Latvijā aktivizējušies spēki, kas agrāk asociējās ar Interfronti

Var jau to uzskatīt par vienkāršu sakritību: 17.jūnijā, “tanku dienā”, politiskā aizgājēja PCTVL rīkoja “zinātnisku” konferenci ar mērķi pierādīt, ka PSRS 1940.gadā netika okupējusi Latviju, sestdien notika t.s. Nepārstāvēto “parlamenta” pirmā kopā sanākšana, bet vēl pirms dažām dienām tika vērta vaļā vēsturnieka Viktora Guščina grāmata “Piekrāptā valsts jeb pēcpadomju Latvija 1988.- 2013″. Uz vāka tai redzams vēl viens apakšvirsraksts, tikai ne vairs vispārējs, bet ļoti konkrēts un apsūdzošs: “Kāpēc LTF neaizvadīja valsti līdz demokrātijai?”

Gadskaitļi “1988-2013″ ir nedaudz maldinoši, monogrāfijas vairāk nekā 700 lappusēs aplūkota ne tikai Latvijas nesenā vēsture. Ir arī daudz tematisko noviržu, piemēram, apcere par “latviešu dabu” vai secinājums, ka sakarā ar Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) Latvijai Eiropas Parlamentā būtu jāatņem nevis viena, bet divas vietas, jo Latvijas kvota balstoties uz iedzīvotāju skaitu, kuru vidū ir aptuveni 300 tūkstoši nepilsoņu. Atsevišķi izcelta bijušo trimdas latviešu “tautu maitājošā” ietekme.

Uzmanību piesaistošu tekstu nereti mēdz likt uz vāka. Arī šajā gadījumā izcelts fragments no 1989.gada oktobrī LTF II kongresā pieņemtās programmas, kuru, ja to ļoti grib, var interpretēt kā pilsonības “nulles varianta” akceptu. Tas ir gadu gadiem plivināts karogs.

Tikai vēl pēc gada notika LTF III kongress, kurā tika pieņemta vēsturiskā rezolūcija, kas prasīja Augstākajai padomei (AP) par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas (LR) pilsonības institūciju darbība. Tas arī tika izdarīts – pēc neatkarības atgūšanas de facto. Taču pilsonības atjaunošanas sasaiste ar liktenīgo 1940.gada 17.jūniju kā pamatnostādne iezīmējās jau LTF III kongresā. Tas faktiski atzīts arī Guščina grāmatā, tikai kaut kā negribīgi un pamiglaini. Secīgai Latvijas vēstures atainošanai veltīts vien pārsimts lappušu, un tajās nav pamanāma faktu viltošana vai brēcoša sagrozīšana. Notikumi nav tik seni, lai laikabiedri to nepamanītu. Cita lieta, protams, ir to interpretācija, un tā ir ieturēta pusaizmirstās Interfrontes stilā.

Neviens neņēma par pilnu PSRS vadītāju Leonīdu Brežņevu, kad viņš pirms četrdesmit gadiem pasludināja, ka izveidojusies jauna vēsturiska cilvēku kopība – padomju tauta. Dabiski, nekāda vienota “padomju tauta” reālajā dzīvē nepastāvēja, taču kaut kādi tās elementi tomēr bija un turpina eksistēt arī mūsdienās. Tieši šo cilvēku skatījumu un vēlmes atspoguļotas Guščina “Piekrāptajā valstī”. Pašā Krievijā tie pamanāmi mazāk, toties ir īpaši acīs krītoši pie mums un Igaunijā.

Krievu klasika – jautāt “kas vainīgs?” un “ko darīt?”. Guščina monogrāfijas enciklopēdiskajā daļā ir atbildes uz abiem jautājumiem. Viss ir slikti un pat pavisam slikti. Ļaunuma sakne ir LTF, kas noraidīja pilsonības “nulles variantu”, un tās ideoloģiskie sekotāji – “briesmīgie etnokrāti”, kuri iedibinājuši pilnīgi nedemokrātisku, bezmaz vai totalitāru režīmu, kura leģimitāte esot visai apšaubāma.

Mazākumtautībām ikdienas lietošanai tiek celta priekšā formula “Valoda. Izglītība. Pilsonība”, kurā primāra esot pilsonība. Pēc “jauno interfrontistu” pēdējā laika aktivitātēm jaušams, ka šī formula nav nekas absolūti teorētisks.

“Latvijas demokratizācijas” ceļš Guščina skatījumā sākams ar 4.maija Deklarācijas pārskatīšanu, kurā būtu jāsvītro tēze par Latvijas okupāciju 1940.gadā, jo tai neesot “vēsturiska un starptautiski tiesiska pamatojuma”.

Tā balstoties “tikai un vienīgi uz politisko konjunktūru, rusofobiju” un esot “revanšistiska rakstura”. Un tagadējā Latvija nemaz neesot 1918.gada 18.novembra tiesiskā mantiniece, tātad arī vārds “kontinuitāte” no Deklarācijas tāpat ārā metams. Pamatojums – jau minētais – “politiskā konjunktūra, rusofobija, revanšisms”. Vēl būtu jāpasludina par spēkā neesošiem visi juridiskie akti, kas balstās uz tēzēm par okupāciju un kontinuitāti. Tad varēšot bez kavēšanās sarīkot demokrātiskas visu līmeņu vēlēšanas. Tāds tas gaišzilais sapnis.

Jāpiebilst, ka šis autors nav vienīgais, kas pēdējā laikā, domājams, apzināti, vārda “pretpadomju” vietā lieto citu – “rusofobisks”. Tas, kā jau primitīvāks, ir vieglāk uztverams.

Grāmatas atvēršanas svētku pēcpusdiena pārsteidza ar divām lietām: apjomīgajam darbam nav uzrādīts metiens un klātesošie varēja to iegūt par baltu velti. Reta prakse. Atliek minēt, kam vēl tiks dota šāda privilēģija – bibliotēkām, skolām?

Ievaddvārdos Viktors Guščins vairākkārt uzsvēra, ka nav Latvijas valstiskās neatkarības pretinieks. Var jau būt, tikai nāk prātā, ka pat sātans mēdzot citēt svētos rakstus. Kad to prasa taktiski apsvērumi.

http://www.sargs.lv/Vesture/Vesture/2013/06/17-01.aspx#lastcomment

Papildus jau esošajam Sarkanās armijas karaspēkam visās trijās valstīs izvietojās vēl lielāks Padomju Savienības karaspēka daudzums, kas lielā mērā nodrošināja šo triju valstu straujo sovjetizāciju turpmāko mēnešu laikā.

Šo 1941. gada negaisu Nikolajs Siliņš atcerējās visu mūžu. Bija svelmains jūlija sākums, un vakarā Rīgā sākās spēcīgs negaiss. Rīgas centrālcietuma pagalmā karstajās smiltīs vairākas dienas nogulējušie ķermeņi izskatījās nedabiski lieli.

Lietus noskaloti, viņi tur gulēja kā tādas marmora statujas – slapji un balti spoži zibens gaismā. Pēc kara ASV dzīvojošais N. Siliņš šo šaušalīgo skatu atcerējās, atbraucis uz dzimteni 1997. gada jūlijā, Latvijas Okupācijas muzejā 85 gadu vecumā stāstot pieredzēto.

“Nākamajā rītā mēs atkal bijām pie darba.

Tad bija tāds grūts brīdis, kad nāca piederīgie, mēs visu dienu jau cietām tādā ļoti nejaukā trūdu līķu smakā. Kas nu smēķētāji bija, tie izlīdzējās ar smēķēšanu. Es nebiju smēķētājs, man bija jāiztiek, kā var. Kad atnāca arī jaunas meitenes, mātes, un, kad tām bija jāpacieš tā smaka un viņas gāja starp tām līķu kaudzēm meklēt savus piederīgos, tas bija arī tāds grūts brīdis mums, kas bijām tie racēji,”

teikts nu jau aizsaulē esošā N. Siliņa atmiņās, ko pierakstījis vēsturnieks Andrejs Edvīns Feldmanis.

Toreiz 29 gadus vecais Nikolajs Siliņš bija viens no tiem, kas atraka Rīgas centrālcietuma pagalmā apraktos, pareizāk sakot, viņš šajos darbos piedalījās kā rakstvedis. Savā laikā pabeidzis LVU Juridisko fakultāti, pirmajā padomju gadā Rīgā palicis bez stabila darba. Pēc sarkanās armijas atkāpšanās jūlija sākumā viņu uzmeklēja bijušais Daugavpils izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns un aicināja pie Tiesu pils un apgabaltiesas nama sargāšanas. Tad nāca ziņa no Rīgas centrālcietuma, ka tur notikušas cilvēku apšaušanas. Centrālcietumā jau atradās brīvprātīgie ar lāpstām. Tas noticis 3. vai 4. jūlijā. Tā kā īstas varas nebijis, puiši rīkojušies paši. Bijis arī kāds aktīvs palīgs, 1. slimnīcas sanitārs, un kāds ārsts, kas apskatīja līķus. “Katru, ko izraka, pienesa pie tās bedres malas, izvilka ārā, tad tie sanitāri ar rokām ķērās klāt, meklēja uzvalkā, vai nav kādi papīri, dokumenti, ko nu atrada. Es mēģināju to ieprotokolēt, uzrakstīt uz tās attiecīgās lapas, pēc tam skatīja zobu stāvokli un citas pazīmes. Ārsts, kurš skatīja pēc tam, deva dažus vārdus jeb teikumus, diktēja, kas būtu jāpieraksta kā ārsta konstatējums,” liecināja N. Siliņš.

Cik bija nogalināto? N. Siliņš precīzi neatceras – viņš pierakstījis 99 vai 98 vai 97. Bet šaušana notikusi arī otrā bedrē, kas bijusi mazliet tālāk pie vārtiem.

“Tā gluži nav, ka tie vācieši izgudrojuši un pēc tam mums iestāstījuši, ka viņš (gads – L. B.) tāds baigs bija. Tā nav,” atmiņās secina N. Siliņš.

Otram atņemt ir tik vienkārši…

Vēsturniece Inese Dreimane domā, ka tā nebija, ka ienākusī vācu vara šos darbus atstājusi tikai vietējo vīru ziņā, tomēr atzīst, ka, stāstot par vācu okupantu propagandu, vēsturnieki ir “iebraukuši auzās”, jo paši gandrīz vai sākuši ticēt padomju propagandai, ka 1940. un 1941. gadā nekas tik traks, tik baiss nav noticis.

“Kara sākumā čekas nogalinātie nav vienīgie upuri – visu gadu notika intensīvi aresti, bet daudzi cilvēki vienkārši pazuda. 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.

Tas šoks, ko padomju režīms nodarīja Latvijas sabiedrībai, bija milzīgs trieciens Latvijai, valstij, kas attīstījās Eiropas virzienā. Valstī, kur bija salīdzinoša brīvdomība, kur bija svēts privātīpašums. Un tad piepeši kaimiņš par to, ka esi bijis sekmīgāks saimnieks vai uzņēmējs, varēja iestāties milicijā un paziņot, ka esi buržujs un asinssūcējs…

Izrādījās, ir tik vienkārši otram atņemt to, ko viņš bija nopelnījis. Šajā gadā daudziem noņēma morālās bremzes un viss pārējais, kas nāca pēc tam – gan vācu laiks, gan padomju režīms, kas atsākās pēc kara –, diemžēl bija tikai turpinājums visām pārmērībām un noziegumiem,” saka I. Dreimane.

Kara sākumā – no 22. jūnija līdz jūlija sākumam notikušo viņa nosauc par murgu. “Tad noslepkavoja cilvēkus uz aizdomu pamata, ka viņi varētu gaidīt vāciešus. Vienai daļai aptrakušu padomju aktīvistu izlikās, ka cilvēks, kas smēķēja 25. jūnija vakarā uz balkona vai tajās dienās karināja tikko izmazgāto gultas veļu, signalizē nacistiem. Šiem nogalinātajiem nav izvirzītas pat apsūdzības,” stāsta I. Dreimane.

No Rīgas centrālcietumā nogalinātajiem cilvēkiem 78 iekļauti padomju režīma sarakstā, kur minēti aresta iemesli – it kā cilvēki uzskatīti par padomju varai neuzticamiem vai pat ārvalstu spiegiem. 26. jūnijā no PSRS iesūtītais čekists LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks Simons Šustins sarakstam uzlicis rezolūciju “V vidu sociaļnoi opasnosti vseh rasstreļjaķ” (“Sakarā ar sociālo bīstamību visus nošaut” – krievu val.). Cilvēkus šāva trīs dienas – 27., 28. un 29. jūnijā.

Septiņdesmit deviņus no Rīgas centrālcietuma upuriem apbedīja 6. jūlijā 1. Meža kapos jaunizveidotajā Balto krustu kapu-laukā.

Vēlāk padomju gadā nogalināto Latvijas pilsoņu kapavietas atrada arī Baltezerā, kur ekshumēja vismaz 113 upurus, Rēzeknes milicijas pagalmā atraka vismaz 30 cilvēkus, Babītes pagastā 11, Katlakalnā 39, Balvu un Gulbenes apkārtnē vismaz 8, Daugavpilī vismaz 11, Greizajā kalnā pie Ludzas vismaz 19 upurus. Nogalinātos atrada Liepājā un citur, visā Latvijā.

Netika saudzētas arī sievietes. Ludzā pie Greizā kalna tika atpazīta Antoņina Vazacka, kas bija arestēta kopā ar dēlu. Viņi bija pamukuši no mājām mežā. Tur viņus bija aizturējuši karavīri un nogādājuši milicijā. Dēlam Donātam izdevās no cietuma izbēgt, bet māti nošāva. “Es nespēju nosodīt šo puisi, kas vēlāk dienēja policijā, bet pēc kara bija nacionālo partizānu komandieris,” atzīst I. Dreimane.

Patiešām, par ko gan nosodīt?

“Pēc tā visa nevar teikt, ka nekas baigs padomju laikā Latvijā nav noticis. Es pieļauju, ja Latvijā pēc padomju varas būtu ieradušies kaut vai marsieši, ka arī viņus sagaidītu ar sarkanbaltsarkaniem karogiem,” saka I. Dreimane.

Starp čekistu nogalinātajiem atrada Latvijas brīvvalsts kriminālpolicijas priekšnieku, Interpola viceprezidentu Jēkabu Silarāju, Valsts prezidenta adjutantu pulkvedi Miervaldi Lūkinu, pulkvedi Augustu Muižuli, Latvijas Skolu departamenta direktoru Arnoldu Čuibi. 1941. gada 25. martā 64 gadu vecumā Ulbrokas mežā nošāva ģenerāli Kārli Gopperu, kas bija iemīļots Latvijas skautu centrālās padomes prezidents. Bet nogalinātie bija arī skolotāji, ārsti, amatnieki, strādnieki, vismiermīlīgāko profesiju pārstāvji.

Nav grūti iedomāties nogalināto tuvinieku pārdzīvojumus, ko neapšaubāmi izmantoja nacistu režīms. 1942. gadā iznāca attēlu un dokumentu krājums par boļševiku laiku Latvijā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 1. jūlijam ar nosaukumu “Baigais gads”, ko papildināja dokumentālā filma “Sarkanā migla” 1942. gada novembrī. Baigā gada notikumos nacisti vainoja ebrejus.

Lielākajā baigā gada upuru apbedījumā Balto krustu kapulaukā guldīti vairāk nekā 120 padomju okupācijas pirmajā gadā (1940 – 1941) nogalinātie. Lai apbedījumus slēptu, sešdesmito gadu beigās padomju vara kapulauku nolīdzināja un atļāva veikt virsapbedījumus. Tāpēc vienkopus atdusas gan komunistiskā terora nonāvētie, gan vēlāk virsapbedījumos apbedītie.

Diemžēl dzīvu liecinieku, kas 1941. gadā atraka nošautos vai piedalījās līķu atpazīšanā, šodien praktiski vairs nav – tie ir vai nu miruši, vai gājuši bojā karā un represijās, vai devušies trimdā, stāsta vēsturnieks, Okupācijas muzeja piemiņas vietu programmas vadītājs Rihards Pētersons.

Vai taka neaizaugs?

Taču Rīgas Politiski represēto biedrība un tās vadītājs Jānis Lapiņš uztraucas par kādu vienkāršāku lietu – par to, kāpēc netiek atjaunota pazudusī vai nozagtā plāksne Meža kapos pie Balto krustu kapu-lauka, kas informējusi par baigā gada traģēdiju. Pērn maijā tā pēkšņi pazudusi un Rīgas domes Mājokļa un vides departamenta Kapsētu pārvaldes priekšnieks Jānis Upītis teicis, ka vainojami metāla zagļi. J. Upītis drīz vien sazinājies ar arhitektu Laimoni Šmitu, kas strādājis pie Balto krustu projekta, un vienojušies par akmenī kaltās zīmes atjaunošanu. Gads ir pagājis, bet zīmes joprojām nav, uztraucas biedrība.

J. Upītis atzīst, ka plāksnes nebūs arī šā gada 6. jūlijā, kad cilvēki pieminēs Balto krustu kapulaukā nomocītos, jo, lai atjaunotu plāksni, esot precīzi jāatjauno uzraksts un jāizstrādā jauns projekts, kas jāsaskaņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI), Būvvaldē un citur.

“Godīgi sakot, man ir apnikuši kapu zagļi un vandaļi, jo nav garantijas, ka jaunā plāksne vai akmens nostāvēs ilgi. Tā nopietni pie projekta nemaz neesam ķērušies, jo visam nepietiek laika,” saka J. Upītis. Kad atgādinu, ka kopš 2005. gada Meža kapu Baltie krusti iekļauti Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā, J. Upīša kungs atsaka – šajā sarakstā iekļauti vēl “simts citi pieminekļi Rīgas kapsētās”.

Vai pat Rīgas domes spēki šajā lietā nav pietiekami?

Uzziņa

Jēdziens “baigais gads”

Par jēdziena “baigais gads” autoru būtu jāuzskata Edvarts Virza (1883 – 1940), kura 1939. gada decembrī “Sējējā” publicētā dzejoļa “Baigā vasara” rindas “Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs/ Bez laika kokiem augļi nokritīs,/ Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava”, daudziem pēc padomju okupācijas gada šķita pravietiskas. Apzīmējums “baigais gads” pirmoreiz tiek lietots 1941. gada 4. jūlijā laikrakstā “Tēvija” publicētajā rakstā “Kā čekisti izlaupīja un dedzināja Iekšrīgu”, kas sākās ar vārdiem: “Baigs bija viss sarkanā terora gads mūsu skaistajā Rīgā”.

No Kaspara Zeļļa raksta “”Baigais gads” – mīts un tā evolūcija” 
(“Mīti Latvijas vēsturē”, 2006.)

Nogalinātie un represētie pirmajā padomju 
okupācijas gadā

Baigajā gadā nogalināto skaitu lēš ap 1355, lielākā daļa ir atpazīti. Kopējais represēto skaits ir ap 
20 000 – 21 000 cilvēku, tajā skaitā 1941. gada 14. jūnijā deportēja 15 424 cilvēkus.

No I. Šneideres raksta “Pirmā padomju okupācija Latvijā: daži aspekti.// Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940. – 1964. gadā” (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 13. sēj. – R.LVIA, 2004., 21. lpp.).

Latvijas Republikas okupācijas dienā 17.jūnijā partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) politiķi rīko “zinātnisku konferenci”, kurā apšaubīs, vai Latvijā ir notikusi padomju okupācija.

“Vairāk nekā 20 gadus pie varas esošie – politiķi, ierēdņi, angažēti vēsturnieki un latviešu masu mediji – Latvijas iedzīvotāju apziņā cenšas iekalt tēzi par padomju okupāciju, taču tas tiek darīts ar mērķi novērst tautas uzmanību no patiesajām, dzīvei svarīgajām problēmām no vienas puses, bet no otras puses – ar mērķi krievvalodīgajos iedzīvotājos iedzīt vainas sajūtu,” laikrakstam “Vesti” pasākuma rīkošanas motīvus skaidrojis PCTVL politiķis Jakovs Pliners.

Konferencē “Vai 1939.-1940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība” tikšot nolasīti referāti par tēmām “Latvijas okupācijas nebija”, “Okupācija kā mūsdienu latviešu nacionālisma ideoloģiskais uzstādījums”, “Revanšistu ideoloģija kā pamats koncepcijai par Latvijas Republikas darbības nepārtrauktību” un citi. Pasākumā uzstāsies PCTVL aktīvisti Pliners, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs, Viktors Guščins un citi.

Pasākums 17.jūnijā plkst.11 notiks PCTVL Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas birojā Rīgā, Rūpniecības ielā 9.

Ziņu aģentūra LETA

Kas jādara, lai traģisko notikumu piemiņu saglabātu paaudžu paaudzēs?

Atbild Dzintras Gekas jaunākās dokumentālās filmas “Bērnības zeme Sibīrija” varoņi.

Ruta Ikauniece:

“Pirmkārt, nebaidīties. Nav pareizi nedomāt, novērsties no tā, kas bijis, un tikai zūdīties par daudzajām sēru dienām. Tā vietā ar patiesu skaidrību un pietāti iepazīsim savu vēsturi, arī baisās un skarbās lappuses. Sāpīgi? Bet arī bezgala svētīgi. To esmu pieredzējusi pati, piedaloties Dzintras Gekas organizētajos Sibīrijas bērnu braucienos. Vienīgi patiesība attīra tautu un dara to īsti brīvu. Nevar atstāt savu pagātni miglā un neizgaismotu, tad arī nākotne kļūst tukša un neskaidra. Dzintra Geka ar savām filmām un darbību mūs modina, dara stiprākus un ved attīrīšanās ceļā. Es priecājos par katru, kam pietiek dūšas. Pateicos jaunajam režisoram Valteram Sīlim par Nacionālajā teātrī iestudēto Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”.”

Marija Krūmiņa:

“Ir jārāda filmas par vēsturi. Jāstāsta par to visās auditorijās, it īpaši bērniem skolās tā, lai skartu jūtas, lai viņi pagātnes notikumus izprastu, izdzīvotu emocionāli. Ļoti ceru, ka skolotāji pratīs to izdarīt, arvien stāstot, cik tūkstošus izsūtīja un cik bērnu aizgāja bojā. Valsts kultūrpolitikā jāpievērš lielāka vērība vēstures atmiņai. Un arī mēs ikviens varam stāstīt savu pieredzi draugiem, paziņām kā šeit, tā arī ārzemēs. Jāceļ augšā represēto daiļrade un jāizdod, kā es izdevu sava tēva dzejoļu krājumu.

Mums jādomā arī par to, kādas izaugs nākamās paaudzes, un mani kā ārsti satrauc tas, ka medijos tiek rādīts daudz agresijas – gan filmās, gan multiplikācijas filmās.”

Dace Siliņa:

“Šī piemiņas diena jāsaglabā un skolēniem vēstures stundās ik gadu, tuvojoties 25. martam, jāstāsta arī par 14. jūniju tāpēc, ka šo pirmo izsūtīšanu upurus pieminam vasarā, kad skola jau beigusies. Šīs dienas ir būtiska mūsu vēstures daļa, un tām ir ļoti nozīmīga vieta arī valsts ideoloģijas izveidē. Diemžēl 50 gadus Latvijā dominējusi cita ideoloģija, cita valoda, un tā laika sekas jūtamas vēl tagad, jo nopietnas pārmaiņas nenotiek ātri. Ņemot vērā, ka Latvija atrodas krustcelēs starp Austrumiem un Rietumiem, latvietis varējis izdzīvot, būdams noslēgts, introverts, piesardzīgs, ka labāk mazāk publiski runāt un mazāk piedalīties aktivitātēs. Varbūt divās trijās paaudzēs arī raksturs var mainīties, un kļūsim ekstravertāki, enerģiskāki.

Bērniem un mazbērniem cenšos stāstīt par vēsturi tā, lai ieinteresētu, nevis uzspiestu savu redzējumu, un ņemu mazdēlus līdzi uz dokumentālo filmu pirmizrādēm.”

Astrīda Ruško:

“Sabiedrībai jābūt zinošai par savu vēsturi, par saviem gudriem cilvēkiem. Dzintra Geka dara ļoti svētīgu darbu, rādot cilvēkus, kuri vēl atceras, kā izsūtīšanas notika. Daudzi neizprot, kāpēc par to vēl tagad jārunā. Taču bez pagātnes nav tagadnes un bez tagadnes nav nākotnes. Mums taču jāpriecājas, ka mums ir sava valsts. Vairāk uzmanības jāvelta jaunatnes apmācībai un nodarbināšanai, jāaudzina patriotisms. Un vajadzīgs darbs, jo, ja cilvēkam nav darba, tad pamazām patriotisms zūd. Pārāk maz tiek stāstīts par mūsu pašu veiksminiekiem, kam sekmējas biznesā, kas kopj apkārtni un vairo skaistumu. Tas vajadzīgs, lai jauniešiem būtu no kā ņemt paraugu.”

Juris Vidiņš:

“Tāpat kā ebreji piemin holokausta upurus, tā arī mums jāpiemin traģiskais 25. marts un 14. jūnijs. Jāmācās no ebrejiem, kuri dod pamatīgu pretsparu ikkatram, kurš iedomātos noliegt holokaustu. Mums jābeidz vienreiz auklēties ar tiem, kuri attaisno izvešanas, un jāsauc pie kriminālatbildības, jāsoda tie, kuri noliedz, ka pret latviešiem notikušas zvērības. Bet mūsu sabiedrība diemžēl vēl nav izaugusi līdz tādiem radikāliem soļiem.

Valstij un arī pašvaldībām jāpiešķir līdzekļi vēsturiskām filmām un grāmatām. Saku paldies pašvaldībām, kuras jau tagad to dara.”

«Vēl tagad atceros to neaprakstāmo lepnuma izjūtu (ar baiļu piegaršu) par savu rīcību, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā. Toreiz man bija 23 gadi. Varat iedomāties to lielo cilvēku pūli apmēram 50 m apkārt piemineklim! Un tu zini, ka apmēram katrs desmitais ir čekists civilā apģērbā. Un tad tu ar ziedu klēpi ej viens pats pāri tukšajam laukumam, kas šķir pūli no pieminekļa, (..) tu sajūti, kā cilvēki uzmundrinoši sauc un aplaudē – tieši tev. Izjūta ir grandioza, sirds paliek tik liela – lielāka par pašu! (..)

Ejot atpakaļ, tu redzi, ka no vairākām pusēm tev tuvojas vairāki vīri uzvalkos un vējjakās. Bet viņi negrib to darīt tukšā laukuma vidū, viņi sagaida tevi pūlī. (..) Tevi vairākas stipras rokas satver aiz elkoņiem. (..) Bet tu zini, ka viss būs labi. Viss patiešām beidzās labi, jo čekas rīcība vairs bija tikai sīka atrauga, kas ātri vien aizrijās lielajā Latvijas cilvēku jaunās enerģijas vilnī. Tagad saprotu, ka es biju viens no Atmodas «atklāšanas slēdžiem» – ar to viss sākās! (..) Un ej nu sazini, kā cilvēce būtu attīstījusies, ja tu un vēl daudzi tādi paši visās Baltijas valstīs tad nebūtu sadūšojušies. Bail padomāt, kā viss varēja būt…»

Šo emocionālo uzrunu, ko kāda raksta komentāros bija ielicis cilvēks ar niku Rakstnieks, delfi portālā ieraudzīja Jānis Rožkalns, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks, bijušais brīvības cīnītājs un cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 (H86) dalībnieks. «Manuprāt, šie vārdi ļoti trāpīgi atspoguļo izjūtas, kādas piedzīvoja tie latvieši, kas 1987. gada 14. jūnijā uzdrošinājās iet pie Brīvības pieminekļa, lai noliktu pie tā ziedus, pieminot 1941. gada 14. jūnija deportācijās aizvestos un bojā gājušos,» teic Jānis Rožkalns, kurš bija viens no tiem, kas, par spīti čekas spiedienam un draudiem, organizēja 1987. gada leģendāro gājienu no Bastejkalna ozola līdz Pieminekļa pakājei. Gājiena priekšgalā bija divi latviešu jaunieši – Eva Biteniece un Rolands Silaraups. Lepnums un spīts bija ierakstīts viņu abu un pārējo gājiena dalībnieku acīs. Jo pēc 50 okupācijas gadiem tā bija pirmā reize, kad latvietim atkal bija iespēja izcīnīt gājiena tiesības līdz savam Brīvības piemineklim. Kā parādīja vēlākā vēsture – tas iezvanīja mūsu brīvību.

– Kādas šobrīd ir izjūtas, atceroties 1987. gada 14. jūnija notikumus?

– Patlaban pārskatu savu arhīvu, lai to tad nodotu Okupācijas muzejam. Diemžēl vēsturnieki joprojām nav ķērušies klāt šo notikumu analīzei, un tas tautai ir kā liela bremze, jo pagātnei taču jāizgaismo gan šodiena, gan nākotne. Un šīs vēstures gaismas mums šodien pietrūkst. Tagad, to visu vēlreiz pārskatot, saprotu, cik tautas kustībai ir milzīgs spēks. Padomju okupācija ar visvareno čekas dūri un vairāk nekā 20 000 ziņotāju toreiz šķita nesagraujama, tomēr Gorbačova perestroikas apstākļos 14. jūnija demonstrācija atvēra kādas lielas slūžas, salaužot visus pretspēkus un kļūstot par signālu tautu atbrīvošanās cīņu sākumam un PSRS sabrukumam.

– Kādā veidā H86 sāka organizēt šo leģendāro manifestāciju?
– 1987. gada martā Rietumos nonāca pirmie septiņi pārfotografētie teksti, ko nosūtīja H86. Vēlāk nosūtījām videoierakstu, kur Rolands Silaraups kopā ar biedriem stāstīja, kā iecerēta 14. jūnija akcija. Šo filmu televīzijas demonstrēja visā Rietumu pasaulē. Mediju komentāros tika uzsvērts, ka «latvieši pārbauda perestroiku» – ja 14. jūnija akcijā Rīgā notiks izrēķināšanās ar H86, tad visas runas par pārmaiņām ir tikai mīts. Tādēļ fakts, ka helsinkieši 14. jūnijā netika apcietināti, uz Rietumu žurnālistiem un politiķiem atstāja sprādzienveida iespaidu – tātad PSRS patiešām mainās! Reizē mēs arī sapratām: bez represijām PSRS neeksistēs, un tas nozīmē, ka nav tālu arī Latvijas brīvība. Tajos mēnešos radio Brīvā Eiropa vadība izjuta spēcīgu diplomātisko spiedienu no Maskavas, jo arī tā saprata, ka 14. jūnijs kļūst par liktenīgu datumu: radio vadībai tika piekodināts neaicināt cilvēkus piedalīties šajā pasākumā, drīkstēja veidot tikai reportāžas. Tad radio latviešu redakcijas vadītājs Jānis Trapāns uzņēmās lielu personisko atbildību, garantējot vadībai, ka Rīgā asinsizliešanas nebūs. Ja tomēr tas būtu noticis, gan Trapāns, gan žurnālists Pāvils Brūvers savus amatus zaudētu. Interese par perestroiku pasaulē bija milzīga, un to es pats izjutu vēlāk, tad, kad man tika atņemta PSRS pavalstniecība un manai ģimenei nācās emigrēt uz Rietumiem, man no visas pasaules nāca ielūgumi lasīt lekcijas par to, kas notiek Latvijā un padomijā. Valstu parlamenti, komisijas, prese – visi gribēja zināt, vai tiešām PSRS – šī milzīgā ļaunuma impērija – var sabrukt?

– Jūsu seju neredz 14. jūnija gājiena pirmo rindu fotogrāfijās. Kā tā? Esat pašā maliņā, ne kopā ar pārējiem H86 cilvēkiem.

– Man bija īpašs uzdevums. Manā rīcībā bija neliels Minox fotoaparāts, ar kuru neuzkrītoši fotografēt visu, kas notiek. Jo represiju draudi bija reāli! Tūlīt pēc gājiena devos uz mūsu grupas dalībnieku Ginteru dzīvokli Basteja bulvārī un zvanīju uz Minheni, uz radio Brīvā Eiropa. Tur ar milzīgu nepacietību gaidīja mūsu zvanu. Starp citu, tā paša gada 23. augustā tieši šajā dzīvoklī arestēja visu H86 grupu. Viena lieta, ko gan es nesaprotu joprojām: visu 1987. gadu čeka mums ļāva zvanīt uz Minheni.

– Čekai tas taču bija izdevīgi: varēja noklausīties jūsu sarunas.
– Jā, bet viņi jau paši to visu zināja. Tad tālsarunas dabūt bija ļoti grūti. Ja VDK nojauta, ka kāds grasās pa telefonu stāstīt ko nelabvēlīgu, tālsarunas vienmēr tika atteiktas, jo tās gāja caur Maskavu. Bet mums šādu problēmu nebija, kaut arī mēs darbojāmies gluži kā žurnālisti: tikko izstāstījām, kas notiek Rīgā, un pēc stundas to Pāvils Brūvers komentē jau radiostacijā Brīvā Eiropa.– Ir arī tādi cilvēki, kas nevēlas runāt par tiem notikumiem. Piemēram, Rolands Silaraups. Kāpēc?
– Rolands bija visa 14. jūnija pasākuma rīkošanas centrā un tā laika tautas varonis. Jo liepājnieki, kuriem to vajadzēja darīt, bija čekas nobloķēti un uz Rīgu netika. Kaut arī ik nedēļu Rolandu uz ielas ar draudiem aizturēja čekisti, šis jauneklis bija kā klints: drosmīgs un nelokāms. Pēc tam, kad viņu 1987. gadā izsūtīja no Latvijas, viņš apbraukāja visus trimdas latviešu centrus, stāstot par notikumiem Rīgā un vienlaikus vācot materiāli tehnisko atbalstu jaunajai demokrātijai, kas tikko dzima Latvijā. Mūs izsūtīja tajā pašā gadā, mēs satikāmies jau Minsterē, un tad bija savākti daudzi tūkstoši dolāru – ar mērķi Vides aizsardzības klubam, LNNK, Pilsoņu kongresa un Helsinku grupas atbalstam. Pasaules Brīvo latviešu apvienībā (PBLA) bija izveidots apakškonts, kurā šī nauda atradās. Rolands gaidīja, kad ieradīsimies mēs, lai saņemtu informāciju, kam un ko vajag – videokameras, biroju iekārtas un tamlīdzīgi. Minsterē Rolands mūs klātbūtnē zvanīja PBLA vadītājiem, lai noskaidrotu, kādā veidā mēs pirksim visu nepieciešamo Latvijai, lai tūdaļ to sūtītu uz dzimteni. Redzēju, ka telefonsarunas laikā Rolands kļūst bāls. Izrādās, Rolandam atbildēja, ka visu naudu pārņem PBLA un viņš neko nedabūs. Nēģeris savu bija padarījis, nēģeris varēja būt brīvs… Drīz Berlīnē notika PBLA vadības tikšanās ar Latvijas kompartijas CK sekretāra Anatoliju Gorbunova komandu, un visa nauda aizgāja citos virzienos. Šie notikumi Rolandu pilnībā sagrāva. Viņam bija tikai 19 gadi, un viņš jau pirms tam bija arestēts par pretpadomju darbību. Pēc Minsteres šoka viņš aizbrauca uz Ameriku un pirmos gadus nekontaktējās pat ar tuviniekiem. Un viņu var saprast: dažos mēnešos viņš piedzīvoja to, kā pietiktu trim dzīvēm – no okupācijas un tautas atmodas triumfa, visas pasaules latviešu apceļošanai līdz prastai nodevībai. Tikai vēlāk mēs pamazām aptvērām, kas ir neoliberālisma vaibsti, kuros nav redzamas ne garīgās vērtības, ne dzīves principu sarkanās līnijas. Vien «intereses» un kompromiss.

– Palūkosimies uz šodienu: Rīgā pārliecinoši uzvar prokremliska partija, un balsotāji jau nav tikai krievvalodīgie. Arī Krievijas vēstnieks biedrs Vešņakovs publiski pauž gandarījumu par šādu vēlēšanu iznākumu. Kas notiek?

– Vienā listē ar Ušakova Saskaņas centru bija arī partija Gods kalpot Rīgai!, kur ir ne mazums latviešu. Tas ir tas pats, kas padomju laikā iestāties komunistiskajā partijā, tā ir nodevība pret Latviju. Manuprāt, Saskaņas centrs ir veidots kā šovinistiska krievu triecienvienība, kura, melojot un tēlojot avis, neslēpj, ka ir vilki, kurus vada Maskava. Ar skaidru mērķi – sagraut latviešu valsti un atkal apspiest mūsu tautu. Vienlaikus tāda rīcība nozīmē: izsvītrot no vēstures mūsu tēvu un vectēvu cīņas – mežabrāļus un pretošanās kustības dalībniekus, aizmirst visus upurus, izdzēst no atmiņas 14. jūniju, 25. martu un 23. augustu. Tas nozīmē padarīt visu latviešu tautas vēsturi par bezvērtīgu nulli. Apzināti dzēšot šīs sarkanās līnijas, jau tagad brīžiem šķiet, ka to visu vairs nav politkorekti pieminēt. Vēl nekorektāk, šķiet, ir pieminēt to, ka Latvijā nav iespējams ne integrēt, ne asimilēt milzīgo krieviski runājošo kopienu, kuras liela daļa ir naidīga latviešiem. No šīs problēmas visi baidās. Vienlaikus visi krieviskie mediji ik dienas strādā, lai uzturētu dzīvu pretlatvisko garu krieviski runājošajā kopienā. Šie mediji ir šodienas okupācijas tanki! Tādēļ vienīgais, jo varam izdarīt: tam pretī ir jāliek nevis nožēlojami kompromisi, bet jauna tautas atmoda nacionālās inteliģences un garīdzniecības vadībā, pulcējoties darbam pie nacionālo interešu programmas.

– Tad kur tā ir?

– Pirms dažām dienām tika aktualizēts jautājums par Satversmes preambulu, kas ir solis pareizā virzienā. Arī es piedalījos šajā sarunās, mēs tikāmies ar Egilu Levitu, bija arī garīdznieki un vēsturnieki. Ir izstrādātas Satversmes preambulas vadlīnijas. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mūsu esošajā Satversmē nav pateikts mērķis un uzdevumi, kāpēc tad mūsu valsts ir dibināta, ir tikai izskaidrota procedūra, kā tai funkcionēt. Tagad šo ideju aktīvi virza Vienotība, kas vēlēšanās ir krietni zaudējusi savas pozīcijas, jo vajag taču kaut kā reabilitēties. Diemžēl Vienotības būtība ir liberālās idejas…

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa gan uzstāj, ka viņas pārstāvētā partija nav liberāla.

– Kādā gudrā grāmatā ir teikts: «Pēc viņu darbiem jums tos būs pazīt!» Bet, domājot par neoliberālismu, es redzu to kā jaunu, bīstamu pseidoreliģiju, kas gan nav atdalīta no valsts, bet tieši pretēji – tiek saplūdināta ar valsti. Jo tās mērķis, līdzīgi kā islāmam, ir – sagrābt varu pasaulē. Un nepārsteidz, ka, redzot liberālisma radīto dziļo sajukumu, pasaulē jau sāk runāt par to, ka liberālo domāšanu izraisa prāta novirzes. Rietumos pat ir publicēta grāmata Liberālisma ārprāts. Jo tas, ka cilvēks sāk noliegt savas tautas garīgās pamatvērtības, gadsimtos veidoto ģimenes institūtu un tikumību, tiešām liecina par prāta novirzēm. Visa Rietumu pasaule iet pretī lielam postam, jo islāms nāk virsū ar pilnīgi citu attieksmi pret dzīvi, kam liberālās valstis nav pretinieki. Ja kaut kas radikāli nemainīsies, pēc gadiem desmit Eiropa būs islāma kontinents.

– Un kam sūdzēties? Kur izteikt protestu?

– Padomju laikos cilvēkiem vismaz bija iespēja pasūdzēties kompartijas centrālkomitejā Maskavā vai mēģināt pārsūtīt ziņas uz Rietumiem. Cilvēkiem bija pretošanās cerība. Cilvēki varēja meklēt palīdzību un dažos gadījumos sasniegt cerēto. Ko darīt tagad? Rakstīt uz Briseli? Smieklīgi. Iet uz ASV vēstniecību? Bet tieši no turienes jau nāk norādes, kā mūs pakļaut liberālismam. ASV vēstniecība pat atklāti finansē un atbalsta Latvijas geju un lesbiešu organizāciju Mozaīka. Mums šobrīd ir atņemta jebkāda cerība uz palīdzību no malas, tādēļ laiks pašiem sadoties rokās un nevis bēgt no valsts, bet to aizstāvēt.

– Kāda gan var būt pretošanās, piemēram, starptautiski atzītam pasākumam Eiropraids 2015, kas notiks Rīgā? Mēs gan neesam lūguši, lai praidisti nāk uz šejieni demonstrēties, taču jautājums ir cits: kāpēc Latvijas pirmās personas beidzot nepasaka – mums šādas izpriecas nav vajadzīgas?

– Tā ir kārtējā no ārzemēm finansētās aģentbiedrības Mozaīka 10 cilvēku provokācija pret mūsu valsti. Kādēļ to pieļauj? To vajag pajautāt prezidentam Andrim Bērziņam, Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai un premjeram Valdim Dombrovskim. Protams, tas nav savienojams ar tautas vitālajām interesēm un godprātību, ar demokrātiju, ar tradicionālajām un nacionālajām pamatvērtībām, ar ģimenes un bērnu interesēm. Mums mēģina iestāstīt, ka tas ir moderni un ka tas ir vienīgais pareizais ceļš, savukārt tie, kuri to nepieņem, tiek nosaukti par tumsoņām. Bet tauta nav salauzta, mēs esam dzīvi, un gandrīz nekā no tā perversiju triumfa, kas jau sen valda pār citām ES valstīm, Latvijā nav. Un cerams, nekad arī nebūs.

– Kaut arī cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas Helsinki–86 aktivitāšu laikā latviešu tauta nebija organizēta šā vārda vistiešākajā nozīmē, tā tomēr spēja pretoties padomju varas spiedienam, izveidojot plašu patriotisku tautas kustību – Latvijas Tautas fronti. Pienācīgi novērtējot laikraksta Atmoda un vēl dažu tā laika mediju lomu tautas organizēšanā, tomēr nevar apgalvot, ka toreiz būtu vērojams kāds īpaši centralizēts medijs, kas vadītu visus procesus, nosakot vērtību sistēmu. Varbūt tāds tagad būs Latvijas sabiedriskais medijs, kas tiks tapināts uz Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanas bāzes?

– Palasīju par šo tā dēvēto «apvienoto sabiedrisko mediju». Izrādās, tas ir sorosiešu pseidokoncepts, kas brīvs no visām tradicionālajām vērtībām – ģimenes, garīgajām, nacionālajām. Tas ir neoliberāļu tehnokrātisks mudžeklis, kas radīts sabiedrības pakļaušanai. Nav ko brīnīties: izstrādes partneri ir Sorosa fonds–Latvija un Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā. Abas – skandalozas aģentorganizācijas. Sabiedrisko konsultatīvo padomi visu izstrādes laiku boikotēja, darba grupas neapstiprināja, acīmredzot visu dzelžainā tvērienā turēja NEPLP locekļi Dimants un Grūbe. Tas ir vēl viens mēģinājums galējiem liberāļiem sagrābt sabiedriskos medijus savās rokās, un šoreiz visus! Paldies Nacionālajai apvienībai, kas spēja apturēt šo pretvalstisko afēru. Ir jādara viss iespējamais, lai panāktu šā koncepta pārstrādi mūsu sabiedrības vairākuma interesēs.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir vissvarīgākais?

– Šodien ir svarīgi ikkatram uzdot sev jautājumu: kas notiks ar Latvijas valsti, ja visi rīkosies tā kā es? Viens otrs man saka: ko nu es, es labāk paklusēšu, bet tev jau tas patriotisms no Dieva dots! Bet tev nav dots? Latvija taču ir mūsu kopējās mājas! Vai tevi neuztrauc, kādā valstī dzīvos tavi bērni? Tad pajautā sev: kas notiks ar Latviju, ja visi domās tā kā tu? Tad valsts sabruks pavisam īsā laika posmā. Jo sliktajiem vajag tikai vienu: lai godprātīgie klusē…

No plkst. 10.00 līdz 12.00 - Rīgas Latviešu biedrības namā konference 1941. GADA 14. JŪNIJA PIEMIŅAI, veltīta 1941. gadā uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem

No plkst. 10.00 līdz 18.00 – Torņakalna stacijā interesentiem būs atvērts vagons­ – piemiņas vieta padomju deportācijās cietušajiem.

11.00 – piemiņas brīdis dzelzceļa stacijā „Šķirotava”

15.00 – piemiņas pasākums dzelzceļa stacijā „Torņakalns”, piedalās koris „Līgo”

No 12:15 – pulcēšanās piemiņas gājienam pie Okupācijas muzeja (uz ziedu nolikšanu iespējams pievienoties arī no Laimas pulksteņa)

13:00 – ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa

17:00 – Fonda “Sibīrijas bērni” rīkots piemiņas koncerts “Aizvestajiem” Svētā Jāņa baznīcā; piedalās Latvijas Radio koris, Renārs Kaupers, Kaspars zemītis (ģitāra), Jānis Stafeckis (kontrabass), Indulis Cintiņš (vijole).

17.00 – Knuta Skujenieka grāmatas kāršu kavas veidolā „VIRTUĀLAIS CEĻOJUMS CAUR DZELOŅDRĀTĪM” atvēršana muzeja pagaidu telpās.

19.00 – Rīgas Sv. Pētera baznīcā LATVIEŠU MŪZIKAS KONCERTS
Piedalās Profesionālais pūtēju orķestris „Rīga”, Rīgas kamerkoris „Ave Sol”, koris „Sonore”, Sonora Vaice (soprāns), Ingus Pētersons (tenors), Ēriks Kiršfelds (čells). Diriģents Mārtiņš Ozoliņš.
Ieeja ar bezmaksas ielūgumiem, informācija pa tālruni 67425218 darba laikā.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=383147%3Adeportcijas-sovjetizcijas-procesa-kalngals

1941. gada 14. jūnijā padomju okupācijas režīms Latvijā arestēja un uz Sibīriju izveda 15 424 personas – ļaudis, par kuriem tagad sakām: tā bija Latvijas elite. Taču patiesībā Latvijas pilsoņu pirmie aresti sākās jau 1940. gada jūnijā, un, pēc vēsturnieku domām, līdz liktenīgajam datumam apcietināto dinamika bijusi 250 – 300 arestēto mēnesī.
Represēto vidū netrūka arī mazākumtautību pārstāvju, taču interneta portālu diskusijās, lielākoties krievu valodā, tik un tā gadās sastapt komentārus, kuru esence ielikta vārdos ”par maz vēl viņus izveda”. Par attieksmi pret 1941. gada 14. jūnija notikumiem mūsdienās, kā arī deportāciju ietekmi uz tā laika sabiedrību žurnālists Viesturs Sprūde ”Latvijas Avīzē” uz diskusiju aicināja pedagoģi Livetu Sprūdi, kuras dzimtu skāra deportācijas, muzeja ”Ebreji Latvijā” direktoru Iļju Ļenski un vēsturnieku Kasparu Zelli.

– Politiķi prāto, kādi svarīgi datumi valsts vēsturē noderētu Latvijas sabiedrības vienošanai. Ņemot vērā, ka 14. jūnijā no Latvijas tika deportēti ne tikai latvieši, bet arī krievi, poļi, ebreji, vācieši un citu nacionalitāšu pārstāvji, varbūt to dienu notikumu skaidrošana varētu veicināt izpratni par vienotu valsts vēsturi?

Kaspars Zellis: – 14. jūnijs kā vienojošs datums laikam tomēr nederēs. Pirmkārt, šis datums nesaistās ar valsti. Pareizāk būtu teikt, ka tā ir kvintesence mācībai, kas notiek, kad savu valsti zaudējam. Katrā ziņā tā ir piemiņas diena, kurā atceramies represētos. Tajā apzināmies, kas ar šo sabiedrību noticis. Vienojošās dienas ir citas. Tām jābūt ar pozitīvu lādiņu.

Iļja Ļenskis: – Piekrītu Kasparam, ka šī nevarētu būt diena, kad būvēt gaišas nākotnes vīziju. Tas ir svarīgi, runājot par to, ka esam viena sabiedrība ar vienu vēsturisko atmiņu. Esmu skeptisks, vai var veidot nākotnes vīziju, iedomājoties sevi kā nāciju cietēju. Ebrejiem šajā ziņā ir diezgan bēdīga pieredze. Amerikā stāsts par holokaustu ir ebreju kopienu vienojoša ideja. Bet nevaru teikt, ka es būtu par to sajūsmā. Tādas idejas kādā brīdī var saliedēt, taču tās neveicina sabiedrības attīstību. Ar tām nevar bērnus uzaudzināt.

Ja visas domas vērstas ne tikai uz pagātni, bet vēl arī to, kā esam cietuši, tad iznāk, ka visa tautas vēsture ir tāds kā bezgalīgs strupceļš. 14. jūnijs ir diena, kas jāatceras un jāpiemin visai sabiedrībai, taču līdztekus citām dienām, kuras mums māca, kas notiek, kad valsts ir zaudēta, bet sabiedrībai trūkst izpratnes par notikumiem, lai uz tiem reaģētu.

Liveta Sprūde: – Lai gan deportācijās cieta ne tikai latvieši, bet arī citas tautas, latviešu izsūtīto vidū procentuāli bija visvairāk – 81%. Maz ir tādu latviešu ģimeņu, ko izsūtījums neskāra. Tā ka nekāds vienojošais moments ar citām tautām te īsti nesanāks. Ebrejiem pēc tam bija vēl citas traģēdijas, kas varēja aizēnot viņu iespaidus par 14. jūniju. Tomēr ciešanas ir pazīstamas visām tautām, tās ir vispārcilvēciskas. Tāpēc ir pamats cerēt uz līdzpārdzīvojumu un līdzjūtību, bet visiem likt iejusties latviešu ādā nekad nevarēs. Un nevajag arī. Bet pieminēt un zināt vajag. Atrast kopīgu valodu ar citiem būtu daudz vienkāršāk, ja deportāciju fakts tiktu atzīts par to, kas tas arī ir, – par okupācijas sastāvdaļu. Tad mēs varētu runāt tālāk par kopīgu svētku atrašanu. Vienkārši vēl joprojām ir nenokārtoti vēstures parādi politiskā līmenī.

Kur morālā higiēna

– Maijā medijos daudz rakstīja par kādu vārdā nenosauktu vīrieti, kam tiesa piemēroja nosacītu cietumsodu par interneta komentāriem, kuros viņš pauda atbalstu Latvijas iedzīvotāju deportācijām, jo latvieši esot ”fašistiski izdzimteņi”. Kur un kāpēc tādi cilvēki rodas? Ko ar viņiem darīt?

K. Z.: – Tādas personības ir sabiedrības spogulis. Līdzīgi komentāri, kas aizskar gan latviešus, gan krievus, gan ebrejus Latvijas internetā parādās regulāri. Ja pievērsīsim viņiem lielu uzmanību, tad liesim ūdeni uz viņu dzirnavām. Es pat ieteiktu šādus komentārus ignorēt. Šādus cilvēkus pat nevajadzētu krimināli sodīt, jo tiesu process tomēr prasa resursus, un par to maksā visa sabiedrība. Nezinu, kā to varētu juridiski nokārtot, bet vienkāršāk un pareizāk būtu viņus atmaskot, publiski nosaucot šo cilvēku vārdus. Jo lielākoties viņi slēpjas aiz anonimitātes maskas, uzskatot, ka internetā var sacīt pilnīgi jebko un par to nekas nedraud. Bet, ja viņa komentārus publiskos kopā ar viņu vārdu, varbūt tad cilvēks sāks domāt.

I. Ļ: – Es teiktu, ka Latvijas sabiedrībā ir problēmas ar morālo higiēnu. Mums pagaidām nav tradīcijas, ka kādam cilvēkam, kā saka, nesniedzam roku.

Protams, aizskarošu komentāru rakstītāju vārdi būtu jāpublisko. Viņus varētu saukt pie administratīvās atbildības, nevis kriminālatbildības, ja vien nebūtu kādi vainu pastiprinoši apstākļi. Tādiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka valsts un sabiedrība viņus uzmana un kontrolē, un neuzskata, ka viņu rakstītais ir pieņemams.

Bet, kā jau teicu, mums nav tradīcijas cilvēkus par citiem nepieņemama viedokļa paušanu izstumt no sabiedrības. Žurnālisti tik un tā viņus aicinās sniegt interviju, rakstīs par viņiem rakstus.

– Jo publika vēlas uzzināt…

I. Ļ: – Jā, protams. Bet tad ir cits jautājums: kāda ir mūsu sabiedrība? Normālā sabiedrībā publikai jau vajadzētu būt skaidram, ka cilvēks ir pārkāpis sarkano līniju. Neapšaubāmi, viņam ir tiesības uz tādiem uzskatiem, bet nav tiesības paust tos sabiedriski. Tas ir tāpat kā nespļaut uz grīdas.

L. S.: – Ja būtu kāds precedents, ka reāli tiek saņemts sods par tamlīdzīgiem spriedumiem mediju vidē, varbūt tad problēma atkristu. Citādi cilvēkiem radies priekšstats, ka mums ir demokrātija un varam paust visu. Bet kā izmērīt, kurā brīdī sākas naida kurināšana? Šā gada 16. marta ”antifašistu” precedents pie Brīvības pieminekļa – tā bija naida kurināšana. Un viņiem atļāva to darīt! Kamēr publiskās vietās atļaus uzvesties, ”kā gribam”, nevis saskaņā ar sabiedrības uzvedības normām, viss turpināsies.

I. Ļ.: – Kaspars sacīja, ka cilvēki, kas apšauba 14. jūniju un holokaustu ir slimi, bet es kādā brīdī sapratu, ka tā gluži nav. Var būt, ka cilvēks ir medicīniski adekvāts, taču, kā lai tā maigi pasaka, viņš ir ”diskursīvi neadekvāts”, viņam ir ”nobīde”. Tas ir pārāk viegli – tikai pateikt: nu ko jūs gribat no nenormālā? Jāsaprot, ka arī šis cilvēks ir mūsu sabiedrības sastāvdaļa.

– Pirmais, kas vēstures faktu noliegšanas gadījumā nāk prātā, ir trūkumi valsts izglītības sistēmā. Kas vēl valstij būtu jādara, lai izgaismotu patiesību par deportācijām visā to daudzpusībā?

L. S.: – Ja runājam par latviešu sabiedrību, jāsaka, ka robi izglītošanā ir. Jaunā paaudze nelabprāt lasa grāmatas. Daudz labāk darbojas filmas. Bet, manuprāt, vienīgais pienesums no vizuālās māk-slas puses šajā ziņā bijušas Dzintras Gekas dokumentālās filmas. Zinot, kādu iespaidu uz jauniešiem atstāja ”Rīgas sargi”, domāju, vajadzētu divas trīs filmas par deportācijām. Māk-slas filmām ir laba īpašība, ka tajās fakti ir kopā ar emocijām, ir runa par dzīviem cilvēkiem, ģimenēm, nevis skaitļiem. Kad auditorijā stāstu, kas notika ar maniem vecvecākiem, ar manu mammu, tad jaunieši klausās, un lai neviens nesaka, ka viņiem tas nav būtiski. Bet, ja es tikai pasaku, ka 81% no izsūtītajiem bija latvieši, tas paiet garām.

K. Z.: – Individuāls skatījums uz vēsturi patiešām darbojas. Daudzi mūsdienu jaunieši nezina, kas noticis ar viņu ģimenēm, bet, ja viņiem lūdz to noskaidrot, viņi patiešām atrod, ka dzimtā bijuši deportētie, un pat aizraujas ar to. Piekrītu, ka var iemācīt skolēniem vai studentiem tikai nosaukt skaitļus – cik tur bija latviešu, cik krievu, cik ebreju – , bet emocionāli tas neko nedos. Un mēs nedrīkstam pazaudēt vēl kādu svarīgu aspektu – kas tad bija vainīgs pie deportācijām?

Kamēr mums blakus ir valsts, kas negrib atzīt, ka deportācijas bija noziegums, ka okupācija bija noziegums, tikmēr sabiedrība, kas dzīvo šīs valsts informācijas laukā, varēs atļauties to noliegt. Lūk, tā ir milzīga problēma, kuru nevaram ignorēt.

– Vai mēs to varam ietekmēt?

K. Z.: – Ir muļķīgi uzskatīt Krievijas informācijas lauku par tik spēcīgu, ka mēs tam nevarētu neko likt pretim! Tā domāt nozīmē pacelt rokas un laisties dibenā! Vaimanājam par Krievijas ”maigo varu”, bet paši pret krievvalodīgo auditoriju nekādu ”maigo varu” nevēršam! Mēs bieži spiežam, lai visi stāsti par vēsturi būtu tikai latviski, taču tie būtu jāstāsta arī krieviski.

I. Ļ.: – Tas turklāt nav latviešu valodas neprasmes jautājums. Tas uzsvērtu, ka vēlies tieši viņiem pastāstīt kaut ko ļoti svarīgu. Nevar uzskatīt, ka šos cilvēkus nekādi nevar mainīt. Ja viņi ir adekvāti, tad sapratīs, ja teiksim: ziniet, ar mums ir notikusi tāda traģēdija, mēs vēlamies, lai jūs saprastu, cik mums tas ir svarīgi. Tas ir vienkārši, īpaši atceroties, ka arī daļai šeit dzīvojošo krievvalodīgo ģimenē ir kādi, kas cietuši no Staļina represijām. Tad veidotos kopīga izpratne. Nav jātērē spēks, lai atspēkotu Krievijā ražoto, lai cik populārs tas arī būtu. Vienkārši lēnā garā jābīda tas, ko mēs uzskatām par savu pozīciju.

K. Z.: – Galvenais ir nevis izglītošana, bet uzrunas forma un kultūra. Ja savu pamatatmiņu pārnesam kultūras telpā, tad tai ir pavisam cits svars.

1941. mulsina

– Taču padomju okupācijas gados Latvijas iedzīvotāju sastāvs ir tā mainījies, ka vēlāk atbraukušajiem cittautiešiem grūti sevi identificēt ar tautasbrāļiem, kas cieta 1940./1941. gada represijās. Piemēram, holokausts taču iznīcināja 90% Latvijas ebreju kopienas. Vai jūs, Iļja, mūsdienās pazīstat daudzus ebrejus, kam rados būtu kāds 14. jūnijā represētais?

I. Ļ.: – Protams! Mums ir represēto biedrība. Cilvēki to dienu notikumus ļoti labi atceras, un nav jādomā, ka ebrejiem holokausts aizēnojis visu pārējo. Par tiem, kas saka, ka toreiz izveda ”fašistus”… Tikpat labi var atrast latviešus, kas teiks: ”Pareizi vien ir, ka tos žīdus šāva, viņi visi taču bija komunisti!” Tie būs absolūti vienādi diskursi. Jautājums, vai mēs varam šādus cilvēkus ietekmēt un vai viņi ietekmē sabiedrības domāšanu. Tādi cilvēki ir sadzirdami, jo skaļi brēc un ir internetā. Bet mums jau atkal pietrūkst šīs morālās higiēnas, lai viņiem pateiktu: ”Draudziņ…”

L. S.: – Krieviem, kas Latvijā ieplūda 50. – 80. gados, ar tiem aptuveni 700 krieviem, kurus izveda 1941. gada 14. jūnijā, nav nekādas saistības, tādēļ viņi nekādu kopīgu sāpi nejūt.

Pašreizējai Latvijas krievu sabiedrībai par 1940./1941. gada notikumiem informācijas ir ļoti maz. Daļa no viņiem skolā neko tādu nav mācījušies; bet tiem, kas gājuši skolā pēc 1990. gada, viss bija atkarīgs no pedagoga, bet baidos, ka pārsvarā gadījumu tas nav bijis diez ko kvalitatīvi.

Tādēļ viņiem lielākoties ir tikai emocionāls viedoklis, kaut kas kaut kur padzirdēts vai ko kāds viņiem pateicis. Viņiem nav par to sava viedokļa.

1949. gada 25. marta deportācijām Staļina attaisnotāji vēl meklē kaut kādas vēstures interpretācijas un pievelk leģionārus, nacionālos partizānus, kolektivizāciju, cenšas pateikt, ka tā vajadzēja, jo viņi esot kaitējuši padomju varai. Toties 1941. gads ir daudz neērtāks, jo tur nevar atrast nekādus argumentus, kāpēc vajadzēja likvidēt Latvijas eliti, cilvēkus, kas spēja padarīt Latviju par ekonomiski attīstītu un inteliģentu valsti.

I. Ļ.: – Manā uztverē ārkārtīgi svarīgi auditorijā runāt vispirms par to, kas notika pirms deportācijām, par kontekstu. Ka konsekventi tika sperti aizvien lielāki un lielāki soļi, lai iznīcinātu neatkarīgo Latviju un tās mantojumu, ka deportācijas bija 1940./1941. gada sovjetizācijas procesa kalngals, un tas arī noteica latviešu attieksmi pret padomju varu turpmākos gadus.

– Bet arvien atrodas tādi, kas tic ”1940. gada sociālistiskajai revolūcijai” un apgalvo, ka deportācijas organizējāt “jūs paši latvieši”.

I. Ļ.: – Cilvēkus, kas ticētu ”1940. gada sociālistiskajai revolūcijai” savā mūžā neesmu redzējis.

K. Z.: – Alfrēds Rubiks!

I. Ļ.: – Labi. Runājot par ”jūs paši”, tam, kā 1940. gadā rīkojās Latvijas sabiedrība un elite, nebija nekāda tieša sakara ar to, ko darīja padomju režīms. Tās ir divas dažādas lietas. Mums nebija problēmu, kas būtu jārisina ar padomju tankiem. Tā ir negrozāma lieta, ka padomju iebrukumam nebija nekāda sakara ar Latvijas iekšējiem procesiem.

Iebrukums un deportācijas notiktu, lai kāda tobrīd būtu bijusi Latvijas valdība. Tas bija padomju režīma noziegums no sākuma līdz galam. Bet par ko būtu vērts diskutēt atsevišķi – kāpēc cilvēki uzskatīja par iespējamu simpatizēt padomju režīmam un piedalīties tā represijās.

K. Z.: – Vēlreiz uzsvēršu, ka nevajag kaunēties stāstīt šo stāstu krievu valodā. Latviešu valodā par 14. jūniju atradīsim gan atmiņas, gan dokumentu krājumus. Krievu valodā tādus diemžēl neredzam. Tagad tiek gatavots latviešu karavīru dienasgrāmatu ”(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” izdevums krieviski, lai vismaz varētu izskaidrot, kāpēc latvieši karoja abās frontes pusēs. Bet vēl ir liels jautājums – kā šo grāmatu uztvers krievvalodīgā auditorija. Krievijā liela interese par to jau ir. Otrs, ko varētu darīt, – norādīt uz līdzību ar krievu ģimenēm, kuras cieta no staļiniskajām represijām Krievijā, un analoģiskām represijām Latvijā. Vienīgi daudzās krievu ģimenēs šī Krievijas atmiņu saite, šķiet, ir pārtrūkusi. Arī to var uzskatīt par traģēdiju. Man mutvārdu vēstures ekspedīcijā reiz gadījās satikt kādu vecu sievieti – Ukrainas golodomorā izdzīvojusi un par vārpu lasīšanu kolhoza laukā uz desmit gadiem notiesāta. Bet viņa tik un tā jutās pateicīga Staļinam! Domāju, ka tas ir totālās smadzeņu skalošanas dēļ, kas notikusi. Ja šī padomju laika bagāža nav piedzīvojusi totālu desovjetizāciju, tad… Vāciešiem, lai tiktu vaļā no nacistu dogmām un pasaules uzskata, vajadzēja totālu denacifikāciju vairāku gadu garumā. Tā bija propagandas akcija, kas skaidroja vāciešiem, kāpēc nacisms bija slikts, kāpēc tas bija ļaunums.

I. Ļ.: – Tāpēc viņi šodien nacismu uztver kā noziegumu pret Vāciju.

K. Z.: – Jā, un, tā kā viņi savus grēkus ir nožēlojuši, šodien vāciešiem neviens nevar pārmest, kad tie atgādina, ka arī viņi cieta bumbu karā, padomju armijas karagājienā un pēc tam Sudetos.

Leģions būtu tāpat

– Ja Latvijai vajadzīga desovjetizācija, uz ko tai būtu jāiedarbojas?

K. Z.: – Tai būtu jāiedarbojas uz krievvalodīgo auditoriju, kurai 90. gados pēc padomju pasaules uzskata sabrukuma vietā nekas netika piedāvāts. Latvieši sev uzreiz lika vietā savu nacionālo vēstures izpratni ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Šejienes krieviem nekas tamlīdzīgs nenotika. Mūsu izpratne kādus desmit gadus bija šāda – pieņemiet mūsu vēstures izpratni, ja ne, mēs neliekamies ne zinis.

I. Ļ.: – Tā ir liela problēma, ka šodien 14. jūniju sabiedrība uztver tikai kā latviešu sēru dienu. Negribu būt arogants, bet, manuprāt, tajā ir arī kaut kas tāds – katrai tautai ir kāda ciešanu diena, tātad arī mums pienākas kāds gabals no ciešanu kūkas.

K. Z.: – Tā tas ir visās pēcpadomju valstīs, arī Austrumeiropā.

Gudri to sauc par viktimizācijas jeb upura sindromu. Katra tauta mēdz uzsvērt, ka tās ciešanas ir visunikālākās. Mēs bieži dzirdam, ka neviens nav tā cietis kā ebreji, kā krievi, kā latvieši… Bet jāsaprot, ka ciešanām nav tautības. Sapratne veidosies tad, kad sapratīsim, ka cieš cilvēks, nevis tauta.

I. Ļ.: – Ir jāskaidro, ka 14. jūnija represijas bija padomju politikas sastāvdaļa. Visiem jāapzinās, ka par tās upuri varēja kļūt jebkurš. Arī par tādu, kas tagad saka, ka toreiz izveda tikai ”fašistus”, tad varēja pateikt, ka arī viņš ir ”fašists”, un izvest. Ja tev palaimējās nekļūt par upuri todien, tu par tādu varēji kļūt rīt vai parīt. Un neviens tev neko nepaskaidrotu, un tu līdz savai nāvei lēģerī varētu prātot, ko nepareizu esi pastrādājis. Ļoti svarīgi uzsvērt, ka runa ir ne tik daudz par pašu notikumu, cik par totalitārā režīma dabu.

L. S.: – Es gribētu uzsvērt, ka tiktāl, cik tas skāris manu ģimeni un man pazīstamus cilvēkus, kas cieta 14. jūnijā, varu kategoriski teikt, ka ne par kādu upuru kūku vai upuru sindromu runāt nevar. Patiesībā tie cilvēki, kas atgriezās, viņu nesalauztais raksturs, gara spēks un vitalitāte ir apbrīnojama. Šie tagad 80 – 90 gadu vecie cilvēki ir daudz pozitīvāki par dažu labu, kas uzaudzis te Latvijā. Viņi nekultivē naidu vai upura statusu. Bet, protams, viņi nekad arī neteiks: tagad samierināmies un visu aizmirstam. 1940./1941. gads tomēr nocirta galvu latviešu nācijai. Un šī galva lielākoties Sibīrijā arī palika.

Tas bija latviešu intelektuālā potenciāla iznīcināšanas sākums, un pēc tam jau vēl nāca 1944. un 1949. gads. Tomēr vēl nozīmīgāk ir, ka, neskatoties uz intelektuālā potenciāla iznīcināšanu un vēl emigrāciju, 1991. gadā tauta atkal varēja sasparoties un panākt neatkarības atjaunošanu. Man šķiet, tas ir fenomens, ka šis spēks bija un atdzima.

Iedomājieties, cik liels bija latviešu intelektuālais potenciāls, ja pēc visa vēl 1991. gadā tas varēja būt saglabājies! Par ko mēs vēl būtu kļuvuši, ja ne 1940., 1941. un turpmākie 50 gadi!

K. Z.: – Tāds moments parādās arī pētījumos, ka pašu deportēto kolektīvā apziņa ir pilnīgi citāda nekā tā, ko šajā sakarā konstruē no ārienes – ar ciešanām un vaimanām. Tas ir pozitīvs moments, ka viņus nesalauza, ka viņi atgriezās un vēl atjaunoja valsti. Bet nelaime, ka vēsturi par to, kas ar mūsu sabiedrību un valsti notika Baigajā gadā, pirmie neuzrakstījām mēs paši. To ar konkrētu mērķi mūsu vietā uzrakstīja nacisti. Tas ir jāapzinās un ir jāmēģina atbrīvoties no visa, ko viņi pielika klāt.

– Latviešu leģions būtu izveidots bez 14. jūnija?

K. Z.: – Jā. Atrastu citus līdzekļus, ko izmantot. Palielinātu latviešu policijas bataljonu rindas, kā tas notika Lietuvā, kur leģiona nebija. Bet kāda starpība, vai krīti vācu policijas vai leģiona formā? Beļģijā, Dānijā, Nīderlandē nekādu deportāciju nebija, bet savi leģionāri tur taču bija.

L. S.: – Arī bez 14. jūnija tiem, kas stājās leģionā, pietika citu motivāciju. Pirmkārt, pats valstiskuma zaudējums. Nebija taču nekādas alternatīvas, kā citādi parādīt cīņu par tās atgūšanu, kā vien ejot pret krieviem! Motivācija bija arī Latvijas armijas virsnieku masveida represēšana, ”stūra mājas” šausmas. Naids pret okupāciju pastāvēja tāpat.

14. jūnija deportācijas to tikai pastiprināja, jo skāra vēl lielāku iedzīvotāju daļu. Valsts zaudēšana, protams, bija pats galvenais, ne velti mežabrāļu cīņas turpinājās vēl vienpadsmit gadus pēc kara.

I. Ļ.: – Ar vai bez padomju deportācijām nacisti Latvijā tik un tā rīkotos, sekojot savām vadlīnijām. Latvijas un latviešu likteņi un viņu jūtas nacistus interesēja vismazāk. Vienīgais, ja sovjetizācija noritētu ”maigāk”, ap 1941. gadu, domāju, Latvijā varēja sagaidīt nopietnāku pretošanās kustību okupācijai. Attīstītos kas līdzīgs Polijas scenārijam. Cilvēki nebūtu tā paralizēti; viņos nerastos viedoklis, ka tikai vācieši var dot pretsparu padomju režīmam. Uz sadarbību ar nacistiem daudz mazāk raudzītos kā uz iespēju, vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka Latvijas sabiedrība pirms tam nebūt nebija vācu labā noskaņota.

K. Z.: – Viens moralizējošs jautājums te tomēr jāuzdod, un no tā nevajag kautrēties: cik lielā mērā Latvijas sabiedrības slāņi, kas kara laikā saistīja Latvijas valstiskuma atdzimšanu ar Vāciju un kolaborāciju ar vāciešiem, ņēma vērā, ka pirms tam šis režīms bija iznīcinājis vairākus tūkstošus Latvijas pilsoņu – ebrejus un ne tikai viņus? 1941. gada vasarā taču daudzus nošāva, balstoties gan uz pamatotām, gan nepamatotām apsūdzībām. Par pazīšanos ar Vili Lāci varēja tikt Centrālcietumā un tur nomirt no tuberkulozes. Cik neapdomīgam jābūt, lai ar tādu režīmu pēc tam vēl saistītu savas valsts atdzimšanu?

Mans viedoklis ir, ka nacistu vienīgais ”labais” darbs bija tas, ka kara laikā viņi mums valstiskumu tā arī nedeva. Pretējā gadījumā mūsu valstiskums būtu diskreditēts.

L. S.: – Kara apstākļos bija divas puses, divas armijas. Latvieši nezināja, kā būs, ja uzvarēs vācieši. Kā būs, ja uzvarēs PSRS, viņiem bija pilnīgi skaidrs. Latvieši zināja arī, ka vācieši karā neuzvarēs, bet cerēja uz sabiedroto palīdzību, ka būs kā 1919. gadā un varēs atgūt Latvijas valsts neatkarību. Tāpēc liela daļa kara laikā apzināti izvēlējās mazāko ļaunumu.

I. Ļ: – 14. jūnijā padomju režīms Latvijā faktiski radīja augsni kolaborācijai ar vāciešiem. Pat daļa mūsdienu Krievijas publicistu tagad atzīst, ka padomju varai piemita ļoti dīvaina prasme radīt pašai sev problēmas tukšā vietā.

Saeimas deputāte Irina Cvetkova Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma” konferencē aizrunājās tiktāl, ka apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošajiem latviešu leģionāru pēctečiem.

Saeimas deputāte Irina Cvetkova uzskata, ka Latvijas demokrātijas celtnē parādījušās nacistiskas plaisas. Par to liecina, ka Latvijas pilsonības piešķiršana aizokeāna tautiešiem, gan padomju simbolikas aizliegšana, gan līvu un latviešu atzīšana par Latvijas pamatnācijām.

No „Saskaņas centra” Saeimā ievēlētā Cvetkova nesen atgriezusies no ASV galvaspilsētas Vašingtonas, kur piedalījusies starptautiskās cilvēktiesību organizācijas „Pasaule bez nacisma” konferencē. Tajā viņa pasaules sabiedrībai centusies stāstīt par nacisma ideju atdzimšanu Latvijā un aicināt Amerikas politiķus un likumdevējus izdarīt spiedienu uz mūsu valsts politiķiem, lai nepieļautu neonacisma izplatīšanos.

Intervijā portālam rubaltic.ru Cvetkova apgalvoja, ka par neonacisma atdzimšanu liecinot pat tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošajiem latviešu leģionāriem un viņu pēctečiem. Jāatgādina, ka pavasarī Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, kas pieļauj dubultpilsonību (Latvijas un savas mītnes zemes) saglabāt šajās trijās valstīs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem. Ja arī teorētiski kāds leģionārs varētu būt kara noziedznieks un nacisma ideju apsēsts, tad nav saprotams, kāpēc Latvijas pilsonības piešķiršana viņa bērniem vai mazbērniem tiek traktēta kā neonacisma atdzimšana?

Kasjauns.lv lūdza Cvetkovai argumentēt savus izteikumus. Viņa apgalvoja, ka „visiem labi zināms”, ka pēc 2. pasaules kara Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā no tiesas paglābās nacistiskie kara noziedznieki, tostarp arī leģionāri. Šīs trīs valstis viņus pasargāja un „neizdeva tiesāšanai”. Tādēļ Latvijas pilsonības piešķiršana viņiem esot nacistu atbalstīšana. To pierādot arī fakts, ka mūsu likumdevēji pavasarī pieņēma lēmumu dubultpilsonību atļaut tikai Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem. „Kāpēc ne Krievijā vai Izraēlā dzīvojošiem pilsoņiem,” sarūgtināta bija Cvetkova.

Konkrēti uz jautājumu, kā bērni un mazbērni varētu būt atbildīgi par tēvu grēkiem, ja tādi ir bijuši, deputāte gan neatbildēja. Vienīgi piebilda, ka pēc kara pāri okeānam aizbraukušie Latvijas pilsoņi vairs nevar būt lojāli Latvijas valstij un mūsu valsts pilsonību nedrīkst piešķirt „apšaubāmiem cilvēkiem”.

Jāpiebilst, ka Brazīlijā dzīvo ne tikai latviešu leģionāri un viņu pēcteči, bet arī ievērojama baptistu kopiena, kura radusies no latviešu ticīgajiem, kuri pagājušā gadsimta divdesmitajos gados devās uz Brazīliju sagaidīt „pasaules galu”. Vai Latvijas pilsonības piešķiršana šo ticīgo pēctečiem arī liecinātu par neonacisma atdzimšanu, Kasjauns.lv jautāja Cvetkovai. Atbildot uz šo jautājumu Cvetkova gan atzina, ka baptismu nu nekādā ziņā nevarētu asociēt ar nacismu. Viņa vienīgi teica, ka latviešu baptistu pēcteči Brazīlijā vairs „sevi neidentificē ar Latviju un nav virzīti uz saistību ar Latviju”. Tādēļ Latvijas pilsonības piešķiršana viņiem nebūtu loģiska.

Jāteic, ka Cvetkova vispār uzskata, ka Latvija pēc valstiskās neatkarības atgūšanas iegūšanas gājusi pa nepareizo ceļu un visu laiku centusies atdzīvināt neonacismu. Rubaltic.ru viņa saka: „Neonacisma atdzimšana Latvijā ir realitāte, kura novērojama pēdējos 20 neatkarības gados. Pat pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO daļā Latvijas sabiedrības nav izzudusi vēlme pārskatīt 2. pasaules kara vēsturi un latviešu sadarbību ar nacistisko Vāciju. Diemžēl Eiropas Savienība ignorē neonacisma atdzimšanu daudzās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā.”

Vienlaikus deputāte Cvetkova sakās neizprotam Latvijas iedzīvotāju sociālo  psiholoģiju – kā „pirms kara sākuma Latvijas iedzīvotāji ar ziediem varēja sagaidīt padomju varu un līksmot par Latvijas iekļaušanos Padomju Savienībā”, bet tagad atbalstīt neonacismu? Viņa uzsvērusi, ka Latvijas demokrātijas celtnē ir parādījušās bīstamas „nacistiskas plaisas”, par ko liecina ne tikai Latvijas pilsonības piešķiršana Austrālijas, Jaunzēlandes un Brazīlijas latviešiem, bet arī līvu un latviešu atzīšana par Latvijas valsts nācijām, padomju simbolikas aizliegšana un, protams, Leģionāru piemiņas diena – 16. marts.

Šogad aprit 72 gadi kopš traģiskajiem 1941.gada 14.jūnija notikumiem, kad vienlaikus ar civiliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika arī represijas pret Latvijas armijas karavīriem.
1941.gada 14.jūnijā Latvijas armijas Litenes un Ostroviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un deportēja uz Sibīriju vismaz 430 virsnieku. Vairāki no viņiem tika nošauti uz vietas.

Pieminot tā laika traģiskos notikumus, bruņotie spēki sadarbībā ar Gulbenes novada pašvaldību organizēs komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumus Gulbenē un Litenē, kuros piedalīsies aizsardzības ministrs Artis Pabriks, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri, zemessargi un jaunsargi.

Kopā ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem piemiņas pasākumā piedalīsies arī 30 kadetu no vairākām ASV Mičiganas pavalsts augstskolām, kur viņi apgūst ASV armijas Rezerves virsnieku kursu un, uzturoties Latvijā, piedalās militārajās mācībās „Saber Strike 13”.

Piemiņas pasākums Gulbenes dzelzceļa stacijā sāksies plkst.12, bet plkst.14 – Litenes kapu Latvijas karavīru piemiņas vietā, kur 2001.gada 14.jūnijā atklāja Ivara Feldberga un Sandra Gribanovska veidoto piemiņas ansambli “Sāpju siena”, kas veltīta nogalinātajiem un nomocītajiem Latvijas armijas virsniekiem. Savukārt plkst.15:30 Latvijas armijas Litenes nometnes vietā tiks iedegts „Atmiņu ugunskurs”.

Bruņoto spēku pārstāvji komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos piedalīsies arī citviet Latvijā. Plkst.13 Rīgā pie Brīvības pieminekļa notiks svinīgā Goda sardzes maiņa, kā arī ziedu nolikšanas ceremonija.

Jau trešo reizi Latvijas armijas nometnes vietā Litenē no 12. līdz 14.jūnijam tiks rīkota lauka nometne mūsdienu virsniekiem un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem – topošajiem virsniekiem, kā arī jaunsargiem, tādējādi turpinot bruņoto spēku tradīciju, kas veicina lielāku izpratni par Latvijas armijas karavīru traģiskajām likteņgaitām.

Nometni atklās ar vakara jundu un Latvijas valsts karoga pacelšanu. Karoga mastā tiks uzvilkts tieši tas pats karogs, kas nometnē mastā plīvoja 2011.gadā, kad traģisko notikumu 70.gadadienā iedibināja šo tradīciju. Savukārt aizsardzības akadēmijas 1.kursa kadetu dalība šajā nometnē ir iekļauta viņu apmācības programmā.

Apmeklējot Pededzes kapus, vairāk nekā 100 nometnes dalībnieku godinās tur apglabātos 14 noslepkavotos Latvijas armijas karavīrus, bet pēc tam dosies 20 kilometru pārgājienā, kurā iepazīsies ar Ostroviešu un Litenes nometnes izvietojumu. Viņiem pievienosies arī bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube.

Vēsturiskos stāstījumos tās dalībnieki uzzinās par tā laika Latvijas armijas kaujas spējām un aktivitātēm vasaras nometnēs, iespējamo armijas darbības modeli pret PSRS bruņoto spēku iebrukumu, kā arī par traģiskajiem notikumiem pirms 72 gadiem.

Savukārt pie ugunskura kadeti un jaunsargi ieklausīsies mūsdienu virsnieku stāstījumos par viņu dienesta pieredzi starptautiskajās operācijās, kā arī kopīgi dziedās karavīru dziesmas un noskatīsies dokumentālo filmu „Padomju stāsts”.

Tās pēdējā dienā – 14.jūnijā – virsnieki, kadeti un jaunsargi piedalīsies arī komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos Gulbenes dzelzceļa stacijā, Litenes kapu Latvijas karavīru piemiņas vietā un pie „Atmiņu ugunskura” Litenes nometnes vietā.

Arhīvu vietnes adrese: http://sovdoc.rusarchives.ru/#main

“Staļina arhīva” publiskošanas teātris –

 “ВСЕ военные и послевоенные шифровки Сталина закрыты”

Список номеров необоснованно засекреченных 224-х дел из личного архива Сталина (РГАСПИ Ф.558, оп. 11), составленный мной по сайту «Документы советской эпохи» см. по ссылке ниже: http://igorkurl.livejournal.com/327564.html

Как ни удивительно, установить в общем плане тематику этих закрытых дел оказалось возможным по открытым источникам, сравнивая тематический указатель в составе описи 11-й сталинского фонда в РГАСПИ с забеленными в той же описи местами.

Сделал я эту работу еще пять лет назад, и не мог тогда предположить, что наши охранители окажутся такими упертыми обскурантами в плане исторического знания, что они так и не удосужатся даже в 2013 году (!) рассекретить и открыть этот уникальный и богатый комплекс важнейших источников по советской истории, по сталинской эпохе

Оказалось, что они не открыли вообще ни одного дела за тот период с тех пор, как эти дела решили засекретить при передаче личного архива Сталина из Архива Президента РФ в РГАСПИ (тогда РЦДНХИ) в самом конце 1990-х гг.

Сталинские документы выложены в интернете

Иосиф Виссарионович Сталин в президиуме XIX съезда КПСС. Октябрь 1952 года.
Репродукция фотографии. © РИА Новости

400 тысяч страниц архивных документов Иосифа Сталина и ЦК КПСС стали доступны общественности. Это стало возможным благодаря запуску Федеральным литературным агентством сайта «Документы советской эпохи».

Сейчас в интернете доступны около 300 тысяч сканов документов в период ранней советской власти и правления Иосифа Сталина в период с 1919 по 1932 годы. Оригиналы документов хранятся в Российском государственном архиве социально-политической истории.

Также сообщается, что в дальнейшем список доступных документов будет пополняться, информирует «Москва24».

В проекте, помимо архива социально-политической истории, принимают участие Государственный архив Российской Федерации, Российский государственный архив экономики, Российский государственный архив литературы и искусства, Российский государственный архив новейшей истории, Российский государственный военный архив, Российский государственный архив Военно-Морского Флота, Российский государственный архив Дальнего Востока, Российский государственный архив кинофотодокументов, Российский государственный архив фонодокументов, Российский государственный архив научно-технической документации и самарский филиал Российского государственного архива научно-технической документации.

Lai ietilpinātu Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) krājumus jaunajā un šķietami lielajā ēkā, bibliotēka iznīcina daļu no saviem grāmatu un periodikas krājumiem.
LNB īsteno atziņu, ka «novecojušas literatūras izņemšanas darbs ir tikpat nebeidzams kā bibliotēku papildināšana ar jauniem izdevumiem».

Autortiesības uz šo formulu pieder LNB bibliotekāru priekštecei un priekšniecei – padomju laiku cenzūras iestādes Galvenā literatūras pārvalde (GLP) Latvijas kantora darbiniecei Irmai Danvaldei. Viņa izpaudusies kādā iestādes iekšējās lietošanas dokumentā, ko arhīvā atradis Aldis Upmalis. Viņš izpētījis, kā padomju okupācijas laikā Latvijā iznīcināti 3,6 līdz 12 miljoni grāmatu un avīžu eksemplāru. Padomju cenzūras teoriju un praktisko darbu viņš atklājis žurnāla Karogs 2008. gada oktobra numurā. LNB kopš Latvijas Republikas atjaunošanas tikusi vaļā no apmēram miljona glabāšanas vienību. Kopā ar citu bibliotēku veikumu, Latvijas PSR sasniegumiem grāmatu iznīcināšanā jābūt pārspētiem.

Vākšana un iznīcināšana

12 miljoni iznīcinātu kaitīgās literatūras eksemplāru uzrādīti GLP varbūt uzpūstā atskaitē, kā iestāde palīdzējusi sabiedrībai tikt galā ar «lielu krājuma daļu, kuru glabāšana un uzturēšana prasīja aizvien lielākas izmaksas, bet saturs bija morāli novecojis un nepieņemams lielākajai sabiedrības daļai». Šis citāts nebūt nav no padomju laika, bet nupat atsūtīts Neatkarīgajai no LNB. Tā autore ir LNB Informācijas resursu attīstības eksperte Aivija Everte. Indijā tas šķistu pašsaprotami, ka viņā iemiesojusies tā pati dvēsele, kas iepriekš I. Danvaldē.

Ir tomēr viena būtiska atšķirība starp izdevumu iznīcināšanu padomju laikā un tagad. Toreiz cenzoru uzdevums bija panākt, lai pa Latviju neklīstu nevēlami un nepieskatīti teksti. Tas nozīmēja, ka no katras iznīcināšanai nolemtās grāmatas vai avīzes tirāžas dažus eksemplārus tomēr vajadzēja saglabāt dažu īpašu bibliotēku īpašos, t.i., lasītāju pamatmasai nepieejamos, bet izredzētiem cilvēkiem pieejamos plauktos. Citiem vārdiem sakot, toreizējā grāmatu un preses iznīcināšana nozīmēja šo pašu izdevumu stiepšanu uz LNB priekšteci Valsts bibliotēku. Tagad notiek jau LNB plauktu tīrīšana. LNB pārcelšanās uz jaunām telpām liek šo darbu paātrināt. «Ja cilvēks pārceļas uz jaunu dzīvesvietu, viņš arī izvērtē savu mantību – atbrīvojas no tā, kas gadu gaitā uzkrāts, taču nav atradis savu pielietojumu,» norāda A. Everte.

Nost ar svešvalodām!

Kādai literatūrai, pēc tagadējo publiskās lasīšanas cenzoru uzskatiem, nav, neesot vai nebūs pielietojuma Latvijā? Kultūras ministrijas viedokli, kas visvairāk saistošs LNB, Neatkarīgajai darīja zināmu Lolita Rūsiņa. Bibliotēkas krājumu iznīcināšanu viņa aizstāja ar eifēmismu «izvērtēšana»: «Tā krājuma daļa, kuru ar noteiktu regularitāti skar izvērtēšana, ir ārzemju izdevumi vai literatūra svešvalodās. Saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem, ņemot vērā citu valstu pieredzi, nav noteikts, ka šiem izdevumiem ir jābūt mūžīgā glabāšanā.»

Atsevišķu grāmatu pazušanu no LNB krājumiem pamanīt ir grūtāk nekā preses izdevumu pazušanu. Kad vajadzīgs tikai viens avīzes numurs, to meklējot, atklājas, ka LNB jau iznīcinājusi tūkstošiem izdevuma numuru, kas krāti daudzu gadu garumā. Šādu zudību kāda LNB darbiniece jutās spiesta atklāt šo rindu autoram skaidri un gaiši. Viņas priekšniecība likusi iznīcināt lielu daļu no periodikas krājumiem, jo jaunajā ēkā periodikai būšot mazāk vietas nekā tagadējās telpās Jēkaba ielā. Kā jau bija gaidāms, LNB un Kultūras ministrija vismaz telpu samazinājumu noliedz. Pēc oficiālās versijas, vietas būšot pat vairāk. Droši vien arī tā var manipulēt ar LNB esošo un jaunuzcelto telpu ietilpības salīdzinājumiem, jo tagadējās telpās presi un vispār izdevumus mēdz glabāt praktiski sagāztus čupās, no kurām tos dažkārt var, bet dažkārt nevar izvilkt. Ja šādu čupu mēģinās izvietot pa plauktiem civilizētā veidā, tas prasīs vairāk vietas nekā tagad. Parēķinot vajadzīgās glabāšanas platības pieaugumu kaut daļai no četriem miljoniem LNB reģistrēto glabāšanas vienību, var ātri vien atklāties, ka nekāda ievērības cienīga papildu platība jaunajās telpās attiecībā pret esošajām telpām nemaz nav parādījusies.

Nenoliedz baumas par lokatoru

Tas jāpēta atsevišķi, cik lielā mērā šo rezultātu nosaka LNB jaunās ēkas būvapjoms, jo tas patiešām uzcelts mazāks, nekā kādreiz tika plānots, un cik lielā mērā pie vainas šā būvapjoma sadalījums starp dažnedažādām iestādēm un funkcijām. Kultūras ministrijas atbilde par LNB telpu aizņemšanu ir sniegta tā, lai nekādus brīnumus un pārsteigumus neizslēgtu: «Visas telpas paredzētas bibliotēkas krājumiem, pakalpojumiem, kā arī dažādām kultūras un pētniecības norisēm.» Pasaulē ir maz kā tāda, ko nevarētu nosaukt par «kultūras un pētniecības norisi». Kultūras ministrija ar šādu atbildi nebūt nenoliedz baumas par bibliotēkā iekārtojamo lokatoru – ļoti augsta līmeņa pētniecības ierīci.

Tālāk pievērsīsimies tikai nenoliedzamajam un nenoliegtajam faktam, ka LNB savus krājumus iznīcina kā nevajadzīgus.

Šo rindu autors neuzņemas pateikt, kas no iznīcinātajiem LNB krājumiem varētu būt vajadzīgs citiem, bet minēs trīs piemērus pats no savas dzīves.

Ko varēja paveikt agrāk

Pirmais piemērs – laimīgais, par ko jāpateicas tieši tam, ka LNB jaunās ēkas būvēšana nesākās un nesākās, ļaujot avīzēm lēnā gaitā trūdēt Jēkaba ielas krātuvē. Pirms gadiem desmit šo rindu autors tur iegriezās visai bieži, tulkojot no vācu valodas grāmatu, kas latviešu valodā tika izdota 2004. gadā ar nosaukumu Partijiskuma socioloģija. Tās autors Roberts Mihelss (1876–1936) bija izcēlies ar centību, savācot kuriozus no politisko partiju vēstures neapšaubāmi ir interesantus un pie taqm maz zināmus faktus. Kurš tagad Latvijā zina, kādos rituālos bija jāpiedalās Krievijas iedzīvotājiem pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā pēc varu sagrābušo boļševiku pavēlēm? Tagad to var uzzināt norādītās grāmatas latviešu izdevuma 99.–101. lpp. ne tikai tāpēc, ka tāda bija grāmatas autora griba, bet arī tāpēc, ka LNB atradās tieši tie Krievijas avīzes Izvestija 1923. gada beigu numuri, kuros aprakstītas R. Mihelsa pārstāstītās izdarības. Ja tulkojums būtu jāveido tikai no pārstāsta vācu valodā, latviešu valodā tas visai sakarīgi neizklausītos. Neko neglābj arī LNB tagadējais piedāvājums atrast ārzemju bibliotēku, no kuras pasūtīt vajadzīgo rakstu kopijas, jo tieši konkrētajā gadījumā vācu grāmatā nebija precizitātes ne rituālu aprakstos, ne atsaucēs uz avīzi. Lai to visu savestu kārtībā, bija vajadzīgs pilnais krievu avīzes komplekts.

Ko nevar paveikt tagad

Otrais piemērs – tagadējais, kad jau bija iznīcināta padomju laiku militāristu avīze Krasnaja Zvezda, kurā viņi neilgi pēc Otrā pasaules kara spriedelējuši, ka nu tik šaus un sitīs nost visus vāciešus pēc kārtas. Vāciešus izglābis neviens cits kā tautu tēvs Staļins ar stingru aizrādījumu saviem aizrautīgajiem biedriem tautības dēļ nevienu nesist un nešaut, kā arī tādus sliktus vārdus nelietot. No Latvijas ierēdņu skatpunkta, ko te atreferēja L. Rūsiņa, mums neesot nekādas daļas, kā kaut kāds gruzīns vai osetīns un ebreji (tas tieši konkrētajā gadījumā, par ko ierēdnei noteikti nav ne jausmas) krievu valodā kašķējušies, ko darīt ar vāciešiem. Jā, nevar Latvija aptvert neaptveramo, tomēr būtu derīgi izsekot tam, kā bija mainījusies Staļina domu gaita kopš 1938. gada, kad Padomju Savienības latviešu iznīcināšana tieši viņu tautības dēļ bija vispārzināma, ne gluži avīzēs, bet cilvēku iznīcināšanas iestāžu dokumentos iegrāmatota lieta. Diskusijas pamatteksts tātad Latvijā ir iznīcināts, te palikušas tikai norādes, ka diskusija notikusi. Pārāk daudz uzņemas Latvijas ierēdņi, kā garantējot, ka nākotnē nekas no šādiem motīviem neatkārtosies un tie te nevienam vairs nav jāzina.

Kā strādā citur

Trešais piemērs – ideālais un tālais, no bērnības atmiņā paturētais. Arī uz Latvijas PSR teritoriju raidošajā BBC radio krievu redakcijā strādāja Maša S., kas dienu pēc dienas nolasīja, «par ko rakstīja Krievijas un Britānijas avīzes pirms 50 gadiem». Tātad – nebija angļi izmetuši makulatūrā padomju laika avīzes pretēji tam, ko cenšas iestāstīt mūsu Kultūras ministrija, ka avīžu iznīcināšana notiekot, «ņemot vērā citu valstu pieredzi». Ja tā tiešām ir, kā L. Rūsiņa rakstīja, tad pieredzes avots Latvijai ir vai nu Zimbabves valsts, vai ciema bibliotēka Anglijā. Ne jau kurā katrā no turienes bibliotēkām ir atrodami periodikas krājumi svešvalodās. Neapšaubāmi dārgi viņi samaksāja, lai kaut dažos eksemplāros saglabātu dažādās valodās izdotas avīzes un algotu tik asprātīgus cilvēkus kā Maša (citādi viņas vārds nebūtu palicis atmiņā), kuri prata ar avīzēm strādāt tā, lai BBC klausītāji galu galā izjustu angļu dzīves priekšrocības, salīdzinot ar tās, tās un vēl kādas tautas dzīvi. Lieli bija Lielbritānijas ieguldījumi šādā propagandā, bet tie jau sen ir atgūti uz Padomju Savienības sabrukuma jeb sabrucināšanas rēķina.

Rajona bibliotēka arī ir laba

Ar konkrētajiem piemēriem vajadzētu pietikt secinājumam, ka aiz Latvijas Nacionālās bibliotēkas izkārtnes tagad tiek veidota tāda līmeņa bibliotēka, kāda padomju laikā bija katrā toreizējā rajona centrā. Grāmatas ar kaut cik pamanāmu intelektuālo potenciālu uz LNB jauno ēku pārvāktas netiks, bet iznīcinātas vai atstātas Silakroga mežā.

Gan jau bibliotēka savā jaunajā ēkā nodrošinās ērtu pieeju jaunākajiem preses izdevumiem, pavārgrāmatām un dažām pareizajām enciklopēdijām, kādas tagad ļoti vajadzīgas pamatskolēnu vecākiem, lai viņi kopā ar bērniem varētu uzrakstīt ceturtās klases pabeigšanai prasītu «projekta darbu». Tas noteikti noderēs par atspēriena punktu dažiem zinātkārākajiem jauniešiem viņu ceļā uz tādām valstīm, kas var atļauties vairākās svešvalodās izdotas literatūras glabāšanu. Par to varētu ilgi strīdēties, cik lielā mērā LNB limitē Latvijas augstskolu iespējas izsisties ne augstāk par desmittūkstošo vietu pasaules augstskolu sarakstā, bet cik lielā mērā studiju, studentu un pasniedzēju līmenis gremdē bibliotēku, kas, vadoties no lasītāju pieprasījuma, «atbrīvojas no tā, kas gadu gaitā uzkrāts, taču nav atradis savu pielietojumu». Speciālu aplūkojumu pelna tas, ko piedāvā Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes apvienotā bibliotēka.

Krietnam skaitam cilvēku neko vairāk par rajona līmeņa bibliotēku arī nevajag. Atliek iestāstīt pašiem sev, ka šāda «jaunā Latvijas Nacionālā bibliotēka ir viens no nozīmīgākajiem 21. gadsimta projektiem Latvijā, kas bibliotēkai dod iespēju kļūt par modernu pasaules līmeņa informācijas un kultūras centru», kā paziņoja L. Rūsiņa. Visticamāk, tā nav ņirgāšanās, bet liecība, ka statistiski vidējais Kultūras ministrijas ierēdnis nav bibliotēkā savu kāju spēris.

Staļina represiju laikos uz Karagandas apgabalā izveidoto nometni “Karlag” tika izsūtīti 1074 Latvijas iedzīvotāji. Prezidents aicināja atcerēties tos latviešus, kuri izgājuši moku ceļu un palika šeit. Prezidents uzvēra, ka šī piemiņa jātur svēta, jānodrošina, lai tā neizplēn, jo svarīgākais vēstures uzdevums ir nepieļaut baiso notikumu atkārtošanos.

Pēc prezidenta uzrunas Latvijas politiski represēto biedrības vadītājs Gunārs Resnais izkaisīja virs pieminekļa vietas no Daugavgrīvas atvesto zemi, lai tā kļūtu par simbolisko dūnu tiem, kas šeit atdusas.

Cilvēktiesību organizācijas „Amnesty International” pēdējā ziņojumā Latvija atainota kā salīdzinoši jauna valsts, kas neatkarību ieguvusi vien 1991. gadā. Tas paver iespēju manipulēt ar nepilsoņu tiesībām un pieprasīt nulles pilsonības variantu.

Vai vēsture ir svarīga?

Lai arī dažkārt starptautiskās cilvēktiesību organizācijas Latvijas virzienā izsaka noteiktas rekomendācijas, ir atzīts, ka cilvēktiesību situācija Latvijā ir laba, un būtu dīvaini Latvijai pārmest pamata cilvēktiesību neievērošanu. Pērn „Amnesty International” (AI) Baltijas valstis minēja kā pozitīvu piemēru cilvēktiesību ievērošanas jomā, un kopš tā laika cilvēktiesību situācija mūsu valstī tiek vienīgi uzlabota.

Tāpēc šā gada AI ziņojums par Latviju nepatīkami pārsteidz. AI paudusi viedokli par Latviju, kas, pirmkārt, balstās uz neprecīziem datiem, otrkārt, rada iespaidu, ka Latvijā – kādā salīdzinoši jaunā valstī – it kā tiktu diskriminēta liela iedzīvotāju daļa. Latvijā pēc PMLP datiem pērn bija 280 584 nepilsoņi, nevis „vairāk nekā 300 000″, kā kļūdaini norādīts AI ziņojumā.

Vienlaikus tajā netiek pateikts, kādā veidā nepilsoņi Latvijā radušies, ka tās ir padomju okupācijas sekas. Tieši pretēji – AI pēdējā ziņojumā vārdi virknēti tā, lai izskanētu, ka Latvija par neatkarīgu valsti kļuvusi it kā 1991.gadā…

Neatzīstot 1918. gada 18. novembra Latviju un Latvijas valsts nepārtrauktības principu, tiek noliegta arī Latvijas valsts okupācija.

Un tad jau lielo nepilsoņu skaitu Latvijā vieglāk pasniegt kā situāciju, par ko atbildīga mūsu valsts, nevis PSRS kā okupētājvalsts. Vai tikai nejaušība, ka šajā gadījumā tas sakrīt ar Krievijas varas aprindu daudzinātajām tēzēm un viedokli par Latvijas vēsturi un valstiskumu? Ne velti šo ziņojumu daudzina un par to priecājas t. s. Nepilsoņu kongress.

Tas raisa pārdomas par to, cik profesionāli šie ziņojumi tiek veidoti, vai pašiem ziņotājiem ir skaidrs, par ko un ko viņi ziņo, vai viņiem vispār ir zināma attiecīgo valstu vēsture un vai nenotiek tīšas vai netīšas manipulācijas ar faktiem. Un – kam tas izdevīgi? Tāpēc Ārlietu ministriju esmu aicinājusi skaidrot organizācijai Latvijas valsts vēstures faktus un cilvēktiesību situāciju Latvijā. Ministrija paudusi apņēmību tā rīkoties. Arī pati to centīšos darīt. Tīša vai netīša, bet Latvijas vēstures faktu viltošana, tādējādi nomelnojot mūsu valsti, ir nepieļaujama.

Diskriminācija – pret latviešiem

Otrkārt, ziņojumā nav pieminēts, ka Latvijas Pilsonības likums ir viens no liberālākajiem un nepilsoņiem ir iespēja iegūt Latvijas valsts pilsonību naturalizācijas kārtībā, ja vien viņi to vēlas un grib iemācīties latviešu valodu pamata saziņas līmenī.

Treškārt, ziņojumā par Igauniju izskanējis, ka pilsonības trūkums it kā veicinot nepilsoņu „nabadzību un izolētību”. Tajā pašā laikā nav saprotami, kādā veidā nepilsonis, kurš būtu ieguvis pilsonību bez valsts valodas zināšanām, spētu aktīvāk iekļauties sabiedrībā un darba tirgū. Jāuzsver, ka starptautiskās tiesības un rekomendācijas nemaz nepieļauj masveida automātisku pilsonības piešķiršanu.

Uzskatu, ka mums vēlreiz visiem ziņotājiem jāatgādina: valodas un pilsonības jautājumi ir katras valsts iekšēja lieta un, lūdzu, tajos nejaukties!

Tajā pašā laikā ziņojumā noklusēts kliedzošs fakts: Latvija ir kļuvusi par valsti, kurā uz valsts valodas pamata tiek diskriminēta valstsnācija – latvieši. Stikla siena, kas liedz latviešu jauniešiem iekļauties darba tirgū, tāpēc ka darba devēji nepamatoti pieprasa krievu valodas zināšanas (amatos, kuros tas nav nepieciešams), īpaši jūtama lielākajās Latvijas pilsētās, kurās ir krieviska vide. Ne tikai starptautiskajiem ziņotājiem, bet pašiem latviešiem vēl jāiemācās pazīt, ka tā ir viņu diskriminācija, par ko jāziņo Tiesībsarga birojam.

Var uzteikt cilvēktiesību aizstāvības organizāciju darbu, jo sevišķi tādās valstīs, kurās ir autoritārs režīms, un, iespējams, tāpēc AI ziņojums par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā veidots daudz rūpīgāk, cilvēktiesību pārkāpumus atklājot pēc būtības.

Tomēr AI šāgada ziņojumu par Latviju vērtēju kā tendenciozu, – noklusējumi un manipulācijas ar faktiem rada izkropļotu ainu.

Un ne velti SAB pārskatā par 2012. gadu brīdina: pret Latviju īstenota kampaņa, mūsu valsti vainojot cilvēktiesību neievērošanā. Jāsecina, ka šādus un līdzīgus ziņojumus starptautiskajā politikā mēģinās izmantot kā spiediena instrumentu pret Latviju. Tāpēc uz šādiem ziņojumiem valsts varai ir nekavējoties jāreaģē, Latvijas politiķiem jāstiprina mugurkauls un vēlētājiem – rūpīgi jāapsver, par ko vēlēt.

Autore ir 11. Saeimas deputāte no Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-”TB/LNNK, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja

Остановить «Дядюшку Джо»

Как британцы едва не развязали тайную войну с СССР

Британская карикатура 1947 года

Национальный архив Великобритании рассекретил очередную порцию закрытых документов, касающихся деятельности разведки. Как следует из одного досье, после Второй мировой войны Лондон, напуганный усилением влияния СССР, всерьез задумался над тем, чтобы начать против Москвы тайную войну. Впрочем, этим замыслам не суждено было сбыться: против выступил министр иностранных дел.

Обычно гриф секретности с документов, хранящихся в Национальном архиве, снимают по истечении 30-летнего срока. Происходит это, как правило, в самом конце года. На этот же раз все сложилось иначе. Бумаги, рассекреченные на прошлой неделе, хранились в отдельном правительственном сейфе, о существовании которого долгое время знали считанные единицы. В 2001 году его случайно обнаружил член Палаты лордов Ричард Уилсон, в прошлом занимавший целый ряд ответственных административных должностей в правительстве.

По словам Уилсона, когда он ознакомился с содержанием архива, у него «глаза полезли на лоб». «На протяжении многих лет люди просто складывали туда документы, с которыми не знали что делать, — поделился он в интервью с The Times. — Там было полно ценнейшей информации, отношение к которой у каждого следующего правительственного администратора было одним и тем же: „Все это слишком сложно и деликатно. Запереть“».

Тогда же, в 2001 году, Уилсон инициировал процесс по каталогизации и рассекречиванию вновь обнаруженных бумаг. Процесс занял больше десяти лет, причем пока что публике представлена только часть найденных документов. В основном бумаги касаются периода с 1939 по 1951 год. При этом, несмотря на то что с тех пор прошло больше полувека, некоторые сведения по-прежнему остались засекреченными ввиду их крайней деликатности.

В одном из досье, обнаруженных в архиве и преданных огласке, хранилась серия официальных документов (.pdf) 1947-1948 годов, в которых зафиксированы переговоры о подготовке плана тайной войны против Советского Союза. Как следует из материалов, по состоянию на декабрь 1947 года вопрос уже активно прорабатывался, однако кто именно был инициатором обсуждения плана, неясно. Впрочем, почти не вызывает сомнений тот факт, что сторонниками силовой части плана выступали военные и Служба секретной разведки, больше известная как MI6, или SIS.

Детальное обсуждение плана действий против Советского Союза фактически началось с двух писем, отправленных в декабре 1947 года Комитетом начальников штабов постоянному заместителю министра иностранных дел (по сути, главе администрации МИДа) Орму Сардженту (Orme G. Sargent). Из посланий следует, что к тому моменту военные, уже не на шутку обеспокоенные планами политической экспансии СССР, были готовы пойти на достаточно рискованные меры.

В частности, в одном из писем из Комитета начальников штабов содержатся такие строки: «Фундаментальные принципы, на основании которых действуют советские лидеры, заключаются в их убежденности в том, что в долгосрочной перспективе им предстоит ускорить уничтожение капитализма во всех частях света и заменить его собственной формой коммунизма… Советские лидеры также пребывают в уверенности, что капиталистический мир знает об их притязаниях и со временем, пытаясь предотвратить свое падение, скорее всего, прибегнет к силе».

Обосновывая необходимость развернуть против Москвы «политическую войну» (political warfare), военные нарисовали довольно мрачную картину: «Чем дальше распространяется влияние коммунизма и чем глубже он укореняется, тем сложнее будет, во-первых, избежать в будущем войны с Советами и, во-вторых, одержать в ней победу».

Получив от военачальников официальный запрос на разработку детального плана против СССР, Сарджент поручил его составление руководителю MI6 Стюарту Мензису (Stewart Menzies), который в большей части переписки фигурировал под литерой «C». При этом замминистра подчеркнул, что британское правительство уже изучает возможность создания специального органа, который занялся бы так называемой «открытой» пропагандой против советских стран, то есть публикацией антисоветских материалов, носящих официальный характер.

План действий был разработан в кратчайшие сроки: Сарджент получил его в готовом виде уже 20 января 1948 года. Согласно замыслу руководителя разведки, львиную долю действий против СССР и стран восточного блока должна была составлять «открытая» пропаганда, в то время как нелегальные методы должны использоваться только в качестве вспомогательного инструмента. Под нелегальными методами Мензис понимал «черную» пропаганду, то есть распространение ложной и запрещенной информации, порочащей противника, а также проведение различного рода спецопераций.

Несмотря на то что секретной части плана глава MI6 уготовил лишь второстепенную роль, более эффективной он счел именно ее. В частности, про «черную» пропаганду Мензис писал: «С ее помощью можно повлиять на людей, недоступных для открытой атаки. Применяя ее для обличения и дискредитации действий советских или коммунистических властей, можно пользоваться методами и материалами, категорически запрещенными для официальной пропаганды».

Оставив вопрос о легальной работе практически незатронутым, основное внимание директор разведки уделил секретным методам и составил обширные списки из конкретных предложений. Первый из них касался скрытой пропаганды. Помимо абстрактных антикоммунистических материалов он предлагал распространять фотографии и статьи, свидетельствующие о военных преступлениях советского режима, а также материалы, в том числе поддельные, компрометирующие коммунистических лидеров.

Кроме того, глава MI6 предложил организовать распространение в странах восточного блока запрещенной литературы. Он даже привел конкретные примеры — книги бежавших в США Виктора Кравченко и Вальтера Кривицкого «Я выбрал свободу» и «Я был агентом Сталина», а также отчет о разоблачении в 1945 году советской шпионской сети в Канаде, которую сдал советский же разведчик Игорь Гузенко. Помимо этого исполнителям плана надлежало распускать слухи, которые могли бы увеличить число дезертиров и перебежчиков на сторону Запада.

В план были включены пункты, описывающие действия, направленные и против отдельных людей в советском руководстве. Это и раскрытие совершавшихся ими сделок на черном рынке, и компрометировавшие их телефонные звонки. При этом в плане упоминались и такие действия, которые в понятие «пропаганда» вряд ли укладывались. Например, официальным лицам в странах восточного блока, которые отказывались от сотрудничества, предлагалось угрожать расправой.

Впечатляющей была география «черной» пропаганды. Помимо советской России и ее стран-сателлитов план предусматривал действия на Ближнем Востоке, где порочащие СССР сведения предполагалось распространять во время проповедей в мечетях и христианских храмах, а также в Восточной и Юго-Восточной Азии — Китае, Маньчжурии, Корее, Сиаме (Таиланде), Индонезии и Бирме (Мьянме).

Еще более агрессивной была вторая часть плана, где перечислялись возможные спецоперации. Некоторые из них фактически дублировали пункты, изложенные в первой части, посвященной пропаганде. Речь идет о дискредитации официальных лиц с помощью поддельных улик и нежелательных телефонных звонков, что должно было привести к их увольнению. К мелким операциям относилось создание специальных групп саботажников, в задачи которых входили бы срыв партийных съездов, уничтожение документов НКВД, организация забастовок, провокация халатности и краж на производстве. Тем же агентам предлагалось поручать организацию инцидентов, которые выставляли бы официальных лиц в неприглядном и глупом виде.

Более серьезные операции включали в себя нарушение работы транспорта, в том числе железнодорожного, саботаж работы стратегически важных объектов, в особенности связанных с атомными и бактериологическими разработками. Предполагалось, что агенты могли бы срывать импортные и экспортные сделки, в том числе оружейные поставки в страны восточного блока. Наконец, в перечне упоминались похищения официальных лиц, обставленные таким образом, чтобы они выглядели как побег за границу, и даже «ликвидация отдельных людей».

План, предложенный руководителем MI6, вызвал лихорадочную активность в МИДе. С самого начала Сарджент и его помощники выразили сомнения относительно того, насколько предложенный план удачен. Так, по мнению одного из подчиненных замминистра, «черная» пропаганда чревата скачком террора в советских странах. Да и вообще, счел он, ее результаты могут быть непредсказуемыми. Что же касается спецопераций, то их дипломат даже не стал оценивать, указав, что любые диверсионные действия на территории СССР и зависимых от него стран были запрещены специальной правительственной директивой.

Сам Сарджент впоследствии подчеркнул, что в условиях мирного времени многие перечисленные в перечне предложения абсолютно неприемлемы. Кроме того, замминистра напомнил, что правительство только что создало специальный орган для проведения легальной пропаганды — департамент информации, позже преобразованный в департамент информационных исследований (IRS). По словам Сарджента, прежде чем заниматься скрытой пропагандой, властям сперва предстояло понять, какие результаты даст легальная деятельность.

Позже, впрочем, позиция замминистра и его команды несколько смягчилась: на встрече с руководителем MI6 Сарджент признал, что Великобритании все же не помешало бы переманить кого-нибудь из высокопоставленных представителей советской военной администрации в оккупированных Германии и Австрии. В конечном итоге план «черной» пропаганды был одобрен на самом высоком уровне, но в крайне усеченном виде. В частности, нелегальные действия разрешались только на территории Германии и Австрии, а также на Ближнем Востоке. Исполнение плана было передано IRS. Тем не менее в 1948 году британские власти приняли решение притормозить программу — по крайней мере в Европе. Была ли она в итоге принята к исполнению, в документах не раскрывается.

Что же касается нелегальных операций, то их проведение запретил лично министр иностранных дел Великобритании Эрнест Бевин (Ernest Bevin). Сарджент к тому моменту уже успел частично пересмотреть свою точку зрения в отношении этой части плана. Если раньше он выступал категорически против каких-либо подрывных действий в отношении СССР и стран советского блока, то теперь он допускал, что мелкий саботаж может принести положительные результаты. При этом его не смущало то, что некоторые предложенные MI6 меры (какие именно, он не уточнил) больше похожи на «ребячество».

Однако несмотря на оговорку Сарджента о крайне осторожном применении предложенных мер, чтобы случайно не перегнуть палку, Бевин поставил под предложением отрицательную резолюцию. В частности, он написал: «Мы выпускаем на свободу силы, которыми будет сложно управлять… Я считаю, что это не самый удачный вариант в условиях войны».

После этой резолюции больше вопрос о проведении спецопераций в британском правительстве не поднимался. Более того, придя к выводу об их пагубности, в Лондоне сочли нужным отговорить от подобных шагов и коллег в Вашингтоне. В 1948 году британцам стало известно, что ЦРУ собирается использовать группы эмигрантов из советских стран для проведения неких операций. Опасаясь, что американцы «наломают дров», Лондон организовал с ними неофициальные переговоры, которые, впрочем, ни к чему не привели.

Тем не менее США от своих планов отказались — об этом в беседе с The Times рассказал бывший секретарь Лейбористской партии по международным делам Денис Хили (Denis Healey), по инициативе которого с американцами были начаты переговоры. Произошло ли это из-за вмешательства Лондона или по каким-то другим причинам, точно неизвестно. Единственное, что Хили мог сказать с определенностью, так это то, что отмену американских планов в Великобритании восприняли с большим облегчением — по данным британцев, ЦРУ готовило чуть ли не вторжение в Восточную Европу.