Antiohijas un Jeruzalemes draudžu sadarbība (Apustuļu darbi 15)

Galvenās tēmas:

• Mācības jautājumu risināšana kopīga – Antiohijā rodas strīds par apgraizīšanu. Draudze neizlemj viena pati, bet sūta Pāvilu, Barnabu un citus uz Jeruzalemi pie apustuļiem un vecajiem.
• Lēmumu pieņemšana kopīga – Jeruzalemē notiek apspriede, kur piedalās:
apustuļi,
vecaji,
visa draudze.
• Vienprātība Svētajā Garā un lēmums tiek formulēts ar vārdiem: “Svētajam Garam un mums ir paticis…” (Ap.d.15:28)
• Jeruzalemes draudze un pārstāvji raksta vēstuli un sūta cilvēkus, lai stiprinātu Antiohiju. Tā ir skaidra draudžu savstarpējās atbildības un vienotības zīme.

Ko tas parāda?

• Mācības jautājumus draudzes risina kopīgi, nevis izolēti.
• Ir savstarpēja paklausība, cieņa un atvērtība.
• Vienotība nav automātiska — tā tiek kopta.

2. Kopīga kalpošana un savstarpēja palīdzība (2. Korintiešiem 8:18–9:15)
Šeit Pāvils apraksta kolekti Jeruzalemes ticīgajiem, bet teksts atklāj daudz vairāk.

Galvenās tēmas:

• Kopīga sludināšana Pāvils sūta “brāli, kas slavens evaņģēlija sludināšanā” (8:18). Tas nozīmē, ka draudzes dalījās kalpotājos un strādāja kopā.
• Finansiāla palīdzība citām draudzēm Korinta piedalās ziedojumā Jeruzalemei. Tā ir praktiska mīlestība, kas pārvar attālumus un kultūras atšķirības.
• Aizlūgšanas cita par citu Jeruzalemes ticīgie lūgs par korintiešiem (9:14). Lūgšana kļūst par savstarpējas pateicības un vienotības saikni.
• Evaņģēlija apliecinājums Pāvils skaidri saka, ka šāda sadarbība ir evaņģēlija redzamais auglis:
“Viņi slavēs Dievu par jūsu paklausību Kristus evaņģēlijam.” (2. Kor. 9:13)

Ko tas parāda?

• Draudzes kopīgi sludina.
• Draudzes kopīgi palīdz.
• Draudzes kopīgi aizlūdz.
• Tas viss apliecina Kristus evaņģēliju.

3. Kā šie divi fragmenti sasaucas?
Ap.d. 15 2. Kor. 8–9

Vienotība (kopīga apspriede un lēmums) – kopīga kalpošana un ziedošana;

Mācības skaidrība (apustuļi un vecaji lemj kopā) – paklausība evaņģēlijam izpaužas darbos;

Savstarpēja palīdzība – Jeruzaleme palīdz Antiohijai ar mācību + Korinta palīdz Jeruzalemei ar ziedojumu;

Aizlūgšana — draudzes lūdz cita par citu;

Evaņģēlija apliecinājums vienprātība Svētajā Garā – žēlastības darbi parāda Kristus mīlestību.

4. Kopsavilkums

Agrīnā draudze nebija izolētu kopienu tīkls. Tā bija vienota Kristus miesa, kas kopīgi apliecināja Kristus evaņģēliju. Tur bija:
– vienprātība mācības jautājumos
– kopīga sludināšana un azlūgšanas
– savstarpējā palīdzība

Tieši tāpēc Pāvils var teikt:
“Viņi slavēs Dievu par jūsu paklausību Kristus evaņģēlijam.” (2. Kor. 9:13)

Šī vienotība bija evaņģēlija redzamā zīme.

Nevis ļaunprātīgie ir pret un labestīgie par, kā ir pieņemts pasaulīgā cilvēku sabiedrībā un bieži vien baznīcā, bet gan Kristum pieder grēcinieki, kas ir nevis labi un ļauni, bet attaisnoti un svētīti.

Kristus aicina grēciniekus, kas vai nu savā ļaunumā vai savā labestībā ir atkrituši no Viņa.

Lūk uz ko norāda Kristus. No sabiedrības izstumtais visļaunākais cilvēks var būt Viņa māceklis, kamēr vislabākais un pašaizliedzīgākais cilvēks pasaulē ir bezgalīgi tālu no Viņa.

Īsi sakot, mūs no Kristus šķir nevis darbu, bet neticības bezdibenis, kuru pārvarēt var vienīgi Kristus vietnieciskais upuris, jo pestīšana ir vienīgi Dieva žēlastībā, vienīgi caur ticību, un vienīgi pamatojoties uz Rakstiem.

Iedomājos, vai tas nav kādiem luterāņiem raksturīgi vai citur manīts

Ka pārskrien pāri tam romantiskajam ganiņi pie silītes, kā Feldmanis tak iesmēja

Bet uzreiz jābrauc pāri Jēzus zīdainim ar ceļa rulli
Viņš nācis nomirt, bez maz vai dzīvs mironis, no šūpuļa šo uzreiz karina pie krusta tā teikt no šūpuļa zārkā, no vienas kastes ārā otrā iekšā
Jo tak taisnošanas mācība, vietnieciskais upuris,
Ko tur daudz māžoties ar bētlemītēm
Jau pie šūpuļa dzied sēru dziesmu, dzimis, lai mirtu, ko tur bikses deldēt skolā…