Eclipse Tour

http://2008.eclipse-tour.org/blog

2010-01-25T17:38:00.002+02:00

Cerams, ka šim blogam reiz saņemsimies uzrakstīt turpinājumu. Kad tas notiks, tad rezultāts būs redzams iekš http://2008.eclipse-tour.org/blog
Bilžu vietas taupīšanas nolūkā izvākšu bildītes no šejienes ārā. Jaunajā lapā, protams, viss ir ar visām bildēm.

Kosmonautika, Ļenins un elektroepilators.

2008-09-07T00:02:00.006+03:00

No Vikas dienasgrāmatas ar manu iespraudumu par muzeju

22.07.2008. Šeit nav skaistu pastkartīšu, toties jūtama sen mirušā Kostjas Ciolkovska klātbūtne- šeit ir gan viņa muzejs, gan viņam veltītā ekspozīcija Kosmonautikas muzejā, gan viņa kaps, kas atrodas viņa vārda nosauktā parka centrā. Parku apdzīvo pensionēta vecuma sievietes ar pilnu make-up un smalkām platmalēm. Raķešzinātnes pamatlicējs Ciolkovskis ne tikai būvēja dirižabļus un mācīja bērniem dabas zinātņu noslēpumus, bet arī bija pirmās padomju zinātniski fantastiskās filmas „Kosmiskais reiss” zinātniskais konsultants.

-----
Apskatījām muzeju ar dažādiem kosmiskajiem aparātiem, kuru identiskie dvīņi jau sen devušies kosmosā, vai arī kuri domāti kā prototipi nākotnes ceļojumu kuģiem. Atsevišķas vitrīnas veltītas Latvijas zinātniekiem Fridriham Canderam un akadēmiķim Keldišam. Ļoti interesanta likās ēdamā vitrīna – izrādās, ka kosmonautiem otrajās brokastīs bija paredzēts ēst centimetru lielos kubikos sadalītu Rīgas baltmaizi.

-----
Kalugas sabiedriskais transports izceļas ar īpaši mājīgu interjeru- saloni rotāti ar mākslīgiem ziediem un aizmugurējais stikls- ar sienas tepiķi. Par braucienu jāmaksā izkāpjot. Laipnā kontroliere gan teica, ka šāda sistēma atvieglo dzīvi zaķiem.

Vairāki vietējie mužiki man apjautājās vai tiesa, ka katrs otrais latvietis saistīts ar SS un fašismu un vai krievvalodīgo liktenis Latvijā ir TIK traģisks. Iepazinos arī ar vietējo autoritāti Sergeju, kuram augšžoklī bija 10 zelta zobi. Pēc šīm sarunām naktī sapņoju, ka SSieši mani pratina, spiežot ar metāla presi sirds rajonā. Uztrūkos no sapņa un konstatēju, ka es patiesi esmu piespiesta pie zemes- man virsū uzvēlās smagais telts biedrs Pēteris.

Vīriešiem ir sācies epilācijas trakums, Salvis noepilēja visas kājas, Pēteris arī darbojas šajā virzienā. Tikai lielākā daļa meiteņu bradā apkārt ar matainām kājām.

Vakar bijām ekskursijā uz Tulu. Man visiespaidīgākais likās milzīgais centrālais laukums, kurā gigantiskais granīta Ļenins sadzīvo ar balto pilsētas administrācijas ēku un skeiteru rampu. Ļenina skatiens katru dienu redz Tulas nākotni- stilīgos jauniešus ar skeitiem, divriteņiem, magnetofoniem un aliņiem. Laukuma otrajā pusē izvietota Tulas svēto katedrāle. Tā komunisms draudzīgi sadzīvo ar reliģiju un kapitālismu.

Patvāru un ieroču muzejos mēs netikām, jo pirmdienas tajos ir brīvdienas, toties atradām lielu senlaicīgu kinoteātri, kura priekštelpas bija rotātas ar goda dēļu stilā veidotām ekspozīcijām par tuliešiem- Otrā pasaules kara veterāniem un padomju kino mākslas pērlēm. Dežurante pastāstīja, ka kinoteātra dalībnieki sadarbojas ar vietējiem bērnu dārziem un rāda bērniem multenes par brīvu. Tulā nopirkām gardus prjanikus ar dažādiem pildījumiem.

Šodien beigsies abu bobiku remonts. Plānojam braukt bez apstājas līdz Sarātovai, kur caur couchsurfing sarunāju mūsu komandai pit-stopu. Meiteņu mašīna ir dziedoša, savukārt puiši klausās hītus pa radio.

Dienasgrāmata: Uz Kalugu pēc kapitālā remonta

2008-08-31T02:02:00.009+03:00

(17.07.2008) Tā kā Salvja bobika motors nebija atdzīvināms, tam vajadzēja veikt kapitālo remontu. Vilkām auto uz ap 50km attālumā esošo pilsētu Kalugu un tuvākajā Gaz (bobikiem ir gaz, t.i. Volgas, motori) servisā meklējām kādu, kas mums varētu šai lietā palīdzēt,
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.

Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to "super" ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas "U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ", un devāmies prom.

Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.

Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4x4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:

View Larger Map

Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.

Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.

Dienasgrāmata: Zili zaļie pierobežas prieki

2008-08-27T01:57:00.007+03:00

Viktorija raksta:

Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.

Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.

Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.

Dienasgrāmata: pats sākums

2008-08-23T00:43:00.006+03:00

Sāksim publicēt šeit un ne tikai šeit atmiņas par mūsu braucienu. Vika jau sarakstījusi dienasgrāmatu tālāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā pastāstīt par pašu sākumu (ar pāris bildēm).

Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam "Tautas balss" un avīzei "5 minūtes" nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā "meiteņu" bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.

Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi "ieskrējām" pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.

Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.

Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt... Viņiem tur ir ģitāra... Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.

Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,

sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.

Eclipse Tour brauciens noslēdzies

2008-08-13T08:40:00.003+03:00

Vakar ap 22:30 ekspedīcijas dalibnieki biedzot sasniedza Rīgu, tikai divas dienas pēc sākotnēji plānotā aptuvenā ierakšanās laika. Bučas, mazliet sarunu un visi izklīda pa mājām, lai uzkrātu spēkus, apkopotu domas un dotos uz savām darba vietām (lielākajai daļai ekspedīcijas dalībnieku darbā bija jāierodas jau pirmdien). Lai arī ekspedīcija ir beigusies, šis emuārs savu eksistenci visticamāk vēl nebeigs, jo tuvākajā laikā paredzēts publicēt dalībnieku dienasgrāmatu. Dažas bildes no sagaidīšanas:

Dalībnieku sagaidīšana

2008-08-12T19:43:00.003+03:00

Šobrīd Novosibirskas Saules aptumsuma vērotāji varētu būt mazāk kā 200 km attālumā no Rīgas.

Viņi ziņo, ka aptuvenais ierašanās laiks Rīgā varētu būt no 21:00 līdz 22:00 (var arī būt vēlāk, tfu tfu tfu) pie VEF kultūras pils. Ja arī tu gribi redzēt sešus cilvēkus, kas nobraukuši aptuveni 11 000 kilometrus pa Krieviju un Kazahstānu ar "bobikiem" (UAZ), tad esi laipni gaidīts sagaidītāju pulkā.

Tiekamies pie VEF!

Dalībnieki sagaidīti :)

Jauns prognozētais ierašanās laiks

2008-08-12T19:07:00.001+03:00

Braucēji Visumu ap sevi kustina ātrāk kā biju plānojis, prognozējamais ierašanās laiks ap 22:00. Laiks vēl tiks precizēts, kad braucēji būs tikuši līdz Ogrei.

Eclipse Tour atgriežas Latvijā

2008-08-12T17:56:00.002+03:00

Brauciena dalībnieki ir vieksmīgi šķērsojuši Latvijas-Krievijas robežu un pamazām tuvojas Rīgai. Šobrīd plānots, ka dalībnieku sagaidīšana notiks šovakar ap divpadsmitiem naktī, stāvlaukumā pieVEF kultūras pils, vai stāvlaukumā pie Elkot Plaza (turpat netālu). Precīzāka informācija par ierašanās laiku un sagaidīšanas vietu vēl tiks publicēta.

Divdesmit devītā diena

2008-08-12T17:12:00.002+03:00

Dalībnieki šobrīd stāv uz Krievijas - Latvijas robežas, gatavi atgriezties Latvijā. Vakarnakt divos kāds bobis esot griezis saulītes uz Sarkanā laukuma Mauzoleja priekšā. Šodien tiekot iepirktas pēdējās mantas veikalos, ko gribētu paņemt līdzi pāri robežai (visādi našķi un akcīzes preces).

Paredzams, ka šovakar dalībnieki šķērsos robežu. Rīt, pavisam noteikti, viņus būs iespējams sagaidīt, tikai vēl nezinu kur. Tas tiks noskaidrots pavisam drīz - sekojiet notikumu attīstībai!

Divdesmit astotā diena

2008-08-11T08:49:00.004+03:00

Dalībnieki šorīt pamodās Čeboksaros un kopā turpina ceļu uz Latviju. Laikam puišiem vajadzēja piedzerties un meitenēm izvēdināt galvu pa blakusceļiem, lai lielākos strīdi tiktu nolīdzināti.

Lielākajai daļai no dalībnieku šorīt vajadzēja atrasties savās darba vietās, lai gan fakti rāda, ka viņi tur nebūs vēl 2-3 dienas. Tik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai bez tehniskajām ķibelēm atbrauktu no vietas, kur viņi šobrīd ir. Dalībnieku vīzas beidzas rīt, 12. augustā, tāpēc ir arī variants, ka dalībnieki centīsies visu paveikt arī pa vienu dienu, kas arī nav nereāli.

Meiteņu mašinai "Betijai" ir nomainīts radiators un karburators.

Ap pulkstens 23 pēc Latvijas laika un 24 pēc Maskavas laika, dalībnieki atrodas ap vai iekš Maskavas. Meiteņu ekipāža ar "Betiju" apbraukšot pilsētu pa apvedceļu, puišu ekipāža taranēs pilsētu caurbraucot. Neapstiprinātas ziņas, ka puišu mašīnai nokritis izpūtējs.

Norises karte.

Divdesmit piektā diena

2008-08-08T10:20:00.003+03:00

Es īsti nezinu kā nodefinēt braukšanu "atsevišķi" ar 5 minūšu intervālu, bet nu tā iet, ka sasēdina katru dzimumu savā mašīnā un papildina to visu ar problēmām. Ceļotāji ir aptuveni 2200 kilometrus (pa taisnu līniju) no Rīgas un meiteņu bobis ziņo, ka tuvojas Jekaterinburgai.

Izrādās, ka puišu bobī ir Lāču maize (tātad nav apdalīti ar ēdienu), tiesa, meiteņu bobim maize sāk beigties.

Interesants piedzīvojums Omskā - meitenes labojušas savu bobi pie "zekiem" jeb cietumniekiem stingra režīma cietumā. Laikam ir salabojuši, jo viss ripojot. Pabraukušas garām Jekaterinburgai.

Puišu bobika ekipāža no bēdām esot vakar apdzērušies, pēc tam kolhozā sapirkuši pilnas kannas ar lētu degvielu un šobrīd traucoties pakaļ meiteņu ekipāžai.

Norises karte.

Gribi iepazīt cilvēku - uzkāp kopā ar viņu kalnos

2008-08-07T19:19:00.004+03:00

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ ("vadzis ir lūzis" 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas "izturību":
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: "tie jau tādi sīkumi vien" un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!

Izmaiņas ziņu publikācijā

2008-08-07T19:10:00.002+03:00

Ņemot vērā izmaiņas komandā (par pastāstīsim nākamajos ierakstos), turpmāk īsās ziņas no puišu ekipāžas tiks publicētas šeit: http://twitter.com/eclipsetour2
savukārt meiteņu ekipāža turpinās izmantot šo: http://twitter.com/eclipsetour

Pieraksti no ceļotāju diensagrāmatas

2008-08-07T18:47:00.004+03:00

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā -- bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. "Pa taisno" nesanāk pārāk taisni vai ātri -- mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss -- priekšā "plikas" sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve -- klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
-- Otkuda vi?
-- Iz Latvii!
-- Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs. Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums -- kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide -- mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Divdesmit otrā diena

2008-08-05T20:45:00.003+03:00

Diemžēl man ir zināms ne vairāk kā jums - braucēji ir palikuši tikai trīs un turklāt vēl apmaldījušies un bez benzīna. Zīlēšu, ka Novosibirskā kāds vai visas meitenes ir iekāpušas lidmašīnā un devušās uz Latviju.

Divdesmit pirmā diena

2008-08-04T14:33:00.001+03:00

Bobiku mazgāšanas diena

Divdesmitā diena

2008-08-03T11:07:00.003+03:00

Ilgi gaidīto notikumu dalībnieki vēroja ļoti netālu, taču ne savā galamērķi - Novosibirskā. Pilnais saules aptumsums tika sagaidīts un vērots uz Kazahstānas - Krievijas robežpunkta 400 km attālumā no Novosibirskas, kamēr tika pārbaudītas visas mantas - ieskaitot līdzi vestās maizes iekšpusi.

Šobrīd tiek ziņots, ka ir palikuši pieci dalībnieki (nav zināms kurš un kapēc ir apēsts). Abi bobiki atkal esot salūzuši, bet dalībnieki atrodas 100 kilometrus no Novosibirskas (nav zināms vai braucot no vai dodoties uz).

Norises karte.

Septiņpadsmitā diena

2008-07-31T23:28:00.002+03:00

Pēdējās ziņa no dalībniekiem - viņi tuvojas Pavlodarai. Novosibirskā viņiem jābut pirmajā augustā un tas ir rīt. Ņemot vērā kartē uz aci mēramo attālumu un to, kādā ātrumā dalībnieki veic ceļu - otrdien bija Kizilordā, šodien tuvu Pavlodarai - tad jāsecina, ka Novosibirskā viņi ieradīsies 1. augusta pēcpusdienā. Ja brauks visu nakti - tad no rīta. Vēl, protams, nav zināms cik ilgi būs jāsēž uz Kazahstānas-Krievijas robežas un vai neatgadīsies kādas ķibeles ar bobikiem.

Norises karte.

Piecpadsmitā diena

2008-07-29T13:00:00.000+03:00

Pēc trīs dienu klusēšanas izrādās, ka ceļotāji ir sekmīgi izbraukuši cauri stepei-tuksnesim pie Arāla jūras. Vienīgais ziņotais ievainojums - vienam no bobikiem nomainīta motora galvas blīve.

Tuksnesī esot nogaršots kamieļmātes piens. Visi esot nopeldējušies Arāla un Kaspijas jūrās.

Pēdējā ziņotā atrašanās vieta - Kizilorda, kas ir tuvu pie Baikonūras.

Vienpadsmitā diena

2008-07-25T11:08:00.002+03:00

Top ziņa: Pēterim esot nogriezti mati, jo garās cirtas nepatīkot vietējiem musulmaņiem.

Vēl nav īsti skaidrs cik traki, taču viens no bobjiem ir iedzīvojies jaunās tehniskās ķibelēs. Domājams, ka nav tik traki, savādāk tas tiktu plašāk noziņots.

Ceļotāji šobrīd atrodoties ap Atiarau un braucot kā pa dienu tā pa nakti - nav brīnums, ka tehnika lūzt.

Norises karte.

Desmitā diena

2008-07-24T13:09:00.002+03:00

Ceļotāji iebraukuši Kazahstānā.

Izlēmuši nebraukt pa taisno uz Novosibirsku, bet braukt uz Atiarau pusi - Arāla jūru.

Iztērēti 4 lati "netrafarētajai ceļu policijai", tika vests viens stopotājs.

Devītā diena

2008-07-23T11:54:00.005+03:00

Eclipse-Tour jeb Saules Aptumsuma Ceļojums, kurā trīs džeki un trīs džuses ar diviem bobikiem brauc pa Krieviju un Kazahstānu, apceļojot interesantas vietas ar mērķi nokļūt Novosibirskā, kur varēs vērot pilnu saules aptumsumu.

Šobrīd abiem bobikiem ir kapitāli atremontēti motori. Salvja bobikam - tāpēc, ka motors nobeidzās, Lienes bobikam "Betijai" - tāpēc, ka bija vecs un dalībnieki uztraucās par viņa dzīvotspēju. Dalībnieku mērķis tagad ir nokļūt līdz Uraļskas pilsētai Kazahstānā, kur arī tiks lemts vai iekavētais laiks netraucēs apmeklēt apskates objektus Arāla jūra un Baikonūras kosmodroms. Ja dalībnieki, nokļūstot Uraļskā, secinās, ka pārvietošanās ir bijusi par lēnu, tad ceļojums mainīs līdz šim nosprausto maršrutu un dosies uz Novosibirskas pusi.

Šodien kāds vai abi no bobikiem esot dabūjuši sodu kā arī kautko notriekuši pa ceļam. Acīmredzot tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks. Nav arī zināms vai sods ir saistīts ar notriekšanu. Šorīt no rīta esot izbraukts cauri Tambovai. Pēdējās ziņas aptuveni šodien divpadsmitos - esot Saratovā. Saratova ir aptuveni 1 500 kilometru attālumā no Rīgas, kas nozīmē, ka, kopš vakar bobiki tika dabūti no remonta, ir veikti aptuveni 700 km pa tiešo līniju. Reāli kopējā kilometrāža varētu būt jau ap vai pāri 2 000 kilometriem.

Par šo ceļojumu stāstīja podkāstā "Podkāsts numur 15", ko veido Artūrs Mednis un Miks Latvis. Jāsaka, ka vadītāji nebija savos augstumos un lielākoties runāja par "kautkas kautkur brauks", "jau brauc" un "īsti nezinu, kur viņi brauc". Lielāka uzmanība tika pievērsta faktam, ka šajā braucienā piedalās divi blogeri - Pēteris Caune (cu, http://monkeyseemonkeydo.lv/) un Mārtiņš Bruņinieks (aiz.miga.lv). Patiesībā, lielākus vai mazākus blogus raksta gandrīz visi no dalībniekiem, izņemot operātori Viktoriju.

Plašāk par ceļojumu var uzzināt ceļojuma oficiālajā lapā http://flashmob.lv/eclipse, jaunākās ziņas var iegūt no twitter un aktuālāko notikumu apkopojumi pieejami šajā blogā.

Notikumiem var sekot līdzi arī skatot Google Maps karti, kas tiek regulāri atjaunota.

Astotā diena

2008-07-22T18:30:00.002+03:00

Ceļojums turpinās - abi bobiki jau brauc tālāk pa Krieviju! Esot bijušas divas tikšanās ar vietējo "GAI" jeb ceļu policiju. Pagaidām bez kukuļiem.

Septītā diena

2008-07-21T12:34:00.003+03:00

Ceļotāji vēl arvien nav tikuši ārā no Kalugas bobika remonta dēļ. Aiz garlaicības tikusi nomainīta apmetne, šobrīd tā atrodas Okas upes krastā pļavas vidū. No satelītkartēm šķiet, ka varētu būt labs skats uz pilsētu. Pēc Kalugas laika ziņām - turpmākās dienas būs siltas un saulainas.

Bez vietējo alus produktu testēšanas, dalībnieki šodien plāno doties ekskursijā uz Tulu, kas atrodas netālu.

Nākamā diena, kad ceļojums varētu pakustēties uz priekšu (bobiks varētu būt saremontēts) ir rīt, otrdienā. Gaidām jaunumus vai ceļojums turpināsies.

Norises karte.