Eņģelis

Dievnami. Instalācija izstādē "Kompromiss".

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 24 Jan 2012 16:02:00 +0000

Nav noslēpums, ka šobrīd lielāko daļu savas dzīves (lai gan vēl var strīdēties) pavadu Liepājā. 20.janvārī, Graudu ielā notika Liepājas Universitātes Jauno Mediju mākslas programmas I kursa izstādes atklāšana "Kompromiss", kurā dalību, kā jau minēts "Skaļrunis" lapā, ņēma 17 studenti. Lūgtum, iemetiet aci manā instalācijā.

DIEVNAMI (2012)

Anotācijā teikts, ka:

Es jums nevaru piedāvāt īstu baznīcu, bet varu piedāvāt īstus
dievkalpojumus. Dienas laikā, kad dievnamos nepiekopj mācītāja sprediķi un
liturģiju, apmeklētājam ir iespēja atnākt šeit un, pavisam privāti,
noklausīties nepieciešamajos dievvārdos un dziesmās. Tas ir perfekts
kompromiss - lai gūtu panākumus, abas puses var ko zaudēt, reizē ko
iegūstot.

Tomēr objekta galvenais mērķis bija iepazīstināt apmeklētājus ar kristīgās pasaules lielajām atškirībām, pieņemot, ka gan luterāņiem, gan katoļiem dievs ir viens, tomēr krasi atšķiras tā pasniegšanas maniere, galvenie vadmotīvi, kāpēc ticēt un ko tas nozīmē - ticēt.
Nebūdams nevienā no reliģiskajām kustībām, dievkalpojumus vairāk uztvēru kā stratēģiski izplānotas performances. Un, kā jau katrai no tām, arī baznīcas dievkalpojumos piemita liela savdabība un izteikta individualitāte, un tie radīja izteikti sirreālas sajūtas. Ļoti priecājos, ka izturēju un pieveicu šos dievnamus, ierakstot dievkalpojumu procesu, jo citādāk es turp nekad mūžā nedotos.
Tas noved pie vēl viena iemesla, kāpēc tapa šāda instalācija. Tas ir kā piedāvājums tiem, kuri vispār negrasās apmeklēt baznīcu, atnākt un pavisam privātā, neuzspiestā un secinājumus neradošā gaisotnē iepazīt to, ko nekad iespējams nesanāktu dzirdēt. Turpretī baznīcai tas būtu mierinājums, jo vismaz vēl kāds cilvēks tagad zina kaut nedaudz, tomēr vismaz vairāk par kristietību.

Tas, kā klausītājs dzirdēto uztver, cik nopietni vai ar ironiju, lai paliek viņa paša ziņā. Vēlējos vien piemetināt, ka manā dzīvē šādi reliģiskie procesi radīja vairākus, humora pilnus momentus. (Izņemot vienu baznīcu, kas tiešām ir vērta nest garīgā centra vārdu Liepājā, to publiski neminēšu). Tomēr tad jānoklausās katrs no failiem, lai saprastu, cik tomēr absurdas liekas vienkāršas lietas vairāku mācītāju izpildījumā un cik maz ir īstu vērtību, ko gūt, reliģiskam neesot. Taču tas lai paliek privātām sarunām.

foto (c) Valts Ceplevičs, Valters Pelns

Vējš no kūstošās Grenlandes. Mona De Bo - Pag Pag.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Mon, 09 Jan 2012 16:28:00 +0000

Mona De Bo - Pag Pag
I Love You Records
[2011]

Ledu var nosaukt par dabas radīto sintezatoru. Tas mēdz būt spalgs, asi krakšķošs, sausi un truli lūztošs. Tas ir smagnēji plīstošais šļūdoņos un neiecietīgais, impulsīvais palojošās upēs. Tikmēr ledus kristāliskā skaņa pielīdzināma metāla stieņiem, kuri, ja vien dažādā garumā, rada lēnām izzūdošas, klejojošas gammas, kamēr gabalu atplīšana vienam no otra atgādina par seismisko zemes valodu. Tas gurgst no smaguma kā sērsna, un biezs, asu sniega pārslu putenis rada trokšņainu, šķietami bezgalīgu skaņu bāzi. Ne velti inuitiem ir vismaz simts vārdi, kā apzīmēt sniegu. Mona De Bo jaunais albums "Pag Pag" ir ģeogrāfiskā ekspedīcija, lai izpētītu, kas notiek aukstā materiāla neierobežotajās iespējās un lai nezināmajā ceļojumā sagaidītu neticamu iespēju doties arvien tālāk.

Jau pirmā ieraksta minūte ir kā no puteņa iznirstoši, "Kapteiņa Haterasa piedzīvojumos Ziemeļpolā" pazudušie vientuļie vīri, kas, lai gan izbēguši no dabas gūsta, attopas klajā, viesuļa noslaucītā ledus bezgalībā. Un tālāk viņu gaitas ir zināmas vien Edgaram Rubenim un Edgaram Eihmanim - šīs ekspedīcijas barvežiem. Klausītājam vien atliek pārcilāt bērnībā lasītos Roalda Amundsena, Žila Verna vai hroniķa Artura Lielā darbus, lai iztēlotos dramatiskus prāta aptumsumus, izdziestot pēdējai tauku svecei, nolīstot pēdējai alkohola lāsei un vīru rīklēs noslīdot pēdējai sagriezta zābaka strēmelei. Tomēr nodevīgā likteņa pašsaprotamā klātesamība seko visur – no pamesta ceļotāju priekšteča sastingušā karkasa virmo svešs pieskāriens un no mežonīgi nomedītā dzīvnieka kaulainajā bālumā paliek biezi asiņu pleķi. Seju grimasēs atspoguļojas saltais klusums kā padevība kam augstākam, kamēr tas rāmi noskatās uz mocekļiem tur - Ziemeļos. Izņemot ledu, tevi nomirstam nedzird neviens - tik neizteiksmīgs ir sauciens stindzinošajā gaisā, un izkliegto vārdu asā, tumīgā masa aiznes vien metrus.
Vīri krīt, bet karavāna iet tālāk. Lēni un gandrīz neiespējami, tomēr ar milzīgu gribasspēku tuvāk nesasniedzamajai ekvatora līnijai. Dienvids nekaunīgi pūš sejā, un tā pastāvīgums “Pag Pag” atnes harmonisku dramatisma pievienoto vērtību. Mona De Bo skanējums mainās vienmērīgi, līdzīgi atmosfēras gaisam. Te biezs un sarietējis kā absorbējoša miglas masa, te sasaluši svina gabali, kuru skrāpēšana kā cietumā palīdz saskaitīt noietās sekundes, minūtes, stundas, dienas. Tomēr šī ekspedīcija vairs nav pilna Sunn 0))) droniskās viendabības, valdonības un liturģiskās pakļaušanas tieksmes. “Pag Pag” ir pārsteidzoši daudz maigas nolemtības, cilvēcīguma un tuvības, varbūt tas iepriekšējā platē bija pietrūcis. Šo albumu pat var nosaukt par nedaudz traģisku, tikpat, cik sižetu Gunāra Pieša kino šedevrā “Nāves Ēnā”.
Gandrīz vai tālajā 2008.gadā BBC 6 Music pārstāvis Toms Robinsons par festivālā “South by South West” dzirdēto Monas koncertu izteicās, ka: ”..Liekot lietā ilgstošus "delay" efektus, samplēšanas un distorcijas risinājumus, atskaņotas ģitāras apakšējās stīgas un patiešām virtuozu spēles tehniku, Edgara Rubeņa ģitāra vien izklausās kā vesela rokgrupa.” Šobrīd šķiet, skanējums atkal ir atgriezies vecajā, Džimmija Hendriksa vibrējošajā manierē, taču atmetot jauneklīgo avantūrismu un uzaudzējot eksperimentālā brieduma un smalkas ironijas bārdu.
Pamatsastāvs nokomplektēts ideālā pieturpunktā – Edgari un nu jau pastāvīgie biedri Kaspars Majors ar trombonu, Raitis Rozentāls ar mežragu un Jānis Grudinskis - trompeti. Jaunajā platē, protams, atkal nav vokāla, tomēr dzied tīrie, kristāliskie un ledainie toņi. Tie mijas ar sabiezējumiem un, kopā ar rāmām, melodiskām atkāpēm atgādina amerikāņu stone rokerus “Harvey Milk”. It sevišķi viņu pēdējo studijas albumu “A Small Turn of Human Kindness” (2010). Asociācijas rodamas arī atdzimstošajā Eihmaņa bungu ritmikā, kas “Pag Pag” vairs nav tik krampjaina un minimālistiska kā “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”, bet gan uz priekšu ejoša, sekot mudinoša. Kā karavānas vārgā ritma uguns vienīgā Prometeja bungu vālītēs.
“Pag Pag” ir pilns ar viļņojošām, cilvēkus pieradinošām mirāžām. Un, kamēr ļaudis mēmi pēc tām tiecas, klupdami un krizdami aiz kailajiem pauguriem, tikmēr Monas radītais skaņu celiņš šņāc vien nopakaļus, atbalsojoties skrējēju deniņos un zaudētājus gaidošajos Svētā Antonija kārdinātājos rēgos ar tukšām acīm.
Taču nepārprast - “Pag pag” ir nedaudz mistisks, tomēr ne ķecerīgs un pilnīgi ne provokatīvs. Vien jāapzinās, ka ieraksts vēl aizvien ir spēcīgs okeāns un pilns skaistām sirēnām, tomēr rāmi viļņojošs. Ar vientuļiem kuģiem pūšaminstrumentu pavadībā, sala norūdītām jūrnieku sejām un melni pelēku, saltu un putojošu ūdeni. Paļauties šim okeānam ir tas pats, kas iekrist bezsamaņā un atdoties tās atnestajām neapzinātām vīzijām un zemapziņas traucējumiem, kuri uzliesmo kā nomaldījušies radio signāli.

Apvienība “Ascendum” ir uzsākusi projektu “Mans Doms”, un viens no tā mērķiem ir organizēt koncertus Rīgas Doma baznīcā. Pāris no priekšnoteikumiem - tiem jābūt ar laikmetīgu skanējumu un ne obligāti sakrāla rakstura. Droši var teikt, ka Mona De Bo ar sava jaunā albuma materiālu simtprocentīgi būtu iekļaujama Domā spēlējošu apvienību sarakstā. “Pag Pag” ambiciozais skanējums pieprasa telpu, vietu, kur mēs varētu salt, justies mazi un stihiju neaizsargāti. Un vien piecdesmit minūtes atklājumu un uzmanības.

Koncertu vietas:
06.01. Liepāja, «Fontaine Palace»
07.01. Kuldīga, «Zabadaks»
08.01. Jelgava, Baltijas Jauno mūziķu skola
09.01. Valmiera, Valmieras Drāmas teātra apaļā zāle
10.01. Tallina, «Kodus Bar»
11.01. Tartu, «Genialistide klubi»
12.01. Valka, «309. kabinets»
13.01. Rīga, Kaņepes Kultūras centrs
14.01. Cēsis, «Fonoklubs»
15.01. Rīga, «I Love You»

Kā viesmūziķi «Mona De Bo» spēlēs Arnis Račinskis (ģitāra), Paulis Grīnhofs (bass), Artūrs Bērziņš (trombons), Kalvis Etkins (mežrags) un Oskars Ozoliņš (trompete).
Kuldīgas un Rīgas koncertos piedalīsies pēdējās desmitgades spilgtākā izdevniecības “Tornis” grupa “Bērnības Milicija”, kamēr Cēsu koncertā - Latvijas blūzroka leģenda “Alis P”. Tūres pēdējais koncerts klubā “I Love You” iecerēts kā brīva improvizācija, piedaloties māksliniekam/mūziķim, “Mona De Bo” albuma “Pag Pag” dizaina autoram Kasparam Groševam.

Jaunai ieraksts digitāli pieejams no 9.janvāra.

(c)Arterritory.com

Nepiespiests komentārs par kosmētikas reklāmu un tās ietekmi.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Thu, 29 Dec 2011 16:08:00 +0000

Vien pirms pāris gadiem kosmētikas apgrozījums pasaulē sastādīja 170 miljardus dolāru (pēc Eurostaf datiem 2007.gadā). Pērn konglomerāts “Procter & Gamble”, kā sastāvā ietilpst “Dolce & Gabbana”, “Gillette”, “Head & Shoulders”, “Pantene”, “CoverGirl, “Wella” u.c. pasaulē pazīstami kosmētikas zīmoli, pārdeva produkciju 82,6 miljardu vērtībā. Tiesa, liela daļa ienākumu nenāca no izskata un aromāta uzlabotājiem, bet tomēr.
Neskatoties uz feministu, reliģisku grupu, dzīvnieku tiesību aizstāvju, dabas aizsardzības aktīvistu u.c. kopu protestiem, kosmētikas industrija aug arvien plašāk un vērienīgāk un ieņem mūsu dzīvēs tikpat elitāru vietu kā pārtikas uzņemšana. Skatuves industrija (teātri, opera, kino, televīzija) bez pūderiem, lūpu krāsām, skropstu tušām, ēnu zīmuļiem, odekoloniem, vaibstu plastikas un tonējošajiem krēmiem vairs nespēj izdzīvot, bet praktiski katras sievietes rīta rituālā ietilpst kaut pāris minūšu grima uzklāšanai un vakarā – tā noņemšanai un lutināšanai ar krēmiem. Vēlme pēc parastas, cilvēciskas higiēnas uzturēšanas 19.gadsimtā nu ir novedusi pie maniakālas nepārliecības par savu pievilcību, bailēm no vecuma tuvošanās vai paziņu loka sašaurināšanās.
Tomēr tā nav kosmētikas vaina. Ja ziepes varam nosaukt par visparastāko šīs nišas izstrādājumu, tad to nu zinās katrs – šis produkts ir vajadzīgs veselības apsvērumu dēļ. Tas, cik neatliekama pēdējos simts gados ir lūpu krāsas uzlikšana, matu mazgāšana ar pieciem dažādiem šampūniem un vēlēšanās smaržot pēc Kristīnas Agvileras, ir reklāmas panākums.

1. “Ļaunuma” dzimšana.

Kosmētika, iespējams, ir gandrīz tikpat veca cik augti civilizētais cilvēks. Vēlāk krāsu pigments, nereti iegūts no šaubīgām dabas izejvielām, kalpoja par rituālu palīglīdzekli vai pat metafizisku mediju. Piemēram, vermilions, ko pirms sarkanoranžā pigmenta vietā pirms diviem tūkstošiem gadu bieži lietoja rituālos Ķīnā, satur toksisko dzīvsudraba sulfīdu, un saindēšanās ar to var radīt halucinācijas. Tomēr kosmētiku tās pamatfunkcijā – dekoratīvajā uzlabošanā -, sāka ieviest ēģiptieši (3500 g.p.m.ē.), pēcāk arī grieķi un romieši. Kosmētikas pielietojums minēts pat Vecajā Derībā, spilgtākais pierādījums ir “Esteres grāmata”, kas izeikti vēsta par dažādiem kosmētiskās kopšanas procesiem senajā Persijā.
Viduslaikos plašu uzmanību guva pūderi no krīta, miltiem, u.c. balinošiem putekļveida aplikantiem, lai iegūtu bālas sejas kontūras. Palīdzēja arī asiņu nolaišana. Renesansē uzplaukumu piedzīvoja serūss jeb baltais svins, ko, kā pulveri uzklāja jau pieminētajam bāluma nolūkam. vēlāk gan atklājās, tas rada izteiktus negatīvus blakus efektus – aklumu, deformācijas.
Viduslaikos uzliesmoja parfīmu manufaktūras, lai gan ēteriskās eļļas, ķermeņa losjonus un smaržvielas lietoja jau Antīkajā pasaulē – mandeļu, koriandra, mirtu, priedulāju sveķu, bergamota u.c. dabīgo izejmateriālu pārvēršana aromātiskajās vielās bija ierasta un pat masveida parādība. Neskatoties uz to, Krusta kari atnesa arvien jaunas receptes un tehnoloģijas, līdz beidzot, Ungārijā 1370.gadā smaržūdens ieguva alkohola bāzi. Pēc renesanses norieta Itālijā parfīms kļuva par zīmolu Dienvidfrancijai un, kopš tā laika arī visai nācijai. Baroka un Rokoko laikā (16. - 18.gs.) smaržvielas un ēteriskās eļļas pārsvarā pielietoja ķermeņa smaku slāpēšanai, kas izrietēja no neregulāriem vannas apmeklējumiem. Līdz deviņpadsmitajam gadsimtam kosmētiskie līdzekļi bija pazīstami jau gandrīz ikvienam aristokrātiskās un turīgās sabiedrības pārstāvim, un, attīstības zemēs tie lēnām kļuva arī par ikdienas patēriņa preci – princis bez “smiņķa” nebija princis.
Turpretī, deviņpadsmitā gadsimta vidū Lielbritānijas karaliene Viktorija paziņoja, ka grimu nēsāt cienīgi vien aktieri no teātra, jo augstdzimušajiem tas ir par vulgāru. Tomēr fakts neliedza dāmām turpināt iejusties tā laikmeta standarta, trauslās un nepieejamās sievietes, ādā un turpināt lietot sejas pūderus, ko jau izteikti pastiprinātu akcenti ar vaigu sārtumu no biešu sulas vai acu ēnām no melnās beladonnas ogām. Tikai aktrises varēja atļauties būt ar grimu un nejusties nosodītas, jo to teatrālais, dramatiskais stāvoklis ļāva viņām turpināt būt “femme fatale” jeb liktenīgajām, nepieejamajām un bīstamajām sievietēm; šāds termins krasi izpaudās gadsimta nogalē, kad uzliesmoja arī jūgendstila dekoratīvisms un jaunuma elpa.

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados vairs nekas nevarēja stāties pretī kosmētikas elitārajai vietai cilvēka dzīvē, lai gan tobrīd vēl aizvien valdīja augsts tikuma cenzs. Tomēr pilsētvides, džeza “izvirtību” (Kamēr Tomass Edisons, fonogrāfa izgudrotājs, saka, ka džezs skan labāk, spēlēts atpakaļgaitā, tikmēr 60 sabiedriskās apvienības ASV aizliedz džezu atskaņošanai deju zālēs. Mūzikas stils iegūst pirmo underground un kriminālo slavu.), periodikas kvantitatīvo uzliesmojumu un nakts lokālu straujā izplatība pieprasīja dāmām būt arvien smaržīgākām, krāsainākām un - pat kailākām. Vien veroties amerikāņu žurnāla “Film Fun” grūti par piedienīgiem nosaucamajos vākos, izdotos pēc 1922.gada, var pamanīt, ka drēbes (vai knapi drēbes) kļūst vien par noslēpumainības, ne vairs noslēpuma simbolu, tikmēr košās lūpas, aizvērtās, aptumšotās un asi izceltās acis un pūderētā āda uz jauno, draiskulīgo meiteņu sejas, nepārprotami liecina par visu noslēpumu maskas krišanu. Divdesmitie ir laiks, kad kosmētikas iedarbība nepadara vien skaistu – tā padara par seksapīlu.
Galu galā, ap Otrā pasaules kara laiku vairs nebija šaubu, ka kosmētika ir ne tikai ķermeniskā skaistuma izteiksmes līdzeklis svētkos un periodikā, bet sevi pieteica kā pastāvīgu, neatņemamu dzīves sastāvdaļu vispirms sievietēm, pēcāk arī vīriešiem. Jau pirms tam, modernā teātra grima prasības, kino straujā izplatības turpināšanās un televīzijas ienākšana cilvēka dzīvē pieprasīja kontrastu uz ekrāniem – melnbaltajās lentēs cilvēka aktīvākos sejas vaibstus vajadzēja izcelt tik ļoti, lai mākslīgajā paviljonu apgaismojumā mēmā kino uzplaukuma laikos tie būtu nepārprotami. Tas radīja arī masveidīgāku personas kultu, jo ikviena daiļava vēlējās izskatīties kā kāda aktrise no filmas. Un, tajā mirklī sākās mūsdienu kosmētikas reklāmas pamatstandarts – seja bez grima vairs nebija nekas.

2. Kā tas sākās un kā tas turpinās.

Pirmā, mūsdienu standartiem piemērotā reklāma, kas tika izvietota laikrakstos, veikalu skatlogos un izdalīta skrejlapu formā uz ielas vai salonus, parādījās deviņpadsmitajā gadsimtā. Viena no veiksmīgākajām tā laika uzņēmumiem bija “Pears”. Tiesa, tad tās mērķis nebija pārliecināt kādu par preci kā labāko no visiem, bet gan – iepazīstināt ar to. Piemēram, pirmās ziepju reklāmas deviņpadsmitā gada vidū bija gleznieciskas, mākslas estētikas pilnas un vairāk stāstīja, kā notiek vannošanās un cik mīlīgi mēs paliekam, nevis kas ir produkta pamatā un kāpēc tas vajadzīgs tieši tev [2]. (Piemēram, vien divdesmitā gadsimta pirmajā pusē ražotāji un reklāmas speciālisti sāka uzsvērt to, cik izstrādājums ir draudzīgs ādai, cik tas ir piemērots kādam no tipiem, kādas smaržas tiek pievienotas, norādītas sastāvdaļas utt..) Bieži tika spēlēts uz jūtām, rādot bērnus (netieši, tomēr medicīniski norādot, ka ziepes ir draudzīgas mazuļu ādai), un radītas netolerantas, pat rasistiskas reklāmas. (Tie paši “Pears” piedāvāja ziepes, kā reklāmā parādīts, kā afrikāņu puika sevi nomazgā tīru un, galvenais, baltu.)
Tomēr šķiet, ka viens no visatpazīstamākajiem kosmētikas reklāmu produktiem mūsdienās ir lūpu krāsa. Iespējams, tāpēc, ka tā ir visvieglāk pieejamā, pietiekami lēta, piedāvā visplašāko toņu, matējumu, fizikālo un plastisko īpašību gammu. Lūpu krāsa kā ikdienas prece izplatījās divdesmitā gadsimta sākumā, tomēr vēl aizvien bija ierobežotā, pat niecīgā tirāžā. Pirmo pavērsienu tās mārketingā veica augstāk pieminētā kino laikmeta iestāšanās, kad, jau divdesmito gadu laikā radās pirmā personība-brends. Aktrises Klāras Bovas (Clara Bow) lūpu krāsas uzklāšanas manieres dēļ, arī citas sievietes vēlējās staigāt ar “Kupidona lociņu” - plastisku, izteiktu augšlūpas krāsojumu pieminētā mitoloģiskā tēla ieroča formā. Trīsdesmitajos gados lūpu pomādes defilēja pieaugušas sievietes, bet meitenēm tās uzskatīja kā dumpības pazīmi. Droši vien tāpēc kosmētiku žurnālu lappusēs varēja atrast kā no veikalu plauktiem - tajās nebija gandrīz nevienas dzīvas vai reālas būtnes, kas norādītu sieviešu dzimumu kā kopīgu mērķauditoriju.
Vien piecdesmito gadu sākumā, pateicoties tādām sievietēm kā Merilina Monro un Elizabete Teilore, lūpu krāsu nēsāja divas trešdaļas pusaugu meiteņu Amerikas Savienotajās Valstīs. Pēkšņi kosmētikas ražotāju industrijai bija atvērušās durvis. Popkultūras uzliesmojums bija tieši tas, kas vajadzīgs veiksmīgai, neprātīgu mērogu reklāmai. Beidzot mediji kļuva par ekselentu, mūžīgu noieta tirgu un, cik lieliski - par to iesākumā pat nebija jāmaksā!
Merlina Monro un Elizabete Teilore tobrīd nebija tikai aktrises un slavenas sievietes. Katru reizi, kad viņas uz ekrāna izvilka lūpu krāsas tūbiņu vai izpūta smaržas, aktrises neapzinoties kļuva par lieliskām pavairotājām jaunajam, popularitāti iegūstošajam izstrādājumam. Tagad jau pagājis vairāk nekā piecdesmit gadu, bet sievietes vļ aizvien vēlas tikpat kaislīgas lūpas kā Teilorei, tikpat platīnblondu matu krāsu kā Monro vai tīras un izteiksmīgas sejas līnijas kā Odrijai Hepbernai; to izmanto arī kosmētikas ražotāji, palielinot “vintage” tradīcijās iegājušos produktus. Un, tas viss vien tāpēc, ka viņas redzamas filmās, kad vēl aizvien dominēja nevainojamības likumi. Jo grūti atrast kādu, kas šķirsta piecdesmito gadu žurnālus iedvesmas gūšanai – visu tomēr izsaka kino.
Piecdesmitajos gados radās vairāki tradicionālās kosmētikas reklāmas atslēgvārdi – kulta modelis, apslēptā komercija un mazvērtības komplekss. Pārsvarā šis kanons vērsās pret sievietēm, jo vīrietis vēl aizvien malkoja viskiju, pīpēja vienā laidā, lietoja matu vasku vai cukurūdeni un bija tiesīgs izskatīties vai nu slikti, vai nu pie stūres, vai piedzēries.

Tāpēc mārketinga speciālisti sāka medīt globāli populāras sievietes un mēģināja tās pierunāt piedalīties kādā no viņu reklāmām. Interesantākais ir tas, ka zvaigznēm bieži pat nebija jāiesaistās izmēģinājumos vai jāparaksta kontrakti par reklamētā produkta lietošanu, noliedzot citus – pārsvarā plakātos izmantoja vien uzlabotu un posterizētu slavenības attēlu, ko papildināja ar grafiski piezīmētiem izstrādājuma zīmējumiem vai attēliem. Pēkšņi ikviena varēja skatīties uz nevainojamajām sejas niansēm un dārgo bižutēriju stundām ilgi un skriet uz veikalu, lai sevi pārējo vīriešu acīs padarītu līdzīgi iekārojamu.
Svarīgākais bija ātrums. Nevis tas, ko sasniedza kāda apjukusi, sevi par maz novērtējusi sieviete, dzenoties uz kosmētikas veikalu, bet gan ātrums, kādā preču ražotājs varēja piegādāt veikalam jaunumus. Jo otrā reklāmas trika – apslēptās komercijas dēļ, sievietes kino ekrānos ar ērgļa redzi, spēja pamanīt nianses krēmu tūbiņu formās, skropstu tušas tūbiņu atšķirībās un smaržu flakonu krāsu toņos. Tobrīd produkcijas nebija tik daudz, lai apjuktu piedāvājumā, tāpat arī reklāmas aizliegumu Holivudā, tāpēc, ikreiz, kad kāda skatītāja pamanīja neatvairāmo un pavedinošo filmas varoni lietojam kādu īpašu grima elementu, tā bija zīme doties uz veikalu un pirkt tikai un vienīgi to pašu. Tāpēc arī tā kompānija, kas savas matu krāsas un sejas pūderus kino ekrānam piedāvāja pirmā, nenoliedzami vinnēja.
Taču tolaik reklāmas sejas vērtību vēl vajadzēja saprast. Lielākā daļa plakātu tomēr vēl aizvien rotāja perfekta, tomēr vien lokāli pazīstama seja, kas vairāk izskatījās pēc labi situēta daiļā dzimuma piemēra, vēstot par pieklājīgu sabiedrības statusu. Tā esi tu, un tu arī tāda vari būt. Tomēr beigu beigās viss atkal pagriezās uz slavenības kultu, un nav mainījies vēl šo baltu dien. Paralēli reklāmas kļuva arvien fotogēniskākas, reālākas, un arvien lielāku vērtību ieguva sejas neitralitāte. Bet, tāpat kā iepriekš, tā bija tikpat jauna, tikpat nevainīga un tikpat apbrīnojama.

Kā trešais triks, kas vēl aizvien iedarbojas uz lielu daļu vidusmēra pasaules iedzīvotāju, ir mazvērtības kompleksa radīšana. Piecdesmitie gadi, lai gan turības un modernisma iemiesojums, tomēr bija eksistenciāli depresīvi. Vīrieši kļuva par karjeristiem, pasaule bija atvērta piedzīvojumiem, ceļojumiem un dēkām, bet sieviete turpināja būt iestigusi neparastā mājsaimnieces lomā. Viņas vienīgās opcijas kļūt neatkarīgai paslēpās augstskolās un lielveikalos. Pirmajās valdīja jaunība un nesabojāts skaistums, kam vērību vajadzēja pievērst vien ārkārtas situācijās. Tomēr lielveikalos un citās publiskās vietās sieviete, iespējams, baidījās dzirdēt tenkas, ka, lūk Gerisona sieva kļūst arvien vecāka un vecāka. Viņas vājā puse bija (un ir) viņas novecošanās, viņas trumpis bija tā prasmīga noslēpšana. Un, tieši tajā mirklī “Michel”, “Avon”, “Pond's”, “Max Factor”, “Richard Hudnut”, “Maybelline”, “L'Oreal”, “Westmore” utt. piedāvāja kaut ko no savas artilērijas.

Kosmētikas ražotāji kopš tā laika cenšas spiest uz jūtām. Kā atzīts vairākās aptaujās, sievietēm ir bailes par asuma zaudēšanu, jaunības efekta sarukšanu un stāvokļa zaudēšanu kādā noteiktā sabiedrības līmenī. Tāpēc reklāmās bija un ir redzamas vai nu smaidošas, jauneklīgas modeles, vai pavedinošas, nopietnas un neaizskaramas zvaigznes. Amerikāņu šovbiznesa dāma Lucille Ball paspēja pabūt abās lomās, turpretī franču izcelsmes aktrise Corinne Calvet brīžiem pagadījās brošūrās, kur runāts tika par grimu, bet attēlā izceltas viņas seksīgās auguma kontūras. Tas atkal pierāda to, ka galvenais trumpis turpināja būt publiskais vārds. Dažreiz pat nebija svarīgi, kas tas ir par izstrādājumu, galvenais, lai atceras zīmolu un zvaigzni, kas to lieto.
Protams, ka bija arī brīži, kad sievietes-mājsaimnieces vēlējās būt nebeidzami pieklājīgās, tomēr ar zemūdens akmeņiem pilnās “girls next door” kā Greisa Kellija. Viņa neparādīja sevi kā lielu kosmētikas pavairotāju, turpretī Kellijas glamūrs un burtiskā starošana bija reklāma dzīvesveidam. Katrai dāmai pēkšņi vajadzēja arī lūpu spīdumu, protams, vēl vienu kaķenes skropstu tušu un tikko ievākušos kaimiņu, kam to visu parādīt. Jo vīrs jau kādu laiku pie šīs sevis izdaiļošanas bija noguris.
Sešdesmitajos gados ieviesās arī tīri stilistiskas reklāmas, kas jau sāka mēģināt aizbēgt no par kiču pataisītā glamūra vienveidības, pieturoties pie modernās pasniegšanas metodes. Piemēram, īstu sievieti nomainīja skaists skečs, bet izcēlās veicinātā produkta nepārprotamība, kā tas redzams kādā rozā krāsas lūpu pomādes plakātā (Franču plakāts: “Vai tavas lūpas šovasar būs modē? - Jā!”). Mārketinga speciālisti saprata, ka dizainam jākļūst funkcionālākam un reizē interaktīvākam.

Tikmēr uzsvars no pūderiem un tušām pārmetās uz matu kopšanas līdzekļiem un acu ēnām. Kā nekā sešdesmitie bija frizūru sprādzienu un maģisko, gandrīz jāsaka, psihodēlisko acu dekāde. Pēkšņi katrā brošūrā vai žurnālā tika piedāvātas matu lakas, acu zīmuļi un šampūni vairākiem matu tipiem. Mārketings nolēma nekavēt laiku un sāka to mēģināt apdzīt.
Galu galā fototehnikas attīstību redzošā tauta burtiski pieprasīja lietiskos pierādījumus. Reklāmas kļuva teju vai hiperreālistiskas, un lēdijas tajās vēl aizvien jauneklīgas un neticami skaistas. Izteikti dominēt sāka “Photoshop” vectētiņš, - negatīvu kombinēšana un tipogrāfiskā iekrāsošana -, kad sejas vaibsti, krāsas un kontrasti tikai mainīti studijā tāpat kā šā brīža reklāmas industrija pielieto Adobe radīto programmu. Tehniskās priekšrocības pavēra iespēju pievērst biznesam arvien nevainīgākas modeles un uzlikt uz viņu sejām arvien vairāk un vairāk tikpat nevainīga meikapa. Reklāmas uzdevums noteikti vairs nebija informēt. Tas bija pārsteigt un pat reizēm iedragāt pašcieņu.
Pēcāk advertizēšana arvien vairāk izgāja no ierastajām formāta klišejām, izmantoja arvien dārgākas sejas, interjerus un dizaina fantāzijas lidojumus. Viens no galvenajiem simboliem kļuva stils, kičīgums, bieži pat ironija un “think out of the box” metode, jo pūlis, vismaz liela tā daļa, kļuva gudrāks. Jau no septiņdesmito gadu beigām kosmētikas reklāma lēnām pārvērtās vairāk par vērienīguma izrādīšanu un parādes formu. Superzvaigžņu atļaušanās par miljonu summām vairāk stāstīja par uzņēmuma apņēmību un kvalitātes simbolu, mazāk mēģinot pierunāt pircēju, kāpēc iegādāties preci, bet kāpēc tā jāiegādājas nekavējoties. Reklāmas vadmotīvs lēnām pārvērtās – pirmajā vietā sāka stāvēt zīmolu nevis kvalitātes cīņas. Tas izskaidrojams ar to, ka preces sastāvs sāka mainīties arvien mazāk. Izšķirošs palicis reitings, un tas, ko izvēlas zvaigzne.
Viena krasa pārmaiņa gan notika. Līdz ar glamroka dzimšanu, modes deju atdzimšanu un vīriešu lēnāku novecošanos, kosmētika sāka ieinteresēt arī stipro dzimumu. It sevišķi jāpateicas popkultūrām – sākumā tam pašam glamrokam, pēcāk disko, elektropopam, metālam, pat pankam. Pēkšņi arī vīrieši gribēja būt krāsaini, skaisti, ietonēti, pamanāmām frizūrām, skūtām kājām vai melnām acīm ar notecējušu skropstu tušu. “Kiss”, “The Rolling Stones”,“Depeche Mode”, “Metallica”, “Motley Crew”... “Starky & Hutch”, “Saturday Night Fever”... Visā visumā jāpateicas MTV radītājam Robertam Pitmanam, jo tieši viņa kulta popmūzikas kanāla dzemdēšana pirms trīsdesmit gadiem pieprasīja ne tikai vizuāli izskaistinātu videoklipu, bet arī radīja meikapa speciālistu kā neizstājamu profesiju mūsdienu šovbiznesa vidē. “Modern Talking”, Olivia Newton-John, “The Bangles”, “Alphaville” u.c. spožās sejas un frizūras bija tikai pāris no grima un matu mākslinieku veikumiem un turpmākajiem apslēptās komercijas popularizētājiem. Kosmētika ieguva neiazstājamu vietu cilvēka dzīvē – tas, šķiet, bija galvenais, ko reklāma bija vēlējusies panākt.

3. Tradicionālās reklāmas pamatprincipi.

Jau iepriekš tika minēti trīs - kulta modelis, apslēptā komercija un mazvērtības komplekss. Tomēr lielākā daļa reklāmas vēl aizvien ir kompozīcija, kodu pielietojums un vizuālās valodas pareiza izmantošana.
Kompozīcijā un vizuālajā valodā iekļaujas pilnīgi viss, kas rada attiecīgo, bieži pat mānīgo noskaņu, lai reklāmas auditorija to uztvertu saasinātāk nekā parasti un atcerētos. Ja reklamējam kuplas, stingras skropstas, dizains, interjers, 3D efekti, montāža u.c. saskanēs ar šo līniju vingrumu.

Ja reklamēts tiek briljantu spīdums, tad nemitīgi visapkārt zibēs saskaņoti, digitāli vai reāli zaigumi, ja atspirdzinoša skropstu tuša – tādos pašos puslokos un līnijās sadalīsies arhitektūra apkārt un pat mēbeļu krāsojums. Kompozīcija video, plakāta, bukleta fonā bieži asociējas ar to, kāda pasaule būs tad, kad kļūsi par izstrādājuma lietotāju. Tās acumirklīgā ietekme. Konkretizējot: lietojot šo produktu vairs nemainies tu, bet tevis dēļ mainās viss cits.
Reklāma, it sevišķi mūsdienu, ir pārlādēta ar kodiem. Katrā reklāmā, lai kādā viedā tā tiktu parādīta, ir desmitiem dažādu simbolu, ko mēs pārsvarā nepamanām, bet kas strādā uz psihi. Ja piecdesmitajos gados, tā, pirmkārt, bija jauna skaista, glamour pilna lēdija, kura līdzināties, tad šobrīd reklāmas izskats nāk no sarežģītas sistēmas. Lai cik smieklīgi arī nebūtu, kopš tiem laikiem aizvien tiek lietoti nodrāzti, bieži pat infantili lozungi. “Ultralucent!, Fabulous!, Fashion genious!, Remarkable!... Materiālos itin bieži pavīd “Most” un “-est” kults, ko grūti novērst. Par pēdējo salmiņu bieži kļūst franču valodas izmantošana, lai atstātu nopietnu nolūku sajūtu un kvalitātes zīmoga klātesamību.
Turpretī daudz vērtīgākajiem saukļiem ir jāņemas vaiga sviedros, lai izlabotu gadu desmitu laikā radīto slikto priekšstatu par kosmētikas reklāmu un padarītu to ineresantu. Viens no pasaules slavenākajiem saukļiem vēl aizvien ir “Maybe she's born with it, Maybe it's Maybelline”, kas reklamē “Maybelline” make-up izstrādājumus. “Because I'm worth It” ir neatņemama sastāvdaļa “L'Oreal” rullīšos, šobrīd viens no ironiskākajiem un vērtīgākajiem sloganiem varētu būt “Smell like a man, man!”, ko radījusi “Old Spice” vīriešu atsvaidzinošo produktu līnija. Tāpat arī zināms Gillette izstrādājumu “The best a man can get” un “Adidas” “Nothing's impossible”, kas, tāpat kā apģērbiem, tiek pielietots arī smaržu, tualetes ūdeņu, dezodorantu u.c. vīriešu kosmētikas pārdošanas veicināšanā.

Tomēr pats svarīgākais kods ir modeļa seja un augums. Nenoliedzami, visaugstākā vērte vēl aizvien ir vīriešiem, kuri ir asi, reti smaida un ir nedaudz vaļīgi, bet ar stilu. Parasti tie ir Hemingveja tipa klusējošie žaketēs un vaļīgā kreklā, viņi neuzdod jautājumus un kuriem parasti piemīt nevaldāmi daudz naudas, lai iegādātos kādu ekskluzīvu vai retro automašīnu. Nav praktiski nevienas parfīma reklāmas, kur vīrietis parāda zobus, to pat varētu dēvēt par absolūtu uzdrošināšanos vai izgāšanos. Akmens sejas ar maķenīt izceltu vaibstu – es tevi gribu, ir panākumu atslēgas pamatā. Smaids stiprajam dzimumam liek izskatīties mīkstam un nevērtīgam, tomēr izcili un organiski talanti, piemēram, Jude Law var darīt, ko grib. Viņa “Dior” reklāmas vienmēr var atļauties arī kādu bezbēdnīgu smaidu, un tas taps piedots.
Turpretī sievietes ir jūtekliskas, sapņainas, šad tad vientuļas un šad tad lesbietes, kuras tomēr zina, ko grib. Tam pāri ir kleitas, nevis bikškostīmi, viņas nepārprotami ir aktīvas sportistes (ja to pieprasa reklāma), kuras, pat skrienot gar pludmali vai lietū, uzliek nedaudz grima vai arī dāmas, kuras pie mazākās stresa situācijas mīl pacelt rokas pret debesīm un neveselīgi svīst. Vēl aizvien nedrīkst aizmirst par puspavērtām, iekarsušām lūpām vai, tieši pretēji, smaidu, kas staro no laimes un neviltotu uzmanību. Ja matiem ir jauna apburoša krāsa – to pamana visa iela, visi uz ielas esošie šoferi, piena izvadātājs, pastnieks un kaimiņa suns.
Pārsvarā matu kopšanas līdzekļu reklāmās sievietes parādās ar tumšiem matiem, jo tie vairāk reflektē gaismu un rada mirdzuma efektu. Tomēr, ja modelei ir gaiši mati, tie padarīti lokaini lielākai gaismas laušanas virsmai. Protams, šobrīd pāri lielākajai daļai matu pāri iet arī visas Photoshop vai Premiere, kas to mirdzuma padara vēl glāsmaināku un neiespējamāku.

Protams jāatceras par jaunības kultu - tā noteikti būs lieta, kas atgriezīsies produkta lietošanas laikā. Katrs pircējs, un šobrīd nav svarīgi ne dzimums, ne nodarbošanās, ne vecums, tomēr nevēlas vizuāli novecot. Nerunāsim par puikām, kas neprakstāmi vēlas bārdu un meitenēm, kas alkst vīrieša pieskāriena, bet gan par pieaugušiem cilvēkiem, kuru mūžs, skatoties pēc vidējā pasaules dzīves ilguma (67,2 gadi; pēc 2010.gada datiem) jau tiecas otrajā pusē. Ikviens šajā vecumā (pamatojoties uz komercreklāmās teikto) neizsīkstoši vēlas apstādināt grumbiņu radīšanos un noturēt jaunības enerģijas dzirksti, šarmantumu un pretējā dzimuma uzmanību. Turpretī, kosmētika brieduma vecumā (pārsvarā līdz 25.g. vecumam) iedarbojas pilnīgi pretēji – vispārzināma vēlme kļūt tieši vecākām, pusaugu meitenēm liek krāsoties daudz vairāk. Tiesa, puikas nepilngadību pārsvarā kompensē ar pieaugušo dzīvesveidu, piem., smēķē, niekojas ar alkoholu, nemākulīgi vada “fiksīšus”. Reizēm pārforsējot ar matu želeju un smaržu dozāciju.
Pēdējā neatņemamā sastāvdaļa reklāmas rullīšos, protams, ir mūzika. Ja reklāmas zvaigzne ir iesaistīta šajā biznesā, džingls nonoliedzami būs viņa/viņas/viņu. Klipos praktiski neeksistē minors, skaņas raksturam jābūt pacilājošam, visbiežāk kičīgam, trendīgam, šobrīd aktuālam. Protams, neiztikt arī bez erotisku efektu radošām kompozīcijām “Camey” ziepēm vai Džastina Bīvera smaržām. Turpretī, ja mēģināts radīt Francijas vai retroainavu, pavadījums būs klasiska rakstura, noteikti ar akordiona pavadījumu.

4. Netradicionālā pieeja.

Pārsvarā līdz pat astoņdesmitajiem gadiem nevienu neinteresēja, no kā ražots tas un no kā – šis. Kosmētika bija patēriņa prece, tāpat kā piens, kas viemēr ir uzticams. Tomēr diezgan ātri, globalizācijas, pasaules piesārņojuma un privātās veselības drošības prioritāšu dēļ, atklājās neskaitāmi pārkāpumi kosmētikas ražošanas procesos. Tāpat, ja vēlējies būt veģetārietis, noteikti nācās liegt sev lūpukrāsas, kā sastāvā (spīduma iegūšanai) vēl aizvien ir cūku tauki un zivju zvīņas. Skrosptu tušas patērātājas atradās dilemmas priekšā – vai turpināt lietot melno “burvju nūjiņu” vai izvairīties no preces, kurā kā antiseptiķis tiek lietots kaitīgais dzīvsudrabs.
Veselības un lojalitātes apsvērumu dēļ, miljoniem cilvēku sāka izvēlēties kosmētiskās preces, kuru sastāvā nav kaitīgu vielu un kuri ir videi draudzīgi. Patērētāji sāka meklēt krēmus, kam ādai vajadzīgie vitamīni un vielas patiesi ir pietiekamā daudzumā. Jo bieži to niecīgā, simboliskā klātesamība reklāmā tiek uzsvērta kā viena no svarīgākajām novitātēm. (Šo faktoru sauc par “Eņģeļu putekļiem”. Kaut kas ļoti valdzinošs, neaizstājams iekļauts vielas sastāvā, tomēr procentuāli tas ir smieklīgā daudzumā. Vērtība un kvalitāte no tā – praktiski nekāda.
Cīņa ar šo faktoru ir viena no vienkāršākajām netradicionālajām reklāmām, kas bieži izpaužas kā antireklāma. Lai gan vizuālās valodas izpildījums un kompozīcija ar kodiem nemainās, tomēr lielu daļu tās netradicionalitātē ieņem mītu, pieņēmumu un melu apgāšana. Tāpēc dabīgo kosmētikas līdzekļu ražotājiem vairs nevajag veidot jaunas reklāmas, bet gan uzķert veco, nepatieso materiālu kļūdas un pavērst tās savā labā. Vārdi “homeopātisks” vai organisks šobrīd ir vislieliskākie, ko ievietot savā reklāmā un nostāties pretī lielajiem uzņēmumiem, lai pievilinātu to nogurušos klientus.

Tomēr saruna par netradicionālo mārketingu sākas tad, kad jārunā par produktu paraugiem, testeriem u.c. bezmaksas piedāvājumiem. Šajā kontekstā noteikti jāpiemin amerikānis Benjamin T. Babbitt, kura dēļ reklāma, un ne tikai kosmētikai, ir tāda, kādu mēs to redzam šobrīd. Deviņpadsmitā gada otrajā pusē Babita ziepju, sodas u.c. bazisko sadzīves vielu fabrika kļuva par nacionāla mēroga panākumu un tikai tāpēc, ka viņš mēģināja “domāt ārpus rāmjiem”. Viņa ziepes sāka pārdot no krāsainiem ratiem turpat, ielas vidū, tos papildināja mūziķi, un leģendārie saukļi: "Ziepes visām nācijām” (Soap for all nations)" un “Tīrība ir civilizācijas skala” (Cleanliness is the scale of civilization).
Pats svarīgākais, ko ieviesa Babits, bija bezmaksas paraugu izdalīšana, kas pirms tam nebija notikusi. Šobrīd visveiksmīgākā šīs sistēmas praktizētāja ir amerikāņu kompānija “Kiehl's”. Statistika liecina, ka uzņēmums pērn izdāvāja 12 miljonus bezmaksas eksemplāru, kas sastādija 80 % no kopējā pārdošanas apjoma. “The Kiehl’s way of ‘selling’ is not to sell at all…” secina ekonomists Lynn Upshaw (Kiehl's veids kā pārdot, ir nepārdot nemaz...). Vēl kāda interesanta forma, kas identiska ar pieminēto, bieži tika praktizēta deviņdesmitajos gados – starp žurnāla lapām atradās kāda bezmaksas šampūna vai matu balzāma, krēma, ziedes, smaržu utt. paciņa, kas atspoguļoja šobrīd aktuālāko kādas firmas produkcijā.
Iespējams, baudāmākais veids, kā redzēt kādu reklamējam kaut ko, ir ironijas, humora un kreativitātes iesaistīšana. Bieži vien pats produkts televīzijas rullīšos ieņem gandrīz nekādu lomu, akcentu liekot uz neaizmirstamības un neatkārtojamības efektu, ko radījis radošs mākslinieks. Pilnīgi noteikti, viena no šā brīža populārākajām reklāmām ir vīriešu higiēnas kosmētikas līnijas “AXE” kospiratīvās, diskriminējošās, nereti pat antifeministiskās reklāmas, kas gan ir paredzami, jo firma pieder brīvdomātājiem nīderlandiešiem.

Tomēr tās mērķis, tāpat kā citām “humoreskām” ir tikt pēc iespējas tālāk no reklamējamā izstrādājuma, lai ieslēgtos jau pieminētais apgalvojums: lietojot šo produktu vairs nemainies tu, bet tevis dēļ mainās viss cits. Piekodinot, ka pasaules valdnieks vēl aizvien ir pircējs, un dzīve rullē, ja vien esi kopā ar mums!

Tomēr visspēcīgākā netradicionālā reklāma ir Latvijā pazīstamās kompānijas “Avon” praktizētā “door-to-door” tehnika – izstrādājumus tev piedāvā kāds tavs paziņa, kurš reizē pats ir lietotājs un, pie reizes saņemot aktuālākos kopšanas līdzekļus, nopelna. “Avon” šobrīd varētu būt viena no veiksmīgākajām šāda veida pārdošanas prakses īstenotājām pasaulē, gadā pārdodot ap 10 miljardus dolāru vērtu produkciju. Lai gan paši “Avon” kopšanas līdzekļi neko daudz no iepriekšminētajiem, masveidā ražotajiem produktiem neatšķiras, tie iegūst lielāku popularitāti, balstoties uz draudzības un personiskuma tīklu saitēm.

Nobeigums

Domas dalās – vai kosmētika cilvēkam maz ir vajadzīga, vai arī tā šobrīd ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Šis ir strīds, kas, šķiet, nekad netaps atrisināts. Tāpēc, kamēr vien būs vēlme kļūt jaunākam, mākslīgi skaistākam vai apslēpt kādas ķermeņa un ādas deformācijas bez operācijas palīdzības, nepieciešama izrādīsies arī kosmētika un tās reklāma.
Šobrīd kosmētikas izstrādājumi aizņem milzīgu daļu no televīzijā translētajiem reklāmu pārtraukumiem un no pārējiem rullīšiem būtiski neatšķiras. To galvenais mērķis, protams, ir likt patērētājam noticēt preces vērtībai un viennozīmīgi ķerties klāt pie tās. Kāda kompānija to mēģina ar ārkārtīgi izsmalcinātu kompozīciju, cita ar dārgiem efektiem un pazīstamām sejām. Turpretī vēl kāda arvien vairāk mēģina tiekties pēc šobrīd populārā humoristiskā žanra vai par mediju reklāmu neuztraukties vispār, cenšoties strādāt ar dzīvu cilvēku un “iefiltrēties” tavā mājā caur paziņu tīklu. Kas pārdod vairāk, to lai stāsta statistika, galvenais, vienmēr būt brīvam no liekiem solījumiem un, ja iegādāties, tad tikai to, kas tiešām ir nepieciešams un neiet pretrunā ar mūsu personīgajiem dzīves principiem.

(Raksts ir pētījums mācību nolūkos, tāpēc katrs vārds nav kā akmenī iecirsts un nepretendē uz zinātnisku formātu)

2011.gada ekrāntapetes.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Sun, 25 Dec 2011 16:22:00 +0000

Atkal pienācis brīdis, kad padalos ar kādām jaukām ekrāntapetēm, kas nonākušas vispirms manā fotoaparātā un tad - uz datora ekrāna. Šis gads bijis pilns ar dažnedažādām, neparedzētām sajūtām un, cik labi, daudz vairāk nekā pērn. Visi attēli, kā vienmēr, paredzēti pieklājīga formāta ielādei. Laimīgu jauno gadu!

saistītais raksts: 2010.gada ekrāntapetes

1. Lidmašīna pār Briseli. Beļģija.

2. Zirdziņs Lielvārdē. 4.maijs

3. Griestu ornaments dzīvoklī Karostā. Liepāja

4. Jahta Pērnavā, 2009. Igaunija

5. Baloni izrādei Ģertrūdes ielas teātrī - "Giessen Goes Riga".

6. Pirms kārtējā lietus. Alberta iela.

7. Parasta diena Albera tielā.

Mūzika maniem Ziemassvētkiem

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 21 Dec 2011 22:31:00 +0000

Savu Ziemassvētku sajūtu vienmēr esmu mēģinājis noturēt ar mūzikas palīdzību. Šogad ir sanācis tā, ka manas skaņdarbu krātuvītes veselība ir pavisam saplakusi, tāpēc nolēmu mīļākās melodijas atrast atskaņošanai jebkurā vietā, kas man piedāvā interneta pieeju. Tāpēc radās "Engelis Engelis's Christmas" plejliste pilnīgi skaidriem, iereibušiem, pārsvarā sniegainiem un melanholiskiem Ziemiņsvētkiem. Ņem un klausies ŠEIT.

Dziesmu saraksts:

1. Bing Crosby - 12 days of Christmas

2. Richard Hawley - The Nights Are Cold

3. The Band - The Night They Drove Old Dixie Down

4. Elbow - We're Away

5. Badly Drawn Boy - I Like N.Y.E.

6. My Morning Jacket - Knot Comes Loose

7. Tom Petty - Christmas All Over Again

8. Fleet Foxes - White Winter Hymnal

9. Antony and the Johnsons - Bird Gerhl

10. Aradhna - Jaya Dev

11. Gary Jules - Mad World

12. Chris Martin - Have Yourself a Merry Little Christmas

13. The Band - Christmas Must Be Tonight

14. Richard Hawley - Coles Corner

15. Elbow - Jesus Is a Rochdale Girl

16. Jeff Buckley - Corpus Christi Carol

17. Sufjan Stevens - Sister Winter

18. Nat King Cole - Oh, Holy Night

19. Julie London - Let There Be Love

20. The Cinematic Orchestra - To Build a Home (Live at Royal Albert Hall)

21. Bob Dylan - Blowing in the Wind

22. Bon Iver - Holocene

23. Fleet Foxes - Grown Ocean

24. Thomas Newman - Any Other Day

25. 3 Leg Torso - According To Chagall

26. Bon Iver - Re-Stacks

27. Peter Gabriel - Flume

28. George Harrison - My Sweet Lord

29. Matthew Herbert - Berlin

30. Peter Mulvey - Some People

31. Sun Kil Moon - You are My Sun

32. Peter Gabriel - Don't Give Up

33. Jamie Cullum - What A Difference a Day Made

34. Charlie Wadhams - Darkness

35. Radiohead - House of Cards
36. Anna Calvi - Morning Light
37. The Darkness - Christmas Time
38. Lou Reed - Take a Walk On the Wild Side
39. John Lennon - Happy Christmas (War Is Over)
40. Pink Floyd - Wish You Were Here
41. The Leasure Society - The last of the melting Snow
42. James Blake - The Wilhelm Scream
43. Fleet Foxes - Innocent Son
44. Gil Scott-Heron - A Very Precious Time
45. Cat Stevens - The Wind
46. The Black Keys - These Days
47. Sharon Van Etten - Love More
48. SunSay & John Forte - Wind Song
49. Henri Salvador - Chambre Avec Vue
50. Andrew Bird - Masterswarm
51. Jēkabs Nīmanis - Guna
52. Eric Satie - Gymnopedie No.1
53. Band of Horses - Evening Kitchen
54. Louis Armstrong - Christmas In New Orleans
55. Ray Charles - The Little Drummer Boy
56. Lemon Jelly - Nice Weather for Ducks (BBC Live Lounge)
57. Kings of Convenience - 24-25
58. Elizabete Balčus - Wooden Horse
59. Glen hansars & Marketa Irglova - Trying To Pull Myself Away
60. Bon Iver - I Can't Make You Love Me
61. Jeff Buckley - Lover, You Should've come over
62. Richard Hawley - For Your Lover Give Some Time
63. The Sleepy Jackson - I Understand What You Want But i Jusst Don' t Agree
64. Sun Kil moon - Pancho Villa
65. Rosemary Clooney - It' s The Most Wonderful Time of the Year
66. Turin Brakes - Rain City
67. Scarlett Johansson - Falling Down

Vectēva galā vakars.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Sun, 11 Dec 2011 20:57:00 +0000

"Vectēva vakars" triloģija, īsos vilcienos, ir pilna ar nedaudz par daudz dziedošu, pārāk garu priekšnesumu. Tomēr tam pa vidu atrodas skeči un sižeti, kas kā atombumba un prezervatīvs atstās neizdzēšamu vietu pasaules vēsturē un ar prieku tiks atstāstīti skolās, universitatēs, kristībās un bērēs. Ikviens zinās, kas ir kaķis Renārs un viņa psiholoģiskais fenomens. TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ sauks draugus par dirselēm un nespēs aizmirst režisoru Gailīti. Tapat arī Gotiņu, kurai patīk baudīt dabu un Suņuku, kurš iemācījies runāt un skaitīt.

Pēdējā triloģijas daļā "Vectēva galā vakars" vēl kādas leģendas - bokseršorti gaišā dienas laikā, mutes zirgs, Karlsons un lekcija "Ugunsgrēkā" + Leona netikumībā. Kā arī kulminācija - atkārtota atdzimšana "Infinity" un "Cikos tu rīt celsies?"!

Nekā te nebūs, beidz lasīt un ej pērc biļeti!

27.

28.12.

14.

21.01

20:00

Nelaimju sakne. Izrāde “Dzin” iekš DDT.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Thu, 08 Dec 2011 10:19:00 +0000

Vladislava Nastavševa režisētajā izrādē “Dzin” aktieru grupa mēģina uzvest izrādi bērniem. Galvenais uzdevums tajā ir izglābt mūzikas lādīti, jo pasakas motīvos minēts, ka galvenais varonis puika kārbiņu atvērs un sabojās mehānismu. Tās glābšanas operāciju plānošana ilgst divas stundas no vietas, liek iztēlei uzsprāgt kā apkures katlam un rada nebeidzamus strīdus un nesaskaņas, pietuvojoties gandrīz vai globālai kataklizmai. Pieci aktieri gaida puikas ierašanos kā Maiju kalendāra beigas, jo pēc tā vairs nebūs nekā.

saistītais raksts:

Zēni smaržo pēc apelsīniem, bet meitenes sūkā citronus.

Bet tā vien liekas, ka pie visa vainīgs ir tēvs. Cilvēks, kurš puisēnam nopērk mūzikas lādīti.
Cilvēks, kurš pats reiz bijis puisēns. Ziņkārīgs un zinātkārs pēc dabas. Augošs, vecāku cilvēku apgalvojumiem neticošs un kārdinājumiem pretoties nespējošs. Tēvs, būdams pieaudzis, zinādams riskē puikam nopirkt dāvanu, kas sastāv no ārkārtīgi trausla mehānisma un reiz tiks izpētīta. Tam līdzi nāk arī nojauta, ka, uz piekodināto “Neatver, saplīsīs!” darbojas miljons reižu lielāka bērna vēlme darīt pretējo, un tas nenoliedzami notiks.
Minētā tēva rīcība izsauc to trauksmi, kura valda Ditā Lūriņā, Mārtiņā Brūverī, Jānī Āmanī, Arturā Krūzkopā un Jurģī Spuliniekā. Vēlmi paglābties no puisēna rokas, aizbēgt no stāstā ierakstītā likteņa. Tomēr, būdami lādītes sastāvdaļas un reizē personas, kas uztraucas par savu eksistenci, aktieri mēģina novērst tikai “soda izpildītāju”, aizmirstot par pašu nelaimju sakni. Vienīgi pašā izrādes finālā praktizētā “stāsts atpakaļgaitā” taktika noved gandrīz pie atklāsmes - ja nav lādītes, nav arī nenovēršamās glābšanas misijas.
Nastavševs turpina realizēt arvien mazāk komentāru un kritikas, bet arvien vairāk pārdomu radošas izrādes. Un “Dzin” atkal ir viena no tām, kas paredzēta vairākkārtīgai apskatei. Skatītājiem, kuri tic, ka jāmeklē metafizika, tiem, kuri tic, ka tā ir spogulis mūsu pašu iracionālai realitātei un racionālajam visumam, vai tiem, kam interesē apziņas plūsmas neparedzamie līkloči. Grūti rakstīt par to, kas jāredz un jāsaredz, ja vērtību ir vairāk nekā drīkst palaist garām. Un grūti tāpēc, ka, informācijas daudzuma dēļ, katrs klātesošais no pārpildītās zāles izvilks ko pilnīgi citu - citātus sevis papildināšanai, humora līmeņa uzturēšanai vai negatīvai mēles trīšanai. (Nospļaujies trīs reizes pār plecu, jo izrāde to nav pelnījusi.)

Cilvēks ir kā zvaniņš. Gan kā Ķīnā ražotais knapulītis, gan kā tas, kuru pārkausē no Liepājā uzstādītā Ļeņina pieminekļa un atdod kā dāvanu, gan baznīcas velvēs paslēpies likteņa skandinātājs. Cilvēks skan no katra kairinājuma. No skaļi rūcošas smagās mašīnas viņš dun, no operas ārijām zvans vibrē estētiskos, nostādinātos toņos. Tomēr tad, kad pār cilvēku stāv vagars, zvaniņš kliedz. Klusajā mietpilsonī nostrādā nedrošības, neērtību un protesta reflekss, kas izlaužas nepatikā pret kārtību. Kāds saka, ka, pasaules miera labad, to nedrīkst izjaukt, turpretī tautas teiciens vēsta - “tikai beigta zivs peld pret straumi”. Kur tad ir patiesība?
“Dzin” mūzikas lādīte ir kā hierarhija. Kā Indijas kastu sistēma, par kuru vairs neaizdomājas, tomēr attiecīgajos brīžos tā parāda savu nepatīkamo raksturu. Lai gan ar lādīti ir nedaudz citādāk. Tā funkcionē pēc tehniskā laikmeta darbības un Kārļa Marksa nostiprinātajiem principiem – katram sava vieta, bet katrs ir vienlīdz vērtīgs. Visi ir vienlīdzīgi, jelkāda diktatūra šeit nestrādā. Lai arī āmuriņš ir kā ierēdnis, kas baksta vienmēr džinkstošo pilsoni, virs viņa vienmēr ir pašpārliecināts priekšnieks veltnītis, kurš, neskatoties uz savu ego, apzinās prezidentu atsperi un ķēdes neizjukšanas nepieciešamību. Katram karalim vajadzīgi savi padotie, un katriem padotajiem vajadzīgi savi karaļi. Ja sistēma sabrūk, izpostīta ir arī uz priekšu ejoša virzība.
Tēvs Vladimira Odoevska pasakā netieši kļūst kā augstāks spēks. Neredzama Dieva loma viņam dod iespēju radīt lietas mazā puisēna acu priekšā, norādot viņa izredzētību un dāvanas nozīmīgumu. Tomēr tad, kad mums ir radusies iespēja justies īpašākiem, it sevišķi tad, kad kas augstāks to stimulē, pieaug vēlme valdīt par pārējiem. Vēlme norādīt mūsu pakļautībā atrodošajai sistēmai, kā jādarbojas. Vēlme izjaukt kārtību savas nesavaldības dēļ. Vēsturē ir bijuši desmitiem nepatīkamu piemēru, kur kādam tikusi dota iespēja valdīt pār notikumiem, un tie vienmēr noveduši pie valsts sabrukuma, kraha ekonomikā vai cilvēciskuma iznīcības.
Pret to arī cīnās aktieru piecinieks. Par bailēm un cieņu no augstākā, bet pret hierarhijas iziršanu un haosu. Jo, lai arī zvaniņam sāp, lai arī āmuriņam “besī”, lai arī atsperīte saspringumā tracina veltnīti, tomēr, ja nav mehānisma, nav esības. Nav kopības sajūtas, nav būtības. Ja tu neesi sabiedrībā, nezini, cik līdzcietīgs, laipns vai greizsirdīgs esi. Tu nevari sevi saukt par mākslinieku, ja kāds tevi tā nenovērtē. Tu neesi labs cilvēks, kamēr neesi atzīts, jo nekad nevar būt tik objektīvs, lai sev atzītos pats.
Un Vladislavs Nastavševs ir tas režisors, kam varētu interesēt, cik ļoti cilvēks spēj cīnīties par saviem principiem, ideoloģijām un pašcieņu, turpinot apzināties savu individualitāti un īpašumu. Un “Dzin” patiešām ir par tevi, mani, mums un viņiem. Par mūsu attiecībām, dievināšanu, dumpjiem, bailēm un unikālo vērtību ierādītajā sistēmā. Šī izrāde, kas tapusi Latvijas Nacionālā Teātra un DDT kopprojektā “Tests” ir vēl kāds nepieradināts meistardarbs prāta kutināšanai un sirdsapziņas šaubām.

Kā reklāmas rullītī teicis Arturs Krūzkops: “Šeit tiešām nodarbojas ar profesiju”. Dirty Deal Teatro ir viens no retajiem teātriem, kam sen neinteresē tēlojošs aktieris, bet viņa nelabojamā cilvēcība. Drošsirdība, gļēvums, melanholija un atdzimstošs brašums. “Tests” ir aktiera un režisora interpretācija par notiekošo, aktieris kā pasaules iedzīvotājs, kuram patīk rīta bulciņas, tēja un “proletāriešu” badminons. Ne velti tēliem kājās ir parastas “pļūtenes”, kedas, kuras iekārot, (Kur Nasvaševs tās gan dabūjis??) un vienkāršs paskats.
Jo šajā mūzikas kastītē novērtē skaņas īstumu un uzdevumu, nevis laicīgas vērtības. Svarīgāks ir ziņojums, ko zvaniņš-cilvēks spēj nodot nākamajām paaudzēm. Tas mutē esošais smeldzīgais šansons Nastavševa darinājumā. Tā melodija un tās vērtība, kuru dzirdot, mainās visums. Sokrāts nebūt nav atrodams “Skaistuma vēstures” sarakstos, tomēr viņa tūkstoš gadu vērtīgā kapsula, par kuru dzirdējis gandrīz ikviens, skaistāku padara šo pasauli.
No neaizsniedzamās, skarbās un iespaidīgās scenogrāfijas “Sņeguročkā”, Navstavševa arvien dziļāk rokošais meistardarbs “Dzin” dzeļ skatītājam ar kailu, bet siltu skatuvi. Vistiešākajā nozīmē - tā ir kā būvlaukums. Jo, lai uzceltu ko jaunu, ir jānojauc vecais. Tomēr ar norunu, kam mēs paliekam tie paši, kas bijām. Tas pats zvaniņš, tas pats plāksteris un prusaks. Un ar norunu, ka mēs vēl aizvien vēlamies būt tie, kas esam. Neviltoti un patiesi.
Un lai ir tāds tēvs. Reiz bijis puisēns, ziņkārīgs un zinātkārs pēc dabas. Augošs, vecāku cilvēku apgalvojumiem neticošs un kārdinājumiem pretoties nespējošs.
Jo tad arī izrādei “Dzin” ir esība. Jo bez tēva nebūtu ne puisēna, ne mūzikas lādītes, ne šīs pasakas. Un tad viss tajā vairs nebūtu tik īpašs kā nekad.

Verdi "Rekviēms" Lielajā Ģildē. Teorija un prakse

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 30 Nov 2011 11:13:00 +0000

Kamēr Liepājā Džuzepes Verdi "Rekviēms" atgriezies pēc 20 gadu prombūtnes, Rīgā tas atskan teju vai reizi gadā. Šogad jau izpildīta 14. jūnijā, "Nāves mesa" piestāj vēlreiz, lai 25. novembrī Lielajā ģildē saskanētu ar Veļu laika noskaņojumu, Adventes tuvumu un deviņpadsmitā gadsimta itāļu temperamentu.

saistītie raksti:

1.Pētera Vehi "Marijas Magdalēnas evaņģēlijs" pasaules pirmatskaņojums.

2.Riharda Dubras "Accedite Gentes" pasaules pirmatskaņojums VAK "Latvija" sezonas noslēguma koncertā.

Rekviēms bija un ir paredzēts diviem, tomēr otra iztrūkumu Valsts Akadēmiskā Kora "Latvija" izpildījumā nemana ne mirkli. Protams, brīžos, kad izskan "Dies irae" daļa, vēl graujošāks spēks pie "Dies irae" un "Rex tremendae" partijām nenāktu par ļaunu. Tomēr drošāk vienmēr paļauties uz sevi. Jo nereti gadās, ka otrs koris baudījumu spēj izbojāt. Kā piemērs nāk prātā koncerts Viļņā 2009. gada 21. jūnijā, kad viens no koriem izrādījās "World Festival Choir", kuru sastāvā bija apskaužami ambiciozi, bet apgriezti pretēji "precīzi", krietni padzīvojuši norvēģi, zviedri, pāris jaunzēlandiešu un amerikāņu. Toreiz pie diriģenta pults, vistiešākajā nozīmē, vienos sviedros ņēmās Lietuvas spīdeklis un šā brīža Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Modests Pitrens. Viņa sniegums vadīja arī 14. jūnija uzstāšanos, bet 25. novembrī vadību pārņēma Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents Atvars Lakstīgala.

Kamēr VAK "Latvija" kā gandrīz visos nozīmīgajos Verdi "Rekviēma" atskaņojumos Latvijā ir klātesošs, tikmēr no iepriekšējā solistu sastāva Atvars Lakstīgala atstājis vien mecosoprānu Kristīni Zadovsku, pieaicinot citus LNO solistus – Juliannu Bavarsku (soprāns) un Krišjāni Norveli (bass); pēdējais jau tālajā 2003. gadā palīdzēja diriģentam Andrim Nelsonam viņa "Rekviēma" debijā. Tenora lomā - George Oniani no Gruzijas. Un teikts ir pareizi – lomā. Ne velti "Rekviēms" tiek uzskatīts kā maza opera, kuru Verdi nekavējoties radīja pēc sava tuva drauga, ievērojamā dzejnieka Alesandro Manconi nāves. Ar izšķirošiem kāpumiem un emocionāliem kritumiem. Ar orķestru "solo", kora debesu balsīm un parasto zemes iedzīvotāju, solistu vientuļajām, dramatiskajām partijām. Tomēr kopš tā pirmatskaņošanas 1874. gadā darbs ir izrāvies ne tikai no opernamu, bet arī no katoļu baznīcu skavām – rekviēmi pārsvarā tiek izpildīti kā neatkarīgi koncerti ne tikai citu laiku iestāšanās, bet arī tā aktuālā ilguma (pusotra stunda) dēļ.

Verdi "Rekviēma" partitūra VAK "Latvija", iespējams, jau sāk likties kā pīlei ūdens, to nenovēršami nākas secināt, dzirdot izpildījumu. Lai arī viss tomēr jau pārredzams, "Rekviēms" koncentrēšanās spējas trūkumu nepiedod. Meistardarbā gandrīz vai pēc katras nošu lapas mainās izpildījuma artikulācija un temps, savus akcentus pievieno diriģents, regulējot gan kopējo skanējuma substanci, gan ieviešot korekcijas teksta izrunā. Vai būt luce vai luče? Eterna ar šauro "e" vai plato? Un, visbeidzot, vai pēdējo "Libera me" daļas un koncerta fūgu izteiktāk staccato vai ne pārāk?

Izsmalcināto nianšu, pielāgojumu dabas un balsu diapazona dēļ katrai no grupām un solistiem tiek uzkrauts plašs izteikšanās mērogs, kuru jāspēj kontrolēt. No čukstus vai sprediķi atgādinošam rečetatīvam "Libera me" daļas iesākumā cauri rotaļīgam un spožam allegro "Sanctus" daļas ievadā. Un tā, septiņu posmu laikā, balsis svārstās no pazemīgiem četriem piano līdz forte fortissimo graujošajiem dievišķā spēka vai cilvēka solidaritātes radītajiem dārdiem reizē.

Koris nepieviļ. Pat nenāk ne prātā mēģināt atrast kādu adatu siena kaudzē. Redzamāk gan kļūdās soprāns Julianna Bavarska, pirmās notis partijās mēdz būt netīras. Neparasti, jo gan spriedzei, gan uztraukumam nevajadzētu būt tik lielam - Bavarskas bagāžā jau ir lomas divās citās Verdi operās - "Nabuko" un "Aīda". Pēdējā - piedevām titulloma. Par pārējiem solo iebildumu nav, vienmēr prieks par vīru balsīm, jo tieši viņiem itāļu komponists ir piešķīris paplašinātu dziedājuma diapazonu, kur ne tikai jānodzied, bet strikti jāpacenšas. Gan balsu augstumos, gan lejās.

Klausīties Rekviēmu Svētā Pētera baznīcā, kā tas bija 2007. gadā, kad diriģēja itālis Pjērs Džordžio Morandi, ir gluži cita vērtība. Iesākumā tieši sakrālajai telpai domātais dimants baznīcu mūros skan daudz neatvairāmāk un monolītāk, un publika tam padevīgāk pakļaujas. To nevar salīdzināt ar sporta halli Viļņā vai, jā, arī Lielo Ģildi, lai gan akustiski un kvalitātes ziņā visiem skeptiķiem jānolaiž rokas. Tomēr 25. novembra koncertam ir savs īpašais tuvības efekts, klātesamības aura un, protams, mulsinoša kvalitāte.

Verdi "Rekviēmu" komponēja vien pāris gadu pēc operas "Aīda". Iespējams, tāpēc vairākas etīdes atgādina izrādi par Etiopijas princesi. Vietām tikpat glorificējošs, tikpat temperamentīgs, tomēr nesalīdzināmi drūmāks un ar melanholisku pieskaņu. Kā nekā, tas ir rekviēms. Līdzīgs rokraksts piemīt arī vairumam citu romantisma operu komponistu, lai gan, tolaik jau formētajā Itālijā Verdi slavu pārspēt nevarēja gandrīz neviens. Retumis izņemot Džakomo Pučini. Pirmais kā līdzīgais no ne-itāļiem prātā nāk Vāgners un viņa smagā roka kora skanējumā. Viņa pompozitāte un masu grandiozitāte. Tomēr Verdi maģiskās partijas un fortes klātesamība "rekviēmā" skan citādāk. Daudz vairāk nekā neparedzamās, apbrīnojamās līdztautieša Dantes Aligjēri vīzijās ar letālu elli, skarbu šķīstītavu un dievišķu paradīzi. Jo "Rekviēms" taču ir dziesma nevis dzīvajiem, bet gan tam, kā nākotne tiks izlemta "Dievišķās komēdijas" trīs pēcnāves lokos.

Tomēr daudz vairāk "Rekviēmu" var salīdzināt ar mūsu pašu vai nedaudz agrāku laiku komponistu veikumu. Piemēram, Itāļu meistara sistēmu apropriācijas jūtamas vairākos Sensāna smalkākajos "Le carnaval des animaux" pavedienos un episkajā Karla Orfa "Carmina Burana". Endrjū Lloida Vēbera "Evitā", Eliota Goldentāla darbos, Tima Bērtona uzticamā komponista Denija Elfmana kompozīcijās un, droši vien, neskaitāmos citu kino mūzikas autoru veikumos. Jo Verdi, tāpat kā daudziem citiem deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijas komponistiem piemīt kinematogrāfisks skaņas raksturs, dramatisms, trauslums un stingrība reizē, emocionālā bagāža un negaidīti pagriezieni, kas lieti noder filmu materiālam.

Džuzepes Verdi "Rekviēms" ir viens no visgaidītākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem, pie kura strādāt gribas ikvienam akadēmiskajā mūzikā iesaistītam cilvēkam. Pēdējos gados to veicis gan LNO simfoniskais orķestris ar Modestu Pitrenu, gan LNSO ar Karelu Marku Šišonu, gan LSO ar Atvaru Lakstīgalu. LNO koris, VAK "Latvija", Fizmatu jauktais koris "Aura", LU jauktais koris "Juventus", koris "Mūza". No patiesi zināmākajiem solistiem var minēt Inesi Galanti, Kristīni Opolais, Sonoru Vaici, Aleksandru Antoņenko, Egilu Siliņu.

Tiem, kuri ir iepazinušies ar "Rekviēmu" jau iepriekš vai pat to izpildījuši, ir neiespējami aizmirsties. Ikreiz, kad rodas iespēja tikties ar šo ģeniālo meistardarbu, aizmirstas viss laicīgais, un pusotru stundu garais pasaulīgais ceļojums var sākties. Verdi "Rekviēms" kļūst kā medības. Pateicoties Latvijas mūzikas apskaužamajam sniegumam, šis medījums ir patiešām vilinošs ikreiz, kad parādās pie apvāršņa.

Foto: LSO. Publicitātes foto

EP15

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Fri, 25 Nov 2011 11:01:00 +0000

Es aizmiegu, būdams saules apspīdēts, harmonijas noturēts un vienmēr iemīlējies. Cilvēki man jautā, kāpēc esmu tik laimīgs. Es atbildu, ka tāpēc, ka savos sapņos es esmu neveiksminieks.

Kad acis cieši aizvērtas, es kļūstu aizmirsts. Kad guļu gultā, dīvānā, hosteļos, guļammaisos, ciemos, pie kāda, nav svarīgi, bezsamaņa man atgādina, ka esmu nekam nederīgs.

Sapņos man nekad nelaimējas loterijā, sapņos es nekad neuzkāpju kalnā, nekad nepārlecu jumtam, nekad nenoķeru ļaundari. Es skrienu kādam pretī, bet liekas, ka telpa izplešas un tēls paliek tikpat tālu. Bēgot no kāda, mani nekad nenoķer, bet es arī nespēju aizbēgt – jāskrien kā pret nejūtamu vēju.

Šonakt gan mani noķēra policija par ātru braukšanu ar velosipēdu. Mani palaida vaļā, jo es pazinu galveno inspektoru. Šonakt es mīlējos ar tevi, bet mēs tikām iztraucēti skaistākajos mirkļos. Pirms rīts bija mani piecēlis, vēlējos sagrābt pēdējās miega paliekas, cik vien varēju, bet gaisma acīs izrādījās nepieklājīgi ātra - es sniedzos pēc skūpsta, bet tu izgaisi pa logu ienākošajos saules staros.

Savā miegā man nav patiesu emociju. Es nespēju iemīlēties, es nespēju priecāties. Man nav žēl cilvēka nomirstam, man nav prieka piedzimstam. Es nesaņemu dāvanas, jo nesvinu dzimšanas dienas. Manas dienas nedzīvoju kā pēdējās, manus rītus nesagaidu kā pirmos.

Lai arī mani sapņi ir pilni krāsām, atmiņas vienmēr ir drūmi melbaltas. Es vienmēr redzu sevi tavu acu atspulgā, bet vienmēr sliktā gaismā. Es vienmēr baidos meža, lai gan zinu, ka vienīgais, no kā baidīties, ir cilvēks.

Savos sapņos es vienmēr un visur esmu neveiksminieks.
Bet vai tad tāpēc jābūt nelaimīgam?

25.11.2011

“Kāpēc Gandijs gāja pēc sāls” jeb 3600 vārdu par kreatīvajiem protestiem.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 16 Nov 2011 23:54:00 +0000

Laikmetīgo protestu radītāji un mākslinieki vienmēr mēģinājuši atrast veidus, kā provocēt masas un iegūt to uzmanību. Lai dalītos ar saviem politiskajiem uzskatiem un vērtējumiem, cīnītos pret sociālajām problēmām, par saviem personiskajiem pārdzīvojumiem vai, pavisam vienkārši, mēģinot kļūt par jebkādu pretējo pozīciju pastāvošajai kārtībai, tādējādi norādot – tas, kas šobrīd notiek, nav tas, ko mēs vēlētos redzēt.

Trīsdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā mākslinieciski izpausmes veidi vēl aizvien tika strikti nodalīti. Svarīgākais manifestu formāts palika vizuālā māksla, iekļaujot gleznas, plakātus un, uzplaukstošo fotogrāfiju. (pateicoties Edward Steichen 1915. gadā uzņemtajai piena pudelei uz blokmājas ugunsdzēsības kāpnēm, fotoattēls vairs nekalpoja vien skaistu seju un dabas skatu iemūžināšanai.) Tikpat spēcīgi, lai gan prasīja lielāku iedziļināšanos, savu ceļu mēroja arī literatūra. Sociālo spēku iekaroja Antuāna de Sent-Ekziperī, Albēra Kamī, Eriha Marijas Remarka u.c. psiholoģiskie un filozofiskie secinājumi, politiski nežēlīgs nedaudz vēlāk izrādīsies Džordžs Orvels un par tīru pasaules morāli cīnīsies Aizeks Azīmovs un Rejs Bredberijs. Eiropu pāršalca politiskā un sociālā izrēķināšanās ar spāņu dzejnieku Federiko Garsiju Lorku, taču jebkuras formas mākslinieciskais protests kā tāds vel aizvien bija netiešs, ne pārāk uz rīcību vilinošs. Galu galā, arī mūzika savu cilvēces kustinošo spēku turpināja slēpt dejotāju gurnos, nevis liriķu mēlēs.

Lai sauktu sevi par mākslinieku, noteikti bija jāzina, kā radīt kādu no izpausmes veidiem. Publiska, mākslinieciska performance vai protests mūsdienu izpratnē neeksistēja, tie radās nepilnus divdesmit gadus vēlāk. Tāpēc, lai gan dīvaini, publiskas uzstāšanās pārvērtās garīgo līderu runās un mītiņos, kas vārdiem “publiskais mākslinieks” netieši lika pārvērsties par “orators”.

Iespējams, pasaules zināmākie un vērtīgākie protesti un kreatīvās sacelšanās šajā laikā notika lēnām neatkarību sajūtošajās “Vecās Eiropas kolonijās”. Visa Āfrika lēnām sāka mutuļot. Arī Āzija juta brīvības tuvošanos, tāpēc sociālpolitiskās aktivitātes ieguva vēl lielāku ideoloģisko pieskārienu. Viens no tā laika “performatoriem”, pasaulē pirmo sociālpolitisko nevardarbīgo protestu aizsācējiem bija Indijas garīgais līderis Mohandass Gandijs.

Sākumā viņa “akcijās” ietilpa Britu preču boikots un cīņa par indieša paša darinātu apģērbu, tomēr, politisko netaisnību ietekmē, Gandijs pārvērtās par, ne tikai pirmo nevardarbīgo aktīvistu, bet, iespējams, arī pirmo, politsociālo bada streikotāju un svētceļotāju pasaulē. Trīsdesmito gadu sākumā, pēc pauzes, Gandijs atsāka savu aktīvo darbību, tomēr gluži citādākā formā, kā to varētu paredzēt viņa pretinieki. Sekojot sāls eksporta nodokļu necilvēcīgajai politikai, Gandijs jau 1930.gada martā veica pirmo protesta pārgājienu, zināmu kā Salt Satyagraha, (Sāls gājiens) lai pats iegūtu sāli kopā ar strādniekiem. 388 km garajai akcijai piepulcējās vairāki tūkstoši indiešu, bet rezultāts izrādījās apgriezts gaidītajam – britu vara par šādu vaļību nekavējoties ieslodzīja 60 000 strādnieku.

Pēc neveiksmīgām eiropiešu pārrunām par Indijas cenām un biznesa moduļiem (kamēr Gandijs bija gaidījis kādu gaismas staru varas atdošanā iezemiešiem), viņš atkal tika apcietināts un, briti, cerībā paturēt pēdējo vārdu, Gandiju pilnībā izolēja. Tā izrādījās kļūda, jo 1932.gada septembrī viņš sāka savu pirmo, sešu dienu bada streiku. 1933.gada 8.maijā, jau brīvībā, aizsākās nu jau 21 dienu garais gavēnis.

Pēcāk notikušās pārējās aktivitātes un līderisma augšupeja nospirināja Gandija personības kultu arī tādos slavenos nākotnes aktīvistu vārdos kā Mārtins Luters Kings, Nelsons Mandela vai Džons Lenons. Un, lai gan Gandija akcijas nebūt nebija mākslinieciskas, tomēr ir neiespējami nepieminēt viņa iedibinātās publiskās tradīcijas, kas noveda pie tām sociālpolitiskajām izpausmēm, ko redzēsim nākamajos septiņdesmit gados.

Pirmā, mūsdienām pielīdzināmā neapmierinātība mākslā bija paslēpusies spāņu asinīs. 1937.gada vasarā Pikaso bija paredzēta vieta darbam prestižajā Parīzes Starptautiskajā izstādē. Līdz 26.aprīlim viņam vēl aizvien nebija ne jausmas, kas tas būs, bet, kad nacistu un fašistu lidmašīnas pilnībā nobumboja kādu basku pilsētu Gerniku, Pikaso acumirklī nolēma – pasaulei ir jāpastāsta, ko paveikuši tie, kas simpatizē diktatoram, ģenerālim Franko. Tādējādi tobrīd tapusī glezna “Guernica” pārvērtās par visa Spāņu civilkara šausmu simbolu un kļuva par acīmredzamu māksliniecisku un kritisku protestu. Reizē māksla ieguva vēl kādu, ārkārtīgi spilgtu jēgu – kļūšanu par publiska, aktuāla, politiski sociāla manifesta instrumentu.

Piecdesmito gadu beigās bītņiki un “rebels without a cause” vairs nespēja noturēt sevi grožos un bija bezgala apjukuši, kamēr nupat radušies letristi nespēja ar to samierināties. Pēkšņi radās globāla kustība, kas savu mērķi redzēja radikālā mākslas lomas pārdefinēšanā. Jaunā viļņa aizsācēji izvēlējās dialektisku skatpunktu, aizstājot mākslu, atceļot priekšstatu par to kā nošķirtu, specifisku darbību, un pārveidojot to par “ikdienas dzīves materiālu”. Letristi uzskatīja, ka radošajam garam ir jāizpaužas, izejot ielās un ieejot cilvēku mājās nevis galerijās un muzejos. Šī, agrāk definētā mākslas robeža pēkšņi saira, atverot durvis, kā viņi paši teica “revolucionārai mākslai vai nekam”. Radikālās ielu performances un politsociālie protesti bija dzimuši.

Lettrist International grupa pievērsās valodas jaunu iespēju radīšanai. Par līderi izvirzījās Izidors Isū (Isidore Isou; FRA), kā uzlecoša zvaigzne parādījās Gijs Debors. (Guy Debord) Viņu dēļ pasauli pārņēma izteikts, jēgpilns universālisms, tam pretēji uzliesmoja “amorālās elites” un hedonisma kustība – dumpošanās, aresti, alkohols un narkotikas, pasaules baudu nenoraidīšana. Tomēr Letristu ideja mainīt kultūru, sintezējot filozofiju, zinātni, medicīnu, arhitektūru, politiku, matemātiku, mūziku u.c. garīgas izpausmes veidus, radīja vairākus nepārspējamas un pārdrošas performances.

1950.gadā, Lieldienu dievkalpojumā Svētās Dievmātes katedrālē, 1000 dievlūdzēju priekšā, letrists Michel Mourre uzkāpa kancelē, tērpts kā Dominikāņu mūks, un ceremonijā paziņoja, ka “Dievs ir miris”, asi norādot uz katoļu baznīcas vēlmi likt mums ticēt “tukšai paradīzei” un “inficējot vārdu ar tās nāvējošo morāli”.

Viss turpinājās 1952.gadā, kad jaunie radikāļi, filmas “Limelight” preses konferencē, Parīzē, nolaupīja tās autoru, režisoru un galvenās lomas atveidotāju Čārliju Čaplinu. Šis akts tika veikts, lai izteiktu nepatiku pret vecu, nodrāztu lietu pastāvēšanu, kas vel aizvien tiek piedāvātas kā patiesība, lai gan jau kļuvušas par meliem. Uzsverot, ka Čaplins esot bijis lielisks savā laikā, bet šobrīd novecojis un naudas alkstošs un norādot, ka brīvības svarīgākais uzdevums ir elku nojaukšana.

Tomēr jau piecdesmito gadu otrajā pusē radikālisms bija noplacis. Letrisma pionieri nobrieda ne tikai uzskatos, bet arī vecumā, līdz beidzot, 1957.gadā nodibināja “Situationist international” (pastāvēja līdz 1972) Pretēji jau iepriekš ieplānotiem darbiem, protesta formām, situacionisti pirmo reizi piedāvāja it kā bezmērķīgas pastaigas, pilsētvides pētījumus un plašāka mēroga anti-politiskās un anti-sociālās manifestācijas. Tautas balss vairs neaprobežojās vien ar tikai asu, radikālu sarkasmu, bet arī smalku ironiju. Un protestu teorijā bija dzimusi vēl kāda niša – smalkā, divdomīgā un zemtekstā paslēptās kontrreakcijas pret buržuāzisko pasaules kustību un pasauli, kura mākslu vienkārši patērē kā alu bundžās.

Piemēram, ja vēl 1953.gadā Debors uz māju sienām puiciski rakstīja "Ne travaillez jamais!" ("Nekad vairs nestrādā!"), tad 1959.gadā tika publicēta viņa pirmā grāmata “Memoirs”. Jājautā, kas tur tik īpašs? Izrādās, ka Debora darbs bija iesiets smilšpapīrā. Tātad, to nekad nepārdotu buržuāziskajos “bestselleru” grāmatu veikalos, jo “Memoirs” vāks iznīcinātu visas pārējās.

Tomēr lielāko triecienu pret cilvēku, mākslas patērētāju vērsa Debora filma „Gaudošana Sada labā” (Howlings in Favour for Sade”; 1952) Tās galvenais mērķis - lai izraisītu agresīvu auditorijas reakciju, saasinātu iesīkstējušās sabiedrības reakciju un radītu nepatikas sajūtu. Atskaņotie dialogi un frāzes tika dalītas divās daļās. Dažkārt izceltās, dažkārt sapludinātas epizodes ar citātiem no Džeimsa Džoisa, avīzēm, civilkodeksa, bija dzirdamas baltā gaismā. Tumšie kadri – klusumā, un, pirms tam teksts: „viss melns, acis aizvērtas šausmu pārmērā”. Lieki piebilst, ka pirmizrādē filmu vardarbīgi pārtrauca.

Pirms beigām teikums „Mēs dzīvojam kā pazudušie bērni mūsu nepilnīgos piedzīvojumus” norādīja protesta mērķi - pret franču “pazaudētās “jaunatnes paaudzes vispārējo stāvokli, un viņu traumētajiem centieniem dzīvot dzīvi kā piedzīvojumu. “Gaudošana Sada labā”, tāpat kā Dišāna pisuārs vai Stravinska “Svētpavasaris” izvērtās par simbolisku tradicionālās estētikas izaicinātāju, lai dotu triecienu mākslas patērētājam.

1968.gads pasaulei paliks atmiņā kā visradikālākais no jebkad bijušajiem. Vispirms, jau sākot ar Francijas maija masu streiku, kurā piedalījās vismaz 10 miljoni studentu un strādnieku. Situacionisti to nosauca par pirmo neorganizēto ģenerālstreiku vēsturē, kas izvērtās par revolucionāru festivālu. Tajā pašā laikā viņu saukļu (“Iztēle ir tā, kas tiecas kļūt reāla!”, „Es pieņemu savas vēlmes par realitāti, jo es ticu savu vēlmju realitātei!” utt.) un studentu demonstrāciju uzkurinātie nemieri bieži bija neizsmalcināti, nemākslinieciski protesti, grautiņi un agresīvi masu mītiņi, kuru laikā jaunieši iemalkoja ne tikai pārlieku daudz vīna, bet arī Molotova kokteiļu. Apkārt pasaulei, turpretī, notika arī citas, svarīgas un neatkārtojamas akcijas, kas nosaucamas par, ja ne mākslinieciskām, tad vismaz par bezgala kreatīvām.

Toties 1968.gada pavasaris attīstītajās valstīs pārsteidza ar dzimstības līmeņa eksploziju. Jo pirms deviņiem mēnešiem Sanfrancisko, Ņujorkā, Losandželosā, Filadelfijā, Portlendā, Sietlā, Vašingtonā, Čikāgā, Maiami, Monreālā, Toronto, Vankuverā un apkārt Eiropai plauka “Mīlas vasara”.

Fenomens aizsākās Sanfrancisko, kur Haight-Ashbury rajonā mākslinieks Maikls Boens vēlējā pierādīt Amerikai, ka hipiji eksistē, tāpēc 14.janvārī noorganizēja pirmo “Human Be-In” pulcēšanos, uz kuru ieradās 30 000 pret karu, pret rasu nesaskaņām un pret popmūziku noskaņotu jauniešu. Jau pēc pāris mēnešiem tajā pašā vietā sāka pulcēties hipiji, kas vēlāk izveidoja vairāk kā 100 000 cilvēku smagu miera pūli, lai nodotos bohēmai, mīlas priekiem, narkotikām un ultimatīvas nevardarbības sēšanai.

Lai gan šajā “garajā, karstajā vasarā” visapkārt Amerikai risinājās demonstrācijas un dumpji, “Mīlas vasaras” notikumi lika cilvēkiem ticēt, ka uz Zemes vēl mīt pacifisms, brīvprātīga dalīšanās, seksuālā brīvība un kultūras uzvara pār politiku. Nekavējoties par to dziedāja gan pašmāju “The Mamas & The Pappas” un “Grateful Dead”, gan britu “The Animals”, un, kad jaunizceptie “puķu bērni” atgriezās mājās, tie atveda jaunas idejas, izturēšanos, stilu un, pats galvenais, pārliecinātību par pasauli, kas kādreiz būs pilnīgā mierā.

Nākamais gads veiksmīgi aizsākās Eiropā, kad 68.gada 5.janvārī Aleksandrs Dubčeks kļuva par Čehoslovākijas Komunistiskās partijas pirmo sekretāru, un “Prāgas pavasaris” varēja sākties. Pēkšņi radās cerība ieraudzīt patiesi demokrātisku komunismu, kurā nebūtu cenzūras. Ekonomikā sākās rekonstrukcija, iespējams, pirmo reizi lozungi sāka nozīmēt to, ko sludināja, un itāļu kreisie žurnālā “Giorno” rakstīja: “Ja viss tiks īstenots, tad Čehoslovākija būs visbrīvākā valsts pasaulē”. Tomēr īstā “Prāgas pavasara” kulminācija sakās, kad pavasaris bija galā – invāzijas dienā.

1968.gada 21.augusts iegadījās trešdienā.

Sinoptiķi Maskavai solīja mainīgu mākoņu daudzumu un Marksisma-ļeņinisma institūts ziņoja par pabeigto Ļeņina Kopoto rakstu komplektēšanu. Un vēl – šajā dienā padomju karaspēks okupēja Čehoslovākiju. “Komunismu ar cilvēka seju sadragāja tanki, kam vispār nav sejas.”

Tomēr okupantus nesagaidīja asinskāri pūļi ar kontrrevolucionāriem, kuru lozungos skanētu: “Dzimtene vai nāve.” Par vienīgo okupētās tautas ieroci kļuva kultūra. Padomju kareivji to saprata – tika dedzināti Kārļa universitātes zinību krājumi, apšaudīta Nacionālā muzeja ēka. Turpretī, laikā, kad tika arestēti Komunistiskās partijas komitejas locekļi, viņi lasīja Senās Grieķijas vēsturi.

“Pārkāpdami Eiropas robežai, PSRS pēkšņi ienāca svešā teritorijā. Un, lai par to nebūtu nekādu šaubu, Prāgas iedzīvotāji sarīkoja pirmo no antidemonstrācijām. Dienas vidū Prāgas ielas bija pilnīgi tukšas. Okupanti pilsētā palika vieni, un klusumu pārtrauca vien tukši šāvieni, jo šaut nebija, uz ko.

Prāgas restorāna “Moskva” direktors lika nomainīt izkārtnes burtus uz “Morava”, negadījuma dēļ sabrukušu tiltu bez kavēšanās nodēvēja par “Padomju-čehu draudzības tiltu”. Bronzas intelektuālim Janam Husam kāds žēlsirdīgi uzmauca uz acīm apsēju. Noziedznieku grupa no Ostravas atsūtīja uz avīzes redakciju vēstuli, solot atturēties no laupīšanas, lai tik grūtā brīdī nesagādātu milicijai liekas rūpes. Uz māju sienām parādījās grafiti: “Pilsētā krievu cirks! Zvērus nebarot!”, “Kura valsts ir visneitrālākā pasaulē? Čehoslovākija, jo tā neiejaucas pat savās pašas lietās!”, “Ja mums ir tādi brāļi, tad labāk māte Krievija būtu uztaisījusi abortu”, “Zilonis nevar samīdīt adatu!” Krievus Prāgā sagaidīja nevis pūļi, bet smalks sarkasms, ironija, nicināšana.”

Citāta autori Pjotrs Vails un Aleksandrs Geniss paši bija aculiecinieki, kā 1969.gada 13.aprīlī, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, pašaizdedzinājās Rīgas students Iļja Rips. Viņa “performanci” nodzēsa garāmgājēji, tomēr čeham Janam Palaham gadu atpakaļ numurs sanāca līdz galam. Un savā pirmsnāves vēstulē viņš prasīja “vien” cenzūras atcelšanu.

Pašaizdedzināšanās vispār izrādījās vēl kāds, diezgan antihumāns un iznīcinošs, bet populārs veids, kā radīt apātiju cilvēkos un cīnīties kāda sociāla vai politiska mērķa labad. Par tās pionieriem var uzskatīt Dienvidvjetnamas mūkus, kuri, protestēdami pret režīmu, aizdedzinājās jau 1963.gadā. Šobrīd sociologs Michael Biggs apkopojis 533 pašaidzedzināšanās gadījumus kopš sešdesmitajiem. Uguns piešķilšana sev izrādījās ne vien baismīgākais, bet arī visletālākais no performances veidiem.

Krisam Bērdenam (Chris Burden) izrādījās pilnīgi vienalga, vai performance sāp vai nesāp. Un viņš ķērās klāt lielām lietām. 1974.gads Bērdenam un mākslai kļuva leģendārs ar viņa provokatīvo, mazohistisko žestu, kad mākslinieks sevi lika pienaglot uz debeszilas “vabolītes” jumta, atdarinot Jēzus krustā sišanu un, lai gan nedroši, tomēr nepārprotami norādot paradoksālu žestu Amerikas reliģiozajiem pavalstniekiem. Vēlāk nekas Bērdenam neliedza slavenās naglas apzeltīt un pārdot par bargu naudu.

Trīs gadus pirms tam viņš jau bija izpildījies performancē “Shoot”, liekot savam asistentam no 5 metru attāluma iešaut viņam augšdelmā. Šobrīd domas dalās – vai Bērdena akcijas mērķis bija parādīt cilvēkiem, kas notiek, kad kāds patiešām tiek sašauts un ka tas šobrīd vienā laidā notiek Vjetnamā, vai arī tā izpaudās kā radikāls protests pret pieaugošo vardarbību filmās.

Sešdesmitie gadi pasaulei deva popmūziku. Taču, kamēr smalki puiši nodarbojās ar “Ray Ban” saulesbriļļu degustāciju un turpināja būt jauki, vairāki citi nevēlējās padoties apsūbējošajam ritmam un kļuva par sava laika poētiskajiem Prometejiem. Piemēram, Bobs Dilans, kurš jau dekādes sākumā spīdoši izrunājās par lietām apkārt un pirmais repa pirmsākumu “spoken soul” praktizētājs Gils Skots–Herons. Vjetnamas kara, Mārtina Lutera Kinga atentāta un personisku iemeslu ietekmēti, abi mūziķi, pilnīgi atšķirīgi un nesaistīti sāka izpildīt kontrreakciju, atklāti un pat reizēm nežēlīgi izsakoties par visu, kas rūp un, dzēlīgi vēršoties par valdību.

Dilana nošu revolūcija aizņēma praktiski divdesmit mēnešu, sākot ar 1962.gadā izdziedāto “The Times They are A-Changin”. Pēcāk ik katra dziesma noliedza karu kā tādu, “atstāja prezidentu pliku” un sīvi un ciniski cīnījās pret cilvēces notrulināšanos, civiltiesībām un padevību. “Let Me Die in My Footsteps”, “Blowin' in the Wind”, “A Hard Rain's A-Gonna Fall” un “Only a Pawn in Their Game” pacēla šķēpus pret rasismu, “With God on Our Side” noliedza amerikāņu fundamentālismu. Ar dziesmām Dilans kļuva par “savas nācijas paaudzes balsi”.

Tikmēr Skots-Herons 1971.gadā sacēlās pret rasu diskrimināciju un patērētāju kā sugu. “Tu nevarēsi palikt mājās, brāli, tu “neieštepselēsi”, neieslēgsi un neizlocīsies.. Jo revolūcija netiks translēta televīzijā!” vai “Lietas mainījās, lietas gāja uz labu, bet lietas nedarbojās..” ir slaveni citāti no divarpus minūtes gariem darbiem, kuros Skots-Herons tomēr pamanās iepīt līdz pat pussimts referenču par pastāvošo kārtību. Pret rasismu, saspīlētās sabiedrības kārtu attiecībām, alkstot pēc cilvēciska liberālisma.

Septiņdesmitajos piedzima panks. Antikomunisms, antikapitālisms, antihipiji, antimelodija, antivaldība, antiapakšveļa. Periods, kas pats par sevi bija viens liels protests, uzliesmoja Lielbritānijā, tas bija pilnīgi nevēlams, bet neaizstājami nepieciešams. Viss dumpīguma laikmets, kura laikā “Dievs sargāja Karalieni”, bija mākslas un antimākslas, kreatīvisma un absurda, vēl neredzētas dzēlības un truluma kokteilis, kas valda vēl joprojām un trīsdesmit gadu laikā nav mainījies ne par gramu.
Vērts pieminēt, ka panka ietekmē radās arī tādi vārdi kā "Bérurier Noir", kas Francijas Nacionālo fronti burtiski sūtīja d***t, Lorija Andersone, kura turpināja nepārtraukti ko nicināt, ko kariķēt un parodēt un “Green Day”, kuri 2004.gadā izdeva albumu “American Idiot”. Pagaidām pēdējo, patiesi atklāti anarhisko pankroku, kas piedāvāts publikai.

Arī Džons Lenons savu slavu bija ieguvis kā mūziķis. Tomēr savas karjeras otro daļu septiņdesmitos viņš pavadīja tīrā pacifismā un pasaules estētiskajā audzināšanā. To, ko mēģināja apsmiet Dilans un pārkliegt Vladimirs Visockis, Lenons sveica ar lielu devu harmonijas. 1969.gadā, Vjetnamas kara “piepampumā”, viņš ar savu dzīvesbiedri, mākslinieci Joko Ono izpildīja savu slaveno “Bed-In” aktu, kad nedēļu Amsterdamā un nedēļu Monreālā, abi neizkāpa no gultas, aicināja presi piebiedroties, veica leģendāras fotopozas, un tas viss – pasaules miera dēļ.

Lenona “protests” ietekmējās no “Sit-in” akcijām - cilvēks vai cilvēki, kuri apsēžas iestādēs, publiskās telpās u.c. un paliek nekustīgi, līdz tiek aizvākti, apcietināti, vai protestētāju griba tiek uzklausīta. Šī neikdienišķā piketa forma ir tieši saistīta ar pašā sākumā pieminēto Gandiju. Viņš bija pirmā persona, kas pielietoja “sit-in” protesta formu praksē, atrodoties Dienvidāfrikā un cīnoties pret negodīgajām cilvēktiesībām. Lai gan par sēdošo streiku esamību liecina daudz senāka vēsture – parādu piedziņas nolūkos indieši sēdēja pie savu parādnieku mājām (Dharna) un tādējādi savus nelabvēļus terorizēja. Tas padara “sit-in” formu kā, ne tikai vissenāko, bet arī visplašāk praktizēto alternatīvo protestu pasaulē.

Lenons kļuva slavens ar savu “bed-in” tikai tāpēc, ka bija slavens pats. Desmit gadus pirms viņa pirmos sēdošos streikus jau praktizēja Vičitā un Oklahomā, pēc Grīnsboro un Nešvilas 1960.gadā šie protesti izplatījās ducī citu pilsētu. Interesanti piebilst, ka šādu praksi, nezinot par tās izcelsmi, aizsāka astoņgadīga meitenīte, Oklahomas protestu vadītājas Klāras Luperes meita.

1989.gadā aukstais karš kā bēdīgs kramplauzis karājās pie Berlīnes mūra, un nekādus laikus bija nomainījušas cerības. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, likumsakarīgi, protesti vairs nepiederēja māksliniekiem, tie piederēja tautai. Lai gan slavenās “Pirmdienu demonstrācijas” Austrumvācijā aizsāka mākslas cilvēki, pūļa ietekmē tās zaudēja artistisko iedomību, bet ieguva noguruša, sāpināta un sirsnīga, ģimeniska cilvēka seju. 1989.gada 4.septembrī, nedēļu pēc “Friedensgebet” jeb miera lūgšanas tās dalībnieki sapulcējās pilsētas laukumā, lai vienkārši patērzētu, sajustos atbrīvoti un parunātu par mieru. Par spīti varas un drošības orgānu sankcijām un boikotam, “Pirmdienu demonstrācijas” jau mēnesi vēlāk vienoja 70 000 cilvēku, kuri darīja to pašu un dziedāja “Wir sind das Volk!” - Mēs esam tā tauta! Nedēļu vēlāk – 12 000. Vēl pēc septiņām dienām – divreiz vairāk.

4.novembrī viss turpinājās ar gandrīz miljonu Berlīnē, līdz beidzot 9.novembrī aukstais karš kā bēdīgs kramplauzis no Berlīnes mūra tika nomests. Arī Aleksandra laukuma demonstrāciju aizsāka mākslinieki – šoreiz aktieri un teātru darbinieki, tādējādi iezīmējot pirmo, oficiāli atzīto mītiņu, kuru aizsākušas privātpersonas.

Jau divus gadus iepriekš baltieši bija dziedājuši savā “Dziedošajā revolūcijā”, kurai likumsakarīgi vajadzēja beigties ar kādu “pompu”. Pompa notika 23.augustā, 1989.gadā, kad aptuveni 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju nostājās 600 km garā līnijā, lai sadotos rokās un vienotos brīvai nākotnei. Padomju okupācija vairs nebija politiska problēma, tā bija morāles krahs, tāpēc bija ir tikai loģiski, ka cilvēki cīnījās nevis ar saukļiem, bet ar ētikas pamatprincipiem un kultūras kā morāles pamata iesaistīšanu. Sešus mēnešus vēlāk Lietuva veica pirmo neatkarības atjaunošanas aktu Padomju savienībā.

1985.gadā Modernās mākslas muzejs (MoMA) Ņujorkā atvēra “Starptautisko laicīgās glezniecības un skulpūras simpoziju”, No 169 pārstāvētajiem māksliniekiem, vien 17 bija sievietes, un, kad izstādes kurators paziņoja, ka “Ja neesi šajā sarakstā, tev nopietni jāpārdomā sava karjera!”, daiļais dzimums nolēma rīkoties. Notikums ir pasludināms par pasaulē zināmāko feministu “bandas” “Guerilla Girls” tapšanas ieganstu. Un nu, jau divdesmit piecus gadus dažādas mākslinieces, kuru seju sedz gorillu maskas, uzrodas pasākumos, aģitē pret rasu diskrimināciju mākslā un pārraksta vēsturi, kariķējot plakātus un uzstājoties publiski.

Ko līdzīgu pērn piedzīvoja Josephine Decker, kura bija viena no slavenajām dalībniecēm performanču “dievietes” Marinas Abramovičas projektā “The Artist is Present”. Kad Dekere nogaidīja 31 stundu, lai nonāktu pie MoMĀ nekustīgi sēdošās serbu mākslinieces, viņas pārdesmit sekundes slavas izvērtās par izdzīšanu no muzeja. Jaunā sieviete Abramovičas priekšā nolēma izģērbties, tomēr administrācija to nesaprata. Pēcāk tā izrādījās bezgala absurda kļūda, jo neviens nespēja atbildēt – ja pusē no gleznām attēlotas kailas sievietes, kāpēc kaut viena nevar būt kaila dzīvē?

Ar saukli “Everything is OK” ir kā ar olu un vistu. Neviens nezina, kurš bija pirmais.

Iespējams, tie bija dizaineri no Sanfrancisko, kas 2006.gadā pilsētu ietina dzeltenās, policijas lentēm līdzīgās līnijās, uz kurām bija uzdrukāts “Everything is OK”.

Iespējams, tie bija divi vīrieši Jacques Servin un Igor Vamos, kurus pasaule šobrīd pazīst ar apzīmējumu “The Yes Men”. Kopš 2003.gada viņi iemiesojas izdomātās personās, kas duetam varētu nepatikt, rada neīstus portālus un piedalās pasaules mēroga konferencēs, kuru laikā, turoties pie filozofijas “stāsti patiesību, atklāj melus”, vēršas pret jebkura veida sociālajām problēmām. “The Yes Men”, pateicoties panāktajai līdzībai ar dažādiem lielākiem vai mazākiem konglomerātiem, tiek oficiāli uzaicināti uz intervijām, TV šoviem un uzrodas konferencēs, kuru laikā veic skandalozus vai ciniskus paziņojumus, kas atklāj “savu korporāciju” necilvēcīgo un absurdo rīcību.

Tomēr, iespējams, “Everything is OK” spēks piedzīvoja kulmināciju 2009.gadā, kad divi jokupēteri Danny Shine un Charlie Veitch paņēma ruporus, nostājās Londonas laukumos un ielās un sāka “protestēt”. “Viss, ko jūs lasāt avīzēs, ir 100% patiesība, ja jūs nestrādājat, jūs esat nevērtīga būtne, patērējiet, patērējiet, patērējiet! Jums ir jāpērk lietas, kuras jums nevajag, smaids nav labs ekonomikai un meditācija ir lieka iepirkšanās laika tērēšana, kad jūs nomirsiet, jūs nožēlosiet, ka neesat strādājuši vairāk...” Un tam visam pāri lieli burti – Everything is ok. Tādējādi šie puiši radīja visiespaidīgāko protestu pret protestu, saceļoties pret visu ar visu. Visi saukļi pārsvarā bija tādi, pret kuriem iebilstu jebkurš domājošs cilvēks.

Gandrīz vienlaicīgi ar Deniju un Čārliju, savu “Everything is ok” izvērsa arī Tobijs Hadlstouns, kurš Trafalgāra laukumā, Londonā izdalīja cilvēkiem avīzes, kuras sastāvēja no plakātiem, apdrukātiem ar “CARRY ON, EVERYTHING IS OK, NO REASON TO MOAN, IT'S ALL FINE” (Turpiniet, Viss ir kārtībā, Nav iemesla gausties, Ir labi). Viņa ideja bija radīt pūli, kas, streikodami turētu rokās šos plakātus, bet valdība neko nespētu atcelt. "Sarkasms veiksmīgi iedarbojās uz cilvēkiem, radot apātiju – visi tomēr zināja, ka nekas “nav labi”, un ir tik daudz lietu, pret/par kurām protestēt..” Tā mākslinieks.

Hadlstouns pirms nedēļas īstenoja vēl kādu, jau agrāk praktizētu protestu pret apātiju sabiedrībā, organizējot gājienu cauri Rīgai, kas savienotu Uzvaras pieminekli un Brīvības pieminekli. Divas zīmes, kas liecina par publiskās runas cenzūru un runas brīvību; tādējādi gājiens lielāko tā laiku varētu atrasties pa vidu – mēs esam gatavi runāt, bet vēl joprojām jūtamies ierobežoti.

Lai gan protests vienmēr (pirmkārt) asociējies ar publiskajiem gājieniem, parādēm vai demonstrācijām, pieaugot vizuālā materiāla pieejamībai, tas lēnām transformējās plakanā, divdimensionālā un visam piemērojamā vidē. Agrāk, kaut vai simt piecdesmit gadus atpakaļ, lai sociālpolitisks un reizē māksliniecisks streiks sasniegtu auditoriju, bija vajadzīga tās klātbūtne. Bija vajadzīgs aktuālais viedoklis, impulsīvi cilvēku pūļi.

Šobrīd neskaitāmi mākslinieki uzskata, ka viņu skatuve un galerijas ir ielas. Piemēram, apvienība “Object Orange” negausīgi pārkrāso jebkuru Detroitas aizmirsto ēku oranžā krāsā, lai tā izskatitos daiļāk un pievērstu iedzīvotāju uzmanību izzūdošajam mantojumam. Tomēr, pārsvarā aktīvistam pietiek vien ar grafisku, dizaina, foto, video vai citādi formatētu plaknes darbu, lai piekļūtu auditorijai, piemēram, sociālajos portālos. Visi zina, cik tie ir populārs veids, kā sasniegt masas, publicējot savu darbu vienā “postā” un redzēt, kā tevis radītie saukļi tiek pārpublicēti, citēti, un kā tiek gaidīts vēl.

Ik dienas vietnē “Facebook” parādās ilustrācijas, komiksi, attēli, kolāžas utt., kurās pārsvarā pieminēts kāds citāts, kāds stilistiski izveidots ziņojums, ko kas neviļus liekas tik trāpīgs, ka šķiet paredzēts pavairošanai. Daudziem zināms “Loesje International” viedo citātu vilnis visā Eiropā vai vides paziņojums “You are not stuck in traffic, you are traffic. Get a bike, break free!”, ko no GPS reklāmas kreatīvi izmainīja starptautiskie veloaktīvisti “Cycle Chic".

Tomēr, salīdzinot ar dzīva pūļa spēku, 150 “like” zīmīšu pie provokatīvā, šokējošā vai emocionāli uzrunājošā darba uzrunā auditoriju, taču zaudē ietekmi ar paātrinātu ātrumu. “Ielu galeriju” skrejlapas, grafiti, plakāti pārvēršas fotoattēlā mūsu viedtelefonos un, tāpat kā viss pārējais, tiek aizmirsti daudz ātrāk, aizslaucīti cietņu un atmiņu tīrīšanas procesos vai, pavisam loģiski, aizkrāsoti. Kāds tad būs nākamās desmitgades mākslinieciskais protests?

Nepiespiests komentārs par festivālu "Zemlika". 1.diena.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 09 Nov 2011 09:57:00 +0000

Sēžot Durbes baznīcā un klausoties, kā plūst Nila Framsa nebeidzamā klavieru stīga, iedomājos, ka tagad padevīgi varēs doties līdz Daugavai un paelpot melanholiju (nejau lēkt, trakie!). Vien pēc pāris minūtēm sevi pieķēru sapņojam par nereālo - festivāls "Zemlika" notiek Durbē. 200 km no Rīgas. Skuju tev Daugava.

Tomēr tas pierādīja vien to, ka māju sajūta ir izteiksmīgi izteikta. Katrā stūrītī tevi sagaida "kārtības sargs" (šis vārdu savienojums personīgais prieciņš) un vesels mučkulis rīdzenieku, kuri svilpodami atbraukuši no "lielpilsētas".

Lai gan visus tos, kuri teicās būt, es neredzēju. Pavisam vienkārši - darbs, work, работа. Piektdien, tas ir tajā dienā, kurā es biju pats, koncertus sniedza mani pašu ieinteresējošie mākslinieki, tos redzēt gribēja daudzi. Taču, lai pabeigtu darbu, kas parasti sanāk pēcpusdienā un atkultos nepilnas trīs stundas garo ceļojumu... Tas nozīmē, ka, tovakar Charlemagne Palestine un Filipam Glāsam līdzīgais Nils Frāms un Aidans Beikers ir jau garām. Un varbūt arī Jefre Cantu-Ledesma, tomēr skādīte par to gan laikam mazāka.

"Zemlika" bija festivāls nopietniem cilvēkiem. Mazzināmi, avantūriski un filozofiski mākslinieki un pilnīgi alternatīva vide, kurā nedejo un nespēlē mažoru. Izņemot vien "Iļģus", kurus zina visi un vēl paris tautas mākslinieku, kas liek kājām dejot. Citādāk - paliek vien Alexander Tucker no Britānijas, kurš nedaudz gļuko, bet pēcāk jau tomēr kļūst tīri foršs un akustiskāks kā vairākus gadus atpakaļ, un Barn Owl sarūpē paskaļu ģitāru soft-drone meditāciju, kas tomēr izvēršas nedaudz par garu. Tomēr - nekāda vaina, es tev zvēru!
Vakara izskaņā uz Durbes kulturas nama skatuves kāpa franču dīvainīši Aluk Todolo, kas gan nedaudz pārsteidza - viens čalis no trio izskatās pēc Kirka no "Metallica", spēlē viņi nedaudz dark disko vai disko metālu, un viena spuldzīte, kuru gaismotājs, kā mākslinieki paši izteicās, var iezibināt gaišāku, kad liekas - nu tik ies vaļā. Kopumā, lai arī izskatās pēc diezgan muļķīgas krievu roka atdarinātāju grupas, spēlēja gan labi. Vismaz man, no dark ambien nogurušam cilvēkam patika.

Man liek dalīties ar objektīvu kritiku, bet es nevaru. Būtu pat nokaunējies, ja būtu ko sacijis. Vispār, vajadzētu dzīvot kā ķīniešiem - labie vārdi visupirms, pēc tam pelšana. "Zemlika" piektdiena iezīmējās kā vēl viens pārsteidzoši labs notikums šogad, tāpēc, ja gribat dzirdēt kaut vēl vienu mīnusu, tad jāautā vien kādam citam. Lai varbūt izceltu to, cik ļoti nepatika pārāk ātrais autobuss vai guļvietu trūkums pašā mazpilsētā. Vai arī vietējie tresītāji, kas mētāja savus trenniņkreklus pie Gosh Snobo kā Agris Semēvics spēlējot 100.debijā, tomēr arī tas bija pozitīvs kultūršoks. Kā man kādreiz teica Māris Olte - liepājnieki ir kā vikingi, bet sirdī jau labi cilvēki. Durbe, smejos, nav nemaz tik tālu! Bez "Zemlika" - ja nākamgad nebūs, es jums visiem parādīšu putniņu!

Foto: (c) Zemlika.lv

Max Ormea & Nils Īle Rīgas Latviešu Biedrības namā.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Mon, 31 Oct 2011 15:59:00 +0000

Kurš būtu gaidījis, ka tik specifisks orientālais koncerts būs pārapmeklēts, un Rīgas Latviešu biedrības nama zāle pilna līdz malām? Tomēr Max Ormea & Om Ensamble uzstāšanās 23.oktobrī šķita līdzināmies popgrupai, nevis vieglai svētdienas garīgajai pievakarei. Iespējams, tāpēc bija tik grūti līdz galam uztvert intimitāti.

Mūzika, iespējams, ir pasaules lielākais spēks. Ne tikai tāpēc, ka iedarbojas tieši uz smadzenēm un tilpuma ziņā ir neizmērāma. Dziesma dzen uz priekšu kavalēriju, dziesma vieno tautu. Ikviena skaņa ir neaptverama, nenoķerama metafiziskā līmenī. Tāpat kā gaisma, tā simbolizē visumu. Tomēr, ja varam gaismu izolēt pilnīgi melnā, absorbējošā telpā tā, lai neieplūst ne stars, skaņas iznīcināšana, ar zinātniskiem mēģinājumiem pierādīts, ir gandrīz neiespējama.

Ja mūzikai pietrūkst varenības, paliek vien karkass, garīgums zūd ar paātrinātu ātrumu. Un šeit domāta nevis varenība decibelos, bet transcendentālā līmenī. Ja vēlamies censties radīt vien "foršumu", zūd viss. Šo pašu vairākos mirkļos gribas sacīt par Maksimo Ormeas un viņa Om ansambļa uzstāšanos.

23. oktobrī pietrūka kāda spēka, lai izdzēstu šad tad vienmuļās, salduma pilnās melodijas, kas vairāk izklausās pēc medus liešanas ausīs, nevis patiesas atdeves. Tas manāms it sevišķi skaņdarbu sākumos, kuri bieži izrādās rāmi, harmoniski, tomēr atspēlēti un vāji. Gluži pretēji, Ormeo saņemas kompozīciju izskaņās, emocionālo izvirdumu atkārtojumos un visu apkārtējo mūziķu un publikas saplūšanā vienā spēcīgā uzrāvienā. Tomēr ir brīži, kad šīs kulminācijas gribas vairāk un vairāk, ir vēlme sajust to gara stiprību, kas liek mums ne tikai skandēt līdzi, bet arī just absolūto enerģijas caurplūšanu. Tik absolūtu, cik vien iespējams saņemt nedaudz drēgnā rudens vakarā.

Pārāk salkanās melodijas norāda Ormeas itāļu popsīguma iedīgli. Pirms pāris gadiem viņa Om Ensamble izklausījās kā no deviņdesmitajiem atkārtota estrādes balāde, vien ar stīgu papildspēkiem un šādiem tādiem efektiem. Tomēr patīkami apzināties, ka šobrīd daudz kas ir mainījies, arī stingrāku pozīciju ieguvis flautists un taustiņnieks Marc Citroen. Žēl, ka Marks nodabojas vien ar midi sītaras skaņu radīšanu, kamēr īstā instrumenta klātbūtnes debešķīgums koncertam dotu patiesa misticisma, ne šīs pasaules sajūtu.

Tomēr, neskatoties uz visu, tauta dzied. Un "meditatīvās mūzikas koncerts" lēnām pārvēršas par "Hare Krišnu" tikšanos. Tāda jau ir kirtanu būtība - es dziedu, tu atdziedi. Aizmirstot visu, kas tiekts, sirdī ieplūst nebeidzams prieks par to, cik ļoti latvietis alkst pēc vokālām izpausmēm. Cik ļoti mūzikas spēks var pierādīt cilvēka pretestības neesamību, liekot murmināt pat viskonservatīvākajiem apmeklētājiem. Un kautrīgām kundzēm ar pilnu jaudu skandēt līdz pēdējai kompozīcijas notij. Fenomenāli. Lai gan gadās arī apmeklētāji, kuri atzīst, ka pietrūcis patiesas meditācijas, tās, kas izcelta koncerta nosaukumā. Pietrūcis miera un garīgu tālumu meklēšanas. Tomēr tas gan atkarīgs no pašas būtnes, no tā, ko meklē viņa "es" - jaudīgu, fiziski ietekmējošu un trīsas radošu kulmināciju vai pēc iespējas rāmāku, atmosfērisku balansu.

Vedrīkst aizmirst vispārsteidzošāko, visaizgrābjošāko koncerta elementu - perkusionista Nila Īles klātbūtni. Tieši viņa ritmi, viņa dzīvības pulss piešķir dzīvību un jau izcelto kompozīciju izskaņu pilnbriedu. Īle, izrādās, ir arī tas, kurš, apzināti vai neapzināti, rada gaidīto prieku, par kā klātesamību tik uzstājīgi mēģina pārliecināt Ormea. Nils neizsaka ne pušplēsta vārda, taču ir mirkļi, kad neiespējami novērst acis no viņa nelielajiem knifiņiem un jauneklīgās nevaldāmības. Īle saprot klusuma fatalitāti, viņš mēģina aizpildīt uzstāšanās robus ar dzīvīgumu, sējot to lietu kustību, to visuma mainīgumu, kas pietrūkst pārējiem. Un, kā mēs zinām, laime slēpjas vien dzīvos cilvēkos. Par to, ko nozīmē "dzīvs" , gan katrs pats atbildīgs.

Skumji, ka mēs, kādreiz tik ļoti izolētie un šodien pasaules kultūru alkstošie Latvijas iedzīvotāji, tomēr nespējam iegūt koncertus no tādas padžanu guru kā "Aradhna". No vīriem, kuri Indijas kultūrā sakņotus skaņdarbus izpilda jau vairāk nekā desmit gadu, padžanus (garīga rakstura dziesmas, veltījumi kam augstākam) pievēršot rietumu kultūras kanoniem un padarot tos par elpu aizgrābjošiem, gaismas, mīlestības un visuma neatkārtojamības pilniem piedzīvojumumiem.

Max Ormea & Om Ensamble pietrūkst šī piedzīvojuma. Neparedzamības, dzīves azartiskuma. Pietrūkst nobriedušu, tektonisku, meditatīvu drupādu (indiešu klasiskās vokālās mūzikas stils), kas laikam izriet no jau pieminētā itāļu vokālā maiguma. Vai arī no tā, ka uzsvars tomēr likts nevis uz kādu vārsmu priekšteikšanu, bet uz piedziedājuma vai vispār vienas vienīgas mantras nemitīgu atkārtošanu. Taču publika prasa savu uzmanību, lai mēs to pēcāk saņemtu atpakaļ. Vai arī šoreiz?

Raja Koan

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 25 Oct 2011 13:21:00 +0000

Cauri brikšņiem, dzīves pārmaiņām un mēness fāzēm, beidzot esmu ierakstījis un sakoncentrējis savu pēdējo gadu muzikālo veikumu un nosaucis to "Raja Koan" vārdā. Ardievas vecajam, this is the new shit.

Protams, ka viss ir radīts mājas apstākļos un klausāms myspace ietvarā, tomēr, ja vēlaties lejupielādēt dziesmas daudz maz pieļaujamā kvalitātē, tad jāspiež

ŠEIT

Failā iekļautas melodijas, kuras atrodas myspace, kā arī pāris melnrakstu citām pavisam vecām un ne tik vecām dziesmām. Vairāki, patiešām labi gabali (man jau liekas) vēl aizvien ir tapšanas stadijā, tāpat arī vairākas vecāku laiku dziesmas, kurām prasās attīstība un reanimācija. Bet, līdz ko būs kādi atjauninājumi, došu jums ziņu sociālajos portālos!

Kāpēc Raja Koan? Impulsīvs kopsalikums, kas nāca tajā mirklī, kad noklausījos King Charles uzstāšanos Positivus festivālā un nopratu, ka viņam labāk gan piestāvētu "Radža". Un kad autobusā "Liepāja - Rīga" lasīju austrumu terminu vārdnīcu un atdūros pie sen aizmirstas lietas, ko sauc par koaniem. Tad nu pārbraucu mājās, izvilku no plauktiņa vēl 1991.gadā izdoto dzenbudistu koanu krājumiņu, savilku paralēles un radās monikers. Lai skan.

Nepiespiests komentārs par Holy Other koncertu Tabakas Fabrikā.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Sat, 22 Oct 2011 11:45:00 +0000

Kad bijām vēl mazi puikas, neaprakstāms sasniegums bija ieraudzīt "mežakaķi" un iekāpt septiņsimtniekā. Mežakaķi redzējis esmu un vēl aizvien atceros, kā visas iekšas savibrēja dzeltenā traktora bleķis, kad pie tā pielika roku. Teši tāpat sakutināja tos, kuri Holy Other koncertā, "Skaņu meža" rīkotās izstādes "Rezonance Rīga" atklāšanā, nogūlās pašā zāles galā uz paaugstinājuma. Ak, Hesus, cik tas bija lieliski!

Saistītais raksts:
Komentārs par Xiu Xiu koncertu Rīgā.

Britu alternatīvā grupa "Marillion" nesen izdeva albumu ar nosaukumu "Less is More". Esmu pilnīgi pārliecināts, ka to teikušas vēl vismaz tūkstoš simt astoņdesmit piecas blices, tomēr tas nav svarīgi. Galvenais, ka teiciens izcili darbojas, runājot par jaunatklāto Tabakas fabrikas zāli. Neapšaubāmi, fascinējošākais ir tas, cik maza, piemīlīga un, galvenais, pārsteidzoši akustiska telpa ir atradusies "Skaņu Meža" organizatoriem. Jau iepriekš jāatspēko, ka tā nav tā tā pati, kurā notika kaut viens šī gada festivāla koncerts. Holy Other tika nomitināti zālītē pa labi no galvenās ieejas, un, iespējams, tas ir bijis viens no pēdējo gadu pārsteigumiem. It kā nostūris, tomēr pārsteidz ar muskuļiem. Tāpēc izbeigt runas - es jau to telpu zinu!

Par pašiem "cālīšiem" Holy Other ir kauns ko piebilst. Hipnotizējoša, nedaudz traumējoša un pakļaujoša basa un melodramatiskā difūzija, ka notek asara. 14.oktobra koncerts ir iezīmējies ne vien kā viens no pašmāju labākajiem šogad, bet arī pēdējo divu (hm, varbut pat trīs) gadu laikā. Goda vārds! Līdzīgas sajūtas vien sajutu pusotru gadu atpakaļ, kad Miks Magone (SKYR) uz Ģertrudes Ielas teātri atvilināja kanādiešu skaņu meistaru Timu Hekeru (Tim Hecker). Šajos koncertos skaņa tevi iegūst līdz kaulu smadzenēm un nekavējoties, tomēr, pirms klīniskās nāves atļauj piezvanīt mātei un pateikt, ka šis nu gan ir velnišķīgi labs koncerts!

Neviens nevienam nezvanīja, neviens nebija tuvu nekrologam, tomēr "Holīaders" patiešām pierādīja, ka "witch-house" saltais pieskāriens šobrīd pavelk daudz vairāk kā jebkas cits. Iespējams, tā ir ritma un blūza sintēze ar ķecerīgo, mistiski pavedinošo melanholiju, ka ierindo 14.oktobra zvaigzni divos secinājumos - nost ar triphopu, lai dzīvo "witch-house" ar Salem un Andy Stott, un velns lai parauj seksu pie "Air", lai dzīvo "Holy Other"!

Tomēru tomēr, triphops ir lielisks, un "Air" bezgala seksīgi. Taču ir tik labi, ka pa retai reizei pašsaprotamām lietām rodas konkurence, kura pie viena uzbrūk ne tikai šīm kategorijām. Piemēram, arī tik ārkārtīgi ātrā tempā nodrāztajai dubstep kultūrai vai vairs nepārsteidzošajiem pusavangardistiem "The Knife".

"Holy Other" drrrrrūmā melanholija, lai gan tumša kā dzilnas vēders, šā gada lietainajam un krusainajam rudenim piedod tādu kā ačgārnu, saulainu pievienoto vērtību. Un, pie reizes, ir atrasta arī fascinējoša un daudzsološa skaņu telpa, kur uzstāties alernatīviem, ritmmūziku un skaņu eksperimentus mīlošiem mūziķiem. Vien pieskrūvēt vienu mazu mazītiņu, grabošu bleķīti pie griestiem, un nākamajos koncertos krampis klēpī garantēts!

Foto (c) Francesca Corrias

Gausais Karš. "Kara Daba" Latvijas Nacionālajā Operā.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Thu, 20 Oct 2011 14:08:00 +0000

Ja saliktu kopā visu militāro konfliktu nodarīto, uz pasaules paliktu vien piepampis, kūpošs kaujas lauks, pāris pēdējo mohikāņu un milzum daudz dzelžu. Kuri būtu pēdējie? Vācieši, ķīnieši, angļi, krievi vai japāņi? Vai varbūt kristieši, islāmisti, budisti vai neticīgie? Iespējams, ka pats pēdējais būtu vienkārši vārds. Skaņa, ko izdvestu izgaistošā humanoīdā palieka uz zemes. Multimēdiju opera "Kara Daba" (War Sum Up) ir kā pusotru stundu garš konstatējums, ka kara beigas, iespējams, nekad var nebūt.

Vispirms, ir diezgan grūti "Kara Dabu" nosaukt par operu. Šobrīd to vieglāk definēt kā opergleznu, ar to saprotot maz vai netelpisku operas uzvedumu. Ar to dāņu režisore Kirstena Dēlholma (Kirsten Dehlholm) mēģina attālināties no klasiskās žanra franšīzes. Konceptā, izpildījumā, interpretācijā. Ar laikmetīgu kamermūziku, tehnisku zīmējumu projekcijām, ne-Eiropas kultūras ieplūšanu un, visbeidzot, ar mangu(!). Pēdējais jau ieinteresē ar nosaukumu vien – japāņu animācijas mākslas paveids. Latvijā, lai arī izplatīts bērnu izklaidei (pārsvarā), tomēr ieguvis uzmanību un apbrīnu jebkura acīs.

Operas pēdējo gadu vaibstus var atpazīt sintētiskajā skanējumā, minimalistiskajā scenogrāfijā un, pat jāsaka, diezgan sērīgajā gaisotnē. Piemēram, šogad Londonā tika izrādīta Niko Mūlija (Nico Muhly) un Berleta Šēra (Barlett Sher) drāma "Two Boys"; sarakstam pievienojas slavenie, pašas Dēlholmas gara darbi "Tomorrow In a Year" un 2007.gada "Operācija:Orfejs". Tomēr, vai operas tradīciju zaudēšana un tiekšanās pēc šaurāka publikas loka (ar eksperimentālu pieeju) vienmēr ir konvertējams panākumos?

Protams, "Kara Daba" ir pavisam cits vēriens. Šīs ir milzīgas, precīzas un neparedzamas projekcijas, kas itin bieži piedod skatuvei telpisko možumu un uztur intrigu. Šī ir tērpu izvirtība (spēka punkti skaļajam Henrikam Vibskovam) un ģeniāli (vārda vistiešākajā nozīmē) izvēlēts reģions gan libretam, gan formai. Galu galā, lai gan pamats ir japāņu, pati operglezna tomēr ir "rigtīgi rietumi!"

Diemžēl vecās Eiropas pilsoņu pārsvars organizējošajā sastāvā "Kara dabai" reizēm nomāc austrumu īstenumu un piešķir kādu neredzamu, depresīvu kompleksu. Un paradoksāli liek saukt "War Sum Up" par viesizrādi, kurā latvieši vien dzied. Ieva Ezeriete, Aigars Reinis, Gundars Dziļums, Ilze Bērziņa un citi. Jo bez Latvijas Radio Kora dalībniekiem kā, nenoliedzami, galvenajiem varoņiem, izrādes radošajā sastāvā ir vien daži citi pašmājnieki – diriģenti Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš un komponiste Santa Ratniece. Vai pārējo, rietumu brīvo prātu pašpietiekamība ir spējusi mūs pārsteigt, grūti pateikt.

Viens gan ir skaidrs – skaņas ainavu neviens vienkārši nedrīkst ko piebilst. Mūzika "Kara Dabā" viennozīmīgi ir tā, kas sniedz baudu gandrīz visiem klausītājiem, iedvešot to, visīstāko kara toni, Sadursmju, gaidīšanas, nolemtības un bezjēdzības apjausmu.

"Cīņa tūlīt sāksies, rīt viss ir izlemts...",

un iesākas pusotra stunda sērīgas kompozīciju sāgas. Lozes ir iedalītas pareizajiem komponistiem, un, pateicoties Santas Ratnieces, Žilbēra Nuno (Gilbert Nuono) un lieliskajiem "The Irrepressibles" Džeimija Makdermota vadībā (Jamie McDermott), pēc seansa tā vien gribas lauzties cauri burzmai, lai iegādātos opergleznas skaņu celiņu. Bet nav; neredzēta skāde.

Tomēr nav jau mākoņi tik augstu, kā gribas. Problēma varētu rasties uzmanības noturēšanā, runājot tieši par muzikālo noformējumu. Protams, tā ir vienkārši triumfējoša. Tikai, vai tā ir himna cīņai ar miegu, marseljēza saprāta nemieriem vai vairāk - maršs loģiskajai domāšanai? "Kara dabā" militārā neparedzamība, iznīcinoša vitalitāte un fatālisms izskan tikai šķietami. Drīzāk liekas, ka klausītāji un dziedātāji cīņas karstumu redzējuši vien pa logu, pārējā laikā nodarbojoties ar propagandu un manifestāciju. Lai gan ir tikai retoriski – uzdot sev jautājumu, vai karš ir grēks, nelaime vai nepieciešamība. Un kā to tagad pareizāk atspoguļot.

Kāpēc tad palikt pie opergleznas kā vienotā priekšnesuma kopsaucēja? Jo "Kara dabā", tāpat kā jau pieminētajā "Operācijā:Orfejs", viss ir plakans kā nabaga maks. Kā audekls. Ir mūzika, partitūra, ir librets un nepārspējami izpildītāji, bet ir arī scenogrāfija. (Dēlholma, Willie Flindt, Jesper Kongshaug) Tā tiecas aizpildīt telpu vertikāli un neiet dziļumā kā klasiskas izrādes. Jo nevajag. Japāņu "No" teātra priekšnosacījumiem – stāsta būtības pavēstīšanai, nevis runāšanai riņķī apkārt -, vieta, kur atkāpties, nav nepieciešama. Tomēr stalažās, pa kurām viens no otra distancēti un pat matemātiski, sistemātiski iestudēti pārvietojas Latvijas Radio kora dalībnieki, zūd pasaules uztvere. Telpas nodevība un kara nolemtība.

Turpretī palielinās monolītisms. Un apmeklētājs var sajusties kā disciplīnas ietekmēts, kā nelaba, piemēram, režīma (tajā ietilpst karš) novērots gūsteknis. Statiskā, valdonīgā vide ir pat paverdzinoša un transformējoties ieintriģē tikpat, cik slikts prezidents – ne pārāk bieži. Neskaitāmās izrādes vietās var pat aizvērt acis, un, tās atverot, nekas daudz nebūs mainījies. Toties viss nobriedis nākamajam notikumam.

Cīņu dabas un militāru konfliktu estētikas lielākais avots viennozīmīgi ir "No" dzejnieku radītais. Patiesībā šie teksti, ja uztverti pilnībā, netieši norāda, ka karš nebūt nav fiziska izlāde ar lielgabaliem, dūrēm vai mīklas veltni. Nebeidzami tiek uzsvērts, ka karš ir visur. Mežos un pilsētās, skolās, kūtīs un guļamistabās. "..Koki ir ienaidnieki, lietus krītošas bultas, mēness kā zibošs zobens, kalni kā dzelžu pilis, mākoņi kā kara karogi..". Tāpēc diskusija par ko, kas tad īsti ir karš un, vai tas kādreiz beigsies, varētu šķist nelietderīga. Pamatojoties uz to, ka cilvēks ir dzimis, un, cik skaisti, dzīvo, lai nomirtu cīņā.

Ja kāds jums saka, ka "Kara Daba" ir neatkārtojama, esiet piesardzīgi, lai piekristu. Vai gadījumā cilvēks nerunā vien par mūziku. Kirstenas Dēlholmas darbs ir precīzs, ar domu un novests līdz estētiski baudāmam rezultātam, tomēr pietrūkst tā sāls. Tā konfliktu spēka, tā sitiena zem jostasvietas, kas skatītājam liktu piesaukt režisores ietekmi un autoritāti kā pirmo, tikai pēc tam minot Latvijas Radio Kora nevainojamās balsis, partitūru autorus vai dziļdomīgo, lielisko "No" tekstu. Tomēr "War Sum Up" ir opera ar miljons detaļām. Katrs uzsūc to, kas nu patīk. Tāpēc katram arī sava taisnība. Tikai jāatceras, ka pārlieku liela taisnība gan rada karu.

Femme Fatale. Anna Calvi koncertē "Palladium".

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 18 Oct 2011 09:19:00 +0000

Ja uz pasaules ir kāds, kas vistuvāk spēj pietuvoties Džefa Baklija "rock'n'roll fatale" un dziedāt dziesmas tieši tāpat, ka neviļus gribas domāt - mīlestība ir visnāvējošākais pasaules ierocis un tieši šobrīd tas mani iznīcina!, tad tā ir Anna Calvi. Tērpusies un apgaismota sarkanā kā Dante Aligjēri, jaunā britu trubadūre lauž sirdis īstiem vīriešiem un propogandē neatkarību ticību zaudējušām sievietēm. 15.oktobris koncertzālē "Palladium" ir kā iekalts šā gada liktenīgākajos koncertos.

Slavenais itāļu dzejnieks Dante visos mākslas darbos ir attēlots asinssarkanā mantijā. Tā simbolizē padevību mīlestībai un atdevi viņa dievišķajai Beatričei, un būtu vien muļķīgi, ja pasaules slavenākais "mīlestība bez atbildes" patrons valkātu citu krāsu.

Tas, cik ļoti "nolemta" ir Kalvi, vēl nav noskaidrojams. Tomēr arī viņā rit itāļu asinis un savu mantoto temperamentu viņa pavedinoši un reizēm pat nepieklājīgi izmanto uz skatuves. Runājot maigi, klusi un trausli, bet bliežot rokenrolu kā Patija Smita (Patti Smith) un parādot džekiem, kur vēži ziemo. Ne velti viņas muzikālais "krusttēvs" Braiens Īno (Brian Eno), britu mūzikas dižgars, kurš Annu ievēroja, viņai pielīdzinot šo titulu.

Anna Calvi ir patiesa un fatāla kā Edīte Pjafa, pilnasinīgāka nekā Cranes un tikpat skaudra kā Nina Simone. Viņas pieeja pasaules iegūšanai tiek salīdzināta ar PJ Hārviju un soloģitāras skanējums atgādina paradoksālo Kventina Tarantino traģikomēdiju skaņu celiņus. Kalvi balss dzīvajā ir kā Sirēnu maģiskie tembri, kurus klausoties, var zaudēt prātu un pazudināt sevi jūrā, kurā tās mājo. Ja ir grūti ar sevis apvaldīšanu un problemātika ar emocionālo stabilitāti, var nonākt pat līdz Odiseja līmenim. Lai noklausītos priekšnesumu līdz galam, jālūdz līdzbiedriem sevi piesiet pie kaut kā nebūt nenolaužama vai nesaliecama.

Kombinācija, ko veido pati Anna, bungu "mašīna" Daniels Meidens-Vuds (Daniel Maiden-Wood) un multiinstrumentāliste, ērģelīšu spiedēja Mallija Harpaza (Mally Harpaz), ierakstā ir matemātiski precīza. Pat tad tā spēj apstādināt jebkuru sievietes mīlošu vīrieti uz ielas un grāmatvedēm likt raudāt uz klaviatūras, jo papīrs, lai gan romantiskāks, izgājis no modes. Taču tad, kad radusies iespēja noraudzīties uz porcelāna trausluma Džimmiju Hendriksu ar neatkārtojamo balsi, rodas vēlme izdomāt un tad pārkristīties Kalvi reliģijā. Protams, tā varētu domāt vien puse sestdienas vakara koncerta apmeklētāju, tomēr tas, ka Niks Keivs, Arctic Monkeys, Braiens Īno, Interpol un citi lielie mūzikas vārdi novērtē un izmanto Annas Kalvi neizmērāmo drosmi, jau ir fakts nepaklausīt.

Koncerta ievada pirmās divas dziesmas - "Rider to the Sea" un "No More Words" - par neatkārtojamu nesatricināmību maz liecina. Pirmā nav gana iegūstoša un otrā, tāda pati kā vairumā koncertu, pārāk lēna un neveikli iesākusies. Tomēr tad, izlaižot "Desire", kas izvēlēta koncerta kulminācijai, virpulis sākas, liekot būt piekaltam pie tiem visiem mazajiem knifiņiem, ko ar ģitāru veic pati Anna un kam piebiedrojas Harpazas un Meidena-Vuda nāvējošā ritmika un perkusiju brīnumi.

Cik neparasti, ka uz skatuves neatrodas basģitāra. Tomēr to suģestējošo zemo "brr" toni, kas "Palladium" koncertzālei liek izpildīt akustikas ieskaiti uz 10, Harpaza panāk ar jau pieminētajām groteskām ērģelītēm. Jo basģitāra kopējam ansamblim vienkārši liktos par prastu. Šo neesamību uz plates saklausīt ir gandrīz neiespējami, tik cieša tekstūra ir iestrādāta katrā skaņdarbā.

Mirklī, kad episkā, saldsērīgā "Morning Light" sasniedz dobjāko epicentru, ērģeļu rūkšana un dunēšana izkausē visu, kas atrodas zem ādas, un tikai glaunās drēbes notur izkusušo, padevīgo cilvēka dvēseli kopā. Poētisms, kombinējoties ar jau pieminēto, apskaužami labo akustiku un dramatisko sarkano, caurvij koncertu kā vienota tēma. Izpildījums ir apskaužami tīrs, tikpat tīrs, cik galvenās mākslinieces izskats. Annas Kalvi priekšnesums ir pašaizliedzīga atdeve skaņai un stīgu vibrācijai. Atkarības manifestācija, kas izpildīta vienā no visprivātākajiem un romantiskākajiem veidiem, kas šobrīd redzēts.

Koncertā retu reizi palīdz vēl viena ritma ģitāra, kas, protams, nav tik intīma un reizē valdonīga. Kalvi pati atzinusi, ka ar savu Telekasteru saaugusi vienā veselumā, un šī divvienība tiecas padarīt sevi mīlošos vīriešus maziņus, bet sievietēm acīmredzami pierāda, ka daiļais dzimums arī var. "Viva la resistance!"

To, cik fatāla galu galā ir sestdienas vakara uzstāšanās, pierāda Kalvi izpildītais, sērīgās, mīlestības saraustītais Edītes Piafas skaņdarbs "Jezebel", kas gan nu kļuvis par rokenrolu. Līdzīgi kā kaverversija Elvisa Preslija "Surrender". Atgriežoties pie Piafas, šķiet, divdesmitā gadsimta vidusposms ir Annas mīļākā tēma. Uz to norāda viņas izsmalcinātā apģērba izvēle, kuru redzot, jānoelšas "Marlēna Dītriha...". Auduma saīsinātās bikses, vīriešu blūze, izteiktie vaigu kauli, vīna sarkanas lūpas... Pietrūkst vienīgi ondulācijas un Dītrihas cienīgas, dārgakmeņu brošas, lai priekšā stāvētu seksapīls ar 70 gadu kvalitātes nastu.

Džefa Baklija un Annas Kalvi mūzika ir radīta, lai to izpildītu gan viens, gan otrs dzimums. Un dziesmas sēj sērīgu romantikas noskaņu jebkurā gadījumā. Baklijs savu slavu pārsvarā ieguva pēc nāves, izlaižot vienu vienīgu, tomēr pēcāk triumfējošu albumu. Kalvi ceļš pagaidām liekas pat pārāk līdzīgs, arī tad, kad jārunā ne vien par dzīvi, bet arī pasaules atzinību. Jo, lai gan slavenību mīlēta, tauta apburošo jaunkundzi vēl debesīs neceļ.

Tomēr nenoliedzami ir vērts ierakstīt viņas vārdu blociņos un sekot līdzi aktualitātēm, lai nepalaistu garām ne nieka, kas notiek ar šo valdzinošo mākslinieci. Ne vien tāpēc, ka viņai netrūkst pievilcības, kas varētu ieinteresēt stipro dzimumu. Tas ir arī augstas raudzes poproks sevi cienošām, visa vecuma sievietēm. Viennozīmīgi, potenciāls Annai Kalvi dod visas iespējas kļūt par šī laika fenomenu.

Foto (c) Ivo Blūms

Sliktais diplomāts, labais diplomāts. ĢIT izrāde “Leģionāri”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Fri, 07 Oct 2011 13:29:00 +0000

2005.gadā izdevniecība “Jumava” laida klajā slavena, divdesmitā gadsimta politiķa un diplomāta, Henrija Kisindžera (Henry Kissinger) “kluci” ar nosaukumu “Diplomātija”. Pat neiedziļinoties Valtera Sīļa vadībā radītā darba “Leģionāri” struktūrā, atliek vien minēt, kāda seja varētu būt bijušajam ASV valsts sekretāram, redzot šo diezgan neklasiski tiešo, pārsteidzošo un nekādā gadījumā ne nepamatoti ironisko divstundnieku.

Saistītie raksti:

1.Aklais randiņš ar pilsētu

2.Valters Sīlis: par aizņemtību, somiem un dievu

3. Kārļa Krūmiņa "Svētceļnieks"

Bet šī nav izrāde praktiskajam latvietim. Ar nacionālistiskām novirzēm, vēstures “skaidrošanas” (šķiet, uztverams kā lamuvārds) īpatnībām un vienu patiesību. Jo “Leģionāri”, lai arī stingri ieturētā latviešu karavīru attaisnošanas sludināšanā, tiecas pavērties no visām šajā mirklī iesaistītajām pusēm. Norādot vienu kļūdas, citu drošsirdību, varbūt pat banalitāti. Boļševikus, zviedru demokrātisko un pēckara mirklī apjukušo tiesu, latviešus bezdibeņa malā un nacistu pārpalikumus.

No sākuma šķiet, ka pārāk parastais, nevīžīgais, rotaļīgais, ar amatierisku smīnu pārpilnais prologs nekad nekļūs par traģēdijas rekonstrukciju ar ķirurģisku precizitāti. Par nedaudz neticamu, pat sirreālu, bet reālu paraugstundu Latvijas mūsdienu “cietējsabiedrībai”. Lai gan, galvenokārt, izrādi “Leģionāri” varētu nosaukt kā ekranizāciju diplomātiskam analfabētismam un bailēm pieņemt izšķirošus lēmumus. Un nekādas saistības ar latviešu vēstures apšaubīšanu.

Ja skatītājam ir problēmas arī ar valodām un iztēli, tad labāk nebojāt nervus. Ja viss “kārtībā”, gaidāms pārsteigums pēc pārsteiguma, ko skatuves dubultnacionālā komanda Kārlis Krūmiņš (“Jēkabs”, Jakimo “Simbelīnā”) un Karls Alms (“Aklais Randiņš ar Pilsētu”) mēģina noturēt grožos. Jo, izrādās, ka mūsu pašu vēsture pat viszināmākajās lappusēs izrādās neparasti daudzšķautņaina. Blakus Ievas Kauliņas sarūpētajiem, vairāku II Pasaules karā iesaistīto valstu karogiem. Minimālajai, bet izcili funkcionējošajai scenogrāfijai.

Divas stundas no vietas Ģertrūdes ielas teātrī risinās diezgan spraiga un interaktīva diplomātiska partija, kur ļaušanās fantāzijai un “neņemšana pie sirds” ir galvenais no uztveres elementiem. Protams, visiem ārkārtīgi patīk, ka padomju komisāri un nacistiskajam režīmam simpatizējošās personības padodas kariķēšanai un Kārlis Krūmiņš atgriežas “Simbelīnā” izkoptajā stilā – paradoksālā nerrā. Tomēr viss “Leģionāros” no sirds nebūt nav joks. Iztēlojoties pēckara apstākļus, pierādās, ka patiešām tik daudz politisko rīcību ir pilnas absurda un “bezpriģela”.

Galu galā, ir skaisti, ka “Leģionāru” vēstures debatē ieinteresēti ir visi. Gan mūsdienu zviedri, gan somi, gan latvieši. Simboliski un arī ar patīkamu atbalstu parādot ieinteresētību šāda eksperimenta tapšanā. Jo, cik dažādas ir izrādes izpildījuma valodas un vēstures skatu punkti, tik dažādi arī teātri – zviedru Turteatern un Somijas Kokoteatteri. Plus pašmāju ĢIT's. Tāpēc “Leģionāri” neaprobežojas vien ar bāleliņu izloksni, bet ļauj aktieriem runāt vāciski, zviedriski, somiski; kas to lai zina, kādā vēl mēlē izskan šad tad izlecošie žargonvārdi.

Kur tad ir kvalitātes un pārsteiguma atslēga? Aktieru meistarībā? Sava veida drosmē un materiāla sagatavotībā? Protams. Tomēr par visu vairāk var novērtēt apskaužamu komandas darbu. Valters Sīlis “Leģionāros” ir izmantojis šā brīža lieliskāko veiksmes formulu, režijas pozīciju neturot viena cilvēka rokās. Un, reizēm būdams arī aktieris, lieliski izprotot tēlus. Līdz minimumam reducēts autoritārs režisora krēsls, un to var just brīvajā gaisotnē, kas radīta uz dēļiem. Acumirklī redzams, ka katrs, izrādes tapšanā iesaistītais dalībnieks, pēkšņi iegūst ārkārtīgi lielu atbildību par darbiem un vārdiem, ko veic. Sākot no Kauliņas spēlēšanos ar simboliem, Krūmiņa emocionālajām daļām, beidzot ar Alma eksplodējošo, aukstasinīgo monologu spēles finālā.

Tomēr pāri visam ir vienkārši fantastiskais neparedzamības faktors. Notikumi, monologi, aktieru kooperācija ar skatītāju. Fiziskā spriedze, pat reizēm nesaudzīgā brutalitāte un emocionālie jaukumi. Kā Krūmiņš ar Almu plēšas viens ar otru, kā līst mākslīgās asinis, kā valoda balansē starp “pietiekami” un “pārāk daudz”. Tomēr katra, organiski izpildītā etīde, ir kā cirtiens mūsu privātajā vēstures bagāžā, katra subjektīvajā pārliecībā par to, kas ir bijis un kā tagad būt. Notikumi ir klaji atklāti. Un skatuves kailais plašums, kas paveras acu priekšā ir gan tiesas zāle, gan karceris un kabinets, gan nometnes pagalms un kaps. Un tajā visā – vien divi diplomātijas, vēstures, atbildības un cilvēces paradoksu “sagumzīti” cilvēki.

Pārsteigums ne vienmēr ir baudāms, bet pārsvarā ikreiz paliek atmiņā. Tiem brīžiem, ko sagādā “Leģionāri”, prātā lemts rotēt vēl ilgi. Gan diskutētajām tēmām, izrādes pretrunīgajiem zemslāņiem un videi, gan neparedzamajām rīcībām un brīžiem šermuļus radošajam klātbūtnes efektam. Jo stingri definētas skatuves šeit nav. Kārlis Krūmiņš un Karls Alms izmanto katru telpas kvadrātmetru, liekot vērotājam būt visu procesu sastāvdaļai. Šī klātbūtne ir vissvarīgākā, pat būtiskākā uzvedumā. Skatītājs ir publika politiķu uzrunām, skeptiskās zviedru sabiedrības masa un “ķīķerotāji”, kas kā caur atslēgas caurumu vēro latviešu leģionāra emocionālo nespēju.

Šobrīd izrādei ir pauze. Bet, goda vārds, nedrīkst nokavēt seansus 24., 25., 26. un 27.novembrī, jo Valtera Sīļa “Leģionāri” ir “must see”. Ja arī nepatīk diplomātija, ja riebjas vēsture un tās kariķēšana. Bet kā ir ar cilvēcīgu patiesumu? Un kā ar alkām pēc citu skumjām?

Publicitātes foto.

EP14 (papildināts)

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Fri, 23 Sep 2011 14:46:00 +0000

Lai es justos pilnīgi laimīgs, man vajag publiku, mūziku un gaismu.

Un vēl jūru, jo bez tās nevar nekad.

Un kamīnu, kur manai gaismai patverties, jo dabiska liesma dzīvojamajā istabā atmodina garus. Visi pulcējas pie mūžsenās liesmas, stāsta stāstus, dzied dziesmas un ada mazbērniem nākotni. Tā ir mana publika. Tā ir manas esības virtuve.

Un kas tā vispār par dzīvi bez jūras? Tā ir kā harmonijas etalons, paraugs apjukušajiem, pārāk daudz iemīlējušajiem, pazudušajiem un pārāk atrastajiem. Viļņi ieaijā, atspirdzina, izklaidē un, cik skarbi, pazudina. Bet kas tas būtu par mūžu nekad nebūt pazaudētam vai zaudējušam. Jūra to saprot. Vai okeāns. Abi ir vienlīdz gudri. Un viņi paņem savu tiesu to, kuri ir ļauni un to, kuri pārlieku labi. Un to, kuri gudri un to, kuri muļķi. Jo jūra taču ir kā harmonijas etalons.

Gandrīz pāri visam ir vajadzība pēc divriteņa un grāmatām. Bez ratiem zem manis jūtos neveikls, lēns un izsists no līdzsvara. Bez grāmatām jūtos, pazaudēts, aplams un neuzticams. Man vajag manus plauktus pilnus ar darbiem, ko atvērt jebkurā mirklī, sajust šīs informācijas un vieduma vienmēr klātesamību. Tāpēc es nemāku apmeklēt bibliotēkas. Nemāku aizņemties idejas un zinības un pēc tam atdot atpakaļ. Tāpat, kā palicis bez riteņa, es jūtu nespēku un pārliecības zudumu.

Un vispār, lai es patiešām justos laimīgs, man vajag arī saldumus. Daudz saldumu. Kalnus ar bulciņām, cepumiem, biskvītiem un šokolādes batoniņiem. Mana vājība ir hematogens, mana apsēstība Emihla Gustava šokolāde, mana mantrausība lazdu rieksti šokolādē un mans skopums saldējums. Ja manās rokās būtu valsts, un tās pirkstos revolūcija, es pavēlētu aizliegt ārstiem aizliegt saldumus un izsludinātu vēja kūku ramadānu.

Protams, es apzinos, ka tā nekad nenotiks. Un arī nedrīkst notikt. Jo cukurs ir kaitīgs zobiem, veselībai un pašcieņai. Tāpēc to vajag atļaut ēst tikai tiem, kuri to iztērē. Tiem, kuri skrien, minas, airē un mīlējas. Tiem, kuriem liekais svars ir normā. Tiem, kuri pazīst savu ienaidnieku un ciena tā spēku. No fruktozes šautenēm līdz glikozes patruļām un saharozes tamahauka raķetēm.

Un vēl man vajag Tevi.

Manu blondo, rudo, kastaņbrūno. Manu īsāko un garāko, zili, brūni vai pelēki zaļi acaino. Manu runātīgo un klausīties gribošo. Manu trauslo, silto, atsaucīgo un mīlošo. Man vajag kādu, kas būtu tikai mans un kam es būtu tikai viens. Man vajag kādu, kas ir nogatavināts kā vīns, nav svarīgi, kādā mucā. Man vajag tevi rudenī un pavasarī, vasarā un ziemā.

Jo man vajag kādu, kas būtu mana publika, mana mūzika un gaisma. Mana harmonijas jūra un lielais okeāns, siltais kamīns ar grāmatu gudrībām un ģimenes pavards. Mans našķis, buberts un šokolādes torte, no kā nebojājas zobi un negurst sirds. Un man vajag kādu, kam es varētu būt tā pati jūra, tie paši pūļi, revolūcijas dziesmas un ugunskuri. Tā pati “Cielaviņa” un bērnības sapnis buberts.

Un vēl man vajag ārprātīgi daudz mīlēšanās. Himalajiem un Gaiziņiem. Gulta ir mana svētnīca, mīlēšanās ir mana meditācija. Citi to sauc par sportu, es to saucu par gara atjaunotāju. Citi to sauc par grēku, es to saucu par brīvību. Katru nakti man jāizbauda nianse pa niansei, lai atgūtu sevi. Katru rītu man jāatver acis, lai redzētu, kā blakus atgūsties tu. Protams, tā nenotiek ik dienas, bet, kad notiek, tad divtik, trīsreiz stiprāk. Mīlēšanās nav egoistiska parādība, tā ir vislabākais dialogs.

Lai es justos pilnīgi laimīgs, man vajag publiku, mūziku un gaismu.

Vien aizmirsu, ka tas viss esi tu.

23.09.2011

Vēju koncerts kaut kādā toņkārtā.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Thu, 15 Sep 2011 12:14:00 +0000

Trīs dienas pēc kārtas Liepājā pieturējās vējš ar ātrumu ~12m/s (42km/h) Savos nakts pārbraucienos mājup paspēju ierakstīt skaņas, kuras notvertas uz slavenā izgriežamā Kalpaka tilta, lai nokļūtu uz Karostu.

Lūk, jums neliels trīs minūšu prieciņš, kur dominē vecais labais Rietums, bet kaukšanu un gaudošanu veic tilta margu redeles. Zemos, draudīgos toņus rada tas pats vējš, bez redelēm rotējot arī ap sijām. Beigu beigās, aizstājoties aiz vienas no balstiem, dzirdama Karostas kanāla ūdens krākšana. Enžoj.

LEJUPIELĀDĒT

Kripatiņa laimes. "Arsenāls 2011" programmā "Gromozeka".

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 13 Sep 2011 17:38:00 +0000

Tik daudz mūsu tēvu padomju laikos grieza rokenrolu skolas izlaidumos un sankcionētās/nesankcionētās zaļumballēs. Kāds sita bungas, vēl kāds montēja pats savas ģitāras vai vēl agrāk - pa blatu dabūja no Čehijas. Ko šie vienkāršie, strādājošie, režīma apdeldētie un šad tad iedzerošie vīri dara šobrīd? Par to patiesajā, pasaulei sevi labi pieteicošā režisora Vladimira Kota (Владимир Котт) drāmā „Громозека” (2010).

saistītie raksti:

1. Vecie, netīrie vīri. “Arsenāls 2011” programmā “Erotic Man”.

2. Troubled People. “Arsenāls 2011” programmā “Tyrannosaur”.

Vispirms jau Vladimiru nesajaukt ar brāli Aleksandru. Gan uzvārdu, gan izskata ziņā, jo abi režisori pie reizes ir ne tikai amata, bet arī dvīņu brāļi. Tiesa, Saša savu karjeru sācis desmit gadus ātrāk nekā Vlads, izkopis un rafinējis stilu, lai taisītu lielākas kinozāļu filmas, kā, piemēram, gandrīz rimeiku ”Fortress of War” (Брестская крепость) apokaliptiskajam Eļema Kļimova drūmuma kalngalam „Come and See”. Tikmēr kūtrākais dvīņubrālis sācis ar televīzijas kinodarbu iekarošanu un šobrīd nonācis līdz patlaban populārajam neveiksmju nomākto un parasto ļaužu kino profilam.
Priekšpilsētu drāma “Gromozeka” ir viena no tām, un, salīdzinošam piemēram, līdzinās kaut vai pērn „Arsenālā” izrādītās režisores Andrea Arnoldsas (Andrea Arnolds) „Fish Tank”, tikai ar vecākiem večiem. “Gromozeka” ir kino ar vieglu ironiju un sūrām traģēdijām. Par ļaudīm ar intelektu, kas, sadzīviskās nomāktības dēļ, lēnām izčab un ātru ieskatu sabiedrības padibeņu dzīves procesos un noteikumos. Scenārija autors ir pats režisors Vladimirs Kots, iespējams, tāpēc pilnīgi jūtama notikumu harmonija. Kad domātais šķietami saskan ar redzēto. Kad stils ieturēts “Sundance” parasto cilvēku drāmu gultnē ar vientuļu ļaužu pilnīgu preparēšanu, nesamākslotu tekstuālo izcilību un absurdu pieskaņu, taču nepamet klasiskā krievu kino rafinētība. Šī modernā pieeja klasiskai, neviltotai aktierspēlei tad arī dod nepārspējamu pievienoto vērtību.

Gromovs (Boriss Kamorzins; Борис Каморзин), Kaminskis (Николай Добрынин, Nikolajs Dobriņins) un Mozerovs (Leonīds Gromovs; Леонид Громов) ir kādreizēji jaunībsdienu blices “Gromozeka” dalībnieki, kuri tikai reizi pa reizei satiekas pirtī, lai pateiktu, ka visā visumā lietas notiek „uz ūsiņu”. Tomēr tik labi vis neiet, vēl pie tam izrādās, viņiem pašiem nenojaušot, vīru pasaules tomēr nostājas apskaužami tuvās paralēlēs un viņi visu laiku atrodas tuvu viens otram. Vai arī kungu tuvie cilvēki cits citam. Šāds Kota izstrādātā scenārija princips vislabāk apskatāms, šķiet, pēdējās desmitgades klusākajā „Oskara” filmā „Crash” (2004; Paul Haggis) Neatkarīgs dramatisku notikumu un „kabatas traģēdiju” komplekts, kas caurvij vairāku cilvēku likteņus. Beigu beigās sekas, lai kā arī cerētu, ne vienmēr ir uz to “ūsiņu”.

Un tā, pusaudžu gados radītās popgrupas nosaukuma ietekmēti, vīri maļas un kuļas cauri dzīvei, mēģinot nesajukt prātā, nemelot, mīlēt tuvākos un dzīvot sakārtotu pilsoņa dzīvi. Tāpat kā šis lielais, lempīgais multiplikācijas tēls no kosmosa Gromozeka, viņi stumj savu nolemto neveiksminieku mūžu caur piķa melnu tuneli uz nemanāmu galapunktu. Tomēr, nezaudēdami naivumu, sirds siltumu un pārējās pazīmes, kas mums liek pieķerties šādiem filmu varoņiem.
Trīs galvenie aktieri Kamorzins, Dobriņins un Gromovs atstāj bez komentāriem un ir reti nebravūrīgi, nelēti un nejēli, kā tas gadās lielākajā daļā pieprasītāko austrumu kaimiņu filmu. Taču, ja ar to nepietiek, pārējo aktieru ansamblis ir tikpat spēcīgs, tikpat specifisks un izsmalcināts, ka nav ko pielikt, ne ko atņemt.
“Gromozeku”, lai arī līdzīgu amerikāņu neatkarīgo kino un britu “bully motion picture”, pat nevar salīdzināt ar citu valstu darbiem. Dzīvojot Latvijā, mums ir bijusi iespēja pierast pie šīs slāviskās mentalitātes. Taču būtu gadiem jāmitinās Ķengaraga daudzstāvenēs, Purvciemā un Bolderājā, lai kaut mazdrusciņ pietuvotos tam, ko Krievijas iedzīvotāji izjūt ik katru mīļu brīdi. Tam Gromovam, Kaminskim un Mozerovam, kuru saldskābi traģiskā dzīve mums šķiet pat izteikti komiska, kamēr latviešu bāleliņi filmās rok mālu un ēd dzelzi.
Bet, lai arī cik ļoti Vladimirs Kots mēģinājis izcelt asprātīgās lietas no šo saburzīto vīriešu līkločiem (nepārprast – tas noticis ar apskaužami pārliecinošu kvalitāti), noskaņojums galu galā kļūst sērīgāks un sērīgāks. Ja, protams, tiek ķerts mirklis, etīdes ir jokainas un dīvainas, tomēr dziļākās pārdomās nereti tās pārvēršas ilgspējīgās skumjās un tad transformējas profesionālā laimē. Pēdējais skaidrojams ar to, ka bezmaz vai ik pēc etīdes “līst asaras” ar secinājumu – ak dievs, neatkarīgais krievu kino ir vēl dzīvs!

Jātic vien, ka Vladimira Kota darbs nebūs viņa vienīgais, kuru iekļaus “Arsenāls”, “Kinotavr” un Maskavas un Roterdamas kino festivālu programmā. Vai arī citos. Vladam kopā ar Aleksandru ir acīmredzama iespēja radīt Brāļiem Koeniem līdzīgu “ģimenes uzņēmumu” un sildīt Krievijas mūsdienu kino kvalitāti. “Gromozeka” nav šedevrs, nav arī nepārspējams meistardarbs, bet tas var būt viens no krievu darbiem, kuru var skatīties vēl un vēl nenogurstot. Vai tik labam kino šāda opcija nenorāda uz kvalitāti?

EP13

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Thu, 01 Sep 2011 20:55:00 +0000

Es aizsūtīju Tev ziņu, lai uzzinātu, vai Tu domā par mani. Un nobijos no atbildes.

Es izgāju no istabas, lai nedzirdētu tavu zvanu. Virtuvē mazgāju traukus un tecināju ūdeni bezgalīgi ilgi, lai tā šņākoņā nedzirdētu tavu zvanu. Es skaļi mazgāju zobus, dziedāju balsī, sēdēju, ieslēdzies tualetē, un mazgājos dušā, lai pie manis neatnāktu neviens pats telefona zvana signāls.

Iegāju kaimiņa istabā, palīdzēju nobalsināt griestus, liku mūsu sunim riet un, stāstot jokus pa logu, garāmgājējiem skaļi smieties. Izsmēķēju riebīgu cigareti, lai klepotu, iedzēru absintu, lai dzirdētu pūķus rēcam un sēcam. Lai nezinātu neko, nemanītu.

Es apjozu siksnu, pieliku atslēgu un izbraucu ar riteni uz ielas, atstājot tālruni mājās, lai tikai nedzirdētu tavu zvanu. Es devos uz klubiem un bāriem, negulēju nakti un tāds, noguris un pazaudējies, devos uz darbu, lai stāstītu cilvēkiem, ka negulēju nakti, jo devos uz klubiem un bāriem. Bet īstenībā es pavisam vienkārši nevēlējos būt mājās. Ieiet savā istabā un tieši tajā pašā mirklī dzirdēt ziņas signālu, kas liecina par tavas atbildes pienākšanu. Bet ļaudīm, ko satikšu, to zināt nevajag. Viņiem pietiks ar alu, klubiem un bāriem.

Es aizbraucu līdz pēdējam tiltam, atrāvos no savas mājas magnētiskā lauka un, kā kosmosa kuģis, paliku dreifēt. Lai tikai nedzirdētu tālruņa pīkstienu. Svaigais gaiss mani atbrīvoja no svara, mana adrese likās kā planēta Zeme, es biju klaiņojoša komēta un tu, kaut kur tālumā, aiz mākoņiem kā Mēness. Izģērbos un ielēcu Daugavā, ieniru savus piecus metrus, bet izniru, jo galvā no spiediena džinkstēja tikai un vienīgi mana telefona zvans.

Nogaidīju kā indiānis aiz vecpilsētas kanjona un parku prērijām, lai atgrieztos. Jo varbūt tu aizmiedz neatbildējusi. Drošības labad apmetu pāris loku ap kvartālu, pietuvojos dzīvokļa atmosfērai un bezspēkā, kā apdedzis, noslīgu uz zemes pie savām durvīm. Man vajadzēja palikt rāmam, es nevarēju. Man vajadzēja cīnīties kā vīram, es nespēju. Ļaudis gāja garām, un domāja, ka esmu kritis, dzēris, ievainots vai traks, bet es tikai blenzu debesīs un klusēju.

Bet nē, ar mani viss bija kārtībā. Tas tikai tāpēc, ka es tik anormāli gribētu dzirdēt tavu zvanu.

29.07.2011

Vecie, netīrie vīri. “Arsenāls 2011” programmā “Erotic Man”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Sat, 27 Aug 2011 07:50:00 +0000

Pietiekoši skandalozais (tas nozīmē, kārtīgs dānis) režisors Jorgens Lets (Jørgen Leth) pērn uzņēmis dokumentālo filmu par savām romantiskajām atmiņām. Ceļojot pa trešās pasaules zemēm, viņš mēģina restaurēt savas agrākās mīlestības/mīlestību un ietīt tās/to veca vīra pārdomās par skaistumu, iekāri un viesnīcu istabām.

saistītais raksts:
Troubled People. “Arsenāls 2011” programmā “Tyrannosaur”.

“Es īsti nezinu, kā formulēt erotiku. Vai kā to atrast. Bet es to nemeklēju pēc definīcijas. Erotika ir meklēšanas procesā. Atrodot mirkļus atsauktajās atmiņās un tagadnē.” Tā Lets kādā no savām, tālē verošajām epizodēm. Tāpēc tikai saprotams, ka erotikai, ko nereti seksapīli un reizēm pārdroši meklē un parāda režisors, nav tendence kļūt smagākai un pornogrāfiskai. Drīzāk gan vieglākai, totēmiskai, pat jāsaka, arhaiskākai. Bet nereti, par nelaimi kopējam kontekstam, šī robeža starp primitīvu, organisku romantiku un triviālismu/banālumu tiek pārkāpta.

Tomēr dotajā gadījumā tā nav Leta vaina. Drīzāk peļami vēl aizvien valdošie, tumsonīgie mūsdienu priekšstati par to, kādai jābūt sievietei. Uzspiesta, fiziska seksualitāte, no amerikāņu popkultūras aizgūtais neorganiskums.

Jorgens Lets ir režisors, kuram patīk sevi ielikt galvenā tēla lomā un reizi pa reizei manipulēt ar savām ētiskajām robežām. Cauri pusotru stundu garajai “Erotic Man” nozib viņa garajā karjerā attīstītais rokraksts. Viņa ķermeņu “close-up”, viņa bārdu skujošie vīrieši, dzejisks teicējs, kadru statiskums, akcents uz fona, plastiskas kompozīcijas nozīmību, sociāla rakstura jautājumi... “Erotic Man” ir desmitiem skaistā dzimuma pārstāvju, un vienīgi tās, kuras aizgrābjošais Dans Holmbergs ir filmējis slavenas viesnīcas istabā pie pusaizvērtu aizkaru apgaismojuma, liekas īstas, dvēseliski uzbudinošas. Šīs būtnes, tieši pretēji kādām citām, pasen uzņemtām videolentēm ar tumšām, nenobriedušām meitenēm, staro no iekāres, vēlmes erotiku izjust metafiziski, garīgi. Un tas – gandrīz bez kustībām. Vien valdzinošiem acu pāriem, maigām uzacīm un cauri ekrānam sajūtamam ķermeņa siltumam.

Leta galvenais uzdevums ir atjaunot vairākas, savas grāmatas “The Imperfect Man” intīmās epizodes, vienu no tām ar viņa nelikumīgo septiņpadsmitgadīgo aizrautību no Haiti. Meklējot Brazīlijā, Venecuēlā, Panamā, Senegālā, Filipīnās Laosā, Argentīnā. Visās šajās “citādākajās” valstīs Jorgens Lets uz noklausīšanos ielūdz neskaitāmas meitenes, uzdodot viņām virkni jautājumu. Viens no tiem ir viņa paša apslēptā grēka aizsegā – aicinājums iztēloties meiteni skumstam pēc Eiropiešu vīrieša, kas aizbraucis atpakaļ bez viņas. Izrādās, tā ir kā vēlme redzēt tās emocijas, ko sievietēm radījis viņš pats.

Lai kaut kādā veidā nonāktu pie galējās atbildes, Lets mēģina izvēlēties sievietes pēc kāda, viņam pašam zināma standarta. Tomēr, ja cieši palūkojas, “Erotic Man” filmā visbiežāk pārstāvētais skaistā dzimuma arhetips ir lielas, pilnīgas lūpas, izteiksmīgs deguns, neliels “vēderiņš” un ādas krāsa, kas tumšāka nekā parastai eiropietei. Nevar aizmirst jutekliskus krūšu galus un brūnas acis. Taču reizi pa reizei manāma Jorgena Leta absolūta aizrautība, kad priekšā nosēžas smalks deguntiņš ar tikpat smalkām, jūtīgām lūpām.

Skatoties dokumentālajā materiālā, rodas trīs īsas domas par Leta ziņojuma formātu. Nevis to, kas padara viņu par savas intīmās dzīves hronistu, bet to, kas vēlas cilvēkiem ko pavēstīt. Apzināti vai neapzināti.

režisors mēģina iepazīstināt cilvēku ar citu erotisko sievieti, iespējams, apslēptu ideālu, kuru viņš atradis kā savu etalonu.
Leta hobijs, sieviešu kolekcionēšana, pārvēršas vizuālajā iemūžināšanā, kur tās tiek “reģistrētas”, esot gultā un bez apakšveļas.
No Eiropietēm viņš tā dabūjis pa “koko”, ka tagad, iespējams, zemapziņā nav intereses par viņām filmēt.

Bet, neskatoties uz nedaudz neveselīgo “dirty old man” pieeju, “Erotic Man” ir neizmērojami daudz poētisma. Un, ikreiz, kad kamera ir Dena Holmberga (Dan Holmberg) rokās, tā ir izcili prasmīga un pilna skaistas un patiešām uzvelkošas erotikas. Sievietei pat nevajag būt bravūrīgai, kliedzošai vai iekarsušai. Pietiek ar šo starojošo siltumu un valdzinošu acu komplektu. Iespējams, ka filma būtu bijusi vēl baudāmāka, ja tiktu izņemta liela daļa Leta naivo interviju. Un lente papildināta ar vairākām citām etīdēm, kur augsti estētiskajos, ar skandināvu rūpību piesūcinātos, satumstošos kameras uzņēmumos notiek erotisku baudu ģenerējoša manipulācija ar pikantu sievietes ķermeni un vīrieša prātu.

Bet, kāpēc tikai ar vīrieša? Daudzām sievietēm varētu patikt tas, kā Holmbergs parādījis skaisto dzimumu. Cik neuzbāzīgu vai cik viedi rezervētu. Domas varētu dalīties par Leta lomu šajā dokumentālajā filmā – vai nu viņš ir vien padzīvojis, pat sērīgs romantiķis, kurš domā par savām kļūdām, tīksminās par pasaulē, iespējams, skaistāko būtni, sievieti un lasa paša sacerētus dzejoļus, vai arī netīrs tips, kuram veicies būt par režisoru, lai ar slavu varētu iekarot arvien vairāk pretējā dzimuma. “Ķeksīša pēc”. Kaut gan viņš nav vienīgais dīvainais dānis, drīzāk jāsecina - tas viņiem ir asinīs. Gan “drāmas karalim” Larsam fon Trīram, gan lecīgā, bet smagā sieviešu kino “Lille Soldat” režisorei Olesenai (Annette K. Olesen), gan Erikam Popem vai savādo drāmu radītājai Susanne Bier. Tā varētu turpināt.

Jorgens Lets, tāpat kā miljoniem citu cilvēku, ir vēlējies “atiestatīt” savas mīlestības, bet, galu galā, paliek skaidrs, ka tas nekad nebūs iespējams. Jūtu un jutekliskās kartes, skaistuma identiskums (šis parametrs, vēl pie tam, ir ārkārtīgi subjektīvs) un seksapīls nekad nebūs atrodams tādā pašā kombinācijā. Neskatoties uz šo skarbo dzīves atziņu, “Erotic Man” pārsvarā ir estētiski baudāma dokumentālā hronika ar ārkārtīgi skaistu celiņu (režisora dēls Kristiāns Lets un Fridolin Nordsø), pārsvarā apburošām sievietēm un pēcseansa pārdomām par paša/pašas mīlestībām un sava bijušās/esošas otrās pusītes jūtīgākajām, iekārojamākajām vietiņām.

Varavīksne Tumsā. Pētera Vehi "Marijas Magdalēnas evaņģēlijs" pasaules pirmatskaņojums.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 24 Aug 2011 09:47:00 +0000

Nedaudz avangardists, nedaudz baltais zvirbulis, nedaudz budists, igauņu komponists Pēters Vehi (Peeter Vähi) vienmēr miksējis visu pēc kārtas. Ne tikai akadēmisko mūziku ar elektroniku, performancēm un rokenrolu, bet arī žanru ar žanru. 19. augustā, XIV Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla ietvaros, Svētā Pētera baznīcā notika viņa grandiozā, krāsainā, pat episkā meistardarba "Svētās Magdalēnas evaņģēlijs" pasaules pirmatskaņojums.

Saistītie raksti:

1.VAK “Latvija” atskaņo Ēriku Ešenvaldu un Franku Martēnu.

2.Riharda Dubras "Accedite Gentes" pasaules pirmatskaņojums.

Pirms priekšā novietotajos skaļruņos atskan pirmās, Vehi tautieša Svena Grīnberga (Sven Grünberg) rokrakstā ieturētās maigās, elektroniskās noskaņas, prātā iezogas doma – šis nu gan būs gāziens! Jo, iespējams, nevar teikt, ka reti, bet tomēr ne pārāk bieži Latvijas klausītājiem ir iespēja kopā redzēt Valsts Akadēmisko kori "Latvija", Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri ar krasiem sitaminstrumentu papildinājumiem, Rīgas Doma zēnu kori un trīs solistus – uzbeku dīvu Sevaru Nazarkhanu un igauņu Prītu Volmeru un Tenisu Megi (Priit Volmer, Tõnis Mägi). Tas vien norāda, pie cik grandioza plāna klāt ķēries Pēters Vehi un cik lielu gandarījumu, pilnīgi ticami, viņam nāksies izjust koncerta izskaņā. Jo priekšā esošā kombinācija ir "nāvīga".

Vehi milzīgā oratorija "Marijas Magdelēnas evaņģēlijs" ir lielākais no viņa jebkad radītajiem meistardarbiem. Otrais varētu būt "2000 years after the birth of Christ", tomēr evaņģēlijs iedzen gan minūtēs, gan pompozitātē, gan dalībnieku sastāva kuplumā. Vismaz pēdējo desmit gadu laikā komponists lēnām ir mainījis profilu, kļūdams piezemētāks avangarda un arhaiskās mūzikas radīšanā. Toties skaņdarbi kļuvuši neizmērojami monolītāki, neizdzēšamāki, emocionāli grandiozāki.

"Marijas Magdelēnas evaņģēlijs" īsti neatgādina nevienu no viņa darbiem. Ja nu vienīgi paralēles velkamas ar orientālo un juteklisko "In memoriam HM" (2005; zīmīgi Liepājas Simfoniskā orķestra pirmatskaņojumā), tik pat pasaulīgo, japāņu mēlē izpildīto "Krizantēmu Dārza kantāte" (2005), kas evaņģēlijam vairāk līdzīga koncepta ziņā. Perkusiju un bungu uzsvērtais spēks, kas ir neatņemama sastāvdaļa jaunajā oratorijā, jau agrāk vislīdzīgāk izmēģināts "Sudraba koncertā" (1998) saksofonam, sitaminstrumentiem un kamerorķestrim.

Ir tik grūti noraksturot Pētera Vehi neapšaubāmo meistardarbu, tajā ievītās ietekmes un starp notīm paslēpto smago artilēriju. 65 minūšu garajā, muzikālajā, emocionālajā, pat gotiskajā un sensitīvajā izvirdumā var saklausīt tik daudz iespaidu un agrāk radīto skaņdarbu motīvus, ka vajadzētu veselu dienu, lai tos uzskaitītu. Un ik reizi, dzirdot evaņģēliju no jauna, uzrastos jauni un jauni.

Jāsāk ar pirmo un pastāvīgo līdzību ar Riharda Vāgnera nedaudz paranormālajām, trīsas radošajām partijām kaut vai, piemēram, no vairākiem "Nībelungu Gredzena" skaņdarbiem. Ar visiem viņa paplašinātajiem orķestriem un izteikto mistisko, minora romantismu. Pēc piecām minūtēm notiek kaut kas pilnīgi pretējs, un "Marijas Magdalēnas evaņģēlija" sistēmas sāk atgādināt Morisa Ravela "Bolero", tad renesanses laudas un, visbeidzot, pacilātu baroka krēmīgumu no Bēthovena repertuāra.

Kora sniegums ir graujošs. Tāpat arī orķestra. Brīžiem liekas, ka Verdi "Rekviēmā" bieži veicamie "fffff" liekas kā bērnu spēle, kad VAK "Latvija" pārliecina par savu sparu iegūt katru kubikmilimetru baznīcas telpās. Gan skaļuma, gan skaņas bagātuma ziņā. Vehi izvēlētā vairs neeksistējošā koptu valoda vokālajam izpildījumam piešķir vairāk noskaņas un spēka simbolu, nekā nodod cilvēkiem loģisku, tiešas nozīmes vēstījumu. Identificēšanās ar libretu nenotiek, tāpēc koris pārvēršas par iespaidīgāko mūzikas instrumentu, kurš runā savā dialektā. Tas kalpo par instrumentu, lai novadītu visniansētākās komponista vēlmes tieši klausītāju padevīgajās ausīs.

Orķestrim pievienotie sistrumi (to varētu nosaukt par ēģiptiešu trejdeksni) un ēģiptiešu bungas, apvienotas ar pārējiem, bieži izmantotajiem sitaminstrumentiem, sānu ailēs ievieš paši savu režīmu. Mistisku, vibrējošu, ieskaujošu 3D skaņu, kura atnāk pie klausītāja pilnīgi tad, kad vēlas un aizejot atņem kripatiņu dvēseles.

Tā vien šķiet, ka "Marijas Magdalēnas evaņģēlijam" jāskan nedaudz grēcīgi, nedaudz apokaliptiski, jo tāds ir arī šī teksta pamatstāstījums. Nenovīdīgie, nedaudz skaudīgie, netīrie apustuļu komentāri par Magdalēnas un Jēzus filozofisko draudzību. Izteikumi, kuri, ja nebūtu šīs sievietes un pēcāk arī Pētera, raisītu savas netikuma un nešķīstības sēklas. Iespējams, tādēļ, lai nesadumpotu deviņpadsmitā gadsimta beigu ticīgo tautu, šis gnostiskais evaņģēlijs no Jaunās Derības ticis izslēgts. Tomēr pagājis vien simts gadu, un, par spīti literārajiem reliģiskajiem kanoniem, teksts tiek lietots.

Pētera Vehi oratorija ir kinematogrāfiska līdz kaulam. Ilustratīva, emocionāla, uz jūtām spēlējoša. Tāpēc, turpinot saukt koncerta laikā sadzirdētos motīvus, noteikti jāpiemin vairāki kino komponisti, piemēram, pasaulsavenais Hanss Cimmers (Hans Zimmer) un viņa "Prince of Egypt" skaņuceliņš. Brīžiem liekas, ieskanas kripatiņa no Sera Deivida Līna (Sir David Lean) radītās mūzikas filmai "Lawrence of Arabia", Abela Koržeņevska (Abel Korzeniowski) sentimentālajiem skaņdarbiem no "A Single Man", kaut kas no Loida Vebera (Andrew Lloyd Webber) un Lizas Džerardas (Lisa Gerrard).

Līdzības saskatāmas arī ar mūsu pašu Rihardu Dubru un Imantu Kalniņu. Vienīgi Dubra nemēdz būt tik dramatisks, bet Kalniņa mūzikai raksturīgāks lielāks dzīvesprieks un nebūt ne tik tumša, gotiska muzikālā pieeja. Tomēr daudzos citos, agrīnajos gadījumos Vehi ar Kalniņu, neteiksim vienaudži, bet līdzīga domu gājiena vadīti, ir izpildījušies diezgan sinhroni. Ja ne kompozicionāli, tad vismaz elementu un efektu izmantošanā.

Visbeidzot, vienu gan nevar aizmirst. Slaveno solisti Sevaru Nazarkhanu, ap kuru radītā ažiotāža medijos šķita pat skaļāka par pašu "Marijas Magdalēnas evaņģēlija" pirmatskaņojumu. Tomēr izskanējušo balsi, kura ir tik dzidra, ka no tās kristāliem apstājas elpa, nekādi nevar notvert definīcijā. Nevienā. Ir tik satriecoši, ka Nazarkhanas partijas ik reizi pārvēršas par glābšanas laivām kora un orķestra bangojošajā skaņu okeānā, par salām, kur viss ir mierīgs, rāms, un pasaule apkārt it kā pieklust.

Pētera Vehi radītais materiāls interneta vidē ir grūti sastopams, un, ja paveras iespēja ko iegādāties, vajadzīga konsultācija – viņa darbu skaits ir lielāks nekā domāts. Tomēr nedrīkst ļaut domāt, ka "Marijas Magdalēnas evaņģēlijs" ir tikpat avangards, tikpat eksperiments kā vairāki citi komponista darbi. Iespējams, pilnīgi pretēji, - sava atvērtajā, atpazīstamajā un visiem cilvēkiem tuvajā emocionālajā veidolā oratoriju vajadzētu iemīļot ikvienam. 19. augusts iezīmējas kā svētku diena romantiski modernās, krāšņās akadēmiskās mūzikas mīļotājiem, jo Pēters Vehi, VAK "Latvija", Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris, Rīgas Doma zēnu koris un solisti atkal to ir izdarījuši.

EP12

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Sat, 20 Aug 2011 08:27:00 +0000

Es vakar uzzīmēju savu dzīvību. Nostājos pie zaļas tāfeles, pakārtas pie krēmdzeltenas sienas, un ar krītu uzzīmēju savu dzīvību. Tā izskatījās apmēram tā:

(Pie tāfeles jau nekad neesmu bijis zīmētājs.) Un apakšā zem tās es uzzīmēju savu dzīvi. Pašā sākumā, pirms dzimšanas.

Es esmu dīglis. Es esmu viens mātes vēderā. Mana dzīve ir tikai man vienam pašam. Mana dzīve pat īsti nepieder man, tā ir citu cilvēku rokās un gādībā. Trausla un ievainojama.

Un tad es piedzimstu. Acis paveras, un skatam parādās milzīga pasaule ar daudz un dažādiem cilvēkiem.

______________________________________________________

Pēkšņi visa mana dzīve ir pilna ar daudziem maziem dīgļiem. Katram cilvēkam ir sava līnija ar saviem dīgļiem, man ir ar manējiem. Kamēr dzīvība turpina plūst uz augšu un uz leju un labās dienas mijas ar sliktajām. Bet cilvēki paliek.
Taču laiks dara savu. Katrs satiek kādu. Kāds no kāda izšķiras. Kāds aiziet un neatgriežas. Dzīve kļūst sadrumstalota, mazāka. Dzīvība nemainās, pulsē neapstādamies kā sinusoīda, bet dzīve sadalās. Tu atdalies. Es atdalos. Mēs atdalāmies. Visi.

______ ________ __________ __________ __________ _____

Vispirms šādi. Tad arvien tālāk un tālāk. Arvien mazāk un mazāk. Arvien projām un projām. Ar sveicieniem, bet ar neatgriešanos.

___ ___ ____ ____ ____ ____ ____ ____ _____ __

Bet dzīvība tik kūsā. Augšā, lejā. Asinsspiediens spiež un reizēm nespiež. Dažreiz gribas kā putnam lēkt, dažreiz pleci velk kā lemeši pret zemi. Bet dzīve turpina palikt arvien sīkāka un trauslāka.
Pilns maks ar naudu un atvērta pasaule, bet dzīve jau no tā garāka nepaliek. Plašāka. Augstāka. Dziļāka. Bet ne garāka. Sāc tu savu dzīvi dalīt ar tuviem draugiem. Drīz būs bērni jāsūta skolā. Viņi drīz dalīs savu un dalīsies ar citiem. Bet tu dalies arvien mazāk. Un tālāk.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Nu jau ir tikai daži. Katrs nolien savā kaktā ar dzīvē saraustajiem gardumiem un dalās, kas tuvāk. Tiem attālajiem nedod. Vai nu negrib, vai nu nevar. Vai nu skopi, vai bezspēcīgi. Vai veci, kurli, neglīti. Tas nekas, ka dzīvība iekšā vēl kūsā. Kūsā jau tikai krūtīs. Ārā jau sāk nākt strīpa.

Un tu jau zini, ka visam kādreiz beigas. Pašā galā no tevis vairs nekas pāri nepaliek. Dzīvība raustās kā trusis, noķerts aiz ausīm, bet dzīve ieraujas čaulā kā gliemezis. Prāts raujas uz jūru, bet dzīve atpakaļ šūpuļkrēslā. Domas lido pāri grāmatām, bet pāri brillēm vairs netiek.
Un tad tu aizej. Un dzīvība aiziet.

______________________________________________________

Un tu atkal esi viens.
.

14.05.2009.

Troubled People. “Arsenāls 2011” programmā “Tyrannosaur”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 16 Aug 2011 16:34:00 +0000

Lielbritānija ir nogurusi ne tikai no imigrantiem, kas dumpojas Londonā un citās lielākajās pilsētās, bet arī pati no sevis. Jautrā, “mēs mākam pasmieties par sevi” fasāde vien knapi nosedz problēmpilnās miestu ģimenes, dzīvokļus un individuālos cietējus, par kuriem skaļi nerunā. Ar debijas filmu “Tyrannosaur” Padijs Konsidains (Paddy Considine) ir piepulcējis sevi pārējiem britu skarbās realitātes atspoguļotājiem.

Pastiprināti patiesās, rūpju pilnās angļa sejas meklējumi notiek vien pēdējo dekādi, mēģinot atvērt līdz šim skaļi nerādītos Karalistes vaibstus. Tomēr tā dēvētais “kitchen sink” reālisms pastāv jau pēdējos piecdesmit gadus. Kopā ar skarbo veču, strādnieku, dzīves notrulināto bāru un kautiņu apmeklētāju profiliem un noklusētu vardarbību ģimenē.
To “antivaroņu” kino, kuru mēs šobrīd atpazīstam pēc bieži pieminētā pusaudžu kataklizmu risinātāja Šeina Medovsa (Shane Meadows) darbiem un, pēdējā laikā, arī pēc Andrea Arnoldas (Andrea Arnold) sieviešu filmām, tā pamatīgi aizsākuši divi citi režisori - Mike Leigh (All or Nothing, Happy-Go-Lucky) un Ken Loach. (It's a Free World, Riff-Raff) Tagad pulkam klāt nācis arī Medovsa līdzgājējs un cīņu biedrs Konsidains. Taču, pretēji vecmeistariem, ar neizmērojami skarbu, asu tiešumu.
Liekas tikai likumsakarīgi, ka “Tyrannosaur” galvenās lomas atveidotājs ir tikai un vienīgi Pīters Mulans. (Peter Mullan) Kā nekā, viņš spēlējis tādās atzītās Lielbritānijas laikmeta sociālajās drāmās/komēdijās kā “Trainspotting” un “Ordinary Decent Criminal”. Kopā ar pieminēto Louču 1998.gadā saņēmis labākā aktiera godalgu par darbu “My name is Joe” un pērn režisējis vēl kādu dumpinieku lenti “Neds”. Par savas dzimtās vietas Skotijas septiņdesmito gadu trulajiem, neizglītotajiem jauniešiem.
Arī “Tiranozaurā” Mulans ir “antivaronis”, bet galējās izpausmēs. Alus sagumzīts pusmūža suņu sitējs, huligāns, uzvilcies trokšņotājs un rupeklis, kurš apslēpti nav spējis atgūties no sievas nāves. Turpretī Olīvijas Kolmanas (Olivia Colman) atveidotā kristiešu labdarības veikala darbiniece Hanna ir kā pretstats. Kā gaišs, labsirdīgs stars ar ārēji mīlošu vīru un pozitīvu dzīvi, kas vieš kādu cerību arī Mulana atveidotajā Džozefā.
Tomēr šķietami ideālā Hannas dzīve, kur viss meklējams Dieva žēlastībā, izrādās kā vecs koks – no ārpuses harmoniska un jauka, bet iekšpusē satrūdējusi. Galu galā, mirklī, kad Džozefs neapzinoties alkst pēc sievietes palīdzības, neviens vēl nenojauš, ka glābējs ar glābjamo apmainīsies vietām. Ka rāmais, reliģiskais Hannas tēls ļaus savam “tumšajam pasažierim” vaļu, kamēr Džozefā modīsies sen noraktais, bet ilgi meklētais sirsnīgais un drošsirdīgais “labais vīrietis”. Protams, ar neizsīkstošu individuālisma piegaršu, kā kārtot lietas.
“Tyrannosaur” ir kino, kas plūst paredzamā gultnē, tomēr nekad nevar nojaust, kas pēc kā notiks, jo Konsidains izspēlē pa skarbam vai dramatiskam džokeram un galvenajiem varoņiem nereti liek kontrolēt savu žulti. Piemēram, raugoties, kā bieži emocionāli nenoturīgais Džozefs vēro kaimiņu puikas apcelšanu, skatītājam praktiski pašam gribas teikt - “Ko tu vēl gaidi, paņem “beisboleni” no guļamistabas un iedod tiem puišeļiem pa seju!” Bet Konsidains spēlējas un, ar šādiem, skatītāja uzvelkošiem žestiem, krāsas sabiezina vēl vairāk.

Britiem smagnējums, šķiet, ir iedzimis. Jo, pat izceļot vienīgi kino gardēžiem simpātisko Mulana spēli (kas, goda vārds, vēl nekad nav pievīlusi) un trauslo, sabeigto dvēseli Kolmanas izpildījumā, rodas liekulīgas sajūtas. Ka, par spīti, aizgrābjošajam sniegumam, nedrīkst aizmirst katru sīkāko, pārējo aktieru definēto detaļu, to perfekto izpildījumu. Kaut vai pieminot Hannas vīra Džeimsa (Eddie Marsan) tēlu vai kaimiņa, tipiskā “reperīša – niekalbja - huligāna” Boda (Paul Popplewell) triviālo personāžu.
Lielbritānijas sociālajām drāmām gribas ticēt kā sērīgām, psiholoģisku aspektu piesātinātām, bet tās bieži izvēršas par skarbām traģēdijām cilvēkiem ar stingriem nerviem. Taču nereti ar pozitīvu, uz saulaināku dzīvi tēmētu nobeigumu. Džozefa un Hannas dzīves stāsti, lai gan ne pārāk bieži sastopami Latvijā, Anglijā un tās vidienē diemžēl notiek bieži. It sevišķi, “Tiranozaurā” atspoguļotās nelaimes. Varbūt pat biežāk nekā vēlams. Un to var izsecināt kā no parasta logoritma - režisori drāmai pārsvarā izvēlas divus novirzienus - sociālu anomāliju jeb retumu vai ārkārtīgi daudziem pazīstamu problēmu. Saprotams, ka cilvēki ar disharmonijas problēmām nemēdz uzziedēt vien reizi gadā.