Mācītāja Krista Kalniņa sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2018. gada 22. aprīlī.

Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi. /Lk. 24:13-35/

Pola Andersona sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2018. gada 15. aprīlī.

Ja tavs brālis pret tevi grēko, tad ej un uzrādi viņa vainu, kad esat divatā; ja viņš tevi klausa, tu savu brāli esi atguvis. Ja viņš tevi neklausa, tad ņem līdzi vēl vienu vai divus, lai no divu vai trīs liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. Ja viņš tos neklausa, tad saki to draudzei; un, ja viņš neklausa draudzi, tad uzskati viņu par pagānu vai muitnieku. Es jums saku: patiesi, ko vien jūs virs zemes siesiet, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī debesīs. Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū.” /Mt. 18:15-20/

Mācītāja Rinalda Granta sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2018. gada 12. aprīlī.

Kad viņi bija pabrokastojuši, Jēzus Sīmanim Pēterim jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani vairāk nekā šie?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manus jērus!” Jēzus tam jautāja vēl otrreiz: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mīli mani?” Tas viņam atbildēja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Viņš tam sacīja: “Gani manas avis!” Trešo reizi Jēzus tam jautāja: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli?” Pēteris noskuma, ka viņš tam trešo reizi jautāja: vai tu mani mīli? – un viņam sacīja: “Kungs, tu zini visu, tu zini, ka es tevi mīlu.” Jēzus tam sacīja: “Gani manas avis! Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu apjozies un gāji, kur gribēji; bet, kad tu kļūsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs, kur tu negribi.” To viņš sacīja, norādīdams uz to, kādā nāvē Pēteris pagodinās Dievu. Pēc tam Jēzus viņam sacīja: “Seko man!” /Jāņa 21:15-19/

Evaņģēlista Jāņa Kunga sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2018. gada 8. aprīlī.

Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.” /Jņ. 20:24-29/

Mācītāja Rinalda Granta sprediķis dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2018. gada 5. aprīlī.

Pirmajā nedēļas dienā, rīta agrumā, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāca pie kapa un redzēja akmeni no kapa noveltu. Viņa skriešus devās pie Sīmaņa Pētera un pie otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un tiem sacīja: “Viņi ir paņēmuši no kapa Kungu, un mēs nezinām, kur tie viņu likuši.” Tad Pēteris un tas otrs māceklis devās uz kapu. Abi skrēja kopā, bet otrais māceklis aizskrēja ātrāk par Pēteri un pie kapa nonāca pirmais. Viņš pieliecās un ieraudzīja linu autu noliktu, bet pats iekšā negāja. Tad, sekodams viņam, atnāca arī Sīmanis Pēteris un, iegājis kapā, ieraudzīja nolikto linu autu, bet sviedrautu, ar ko bija apklāta Jēzus galva, noliktu nevis kopā ar linu autu, bet atsevišķi satītu citā vietā. Tad kapā iegāja arī otrs māceklis, kurš tur bija nonācis pirmais; un viņš redzēja un ticēja. Tie gan vēl nesaprata, ka pēc Rakstiem viņam būs augšāmcelties no mirušajiem. Tad mācekļi atkal aizgāja uz savām mājām. /Jņ. 20:1-10/

Mācītāja Rinalda Granta sprediķis Kristus Augšāmcelšanās svētku dievkalpojumā Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē 2018. gada 1. aprīlī.

Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. /Mk. 16:1-8/