Eņģelis

ENOUGH.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 22 Jan 2014 14:15:00 +0000

Šis blogs jau sen ir sevi izsmēlis.

Pārdomas par elektronisko mediju ietekmi uz cilvēku mūsdienu sabiedrībā

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 15 Jan 2014 14:23:00 +0000

Pēc Romas Impērijas sabrukšanas līdz renesansei cilvēks Eiropā tika uzskatīts kā būtne, kurā mīt kaut kas starp dzīvnieku un Dievu, nenoliedzot tā līdzību ar Ādamu, tātad, dievišķajam, bet norādot morāles pagrimumu. Šī apgalvojuma pamatā bija pieņēmumi, ka dzīvnieciska būtne nespēj kontrolēt savas iekāres un kaisles, bieži nedzīvo mājokļos vai tai trūkst runas iemaņu.^¹ Turpinot tiek izskaidrots dzīvnieciskas būtnes kopraksturojums – apspiestas iekāres un nemiers, cilvēks, kas atrauts no sociālas kontroles, ar racionālas kontroles trūkumu.^²

Tomēr renesanses periodā cilvēka kristīgās pasaules uzskatu nomaina jauna garīgā plakne, ko sāk dēvēt par humānismu. Tā galvenā ideja ir atteikties no Dieva kā centrālā simbola, nomainot to ar cilvēku, un veikt ētiskas darbības, pamatotas uz iemeslu, empātiju, un rūpēm par citiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Humānisms ir racionāls, ētisks, demokrātisks, atbalsta personās brīvību līdz ar sociālo atbildību, novērtē radošumu un fantāziju, mākslas spēku.^³

Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē vācu izcelsmes šveiciešu rakstnieks Hermanis Hese (Hermann Hesse; 1877 - 1962) nodarbojas ar šo, cilvēciskā un dzīvnieciskā, sastāvdaļu apvienošanu, 1927.gadā uzrakstot romānu “Stepes vilks” (Der Steppenwolf). Šī darba galvenais varonis ir kāds vīrietis, kurš iekšējā pasaulē (ar ārējiem simptomiem) cīnās starp abām, iepriekš nosauktajām garīgajām plaknēm – dzīvnieciskais pret cilvēcisko, irracionālisms pret racionālismu, kaisle pret kontroli, likums pret noziegumu. Sešpadsmit gadus vēlāk tiek publicēts viņa pēdējais romāns “Stikla pērlīšu spēle” (Das Glasperlenspiel; 1943), kas, pēc literatūras entuziastu jauno mediju teorētiķu domām, ir tieša nākotnes norāde uz datorspēļu rašanos vai internetu un kibertelpu kopumā.^⁴ Tā ir vienkārša, izdomāta skaitīkļu spēle, kas, attīstīta un pilnveidota, ir pielāgojama jebkurai zinātnei un jomai, tās asociētos spēlētājus dēvē par Spēles Maģistriem, un tās misija ir radīt “jaunu – askētiski stingras gara disciplīnas rašanos”.^⁵

Tomēr, līdz ar šiem pieņēmumiem “Stikla pērlīšu spēles” pētniecība un salīdzināšana ar jauno mediju pasauli apstājas, un atsauces uz H. Heses darbu ir vien marginālas. Tikmēr elektroniskie mediji un virtuālā vide, kas simbolu veidā it kā atstāstīta arī “Stikla pērlīšu spēlē”, iespiežas starp mūsu cilvēciskās un dzīvnieciskās dzīves plaknēm arvien vairāk, paņemot savu artavu. Piemēram, interneta vai telefona sarakste ir saziņas formas veids, kas nomāc verbālo komunikāciju, kas reizē ir arī tikai cilvēkam piemītoša pazīme. Turpretī bieži dzirdēts, ka mūzika austiņās nomāc orientēšanās spējas, samazina spēju koncentrēties nepazīstamā vidē, un tas var piemist kā cilvēkam, tā dzīvniekam. Visbeidzot, multiplikācijas filma savalda bērnus un bieži remdē viņos esošos dzīvnieciskos instinktus, dzenāšanos, sociālās kontroles trūkumu, nemieru, neaizmirstu gadījumus, kad bērni, līdzīgi skārienjūtīgo ekrānu interfeisa lietošanā, ar pirkstu palīdzību mēģina palielināt attēlu loga rūtī, kas norāda uz pavisam citu realitātes uztveri, kā tas ir bijis līdz šim.

Tātad elektroniskais medijs mūsdienās ir ne tikai rīks, bet tas ir spējis arī iejaukties mūsu definētajā “cilvēks/dzīvnieks” sistēmā un veikt savas izmaiņas. Rodas jautājums – cik ļoti elektroniskais medijs iedibina jaunu plakni mūsdienu cilvēka psihē, vai tā ir tikai nopietna, ārēja, pagaidu psihi ietekmējoša parādība? Cik droši var teikt, ka tagadnes cilvēciska būtne ir brīva no ierīču ietekmes, tātad divpusēja vai tomēr trīspusēja, dalot esamību ar elektronisko plakni un kibertelpu? Vai, varbūt tieši pretēji – cilvēks līdz ar jaunām visuma un telpas uztverēm ir kļuvis elektronisks gan psihē, gan tās izpausmē, nodibinot jaunus, līdz šim neapzinātus sakarus ar pasauli un nonācis uz pilnīgas kibertelpas sliekšņa?

1. attēls. XX gadsimta tehnoloģiju adaptācijas temps ASV. Avots: www.theatlantic.com

No sākuma gan jāprecizē, ka elektronisks medijs šajā gadījumā ir jebkura ierīce, kas barojas ar strāvas plūsmu un ir paredzēta informācijas uztveršanai un nodošanai. Tās var būt gan diodes, gan mikroshēmas un šķidro kristālu displeji, gan komplicētas ierīces kā, piemēram, visa veida radio aparāti, mūzikas atskaņošanas ierīces, tālruņi, informāciju tehnoloģijas (datori), televizori un ekrāni, projicēšanas iekārtas, skaļruņi, video un foto aparāti, skaņu sistēmas, video spēles utt.

Tomēr pārdomu mērķis nav jautāt par ierīču ietekmi cilvēka un civilizācijas dzīvē un sasniegumos. To būtība ir novērot psihes un attīstības izmaiņas vai fenomenus šo ierīču, elektriskā lauka, virtuālās vides, vai pavisam vienkārši, pielietošanas ietekmē.

Kā vienu no spilgtākajiem popkultūras piemēriem par cilvēka kā elektrotehnoloģiskas būtnes esamību var minēt japāņu režisora Hiroši Hamazaki (Hiroshi Hamazaki) veidoto animācijas seriālu “Texnolyze”, kā pamatā ir Čiaki Konakas (Chiaki Konaka) zinātniskās fantastikas scenārijs. Stāsta epicentrs ir pilsēta Luksa, kuru kontrolē trīs dažādas mafijas bandas – profesionālākā no tām pārvalda pilsētu un ražo elektroniskas ķermeņa protēzes (tehnoloģiskā pilsēta), otra ir populistiska politiska grupa, kas cenšas ieviest likumus un apelēt pie racionalitātes (cilvēciskā pilsēta) un trešā grupa ir jauni, impulsīvi marodieri bez noteikumiem (dzīvnieciskā pilsēta).

Tomēr stāsta galvenais motīvs ir pilsētas valdošās varas ietekmē notiekošā cilvēku pārvēršana intelektuālās mašīnās ar pieminēto protēžu palīdzību; tas kalpo kā attiecīga substitūcija ķermenim, bet arī tajā pašā laikā pārņem daļu no nervu sistēmas un psihes, paaugstinot tās produktivitāti. “Texnolyze” gadījumā elektrotehnoloģijas palīdz sasniegt augstāku apziņas līmeni, attīstot transcendentālu pieredzi, bet, kas ir pats būtiskākais, “tehnolizētie” jeb uzlabotie cilvēki caur tehnoloģisko protēzi un advancēto nervu sistēmu jūt pilsētas balsi, tās pulsu, atrodas garīgā sasaistē ar pilsētas apziņu, tādējādi sniedzot augstāku līmeni, gan fiziskajā sniegumā, gan garīgajos novērojumos.

Vēl tālāk iet amerikāņu režisoru un rakstnieku duets Vačovski (Andy, Lana Wachowski; The Wachowskis), radot “Matriksu” (The Matrix) kinofilmu triloģiju un radot vīziju, ka mūsu pasaulē nav ne cilvēciskā, ne dzīvnieciskā, ir tikai matrica, kas konstruēta kā kodējama virtuāla realitāte. Tajā var iejaukties, to mainīt vai sabojāt tās kodu, norādot mūsu programmējamību un pavisam jaunu, iespējamu eksistences matēriju – kibertelpu. “The Matrix” darbojošās personas ir “cilvēki”, kas uzturas pieticīgos, nenozīmīgi definētos apstākļos pazemes pilsētā, personības attīstību piedzīvojot tai pietuvinātā, bet fiziski nepieredzamā virtuālajā vidē. Šāds dzīves modelis ir arī Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēli” profesionāli spēlējošajiem maģistriem.

Pretēji novērojumiem, ko izdara vairāki Hermaņa Heses darba pētnieki, piemēram, “Stikla pērlīšu spēlei” pakārtotas, kognitīvās spēles “HipBone” autors Čārlzs Kamerons (Charles Cameron) pavēstot, ka “Hermanis Hese atnesa pirmo Nobela prēmiju datorspēlei”^⁶, manu pārdomu uzdevums ir atklāt daudz vairāk, jo mainījusies ir ne tikai pati virtuālā vide, bet cilvēku ētika, sociālā kontrole, uzvedība, loģika un citas to raksturojošas formas virtuālajā vidē vai tās ietekmē. Pēdējo reizi Č. Kamerona mājas lapa tika atjaunota 2002.gadā, turpretī pagājušās dekādes laikā cilvēks ir pieredzējis gan praktisku 3D kinoteātru un televīzijas uzplaukumu, gan masu mediju digitalizāciju, gan skārienjūtīgo ekrānu un viedtālruņu revolūciju, Apple uzvaras gājienu, mp3 epopeju, sociālos tīklus un Skype, globālu kompjuterizāciju un konkurētspējīgas atvērtās pieejas operētājsistēmas, gan citas elektrotehnisku mediju inovācijas.

Hermaņa Heses romāns un pati “Stikla pērlīšu spēle” vairs nav vien hiperteksta vai interneta sinonīms, tā, iespējams, ir pirmatnējs un ļoti precīzs modelis mūsdienu digitālās revolūcijas sabiedrības uzbūvei un attīstībai. H. Hese arī norāda, ka spēles nopietnākā attīstība notikusi XX gadsimta sākumā, tā dēvētā “feļetonisma” ziedu laikos, kas ir teju identiski arī šī brīža situācijai Rietumu pasaulē. Kad cilvēki apmeklē priekšlasījumus par tēmām, ko nepārzina, izvēlas lasīt dzelteno presi, ikviens nodarbojas ar rakstīšanu, publicēšanos un viedokļa izteikšanu (blogu sfēra, interneta komentāru kultūra) ir nogurdināti no informācijas pārslodzes, pie reizes saskatot “ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņem garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi atduras tukšumam: dziļa ekonomiskā posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei.”^⁷

“Stikla pērlīšu spēle” ir kā jaunais medijs, kādu to transkodēšanas principā definē jauno mediju teorētiķis Ļevs Manovičs (Lev Manovic)^⁸. No vienas puses spēlē ietverta mūzika (mums uztveramais kultūras slānis), no otras puses matemātika (datorkultūras slānis, logoritmi, kods). Lai arī to spēlē visi (tāda ir visu ierīču misija), ar spēli nodarbojas un attīsta maģistri, kuri sabiedrībai nav redzami (programmētāji), un tikai pāris kulta maģistru ir sabiedrībai sasniedzami, piemēram, Stīvs Džobs, Bils Geits, Linuss Torvalds (Steve Jobs, Bill Gates, Linus Torvalds). Kā piemin H. Hese, stikla pērlīšu spēles lietošana kļūst “par tīri dekoratīvu aktu”^⁹, kā to, piemēram, pavērsis Apple dizaina kults. H. Hesse arī min, ka spēle radusies kā vienkārši, mehāniski skaitīkļi; šeit saskatāma alegorija ar Čārlza Bebiča (Charles Babbage) pirmo skaitļojamo mašīnu, bet pēc laika attīstīta un tikusi pielietota jebkurai jomai, zinātnei, izpausmei (vienots hiperteksts, universāls interfeiss).

Šis teorētiskais apskats ir nepieciešams, lai pamatotu, cik ļoti mūsdienu sabiedrību un cilvēku vīziju ietekmē digitālā kultūra un elektroniskie mediji kopumā. Taču, tikai atbildot uz iepriekš dotajiem jautājumiem, iespējams doties uz nākamo pārdomu punktu, vairs tik ļoti nepievēršot uzmanību, vai elektrotehnoloģijas ietekmē cilvēka psihi un attīstību, bet dziļāk pētot, kas ir elektroniskā un digitālā psihe, un kā tad notiek tās ietekme. Tik tiešām, šo pārdomu realizācija nopietnā rezultātā un atziņās būtu vēlama caur praktisku pētniecības procesu vērojot, kā definētās trīs mūsdienu cilvēciskas būtnes platformas iedarbojas viena uz otru, kā notiek balanss, un vai tas ir atrodams, un kāda ir iespēja, ka digitālā pasaule ir durvis uz jaunu apziņas pasauli, ne vien kvalitatīvām un kvantitatīvām fiziskām iespējām.

Pētniecības galvenā metode varētu būt cilvēka apziņas plūsmas dokumentācija laika skalā, pamatojoties uz vienkāršu, pašsaprotamu pieņēmumu, ka jebkuri refleksi, nosacījuma vai beznosacījuma, apziņas plūsma, doma, instinkti, atmiņa u.c. neiroloģiski impulsi rodas smadzenēs. Viena daļa dokumentācijas tiktu veikta bez noteikta, sistemātiska grafika, ierakstot diktofonā komentārus par tā brīža apziņas plūsmu, iztēli, komunikācijas veidu un formu, apkārtējos novērojumus, arhivējot un analizējot tās raksturojumu – kurai psihes plaknei tā vairāk atbilst. Otra dokumentācijas daļa notiks, pētot sapņus un tajos redzēto, jo, kamēr apziņas plūsma veic savu funkciju, esot pie samaņas, miega fāzē tās plūsma nenotiek, un tiek straumēta zemapziņas informācija. Tāpat, pamatojoties uz Zigmunda Freida (Sigmund Freud) izteiktajiem pieņēmumiem psihoanalīzes praksē, ka sapņos visvairāk saredzami cilvēku apspiestie impulsi un zemapziņas dzīles^¹⁰, tātad teorētiski pirmatnējais, iespējams, pat dzīvnieciskais, kompleksais. Tāpat kā ar apziņas plūsmu, sapņos piedzīvotais tiek dokumentēts un analizēts, tikai šoreiz veicot ierakstus un pierakstus pēc atmiņas.

“Pārdomas par elektronisko mediju ietekmi uz cilvēku mūsdienu sabiedrībā” man šķiet nozīmīgas kaut vai to laicīgumā un temata jaunpienesumā. Šobrīd nav daudz darbu un pētījumu, kas izzina tieši cilvēka esības izmaiņas elektronisko mediju ietekmē (kā viens no retiem piemēriem ir Lee Siegel - “Against the Machine”, kas savā grāmatā pēta ASV sabiedrības uztveri pēc jauno mediju ienākšanas ikdienā).

Trūkst gadījumu, piemēram, performances mākslā, kur tiek runāts par cilvēciskā, dzīvnieciskā un tehnoloģiskā sabalansētību cilvēkā (tomēr ir neskaitāmi gadījumi, kā performancēs tiek pētīts cilvēciskā un dzīvnieciskā aspekts, piemēram, Džozefa Boisa “I like America and America likes me” (Joseph Beuys), Marinas Abromovičas “Ritmu” sērija (Marina Abromović) vai Oļega Kuļika “I Bite America and America Bites Me” (Oleg Kulik)). Līdzīgi kā ar “HipBone” portālu, vairākas iepriekš izstrādātas teorijas par mediju pasauli, kibertelpu un jauno mediju uzbūvi ir vai nu mainījušās, vai novecojušas, vai precīzi, bet ne pietiekami plaši, turpina stāstīt par virtuālās pasaules norisēm, digitālo revolūciju cilvēkā, kibertelpas un reālās vides mijiedarbību. Ļeva Manoviča “Jauno mediju valoda” uzrakstīta tūkstošagades mijā, mediju teoriju celmlauzis Maršals Makluens (Marshall McLuhan) runā par medijiem XX gadsimtā, pie reizes neanalizējot teoriju, ka paralēli dažādām ierīcēm un sociālās komunikācijas prasmēm (runa, rakstība), visparocīgākais un tiešākais cilvēka papildinājums, iespējams, ir arī pats ķermenis, atdalot apziņu, kā autonomu, augstākas pakāpes matēriju. Kultūras un tehnoloģijas teorētiķa Ērika Kluitenberga (Eric Kluitenberg) sastādītais eseju krājums “Imagināro mediju grāmata” (The Book of Imaginary Media”: 2011) vēsta par pagaisušajiem medijiem un to, kā daudzas elektronisko mediju formas nav ienākušas un mūsu dzīvē, tomēr rakstnieks Brūss Stērlings (Bruce Sterling) savā darbā minimāli norāda pāris augstākas sarežģītības pakāpes saziņas formu, kas atļāva cilvēkam sasniegt jaunu līmeni komunikācijā, piemēram, inku mezglu un auklu sistēmu quipu^¹¹. Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” principi saskatāmi kā poētisks analogs šai, reiz izmantotajai saziņai.

Šādas pārdomas varētu rasties ikvienam, kas aizraujas ar mūsdienu sabiedrības vērošanu un tās definīcijas veidošanu. Manas sākās pavisam nejauši, mēģinot nosaukt laikmetīgo Rietumu civilizāciju vienā aprakstošā vārdā un piedēvējot tai universālu apzīmējumu – sēdošā sabiedrība. Secinājumi rodas, novērojot mūsdienu sabiedrību– cilvēki sēž kafejnīcās, cilvēki sēž pie datora, internetā sociālajos tīklos, cilvēki sēž zem narkotikām, jaunieši sēž uz mātes kakla, cilvēki sēž mašīnās, sabiedriskajā transportā, pārstāv sēdošo velo kultu. Iespējams, straujākā “sēdošās kultūras” attīstība ir notikusi tieši virtuālo mediju ietekmē. Tas, cik ļoti mainījusies mūsu cilvēcība, pasaules un visuma uztvere, saziņa un cik ļoti tiek ietekmēti mūs iekšējie dzīvnieciskie procesi, instinkti, refleksi ir manu pārdomu galvenais dzinējspēks un interešu loks, pamatojoties uz reāliem un vērā ņemamiem gadījumiem no elektrotehnoloģiju iejaušanās līdz šim pieņemtajā cilvēka uztveres modelī.

1 Young, Helen. “Wodewoses: the (In)Humanity of Medieval Wild Men.” Sidney: AUMLA: Journal of the Australasian Universities Language and Literature Association Special Issue, 2009. - 11. lpp. Šeit un turpmāk – Mārtiņa Eņģeļa tulkojums.

2 Turpat;

3“The Amsterdam declaration.” 2002 [Skatīts 2013.g. 10.sept.]. Pieejams: http://iheu.org/content/amsterdam-declaration-2002

4 Heim, Michael. “The Metaphysics of Virtual Reality.” New York: Oxford University Press, 1993: - 175 lpp.

5 Hese, Hermanis. “Stikla pērlīšu spēle.” Rīga: Laikraksta Diena bibliotēka, 2006: - 412 lpp.

6 Cameron, Charles. “Hermann Hesse and the Glass Bead Game: about the novelist, the book, and the great game...” 1997 [Skatīts 2013.g 9.sept.]. Pieejams: http://home.earthlink.net/~hipbone/hesse.html

7 Hese, Hermanis. “Stikla pērlīšu spēle.” Rīga: Laikraksta Diena bibliotēka, 2006: - 412 lpp.

8 Manovičs, Ļevs. “Jauno mediju valoda.” Rīga: Jauno mediju kultūras centrs RIXC, 2006: - 373 lpp.

9 Turpat;

10 Freud, Sigmund. “The interpretation of dreams.” London: Wordsworth Editions Limited, 1997. - 480 lpp.

11 Quipu jeb Khipu – mezgls, no seninku valodas. Saziņas un informācijas apmaiņas sistēma Andu reģionā pielietota un saprasta no 3000.gadam p.m.ē līdz mūsu ēras XVI gadsimta pirmajai pusei, kad iznīcināta spāņu invāzijas laikā. Līdzīga čaulu un vāku sistēma Wampum izmantota Ziemeļamerikas indiāņu vidū.

100 (+100) musical joys of 2013!

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Mon, 13 Jan 2014 16:26:00 +0000

Mūzikas uz šīs pasaules tieši tāpat kā iedzīvotāju reizēm kļūst par daudz. Lielākā problēma jau nav klausīšanās – lielākā bēda ir noklausītā izvērtēšana, kad tik ļoti gribas piedod kādam savam ilggadējam elkam, kad mūzika kļūst vienlīdzīgāka, pat vienādāka ar vairākiem citiem desmitiem izpildītāju, un grūti atlasīt subjektīvi un reizē objektīvi labāko no šī visa dilemmu un izvēļu loka. Tāpēc šogad jo vairāk paļaujos uz pārsteiguma, jaukuma, maģijas, varbūt niknuma sajūtu pakāpi, kas mani pārņem, izdzirdot albumu pirmās pāris reizes (ja vispār tas pie manis ir nonācis), lai noskaidrotu, kas man patiesi no mūzikas pasaules 2013.gadā ir palicis dvēselītē.

Saistītie raksti:

66 (+66) musical joys of 2012!

Pērn centos pārbaudīt savas spējas uzost daudz vairāk sev patīkamu hip hopa albumu; reizē ar pirmo Kanye West – Yeezus ne-līdz-galam-noklausīšanos. Jo, šķiet, biju nedaudz apžilbis no mūzikas portālu augstajām markām šim ierakstam, pat izzināju, kādus samplus un dziesmas neskaitāmos daudzumos Vests ir izmantojis sava albuma producēšanai, radot bagātīgu, krāsainu melodiju, bet kad Kanje atvēra muti... Līdz ar pirmajām rīmēm nolēmu, ka, Yeezus klausīšos vien tad, ja tas būs pieejams tikai instrumentālajā versijā un atzīšu to par labu esam. Pagaidām tas nav noticis, tāpēc necentīšos sevi mocīt ar Vesta patētisko, glupo diršanu un klausīšos ko citu, sev nozīmīgāku no pērnā gada rīmju mūzikas. Par to jau drīz!
Gada vilšanās noteikti bija arī Arcade Fire - Reflector, kas, kā saprotu, nav ne tikai konceptalbums, bet arī norāda uz mūsdienu producēšanas spīdošo kvalitāti, publika gāžas no kājām, bet tas ir tiešām pavisam viss. Savādi pārperfektas dziesmas, kurās ir bagātīga, nostrādāta melodija, bilingvāla uzruna un āķīgi piedziedājumi, bet... Bet tā liekas, ka katram smukulītim ar dziļu suģestējošu skatienu tik bieži pietrūkst arī tās dvēselītes un tā grūva, ko es atšķirībā no daudziem jo daudziem tomēr nespēju iegūt (es zinu, ka kāds mans sens draugs un Arcade Fire kvēls fans pērn arī būtu ļoti vīlies).
Neglītumu listi var noslēgt arī ar Arctic Monkeys – AM. Īsi albumu raksturojot, kā mana laba draudzene būtu teikusi: “tas “šalala” taču ne ar ko neatšķiras no Mārtiņa Freimaņa...” Komentāru nav, bet, vismaz pretēji 2011.gada “Suck It and See”, šajā albumā to “šalala” nav teju nemaz (ir tikai “ulalalā” un Prāta Vētras “Kaķēna” perioda salkanums), un ar regulāru sevis pieradināšanu tāds retro american motorcycle softrock kaut kā vairs neliekas drausmīgs. Bet nu, manuprāt, Alekss Tērners kā ekvilibrists 2013.gadā baisi balansēja uz poethic/pathetic stieples, un šajā reizē uz mani tas tomēr nav iedarbojies.
Galu galā, īsāk sakot un p.s. – pārējais kā vienmēr atrodams zemāk - 100 albumi un 100 dziesmas, kas mani pērn uzrunājušas vairāk nekā viss cits. Īpaši izceļu latviešu mūzikas produktus – klāt pielikts “(LV)!”

A Hawk and A Hacksaw - You Have Already Gone to the Other World
Mūzikas apskatu uzreiz jāsāk ar īstu folku pašā tā saknē, un, lai arī jums ne pārāk patīk Balkānu un Karpatu tautas mūzika, kas, jā, dažbrīd mēdz kļūt diezgan apnicīga, un iestājas postpadomju “jā, mēs taču visu zinām par gucuļiem!”, tomēr “YHAGTTOW” ir albums ar ārkārtīgi augstu, pat neizmērojamu kultūrvēsturisku vērtību ne tikai 2013.gadā, bet, visticamāk, arī turpmākos desmit, divdesmit gadus - ja neinteresējies par šīm kultūrām padziļināti, “A Hawk and A Hacksaw” ir tie mazpazīstamo un veco Austrumeiropas kultūru Prometeji masu klausītājiem. Un kāds sākums – maģiskais gucuļu tauru motīvs no 1964.gada filmas “Shadows of Forgotten Ancestors”, kurai par godu arī tapis šis ieraksts kā teju oficiālais alternatīvs skaņu celiņš.

Alexander Spit - A Breathtaking Trip to That Otherside
Pašā gada sākumā Aleksandrs Spļāviena kungs izdeva savu pirmo no diviem albumiem, un godīgi sakot, iesāka anti-Kanye West skrējienu gaumīgāka mūsdienu hiphopa virzienā. Lai arī šis ieraksts ir jaunības maksimālisma pilns un enerģisks, cik dīvaini izklausās, tas ir arī – jauks. Un pats galvenais, šeit tekstiem ir kāda stiprāka jēga par pupainām un pakaļotām bitch meitenēm un debesīs ieaugošu pašpārliecinātību (bet bez mutha fuckaa nu nekādi) un arī bīti ir gluži krāsaini. Dažbrīd patīkamais skanējuma gotiskums atgādina vēlāk pieminētos zombijreperus Wigsplitaz, bet par to vēlāk.

*AR – Succession
2011.gadā Richarda Skeltona un viņa sievas Atumnas Ričardsones kopprojekts kļuva par vienu no maniem mīlētākajiem ambient un elektroakustiskās mūzikas albumiem. Tā stafeti pērn pārņēma Olans Mills (skatīt tālāk), tomēr *A turpināja darbības ciklu ar otru albumu, kas sākas teju identiski, bet ar vienu lielu atšķirību – cik pelēki kalni gan bija uz “Wolf Notes” un skumjas tonalitātes plates rievās, tik 2013.gada “Succession” ar zeltainu vārpu liekas tik silts un tikpat tuvs; lai arī reizēm tikpat skumjš, tomēr pilns ražas, cerību un tā paša ilgi gaidītā miera.

Arutyunyan & Rubenis – Temple of Sound (LV)!
Cik daudzsološi liekas, bet tā ir taisnība – Ivars Arutjunjans un Edgars Rubenis, būdami ārpus Latvijas, ir radījuši ne tikai, manuprāt, labāko pērnā gada ierakstu Latvijā, bet arī, iespējams, pasaulē savā, šoreiz galvenokārt ambient, bet arī experimental, drone un free jazz lauciņā. Varbūt kāds teiks, nekas īpašs tur nav bijis, tomēr nevar noliegt – mūsu pašu duets, nav šaubu, skan kā laikmetīgi kā tāa slavenā Eiropa, pasaule un labākie lauciņa dižgari, un ar šo telpisko, līdz kaut kādai pielūgšanas pakāpei perfekto ierakstu mums būtu jālepojas.

Anika – Anika EP
Jau ar pirmajiem ērģelīšu akordiem un basa toņiem Annika Hendersone paņem savā dark pop varā un ļauj akceptēt pat absurdo, infantīlo vācu akcentu viņas dziedājumā. Klausoties Anika EP, jūtos iesprūdis laika šķirbā starp Nenu un viņas "99 Luftballons" 1983.gadā un kaut kur pirms pieciem gadiem Beak> debijas albumā. Bet iesprūdis ar mīlestību un kaifu.
Atoms for Peace – Amok
Lai arī Toma Jorka izveidotās supergrupas eksperimentālais IDM debijas albums liekas diezgan vienveidīgs, tomēr ārkārtīgi patīkama liekas tā misija savā specifiskajā veidā atspoguļot afrobīta megazvaigzni Fela Kuti un viņa mūža veikumu pavērst elektroniskā, nedaudz trokšņainā un romantiskā formā. Atoms for Peace noteikti arī nebūtu nekas bez Flea pie basa un Joey Waronker pie bungām, kas praktiski ir nozīmīgākie instrumenti afrobeat tapšanai.

Baths – Obsidian
Savā ziņā šīs savādais smagums pārņem jau mirklī, kad ieraugu “Obsidian” albuma vāciņu. Teju nedzīva, teju dzīva, dinamiska un grieķiska statuja, kas pārklāta smagiem, aukstiem toņiem un, sakodusi zobus, izcieš kādu neredzamu iekšēju sāpi. Tikpat dinamisks un reizē drēgns ir “Obsidian” un tomēr pietiekami silts, intīms un pievilcīgs elektropops, lai atzītu to par baudāmu albumu (kas nepretendē ne uz ģēnialitāti, ne topu pirmajām vietām).

Benoît Pioulard – Hymnal
Līdz ar Pītera Broderika un Grouper norietiem (pagaidām) zaļā gaisma tiek dota jaunajiem lo-fi eksperimentālā folka izpildītājiem, šogad, piemēram, šim jaunskungam. Būtībā, lai aprakstītu šo reizēm nedaudz šamanisko ģitāras vibrāciju, jāpiemin trešais valis Matt Valentine, kas lūk pārstāv pēdējo aprakstīto īpašību. Patiešām nezinu, vai Polārs ir ietekmējies no kaut viena no manis nosauktajiem māksliniekiem, tomēr vismaz tagad var orientēties šī jaukā albuma priekšstatā, to pat nedzirdot.

Bill Callahan – Dream River
Bila Kallahana spēja aptvert visu manā pasaulē, kamēr skan kāds no viņa darbiem, ir apbrīnojama. Šī noteikti nav darba mūzika, klausoties Bilu, man krietni jāpierod pie akustiskā, apbružātā fona, lai atgrieztos jebkādā vitālā vai ražošanas tempā. Lai arī “Dream River” sākotnēji liekas kā vismazākais drauds viņa daiļradē, diezgan parasts un pat balansē uz garlaicības robežas, tomēr tieši tas, cik nesteidzīgi viņš iznāk iztēlotā verandā, izdzer aliņu, un, neskatoties acīs, vien klusi runājot dziesmu tekstus, ieaicina mani savā dzīves piesūktajā autsaidera mājoklī... Tas apmāna skepsi un izdzēš šaubas. Cik vienkāršs sākums, tik emocionāli sarežģītas beigas, un tajās atkal atklājas Kallahana patika pret viņa lielāko iedvesmotāju, tādu pašu eksperimentālo, atbalsis un skaņas deformācijas mīlošo autsaideru Jandek.

Billy Wood – Dour Candy
Ja pērn būtu jāizceļ kāds MC un kāds ideoloģiski pārsātināts, intelektuāls albums, tas notiekti būtu reperis Billy Wood. Klausoties šo ierakstu, neviļus atmiņā ataust Gila Skota-Herona “Small Talk at 125th and Lenox”, lai arī Vudam pietrukst tā zemteksta un grācijas, tomēr arī “Dour Candy” ir baudāms gan dzīvā pavadījuma, gan rindu sakarību, politiskuma un nopietnības dēļ, un Vuds turpina Skota-Herona misiju skatīties no dažādiem skatu punktiem uz ASV pēdējās stalažās ieķērušos sabiedrību.

Bitchin Bajas – Bitchitronics
Izlasot nosaukumu, pirmie jautājumi būtu - pankroks? Nē! Garāžroks? Nē! Tīneidžeri? Hm, varbūt pagātnē! Starpgalaktisks, trancendents ceļojums? Jā! Patīkams, meditatīvs un psihodēlisks piedzīvojums? Jā! Atbilde vvarētu but arī garāka, piemēam - neskati trīs vīrus no cepures (nosaukuma) un labāk uzliec kādā agrā rītā un vēlā vakarā.

Black Pus – All My Relations
Lai arī tiešām nedaudz pārāk vienmuļš un intensitāti zaudējošs, tomēr Braiena Čipendeila bungu un lāzerģitāru trokšņu pops manu uzmanību šogad ir noturējis. Skaņas ziņā jūtama līdzība ar power-duet nosaukumā Talibam!, kas mani vēl nav spējuši pārliecināt, tomēr Black Pus nāk tieši pareizajā laikā un formā, lai aizpildītu manu ne pārāk pilno trobeļpopa mūzikas faila mapīti.

Blood Orange – Cupid Deluxe
Devontē Hainss izklausās pēc maigas, trauslas, salauztas un sāpinātas būtnes, un tādu viņu dzīve ir arī padarījusi. Klausoties šo albumu, man neviļus prātā nāca ārkārtīgi čirkainas meitenes Solange superdziesma “Losing You”, kas pērnvasar man nedeva mieru, līdzība bija nepārprotama. Taču atbilde nebija vis tikai līdzīgās sajūtas – aiz trauslajiem fanka un elektropopa “Cupid Deluxe” un “Losing you” darbiem stāvēja tas pats dzīves apceltais Hainss, kam nu ir iespēja greizajam liktenim brīnišķīgi atspēlēties.

Boards of Canada – Tomorrow's Harvest
Jāatzīst, šis ir ne tikai pirmais Boards of Canada albums, kas nonācis kādā mana atlases listē, bet arī pirmais, ko esmu noklausījies līdz galam. Visu laiku tās ir bijušas kādas savādas mocības, kam apzīmējuma pat nezinu, bet šoreiz... “Tomorrow's Harvest” ir kā retro elektro mūzikas celiņš tāda paša nosaukuma neeksistējošai dokumentālajai sāgai par Amerikas un amerikāņu kultūras norietu un imploziju (pašiznīcināšanos), un šis noriets tiešām skan pārāk patiesi un biedējoši. Ko sēsi, to pļausi, un šis pļāviens jau rītu būs nomācošs un acis atverošs.

CFCF – Music for Objects
CFCF pērn izdeva divus ierakstus, no kuriem viens bija pamatīgs brāķis (kā jau vienmēr), bet otrs – konceptalbums ar izsmeļošu nosaukumu “Music for Objects”, kas ar pirmajām Filipu Glāsu, Charlemagne Palestine un retrofutūrismu atgādinošām repetatīvajām melodijām aizrāva mani pilnīgā “repeat” funkcijā. Šķiet, pirmajā vakarā atjēdzos pie četrām uz riņķi apskrietām reizēm, un manā gadījumā tas tikai norāda uz to, ka šis jaukais IDM/ne-IDM akadēmiskais/neakadēmiskais ieraksts ir ārkārtīgi vērtīgs dimants, kas valdzinās sapņotājus (un ne tikai sapņotājus) vēl dekādēm. Uzmanīgi, var iemīlēties.

Chance The Rapper – Acid Rap
Neskatiet vīru no cepures un čiepstošas balstiņas – Chance The Rapper (Chancelor Bennett) jauneklīgi tamborē nenopietnus tekstus un ietur pozitīvu tempiņu, neskatoties uz viņam raksturīgajiem, nedaudz kaitinošajiem vārnas ķērcieniem. Benets pārstāv mūsdienu pop hiphopa tendenci nevis nopirkt un sagraizīt labus retro gabalus no septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem, bet gan iedvesmoties un veidot pašam ko jaunu un maķenīt sintētiskāku. Bet galvenais, Benets, kā jau katrs laikmetīgs hiphoperis, nekautrējas no savas komandas, pieminot gan producētājus, gan kopdarbības partnerus ikkatrā dziesmā, un šajā krāsainajā karavīriņu plejādē arī rodas tās visas varavīksnes krāsas. Krā!

Circle – Six Day Run
Circle ir somu videomāksliniekam Mikam Tānilam piesaistīta blice, un, ja nebūtu redzējis viņa filmu “Six Day Run” par kādu citu somu, kas Ņujorkā ir viens no galvenajiem favorītiem sešu dienu pa apli skriešanas maratonā, tad šis albums būtu tieši tā arī paskrējis man garām. Tomēr ir apskaužami radīt tik dinamisku, new wave albumu filmai, kas uzņemta uz 15mm lentas un vairāk izskatās kā reportāža no Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980.gadā. Tā arī skan. Valdzinoši.

Danny Paul Grody – Between Two Worlds
Mirklī, kad pārtrūkst jutekliskā saite ar James Blackshaw akustiskās ģitāras nemitīgajiem telpiskajiem ceļojumiem un Sun Kil Moon melanholijas, Denijs Pols Grodijs ir labākais, kas var notikt, lai tevi glābtu. Skaists, ārkārtīgi pareizās sajūtu dozās sadalīts albums vientuļajiem ceļā, mīlestībā, darbā, naktī, piedzimšanā un nāvē. Un, nebaidos salīdzinājuma, reizēm tik skaists, ka sāp.

Date Palms – The Dusted Sessions
Reiz bija tāds burvīgs Sanfrancisko trio “The Alps”, un viņiem ļoti patika cītaras, psihodēlija un visuma akustiskā izpēte. “The Dusted Sessions” iet vēl tālāk, pievienojot elektronisko instrumentu vērtību, un beigu beigās radot izcilu, sapņainu, putekļu piepildītu pastaigu pa izkaltušajām amerikāņu prērijām, kam tomēr piederas kāda tikpat putekļaina taverna, kurā noteikti notiek kāds nelikumīgs darījums. Date Palms savā ziņā turpina to pašu “The Alps” domu gājienu, veidojot albumu kā skaņu celiņu, kā kāda uzrakstīta scenārija pavadījumu, un tas noteikti dod ieganstu vismaz manai iztēlei domu tēlos redzēt vesternu ar nelaimīgām beigām, toties kādām skarbām, skarbām, vēja sapūstām un saules izcepinātām sejām.

Death Grips – Government Plates
Šķiet, jaudai un dronam, un ritmam, un naidam, un muzikālajai masai izmēru nav jau trešo albumu pēc kārtas, kopš Death Grips konkrēti pārstāv to pirmo vārdu, no kā mietpilsonis izpildītāja nosaukumā izvairās. Arī 2014.gadā nāvei nāvītei ir savs kaulu šķaidīšanas ritms un savi izkliedzami, marihuānā izpīpējami lozungi, un nolādēts, tas viss ir maģiski, par spīti tam, ka Death Grips, kā leģendas vēsta, norauj jumtu mazos koncertos, bet uz lielajiem vienkārši neierodas. Bet to nevajag zināt, lai “ Government Plates” tāpat spētu turpināt pats savu industriāla anarhistu repa leģendu.

Deerhunter – Monomania
Kaut kas tajā amerikānu garāžrokā ir. No vienas puses tāda nedaudz novalkāta sajūta, tomēr no otras – tajā vēl aizvien ir tas arhaiskais rokenrols, kas Eiropā soli pa solim jau teju ir transformējies future garage elektronikā. Kad mani nomāc sintezatoru un tīrās ritmikas pārsvars, uzlieku, piemēram, “Dream Captain”, un paliek tā jauneklīgi labāk.

Dirty Beaches – Love is The Devil
Savā ziņā jau tas ir loģiski, ka, pēc dubultalbuma pirmās šizo space drift lo-fi daļas “Drifters”, seko kas rāms, tikpat zemā izšķirtspējā ieskaņota instrumentāla ambient daļa. Un vārds vietā - “Love is The Devil” skanējumā skan reizē mīlestības grācija un sentiments un reizē tāds savāds naids šīs grācijas saknē, pilnīgs NO LOVE un LOVE WILL TEAR US APART. Sīkāk nav ko stāstīt, pietiek izlasīt skaņdarbu nosaukumus, lai saprastu – tam mūžīgi nav labu beigu.

Dustin Wong - Mediation of Ecstatic Energy
Kopš, šķiet, 2009.gadā izdzirdēju apvienības “Ecstatic Sunshine” ģitārspēli, kas vairāk atgādināja skaitļošanas mašīnu, mana pretestība pret Baltimoras artrokeriem un matemātrokeriem utt. ir samazinājusies līdz minimumam, un Dastins Vongs ir/bija viens no “Ecstatic Sunshine” un “Ponytail” celmlaužiem un sava īpašā kalkulatoru ģitārmūzikas stila izkopējiem. Lai arī nekas dižs tajā nav mainījies, tomēr, kopš viņš vairs nespēlē kopā ar Metjū Pepiču, tik reti gadās dzirdēt šo jauko ģitārtoņu plūsmu, un Vongs nāk, kā saukts. Vismaz ar šo albumu.

ELVI/DUNIAN – MMXXII-MMXXIII. (LV)!
Lai arī uz beigu pusi diezgan vienveidīgs, tomēr Elvi/Dunian kopdarbs, kas iznāca kā brīvi pieejams albums, ir viens lieliski producēts un smalki noslīpēts IDM ieraksts, kas spēlējas gan ar Anika, gan Lonnie Holley, gan (vai tiešām?) Holy Other u.c. muzikālajiem sampliem, padarot šo visu ziemas/neziemas periodu nedaudz ģimeniskāku un lepnāku.

Egyptrixx – A/B til Infinity
Vispirms jāpiemin šī albuma un mūzikas video 3D dizains, ko veidojis Andreas Nicolas Fischer, un kā dēļ es nolēmu padziļinātāk ieskatīties un ieklausīties Kanādas mystical space-beats projektā, ko nebiju dzirdējis, šķiet kopš viņa debijas pašā 2011.gada sākumā. Ļoti daudz enerģisku, strauji atzītu un inovatīvu mūziķu bieži nogurst un sašļūk, paliekot “pieauguši”, profesionāli un reizē garlaicīgi, tomēr Egyptrixx reizē ar briedumu kļūst pat biedējoši pārliecinošs par to, ka nesteidzīgs which-house un sci-fi atkal ir nākotne. 3D and programming FTW!

Forest Swords – Engravings
Oriental dub, soul drone, post-dubstep, future garage, breakbeat – ja nespējam paturēt šos mūzikas virzienu ačgārnos nosaukumus, vienīgais, kas paliek, ir – Forest Swords. Lai gan, par spīti visām definīcijām, “Engravings” ir diezgan dub'ojošs ieraksts minorā ar dziļu, repetatīvu baslīniju, kas, paralēli visiem Vidusjūras sakrālās mūzikas motīviem, ko Metjū Bārns izmanto pasaulīgas noskaņas radīšanai, veido albuma notikumu dramaturģiju. Jāatceras, ka Engravings nav baigā hitu mašīna, bet konceptieraksts, kas izskan no pirmās līdz pēdējai sekundei, lēnām, caur islāma, pareizticības, katoļu un telpas atbalss vārsmām uz pārliecinātu breikbītu, lai nepārprotami ievadītu nākamā albuma sākuma titrus. To be Continued...

Fuck Buttons – Slow Focus
Ja troksnim un drone mūzikai pievieno pietiekamu ritma un bītu vērtību, tad troksnis un drone nemaz nav tik bīstams. It sevišķi, ja tie ir Fuck Buttons, kas ar tādām ģenētiskām modifikācijām nodarbojas jau vismaz pēdējos piecus gadus. Bet, ja izsecina cilvēciski, “Slow Focus” ir vismazāk trokšņainākais un visvairāk vispieradinātākais albums no pagaidām trīs izdotajiem, tomēr savu īpašo “Fuck Buttons” neatkarību un mērķtiecīgi koncentrētu kosmisko jaudu tas noteikti nav pazaudējis.

Gregory Alan Isakov – The Weatherman
Ja man jāsalīdzina starp Isakovu un Boniju “Prinsu” Billiju kā romantiska amerikāņu folka pārstāvjus, tad Isakovs noteikti uzvar kaut vai tāpēc, ka, klausoties “The Weatherman” rodas tāda Prinsam rei piemītoša mērķtiecības, drosmes un spara sajūta kaut ko darīt, kaut ko rakstīt, kādu satikt par spīti tam, ka Gregorija Alana Isakova darbs ir ārkārtīgi intīms un trausls. “The Weatherman” ļoti atgādina vēl kādu bardu Charlie Wadhams, tomēr, atšķirībā no viņa, Isakovam ir sanācis Štatu kluso, politikas un šaušanu nepiesārņoto ainavu triepienu pa triepienam uzgleznot nevis pāris dziesmās, bet veselā ducī meldiju.

HAIM – Days ar Gone
Iedomājies trīs indifanka/indipopa māsas Alanisas Morisetes, visu spēlē, māk peldēt un braukt ar mopēdu, dzied un dejo, staigā pa mežu, patīk filmēties modernos video. Nu, ārkārtīgi stilīgi, lai gan nav jāpiebilst, ka māsas savos svaigajos divdesmitajos + bundzinieci (ko tā kā vienmēr atstāj novārtā, bet dziesmās nu nekādi; pilnīga diskriminācija) to māk darīt arī labi un tikpat saldi, cik saldi bija meiteņu vecāku divdesmitie tad, kad viņas vēl nebija dzimušas.

Hyetal – Modern Worship
Ja 2013.gadā eksistēja kādi īpaši ritmi, tad “Modern Worship” noteikti bija tie, kurus es tiešām liku vienmēr, kad tos ritmus vajadzēja un dažreiz, kad ne. Atskatoties uz atskaņojumu skaitu, atzinīgajiem izteikumiem, spēlēšanas reizēm publiskās dejās un privātās ballītēs, Hyetal ierindojas top ever. Lai gan, būtībā šeit nav nekā īpaša, varbūt pat varētu pārsteigt albuma vienveidība, tomēr, piedodiet man, Chvrches vai Factory Floor, jūs vienkārši neesat mans tuvākais elektropops šogad.

James Blake – Overgrown
Iesākumā liekas, ka “Overgrown” ir vien melanholiskāks un ritmiski sabalansētāks (kas nenoliedz, ka tikpat labs) nekā viņa iepriekšējais, savā vārdā nosauktais ieraksts, tomēr, jau pēc pirmajām minūtēm ir skaidrs – arī episkāks, simfoniskāks, skaļāks, mērķtiecīgāks un jutekliskāks (jūtīgāks), nezaudējot viņa dūmakaino, jauneklīgi kautrīgo rokrakstu. Un teju katrs skaņdarbs lieliski atradis savu motīvu, lai pastāvētu kā vērtīga vienība neatkarīgi no albuma kopējā skanējuma, kas arī atradis savu konceptu neatkarīgi no skaņdarbiem. Ja pastāv šāda atgriezeniska saite, tad grūti ko iebilst.

James Holden – The Inheritors
Līdz kādam punktam Džeims Holdens ir gājis tieši to pašu ceļu, kuru Džons Hopkinss (skatīt zemāk). Veiksmīga, publiski novērtēta bāze, kas norāda uz to, ka šeit varētu sanākt kaut kas liels, un tad pienāk tikpat liela izvēle – vai turpināt čakli strādāt aizkulisēs un saņemt bezgalīgus bonusa punktus, līdz vairs nav tas vecums, lai trauktos pretī karjerai, vai riskēt un “izcelt miljonu”. Rezultātā pērn iznāca “The Inheritors”, kas varbūt nav miljons, tomēr strauji iet šajā virzienā, apvienojot gan dejas, gan eksperimentus, gan tehno, gan kosmisku ceļošanu un primitīvu minimālismu, rezultējoties ar aizraujošu audiālu ceļojumu ne tikai tehniskā, bet arī baudījuma ziņā, un mirkļos pat atgādina kaut ko vecu no Radiohead.

Jerusalem in My Heart – Mo7it Al-Mo7it
Un tieši tad, kad mani māc ārprātīgas alkas dzirdēt ko labu no laikmetīgās un maķenīt elektroniskās arābu mūzikas, tieši tad uzpeld šis Monreālas trio ar libāņu mūziķi, franču producentu un čīliešu vīdžeju, un uzmanība apstājas pie burvīgām, mistiskām un futuristiskām 40 minūtēm arābu dziedājuma, hypnagogic pop sintezatoru vibrācijas un maģiskas noskaņas. Jeruzāleme manā sirdī ir tieši īstajā laikā un īstajā formā.

Jon Hopkins – Immunity
Pēc Džona Hopkinsa albuma teju visi, kam derdzas tehno, varētu, ja ne mainīt domas pretējā virzienā, tad vismaz samazināt naida līmeņus asinīs. Jo, starp citu, “Immunity” nav tikai smagu ritmu grūšana, Hopkinsa pieredze ambient mūzikas lauciņā liek šiem grūdieniem poētiski slīdēt caur akustisku, plašu telpu, Hopkins pats paša pirmā skaņdarba “We Dissapear” sākumā teju fiziski aiz rokas ieved klausītāju kādā vēja apņemtā piejūras mājoklī, viņa privātajā zonā. Un tieši tā arī albums skan - kā intīma, delikāta un, reizē, intensīva, inteliģenta saruna.

Julianna Barwick – Nepethne
Ja kaut reizi esi spēris kāju Džulianas Barvikas pasaulē, atgriešanās ir sāpīga vai neiespējama. Praktiski jau albuma nosaukumā “nepethne”, kas grieķu mitoloģijā nozīmēja aizmiršanās eliksīru, zāles pret skumjām jeb īsāk – parastu antidepresantu, izskaidrotas albuma dziedinošās īpašības. Tā ir lēna sūkšanās cauri porām un šūnām, sākumā rodot garlaicības un greizsirdības pretestību, bet mirklī, kad mēs pārstājam būt fiziskas būtnes un atdodam Barvikai miegu, sapņus, saprātu, paliek tik neizsakāmi mierīgi.

Keiji Haino, Jim O'Rourke, Oren Ambarchi - Now While It's Still Warm Let Us Pour in All the Mystery
Eksperimentālistu trijotne šķiet atrodas savā asākajā periodā, savā skrējiena produktīvajā taisnē, savā punktā uz “i”, savai naglai uz galvas utt.. Lai arī kāda būtu albuma koncepcija – japāņu tradicionālās kultūras savīšana ar noise, neakadēmiska kliegšana ar maigu japāņu zen meditāciju, šogad tas vēl aizvien skan pietiekami oriģināli un atgādina, ka eksperimentālā trokšņu mūzika ir ārkārtīgi dzīva.

KEN Mode – Entrench
Noteikti ir ļoti grūti skanēt kā spilgtam jebkura žanra debijas albumam, ja tu esi jau piektais desmit gadu laikā. “Kill Everyone Now” režīms šo grūtumu nejūt, tajās vienpadsmit “Entrench” heavy metal un hardcore dziesmās ir paslēpies pats jaunības eliksīrs, ko vidusskolā es tā pa īstam neiedzēru, jo bišku par daudz klausījos radio SWH. Esmu pārsteigts, ka teju desmit gadus vēlāk izbaudu šo smagās mūzikas pērli kā sevis jaunatklājumu, kā vienpadsmitklasnieka izlaušanās prieku, un, paralēli retai drone un noise atskaņošanai mājas režīmā, varu atkal sajust, ko tīnim pa īstam nozīmē spēlēt kaimiņiem uz jūtām.

Kölsch – 1977
Ļoti būtiski pieminēt, ka daņu tech-house darītājs Rune Reilly savu disku izdevis tieši “Kompakt” paspārnē, kas kā beznosacījuma reflekss uzreiz paaugstina manu ieinteresētības atskaites punktu. Pie šīs bump bump neona sintezatoru mūzikas nav jāstrādā - ir jādejo un jāatdodas vasarai.

Lady Lazarus - All My Love in Half Light
Es pat teiktu tā Sharon van Etten + Grouper pie klavierēm. Sapņains repetatīvu taustiņu albums stilīgu jauniešu salonam, nav nekāds akadēmiskais Nils Frāms, bet gan jāsaka – neakadēmisks klavierfolks ar pēc skata nedaudz iedomīgu un visnotaļ ambiciozu Kalifornijas meiču. Bet – she really knows what she does.

Laura Marling – Once I Was an Eagle
Viena stunda praktiski nebeidzamas melodijas, viena stunda savādas, ne-manas tautas apziņas, prieka un naida, dabas, identitātes un iztēles melodijas, ka neļauj aizmirst ne nieka no tā, kas bijis un reizē neļauj grimt atmiņās kā slīkstot. “One I Was an Eagle” ir konceptalbums bez singliem, bet ar lielu, grūti rūdītu misiju – kaut kādā mērā apvienot vēstures gaitā augošās un teju izdzisušās Lielbritānijas impērijas apziņu, caur Anglijas tautu melodijām, Indijas tablām un sītarām, štatu muzikālajām americana pašvariācijām, pirātu dziesmām un pat blūzu. Praktiski tā ir stunda, lai apzinātu svarīgākos angliski dziedājošā folka apziņas atskaites punktus, vai nu tas būtu XVIII gadsimts, vai nu pagājušā gadsimta divdesmitie gadi, vai hipiju laiki ar Timu Bakliju un southern rock ar The Band, vai vienkārši izcils mūsu laikiem tik svarīgā producenta darbs. Viss atkarīgs no klausītāja, vai Mārlinga skanēs kāzās vai berēs, bet nav šaubu – ieraksts derēs katrā godībā.

Laura Stevenson & The Cans – Wheel
Laura Stīvensone ir gudra, vēl trīsdesmit gadus nesasniegusi poppanka/americana meitene, kurai, iespējams, ir problēmas ar attiecībām, jo ne jau visiem puikām patīk tik gudra meitene. Lai arī trīspadsmit “Wheel” melodijas šķiet gana lipīgas, Stīvensones poēzija noteikti ir spilgtāka pār lielu daļu mūsdienās spēlējošo americana čaļu, kas ar smuku skuvumu un saldām melodijām tiek cauri ar “love you, baby blue”, kamēr Stīvensone dzied: “To give yourself a little bit of hope's a lie, you said,/"we're just spinning where we stand."/And if you cling to tokens for your life/you find you wind up with imaginary men”. Moderni un labi.

Le1f – Tree House
Līf, vispirms, ir mistiski izrunājams vārds, kas piesaista uzmanību. Pēc tam tu uzzini – reps un hiphops. Pēc tam uzliec – maģisks reps un hiphops. Lēns, minimāls, tumšs un labs ritms, kas peld caur skandām kā nostādināts chill wave un reizē pilnīgi attaisno “Tree House” vāciņu ar pašu Līf jeb Kalifu Diufu diezgan spilgtā, maķenīt perversā pozīcijā. Albums ir kā spēle starp tīru producētu pophop un reizē underground visatļautību gan melodijā, gan tekstos.

Lilacs & Champagne – Danish & Blue
Jau trešo gadu pēc kārtas uzskatu, ka Lilacs & Champagne ir duets, kas raksta mūziku kādām itāļu hiphopa šausmu vai vesternfilmām un savus albumus izdod kā skaņu celiņu kompilācijas. Lūk! Dziesma no filmas “Pēdējais makarons”, te ievadmelodija no psiholoģiskā trīlera “Mūsu 72.gada nakts”, te ieiešana mežā grāvējā “Bēgšana no Romas”, visbeidzot Starskija un Hača lavīšanās Ņujorkā detektīvfilmā “Mister Smirk '83”! Un tā var turpināt, un neapnīk, kamēr vien viss ir Danish & Blue un strādā fantāzija.

Local Natives – Hummingbird
Ar šiem ir sarežģīti. It kā no vienas puses tāds želabains indi ieraksts savā vienkāršībā, bet, no otras puses - “Hummingbird” nenovēršami spēj iedvesmot, kaut vai vismaz par kādu padomājot. Protams, diska konstrukcija sastāv no enerģiskiem bungu ritmiem, ģitāru akordu atbalsīm, plaukstām, kopā dziedāšanām u.c. neatkarīgās populārās mūzikas āķīšiem un knifiņiem, tomēr “Local Natives” nevar vainot pie tā, ka viņiem tiešām sanāk ļaut klausītājiem (un arī man) uzķerties.

Logos – Cold Mission
It kā jau daudzi saka, ka mēs neatgriezeniski tuvojamies “Pērtiķu planētas” jaunatnei, kas klausījās mūziku, ko nevarētu nosaukt mūziku, bet gan klikšķiem un šāviņiem, un nevienādu ritma tekstūru. “Cold Mission” vāārbūūt ir kas šai jaunatnei tuvu stāvošs, tomēr, ja minimal electro un electroakustiskām skaņām piekabina kādu maģisku, sintezatoru spokaino planēšanu un beigās noslēdz ar, piemēram, mīlīgu kalimbas efektu, nemaz tā sliktā nākotne vēl neliekas tik tuvu.

Lustmord – The World as Power
Savā ziņā es pat skaužu tos, kas pērn apmeklēja Skaņu Meža koncertu Dzelzceļa muzejā, lai dzirdētu Braienu Viljamsu a.k.a Lustmord dzīvajā. Jo, lai arī nebiju lietas kursā par viņa iepriekšējo darbību, “The World as Power” izklausās kā viens no burvīgākajiem 2013.gada ambient experimental (un world) muzikas ierakstiem - orientāls reliģisks dziedājums, līdzsvaroti drone kāpumi un kritumi un ārkārtīgi smalki izstrādāta skaņas telpiskā arhitektūra, kas liek spēlēt “The World as Power” visu nakti ne tikai, lai neiemigtu, bet lai mirkļiem justu smadzeņu atmosfēras tekstūras pārvēršamies par miglas tēliem bez reliģiskas, politiskas vai nacionālas piederības – just visas pasaules spēku. Izrādās – Lustmord ir veiksmīgi ielēcis arī tendencē: https://soundcloud.com/19-88music/1988-my-brother-is-dead

Machinedrum – Vapor City
“Vapor City” noteikti nav klasisks dabsteps, tieši tāpat kā Burial, lai gan pavīd jautājums, vai tas vispār ir dabsteps. Manuprāt ir viens variants, Skrillex nīdējuprāt – pavisam cits. Oyaarss mīlētājiem – vēl viena versija. Galu galā ir ārkārtīgi viegli Vapor City” ielikt kādā plauktiņā, ja noliek to tieši blakus Burial materiālam, tad arī rodas kāds kopsavilkums – dubstep, future garage, contemporary r'nb, ambient house... Un, kā ģenētikā iemācīts, stiprākie mēdz būt tie, kuru DNS materiāls paņem labāko no daudziem. Par Machinedrum tad nu seciniet paši.

Majical Cloudz – Immpersonator
Devons Velšs ir tas pēdējais gudrītis ballītē, kas ieklīst pulksten četros no rīta, kad visi mīlulīši jau salīduši pa kaktiem, protams, iereibis un tver pēc mikrofona. Fonā skan viegla melodija, viņš nesaprot, karaoke vai kas, un tik dzied – nedaudz pašpārliecināti, kā jau iereibušam pienākas, seksīgi, lai publikai patiktu un tad, kad palicis vien saimnieks, atlūzis klubkrēslā, Velšs paņem ģitāru un apreibis viegli atkārto noti pēc nots, pēc tam spēlē uz tukšām pudelēm un pīpē pie loga, kamēr lēni uzaust vasaras saule. Protams, “Immpersonator” nav nekā no reibuma, bet noskaņa, ko tas rada, noteikti nav trijos dienā, un nedaudz jāpierod, lai katrā no 10 jaukām, gudrām dziesmām izšķirtu smalku, atšķirīgu motīvu.

Mark Kozelek & Desertshore - Mark Kozelek & Desertshore
Nu ir Markam Kozelekam (Sun Kil Moon) tā spēja dziedāt lirikas, kas sastāv no hronoloģiska viņa draugu un radu nekrologa (esmu pārsteigts, kā viņš atceras visu šo cilvēku nāves konkrētos gados, turklāt tas notiek vismaz vienreiz dziesmā), tomēr tas privātums, ar kādu viņš iekļūst manā istabā un prātā, liekot līdzdziedāt un līdzjust pavisam ikdienišķām, pat triviālām lietām, ir neizmērāms. Dažbrīd talants ir tik liels, ka pat nav vairāk, ko teikt un, visticamāk, līdz nākamajam albumam.

Matthew Herbert – The End of Silence
Lai vieglāk būtu saprast šī trīsdaļīgā konceptalbuma laikmetīgo māksliniecisko vērtību, citēšu boomkat: “..every sound on the album is derived from a 10-second recording of war photographer Sebastian Meyer being bombed by Libyan airforces in 2011; as Herbert puts it, it forces you to "live inside" this atrocity rather than passively observe it, and on top of that poses some very tough questions about art as entertainment, the moral duty of the artist, and so on. [..] Herbert's music has never sounded this violent or degraded, with blasts of molten noise, static, disturbed drones and eerie, primitivist minimalism..” Un, piekrītot teiktajam, vēl jāpiezīmē tas, ka vismaz šajā gadījumā Herberts, ko vairāk pazīstam kā IDM pārstāvi, necenšas izdot albumu kā klasisku pavairojamu vērtību, tā netiešais mērķis ir skaņu māksla, skaņas instalācija mūsu austiņās vai mājas skaļruņos, kas jau pretendē uz konceptuālo mākslu un “The End of Silence” kā ļoti vērtīgu, mūsdienīgu, pat futūristisku mākslas darbu, ko nepārdod ierakstu veikalos, bet izsoļu namos vai atskaņo izstāžu zālēs.

Merchandise – Totale Nite
Vai kāds pieminēja The Cure, The Smiths vai New Order? Nē, atvainojos, tie ir tikai Merchandise. Bet vai tiešām tikai? Protams, jaunieši ir trokšņaini un nepieradināti, tomēr melodijas ir tiešas, pārliecinošas un bez divdomībām – kopā ar Karsona Koksa Morrissey-like stila dziedāšanu ar savādi piesaistoši izelsotām pantiņu izskaņām, piecu garu dziesmu summa spītīgi turas pretī un reizē roku rokā iet kopā ar laiku. Mūsdienās tas nav nekas īpašs, kad skanējums vairāk atgādina mūsu vecāku jaunības manieri, tomēr vēriens un drosme eksperimentēt ar trokšņiem un konceptiem, iznākumā skanot reizē laikmetīgi un reizē nostaļģiski. Noteikti jānoklausās vismaz “Anxiety's Door”, jo man šķiet šis ir pērnā gada visburvīgākais hits.

Midlake – Antiphone
Lai arī Pitchfork apskatā šim Teksasas indi (un mazliet psihodēliska) folkroka albumam ar uzspodrinātu, jaunu skanējumu ir ieviesies viduvējs apaļš sešinieks, neviļus gribas citēt tā kritiķi Ian Cohen: “It’s not hard to find folky rock bands with stronger melodies, bolder personae, or even ones that are just flat-out weirder while operating squarely within the mainstream:[..] That doesn’t change the fact that “Antiphon”is still a likeable, pleasant listen that will always wait for you by the hearth after a long day.” Un man nav, ko piebilst.

Mika Vanio – Kilo
Paralēli Pan Sonic un arī sevis paša smagnējajam noise, electronica skanējumam, somu eksperimentālās mūzikas superzvaigzne Mika Vanio pērn izdeva arī ko ritmiskāku, protams, ar īstu aukstu ziemeļu pieskaņu, leduslauzējiem un nopietnu industriju aiz muguras. Neatkarīgi no ritmiem, “Kilo” ierindojas vienā lauciņā ar Bena Frosta “By the Throat”, tomēr Vanio izvēlas būt hipnotiskāks, spalgāks un mazāk poētisks.

Mike Cooper - White Shadows In The South Seas
No sākuma man likās, ka pēdējais eksperimentālās mūzikas vecmeistara Maika Kūpera ieraksts būs tāds joks vien, bet nākas padomāt vairākreiz, vai tiešām gribas tikai pasmieties. Savā ziņā “WSITSS” ir apātiski un reizē sakārtoti elektronisku cikāžu, primātu un zālēdāju džungļi, ko papildina lēni Karību ritmi, neritmiskas cilpas un stīlģitāra, un tas liek uzdot jautājumu - vai Kūperam ir visi mājās, vai arī, tieši pretēji, viņš ir tuvu absolūtai pilnībai.

Moonface – Julia with Blue Jeans On
Jau kopš 2004.gada “Wolf Parade” debijas albuma “Appologies to the Queen Mary” sekoju kanādiešu mūziķa Spensera Krūga darbībai, un varu teikt, ka praktiski katrs albums, kurā viņš ņēmis dalību, ir nonācis šeit. “Julia with Blue Jeans On” ir meistardarbs, ar kuru Krūgs mani atkal pārsteidza nesagatavotu, praktiski liekot pārdefinēt klaviermūziku manā subjektīvajā perspektīvā – ja kāds man jautātu, vai vēl jebkad esmu dzirdējis šādas svaigā dzejā un melodijās izkaltas balādes, es būtu manāmi apmulsis, tikpat apmulsis, kad izdzirdēju pirmos Krūgam tik raksturīgos spēcīgos ieraksta akordus, vien šoreiz – tikai un vienīgi uz flīģeļa repetatīviem taustiņu piespiedieniem. Ļoti skaisti un drošsirdīgi, un neaizmirstami (arī runājot par poēziju).

Mount Kimbie - Cold Spring Fault Less Youth
Lai arī neizklausās, Mount Kimbie tik tiešām ir īsta dzīvā grupa. Nevar noliegt (un jāatzīst), ka 2010.gada Crooks & Lovers ne tuvu nav pārspēts, tomēr šī dzīvības sajūta tā jau diezgan pārlādētajā elektroniskajā datoru un samplu kaudzē ir stipri manāma. Mount Kimbie ir kļuvuši varbūt nedaudz vienmuļāki, no viesvokālistiem palicis vien konkrēts King Krule, bet katram mūziķim reiz pienāk mirklis, kad jācīnās nevis ar fanu pūļiem, bet gan ar debijas albuma iespaidīgumu. Nu, ir pietiekami labi, bet 2013.gada listē – tikai ar personīgu simpātiju palīdzību.

Mystical Weapons – Mystical Weapons
Dažbrīd liekas, ka tas ir kāds joks, bet, ja ieklausās vairāk un ilgāk - “Mystical Weapons” ir ārkārtīgi interesants artroka albums ar labām psihodēlijas un progresīvā roka pirmsākumu iezīmēm. Mirkļos, kad uzmācies rakstīšanas dēmons, bohēmu mīloša kaimiņa dēmons vai jebkurš cits produktīvs dēmons, šis albums noteikti uzlādēs baterijas vai palīdzēs nolaist tvaiku.

Netherworld – Alchemy of Ice
Ielaid itāli ledus alās, iedod nedaudz cilpas metošas elektronikas, pāris samplu un atbalss, un dabūsi tik daudz un dikti, ka pietiks katram telpas kaktiņam, atmosfēras daļiņai un asinsvadiņam (atkarīgs arī, vai skandas var pavilkt). Ļoti nomierinošs un reizē neiemidzinošs un fantāziju raisošs nakts un klusas dienas albums no Glacial Movements Records (BvDub, Aidan Baker, Retina.it) bosa Alessandro Tedeschi.

Nick Cave and The Bad Seeds – Push the Sky Away
Šķiet, kopš “The Boatman's Call” (un tie ir 15 gadi!) tik ļoti neesmu bijis aizgrābts ar Nika Keiva un Ļauno Sēklu veikumu. Ir tikai deviņas melodijas, bet tajās kā no jauna atklājas Keiva groteska, skumjais pieskāriens, šaušalīgi zemteksti un instinktu saucieni Deivida Linča gaumē. Un liekas, nemaz nav bijuši tie 30+ gadi kopš Keiva karjeras sākuma- “Push the Sky Away” skan kā pavisam svaigs, laikmetīgs paveca kunga vēstījums paša un jaunākai paaudzei par savu ticību mīlestību, bailēm un drosmi.

NiklāvZ – Seasons. (LV)!
Šķiet, pagaidām visideālāk saliktais un palaistais NiklāvZ underground bītu albums, kas pārspēj gan iepriekšējo EP, gan singlus, kas izdoti DirtyDealAudio paspārnē, gan arī visu mūsu cerības. Protams, ilgi dzīvot uz lauriem nevarēs, un, kā visādi putniņi čivina, jaunais “Blocks” jau tuvojas mūsu dzirdīgajai un vērtējošajai ausij, bet diskotēkās uz “Seasons” var paļauties pat daudz labāk kā uz lielu daļu megahitmeikeru, un tas ir nopietns pieteikums deju ļaužu atmiņai.

Nosaj Thing – Home
Nosaj Thing nekad nav bijis ārkārtīgi lieli mažora piekritējs. Džeisons Čangs ir elektroniska basa pavadībā strādājošs dzejnieks, kas neraksta dzeju, romantiķis, kas nebēg mežā, bet tomēr paslēpšanās no popmūzikas skāviena un durvju aizvēršana sabiedrībai kaut vai uz nepilnām 37 minūtēm ir viņa vismaz muzikālajā dabā. “Home” nav pārsteidzošs, jaunas instrumentālā chill hop kustības celmlaušanas vai agresijas paspilgtināts albums. “Home” ir vienkārši krēslains un poētisks.

Olan Mill – Hiraeth
“Hiraeth” ir velsiešu vārds, kas nozīmē ilgošanos pēc mājām, kurās tu nevari atgriezties. Un, savā ziņā, šis vārds ir kā punkts uz “i” manai pēdējo pāris gadu dzīvei, tikai teorētiski pieķeroties māju definīcijām un formai (“mājas ir tur, kur ir manas grāmatas, mūzika un matracis”, “mājas ir tur, kur viegli nomirt”, “maya” no sanskrita – plīvurs, šķitums), tomēr vēl aizvien klejojot un meklējot māju kā tempļa saturu, piepildījumu. Un tā, palaižot svaigi spiesto Olana Milla plati atskaņotājā, es katru reizi mēģināšu savākt sevi daliņu pa pasaulē un sirdīs izkaisītajām daļiņām, lai cīnītos ar šķitumu, ka esmu laimīgs. Līdz kaut kad, pēc n gadiem un x mēnešiem es to klausīšos pēdējo reizi, jo, atrodoties savās māju mājās, savā ģimenē un templī, hiraeth bezizejas sajūta būs vien skumjas, gaistošas atmiņas.

Oneohtrix Point Never – R plus Seven
Daniels Lopatins nesteidzīgi un neizsmeļami turpina “Replica” iesākto manieri ģenerēt unikālas sintezatoru, visuma un baiļu skaņu skulptūras, un katra viņa kompozīcija vēl aizvien izklausās kā tēlotājmākslas darbs – klusā daba, pornogrāfisks akts, marinisma aina, baznīcu griestu gleznojums vai piepilsētas ainava kubismā un Dzigas Vertova filmās. Tas viss ir tur iekšā – sākot no fiziskas, primitīvas dinamikas, caur reliģiskiem motīviem līdz smagai erotikai. Triepienu pa triepienam rodas teju vai nepieradināts elektrobaroks – ārišķīga, krāšņa un tukša mūsdienu pasaules refleksija, kas vairāk izklausās nevis pēc civilizētas sabiedrības, bet zooloģiskā dārza ar mums eksponātu sarakstā. Skumīgi un reizē valšķīgi skaisti.

Oriole – The Mushroom Music Vol.3 (LV)!
Iespējams, ja 25 bītu skaņdarbu vietā būtu uz pusi mazāk, Oriole iegūtu ārkārtīgi augstas, neizsijātas kvalitātes albumu, bet šobrīd, lai arī ieraksts vēl aizvien ir valdzinošs, tas attiecīgos mirkļos spēj nogurdināt un garlaikot. Varbūt nākamreiz nav vērts censties publicēt visu, pieliekot par septiņiem darbiem vairāk kā iepriekš (varbūt tas jau būs megakoncepts), bet pamēģināt uztjūnēt, piemēram, desmit ārkārtīgi spicas “Vassalage”, “Titled” vai “Torus” tipa dziesmas un iet pasaulē, jo, neskatoties uz to, ka šoreiz pieveru acis pašmāju censoņiem, potenciāls šeit ir tik milzīgs, ka skauž.

Paul McCartney – New
Tā tomēr māk tikai Pols. Vēl aizvien, uz tā paša viļņa, bet vēl aizvien labi. Protams, katram reiz bija astoņdesmito periods, par kuru labāk nerunāt, un katram mūziķim pienāk akustisks skaistais nostaļģijas “ap 70” periods, pēc kura liekas, viss ir pateikts. Bet Makartnijam ir ne tikai enerģisks jauneklīgs skanējums, kas iet roku rokā ar vecajiem ieradumiem, bet arī vēl daudz ko sacīt un, savā ziņā daudz vairāk nekā, piemēram, Bobam Dilanam šajos laikos.

Perera Elsewhere – Everlast
Sekojot Gonjasufi piemēram, Saša Perera tiecas izzināt triphopa un downtempo kombinācijas ar austrumu kultūras un arhitektūras vaibstiem, lai gan esmu pārliecināts lielākā daļa atbalsīs izzūdošo skaņu izplatās elektroniskā visumā – dūmakaini, atturīgi, gotiski un maģiski. Šo albumu var viennozīmīgi likt virsū, ja ļoti un pasaulīgi gribas nogurt vai saskumt.

Phosphorescent – Muchacho
Būtībā “Muchacho” nemaz nav baigais vīriešu albums, tas vairāk ir kā intīma siržu lauzēja vasaras pievakares saruna ar dāmām caur romantisku mūzikas fonu. Un tā tas arī skan – ļoti amerikāniski, nedaudz Bon Iver-iski, Džon-Grant-iski un Edvard-Šarpiski, un, protams, ar episkām beigām. Īsāk sakot – visu americana popstāru apvienojums vienā produktā, kas pērn manuprāt pārspēja visus šos stārus.

Primal Scream – More Light
Jau nedaudz vēlāk tiks pieminēti Suede ar savu atgriešanās albumu, un tieši to pašu varētu teikt arī par “Primal Scream”. Lai arī trīsdesmit gadu jau apkārt kopš grupas rašanās, tomēr šie meistari nav zaudējuši ne asumu, ne grūvu, ne dvēseli, un lieliski iejūtas laikā.

Quadron – Avalanche
Iespējams, tā ir elektroniskā soul meistara Robina Hannibala (no Rhye; skatīt tālāk) vaina, bet kopš izdzirdēju jauno, Coco O albumu, viss, ko varu vien teikt – I love, love, love this sensitive neo-soul.

Rashad Becker - Traditional Music of Notional Species Vol. I
Klausoties lieliskā Berlīnes skaņu inženiera debijas trokšņu, klikšķu un primitīvisma albumu, visu laiku galvā turas ilūzija par kukaiņu pasaules neizbēgamo karu un to divīziju, kontingentu, radiosakaru un, reizē arī mājsaimniecības komunikāciju un konfliktiem, un pie šī fantāzijas tēla vainīgs laikam būs Deivids Rotenbergs, kas pirms pāris gadiem “Art + Communication” festivālā uzstājās ar palēninātiem kukaiņu signāliem, kas izklausījās tieši tāpat! Rašads Bekers gan neizmanto kukaiņus, bet jau pazīstamās pultis, mikserus, iekšējās cilpas, pedāļus un droši vien visas pārējās dārgās lietas, kas atrodamas viņa studijā/studijās un ar kurām top tik daudzi ne tik trokšņaini albumi. Īsāk - trokšņu mūzika, ka nemaz nav tik nepieradināta.

RAUM – Event of Your Leaving
Lizas Harisas (Grouper) un Jefre Cantu-Ledesma kopdarbs man pērn patika daudz labāk kā pašas Grouper soloalbums, iespējams, jūtama kompozīciju kontrasta dēļ. Jo “Event of Your Leaving” ir klusuma un drone, atbalss un skaņu asuma, vokāla un instrumentālā materiāla balanss – tādad, daudz vairāk sajūtu kaurinošs. Šāda, lai arī ierobežota, tomēr lo-fi žanra daudzesjainība manai šī brīža esībai iet pie dūšas daudz labāk nekā nu jau ieilgušais Grouper lo-fi sapņu folka posms.

Rhye – Woman
Pērn es ļoti vēlējos mīlēt, šodien es vēlos un rīt vēlēšos mīlēt vēl stiprāk, es zinu. Un pavisam apzināti “Woman” mani iedrošina ticēt šai trauslajai, teju nesasniedzamai mīlestībai, kas ideālisma nosodījumā nenāk un nenāk un mirdz atmiņās kā it kā bijušas, it kā jau pagaisušas “tās skaistās vasaras dienas”. Varbūt esmu muļķis, varbūt tikpat romantisks kā androgīnās, trauslās balss īpašnieks Milošs un romantiski nostaļģisks kā Robins Hannibals (Quadron), tomēr “Woman” ir, ja ne vērtīgākais, tad viens no, manuprāt, vērtīgākajiem pēdējās desmitgades albumiem, un ne tikai laikmetīgajā r'n'b žanrā. Starp citu, “Woman” teju pilnībā iznīcina jebkuru riebumu pret astoņdesmito/deviņdesmito mijas saksofonistiem ar Kenny G priekšgalā, atjaunojot manu ticību seksīgam un sensitīvam saksofonu pūtienam pareizajā vietā un pareizajā noskaņā.

RJD2 – More is Than Isn't
Kopš 2010.gada, kad uzzināju par Ramblu Džonu Kronu, esmu sekojis līdzi šīm uz popsas un grūvīga instrumentālā hiphopa balansējošajam jaunskungam. Būtībā jaunais albums ir kaut kas starp Flying Lotus un Clams Casino, tomēr, ja rēķinām atpakaļ datumus, RJD2 varētu izrādīties tas, kas šos nosauktos māksliniekus ir ietekmējis. Tomēr “More is Than Isn't” ir lieliski noproducēts kā ļoti labs, laikmetīgs eksperimentālā soula un hiphopa albums, ko vajadzētu noklausīties no sākuma līdz galam vismaz vienreiz.

Run the Jewels – Run the Jewels
Šīs noteikti nav labākās pērnā gada rīmes, tomēr tās plūst kā no pārpilnības raga, to krājumā ir daudz vairāk kā 50 atsevišķu vārdu un visādā ziņā “Run the Jewels” simbolizē jaunību un visu, kas hiphopā ar to saistās – pie šīs mūzikas noteikti var skeitot, dejot, pīpēt, seksot, streikot, getot un visu pārējo-ot, un nemaz nav kauna.

Sam Amidon – Bright Sunny South
Esmu pārliecināts, ka vēl gadu desmitiem pēc šodienas īsti folkmūzikas klausītāji neatcerēsies stilizēto “I See The Sign” 2010.gadā, bet gan smalko, intīmo un atklāto jaunfolku “Bright Sunny South” skanējumā. Sems Emidons ir tiešs Sufjana Stīvensa sekotājs, tomēr, sakarā ar savu pastāvīgo atrašanos Britu salās, jūtami manāma arī britfolka iedarbība, piemēram, materiāls, ko varētu dzirdēt Wilkommen Collective paspārnē (Sons of Noel and Adrian, The Leisure Society u.c.); galu galā albums ieguvis maigu un tajā pašā mirklī raupju tautas melodiju motīvu interpretāciju caur brīnišķīgām inovācijām.

San Fermin – San Fermin
Kas notiek, ja apvieno labāko no Niko Mūlija, Bila Kalahana, Bon Iver, Sufjāna Stīvensa un The National? Iespējams, ka kļūdos, bet viens ārkārtīgi fantastisks un episks popfolka, avantpopa labums. Vien māc savādas bažas, ka ar šo debijas albumu un septiņpadsmit orķestrālām, bagātīgām kompozīcijām Elisa Ludviga-Leone būs sevi izsmēlusi vai vismaz ārkārtīgi apgrūtinājusi līdzvērtīgu nākamo albumu rašanos. Lai gan meitenei ar mūzikas grādu un šādu burvīgu vērienu nebūs grūti atrast līdzgaitniekus, nedauz aizsmakušus baritonu vai dabas, kurā iedvesmoties kā līdz šim.

Scout Niblett – It's up to Emma
Tad nu lūk, līdz kam grundge un Nirvana ir nonācis – tās pašas balādes, vienkāršs elektriskais ģitārfolks un mūžīgā “Me and You” attiecību šķetināšana caur sāpēm, slāpēm un cenšanos piedot. Tomēr nemieram nav pamata, lai arī noskaņa ir diezgan drūma, Skautai Nibletai jau kārtējo albumu pēc kārtas ir iekšās to visu izdziedāt un izspēlēt un neizdarīt ne pašnāvību, ne mēģinājumu. Iespējams, tāpēc, ka viņa nav superzvaigzne ar visu mūzikas industriju uz pleciem, un viņas teksti tomēr pamatā ir par diezgan vienkārši salauztu sirsniņu.

Sean Nicholas Savage – Other Life
Šķiet, vajag pamatīgi skarbi izbeigt mīlestību un pie reizes dzīvot astoņdesmito gadu mīlas balāžu patētismā, lai galarezultāts tomēr sanāktu kas ārkārtīgi salds un skaudrs. “Other Life” ir pilnīgs kultūras nama sintīpops un savā ziņā neatšķiras no citas baļļu mūzikas, bet lirika un tajā caur un caur ievītais neveiksmīgais mīlas stāsts liek padomāt vēlreiz. Galu galā, Šons Nikolass Sevedžs noteikti par sevis pārstāvēto stilu nejokojas, sintīpops ir viņam tuva lieta, un šādā nopietnībā ir vērts ieklausīties vismaz kā profesionālā vecāku jaunības izpētē un attīstīšanā.

Serengeti – Kenny Dennis LP
Kā pilnīgs stulbenis mēģināju gūglē sameklēt, kas tad ir šis Kenijs Deniss, kam veltīts vesels albums, bet tad noklausījos to vēlreiz un vēlreiz un sapratu, ka Kenijs Deniss ir Serengeti, Serengeti ir Kenijs Deniss, un es esmu izāzēts. Īsumā – ja ārkārtīgi vēlies dzirdēt retro hiphopa stāstu par kārtējo izdomāto Ziggy Stardust, tad vīlies nebūsi, Kenijam ir kičīgi bīti, baigā harisma un dīvains akcents arī, starp citu.

Sigur Ros – Kveikur
Bieži neesmu par viņiem tā teicis, bez izbaudīju “Kveikur” kā skaistu skaņu celiņu piedzīvojumu meklētāja filmai, kur takas ved no kalnu augšām līdz piķa melnām alām, caur kalnu pļavām, lejpus straujām upēm un iekšā klusos, plašos mežos. Iespējams, beidzot piepildījies tās, ko es no Sigur Ros gaidīju – tā ir fiziska dinamika, skaņu cilpas un bungu ritmi, kas dzen uz priekšu ne tikai viņu mūziku, bet arī iztēli, kas pagaidām ir vienīgā pasaule, kur varu ceļot tik vērienīgi. Vai arī vēl varbūt filmās...

Skagos – Anarchic
Lai arī neesmu teju nekāds tīras smagās mūzikas fans, Vankuveras atmosfēriskā melnā metāla duets Skagos šogad patīkami uzrunāja un netraucēja noklausīties divas, kopsummā vairāk kā četrdesmit minūtes garas smeldzīgas un bagātīgas melodijas, kas, nē, vismaz pusē no laika nav tikai zāģēšana un gārkšana; skanējums ir pat tuvāks postrokam. Puiši ir piestrādājuši ne tikai pie jaudas un megazāģa, bet tajā pašā mirklī arī pie dabai draudzīgām lirikām un civilizētas partitūras, un visā visumā ir ne tikai kārtējie anarhisti, bet pamatīgi romantiķi. Metāls tiem, kas neklausās metālu, t.i. man it īpaši.

Snoop Lion – Reincarnated
Bet tur ir kaut kas lielisks! Protams, producenta darbs, pieredze, moderns skatījums var izglābt daudz, “Reincarnated” var būt pielāgots masu kultūrām, slavenību atklāsmju laiks liekas kā veiksmīgs mārketings (un iespējams ir vien absurda ilūzija) un no vēlamā “back to the roots” iznācis “i don't care about the roots”. Tomēr tās ir 17 regejpopa dziesmas augstākajā produkta raudzē (nu, teju visas) un svaigā populārās mūzikas dižgara vērīgās acs skatījumā. Bet, lai arī kā “Reincarnated” nepatiktu, tas tomēr spēj sagādāt to īpašo regeja groove visu laiku, un tas ir fakts.

Stephen Vitiello + Molly Berg – Between You and The Shapes You Make
Vērtīgi atgādināt, ka šis elektroakustiskais albums būtībā ir saplānots, tomēr melodiju, partiju un motīvu iestāšanās ir tīri laika sajūtu līmenī, tāpēc “Between you and the shapes you make” spēj pielāgoties tai noskaņai, kas ir klausītāja pašreizējā realitātes mirklī un, kā vēsta ieraksta nosaukums, turpinot sekot klausītāja laika gājumam starp tiem. Pamatīga sapņu mūzika ar nelielu nemierīgu iejaukšanos, lieti noder arī dienaszagļiem un meditācijai.

Suede – Bloodsports
Cik aizgrābjoši teikt, ka kaut kas šajā gadā skan kā bērnība. Suede noteikti bija mana vissavādāk mīlētā grupa tīņu gados, tik savādi atcerēties, ka klausījos Breta Andersona spilgto vokālu kā kaut ko bendējošu un reizē dzīvības pilnu. Ja jautājums ir, vai Bloodsports ir pilns ar superhitiem, atbilde ir nē. Ja jautājums ir, vai Suede pērn atgrieza atpakaļ milēniumu, tad atbilde caur viņiem piedienīgu skumja prieka sajūtu ir – jā.

The Haxan Cloak – Excavation
Tā nav pabeigta cilpa uz “Excavation” vāciņa, bet tas noteikti ir cilpas sākums. Bobija Krlika pasniegtais auklas gals ir aicinājums uz nāvi, uz klusi un slāpēti ritmisku došanos tai pretī, kur tevi nepiemeklē šausmas un pārsteiguma efekti krītošu skeletu formā, bet gan kraukļi krēslainā upes gultnē, kas savām melnajām acīm auksti tevi noraugās, kamēr tu turpini slīdēt pa darvas tumšo ūdeni garām pat vēja pamestām lokācijām, kur skaņu rada saules aso staru bezgalīga graušanās planētas virsmā, līdz tumsa kā inde iesūcas ķermenī, sirdspukstu ritmā izdzēšot tavu esamību. Tu roc pats savu kapu, tu tajā iekāp un ar pēdējo ritmu dunoņu gaidi nākošo.

The Knife – Shaking the Habitual
No vienas puses The Knife savā atgriešanās albumā skan koncentrēti un pieradināti, no otras puses – pie velna krautroku, welcome techno! Protams, vien mazā daļā no trīspadsmit, pārsvarā supergarām un superinteresantām kompozīcijām, kurās atrodams pilnīgi viss no “The Knife” pagātnes ekstravagantās un unikālās darbības (vieglai līdzību sazīmēšanai neaizmirsīsim, kā skanēja “Tomorrow, In a Year” rokopera), plus vēl daudz vairāk arābu un tuvo austrumu kultūras, nekā būtu to paredzējis. Nosaukums “Shaking the Habitual” noteikti lieliski atspoguļo savu būtību – The Knife nopietni sašūpo zemi zem kājām.

The National – Trouble Will Find Me
Beidzot arī The National ir iekarojuši varbūt vēl ne manu sirdi, bet pienācīgu vietu manā ikgadējā mūzikas sarakstā, UN lielā mērā pateicoties arī tam, ka Meta Berningera vadītā skumjo un inteliģento pilsoņu grupa šogad krietni pārspējusi savus iedvesmotājus un, manuprāt, vienā kulītē liekamos Tindersticks. Tiešām, lai arī “Trouble Will Find Me” ir nedaudz par garu vienam normālas skumjuma pakāpes cilvēkam, tomēr ieraksts ir saldi patīkams un rada pieradumu līdz ar katru nākamo atkārtošanos.

These New Puritans – Field of Reeds
Kamēr šī apskata ievadā minētās nobriedušās zvaigznes (un ne tikai) vēl aizvien mēģina iekarot sabiedrības simpātijas ar ballīšu hitiem, tikmēr angļu trīs “jaunie puritāņi” turpina atklāt arvien jaunus ceļus, kā mūzikai nepazaudēt savu māksliniecisko nenovērtējamo vērtību. Lai arī liekas, ka mūzika ir kas galēji neatkarīgs, tā tomēr vienmēr ir bijusi mākslas forma, vienlīdz liberāla, vienlīdz ietekmīga un estētiska un, nedrīkstam aizmirst, viena no vecākajām mākslas formām ever forever. Klausoties “Field of Reeds”, sirdī reizē uzvirmo gan prieks, gan skumjas, gan cerība – kas būtu noticis ar mūziku un mums, ja mūsdienu jaunatne vairs nerakstītu ko tādu, kas notiks ar mums, ja tādas vērtības kā “These New Puritans” nogurs, izdodot fantastisku albumu pēc albuma, un neizturēs...

Thundercat – Apocalypse
Kur roku pieliek Flying Lotus, tur zelts nāk ārā. Taču no otras puses – pats zelts jau ir tur apakšā. Rezultātā rodas albums Apocalypse, kurā abi multimaestro sametas kopā, lai uzspodrinātu laikmetīgā r'n'b, soula, fanka un eksperimentālās elektronikas draudzību – viens no vokālās un baslīnijas, otrs no instrumentālās un producēšanas puses. Kungs, apžēlojies, palaist garām šādas zemās arpeggio partijas...

Tim Hecker – Virgins
Drone, experimental electro un ambient mūziķis Tim Heckers mēdz veikt lielākus un mazākus sadarbības projektus (piemēram, ar Danielu Lopatinu a.k.a Oneohtrix Point Never), kas varbūt nesanāk tik spilgti, tomēr katru reizi, arī ar pieminēto, pēdējo kopdarbu kaut kas viņa izpildījumā, saglabājot seismiskas, tehtoniskas telpas skumjas, mainās uz pavisam citu, šoreiz, atkārtojošu, tramīgu taustiņmelodiju cilpu pusi. “Virgins” kopumā tā arī skan – nevis trausli, maigi, kautri, nepieredzēti un pavasarīgi (kas arī nav izslēgts!), bet gan izmisīgi, neapdomīgi, nolemti, bailīgi, pretestīgi un sāpīgi. Tieši tā, kā man Heckers māk vislabāk.

Tomonari Nozaki – North Palace
Kad “The Caretaker” nedod ziņu un Viljams Basinskis kļūst garlaicīgs, ir vajadzīgs kas atsvaidzinošs un nedaudz jaudīgāks, un tāds, lūk, ir Tomari Nozaki un viņa analogo cilpu ambient drone, kas stājas pirmajās rindās ne tikai pārstāvot, bet aizstāvot un attīstot savu mūzikas novirzienu. Atšķirīgā burvība no jau nosauktajiem ir tāda, ka Nozaki nebaidās no klusuma vai elektrisko ierīču tukšgaitas vai klusgaitas šņākoņas, tādējādi palīdzot iestāties kādam spēcīgākam motīvam un vispārējai telpiskai (lasīt – maigi seismiskai) sajūtai.

Trentemøller – Lost
Trentemøller pēdējais darbs brīžiem atgādina kaut ko no “Get To France”, ko 1984.gadā kopā ar Megiju Railiju izpildīja Maiks Oldfīlds. Lai arī laiki mainījušies, ģitāras solo partijas teju simtprocentīgi pārgājušas uz sintezatoriem, tomēr gotika paliek. Pat palielinās, “Lost” izskanot kā šīs nosauktās kompozīcijas un, piemēram, “Bat For Lashes” aizpagājušā albuma “The Haunted Man” drūmās ritmikas summai. No vienas puses mainīgi enerģisks IDM, no otras – gotisks juteklisks dziedājums, kas kopsaucējā skan baigi labi.

Ty Segall – Sleeper
Tai Sīgals ir pilnīgs sētas rokeris. No grunge līdz garage, no punk līdz heavy rock, bet tad... Bet tad iznāk “Sleeper”, un, šķiet, tas ir pēdējās dekādes labākais akustiskais ne-popa albums. Nē, klausoties es pat iztēlojos, ka dzīvoju līdzi Deividam Bovijam, Grateful Dead, Timam Baklijam, Neilam Jangam un tik daudziem citiem pašos labākajos laikos – septiņdesmito sākumā, un arī tad konkurence nerādās tik saspringta, kā liktos. Jo Tai Sīgalam ir izdevies notvert tā laika esenci pašam savās desmit dziesmās, un kā lielam hipijlaiku fanam, man ļoti, ļoti patīk, kā skan šī esence, ļoti.

u-Ziq – Chewed Corners
Nevar izteikt, cik ļoti man derdzās µ-Ziq, kopš pirmo reizi izdzirdēju 1997.gada “Lunatic Harness”. Un šī sajūta man turējās prātā līdz pat mirklim, kad pie manis nonāca pērnais veikums. “Chewed Corners” ir tiešām krāsains IDM ar piedzīvojumiem bagātu klausījumu, un neviļus jāņem savi vārdi atpakaļ – ja ne par “Lunatic Harness”, tad noteikti par µ-Ziq kā ļoti profesionālu elektronisko motīvu radītāju.

Unknown Mortal Orchstra – II
Šī bija mana pirmā reize, kad izdzirdēju Rubana Nilsona balsi un viņa apvienībai tik tuvo lo-fi kasešu atskaņotāja skaņu, un pirmā doma bija – The Beatles un Devendra Banhart. Pirmkārt, bītli, jo “II” melodijām piemīt tāds pats orientāls, lipīgs skanējums kā bītlu pēdējiem albumiem, un, otrkārt, Devendra, jo šīs melodijas Nilsons izdzied ar tādu jauku ņaudēšanu caur nedaudz psihodēlisku, seksīgu ģitārpriekšspēli. Galu galā “II” ir pieradinošs popa albums, kas tomēr nemaz nav pops.

Vampire Weekend – Modern Vampires of the City
Nu labi, labi, lai arī no sākuma tāpat kā pret iepriekšējo “Contra” biju krietni skeptisks par Ezras Kēniga Babilonas dziedājumiem, viņa tā jau spilgtās balss dažbrīdējo pārspilgtināšanu ar vokoderiem un visādā ziņā tādu savādu pašpārliecinātību un digitālo infantīlismu, tomēr beigu beigās “Modern Vampire of the City” ir kaut kas vienkārši ģeniāls. Un šis “superalbums” noteikti ir daudz spilgtāka mūzikas parādība šogad nekā “Arcade Fire”.

White Denim – Corsica Lemonade
Baltais džinss vēl aizvien ir modē un izklausās kā pārāk progresīvu kovboju dienvidroks no 1972.gada, ietekmes jūtamas gan no The Band, gan Lynyrd Skynyrd vai The Guess Who, un, paldies dievam, ka tā. “Corsica Lemonade” pat nav softdrinks, bet kārtīgs kokteilis, ko patīkami klausīties tiem, kas ar sirdi vēl aizvien ir četrdesmit gadus atpakaļ; protams, tie laiki nav atkārtojami, tomēr šis albums dara visu iespējamo, lai, kā saka – not to loose the vibe.

Wigsplitaz – Represent the Dead
Ja kādam nav ne jausmas, ko nozīmē zombijreps un kā skan zombijreps iztēlotai zombijfilmai, tad šis konceptalbums būs lieliska atbilde visiem šiem jautājumiem (un, kas to zina, kādiem vēl). Bet ja nopietni, tad Wigsplitaz ir ļoti biedējoši veiksmīgs retrohiphopa un dobja repa krustojums un visnotaļ būs interesants gan tiem, kas vēlas saklausīt tekstos iepīto scenāriju, gan ironiju par vecajiem laikiem vai vienkārši labus bītus ar laimīgām beigām!!!

Wrekmeister Harmonies - You've Always Meant So Much To Me
Tiešā nozīmē šis albums ir milzīgs, 38 minūšu garš metāl-drōn-post-akademik-kosmosroka monoskaņdarbs, kas skaisti un cildeni apspēlē tikpat poētisku un cildenu nosaukumu – tā ir kā piedošana, kā lūgšana kam augstākam, mīlestībai, ģimenei, reliģiskai figūrai vai kam citam, bet ar tikpat augstu nodošanos, upurēšanos un mīlestību. Ja klausītājs ir atvērts audio piedzīvojumam, tad šis magnētiskais eposs tikpat magnētiski noturēs prātu un iztēli līdz pašām fināla arfas klusajām izskaņām pēdējā, trīsdesmit septītajā minūtē, kad laiks jau kļuvis mazsvarīgs.

Xenia Rubinos – Magic Trix
Ja šogad ir kāda avangarda meitene, ko varētu precēt un reizē neprecēt (jo viņa ir labāka par tevi), tad tā ir Ksenija. Šeit ir viss – spāniski runājošiem cilvēkiem tik tuvā ekstravagantā šizofrēnija un naivisms, nedaudz soul un jazz, rigtīgi daudz kontrolētu un nokontrolētu bungu, griezīgas skaņas un maiga, bagātīga balss, pops un pilnīgs nepops. Īsumā – nedaudz truls albums, kas reizē arī ir lieliskākā šī gada nepieradinātā indi sasniegums. Panikafē!!!!

Lieliski krājumi:

After Dark 2
Air Texture Volume III
Cosmic Machine: A Voyage Across French Cosmic & Electronic Avantgarde (1970-1980)
DDA\VA II (LV)!
John Talabot – Dj Kicks (mixtape)
Ebo Taylor Jnr. - Afrobeat Airways 2: Return Flight to Ghana 1974-1983
Saint Heron
The Outer Church

Patīkami skaņdarbi no vārgiem albumiem (vai arī tāda šogad nav bijis):

Actress - Voodoo Posse Chronic Illusion
ADULT. - Idle (Second Thoughts)
Akron/Family – Until the Morning
Anna Calvi – Sing to Me
Applescal - Thanks For Fun
Arcade Fire - Flashbulb Eyes
Arctic Monkeys – U R Mine?
Autre Ne Veut – Ego Free Sex Free
Benjamin Damage – Heliosphere
Bibio – Dye The Water Green
Black Milk feat. Quelle Chris - Ghetto Demf
Blue Hawaii – In Two
Bombino – Azamane Tiliade
Broadcast – The Equestrian Vortex
Burial – Rival Dealer
Clark – Alice (Redux)
Claude VonStroke - Dood
Cocaine 80s - Kuro To Shiro (The Flower Of Life)
Daft Punk - Get Lucky (feat. Pharrell Williams)
Dan Friel - Ulysses
Daníel Bjarnason – Over Light Earth I. Over Light Earth
DARKSIDE - Paper Trails
DeepChord - De Wallen
Destruction Unit – Bumpy Road
Devendra Banhart - Daniel
Dirty Beaches – Casino Lisboa
DJ Rashad – Feelin
DKSTR – Miami Deli
Drake – Tuscan Lather
Earl Sweatshirt - Sunday (feat. Frank Ocean)
Edward Sharpe and the Magnetic Zeros - Better Days
Ellery James Roberts – Kerou's Lament
Ethernet - Correction
Flume feat. Jezzabell Doran - Sleepless
Foals - Inhaler
Francis and the Lights - Like a Dream
Ghost Outfit - Killuhs
Gold Panda – Brazil
Helado Negro – Junes
Iceage – You're Nothing
Indians – I am Haunted
Instrumenti – Heartcore (LV)!
John Grant - You Don't Have To
Julia Kent – Kingdom
Junip – Light of Fire
Justin Velor - Galliano Rocks (feat. Jez Williams)
Justin Walter – Western Tears
King Krule - Foreign 2
Kodek – Future Now (LV)!
Laura Mvula – Green Garden
Little-Scale – Karate!
Lonnie Holley feat. Lillian Blades - Sun & Water
Lust For Youth - Perfect View
Lycia - Quiet Moments
Major Lazer feat. Laidback Luke & Ms. Dynamite – Sweat
Mayer Hawthorne - Where Does This Door Go
M.I.A. - Bring The Noize
Mick Harvey – Glorious
Mogwai - Jaguar
Mother Falcon - Dirty Summer
Mountains - Sand
Nguzunguzu – Foam Feathers
Nightlands – You're My Baby
Nobody - Third Charm
Noveler – No Dreams
oOoOO - Mouchette
Orchestra Of Spheres - Mind Over Might
Oval and Hana Kobayashi – Beige
Pharrell Williams – Happy
Phill Niblock – Feedcorn Ear
Phoenix - Entertainment
PVT - Shiver
Quasimoto - Catchin' the Vibe
Ras G - Ancestrad Data Bank
RL Grime - Shells
Robin Thicke - Blurred Lines feat. T.I., Pharell
RY X – Berlin
Ryan Hemsworth feat. Lofty305 – Against A Wall
Sampha - Without
Shearwater - I Luv The Valley OH!
Shigeto – Ringlader
Syclops - A Blink of an Eye
The Delta Mirror - Goldfish
The Dodos – Stranger
The Field – They Won't See Me
The Heliocentrics - Wrecking Ball
The Joy Formidable – This Ladder is Ours
The Range - The One
Tindersticks - Friday Night
Toro Y Moi – Say That
Ultraísta - Smalltalk (Four Tet Remix)
Umberto - Night Fantasy
VADi – N I G H T R I D E (LV)!
Villagers - Earthly Pleasure
Vondelpark - Dracula
Wampire - The Hearse
Wild Nothing – Ocean Repeating (Big-Eyed Girl)
Willy Moon - Get Up (What You Need)
Xiu Xiu - You'd Be So Nice
Yeah Yeah Yeahs – Sacrilege

2013.gada ekrāntapetes

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 08 Jan 2014 14:49:00 +0000

Pērnajā gadā man bija tas gods/laime/nelaime strādāt ar vismaz trīs portatīvajiem personīgajiem datoriem, un uz mirkli pat likās, ka nespēšu atcerēties visas ekrāntapetes, kas kaut kādā mērā raksturoja manas pagājušās 365 dienas un darbu tajās. Savā ziņā ekrāntapete šogad ir kļuvusi par manu radošo aktivitāšu spoguli, lietas, ko esmu pasācis, nonākušas arī uz desktopa, un man vēl aizvien nav ne jausmas, vai tās ir visas bildes, ko šogad esmu lietojis. Bet - tradīcijas jāturpina, tad nu Laimīgu Jauno gadu un, lūdzu!

saistītie raksti: 2012.gada ekrāntapetes

2011.gada ekrāntapetes

1. Lidmašīna pār Briseli.
Beļģija. 2012

2. Ubuntu Quantal Quetzal oficiālā ekrāntapete.

3. Fragments no ielu reklāmas.
Rīga

4.Ekrānšāviņš no "Trihars" performances.

Autors: Rihards Vītols

5.Decembris. Darbs no sērijas "Līnijgleznas".

6. Lol-fi eksperimentālās apvienības logo.

Mārtiņš Eņģelis, Eltons Kūns

7. Ziemassvētku egle.
3D modelis

Latvietis ir apjucis, un tas ir labi. Pārdomas par tēvzemes radošumu.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Mon, 02 Dec 2013 12:31:00 +0000

Priekšvārdi: šim tekstam bija jātop publicētam novembra vidū, reizē ar valstiskām sajūtām, pārdomām par zemi, nāciju, tautu, nākotni. Tomēr, pagātne iegrozījās tā, ka mēs visi šobrīd vēl aizvien jūtam šo sāpīgo griezienu, un būtu tikai un vienīgi nepamatoti, neētiski un arī neveiksmīgi izteikt savas domas pieminētajā laika posmā. Labs nāk ar gaidīšanu – teksts beidzot tiek atklāts jūsu vērīgajai acij.

Apskatot reiz jūnijā Galerijā “Centrs” izliktos latviešu tautu tērpus, nācās secināt, ka nekas radikāls laika posmā no 16.gs. līdz 19.gs. nav īpaši mainījies. Detaļas bija līdzīgas, līnijas un formas saglabātas teju tās pašas. Taču, atskatoties atpakaļ vēsturē, tie ir arī laiki, kas pāri šai teritorijai bija gājuši ne tikai krustneši, bet to turpināja zviedri, poļi, Krievijas impērija. Iebrauca vecticībnieki, ebreji, notika dzimtbūšana, monopola ticība katolicisms tika mainīts uz luterānismu, ko pēcāk uz teju visu 18. gadsimtu aizliedza zviedru Vidzemē, risinājās raganu prāvas, mēris, un tā var turpināt. Tas nozīmē, ka laika gaitā latvietim bijis jāpakļaujas gan sabiedrības, gan varas, gan identitātes maiņām, jātaupās un jācieš, jāmainās un jāpielāgojas, lai izdzīvotu. Tas nozīmē, ka mainīties vajadzētu arī paražām, tātad, arī tērpam, kas tad ir pirmais, ar ko pretimnācējs par sevi liecina. Kāpēc tas nav noticis?

Ir vecā labā leģenda, ka katrus simts gadus no Daugavas izlien gars un jautā, vai Rīga jau gatava, un, protams, katrs zina, ka atbilde ir “nē”, jo tajā mirklī, kad pilsēta būs pabeigta, šeit būs kas krietni vairāk par plūdiem Ogrē. Saskatu analogu situāciju ar Rīgu kā Latviju, jo, tāpat kā galvaspilsēta, šī zeme nedrīkst tikt pabeigta. Galēja mērķa nospraušana vai tā sasniegšana var būt gan biedējoša un izraisīt eiforiju un ekstāzi (ko tad darīsim pēc tam, kad viss jau sasniegts???), gan letāla, veicinot vispārēju, Vakareiropai bieži piedēvētu nogurumu, vienaldzību un pārapmierinātību, mākslīgumu, bailes no veselīgas ironijas un smiešanās par sevi un citiem, ko šobrīd Eiropā kā Orvela grāmatās jau paslepeni cenšas ierobežot Brisele, saucot to par “"Tolerances paraugstatūtiem" jeb “The European framework national statute for the promotion of tolerance”.

Latvietis ir apjucis. Vienmēr. Un, iespējams, tas ir labākais, kas mums ir bijis. Mirklis, kad mēs nesaprotam, kas mēs vēlamies būt, kad mēs nezinām, kā būs, un vienīgais, kas mums atliek, ir vienkārši neaizmirst pārliecību par sevi, atmetot glupu prātuļošanu un laika šķiešanu interneta komentāru sadaļās un turpinot celt bez gala un malas – darināt zemi kā Rīgu pēc savām vērtībām, kas daudziem uz pasaules jau zudušas, vienmēr nepabeigtu, jaunu.

Pēc mīlestības pret dabu, jūru, mežiem, pēc mīlestības pret dabisko, peldēm, ogošanu, tējām un Jāņiem, pēc mīlestības pret dabisko – zemainiem burkāniem, nepasterizētu pienu un ikdienišķu skaistumu, kas vēl aizvien ir noturīgs, ja vien netiek pārforsēts (kā vēsta jau XV gadsimta ceļotāju apraksti – piemēram, latviešu sievietes ir skaistākās pasaulē no dabas, ja vien nesāk krāsoties). Pēc mīlestības pret literatūru, jo mēs tomēr lasām (daudz, kaut gribētu, lai vēl vairāk), pēc mīlestības pret vārdu, teikām, dainām, dziesmām, pēc mīlestības pret dūraiņiem, vilnas zeķēm, siltiem džemperiem un gaisīgiem svārkiem. Pēc mīlestības pret tēvišķu bārdu un garām viegli sapītām bizēm.

(Ļoti svarīgi piebilst, ka nekad neesmu uzskatījis Latviju nevis kā savu valsti, bet gan Zemi – ģeogrāfisku, dabai piesaistītu vietu, augsni un manas mājas, kas nedrīkst tikt pakļautas politiskajām struktūrām, bet stāv tām pāri, vienojot visus, kas šajā Zemē dzīvo.)

Bet mēs joprojām esam apjukuši, jo mums nav sabiedrotā. Igauņi vēlas būt kā somi, lietuvieši gan vēsturiski, gan biznesā un pat dažbrīd mentalitātē vienojas ar poļiem, baltkrievi, gribot negribot, ir bijuši un ir spiesti būt kopā ar krieviem. Mēs nevēlamies būt neviens, zviedri ir pārāk tālu, Eiropa vēl tālāk un pārāk apmierināta, Krievija saistīta pagātnes rētām. Kas paliek? Apjukums un mēs paši par sevi. Apjukums un eksperiments.

Šobrīd mums ir tā lieliskā iespēja eksperimentēt pašiem ar sevi un mēģināt saprast, no kā tad mēs esam taisīti. Mums ir iespēja nesekot notiekošajiem procesiem, bet gan mēģināt apsteigt tos, kuriem sekojam. Tas nozīmē, ka jāstrādā radoši, tas nozīmē, ka nākotne ir kultūras, un tieši tajā dzimst mūsu potenciāls – Latvija var būt inovāciju valsts, Latvija var būt vieta, kur neaizmirst pagātni, ir tagadnē un domā par nākotni Kur risina zaļās problēmas, daudzas no tām novēršot jau saknē (tiesa, pagaidām ne vienmēr veiksmīgi), kur meklē jaunus radošus izpausmes veidus, jaunu vietējo kulināriju, sportiskos un akadēmiskos hobijus, atdzīvina un notur ilglaicīgas vērtības, atmetot patērētāju kultūras nevērtības.

Jo mūsu problēma bieži vien ir tā, ka mēs vēlamies būt kā kāds cits, nesaprotot, ka, ja sekosim kādam, tad būsim soli iepakaļ. Ja runāsim par to, kas notiek tagad, kāds mūsu vietā runās par to, kas būs rīt. Ja izsalkuši un padevušies tikai dekoratīvismam modē, stilā, dizainā, tomēr vilksim pērnās sezonas drēbes, kinoteātros skatīsimies aizkavējušos Holivudu (un Holivudu vispār), pirms pāris gadiem populāro trash stilu ar veciem padomju “veļikiem” nomainīsim pret smalkiem fiksētā pārnesuma velosipēdiem tā, it kā padomju veļiku nebūtu bijis. (Lai gan šobrīd man personīgi liekas pilnīgi vienalga, kādu riteni cilvēks brauc – galvenais, lai brauc un liek starp kājām brīvību un veselību.)

Kā pierādījums pavīd piemērs ar Rīgas jūgendstilu, kas arī, starp citu, pilsētā ienāca ar desmit gadu nokavēšanos (vismaz) ap 1898.gadu. No vienas puses tūristu gidi stāsta nodrillēto, apbēdinošo stāstu par Mihailu Eizenšteinu kā svarīgāko un teju vienīgo vērā ņemamo jūgendstila metru, tomēr Rīga nav slavena ar vienu ielu un piecām ēkām. Tā ir slavena ir to, ka piecpadsmit gados spēja radīt 800 ēku, kas spilgti pierādīja, ko pārstāv māksla. Mirklis, kad arhitekts zaudē statusu un cieņu, ja atkārto kāda fasādi un reizē, ja nespēj radīt ko īpašu. Mirklis, kad arhitekts ir ne tikai prasts grafiķis, bet mākslinieks, radot katru ēku kā jaunu procesu, eksperimentējot, jaucot stilus un meklējot identitātes, arī jauno latvietību. Spēlējoties, atrodoties radošumā. (Kad 1908. gadā tika apstiprināts Alberta ielas 11 ēkas būvprojekts, tās arhitekts Eižens Laube žurnālā „Zalktis” publicēja programmatisku rakstu „Par būvniecības stilu”. Tajā viņš aicināja studēt tautas lietišķo mākslu un „nogremdēties mūsu senču garā”, lai pēc tam šis gars „atjaunotā, spēcīgākā veidā” pārņemtu „katru no mums un visu mūsu dzīvi, mūsu darbus”. Tad arī būvmāksla iegūtu pilnīgi patstāvīgu un reizē latvisku raksturu. Vienlaikus arhitekts noraidīja jebkādu imitāciju un aicināja izmantot dabiskus būvmateriālus atbilstoši to īpatnībām.)

Un tieši tāpēc situācijai piestāv citāts no twitter profila @cilveksuzekrana: “Viņš atkāpās atpakaļ dzelmē kā vēzis, atkal sajuta ūdeni un, zinot sauszemi, iemācījās spārnus”. Un tieši to nozīmē arī Laubes vārdi – cilvēks, pēc kura padoma spilgti attīstījās nacionālais romantisms, pēc kura pilsētu lielākoties sāka būvēt tikai latviešu meistari, un tautas identitāte un simboli atspoguļojās pret garāmgājējiem kā atgādinājums – tie esam mēs, tā ir mūsu vēsture, un ja mēs turpināsim, tā būs arī mūsu nākotne (Tajā pašā gadā pabeidz Eižena Laubes izstrādāto ēku Brīvības ielā 62. Uz tās ir divi izciļņi – latvietis tur māju un latvietis tur statuju. Iespējams, atgādinot, ka mēs esam atbildīgi par to, ko ceļam, jo tā ir mūsu pils, tās ir mūsu mājas un templis, kā arī ēka vēl aizvien ir mākslas darbs; uzskatāmākais materiāls arhitektūrā ir skulptūra.) Ne velti šobrīd notiek atgriešanās pie XIX/XX gadsimta mijas stila, gaumes un askētiski dekoratīvās mākslas, akmens lauvām, rakstāmmašīnām, dzīves jūgendstila dzīvokļos vai mājās pie dabas, vai piepilsētās un, protams, atgriešanās pie velosipēda, kas Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija mūsu kultūras etalons (ričuks katram sestajam laukos un katram desmitajam cilvēkam pilsētā) To visu, piemēram, veicina Latvijas Veclaiku divriteņu klubs, organizējot gan retro un velo kultūras pasākumus nu jau visā Latvijā, gan pilsētas ekspedīcijas un, protams, Tvīda Braucienu. Paralēli notiek atgriešanās pie krāšņas uzdzīves publiskos un privātos namos ar erotiku un bez, bārdām un ūsām kā Baza Lurmena filmās, Šerlokā Holmsā, uzliesmojušajā folkmūzikā vai pavisam vienkārši, nu jau pagājušā hipsteru ērā, ko pavisam drīz noteikti varētu aizstāt kas pasaulei pavisam svaigs un, kāpēc ne, tieši no Rīgas.

Protams, vienmēr ir bijis jautājums, kas tad tā māksla tāda ir. Kāds ir teicis, tā ir spēlēšanās, kāds, ka tā ir jebkāda radoša darbība procesā, citi - radošums bez mērķa. Lai arī kāda būtu absolūtā patiesība, iepriekš nosauktais pilnībā atbilst tam, kāda ir tā Rīga, kas nedrīkst nogrimt – nepabeigta, celtne ar virzienu, bet bez smailes. Jo cik gan interesanti ir spēlēt futbolu, jau zinot rezultātu, cik gan interesanti ir cīnīties, zinot, ko kurš pieveiks (šādās, iepriekš sarunāta rezultāta tradīcijās uz ilgu laiku arī izdzisa, piemēram, bokss)? Cik daudzu cilvēku kaut vai tajos pašos Anšlava Eglīša grāmatā “Homo Novus” aprakstītajos trīsdesmitajos gados beidza “spēlēties”, kad sāka strādāt par etiķešu “štancētājiem” un nolika krāsas un otas lādēs sakalšanai, lai atražotu sevi patērētāju modelī, iekļautos konveijerā, spēli nomainītu pret karu un ciešanām?

Mākslas aspekts, runājot par jūgendstilu, tiek pieminēts gluži jauši – tulkojumā no franču valodas šī stila nosaukums turpina nest tās vārdu – art nouveau jeb jaunā māksla. Jūgendstils bija arī periods, kad attīstījās Latvijas un latviešu glezniecība, tradīcijas, nostiprinājās literatūra, līdz ar to arī sabiedrības doma, tomēr zeme vēl aizvien atradās nebrīva svešā valstī, lai arī ar stabilu un attīstītu pamatu (vismaz Latvijā Imperiālās Krievijas laikā). Tieši šobrīd atkal ir tas mirklis, kad pagājis vien nedaudz gadu, kad mums ir kāda noteikta brīvība (t.i. brīvība - balstoties uz pāris noteikumiem, rīkoties, kā vēlamies), un atkal vērojama uzplaukuma cerība. Nevar noliegt, ka šobrīd esošo “apjukuma turpinājumu” ir ietekmējusi sabiedrības apnicīgā šķelšanās un ekonomiskā krīze ar pēcsimptomiem (kad ironiskā atbilde, pajautājot, ko darīt, ja nav darba, bija – iet mācīties). Tomēr, līdzīgi kā Islandē, kur krīzes laikā uzplauka elektroniskā mūzika un alternatīvais tūrisms, arī šeit netrūka radošo izpausmju, tieši pretēji – to skaits palielinājās vai izmainījās kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi, pieauga entuziasms un skaidra bilde par to, kādas nišas līdz šim bijušas brīvas (par to, vai cilvēki no krīzes ir ko mācījušies, man tomēr būs grūti spriest).

Eksperimentālā mūzika, underground skatuve, elektro, noise, ambient, jazz ir augstā līmenī un turpina attīstīties, varbūt pat augstākā nekā būtu cerējis, ņemot par piemēriem Skaņu Mežu, SKYR, Rasolu, Radio Naba, arī Rīgas Ritmus u.c. (dodoties uz Latviju 28.novembrī, vācu eksperimentālais orķestris “Andromeda Mega Express Orchestra” trīs nedēļas iepriekš presei paziņoja, ka nevar vien sagaidīt iespēju spēlēt šajā “mūžīgi mainīgajā un dinamiskajā pilsētā, pilnā ar radošām un aktīvām dvēselēm”).

Vēl iepriecinošāk vērot, kā teju katru ceturtdienu, piektdienu un sestdienu teju visas vakarā strādājošās iestādes, sākot ar kafejnīcām, beidzot ar bāriem un klubiem, vēlas redzēt dzīvās grupas (un tās patiešām ir apmierinošā skaitā) vai dzīvu cilvēku aiz ierakstu kalniem. Latviešu mākslinieki regulāri tiek novērtēti par savu dziļumu, dabiskumu, un neviltotību, kaut vai šobrīd aktuālajā Venēcijas Bienālē (ar Kriša Salmaņa un Kaspara Podnieka darbiem, kas izceļas ar savu naturālismu un šaipus Eiropai raksturīgo indentitāti, patīkamu pieticību un tāpēc saprotamību, skaidru vērtību) scenogrāfa Reiņa Suhanova regulārajos sasniegumos Prāgas scenogrāfijas kvadrienālē, privāatajā dzīvē pieticīgā, bet gleznošanā pārliecinošā Sergeja Djomina pēdējo mēnešu triumfs “Saachi” kuluāros.

Lai arī daudzi var iebilst, ka tā nav zeme, kurai nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, un tas ir tiesa. Tiesa varbūt ne par to, ka šī pēkšņi vairs nebūtu pienācīga vieta elpas vilkšanai, tas vairāk ir akcepts iebildumam, ka kaut kas nav kārtībā, bet tā ir vēl viena iespēja mums pēc kā tiekties, pēc kā liela un nozīmīga. Tikmēr, kamēr mēs turpinām būt apjukuši šajā jautājumā, šodien iespēja izpausties neskaitāmiem māksliniekiem turpinās, izstādoties desmitos galeriju vai mākslai atvērtu telpu, piedaloties Survival Kit, Baltajā Naktī, Art+Communication, Staro Rīga u.c. kultūras forumos. (Pēdējā notikuma radošā kvalitāte gan pēdējos gados liek šaubīties, vai tik šī “Rīga” jau nav izperēta par tālu, tāpat kā neveselīgā tendence, ka mākslinieks vairs nenozīmē neko citu, kā stilu vai piedēvētu, iespējams, pārvērtētu statusu. Nevar aizmirst arī “Staro Rīga” lielāko šī gada problēmu – mēs esam pārņemti ar sevi, notiek pārāk liela lokalizēšanās un pat provinciālisms, kad gaismas objekti, tajā dzirdamās un redzamās personas, uzrunā auditoriju, kas pārsvarā ir “latvietis parastais”, nevis “pilsētas viesis parastais”. Kā izņēmums ir Vērmanes dārza interaktīvā instalācija “Diriģents”, kurā var iesaistīties visi neatkarīgi no tautības, vecuma, rases vai pagātnes, un tas ir lielisks piemērs veiksmīgai turpmākajai darbībai).

Pēdējā laikā spilgti izceļas mūsu radošie kvartāli, draudzīgās komūnas ap ielām un mājām, kas vieno biznesu un sabiedrību kopīgos svētkos un idejās (Miera iela, bēdīgi slavenā Alberta ielas 11 komūna, Birojnīca, Kalnciema kvartāls, Spīķeri, Valdemāra pasāža u.c.), lai arī apjukumu rada nepieaugušas demokrātiskas valsts lielākais zemūdens akmens – nauda (Totaldobže tikko ir aizvērusi durvis, par jaunām, lētākām telpām jau domā kim?, Tabakas fabrika ir kā nezināma priekšā utt.) Tāpat pienācis mirklis, kad liekas, ka ar Rīgas burvīgajām ēkām kaut kas nav kārtībā un aktivizējas organizācija “Free Riga 2014”, kas pievērš uzmanību vēl nenovērtētajām, apbružātajām arhitektūras vērtībām un ērtībām, meklējot tām jaunu pielietojumu. Tomēr šīs akcijas un jautājumi veicina ne tikai apjukumu, bet arī rada augsni domāt, mainīt, diskutēt, veicina tieši to, ko mums vajag – savstarpējā kulturālā mantojuma apmaiņai un celšanai.

Šādā garā attīstās alternatīvais Rīgas un Latvijas tūrisms, sākot ar hosteļiem un to netradicionālajām un valsts atpazīstamību veicinošajām izklaides iespējām (bobslejs, piedzīvojumu izbraucieni, šaušanas sports, laivu braucieni u.c.), beidzot ar tādā spēcīgām un atpazīstamām organizācijām kā “Riga Out There”, “Riga Free Tour” un, pats galvenais, alternatīvā tūrisma telpu “Riga Explorers Club”, kas sadarbojas un apvieno iepriekšminētās iespējas, pie reizes piedāvājot citus neskaitāmus maršrutus pa Rīgu un Latviju tikpat neskaitāmos veidos.

Par spīti cīņai par atbalsta kripatām, mazais latviešu kino (ar dokumentālo priekšgalā) turpina nostiprināt pozīcijas inteliģentas kinematogrāfijas panteonā. Pateicoties nevalstiskajiem teātriem, Alvim Hermanim, Viesturam Kairišam, arī Valteram Sīlim, Jaunā teātra institūtam u.c., latviešu teātris un režija ir plaši pazīstama Eiropā un aiz tās (piemēram, tikko itāļu “Ubu Awards” nominētā Hermaņa “Oņegins.Komentāri” Labākajai ārzemju izrādei), strauja attīstība notikusi modernās dejas un horeogrāfijas virzienā, un grūti nepamanīt tā ienākšanu teātrī ne vien kā tikai eksperimentālu vēsmu. Turpretī, latviešu akadēmiskās mūzikas tradīcijas, lai arī dzirdēts, ir pārāk konservatīvas mūsu laikiem, tomēr arī tās ilgi spējušas izsist neskaitāmus diriģentus, instrumentālistus, operas vokālistus u.c. darbiniekus slavas zenītos, jo tā laikam ir mūsu pacietība, čaklums un, acīmredzami, vien tikai iekšēja, pārāk kautra, un nepietiekami atbalstīta mīlestība pret mūziku, kas galu galā liek noticēt mērķim.

Protams, es varētu turpināt par to, cik ļoti šo situāciju iedragā naudas trūkums un dažiem, tieši pretēji, naudas tīkamā smaka, ideoloģiskās domstarpības, nedrošība nodoties brīvdomāšanai. Tomēr reti dzirdēts, ka kāds no mums apstātos. Konceptuālās mākslas lietpratējs Ivars Grāvlejs intervijā starptautiskajam mākslas portālam no Latvijas arterritory.com reiz teica, ka māksliniekam vajadzētu beigt strādāt tad, kad viņš ir veicis savu pavērsienu mākslas pasaulē, vai vairs nespēj radīt neko jaunu. Latvieša lielākā svētība ir šaubas. Un, kamēr mēs šaubīsimies, vai esam sasnieguši to, ko vēlamies, tikmēr mēs iesim tālāk. Tikmēr mēs būsim MĒS paši.

Galu galā, atgriežoties pie sākumā pieminētajiem tautas tērpiem, vēl aizvien ir prieks redzēt to saglabāšanu, vēl pietam dažādās versijas. Prieks apjaust, ka katrs novads, katrs rajons vai apgabals šajā mazajā teritorijā turpina savu specifiku, lai gan vien sanākšanās, bet tomēr. Taču svarīgākais ir tas, ka mums vēl aizvien nav “Latviešu tautastērpa”. Mums ir Abrenes tērps un Nīcas, mums ir Sēlijas, Piebalgas, Kuldīgas, Rucavas un Alsungas versijas, bet ne viena universālā tērpa (nerunāsim par vienojošajām sastāvdaļām kā svārkiem, brunčiem, ņieburiem vai aubēm, kas, starp citu, arī pastāv ne visos komplektos). Un, kamēr vien mēs spēsim saglabāt šo dažādību un autentiskumu arī sevī, tikmēr Latvija kā zeme taps vienmēr. Tikmēr mēs uzdosim jautājumu kas MĒS esam, klusiņām jau zinot atbildi – mēs varam būt jebkas.

p.s. Uz mirkli taču varam padomāt par nākotni, kas nemaz nav tik peļama. Kā būtu ar saules paneļiem uz jumtiem, kā būtu ar tūrisma velosipēdu atgriešanos, lai brīvajā laikā var aizbraukt pie dabas, kā to trīsdesmitajos darīja Koknesē un Mazsalacā, kā būtu ar mākslu, kurai mēs vairs nemeklējam formu vai politisko piedūrienu, bet gan vērtību, auru, totēmismu, ar mākslu, kas neizdziest no apvāršņa pēc gada kā Pedvāle, bet sasniedz kādu grupu un liek tai līdzdarboties, pieradina mūs pie radošuma? Kā būtu ar vairāk stundām pamatskolās un vidusskolās, mācot bērniem par mākslas, kreatīvisma, zinātnes vēsturi, ļaujot viņiem pašiem veikt savus eksperimentus, pētīt savu jomu, izstādīt mākslas darbus, īstenot mākslinieciskus projektus, uzvest SAVA teātra performances, doties ceļojumos un nebaidīties izpausties – saprast, ka māksla ir tas pats, kas elpot, kas 2x2, kas lasīt.

Kā būtu ticēt un strādāt pie tā, ka nākotnes māksla varētu but ne tikai kāda digitālā, virtuālā vai tīklā eksistējošā, bet gan nano māksla vai kvantu māksla – mikroskopā, visumā, smadzenēs, jo Latvijas jaunie tehnoloģiju censoņi sevi turpina pierādīt, ir ārkārtīgi aktīvi tieši open-source jeb brīvpieejas koda lietošanā un attīstīšanā ne tikai mākslai, bet arī zinātnei. Ka video, fotogrāfija, glezna, skaņa, teksts var tikt izdrukāti no smadzenēm, ļaujot mums atrast laiku meklēt ko īpašāku, ko transcendentālāku?

Kā būtu, ja māksla kļūtu nemateriāla kā agrāk dainas, teikas, dziesmas un darbs radītos grupā, veicot kopēju uzdevumu un iegūstot vienu mācību? Kad mākslas auditorija vairs nav skatītājs, bet gan tās radītājs. Kad tā ir kolektīva, ļaujot iesaistīties arvien vairāk flašmobos, grupu fotogrāfijās u.c. formās, kur cilvēks kļūst par procesa sastāvdaļu un iegūst no tā (piemēram, Romāna Ondaka “Measuring the Universe” darbs, kur darbs rodas, cilvēcei “esot uz vienu roku”; Baltijas ceļš, kas ir pasaules, iespējams, slavenākais radošais mākslas protests, un tam nepastāv stabila forma – tā rodas mirklī, vieno visus, izdziest un paliek atminama pasaules atmiņā; Dziesmu un Deju Svētki, izskan, izdejo, un paliek kā kopējā identitātes vērtība. Apdziedāšanās Jāņos, kas ir tīra improvizācija, neļauj zaudēt valodas bagātību un to attīsta, tomēr zaudē formu, tiklīdz izdziest ugunskurs)? Atliek vien pieminēt vienu mazu niansi – folklora nav tā, kas ļauj atcerēties, folklora liek neaizmirst.

Kā būtu ar mākslu, kas atkal tik tuva Stounhedžai, Lieldienu salām, mūsu pašu maģiskajam Edvardam Liedskalniņam un viņa Koraļļu pilij, jau pieminētajai fantastiskajai Pedvālei un ArhStojaņije Krievijā pie Ugras upes, vieta, kur atgriezties vai doties, lai atdzimtu, atmostos, saprastu, saņemtos? Kā būtu ar mākslu, kas neprasa cilvēka klātbūtni, kas nezinātājam liekas pārcilvēciska? Māksla, kas ir mīkla, enigma, kas ir acīmredzama, ar visām maņām uztverama, bet ar laiku neatšifrējama. Māksla, kas atklāj parasto, bet nezināmo kā uz palielināmā stikla, māksla, kas padara mākslinieku par magu, burvi, pareģi, mesiju?

Es šobrīd tikai skaļi domāju un varbūt esmu naivs, bet, kā būtu, ja mēs priecātos, ka esam nedaudz apjukuši?

Nepiespiests komentārs par izrādi “Ekonomikas teorija nejēgām”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 20 Nov 2013 14:41:00 +0000

Pēc Amunda Sjēlie Svēna (Amund Sjølie Sveen) referētā es, nebaidos šī vārda, esmu kapitālisma izdzimtenis. Viss, ko daru un ko pelnu, ir mūzika un runāšana vienā laidā, un ikdienā bieži izvēlos mīlēšanos, nevis darbu, darbu, darbu. Pie reizes – man nav iPhone, es nepatērēju gaļu, un nevienam, pat ne bankai, neesmu bijis parādā ne fiziski, ne ar karti (ja tā padomā, atceros pāris čaļus, kas ir parādā man, bet tas jau cits stāsts).

Arī man tāpat kā daudziem citiem patīk jaunas, aizraujošas lietas, tomēr, atšķirībā no vairākuma, es cenšos tās meklēt idejās, literatūrā un ceļošanā, lietās, kas no pasaules nepaģēr tik daudz, vai arī slīgstu vēsturē, nemēģinot noplēst kādu labumu no nākotnes. Atzīstos, es esmu sapņotājs vairāk nekā praktiķis. Starp citu, kādā sarunā ar mākslinieku Reini Pētersonu sapratām, ka mēs būtu bezgala laimīgi, ja katram laimētos iegūt leģendāro Landroveri kā kādreiz televizora džungļu trophy pārraidēs, kur puiši ar balto policistu džipu izbrauc plančkas, plēš liānas un neiestieg tuksnesī. Tomēr, pats galvenais, runa nav par auto vipārībā vai dizainu, ne unikālu, ne dārgu – landrovers mūsu acīs ir praktiskuma un lietderīguma etalons, ko pie reizes nevar iznīcināt, tieši tāpat kā trīsdesmit trešo nokiju, automašīnu “Pobeda” vai vectēva kurpes. Savā ziņā baltais rietumu “bobiks” ir vecās, ilgkalpojošās, funkcionālās un patērēt vēlmi mazveicinošās pasaules simbols.

Tomēr, kā to varētu saprast vairākums, šobrīd mēs dzīvojam pretējā, “patērē un pērc, un pārdod – cik ātri vien vari” pasaulē. Un, ja paši nejūtamies ietekmēti, tad, piemēram, tuvie un talie rietumi un lielās nācijas ar amerikāņu sapni priekšgalā patērē uz velna paraušanu un būvē smilšu pilis uz kredītiem, ikgadējas ierīču nomaiņas, pastāvīgām bailēm par visu, sezonālām apģērbu kolekcijām un patēriņa, patēriņa, patēriņa. Varbūt šī dzīvesstila pēdējais piliens bija ekonomiskā krīze, varbūt tāds vēl nav nopilējis. Galu galā, mēs noteikti uz to ejam, ja nesākam domāt ar galvu ne tikai par sevi un savām vajadzībām, bet arī par paralēli notiekošo. Laikam jābeidz dzīvot Sartra pasaulē, kas jau pierādījusi, ka cilvēks mēdz neidentificēt sevi ar, viņa gadījumā, attēlā redzamo - tas, kas ir citur un nav šeit, var nebūt vispār. Šobrīd liekas, ka cilvēce mainīsies vien tad, kad patiešām sāks just to, ka viss, ko izmetam, nekur neizzūd, turpina eksistēt un atgriežas. Ka viss, ko gribam, mēdz būt “atņemtais viss” kādam citam, un tas notiks, kamēr vien būsim atkarīgi no patēriņa, patēriņa, patēriņa.

“Ekonomikas teorija nejēgām” ir ārkārtīgi skaisti sabalansēta informācija par naudiskajiem procesiem un to ietekmi laika gaitā, tomēr redzesloku ekonomiskajā kalambūrā būtiski un šokējoši nepaplašina. Turpretī, pēc lekcijas-izrādes tikai nejēgas neuzdod jautājumus sev, varbūt pat pēc iespējas vairāk un pēc iespējas grūtākus. Vai es esmu no šī ekonomikas modeļa atkarīgs (kapitālisms, patērētāju kultūra, cilvēces egoisms, industriālās revolūcijas augļu baudīšanas modelis) un, cik ļoti? Vai es varu sevi mainīt, parādīt pretestību un veikt izmaiņas vismaz sevī? Vai Svēns ir pierādījums tam, ka cilvēks var kritiski un objektīvi novērtēt lietas, vismaz uz stundu būt no varas neatkarīgs un reizē nodarboties ar pilnīgi nepieradinātiem perkusiju un video eksperimentiem?

Daudzu lietu atbildēšanai un konstruktīvai paskaidrošanai Svēns vienmēr atrod kādu grēkāzi. Pēdējo reizi, kad viņu redzēju, tas bija Norvēģijas baltkrievs, Eirovīzijas uzvarētājs Aleksandrs Ribaks, šoreiz neskaitāmas reizes lekcijā parādās Apple. Un nav jau arī garām šauts - Stīva Džobsa patērētāju kultūras šīberēšana vairāku gadu garumā ir novedusi ne tikai pie skārienjūtīgā ekrāna teju katram pirmās pasaules cilvēkam, kas garāks par metru, bet arī miljoniem cilvēku iedomu, ka ir jāpērk katru gadu, jauns, dārgāks un ar derīguma termiņu. Iespējams, tā ir pašu Apple vai pašu patērētāju vaina un padošanās nokļūt šādās dzirnavās, vēloties iegūt pēc iespējas spicākus rīkus, jaunākus modeļus, prestižu citu acīs (jau kur tas laiks) un vienkārši uzķeroties uz piedāvājuma un reklāmas valdzinājuma. Pilnīgi noteikti Džobsa veikums ir ārkārtīgi ērts rīks arī Svēna rokās, ar ko viņš spēlē izrādi tikpat labi, cik akmens ksilofonu, kamēr mēs uzķeramies uz viņa harizmatiskās personas, kā baznīcēni klausāmies viņa sprediķī un veramies fināla starptelpu celojumā.

Taču šie ir tikai vārdi, un, lai kāda būtu mana subjektīvā nostāja, Amunda Sjēlie Svēna teksti ir prāvietiski, viņa ritmiskās atkāpes ironiskas, pieeja vēl aizvien kritiska, un viss kopā - gan pret pasauli, gan pret sevi. Slavojs Žižeks vēstulēs “Pussy Riot” ieslodzītajai dalībniecei Nadeždai Tolokoņņikovai min, ka “eksperti, pēc definīcijas, ir varas kalpi: viņi īpaši nedomā, tie tikai pielāgo savas zināšanas varas definētajām problēmām...” Un pat nav svarīgi, kā rokās ir stūre - tie var būt konglomerāti, vietvaras, armija, pat anarhistu grupējumi. Tomēr, kamēr vien būs cilvēki, kas nostāsies trešajā pozīcijā, kā to dara Svēns, tikmēr pasaulē notiekošajam būs objektīvs skatījums un tikmēr mums būs barība domāt un apsvērt, vai tas, kā dzīvojam, var turpināties, mums un mūs bērniem, un – vai mēs vispār dzīvojam sev vai sistēmai.

Un, lieki neko nerunājot, “Ekonomikas teorija nejēgām” ir objektīvs skatījums.

Publicitātes foto: Amunds Sjēlie Svēns

Eksperimentālais skaņu projekts no Latvijas - VADi izdod debijas mini albumu “N o F e a r EP”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 19 Nov 2013 15:27:00 +0000

15.novembrī pēc pusotra gada aktīvas darbības Liepājas/Rīgas eksperimentālās, ambient un lo-fi mūzikas projekts VADi izdod pirmo digitālo bandcamp ierakstu ar četrām dziesmām.

Psihoakustiskais projekts VADi (saīsinājums no “Vocals Are Dead technological”; arī WiRES) ir Mārtiņa Eņģeļa solo projekts, kas aizsācies 2012.gada pavasarī kā audiovizuāls organisms no četriem Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas programmas studentiem, tomēr ātri pārvēršoties par viena cilvēka eksperimentu.

Vadi, neatkarīgi no saīsinājuma, ir arī termins Hindustāņu un Karnātiskajā jeb klasiskajā Indijas mūzikā – tā ir dominējošā nots gammā, un, tieši vai netieši, VADu koncepts ir likt cilvēkiem aizmirst par visu apkārtējo, paļaujoties un nododoties nekam citam kā tikai skaņai, liekot tai kļūt par notikumu epicentru. Tāpēc projekts tiecas aizpildīt ne tikai muzikālo un telpas atmosfēru, bet arī patverties cilvēku prātos, liekot ieslīgt miegā, meditācijā vai, tieši pretēji, atmosties, piemēram, performancēs atskaņojot mūziku guļošiem cilvēkiem.

Albums “N o F e a r EP”, ir pilnīgi pretējs Mārtiņa Eņģeļa iepriekšveidotajām lauka ierakstu, musique concrete un elektroakustiskajām kompozīcijām, tas ir ritmiskāks un melodiskāks, un albuma skanējumā dominē beats, modulāro sintezatoru un ērģeļu skaņas. Svarīgi pieminēt, ka “N o F e a r EP” ir tapis, izmantojot tikai un vienīgi Linux Ubuntu™ vidi, strādājot ar tādām programmām kā AM Synth, Hydrogene, Audacity, VMPK, Rakarrack, Jack, kā arī iespēlējot dzīvos instrumentus.

VADu priekšnesumus bieži papildina viesmākslinieki, kas izpaužas “spoken word” jeb runas mākslā (Frédéric Demissine, īpašs projekts ar dzejnieci Dianu Lelis). Tāpat sadarbība notiek arī ar horeogrāfiem, veidojot mūziku Noras Melderes diplomdarbam, Elīnas Pampes dejas performancei Valmieras pilsētas svētkos u.c. darbiem; regulāri tiek sacerēta mūzika Jauno mediju mākslas programmas īsfilmām Liepājā. Mārtiņam Eņģelim ir īstenoti projekti arī vairākās kultūras telpās, piemēram, Francijas institūtā Latvijā, MPLab, RIXC un kultūras un kulinārijas mezglā “371”, kur VADi uzstāsies jau sestdien no plkst. 18:00-23:00 gaismas festivāla “Staro Rīga” ietvaros.

Kā vienu no VADi sākotnējiem iedvesmas stūrakmeņiem var nosaukt ASV dzīvojošos audiovizuālos gigantus “Soundwalk Collective”. Arī Mārtiņš Eņģelis, vērojot “SC” projektus, vēl aizvien turpina plānot līdzīgas audio ekspedīcijas un skaņas ainavu dokumentēšanas, lai iegūtu desmitiem stundu lielu materiālu nākamajiem darbiem, paralēli turpinot darbu arī pie vokāli eksperimentālā projekta “1988”, noise dubstep apvienības “cmyk” un vadot nakts mūzikas raidījumu “Mirklis pirms Miera” Radio Naba frekvencē.

VADi muzikāli ietekmējies no Ben Frost, Leyland Kirby, Richard Skelton, Sylvain Chauveau, Mountains, Nico Muhly, Kaspara Groševa, Peter Broderick, Deaf Center, Tim Hecker, Oneohtrix Point Never, Kyle Bobby Dunn un Jacob Kirkegaard.

Minialbumu “N o F e a r EP” no 15.novembra var noklausīties un lejupielādēt par velti vai izvēlētu samaksu vietnē: https://vadi.bandcamp.com/

Sekojiet VADi aktivitātei arī mūziķa soundcloud profilā: https://soundcloud.com/vadimusic

Nepiespiests komentārs par Dirty Deal Teatro izrādi “Labākais cilvēks Tahkurannā”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Fri, 14 Jun 2013 12:54:00 +0000

Pēdējās divas Andra Kalnozola dramaturģijas un savā ziņā arī režijas Dirty Deal Teatro izrādēs - “Laika Jautājums” (kopā ar UMKA.LV) un “Labākais cilvēks Tahkurannā” -, ir salīdzināmas ar pēdējā pieminēto ierīci – kakapults. Kamēr vienā tās pusē Radītājs atstāj savus sagremotos, apstrādātos, izmaltos un izsūktos ķermeņa izejas pārpalikumus (kas no otras puses ir labs mēslojums), tikmēr otrā pusē tas pats Radītājs uzmet visu sevi, lai atbrīvotos no iepriekš minētajiem pārpalikumiem diezgan primitīvā, bet ērtā veidā – pāri sētai kaimiņa dārziņā. Ja jautājums ir, kur atrodas kas, tad nav šaubu - “Labākais cilvēks Tahkurannā” noteikti ir iespaidīgā, tiešā un nesaudzīgā Radītāja pusē.

No sākuma jānorāda, ka abas izrādes ir kā diena pret nakti, taču, kā pieņemts bērēs un sezonas noslēgumos – runā labu vai nerunā neko. Tāpēc atliek vien “labākais cilvēks” (to vietas nosaukumu ir burvīgi dzirdēt, bet izrunāt ir kā dabūt dubultnelsonu), un ir jāsāk domāt, kas tad “labo cilvēku” padara par to tiešo un nesaudzīgo bliezienu, kas tik ļoti nav “Laika jautājums”?

Pilnīgi noteikti tas ir jau UMKA.LV iestrādātais un turpinātais rokraksts, tikai bez kompromisiem un dilemmām – “Labākais cilvēks” ir Kalnozola maģistra darbs un veikums gan režijā, gan dramaturģijā, un Kalnozols tad arī ir viens no spilgtākajiem UMKA.LV rokraksta veidotājiem. Tā pamatā teju vienmēr absurds un realitātes parodēšana, dažos mirkļos pat klaja atspoguļošana bez aizspriedumiem, norādot uz tām vietiņām, kur mēs neskatāmies vai pat izceļot apēnotos laukumus un pašu galveno galvenāko – PERSONĪBAS un personības attīstību. Jo, mirklī, kad uz skatuves radītā realitāte kļūst tāda pati kā “īstā”, draud sabrukt arī Kalnozola un Umkas visums – tas pēkšņi kļūst līdzīgs mūsu pasaulei. Ar pieņēmumiem bez pamata, ar skatu bez mērķiem un, tik bieži, ķermeni bez personības.

Izrādes “Labākais cilvēks Tahkurannā” galvenais tēls Madis (Ivars Krasts) ir ne tikai pietiekami aktīvs/neaktīvs priekš igauņa, bet caur dramaturģiju atspoguļo pašu režisoru un pieminēto UMKA.lv raksturu (tomēr uzmanību – šī izrāde nav UMKA.lv darbs!).

Bērnišķība un puiciskums, kas tiešām ir bērnišķība un puiciskums, nevis tikai centieni izklausīties bērnišķīgam un puiciskam. Tas ir nekaunīgs, pat banāls tiešums, ar kādu tiek sauktas lietas, pat nepamirkšķinot acis, jo viņiem pašiem no sevis vairs nav, ko kaunēties, un skatītājam spraigajā darbībā neatliek laika padomāt, vai kauns vai nē (a priekš kam?). Tas ir tīņu laiku jūtīgums, kas liek pārspīlēt, un pārspīlējumā dzimst tās hiperbolas, tās pārnovas, kas savā uzliesmojumā ir neprognozējamas vai to sadegšanas process ir iestrēdzis mūsu pašu pieklājības n-stūrī. Kā nekā – izrādē viņi visi ir neapdomīgi, sapņaini puikas (Ivars Krasts, Edgars Kaufelds un Jurģis Spulenieks; izņemot Lienīti Osipovu, bet viņa taču arī runā Kalnozola valodā).

Un tas strādā, tas viss strādā, jo Krasts strādā. Pēc pēdējās neatkarīgā teātra izrādes (Oļesjas Rubenes “Kroplī”) viņam iestrādājies tāds amizants, apjukušā/jukušā tēls, kas no vienas puses ir trauksmains, no otras puses koncentrēts un nopietns. Tieši “Labākā cilvēka” leļļu teātra etīdē Krasta absurdā nopietnība sejas vaibstos un tajā pašā laikā garīguma meklēšana scenogrāfijas detaļās ar pievienoto laika vērtību (Kristīne Vītola) un pāris totāla dumjuma etīžu piestāv viņam un tikai viņam. Laikam tikai Ivars var būt reizē izskatīgs, nopietns, inteliģents, smieklīgs un totāli dumjš. Un reizē nozīmē tā, ka visi īpašības vārdi uz sitienu raisās dažādos skatītājos un turpina dialogu pat šādā pakāpē.

“Labākais cilvēks” patiešām ir īsts dialogs. Saruna, kas risinās, darbība, kas notiek, kas neliek atslābt, kas liek gaidīt vēl un vēl notikumu pēc notikuma, sagadīšanos pēc sagadīšanās. Gaidīt kā bērnam, neapzinoties ne nieka no tā, kas varētu notikt, kā tas varētu beigties un apvainoties vien uz īsu brīdi, jo jautrība ir vērtīgāka kā lepnums - tās ir ne tikai leļļu teātra stiprā puses, bet arī Umkas un Kalnozola raksturs bīdīt lietas, veikt notikumu, piešķirt dzīvo nedzīvajam, mājīgumu nemājīgajam. Dziļdomība ir ietverta simbolos, bet kas gan tur var būt dziļdomīgs – nav vajadzīgs dziļi rakt, lai saprastu, ka cilvēks grib mīlēt un grib būt mīlēts, cilvēks grib sapņot un grib būt kāda sapņos.

Kalnozola un UMKA.LV raksturi ir ārkārtīgi līdzīgi, tāpēc šo tekstu var pielīdzināt kā vienam, tā otram veikumam. Tikai atceroties “Laika jautājumu” un izrādes vienmuļību, pārāk lielo, vienkrāsaino tekstuālo bagāžu un pārāk dziļo leļļu iedzīvināšanu un vēlmi pietuvoties šai pasaulei (tur arī rodoties to pārāk lielajam plastiskumam), skaidri redzams, ka savā pēdējā izrādē Kalnozols ir pārņēmis to, ko viņš ar umkiešiem prot vislabāk – izklaidēties un izklaidēt.

Nav divu domu, ka tikai uzzinot, ka izrāde ir par igauņiem, mēs gaidām diezgan mistiskus, absurdus un neierastus tipāžus ar tikpat mistiskām patiesībām, kas, zinot igauņus, nevar tikt izklāstītas pusotrā stundā. Bet skatītājam pietiek ar to pašu, ar to visu jau ir pārāk daudz vienai dzīvei. Pats galvenais – šīs personības, lai arī cik lēnas un principos ieciklējušās, skatītāju priekšā attīstās. Mainās. Pieaug un iemācās kādu mazu daļiņu no tā lielā kosmosa, kas viņus aptver un audzina. Droši var likt roku uz sirds un teikt – katrs no tēliem no skatuves noiet ar citu bagāžu, ar pieredzi, un tas šķietami ir viens no galvenajiem aspektiem, kāpēc valstī vēl skatās izrādes – lai atkal un atkal piedzīvotu, kā teātris, dzīvs cilvēks tavā priekšā pāris stundu laikā cenšas cilvēkus padarīt vienkārši labākus.

p.s. Un, ja kādam ir problēmas ar lamuvārdiem un citiem rupjiem paspilgtinājumiem “Labākajā cilvēkā” (sākot ar klasisko 'ej dirst' un beidzot ar to pašu triviālo kakapulti), tad tā ir viņu pašu apziņas šaurība. Kā reiz teicis slavenais angļu humorists Stīves Frajs (Steven Fry), tad pareiza lamāšanās un labi izfantazētas rupjības norāda uz inteliģences līmeni. Nemaz nav tik viegli to darīt pareizajā vietā, pareizajā konsistencē un vienmēr esošā jaunradē; tā spēj vien slīpēti tipiņi.

Ilgais ceļš kāpās (krāsās). Polihromā fotogrāfija pirms “Instagram” un 1935.gada.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 06 Mar 2013 12:00:00 +0000

2012.gada aprīlī “jauko attēlu” serviss “Instagram” paziņoja par vairāk kā 100 miljoniem lietotāju, kas no saviem viedtālruņiem interneta vidē augšupielādēja digitāli uzlabotus kvadrātformas uzņēmumus (līdzīgi kā ar 120mm fotofilmu vai Polaroid kasetēm). Divus gadus atpakaļ varēja vien paredzēt, cik ļoti tas izmainīs foto uzņemšanas kvantumus un cik ļoti tas iegriezīs tobrīd vēl populārajai kustībai lomogrāfijai, kas līdzīga rakstura analogos uzņēmumus (uz fotofilmas) panāk ar retro vai vidējas kvalitātes plastmasas fotokamerām. Kas kopīgs šiem abiem (lai iet trīs, pieskaitot arī atjaunotā Polaroid vilni) attēlu iegūšanas paņēmieniem? Droši vien jau krāsas un kičs. Bet cik daudz cilvēku zina, ka jau simts gadus atpakaļ šādas fotogrāfijas tika uzņemtas kā standarts?

Cilvēkiem mūsdienās, šķiet, visvajadzīgākais ir stils un laiks, tāpēc tieši Instagram tik viegli pārņem pirms pārdesmit gadiem attīstīto lomogrāfijas estētiku, kas, jāprecizē, vēl aizvien ir jauna fotogrāfijas filozofija un nevis zinātniska niša. (Lomogrāfiju deviņdesmito gadu sākumā aizsāka divi austriešu draugi Matthias Fiegl un Wolfgang Stranzinger, izveidojot īpašus fotografēšanas paņēmienus, pielietojot tikai demokrātiskās klases retro kameras.)

Pirmkārt, jo tas ir ātrums, ar kādu tiek iegūtas bildes. “Polaroid” pārminūšu gaidīšana jau sen vairs nav tas pats kas “Instagram” - uzreiz šajā sekundē, nemaz nerunājot par filmiņu, kas laika resursu prasa vismaz pāris simttūkstošus “uzreiz šajā sekundē” vairāk (respektīvi – izbliez, izņem, nodod attīstīšanai, skenēšanai vai drukāšanai, gaidi to/-ās dienu/-as, atlicini laiku pētīšanai un neviltotai sajūsmai, augšupielādē, gaidi “laikus” un “šērus”).

Otrkārt, jo tā noteikti ir nauda. Instagram nemaksā necik. Ne vismaz duci latu kā polaroīda kasete, ne jāpērk filmiņa, ne jāskenē, jāattīsta, jādrukā. Viss jau ir iekļauts mūs telefona cenā, kuru parasti iegādājamies citām izpriecām (kas pavisam bieži aprobežojas ar sociālajiem portāliem, epastu saņemšanu, “nospied mušu uz ekrāna” aplikācijām un jā, nenoliedzami, arī zvaniem un teksta ziņām). Tas nozīmē, Instagram lietotājs ar vienu šāvienu nošauj ne tikai divus zaķus, bet arī savu ģimeni, draugus, sestdienas vakarus un, kā rāda sliktā etiķete, bieži arī savas pusdienas.

Treškārt, jo visi zina, kādas mēdz būt bildes, kuras uzņemam ar tālruni. Lai arī teju visas mūsdienu fotoierīces telefonos novērtētas ar vismaz pusduci megapikseļu un nākušas pat no “Carl Zeiss” fabrikām, to attēli nereti ir blāvi, auksti, kā ar LED gaismām izgaismoti, pat bieži jāsaka – sausi un neskaidri. Tāpēc Instagram (un to varētu attiecināt arī uz Polaroid un lomogrāfu uzņēmumiem) vismaz mēģina labot šādas digitālās (un vispār) fotogrāfijas defektus, novēršot faktorus, kas bildēm liek izskatīties kā malkai nevis kam īpašākam.

Bet pirms simts gadiem bija laiks, kad Instagram, lomogrāfijas un polaroīdu “uzprišināto” estētiku varēja uzskatīt par vienīgo krāsu foto standartu, kas, tieši tāpat kā nosauktie, bija nemainīgi pievilcīga, tomēr pārsvarā netika lietota izpriecām. Tā bija nopietna un dārga nodarbe, un minētās estētikas un tehniskā līmeņa sasniegšana skaitījās liels meistardarbs un vēl lielāks mantisks ieguldījums. (Mūsdienās “knipsētāju” sniegums kļuvis vienlīdzīgs un tajā pašā mirklī neinteresants. Izņemot, protams, tādus cilvēkus kā Viktors Deščenko, par kura mākslinieciski izstrādātajām instagrammām Arterritory.com krieviskajā sadaļā jau runājusi Anna Volkova vai Cole Rise un Lauren Randolph.)

Zem krāsainās fotogrāfijas vēstures ir pārāk daudz nozīmīgu un reizē teju vai ne reizi neizceltu notikumu un pavērsienu, kas atduras un izgaist pret, grūti noliegt, pārsvarā baudāmiem, bet pārāk vienmuļiem (jo viss taču vairāk vai mazāk ir jauki un baudāmi) pieminēto trīs tehniku rezultātiem. Tāpēc nedaudz manāmais akadēmiskums un izplūšana faktos tālāk lasāmajā “penterē” mēģina piešķirt šai, noklusētajai vēsturei to nopietnības spozmi, kuru liela daļa cilvēku vēl joprojām nav izzinājuši. To var nosaukt arī par tādu kā palīdzību – pirms bliez, paskaties, kur Instagram savu filtru estētiku ņēmuši, un cik skaistu un produktīvu sviedru reiz liets.

Nenovērtētā patiesība. Krāsainās fotogrāfijas attīstība līdz 1935.gadam.

Vēl aizvien turpinu sajūsmināties, pētot fotogrāfijas, kas uzņemtas vismaz gadsimtu atpakaļ un ir krāsainas. Jo, pāris gadus atpakaļ aizvien ticēju, ka īstā krāsainā fotogrāfija (ne ar roku krāsota) parādījās vien pagājušā gadsimta divdesmitajos, tomēr tad, kad sev atklāju Sergeju Gorski (Серге́й Проку́дин-Го́рский), brāļu Lemjēru autohromu (Lumière; autochrome), d'Uro (Louis Arthur Ducos du Hauron) un pāris citu pirmo krāsu foto entuziastu darbus, domas mainīju. Manā priekšā atklājās piecdesmit gadu gara laika sprauga, kas ilga pirms krāsu fotofilmas trīsdesmitajos, un par kuru nekad nebiju zinājis. Sprauga, ko mākslas zinātnieki, pētnieki un fotogrāfi (neapzināti vai ar mērķi) bija aizpildījuši par labu neskaitāmiem melnbaltiem uzņēmumiem un to vērtēšanai.

Piemēram, teju neviens nerunā par pasaulslavenā Alfrēda Stiglica (Alfred Stieglitz) krāsainajiem attēliem, kā vien par melnbalto foto. Fotogrāfijas vēstures grāmatās neparādās jau pieminētais Gorskis. Filantropa Albēra Kāna (Albert Kahn) organizētā, episkā, 72 000 krāsainu uzņēmumu lielā, antropoloģisko pasaules kultūru un dabas foto ekspedīcija gaidīja vairāk kā pusgadsimtu, lai 1990.gadā, viņa muzeja atklāšanas dienā, beidzot redzētu dienasgaismu, bet šodien iegūtu pastiprinātu uzmanību (telekompānija BBC 2008.gadā uzņēma raidījumus un izdeva fotoalbumu par Kāna ekspedīcijām un rezultātiem).

Alfrēds Stiglics - fotogrāfija ar viņa mazmeitu floru, ap 1915.gadu.

Pēdējos desmit gadus esmu izrādījis simpātijas dažādiem deviņpadsmitā/divdesmitā gadsimta mijas kino un foto eksperimentiem. Kino tas, galvenokārt, ir Meljē (Georges Méliès), kurš pirmais tajā ieviesa žanrus, kadru pārklāšanos, krāsotās filmas un citus, pasaulē pirms tam neredzētus video efektus un terminus. Foto mākslā manas simpātijas pieder krāsu fotogrāfijai, kas no izgudrošanas sākuma bija tikpat izteikts tehnoloģisks panākums kā kino, un tikai tāpēc, lai spētu pietuvoties pēc iespējas tuvāk cilvēka acij uztveramajam. Pieminētā laika krāsainie uzņēmumi man ir neliels brīnums, iespējams, arī tāpēc, ka bērnībā albumos viss bija tikai un vienīgi melnbalts, un pirmo krāsaino fotofilmiņu izbildēju deviņdesmito beigās. Šāda reta izdevība prātā radīja apmānu, ka krāsainie uzņēmumi nevarētu būt tik veci, kā tie patiesībā izrādījās.

Mikropētījumā apskatītais laiks ir ierobežots līdz 1935.gadam, jo tad sākas pirmās masveidā producētās fotofilmas “Kodachrome” epopeja, un tā neatgriezeniski apstādina jebkuru patentēto, līdz tam laikam lietoto krāsu ekrānu (minēts turpmāk). Līdz 1935.gadam foto mākslu turpināja vienot arī faktors, kas vēl aizvien atbilda foto pioniera Talbota (William Henry Fox Talbot;1800 1877) nosauktajam “skaistajam nospiedumam” (Calotype; Talbota patenta nosaukums tulkojumā no grieķu valodas : calos – skaists, typos - nospiedums) – tikai uz stikla platēm eksponētām, unikālām fotogrāfijām, kuras tik bieži nevarēja pavairot un to arī nedarīja.

Ar fotofilmu “Kodachrome” rodas termins mājas fotogrāfija, kas pieejama visiem, un ar šo nosaukumu man nepareizi asociējušies arī krāsu fotogrāfijas pirmsākumi. Tāpēc vēlos apskatīt to krāsaino attēlu periodu, ko līdz šim nepazinu vai nebiju ievērojis, un ko mākslas pasaule, liekas, mēģinājusi neizcelt.

I – Vēsture un tehnika.

Pirmsākumi.

Kad 1839.gadā pasaulē parādījās pirmie “gaismas zīmējumi”, ko uzņēmusi foto kamera, cilvēki varēja būt nedaudz vīlušies - angļa Henrija Foksa Talbota un francūža Luija Dagēra (Louis-Jacques-Mandé Daguerre) pirmie, pašu patentēto monohromo (vienas krāsas toņos) procesu uzņēmumi nesaglabāja kolorītu, ko izstaroja apkārtne un ko skaidri kā ar savu aci būtu gribējis redzēt arī cilvēks. Tomēr situācija īsā laika posmā tika mainīta, kad Talbota kalotipus (Calotype; fotopapīrs, kas pārklāts ar sudraba jodīdu) piedāvāja krāsot - ar ūdens vai caurspīdīgām eļļas krāsām. Kamēr kalotipi krāsu ātri absorbēja, šī tehnika nebija labvēlīga konkurentam Dagēram un viņa dagerotipiem (Daguerreotyoe; dzīvsudraba-sudraba amalgalmas pārklājums), kā virsma bija viegli noberžama, kamēr “aukstais, pelēkais, metāliskais attēla raksturs likās kliedzam pēc krāsainības pat vairāk kā brūnais, monohromais kalotips”.^[1] (1842.gada Blackwood's Magazine pat pauda kritiku, vēstot, ka dagerotipu uzņemšana būtu pielietojama vien stīvām bistēm vai līķiem.)^[2]

1851. gadā Frederiks Skots Ārčers (Frederick Scott Archer) patentēja pirmo, mūsdienu tehnikai tuvāko procesu, kas padarīja fotogrāfiju lētāku, ātrāku un tādējādi pieejamāku; pēc šķēršļu pārvarēšanas, monohromā fotogrāfija uzplauka. No piecdesmitajiem gadiem sludinājumos arvien biežāk parādījās fotokrāsotāju servisu piedāvājumi, kas atklāja arvien jaunākus paņēmienus, veikalos - grāmatas par attēlu krāsošanu un īpaši komplekti ar 9-36 pigmentiem, un fotostudijās – pastāvīgi kolorizācijas piedāvājumi uzreiz pēc fotoplates attīstīšanas.

Krāsotā fotogrāfija mūsdienās: Alexander Gardner - Linkolna slepkava Lewis Thornton Powell (1865)

Ap to pašu laiku radās problēmas ar izkrāsoto attēlu projicēšanu (bilžu palielināšanu uz sienas), jo pēkšņi uz sienas fotogrāfija kļuva vismaz 200 reižu lielāka. Atklājās mākslinieku radītie defekti, amatieru cienīgs izpildījums un nepacietības pēdas. Nepatīkamos atklājumus kāds kritiķis ar pseidonīmu “An Expert” novēla uz amatieriem: apgalvojot, ka: ”lētas kvalitātes darbu pieļaujot vien skuķi, kas neko nesaprot no īstas mākslas un krāsu harmonijām”.^[3]Taču slaidu veidošanas rokasgrāmatā “Lantern Slide Making” (1901) jau minēti nopietni, konstruktīvi defekti:”..kontūras nav novilktas uzmanīgi, un tamdēļ mēs saņemam aitas ar zaļām malām... Atceries, ka līnija pozitīvā, ne biezāka par matu, uz ekrāna pēkšņi kļūs par koka zaru...”^[4]

^{Krāsotā fotogrāfija: Staff of Fitz John Porter, General of the Union Army during the Civil War. General Custer is reclining next to the dog, Virdžīnija, 1862}
Deviņpadsmitā gadsimta mijā, pēc modernā sudraba želatīna papīra ieviešanas, krāsošanas tehnikas ieguva arī masveida produkcijas iespējas. Piemēram, pastkaršu metienos tika pielietoti katrai krāsai paredzēti trafareti. Turpretī, kad krāsotā fotogrāfija 1940.gadā dzīvoja pēdējos elpas vilcienus, tās negatīvi tika printēti uz īpaša materiāla, kas dažādus toņus pārvērta atšķirīgā reljefā, lai atvieglotu krāsošanu. Tumšākās detaļas pozitīvā bija biezākas, gaišākās – plānākas.

Trīs filtru sistēma.

Par spīti gleznošanai kā vistuvākajai realitātes atainotājai, XIX gadsimta zinātnieki tomēr turpināja meklēt iespējas, kā iegūt pilnkrāsu fotogrāfiju ar optikas palīdzību. Pilnkrāsu idejas tika definētas vēl pirms pašas fotogrāfijas rašanās, kad zinātnieks Tomass Jangs (Thomas Young; 1773 – 1829) deviņpadsmitā gadsimta sākumā formulēja teoriju par trīskrāsu sistēmu gan apkārtējā vidē, gan cilvēka acī. Tās pamatā bija pieņēmums, ka jebkuru krāsu var sajaukt no trīs sarkanas, zaļas un zilas gaismas stariem, un mūsu acī ir jāsastāv no receptoriem, kas tos uztver tieši tādā kombinācijā.

1855. gadā skotu fiziķis Džeims Klārks Maksvels (James Clarc Maxwell;1831 – 1879) sāka strādāt pie šīs teorijas pielāgošanas optikai, un sešus gadus vēlāk tas bija noticis – 1861.gadā Londonā viņš prezentēja ideju par trīs krāsu filtriem. Maksvels trīs reizēs bija uzņēmis krāsainu kilta (skotu svārku) lenti, bet katru reizi caur citu filtru – zaļu, sarkanu un zili violetu. Pēc tam šie trīs uzņēmumi tika ievietoti katrs savā lampā un projicēti vienviet uz sienas caur uzņemšanas brīdī identiskās krāsas filtru. Pārklāšanās rezultātā skatītājiem priekšā bija parādījies pirmais krāsainais optiskais attēls.

James Clerk Maxwell - Tartan Ribbon (1861)

Tomēr Maksvela ideja ātri tika aizmirsta, lai vien 1890.gados atgūtu aktualitāti. Turpmāk fiziķi un izgudrotāji vairāk koncentrējās uz projektoru jeb “gaismas laternu” un trīsfiltru fotokameru sistēmām, samazinot to izmērus un ielādes/uzņemšanas ātrumu. Tajā pašā laikā, pēc krāsu plates procesa eksperimentu pamešanas, amerikāņu izgudrotājs Frederiks Aivs (Frederic Eugene Ives; 1856–1937) prezentēja vairākus patentus, kuru vidū tika reģistrēts trīsfiltru foto aparāta un skatītāja “Kromskop” sistēmas.

Projektors: J. Ottway & Son, Magic Lantern, Triunial, 1891

Aivsa kamera sastāvēja no diviem caurspīdīgiem un četriem apsudrabotiem reflektoriem, sadalot gaismu trīs staros, kas gāja caur attiecīgo krāsu filtru un veidoja attēlu uz 7 x 5½ collu platēm (~17 x 13cm). Pēc tam uz stikla atspieda caurspīdīgus pozitīvus jeb kromogrammas un piemēroja vairākām paša Aivsa projicēšanas sistēmām. Šī sistēma apvienoja visu eksponēšanas procesu vienā aparātā un pat piedāvāja “auto-knipsu” jeb automātisko atsperes slēdzi, variējot ekspozīcijas laiku no 15 sekundēm līdz trīs minūtēm.

Attēlu skatītājs: Kromskop Viewer Set, Stereoscopic Colour, ap 1895.gadu

Klasiskā (bet ne vienīgā) Aivsa “Kromoskop” skatītāja uzbūve pieprasīja, lai kromogrammas būtu noteiktā formā – sakārtas viena zem otras. Sarkanajam filtram paredzētais pozitīvs augšā, tad datu plāksnīte, zilais pozitīvs un, visbeidzot, zaļais. Tad kromogrammu varēja ievietot uz “pakāpienos” izvietotiem filtriem un apgaismot no augšas, lai, atstarojoties no spoguļiem, katrs no stariem izietu no ierīces pa vienotu ceļu un veidotu krāsainu projekciju.

Gandrīz neviena no deviņpadsmitā/divdesmitā gadsimtu mijā saražotajām trīsdaļīgo pozitīvu ierīcēm (arī ne milzīgās, dārgās, ar trīs autonomām lampām aprīkotās laternas jeb triunāli) neguva popularitāti. Viens iemesls varētu būt tāpēc, ka diapozitīvus pastiprināti bojāja elektrodu lampas vai 500 W stiprās kvēlspuldzes, kas liedza krāsu attēlus apskatīt ilgāk par trīs minūtēm. Tikmēr monohromās papīra bildes turpināja būt uz papīra eksponējams privātīpašums, un rokās vai pie sienas tās turēt varēja ikviens.

Autochrome un citas krāsu plates.

XX gadsimta pašā sākumā krāsaino fotogrāfiju varēja glābt vien krāsu jūtīgs process, kas apgaismotos identiski monohromam, bet rezultāts, protams, būtu viens, krāsains un uz papīra “atspiežams” pozitīvs. 1907.gadā, paralēli konkurentu pūliņiem, brāļi Lemjēri (Auguste & Louis Lumière) no Lionas beidzot prezentēja savu patentēto tehniku “Autochrome” - divpadsmit gadus pēc viņu demonstrētās, pirmās kinofilmas vēsturē, ko paši brāļi uzskatīja par mazāk svarīgu nākotnei.^[5]

Pirms tam ideju par trīskrāsu jūtīgo ekrānu pārklājumu attīstīja profesors Džons Džolijs (John Joly). Tas notika 1894.gadā, un Džolijs pamatojās uz kādu no franču zinātnieka Luija Duko d'Uro (Louis Ducos du Hauron;1837 – 1920) teorijām^[6]. 1869.gadā viņš piedāvāja radīt jūtīgu ekrānu, kas sastāvētu no trīs krāsu līnijām – sarkanām, dzeltenām un zilām, bet tās būtu tik sīkas, ka saplūstu un kopā mūsu acīs izskatītos pelēkas. Bloķējot kādu no ekrāna krāsām, tiktu iegūtas citas.

Louis Ducos du Hauron - St. Caprais cathedral (1877)

Patenta pamatā bija fizikālās nosaukto pigmentu īpatnējās caurlaidības, krāsu absorbēšanas (piemēram, bloķējot dzelteno, vien sarkana uz zila varētu eksponēties) un kombināciju īpašības, ko pielietoja arī Džolijs. Tikai viņš pieturējās pie Džeimsa Klārka Maksvela pirmajā krāsu fotogrāfijā izmantotās pigmentu kombinācijas – sarkanas, zaļas un zili violetas.

Džolija patentā grafiskās mašīnas uz sudraba želatīna pārklājuma novilka sintētisko analīna krāsu līnijas (sajauktas ar sveķiem) ar 0.1 mm platumu. Ekrānu ar pigmentiem nolakoja un ievietoja kamerā starp ortohromatisko (pret sarkanu nejūtīgu) plati un lēcu un eksponēja caur dzeltenu filtru, lai labotu zilās krāsas pārmērīgo jūtību (filtru un lēca-ekrāns-plate sistēmu kamerās pielietoja līdz 1930.gadiem). Tomēr ideja neguva popularitāti. Tās atvasinājumi, ko veica citi zinātnieki, bija vēl dārgāki tieši ražošanas procesā, bet tad, pagājušā gadsimta ieskaņā krāsu fotogrāfijas filosofu akmens tika atrasts.

1907.gadā brāļi Lemjēri nāca klajā ar ideju, ka foto ekrāns varētu tikt pārklāts ar ārkārtīgi smalki sijātiem kartupeļu cietes graudiem (620 000 daļiņu kvadrātcentimetrā), kas proporcionāli tiktu tonēti pa trīs krāsām – sarkanoranžu, zaļu un violetu. Pēc tam mikstūra tiktu izlīdzināta, tukšās vietas tādā pašā tehnikā aizpildītas ar baltu krāsu necaurlaidīgu materiālu, piemēram ogles putekļiem, foto plates virsma nolakota un pirms tam pārklāta ar panhromatisku emulsiju (jūtīgu pret visām spektra krāsām). Tā paša gada vasarā tika pārdoti pirmie Autochrome komplekti (pa 4 platēm iepakojumā) un tūlīt ieguva slavu. Jau septembrī “British Journal of Photography” rakstīja, ka pat pašā Francijā nav tik daudz plašu, cik liels ir pieprasījums.^[7]

^{Mervyn O’Gorman - Christina O’Gorman (1913), Autochrome}

Autohromi (tā vienmēr dēvēja krāsaino Lemjēru fotogrāfiju) bija arī pirmais, publiski pieejamais foto process, kas tika attīstīts pēc mūsdienu principiem. Vispirms attīstītājā, pēc tam fiksāžā jeb, tolaik, kālija permanganātskābes sķīdumā. Par spīti popularitātei un piesātinātajām krāsām ar augsto izšķirtspēju, vajadzēja lielu ekspozīcijas laiku, jo blīvais pārklājums absorbēja vien 7½% cauri plūstošās gaismas. Anglijā autohromu popularitāti bojāja arī sākotnējā tirgus politika, kas noveda pie situācijas, ka 1909.gadā foto-komplekti ar 4 platēm ar piegādi no Francijas britu fotogrāfam izmaksāja uz pusi vairāk nekā Parīzē un četrreiz vairāk nekā 12 melnbaltās, panhromātiskās plates.

^{John Cimon Warburg - The Dryad(1910), Autochrome}

Iespējams, cenu starpība bija pamatojama ar Lielbritānijas tirgus aizsardzību, jo krāsu procesa izgudrošana pašu zemē vienmēr būtu veiksmīgāka iekšējai ekonomikai. (Pamatojoties arī uz pašcieņu, jo pirmā krāsu fotogrāfija tika veikta Skotijā.) Tāpēc turpmākos gadus līdz Pirmajam pasaules karam, Lemjēru autohromiem Lielbritānijā uzradās neskaitāmi konkurenti, kuru starpā bija arī Finleja Temza (C.L. Finlay Thames) 1908. gada sistēma. Tās pamatā – mikroskopiski zaļi un sarkani apaļi pigmenti, starp kuriem spraugas aizpildītas ar zilo. Šis process izrādījās astoņas reizes ātrāks par autohromiem, jo gaismas caurlaidība jau bija 12%, tomēr spēja izdzīvot vien divus gadus.

Tikmēr Francijā uz pāris gadiem zināmi kļuva arī d'Uro pēdējie centieni jeb “Omnicolore” plates, kas spēja apsteigt Lemjēru patentu jūtībā, bet izrādījās mazvērtīgākas krāsu kvalitātē. Lielu pieprasījumu ieguva arī Luija Dufā (Louis Dufay) patentētais Dioptichrome ekrāns, kas sastāvēja no četriem pigmentiem – arī dzeltenā.

Gaismas caurlaidība izrādījās revolucionāra 21% jeb trīs reizes jaudīgāka kā autohromiem, arī krāsu piesātinājums labs, tomēr dioptihromiem bieži gadījās problēmas ar ekrāna nestabilitāti un plankumu veidošanos. Dufā patents noturējās tirgū līdz Pirmajam Pasaules karam un tika nomainīts ar advancētāku patentu.

Galu galā – cīnoties ar vismaz duci konkurentu, Lemjēru autohromi spēja būt apmierinoši, stabili un vienmērīgi progresējoši visos rādītājos, tāpēc noturēja krāsu sistēmu monopolu līdz pat trīsdesmitajiem gadiem, kad, tāpat kā lielākā daļa foto matricu, arī autohromi tika transformēti fotofilmā. Desmitgades vidū Lemjēru fotofilma “Filmcolor” pilnībā aizstāja pašu radītās fotoplates.

^{Gabriel Veyre - pašportrets(1908), Autochrome}

Starpkaru krāsainā fotogrāfija.

Viens no lielākajiem krāsu fotogrāfijas panākumiem pasaules karu starpposmā, protams, bija fotofilma, kas publiku sasniedza divdesmito gadu vidū un vienā mirklī pārpludināja tirgu ar neskaitāmiem ražojumiem un variantiem. Tiesa, pirmie patenti parādījās jau 1910.gadā, un to reģistrēja Roberts Krains (Robert Krayn; Vācu jaunās fotogrāfijas savienības (German Neue Photographische Gesellschaft) biedrs), tomēr tie izrādījās vēl pārāk nelietderīgi un nespēja sacensties ar autohromiem.

John Bond Trevor Sr. - Mrs. John B. Trevor; ap 1914.gadu, fotofilma

Divdesmitajos gados dienasgaismu ieraudzīja pirmais, augstas kvalitātes un reizē komerciāli veiksmīgais krāsu fotofilmas process “Lignose Natural Colour Film”. Ātruma ziņā tā vēl aizvien zaudēja sešdesmit reizes ātrākajām melnbaltajām filmām, tomēr trīskadru “Lignose” bija vislētākā no visiem pieejamajiem krāsu procesiem tobrīd. Pēcāk “Lignose” procesu iegādājās kompānija Agfa AG, un 1934.gadā prezentēja “Ultra Agfacolor” procesu, kas tika novērtēts kā ekselents un eksponējās astoņas reizes ātrāk kā tipiska fotoplate. “Ultra Agfacolor” bija viena arī no pirmajām sistēmām, kuru varēja apgaismot, neizmantojot līdz šim kamerās pielietoto dzelteno filtru.

II – Fotogrāfi un fotogrāfijas

Pasaule caur krāsu ekrānu.

Liekas pilnīgi neticami, ka leģendārais Alfrēds Štiglics, pēc Lemjēru autohromu prezentēšanas sacīja, ka: “Procesa iespējas liekas neierobežotas. Drīz pasaule būt krāsu traka, un Lemjēri pie tā būs vainīgi.”^[8]Neticami tādēļ, ka, par spīti pasaules sajūsmai, šis “krāsu trakums” nopietni sākās vien gandrīz trīsdesmit gadus vēlāk, kad “Kodachrome” prezentēja pirmo mājas fotogrāfiju.

Lielākā krāsu plašu popularitātes problēma bija šo “izpriecu” dārdzība. Tekstā jau iepriekš tika pieminētas cenu ievērojamās atšķirības, tāpēc ar krāsu fotogrāfiju parasti nodarbojās bagāti entuziasti vai amatieri vai arī tās eksistenci subsidēja filantropi.

Tāpēc vieni no pasaules krāsu fotogrāfijas balstītājiem bija mecenāti. Vissvarīgākais no tiem bija franču uzņēmējs, baņķieris un mecenāts Albērs Kāns (1860 - 1940), kura organizētajās vispasaules foto ekspedīcijās no 1908. - 1931.gadam (līdz viņa biznesu sagrāva Volstrītas finanšu tirgus sabrukums) tika uzņemtas 72 000 krāsu fotogrāfijas. Tās bija 50 valstis vai reģioni, kurus apmeklēja Kāna noalgoti fotogrāfi un, kāda sakritība, iemūžināja vēstures nozīmīgākos mirkļus – “memento mori” Pirmajam Pasaules karam, Afrikas dekolonizācijas pirmos aizmetņus, Ķīnu pie republikas sliekšņa, Otomaņu impērijas galu, neatkarīgas Norvēģijas pirmsākumus, San Francisko atkopšanos no zemestrīces 1906.gadā kā vienas no ASV vēsturē nežēlīgākajām katastrofām u.c.

^{Paul Castelnau - Dunkerque,France_A12878(1917)}

^{Paul Castelnau - kareivis pie tualetes_A12834(1918)}

^{Paul Castelnau - Reims,France_A72750(1917)}

Kāns, kurš reizē bija arī pārliecināts pacifists, un viņa arhīvu pārraudzītājs Žans Brunē (Jean Brunhes) saviem “operatoriem” pieprasīja atklāt vispatiesāko ikdienas realitāti. Brunē pat izdeva pamācošas brošūras, kas meistarus aicināja, piemēram, meklēt atšķirīgus aspektus vietējā ainavā, arhitektūrā, kultūrā utt. Tajās tika norādīts, lai fotogrāfi nekļūst pakļauti saviem untumiem vai iekārēm un bildē pilnīgi visu, ko redz acs.^[9]

Stephane Passet - Qufu,China_A1273(1913)

Paul Castelnau - Eglingen,France_A12098(1917)

Fernand Cuville - Reims, France(1917)

Slavenākie no Kāna fotogrāfiem bija: Auguste Leon, kas, kā profesionālākais un uzticamākais no “operatoriem”, pārsvarā dokumentēja visu pasauli, īpaši Franciju, Britu salas (pastiprināti Kāna rezidenci Kornvālā), Balkānus, Skandināviju; Dienvidameriku). Līdzīgi arī Frederic Gadmer (Vāciju, Ziemeļameriku, Balkānus, Tuvos Austrumus, Āfriku), Georges Chevalier (Franciju, Pirenejus, Āfriku) un Paul Castelnau (Franciju, Tuvos Austrumus, I Pasaules karu). Vēl arī Stephane Passet (Nīderlandi, Tālos Austrumus, Āfriku, I Pasaules karu), Leon Busy (Indoķīnu; virsnieks, kas atzīts kā viens no spēcīgāko attēlu tvērējiem Kāna ekspedīcijās.) un Alfred Dutertre, kas bildēja Ziemeļameriku un reizē kalpoja par Kāna šoferi un apguva fotogrāfiju pēc viņa rīkojuma. Visbeidzot, Fernand Cuville (I Pasaules karu) un Jules Gervais-Courellemount (Āfriku; arī “National Geographic” fotogrāfs). Fotogrāfu starpā arī vienīgā dāma – Marguerite Mespoulet (Īriju).

^{Marguerite Mespoulet - The Claddagh, Ireland_A3640(1913)}

^{Stephane Passet - Ourga,Mongolia_A3973(1913)}

^{Frederic Gadmer - Calgary, Canada_A49044(1926)}

^{Frederic Gadmer - Usak,Turkey_A37214(1923)}

Karaliskās krāsas.

Krievijas Impērijas pirms Pirmā Pasaules kara bija nolēmusi apvienot vairākas disciplīnas vienā cilvēkā – Sergejā Gorskī (Серге́й Миха́йлович Проку́дин-Го́рский; 1863 – 1944). Kamēr Albērs Kāns ar autohromu palīdzību iekaroja pasauli, tikmēr jaunais mākslinieks, kas gadsimtu mijā bija atgriezies no Vācijas arī zināšanām fotogrāfijā un ķīmijā, nolēma apvienot abus nosauktos foto “trumpjus” un piedāvāt tos caram Nikolajam II. 1909.gadā, pēc vairāku krāsaino fotogrāfiju izrādīšanas caram (Tai skaitā vienīgais krāsainais Ļeva Tolstoja attēls, kā arī pati cara ģimene), Gorksis saņēma titulu “Impērijas oficiālais fotogrāfs” un tika finansēts, lai veiktu Imperiālās Krievijas foto ekspedīciju.

^{Sergei Gorksy - L.N.Tolstoy (1908)}

Desmit gadu laikā Gorskis uzņēma aptuveni 10 000 fotogrāfiju, to mērķis bija tāds pats kā Kāna ekspedīcijām – atklāt reālo, neredzēto vidi un neiejaukties savu ambīciju vai māksliniecisko vēlmju dēļ. Fotogrāfijas tika eksponētas jau iepriekš minētajā trīs krāsu filtru sistēmā, tomēr visu nepieciešamo viņš izpētīja un izstrādāja pats. Attīstīšana notika speciāli sagatavotā laboratorijā vilciena vagonā.

^{Sergei Gorsky - The Emir of Bukhara, 1911}

Diezgan aktīvi pasaules vēsturē sevi ierakstīja arī Lielbritānijas krāsu fotogrāfi, kas reizē bija arī Karaliskās Fotogrāfijas Savienības (The Royal Photographaphic Society; RPS) biedri. Tā dibināta 1853.gadā kā pirmā fotogrāfu arodbiedrība pasaulē, un iekļāva tādus krāsaino attēlu fotogrāfus kā mistikas meistaru Džonu Varburgu (John Cimon Warburg; 1867 -1931), slavenu portretistu Herbertu Lambertu (Herbert Lambert; 1881– 1936), Džeikobu Geijeru (Jacob J. Gayer), kurš strādāja “National Geographic”, A.C. Banfield un Misis Bārtoni (G.A.Barton), kura vienmēr bija dēvēta kā “foto amatiere”, tomēr nereti, vismaz krāsainās fotogrāfijas ziņā, pārspēja profesionāļus.

^{Photo by John Cimon Warburg}

^{Frank Hurley - Face-of-the-Neumeyer-Glacier (1915)}

^{Herbert Lambert - Portrait of a Blonde; Vivex filmas kopija (1932)}

Citi aktīvisti.

RPS tika uzņemts arī šveicietis Otto Feningers (Otto Pfenninger;1855 – 1929), kas reizē bija Šveices fotogrāfu asociācijas dibinātājs un gadsimtu mijā pārvācās uz Braitonu Anglijā, lai attīstītu savu foto karjeru un demonstrētu paša patentēto vienekspozīcijas krāsu kameru.

Otto Pfenninger - Beach of Bighton(1906), Autochrome

1915.gadā maģiskus momentus notvēra franču fotogrāfs, pirmo, pasaulē publicēto krāsu attēlu (L'llustration;1907) autors Leons Žimpēls, (Leon Gimpel;1878 – 1948), kuram pieder, iespējams, arī pirmā mākslinieciskā krāsainā fotosērija pasaulē. Tā saucās “Grenādas ielas armija”, un Žimpēls fotografēja ielas puikas, kuri no apkārt esošajiem un fotogrāfa sarūpētajiem materiāliem apdrupušajās ielās izspēlēja savu kariņu. Neskatoties uz nebeidzamajām inovācijām un nozīmīgajiem uzņēmumiem, Žimpēls ātri un tika aizmirsts, nozīmību atgūstot vien nesen.

Leon Gimpel - The Army of Grenada Street (1915)

Beļģijā, sākot ar 1909.gadu, strauji attīstījās krāsainais piktoriālisms, kad, fotogrāfijas tika uzņemtas, tās sagatavojot kā gleznas – veidojot kompozīciju, ievērojot māksliniecisko estētiku, proporcijas, krāsu līdzsvarotību, perspektīvu, pat sižetu. Part spīti samākslotībai, tās ir ar pārsteidzoši pārdomātajām ekspozīcijām, teju vai katrs attēls pretendē uz nevainojama uzņēmuma titulu bez defektiem. Vieni no svarīgākajiem, ietekmīgākajiem un arī iespaidīgākajiem piktoriālistiem Beļģijā bija Paul Sano, Charles Corbet un Alfonse Van Besten.^[10]

^{Charles Corbet - Melancholia, ap 1910.gadu}

^{Paul Sano - Skulls; stereo autochrome (1912)}

III – Krāsainā fotogrāfija un sabiedrība.

Fotogrāfijai līdz tās industrializēšanai XX gadsimta sakumā vēl aizvien “trūka jebkāda skaidra sociāla pielietojuma: tā bija bezmērķīga, proti, mākslinieciska nodarbe, lai gan par mākslu izlikties tā diez ko necentās,”^[11] lai gan daudzi fotogrāfi strādāja pie tā, lai pierādītu pretējo. Piemēram, Krievijas impērijas uzdevums Gorskim, Edward S. Curtis trīsdesmit gadu ilgā indiāņu ekspedīcija, ko teju divdesmit gadu atbalstīja Teodors Rūzvelts (līdz 1919.gadam) vai ASV Lauksaimniecības pārvaldes (Farm Security Administration) 30.gadu beigu pasūtījums vairākiem fotogrāfiem bildēt valstī notiekošo norādīja fotogrāfijas pielietojumu kā sociāli nozīmīgu. Tomēr krāsainās fotogrāfijas industrija līdz II Pasaules karam vēl aizvien likās kā pakārtota tobrīd augstākajai mākslai – glezniecībai; tā, tāpat kā, piemēram, eļļa, sietspiede, litogrāfija, bija viena no izpildījuma tehnikām, ko pēcāk izkrāsoja vai kā palīglīdzeklis, no kā gleznoja.

Krāsainā fotogrāfija kā optiskais medijs Anglijā tika ierobežota vēl līdz 1950.gadiem, neskatoties uz Kodachrome triumfu. Glezniecības tradīcijas un estētika un neizskaidrojama sociālā piesardzība bija tik dominējoša, ka 1920.gadā, neskatoties uz divām dekādēm pēc krāsainā procesa izgudrošanas, profesionālais fotogrāfijas žurnāls “Camera” vēl aizvien rakstīja, ka labākais veids, kā iegūt krāsu attēlu ir atstāt to gleznotāja rokās. Kāzu fotogrāfijas Lielbritānijā bija vienas no “visvairāk apstrādātajām”, kas noveda pat pie fotogrāfa un viņam pakļautā mākslinieka diktēta ģērbšanās stila: “Līgavas māsas zilā. Rozā neļķes. Zilas kurpes. Zirņu zaļas matu lentes. Meitenēm jaukts puķu pušķis, zēni visi zilā.”^[12]

Runājot, piemēram, par portretēšanu, krāsaino fotogrāfiju it īpaši nevēlējās redzēt gleznotāji un mākslas skolas. Gleznots portrets vēl aizvien bija (un ir) prestiža simbols sabiedrībā, un ļoti daudziem tas palika par dārgu sapni. Turpretī, fotogrāfija, lai arī mazāka formāta spēja sagādāt šo prieku arī ne tik bagātiem cilvēkiem. Bieži tie bija ne tikai nabagāki, bet arī citas rases, tāpēc fotogrāfijas patiesā daba nelikās labvēlīga arī “tīrajiem cilvēkiem” jeb baltajiem cilvēkiem, turklāt, aristokrātiem. Piemēram, deviņpadsmitā/divdesmitā gadsimta mijā Britu Kolumbijā (Kanādas Rietumos) krāsains portrets (tai skaitā arī gleznots) bija vienojošs un veicinošs faktors, lai nodibinātu sarunu, vienotos hobijā, veiktu komercsadarbību utt., un nevienam vairs neinteresēja, vai tu esi “baltais”, iezemietis vai mulats. Tikmēr portreta trūkums Lielbritānijas materiālajā kultūrā norādīja uz indivīda nepiederību augstajai sabiedrībai, un savstarpējā kontakta nebija.^[13]

Krāsu fotogrāfēšanas piekopšanu neatbalstīja arī masu mediju prasības. Jo, jau ap I Pasaules kara sākumu žurnalistikai interesēja arvien dinamiskāki, emocijām bagātāki, pat šokējošāki attēli, kuri noteikti parādītos laikrakstos, kas tolaik noteikti bija viens no svarīgākajiem masu medijiem. Reportāžas no abiem Pasaules kariem, Spāņu civilkarš, Vjetnamas karš, diktatūras Āfrikā un Āzijā, Padomju Savienības dzīve un darbi, Aukstais karš un spiegošana, kas vispār pieprasīja, lai jebkāds fotografēšanas process būtu ātrs. Krāsainajai fotogrāfijai, salīdzinot ar monohromo, vajadzēja gan laikietilpīgāku attīstīšanu, gan nedaudz vairāk naudas, kamēr jēgas īpaši nebija nekādas, jo avīzēs viss tāpat parādījās melnbalts.

Varbūt tāpēc daudzi slaveni, bieži ar Pulicera (the Pulitzer Prize – ikgadējs apbalvojums ASV par sasniegumiem mūzikā, žurnalistikā un literatūrā) prēmiju apbalvoti fotogrāfi, darbus līdz pat 1984.gadam uzņēma uz melnbaltās filmas.^[14]1990. gadā parādījās visiem pieejama digitālā fotogrāfija, un līdz ar to krāsu foto laika un vajadzības radītās problēmas tika atrisinātas pavisam.

Melnbaltā foto dominanti mēs varam vērot arī kino, piemēram, 1966.gada Michelangelo Antonioni filmā “Blow Up”, kurā galvenais varonis fotogrāfs noņemas ar melnbaltajiem attēliem vai Stanley Kubrick 1987.gada “Full Metal Jacket”, kur galvenie varoņi – foto reportieri Vjetnamā “šauj” ar melnbalto filmu kā ar kalašņikovu.

Nobeigums

Par spīti nepārtrauktai cīņai pret mākslas nospiedošo diktātu, krāsu fotogrāfija, pilnīgi noteikti entuziastu dēļ, izdzīvoja un šobrīd, tieši pretēji, bieži tiek lietota daudz vairāk kā melnbaltā. Iespējams, ka galvenais lēnās krāsu plašu attīstības aspekts līdz pat divdesmito gadu beigām bija tā dārdzība, salīdzinot ar monohromajiem procesiem, un salīdzinoši ilgāks attīstīšanas process (kas bieži traucēja arī XX gadsimta piecdesmitajos), tomēr tagad tas ir atrisināts un stabilizēts.

Nedaudz traģiski, bet tiklab arī paradoksāli, ka līdz XX gadsimta sākumam krāsainajai fotogrāfijai nācās cīnīties ar iesīkstējušo, nemainīgo un aristokrātijas ietekmēto mākslas vidi, kamēr modernā glezniecība (kubisms, fovisms, abstrakcionisms, dadaisms utt.), cīnoties pret šīm, toreiz sauktajām “dekadentajām” glezniecības vērtībām, centās izskaust arī krāsainos attēlus tāda paša iemesla, pārlieku lielās pompozitātes un samākslotības dēļ.

Tos mirkļus, kurus, tolaik neizcēla mākslas pētnieki un profesionāļi, kas pirms I Pasaules kara vēroja krāsainās fotogrāfijas attīstību, šodien ir iespējams novērtēt un cildināt mūsu paaudzei. Internets ir pilns ar attēliem no pieminētā laika, un nav vajadzīgas nekādas priekšzināšanas, lai spētu skatīties uz fotoattēliem un novērtēt to kompozīciju, rāmumu un krāsu bagātību.

Šobrīd pasaulē ir pazīstama aplikācija “Instagram”, kas tā laika attēlu efektus ļauj skārienjūtīgo telefonu uzņēmumiem pievienot digitāli. Šobrīd sabiedrība pie tiem ir tik ļoti pieradināta, ka iespēja apmānīt skatītāju par simts gadiem, veroties uz attēlu no XX gadsimta sākuma, ir ļoti vienkārša – attēls no 1907.gada izskatās pēc “Instagram” attēla no 2012.gada. Izrādās – kvalitāte, pievilcība un prasības nav mainījušās, vienīgi tehnoloģijas.

Atsauces un izmantotie materiāli

[1] Coe, Brian. “Colour Photography. The first hundred years 1840-1940”; Ash&Grant Ltd., 1978, London. P. 10.

[2] Turpat

[3] An Expert. “The Art of projection and complete magic lantern manual”; E.A. Beckett, London. 1893

[4] Lambert F.C. “Lantern Slide Making”; Hazell, Watson, & Viney, London. 1901

[5] Okuefuna, David. “The wonderful world of Albert Kahn”; BBC Books, London, 2008. P. 321.

[6]1869.gadā pasaulei tika atrādīts vēl kāds paņēmiens, kas vēlāk tika izmantots dažādos citos krāsu aparātos, arī Aivsa izgudrotajos. Tas paredzēja, ka trīs attēli, kā parasti, tiktu uzņemti caur savu filtru (d'Uro tie bija oranžs, zaļš un violets). Pēc tam negatīvus izgaismotu uz puscaurspīdīga papīra: oranži eksponētais negatīvs uz ciāna (zilzaļš), zaļais uz madženta (zilsarkans) un violetais – dzeltena (sarkanzaļa mikstūra). Kad visi pozitīvi tiktu rūpīgi salikti kopā, tie radītu pilnkrāsu rezultātu.

[7] Coe, Brian. “Colour Photography. The first hundred years 1840-1940”; Ash&Grant Ltd., 1978, London. P. 52.

[8] Okuefuna, David. “The wonderful world of Albert Kahn”; BBC Books, London, 2008. P. 9.

[9] Okuefuna, David. “The wonderful world of Albert Kahn”; BBC Books, London, 2008. P. 20.

[10] http://users.telenet.be/autochromes/introduction.htm

[11] Sontāga, Sūzena. “Par fotogrāfiju”; Laikmetīgās Mākslas centrs, 2008, Rīga. 17.lpp.

[12] Coe, Brian. “Colour Photography. The first hundred years 1840-1940”; Ash&Grant Ltd., London 1978. P. 17.

[13] Wanhalla, Angela. “Early New Zealand Photography: Images and Essays”; Otago University Press, Dunedin, 2011. P. 120

[14] http://www.pulitzer.org/

Interneta avoti:

http://www.retronaut.co/?s=colour

http://citynoise.org/search/colour

http;//wikipedia.org

Ielādēt pārējo fotogrāfiju krājumu .zip.

Čikāga – Parīze – Rīga. LMA karnevāls '13.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Sun, 24 Feb 2013 15:37:00 +0000

Tīra februāra nakts ar mēnesi kā pēdējo zobu naksnīgajā rīklē pārklāja Latvijas Mākslas akadēmiju, lai tas kā vienīgais lukturis vestu cilvēkus uz pilsētā lielāko, slepeni neslepenāko sabiedrības izlaidības perēkli – Latvijas Mākslas akadēmijas 75. karnevālu.

Saistītie raksti:
LMA Karnevāls 2012 - Leļļu rūpnīca

LMA Karnevāls 2011 - Vuelo Carneval

Iespējams, šis karnevāls ir viens no retajiem, kur mūzika tiešām ir bijusi pat uzbāzīgi perfekti pieskaņota attiecīgajai tēmai, ka atkal jāpārliecinās par Latvijas nepopmūzikas pamatīgo bagāžu. Bet cilvēki, iespējams, ir visskaistākie un iekārojamākie vismaz pēdējos piecos gados noteikti, nekaunīgos šķēlumus, zeķubikses, makiāžu, instrumentus un bikšturus acu priekšā zibinādami.

Džeza noteikumi teju vai piespieduši apmeklētājus ieturēt sevi respektablā, vienoti kautrā, elegantā tēlā, lai gan, protams, netrūka arī palaidušos mūķeņu, baltu cietumnieku, džeza ienaidnieku – padomju militāristu (ir arī tējas maisiņi, plejāde naivu meiteņu, pāris melnādainu izsūtāmo zēnu un kuklusklaniešu, bet mācītāja neviena). Siltus vārdus var teikt arī par organizatoriem, kad lieliski piestrādāts pie darbinieku, bārmeņu un ārā metēju kopējā šarma, kā arī paša karnevāla interfeisa – ierīkota burvīga vakariņošanas bufete, Bastera Kītona un viņa biedru kinoteātris (kas tiešām izskatījās kā mājas kino) un dzīvā mūzika teju vai visur. Varbūt vienīgi pietrūka azartspēļu stūrītis, kur uzraut pokeru vai mest kauliņus uz izģērbšanos vai dolāriem.

Tomēr šogad nopietni pietrūka rokenrola. Nosvīdušu bigbendistu, fokstrota, skābes, noreibušu seju un netīru deju. No vienas puses tas nozīmē, ka 20. un 30. gadu atmosfēra izturēta, kad nav ļauts zaudēt savu pieklājīgo stāvokli sabiedrībā, tomēr neliedzot noskatīto pretējā dzimuma pārstāvi pamatīgi izmīcīt mājās. Pilnīgi nejaušs, bet precīzs pagājušā laikmeta sabiedrības spogulis.

Bet no otras puses – pasākumam, lai gan pulksten četros vēl pilnā sparā notiekošam, visu laiku trūka tā neprāta, ko citkārt gadījās redzēt LMA karnevālos – industriālo deju, seksīgu priekšnesumu un, pats galvenais, neapdomīgu rīcību, kas, protams, nenoved pie negatīvām sekām (bet nav izslēgts, ka pie sekām). Šīgada karnevāls – skaists, intīms un diezgan žirgts, tomēr šķita pagalam kvalitatīvs un pagalam sterils. Labā ziņa ir tāda, ja nu pietrūkst palaidnību, mēs tomēr nedzīvojam tajā gadsimtā.

(c)Arterritory.com

Vairāk foto šeit!

Nepiespiests komentārs par izrādi “Nacionālais attīstības plāns”.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 12 Feb 2013 10:07:00 +0000

Pirmo reizi Jāni Balodi dejojam es redzēju, šķiet, 2010.gadā. Tieši tāpat kā viņš stāsta “Nacionālajā attīstības plānā”, tā bija kāda mājas ballīte, kuras varonis gan nebija administrators Eiropas lielākajā interneta kazino, bet Elmārs Seņkovs, taču runa nav par to – Jānim Balodim dejot nevajadzētu. Tomēr rakstīt gan.

2011.gada 21.novembrī, portālā “arterritory.com” parādījās raksts par zināmākajiem un/vai veiksmīgākajiem radošajiem protestiem un protestētājiem mākslas vēsturē. Tajā tika pieminēti, arī iespējams, veiksmīgākie, radikālākie un drosmīgākie mūsdienu protestu mākslas dūži “The Yes Men”, kuru veikums sociālās un politiskās taisnības sfērā ir globāls, ekranizēts un novērtēts.

Arī “Nacionālajā attīstības plānā”, tiesa, ne valstiskajā, bet Jāņa Baloža inscenētajā protestētāju duets parādās diezgan bieži – gan kā piemērs, gan iedvesmas objekts. Paralēli neadekvātai (varbūt vajag/varbūt nevajag, ar atsauci/bez atsauces) dejai, izskan vairāk kā pārliecinošs monologs Baloža izpildījumā. Bet, lai arī cik slīpēts un detaļām bagāts tas nebūtu, un lai arī cik daudzi, mani ieskaitot, varētu atzīt šo skatuves darbu par unikālu mūsdienu teātrī, “Nacionālais attīstības plāns” paliek vien kā domāt liekoša, ironiska un tieša izklaide, kas turpina “kā būtu, ja būtu” tematiku, bet kurai pietrūkst asas rīcības. Iespējams, tā ir tikai mana subjektīvā vajadzība.

Lielākā nelaime šķiet tā, ka “Nacionālais attīstības plāns” var radīt vien minimālu rezonansi sabiedrībā. Lai arī ik reizi pārpildītas, izrādes spēj sasniegt vien saujiņu sabiedrības inteliģences, kas tālāko informācijas plūsmu ar retvītiem, atsauksmēm vai pat tenkām nespēj izspiest cauri pār tautu pārziestajai tauku kārtai. Tāpēc vienīgais, kas Balodis iesaka apķērīgajiem, ir pārorientēties esošajā, uz ekonomiskā tīģera muguras balstītajā desmitgades attīstības plānā nevis izdomāt jaunu, kultūrā un sociālajā augšupejā sakņotu, jo, acīmredzams, to mainīt vairs nav lemts, un valsts savu garīgo bagātību par svarīgu attīstības aspektu neuzskata. Monoizrāde “Nacionālais attīstības plāns” ir spogulis tām atvilktnēs atstātajām vīzijām, kas nodrošinātu tautai mentāli stipru, varbūt ne perfekti turīgu, tomēr ekonomiski sabalansētu un ģimenes dzīvei atlicinātu dzīvi. Vai tieši otrādi – finansiāli nodrošinātu, globāli atpazīstamu un ražošanas attīstībā tendētu iekšzemes kopprodukta pumpi bez netveramās pievienotās pasaulīgās vērtības. Garīgums pret fiziskumu. Kurš kuru.

Bet Jānim, tāpat kā daudziem citiem, ģimeniskums vel aizvien ir vērtē. Darbs brīvdienu laikā dzen kopproduktu augšup pa kalnu, bet mīlnieki attālinās, demogrāfiskās līknes grimst, un to viņš neslēpti izrāda. Taču būdams jauns, karjeru tikko sācis cilvēks ar paša ģimeni vēl aizmetnī, Jānis Balodis, mūsdienu sabiedrības noteikumu ierobežots, vienkārši nevar atļauties iet tik tālu, cik “The Yes Men”. Nekad, vai vēl ne – tas ir drosmes, principa un stratēģijas jautājums. Tomēr tā vien gribas ticēt, ka reiz pienāks mirklis, kad viņš, pēc kādas tikpat nozīmīgas uzstāšanās kā Žakam Servinam vai Igoram Vamosam, cilvēkiem atkārtoti jautās “Kas tevi padarīs laimīgu 2020.gadā?”. Un tie droši atbildēs: “2020.gadā mani laimīgu padarīs apziņa, ka tādi vārdi kā “karš” un “katastrofa” izgaisa no mūsu valodas jau divi tūkstoši trīspadsmitajā”.

Foto (c) Didzis Grodzs

66 (+66) musical joys of 2012!

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 30 Jan 2013 18:01:00 +0000

Jeb šo varētu nosaukt par gada atskaiti studentiem un svētku aculieciniekiem - tieši pēc sesijas un decembra, kad dārgais, eksāmenus noliekošais (vai svētkus nosvinējušais) ir iznācis no izveidotās aliņas, izgulējis nemieru un gatavs atskatīties uz padarīto. Tradīcijas veidojas palēnām, arī engelisengelis.com muzikālie pērngada apskati - vispirms formāts ar savādām rekomendācijām bez attēliem, tad daudzums, tagad publicēšanas periods. Novēlu arī jums pabeigtu sesiju un skaistu mūziku brīvajām dienām. Take chill-pills. Īpaši izcelti latviešu mūzikas produkti – klāt pielikts “(LV)!”

saistītie raksti:

66 (+66) musical joys of 2011!

Air Texture Volume II
22 ambient un eksperimentālās mūzikas spēka vārdu sametušies kopā zem viena ieraksta, un dzimis albums, kas, piem., "Pop Ambient 2012/13" liek raudāt. Spēcīgas, niansētas tumšā laika melodijas no tādiem vārdiem kā Library Tapes Eluvium, Kyle Bobby Dunn, BvDub, Lawrence English utt.

Actress - R.I.P
Glitch House bez house - tā īsumā var nosaukt Actress (tas, kurš brits) jaunākā albuma stilu. Klikški un tirkšķi, bet nav tā gaidāmā bungu basa, ir tikai nojaušams ritms, un apziņa, cik maz vajag, lai saprastu - treknie bungu ritmi nav vajadzīgi. Protams, deju zāle ir cits gadījums, tomēr mājas lietošanā labāk lai Actress paliek šāds. Rāms, populārs, bet nepieradināms.

Alis - Hybrids in the Attic
Pēkšņi likās, ka muzikāli atkritu atpakaļ par divdesmit gadiem, kad valdīja tehno pops, tomēr, pretēji reakcijai, kas mani pārņemtu, klausoties gabalus no tā laika, Alis jeb Sabina Plamenova ir burvīga pieminētā stila + Massive Attack + kā to tagad sauc- etno futūrisma sajaucēja ar mūsdienu ritmu rakstiem. Aizraujoši (līdz kādam brīdim).

Alis-P - Attiecību Putra (LV)!
Rokenrols, roks, blūzroks - sauciet to, kā gribat, bet tas ir dzīvs! Gundars Rullis + Edgars Rubenis + Edgars Āboliņš šogad ir sarūpējuši visizsmalcinātāko un smeldzīgi enerģiskāko singlu kompilāciju, kas nekad nebūs topu augšgalā. Nu gandrīz visu visizsmalcinātāko, bet nekas vairs nemaina faktu - dzīvs, dzīvs, dzīvs.

Alt-J - An Awesome Wave
Līdzīgi kā pērn SBTRKT, tā arī šie jaunā angļu neatkarīgā viļņa pārstāvji (cits piemērs - Stateless, Clean Bandit) ieguvuši necerētu popularitāti ne tikai rietumos, bet arī Latvijā. Un ir arī par ko - melodija ir ķecerīga un pielīpoša, slīpēts ir pamatīgi, un cerības ir lielas.

Aluk Todolo - Occult Rock
Vēl joprojām esmu pārsteigts, ka metāla veterāni "Aluk Todolo" ir francūži, jo tas, kā pierasts dzirdēt šīs valsts muzikālo sniegumu, neiet kopā ar to, ko dzirdu šajā lieliskajā albumā. Un tas vairs nav metāls - tie ir šī stila kādreizējie pārstāvji, kas kausē mūsdienu aktuālos stilus ar savu identitāti. Krautroka atmošanos, Art roku, Progresīvo roku, postroku un noizu, un, iespējams, ieraksta ģenētiskās informācijas dažādība paņem to labāko no katra.

Andy Stott - Luxury Problems
Diskrēts chill experimental techno ar nelielu operetes pieskārienu ir tas, kas vajadzīgs normālam, modernam, telpisku skaņu un multivokālu mīlošam cilvēkam. Stotts turpina atsvešināto intimitāti, kas tik lieliski izturēta iepriekšējā "Passed Me By EP". Seksuāli.

Ariel Pink's Haunted Graffiti - Mature Themes
Ariels Pinks ir vēl labāks kā iepriekšējā platē un skan vēl vairak pēc amerikāņu astoņdesmito gadu skolu jaunatnes izglītošanas video celiņa. Lipīgu meldiņu ka ne saskaitīt un viss avangarda sintīpops Pinkam beidzot liekas tik tīrs un izlaizīts. Bet ir, un ir interesanti. Ar katru reizi vairāk.

Bat for Lashes - The Haunted Man
Natašai Kānai ar katru albumu pieaug savādā, noslēpumainā seksualitāte un intimitāte, un tā tādā pašā progresijā pieaug muzikālajā saturā. Vienmēr turpināšu atgādināt, ka viņa ir skaistā puse Megijas Reilijas balsij (To France 84). Un arī potenciālā puse.

Burial - Kindred EP /Truant Rough Sleeper
Lai ko arī Burial radītu, un lai cik tas līdzīgi skanētu, tomēr šajā mūzikā pastāv kāda distancēta, skumja un siltuma gaidoša mīlestība, kas izpaužas ambient house un noder visam un visur. Ja mūzikas pamatprincips ir radīt pastāvīgas vērtības cilvēcei - Burial tāds noteikti ir.

Death Grips - NO LOVE DEEP WEB / The Money store
Kopš pie apvāršņa parādījušies "Death Grips", es jūtos kā Barts tekstā - vienā vienīgā baudā un ekstāzē. Baudā, kad šis industriālais hiphops skan tik nekaunīgi melodiski un divos albumos pēc kārtas perfekti izslīpēti un ekstāzē, kad tas vienkārši sagrauj visas manas pirms tam iekodētās vērtību sistēmas. Death Grips ir akmenscieti, netīri, agresīvi, nosvīduši, vardarbīgi un tajā pašā laikā neticami kvalitatīvi dzejiski un man tas nenormāli patīk!
p.s. Beware of the penis.

Drcarlsonalbion - La Strega and the Cunningman in the Smoke
Dažreiz akustiskā ģitāra ir jānomaina ar elektrisko, lai skan tā pa nopietno. Bet tikai tad, kad spēlē to pašu bardu/songwriter/dziesminieku lietu, nevis blūzu vai roku. Drcarlsonalbion - ir burvīgs, nedaudz raganīgs meitenes un elektriskās ģitāras spēlētāja sakausējums, ko tomēr gribas saukt - acoustic.

Edward Sharpe & the Magnetic Zeros - Here
Ja ir kāda mūzika, ko es šobrīd gribētu redzēt dzīvajā no visas sirds, tad tie ir viņš un viņi. Tomēr apvītās leģendas, pat neredzot notiekošo dzīvē, caurvij katru šis indifolka apvienības melodiju, un iztēlē parādās ne viens lielisks aizgrābjošs festivāls. Mūzika vasarai, tiklab arī ekstra bieziem puloveriem istabas golfa ballē.

Efterklang - Piramida
Lai arī kritiķu ne īpaši mīlēts, un varu piekrist - ne spēcīgākais Efterklang albums (ar iepriekšējo Magic Chairs ne salīdzināt), tomēr grūti atteikties no klausīšanās. Dāņu pedantiska pievēršanās tam, ko viņi dara, pārliecina.

Egyptian Hip Hop - Good Don't Sleep
Varbūt šo mūziku var nosaukt par progresīvo popu, varbūt par mūsdienu psihodēliju, bet es gribētu vien koncentrēties ap ambientroku, jo melodijas, lai gan pietiekami krāšņas un "intelektuālas", tomēr skan rāmi, mierīgi, un fonā var skanēt uz riņķi vien. Bet radoši, tā skan un skanēs jaunā paaudze - gandrīz tieši tāpat kā vecā.

Food - Mercurial Balm
Mierīgs, vientulīgs un izsmalcināts eksperimentālais džezs tieši tev, tieši man, tieši kā visiem. Saaicināti teju visi mūsdienu Eiropas džeza un instrumentālās mūzikas korifeji, sākot ar Nilsu Peteru Molvaeru, beidzot ar Fennessz, Aienu Balamiju, Stroonen un Rune Grammophon leiblu. Jānoklausās visiem. Ikvienam.

Formalist Quartet - Bandits of Stature
Stīgu instrumentiem ir tā lieliskā spēja spēlēt uz nerviem visvairāk. Reizēm tas ir neciešami, bet reizēm pat pārāk ciešami. Klausoties "Bandits of Stature", dažbrīd var just, kā sirds lec pa muti laukā no šīs "jaunās vienkāršības" paraugdemonstrējumiem, bet dažbrīd - šis nu gan ir kur dzirdēts. Visā visumā - tie akordi ir biedējoši.

Holy Other - Held
Lai arī pirmā albuma puse skan tieši tāpat kā pirms gada dzirdētais un apjūsmotais "With U" EP, tomēr otrajā pusē sadzirdami pozitīvi pārmaiņu iedīgļi, jo ilgi šo tumšo, dramatisko, tomēr dvēseli tracinošo raganu house aktuālu noturēt neizdosies. Pārmaiņas ir vajadzīgas, pat pārmaiņām.

How To Dress Well - Total Loss
Pilnīgi nejauši biju sācis meistarot pats savu How to Dress Well projektu, kad iznāca šis albums, un tas man lika mainīt stratēģiju - kā neskanēt tik meditatīvi, tik maikldžeksoniski, tik askētiski un intīmi, bet reizē nepieklājīgi un teju vai vienīgi vokāli (ar stiprām, bet retām popa ritma partijām). Jā, nu ir šajā albumā kaut kas stiprs. ir. Vēl jo sevišķi, ja zināms, ka How To Dress Well 8.maijā būs Rīgā!

Hundred Waters - Hundred Waters
Lai arī puse ieraksta ir tā šitā, otra puse liekas kā skaistākā šī gada mūzika, un Hundred Waters, sajaucot Tune-Yards ekstravaganto pieeju un viduslaiku daudzbalsību, ir radījusi iedvesmu ne tikai manam topošajam muzikālajam projektam, bet arī palīdzējusi atstāt vairākas dramatiskas rētas ne tikai manā apziņā.

Get Well Soon - The Scarlet Beast O' Seven Heads
Pēc diezgan bēdīgā, iepriekšējā albuma snieguma, vāciešu apvienība atgriezusies ar kaut ko pavisam savādu - it kā pieradinātu, it kā nepieradinātu piecdesmito un sešdesmito filmu skaņu celiņu ar Beirut tautisku, romantisku pieskaņu un vien viņiem pašiem raksturīgu iesvīduša un noguruša vokāla un astoņdesmito lēnā elektropopritma apvienojumu. Jādzird arī Lesson bonusa albums. Viss iepriekš minētais + Pink Floyd un Žans Mišels Žārs!

Grand Salvo - Slay Me In My Sleep
Man liekas, ja renesanse būtu mūsdienās, tad softpops tajā skanētu šādi. Sākot ar askētisko albuma vāciņu, beidzot ar tīru, niansētu mazu etīžu popu, kurā ievijas arfas, tromboni un visādi citādi akadēmiski aristokrāti. Romantiski, un kā nu bez dzejas - visi dziesmu nosaukumi kā tādas haikas.

Grizzly Bear - Shields
Katru Grizzly Bear albumu es vienmēr uztveru ar skepsi pret šo grupu. Iespējams, dažu, man pazīstamu tās fanu dēļ, un, ikreiz, kad tie ko min par šo blici, man apjaucas dūša. Patiešām. Dažbrīd cilvēki savās ekstāzēs noplicina ļoti labu mūziku, un, kaut vai tā ir brīnišķīga, pēc satikšanās ar viņiem, to negribas klausīties (iespējams, kādam tā ir arī ar mani). Bet, tiklīdz izdzirdēju "Shields" pirmos gabalus, es atkal sapratu - Grizzly Bear noteikti ir tā apvienība, caur kuru mūzika runā tik spēcīgi, ka viņi atļauj tai brīvi plūst savā krāšņumā, un ārā katru reizi nāk kāds neparedzams, ekstāzi radošs piedzīvojums. Lai gan neticu perfektām lietām, šīs ir melodijas, kuras pēc gadiem nopelnīs marķējumu - 100% genius.

Godspeed You! Black Emperor - 'Allelujah! Don't blend! Ascend!
Pavīd retoriski un ne tik retoriski jautājumi, vai postrokam, tāpat kā visam citam, ir pienācis gals. Turpretī Godspeed, lai arī ne tīra postroka manta, tomēr dod cerību post kaut kam vēl elpot, sajūsmināt jaunu kombināciju meklētājus un vienkārši mīlēt labu alternatīvo.

Jack White - Blunderbuss
Nu nevar noliegt, ka pasaules pēdējā rokenrola cerība mīt jaunskungā, kas atdzīvināja vai iemūžināja tik daudz aizmirstu un tagad neaizmirstamu melodiju savos superziedu "Balto strīpu laikos". Bet nevar arī noliegt, ka "mīt vēl pagaidām".

Japandroids - Celebration Rock
Kamēr vēl pasaulē būs iespējams klausīties Japandroids, uz zemes netrūks ne siltas vasaras, ne sērfinga, ne pozitīva rīta, pēcpusdienas un vakara roka. Par spīti iepriekšējā albuma garlaicīgajai mērenībai, šoreiz amerikāņu spēka duets atkal ir zirgā un jāj, un jāj, un jāj.

Joey Bada$$ - Joey BADA$$-1999
Tāds retro hiphops no jauna, zaļa gurķa, kas nemēģina piesārņot visu ar bičez un šit, bet patiešām rod cerību runātajam vārdam vismaz pagrīdē. Ja vien nebūtu jūtama mūsdienu hiphopa intonācija (vilktās rīmes rīmējot, kas arvien vairāk nerīmējas: arī Shad un Kendrick Lamar), ne gailis pakaļ nedziedātu, ka tas ir 2013.gads.

Josephine Foster - Blood Rushing
Deviņdesmito gadu sākumā mājās parādījās kasete ar žēli gaudojošām latvju-jeņķu "māsām Ziemelēm". Šo ierakstu es nevēlos atcerēties, tomēr tas atausa atmiņā, dzirdot Džozefīnas Fosteres nestabilo, vibrējošo balsi, kas noteikti nogalinātu katru vakaru mājā pie meža, ziemā vai vasarā, mīlestībā vai naidā. Skaista ticība folkam ar nelielu Džoannas Ņūsomas manieres piesitienu.

KTL - V
Kad uzņemšu pats savu pirmo kosmosa sāgu, tās skaņu celiņā būs vien KTL astronomiskie pārbraucieni ar lēnām līganām skaņu vērpetēm, kuras neierobežo ne šķēršļi, ne ātrums, un vienīgās trīsas sagādā garām paslīdošie asteroīdi.

Liars - WIXIW
Meļi kā jau meļi, un neko no viņiem nevar saprast. Mistika ir samazinājusies, ritms palielinājies, netīrība zudusi, telpiskums nācis klāt. Tomēr šāds eksperimentāls pagrīdes pops man noteikti iet pie sirds vēl vismaz šogad.

Lilacs/Champagne - Lilacs & Champagne
Par spīti visiem interneta ieteikumiem, vēl aizvien turpinu domāt, kas šis ir par stilu, tomēr viens ir skaidrs - tā ir mūzika darbam, atpūtai, seksam un kino no Bad Boys līdz Kill Bill, kas skan no Burial līdz Cut Chemist. Burvīga eklektika.

Lonnie Holley - Just Before Music
Gada izskaņā viss salikās pa plauktiņiem, un pie manis tomēr nokļuva vispārsteidzošākais improv r'n'b un soula, un blūza, un spoken word ieraksts, kas, iespējams, ir arī gada labumu top trijniekā. Vidusmēra darbu darītājs, pusmūžu nodzīvojis kungs pēkšņi pieķeras klāt ērģelītēm un sāk flirtēt ar savām sajūtām, rīmēt maģiskā vokālā un pazudināt visus ciniķus un neticīgos - vajag vienu, parastu vīru, lai apgāztu vienu uzpūstu pasauli. +1 000 000

LV Beats (LV)!
Lai gan daudziem šajā ģeniālajā kompilācijā pieminētajiem māksliniekiem vairums darbu ir tāds vienmuļš mākonis, tomēr Dirty Deal Audio radošā komanda ir krietni, krietni pastrādājusi un savākusi tiešām nekaunīgi labas melodijas trakākām un ne tik trakām, pagrīdes un ne tik pagrīdes, bumsīgām un ne tik bumsīgām dejām. ir gan 181h, gan Oriole, gan Niklavz, gan Kodek, gan TV Maskava, gan latviešu multiplikācijas vēsture.

Mark Fell - Sentielle Objectif Actualité
Marks Fells ir lielisks matemātisko elektronikas kompozīciju veidošanā, un šis albums ir lielisks piemērs, ka radīt inteliģentu, matemātisku tehno lounge un tā, ka, publiski atskaņojot, tas skan arī kā progresīvs bungādiņu plēsējs. Lai arī dzīvē diezgan atsaldēts un bez emociju cilvēks, tomēr laptops viņa rokās atmaigst visnotaļ virtuozi.

Mika Vainio - Magnetite
Svaigākā plate no "Pan Sonic" sastāvdaļas ir perfekta. Elektronika plus vides skaņas, trinķšķi un plikšķi rod piepildījumu pat minimālismā un klusumā un neparedzamu, krāsainu un maigu daiļumu troksnī. Lielisks eksperimentāls albums no rūpnīcas, nav divu domu gan magnetu faniem, gan modulāro sintezatoru masētājiem, gan (iespējams) bibliotekāriem.

Minotaur Shock - Orchard
Folk electronic ir modē, un Minotaur Shock lieliski to pārvalda. Pievienojot vēl analogu instrumentu skaņas, tu vari dejot pie Orchard, vari strādāt, mīlēties vai gulēt, vari būt eksperimentāls, vari būt astoņdesmito popmīlis. Galvenais, ka mūzika var dzīvot tepat blakus, uz riņķi vien, uz riņķi vien, un vienmēr radīt pozitīvu noskaņu, ko Orchard arī nepārtraukti dara.

Mirroring - Foreign Body
Izdodot čābīgu solo albumu, Liza Harisa jeb Grouper tomēr saņēmās, sadevās rokās ar Tiny Vipers un kopā radīja projektu "Mirroring", kas par to lika aizmirst. Akustiskās dāmas ar kasešu miglainās izšķirtspējas fona melanholiju. Skumīgi un skaisti.

Mona De Bo - Pag Pag (LV)!
Kad uzzināju, ka Edgari škiras, jutu, ka Latvijas mūzikā (un ne tikai) kāds klusi, smagi nomirst. Bet, kad uzzināju, ka šķiršanās nav uz ilgu laiku, nolēmu turpināt cerēt uz atkal kādu neaizmirstamu ierakstu, ko Mona De Bo varētu pagādāt nākotnē. Cerība ir muļķa mierinājums, taču šī dēļ esmu gatavs būt par muļķi.

Mount Eerie - Clear Moon/Ocean Roar
Šķiet, tikai nepieturoties pie viena konkrēta stila, virziena, elka un ceļa, var radīt divus lieliskus albumus gadā, un Mount Eerie tas ir izdevies (lai arī pirms tam esmu bijis krietni skeptisks pret šo kundziņu). Viens rāmāks kā skaidra nakts, otrs, rupjš un skaists kā "Okeāna bangas", bet abi kopā - it kā viena lauciņa, bet tomēr dažādi skanējumi. Ļoti labi.

Nils Frahm - Screws
Nils Frāms ir ieguvis uzticību ne vien no tūkstošiem akadēmiski neakdēmiskas mūzikas cienītājiem, bet arī no manis, un šis, ultrarāmais, klusais, askētiskais klaviermūzikas albums, lai arī nekas unikāls, tomēr spēj noturēt pie skaļruņiem daudz ilgāk par daudziem citiem. Jutekliski, šarmanti un vientuļi.

Olan Mill - Home
Lai arī izdevniecība "Preservation" šogad izdeva pusduci jaunu ierakstu ar teju vienādiem vāciņiem (nu stilizēti jau nu ļoti un katru gad no jauna), tomēr tikai Milla ieraksts ir nonācis līdz šim punktam. Ambients tā vislabākajā izpausmē, ar akadēmiskiem vokāliem, instrumentu etīdēm un zem visa tā Īno rokrakstā sapludināts akvarelis. Nakts mūzika un skaņa dienai, kad jāsēž pie loga.

Ombre - Believe in Me
Viens no šī gada neparedzamākajiem un burvīgākajiem miera albumiem, kur netrūkst ne nedaudz nemiera, ne nedaudz akustikas (par spīti elektronikai), ne nedaudz retro, ne nedaudz vokāla tajā savādajā spāņu valodā (jo skan tik neierasti savādi).

Oren Ambarchi - Audience of One/ & Robin Fox - Connected/ Sagittarian Domain
Austrāļu eksperimentālista un ģitārista veseli (visi?) trīs no šī gada ģitārbungdarbiem, kurā romantisks ambients mijas ar romantisku noizu un romantisku "Swans" ritmu. Visticamāk, paliks atmiņā ar "Salt", tomēr kopskaņa tāpat tīkama - Ambarči šogad nav pievīlis, tikai patīkami iepriecinājis.

Oren Ambarchi / Keiji Haino / Jim O'Rourke - Imikuzushi
Un vēl, Ambarči ir arī savs lieliskais trijnieks, kas tāpat kā naži uz albuma vāciņa ir iecirsti kokā. Tikai diapazons mainās no saltiem asmens vilcieniem pa dēli līdz kapāšanai, ciršanai, košanai, skrāpēšanai un duršanai līdz spalam, spalam, spalam. Milzīgs, debešķīgs mutulis metāliska noiza.

Patrick Watson - Adventures in your own Backyard
Patrika Vatsona muzikālā pasaule vienmēr ir bijis piedzīvojums, kas nav pielīdzināms nevienam citam. Arī šis albums kā doktora Parnasa iedomu pasaule ir tumšs un burvīgs, un salds un ceļojošs.

Perfume Genius - Put Your Back N 2 It
Caur un caur rāma, daudzpusīga un ļoti sirsnīga mūzika, kuras skaņdarbus nevar atšķirt, jo tie skan tik līdzīgi, bet kurus visus var nosaukt par singliem, jo katram ni tiem ir savāda, maiga burvība, kas paņem savā varā. Perfume Genius tiešām domāts, lai ieelpotu šo mūziku tik viegli un pašsaprotami kā gaisu, tikai ar svaigu pēcgaršu.

Peter Broderick - http://www.itstartshear.com
Arī vecais draugs Broderiks ir pacenties ar vairākiem albumiem gadā, no kuriem viens ir filmai un skan diezgan vienveidīgi, otrs ir kāda tekstuāla apspēle dziļai nesaprastā romantikai un skan diezgan vienveidīgi, bet šis ar nosaukumu tur augšā skan patīkami ieturēti, akustiski, eksperimentāli akustiski, ne tik ieturēti, pozitīvi popsīgi un, nu, pēc Pītera Broderika.

Pierre Bastien - Machinations
Pjērs ir pilnīgs elektroinstrumentu gīgs un spēlē cilpu kompozīcijas, kas vairāk izklausās pēc karotīšu, trompetistu, gultas atsperu, gumijas raustītāju un vienstīgas ģitāru džeza orķestra. Ne mūžam nepateiksi, kas skan pēc kā un ko tu dzirdēsi nākamo. Ģeniāls piedzīvojums mūsdienu audio mākslas studentiem un skaņu ģenerēšanas fanātiem, bet pārējiem arī varētu interesēt.

Raime - Quarter Turns Over A Living Line
Raime ir mūzika militārajām filmām, jo zemās skaņas un fons, kas atgādina kara zalvju dunoņu un helikopterus tālumā, turpina radīt trauksmi visu, teju 40 minūšu garumā. Un ne jau kura katra filma, tā noteikti ir kāds izsmalcināts astoņdesmito gadu grāvējs par klusajiem džungļu bridējiem, kuriem ir arī jūtas (man tā šķiet). Spēcīgi un niansēti.

Ricardo Villalobos - Dependent and Happy
Es noteikti neesmu tas tips, kas regulāri klausītos šo minimal tehno un house electroniku, tomēr Villalobosa ieraksts šogad vienkārši neļauj un neļauj novērsties. Iespējams, tāpēc, ka neko daudz no šī stila neko neesmu gaidījis, iespējams, tāpēc, ka "Dependent and Happy" tik tiešām nav tikai klikšķi, ritmiņš un atsaldēts autotjūns.

Seams - Sleeper
Rāms, inteliģents deju minialbums, kas patiks gan Justice, gan Holy Other faniem. Nu labi, vismaz tiem, kam patīk Thom Yorke un Four Tet. Nu labi, tiem, kam vienkārši patīk pozitīva (ne enerģiska) kustēšanās pa ritma vilni jau no rīta.

Snow Palms - Intervals
Deivids Šepards ir Snow Palms un sniega rokām rokās āmuriņi un vālītes un zem āmuriņiem un vālītēm ir marimbas, ksilofoni, glokenšpieli, nedaudz klavieru un stīgu, bet, pats galvenais - rokās ir pasakaina burvība. Un ausīs - ausīs viss tas ielīst neremdināmi un mierīgi.

Sun Kil Moon - Among the Leaves
Milzīgais blāķis ļoti līdzīgu dziesmu, ko Marks Kozeleks savairojis pērnajā gadā iespējams nebūs ne viņa, ne šī gada labākais albums, tomēr rāmā, harmoniskā balss, dziedam par ceļojumiem uz Maskavu, Čikāgu, Helsinkiem, Bristoli, Kopenhāgenu, Londonu utt. utjp. ceļa jūtīs (un tās pēdējā gadā bijis daudz) gan skan tieši laikā vismaz manās aizvadītajās 356 dienās.

Swans - The Seer
Ko gan Sids Barets darītu, ja nebūtu miris un atsāktu spēlēt savu psihodēlisko folku kopā ar mūsdienu eksperimentālistiem un postpankiem. Sanāktu "The Seer". Tāds pieradinātāks Maiksl Gira, bet nu, vecums nenāk viens, un kā jau kārtīgam amerikānim, spiežas cauri americana. Tomēr visas tās spiešanas iznākums ir ārkārtīgi baudāma, augsti koncentrēta sula.

Sylvain Chauveau - Abstractions
Apkopojis vairākas savas tuvākās pēdējo desmit gadu dziesmas, eksperimentētājs turpina eksperimentēt un ir sajaucis šo dziesmu popūriju ar savām visas karjeras muzikālajām šķautnēm. Pārsvarā skumji, kā jau Chauveau.

Tame Impala - Lonerism
Lai gan šo nevar salīdzināt ar tām melodijām, kas bija 2010.gada "Innerspeaker", tomēr, tāpat kā The Arctic Monkeys, arī šie austrāliešu psihodēlijas indirokeru jaunieši nobriest, paceļ latiņu un slīpē prasmes. Patīkami vēl reizi un, cerams, ka ne pēdējo.

Taragana Pyjarama - Tipped Bowls
Rigtīgs modulārais sintezators ar elektriskajām bungām (un bez) viļņojas sīnusos, random trijstūros un retos rotaļīgos zāģzobos, tomēr tas neizklausās ne uz pusi tik tehniski, kā šeit norādīts. Īstenībā šis ir rotaļīgs, pieradināts elektronisks pavadījums vakaram draugu pulkā un pie plīts.

The Antlers - Undersea
Mazs, citādāks albums no Bruklinas darboņiem. Ar citādāks es domāju, ka tas vairs neskan tik vienādi, kā divi iepriekšējie, un tas ir galvenais. Rainis teicis pastāvēs, kas neapsēdīsies, bet The Antlers ir devušies uz citu sēdvietu - rāmu, zemūdens barjerrifu, kur snorkelingot un pētīt krāsaino zemūdens pasauli dzīvojam savu dzīvi. Pilnīga popmeditācija.

The Cinematic Orchestra - The Cinematic Orchestra presents In Motion #1
Maigs, rāms džezs rāmai, rāmai pasaulei. Lai gan tik maz palicis no iepriekšējā "The Cinematic Orchestra" inovatīvā gara, tomēr baudāmās, tīrās filmu celiņu svītas vēl aizvien ir turpina valdīt pār šīs mūzikas raksturu.

The Gaslamp Killer - Breakthrough
Elektroroks stostiķiem un visiem citiem pabērniem, vai arī tiem, kam patīk būt pabērniem un raustīties diezgan sintētiskā un graudainā visakautkā, kamēr gaisā jūtama uzkarsētas līmes smaka. Nu vispār nav tik traki, tikai košs garāžas eklektisms.

Tindersticks - The Something Rain
Šī apvienība vienkārši nemainās, un iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena aizmiglo acis pat visspēcīgākajai kritikai. Stjuarta Steplsa kūrētā apvienība jau gadiem ilgi piedod mūzikas pasaulei (vismaz Eiropā noteikti) savādu, šarmantu un sērīgu plīvuru ar, iespējams, visneaizstājamāko balsi. Piedodiet, The National - jūs vienmēr būsiet pēc tam un krietni. Tindersticks ir the sticks.

Ty Segall Band - Slaughterhouse / Twins
Cik vien skaists un garāžīgs roks var būt, tad tas šodien var būt tikai (pagaidām) no Taja Sīgala. Katram gabalam ir savs tērauda troksnis, savs akustikas trūkums tā, ka nav kur piesieties. Ja visiem blakus būtu kāda muzicējoša garāža vai pagrabs, tad dieva dēļ, lai tas ir šis.

uSSSy - Afhgan music house party
Nav vārdu, lai aprakstītu šo arābu ultra indi, kas pat nenāk no afgāņiem, bet no moskvičiem (!) Šādi skan 2012.gada alternatīvās mūzikas pārsteiguma skaņa - nedaudz vienveidīgi, bet tomēr kultūršoks un ausu šoks.

Vatican Shadow - Ornamented Walls
Netīrs chill dub ar spiedzieniem, salauztām bungām, distortion un Massive Attack saltā triphopa iezīmēm. Patīk un viss.

Vessel - Order Of Noise
Bristole ir jaunais elektronikas centrs, un Vessel ir jaunais "Actress". Lēns, inteliģents pieskāriens elektroniskajai mūzikai, rāms, detalizēts un graudains.

XXL - Dūde
Ļoti jauks, vecais labais eksperimentāls tumšais pops no vecā labā Larsen, no vecā labā Xiu Xiu un no veco labo krauta eksperimentu vācelītes. Visticamāk, pēc gada arī šis albums būs vecais labais aizmirstais, tomēr tagad skan patīkami, kņudoši un maķenīt nelīdzsvaroti. Japāņu neķītrajiem prātiem un valodas pratējiem patiks.

Zelienople - The World Is House On Fire
Visklusākais postroka piemērs, ko es šobrīd esmu dzirdējis, un tas pat nav postroks - tāds postroka ambients, ar rāmu tālu ģitāru pārklāšanos, smalkiem bungu pavedieniem un privātu, atbalsu pilnu vokālu. Rosina domāšanu un sapņus.

Patīkami singli no vārgiem albumiem (vai arī tāda šogad nav bijis):

Actress - Dissecting a Crowd / Easy Tiger
Andrew Bird - Desperation Needs?
Animal Collective - Today's Supernatural
Calexico - Fortune Teller
Chilly Gonzales - Rideaux Lunaire
Daniel Rossen – Silent Song
Diiv - How Long Have You Known
Drvg Cvltvre - Monkey Man
Emeralds - Search For Me in the Wasteland
Flying Lotus - Putty Boy Strut
Frog Pocket - Bholcán
Gerry Read – Idiot
Grimes – Genesis/Oblivion
Groundislava - Olympia 2011
GoGo Penguin - I Am That
Gonjasufi - Feeding Birds
Halls – Funeral
Holly Herndon - Fade
Ital - Deep Cut
Ital Tek - Pixel Haze
Janka Nabay - Ro Lungi
Jessie Ware - Devotion
Jimi Tenor & Kabu Kabu - Africa Kingdom
John Talbot - Last Land
Jozef Van Wissem and Jim Jarmusch - Apokatastasis (Restoration)
Leonard Cohen - Anyhow
Lightning Bolt - The Soft Spoken Spectre
LV - Sebenza (feat. Okmalumkoolkat)
Majical Cloudz - Turns Turns Turns
Mark Eitzel - I Love You But You're Dead
Matthewdavid - Locket (Chi flip)
METZ - Wet Blanket
Meursault - Dull Spark
Moonface - Headed For The Door
Nas - The Don
NGUZUNGUZU - Smoke Alarm
Old Man Gloom - Regain/Rejoin
Pallbearer - An Offering Of Grief
Passion Pit - Mirrored Sea
Pete Swanson - Do You Like Students?
Prince Rama - So Destroyed
Purity Ring - Lofticries
Robert Aiki Aubrey Lowe - M'Bondo (version)
Sons of Noel and Adrian - The Yard
Sharon Van Etten - Joke Or A Lie
Shearwater - Pushing the River
Shlohmo - Rained The Whole Time
Shortcircles - Meatball In Space
Sufjan Stevens - I'll Be Home For Christmas
Sun Airway - Close
Sun Araw - Treaty
The Caretaker - In The Deep And Dark Hours Of The Night
The Irrepressibles - Time Passing
The Jon Spencer Blues Explosion - Black Mold
The Maccabees - Pelican
The Mountain Goats - Transcendental Youth
The Shins - The Rifle's Spiral
The Walkmen - Line By Line
The XX - Sunset
Tim Hecker & Daniel Lopatin - Vaccination No.2
Twin Shadow - Five Seconds
Wild Beasts - Two Dancers ii (Oneohtrix Point Never Remix)
Wild Nothing - This Chain Won't Break
Winterfylleth - A Thousand Winters
Wymond Miles - Run like the hunted
X-TG ‎& Antony Hegarty - Janitor Of Lunacy

2012.gada ekrāntapetes.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 16 Jan 2013 16:57:00 +0000

Apgājis cikls, kad nomainās ne tikai gadi, bet arī personīgās digitālās ierīces, un šīs ekrāntapetes, tapušas ne tikai 2012.gadā, ir pēdējās, kas gūlušās zem mana vecā protatīvā datora logiem. Protams, hronoloģiskā secībā un, iespējams, pieaugošā melanholijā. Laimīgu jauno gadu. Pasaulē, izrādās, vēl aizvien netrūkst viltota un neviltota poētisma.

saistītie raksti: 2011.gada ekrāntapetes

2010.gada ekrāntapetes

1.Liepājas kanāls janvārī (un arī februārī).
Liepāja

2.Pludmalē.

Liepāja

3.Impulss. Monta Kononova. Rīga

4.Tallinas pludmalē.

2009

5. Pļavas ainava.
Līvija Daudze, Ezerkrasts,
Liepāja

6.Apvedceļš Varšavā.

Polija

Pastāvīgas vērtības. Kurts Elings un Latvijas Radio bigbends koncertē "Rīgas Ritmos".

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Wed, 12 Dec 2012 09:59:00 +0000

Bigbends – tās ir trīsas. Atgādinājums tam, ka ārā ir karsts. vai brīdinājums, ka uz ielas ir sals. Sutīgs vasaras spiediens izgriež slapjus uzvalkus un lipīgas pieres, bet ziemā – ziemā bigbenda vilnis nokrata sērsnu no ledainajiem zariem un liek cilvēkiem atslābt izgaismotajās ielās, ciešajos mēteļos un Ziemassvētku pacilātībā. Bigbends. Tā noteikti ir pilsētas mūzika.

Un pienāk beigas. Cilvēki ceļas kājās, aplaudē, un zāli pārņem svinīgs siltums. Koncerts ir beidzies, Latvijas Radio Bigbenda ugunskristības ir piedzīvotas un... un uz skatuves ir pabijis Grammy balvai daudzkārtēji nominētais vokālais brīnumdaris Kurts Elings. Glena Millera tradīcijas, Frenka Sinatras spožums, Robija Viljamsa "Swing when you're winning" mūsdienīgums un nepaciešama mīkla – kurš kuru.

Kurts Elings, šķiet, ir spēcīgākais mūsdienu svinga pārstāvis, kas līdzīgi jau pieminētajam Sinatram, Netam Kingam Koulam (Nat King Cole) un Dīnam Mārtinam (Dean Martin), turpina harizmatiskā bigbenda vokālās zvaigznes gājumu, lauž sirdis, rada skaudību un, paralēli tam, izpilda Djūka Elingtona, Džona Koltreina (Duke Ellington; John Coltraine) u.c. slavenu "svingeru" kompozīciju apdares un šad tad raksta tekstus savējām. Protams, viņš nesmādē arī tādu popmūzikas grandu kā The Beatles (koncertā atskaņots "Norwegian wood") vai Stevie Wonder ("Golden Lady") darbus, lai gan to garšas buķete nespēj konkurēt ar monohromajās fotogrāfijās ietverto džezmeņu veikumu, kas pazīstami vien tālajos svinga vēsturiskajos perēkļos ASV, tas nozīmē – tur tālajos četrdesmitajos līdz sešdesmitajos. Piemēram, tikai Kurtam Ellingam šobrīd pieder tiesības teikt, ka viņa dēļ šie džentelmeniskie Lorensa Harta (Lorenz Hart) vārdi: "You are too beautiful, my dear, to be true/ And I am a fool for beauty" beidzot ir ieguvuši kultūrvēsturisku nozīmi tāpat kā kādreiz izdziedātie "New York, New York", "It was a very good year" vai "Ain't that a kick in the head".

Turpretī viņa zvaigznāja spīdumu burtiski aizēno nacionālās vērtības – Latvijas Radio Bigbends ar teju vai visiem spožākajiem jaunākās un dažiem jau rūdītas paaudzes džezmeņiem – Mārci Auziņu, Tomu Poišu, Gintu Pabērzu, Artūru Bērziņu, Kārli Vanagu (arī bigbenda līderis), Rūdolfu Dankfeldu u.c. 16 gadi pagājuši, kopš džeza un svinga košums bija pārvērties par postu, un šobrīd atkal ir augšāmcēlies. Un skaņa ir maģiska. Sirdī iemetas teju mazspēja, dzirdot nebeidzamās solo un orķestra partijas, pazūd laiks un laikmets, prom aizvestas šaubas līdz ar nedēļām sakrāto gadalaiku maiņas slodzi un beidzot rodas ticība nākotnei ne tikai šo Ziemassvētku pārdzīvošanai, bet arī spožam, nacionālam uzvaras gājienam.

Atceroties Latvijas Radio Bigbenda veikumu 9. decembra vakarā, mazsvarīga liekas pirmā skaņdarba nedrošība, toties pavisam spilgti izpaužas nospraustas robežas. Robežas, ko nospraudis kāds nezināms vai pavisam zināms tēls, ko varbūt varētu nosaukt par sāncensību. Dažbrīd liekas, ka Kurts Elings un viņa domubiedrs, pianists Lorencs Hobgūds (Laurence Hobgood) it kā vēlas būt pārāki par "zaļajiem" latviešiem. Tas pat spilgti redzams kādā Vona Frīmena (Von Freeman) darba apdarē, kad Elings no vienas puses stāsta, cik ļoti viņam patikusi sava Čikāgas novadnieka spēlētgriba un vēlme aizpildīt "skaņas laukumu", un cik ļoti viņš vēlējies to apvienot ar tekstu, bet no otras puses neļauj izpausties eksplozīvajam zviedru trompetistam Lase Lingrēnam (Lasse Lindgren), kurš uzaicināts kā īpašs viesis un kuram lemts savu neapgāžamo talantu nespēt parādīt līdz galam.

Tomēr Elinga baritons ir fantastisks. Perfektais griezums visiem dzimumiem, kas nostrādā vienmēr, un par šādu retro reģistru var sapņot vairums vokālistu. Un summā ar bigbendu, svētdienas vakars ir atdzimstošās svinga gaisotnes, vintage fanātu un drīz arī vidusmēra cilvēka ikdienas tuvākās nākotnes sastāvdaļa. Patiess prieks vērot atdzimstam un nostiprināmies leģendas, kas dzīvo laikā, kur valda tehnoloģijas un sintētiskās skaņas, un nebaidās nodoties instrumentālam cilvēka auras, harismas un šeit un tagad kontroles kombināciju dzīvesstilam. 9. decembra koncerts ir ne tikai lielisks un beidzot līdz galam saviļņojošs "Rīgas Ritmu" 2012. gada sezonas noslēgums, bet pavisam noteikti arī jaunas Latvijas džeza mūzikas nākotnes sākums, kuras nu jau vēsturē ierakstītā sadarbība ar Kurtu Elingu ir neapstrīdama uzvara.

Foto: Kurts Elings koncertē Rīgas Kongresu namā. Foto (c) Vladislavs Punculs. Easyget.lv

Nakts bez saimnieka.

noreply@blogger.com (Engelis Eņģelis) — Tue, 04 Dec 2012 08:45:00 +0000

02:45

Viņš ir pieplacis pie darbiem, nespēj atmaigt. Bezmiega stundas reizinās ar nepadarītā kvantumiem. Istaba nerūk, istaba neizplešas. Logi kā nepiekalti pakavi laiž cauri auksto gaisu kā smiltis, un tas pārklāj rokas kā auksts ūdens.

Viņa ir tālāk par pasaules malu. Piecēlusies tumsā, lai redzētu gaismu. Nakts vidū viņa ir vienīgā mēnessērdzīgā, kas redz, vienīgā kas klausās, atbild un uzdod. Viņas nav, un, reizē, viņa ir visīstākā, kas vien var būt.

Viņš sadzird katru troksni, spuldžu pulsēšanu, datora sīkšanu un viņas elpošanu kaut kur tur, aiz visa. Viņš izslēdz gaismu, lai istabā būtu klusums; atguļas gultā, iesēžas šūpuļkrēslā, ieraksta teikumu dokumentā, uzvāra ūdeni un ļauj tējai palikt aukstai.

Viņai šonakt ir problēmas saprasties ar dušu un saprātu. Viņai, izrādās, ir plāni naktij, bet tie aizkavējas. Par stundu, par divām. Neviens vēl neapzinās, ka tad, kad viņa aizmigs, plāni aizkavēsies par četrām.

Viņš ir viens uz apjucis.

Viņa ir viena, un neviens nezina, kāda. Arī pati.

Viņš.

Viņa.

Viņš.