Elizabethneimi

Laimīgu-2021

noreply@blogger.com (Liz) — Fri, 01 Jan 2021 08:55:00 +0000

Neskatoties uz visiem pārsteigumiem, zaudējumiem, kavējumiem un citām grūtībām, šajā gadā, ko mēs sagaidījām kaili, basi un badā, man viss patika tīri labi.

Īpaši Flipline studio spēles un batuts, kas palīdzēja man izvilkt pavasara karantīnu.

Īpaši mans ģeniālais lēmums negaidīt plānoto atvaļinājumu augustā, bet mainīt biļetes un laist uz kalniem un jūru tūlīt, kamēr korona apklusa. Nākamajā dienā pēc atgriešanās no Horvātijas tā jau bija sarkanajā sarakstā.

Īpaši labs ieguldījums supadventures.me SUP kursā. Joprojām skatoties uz Daugavu nevaru uzstiept uz galvas, ka stāvēju tās vidū uz neliela dēlīša.

Īpaši lēmums iemainīt grupu treniņus pret individuālām nodarbībām zālē. Īpaši Martini Fiero, īpaši DaGamba, īpaši pavasara individuālās orientēšanās trases, kuras bija tik grūti iziet, īpaši mani gudrie, asprātīgie un nogurdinošie bērni.

Šo gadu mēs sagaidām spēlējot Uno, kurā man jau tagad ir bremzes reputācija, un es ceru, ka tas neko nenozīmē. Un tāpēc par mieru un par laiku visiem, par veiksmi, par panākumiem, par ārstiem, par tumsas beigām, par sniegu, slēpošanu, peldēšanu un par manu jauno starta tērpu!

Sporta diena vs laba diena

noreply@blogger.com (Liz) — Fri, 22 May 2020 22:04:00 +0000

Sports man visu dzīvi sabojājis! (c)

Šovakar gāju pēc treniņa no sporta kluba, bet pirmajā stāvā tam ir bārčiks. Gāju un žēli skatījos. Sēž cilvēki ārā piesaulītē, dzer vīnu, kafiju... Un es ko? Es neko. Pasportoji - ej savās smirdīgajās drēbēs mājās tagad un ēd olbaltumvielas, lai atjaunotu muskuļus, un ogļhidrātus, lai aizvēru ogļhidrātu lodziņu. Un par alkoholu aizmirsti, bet kafijai jau par vēlu. Saku, visu dzīvi sabojājis. Atnāku mājās, gūglis jau redzēja, kur es biju un iesmēj par mani, jautā: "Kā novērtēsiet restorānu "Dārzā"? Cilvēki to novērtē uz 4.8" Apsveicu! Un es nezinu, kā novērtēšu, neesmu bijusi ne reizi, lai arī kā gribētu.

Rīt man ir laba diena. Es ar tīriem matiem, rokenrola drēbēs iešu uz mežu dzert grādīgos dzērienus (pat ja tie būs 300 grami vīna uz 20 kilometru gājienu). Un uztaisīšu bildi jaunā jakā. Un tad ielikšu viņu šeit.

40

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 13 Jan 2020 21:55:00 +0000

Es atceros savu 20. dzimšanas dienu un neatceros 30. Bet droši varu pateikt, ka man desmitgade no 30 līdz 40 ir bijusi mainīgāka un aizraujošāka, nekā desmitgade starp 20 un 30. Un es labprāt pateiktu, ka šo intensīvo dzīves plūsmu 40-gadīgam cilvēkam palīdz izturēt trīs lietas. Ibuprofēns, mebikārs un kofeīns. Bet tagad ir modē būt un, galvenais, izskatīties pozitīviem, tāpēc padalīšos ar savām 40 gadu laikā sakrātajām dzīves gudrībām.

Jebkurā nesaprotamā situācijā:

- atver gūgli un lasi. Meklē atbildes uz visiem tevi interesējošiem jautājumiem - kāpēc tik daudz sprāgušu maijvaboļu pludmalē, kādi gripas štami būs aktuāli šogad, kāpēc četrgadnieks runā pretī. Savas intereses, savu bērnu intereses, savu tuvāko intereses, savu antagonistu intereses.

- slēdz iekšā mūziku. Kādu Ramštains padara agresīvu, bet uz mani tas atstāj taustāmi terapeitisku efektu.

- ej ārā - plašas telpas sajūta palīdz iziet no iestrēguma, un cilvēku iztrūkums sekmē prāta smalko noregulēšanu.

Bet tas arī ir viss.

London CallingTrip 2

noreply@blogger.com (Liz) — Tue, 17 Sep 2019 08:24:00 +0000

Londona, otrā reize, maijs 2019.
Baiss slinkums rakstīt vēlreiz. Viss būs šeit.
Krieviski.

Ir tur skaisti, nepastrīdēsies.

Ministry and Metallica

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 05 Aug 2019 13:50:00 +0000

Kaut kā nejauši vienā nedēļā ir gadījušies divi koncerti.

Uz Ministry es gāju viena. Pirmdienā. Skaidrā. Ar mašīnu.

Pēc koncerta iznācu kurla, viscaur slapja un apdullusi. Aizvilkos līdz mašīnai, brīdi mēģināju sataustīt, vai esmu dzīva un vesela. Tad domāju, vai esmu skaidrā un var braukt. It kā neko lietojusi neesmu, bet, ja vadās pēc sajūtām, tad pārliecināta neesmu.

Nākamajā dienā sapratu, ka sastiepu muguru, ausīs troksnis nepārgāja divas dienas. Bērnam teicu, lai netrenkā mani, jo esmu veca slima sieviete. Lūk ko vecā slimā sieviete darīja pirmdienas vakarā.

Kā es tajā slampit ieskrēju, tā arī izlidoju, ar rokām pa priekšu. Tad pafilmēju minūti, lai nākamās paaudzes redz, kā jāpavada pirmdienas vakari, un tad turpināju pirmajās rindās.

- Jesus Built My Hotrod

- Just One Fix

- N.W.O.

- Thieves

Karsti iesaku! Jirgensens zina, ka viņam ir 60, un viņš jau trešo dzīvi kredītā dzīvo, tā viņš arī uzstājās. Labākais komentārs no YouTube:

- Al is so obviously sober here. It makes for a much more energetic performance.

- I channeled a lot of anger with the aid of ministry. I probably would have exploded otherwise.

- Only music when played on max with the car windows down is guaranteed to scare or piss off everyone.

Un pēc pāris dienām bija jau jābrauc uz daudz lielāku un grandiozāku šovu. Te nu kā parasti, ne ko pielikt ne ko atņemt, kas ir bijis uz Metallica mēroga monstriem, zinās pats. Bet! Vienreiz Reznors man par godu koncertā nospēlēja divas savas mīļākās dziesmas, kuras viņi nav spēlējuši 9 gadus, un šīs bija arī manas mīļākās dziesmas. Jap. Šogad Metālikas setlistē bija Ride The Lightning. Spēlē viņi dziesmu, bet es nesaprotu - tas tak nav Ride The Lightning! Bet tad ko viņi tur spēlē? Elizabete, tev par godu viņi spēlē tavu mīļāko Metālikas dziesmu, The Four Horsemen. Neticat? Lūk, 2014. gada ieraksts:

Fantastiski profiņi. Pateicības video no visām pilsētām až līdz asarām parauj.

Un otrs ģeniālais gabals, ko Mačete koncertā nodziedāja igauņu valodā, bet es tagad klausos viņu mašīnā. Oriģinālā. Un, lai gan tas nevienu nebesī un nebaida, dziesma ļoti laba. Laik!

Kāpa 2019 Alūksne

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 15 Jul 2019 08:31:00 +0000

Šogad mēs startējām jau visi četri.

Bet ar piepūšamo matraci un gulēšanu mašīnā ir grūti. Kaut kas tomēr jādara.

WMOC2019

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 15 Jul 2019 08:08:00 +0000

Pasaules Vecmeistaru Čempionāts orientēšanās sportā. Šajā pasākumā mēs piedalījāmies kā brīvprātīgie, galvenokārt tāpēc, ka tad varēja saņemt divus brīvstartus (citādi, dalība velk uz 120 eur). Kaut ko esam vinnējuši, kaut ko zaudējuši.

Protams, pirmais vinnests ir tas, ka strādājot var redzēt daudz vairāk, nekā vienkārši skatoties. Dažreiz pat vairāk, nekā piedaloties. Šogad esam strādājuši punktu sargu komandā. Sēdi pie KP un gaidi, vai kāds viņu negribēs nozagt vai sabojāt. Nevienu no mūsējiem negribēja. Darbiņš nav grūts, īpaši, ja tev tajā dienā nav brīvstarts. Dzegužkalnā un Vecrīgā sprintus mēs neskrējām, toties skatījāmies, kā to dara citi - gan tie, kas paņēma vietas (un tās tika anulētas), gan tie, kuri īsti nesaprot, ko meklē. Pienāk pie punkta - a, nav īstais! Tādu dalībnieku tur bija vairāk nekā es varētu iedomāties.

Jā, tas ir sniegs jūlijā. Vai krusa.

Toties pārējās trīs dienas darbs bija mežā, kur divas no tām bija paredzēts arī skriet. Sākotneji es vispār iedomājos, ka dienās, kad mēs skrienam, mēs nestrādājam, bet tad mums pateica, ka takš mierīgi varēs apvienot. Nu... Lieta tāda, ka darbs ir no apmēram 8 līdz 17, bet starti - no 10 līdz 13. Mums nozīmēja darba vadītāju zināmu kā Vollijs Kukks. Mūs ieveda mežā un tur atstāja sargāt KP. Es bikli jautāju, kā būs ar startiem, uz ko saņēmu ļoti neskaidru atbildi, ka nu emm, es sprintā piedalījos, uz šito mani arī pierunāja, mož kaut kas sanāks. Vollij, ko tu tikko pateici? Kas tad ir ar tiem startiem? Nu, no tā izriet brīvprātīgā pirmais bauslis: katrs pats par sevi.

Tev vajag pusdienas? Zvani un prasi. Un tad ej pakaļ, jo darba vadītājs sarunājas un viņam nav laika glupībām. Tev ir starts? Tiec galā pats. Mēs ar vīru vienkārši nostartējām uz maiņām. Viens skrien, otrs pieskata 8 punktus reizē.

Starp citu, vidējā distance bija Bumbukalnā. Es nedaudz raustījos no tā, kā es nez tur uzstāšos, jo tas mežs ir... Man likās, ka es ne tas, ka iziet distanci, es starp saviem sargājamiem punktiem apmaldīšos! Tas mežs ir kā spoguļu labirints - viscaur visur vienāds, praktiski bez piesaistes objektiem, toties punktu daudzums ir 10 uz 500 kvadrātmetriem. Skrienot, es paņēmu vienīgo man iespējamo taktiku - paņem azimutu, cieši turi un skrien cik spēka, kamēr nenovirzījies. Par laimi, bija vismaz saule, kas man visu laiku palīdzēja nezaudēt virzienu. Tikai tāpēc man izdevās iziet visu distanci, un pat bez lielās maldīšanās. Gandrīz visus punktus es atradu viegli un ātri, tikai uz diviem iztērēju uz katru pusstundu. Bet tas ir labāk, nekā uz katru iztērēt 10 minūtes. Vienīgais punkts, ko es e tas, ka neatradu, bet sajaucu vai nesapratu bija finišs. Vairāki starti ir normāla parādība, bet ar vairākiem finišiem man vēl nebija nācies saskarties, un tāpēc es ne uzreiz ievēroju, ka man jāņem nevis 100KP, bet 200.

Pēdējā dienā garā distance norisinājās Lilastē. Šeit arī bija kalngals lieliskajai organizācijai. Sāksim ar to, ka rezultātu pēc Bumbukalna mums ar vīru abiem nebija - es atzīmējos ne savā finišā, bet viņš neaizgāja atzīmēties uz galveno finišu. Tas ir jā, ir ne tikai vairāki finiši, bet ne visos tevi piereģistrē kā no meža izgājušo. To gan arī neviens nepateica. Tāpēc viņš nodeva mūsu identus meitenei, kas solījās atrast mūsu rezultātus. Viņa to izdarīja, bet pēdējās dienas starta rītā mūsu identi bija pie viņas. Par laimi, bija viņas vārds, paredzamā atrašanās vieta un telefona numurs. Telefonu viņa necēla, un atrašanās vietā neviens viņu nepazina. Un arī es neteiktu, ka rautos man palīdzēt. Nav Emīlijas, un viss, ej prom. Vot tas ir serviss! Mēs atceramies - komandas darbs, katrs pats par sevi. Arī, ja tagad neesi darbinieks, bet dalībnieks. Es biju uzstājīga, un galu galā atradās čalis, kam bija nojausma, kas par Emīliju, un viņš sazvanīja kādu, kas bija viņai blakus. Identus es dabūju. Bet.

Bet viņi abi ir pie manis. Mūsu darbavieta ir 1.5 km nost no sac. centra, un centrs ir 1.5 km nost no starta. Starti notiek no 10 līdz 12.30. Garā distance. Es startēju 10, un, lai cikos es finišētu, nav ne mazāko izredžu, ka es paspēšu aizskriet no finiša līdz darbavietai, un vīrs no turienes - līdz startam. Ok, šeit nospēlēja arī mūsu neattapība - es varēju nodot identu vīram pa ceļam uz savu startu. Mēs varējām satikties distancē, jo viens no mūsu sargājāmiem punktiem man bija arī paredzēts. Bet līdz tam visam mēs neaizdomājāmies. Vīrs līdz pēdējam sēdēja ar punktiem un pat nepasauca maiņu no orgiem, tad gaidīja mani finišā, bet es finišēju pēc divarpus stundām, tieši, kad slēdza startu.

Jautājums būtu, ko tad es ņēmu tik garu distanci. Bet tas ir vēl viens knifs. Es pieteicu mūs vidēji sarežģītai, vidēja garuma distancei, un biju stipri pārsteigta, uzzinot, ka mani ielika OPEN3 (garā un sarežģītā) un vīru - 21A. O_o

Es gan slepeni priecājos par tām divarpus stundām (kontrollaiks 3h) un par distances garumu un sarežģītību, jo reāli sajūtos kā Pasaules Čempionātā. Katru punktu atrast bija nereāli grūti, un ne tikai man. Bija karsti, bija ilgi, bija sarežģīti. Visu laiku atcerējos to anekdoti, kur čalis tuksnesī džinam no pudeles izteica vēlēšanos nokļūt mājās. "Tad ejam" "Bet es gribu ātri!" "Tad skrienam". That exactly. Gribi mājās - nāksies skriet, jo gals vispār nav vēl redzams. Meklējot dažus no tiem punktiem, es atradu VISUS kvadrantā esošus - citreiz, 6-7 gabalus, dažus par divreiz. Un, lai gan nevienu reizi nepazaudējos ar galiem, punkta smalkā precīzas atrašanās vieta atņēma man visas intelektuālās un fiziskās rezerves. Ja vidējā distancē es ar visu diskābeli par finišu biju ar sevi un distanci apmierināta, tad šeit teju jāraud bija, aiz noguruma, niknuma uz apstākļiem, savu tupošanu mežā un orgu kļūdām. Bet distanci es pieveicu, un pat finišu atzīmēju īsto. Bet, protams, aizmirsu viņu nodot īstajā finišā! AAAAAA!

Toties pēc tam peldējāmies siltajā viļņainajā jūrā, un banketā bija burvīga uzkoda ar baklažāniem un riekstiem. Pārējais blah.

Vārdu sakot, plusi un mīnusi:

+ lieliskas distances un fantastiska apvidus izvēle. Vēl tagad nevaru beigt tašīties, iedomājoties, kā tajā spoguļmežā bija ārzemniekiem, kas nekad tur nebija bijuši. Tas taču ir īsts pasaku mežs!

+ kartēm nav ne vainas

+ galvenais darbu vadītājs (starp citu, tas pats Edijs) bija ļoti labs, pārējie gan bija mainīgas kvalitātes. Īpaši Vollijs.

+ centrā lieliska kafija un kebabi. Bet lēti gan nebija.

+ mani no rokas nopirktie Salomoni ir ideāli. Labi, ka neņēmu Inov8.

+ tusiņš kā parasti rullē, mani visu laiku pavadīja sajūta, ka man ir 17 (gan dēļ darba vadītāja, kurš manā dzīvē nedaudz nofigurēja manos 17 gados, gan dēļ sabiedrības, kur visu laiku jūties kā skolniece, jo citi ir divreiz vecāki par tevi)
+ īpaši iekapāja vecā pasaules orientieristu elite un lūk šie cilvēki - vecuma grupa WM90. D e v i ņ d e s m i t. Jap, viņiem ir nedaudz zem 100, viņi brauc uz ārzemēm un tur orientējas mežā. !!!1111 Un viņu ir tik daudz, ka var pat aizpildīt pjedestālu. (pagājušogad saka, bija arī grupa 95, šogad gan vairs nav neviena).

- Paldies par garo distanci, bet nākamreiz tomēr varbūt ņemiet vērā, ko es pasūtīju, takš ne tāpat vien es izvēlos distanci sev pa spēkiem!

- Paldies par to, ka nekad neatbildējāt uz manu e-pastu par šo situāciju, Lielisks darbs! Es pat zinu, kurā par to bija atbildīgs.

- Tas bija tas pats cilvēks, kurš sēdēja reģistrācijas teltī, kad es jautāju pēc Emilījas. Hallo, ja jūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem dažādos jautājumos, tad, ja jūs nezināt Emīliju, vajadzētu pajautāt, kas ir par problēmu un meklēt alternatīvus risinājumus, nevis - neko nezinu, ej prom.

- Ēdināšana bija fui. Badā nepalikām, es arī negaidu, ka brīvprātīgos baros ar delikatesēm, bet nu tik klaji ielikt lētākos pieejamos produktus… Nu eu. Ja tas ir vienreiz dienā, tad vēl tā, bet ja es zinātu, ka mans bērns aizbrauca tur strādāt uz nedēļu, un tur viņu šādi baroja - nu tas ir aizgalds.

- Katrs pats par sevi. Jap. Noorganizē pusdienu piegādi un startus sev pats.

- Sprinta rezultāti anulēti. Hehe, no gan vajadzēja paredzēt no kroga nosaukuma, kur bija tie vārti, ko neizdevās atvērt.

Bet galu galā visiem brīvprātīgajiem iedalīja prizmas, šalles un identu maciņus, un es, kā tāds iezemietis, kas saņēma krāsainās krelles, paliku apmierināta. Iešu vēl.

Te ir neliels video no pēdējās dienas (Edgars Sparāns)

High-2019

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 15 Apr 2019 20:23:00 +0000

It's high time of the year

Atmiņu kolekcija

noreply@blogger.com (Liz) — Fri, 05 Apr 2019 09:44:00 +0000

Pāris dienas atpakaļ man bija atklāsme. Kā jau Le Feu D'Issey adikts pēdējos vismaz 10 gadus es pavadīju Ugunsbumbas un tās analogu meklējumos. Bet jā, tad bija tā atklāsme. Mož pietiek skraidīt pakaļ pagātnes rēgiem? Es tāpat nepirkšu vintāžas paraugus no ebay par 300 eiro, jo smaržas ir smaržas - tās bojājas arī iepakojumā neatvērtas. Tās dažreiz jau no ieliešanas brīža atšķiras no oriģināla vai no 1998. gada oriģināla! Takš pilna pasaule jaunu smaržu un jaunu atmiņu to be. Nē, nu skaidrs - jūtīgs deguns, riebums mēģināt visu mūsdienu pretīgo produkciju un tā, bet tomēr... Jaunā meklējumus es sāku ar lasīšanu. Un lasot atcerējos, ka ne ar vienu Ugunsbumbu cilvēks dzīvo - gadsimta sākumā man bija daudz foršu smaržu, jo Brīvības/Ģertrūdes stūrī bija foršs Kolonnas veikals, kas man bija vienmēr pa ceļam.

- Ar Ugunsbumbu un Gaismasbumbu viss ir skaidrs. "Jums nepatīk neviens aromāts? Es zinu, ko jums vajag".

Ugunsbumbas centrs vienmēr būs 2001. gads, Oludeniza, Gaismasbumbas - 2002. gads, Londona.

Tad vēl man bija...

- Versus Donna (Versace), bet pie tām es atpakaļ vairs neiešu. Smukas smaržas, bet šobrīd tas ir par daudz.

- Dolce Vita (Dior) - o, šīs es kādu brīdi nēsāju, un viss bija ideāli. Man bija 20, es pēdējo gadu mācījos RLMK, kazino bija jauna treniņskola, un tur bija čalis, ar kuru man radās tāda ķīmija. Šīs smaržas viņam arī patika. Čalis gan ir tāds hipsters, un kaut kā tālāk par smaržu līmeni viņš man krita uz nerviem, bet bija jauki. Man toreiz bija milzīgas platformu kurpes, no kurām es dzērumā nokritu. Un tumšsarkans džemperis, un pelēki zīmuļsvārki ar šķēlumu, un nenormāli lakota soma. Un vispār, viss gāja tikai konkrētā krāsu komplektā - melns/pelēks/tumši sarkans/neonzaļais.

- Python (Trussardi) - tās es nopirku, jo piedāvājumā bija neliels tilpums. Smukas, saldas, balzāmiskas, pūderīgas, bet kazino bija vēl viena meitene, kura tās lietoja, viņai tās piestāvēja daudz daudz daudz labāk. Es esmu tām par asu.

- Cielo (Byblos) - nejauši nopirktas Ventspilī, arī nelielā tilpumā. Ārkārtīga cukurvate, bet patīkamas. Nu, cukurvate man reāli ir blah.

- UCB Cold - tas gan ir tualetes ūdens, nopirku 1999. gadā United Colors of Benetton/Sisley veikalā Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī (vai maz kāds atceras, ka bija tāds veikals?). Smaržu ziņā es redzu, es toreiz vilku visu pēc kārtas. Atceros, ka teicu toreizējam boifrendam, ka man cold piestāv labāk par hot, es tomēr esmu tāda vēsa meitene. Interesanti, jo vismaz toreiz es visu laiku tēloju ugunsgalvu, bet - kā ūdenī skatījos par savu vēsumu. Cold it is.

- Red Samba - no kāda stilīgo drēbju veikala, neatceros vairs, kura. Limpene nu baigā, bet ir tajā kaut kas tāds, vasarīgs un uzrunājošs.

- Envy (Gucci) - man viņas nebija, un nebūs, bet aromāts ir visai zīmīgs savam laikam. Visas smaržas toreiz bija saldas un smagas, bet šīs bija... Eu, kurš ~~pīpēja zāli~~ ēda rukolu? Priekš zāles - nereāli spēcīgas, pilnīgi no kājām nones, bet mute paliek vaļā. Es vēl šobrīd varu restaurēt šo aromātu galvā (vai degunā). Absolūti fantastiks! Bet es tomēr neesmu tā, kam piestāv ļoti garšīgu salātu smarža.

- Feminite du Bois (Shiseido) - kad man pagalam beidzās Ugunsbumba, es sāku meklēt analogus vai ko līdzīgu. Kāda ne pārāk gudra konsultante man iesmērēja šīs - esot līdzīgas. Kurā vietā? Ar to, ka austrumnieciskas? Viņas ir salkani saldas pārsaldas bez jēgas un vēl ar kaut kādu eļļu smaku, un tikt vaļā no viņam nav nekādu izredžu, ne tev, ne citiem. Es pat to nosaukumu redzu tā: "Sievišķība bueeeee".

- Amorito (The Body Shop) - vēl viena pasaka, tā teikt, par lētām naudām, un atkarība uz mūžu no šokolādes nots aromātos. Neskatoties uz to, ka pret pašu šokolādi es esmu visai rezervēta.

- Flower (Kenzo) - tās 2005. gadā uzdāvināja mammai, bet lietoju es. Neteiktu, ka pilnīgi manas, bet bija ok. Līdz brīdim, kad pudelīte saplīsa vannas istabā. It was the end of all our dreams.

- Wish (Anna Sui) - 2005., pirkām krusstēvam dāvanu, man iedeva testeri. Smarža tiešām smalka un jauka, bet tas pats, kas ar Envy, tikai dalīts ar 547. Zaļas un patīkamas, priekš fejas. Which is not me.

- In Motion (Hugo Boss) - 2006. gada mana vīra smaržas. Tā jaunieša smaržas, ar ko es precējos. Viņa arī vienīgās smaržas. Joprojām foršas un joprojām ir man mājās (abi).

- Elixir des Merveilles (Hermes) - mans pirmais mēģinājums atrast pavisam jaunu savu aromātu. Šo izvēlējos pēc apraksta, un mamma man viņas uzdāvināja. Smukas! Bet... divi bet. Pirmkārt, tieši tad, kad man viņas uzdāvināja, izrādījās, ka es esmu stāvoklī. Turpmākos divus mēnešus es pavadīju permanentā nelabumā - vajadzēja taču tā sagadīties! Vēlāk nelabums pārgāja, un smaržas es izlietoju, bet tādas īstas mīlestības ar tām man neradās. Varbūt, arī tāpēc, ka nekā salda tur nav. Tas ir otrais 'bet', ko man būtu vajadzējis ņemt to vērā.

- Privé (Jean-Luc Amsler) - joprojām ar mani. Analogu meklējumu mēģinājums. Lai pastāv plauktiņā.

Un vēl bija kaut kas fantastisks, ko es 1997. gadā nopirku saimniecības preču veikalā par vienu latu. Kaut kas jumtu nonesošs. Pēc pāris nedēļām es saskrējos ar čali, ar kuru mēs viens uz otru metām acis jau pāris gadus, un pavasaris bija arī jumtu nonesošs. Bļin, būtu tās smaržas, nevis kaut kas no saimniecības veikala, arī tagad ņemtu šīs! Pat nosaukums it kā naglai uz galvas. Obvious.

Un jā, pāris gadus atpakaļ mani ienesa nišas aromātu veikalā Blaumaņa ielā. Tur es pārliecinājos, ka Etro Etra ir Ugunsbumbas līdzinieks. Un vēl es tur uzsmidzināju kaut ko... Saldu un satraucošu. Atmiņas no bērnības vai laimes varbūtību. Toreiz man likās, ka, lai cik patīkams, šis aromāts neesmu es. Bet, varbūt, es pati arī vairs neesmu Ugunsbumba? Diemžēl, neatceros ne vella, ko es tur esmu ostījusi, kā tas saucās un kā izskatās! Bet es atceros, kā smaržo, un man jau ir kandidāti (citi). Virzieni šobrīd ir divi - Cacharel un Thierry Mugler. Varat novēlēt veiksmi.

Trīs

noreply@blogger.com (Liz) — Thu, 28 Mar 2019 22:22:00 +0000

Ir trīs ļoti vienkāršas lietas, kuras man brīžiem liekas absolūti nesasniedzamas.

- Es sēžu, strādāju, un pēkšņi kāds atnes man ideāli pareizi uztaisītu tēju un kaut kādus sīkumus, tipa četrarpus cepumus vai divas končas, zinot, kādas tieši man patīk.
- Visi mājā guļ, un es arī. Pirms 12. Atgadās apmēram 1-2 reizes mēnesī.
- Es veikalā metu grozā visu, ko gribu, neskaitot naudu.

No otrās puses, protams:

- Kad man izbeidzas nauda, vienmēr ir cilvēki, kuri var man to iedot/aizdot. Un kuri atved visu, ko es pasūtu no veikala. Un salabo visu, kas saplīsis. Nevar gribēt reāli visu.
- Visi mājā sen ir piecēlušies, bet es guļu. Gandrīz vienmēr brīvdienās.
- Labi vien, ka es nevaru atļauties mest grozā visu, ko pagadās. Tā ir veselīgāk gan man, gan mājiniekiem, gan apkārtējai videi.

Es, protams, gribu arī jaunu mašīnu, vairāk tīri radošā darba, dzīvot Londonā, jaunas brilles un Dr. Martens zābakus, bet tie trīs ir tik taustāmi un šķietami reāli scenāriji, ka nevar novērsties.

Vecums nenāk 8Rock'n'roll

noreply@blogger.com (Liz) — Fri, 22 Feb 2019 10:18:00 +0000

Deviņi vakarā. Es saku Filipam: "Tev uz krekliņa rakstīts Rock'n'roll. Vai zini, ko dara īsti rokenroleri deviņos vakarā? Guļ! Es tev zvēru, gan Maine, gan Kotaks, gan pats Ēliss Kūpers deviņos vakarā ir gultā pidžamā, ar teļuku, grāmatu un brillēm uz deguna. Lūk šis ir rokenrols, sīkie!"

Un to pašu gribas ierakstīt pie Šturma posteriem feibukā. Nu tiešām, jums jau nu gan būtu jāsaprot, ka Šturms nav miris, bet noguris gan ir, un tāpēc sākt industriālo diseni pusnaktī ir nepareizi. Pusnaktī tusiņš būtu jābeidz un jāiet gulēt, un tā būs labāk gan cienījamā vecuma dj, gan man, kas visā klubā ir niknākā dejotāja. Labāk nebūs tikai, varbūt, bāram. Bet kuru pēc 40 vairs interesē bārs.

Starp citu, katrs ir dzirdējis par to momentu, kad maza meitene iet uz frizētavu un tur 'sajūtas kā īsta dāma'. Bet vai jūs zināt to momentu, kad melnos džinsos un Kiss maikā pieliekusies virs vannas tu mazgā nost no matiem krāsu un atkal sajuties kā pusaudze? Un nekas, ka krāsoji matus nevis skaistuma vai stila pēc, bet aizkrāsoji masveidā uzbrukušos sirmos matus.

Supermasters 2019

noreply@blogger.com (Liz) — Fri, 18 Jan 2019 22:00:00 +0000

Supermasters ir īpatnējs peldēšanas sacensību formāts - 50 metru sprints katrā stilā plus 100 komplekss. Praktiski viens pēc otra bez pārtraukuma.

Pieci personīgie rekordi vienās sacensībās (visās piecās distancēs!)
Divas vakariņas vienā vakarā
Pirmais diskābelis manā vecmeistaru peldēšanas karjerā (arī svinams!)

Ļoti apmierināta ar rezultātu uzlabošanu divu gadu laikā.

Krauls 34,72
Brass 43,32
Tauriņstils 40,13
Mugura 45,44
Komplekss 1:28,14 (DSQ)

Laimīgu-2019

noreply@blogger.com (Liz) — Tue, 01 Jan 2019 14:20:00 +0000

Trolling fireworks

Gada kopsavilkums

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 31 Dec 2018 19:01:00 +0000

Tikko manā instagramā nograndēja Ziemīši ar amerikāņu rotājumiem "šeit uzsprāga ziemassvētki" stilā un ar miljonu dāvanu zem egles, jau 26.-27. datumā egles aši tika novāktas un viss, back to business.

Un sākās krievu cēliens - visi pērk egles (28. datumā!!! O_o) un domā, ko lai ceļ "na stol", ar tādu baudu apspriežot, kas jāliek iekšā Olivjē un šubā un kas nav. Bue. Man arī ir savs raksturojums šitam te 'na stol' - AIZGALDS!!! Bet es tik ilgi ņaudēju par tiem salātiem, ka mani sodīja ar vēdervīrusu, tā kā pie majonēzes salātiem šogad aizgaldā sēdēšu ar vārītiem kartupeļiem.

Bet neatcelsim gada kopsavilkumu.

Gada mūzika

Divi koncerti: Guns N'Roses un Prāta Vētra.

3 new musical crushes: DaGamba, KNAB, Ghost.

Gada grāmatas

Aspergirls - ja nu kādam likās, ka es to visu par AS izdomāju, tad izskaidrojiet man, priekš kam kāds ir paņēmis un uzrakstījis par mani grāmatu!

Cockpit Confidential - divreiz iebāzu degunu un izlasīju pa vairākām lapām, un ar to pietika, lai visas manas dabiskās bailes lidot kā ar roku noņemtu.

Gada seriāli

Šerloks - ne tā kā pirmoreizi, bet kad pēkšņi saskati galvenajā varonī aspīšu līdzdvēseli, daudz kas tavā dzīvē kļūst saprotamāks. Un paliek jautrāk.

Curb Your Enthusiasm - šo gan es tulkoju darba ievaros, un man nemaz tik ļoti nepatika. Tas gan neizskaidro to, ka es viņu visu laiku visiem atstāstu. Manam duālam lūk patīk iedomāties, ka viņa role-model ir Čārlijs no Divarpus vīriem, bet viņa patiesais iemiesojums ir Larijs no lūk šī te garadarba.

Gada cilvēki

Benedict Cumberbatch - bija instagramā tāds mēms - iedomājieties, ja Šerloks ar Džonu apmainītos raksturiem, un Džons būtu sassy twat un Šerloks būtu patīkams un dvēseles dāsns cilvēks. Emm, nu vienkārši ļaujiet Frīmenam un Kamberbečam nospēlēt viņus pašus. Agrāk kaut kā nebiju pētījusi šo jautājumu, bet Beņa šogad daudzkārtīgi izpelnījās manu dziļāko respektu. Nekādas saistības ar viņa ārējās dotībām vai kino nopelniem šeit nav, es vispār neesmu no sajūsmināto meiteņu pulka - tur, kur citas spiedz 'Beņa (Stīven, Čārlij, Džordž, Antonio), paņem mani", es ar izbrīnu nodomāju: "Es bļin pati esmu Beņa (Stīvens, Čārlijs, Džordžs, Antonio)!"

Ellen DeGeneres - tas pats Beņa, just female and sassy.

Gada sajūta

Permanenta nepieciešamība apmeklēt frizieri (izdarīju vienu reizi, bet ārkārtīgi veiksmīgi)

Gada sports

Takš beidzot!

3 apbalvošanas ceremonijas - 2. vieta Reljefa sezonas noslēgumā, 3. vieta Daugavas atklātajā peldējumā (200 un 700m) un 3. vieta triatlona stafetē Rīgas Triatlona ietvaros.

Viens PB - 50 šmeterlings 40.30

Zāle - es nekad tik daudz neesmu veikusi spēka vingrinājumus kā šogad (dzeltenzaļā krāsa grafikā). Vienkārši wow.

Man pat nav vairs pretenziju pret savu vēderu. bet tie 3 kilo!!!

Darbs

Ir gadījies iztulkot sešas programmas sērijas (Chameleon) no franču valodas. Tādas sadzīviskas franču valodas, franču valodas, ko lieto geto un zonā, un man bija divas atklāsmes. Pirmkārt, es viegli saprotu visu, kas tur tiek stāstīts, lai gan pēdējoreiz to lietoju 13 gadus atpakaļ. Otrkārt, franču valoda, tāpat kā krievu, var būt ļoti skaista un izteiksmīga literatūrā, bet ikdienā tā skan ārkārtīgi rupji un pavisam nedelikāti.

Ceļošana

Uz Eiropas čempi vecmeistaru peldēšanā Slovēnijā es tā arī neaizbraucu, bet vells ar viņu, brauksim pēc diviem gadiem. Toties biju Prāgā un Londonu pavisam gribu apmeklēt uz regulārās bāzes un kādu dienu pavisam gribu pārcelties tur dzīvot. Studēt multiplikāciju un zīmēt multenes pēc maniem mīļākajiem fanfikšeniem. Nu, kad būšu pensijā, acīmredzot.

Vārdu sakot, 2018. bijis vienkārši ekselents, bet, jāsaka, visa ekselence nāca no mana centīgā darba, un tikai. Laikam, tāpēc, ka pati Santam sasolīju, ka ar visu tikšu galā pati. Santa savus solījumus ir izpildījis tikai puslīdz - vienu pilnībā (jauku un saprotošu klases audzinātāju Barbarai), un divus nu tā, tāpēc veselības jautājumu es gribētu pagarināt arī turpmāk, bet ar Mārtiņielu - aizvilksim beidzot to vezumu līdz galam pa visiem, a?

Zem kata Instagrama kopsavilkums

Londona. Hogwarts is your home.

noreply@blogger.com (Liz) — Sat, 22 Dec 2018 21:00:00 +0000

Kas cilvēkam ir vienīgā īstā dāvana uz 11 gadiem? Pareizi.

Bet Barbarai tas nedraud. Pie viņas šogad atlidoja pūce.

Un nepagāja ne pusgads, kā mēs jau bijām tur. Mēs ne tikai tāpēc, ka bērnam vajag, bet tāpēc, ka arī es gaidu savu vēstuli.

Lielā halle bija izrotāta Helovīniem.

Month dedicated to the Defence Against the Dark Arts.

Gryffindor common room.

Butterbeer

Hogwarts is your home

Kā teica gide, kas jūs satiek un pavada pie ieejas: "Ja jūs neesat HP fans, bet jūs uz šejieni atveda HP fans, nevajag uztraukties - beigās visi iznāks no šejienes, kļuvuši par faniem". Mums ar Barbaru būtu grūti spriest, jo mēs atbraucām kā uz mājām.

Atpakaļceļā runājām, ka tas vispār ir interesants moments - ir cilvēki, kuri pēc HP pasaules apmeklējuma teiks, ka viņu acīs pazuda visa burvība, jo viņi redzēja, ka tas viss ir "uztaisīts'. Un ir cilvēki, kas teiks, ka burvības efekts tikai pastiprinājās, jo tas viss eksistē - viņi taču to ir redzējuši savām acīm! Tas ir mūsu iztēles jautājums - cik daudz tu atļaujies dzīvot tajā, un cik daudz tā atļauj tev. Un iztēles galvenā priekšrocība ir tas, ka tā atļauj mums baudīt būšanu, neprasot gandrīz nekādus ieguldījumus.

London. Tubenerd

noreply@blogger.com (Liz) — Fri, 21 Dec 2018 21:12:00 +0000

Pat nezinu, kāpēc. Diez vai man ir cerība (vai pat interese) savākt visas Londonas metro stacijas, bet kaut kas no manas bērnības aicina mani to darīt. Precīzi nezinu, kas un kāpēc no bērnības, vai varbūt, tā ir vienkārši tieksme sistematizēt. Barbara saprata vēl mazāk, bet viņai nācās pieciest to apmaiņā pret manu iecietību viņas fotountumiem.

Bildes zem kata

Londona. Sherlokoloģija

noreply@blogger.com (Liz) — Thu, 20 Dec 2018 14:20:00 +0000

Birdcage Walk bench (The Sign of Three)
Adrese: Birdcage Walk, Westminster, London

Kā var redzēt, soliņš seriālā ir iebīdīts dziļāk parkā un apkārt nav miljona ķīniešu tūristu. Viss pārējais - svēta patiesība.

Sherlock Holmes pub

Adrese: 10 Northumberland St, London

Pabs ar muzeja elementiem ir masīvs veltījums agrīnajām ACD ekranizācijām. No mūsu Šerloka bija pavisam maz: "Shut up. You were thinking. It's annoying".

Leinster Gardens (His Last Vow)
Adrese: 23-24 Leinster Gardens, Bayswater, London

Šīs nav mājas, bet tikai fasādes. Šajā punktā savulaik bija nepieciešamība uztaisīt vaļēju posmu metro līnijā, lai tolaik apgrozībā bijušie vilcieni varētu nolaist tvaiku. Bet lai ielas plūsmā nepaliktu vizuāls robs, fasādes tikai uzceltas pa jaunu. Tātad, māju nav, bet adrese ir. Tradīcija sūtīt uzbāzīgus cilvēkus uz šo adresi, ir tikpat veca, cik pats objekts. Šerlokā tās uz momentu iemiesoja cilvēku, kura nav.

Kā es biju izbrīnīta, kad sapratu, ka šī vieta ir uz paralēlās mūsu viesnīcai ielas!

Tikai tuvumā var saprast, ka logi un durvis nav īsti.

Skats no otrās puses, sienas atbalstītas, lai neuzkrīt uz sliedēm.

Vairāk! Uz Leinster Terrace ielas ir aktuālas viesnīcas, kuras es visādi izskatīju - piemēram, Henry VIII. Kas mani fascinē - viņu logi iziet LT iekšpagalmos, un, ja izbāž ārā galvu un paskatās sānis, tad varēs pat redzēt garām skrienošu metro vilcienu. Kas mani nefascinē - cena par numuru, jo viesnīcā ir arī spa. Nu pasakiet man, kam tev viesnīca ar spa un glamūru, ja tavs numurs ir kabatlakatiņa izmērā un logi tev iziet uz metro sliedēm?

Un tuvākā metro stacija Bayswater, kas atrodas zemes virspusē.

Speedy's Cafe

187 North Gower Street, Camden, London

www.speedyscafe.co.uk

Tā lūk, garām ejot uz Euston station. Kafejnīca strādā, turklāt ļoti pieticīgi un čakli, īpašnieki nesirgst ar zvaigžņu slimību.

Mēs neiegājām, jo nebija laika galīgi, bet maijā esmu rezervējusi viesnīcu simts soļu attālumā un apsolu katru rītu nākt uz brokastīm.

St. Barts. Visādos veidos liktenīgā vieta.
St Bartholomew's Hospital, West Smithfield, London

Oops, Jim, there is a problem. You shouldn't have shot yourself, I can't do what you asked me to.

Ok, šoreiz šis objekts galīgi nebija formā.

Jubilee Gardens near Big Eye (The Lying Detective)

Lai gan šī vieta nav tik specifiska, toties skats smuks.

London Calling (Trip 1) bildēs

noreply@blogger.com (Liz) — Thu, 20 Dec 2018 12:43:00 +0000

Stulbs bija risinājums lidot ar reisu 7 no rīta. Nē, nu tas it kā dod tev visu dienu brīvu, bet pēc negulētas nakts, pārlidojuma un maratona caur Londonu ar smagu mugursomu (jo viesnīcās parasti iečeko pēc 14), tā var izrādīties tava brīvā diena ar masīvu migrēnas lēkmi.

Bet nu ja, pēc brauciena Suede Comin' Up pavadījumā un bezdievīgi dārgas chai latte lidostas Costā… English Channel under my wing.

Un tālāk...

Getvikas lidosta, sadzīves jautājumu risināšana (kafija, kuru-no 3in1-ēdamkomplektiem-ņemt un rieksti vāverēm, Oystera Young Traveler apgreids), skriešus paņemtais līdz augšai piebāztais vilciens, 25 minūšu brauciens līdz Viktorijas stacijai un...

Londona vienkārši notriec tevi no kājām ar savu troksni, burzmu un īpatnībām, kuras tu uzreiz pat neapzinies, bet tikai sajūti ar malējo redzi. Visās pilsētās, kurās pēdējā laikā esmu bijusi, ir tā - nu tas pats apmēram, kas mājās, pirms tiec līdz apskates objektiem. Šeit gan...

Paskaties pa kreisi...

Paskaties pa labi...

Bet tur visur - tāda Londona!

Tiešām? Sarkanie busi un telefonbūdas nav urbānais mīts!

Viss dzīvo savu dzīvi, un tevi nemaz neņem vērā. Vēl vairāk - tas pat īsti nav priekš tevis, bet vienkārši ir. Policisti jāj.

Sardze mainās.

Karaliene ir mājās!

Viss notiek pēc sava grafika.

Vāveres Sentdžeimsa parkā kāpj tev virsū un diedelē riekstus.

Mājās Barbaru tādā pašā veidā terorizē Griša.

Bet tur viņa nav tik pārlaimīga.

Putni arī neatpaliek. Kamēr kāvāmies ar vāverēm un baložiem, atnāca divas skaļas un visai kareivīgas zosis un arī pieprasīja barību. Bet, tā kā mēs īsti nezinājām, ko tām dot, nācās iet prom bešā.

Saule spīd, autobusi aizsedz skatu visur.

Bigbens uzvedās un izskatās kā parasti... Toties, viss pārējais pieejams.

Bērns starā - mēs beidzot esam šeit.

Un klasika...

The Big Bad Eye.

Piesēdām gan tikai uz sekundi, bet tieši šeit es pēkšņi sajūtu to lietu par Londonu, kas mani izbrīnīja visvairāk. Šaurība. Takš liela pilsēta, bet nē, tāda sajūta, ka tu visur iesprūsti ar elkoņiem. Tie tilti ir ļoti šauri, Temza pavisam neliela, visos pabos, viesnīcu istabās, veikalos, stacijās un pat vilcienos šaurība, it kā mūsdienu sadzīvi mēģinātu iespiest šaurajā 19. gadsimta telpās (kā tas arī ir patiesībā ir!) Tā nav sūdzība, tas ir izbrīns, līdzīgs tam, kad tu satiec, piemēram, kādu populāru aktieri vai mūziķi, un viņš pēkšņi ir augumā 170 un tāds... negaidīti trausls. Vooo, tas ir par Londonu. Pat Rīga un Tallina, nerunājot jau par Prāgu, uz tās fona likās plašu prospektu pilsētas. Bet tajā visā ir tāds nerdu cienīgs fīlings.

Ejot pāri Golden Jubilee tiltam tapa mana mīļākā bilde.

No Čāringkrosas uz Trafalgāra laukumu. Mirkli apsvērām iespēju iedzert Helovīnu tēju.

Bet tad iegriezām pusdienās pabā.

Photo by Danny Choo from Tokyo, Japan - Milky Holmes in London, Link

Tualetes durvis

Ēdienkarte

Protams.

Britu klasika ļoti pieņemamā izpildījumā, bet baidos, ka atkārtot man negribēsies - tomēr, fish'n'chips nav man iecienītais ēdiena tips.

Pēc pusotras stundas atpūtas aizgājām arī līdz Trafalgāra laukumam, bet tālu netikām. Jo pienāca sarkanais autobuss nr.15, un mēs spontāni iekāpām tajā un aizvizinājāmies līdz Sv. Pāvila katedrālei.

Visos veidos izmēģinājāmies Čukstu galerijā, kurai vienā pusē iečuksti, un tevi var dzirdēt pretējā pusē. Strādā! Tad vēl pāris simti pakāpienu, un Zelta galerija ar jumtu nonesošiem skatiem.

Šis ir viens no maniem mīļākajiem pilsētas iepazīšanas veidiem. Live mapping.

528 pakāpieni, skraidīšana pa Čukstu galeriju un divi apļi pa Zeta galeriju (kur knapi var izsprausties viens cilvēks, Londona nav paredzēta tukliem tūristiem) mūs arī pievarēja. Pēc tā mēs aizbraucām uz viesnīcu, iekritām gultās, apsolījāmies pēc stundas piecelties un iet uz centru, bet pēc stundas es pamodos ar tādu migrēnu, ka domāju, vai tas nav rotavīruss. Pateicu bērnam, ka nekur neiesim, viņa tikai paskatījās tukšām acīm un nokrita gulēt tālāk (14 stundas pēc kārtas!)

2. diena

Angļu brokastis ar pirmā kursa Ravenclaw studenti.

Astoņi no rīta, cilvēki skrien uz darbu, ietve piečurāta, bomži arī mostas augšā savos guļammaisos.
"Es nobildēšu mūsu ielu, piesedz ar savu galvu miskastes!"

O, sarkanās būdas nebija butaforija, ko mums par godu būtu izlikuši vakar? Un arī sarkanie autobusi nē?

Austrumu preču veikals. Gatavojamies Helovīniem.

Pa ceļam uz Bayswater metro staciju. Konkrēts apskates objekts mums gan bija cits, bet par to šeit.

Pa dienu mums bija paredzēts Hogwarts apmeklējums, bet pēc tām sešām stundām mēs atkal nonācām pašā centrā. Picadilly Circus. Kādreiz mana Londonas seja. 2001. gadā atlidoju uz Londonu ar savu islandiešu priekšnieku. Lidosta un vilciens manā prātā nepalika, bet tad mēs izgājām uz ielas, un pēc pāris kvartālu pastaigas, iznācām šeit. Un te tāda Londona, ka nu tikai! Šoreiz gan galīgi nepatika - 8 vakarā, burzma, troksnis un bardaks. Varbūt, arī tāpēc, ka šajā dienā iespaidu jau bija par daudz.

3. diena

Veloparkings!

Ielu nosaukumi!

Tauers! (iekšā gan nebijām, jo vispār, gājām garām, risinot sadzīviskus jautājumus par to, kur kafijot un ko nopirkt Kitijai)

Krastmalas skati!

Un pacelšanās saulrietā.

Protams, tas nav viss. Apdeiti sekos.

London. Sherlockology.

London. Hogwarts is your home.

London. Tubenerd.

December, you're dynamite

noreply@blogger.com (Liz) — Wed, 28 Nov 2018 13:06:00 +0000

Mēnesis, kad es gatavojos

Āra eglīte jau nevīžīgi izrotāta. Iekštelpām biju noskatījusi pa pusei pliku eglīti, kas aug zem priedes tuvējā mežā, jo arvien grūtāk paliek izvēlēties kādu, ko nav žēl. Trešā eglīte šogad ir viesu virtuvē.

Mēnesis, kad aktualizējas vietas, kur mēs nebraucam.

Aizsūtīju šo meitai. Viņa prasa, ko es viņai sūtu, mēs uz turieni nebraucam!

Instagram: bucketlisters

Ja kas, uz šejieni šogad mēs arī nebraucam!

Instagram: europestyle_

Mēnesis, kad es guļu lāča miegā.

Katru nakti mani kāds uzmodina. Tad jaunietis iesnojas, tad kaķim jātiek laukā, tad balons hallē uzsprāga. Es pamostos ar domu, cik saldi guļas. Un guļu tālāk.

Un vēl šomēnes varēs lasīt siltā gultā, jo decembrī Drarry faniem ir pašiem savs adventes kalendārs.

Guess what? This what! There will indeed be an advent fic this year! It's called 'Season of the Spirit' and comes in around 95,000 words

Retu reizi, kad plānojas lielisks decembris bez tusiņiem, svinībām un noguruma. Sports, fanfikšens, darbs un miegs.

PS Ok, miega ir par maz, darba par daudz (ja skaita kopā ar slimojošu bērnu), visāda niknuma par dažādiem iemesliem uz dažādiem cilvēkiem arī par daudz, bet citādi ir tieši tā kā uzrakstīju. Vīrs aizvakar bija korporatīvā, šodien gulēt aiztinās astoņos vakarā. Nezināju, ka as korporatīvs ievilksies uz divām dienām, bet piesolīju, ka rīt 1. gulēšu, 2. strādāšu, 3. iešu uz baseinu. tas būs mans korporatīvs.

November, you're dynamite!

noreply@blogger.com (Liz) — Wed, 28 Nov 2018 09:20:00 +0000

03.11
Lapsu rogainings Līgatnē

Hello.

Tikko nokāpām no šīs klints. Pirmā, bet tālu ne pēdējā.

Tādas gravas un tādi skati nav bijuši kopš Dundagas.

6h, 26 km

10.11 Kokneses rudens

50 tauriņstils 40.3 (pagaidām arī personal best)
200 komplekss 3:21.82
100 komplekss 1:31.41

Trīs gadi ir nepieciešami cilvēkam, lai atgrieztos pie rezultātiem no nulles. Bet tagad es droši esmu atpakaļ uz takas un varu kaut ko uzlabot.

Pēc tam mēs uzstājāmies ar svingu Stilyagi tematiskajā vakarā, kur es nogalināju jau otrās kurpes.

16.11
Filipam trīs, yeah baby.

23.11
Fantastic Beasts/Crimes of Grindelwalt

Ļoti laba filma, jā. Pēc tās es sapratu, ka problēma nav ar mani. Es parasti pēc jebkuras filmas noskatīšanās esmu ļoti laimīga un daudz nekritizēju, taisni jau sāku domāt, ka man ir pārāk viegli izdabāt. Bet nu lūk, nē. Ja pirmā daļa bija mīlīgs un jautrs kino ar maģijas elementiem, kur jebkurš HP fans jūtās kā mājās nokļuvis, un arī parastam skatītājam tā nebūtu ne garlaicīga ne nesaprotama... Tad otrā, es taisni nezinu - vecuma ierobežojums tai bija 12+, bet tā bija gana traumatiska arī pieaugušajiem, vismaz man. Divus fragmentus mēs ar Barbaru noskatījāmies ar acīm un ausīm ciet. Ne īsti bērniem, jo par skarbu, ne īsti pieaugušajiem, jo par maģisku. Es teiktu, tikai niknākajiem faniem, kas dzīvo šajā visumā. Tātad, mums.

Vīrs iznāca ārā ar seju "ko es te tikko skatījos?" Es gan iznācu ne tikai nesaņēmusi atbildes uz jautājumiem, kas radās pēc pirmās daļas, bet vēl ar jauniem jautājumiem. Un man galīgi nepatīk tas indiešu kino paņēmiens "nezini, ko izdomāt, ieliec slepeno māsu/brāli" (Hello, The Final Problem!) Citādi, protams, grandiozi.

Vārdu sakot, kaut kā tā... nesapratu, gāju lasīt vairāk. Sapriecājos, ka Ņūts ir aspītis, kas bija saprotams jau pirmajā daļā, bet otrajā tas Aspergers jau bija galvenākā lomā nekā pats varonis. Atsevišķos fragmentos ar Barbaru zviedzām un teicām "Tas pats Šerloks, tikai pieticīgāks".

24.11

Un tad man iekrita duālam nederējuši Timberlendi. Tagad varu arī atkārtot šo tēlu, čo. Mētelis jau šogad pēc deviņu gadu pārtraukuma ir iznācis uz skatuves.

October, you're dynamite!

noreply@blogger.com (Liz) — Wed, 31 Oct 2018 11:40:00 +0000

Vasara man vienmēr patīk, jo nav daudz jāģērbjas. Bet katru gadu es ņaudu, ka nepatīk, jo garlaicīgi un staigā vienos šortos trīs mēnešus. Šogad vasara bijusi īpaši pateicīga, un es tiešām nostaigāju viņu visu divos šortos un divos kreklos. Divos - jo jau 9 no rīta bija +26, un man nācās iet dušā un pārģērbties jau pēc pirmā rīta gājiena līdz dārziņam un atpakaļ.

Vārdu sakot, rudens vienmēr pārāks par vasaru, un ne tikai tāpēc, ka var vilkt mēteli.

Īsumā, ko mēs darījām oktobrī.

6.10
Sturm ar Knab un Pacients

Nesaprotu, ko tajā vakarā Depo bija tik maz cilvēku, bet tā nav mana problēma. Sen nebija tik labs industriell tanzen. Spēlēja Knab, viens no Sturm kustības aizsācējiem. Uz viņa šturmiem es gāju vēl deviņdesmitajos. Un pēdējā laikā, salīdzinot atmiņas un tagadējo piedāvājumu, man likās, ka nav tik vairs spēcīgi. Bet tā kā es ļoti ticu tam, ka cilvēks savā atmiņā daudz ko piedomā klāt, neko neteicu. Izrādās, vienkārši man Knābis nespēlēja.

2014. gadā mēs gājām uz Andrejostas baržu uz Night Shift industriālo pasākumu. Tur spēlēja vācieši Xotox. Mēs viņus nesagaidījām, jo spēlēja viņi ap diviem naktī, and I was born to be wild but only until 9PM or so. Pēc tam es dabūju viņus dzirdēt internetā un vairs nepārtraucu. Tā man ir viena no pēdējos gados klausītākajām grupām (īpaši treniņos), un vēlāk es ļoti, ļoti, ļoti nožēloju, ka toreiz baržā nezināju, ka ir jāpaliek.

Nu lūk, pirmo reizi kopš tās 2014. gada augusta nakts es sajūtos, ka esmu atsitusi šo vilšanos. Knab tā uzspridzināja, ka Xotox nobālēja. Pat mans vīrs, kurš nav lielais industriālās mūzikas cienītājs (un vispār gluži neatzīst šo troksni par mūziku), teica, ka nereāli kruta spēlē. Ka, ja daudzus gadus praktizējas, tad var kļūt par izcilu profiņu, un ne tikai, piemēram, metināšanā, bet arī industriālās mūzikas spēlēšanā. Viņš spēlēja uz maiņām ar Pacientu. Lūk, tas otrais spēlēja labi - tādu smagāku elektroniku, var dejot un tā... Tikai dejojot es ķēru sevi pie tā, ka domāju par darbu. Un vispār nedaudz garlaikojos un domāju, what's next. Norakstīju to uz nogurumu (tomēr jau vairākas stundas desojos). Jo Pacients spēlē mūziku, pie kuras var dejot. Un tad atkal atnāca Knābis. Kurš spēlē mūziku, pie kuras tu nedejo, viņš spēlē mūziku, kura pati nosaka, ko tev darīt, un pati valda pār tevi. Un domas par darbu un sadzīvi pilnībā izgaist.

17.10
Reljefa sezonas noslēgums Turbās un buļļi

Katrs ar vīru dabūjām pa otrajai vietai, pa kreklam un vienu ekotorti uz diviem. Vīrs gan visu laiku teica, ka viņam nepienākas, bet es saku, ka viņš ir godīgi nopircis savu kreklu un otro vietu, piedaloties visās (!) kārtās, pat ja viņš atskrien tālu ne pirmais. Galu galā, viņš ir tas, kas uzstāj, ka arī cilvēks bez talanta var ar pacietību un mācīšanos panākt ļoti daudz. Tad kāpēc orientēšanās sportā viņš sevi-iesācēju salīdzina ar tiem, kas mežā rikšo no 7 gadu vecuma? Un ja cits ir tik izcils orientierists, vai viņš ir pelnījis augstāku vietu, ja nav atbraucis parādīt, ko māk? Nē, otrā vieta šeit ir ļoti pelnīta (ok, mēnesi vēlāk viņš dabūja 2. vietu Lāčplēša kausa elites grupā, tas gan ir humors, bet arī, paši vainīgi).

23.10-25.10
London

Bet viss oktobris bija pakārtots tam, ko mēs ar meitu gaidījām visvairāk.

31.10
Halloween

Jaunākais bērns man jau tagad ir Helovīnu fans, un neba es viņam to samācīju, jā. Nu patīk viņam viss par spokiem un par citiem monstriem. Normālas puiku padarīšanas emociju apgūšanā caur izbīli. Vārdu sakot, jau vairākus mēnešus iepriekš viņš sadalīja visiem lomas - mamma būs skelets, Barbara vampīrs, tētis - spoks, un Filips - mūmija (ar variācijām, bet pēdējā brīža izvēle bija tieši šādā). Un tad Helovīni bija klāt. Saņemot pāris konču no kaimiņiem, bērnam bija āķis lūpā - novembrī šim paredzēta dzimene, bet nē - dāvanas nevajag, torti nevajag, ejam atkal Helovīnos. Ok, Ķekatas, ko pārrunāja dārziņa arī ieknābāja, bet Helovīni tomēr vairāk, jo baisāk.

Es atbalstu, pēc ziemīšiem - šie ir mani mīļākie svētki. Un, kā jūs pareizi sapratāt - oktobris ir mans mīļākais mēnesis.

October

noreply@blogger.com (Liz) — Tue, 02 Oct 2018 09:39:00 +0000

PS Viņi visi nez kāpēc liek bildes, kur cilvēkiem zem džempera uzvilkts krekls. Kāpēc? Tas ir neērti (un man arī ne pēc kā neizskatās)!!!111

Labumi

noreply@blogger.com (Liz) — Wed, 26 Sep 2018 20:48:00 +0000

Bet nu tomēr, cheer up.

- Nopelnīta nauda Londonai.
- Rudens klāt.
- Nopirkti jau četri ķirbji, trīs melni apspīlēti džinsi, džemperis teal krāsā ar sīkspārņu piedurknēm, liela sarkana adītā cepure un liela melna apaļšalle.
- Pāris reizes biju Rīgā pie zobārsta un pie reizes nesteidzīgi vienatnē kafijot un rakties humpalās (pat ja pēdējoreiz ar tamponu mutē).
- Jau otro nakti neizguļos, jo lasu jaunatrasto džonloka fanfikšenu (sliktāku un labāku), meklēju visādas autfitu bildes pinterestā, skatos 90-to gadu video (šodien, redz, atcerējos Suede, nesen - es zvēru! - noskatījos Dr. Alban, pirms tam bija Leila K.) un ļoti pavirši strādāju. But this is so much more fun than the entire last month!!!

Septembris darbā, mocībās un pretrunās

noreply@blogger.com (Liz) — Wed, 26 Sep 2018 20:16:00 +0000

Pēdējā mēneša laikā mani māc nogurums no sporta trūkuma manā dzīvē. Bet arī nogurums no sporta daudzuma mani māc.

Sēdi, knābā klavieri, rakstot filmu par ieroču vēsturi un ar patiesām ilgām atceries, kā divus gadus atpakaļ varēji lasīt gultā fanfikšenu līdz četriem rītā. Un vēl biji ar kaut ko neapmierināta! Un tagad toties darba ir daudz.

Par zobu sāpēm pat negribu izteikties. Vienā ļoti jaukā klīnikā strādā viens superīgs ķirurgs. Un te es no vīra uzzināju, ka viņš tagad arī labo zobus, ne tikai rauj. Jau biju sazieķējusi slēpes pie viņa pierakstīties, bet viss pagriezās savādāk. Man bija iekaisusi smagana, un mani pierakstīja tajā pašā klīnikā pie citas dakteres. Viņa man ieteica tikt vaļā no gudrības zoba, ap kuru bija izveidojies iekaisums. Vārdu sakot, tiku es pie tā lieliskā daktera. Nezinu tikai, vai tas bija tik ģeniāls risinājums, jo smagana bija sīkums, toties izraujot veselu zobu, es iedzīvojos nepatikšanās uz pusotru mēnesi. Mīnus viens zobs un piecas papildus vizītes, bet vēl šodien es nevaru oficiāli paziņot, ka visas briesmas ir garām. Pēc otrās ķirurģiskās iejaukšanās gan ir daudz labāk. Dakteris, jāsaka, ne pie kā nav vainīgs, vainīgs ir mans zobs, ja tā var teikt.

Kopsummā ar to darbu un zobārstu besī ārā, ka naktī strādājot pēkšņi sagribas ēst, bet 1. ir tikai sastāvdaļas 2. sāp bijušais zobs, un nevari īsti neko apēst.

Pēdējais mēnesis bildēs (plus zobārsts, jā)

Bildes no burvīgās mākslinieces Yao Yao

6 no 21

noreply@blogger.com (Liz) — Mon, 20 Aug 2018 14:34:00 +0000

Ne obligāti precīzi šādā kārtībā, bet 6 sliktākie koncerti.

1. Prāta vētra Rīgā 2018
Nē, koncerts bija fantastisks, un es viņu te neliktu, bet nesanāca ne tas, ka izbaudīt, bet pat lāga paskatīties.

Tas man, protams, ir sods par manu apsaukāšanos uz skatītājiem, kas atnākuši pasēdēt pakalniņā uz GN'R. Nu lūk, te es pati stāvu puskilometra attālumā no skatuves, ir bardaks, skaņa ir slikta, un grupa spēlē dziesmas, ko es nezinu. Bet uz GN'R cilvēki vismaz dabūja apsēsties. Mežaparka estrādē mēs stāvējām saspiedušies kā siļķes mucā līdz pašai kalna augšai. Daudzi piedzērušies. Daudzi ar bērniem (nekomentēšu!). Daudzi staigā turpu-šurpu. Nē, tiešām! Sākas koncerts, skan pirmā dziesma, cilvēki, bļa, iet pretējā no skatuves virzienā!!! Kas???!! Nu kas notika? Un tā visu koncertu, jā. Apvienojam koncertu ar soļošanas treniņu?

Ibio, orgi! 60 000 cilvēku ir par daudz. Nereāli par daudz. Kad koncerta apmeklējums pārvēršas paaugstinātā diskomforta pasākumā, tad pasākums nav izdevies. Ibio, grupa! Nu nevarējāt jūs uztaisīt divus koncertus Rīgā? Tā dara arī lielāka mēroga zvagznes. Ok, ja nevar paaicināt visas tās superzvaigznes, kas piedalījās, ieskaitot maestro, bet apmierināt gribas pēc iespējas vairāk cilvēku - taisītu vienu lētāku šovu bez viesmāksliniekiem, bet otru - dārgāku, ar bonusiem. Un visi būtu daudz laimīgāki. Nu, tas mans viedoklis.

Skaņa bija ~~slikta~~ huiņa. Pēc kādas pusstundas, tāpat kā GN'R, tā jau nedaudz uzlabojās. Nezinu, vai mēs pieradām, vai beidzot izdevās saregulēt, bet sākumā meita teica, ka nesaprot, kādā valodā Kaupers dzied. Nezinu, man izklausījās, ka portugāļu.

2. Laibach in Riga 2015
Tik neatsaucīgu publiku es nekur neatceros! Kaut kā kauns palika mūziķu priekšā. Lai gan, par grupu palika iespaids, ka labs menedžeris viņiem būtu vietā. ja to pašu setlisti izvietotu citā secībā, varbūt, arī publiku varētu iekustināt. Tas, ka mūs visu laiku uzrunāja kā Atēnas, es turu vienkārši par kuriozu. Kā var maija vidū sajaukt Rīgu ar Atēnām?

3. Scorpions in St. Petersburg 2012
Ok, šeit publika bija vēl sliktāka. Skorpi viņus neizkustināja nemaz, un tā noteikti nav skorpu vaina. Idiotu bars.

4. Metallica in Prague 2014
Mēs vienkārši ieņēmām sliktu vietu un visu koncertu gāza lietus. Bija briesmīgi.

5. Slash in Kaunas 2013
Vienkārši viens no lētākajiem un garlaicīgākajiem koncertiem, kur esmu bijuši. Tikai Nightrain nedaudz viņu atsvaidzināja. Bet to viņi nospēlēja otro. Nu tā...

6. GN'R in Tallinn 2018
Koncerts bija labs, bet tieši tas pats, kas ar Prāta vētru - 60 000 ir par daudz.