Mans dēls, ja tu par savu tuvāko galvo un ja tu savu roku galvojumam par svešinieku esi devis, tad tu esi ar savas mutes sacīto saistīts, un tava paša mutes vārdi tevi tur savā gūstā. Tad dari, mans dēls, un rīkojies šādi un glāb sevi, jo tu tagad esi pilnīgi nokļuvis sava tuvākā rokās: steidzies, meties viņa priekšā zemē, centies piespiest un skubini savu tuvāko ar lūgšanām! Lai tavas acis neguļ un tavu acu plaksti lai nesnauž! Glāb sevi kā stirna no mednieka un kā putns no putnu ķērēja rokas! Dodies pie skudrām, tu sliņķi, novēro viņu rīcību un mācies! Lai gan viņām nav nedz valdnieka, nedz priekšnieku, nedz citu kungu, viņas tomēr sagādā sev maizi vasarā un iekrāj sev barību ražas ievākšanas laikā. Cik ilgi tu gulēsi, laiskais? Kad tu rausīsies augšā no sava miega? Paguli, paguli vēl drusciņ, pasnaud kādu nieku, saņem kopā drusku ciešāki savas rokas, lai tu labāk dusētu! Tad tevi pamazām, it kā tev kājām pa pēdām iedama, pārsteigs nabadzība, un tevi nomāks trūkums kā bruņots ceļa laupītājs. /Sal. pam. 6:1-11/

Un tie bija aizmirsuši maizi ņemt līdzi, un tiem vairāk nebija kā viena maize vien pašiem klāt laivā. Un Viņš tiem pavēlēja, sacīdams: “Raugait, sargaities no farizeju rauga un no Hēroda rauga!” Un tie runāja savā starpā, ka viņiem nav maizes. Un, to nomanīdams, Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs runājat, ka jums maizes nav? Vai jūs vēl nemanāt, nedz noprotat? Vai jums sirds vēl ir apcietināta? Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat? Jūs neatminaties, kad Es tās piecas maizes tiem pieciem tūkstošiem lauzu, cik grozu ar druskām jūs esat pielasījuši?” Tie Viņam saka: “Divpadsmit.” “Bet, kad Es tās septiņas maizes tiem četriem tūkstošiem lauzu, cik pilnu grozu ar atlikušām druskām jūs esat pielasījuši?” Un tie saka: “Septiņus.” Un Viņš tiem sacīja: “Vai jūs vēl nesaprotat?” Un viņi nāk uz Betsaidu. Tad tie Viņam pieved kādu neredzīgu un Viņam lūdz, lai Viņš to aizskartu. Un Viņš, neredzīgo pie rokas ņēmis, to izveda ārā no ciema un spļāva viņa acīs, uzlika tām rokas un tam jautāja: “Vai tu ko redzi?” Un, acis pacēlis, tas sacīja: “Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam.” Tad Viņš atkal uzlika rokas uz viņa acīm, un tas ieraudzīja gaismu un tapa atkal vesels un redzēja visu pilnīgi skaidri. Un Viņš to sūtīja mājās, sacīdams: “Neej ciemā.” Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: “Ko ļaudis saka Mani esam?” Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem. Un Viņš tiem sacīja: “Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?” Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: “Tu esi Kristus.” Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka. Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt. Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: “Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta.” Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu? Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā.” Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.” /Mk. 8:14-9:1/

Un Becaleēls taisīja šķirstu no akāciju koka; pustrešas olekts bija tā garums, pusotras olekts tā platums un pusotras olekts tā augstums. Viņš to pārvilka ar tīru zeltu kā no iekšpuses, tā arī no ārpuses un tam uztaisīja vainagu visapkārt no zelta. Tad viņš izlēja četrus gredzenus no zelta četriem tā stūriem, ka lai divi gredzeni būtu pie vieniem sāniem un divi gredzeni pie otriem sāniem. Un viņš taisīja nesamās kārtis no akāciju koka un pārvilka tās ar zeltu. Un viņš izbāza nesamās kārtis cauri četriem gredzeniem pie šķirsta sāniem, ka šķirstu varētu nest, un taisīja salīdzināšanas vāku no tīra zelta – pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā. Viņš taisīja arī divus ķerubus no zelta abos salīdzināšanas vāka galos; tos viņš izveidoja kā kaltu darbu, vienu ķerubu vienā galā un otru ķerubu otrā galā, tos piestiprinot pie vāka abos tā galos. Abi ķerubi izplēta savus spārnus pār vāku, to apklādami ar saviem spārniem; un ķerubu sejas bija vērstas viena pret otru, un tās lūkojās uz salīdzināšanas vāku. Viņš uztaisīja arī galdu no akāciju koka, divas olektis garu un vienu olekti platu, un pusotras olekts augstu. Un viņš to pārvilka ar tīru zeltu un iztaisīja tam vainagu visapkārt no zelta, un taisīja tam apmali plaukstas platumā visapkārt un uz tās zelta vainagu apmalei visapkārt. Un viņš izlēja galdam četrus gredzenus no zelta un lika šos gredzenus galda četros stūros, pie tā četrām kājām. Gredzeni bija pie apmales, tajos lika nesamās kārtis, lai galdu varētu nest. Nesamās kārtis viņš iztaisīja no akāciju koka un pārvilka tās ar zeltu, lai galdu varētu nest. Un viņš taisīja traukus, kam bija jābūt uz galda, – bļodas un kausus, kannas un krūzes upuru vajadzībām, visas no tīra zelta. Un viņš taisīja lukturi no tīra zelta, viņš to izkala, un tā kāja un zari, kausiņi, bumbuļi un ziedi bija vienā gabalā ar to. Seši zari izgāja no tā: trīs zari uz vienu pusi un trīs zari uz otru pusi. Trīs kausiņi kā mandeļu ziedi bija pie katra zara un trīs bumbuļi un ziedi. Tādi bumbuļi un ziedi bija pie visiem sešiem luktura zariem. Bet pie paša luktura vēl bija četri kausiņi, līdzīgi mandeļkoka ziediem, ar to bumbuļiem un ziediem. Un pa vienam bumbulim bija zem katriem diviem zariem, kas no tā izgāja. Visi bumbuļi un zari izgāja no tā, tie visi bija izkalti no tīra zelta, vienā gabalā. Viņš uztaisīja arī septiņus eļļas lukturīšus, tam piederīgās dakts dzirkles un trauciņus no tīra zelta. No viena talenta tīra zelta viņš taisīja to un visus tā rīkus. Viņš darināja arī kvēpināmo altāri no akāciju koka, vienu olekti garu, vienu olekti platu; tas bija četrstūris, tā augstums bija divas olektis, un no tā izgāja ragi. Un viņš to pārvilka ar tīru zeltu: tā virsu, tā sānu sienas visapkārt un tā ragus, un tam visapkārt viņš taisīja vainagu no zelta. Un pie tā viņš piestiprināja divus zelta gredzenus zem vainaga abos sānos pie abām malām, lai tiem varētu cauri izbāzt nesamās kārtis, ar kurām altāri nest. Un viņš iztaisīja nesamās kārtis no akāciju koka un tās pārvilka ar zeltu. Viņš izgatavoja arī svētas svaidāmās zāles un tīras smaržīgas zāles kvēpināšanai, kā tās taisa ziežu maisītāji.

Viņš arī darināja dedzināmo upuru altāri no akāciju koka; piecas olektis bija tā garums un piecas olektis tā platums, tas bija četrstūris, un trīs olektis bija tā augstums. Četros stūros viņš tam piestiprināja ragus un tos pārvilka ar varu. Un viņš uztaisīja visus altāra rīkus: podus, lāpstas, kausus slacināšanai, dakšas gaļai un ogļu traukus; visus rīkus viņš uztaisīja no vara. Un viņš uztaisīja arī altārim režģi no vara, zem tā apmales, no apakšas līdz tā vidum. Un viņš izlēja četrus gredzenus no vara tā četriem stūriem, lai tiem cauri izbāztu nesamās kārtis. Un viņš darināja nesamās kārtis no akāciju koka un tās pārvilka ar varu. Un viņš tās nesamās kārtis izbāza cauri četriem gredzeniem, kas bija pie altāra sāniem, ka ar tām to nestu; viņš to izgatavoja no dēļiem un vidū tukšu. Un viņš arī darināja no vara mazgājamo trauku ar vara kāju no to sievu spoguļiem, kas kalpoja pie Saiešanas telts ieejas. Viņš izveidoja arī pagalmu; dienvidus pusē aizkars bija no šķetinātu smalku dziju auduma simts olekšu garumā. Un tā divdesmit stabus un arī divdesmit stabu kājas tas taisīja no vara, bet to kāši un gredzeni bija no sudraba. Arī ziemeļu pusē aizkars bija simts olekšu garumā, un divdesmit stabi un to divdesmit kājas bija no vara, un stabu kāši un gredzeni bija no sudraba. Bet rietumu pusē aizkars bija piecdesmit olekšu garumā, stabu bija desmit un to kājas desmit, un stabu kāši un gredzeni bija no sudraba. Austrumu pusei tas bija piecdesmit olekšu garš. Aizkars vienā malā bija piecpadsmit olekšu garš, ar trim stabiem un trim kājām, un arī otrā malā tas bija piecpadsmit olekšu garš, kā vienā, tā otrā pusē vārtiem, ar trim stabiem un trim kājām. Un visi pagalma aizkari visapkārt bija no šķetinātu smalku dziju auduma. Stabu kājas bija no vara, viņu kāši un rotājumi bija no sudraba; arī to augšgalu rotājumi bija sudraba, visi pagalma stabi bija ar sudrabu izrotāti. Un pagalma vārtu aizkars bija rakstaini izausts no zila un sarkana purpura un no karmezīnā krāsotām un šķetinātām smalkām dzijām, un divdesmit olektis bija tā garums un piecas olektis platums, atbilstoši pagalma aizkaram. Un tā četri stabi ar to četrām kājām bija darināti no vara, bet kāši un stabu gredzeni bija sudraba. Visi Saiešanas telts un pagalma mietiņi bija no vara. Šīs ir mājokļa, tas ir, Liecības telts, uzskaitītās lietas, kuras uzskaitīja pēc Mozus pavēles levītu kalpošanai priestera Itamāra, Ārona dēla, vadībā. Becaleēls, Hūra dēla Ūrija dēls, no Jūdas cilts, taisīja visu, ko Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, kopā ar Oholiābu, Ahisāmaka dēlu, no Dana cilts, kas bija lietpratējs aušanā un izšūšanā no zila un sarkana purpura smalkām dzijām. Viss zelts, kas svētnīcas celšanai tika izlietots visiem darbiem, ko sanes kā upuru dāvanu, bija divdesmit deviņi talenti un septiņi simti trīsdesmit seķeļi pēc svētnīcas seķeļu svara. Un viss sudrabs, ko ieguva, saskaitot visu draudzi, bija simts talentu un tūkstoš septiņi simti septiņdesmit pieci seķeļi pēc svētnīcas seķeļu svara, pusseķelis pēc svētnīcas seķeļu svara no ikviena, kas tika skaitīts, kam bija divdesmit gadu un vairāk, – kopā bija seši simti trīs tūkstoši pieci simti piecdesmit vīru. No simts talentiem sudraba izlēja svētajai vietai un aizkaram vajadzīgās kājas; simts kājām vajadzēja simts talentu, vienu talentu katrai kājai. Bet no tūkstoš septiņi simti septiņdesmit pieciem seķeļiem viņš izgatavoja stabu kāšus un to vainagus un rotājumus. Un upuru dāvanās savāktā vara bija septiņdesmit talentu un divi tūkstoši četri simti seķeļu. No tā viņš uztaisīja kājas Saiešanas telts durvīm, vara altāri un pie tā vara režģi un visus altāra rīkus, arī pagalma kājas visapkārt un pagalma vārtu kājas, visus mājokļa mietiņus un pagalma mietiņus. /2. Moz. 37:1-38:31/

Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām! Uzlūko manu postu un manas mokas un piedod visus manus grēkus! Apskati manus ienaidniekus, cik viņu daudz un ar kādu nekautrīgu niknumu viņi mani ienīst! Pasargi manu dvēseli un izglāb mani, nepamet mani kaunā, jo uz Tevi es paļaujos! Sirds skaidrība un taisnība lai mani sargā, jo es gaidu uz Tevi, ak, Kungs! Ak, Dievs, atsvabini Israēlu no visām viņa bēdām! /Ps. 25:16-22/

Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.”

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. Un tūdaļ Viņš iekāpa laivā ar Saviem mācekļiem un nāca Dalmanutas tiesā. Un farizeji uzstājās un sāka ar Viņu sarunāties un prasīja no Viņa kādu zīmi no debesīm, Viņu kārdinādami. Un Viņš nopūtās Savā garā un sacīja: “Ko šī cilts meklē zīmes? Patiesi Es jums saku: šai ciltij nekāda zīme netaps dota.” Un Viņš, tos atlaidis, kāpa atkal laivā un pārcēlās uz otru malu. /Mk. 7:31-8:13/

Un Mozus saaicināja visu Israēla bērnu draudzi un uz to runāja: “Šie ir tie vārdi, kurus Tas Kungs ir pavēlējis izpildīt. Sešas dienas strādājiet, bet septītā diena lai jums ir svēta, sabata diena, kas svētīta Tam Kungam; ikviens, kas šinī dienā strādā, lai mirst. Neaizdedziniet uguni savās apmešanās vietās sabata dienā.” Un Mozus runāja uz visu Israēla bērnu draudzi, sacīdams: “Šī ir Tā Kunga pavēle, ko Viņš ir devis: ņemiet no savas rocības cilājamo upuri Tam Kungam; ikviens, ko sirds skubina, lai atnes upura dāvanu Tam Kungam: zeltu, sudrabu un varu, zilu purpuru un sarkanu purpuru, karmezīnā krāsotas dzijas, smalku audumu un kazu vilnu, iesarkanas aunu un āpšu ādas un akāciju koku, arī eļļu apgaismošanai un smaržīgas zāles svaidāmai eļļai, un zāles kvēpināšanai, oniksa akmeni un ieliekamos akmeņus efodam un krūšu zīmei. Visi jūsu vidū, kam ir spējas, lai nāk un taisa visu, kā Tas Kungs pavēlējis: mājokli, tā telts vietu ar tās segām, pārklāju, kāšus, dēļus, bultas un stabus ar to kājām, šķirstu ar tā nesamām kārtīm, salīdzināšanas vāku un priekškaru, kas to aizsedz, galdu ar tā nesamām kārtīm un visus tā piederumus, arī svētās maizes, lukturi apgaismošanai un tā piederumus un eļļas lukturīšus, un eļļu apgaismošanai, kvēpināmo altāri ar tā nesamām kārtīm, eļļu svaidīšanai un zāles kvēpināšanai, arī priekškaru mājokļa durvju aizsegšanai, dedzināmo upuru altāri līdz ar tā vara režģi, nesamām kārtīm un visiem rīkiem, mazgājamo trauku un tā kāju, pagalma aizkarus un to stabus ar to kājām, arī pagalma vārtu pārsegu, arī mājokļa mietiņus un pagalma mietiņus un telšu virves, un amata tērpus kalpošanai svētnīcā, priestera Ārona svētās drēbes un viņa dēlu drēbes kalpošanai.” Tad visa Israēla bērnu draudze aizgāja no Mozus. Un ikviens, kuru sirds skubināja, un ikviens, kam bija labs prāts, nāca un atnesa savu upura dāvanu Tam Kungam Saiešanas telts celšanai, kalpošanai un svētajām drēbēm. Tad visi, kurus sirds uz to skubināja, vīri un sievas, nesa saktas un auskarus, gredzenus un krelles, visādas zelta lietas; katrs, kas gribēja, atnesa zeltu par līgojamo upuri Tam Kungam. Un ikviens, kam bija zils un sarkans purpurs, karmezīnā krāsoti diegi, smalki audumi, kazu vilna un iesarkanas aunu un āpšu ādas, tie to atnesa. Ikviens, kas gribēja veltīt Tam Kungam sudrabu vai varu, to atnesa par cilājamo upuri Tam Kungam, un ikviens, kam bija akāciju koks, atnesa to kalpošanas piederumu darināšanai. Un ikviena ar prasmi apveltīta sieva pati vērpa un atnesa savērpto zila un sarkana purpura dziju, arī karmezīna krāsā krāsotu un šķetinātu smalku dziju audumu. Un visas sievas, kurām sirds uz to skubināja un kuras to prata, vērpa kazu vilnu. Un vadoņi atnesa oniksa akmeni un ieliekamos akmeņus efodam un krūšu zīmei, balzamu, eļļu apgaismošanai un svaidāmo eļļu, un zāles kvēpināšanai. Tā Israēla ļaudis, vīri un sievas, kurus sirds skubināja ko pienest visam šim darbam, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis tiem darīt, nesa labprātības upurus Tam Kungam. Un Mozus sacīja Israēla bērniem: “Redziet, Tas Kungs ir aicinājis Becaleēlu, Ūrija dēlu, Hūra dēladēlu, no Jūdas cilts un ir to pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zināšanām visādiem darbiem: izdomāt mākslas darbus un izstrādāt tos zeltā, sudrabā un varā, griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus. Arī spējas citus mācīt Viņš licis viņam sirdī, viņam un Oholiābam, Ahisāmeka dēlam, kas ir no Dana cilts. Viņš tos ir pildījis ar sirds gudrību, tā ka tie var veikt dažādus griezēju un izšuvēju darbus zilā un sarkanā purpurā, no karmezīnā krāsotām dzijām un smalka auduma, ka tie var izpildīt dažādus darbus un izdomāt meistarīgu darbu metus.

Un Becaleēls un Oholiābs, un visi prasmīgie vīri, kuriem Tas Kungs bija devis gudrību un māku veikt jebkuru darbu svētnīcas celšanā, lai strādā tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis.” Un Mozus aicināja Becaleēlu un Oholiābu, un visus prasmīgos vīrus, kuriem Tas Kungs bija devis gudrību, visus, kurus sirds skubināja sākt šo darbu un darīt to. Viņi ņēma no Mozus visas upuru dāvanas, kuras Israēla bērni bija tam atnesuši, lai celtu svētnīcu un to pabeigtu; un tie vēl viņam pienesa ik rītus labprātības upurus. Un atnāca visi prasmīgie vīri, kas varēja darīt dažādus darbus svētnīcas labā, ikkatrs no sava darba, ko līdz šim bija strādājis. Un viņi sacīja Mozum: “Tauta nes vairāk, nekā kalpošanas darbam ir vajadzīgs, ko Tas Kungs pavēlējis darīt.” Tad Mozus izziņoja visā nometnē pavēli: “Lai neviens vīrs vai sieva vairs nenes dāvanas svētnīcas darbam!” Tad tie mitējās nest, jo bija pietiekami visam darbam, lai to beigtu, un vēl palika pāri. Tā visi prasmīgie vīri strādātāju starpā izveidoja mājokli ar desmit pārklājiem no šķetinātu smalku dziju auduma, no zila un sarkana purpura, no karmezīna ar meistariski ieaustiem ķerubiem, tā tie to veidoja. Viena pārklāja garums bija divdesmit astoņas olektis un platums četras olektis; visiem pārklājiem bija vienāds mērs. Un viņš savienoja piecus pārklājus vienā gabalā un atkal piecus pārklājus otrā gabalā un piestiprināja zilas cilpas pie viena pārklāja ārmalas, tāpat arī pie otra pārklāja ārmalas, kas tiek kopā savienotas. Viņš piestiprināja piecdesmit cilpas pie viena pārklāja malas un piecdesmit pie otra pārklāja malas, kas tiek kopā savienotas; cilpas bija cita citai pretim. Un viņš izgatavoja piecdesmit zelta kāšus un savienoja pārklājus ar tiem citu pie cita, ka tas tapa par mājokli. Tad viņš taisīja telts pārklāju no kazu vilnas auduma pār mājokli; no vienpadsmit pārklājiem viņš to taisīja. Viena telts pārklāja garums bija trīsdesmit olektis un tā platums četras olektis; un visiem vienpadsmit telts pārklājiem bija vienāds mērs. Un viņš savienoja piecus pārklājus atsevišķi un sešus pārklājus atsevišķi. Un arī piecdesmit cilpas viņš piestiprināja pie pārklāja ārmalas un piecdesmit cilpas pie otra pārklāja ārmalas, kas tiek kopā savienotas. Un viņš iztaisīja piecdesmit vara kāšus telts pārklāja savienošanai, lai tas būtu no viena gabala. Un viņš taisīja telts pārsegu no iesarkanām aunu ādām un virsējo pārsegu no āpšu ādām. Viņš sagādāja mājoklim stāvdēļus no akāciju koka. Katra dēļa garums bija desmit olektis, bet dēļa platums pusotras olekts. Katram dēlim bija divas tapas, ar kurām tos salaida kopā; tādas viņš taisīja visiem mājokļa dēļiem. Divdesmit tādus dēļus viņš taisīja mājokļa dienvidus pusei. Šiem divdesmit dēļiem viņš pierīkoja četrdesmit sudraba kājas: divas zem viena dēļa, pie tā divām tapām, tāpat divas kājas zem otra dēļa, pie tā divām tapām. Tāpat mājokļa otriem sāniem, kas bija pret ziemeļiem, viņš sagādāja divdesmit dēļus. Arī tiem viņš piestiprināja četrdesmit sudraba kājas, divas zem katra dēļa. Bet mājokļa dibensienā, pret rietumiem, viņš ielika sešus dēļus. No diviem dēļiem viņš izveidoja stūrus mājokļa galos. Tie bija savienoti apakšgalā un augšgalā ar gredzenu; tā viņš darīja ar abiem dēļiem abos stūros. Un tur bija astoņi dēļi ar to sudraba kājām, pavisam sešpadsmit kājas, pa divām zem katra dēļa. Un viņš taisīja arī aizšaujamās bultas no akāciju koka: piecas dēļu savienošanai mājokļa vienā pusē un piecas bultas pie mājokļa dēļiem otrā pusē, un piecas bultas mājokļa gala sienai rietumos. Viņš taisīja arī vidējo aizšaujamo bultu, kas gāja gar dēļu vidu no viena gala līdz otram. Dēļus viņš pārvilka ar zeltu, gredzenus, caur kuriem bultas bija bāžamas, viņš izkala no zelta, un arī bultas viņš pārvilka ar zeltu. Pēc tam viņš taisīja priekškaru no zila un sarkana purpura un no karmezīnā krāsotas dzijas un no šķetinātiem smalkiem diegiem; viņš to darināja ar meistariski ieaustiem ķerubiem. Un viņš tam taisīja četrus stabus no akāciju koka un tos pārvilka ar zeltu; to vadži bija zelta, un šiem stabiem viņš izlēja no sudraba četras kājas. Un viņš darināja priekškaru telts durvīm no zila un sarkana purpura, no karmezīnā krāsotām un smalkām šķetinātām dzijām viņš izgatavoja raibu audumu; un tā piecus stabus un vadžus pie tiem, to augšgalu rotājumus un to gredzenus viņš taisīja no zelta, bet piecu stabu kājas no vara. /2. Moz. 35:1-36:38/

Tas Kungs ir laipnīgs un taisns, tāpēc Viņš atgriež grēciniekus uz pareiza ceļa. Pazemīgos Viņš vada Savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca Savu ceļu. Visi Tā Kunga ceļi ir žēlastība un uzticība tiem, kas tur Viņa derību un Viņa liecības. Tava Vārda dēļ, ak, Kungs, piedod man manu noziegumu, jo tas ir liels! Kas ir tas vīrs, kas To Kungu bīstas? Tam Viņš māca ceļu, pa kuru tam jāstaigā. Pats viņš baudīs labumu, un viņa dzimums iemantos zemi. Tā Kunga draudzība ir ar tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība ar viņiem vedīs viņus pie īstās atziņas. Manas acis raugās uz To Kungu vienumēr, jo Viņš manu kāju izvelk no tīkla režģiem. /Ps. 25:8-15/

Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja To Kungu, bija jāiet uz Saiešanas telti ārpus nometnes. Un notika, ik reizes, kad Mozus gāja uz šo telti, ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, līdz tas iegāja teltī. Un notika, ik reizes, kad Mozus iegāja teltī, nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu. Un visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes savas telts durvīs. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. Un Mozus sacīja Tam Kungam: “Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! – Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs. Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta.” Un Viņš sacīja: “Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru.” Tad Mozus sacīja: “Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes. Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes.” Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā.” Tad Mozus sacīja: “Rādi man, lūdzams, Savu godību!” Un Viņš sacīja: “Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos.” Bet Viņš sacīja: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” Un Tas Kungs sacīja: “Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām. Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams.”

Pēc tam Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Izkal sev divas akmens plāksnes, tādas kā iepriekšējās, un Es uz plāksnēm rakstīšu tos vārdus, kas bija uz abām iepriekšējām akmens plāksnēm, kuras tu sasiti. Un esi gatavs rīt no rīta uzkāpt Sinaja kalnā, un nostājies Manā priekšā tur kalna galā. Un neviens lai nekāpj augšup kopā ar tevi, un neviens lai nav redzams visā tai kalnājā; arī sīklops vai liellops ne, lai tie netiek izdzīti ganos iepretim šim kalnam.” Un viņš izkala divas akmens plāksnes, tādas kā iepriekšējās, un Mozus cēlās agri no rīta un kāpa Sinaja kalnā, kā Tas Kungs viņam to bija pavēlējis; savā rokā viņš nesa abas akmens plāksnes. Tad Tas Kungs nolaidās mākonī un nostājās viņa priekšā, un nosauca Tā Kunga Vārdu. Un Tas Kungs gāja viņam garām, un Viņš sauca: “Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam.” Un Mozus steigšus palocījās un noliecās līdz zemei un sacīja: “Ja es esmu atradis labvēlību Tavās acīs, mans Kungs, lūdzams, nāc jel kopā ar mums, kaut gan spītīga ir šī tauta; un piedod mums mūsu noziegumus un grēkus un dari mūs par Savu īpašumu.” Tad Viņš sacīja: “Redzi, Es esmu tas, kas noslēdz derību, un Savas tautas priekšā Es darīšu brīnumus, kādi nav notikuši nekur visā zemes virsū un nevienā tautā, ka visa tauta, kuras vidū tu atrodies, redz Tā Kunga darbus, jo vareni būs tie darbi, kurus Es tavā vidū darīšu. Ņem to vērā, ko Es tev šodien pavēlu: redzi, Es padzīšu amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hetiešus, hīviešus un jebusiešus tavā priekšā. Sargies noslēgt derību ar tās zemes iedzīvotājiem, kuru zemē tu nāc, ka tas nekļūst par slazda valgu tavā vidū. Izpostiet viņu altārus un salauziet viņu elku stabus, un nocērtiet viņu elku kokus. Un nepielūdz citu dievu, jo Tas Kungs, kura vārds: Dusmotājs, ir dusmīgs Dievs. Tāpēc nenoslēdz derību ar tās zemes iedzīvotājiem; kad tie netikli kalpo saviem dieviem un upurē saviem dieviem, ka tie neaicina tevi, lai arī tu ēstu no viņu upuriem. Un neņem saviem dēliem sievas no viņu meitām, ka viņu meitas, netikli kalpodamas saviem dieviem, nepamudina arī tavus dēlus netikli kalpot viņu dieviem. Netaisi sev lietus dievus. Ievēro Neraudzētās maizes svētkus, kā Es tev to esmu pavēlējis: septiņas dienas ēd neraudzētas maizes noteiktā laikā – ābība mēnesī, jo ābība mēnesī tu esi iznācis no Ēģiptes. Ikviens, kas pirmais piedzimst, pieder Man; tāpat tavu lopu vidū katrs vīriešu kārtas pirmdzimušais, vai vērsis, vai auns. Un ēzeļu mātes pirmdzimušais jāizpērk ar avi, bet, ja tu to neizpērc, tad lauz tam sprandu. Ikkatrs pirmdzimtais dēls tev ir jāizpērk. Nenāciet Mana vaiga priekšā tukšām rokām. Sešas dienas tev jāstrādā, bet septītajā dienā tev jābūt mierā, arī aramā un pļaujamā laikā tev jāietur miers. Ievēro arī nedēļas svētkus: Kviešu pirmās iepļaujas svētkus un Savākšanas svētkus gada beigās. Trīs reizes gadā ikviens vīrs lai rādās Dieva Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Es izdzīšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies Tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā. Neizlej, nokaujot upuri, asinis pār raudzēto maizi un neglabā līdz rītam Pashā upuri. Pirmajos no tavas zemes pirmās augļu ražas nes Tā Kunga, tava Dieva, namā; nevāri kazlēnu viņa mātes pienā.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Uzraksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem Es esmu slēdzis derību ar tevi un ar Israēlu.” Un viņš tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; maizi viņš neēda un ūdeni nedzēra. Un Viņš uzrakstīja uz akmens plāksnēm derības vārdus, desmit vārdus. Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. Un Ārons un visi Israēla bērni uzlūkoja Mozu, un redzi, viņa vaiga āda spīdēja; un tie bijās viņam tuvoties. Tad Mozus sauca viņus; un Ārons un visi draudzes vadītāji nāca pie viņa, un Mozus runāja uz tiem. Un pēc tam visi Israēla bērni pienāca pie viņa, un viņš pavēlēja tiem visu, ko Tas Kungs bija viņam sacījis Sinaja kalnā. Un, kad Mozus beidza ar viņiem runāt, tad viņš savu vaigu aizklāja ar apsegu. Bet, kad Mozus gāja Tā Kunga vaiga priekšā, lai ar Viņu runātu, viņš noņēma apsegu līdz savai iziešanai. Un, kad viņš atkal iznāca ārā, viņš runāja uz Israēla bērniem, kas tam bija pavēlēts. Un Israēla bērni redzēja, ka Mozus vaiga āda spīdēja; un Mozus aizklāja ar apsegu savu vaigu, tiekāms tas gāja ar Viņu runāt. /2. Moz. 33:7-34:35/

Un pie Viņa sapulcējās farizeji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. Un, redzēdami kādus no Viņa mācekļiem netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām maizi ēdam, – jo farizeji un visi jūdi neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami un, no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzeramu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, – tad farizeji un rakstu mācītāji Viņam vaicā: “Kāpēc Tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pareizi Jesaja par jums, liekuļiem, ir pravietojis, kā ir rakstīts: šī tauta godā ar lūpām Mani, bet viņu sirds ir tālu no Manis. Bet tie Mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles. Jo, Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.” Un Viņš tiem sacīja: “Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu. Jo Mozus ir sacījis: godā savu tēvu un savu māti, – un: kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt. Bet jūs sakāt: ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir, lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu, – tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu, iznīcinādami Dieva vārdu ar saviem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt.” Un, ļaudis atkal pieaicinājis, Viņš tiem sacīja: “Klausait Mani visi un saprotiet. Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.” Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird. Un, kad Viņš aizgāja no ļaudīm namā, Viņa mācekļi vaicāja pēc šās līdzības. Un Viņš tiem saka: “Vai arī jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt? Jo tas neiet viņa sirdī, bet vēderā, un iziet laukā.” Tā Viņš atzina par šķīstu katru barību. Bet Viņš sacīja: “Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.” Un no turienes cēlies Viņš nogāja uz Tiras robežām. Un, kādā namā iegājis, Viņš gribēja, lai neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt apslēpts. Bet kāda sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie Viņa kājām. Bet šī sieva bija grieķiete, dzimusi sirofeniķiete, un lūdza Jēzu, lai Viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas. Un Viņš tai sacīja: “Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.” Bet viņa atbildēja un Tam sacīja: “Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.” Un Viņš uz to sacīja: “Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.” Un, nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis. /Mk. 7:1-30/

Dāvida dziesma. Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli, mans Dievs, uz Tevi es ceru, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājas. Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas! Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr. Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga. Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus, bet piemini mani pēc Savas žēlastības Savā lielajā laipnībā, ak, Kungs! /Ps. 25:1-7/

Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Redzi, Es esmu aicinājis Becaleēlu, Hūra dēla Ūrijas dēlu no Jūdas cilts. Un Es to esmu pildījis ar Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos, kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā, griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus. Un redzi, Es viņam esmu vēl devis Oholiābu, Ahisāmeka dēlu, no Dana cilts, un visiem, kam ir spējas, Es esmu devis gudrību, ka tie taisītu visu, ko Es esmu tev pavēlējis, gan Saiešanas telti, gan liecības šķirstu, gan vāku virs tā un visus telts piederumus, arī galdu un tā traukus, zelta lukturi ar tā piederumiem un kvēpināmo altāri, un dedzināmo upuru altāri līdz ar visiem tā rīkiem, arī mazgājamo trauku un tā kāju, amata drēbes un svētās drēbes priesterim Āronam un drēbes viņa dēliem priesteriskai kalpošanai, arī svaidāmo eļļu un kvēpināmās zāles svētnīcai; kā Es esmu tev pavēlējis, tā lai viņi dara.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Runā uz Israēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī. Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus. Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Israēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies.” Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes – akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: “Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.” Tad Ārons tiem atbildēja: “Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man.” Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: “Rīt ir svētki Tam Kungam!” Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.” Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: “Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti. Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu.” Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt. Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas. Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs. Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: “Nometnē ir kara troksnis.” Bet viņš sacīja: “Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu.” Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē. Un viņš ņēma teļu, kuru tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī un sagrūda to smalkos putekļos, un izkaisīja tos pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem. Un Mozus sacīja Āronam: “Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?” Un Ārons sacīja: “Lai mana kunga dusmas neiedegas, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna. Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis. Tad es sacīju: kam ir zelta lietas, tas lai tās noplēš. Un tie man tās deva, un es tās iemetu ugunī; un tā tapa šis teļš.” Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidīga, jo Ārons tiem bija devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu, tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: “Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!” Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli. Un viņš tiem sacīja: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: apjozieties ikviens ar savu zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli, savu draugu un savu tuvāku.” Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoši vīru. Tad Mozus sacīja: “Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību.” Otrā rītā Mozus teica tautai: “Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es kāpšu augšup pie Tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu.” Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: “Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta. Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas. Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus.” Un Tas Kungs sita tautu, tāpēc ka tie bija teļu taisījuši, ko Ārons bija darinājis. Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem. Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus. Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu.” Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums.” Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā. /2. Moz. 31:1-33:6/

Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši. Un Viņš tiem saka: “Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst. Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu. Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu. Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt. Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls. Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst.” Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie Viņam sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?” Bet Viņš uz tiem saka: “Cik maizes jums ir? Eita un raugait.” Un tie uzzinājuši saka: “Piecas un divi zivis.” Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē. Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja. Un tie visi ēda un paēda, un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm. Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu. Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā. Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām. Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt, jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!” Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies. Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta. Un pārcēlušies tie nonāca Ģenecaretē un brauca tur pie malas. Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam. Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli. /Mk. 6:30-56/