Saeimā iesniegti priekšlikumi grozījumiem Arhīvu likumā. To mērķis radīt likumīgu pamatu komunistiskā totalitārā PSRS okupācijas režīma vadošo okupācijas iestāžu un personu lietu publicēšanai, kā arī paātrināt dokumentu pieejamību, lai atvieglotu dzimtas pētnieku un vēsturnieku darbu.

Savā būtībā tas ir mēģinājums beidzot atklāt, kā darbojās padomju režīma vadoņi. Par ieceri “nra.lv” pastāstīja viens no priekšlikumu izstrādātājiem, Valodas biedrības valdes loceklis un Saeimas deputāta palīgs Didzis Šēnbergs.

Lai īstenotu Latvijas Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un vēstures pētniecības palīdzību novērstu totalitāra režīma atkārtošanos Latvijas Republikas teritorijā un pārvarētu okupācijas varu propagandas un slepenības kultūras sekas, tiek piedāvāts pakāpeniski līdz 2035. gadam publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP), LPSR Ministru padomes, LPSR Augstākās Padomes, LPSR Valsts drošības komitejas un citu okupācijas varas orgānu vadošo personību lietas.

Vispirms rosināts publicēt internetā LKP Centrālās Komitejas pirmo sekretāru – Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika personas lietas – līdz 2027. gada 4. maijam. Priekšlikumi ir pamatoti 2018. gadā LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas Ministru kabinetam iesniegtajā pārskatā un toreiz vēsturnieku izstrādātajā Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likumprojektā.

Priekšlikumi paredz noteikt, ka visi PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas reiha okupāciju dokumenti ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas Republikas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta.

Komunisms tiks no jauna atmaskots

Mērķis ir atklāt un pētīt, kā tika vadīts komunistiskais okupācijas režīms. Pirms desmit gadiem, kad darbojās LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, tās dalībnieki konstatēja, ka daudz kas no šīs jomas nav akadēmiski pētīts. Bija iekavēts laiks līdz 2017. gadam. Viens no iemesliem bija tas, ka līdz komisijas darbības sākumam pētniekiem bija jāmaksā par to, ka dokumenti tiek fotografēti. Kristīne Jarinovska (vēsturniece, tiesību zinātniece, tiesību zinātņu doktore, pētniece, zvērināta advokāte) Ministru kabineta rīkojumā rosināja ielikt normu, ka VDK izpētes komisijas locekļiem ir tiesības arhīva dokumentus fotografēt pašiem, bez maksas.

Jarinovskas kundze vērsās pie toreizējā Kultūras ministrijas valsts sekretāra Sanda Voldiņa, viņš šo priekšlikumu atbalstīja, lai varētu pētīt arhīvā ievietoto personu lietas.

Pirms tam pētnieki, kuriem nebija pietiekamu naudas līdzekļu, pavadīja garas stundas arhīvā, pārrakstot dokumentus un karavīru dienasgrāmatas. Šādi apstākļi bija stipri iekavējuši vēstures pētīšanu. Turklāt, lai atgūtu tās iespējas, kas ir zaudētas, vajadzēja būt pietiekami daudziem pētniekiem, kuri zina krievu valodu un izprot tās semantiku. Un apjoms, lai to izprastu, bija liels. Ja viss turpinātos tādā tempā kā līdz šim, mēs nevarētu cerēt, ka plaši un dziļi tiks atspoguļots komunistiskā režīma vadības, represīvā aparāta un sabiedrības kontroles mehānisms.

Profesionālie vēsturnieki neapšaubāmi strādātu efektīvāk, ja materiāli būtu digitalizēti. Latvijā pēdējā laikā ir attīstījusies savu dzimtu ciltskoku pētniecība. Un šis likuma atvērums ir veltīts arī tam, lai nāktu pretim cilvēkiem, kuri vēlas izzināt gan savas dzimtas, gan valsts vēsturi. Tad, kad VDK izpētes komisija beidza savu darbu, bija paredzēta dokumentu publicēšana, okupācijas režīma vadītāju personas lietu publicēšana – sākot no kompartijas centrālkomitejas un ministru kabineta augšgala – Kalnbērziņš, Voss, Pugo, Vagris, Rubiks, Vitālijs Rubenis, Jurijs Rubenis, Vilis Lācis.

VDK aģentu kartotēkas nozīme

VDK aģenti bija sīkākās skrūvītes komunistu varas mehānismā. Turklāt daļa no šiem cilvēkiem bija signāleksemplāri, kuri nemaz nebija savervēti. Bet ir vesela rinda ar PSRS institūcijām, kas nav tikai Ministru padome vai armija, kas sabiedrību apspieda un vadīja, sākot no glavļita (galvenā literatūras pārvalde, cenzūra), beidzot ar kompartijas centrālkomitejas instruktoriem.

Veidojas paradoksāla situācija. Mūsu sabiedrībā darbojas kompartijas centrālkomitejas bijušais darbonis Sergejs Dolgopolovs, par kuru nekāda lieta nav publicēta. Darbojas arī LKP CK propagandas un aģitācijas mediju sektora vadītājs Ojārs Skudra, par kuru arī nekas nav publicēts. Kā tad viņi toreiz darbojās?

Likuma grozījumu mērķis ir līdz 2035. gadam publicēt galveno padomju okupācijas režīma vadītāju un galveno nomenklatūras personu lietas, kā arī citus uz PSRS valsts drošību attiecināmus dokumentus, lai ikviens interesents varētu pētīt okupācijas režīma darboņu aktivitātes – lai mēs saprastu, kā tad īsti nācās dzīvot latviešu tautai no 1944. līdz 1991. gadam.

Mēs iesniedzām likumprojektu Saeimā un valdībā 2018. gadā, bet nenotika pilnīgi nekas. Viss tika atlikts. Bet mums nevajadzētu sagaidīt, lai aizsaulē aiziet visi cilvēki, kuri dzīvojuši okupācijas laikā, jo viņi visi ir pelnījuši taisnīgumu, lai atspoguļotu to laiku notikumus. Simboliskais šajā likuma atvēršanā būtu tas, ka tiktu atvērtas un publicētas vismaz Kalnbērziņa, Vosa un citu kompartijas darboņu lietas. To cilvēku lietas, kuri vadīja latviešu tautas mocīšanu.

Šobrīd tiek pētīta arī prokuratūras vēsture, un interesanti ir tas, ka, piemēram, no Ukrainas mēs bez grūtībām saņemam mums nepieciešamos dokumentus – atšķirībā no situācijas, kas ir Latvijā. Kā uzskata D. Šēnbergs, ja tagad mēs neaktivizēsim šo arhīvu lietu, tad viss var nogrimt aizmirstībā un vēsturiski var aizmirst, piemēram, kas bija Arvīds Pelše.

Bija arī tāds Prolets Liepa, reliģisko lietu padomes pilnvarotais. Vai par tādu kāds kaut ko zina?

“Manī nav pārāk liela optimisma, ka mums ļaus publicēt visas kompartijas vadoņu lietas, bet galvenos vajadzētu. VDK kartotēka ir nopublicēta arhīva lapā, un manis minēto personu lietas arī varētu nopublicēt arhīva tīmekļa vietnē. Protams – ja Saeima atļaus to darīt,” saka D. Šēnbergs.

Grozījumus Saeimā iesniedzis bijušais Madonas mērs, pie frakcijām nepiederošais deputāts Andrejs Ceļapīters.

Viena no nepatīkamākajām lietām, strīdoties ar uz sociālo taisnīgumu orientētiem kreisajiem¹ , ir tā, ka tā vietā, lai mēģinātu pārliecināt citus cilvēkus par viņu kreiso uzskatu pareizību, viņi pavada nesamērīgi daudz laika, izstrādājot teorijas, lai izskaidrotu, kāpēc viņu uzskatus noraida lielākā daļa cilvēku. Šī problēma kļūst īpaši aktuāla kreisajiem, kad viņi saprot, ka tieši tie cilvēki, kurus viņi apgalvo aizstāvam (nabadzīgo strādnieku šķiru un citu “marginalizēto vai “apspiesto” grupu) vārdā, noraida idejas, kuras kreisie ir izvirzījuši ceturtajā vietā.

Lielisks piemērs tam ir diskurss par komunismu. Ļoti bieži nabadzīgie un strādnieku šķiras pārstāvji noraida komunismu par labu kapitālismam un brīvajam tirgum, vienlaikus izrādot pilnīgu un absolūtu nicinājumu pret visām komunisma formām. Pēc komunistu domām, ir vienkārši acīmredzams, ka strādnieku šķiras intereses labāk apkalpo komunisms nekā kapitālisms, un tāpēc fakts, ka strādnieku šķira balso pret savām interesēm, turpinot ievēlēt politiķus, kas aizstāv kapitālismu un brīvo tirgu, prasa zināmu skaidrojumu.

Mīkla, kurā grupas, kuras kreisie ir identificējuši kā marginalizētas, turpina noraidīt kreisos uzskatus, attiecas ne tikai uz komunismu, bet arī uz veselu kreiso uzskatu kopumu:

• Melnādainie cilvēki, kas noraida kritisko rasu teoriju un pozitīvo rīcību
• Vietējie iedzīvotāji, kas noraida postkoloniālo teoriju –
  Strādnieku šķiras cilvēki, kas noraida sociālismu
• Nabadzīgie cilvēki, kas noraida labklājības valsti
• Imigranti, kas iebilst pret atvērtām robežām

Sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet es ceru, ka lasītājs līdz šim ir ieguvis priekšstatu par apšaubāmās parādības būtību. Pēc kreiso uzskatu, viņu pašu politiskie risinājumi acīmredzami ir to dažādo grupu interesēs, kuru intereses kreisie ir atbalstījuši, tāpēc kreisie bieži vien cenšas izskaidrot, kā šīs grupas var turpināt balsot un rīkoties pretēji savām interesēm, kā tās redz kreisie. Šajā nolūkā kreisie mēdz pieņemt nostāju, ka pastāv kāda psiholoģiska, ekonomiska, sociāla, strukturāla vai kultūras iezīme, kas izskaidro, kāpēc grupas, kuras kreisie cenšas aizstāvēt, noraida kreiso piedāvātās idejas, teorijas un risinājumus.

Šajā nolūkā kreisie labprāt izmanto to, ko Artūrs Mārviks sauc par “ideoloģijas burvju dziru” .²

Saskaņā ar marksisma teoriju ideoloģija ir nepatiess uzskatu, naratīvu vai domu sistēmu kopums, ko izmanto, lai attaisnotu virkni ekspluatatīvu darbību. ³ Marksa ideja bija tāda, ka strādnieku šķiras, kas noraidīja komunismu par labu kapitālismam, to darīja tāpēc, ka bija internalizējušas valdošās šķiras kapitālistisko ideoloģiju un tādējādi nespēja saskatīt savas patiesās intereses. Saskaņā ar šo uzskatu, strādnieku šķiras bija kļuvušas par upuriem ideoloģijas ieaudzināšanai, kas kalpoja valdošās šķiras interešu veicināšanai uz viņu pašu strādnieku šķiras interešu rēķina. Markss to formulē šādi:

Valdošās šķiras idejas katrā laikmetā ir valdošās idejas, t.i., šķira, kas ir sabiedrības valdošais materiālais spēks, vienlaikus ir arī tās valdošais intelektuālais spēks. Šķira, kuras rīcībā ir materiālās ražošanas līdzekļi, vienlaikus kontrolē arī garīgās ražošanas līdzekļus, tāpēc, vispārīgi runājot, to cilvēku idejas, kuriem trūkst garīgās ražošanas līdzekļu, ir tai pakļautas. Valdošās idejas ir nekas vairāk kā dominējošo materiālo attiecību, dominējošo materiālo attiecību, kas aptvertas kā idejas, ideju izpausme; tātad attiecību, kas padara vienu šķiru par valdošo, tātad tās dominēšanas idejas . Indivīdiem, kas veido valdošo šķiru, cita starpā piemīt apziņa, un tāpēc viņi domā. Ciktāl viņi valda kā šķira un nosaka laikmeta apjomu un aptvērumu, ir pašsaprotami, ka viņi to dara visā tā apjomā, tātad cita starpā valda arī kā domātāji, kā ideju radītāji un regulē sava laikmeta ideju ražošanu un izplatīšanu: tādējādi viņu idejas ir laikmeta valdošās idejas .

Cerams, ka ideja šeit ir skaidra: pateicoties tās kontrolei pār sabiedrības resursiem, bagātību, varu un institūcijām, valdošā šķira spēj izplatīt idejas, kas veicina viņu pašu intereses, it kā šīs idejas būtu tikai neitrāli objektīva fakta apgalvojumi. Tomēr, kā saka Markss, valdošā šķira patiesībā laiž apgrozībā ideju, teoriju un naratīvu kopumu, kas darbojas, lai veicinātu valdošās šķiras intereses. Kā saka Markss:

“Jo katra jaunā klase, kas nostājas vienas valdošas klases vietā, ir spiesta, tikai lai sasniegtu savu mērķi, attēlot savas intereses kā visu sabiedrības locekļu kopējās intereses, tas ir, izteiktas ideālā formā: tai jāpiešķir savām idejām universāluma forma un jāattēlo tās kā vienīgās racionālās, universāli derīgās.” ⁵

Šajā skatījumā valdošās šķiras ideoloģija ir nekas vairāk kā ideju un stāstu kopums, kas patiesībā veicina valdošās šķiras intereses, bet kas maskējas ar viltus universālismu, kas ļauj valdošajai šķirai tos pasniegt kā objektīvu universālu patiesību kopumu. Tātad, saskaņā ar šo analīzi, ideoloģija ir nosaukums, kas dots viltus naratīvai struktūrai, uzskatu kopumam vai ideju grupai, kas ir ietīta viltus universālismā, bet patiesībā ir kādas dominējošas grupas interešu kultūras ziņā specifiska izpausme. Ar šo ideoloģijas koncepciju spēlē Marksa ieteiktais risinājums bija tāds, ka kapitālisma aizstāvība, kas tika pasniegta kā neitrāli realitātes apraksti, ir jāatmasko kā nekas vairāk kā valdošās šķiras ideoloģijas artikulācija. Kad šī kapitālistiskā ideoloģija tika atmaskota par to, kas tā bija, tā bija nežēlīgi jākritizē, lai parādītu, ka kapitālistiskā ideoloģija ir gan nepatiesa, gan valdošās šķiras interešu izpausme, kas ir pretēja strādnieku šķiras interesēm.

Lai gan šī ideoloģijas jēdziena pirmsākumi meklējami Marksa idejā, pamatideju ir pārņēmuši visu veidu kreisie, katrs no kuriem cenšas sniegt skaidrojumu tam, kā kāda grupa varētu rīkoties pret savām interesēm, noraidot kreiso piedāvātos risinājumus. Piemēram, daži kreisie seko Gramši un apgalvo, ka valdošajai šķirai ir kultūras hegemonija (kultūras kontrole) un ka valdošā šķira ir iestrādājusi savu ideoloģiju kultūrā, kur neko nenojaušoši cilvēki to pieņem, neapzinoties tās ideoloģisko dabu. Neomarksisti, izmantojot Freida psiholoģiskās teorijas, apgalvo, ka ideoloģija darbojas zemapziņas līmenī un liek cilvēkiem rīkoties pret savām interesēm, to neapzinoties. Postmodernie kreisie varētu apgalvot, ka ietekmīgas intereses kontrolē un uzrauga diskursa veidošanos, un tādējādi tām ir vara izlemt, kuri diskursi ir leģitīmi; vara, ko viņi izmanto, lai virzītu savas intereses, vienlaikus deleģitimizējot jebkuru diskursu, kas ir pretrunā ar viņu interesēm.

Sīkāka informācija par to, kā tieši ideoloģija darbojas un izplatās, var mainīties, taču pamatatziņa paliek nemainīga: valdošā šķira spēj izplatīt sabiedrībā savas kultūras ziņā specifiskās un savtīgās ideoloģijas tā, it kā tās būtu fakts; un šo ideoloģiju izplatīšana ļauj tām attaisnot sabiedrības netaisnīgo strukturēšanu, resursu un varas netaisnīgo sadali un būtībā ekspluatatīvu prakšu turpināšanu. Interpretējot to cilvēku uzskatus, kuri noraida kreiso ideju, kā neko vairāk kā valdošās šķiras ideoloģijas izpausmi, kreisie faktiski pārvērš savu pretinieku uzskatus no apgalvojumiem un idejām, kas jāvērtē pēc patiesības, par ideoloģijas izpausmēm, kas jāvērtē pēc tā, kuru mērķi tiek virzīti, kuru intereses tiek ievērotas un kam tas nāk par labu.

Tieši šī iezīme padara ideoloģijas jēdzienu marksistiskajā izpratnē (un dažādās līdzīgu ideju iterācijas, ko izmanto dažādi radikāli kreisie) par burvju dziru, ko var izmantot, lai noraidītu apgalvojumus, kas ir pretrunā ar kreiso pašu idejām. Saskaroties ar idejas aizstāvību, kas ir pretrunā ar tām, kuras kreisie vēlas redzēt īstenojamies, kreisie var izmantot ideoloģijas burvju dziru, lai šādas idejas pārvērstu no apgalvojumiem, kas ir jāizskata, par ideoloģijām, kas tiek atmaskotas kā valdošās šķiras interešu izpausme. Šis solis ļauj kreisajiem cīnīties pret jebkādiem iebildumiem pret savām idejām vai jebkādu pretēju ideju apgalvojumiem, vienkārši apgalvojot, ka tie, kas aizstāv idejas, kas ir pretējas kreiso vēlamajam risinājumam, ir iesprostoti ideoloģijas varā, ir kļuvuši par hegemonisku diskursu smadzeņu skalošanas upuriem vai pauž ideoloģiju, kas darbojas zemapziņas līmenī, par kuru viņi nav informēti. Vairs nav nepieciešams nopietni uztvert pretinieku patiesības apgalvojumus vai godīgi cīnīties ar to, ka tie, kas iebilst pret kreiso ideoloģiju, vienkārši nepiekrīt kreiso idejām, teorijām un risinājumiem. Tā vietā kreisie var tieši pāriet pie Marksa (un kreiso, kas seko viņam kritiskās teorijas tradīcijās) aizspriedumiem un nežēlīgi kritizēt pretējus uzskatus, lai tos atmaskotu kā kultūras ziņā specifiskas un interešu piesātinātas ideoloģijas, kuras nevaldošo aprindu locekļiem vajadzētu noraidīt. Tādā veidā kreisie izmanto marksistisko ideoloģijas koncepciju (un dažādus tās atvasinājumus, kas darbojas līdzīgi), lai konstruētu intelektuālu aparātu, kas ļauj viņiem noraidīt visus konkurējošos apgalvojumus.

Kreiso spēku problēma visā šajā ir tā, ka tieši to pašu aparātu, ko kreisie konstruē, lai delegitimizētu to cilvēku idejas, kuri noraida viņa uzskatus, var viegli piemērot arī pašam kreisajam spēkam. Piemēram, varētu teikt, ka marksisms, feminisms, kritiskā teorija un postmodernisms paši par sevi ir ideoloģiju kopums, ko kreisie spēki ir konstruējuši, lai attaisnotu savus mēģinājumus sagrābt varu. Varētu apgalvot, ka kreisās politiskās teorijas ir līdzeklis, ar kura palīdzību kreisie spēki cenšas īstenot savas vēlmes iegūt varu, bet kas ir prasmīgi maskēts kā politiska programma, lai palīdzētu apspiestajiem un atstumtajiem. Ir arī vērts atzīmēt, ka kreisie vienmēr domā, ka ideoloģijas varā ir kāds cits; nekad kreisie nav iesprostoti ideoloģijas varā. Vienmēr citi cilvēki ir tie, kuriem tiek skalotas smadzenes, kuri tiek indoktrinēti vai iesprostoti ideoloģijas varā; un kreisajam nekad neienāk prātā, ka tādu pašu apsūdzību varētu vērst pret viņu.

Ideoloģijas zobens var griezt visos virzienos.

Šeit pieļautā kļūda ir vienkārša – ideoloģijas teorija, kā tā parasti tiek īstenota, cenšas noraidīt apgalvojumu, pamatojoties uz to, kura interesēs būtu pieņemama apgalvojuma patiesuma pieņemšana, nevis pierādīt, ka attiecīgais apgalvojums patiesībā ir nepareizs. Noraidīt apgalvojumu, pamatojoties uz to, ka to motivē savtīgas intereses vai ka apgalvojuma iesniedzēja spriedumi nav uzticami, jo šīs personas spriedumi ir sagrozīti savtīguma dēļ, nozīmē likt ratus zirgam priekšā. Tas nozīmē pieļaut to, ko K. S. Lūiss nosauca par “bulverisma” maldiem, kurus, pēc Lūisa teiktā, radīja Ezekiels Bulvers.

„ kura liktenis tika izlemts piecu gadu vecumā, kad viņš dzirdēja māti sakām tēvam, kurš bija apgalvojis, ka trīsstūra divas malas kopā ir lielākas par trešo: “Ak, tu to saki tāpēc, ka esi vīrietis. ” „Tajā brīdī,” apliecina E. Bulvers, „manā atvērtajā prātā iešāvās lielā patiesība, ka atspēkojums nav nepieciešama argumentācijas sastāvdaļa. Pieņem, ka tavs oponents kļūdās, un tad paskaidro viņa kļūdu, un pasaule būs pie tavām kājām . ” ⁶

Vienkārši sakot, bulverisma maldība rodas, kad kāds pieņem, ka apgalvojums ir nepatiess, un pēc tam cenšas izskaidrot, kāpēc cits uzskata šo maldīgo uzskatu, un šajā procesā pilnībā izvairās no tā, lai faktiski pierādītu, ka attiecīgais uzskats patiesībā ir nepatiess. Tas nozīmē pieņemt, ka otra persona maldās, un pēc tam mēģināt izskaidrot, kāpēc šī persona pieļauj šo it kā kļūdu, nekad faktiski neveicot nepieciešamo darbu, lai apgalvojumu izskatītu apspriešanai. Tas nozīmē aizstāt kļūdas pierādīšanu ar skaidrojumu, kāpēc tiek pieļauta it kā kļūda. Tādējādi marksistiskā ideoloģijas koncepcija, ko ir pieņēmuši daudzi kreisie, ir gatavs aparāts, lai bulverismu izmantotu kā ieroci pretinieku apgalvojumu deleģitimizācijai. Piesaucot ideoloģijas burvju dziru, kreisie var noraidīt savu pretinieku apgalvojumus, paskaidrojot, kāpēc kreisie domā, ka viņu pretinieki kļūdās, faktiski nepierādot, ka viņi patiesībā kļūdās.

Tā ir kļūda. Kā saka Lūiss: “Pirms sākat skaidrot, kāpēc cilvēks kļūdās, jums ir jāpierāda, ka viņš kļūdās.” ⁷

Tātad, kā mēs tiekam galā ar ideoloģijas burvju dziru, kad tā tiek vērsta pret mums?

Kad kreisais pārstāvis piesauc ideoloģijas burvju dziru, lai deleģitimizētu kādu no saviem apgalvojumiem, var būt diezgan sarežģīti atbildēt, jo burvju dziras piesaukšana maina debates no jautājuma par apgalvojuma patiesumu uz jautājumu par to, vai jūs vienkārši atkārtojat kādu politiski ielādētu ideoloģiju. Tas maina debašu skatījumu tā, ka reaģēšana ir īpaši sarežģīta. Daudzi cilvēki cenšas tikt galā ar ideoloģijas burvju dziras piesaukšanu, mēģinot iesaistīties ar kreiso pēc viņa paša noteikumiem, parādot, ka viņš patiesībā neatrodas ideoloģijas varā. Tā ir kļūda, jo šāda atbilde pieņem kreiso sarunas veidošanas veidu un tādējādi ļauj kreisajam turpināt apgalvot, ka viņš ir valdošās šķiras ideoloģijas varā, nevis risināt savu apgalvojumu patiesumu. Pareizais veids, kā reaģēt, kad kreisais pārstāvis piesauc ideoloģijas burvju dziru, ir koncentrēties kā lāzeram uz to, ka kreisais pārstāvis ir piesaukis ideoloģijas jēdzienu, lai parādītu, KĀPĒC jūs kļūdāties, vispirms neveicot darbu, lai parādītu, KA jūs patiesībā kļūdāties. Šeit galvenais ir padarīt kreiso izmantoto stratēģiju pilnīgi skaidru visām iesaistītajām pusēm, lai viņi varētu redzēt, ko kreisie grasās darīt. Tāpat kā burvju triks zaudē spēju apmānīt cilvēkus, tiklīdz viņi zina, kā tas tiek darīts, ideoloģijas burvju dzēriens pārstāj būt efektīvs, tiklīdz cilvēki saprot, ka tas ir veids, kā noraidīt apgalvojumus, vispirms nepierādot, ka šie apgalvojumi patiesībā ir nepatiesi.

Retoriski to var izdarīt, sakot kaut ko līdzīgu: “Es atsakos iesaistīties diskusijā par to, kuru intereses tiek aizstāvētas vai vai valdošās šķiras ideoloģija man ir izskalojusi smadzenes, līdz mēs vispirms neesam noskaidrojuši, vai apgalvojums ir patiess. Ja vēlaties, lai es atbildu uz skaidrojumiem, kāpēc, jūsuprāt, esmu kļūdījies vai man ir nepareizs uzskats, jums vispirms būs jāpierāda, ka esmu kļūdījies un ka es patiesībā kļūdos.”

Uzstājot uz patiesības noteikšanu, jūs piespiežat otru personu pievērsties apgalvojuma būtībai un faktiskajam strīdus jautājumam. Ja kreisais atsakās iesaistīties būtības apspriešanā, viņš atmaskos sevi kā negodprātīgu sarunu biedru, ja viņš tomēr iesaistīsies būtības apspriešanā, jūs būsiet veiksmīgi neitralizējuši ideoloģijas burvju dziru.

1
Termins “uz sociālo taisnīgumu orientēti kreisie” ir domāts, lai ietvertu feministes, marksistus, neomarksistus, sociālistus, komunistus, aktīvistus, kurus dažādi dēvē par “modrajiem”, kritiskos teorētiķus, postmodernistus utt.
2
Artūrs Mārviks, Sešdesmitie gadi: Kultūras revolūcija Lielbritānijā, Francijā, Itālijā un Amerikas Savienotajās Valstīs, ap 1958.–ap 1974. gadu , Bloomsbury Reader (2011), 13. lpp.
3
Šis apraksts ir ņemts no Džozefa Hīta lekcijas. Attiecīgais citāts ir 26:37.
4
Kārlis Markss, Vācu ideoloģija: ieskaitot tēzes par Feierbahu un ievadu politiskās ekonomijas kritikā, Prometeja grāmatas (1998), 67. lpp.

5
Kārlis Markss, Vācu ideoloģija: ieskaitot tēzes par Feierbahu un ievadu politiskās ekonomijas kritikā, Prometeja grāmatas (1998), 68. lpp.

6
K. S. Lveiss, “Dievs apsūdzēto solā” un citas esejas ( avots šeit: https://www.orcuttchristian.org/Lewis%20CS%20-%20God_in_the_Dock.pdf ) , 140. lpp.

7
K. S. Lveiss, “Dievs apsūdzēto solā” un citas esejas ( avots šeit: https://www.orcuttchristian.org/Lewis%20CS%20-%20God_in_the_Dock.pdf ) , 140. lpp.

© 2025 Wokal Distance

Krievijas Tomskas apgabala varasiestādes naktī uz svētdienu, 19. aprīli, demontējušas staļinisko represiju upuru piemiņai veltīto pieminekli “Sēru akmens” Tomskas Piemiņas parkā, kā arī tam līdzās egļu alejā uzstādītās atsevišķās piemiņas zīmes represētajiem latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, poļiem un kalmikiem, otrdien vēsta laikraksts “Latvijas Avīze”.

Novākts arī 2011. gada vasarā siguldiešu sarūpētais un Sibīrijā nogādātais piemiņas akmens, ko veidoja mākslinieks Guntis Panders un kura teksts latviešu un krievu valodās vēstīja: “Lai akmens runā un sēro par politisko represiju upuriem – latviešiem”, vēsta laikraksts.

Par notikušo ar sašutumu vēstīts vietējos sociālajos tīklos, arī Tomskas ziņu vietnēs un tāpat Vladimira Putina režīmam opozīcijā esošajos krievu informācijas kanālos tādos kā “Nastojščeje vremja” un “Radio Svoboda”.

Laikraksts atgādina, ka Tomskas apgabals vēl kopš cara laikiem simtiem tūkstošu ļaužu bijis izsūtījuma un ieslodzījuma vieta, kas īpaši “uzplauka” Staļina terora un represiju gados. Tiek lēsts, ka aptuveni katrs trešais turienes iedzīvotājs ir dažādu tautu izsūtīto vai ieslodzīto pēctecis.

Pēc 1949. gada 25. marta deportācijām Tomskas, kā arī Omskas un Amūras apgabalos nonāca vairāk nekā 44 000 Latvijas iedzīvotāju – “kulaki”, “tautas ienaidnieki” un viņu ģimenes locekļi. Teju pieci tūkstoši deportēto gāja bojā. “Sēru akmeni” un Piemiņas skvēru Tomskā, Ļeņina ielā 42/44, agrākā PSRS NKVD izmeklēšanas cietuma teritorijā oficiāli atklāja 1992. gada 25. oktobrī un toreiz uz atklāšanu ieradās vairāk nekā 600 cilvēku.

Kad 1989. gadā pie bijušā cietuma sākās labiekārtošanas darbi, starp būvgružiem atrada cilvēku kaulus un pazīmes, ka tur atradušies masu apbedījumi, kas acīmredzot izvesti, likvidējot cietumu. 21. gadsimta sākumā saviem nobendētajiem tautiešiem veltītas piemiņas zīmes līdzās “Sēru akmenim” vispirms 2002. gadā uzstādīja kalmiku pārstāvji, tad 2004. gadā poļi, 2008. gadā igauņi, 2011. gadā latvieši un 2016. gadā lietuvieši.

Laikraksts atzīmē, ka no Latvijas puses iniciators bija politiski represētais siguldietis Kārlis Bērziņš, kurš tolaik sarunā “Latvijas Avīzei” pauda, ka vēlējies šādu pieminekli sirdsmieram, lai daudzajiem latviešiem, kuru represētie tuvinieki atdusas Sibīrijā, Tomskā iegriežoties, būtu iespēja pieminēt, izrādīt cieņu.

Akmeni izgatavoja, pateicoties tā laika Siguldas novada pašvaldības, politiski represēto un viņu piederīgo ziedojumiem. Idejas autors un entuziastu grupa 2011. gada augusta beigās 350 kilogramu smago piemiņas zīmi paši busiņā nogādāja līdz 5000 kilometru attālajai Tomskai.

Tā laika pilsētas pašvaldība bija atsaucīga – akmeni uzstādīja saviem spēkiem un labiekārtoja laukumu pie tā. Piemiņas skvērs tad jau bija pazīstama padomju represijās bojāgājušo atceres vieta. Ēkā līdzās izveidoja NKVD izmeklēšanas cietuma muzeju, kuru vismaz sākotnēji finansēja Krievijas valsts, vēsta laikraksts.

Šogad 19. aprīlī vietējais ziņu portāls “RIA Tomsk” vēstīja: “Tomskā demontēts Sēru akmens un citi padomju represiju upuriem veltītie nacionālie memoriāli. Šobrīd laukums ir norobežots ar sētu, aizvāc soliņus, atkritumu urnas, šūpoles, kuras uzstādīja labiekārtošanas laikā.”

Pašvaldība sākotnēji savā vietnē apgalvojusi, ka laukums nepieciešams “grunts nostiprināšanas darbiem”. Proti, uz nogāzes vairāk nekā ap 50 metru atstatumā no Piemiņas parka atrodas garāžas, kas esot sākušas “noslīdēt” – par to esot saņemtas “iedzīvotāju sūdzības”. Visas “mazās arhitektūras formas” esot nodotas glabāšanā pilsētas labiekārtošanas departamentā.

Šī apšaubāmā versija saniknoja vietējos aktīvistus, kuri sāka “bombardēt” Tomskas pašvaldības sociālās saziņas vietni ar saviem viedokļiem par notikušo. Oficiālo skaidrojumu drīz no vietnes dzēsa, un vairāk nekādi Tomskas administrācijas komentāri nesekoja, vēsta “Latvijas Avīze”.

Tikmēr vietne “vtomske.ru” atsaucas uz aculiecinieku stāstiem, ka naktī uz svētdienu pieminekļi lauzti ar traktora kausu.

1930. gadā Makss Horkheimers nomainīja Grīnbergu direktora amatā, iezīmējot būtisku pavērsienu uz filozofiskāku un dialektiskāku pieeju, ko ietekmēja Hēgelis, Markss un topošā Freida psihoanalīze. [19] Horkheimers sapulcināja domātāju pamatgrupu, tostarp Teodoru V. Adorno, Ērihu Frommu un vēlāk Herbertu Markūzi, kuri paplašināja institūta uzmanības loku, lai kritizētu kultūras, ideoloģiskos un psiholoģiskos mehānismus, kas uztur attīstīto kapitālismu Rietumu sabiedrībās. [11] Šis periods sakrita ar institūta pārcelšanos nacionālsociālisma pieauguma laikā: pēc tam, kad nacisti 1933. gadā ieņēma tā telpas, darbība īslaicīgi pārcēlās uz Ženēvu, pirms 1934. gadā pārcēlās uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā, kur tas turpināja publicēt žurnālu Zeitschrift für Sozialforschung (Sociālo pētījumu žurnāls). [26] Horkheimera vadība uzsvēra “starpdisciplināro materiālismu”, integrējot ekonomiku ar estētiku, masu psiholoģiju un varas struktūrām, lai diagnosticētu, kāpēc Marksa paredzētās proletāriešu revolūcijas nebija īstenojušās industrializētajās valstīs, neskatoties uz ekonomiskajām pretrunām. [19]
      
      Kritiskās teorijas formālā parādīšanās kā institūta metodoloģiskā ietvara kristalizējās Horkheimera 1937. gada esejā “Tradicionālā un kritiskā teorija”, kurā teorija tika postulēta nevis kā neitrāls apraksts, bet gan kā refleksīvs instruments cilvēka emancipācijai, kas pēc būtības ir vērsts pret dominēšanu visās formās — ekonomiskajā, kultūras un psihiskajā. [11] Atšķirībā no tradicionālās pozitīvisma sociālās zinātnes, Kritiskā teorija centās atklāt dialektisko mijiedarbību starp bāzi un virsbūvi, apgalvojot, ka kapitālisma noturība izriet no ideoloģiskās manipulācijas un apspiestām libidinālajām enerģijām, nevis tikai no materiāla trūkuma, tādējādi liekot pamatus neomarksistiskiem paplašinājumiem ārpus ekonomiskā redukcionisma. [11] Agrīnie darbi zem šī karoga, piemēram, Fromma ” Bēgšana no brīvības” (1941), pētīja autoritārisma psiholoģiskās saknes, savukārt Adorno ieguldījums paredzēja “kultūras industrijas” analīzi kā homogenizējošu spēku, kas komercializē opozīciju. [19] Šī ietvara pesimisms attiecībā uz masu kustībām, kas redzams institūta empīriskajos pētījumos par strādnieku attieksmi, kas izrāda pielāgošanos fašismam, atšķīra to no Ļeņina avangardisma, kurā intelektuālā kritika tika prioritizēta pār tiešo praksi. [11]
      
      Pēc Otrā pasaules kara paplašināšanās un dažādošana
      Pēc Otrā pasaules kara Frankfurtes skolas pārstāvji, kas nacistu laikmetā bija emigrējuši uz ASV, 1950. gadā atjaunoja Sociālo pētījumu institūtu Frankfurtē Maksa Horkheimera vadībā, bet Teodora Adorno bija līdzdirektors. [11] Viņu pēckara darbs paplašināja kritiskās teorijas uzmanību uz masu kultūru, autoritārismu un Freida psihoanalīzes integrāciju ar marksisma kritiku, ietekmējot sociālo filozofiju Rietumvācijas ekonomiskās rekonstrukcijas laikā. [19] Šis periods iezīmēja pāreju no ortodoksālā ekonomiskā determinisma uz analīzi par to, kā attīstītais kapitālisms neitralizēja revolucionāro potenciālu, izmantojot kultūras un psiholoģiskos mehānismus.
      
      Herberts Markūze, palicis ASV, ieguva ievērojamību ar savu 1964. gada publikāciju ” Viendimensionāls cilvēks” , kurā apgalvoja, ka tehnoloģiskā racionalitāte gan kapitālistiskajā, gan valstssociālistiskā sabiedrībā nomāc kritisko domāšanu un patiesās vajadzības, veicinot “viendimensionālu” konformismu. [27] Līdz 20. gs. septiņdesmito gadu sākumam grāmata tika pārdota vairāk nekā 100 000 eksemplāru un dziļi ietekmēja 20. gs. sešdesmito gadu jaunās kreisās kustības, tostarp studentu protestus ASV un Eiropā, pozicionējot patērnieciskumu un birokrātiju kā dominēšanas instrumentus. [27] Markūzes idejas dažādoja neomarksismu, uzsverot atbrīvošanos caur estētiskām un erotiskām dimensijām, ietekmējot liberālās demokrātijas kontrkultūras kritiku. [28]
      
      Francijā Luijs Altisērs 20. gs. sešdesmitajos gados attīstīja strukturālistisko neomarksismu, īpaši ar darbiem “For Marx” (1965) un “Reading Capital” (1965), noraidot humānistiskās Marksa interpretācijas par labu zinātniskajam marksismam, kas koncentrējas uz strukturālu cēloņsakarību, ideoloģiskiem valsts aparātiem un pārmērīgu determināciju. [12] Altisēra ietvars, kas tika pasniegts Augstākajā Normālajā skolā (École Normale Supérieure), ietekmēja strukturālo lingvistiku un poststrukturalismu, dažādojot neomarksisma analīzi, prioritāti piešķirot neapzinātai ideoloģiskai reprodukcijai, nevis tikai klases apziņai vai ekonomiskajai bāzei. [29]
      
      Neomarksisms Lielbritānijā vēl vairāk dažādojās, pateicoties Mūsdienu kultūras studiju centram, kas tika izveidots Birmingemas Universitātē 1964. gadā un kas integrēja Gramsa hegemoniju ar etnogrāfiskiem pētījumiem par jauniešu subkultūrām, medijiem un šķirām, kā redzams Stjuarta Hola darbos par kodēšanu/dekodēšanu un pretestību, izmantojot populāro kultūru. [30] ASV neomarksisma pieejas iekļuva socioloģijā, sākot no 20. gadsimta 60. gadiem, ietekmējot pētījumus par valsts teoriju, darba procesiem un nevienlīdzību, izmantojot tādas personas kā Eriks Olins Raits, kurš empīriski kvantificēja šķiru ekspluatāciju. [31] Šī akadēmiskā iesakņošanās paplašināja neomarksismu līdz atkarības teorijai globālajai Dienvidu kritikai un neogramsisma starptautiskajām attiecībām, pielāgojot marksisma instrumentus imperiālismam un kultūras varas dinamikai. [32]
      
      Galvenie jēdzieni un teorētiskās inovācijas
      Kultūras hegemonija un virsbūves uzsvars
      Neomarksisma teorija izceļ kultūras hegemonijas lomu — koncepciju, ko galvenokārt izstrādāja Antonio Gramši savā darbā “Cietuma piezīmju grāmatiņas” (sarakstīts laikā no 1929. līdz 1935. gadam), lai izskaidrotu, kā dominējošās klases uztur varu, izmantojot ideoloģisku piekrišanu, nevis tikai atklātu piespiešanu. [9] Gramši definēja hegemoniju kā valdošās klases “intelektuālo un morālo vadību”, kas to īsteno pār pilsoniskās sabiedrības institūcijām, piemēram, izglītību, plašsaziņas līdzekļiem un reliģiju, kas normalizē buržuāziskās vērtības un marginalizē proletāriešu alternatīvas, tādējādi nodrošinot brīvprātīgu pakļautību no masām. [9] Attīstītās kapitālistiskās sabiedrībās šis mehānisms darbojas līdzās politiskajai sabiedrībai (valsts piespiešanai), veidojot duālu struktūru, kurā kultūra ietver klases dominanci, kas ir pretstatā klasiskā marksisma uzsvaram uz ekonomisko determinismu kā galveno piekrišanas virzītājspēku. [33]
      Šis ietvars uzsver neomarksistisku virsbūves interpretācijas maiņu , kas tradicionāli klasiskajā marksismā tiek uzskatīta par ekonomiskās bāzes atvasinātu atspoguļojumu, kur materiālie ražošanas apstākļi galu galā veido ideoloģiju, likumus un kultūru. [34] Neomarksisti, kurus ietekmējis Gramši, aizstāv virsbūves relatīvo autonomiju, postulējot, ka postindustriālā kontekstā kultūras un ideoloģiskie spēki var aktīvi stiprināt vai apstrīdēt bāzi, īpaši tur, kur labklājības nodrošināšana un masveida patēriņš mazina tiešu ekonomisko antagonismu. [14] Piemēram, Luija Altisera strukturālisma variants, kas izklāstīts darbā “Ideoloģija un ideoloģiskie valsts aparāti” (1970), pārformulē tādus virsbūves elementus kā skolas un ģimenes kā reproduktīvus mehānismus, kas uztur šķiru attiecības ar interpelācijas, nevis pasīvu epifenomenu palīdzību. [35 ]
      Frankfurtes skola paplašināja šo uzsvaru, kritizējot “kultūras industriju” kā hegemonijas superstrukturālu instrumentu, kas detalizēti aprakstīts Maksa Horkheimera un Teodora Adorno darbā ” Apgaismības dialektika” (1947), kur standartizēti masu mediji un izklaide padara atpūtu par preci, veicinot pasīvus patērētājus, kuri internalizē kapitālistisko racionalitāti un novērš revolucionāro apziņu. [36] Herberts Markuze savā darbā “Viendimensionālais cilvēks” (1964) tālāk apgalvoja, ka tehnoloģiskā racionalitāte integrē opozīciju sistēmā, padarot superstruktūru par “represīvas desublimācijas” vietu, kas neitralizē opozīciju, nemainot bāzi. [1] Šie jauninājumi piešķir prioritāti psiholoģiskajai un kultūras manipulācijai, nevis klasiskajam ekonomiskajam redukcionismam, uzskatot hegemoniju par dinamisku procesu, kam nepieciešamas prethegemoniskas stratēģijas, piemēram, Gramši aicinājums “organiskajiem intelektuāļiem” apstrīdēt dominējošos naratīvus pilsoniskajā sabiedrībā. [37] Empīriski novērojumi par pastāvīgu strādnieku šķiras konservatīvismu Rietumu demokrātijās, neskatoties uz ekonomisko nevienlīdzību, piešķir cēloņsakarību šai superstrukturālajai uzmanībai, jo balsošanas modeļi ASV (piemēram, 41% arodbiedrību mājsaimniecību atbalstīja Trampu 2016. gadā) liecina par ideoloģisku iegulšanu, kas pārsniedz tikai materiālās intereses. [33]
      
      Atsvešinātība, ideoloģija un psiholoģiskie aspekti
      Neomarksisti, balstoties uz Marksa agrīnajiem rakstiem 1844. gada darbā “Ekonomikas un filozofijas manuskripti” , no jauna konceptualizēja atsvešinātību ( Entfremdung ) kā daudzšķautņainu stāvokli, kas sniedzas tālāk par algoto darbu līdz visaptverošai psiholoģiskai un kultūras atdalīšanai patērētāju virzītās sabiedrībās. Herberts Markūze savā darbā “Viendimensionālais cilvēks” (1964) apgalvoja, ka attīstītais kapitālisms mazina ekonomisko atsvešinātību ar pārpilnību un tehnoloģisko integrāciju, tomēr izraisa dziļāku psiholoģisku atsvešinātību, saplacinot cilvēka vajadzības konformistiskā, administrētā veidā, mazinot spēju kritiski noliegt un īstenot revolucionāru praksi. [38] Šis uzskats ir pretrunā ar klasiskā marksisma koncentrēšanos uz proletāriešu ekspluatāciju, tā vietā postulējot, ka atsvešinātība skar visu iedzīvotāju daļu, jo vēlmes tiek komodificētas, kur indivīdi internalizē sistēmiskus ierobežojumus kā personisku piepildījumu. [39]
      Neomarksistiskajā domāšanā ideoloģija pārceļ uzsvaru no viltus apziņas, kas sakņojas ekonomiskajās attiecībās, uz kultūras un simbolisku dominēšanu, kur dominējošās idejas uztur varu nevis tikai ar piespiešanu, bet gan ar piekrišanu, kas panākta ar masu mediju un izglītības starpniecību. Makss Horkheimers un Teodors Adorno savā darbā “ Apgaismības dialektika ” (1947) kritizēja “kultūras industriju” kā ideoloģisku mehānismu, kas standartizē izklaidi un viedokļus, veicinot pasivitāti un līdzvērtību starp augsto un zemo kultūru, lai iemūžinātu kapitālistisko realizāciju. [40] Antonio Gramši hegemonijas koncepcija, ko adaptējuši neomarksisti, apraksta ideoloģiju kā dzīvu nozīmju sistēmu, kas iestrādā valdošās šķiras intereses ikdienas praksē, padarot alternatīvas nedabiskas vai marginālas. [12] Empīriski pētījumi, piemēram, par mediju ietekmi, ir pārbaudījuši šos apgalvojumus, lai gan rezultāti atšķiras; piemēram, aptaujas 20. gs. septiņdesmitajos gados parādīja korelāciju starp lielu televīzijas patēriņu un samazinātu politisko efektivitāti, kas sakrīt ar neomarksistiskajām ideoloģiskās nomierināšanas prognozēm. [41]
      
      Neomarksisma psiholoģiskie aspekti integrē Freida psihoanalīzi, lai izskaidrotu kapitālisma noturību pret šķiru sacelšanos, attiecinot to uz libidinālo represiju un personības struktūrām. Markūzes darbā ” Eross un civilizācija” (1955) tika apgalvots, ka pārpalikuma represijas — ārpus bioloģiskajām vajadzībām — novirza instinktus uz algotu darbu un patēriņu, radot “izpildes principu”, kas apslāpē erosu un patiesās vajadzības, tādējādi psiholoģiski atsvešinot indivīdus no viņu potenciāla nerepresīvai sabiedrībai. [38] Adorno et al. darbā “Autoritārā personība ” (1950), kas balstīts uz F skalas empīrisku testēšanu ar vairāk nekā 2000 subjektiem, labējā spārna autoritārismu saistīja ar ģimenes dinamiku kapitālisma apstākļos, uzskatot to par psihisku aizsardzību pret pamatā esošo nedrošību, ko saasina tirgus konkurence. [42] Šie ietvari, lai gan ietekmīgi fašisma un patērnieciskuma kritizēšanā, ir saskārušies ar metodoloģisku kritiku par psiholoģisko iezīmju pārāk vispārināšanu dažādās ideoloģijās un individuālās rīcībspējas nepietiekamu uzsvaru. [19]
      
      Ekonomiskās bāzes atkārtota interpretācija
      Neomarksisma teorētiķi apstrīdēja klasisko marksisma formulējumu par ekonomisko bāzi kā galveno virsbūves noteicošo faktoru, ieviešot relatīvās autonomijas un savstarpējās ietekmes jēdzienus, apgalvojot, ka kultūras, ideoloģiskie un politiskie elementi var neatkarīgi veidot sociālās attiecības un stiprināt kapitālistisko ražošanu. Ortodoksālajā marksismā bāze, kas ietver ražošanas spēkus un attiecības, vienvirziena veidā nosaka likumu, politikas un ideoloģijas virsbūvi, novedot pie paredzamas vēsturiskas virzības uz sociālismu; neomarksisti, novērojot kapitālisma noturību pēc Pirmā pasaules kara, apgalvoja, ka šis modelis nenovērtē virsbūves stabilizējošo lomu ekonomisko krīžu laikā. [43] [44]
      Antonio Gramši kultūras hegemonijas teorija ilustrēja šo maiņu, postulējot, ka valdošās šķiras nodrošina dominanci, izmantojot konsensuālus mehānismus pilsoniskajā sabiedrībā, piemēram, izglītību, medijus un reliģiju, nevis tikai ekonomisku piespiešanu vai valsts spēku, piešķirot virsbūves rīcībspējai iespēju ražot “veselo saprātu”, kas leģitimizē nevienlīdzību un novērš revolūciju. Šī pieeja kritizēja ekonomisko determinismu, uzsverot hegemonijas lomu bāzes pretrunu saglabāšanā bez proletāriešu sacelšanās, kā tas bija redzams starpkaru Itālijā, kur fašistu piekrišana aizstāja tīru piespiešanu. [33] [22]
      
      Frankfurtes skolas pārstāvji, piemēram, Makss Horkheimers un Teodors Adorno, paplašināja šo uzskatu, noraidot reduktīvās ekonomiskās skaidrojumus masveida piekrišanai, tā vietā izceļot “kultūras industriju” kā virsbūves aparātu, kas komercializē brīvo laiku un uzspiež konformismu, tādējādi psiholoģiski atsvešinot strādniekus un uzturot attīstītā kapitālisma ekonomisko bāzi, neskatoties uz tā monopolistiskajām tendencēm, kas bija redzamas 20. gs. trīsdesmitajos gados. Viņu Freida atziņu integrācija uzsvēra ideoloģijas autonomo efektivitāti viltus vajadzību radīšanā, atkāpjoties no Marksa cerībām par bāzes virzītu klases apziņu. [45] [11]
      
      Strukturālisma neomarksisti, tostarp Luijs Altusers, formalizēja relatīvu autonomiju, izmantojot ideoloģiskus valsts aparātus (piemēram, skolas, baznīcas), kas darbojas daļēji neatkarīgi, lai atražotu darba attiecības, interpolējot subjektus kapitālistiskajā ideoloģijā un nodrošinot bāzes nepārtrauktību pat tad, kad ekonomiskais determinisms mazinās pārāk noteiktās sociālās formācijās. Šis ietvars, kas formulēts Altusera 1970. gada analīzē, skaidroja valsts politikas šķietamo neatkarību no tiešajām klases interesēm, kā tas bija Francijas pēckara labklājības ekspansijās, kas maskēja ekspluatāciju. [46] [47]
      
      Ievērojami domātāji un skolas
      Antonio Gramši ieguldījums
      Antonio Gramši (1891–1937), itāļu marksisma filozofs un Itālijas Komunistiskās partijas līdzdibinātājs, ieslodzījuma laikā Benito Musolīni fašistiskā režīma laikā no 1926. gada novembra līdz savai nāvei 1937. gada 27. aprīlī formulēja idejas, kas dziļi veidoja neomarksisma teoriju, novirzot uzmanību uz šķiru cīņas kultūras un ideoloģiskajiem aspektiem. [9] Savās “Cietuma piezīmju grāmatiņās” — vairāk nekā 30 sējumu krājumā, kas aptver aptuveni 3000 lappušu un sarakstīts laikā no 1929. gada februāra līdz 1935. gadam, — Gramši analizēja, kāpēc proletāriešu revolūcijas bija veiksmīgas Krievijā, bet cieta neveiksmi Rietumeiropā, atšķirību skaidrojot ar buržuāzisko institūciju stabilitāti, kas pārsniedza tiešu valsts piespiešanu. [9] [48] Šajos rakstos tika noraidīts stingrs ekonomiskais determinisms klasiskajā marksismā, tā vietā postulējot “prakses filozofiju”, kas integrēja cilvēka rīcībspēju, vēsturisko kontekstu un kultūras faktorus kā būtiskus revolucionārām pārmaiņām. [9]
      
      Gramši ieguldījuma centrālais elements ir hegemonijas jēdziens , kas definēts kā process, kurā dominējošā sociālā klase īsteno “intelektuālo un morālo vadību”, lai nodrošinātu pakļauto grupu piekrišanu, nostiprinot savu pasaules uzskatu visā sabiedrībā, nevis paļaujoties tikai uz spēku. [9] Viņš nošķīra politisko sabiedrību — valsts piespiedu aparātus, piemēram, policiju un militāros spēkus — un pilsonisko sabiedrību — privāto iestāžu (piemēram, skolu, baznīcu, arodbiedrību un plašsaziņas līdzekļu) tīklu, kas darbojas kā “tranšejas un nocietinājumi” ideoloģiskās piekrišanas ražošanai. [9] Attīstītās kapitālistiskās valstīs, kā novēroja Gramši, pilsoniskā sabiedrība ir blīvi attīstīta, izolējot buržuāziju no tiešiem uzbrukumiem; tādēļ proletariātam vispirms ir jācīnās “pozīcijas karā” — ilgstošā, pakāpeniskā cīņā par iefiltrēšanos šajās kultūras vietās un to pārveidošanu —, lai nodibinātu kontrhegemoniju, pirms mēģināt sākt “manevru karu” (tiešu politisku sacelšanos), kā tas notika mazāk iesakņojušajā cariskās Krievijas pilsoniskajā sabiedrībā. [9]
      
      Gramši tālāk nošķīra tradicionālos intelektuāļus (piemēram, filozofus, garīdzniekus), kuri šķiet autonomi, bet vēsturiski uztur esošo hegemoniju, no organiskajiem intelektuāļiem , kuri organiski rodas no noteiktas šķiras, lai formulētu un organizētu tās specifiskās intereses un pasaules uzskatu. [9] Lai strādnieku šķira sasniegtu hegemoniju, tai ir jāattīsta savi organiskie intelektuāļi, kas spēj apstrīdēt buržuāzisko ideoloģiju un veidot alianses starp sociālajām grupām, uzsverot izglītību un morāles reformas, nevis tīri ekonomisku aģitāciju. [9] Šis ietvars paaugstināja virsbūves cēloņsakarību ar šķiras dominēšanas saglabāšanu, ietekmējot neomarksistus dot prioritāti ideoloģiskai kritikai un kultūras graušanai kā sistēmiskas transformācijas priekšnoteikumiem, nevis gaidīt neizbēgamu ekonomisko sabrukumu. [9] Gramši uzstājība uz “intelekta pesimismu, gribas optimismu” uzsvēra nepieciešamību pēc disciplinētas, stratēģiskas rīcības objektīvu grūtību apstākļos, definējot revolūciju kā nepieciešamības un cilvēka gribas dialektisku mijiedarbību. [9]
      Frankfurtes skolas figūras
      
      Makss Horkheimers (1895–1973) bija Sociālo pētījumu institūta direktors no 1930. līdz 1958. gadam, vadot tā virzību uz starpdisciplināru kritisko teoriju, kas atdzīvināja marksisma kritiku, integrējot filozofiju, socioloģiju un psihoanalīzi, lai risinātu ortodoksālā marksisma neveiksmes fašisma un patērētāju kapitālisma stabilitātes skaidrošanā. Savā 1937. gada esejā “Tradicionālā un kritiskā teorija” Horkheimers definēja kritisko teoriju kā pēc būtības emancipējošu, kuras mērķis ir pārveidot sabiedrību, nevis tikai to interpretēt, vienlaikus noraidot pozitīvistisko empīrismu tā līdzdalības dēļ dominēšanas saglabāšanā. Viņa vadībā institūts 1933. gadā pārcēlās uz Ženēvu un pēc tam 1934. gadā nacistu vajāšanu laikā uz Kolumbijas Universitāti Ņujorkā, kur tas veica empīriskus pētījumus, piemēram, 1936.–1940. gada ” Filozofijas un sociālo zinātņu pētījumus” , kas izcēla autoritāras personības amerikāņu strādniekos, apstrīdot proletāriešu revolūcijas gaidas. [49] [50]
      
      Teodors V. Adorno (1903–1969), Horkheimera tuvākais līdzstrādnieks, veica padziļinātu neomarksistisku kultūras analīzi kā ideoloģiskās reprodukcijas vietu vēlīnā kapitālisma laikā, līdzautorējot grāmatu “ Apgaismības dialektika” (1947), lai apgalvotu, ka instrumentālais saprāts, kura izcelsme meklējama apgaismības laikmetā, gan fašisma, gan liberālo demokrātiju laikā regresēja mītiskā dominēšanā, “kultūras industrijai” standartizējot mākslu un izklaidi precēs, kas uzspiež konformismu un nomāc kritisko domāšanu. Adorno koncepcija par pārvaldīto pasauli kritizēja to, kā birokrātija un masu mediji fetišizē apmaiņas vērtību, atsvešinot indivīdus no autentiskas pieredzes, kā tas detalizēti aprakstīts darbā “Minima Moralia” (1951), kur viņš novēroja pēckara Rietumvācijas integrāciju patērētāju sabiedrībā kā totalitāras loģikas turpinājumu, nevis patiesu atbrīvošanos. Viņa empīriskais darbs, tostarp kopā ar citiem vadītais pētījums “Autoritārā personība” (1950), izmantoja skalas, lai kvantitatīvi noteiktu aizspriedumus, sasaistot psiholoģiskās iezīmes ar kapitālistisko atsvešināšanos, lai gan vēlāk tika kritizēts par metodoloģisku pārspīlēšanu, pieņemot, ka fašisma saknes meklējamas ģimenes struktūrās, nevis ekonomiskajās krīzēs. [2] [51]
      
      Herberts Markuze (1898–1979), vēl viens agrīns līdzstrādnieks, kurš pēc kara palika ASV, radikalizēja Frankfurtes idejas Jaunajiem kreisajiem, savā darbā ” Eross un civilizācija” (1955) apgalvojot, ka Freida represijas kalpo kapitālisma pārpalikuma represijām, pārsniedzot pamatvajadzības, piedāvājot libidinālo atbrīvošanos caur estētiskām un erotiskām dimensijām kā ceļu uz nerepresīvu sabiedrību, atkāpjoties no ortodoksālā marksisma ekonomiskā fokusa. Savā darbā “Viendimensionālais cilvēks” (1964) Markuze apgalvoja, ka attīstītā industriālā sabiedrība neitralizē šķiru antagonismu, iekļaujot savā loģikā darbu un opozīciju, radot “viltus vajadzības” ar reklāmas un tehnoloģiju palīdzību, tādējādi pieprasot marginalizētas grupas — studentus, minoritātes un Trešās pasaules valstis — kā jaunus revolucionārus subjektus; tas ietekmēja 1960. gadu protestus, Markuzei tiekot dēvētam par “Jaunā kreisā tēvu”, jo viņš aizstāvēja studentu radikāļus pret iestādes pretreakciju tādās esejās kā “Represīvā tolerance” (1965), kurās tika postulēts, ka liberālā tolerance paradoksālā kārtā uztur nevienlīdzību, pielīdzinot radikālu kritiku konformistiskiem uzskatiem. [52] [53]
      
      Ērihs Fromms (1900–1980), kurš pievienojās institūtam 1930. gadā un deva ieguldījumu tā psihoanalītiskajā pavērsienā, apvienoja marksismu ar humānismu darbā “ Bēgšana no brīvības” (1941), fašisma masu pievilcību skaidrojot ar mūsdienu individuālisma trauksmi, kur indivīdi bēg no autonomijas autoritārā pakļaušanās vai konformisma virzienā, pozicionējot kapitālismu kā “mārketinga orientācijas” veicinošu faktoru, kas padara personību par preci un grauj solidaritāti. Pametot institūtu 1939. gadā domstarpību dēļ par Freida ekonomisko redukcionismu, Fromms tādos darbos kā “ Cilvēks sev” (1947) uzsvēra eksistenciālās vajadzības pēc radniecības un transcendences, kritizējot gan padomju birokrātiju, gan Rietumu atsvešinātību kā nespēju realizēt Marksa sugas būtību, lai gan viņa vēlākais demokrātiskais sociālisms distancēja viņu no revolucionārās prakses. [54]
      
      Valters Bendžamins (1892–1940), perifērisks, bet ietekmīgs līdzgaitnieks, iedvesa marksistiskajā materiālismā mesiānisku un estētisko teoriju, kā tas ir viņa 1935. gada esejā “Mākslas darbs mehāniskās reprodukcijas laikmetā”, kurā tika analizēts, kā filma un fotogrāfija demokratizē mākslu, graujot tās unikalitātes “auru”, tādējādi veicinot fašistisku politikas estētiku vai potenciālu komunistisku estētikas politizāciju kapitālistiskās komodifikācijas apstākļos. Bendžamina vēsturiskais materiālisms, kas ieskicēts viņa 1940. gada “Tēzes par vēstures filozofiju”, noraidīja progresa naratīvus par “vāju mesiānisku” pagātnes ciešanu atpestīšanu, kritizējot sociāldemokrātus par vēsturisko pašapmierinātību, kas attaisnoja kapitālisma pastāvēšanu; viņa pašnāvība 1940. gadā, bēgot no nacistiem, uzsvēra laikmeta likmes, un nepublicētie Arcades Project manuskripti vēlāk atklāja viņa pētījumu par Parīzes preču kultūru kā protofašistisku izrādi. [55] [56]
      Jirgens Habermass (dzimis 1929. gadā), otrās paaudzes pārstāvis, mantoja un pārformulēja Frankfurtes kritiku, prioritāri izvirzot komunikatīvo racionalitāti pār instrumentālo saprātu, kā tas ir viņa darbā ” Komunikatīvās darbības teorija” (1981), kurā viņš diagnosticēja kapitālisma “dzīves pasaules kolonizāciju” ar tādām sistēmām kā tirgus un birokrātija, kas grauž publisko diskursu un kropļo demokrātiju, vienlaikus aizstāvot diskursa ētiku uz konsensu balstītai emancipācijai. Lai gan mazāk pesimistisks nekā priekšgājēji, Habermass saglabāja neomarksistiskas aizdomas par reificētu varu, kritizējot labklājības valsts intervences kā nevienlīdzības leģitimizāciju, nerisinot leģitimitātes krīzes, ietekmējot vēlākās debates par deliberatīvo demokrātiju, bet novirzoties uz procedurālismu, nevis saturisku revolūciju. [19]
      
      Strukturālisti un citi neomarksistiskie domātāji
      Luijs Altisērs, franču filozofs, kas darbojās no 20. gs. sešdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem, izstrādāja strukturālo marksismu kā stingru, antihumānisku Marksa darbu atkārtotu interpretāciju, uzsverot objektīvas sociālās struktūras, nevis individuālu rīcībspēju vai vēsturiskus naratīvus. [57] Tādos galvenajos tekstos kā “For Marx” (1965) un “Reading Capital” (1965, līdzautors Etjēns Balibārs un citi), Altisērs apgalvoja, ka sociālās formācijas sastāv no praksēm — ekonomiskām, politiskām un ideoloģiskām —, kas mijiedarbojas, lai atražotu kapitālismu, ekonomiskajai bāzei nosakot virsbūvi pēdējā gadījumā, bet pieļaujot relatīvu autonomiju starp līmeņiem. [58] Viņš ieviesa “pārmērīgu noteikšanu”, lai aprakstītu, kā pretrunas rodas no vairākiem, nereducējamiem cēloņiem, nevis no vienas ekonomiskās loģikas, noraidot humānistiskas Marksa interpretācijas, kas prioritāti piešķir subjektīvai atsvešinātībai. [59]
      
      Altusera sistēmas centrā bija represīvo valsts aparātu (VVA) koncepcijas, piemēram, policijas un militārā spēka, kas darbojas, izmantojot atklātu piespiešanu, un ideoloģisko valsts aparātu (VVA), tostarp izglītības, plašsaziņas līdzekļu un ģimenes, koncepcijas, kas uztur valdošās šķiras ideoloģiju kā materiālu praksi, kas ietekmē indivīdus kā subjektus. [57] Šī strukturālā cēloņsakarība postulē, ka ideoloģijai nav savas vēstures, bet tā darbojas caur rituāliem un praksēm, kas uztur šķiras dominēšanu bez tieša ekonomiskā redukcionisma. [58] Altusera ietekme sniedzās līdz ekonomisma un voluntārisma noraidīšanai marksisma stratēģijā, uzstājot uz zinātnisku struktūru analīzi, lai izvairītos no teleoloģiskām kļūdām vēsturiskajā materiālismā. [59]
      
      Nikoss Pulancass, grieķu teorētiķis (1936–1979), kas saistīts ar Altusera loku, paplašināja strukturālo marksismu uz valsts teoriju, uzskatot kapitālistisko valsti nevis par valdošās šķiras neitrālu instrumentu, bet gan par šķiru spēku un cīņu “kondensāciju”. [60] Tādos darbos kā ” Politiskā vara un sociālās klases” (1968) un “Valsts, vara, sociālisms” (1978) Pulancass analizēja klases kā objektīvas strukturālas pozīcijas, nevis tikai empīriskas grupas, uzsverot valsts lomu pretrunu pārvaldībā, izmantojot iekšējas pārvietošanas un izslēgšanas. [61] Viņš kritizēja instrumentālistu uzskatus (piemēram, Milibanda uzskatus) par valsts relatīvās autonomijas nenovērtēšanu, kas ļauj tai šķist vienotai, vienlaikus kalpojot dominējošām interesēm, izmantojot ideoloģisku vienotību starp varas bloka frakcijām. [62] Vēlāk Pulancass iekļāva demokrātiskus elementus, aizstāvot sociālistiskas stratēģijas, izmantojot masu pretvaru, nevis tikai valsts sagrābšanu, ietekmējot debates par autoritāru etatismu un pāreju uz sociālismu. [63]
      
      Etjēns Balibārs, Altisera grāmatas “ Reading Capital” līdzstrādnieks , deva ieguldījumu strukturālistiskā neomarksisma attīstībā, pētot nacionālismu un rasi kā neatņemamu kapitālistiskās reprodukcijas sastāvdaļu, savā darbā “Race, Nation, Class” (1991) apgalvojot, ka tie nav perifēri, bet gan strukturāli saistīti ar proletarizāciju un valsts veidošanos. [60] Citi šīs jomas domātāji, piemēram, Altisērija skolas pārstāvji, piemēroja strukturālo analīzi fašismam un imperiālismam, saglabājot uzticību marksistiskajai zinātnei, neskatoties uz tādu personu kā E. P. Tompsona humānisma kritiku. [64] Šīs pieejas prioritāti piešķīra cēloņsakarībām, nevis subjektīviem faktoriem, ietekmējot 20. gs. 70. gadu marksistisko ģeogrāfiju un politisko ekonomiju, lai gan bieži tika vainota determinismā, kas noniecina rīcībspēju. [65]
      
      Varianti un pielietojumi
      Neomarksisma ekonomika
      Neomarksisma ekonomika izmanto marksistiskus ietvarus, lai analizētu attīstīto kapitālismu, īpaši uzsverot pāreju no konkurētspējīgām uz monopola struktūrām, kas maina pievienotās vērtības dinamiku un krīzes tendences. Atšķirībā no klasiskā marksisma uzmanības centrā ir peļņas līmeņa kritums kā galvenā pretruna, neomarksisma pieejas izceļ stagnāciju, kas rodas no pārmērīga ekonomiskā pārpalikuma oligopolistiskos apstākļos, kur produktīvu investīciju iespējas samazinās tirgus piesātinājuma dēļ. [66] Šī perspektīva postulē, ka monopoli ierobežo ražošanu, lai saglabātu cenas, izraisot pārprodukciju attiecībā pret efektīvo pieprasījumu un radot nepieciešamību pēc neproduktīviem pārpalikuma noieta tirgiem. [67]
      
      Pola Barana un Pola Svīzija darbs “Monopola kapitāls ” (1966) ir šīs skolas piemērs, ieviešot “ekonomiskā pārpalikuma” jēdzienu, kas plaši aptver potenciālo ražošanas apjomu, kas pārsniedz pamatvajadzības, un apgalvojot, ka tā sasniegšanai ir nepieciešama absorbcija, izmantojot nelietderīgus izdevumus, piemēram, reklāmu, militāro ražošanu un administratīvo uzpūšanos, nevis sociāli izdevīgas investīcijas. [67] Viņi lēsa, ka ASV pēckara ekonomikā pārpalikums līdz 20. gs. sešdesmitajiem gadiem veidoja aptuveni 40–50 % no nacionālā kopprodukta, no kura liela daļa tika novirzīta neproduktīvām nozarēm, saasinot nevienlīdzību un nepietiekamu nodarbinātību. [68] Barans agrākajos darbos, piemēram, “Izaugsmes politiskā ekonomika” (1957), saistīja iekšzemes pārpalikuma problēmas ar imperiālismu, kur attīstītās ekonomikas eksportē kapitālu uz mazāk attīstītiem reģioniem, lai nodrošinātu lielāku peļņu un izejvielas. [66]
      
      Ernests Mandels šīs idejas tālāk attīstīja tādos darbos kā ” Neokapitālisma ekonomika” (1964), aprakstot “neokapitālismu” kā valsts monopola kapitālismu, kas integrē labklājības pasākumus un plāno krīzes mazināšanai, tomēr nespējot atrisināt tādas iekšējās pretrunas kā nevienmērīga attīstība un garo viļņu svārstības. [69] Mandels iekļāva Kondratjeva garos ciklus marksisma teorijā, piedēvējot pēc 1945. gada uzplaukumu rekonstrukcijai un militārajam keinsiānismam, bet prognozējot atkārtotas lejupslīdes, sākot no 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, pārmērīgas uzkrāšanas dēļ — empīriski saskaņojot to ar 1973. gada naftas krīzi un sekojošo stagflāciju. [70] Viņa analīze kritizēja ortodoksālo marksismu, uzsverot kvalitatīvas izmaiņas kapitālisma formā, tostarp daudznacionālus korporācijas un finansializāciju, vienlaikus saglabājot vērtību teorijas kodolu. [71]
      
      Šīs teorijas ietekmēja atkarības un pasaules sistēmu pieejas, lai arī atšķirīgas, formulējot globālo nevienlīdzību kā strukturālus kodola un perifērijas ekspluatācijas rezultātus, kur pārpalikuma ieguve uztur metropoles patēriņu. Empīriskais pamatojums balstās uz datiem par koncentrācijas rādītājiem — piemēram, līdz 1960. gadam 100 lielākās ASV korporācijas kontrolēja vairāk nekā 50% ražošanas aktīvu — un pieaugošajiem militārajiem izdevumiem, kas aukstā kara laikā sasniedza 10% no IKP. [72] Ekonomikas kritiķi norāda, ka neomarksisma modeļi nepietiekami uzsver inovāciju un konkurences lomu stagnācijas novēršanā, ko apliecina informācijas tehnoloģiju nozaru ilgtspējīga izaugsme pēc 20. gs. 90. gadiem, taču atbalstītāji iebilst, ka šādi gadījumi atspoguļo īslaicīgu pārpalikuma absorbciju, izmantojot jaunus atkritumu veidus, piemēram, plānoto novecošanu. [73]
      
      Neomarksistiskais feminisms un identitātes politika
      Neomarksistiskais feminisms adaptē klasisko marksistisko feminismu, uzsverot dzimumu apspiešanas kultūras, ideoloģiskos un psiholoģiskos mehānismus līdzās ekonomiskajai ekspluatācijai, izmantojot tādus neomarksistiskus jauninājumus kā Gramši kultūras hegemonija un Frankfurtes skolas masu kultūras kritika. Kamēr tradicionālās marksistiskās feministes, piemēram, Heidi Hartmane savā 1981. gada duālo sistēmu teorijā, analizēja patriarhātu kā savstarpēji saistītu ar kapitālismu, bet atšķirīgu no tā, koncentrējoties uz neapmaksātu reproduktīvo darbu, kas uztur darbaspēku, neomarksistiskie varianti prioritāti piešķir virsbūves lomai patriarhālās ideoloģijas uzturēšanā kā buržuāziskās kontroles instrumentam. [74] Šī maiņa atspoguļo neomarksisma plašāko reakciju uz uztvertajām ekonomiskā determinisma neveiksmēm klasiskajā marksismā, iekļaujot poststrukturālisma elementus, lai dekonstruētu dzimumu normas kā diskursīvas varas struktūras. [75]
      Starp galvenajām domātājām ir Nensija Freizere, kura sevi identificē kā neomarksisti un iestājas par kultūras netaisnību (piemēram, sieviešu identitātes nepareizas atzīšanas) “atzīšanas” integrēšanu ekonomiskajā pārdalē, kritizējot tīro ekonomisko marksismu par identitātē balstītu kaitējumu novārtā atstāšanu vēlīnā kapitālisma laikā. Citas ietekmes izriet no Frankfurtes skolas personībām, piemēram, Herberta Markūzes, kura 1960. gadu raksti par represīvo desublimāciju ietekmēja otrā viļņa feminisma kultūras sacelšanos pret tradicionālajām dzimumu lomām, definējot atbrīvošanos kā ideoloģisko ķēžu pārraušanu, nevis tikai ražošanas līdzekļu sagrābšanu. [75] Šis teorētiskais ietvars postulē, ka dzimumu apspiešana pastāv, izmantojot ideoloģiskus valsts aparātus un kultūras naratīvus, kas normalizē sieviešu pakļautību, pieprasot prethegemonisku cīņu izglītībā, plašsaziņas līdzekļos un diskursā.
      Neomarksistiskā feminisma integrācija ar identitātes politiku no jauna interpretē marginalizētās grupas — īpaši sievietes, rasu minoritātes un seksuālās minoritātes — kā analogus proletariātam kultūras kaujas laukā, kur apspiešana ir savstarpēji saistīta un sakņojas sistēmiskā varas nelīdzsvarotībā, nevis izolētā šķiru konfliktā. Kimberles Krenšovas 1989. gada intersekcionalitātes koncepcija, kas pēta pārklājošās rases, dzimuma un šķiras diskriminācijas, atbilst šim viedoklim, izceļot, kā kapitālistiskās struktūras saasina uz identitāti balstītu izslēgšanu, lai gan tā balstās uz kritiskās teorijas neomarksistiskajām saknēm, analizējot dominēšanu caur diskursu. [74] [75] Atbalstītāji apgalvo, ka šī pieeja dod iespēju “skatpunkta epistemoloģijai”, dodot priekšroku marginalizētai dzīves pieredzei, lai apstrīdētu hegemoniskās patiesības, kā redzams 1977. gada Combahee River Collective paziņojumā, kas radīja mūsdienu identitātes politiku, sasaistot melnādaino feministu atbrīvošanos ar plašākiem antikapitālistiskiem mērķiem. Tomēr ortodoksālie marksisti to kritizē par universālās šķiru cīņas pakārtošanu partikulāristiskajām identitātēm, ko empīriski apliecina arodbiedrību kustību sadrumstalotība kopš 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, kur uz identitāti vērsta aktīvisma korelācija ir saistīta ar arodbiedrību blīvuma samazināšanos — no 20,1 % 1983. gadā līdz 10,1 % 2022. gadā ASV — bez atbilstoša ieguvuma bagātības pārdalē. [76]
      Praksē neomarksistiskā feministiskā identitātes politika izpaužas prasībās pēc afirmācijas politikas un kultūras reformām, piemēram, kvotām sievietēm vadībā (piemēram, Norvēģijas 2003. gadā noteiktā 40% valdes locekļu kvota, kas palielināja sieviešu pārstāvniecību, bet saskārās ar kritiku par simbolisku priekšrocību, nevis nopelniem) un “toksiskās maskulinitātes” dekonstrukcijā kā kapitālisma ideoloģiskā atlikumā. [75] Tomēr cēloņsakarību analīze atklāj ierobežotus empīriskus panākumus nevienlīdzības izskaušanā; piemēram, dzimumu atalgojuma atšķirība ESAO valstīs samazinājās no 18% 2000. gadā līdz 12% 2022. gadā, galvenokārt pateicoties darbaspēka līdzdalības pieaugumam, nevis identitātes virzītām kultūras intervencēm, kas liecina, ka tādi ekonomiskie faktori kā profesijas izvēle un nostrādātās stundas joprojām ir galvenie virzītājspēki saskaņā ar darba ekonomikas pirmajiem principiem. Kritiķi, tostarp daži marksisma tradīciju pārstāvji, apgalvo, ka šī uzmanība rada ideālistiskas novirzes no materiālajiem apstākļiem risku, jo identitātes politika bieži vien saskan ar neoliberālu kooptāciju — piemēram, korporatīvās daudzveidības iniciatīvas, kas maskē ekspluatāciju, nemainot īpašumtiesību attiecības —, tādējādi uzturot, nevis likvidējot kapitālistiskās struktūras. [77] [78]
      
      Neomarksisms starptautiskajās attiecībās
      Neomarksistiskās starptautisko attiecību teorijas no jauna interpretē globālo politiku kā šķiru cīņas paplašinājumu vienotā kapitālistiskajā pasaules ekonomikā, kur ekonomiskās struktūras veicina starpvalstu konkurenci un uztur ziemeļu-dienvidu plaisas, nevis autonomu valsts rīcībspēju, kas uzsvērta reālismā vai liberālismā. Šīs pieejas, kas parādījās pēc Otrā pasaules kara, kritizē starptautisko attiecību galveno virzienu par to, ka tā ignorē to, kā produktīvas attiecības kapitālisma apstākļos veicina ekspluatāciju, imperiālismu un sistēmisku nestabilitāti, valstīm funkcionējot kā dominējošo šķiru instrumentiem uzkrāšanas nodrošināšanai. [79] [32]
      
      Atkarības teorija ir viens no galvenajiem neomarksisma ieguldījumiem, apgalvojot, ka perifērijas valstu nepietiekama attīstība tieši izriet no to iekļaušanas globālajā kapitālistiskajā sistēmā, kas resursus novirza uz industrializētajām kodolvalstīm, izmantojot nevienlīdzīgus tirdzniecības nosacījumus, ārvalstu investīcijas un parādu. Tā radās Latīņamerikā 20. gs. sešdesmitajos gados, kad valdīja vilšanās modernizācijas paradigmās, un izceļ tādus mehānismus kā peļņas repatriācija un tehnoloģiskā atkarība, kas kavē autonomu industrializāciju. Andrē Gandera Franka 1967. gada darbs ” Kapitālisms un nepietiekama attīstība Latīņamerikā” formalizēja “nepietiekamas attīstības” tēzi, analizējot vēsturisko metropoles-satelīta dinamiku Čīlē un Brazīlijā, kur koloniālais mantojums pārtapa neokoloniālā ieguvē, radot ikgadējus pārpalikumus, kas mūsdienu ekvivalentos tiek lēsti miljardos. [80] [81]
      
      Imanuela Valeršteina izstrādātā pasaules sistēmu analīze sintezē atkarības atziņas ilgstošas ​​darbības (longue durée) ietvarā, kas kapitālismu uzskata par vienotu pasaules sistēmu aptuveni kopš 1500. gada, kas sadalīta kodolā (augstas kvalifikācijas ražošana, piemēram, 19. gadsimta Lielbritānija), daļēji perifērijā (starpposma buferzona, piemēram, Brazīlija pēc 1945. gada) un perifērijā (izejvielu eksports), ko ierobežo starpvalstu konkurence un cikliskie Kondratjeva viļņi. Savā 1974. gada sējumā “ Mūsdienu pasaules sistēma I: kapitālistiskā lauksaimniecība un Eiropas pasaules ekonomikas pirmsākumi” Valeršteins izseko sistēmas ģenēzi līdz Eiropas ekspansijai, kur kodola uzkrāšana balstījās uz perifēru darbaspēka piespiešanu un daļēji perifēru mobilitāti, lai stabilizētu hierarhijas, prognozējot iespējamo sabrukumu, ko rada krītošās peļņas likmes un ekoloģiskie ierobežojumi, līdz 21. gadsimta vidum. [82] [83]
      
      Neogramsci perspektīvas pielāgo Antonio Gramši hegemoniju transnacionāliem mērogiem, postulējot, ka globālā kārtība rodas no intelektuāli morālas vadības veidotas piekrišanas visos valsts un pilsoniskās sabiedrības kompleksos, nevis tikai no piespiešanas, tādējādi nodrošinot kapitālistisku reprodukciju, izmantojot tādas institūcijas kā 1944. gadā izveidotā Brettonvudsa sistēma. Roberta V. Koksa 1983. gada rakstā “Gramsci, hegemonija un starptautiskās attiecības” ir aprakstīti “vēsturiskie bloki”, kas apvieno ražošanas spēkus ar ideoloģiskiem aparātiem, kritizējot to, kā neoliberālās pārmaiņas pēc 1971. gada, izmantojot Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumus (no 1995. gada), pilnvaroja finanšu kapitālu, lai disciplinētu darbaspēku globāli. [84] [85]
      
      Pielietojot mūsdienu problēmām, neomarksistiskie starptautisko attiecību ietvari interpretē tādas parādības kā 20. gs. astoņdesmito gadu parādu krīzes Āfrikā, kur SVF strukturālās pielāgošanas programmas ieviesa taupības pasākumus, kas korelēja ar IKP samazināšanos par 1–2 % gadā Subsahāras valstīs, un Ķīnas pusperifērisko izaugsmi kā daļēju zonālās mobilitātes apstiprinājumu, pastāvot pastāvīgām galvenajām priekšrocībām intelektuālā īpašuma un finanšu jomā. Atbalstītāji atbalsta atdalīšanas stratēģijas, kā to 1985. gadā ierosināja Samirs Amins, lai veicinātu pašpaļāvīgu sociālismu, lai gan empīriski rezultāti tādos gadījumos kā 20. gs. septiņdesmito gadu Tanzānijas ujamaa ciemati uzrādīja ierobežotu izaugsmi – 2,5 % gadā, salīdzinot ar pasaules vidējiem rādītājiem. [81] [82]
      
      Kritika un strīdi
      Teorētiskā un empīriskā kritika
      Teorētiskās neomarksisma kritikas pamatā ir marksistiskā vēsturiskā materiālisma saglabāšana, vienlaikus pārceļot uzsvaru uz kultūras un ideoloģiskajiem faktoriem, kas, pēc kritiķu domām, padara šo ietvaru pārāk deterministisku un noraidošu attiecībā uz individuālo rīcībspēju. Tādi atbalstītāji kā Antonio Gramši un Frankfurtes skolas domātāji postulēja, ka hegemonija un viltus apziņa uztur kapitālistiskās struktūras, izmantojot neekonomiskus līdzekļus, tomēr šis paplašinājums tiek kritizēts par to, ka tas ignorē ekonomisko stimulu un cilvēka uzvedības, ko virza savtīgums, prioritāti, ko apliecina racionālas izvēles analīzes, kas atklāj neatbilstības pievienotās vērtības iegūšanā konkurētspējīgos tirgos. Džons Elsters darbos, kritizējot marksistisko funkcionālismu, apgalvoja, ka neomarksisma skaidrojumi bieži vien balstās uz teleoloģiskiem pieņēmumiem, postulējot rezultātus kā neizbēgamus sistēmisku vajadzību dēļ, bez cēloņsakarību mehānismiem, kas balstīti uz novērojamām individuālām darbībām, kas noved pie skaidrojošas apļveida uzvedības. [86] [87]
      Vēl viens teorētisks iebildums ir saistīts ar neomarksisma atbilstību postmodernajam relatīvismam, īpaši ar tādu personību kā Herberts Markūze starpniecību, kurš aizstāvēja represīvu toleranci un kritizēja apgaismības racionalitāti kā buržuāzisku ideoloģiju. Tas veicina epistemoloģiju, kurā patiesība ir pakārtota varas naratīviem, graujot empīrisko falsificējamību; Karla Popera zinātnes demarkācijas kritērijs, kas piemērots marksisma mantiniekiem, izceļ, kā šādas teorijas izvairās no atspēkošanas, atkārtoti interpretējot neveiksmes kā dziļākas apspiešanas izpausmes. Vēbera tradīciju kritiķi uzsver, ka neomarksisma pārmērīgais uzsvars uz virsbūvi ignorē “ekonomisko bāzi”, ko tā apgalvo, ka atkārtoti interpretē, kā rezultātā rodas abstrakti, nefalsificējami jēdzieni, piemēram, “kultūras hegemonija”, kas prioritāti piešķir naratīvam, nevis paredzēšanas precizitātei. [11] [88]
      
      Empīriski neomarksistiskās prognozes par kapitālistisko nabadzību un neizbēgamo proletāriešu revolūciju attīstītajās sabiedrībās nav piepildījušās; Rietumu ekonomikas pēc 1945. gada, ko veicināja tirgus reformas un tehnoloģiskās inovācijas, sasniedza nepieredzētu reālo algu pieaugumu — ASV vidējie mājsaimniecību ienākumi pieauga no 25 400 USD 1967. gadā līdz 74 580 USD 2022. gadā (ņemot vērā inflāciju), kas ir pretrunā ar nabadzības tēzi. [89] Tur, kur neomarksistiskās idejas ietekmēja politiku, piemēram, valsts centriskās intervencēs, ko iedvesmoja strukturālisma teorijas, rezultāti ietvēra stagnāciju, kā tas bija redzams 20. gs. septiņdesmito gadu eirokomunistiskajos eksperimentos, kas izraisīja pastāvīgu inflāciju un bezdarbu bez sistēmiskas gāšanas. Sociālajās zinātnēs tādi pielietojumi kā neomarksistiskā klases analīze veselības pētījumos ir korelējuši sociālekonomiskos gradientus ar rezultātiem, taču nav spējuši pierādīt cēloņsakarību ārpus tādiem traucējošiem faktoriem kā uzvedība un ģenētika, bieži vien pastiprinot ideoloģiskos priorus, nevis daudzfaktoru pierādījumus. [6] [90]
      
      Turklāt empīriski kultūras pielietojumu novērtējumi atklāj aizspriedumu pastiprināšanos, nevis novēršanu; pētījumi migrācijas un dzimumu līdztiesības jomā, izmantojot neomarksistiskus skatījumus, sistemātiski nepietiekami novērtē asimilācijas dinamiku un pārspīlē atšķirības ar strukturālu apspiešanu, novirzot politiku uz identitātēm balstītu kvotu virzienā, kas korelē ar samazinātiem integrācijas rādītājiem Eiropā (piemēram, Zviedrijas migrantu nodarbinātības līmenis 2015.–2020. gadā par 30–40 procentpunktiem atpaliek no vietējiem iedzīvotājiem). Reālās pasaules institucionālā iespiešanās, piemēram, akadēmiskajā vidē, rada atbalss kameras ar samazinātu viedokļu daudzveidību — ASV mācībspēku politiskās piederības attiecība līdz 2016. gadam pārsniedza 12:1 no kreisās uz labo pusi — bez atbilstoša progresa sabiedrības vienlīdzībā, uzsverot neatbilstību starp teoriju un izmērāmu progresu. [90] [31]
      
      Apspriesta kultūras un sabiedrības ietekme
      Neomarksisma kritiķi apgalvo, ka tā pāreja no ekonomiskās uz kultūras analīzi, ko ilustrē Frankfurtes skolas kritika par “kultūras industriju”, ir iekļuvusi Rietumu institūcijās, veicinot relatīvismu un graujot tradicionālās vērtības, piemēram, meritokrātiju un ģimenes saliedētību. [11] [91] Šī perspektīva uzskata, ka tādu domātāju kā Herberta Markūzes idejas, kurš aizstāvēja “represīvu toleranci”, dodot priekšroku radikālām ideoloģijām, veicināja uz identitāti balstītu sistēmu dominēšanu izglītībā un plašsaziņas līdzekļos, kas korelē ar izmērāmu universitāšu pilsētiņu cenzūras incidentu skaita pieaugumu — no 1998. līdz 2022. gadam tika ziņots par vairāk nekā 1000 atteikumiem vai traucējumiem, kas galvenokārt bija vērsti pret konservatīviem runātājiem. [92] Atbalstītāji iebilst, ka šāda kritika tikai atklāj sistēmisku apspiešanu, lai gan empīriskas analīzes atklāj neomarksisma ietekmētos pētījumos aizspriedumus, piemēram, dzimumu migrācijas rezultātu ignorēšanu klases prioritāšu noteikšanas dēļ, kas ir svarīgāka par kultūru. [90]
      
      Sabiedrības izpratnē neomarksistiska identitātes politikas paplašināšana tiek vainota šķelšanās saasināšanā, un pētījumi saista pastiprinātu uzsvaru uz grupu sūdzībām ar sociālās uzticēšanās samazināšanos; piemēram, ASV starppersonu uzticēšanās samazinājās no 58 % 1960. gadā līdz 24 % līdz 2022. gadam, pieaugot uz identitāti vērstam aktīvismam pēc 20. gs. sešdesmitajiem gadiem, ko ietekmēja Frankfurtes skolas idejas. [93] Kritiķi apgalvo, ka tas veicina upura lomu naratīvus, kas grauj personīgo rīcībspēju, kā redzams zemākā labklājībā to vidū, kas atbalsta spēcīgu identitātes politiku, saskaņā ar politisko progresīvo aptaujām. [94] Attiecībā uz ģimenes struktūrām marksistiskie uzskati, kas paplašināti neomarksistiski, attēlo kodolģimeni kā kapitālistisku nevienlīdzības reproducētāju, aizstāvot tās pārveidošanu vai atcelšanu, lai atbrīvotu darbaspēku — tas ir redzams Engelsa darbā “ Ģimenes izcelsme ” (1884) un atspoguļojas mūsdienu kritikās, kas korelē ar aizkavētām laulībām un auglības rādītājiem, kas Rietumu valstīs ir zemāki par aizvietošanas līmeni (piemēram, 1,6 dzimstības uz sievieti ES līdz 2023. gadam). [95] [96] Tomēr cēloņsakarības joprojām ir apšaubāmas, un daži izmaiņas attiecina uz ekonomiskiem faktoriem, nevis ideoloģisku ietekmi, lai gan akadēmiskajā vidē valdošie institucionālie kreisie aizspriedumi, kur sociālo zinātņu mācībspēki sevi identificē kā liberālus, ja attiecība pārsniedz 10:1, var pastiprināt atbalstošos naratīvus, vienlaikus marginalizējot pretargumentus. [97]
      
      Mediju ietekme ir līdzīgi polarizēta: Frankfurtes skola analizē nosodīto masu kultūru kā manipulatīvu, tomēr kritiķi apgalvo, ka neomarksisma pēcteči tagad veido naratīvus, ko apliecina satura analīzes, kas parāda nesamērīgu uzmanību sistēmiskai nevienlīdzībai tādos plašsaziņas līdzekļos kā lielie ASV tīkli, saskaņojoties ar Gramša hegemonijas stratēģijām. [19] [91] Tas it kā ir veicinājis kultūras fragmentāciju, identitātes politikai korelējot ar polarizētu diskursu; tomēr “kultūras marksisma” noraidīšana kā sazvērestības teorija ignorē dokumentētas ideoloģiskās migrācijas no 20. gs. trīsdesmito gadu emigrācijas zinātniekiem uz 21. gadsimta DEI mandātiem korporācijās un publiskajā sektorā. [92] Empīriskā cēloņsakarība tiek apspriesta, jo paralēlais ekonomiskais individuālisms un tehnoloģiskās pārmaiņas mulsina atribūcijas, taču šo ideju noturība, neskatoties uz neveiksmīgajām ekonomiskajām prognozēm (piemēram, proletāriešu revolūcijas neesamība), uzsver to adaptīvo kultūras noturību. [93]
      
      Ietekme un mantojums
      Akadēmiskā un institucionālā iespiešanās
      Neomarksisma doma, īpaši Frankfurtes skolas kritiskās teorijas ceļā, ieguva iekļūšanu Rietumu akadēmiskajā vidē pēc tās galveno personu emigrācijas uz ASV Otrā pasaules kara laikā. Makss Horkheimers un Teodors Adorno, Sociālo pētījumu institūta direktori, 1934. gadā pārcēlās uz Kolumbijas Universitāti, kur viņi sadarbojās ar amerikāņu zinātniekiem un izplatīja idejas, uzsverot kultūras kritiku, nevis ortodoksālo ekonomisko marksismu. [19] Vēl viena ievērojama persona Herberts Markūze mācīja Kolumbijas, Brandeisas, Hārvardas un Kalifornijas Universitātē Sandjego, ietekmējot 20. gadsimta 60. gadu jaunās kreisās kustības, formulējot atbrīvošanos no kapitālistiskām struktūrām kā tādu, kas prasa kultūras un psiholoģisku transformāciju. [98] Šī migrācija veicināja neomarksisma ietvaru integrāciju socioloģijas un filozofijas katedrās, pārceļot uzmanību no šķiru cīņas uz plašāku varas, ideoloģijas un atsvešinātības analīzi.
      Līdz 20. gs. sešdesmito gadu beigām un septiņdesmitajiem gadiem virkne sociologu nepārprotami pieņēma marksismu kā kritiskās sociālās analīzes pamatu, iestrādājot neomarksistiskas perspektīvas absolventu apmācībā un pētniecības programmās. [31] Šajā laikmetā pieauga tādas starpdisciplināras jomas kā kultūras studijas un kritiskās teorijas programmas, kur par pamatu kļuva neomarksistiskas koncepcijas, piemēram, reifikācija un kultūras hegemonija. Humanitāro zinātņu nodaļās kritiskā teorija līdz 20. gs. beigām kļuva par dominējošo metodoloģisko lēcu, prioritāti piešķirot varas dinamikas dekonstrukcijai, nevis empīriskām vai tradicionālām interpretācijas pieejām. [99] Aptaujas liecina, ka, lai gan skaidra pašidentifikācija kā “marksists” joprojām ir zema — aptuveni 3 % ASV profesoru vidū un 5 % humanitārajās zinātnēs —, tās intelektuālais mantojums caurstrāvo aktīvistu orientētu zinātnisko darbību, īpaši sociālajās zinātnēs, kur sistēmiskā kapitālisma kritika saskan ar neomarksistiskām prioritātēm. [100]
      
      Institucionālā iespiešanās ir redzama izglītības skolās un lietišķajās sociālajās zinātnēs, kur kritiskā teorija un postmodernie varianti ir dominējuši mācību programmās kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem, pozicionējot pedagoģiju kā sociālās emancipācijas instrumentu, nevis neitrālu zināšanu pārnesi. [101] 2018. gadā veiktā socioloģijas profesoru aptauja atklāja, ka vairāk nekā 50 % atbalsta Marksa vienpadsmito tēzi — “filozofi ir tikai interpretējuši pasauli dažādos veidos; jēga ir to mainīt” —, kas atspoguļo normatīvu apņemšanos transformējošai praksei, nevis aprakstošajai analīzei. [102] Šī orientācija ir novedusi pie specializētu centru izveides, piemēram, kritiskās rasu teorijas vai dzimumu pētījumu centru, kas operacionalizē neomarksistisku uz identitāti balstītu apspiešanu, bieži vien prioritāti piešķirot aizstāvībai, nevis falsificējamām hipotēzēm. Akadēmiskās vides dominējošais kreisi noskaņotais ideoloģiskais sadalījums, kas dokumentēts vairākās fakultātes aptaujās, uzrādot attiecību, kas pārsniedz 10:1 liberālo un konservatīvo humanitārajās un sociālajās zinātnēs, ir pastiprinājis šos ietvarus, jo institucionālā pieņemšana darbā un salīdzinošā vērtēšana mēdz dot priekšroku saskanīgiem viedokļiem, potenciāli marginalizējot atšķirīgus empīriskus pētījumus. [103] [100]
      
      Papildus universitātēm neomarksistiskās idejas ir iefiltrējušās domnīcās un uz politiku orientētās institūcijās, īpaši tajās, kas koncentrējas uz nevienlīdzību un kultūrpolitiku, lai gan empīriskā kvantifikācija joprojām ir sarežģīta terminoloģijas maiņas dēļ no tieša marksisma uz “kritiskām” paradigmām. Kritiķi norāda, ka šī iekļūšana korelē ar samazinātu viedokļu daudzveidību, ko apliecina klasisko liberālo vai konservatīvo zinātnieku zemāka pārstāvniecība jomās, kuras ietekmē šīs teorijas, veicinot vidi, kurā cēloņsakarību apgalvojumi par sistēmisku apspiešanu tiek izvirzīti ar ierobežotu analoģisku testēšanu. [104] Lai gan pašnovērtētā marksistiskā piederība ir minimāla, cēloņsakarību ķēde no Frankfurtes skolas trimdiniekiem līdz mūsdienu dominancei interpretācijas disciplīnās uzsver ilgstošu institucionālu iesakņošanos, ko no plašākas sabiedrības pretestības bieži vien izolē akadēmiskās autonomijas normas. [100] [31]
      
      Politiskās un kultūras izpausmes
      Neomarksistiskās politiskās stratēģijas uzsver pakāpenisku ideoloģisku iefiltrēšanos, nevis tiešu proletāriešu revolūciju, prioritāti piešķirot kultūras un institucionālo varas sviru kontrolei. Antonio Gramši savās ” Cietuma piezīmju grāmatiņās” , kas sarakstītas laikā no 1929. līdz 1935. gadam Musolīni fašistiskā režīma ieslodzījuma laikā, izstrādāja kultūras hegemonijas teoriju, saskaņā ar kuru dominējošās klases nodrošina padoto piekrišanu, veidojot normas, vērtības un uzskatus ar pilsoniskās sabiedrības institūciju, piemēram, skolu, baznīcu un plašsaziņas līdzekļu, palīdzību, papildinot piespiedu valsts aparātu. [9] Šī sistēma atbalsta “pozīciju karu” — ilgtermiņa kultūras sacensību, lai grautu buržuāzisko hegemoniju —, kas ir pretstatā frontāla uzbrukuma “manevru karam”. [105]
      
      Gramši idejas iedvesmoja praktisku politisku taktiku, īpaši “garu gājienu cauri institūcijām” – frāzi, ko 1967. gadā izdomāja vācu studentu kustības līderis Rūdijs Dutške, lai aprakstītu universitāšu, mediju un valdības birokrātijas okupāciju, lai pārveidotu sabiedrību no iekšienes. [105] Šī pieeja ieguva popularitāti 20. gadsimta 60. gadu Jaunā kreisā aktīvisma laikā visā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs, kur Frankfurtes skolas kritiskie teorētiķi, piemēram, Herberts Markuze, nodrošināja intelektuālo munīciju; Markuzes 1965. gada “represīvās tolerances” koncepcija apgalvoja, ka liberālā tolerance netīši uztur represīvas struktūras, attaisnojot selektīvu neiecietību pret labējā spārna ideoloģijām, lai atbrīvotu marginalizētas grupas. [19] Empīriskās izpausmes ietver kritiskās teorijas izplatīšanos politikas debatēs, piemēram, uz vienlīdzību vērstas reformas izglītības un labklājības sistēmās 20. gadsimta beigās, kur varas dinamika tiek analizēta caur neomarksistiskiem sistēmiskās apspiešanas, nevis individuālā nopelna, skatpunktiem. [3]
      
      Kultūras ziņā neomarksisms izpaužas mākslinieciskās, izglītības un mediju produkcijas kritikā un pārveidošanā, lai apstrīdētu uztvertos hegemoniskos naratīvus. Frankfurtes skolas 1944. gada Maksa Horkheimera un Teodora Adorno darbs “Apgaismības dialektika” attēloja masu kultūru kā komercializētu “kultūras industriju”, kas standartizē domāšanu un pastiprina kapitālistisko atsvešināšanos, ietekmējot turpmākās dekonstrukcijas filmās, literatūrā un populārajos medijos. [11] Tas attiecās arī uz akadēmisko vidi, kur neomarksistiskie varianti ir tādu disciplīnu kā kultūras studiju pamatā, veicinot analīzes, kas piešķir prioritāti uz identitāti balstītam varas nelīdzsvarotībai; piemēram, akadēmiskie darbi saista identitātes politiku ar neomarksistiskiem šķiru cīņas paplašinājumiem, aizstājot ekonomiskās klases ar tādām identitātes kategorijām kā rase un dzimums kā revolucionāra potenciāla vietām. [77] Praksē tas ir korelējis ar institucionālām pārmaiņām, piemēram, recenzētu pētījumu dominējošo stāvokli, kas demonstrē neomarksistiskus aizspriedumus tādās jomās kā dzimumu studijas, kur 74 % rakstu par noteiktām migrantu grupām galvenokārt atspoguļo tās caur vietējā darbaspēka ekspluatācijas prizmu. [90]
      
      Šīs izpausmes ir veicinājušas sociālās kustības, kas uzsver kultūras graušanu, sākot ar 20. gs. sešdesmito gadu protestiem pret Vjetnamas kara laika iestādēm un beidzot ar mūsdienu aktīvismu, kas sabiedrības jautājumus skaidro kā savstarpēji saistītas apspiešanas, lai gan kritiķi atzīmē novirzes no klasiskā marksisma ekonomiskā fokusa. [106] Neomarksisma ietekme starptautiskajās attiecībās saglabājas, pateicoties atkarības teorijām, kas globālo nevienlīdzību attēlo kā neokoloniālu ekspluatāciju, ietekmējot politisko atbalstu jaunattīstības valstīs, lai atsaistītos no kapitālistiskajām pasaules sistēmām. [107] Kopumā šīs politiskās un kultūras izpausmes atspoguļo stratēģisku pagriezienu uz virsstruktūras dominēšanu, nodrošinot ilgstošu ideoloģisku cīņu liberālo demokrātiju ekonomiskās noturības apstākļos.
      
      Atsauces
      https://newdiscourses.com/tftw-neo-marxism/
      https://www.nybooks.com/articles/2017/03/23/frankfurt-school-headquarters-neo-marxism/
      https://sites.google.com/site/thepoliticsteacherorg/home/marxism-neo-marxism-and-critical-theory
      https://www.creativitypost.com/article/does_marxism_rule_the_academy
      https://josephheath.substack.com/p/key-stages-in-the-decline-of-academic
      https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC4547054/
      https://fee.org/articles/cultural-marxism-is-the-main-source-of-modern-confusion-and-its-spreading/
      https://easysociology.com/sociological-perspectives/marxism/difference-between-marxism-and-neo-marxism/
      https://plato.stanford.edu/entries/gramsci/
      https://oxfordre.com/communication/display/10.1093/acrefore/9780190228613.001.0001/acrefore-9780190228613-e-48
      https://plato.stanford.edu/entries/critical-theory/
      https://www.sciencedirect.com/topics/social-sciences/neo-marxism
      https://catholicstudiesacademy.com/neo-marxism-is-alive-and-well/
      https://www.sciencedirect.com/topics/social-sciences/neo-marxist-theory
      https://www.cambridge.org/core/books/approaches-to-class-analysis/foundations-of-a-neomarxist-class-analysis/97B3FAFF1BB227D7FEC788380C8D14AE
      https://jceps.com/wp-content/uploads/PDFs/04-2-02.pdf
      https://www.jstor.org/stable/1389516
      https://historical.pdfaii.org/index.php/i/article/download/43/12/124
      https://iep.utm.edu/critical-theory-frankfurt-school/
      https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/00131857.2021.1876669
      https://pages.nyu.edu/jackson/class.analysis/readings/Wright–ClassAnalysis–Ch1-Marx.pdf
      https://earlhamsociologypages.uk/gramscineomarxism/
      https://www.marxists.org/archive/gramsci/prison_notebooks/problems/intellectuals.htm
      https://www.ifs.uni-frankfurt.de/history.html
      https://www.britannica.com/topic/Institute-for-Social-Research
      https://www.britannica.com/topic/Frankfurt-School
      https://www.bostonreview.net/articles/ronald-aronson-herbert-marcuse-one-dimensional-man-today/
      https://catalyst-journal.com/2021/09/the-two-souls-of-marcuses-one-dimensional-man
      https://anthropology.ua.edu/theory/marxist-anthropology/
      https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/papers/cultmarx.htm
      https://epublications.marquette.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1076&context=socs_fac
      https://polsci.institute/international-relations-world-history/exploring-neo-marxist-theories-ir/
      https://www.acton.org/religion-liberty/volume-29-number-3/antonio-gramscis-long-march-through-history
      https://www.simplypsychology.org/marxism.html
      https://sociologysaviour.wordpress.com/2016/02/13/marxism-unit-4-teories/
      https://www.researchgate.net/publication/382600213_The_Concept_of_Cultural_Hegemony_by_A_Gramsci_in_the_Works_of_the_Frankfurt_School_M_Horkheimer_T_Adorno_and_H_Marcuse
      https://www.powercube.net/other-forms-of-power/gramsci-and-hegemony/
      https://plato.stanford.edu/entries/marcuse/
      https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/essays/marcusecrittheory.pdf
      https://literariness.org/2016/04/14/frankfurt-school-and-critical-theory/
      https://revisesociology.com/2019/08/05/neo-marxist-media/
      https://oxfordre.com/psychology/display/10.1093/acrefore/9780190236557.001.0001/acrefore-9780190236557-e-612
      https://www.marxists.org/archive/harman/1986/xx/base-super.html
      https://polsci.institute/political-theory/frankfurt-school-reassessment-orthodox-marxism/
      https://jacobin.com/2024/08/critical-teory-marxism-gillian-rose
      https://pages.mtu.edu/~jdslack/readings/CSReadings/Bio_Dict_of_Marxism_Althusser.pdf
      https://www.academia.edu/9449356/Is_Neo_Marxism_Marxist
      https://cup.columbia.edu/book/prison-notebooks/9780231060820/
      https://www.anumuseum.org.il/blog/frankfurt-school/
      https://jacobin.com/2020/02/max-horkheimer-frankfurt-school-adorno-working-class-marxism
      https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/papers/fs.htm
      https://www.marcuse.org/herbert/publications/2000s/2004-new-left-1960s.html
      https://pages.gseis.ucla.edu/faculty/kellner/essays/HM3intro.pdf
      https://jacobin.com/2021/04/erich-fromm-psychology-fascism-critical-theory-frankfurt-school
      https://www.marxists.org/reference/archive/benjamin/index.htm
      http://isj.org.uk/walter-benjamin-and-the-classical-marxist-tradition/
      https://testbook.com/ugc-net-political-science/structural-marxism
      https://www.sociologylens.in/2019/12/louis-althusser-structural-marxism.html
      https://philosophical.chat/philosophy/philosophers-and-their-philosophies/louis-althusser/
      https://bobjessop.wordpress.com/2014/05/01/on-the-originality-legacy-and-actuality-of-nicos-poulantzas/
      https://www.ppesydney.net/nicos-poulantzas-state-power-socialism/
      https://bobjessop.wordpress.com/wp-content/uploads/2013/11/jessop-poulanzas.pdf
      https://viewpointmag.com/2018/05/07/poulantzas-revisited-state-classes-and-socialist-transition-an-interview-with-panagiotis-sotiris/
      https://www.marxists.org/history/erol/periodicals/theoretical-review/19801502.htm
      https://marxistsociology.org/2019/04/breaking-through-towards-second-generation-neo-marxist-class-theory/
      https://www.hetwebsite.net/het/schools/neomarx.htm
      https://monthlyreview.org/articles/baran-and-sweezys-monopoly-capital-then-and-now/
      https://www.jstor.org/stable/j.ctt9qfp0b
      https://www.marxists.org/archive/mandel/1964/xx/neocap.html
      https://www.marxists.org/archive/mandel/1967/intromet/
      https://readingfromtheleft.com/PDF/Mandel-EconTheory.pdf
      https://monthlyreview.org/articles/a-missing-chapter-of-monopoly-capital/
      https://www.nationalaffairs.com/public_interest/detail/monopoly-capitalism-and-neo-marxism
      https://plato.stanford.edu/entries/feminism-class/
      https://newdiscourses.com/2020/07/complex-relationship-between-marxism-wokeness/
      https://marxist.com/marxist-theory-and-the-struggle-against-alien-class-ideas.htm
      https://www.historicalmaterialism.org/article/intersectionality-and-marxism/
      https://marxistleftreview.org/articles/the-failure-of-identity-politics-a-marxist-analysis/
      https://socialsci.libretexts.org/Bookshelves/Political_Science_and_Civics/An_Introduction_to_Politics_%28Sell%29/09%253A_International_Relations/9.02%253A_Theories_of_International_Relations
      https://monthlyreview.org/9780853450931/
      https://www.e-ir.info/2016/11/23/dependency-theory-a-useful-tool-for-analyzing-global-inequalities-today/
      https://web.mit.edu/esd.83/www/notebook/WorldSystem.pdf
      https://www.ucpress.edu/books/the-modern-world-system-i/paper
      https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/03058298830120020701
      https://www.researchgate.net/publication/254108310_Robert_W_Cox_and_Critical_Theory_of_International_Relations
      https://www.jstor.org/stable/657211
      https://darkwing.uoregon.edu/~vburris/marxweb.pdf
      https://thesociologyguy.com/wp-content/uploads/2024/12/The-Evolution-of-Neo-Marxism.pdf
      https://mises.org/mises-wire/marxs-economic-forecasts-over-150-years-failure
      https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/01419870.2017.1397279
      https://www.heritage.org/progressivism/report/how-cultural-marxism-threatens-the-united-states-and-how-americans-can-fight
      https://jamesgmartin.center/2019/01/cultural-marxism-is-real/
      https://www.thegospelcoalition.org/themelios/article/cultural-marxism-imaginary-conspiracy-or-revolutionary-reality/
      https://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/socf.12966
      https://revisesociology.com/2014/02/10/marxist-perspective-family/
      https://www.currentaffairs.org/news/2022/09/why-we-should-abolish-the-family
      https://www.insidehighered.com/opinion/columns/higher-ed-gamma/2024/02/13/critical-studies-revolution
      https://capitalresearch.org/article/the-battle-for-americas-unconscious-mind-part-2/
      https://theconversation.com/the-humanities-should-teach-about-how-to-make-a-better-world-not-just-criticize-the-existing-one-190634
      https://www.econlib.org/archives/2015/03/the_prevalence_1.html
      https://newdiscourses.com/2024/10/postmodern-marxism-north-american-education/
      https://www.campusreform.org/article/survey-sociologists-embrace-marxs-dictum-change-world/11214
      https://www.heritage.org/education/commentary/how-marxist-left-captured-higher-education
      https://jamesgmartin.center/2021/12/chipping-away-at-critical-theorys-dominance-of-higher-ed/
      https://wagingnonviolence.org/2023/08/gramsci-lessons-for-social-movements-today/
      https://digitalcommons.fiu.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1155&context=classracecorporatepower
      https://www.researchgate.net/publication/326988217_MARXISM_AND_THE_THEORY_OF_DEPENDENCY

Trešā reiha laikā kara vērotāja skatījumā.
(Hansjoahima Lemmes pasta vēstule)

“Dažādas sarunas ar biedriem man ir parādījušas, ka cīņas gaita ar Padomju Savienību dažiem cilvēkiem ir atstājusi neskaidrības padomju cilvēka vērtējumā; nosodošais spriedums par boļševisma kultūras un politisko stāvokli bija tik cieši saistīts ar tā militārā stāvokļa vērtējumu, ka trieciens pēdējam ietekmēja arī pirmo, lai gan saikne starp abiem ir pilnīgi nepamatota. Protams, mēs bieži esam saskārušies arī ar padomju cilvēku, un es vēlētos šeit dalīties dažās pārdomās par to – tās izriet tieši no kaujas pieredzes: mūsu tanks lēnām ripo pa ciema ielu; stūra mājā ir izsists ienaidnieka prettanku lielgabals. Kad mēs jau gandrīz esam vienā līmenī ar māju, no pagraba izlec padomju karavīrs un uzliek rokas granātu tanka priekšpusē – tā uzreiz eksplodē, un rikošetējošs šrapnelis viņu nogalina uz vietas.”

Šis incidents man dod vēl vienu iemeslu pārdomāt padomju cilvēku; iepriekš aprakstītajā incidentā ir iesaistīts viens no karavīriem, kuru mēs pazīstam kā “staļinistu”. Tas kopumā ir labi apmācīts un labi aprīkots spēks, kas izrāda sīvu pretestību; vīrietim noteikti bija jāapzinās, ka viņa rokas granātai nebūs nekādas ietekmes uz tanku un ka šrapneļa rikošeti, atlecot no tanka, viņu nogalinās. Kāpēc viņš vispār tā rīkojās? Daudzi meklēs atbildi faktā, ka primitīvais, stulbais padomju cilvēks vienkārši vēl nebija sapratis, ka tanku šādā veidā nevar iznīcināt; citi domās, ka šis vīrietis, fanātiski vēloties cīnīties, tomēr vēlējās mēģināt, iespējams, sabojāt ložmetēju vai lielgabalu vai citādi nodarīt bojājumus tankam, pat ja šādas varbūtības varbūtība bija tikai 1 no 100.

Manuprāt, abas šīs interpretācijas ir nepareizas: pirmā atbilde, kas balstās uz padomju tautas primitīvismu un stulbumu, noteikti nav precīza; lai gan ir taisnība, ka padomju tauta, salīdzinot ar Centrāleiropas iedzīvotāju sarežģīto psiholoģisko struktūru, ir primitīva, primitivitāte un stulbums ir diezgan atšķirīgas lietas, lai gan diemžēl tās ļoti bieži tiek jauktas. Divi gadi cīņā pret padomju varu mums ir pietiekami pierādījuši, ka, lai gan viņu kaujas metodes būtiski atšķiras no mūsējām, tās noteikti nevar raksturot kā “stulbas”; patiesībā tās ir labi pielāgotas Krievijas īpašajiem apstākļiem.

Attiecīgi otrais skaidrojums šķiet ticamāks, taču arī tas, iespējams, netrāpa mērķī, jo padomju cilvēks ir daudz mazāk racionāla būtne, nekā mēs varam iedomāties; tādi apsvērumi kā iepriekš sniegtajā otrajā skaidrojumā viņam nepavisam neatbilst. Prātīga varbūtību izvērtēšana viņam noteikti nepavisam neder; drīzāk viņš rīkojas instinkta vadīts. Es teiktu, ka padomju karavīrs, kurš mēģināja apturēt tanku ar rokas granātu, rīkojās neskaidras sajūtas vadīts, kas pat nebija parādījusies viņa apziņā, sajūtas, kas lika viņam uzbrukt, viņam skaidri un detalizēti neizvērtējot savas darbības veiksmes varbūtību; tāpēc viņš nebija tik muļķīgs, lai domātu: “Ar šo rokas granātu es tagad uzspridzināšu tanku”, kā arī nebija tik vēsi aprēķinošs, lai apsvērtu “iespēju 1 no 100” sabojāt ložmetēju vai lielgabalu. Personīgais risks savai dzīvībai neapšaubāmi netiek uztverts tāpat kā šeit, jo cilvēkam ir mazāka sevis izjūta; tāpēc tai ir daudz pakārtotāka loma izdarāmajos apsvērumos nekā šeit — tāpēc daudzu padomju cilvēku “nāvi izaicinošā” drosme ir arī daudz mazāk apbrīnojamas drosmes pierādījums nekā mūsu vīriešiem!

Es pilnībā apzinos sava skaidrojuma mēģinājuma nepietiekamību; tomēr, tā kā pieredze rāda, ka Eiropas rasu pētījumi — acīmredzot tāpēc, ka tie ir pārāk eiropeiski —, neskatoties uz ievērojamu zinātnisko pieredzi, nav spējuši sniegt mums pat aptuvenu priekšstatu par to, kāds patiesībā varētu būt padomju cilvēks, un tā kā padomju pretestība ir pierādījusi, ka daudzu cilvēku priekšstati un prognozes par padomju karavīra spējām ir kļūdainas, mums vienkārši jācenšas interpretēt “padomju cilvēka” fenomenu citādi; šie patiešām var būt tikai pirmie mēģinājumi, taču tie jau ir nozīmīgi, jo tie atspēko pārāk tālejošus priekšstatus par padomju cilvēku, jo pēc tam, kad tik daudzi ilgi ticēja, ka padomju vara nemaz nav spējīga uz nopietnu militāru pretošanos, jo tai trūkst gara, intelekta, organizatorisko prasmju, tehnisko zināšanu utt., tagad tie mēdz iekrist pretējā galējībā un padomju tautas locekļos saskata tikai augstas kvalitātes cilvēkus; Tas, ka padomju vara ir plašā mērogā izvietojusi tankus, ka tai ir liels skaits lidmašīnu, ka tai ir laba vidēja darbības rādiusa artilērija, ka tā masveidā izvieto granātmetējus — visi šie fakti šo cilvēku acīs padomju varu raksturo kā tautu ar augstāku sasniegumu līmeni.

Tās ir ļoti bīstamas tehnoloģiju pārvērtēšanas sekas – pēdējās desmitgadēs tehnoloģiskie un civilizācijas sasniegumi dažu cilvēku domāšanā ir tik ļoti izvirzījušies priekšplānā, ka tie viņiem šķiet kā pats intelektuālā un kultūras sasnieguma mērs; it kā Eiropas kultūras vadošā pozīcija būtu sasniegta ar to, ka mēs, piemēram, varam vadīt automašīnu! Spēja vadīt automašīnu, stūrēt traktoru vai pat vadīt tanku absolūti neko neliecina par cilvēka spēju radīt kultūru – pat ne par spēju sadzīvot ar citu noteiktu kultūras līmeni un just līdzi tam. Austrumos ir viegli novērot, ka, piemēram, arābi ir ļoti labi autovadītāji; tas, visticamāk, nespēs satricināt neviena eiropieša mierīgo pašapziņu, un tāpēc nav pamata uzskatīt padomju kara mašīnas tehnoloģisko attīstību par sasniegumu, kas kaut ko liecina par padomju spēju radīt kultūru.

Starp citu, Otrā pasaules kara laikā un arī Rietumu kampaņas laikā franči plašā mērogā izvietoja nēģerus un lika viņiem cīnīties, izmantojot visu veidu tehniskos ieročus; neseno gaisa uzlidojumu laikā Berlīnei nēģeri esot bijuši arī amerikāņu lidmašīnu apkalpēs. Neviens vēl nav iedomājies pārskatīt savu spriedumu par nēģeru intelektuālajām un kultūras spējām šī iemesla dēļ – un pamatoti! Iedzīvotāju apmācība noteikta tehniskā aprīkojuma lietošanā absolūti neko neliecina par viņu kultūras spējām.

Protams, armijas tehnoloģiskā attīstība nav atkarīga tikai no iedzīvotāju sagatavošanas tehnisko koncepciju izpratnei; drīzāk pārapbruņošanās ietver ievērojama rūpniecības aparāta izveidi – tas ir panākts Padomju Krievijā. Tomēr šādas rūpniecības izveidei sākotnēji nav nozīmes, lai novērtētu tautas kultūras radošumu; pietiek atcerēties Amerikas Savienotās Valstis, kurām, lai gan ir izdevies izveidot milzīgu rūpniecību, kuru kultūras sasniegumi tomēr var sacensties ar nēģeru sasniegumiem nabadzības ziņā.

Vērtējot Padomju Savienības sasniegumus, jāatzīmē, ka, nežēlīgi izmantojot tai pieejamos cilvēkresursus un dabas resursus visbagātīgākajā mērā, tā divdesmit piecu gadu laikā ir izveidojusi ieroču rūpniecību, kurai mēs astoņu gadu laikā, no kuriem divi jau bija kara gadi, spējām stāties pretī ne tikai ar līdzvērtīgu, bet — kā liecina panākumi — ar pārāku bruņojumu ierobežotā telpā un ar ierobežotiem dabas resursiem un darbaspēku. Jāpatur prātā, ka mūsu gadījumā augsti attīstīta un ārkārtīgi sarežģīta rūpniecība bija jāpārveido par kara rūpniecību, turpretī padomju vara spēja radīt visu no jauna no nulles; to, cik maz Padomju Savienības kara rūpniecības produkcija atspoguļo tās iedzīvotāju radošās un kultūras spējas, pierāda pats fakts, cik neiederīgi šie rūpniecības giganti izskatās valstī, kas citādi ir tik nabadzīga un nolaista. Turklāt padomju vara plašā mērogā attīstīja savu rūpniecību, piesaistot ārvalstu inženierus un tehniķus, un, to darot, viņi bez mazākās vilcināšanās izmantoja visus ārvalstu patentus, ko varēja iegūt; Cik maz tehnoloģijas ir ietekmējušas padomju civilizāciju, ir redzams viņu mēģinājumos padarīt to izmantojamu miera laika vajadzībām – piemēram, var atrast lielus daudzdzīvokļu namus, kuros tualetes patiešām ir rotātas ar elegantām porcelāna izlietnēm, bet diemžēl nav pieslēguma ūdensvadam, tāpēc nevar noskalot podu, vai daudzdzīvokļu namus, kuros, lai gan katrā istabā ir uzstādīts centrālās apkures radiators, apkures krāsns nekad nav tikusi uzstādīta. Tās nebūt nav nepabeigtas ēkas; celtniekiem pietika tikai ar to, lai radītu Eiropas civilizācijas ārējo izskatu.

No šiem apsvērumiem izriet, ka padomju tehniskie sasniegumi nedod iemeslu uzskatīt Padomju Savienību par kulturāli attīstītu valsti.

Acīmredzot mēs paši esam bijuši pārāk lepni par saviem ārējiem civilizācijas sasniegumiem; Vilhelma laikmeta bezgaumība, kas bija redzama dažādās kultūras dzīves izpausmēs, kas bija plaši izplatīta, izņemot ebreju “mākslas sasniegumus”, acīmredzot nebija tikai plānas augstākās klases kļūdas; drīzāk tām bija dziļa ietekme uz plašām mūsu tautas daļām, kas iemācījās mehāniskus sasniegumus vērtēt augstāk par patiesiem mākslinieciskiem sasniegumiem un galu galā attiecīgi veidoja savus vērtību spriedumus; tāpēc cilvēki ar šādu domāšanas veidu uztvēra klaju pretrunu starp padomju varas iepriekš piešķirto pozīciju un tās tehnoloģisko progresu. Tomēr šī pretruna nepastāv, jo tehniski sasniegumi vien, īpaši, ja tie rodas tādos apstākļos kā Padomju Savienībā, neko neliecina par tautas kultūras spējām.

Līdz šim apspriestie novērojumi par padomju karadarbību un no tiem izdarāmajiem secinājumiem tomēr attiecās tikai uz ārējo ainu; lielāka nozīme ir padomju karavīra iekšējai attieksmei pret pašiem kara aktiem: kā izskaidrot, ka arvien jauni viļņi sāk uzbrukumus, mierīgi pārkāpjot priekšā kritušo rindas; kā izskaidrot, ka bataljoni dodas mīnu laukos, upurējot savu dzīvību, lai atbrīvotu ceļu uzbrūkošajiem karaspēkiem, kas seko aiz viņiem; kā izskaidrot, ka bezcerīgi ielenktas vienības pretojas līdz galam, lai gan tas ir pilnīgi bezjēdzīgi un taktiski bezjēdzīgi; kāpēc bija iespējams ar taktiskiem paņēmieniem pārspēt frančus un piespiest viņus padoties, kamēr padomju karavīrs turpina cīnīties pat taktiski bezcerīgā situācijā? Šeit nepietiek norādīt tikai uz komisāriem; lai gan ir taisnība, ka komisāram ir liela loma padomju armijā un būtiska ietekme uz vīru kaujas gatavību, ir tikpat skaidrs, ka kaujā komisāram nav iespējas ar pistoli savaldīt visu rotu un virzīt to uzbrukumā. Tāpat to nevar noraidīt ar skaidrojumu, kas vēlreiz norāda uz padomju cilvēka stulbumu un primitīvismu, jo tam pretrunā padomju kaujas stils — ko noteikti ir bijis jāredz klātienē —, kā arī tehnisko ieroču izmantošana; tie, kas ir patiesi stulbi, nespēj izmantot šādus tehniskus līdzekļus.

Kaut kas cits padara padomju karavīru bīstamu kaujā un liek viņam atkal un atkal riskēt ar sadursmi; tā ir nosliece, kas ir pilnīgā harmonijā ar telpu, kurā šie cilvēki dzīvo, un kas arī izskaidro, kāpēc viņi ir izvēlējušies šo telpu par savu dzīvesvietu un jūtas tajā kā mājās – viņu vide nav bagātīgi daudzveidīga ainava, bet gan milzīgu stepju bezgalīgā monotonija un plašums, plaši lauki, kuru izmērs nepakļaujas Centrāleiropas iztēlei; saulespuķu lauks, kuram garām automašīna brauc stundas, nav retums. Tāpat kā stepei un kolhozu laukiem, arī mežiem raksturīga baisa vienveidība un satriecoša bezgalība. Centrāleiropas ainavas bagātīgā daudzveidība pilnībā izpaliek; nekur acs neatrod atskaites punktus, gar kuriem varētu aptvert ainavu tās detaļās.

Šajā ainavā cilvēki nav atsevišķi indivīdi ar daudzveidīgām personībām, bet gan masu daļa; līdz ar to indivīds nejūtas skaidri nodalīts no citiem, un viņiem nāve nav nekas, no kā baidīties, jo kas gan ir indivīds starp tik daudziem! Pat ja viņš nomirs, miljoni turpinās. Tāpat kā mūsu spēks un slava slēpjas atsevišķu karavīru drosmīgajā personīgajā apņēmībā, padomju karavīra spēks slēpjas viņa vēlmē un spējā mirt; šāda veselas tautas attieksme nebūt nav pārsteidzošs izņēmums dabiskajā lietu kārtībā un tāpēc nav pelnījusi mūsu apbrīnu. Ir pietiekami daudz būtņu, kas cīņā par eksistenci sevi apliecina tikai ar savu masveida dabu – lielākajai daļai kukaiņu sugas saglabāšanos nodrošina tikai tas, ka to neparastā auglība ļauj tiem izaugt tādās masās, ka pat daudzu nāvei nav nekādas nozīmes.

Masveida dvēsele, masveida instinkts, kurā indivīds kā personība nešķiet skaidri nošķirts no citiem – kurā indivīds tāpēc tiek absorbēts kolektīva bezgalīgajā plašumā – raksturo padomju cilvēku; tieši caur šo izrietošo vēlmi mirt viņa masveida raksturs izpaužas pilnībā un padara viņu par bīstamu pretinieku.

Ir nepareizi šīs masu kultūras izpausmes mērīt pēc Eiropas standartiem un secināt no tām, ka tā ir muļķīga; tikpat nepareizi ir vienkārši pieņemt to dēļ dažu citu īpašību trūkumu; patriotisms un nacionālais lepnums, zināma pašvērtības sajūta un pat augstprātība noteikti ir savienojami ar to un neapšaubāmi piemīt padomju cilvēkam. Pat ja indivīds uztver sevi kā nevienu un tāpēc ir pazemīgs un pakļāvīgs, tas neliedz viņam uzskatīt kopumu (kolektīvu), kuram viņš pieder, par kaut ko spēcīgu un līdz ar to uztvert šo kopumu kā pārāku par otru, pat ja viņam pašam ir jāpakļaujas tam. Godināšana, mīlestība un uzticība šim kolektīvam ir vēl vieglāk iespējama tieši tāpēc, ka viņš neuztver sevi kā neatkarīgu, noslēgtu vienību attiecībā pret to – aicinājums uz padomju tautas mīlestību pret savu dzimteni tāpēc arī rod labu atsaucību!

Visbeidzot, nedrīkst ignorēt padomju selekcijas ietekmi – padomju varas periods nekādā gadījumā nav pārāk īss, lai jau būtu būtiski ietekmējis padomju tautas rasu un snieguma sastāvu, jo šāda politisko vajāšanu ietekme jau ir labi zināma no 1789. gada Franču revolūcijas un hugenotu vajāšanām! Tomēr padomju vara ir sistemātiski iznīcinājusi visus tos, kas jutās “individuālistiski”; kolektīvistisks cilvēks nekad nav atradis sev labākus dzīves apstākļus kā padomju varas laikā Krievijā, un individuālists nekad nav atradis sliktākus – tādējādi tautas masu psihe ir kļuvusi tikai vienveidīgāka, un masu cilvēka tips ir arvien vienmērīgāk izplatījies visā teritorijā: tas attaisno runāšanu par “padomju tautu” un “padomju cilvēku”.

Šo attīstību īpaši veicināja atsevišķu tautu sistemātiska sajaukšanās savā starpā, ko īstenoja padomju vara; tomēr valdošo šķiru, kas virzīja un piespieda šo attīstību, nevar pielīdzināt masu “padomju tautai”, jo tā sastāv no dažiem īpaši apdāvinātiem bijušo vadošo cilšu pēctečiem un, galvenokārt, ebrejiem, kuri padomju sfēras tautās saskatīja masu, kas bija pārāk piemērota, lai kalpotu par lielgabalu gaļu viņu pasaules kundzības plānu īstenošanai.

Tas noved mani pie galīgā secinājuma manā mēģinājumā noskaidrot padomju problēmu: tauta, kurai trūkst līdera talanta, bet kuru ir viegli vadīt, ar izteikti uz masām orientētu domāšanu, nonāk nežēlīgas valdošās šķiras rokās; šī šķira izmanto tautas īpašo dabu, lai pakļautu to saviem mērķiem un ļautu tai mirt par saviem plāniem.

Mums tas nozīmē, ka mums jāņem vērā masu psihe – mūsu uzdevums nav pārveidot šīs tautas par tādām, kurām ir individuālists raksturs, bet gan vadīt šīs tautas tādas, kādas tās ir, uz jaunās Eiropas uzdevumiem.”

No “Das Gesicht des Bolschewismus”.

Kādā 1956. gada marta dienā poļu žurnālists Viktors Grajevskis ienāca Polijas Apvienotās strādnieku partijas (tobrīd valdošā partija Polijā, pēc būtības – komunistiskā partija) centrālkomitejas birojā, kur viņa līgava Lūcija Baranovska strādāja par referenti. Viņa vizītes mērķis bija sarunāt ar meiteni randiņu. Uz Baranovskas jaunkundzes galda žurnālists ieraudzīja sarkanu brošūru ar iespiestu zīmogu uz vāka – “Pilnīgi slepeni”. Jaunkundzei nebija nekādas saprašanas, kas tā par brošūru, un viņa piekrita sava iecerētā lūgumam iedot šo slepeno brošūru uz pāris stundām palasīt. Izrādījās, ka paņemtā lasāmgrāmata ir Polijas Apvienotās strādnieku partijas pirmā sekretāra Edvarda Ohaba personiskais eksemplārs ar iespiestu padomju līdera Ņikitas Hruščova ziņojuma tekstu, ko viņš nolasīja Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) XX kongresā. Ziņojums par Staļina personības kulta nosodījumu.

Grajevskis vēlāk atcerējās: “Es pa­ņēmu, aizgāju mājās un sāku lasīt. Jūs varat iedomāties, kas ar mani noti­ka. Staļins – tautu tēvs, lielais skolotājs, saule – un pēkšņi vienkārši laupītājs, kādu vēsture vēl nebija pazinusi. Kad pabeidzu lasīt, man bija sajūta, ka rokās turu atombumbu. Gribēju skriet at­pakaļ un atdot to. Bet tad sāku domāt. Es zināju, ka visi meklē, visi grib zināt, ko Hruščovs teica. Es varēju doties pie amerikāņiem un saņemt 1,5 miljonus dolāru, taču nolēmu doties uz Izraēlas vēstniecību.” Tomēr ziņojums tik un tā nonāca pie amerikāņiem. Izraēlieši ne­riskēja publicēt sensacionālo tekstu. Iz­raēlas prezidentam Benam Gurionam šķita izdevīgāk to nodot CIP direkto­ram Alenam Dallasam. Pēc dažām die­nām ziņojums tika publicēts laikrakstā “The New York Times”. Vēlākajos gados Grajevskis uzstā­ja, ka tieši viņš bija tas cilvēks, kuram pateicoties Rietumi uzzināja par šo zi­ņojumu. Vai tas tiešām tā bija, mēs va­ram tikai minēt. Bet Hruščova runu vai ziņojumu 1956. gada 25. feb­ruārī Maskavā notiekošajā PSKP XX kongresā daudzi uzskata par vienu no 20. gadsimta vēstures nozīmīgāka­jiem notikumiem.

Visu Dr. Hist. Jurija Ciganova rakstu lasiet Mājas Viesī: https://lasi.lv/abonesana/izdevumi/majas-viesis.24

Ieslodzīto ievešana Intlagā.

Guntis Kalme, uzruna pie Vīķu kroga kritušo 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīru pieminekļa 3. novembrī 2025.g.

“Ticībā mēs noprotam, [..] ka no neredzamā cēlies redzamais.” (Ebr 11, 3)

Šajos Svēto Rakstu vārdos ir izteikts pasaules radīšanas pamatprincips – no neredzamā tiek radīts redzamais. Neredzamais priekšnosacījums, lai arī acīm slēpts, taču ir efektīvs, iedarbīgs cēlonis visai pasaulei.

Tūlīt, 11. novembrī, svinēsim svētkus par godu Rīgas atbrīvošanai no Bermonta. Kauja un uzvara 1919. gada 3. novembrī šeit, Kleistu apkārtnē pie Vīķu kroga, Latvijas militārajā vēsturē tiek definēta kā priekšnosacījums Rīgas atbrīvošanai: “8. Daugavpils kājnieku pulka vienībām izdevās ieņemt ļoti labi nostiprinātās Dzelzsdivīzijas aizsardzības pozīcijas Bolderājas-Priedaines kāpu grēdā un Spilves pļavās, kā arī ar kaujām ielauzties Pārdaugavas apdzīvotajā daļā – Kleistu apkārtnē, kur bija izvietotas Rietumu brīvprātīgo armijas kājnieku rezerves vienības un artilērija. Kaujas rezultātā tika radīti svarīgi priekšnoteikumi tālākajai Rīgas atbrīvošanai.”

Kādēļ mēs pulcējamies te, pie pieminekļa 8. Daugavpils pulka karavīriem? Pirmkārt, tā ir vēstures izziņa; otrkārt, tā ir simboliska pateicība viņiem; treškārt, tagad, Krievijas hibrīdkara pret Latviju un Rietumu pasauli un konvencionālā kara pret Ukrainu kontekstā, tas ir mudinājums radīt mūsu priekšnoteikumus iespējamām nākotnes cīņām.

Tātad latvju cīnītāju uzvara šeit pirms vairāk nekā 100 gadiem radīja priekšnosacījumus Rīgas atbrīvošanai. Bet tas nozīmē, ka pirms kaujas katram karavīram bija jāizcīna vēl kāda cita cīņa un jāgūst cita uzvara, lai radītu šīs kaujas un šīs uzvaras priekšnoteikumus. Proti, tā bija uzvara katram savā dvēselē pār savu nedrošību, neziņu, samulsumu, apjukumu, dabiskām bailēm tikt ievainotam vai krist, pašsaglabāšanās instinktu – jebkādu traucējošu, kavējošu psiholoģisku stāvokli, kas katram varētu būt bijis pirms kaujas.

Cīnīties – tas nozīmē vispirms uzvarēt pašam sevi. Tas nozīmē izraut, izcelt, izravēt sevi no ierastās komforta zonas, kur jūtamies labi, ērti, tīkami un droši, un tīšām, varmācīgi sevi iegrūst situācijā, kur nekas nav garantēts, kā tikai svins no pretinieka puses.

Tikai uzvara šajā frontē rada priekšnosacījumu uzvarai ārējā frontē pār reālo pretinieku. Tas ir gribas lēmums: es iešu, celšos, cīnīšos, lai ko tas arī prasītu.

Šis piemineklis faktiski vēsta: mēs, 8. Daugavpils kājnieku pulka karavīri, pārvarējām savas cilvēciskās bailes, neziņu, nedrošību un mulsumu un tāpēc, ka spējām uzvarēt sevi, mēs spējām arī gūt uzvaru pār pretinieku.

Šis vārdos neizteiktais apgalvojums nu uzdod retorisku jautājumu mums: un kā rīkosieties jūs, puiši un meitas no 21. gadsimta, kad ienaidnieks būs pie jūsu nama sliekšņa?

Vienīgā pareizā un adekvātā atbilde uz to ir: es arī uzvarēšu sevi un iešu cīņā; mēs arī pārvarēsim jebkādus aizbildinājumus un dosimies kaujā!

Ja viņi toreiz varēja, tad varēsim arī mēs šodien. Jāvar. JĀVAR.

Vēsture, precīzāk, varonīgā Ukraina, ir devusi mums priekšrocību – laiku sagatavoties eksistenciālam pārbaudījumam. Mēs nezinām, cik ilgi šī iespēja vēl pastāvēs, tāpēc izmantosim to maksimāli lietderīgi un intensīvi. Iekšēji un ārēji. Tas, ko varam un kas mums jāveic, – jāizcīna šī iekšējā uzvara, jārada morālie priekšnoteikumi ārējām uzvarām. Lai no neredzamajām uzvarām mūsu iekšējā pasaulē Dievs varētu radīt uzvaras arī ārējā.

Drīz atsākšu ievietot video ierakstus.
www.youtube.com/@i.l.2778

Mūsdienās šādi raksti ir jau piemirsts žanrs, tāpēc atgādinājumam ievietoju. Apmelojumi, interpretācija, intonācija… Un visdrīzāk ievērojama daļa tam tolaik arī noticēja.

Konkrētais raksts kalpoja par 1983. gada politisko prāvu ″ideoloģisko nodrošinājumu″. 1984. gada janvāra vidū tas vienlaikus tika publicēts LKP CK laikrakstā ″Cīņa″, kā arī Kultūras sakaru komitejas avīzē ″Dzimtenes Balss″, kas faktiski bija VDK izdevums. Tā kā 1983. gada politiskās krimināllietas noslēdzās 1983. gada 19. decembrī ar Gunāra Astras un Gunāra Freimaņa notiesāšanu, raksts nepārprotami tika publicēts, lai sniegtu sabiedrībai oficiālo propagandas versiju par šo prāvu iemesliem. Rakstā vairākkārt doti mājieni, ka ″Gaismas akcija″ un ar to saistītie cilvēki darbojas ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes uzdevumā. No šādiem formulējumiem var rasties iespaids, ka ″Gaismas akcijā″ iesaistītie cilvēki nodarbojās ar spiegošanu. Taču nevienam no 1983. gadā tiesātajiem netika inkriminēts Latvijas PSR Kriminālkodeksa 60. pants (spiegošana), bet visi tika tiesāti par 65. panta pārkāpumiem (pretpadomju aģitācija un propaganda).

GAISMAS AKCIJAS» TUMŠIE DARBI

«Mūsu priekšā ir mikrobrošūra, kuras formāts ir 5×6 centimetri. Lai varētu izlasīt tās tekstu, jāapbruņojas ar palielināmo stiklu. Vai tā būtu kādas… senas grāmatas mikrokopija? Kur nu! Brošūrelē savu programmu iespiedusi latviešu emigrantu grupa «Gaismas akcija», kas ar CIP svētību darbojas Bonnā. Tā paredzēta nelegālai ievešanai Latvijā graujošos nolūkos.»

TĀ SĀKAS 1982. gada decembrī republikas presē publicētais raksts «Pieķerti nozieguma vietā». Tajā plaši raksturoti šīs nepievilcīgās organizācijas uzdevumi, atsegti tās sakari ar graujošajiem centriem, kas vada ideoloģisko cīņu pret mūsu zemi, un ar dažu rietumvalstu izlūkdienestiem, parādītas naidīgās informācijas vākšanas un izplatīšanas metodes. Sniegtas arī dažu tās vadītāju un emisāru «vizītkartes».

TOREIZ vēl nebija īstais brīdis pastāstīt par tiem, kam personiski bija domātas šis brošūras, nosaukt vārdā cilvēkus, kas bija iepinušies noziegumos pret savu Dzimteni un savu tautu. Tagad, kad patiesība noskaidrota pilnīgi un neatspēkojami, kad savākti pārliecinoši fakti un lietiskie pierādījumi par atkritēju saujiņas pretvalstisko darbību, pienācis laiks par viņiem runāt publiski.

1983. GADA rudenī Latvijas PSR Augstākā tiesa sodīja ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz sešiem gadiem Jāni Rožkalnu, Jāni Vēveri un Intu Cāiīti, bet īsi pirms tam — Lidiju Doroņinu (dzimušu Lasmani). Viņi tika atmaskoti mūsu valsts iekšpolitiku un ārpolitiku apmelojošu materiālu vākšanā un izplatīšanā, tika pierādīts, ka viņi musinājuši gāzt sociālistisko iekārtu, kas nodibināta saskaņā ar latviešu tautas gribu.

TAI pašā Iaikā ar visiem pierādījumiem un liecībām to kopumā vēlreiz tika atmaskota un morāli nosodīta «Gaismas akcija», kuras viltotajā pasē rakstīts, ka tā ir kristiešu baptistu organizācija, bet kuras īstā nodarbošanās ir antikomunisma, antisovetisma un galēja nacionālisma izplatīšana.

TOGAD no vēstures arhīviem tika izcelta Lionas bendes Klausa Barbjē lieta, un pasaules sabiedrību satrieca pagātnes baismās ainas. Šķita, ka sākuši runāt miljoniem hitleriskā genocīda upuru, prasīdami piespriest pelnīto sodu desmitiem tūkstošu SS slepkavu un vietējo kvislingu, kam izdevies izvairīties no taisnīgas atmaksas.

TURPRETIM «Daugavas vanagu», citu dažādo emigrantu «apvienību», «asambleju», «fondu» un «akciju» fašistiskā publika, atsegdama savas pronacistiskās saknes, gluži kā pēc komandas pagrieza muguru pasaules sabiedriskajai domai. To rupori savos ziņojumos deva priekšroku «faktiem» par latviešu nācijas un tās kultūras «traģēdiju». Tas tika darīts, lai aiz dūmu aizsega paslēptu realitāti, proti, republikas nepieredzēti dinamisko vispusīgo uzplaukumu, vai arī nopulgotu tās dzīvi. Kad vien varēja, tie sacēla briesmīgu troksni it kā par cilvēka tiesību mīdīšanu kājām vai sirdsapziņas brīvības ierobežošanu «aiz dzeizs priekškara».

DREBULĪGĀ balsī par šiem tematiem pie skandalozās radiostacijas «Brīvība» mikrofoniem mēdza spriedelēt arī kaut kāds Aldis Gaujietis. «Varbūt viņš, rūpēdamies par taisnīgumu un cilvēka cieņu, būdams uzticīgs Salaspilī un Audriņos, Krievijas, Baltkrievijas un Polijas pilsētās un ciemos nobendēto cilvēku svētajai piemiņai, prasīja par biedinājumu citiem sodīt kara noziedzniekus Boļeslavu Maikovski, Vili Hāzneru vai Eduardu Laipenieku, ko cītīgi slēpj CIP? Nekā tamlīdzīga! Gaujietis Iēja krokodila asaras par taisnīgi sodītajiem Rožkalnu un Vēveri, kurus, jāpiebilst, viņš pats iepina pretpadomju spēles tīklos.

Starp citu, patiesībā tāda Gaujieša nemaz nav. Toties ir Pāvils Brūveris — viens no tuvākajiem «Gaismas akcijas» organizētāja un vadītāja Paula Kļaviņa līdzgaitniekiem.

PĒC starptautiskā saspīlējuma atslābuma perioda, kas nebija ilgs, stāvoklis pasaulē atkal saasinājies. Rietumu graujošie propagandas centri sākuši rosīties ar trīskāršotu aktivitāti. Ideoloģiskie uzbrukumi tiek izvērsti tirdzniecības, zinātnes un kultūras sakaru sfērā un pat radinieku sakaru jomā.

TIEŠI šo antisovetisma uzplūdu vilnī septiņdesmito gadu vidū tad arī iznira Pauls Kļaviņš un viņa «Gaismas akcija». Būdams neizdevies students, viņš nolēma kļūt par baptistu sludinātāju, lai kalpotu dievam. Viņa īstā misija tagad ir labi zināma. Sākumā nelegālajās vēstulēs no Bonnas, kas tika nogādātas pāri Padomju Savienības robežai, izpaudās pieglaimīga nenoteiktība. «Savā konfidenciālajā korespondencē mēs skaram tikai cilvēku personiskos likteņus, lai uzzinātu viens otra grūtības un probiēmas un varētu viens otru atbalstīt.»

PĒC tam maska pamazām tika noņemta. Kļuva skaidrāk redzams, kāds tad īstenībā ir organizācijas mērķis «nest gaismu paverdzinātajai dzimtenei», «savienojot reliģiju ar nacionālismu». Un tad jau maska tiek nomesta pilnīgi.

TŪRISTU izskatā Latviju apmeklē viņa emisāri — Zviedrijas pilsoņi Valentīna Lasmane, Dzidra Liepiņa, Baiba Vītoliņa un citi, kas atved pilnīgi noteiktas markas «konfidenciālu korespondenci». Izmeklēšanas darbinieku rokās nonākušas paša Kļaviņa rakstītas instruktīvas vēstules, kurās doti padomi, kā iegūt, maskēt un nogādāt pasūtītājiem apmelojošu informāciju. «Vingrinieties fotografēšanā visos virzienos, īpaši papīru fotografēšanā!» viņš ieteica «Lūcijai» (Doroņinas pseidonīms). «Bet arī cilvēkus, gan draugus, gan ienaidniekus vajag fotografēt. . . Ja uzņem seju, ēku un tamlīdzīgus attēlus (kas ļoti palīdzēs draugam, kurš ieradīsies jūsu pilsētā), jāsagatavo apraksts uz papīra, tas jānofotografē un papīrs tūiīt pat jāiznīcina, lai nepaliktu nevajadzīgu pēdu.»

NEVAR būt šaubu, ka tas vairāk atgādina instrukciju spiegiem nekā sludinātāja pamācību. Jāpiebilst, ka starp šī «mācītāja» aģentu noziedzīgās darbības Iietiskajiem pierādījumiem ir komplicēts aparāts radioaktīvā starojuma konstatēšanai, kā arī vienā blokā samontēts binoklis un fotoaparāts.

BEZ tam tika ievestas klišejas izplatīšanai paredzētu pretpadomju lapiņu pavairošanai, apmelojoša literatūra, slepenraksta līdzekļi, fotoaparāti, magnetofoni, musinošas kinofilmas un nauda.

«KORESPONDENTIEM» dotajiem uzdevumiem bija divējāds mērķis. No vienas puses, viņiem vajadzēja kultivēt nacionāilistiskus aizspriedumus un sanaidot latviešus ar citām brālīgajām tautām. Tika laisti darbā galīgi nodeldēti ideoloģiskie šabloni — latviešu tautai esot atņemta nacionālā savdabība, cilvēkus vajājot pēc nacionālā un reiiģiskā principa. Netrūka atklātu aicinājumu atjaunot buržuāzisku režīmu. No otras puses, vajadzēja vākt ziņas, kas celtu neslavu padomju varai, piemēram, «faktus» par «nevainīgajiem cilvēka tiesību pārkāpšanas upuriem», par kādiem tika mēģināts iztēlot, teiksim, Rietumu speciāio dienestu spiegus Skudru, Niedri, Būmeisteru un Lismani. Par viņu lietām savā Iaikā tika ziņots padomju un ārzemju presē.

NEVIENS cits kā «Gaismas akcija» un tās domubiedri, arī no pazīstamās Minsteres latviešu ģimnāzijas Vācijas Federatīvajā Republikā, sevišķi cītīgi mēģinājuši un joprojām mēģina saindēt politiskā un tikumiskā ziņā nenobriedušās jaunatnes daļas apziņu. Ne visai sen to redzeslokā nokļuva Guntis Sokins, Haralds Burnickis un Jānis Circenis. Rīgā ieradās «kurjeri» — Sandra Groša no VFR un Arnolds Kārklis no ASV. Pēc tam, lai turpinātu pienapuiku apstrādāšanu pretpadomju garā, no VFR atbrauca Haralds Ozols un Mārtiņš Sīmanis, kas tika atmaskoti prettiesiskā darbībā un izraidīti no PSRS.

VERVĒŠANA notika pēc parastā standarta. Glaimi, lūgumi dot paziņām izlasīt slepeni ievesto pretpadomju literatūru, sagatavot šādus tādus «sociālus fotomateriālus». Tomēr izrādījās, ka «Gaismas akcijas» rekrūši vairāk sliecas uz huligānismu un zagšanu. Bet Rietumu radiobalsis tik un tā pasteidzās arī viņus pieskaitīt pie «režīma upuriem».

BONNĀ izdotajā lapiņā ar pretenciozu uzrunu «Kristieti, kur ir tavs brālis?» Kļaviņa kungs tos dēvē par «morāli nevainojamiem cilvēkiem». Viņš tik sīki apraksta ciešanas iesiodzījumā, ka sirds vai sastingst. Tos mērdējot badā, tiem liekot ciest aukstumu un slāpes. Nekādus pierādījumus, kas apstiprinātu viņa nekrietnos melīgos apgaivojumus, viņš nemin, un tādu arī nevar būt.

ATKLĀSIM paši šīs erudīcijas avotu. Kļaviņa vecākie brāļi Jānis un Mārtiņš, liela zemes īpašnieka, buržuāziskās Latvijas fašistiskās aizsargu organizācijas biedra ģimenes atvases, stiprināja «nacionālo savdabību», piedaloties soda operācijās okupētās Latvijas teritorijā. Arī pats Pauls Kļaviņš varēja daudz ko iemācīties, dienēdams fašistu armijā, iekams viņš 1944. gadā aizbēga uz Rietumiem. Droši vien arī sevi un savas nebūt ne svētās ģimenes locekļus viņš pieskaita pie «morāli nevainojamiem cilvēkiem».

MINĒSIM vēl vienu «nevainīgu upuri», ko aizstāv Bonnas sludinātājs. Tas ir Ints Cālītis. Ģimenē, kurā viņš auga, valdīja fašistisks pasaules uzskats. Tēvs Maksis Cālītis, kā arī tā brāļi Juris un Eduards pastrādāja asiņainus noziegumus pret padomju tautu. Jau pirmskara gados «abvēra» — hitleriskā izlūkdienesta — uzdevumā tie izveidoja diversantu organizāciju «Tēvijas sargi», kas, tāpat kā okupantu nodibinātie policijas bataijoni, nežēlīgi izrēķinājās ar padomju pilsoņiem. Eduards Cālītis brīvprātīgi iestājās tautas ienīstajā «Arāja komandā», kuras barvedim VFR tiesa vēiāk piesprieda mūža ieslodzījumu par kara noziegumiem. Uz viņu sirdsapziņas ir 30 tūkstoši cilvēku dzīvību, kas tika izdzēstas Viļņas, Idricas un Sebežas rajonā rīkoto soda akciju Iaikā vien.

VIŅU pēdās gāja arī Ints Cālītis. Četrdesmito gadu beigās, jau pēc kara, viņš mēģināja organizēt bruņotu bandu, lai iznīcinātu cilvēkus, kas cēla miera dienu dzīvi. Taču viņš tika laikā notverts. Izcietis sodu, viņš atkal nolēma atsākt vecās gaitas un atkal tika izolēts. Tomēr šī mācība nelīdzēja. Tagad Cālītis notiesāts jau trešo reizi — sodīts ar brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem. Kā redzam, te ir vēl viena neparasti «nevainojama» ģimene.

VISPĀR jāteic, ka apbrīnojami vienādi ir tie, ko savā paspārnē savākusi «Gaismas akcija», un likumsakarīgs ir ceļš, kas tos novedis līdz morālam pagrimumam, bet dažus arī uz apsūdzēto sola.

LIDIJA DOROŅINA pirmo reizi tika notiesāta par atbalsta sniegšanu meža bandītiem, kas pirmajos pēckara gados bija izvērsuši teroru pret padomju cilvēkiem. Viņas rīcību tiesa kvalificēja kā Dzimtenes nodevību. Līdz 1981. gadam viņa neizcēlās ar īpašu dievbijību. Taču togad viņa tikās ar CIP filiāles – sensenā Padomju Savienības ienaidnieka Bruno Kalniņa vadītās tā saucamās Latvijas sociāidemokrātiskās strādnieku partijas ārzemju komitejas pārstāvi Valentīnu Lasmani. Kopš tā laika Doroņina bieži ieradās baptistu dievkaipojumos, jo tā viņai bija vieglāk maskēt savus sakarus.

VIŅA vāca apmelojošas ziņas par Padomju valsts iekšpolitiku un ārpolitiku, lai tās sūtītu uz ārzemēm, kā arī rosīgi izplatīja pretpadomju literatūru. Visai raksturīgi ir pat viņas pavairoto emigrantu preses materiālu virsraksti: «Gāzes vads, kas apdraud Rietumeiropas neatkarību», «Gāzes vads uz Rietumeiropu no Gulaga arhipelāga», «Tūristu likstas Rīgā» u. tml.

TIKPAT «patiesa» bija arī pretējā virzienā sūtītā informācija. Latvijas ticīgie cilvēki droši vien vēl tagad nezina, ka viņiem aizliegts lasīt bībeli — par to draudot cietums. Arī šo savu fantastisko atklājumu Doroņina paguva paziņot saviem saimniekiem Rietumos. Varam iedomāties, kā sažņaudzās turienes ticīgo sirdis, kad tie lasīja viņas ziņojumus, ka «vienu jaunekli» par bibeles lasīšanu saķēra tieši uz ielas un tūlīt nosūtīja uz trako māju. Emigrantu lapeles alkatīgi metās uz šiem nekrietnajiem meliem gluži kā haizivis uz jebkuru ēsmu. Nekādus ticamus apstiprinājumus tās negaidīja.

1975. GADA beigās un 1976. gada sākumā vairāku rietumvalstu televīzijas pārraidīja filmu par kaut kādu «padomju nometni», ko Kļaviņš ēterā dēvēja par «stingri dokumentālu liecību par ticīgo un citādi domājošo vajāšanām Latvijā». Daži preses izdevumi, to skaitā pazīstamās Špringera avīzes «Die Welt» un «Bild-Zeitung» savās slejās ievietoja fotoattēlus ar dramatiskiem komentāriem: «Palīdziet kristiešiem ieslodzījumā! Kristiešu vajāšana divdesmitajā gadsimtā. Mūsu publicētajā attēlā redzams, kā kristīgos mocekļus sūta uz sprieduma izpildīšanas vietu. Mūsu rīcībā ir informācija, ka visu ticību kristiešus vajā slepenpoiicija.»

«GAISMAS akcija» atklāja pasaulei šaušalīgus «faktus». Bet kur ir informācija, kas tos apstiprina? Tādas nav. Patiešām, filmā redzams sargtornis, sargkareivis, aizrestots autofurgons. Katrs rīdzinieks, ja viņš skatītos šo filmu, tūlīt konstatētu, ka tajā redzamais «kristiešu cietums» nav nekas cits kā Čiekurkalna kokzāģētava, kur darbā tiek pāraudzināti kriminālie elementi. Var domāt, ka Vācijas Federatīvajā Republikā un citās «brīvās pasaules» valstīs zagļus un laupītājus tur paradīzes dārzos jaunu mūķeņu uzraudzībā.

KAUT cik kompetents cilvēks par Kļaviņa piegādātās informācijas patiesīgumu labākajā gadījumā var tikai iecietīgi pasmīnēt. Piemēram, tiek apgalvots, ka automobiļi ar burtiem LAG uz numuru zīmēm esot cietuma transportlīdzekļi (LAG nākot no vārda «lagerj»). Tā kā ir ļoti daudz automobiļu ar šādām numuru zīmēm, vedas domāt, ka tūkstošiem šo transportlīdzekļu to vien dara, kā pārvadā neskaitāmos ieslodzītos. Var jau būt, ka viens otrs naivs Rietumu lasītājs uzķersies uz šo viltojumu. Taču par to pasmiesies katrs Latvijas puika, labi zinādams, ka LAG ir tikpat nevainīgs automobiļu numuru sērijas apzīmējums, kā, teiksim, LAN, LAO vai LAT.

MINĒTĀ filma parādījās iaikā, kad uz VFR pārcēlās bijušo PSRS piisoņu Brūveru ģimene. Atcerieties, mēs jau minējām vienu šīs ģimenes locekli — to, kas radiostacijā «Brīvība» runā Alda Gaujieša baisi. Šis cilvēks, kas, jādomā, no viņa saimnieka un radinieka Kļaviņa viedokļa ir «morāli nevainojams», sāka ar to, ka 1968. gada izdarīja visīstāko kriminālnoziegumu — nozaga automašīnu un par to saņēma sodu. Vēlāk, kad Kļaviņa meita tūrisma braucienā uz Latviju iepazinās un pēc tam apprecējās ar Pāvila vecāko brāli Daniēiu, sākās nopietnākas lietas — pretvalstiska darbība. Tajā iesaistījās arī trešais brālis — Olafs. Sekoja nenovēršams sods.

PĒC neilga ieslodzījuma Pāvils un Olafs, kā arī viņu tēvs Andrejs Brūveris nolēma apvienoties ar ģimeni, tas ir, ar Daniēlu, kas tolaik bija pārcēlies uz Bonnu, pie sievas. Ģimene ir svēts iestādījums, un tai jāļauj dzīvot kopā. Padomju iestādes viņiem neliedza atstāt dzimteni. Taču ne jau vienkārši, tā sakot, ģimenes saites, bet gan kaut kāda garīga radniecība vilktin vilka Brūverus Paula Kļaviņa paspārnē.

Tāpat kā «Gaismas akcijas» vadītāja savieši, arī vecākais Brūveris kara gados kļuva par policistu un uzticīgi kalpoja vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Pēc tam savu «nevainojamo morālo stāju» viņš parādīja četrdesmito gadu beigās, kad tika notiesāts par valsts mantas zādzību sevišķi lielos apmēros. Atstādams dzimteni, viņš kurpju papēžos bija paslēpis dolāru žūksni. Tikai padomju iestāžu iecietības dēļ viņš nesaņēma kārtējo sodu par «kriminālnoziegumu.

«PATEICĪBĀ» par to brāļi Brūveri sāka apmelot savu tautu. Pāvilu labprāt laida pie mikrofoniem radiostacija «Brīvība», bet Olafs devās turnejā, lai lasītu lekcijas par padomju dzīves īstenības «šausmām». Par godu viņa klausītājiem jāteic, ka pretpadomju pasakas neradīja gaidīto iespaidu. Kāda latviešu emigrante, kas dzīvo Austrālijā, rakstīja: «Pašlaik Austrālijā ieradies nesen no Latvijas izbraukušais O. Brūveris, kas braukā pa ārzemēm, gluži kā lauku večiņa klačodams par šausmu lietām, kas notiekot Latvijā. Mani šī māžošanās neinteresē. Sākums viņam Iiekas skaists, bet atmošanās būs rūgta. Atstādami dzimteni, arī mēs domājām, ka braucam uz paradīzi, taču gala pietura izrādījās elle.»

TOMĒR naids pret padomju dzīvesveidu un nelegāli iegūtie dolāri nebija vienīgie, ko aizveda sev līdzi Brūveri. Tēlaini izsakoties, var teikt, ka kopā ar viņiem bija arī Jāņa Rožkalna dvēsele. Tieši tai savu «svētību» deva «Gaismas akcija».

JAU labu laiku vairāku emigrantu izdevumu slejās parādās tendenciozi izraudzīti fakti un padomju iekārtai klaji naidīgas publikācijas. Piemēram, nofotografēta māja, ko paredzēts nojaukt. Taču teksts vēstī: lūk, kādā nabadzībā dzīvo latvieši. Cits fotoattēls parāda nacionālistisku plakātu uz vecas baznīcas durvīm. Un atkal, protams, komentārs: notiek cīņa pret pārkrievošanu. Nav noslēpums, kā radušies šie «dokumenti». Pats Rožkalns ar viņa savervēto Vēveri nomaļā vietā izkāra paštaisītus ķengājošus uzrakstus, steigšus tos nofotografēja un ātri nozuda, neaizmirsdami paņemt līdzi arī «stingri dokumentālās liecības».

TIEŠI tā «Gaismas akcija» centās iegūt autoritāti. Balstīdamās uz safabricētām liecībām, tā krāpa ne vien sabiedrisko domu, bet arī savus saimniekus. Lietas iztiesāšanas gaitā tika pilnīgi atklāti tās ciešie sakari ar «Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas» ārzemju komiteju, kas darbojas Zviedrijā, un ar vairākiem citiem graujošiem pretpadomju centriem. Kā zināms, tie visi tiek finansēti no ASV centrālās izlūkošanas pārvaldes un dažu citu valstu izlūkdienestu fondiem.

KĀ zināms, kas maksā naudu, tas arī pēc sava prāta pasūta aizlūgumu. P. Kļaviņa organizācijas provokatorisko «aizlūgumu» izpildītājus mēs jau minējām. Tādu ir maz, niecīga saujiņa. Toties pieprasījums ir liels. Pēdējā laikā papildus jau esošajiem rodas desmitiem dažādu jaunu pretpadomju centru. Sociālismam naidīgus informācijas avotus tiem vajag kā ēst. Bet kur lai tos ņem? Un Rožkalnam radās vairāki pasūtītāji uzreiz.

STARP tiem ir arī kāds Corns, kas 1981. gadā no Lietuvas PSR emigrēja uz VFR. Tagad viņš ir viens no misiju — diversiju rīkotāju antikomunistiskā kora «diriģentiem». Savu līdzdalību Rožkalna idejiskajā pavedināšanā Corns atzina pats, kad kompetentas padomju iestādes viņu nu jau kā «tūristu» aizturēja PSRS teritorijā. Viņš ar attiecīgu instrukciju palīdzību mācīja Rožkalnam arī slepenrakstu un fotografēšanu. Jāšaubās, vai Rožkalns ar savām izdarībām iemantos Rīgas baptistu draudzes locekļu atzinību vai vismaz līdzjūtību. Viņš neprata sadzīvot ne tikai ar sociālistisko iekārtu, bet arī ar saviem bijušajiem ticības brāļiem, kas, pēc viņa domām, danco pēc vaists stabules. Viņam nelikās pieņemami arī daži stingri reliģiskās morāles noteikumi.

UN kāda augstprātība, iedomība un pilnīga necieņa pret citu cilvēku uzskatiem piemīt kungiem no «Gaismas akcijas». Rožkalns centās pamācīt ticības brāļus, bet idejisku un morālu domstarpību dēļ saķildojies ar tiem, mēģināja pats nodibināt sektu ar saviem «statūtiem». «Ja ASV prezidents Džimijs Kārters (pēc ticības baptists — mūsu piezīme) nodarbojas ar politiku, ar to varu nodarboties arī es,» viņš reiz deklarējis. Kā redzams, pieticība ir Rožkainam svešs tikums.

TĀDAS pašas manieres ir arī Paulam Kļaviņam. Viņš atļaujas izteikt sašutumu par tagadējo latviešu inteliģenci (protams, latviešu padomju inteliģenci), pārmezdams tai vispārēju karjerismu, un par visu latviešu tautu kopumā, apsūdzēdams to gļēvulībā un nodevībā, tāpēc ka latvieši neievēro viņa «baušļus». Viņš uzurpējis tiesības runāt paša Kristus vārdā, šaustīdams visus «brīvās pasaules kristiešus» par to, ka tie nepaceļ balsis, Iai aizstāvētu spiegus un ideoloģiskos diversantus.

MĒS gan tos ļoti labi saprotam. Visas planētas godīgajiem cilvēkiem tagad ir vienas galvenās kopīgās rūpes: pasargāt pasauli no kodolkatastrofas, no kļūmīgajām sekām, ar kurām draud prezidenta Reigana krusta karš pret komunismu.

«Gaismas akcijai» ir pavisam citādi mērķi. Tie pilnīgi saskan ar bijušā buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iietu ministra un reakcionāro emigrantu grupējumu aktīvā dalībnieka A. Bērziņa viedokli, ka cīņā pret Padomju Savienību nav jābaidās no «Osvencimas un HIrosimas atkārtošanās daudzkārt plašākos apmēros». Par Iaimi, šiem kungiem nav tās varas, tāpēc jau tā stīvējas Kļaviņš ar saviem agrākajiem

un tagadējiem līdzskrējējiem, veltīgi pūlēdamies piešķirt svaru savai organizācijai, ko atbalstot te «Latvijas neatkarības kustība», te «Latvijas demokrātiskās jaunatnes komiteja», te vēl kādas apvienības.

PROTAMS, šādas komitejas un kustības patiesībā nekur nav atrodamas. Tas ir kārtējais viltojums, Kļaviņa, Bruno Kalniņa un tiem līdzīgo darboņu saimnieku maniakālās pretpadomju fantāzijas murgi. Tāpat šis viltojums safabricēts, lai ar nepatiesu ziņojumu palīdzību pierādītu nepierādāmo — ka Padomju Savienībā, Padomju Latvijā pastāv kaut kāda organizēta pretošanās. Tam nopietni ticēt var vienīgi tie, kas slimo ar nedziedināmu nostalģiju pēc zaudētajām privilēģijām un ienākumiem, bezcerīgi sapņo par sen pagājušo laiku atgriešanos.

VIŅIEM nav un nevar būt nākotnes. Jo savu īsto neatkarību, tiesības uz nacionālās ekonomikas un kultūras uzplaukumu latviešu tauta, sniegdama īsta internacionāiisma paraugu, ieguva revolūcijas gados un prata nosargāt cīņās par padomju varu.

V. Siliņš, LATINFORM korespondents

Attēlā: «Gaismas akcijas» emisāru Padomju Latvijā slepeni nogādātie sūtījumi nebūt nav adresēti draudžu ganiem. Tās ir konfiscētas foto un radioaparatūras, slepenraksta līdzekļi un instrukcijas, ko rakstījis pats P. Kļaviņš.

“Cīņa”, 1984. gada 17. janvārī.

Otrā pasaules kara beigās dzimteni atstāja vismaz 130 000 Latvijas bēgļu, kuri vēlāk apmetās galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, VFR un Zviedrijā. PSRS centās panākt viņu repatriāciju. Tomēr masveidīga repatriācija neīstenojās. 1950.–1960. gadu mijā PSRS izmainīja politiku – repatriācijas mērķi nomainīja centieni ietekmēt un izmantot emigrāciju savās interesēs, neitralizēt aktīvos pretpadomju elementus. Visus kontaktus ar ārzemniekiem un ārzemju organizācijām, to skaitā ar latviešu trimdiniekiem, pārraudzīja un organizēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) un tās segorganizācijas. Pastāvēja vairākas sabiedriskas organizācijas, kas strādāja ar trimdas tautiešiem PSRS interesēs. Tās sastāvēja galvenokārt no kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem.

Šajā rakstā īsumā aplūkots VDK iespaids sabiedriskajā “Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (turpmāk – Komiteja), veidojot Komitejas kontaktus ar latviešu trimdu Rietumos. Komiteju vadīja VDK Izlūkošanas daļas (1. daļas) 2. nodaļa (izlūkošana, ārējā pretizlūkošana). 

2. nodaļas galvenie darba virzieni bija, pirmkārt, emigrācijas centru izpēte, lai atklātu Padomju Savienībai naidīgās organizācijas un novirzītu to darbību vēlamā gultnē ar ietekmes aģentu un propagandas pasākumu palīdzību. 

Otrkārt, visas emigrācijas izpēte un ietekmēšana.

Lai kontrolētu trimdas sabiedrību

1961. gadā tika izveidota “Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa” Rīgā, Gorkija ielā (tagad K. Valdemāra iela) 11a. Šajā namā bija izvietotas arī vairākas citas VDK segorganizācijas: Ārzemju tūrisma lietu pārvalde, Miera komiteja un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība.

“Latvijas nodaļa” 1964. gadā tika pārveidota par “Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”. Pret trimdiniekiem krasi negatīvās attieksmes vietā PSRS iestādes tagad vēlējās veidot “draudzību”, vienlaikus ietekmējot trimdas sabiedrību, kontrolējot tās politiskās aktivitātes un diskreditējot to Rietumu acīs.

Jaunās Komitejas dibināšana notika 1964. gada 10. septembrī. Kā ilggadēji Komitejas aktīvisti darbojās pazīstami rakstnieki, mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi, zinātnieki un sabiedriski politiskie darbinieki: Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Arvīds Darkevics, Lidija Freimane, Oļģerts Grāvītis, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Emīlija Gudriniece, Ilmārs Īverts, J. Kalniņš, Mirdza Ķempe, Gunārs Krollis, Arturs Lapiņš, Jānis Porietis, Jānis Stradiņš, Ādolfs Talcis, Andris Vējāns, Rihards Zandersons, Indulis Zariņš, Uldis Zemzaris, Imants Ziedonis un citi. 

Komitejas darbībā piedalījās vairāk nekā 80 organizācijas (ministrijas, resori, radošo darbinieku savienības, arodbiedrības, Zinātņu akadēmija, mācību iestādes, teātri, Valsts filharmonija, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca u. c.), kas piedalījās pasākumos un nodrošināja tās materiālo bāzi.

Latvijas VDK ierosmē tika nodibināti un pilnībā finansēti laikraksts “Daugava” un žurnāls “Draugs” Rietumvācijā un žurnāls “Viesis” Austrālijā. Par VDK līdzekļiem uzturēja laikrakstu “Amerikas Latvietis” Bostonā (ASV). Lielāko daļu materiālu šiem izdevumiem uzrakstīja Komitejas avīzes “Dzimtenes Balss” līdzstrādnieki.

Notika arī iefiltrēšanās trimdas periodiskajos izdevumos, panākot, ka tie iespiež padomju propagandas materiālus. 60. gadu otrajā pusē ilustrētais žurnāls “Tilts” Mineapolē (ASV) iespieda virkni “Dzimtenes Balss” piegādātu rakstu un eseju. To autori bija arī trimdas sabiedrībā populāri Latvijas dzejnieki un rakstnieki. Autoru sacerējumus VDK izvērtēja un nosūtīja Izlūkošanas daļai un ar tās piekrišanu piegādāja “Tiltam”, kā arī trimdas žurnālam “Jaunā Gaita” apmēram no 60. gadu beigām.

60. gadu pirmajā pusē “Dzimtenes Balss” attīstīja niknu kampaņu pret “latviešu fašistiskajiem kara noziedzniekiem” Rietumos, izdeva vairākas kara noziegumiem veltītas grāmatas, publicēja daudz rakstu par “kara noziedzniekiem”. VDK Izlūkošanas daļa izvēlējās “atmaskot” galvenokārt cilvēkus, kuri aktīvi darbojās trimdas organizācijās, to vadībā vai presē. Raksti bija pārspīlēti un politiski motivēti ar nolūku diskreditēt trimdas organizācijas un to aktīvistus.

Smalkās tīkla acis

Komitejai bija piecas sekcijas: Literatūras, Mūzikas, Mākslas, Zinātnes un tehnikas un Jaunatnes. Sekciju vadītājus ar VDK Izlūkošanas daļas piekrišanu izraudzījās Komitejas vadītājs. Galīgo akceptu Komitejas sekciju sastāvam deva Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) Ārējo sakaru nodaļa. Komitejas ciešie sakari ar VDK jau tolaik bija labi zināmi. Līdz 1976. gadam Komitejā strādāja tikai civilpersonas. 1976. gadā Komiteja ieguva priekšsēdētāja otrā vietnieka amatu, un tajā tika apstiprināts VDK majors Helmūts Kreicbergs.

Kā vēlāk rakstīja VDK aģents Imants Lešinskis, vispirms tika nodibināta Zinātnes un tehnikas sekcija 60. gadu vidū. To izraudzīja VDK. Sākumā sekcija sastāvēja no Latvijas ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un elektronikas speciālistiem, bet 70. gadu sākumā viņiem pievienojās ekonomisti, vēsturnieki, arhitekti un mediķi. Ap 70. gadu sākumu latviešu zinātnieki ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās zemēs jau saņēma ielūgumus no saviem Rīgas kolēģiem. 

Ielūgumi bija rakstīti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vai kāda tās zinātniskās pētniecības institūta vārdā. Patiesībā ielūgumus gatavoja ZA Starptautisko sakaru nodaļa, kurā strādāja ar VDK saistīti darbinieki.

Kā atzina Lešinskis, VDK galvenais mērķis bija panākt, lai Zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi saņemtu ielūgumus apciemot Rietumus, gūstot iespēju iepazīties ar pētījumu norisi uz vietas. Ap 70. gadu vidu ielūgumi sāka nākt uz Latviju. 1976. gada vasarā Monreālā (Kanādā) notika Latviešu tehnisko zinātņu pasaules kongress. Tā rīkotāji ielūdza vairākus sekcijas locekļus.

Par Komitejas sevišķu panākumu tika atzīmēta Latvijas PSR pārstāvju piedalīšanās Baltijas institūta 6. konferencē Stokholmā, Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) 8. konferencē Mineapolē un ārzemju latviešu tehnisko zinātņu pārstāvju 6. kongresā Minsterē 1982. gadā.

Ar sākumā nedaudzo trimdas draugu palīdzību Komiteja noorganizēja Latvijas PSR mākslas izstādes Diseldorfā, Stokholmā un Sanfrancisko. Tās bija labi apmeklētas un guva puslīdz labas atsauksmes vācu, zviedru un amerikāņu presē.

AOtrā pasaules kara beigās dzimteni atstāja vismaz 130 000 Latvijas bēgļu, kuri vēlāk apmetās galvenokārt ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, VFR un Zviedrijā. PSRS centās panākt viņu repatriāciju. Tomēr masveidīga repatriācija neīstenojās. 1950.–1960. gadu mijā PSRS izmainīja politiku – repatriācijas mērķi nomainīja centieni ietekmēt un izmantot emigrāciju savās interesēs, neitralizēt aktīvos pretpadomju elementus. Visus kontaktus ar ārzemniekiem un ārzemju organizācijām, to skaitā ar latviešu trimdiniekiem, pārraudzīja un organizēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja (VDK) un tās segorganizācijas. Pastāvēja vairākas sabiedriskas organizācijas, kas strādāja ar trimdas tautiešiem PSRS interesēs. Tās sastāvēja galvenokārt no kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem.

Šajā rakstā īsumā aplūkots VDK iespaids sabiedriskajā “Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” (turpmāk – Komiteja), veidojot Komitejas kontaktus ar latviešu trimdu Rietumos. Komiteju vadīja VDK Izlūkošanas daļas (1. daļas) 2. nodaļa (izlūkošana, ārējā pretizlūkošana). 

2. nodaļas galvenie darba virzieni bija, pirmkārt, emigrācijas centru izpēte, lai atklātu Padomju Savienībai naidīgās organizācijas un novirzītu to darbību vēlamā gultnē ar ietekmes aģentu un propagandas pasākumu palīdzību. 

Otrkārt, visas emigrācijas izpēte un ietekmēšana.

Lai kontrolētu trimdas sabiedrību

1961. gadā tika izveidota “Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa” Rīgā, Gorkija ielā (tagad K. Valdemāra iela) 11a. Šajā namā bija izvietotas arī vairākas citas VDK segorganizācijas: Ārzemju tūrisma lietu pārvalde, Miera komiteja un Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrība.

“Latvijas nodaļa” 1964. gadā tika pārveidota par “Latvijas komiteju kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs”. Pret trimdiniekiem krasi negatīvās attieksmes vietā PSRS iestādes tagad vēlējās veidot “draudzību”, vienlaikus ietekmējot trimdas sabiedrību, kontrolējot tās politiskās aktivitātes un diskreditējot to Rietumu acīs.

Jaunās Komitejas dibināšana notika 1964. gada 10. septembrī. Kā ilggadēji Komitejas aktīvisti darbojās pazīstami rakstnieki, mākslinieki, aktieri, režisori, mūziķi, zinātnieki un sabiedriski politiskie darbinieki: Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Arvīds Darkevics, Lidija Freimane, Oļģerts Grāvītis, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Emīlija Gudriniece, Ilmārs Īverts, J. Kalniņš, Mirdza Ķempe, Gunārs Krollis, Arturs Lapiņš, Jānis Porietis, Jānis Stradiņš, Ādolfs Talcis, Andris Vējāns, Rihards Zandersons, Indulis Zariņš, Uldis Zemzaris, Imants Ziedonis un citi. 

Komitejas darbībā piedalījās vairāk nekā 80 organizācijas (ministrijas, resori, radošo darbinieku savienības, arodbiedrības, Zinātņu akadēmija, mācību iestādes, teātri, Valsts filharmonija, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca u. c.), kas piedalījās pasākumos un nodrošināja tās materiālo bāzi.

Latvijas VDK ierosmē tika nodibināti un pilnībā finansēti laikraksts “Daugava” un žurnāls “Draugs” Rietumvācijā un žurnāls “Viesis” Austrālijā. Par VDK līdzekļiem uzturēja laikrakstu “Amerikas Latvietis” Bostonā (ASV). Lielāko daļu materiālu šiem izdevumiem uzrakstīja Komitejas avīzes “Dzimtenes Balss” līdzstrādnieki.

Notika arī iefiltrēšanās trimdas periodiskajos izdevumos, panākot, ka tie iespiež padomju propagandas materiālus. 60. gadu otrajā pusē ilustrētais žurnāls “Tilts” Mineapolē (ASV) iespieda virkni “Dzimtenes Balss” piegādātu rakstu un eseju. To autori bija arī trimdas sabiedrībā populāri Latvijas dzejnieki un rakstnieki. Autoru sacerējumus VDK izvērtēja un nosūtīja Izlūkošanas daļai un ar tās piekrišanu piegādāja “Tiltam”, kā arī trimdas žurnālam “Jaunā Gaita” apmēram no 60. gadu beigām.

60. gadu pirmajā pusē “Dzimtenes Balss” attīstīja niknu kampaņu pret “latviešu fašistiskajiem kara noziedzniekiem” Rietumos, izdeva vairākas kara noziegumiem veltītas grāmatas, publicēja daudz rakstu par “kara noziedzniekiem”. VDK Izlūkošanas daļa izvēlējās “atmaskot” galvenokārt cilvēkus, kuri aktīvi darbojās trimdas organizācijās, to vadībā vai presē. Raksti bija pārspīlēti un politiski motivēti ar nolūku diskreditēt trimdas organizācijas un to aktīvistus.

Smalkās tīkla acis

Komitejai bija piecas sekcijas: Literatūras, Mūzikas, Mākslas, Zinātnes un tehnikas un Jaunatnes. Sekciju vadītājus ar VDK Izlūkošanas daļas piekrišanu izraudzījās Komitejas vadītājs. Galīgo akceptu Komitejas sekciju sastāvam deva Latvijas komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK) Ārējo sakaru nodaļa. Komitejas ciešie sakari ar VDK jau tolaik bija labi zināmi. Līdz 1976. gadam Komitejā strādāja tikai civilpersonas. 1976. gadā Komiteja ieguva priekšsēdētāja otrā vietnieka amatu, un tajā tika apstiprināts VDK majors Helmūts Kreicbergs.

Kā vēlāk rakstīja VDK aģents Imants Lešinskis, vispirms tika nodibināta Zinātnes un tehnikas sekcija 60. gadu vidū. To izraudzīja VDK. Sākumā sekcija sastāvēja no Latvijas ķīmiķiem, fiziķiem, biologiem un elektronikas speciālistiem, bet 70. gadu sākumā viņiem pievienojās ekonomisti, vēsturnieki, arhitekti un mediķi. Ap 70. gadu sākumu latviešu zinātnieki ASV, Kanādā, Zviedrijā un citās zemēs jau saņēma ielūgumus no saviem Rīgas kolēģiem. 

Ielūgumi bija rakstīti Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas vai kāda tās zinātniskās pētniecības institūta vārdā. Patiesībā ielūgumus gatavoja ZA Starptautisko sakaru nodaļa, kurā strādāja ar VDK saistīti darbinieki.

Kā atzina Lešinskis, VDK galvenais mērķis bija panākt, lai Zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi saņemtu ielūgumus apciemot Rietumus, gūstot iespēju iepazīties ar pētījumu norisi uz vietas. Ap 70. gadu vidu ielūgumi sāka nākt uz Latviju. 1976. gada vasarā Monreālā (Kanādā) notika Latviešu tehnisko zinātņu pasaules kongress. Tā rīkotāji ielūdza vairākus sekcijas locekļus.

Par Komitejas sevišķu panākumu tika atzīmēta Latvijas PSR pārstāvju piedalīšanās Baltijas institūta 6. konferencē Stokholmā, Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) 8. konferencē Mineapolē un ārzemju latviešu tehnisko zinātņu pārstāvju 6. kongresā Minsterē 1982. gadā.

Ar sākumā nedaudzo trimdas draugu palīdzību Komiteja noorganizēja Latvijas PSR mākslas izstādes Diseldorfā, Stokholmā un Sanfrancisko. Tās bija labi apmeklētas un guva puslīdz labas atsauksmes vācu, zviedru un amerikāņu presē.

Pirmais sarīkojums jau 12. jūnijā plkst. 15.00 Latvijas Okupācijas muzejā – grāmatas “Lidijas ziediņi” angļu versijas atvēršana.

13. jūnijā – Klaudijas Heinermanes portretu izstādes “Likteņbiedri” atklāšana, Stūra mājā, Brīvības ielā 61, plkst. 16.00.

17. jūnijā – Zigurda Vidiņa dokumentālas filmas “Daži stāsti bez epiloga” demonstrēšana un diskusija par filmu kinoteātrī Splendid Palace, Elizabetes ielā 61, plkst. 18.00-20.00.

“Lidijas vasaras” pasākumi ir apmeklējami bez maksas. Latvijas Okupācijas muzejs aicina atbalstīt pasākumu rīkošanu ar mērķziedojumu Muzeja mājas lapā okupacijasmuzejs.lv ar norādi Lidijas vasarai.

Inna Gīle

Stāsts par Lauru Tauriņu skaudri ataino, cik tālu jauns cilvēks var aiziet ideoloģijas vārdā. Būdama 20 gadus jauna, Tauriņa Latvijas Neatkarības kara laikā aukstasinīgi nošāva sabiedrībā cienīto Bauskas mācītāju Kristapu Strautmani.

ĪSUMĀ:

• Tauriņai komunisms “bija asinīs”, jo revolucionārajā darbībā bija iesaistījušies gan abi viņas brāļi, gan māte.
• Lielinieku partijā Tauriņa iestājās, kad viņai bija 18 gadu.
• Tauriņas vadībā Bauskas apriņķī tika īstenotas “rekvizīcijas” jeb turīgāko iedzīvotāju aplaupīšana.
• Savās atmiņās Tauriņa rakstīja, ka mācītāju Strautmani nav nošāvusi. Taču vēsturnieks Ābelnieks apzinājis vairākus baušķeniekus, kuriem kā pionieriem partijas veterāne ar lepnumu apgalvoja, ka mācītāju nogalināja.
• Tauriņa mūžībā devās 1988. gadā, viņas nekrologā teikts: “komunistiska pārliecība un nešaubīga ticība partijas ideāliem viņai piemita līdz mūža beigām.”

Ar komunismu “asinīs”

Tauriņa dzimusi 1899. gada 8. martā Rīgā strādnieku ģimenē. Varētu teikt, Tauriņai komunisms “bija asinīs”, jo abi brāļi Žanis un Oto revolucionārajā darbībā iesaistījās jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā, 1912.–1913. gadā, savukārt māte Amālija – 1914. gadā.

Darba gaitas Tauriņa uzsāka 14 gadu vecumā fabrikā “Provodņik”, kur strādāja jau abi brāļi un māte. Taču sakarā ar piedalīšanos streikā Tauriņa tika atlaista un kopā ar ģimeni pārcēlās uz Baldoni, kur strādāja kādā dārzniecībā. Arī māte Amālija Baldonē atrada veļas mazgātājas darbu.^[1]

Krievu–franču kopuzņēmums “Provodņik” bija viena no četrām lielākajām gumijas fabrikām pasaulē, kuru 1915. gadā, tuvojoties frontei, no Rīgas evakuēja uz Iekškrieviju.^[2] Pirmā pasaules kara priekšvakarā rūpnīcā strādāja ap 14 000 strādnieku^[3].

Krievijas impērijas vājināšanās, militārās neveiksmes Pirmajā pasaules karā un tā izraisītās smagās ekonomiskās problēmas pastiprināja politiskās opozīcijas prasības pēc valsts demokratizācijas, agrārās reformas un strādnieku stāvokļa uzlabošanas. Tā rezultātā notika nežēlīga cīņa par varu un 1917. gada februāra revolūcijas iespaidā tika gāzta monarhija.^[4]

Krievijas impērijas lielajās pilsētās, kas bija arī rūpnieciskie centri, atradās daudz strādnieku, kuru starpā jau pirms Pirmā pasaules kara bija populāras sociālistiskās idejas. Arī Rīga 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izvirzījās par vienu no Krievijas impērijas rūpnieciskajiem centriem ar milzīgām rūpnīcām un lielu strādnieku skaitu.

Mācījās lietot ieročus

Tauriņa lielinieku partijā iestājās agri – 1917. gada novembrī, kad viņai bija 18 gadu.^[5] Nākamā gada decembrī viņas māte, kā arī mātes brālis Eduards Iriss (1880–?; kritis pilsoņu kara laikā Krievijā) tika ievēlēti par Baldones pagasta izpildkomitejas locekļiem.^[6]

Tauriņa atcerējās, ka 1918. gada otrajā pusē, atrodoties Baldonē sākusi “vākt ieročus un mācīties tos lietot, lai sagatavotos izšķirošajām cīņām par padomju varas nodibināšanu. (..)

Apbruņoti ar šautenēm bija ap 30 aktīvistu.”^[7]    

Savās atmiņās par Neatkarības kara (1918 – 1920) notikumiem Tauriņa rakstīja, ka ieročus iegādājas, kā arī atņēma demoralizētiem vācu armijas karavīriem. Līdz ar to Baldones nemiernieki 1918. gada beigās bija labi bruņoti ar vācu ieročiem.

Tauriņas vadībā aplaupīja turīgākos

Pēc tam Tauriņa ir ievēlēta par Bauskas apriņķa strādnieku padomes un izpildkomitejas locekli, darbojusies Revolucionārajā tribunālā, vadījusi komitejas Sociālās nodrošināšanas nodaļu.^[8] Bauskā tajā laikā bija tikai daži lielinieku partijas biedri, tādēļ galvenos amatus ieņēma “pieredzējušāki” biedri no spēcīgākajām partijas “šūniņām” Baldones un Iecavas pagastos.^[9] Šajā laikā Tauriņai bija nepilni 20 gadi.

Tauriņas vadībā Sociālās nodrošināšanas nodaļa īstenoja “rekvizīcijas” jeb turīgāko iedzīvotāju aplaupīšanu

– atņēma apģērbu, pārtiku, sadzīves u.c. priekšmetus, kurus it kā bija paredzēts izdalīt trūkumcietējiem, bet ne vienmēr tas tā notika. Salaupīto lielinieki atkāpjoties paņēma sev līdzi.^[10]

1919. gada februāra vidū izveidotajā Revolucionārajā tribunālā darbojās tikai pārliecināti lielinieki, kuri ieņēma augstus amatus vietējā izpildkomitejā. Lai tribunāls darbotos, bija nepieciešami vismaz trīs lēmēji, tādēļ tos dēvēja par “troikām”. Tie veica izmeklēšanas, iztiesāšanas un soda izpildes funkcijas. Troikas spriedumi bija galīgi un nepārsūdzami un parasti tika izpildīti 24 stundu laikā. Bauskā no Sarkanā terora cieta vairāki desmiti cilvēku – muižnieki, mācītāji, turīgāki zemnieki un citi.^[11]

Tauriņas atmiņās par 1919. gadu Baldonē un Bauskā stāstīts, ar ko nodarbojās Bauskas izpildu komiteja: “(..)atbruņoja un arestēja dažus niknus strādnieku šķiras ienaidniekus, vēlāk viņus aizvedām uz Rīgu Revtribunāla rīcībā. Devāmies uz Mercendorfa muižu, lai arestētu baronu Mercendorfu. Cīnījāmies ar spekulantiem, grupām dežūrējām uz Rīgas šosejas. Uzņēmām uzskaitē muižu un budžu saimniecības. (..) organizēja lauksaimniecības komūnu (..). (..)”^[12]

Asiņainie 1919. gada 19. marta notikumi

Lielinieki regulāri veica kratīšanas un vienā no tādām reizēm mācītājmuižā, uzgājuši nedaudz labības, tie apsūdzēja Bauskas mācītāju Strautmani tautas maizes zagšanā.

Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks ir detalizēti izpētījis^[13] tās dienas notikumu gaitu – mācītājs tajā rītā noturēja pēdējo lūgšanu piederīgo vidū. Tajā dienā lielinieki arestēja Strautmani un ņirgādamies izdzina viņu no mājām, neļaujot atvadīties no ģimenes. Mācītāju kā gūstekni kājām dzina līdz Likvertenu silam, kur revolucionārais kara tribunāls viņam steigā piesprieda nāves sodu.

Tauriņas atmiņās ir atspoguļota atšķirīga notikumu gaita. Viņa rakstīja, ka marta vidū visiem bija dota pavēle būt gataviem evakuēties no Bauskas, jo tuvojās Baltijas landesvērs un Dzelzsdivīzija. Izcēlās panika, un jau nākamajā dienā, 19. martā, tika dota pavēle evakuēties no Bauskas Vecsaules virzienā.^[14]

Tauriņa rakstīja: “Mūsu izlūki ziņoja, ka tuvojas Bauskai liela vācu karaspēka daļa, un bija satvēruši Bauskas nomalē frontes līnijā Bauskas mācītāju Strautmani, kurš signalizēja ienaidniekam ar gaismas lukturi. Tanī dienā es no Bauskas izbraucu ar biedriem Švītiņu un Zvirbuli vienā droškā, un pie Vecsaules sila panācām daļu no mūsu vezumniekiem ar evakuētām lietām. Vienā no pajūgiem veda apcietināto mācītāju Strautmani. Apturot visu pajūgu virzīšanos uz priekšu, mēs turpat droškā sēžot noturējām Revtribunāla operatīvu sēdi un piespriedām Strautmanim nāves sodu. Strautmanis bija zināms arī iepriekš ar saviem reakcionārajiem darbiem.”^[15]

Tālāk Tauriņa precizēja savu lomu: “Nāves sodu izpildīt turpat uz vietas uzdeva man, bet, kamēr es vedu Strautmani nošaušanai pāri grāvim, pie meža malas atjāja no Bauskas kara komisārs biedrs Lampe un ieteica nāves soda izpildīšanu Strautmanim atlikt, jo Bauska neesot ieņemta.”^[16]

Vēsturnieks Ābelnieks norāda, ka ziņas par strauju vāciešu tuvošanos bija pārspīlētas, jo tobrīd landesvērs atradās vismaz 50 km attālumā no Bauskas, kas nozīmē, ka Strautmanim izvirzītā apsūdzība bija absurda, jo viņš nevarēja signalizēt ar lukturi tik tālu esošām karaspēka vienībām. Redzot, ka Bauska pamesta par ātru, padomju varas pārstāvji pilsētā atgriezās. Landesvērs pilsētu sasniedza tikai pēc trīs dienām.^[17]

Tauriņa savās 1957. gada 24. septembrī rakstītajās atmiņās skaidroja, ka nāves sods sākotnēji it kā atlikts un turpināts iesāktais maršruts, bet mācītājs nodots biedra Lampes apakšvienībai, bet viņi paši aizbraukuši. Vēlāk izrādījies, ka mācītājs nošauts it kā pēc biedra Ušacka pavēles. Tauriņa arī norādīja, ka kāda večiņa, kad Tauriņa iebraukusi Bauskā, pārmetusi viņai, kamdēļ tā nošāvusi mācītāju.^[18]

Interesanti, ka Tauriņa atmiņās pievēršas šim gadījumam un attaisno sevi, proti, apgalvo, ka nav nošāvusi mācītāju. Visticamāk, viņa atmiņās sevi attaisnoja, jo tajā laikā daudzi cilvēki joprojām atcerējās nežēlīgo slepkavību un nosodīja Tauriņu.

1919. gada maijā laikrakstā “Libausche Zeitung”^[19] atrodama publikācija, kurā minēts, ka Tauriņa nošāvusi mācītāju. Citu dokumentālu pierādījumu tam, ka Tauriņa tiešām nošāva mācītāju, nav, taču vēsturnieks Ābelnieks ir apzinājis vairākus baušķeniekus, kuri apgalvojuši, ka viņi paši, būdami pionieri, klausījušies partijas veterānes Tauriņas stāstījumu par 1919. gadu un viņa ar lielu lepnumu apgalvojusi, ka mācītāju ir nošāvusi. Tuvāk Atmodas laikam gan viņa to vairs nav stāstījusi.

Kopumā jāsaka, ka jau tajā laikā Tauriņu uzskatīja par nežēlīgu cilvēku un to apliecina fakts, ka sieviete nostrādājusi Sarkanās armijas daļu drošības orgānos daudzus gadus – diez vai cilvēks ar vājiem nerviem un augstu morālo stāju varētu šādā vietā vispār strādāt, bet mācītāja slepkavība varēja tikai “uzlabot” viņas kā čekistes reputāciju.

Mācītājs juta nāves tuvošanos

1926. gadā Berlīnē izdotajā darbā “Baltijas mocekļu grāmata” (Baltische Märtyrer Buch) ir publicēti fragmenti no Strautmaņa dienasgrāmatas: “Mani bieži pārņem bailes, ka varbūt man vajadzēs pabeigt savu dzīvi ceļmalā bez mīlošas rokas, kas atdzesētu manu pieri.”^[20]

Ļoti cienītā Bauskas latviešu draudzes mācītāja Kristapa Strautmaņa līķi ar šāviena brūci krūtīs un zobena cirtienu galvā atrada turpat netālu no Vecsaules – Likvertenu silā.

Mācītāja slepkavība dziļi šokēja Bauskas un apkārtnes iedzīvotājus. Strautmanis apglabāts Bauskas pilsētas kapos (vecajos kapos), bet pēc Latvijas Neatkarības kara beigām. 1920. gadu sākumā Bauskas evaņģēliski luteriskā draudze slepkavības vietā uzstādīja piemiņas akmeni.

Nav precīzi zināms, kad tieši, bet pieminekli apgāza un tas ilgu laiku gulēja grāvī. Visticamāk Otrā pasaules kara laikā vai pēc tā. 1988. gada rudenī vai 1989. gada pavasarī Vides aizsardzības klubs – aktīvistu grupa, kurā darbojās arī tagadējais Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājs Raitis Ābelnieks, apzināja un sakopa apkārtnes piemiņas vietas, arī mācītāja Strautmaņa piemiņas vietu.^[21]

Kā mācītājs Strautmanis iemantoja cieņu?

Luterāņu mācītājs Kristaps Strautmanis dzimis 1860.^[22] (uz kapa pieminekļa 1861) gada 11. novembrī (pēc jaunā stila 23. novembrī) Sniķerē (mūsdienās Dobeles novada Ukru pagastā), skolotāja Miķeļa Strautmaņa un viņa sievas Annas (citur Annettes; dzimusi Klanke) ģimenē.^[23]

Pirmo izglītību baudījis Sniķeres draudzes skolā. No 1873. līdz 1877. gadam mācījies Jelgavas reālģimnāzijā. No 1878. gada viņš strādāja kā palīgskolotājs pie sava tēva Sniķeres draudzes skolā. 1884. gadā nokārtoja apriņķa skolotāja eksāmenu, kļūstot par pilntiesīgu skolotāju. 1890. gadā iesācis studēt teoloģiju Tērbatas universitātē. Nākamajā gadā saņēma sudraba medaļu par traktātu “Lutera bauslības mācība” un gadu vēlāk par līdzīgu darbu – zelta medaļu. 1893. gadā absolvējis Tērbatas universitāti un tajā pašā gadā uzreiz Jelgavas konsistorijā nokārtoja eksāmenu, kas deva tiesības ieņemt mācītāja amatu. Nākamo gadu aizvadīja kā praktikants pie prāvesta Heinriha Leonarda Zēzemaņa Mežmuižas draudzē. No 1894. līdz 1895. gadam strādāja par skolotāju Štafenhāgena skolā Jelgavā.^[24]

1895.–1896. gadā Irlavas skolotāju semināra pedagogs. No 1896. gada līdz pat savai nāvei strādājis par mācītāju Bauskas latviešu draudzē – bija pirmais latvietis šajā amatā Bauskā. No 1904. līdz 1911. gadam bijis Latviešu literārās biedrības Kurzemes direktors. Šajā laikā sagatavojis bibliogrāfiski kritiskus pārskatus par Kurzemes latviešu grāmatniecību.^[25]

1899. gadā Strautmanis salaulājies ar Olgu Helēni Alisi fon der Ropu. Šīs bija mācītāja otrās laulības, par pirmajām ziņu nav, vien zināms, ka pirmā sieva mirusi. Ģimenē piedzima četri bērni – Ērika Aleksandra Meta (dz. 1900), Gothards Eduards Ādolfs (dz. 1902), Leonhards Eižens Georgs (dz. 1905), Kurts Pauls Johanness (1906).^[26]

Iespējams, Tauriņas un citu revolucionāru naids pret Strautmani saistīts arī ar 1905. gada revolūcijas notikumiem. Revolūcijas laikā mācītājs sprediķos nosodīja revolucionārus. Radikālākie revolucionāri tolaik viņu dēvēja par tautas nodevēju. 1905. gada decembrī notika mītiņš pie Strautmaņa mācītājmuižas, kurā viņu nosodīja un pieprasīja atcelt skolās ticības mācību.^[27]

Pirmā pasaules kara laikā, frontei tuvojoties, mācītāja sieva ar bērniem devās pie radiem uz Iekškrieviju, bet pats Strautmanis palika uzticīgs savai Bauskas draudzei. Ļoti pārdzīvojis neziņu un atšķirtību no ģimenes, kura tikai 1918. gadā atgriezās mājās. Mācītāja vecākais dēls Gothards Eduards Ādolfs šajā laikā bija kļuvis par lielinieku atbalstītāju un vēlāk arī iestājies Sarkanās armijas rindās. Pēc vīra nāves atraitne devās uz Vāciju un neilgi pēc tam apprecējās ar Aleksandru Bernhardu Valteru fon Hānu.^[28]

Tauriņa – pārliecināta komuniste līdz mūža galam

1919. gada martā, padomju varai zaudējot pozīcijas un Baltijas landesvēram tuvojoties Bauskai, Tauriņa ar citiem atkāpās uz Vecumniekiem, tad Rīgu un maija beigās, brīvprātīgi iestājoties Sarkanajā armijā, ar padomju varu uz Iekškrieviju, kur strādāja Sarkanās armijas daļu drošības orgānos. No 1922. (PSRS izveides) līdz 1938. gadam (Lielajam teroram) strādājusi Maskavā, Smoļenskā, Tbilisi u.c.

Lielā terora laikā, kad 1937.–1938. gadā Padomju Savienībā notika masveida politiskās represijas, kuru laikā gāja bojā no 700 000 līdz 1 miljonam cilvēku^[29], Tauriņa zaudēja vīru un brāļus, tika vairākkārt arestēta un līdz 1945. gadam ieslodzīta nometinājumā Butirkos (Butyrka; mūsdienās Krievijas teritorijā netālu no Kazahstānas).^[30]

1945. gadā Tauriņa atgriezusies Bauskā. 1956. gadā viņu un tuviniekus reabilitēja un atjaunoja partijā. No 1945. līdz 1963. gadam, kad devās pensijā, strādāja par Kinofikācijas nodaļas vadītāju un kinoteātra “Progress” direktori. Aktīvi darbojās partijā, bijusi Latvijas Komunistiskās partijas rajona komitejas locekle, vadīja rajona komitejas partijas komisiju un darbojās arī citur.^[31]

Ar augstāko Padomju Savienības apbalvojumu – Ļeņina ordeni apbalvotā^[32] Laura Tauriņa, komuniste ar 70 gadu partijas stāžu, mūžībā devās 1988. gada 11. oktobrī un apglabāta 17. oktobrī Rīgā, Brāļu kapos. Viņas nekrologā teikts: “(..) komunistiska pārliecība un nešaubīga ticība partijas ideāliem viņai piemita līdz mūža beigām.”^[33]

Šīs pārliecības dēļ cieta daudzi cilvēki, tajā skaitā dzīvību zaudēja mīlētais Bauskas latviešu draudzes mācītājs Strautmanis.

Autore izsaka pateicību Bauskas muzeja Vēstures nodaļas vadītājam Raitim Ābelniekam par atbalstu šī raksta tapšanā.

[1] Lauras Tauriņas atmiņas par 1918. un 1919. gadu Balodnē un Bauskā. Bauskas muzejs, BNM 4196, 2. lpp.; Amālijas Tauriņas atmiņas par 1919. gadu. Bauskas muzejs, BNM 2666, 1. lpp.; Laura Tauriņa. Komunisma Ceļš (Bauska), Nr. 122 (13.10.1988), 3. lpp.; No darbaļaužu atmiņām. Bauskas Darbs, Nr. 133, 07.11.1956., 4. lpp.

[2] Provodņika vēsture. Pieejams šeit [12.01.2025.]

[3] Provodņiks. Ķīmiskā rūpniecībā. Pieejams šeit [15.01.2025.]

[4] Šiliņš, J. Februāra revolūcija. Pieejams šeit [10.01.2025.]

[5] Komunisma Ceļš (Bauska), Nr. 155 (30.12.1978); Baldonē pirms 50 gadiem. Tauta gribēja padomju varu. Darba Balss (Rīgas rajons), Nr. 5 (10.01.1969), 2. lpp.

[6] Baldonē pirms 50 gadiem. Tauta gribēja padomju varu. Darba Balss (Rīgas rajons), Nr. 5 (10.01.1969), 2. lpp.; Viņi cīnījās par padomju varu Baldonē 1918.–1919. gados. Darba Balss (Rīgas rajons), Nr. 5 (10.01.1969), 2. lpp.

[7] Turpat.

[8] Turpat.

[9] Ābelnieks, R. Divarpus mēneši Bauskā lielinieku varā. Pieejams šeit [12.01.2025.]

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Luras Tauriņas atmiņas par 1918. un 1919. gadu Balodnē un Bauskā. Sarakstītas 1957. gada 24. septembrī. Bauskas muzejs, BNM 4196, 4. lpp.

[13] Ābelnieks, R. Referāts Pirmais Bauskas latviešu mācītājs Kristaps Strautmans (Strautmanis). Referāts nolasīts 23.03.2024. Bauskas rātsnamā Bauskas muzeja organizētajos vēstures lasījumos, kas veltīti Sv. Gara baznīcas 430 gadu jubilejai.

[14] Lauras Tauriņas atmiņas par 1918. un 1919. gadu Balodnē un Bauskā. Sarakstītas 1957. gada 24. septembrī. Bauskas muzejs, BNM 4196, 8.–9. lpp.

[15] Turpat.

[16] Turpat.

[17] Ābelnieks, R. Divarpus mēneši Bauskā lielinieku varā. Pieejams šeit [12.01.2025.]

[18] Lauras Tauriņas atmiņas par 1918. un 1919. gadu Balodnē un Bauskā. Sarakstītas 1957. gada 24. septembrī. Bauskas muzejs, BNM 4196, 9. lpp.

[19] Lettland. Libausche Zeitung, Nr. 117 (22.05.1919), 2. lpp.

[20] Citēts pēc: Ābelnieks, R. Referāts Pirmais Bauskas latviešu mācītājs Kristaps Strautmans (Strautmanis). Referāts nolasīts 23.03.2024. Bauskas rātsnamā Bauskas muzeja organizētajos vēstures lasījumos, kas veltīti Sv. Gara baznīcas 430 gadu jubilejai.

[21] Intervija ar Raiti Ābelnieku, 2024. gada jūlijs.

[22] Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam. Datubāze. Pieejams šeit [12.02.2025.]

[23] Ābelnieks, R. Referāts Pirmais Bauskas latviešu mācītājs Kristaps Strautmans (Strautmanis). Referāts nolasīts 23.03.2024. Bauskas rātsnamā Bauskas muzeja organizētajos vēstures lasījumos, kas veltīti Sv. Gara baznīcas 430 gadu jubilejai.

[24] Turpat.

[25] Pēc “Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam”. Datubāze. Pieejams šeit [12.02.2025.]

[26] Ābelnieks, R. Referāts Pirmais Bauskas latviešu mācītājs Kristaps Strautmans (Strautmanis). Referāts nolasīts 23.03.2024. Bauskas rātsnamā Bauskas muzeja organizētajos vēstures lasījumos, kas veltīti Sv. Gara baznīcas 430 gadu jubilejai.

[27] Turpat.

[28] Turpat.

[29] Bleiere, D. Lielais terors Padomju Savienībā 1937.–1938. gadā. Pieejams šeit [25.02.2025.]

[30] Laura Tauriņa. Komunisma Ceļš (Bauska), Nr. 122 (13.10.1988), 3. lpp.

[31] Turpat.

[32] Dzeržinska kaluma cilvēks. Rīgas Balss, Nr. 297 (21.12.1967), 7. lpp.

[33] Laura Tauriņa. Komunisma Ceļš (Bauska), Nr. 122 (13.10.1988), 3. lpp.

PAŠLAIK:
100 video;
99,167 skatījumi;
838 abonenti

www.youtube.com/@i.l.2778
28.februārī:
800 abonenti (subscribers)
81 video
89,299 skatījumi