Kristaps Skutelis (krizdabz) par tehnoloģijām un dzīvi

Pēdējās Radio 101 atskaņotās dziesmas

krizdabz — Wed, 01 Sep 2010 09:34:07 +0000

Lai arī Radio 101 darbojas vien dažus mēnešus, tas jau ir paspējis iemantot zināmu popularitāti un konkrētās aprindās (lasi, Twitterī) par šo radio runā katru dienu. Kā jau saprotams, jauns medijs un neiztiek bez tehniskas dabas trūkumiem. Kaut vai tas, ka ilgu laiku nebija iespējas automātiski apskatīt šobrīd skanošās dziesmas nosaukumu un izpildītāju. Kaut kad nesen šī iespēja beidzot tika norealizēta, taču klausītājiem ar to nepietiek un visi grib topus, sarakstus un ko tik vēl ne. Te nāk talkā klausītāji - entuziasti un izveido servisus, kas atvieglo dzīvi citiem līdzcilvēkiem.

Kā pirmo vēlos pieminēt Pētera Caunes veidoto dodo.monkeyseemonkeydo.lv, kas faktiski ir pēdējo Radio 101 atskaņoto kompozīciju saraksts papildināts ar artwork un dziesmu atskaņošanas laikiem. Vēlos pieminēt arī Pētera iepriekš veidoto radio SWH spēlēto dziesmu spēlēšanas servisu cu.serveris.lv/swh.

Daudz nopietnāk šai pēdējo atskaņoto dziesmu lietai ir pieķēries Latvijas blogosfēras vectētiņš un vienkārši lāga zēns Kaspars Foigts, jeb laacz. Viņš ar savu dev.laacz.lv/icy projektu mēģina ne vien attēlot pēdējās Radio 101 atskaņotās dziesmas, bet arī parāda kāda raidījuma ietvaros tās skanējušas, piedāvā iespēju vienkārši uzmeklēt šos skaņdarbus Google un YouTube un Last.fm servisos. Un tam visam pa virsu vēl ir tops, kas parāda kādi ir radio biežāk spēlētie izpildītāji un viņu darbi, kā arī uzskatāmi attēlo radio personību muzikālo gaumi.

Uzsvars šajā rakstā ir nevis uz Radio 101, bet gan cilvēkiem, kas entuziasma vadīti spēj radīt citiem cilvēkiem noderīgus risinājumus. Un tas ir trakoti lieliski, ka uzņēmums vai tā produkti ir tik feini, ka fani paši par pliku velti iesaistās to popularizēšanā un veido lietas, kas bagātina tos.

P.S. Nē, es neklausos Radio 101, jo gluži vienkārši man nepatīk tur (pārsvarā) skanošā mūzika. Gaumes dažādas un tātad nav pa ceļam. Tomēr ar lielu interesi lūkojos uz jaunā radio attīstību un vēlu lielas izdošanās!

Iesaku palasīt:

Switch: How to Change Things When Change Is Hard

krizdabz — Thu, 26 Aug 2010 10:59:33 +0000

Pirms vairākiem mēnešiem nolēmu iemēģināt Bookdepository.co.uk grāmatu veikalu un pasūtīju vairākas grāmatas. Ar veikala sniegto servisu paliku apmierināts un lēnā garā lasu pasūtītās grāmatas. Šoreiz vēlos pastāstīt par vienu no tām: brāļu Chip un Dan Heath sarakstīto Switch (How to Change Things When Change Is Hard).

Šī ir viena no t.s. populārās psiholoģijas grāmatiņām, kas ir izveidota tik pievilcīga, lai būtu saprotama pēc iespējas vairāk cilvēkiem un tādējādi nodrošinātu sev bestsellera statusu. Un tiešām ne velti, jo man šī grāmata ļoti patika.

Grāmatā autori stāsta par izmaiņām un kā tās panākt. Tās var būt izmaiņas savā dzīvē (nomest svaru, būt labākiem vecākiem), tās var būt izmaiņas darbavietā (samazināt traumatismu darbavietā, optimizēt citus darbus) un tās var būt globālākas izmaiņas (samazināt sekstūristu skaitu, mazināt smēķētāju skaitu vai izglābt no izmiršanas kādu dzīvnieku sugu). Ir tik daudz lietu, ko mēs varētu un gribētu paveikt, taču tikpat labi saprotam, ka pieķerties un izdarīt bieži vien ir tik smagi. Daudzi teiktu, ka izmaiņas nenotiek tik bieži kā gribētos, jo cilvēki ir slinki. Jā, iespējams, bieži vien tā ir, taču vai nav tā, ka biežāk izplatīta ir iespēju un rīku pārpilnība, kuras priekšā labu gribošais cilvēks apjūk un vairs nezina uz kuru pusi doties un ko darīt? Lai notiktu izmaiņa ir jābūt labam iemeslam, motivācijai un atbilstošai apkārtējai videi.

Grāmatā aprakstīts, ka cilvēkam ir divu veidu daba: racionālā (”jātnieks”) un emocionālā (”zilonis”) un abas šīs dabas ir mūžīgā konfliktā viena ar otru - traucē viena otrai. Piemēram, mēs gribam iegūt sportisku augumu un sākam pat plānot cik, kur un kā skriesim (”jātnieks” racionāli izplāno, kas jādara, lai mēs sasniegtu mērķi), taču otra mūsu daba ir slinka (”zilonis”). Ir taču daudz patīkamāk pēc garas darba dienas vienkārši pavāļāties televizora priekšā nevis apgrūtināt sevi ar skriešanu. Un ārā arī laiks ir tāds uz lietu, samirksim vēl. Ļoti pazīstama situācija, vai ne? Grāmata parāda konkrētas darbības, kā rīkoties, lai līdz mērķim mēs tomēr nonāktu:

1) Vadi “jātnieku”:

Meklē pozitīvus piemērus: skaties ne tik ļoti uz savām un citu neveiksmēm, bet tieši uz pozitīvajiem iznākumiem un domā kā tos vari atkārtot;
Izplāno galvenos gājienus: uz brīdi pārstāj domāt par kopējo bildi, bet izplāno konkrētus gājienus, kas ļaus sajust virzību uz mērķi. Īsti nedarbosies teksts “Esi veselīgs!”, bet daudz vienkāršāk ir pateikt un realizēt: “Turpmāk pērc 1% pienu”;
Nospraud konkrētu mērķi: tas ir saprotams jau pats par sevi, ir svarīgi saprast pašam un apkārtējiem kāds ir mērķis uz ko tiecamies.

2) Motivē “ziloni”:

Radi/atrodi sajūtu: nepietiek ar apziņu, ka kaut kas nav labi. Lai radītu izmaiņu vajag spēcīgi sajust (likt sajust apkārtējiem) kas notiks (vai nenotiks) pēc izmaiņas;
Samazini izmaiņu: lielus darbus dali mazākos. “Sakop dzīvokli” nedarbosies tik labi kā “Turpmākās piecas minūtes velti istabas sakopšanai”;
Audzini savus cilvēkus: tas vairāk attiecas uz izmaiņu gadījumiem uzņēmumos. Ir jāaudzina cilvēki un jāliek viņiem saprast, ka viss ir izdarāms ar darbu un “talants” ir nevis 100% izdošanās garants, bet gan tikai palīgs darbam.

3) Veido ceļu uz mērķi:

Uzlabo apkārtējo vidi: iespēju robežās maini savu apkārtējo vidi, lai tā netraucē un tieši otrādi - palīdz sasniegt nosprausto mērķi. Piemēram, tu raksti kādu rakstu darbu datorā un regulāri traucē Skype vai ienākošo e-pastu paziņojumi. Izslēdz abas programmas. Tieši to es izdarīju rakstot šo ierakstu!
Izveido paradumus: strādājot pie mērķa sasniegšanas, izveido paradumus, kas konkrētus uzdevumus ļauj darīt automātiski - neaizdomājoties par tiem. Piemērs, veido To Do listes;
Maini cilvēkus: ja vēlies sasniegt lielāku mērķi, dari tā, lai apkārtējie cilvēki piedalās. Noliec viesnīcas istabiņās paziņojumu, ka vairums viesu dvieļus izmanto atkārototi un lielāka iespējamība, ka vairāk cilvēki to arī darīs.

Grāmata apskata visus šos lielos posmus un to apakšpunktus. Katrs ir papildināts ar reālas dzīves piemēriem, kas ļauj labāk izprast stāstīto un raisa domas par to kā uzzinātu sasaistīt ar paša dzīvi. Man ļoti patika grāmata un es lasot nemitīgi domāju kā varu uz savu dzīvi attiecināt daudzos pieminētos piemērus. Un izdomāju arī. Piemēram, mans dīdžeja hobijs bieži vien apstājas un buksē uz vietas, jo man ir slinkums meklēt jaunu mūziku un mēģināt to miksēt kopā un plānot kā to izdarīt labāk. Kā jau grāmatā minēts, “jātnieks” saprot, ko vēlas panākt, bet “zilonis” ir slinks un lēnīgs - traucē tiekties uz mērķi. Tieši tāpēc esmu ļoti iesaistījies dubstep.lv veidošanā un radio raidījuma vadīšanā. Tas burtiski piespiedu kārtā mani motivē regulāri meklēt labu mūziku un nemitīgi slīpēt miksēšanas iemaņas. Rezultātā man kastē vienmēr svaigas plates un lēnā garā aug izpratne par miksēšanas procesu. Brīžiem nav viegli, bet vismaz es jūtu progresu, jo nekad nav brīža, kad man nebūtu kaut kas jādara un būtu pavisam brīvs.

Es iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, kam ir problēmas ar saņemšanos darīt darbus. Tajā aprakstītais palīdzēs izprast savas problēmas, pārtulkot mērķus tā, lai tos sajustu, gūtu motivāciju un atvieglot ceļu uz tiem. Bet atkārtošos, ka ar pliku izlasīšanu nebūs līdzēts. Vajag atvērtām acīm un prātu lūkoties uz savas dzīves problēmām un raudzīties kā uzzinātais var palīdzēt tikt ar tām galā. Tikai tad var panākt veiksmīgu iznākumu. Lai jums veicas!

Zemāk teikumi, kas grāmatā man pievērsa pastiprinātu uzmanību:

People eat more when you give them a bigger container;
If you want people to change, you must provide crystal-clear direction;
Bright-spot philosophy: What is working and how can we do more of it;
Even successes can look like problems;
Bad is stronger than good;
Make most out of your strengths rather than obsess about your weaknesses;
Choice no longer liberaties, it debilitates;
Clarity dissolves resistance;
Starting an unpleasant task is always worse than continuing it;
What looks like a people problem is often a situation problem;
What looks like resistance is often a lack of clarity;
You need to script the critical moves;
Behaviour is contagious;
A long journey starts with a single step, but a single step doesn’t guarantee the long journey;
Change is not an event, it is a process;
Small changes can snowball to big changes.

Līdzīgi ieraksti nav atrasti.

Par picām

krizdabz — Wed, 25 Aug 2010 09:00:42 +0000

Vakar tika pamanīta un tviteros aprunāta LuLu picas akcija un tā raisīja diskusijas par picām kopumā. Dažu minūšu laikā izkristalizējās fakts, ka daudziem cilvēkiem patīk kādas konkrētas picērijas produkcija. Un tā nav ne Lulu, ne Čili, ne kāda cita no plašāk pazīstamajām.

Jau iepriekš biju gana labas atsauksmes dzirdējis par Makss un Morics ceptajām picām un vakar man radās iespēja nobaudīt viņu picu. Izvēlējos picu ar koda nosaukumu “Gurinēts Marķīts” un saņēmu to norādītajā laikā. Izvēle apzināta un satur visas augošam organismam nepieciešamās uzturvielas :) Paldies!

Interesanta man šķita uz picas pakas vieta, kur ierakstāms picas cepēja vārds. Tiesa šoreiz tur nekas nebija ierakstīts. Bet žēl, jo es uzskatu, ka mazi uzņēmumi var būt pārāki tieši šādos (it kā) sīkumos. Pica man šķita laba. Tomēr laikam ne manā gaumē. Lai nesanāk tā, ka savas nezināšanas dēļ nokļūdos, speciāli pacienāju ar picu vairākus savus draugus un viņi atzina šo picu par ļoti garšīgu. Tātad var uzskatīt, ka Makss un Morics prot cept labas picas un es neko nejēdzu no tām :)

Ņemot, ka picērija atrodas tepat netālu no manas dzīvesvietas, publiski apsolos tuvākā pārskatāmā nākotnē aizbraukt uz turieni pats, apskatīt kā iestāde izskatās dzīvē un nopirkt citu picu, mēģināt uztrāpīt uz tādas, kas man garšos.

Tagad par to ne-manā-gaumē daļu. Es nemīlu gatavot ēst un neēstu pats, ja būtu tāda iespēja. Man vienkārši ir žēl tērēt savas dzīves laiku uz ēdiena gatavošanu (sev vienam) un tāpēc pārsvarā ēdu ārpus mājas un bieži vien visāda veida fast food drazas. Un bieži vien ēdu picas, jo tas ir ērti. Es nekādā ziņā nevaru sevi nosaukt par picu pazinēju, taču saprotu, ka pastāv vairākas picas “skolas” un katrā reģionā tās cep savādākas. Tad nu man ir vēlme izprast kā tieši sauc tās picas kas man garšo, lai turpmāk zinātu ko meklēt. Man ļoti patīk, kad pica ir biezāka (bet ne pārlieku bieza) un bagātīgi nosmērēta ar tomātu mērci (tā lai sarkana, sarkana). Maliņas, lūdzu, kraukšķīgas un lai var just ceptas pārtikas garšu. Salami ir obligāta prasība un kurš katrs salami arī neder. Man ļoti negaršo tas blāvā paskata salami, kam nav īsti nekādas garšas, toties ļoti, ļoti patīk spēcīgi kūpinātais tumši sarkanais salami. Siers man principā ne īsti patīk, tāpēc bieži vien var nošaut greizi saliekot uz picas kaut kādu nesaprotamu sieru. Klāt piparus un mērces. Jo asākas, jo labāk. Jūras veltēm - nē! Olīvām - nē! Man ir sajūta, ka aprakstītajai picai vistuvāk ir Ņujorkas picas tips. Kā tur īsti ir?

Visā šajā sakarā es atcerējos kur ēdu visgaršīgāko picu savā mūžā. Tas bija pirms daudziem gadiem, kad kaut kādā sakarā tiku ceļojumā uz Nīderlandi. Izstaigājis Amsterdamu, pakaifojis viņu gabber ierakstu veikalos un paskatījies uz lielām, mellām prostitūtām, nejauši iebridu kaut kādā mazā un pēc skata nepievilcīgā ūķī, ko tikai attāli varētu nosaukt par picēriju. Ēst gribējās zvērīgi un nopirku picas šķēli, kas uz mūžiem izmainīja manus uzskatus par picām. Tā bija ar TIK izteiksmīgu garšu, ko neesmu spējis gūt nekur citur līdz pat šai dienai. Salami bija episki. Mīkla bija episka. Pica bija EPISKA. Kā latvietis-vidējais-skeptiskais pieņemu, ka neko tik labu vairs nesanāks apēst..

Līdzīgi ieraksti nav atrasti.

APSKATS: Samsung Galaxy S - karalis Adibos treniņtērpā

krizdabz — Tue, 17 Aug 2010 07:00:25 +0000

Par Samsung Galaxy S Android tālruni es uzzināju kaut kad vasaras sākumā, neilgi pēc tā oficiālās tirdzniecības uzsākšanas Singapūrā. Toreiz ar interesi lasīju apskatus un brīnījos kā telefonā var sabāzt tik daudz tehnoloģisku labumu. Taču šeit Latvijā toreiz plašāk pieejami bija HTC Android tālruņi un tādējādi par Samsung veikumu piemirsu. Piemirsu līdz brīdim, kad pats to dabūju uz testiem. Aptuveni nedēļu paspēlējos ar ierīci un secinājums ir šāds - Samsung Galaxy S ir šobrīd viens no labākajiem Android tālruņiem, kas vien nopērkams. Ja tam nebūtu dažu trūkumu (subjektīvs vērtējums), es to droši sauktu par šobrīd labāko Android tālruni. Par Samsung Galaxy S tehnoloģisko izcilību un austrumniecisko “piegaršu” tad arī būs šis apskats.

Samsung Galaxy S

Samsung Galaxy S: Epic 4G, Vibrant, Fascinate, Captivate

Šo telefonu Samsung oficiāli tirgot uzsāka Singapūrā šī gada 4. jūnijā un nepilnas 10 dienas vēlāk ražotājs ziņoja par miljons pārdotām ierīcēm. Jūnija beigās Galaxy S aizceļoja uz Eiropu un Samsung šo telefonu kopumā plāno tirgot vairāk nekā 100 valstīs. Galaxy S ir viens no tiem produktiem, kas dažādiem tirgiem (operatoriem) ir sagatavots dažādās modifikācijās: Epic 4G, Vibrant, Fascinate un Captivate. Piemēram, Samsung Captivate ir paredzēts Amerikas tirgum un konkrēti AT&T klientiem (ierīcei nav priekšējās kameras). Operatoram Sprint, savukārt, paredzēts modelis Epic 4G, kam ir ne vien 4G tīklu atbalsts, bet arī fiziskā klaviatūra un kameras zibspuldze. Verizon klientiem paredzēts Samsung Fascinate, kam nav priekšējās kameras, taču ir zibspuldze, kuras nav internacionālajam (apskatītajam) modelim. Es saprotu, ka dažādos tirgos ir dažādas prasības/vēlmes, taču mani diezgan samulsināja palielais šī telefona modifikāciju skaits. Apskats ir veidots konkrēti modelim Samsung Galaxy S GT-I9000.

Samsung Galaxy S

Īsais ievads

Galaxy S pavisam noteikti ir viens no viedtālruņu klases augstākās raudzes pārstāvjiem un par to liecina gan tehnoloģiskais, gan programmatūras izpildījums. Galaxy S ir Samsung trešais pēc skaita Android viedtālrunis un tam ir uzstādīta 2.1 šīs operētājsistēmas versija apvienojumā ar Samsung izstrādāto TouchWiz 3.0 saskarni.

Telefons ir aprīkots ar 4 collu lielu Super AMOLED kapacitīvo skārienjūtīgo ekrānu (izšķirtspēja 480×800 pikseļi). Galaxy S darbina ARM Cortex A8 1GHz procesors un ierīcei ir 8Gb/16Gb iebūvētā atmiņa (atkarīgs no modifikācijas), 512Mb RAM, kā arī 2Gb ROM no kuriem 1,8Gb atvēlēti aplikāciju uzstādīšanai (salīdzinājumam HTC Desire aplikācijām atvēlējis vien 120Mb). Te gan jāatgādina, ka Android 2.2 ļauj uzstādīt aplikācijas arī uz nomaināmās atmiņas kartes, kuras Galaxy S atbalsta līdz pat 32Gb apjomam.

Sakaru departamentā viss ir vislabākajā kārtībā, telefons darbojas GSM, 3G tīklos un datu pārraidi nodrošina HSDPA, HSUPA tīklos, kā arī bezvadu (WiFi) 802.11 b/g/n standartu tīklos. Ir DNLA protokola atbalsts, tātad no telefona uz citām ierīcēm var straumēt multimediju datus (mūziku, video). Telefons atbalsta jauno Bluetooth v3.0 standartu (ar A2DP, kas ļauj izmantot stereo Bluetooth austiņas). Tālruņa lādēšanai un datu pārraidei paredzēta v2.0 microUSB pieslēgvieta.

Galaxy S ir aprīkots ar 5 megapikseļu kameru (ar autofokusu), kas ļauj uzņemt līdz pat 2592×1944 pikseļu izšķirtspējas attēlus un uzņemt 720p (1280×720 pikseļu) video ar 30 kadriem sekundē. Ierīce spēj uztvert stereo FM radio (ir RDS atbalsts) tāpēc lieti noderēs iebūvētā 3.5mm audio pieslēgvieta.

Mazo spēkstaciju pie dzīvības uztur 1500 mAh Li-Po akumulators, kura lādiņa pietiek līdz pat trīs dienām pie viduvējas tālruņa noslodzes. Un tas vēl nav viss, Galaxy S ir burtiski pārbāzts ar iespējām un īsais ievads nesanāk necik īss.

Kāds tad īsti ir Samsung Galaxy S

Ja man pirms gada kāds rokā ieliktu šādu telefonu, es izbrīnā atvērtu muti un blisinoties uz to, teiktu, ka tas ir miiiiilziiigs. Taču tagad 4 collu ekrāni, lai arī vēl ne pārlieku izplatīti, tomēr atrodami vairākos telefonos (piemēram, Sony Ericsson XPERIA X10) un nav nekāds neredzēts brīnums.

Ekrāns ir izcils

Tomēr bez ekrāna izmēra Galaxy S pavisam noteikti spēj izraisīt apbrīnas izsaucienus ar tā kvalitāti. Ir skaidrs, ka šobrīd pasaulē labākos mobilo ierīcu ekrānus ražo tieši Samsung. Vēl pavisam nesen es biju stāvā sajūsmā par Samsung S8500 (Wave) atrodamo 3.3 collu Super AMOLED ekrānu. Tagad šis pats perfektais ekrāns ir padarīts vēl lielāks un atrodams Galaxy S telefonā. Tik košas un precīzas krāsas es neesmu redzējis nekur citur. Un 480×800 pikseļu izšķirtspēja šobrīd ir šīs klases telefonu standarts, jo tieši tāda tā ir HTC Desire, Nexus One un Samsung Wave telefoniem. Veidojot šo apskatu, es speciāli pameklēju ar ko atšķiras AMOLED un Super AMOLED ekrāni un ļoti vienkāršoti var teikt, ka Super AMOLED ekrānos skārienjūtīgais slānis ir iestrādāts pašā ekrānā nevis uzlikts tam pāri. Tāpat Super AMOLED ir par 20% spilgtāks, 80% mazāk atstaro Saules gaismu un par 20% mazāk patērē elektroenerģiju par savu priekšgājēju. Lai arī visas šīs nianses izklausās pārlieku teorētiskas un tālas no realitātes, tomēr jāatzīst, ka ekrāns lietošanā ir praktiski izcils. Klikšķi reģistrējas bez ierunām, Saules gaismā ekrāns ir saskatāmāks par HTC Desire ekrānu un tā melnā krāsa ir tik melna kā emm.. velns.

Dizains ar austrumu “piegaršu”

Lai arī ekrāns faktiski ir redzamākā šīs ierīces (un jebkura moderna viedtālruņa) detaļa, tomēr ir jāparunā arī citām detaļam. Šim Samsungam zem ekrāna izvietoti trīs navigācijas taustiņi un Android pasaulē tas skaitās maz (HTC Desire ir veselas piecas pogas). Abi malējie ir skārienjūtīgas virsmas un vidējais (mājas) taustiņš ir fiziska poga - paturot to, tiek parādīts atvērto programmu saraksts (jeb task switcher). Kreisajā pusē ir uzstādījumu taustiņš (ilgāk paturot izsauc meklēšanu) un pa labi no mājas taustiņa ir atgriešanās taustiņš. Viss ļoti ērti un intuitīvi saprotami - žetons Samsung inženieriem. Ekrāna augšpusē sudrabainiem burtiem lepni stāv rakstīts SAMSUNG un turpat zem melni tonēta stikla noslēpušies videokamera un pārītis sensoru, kā arī skaļrunis.

Apkārt ekrānam zilgana pseido-hromēta josliņa, lai kaut mazliet telefonam piedotu “svaru”. Un par svaru šoreiz jārunā divās nozīmēs. Galaxy S sver tikai 119 gramus (Desire - 135g) un rokā telefons liekas pat pārlieku viegls. Un tagad par to otro “svara” nozīmi. Telefona aizmugurējais vāciņš ir veidots no spīdīgas plastmasas, kas pie tam rotāta ar zili raibu zīmējumu, lai vismaz kaut kā padarītu vizuāli baudāmāko šo “lētuma” elementu. Bez tam uz korpusa ļoti labi redzami visi netīrumi un pirkstu nospiedumu. Šāda plastmasīga konstrukcija apvienojumā ar ierīces mazo svaru rada nenopietnas spēļmantiņas sajūtu. Iespējams es piekasos nenozīmīgiem aspektiem, bet es uzskatu, ka ierīcei, kas maksā pie 400Ls ir jābūt perfektai visās ziņas un jāspēj raisīt “pareizās” sajūtas, kad to turi rokās. Es gribētu vairāk metāla detaļu korpusā/dizainā, bet tāds nu ir šis austrumnieku veidoto gadžetu šarms - spīdīgas plastmasīgas mantiņas.

Telefona aizmugurē vēlreiz varam izlasīt ražotāja nosaukumu, “with Google” Android saimei piederību apliecinošo uzrakstu, skaļruņa caurumus un kameru, ko diemžēl nepavada zibspuldze. Tātad bildēšana naktī mums nespīd.

Zem plastmasīgā vāciņa atrodam microSD kartes slotu, kas par laimi ir izvietots blakus akumulatoram un tādējādi lietojams neizslēdzot ierīci. Galaxy S apakšpusē ir vien mikrofona caurums, kreisajā sānā atradīsim skaļuma regulatoru un caurumu caur kuru izvērt virvīti, ja nu sagribēsim piekārt telefonu kaklā. Otrā sānā ir ieslēgšanas/izslēgšanas un bloķēšanas/atbloķēšanas poga un tās novietojums, manuprāt, ir ļoti neveiksmīgs. Un es pastāstīšu kāpēc. Pirmkārt pie normāla (labroča) satvēriena pie šīs pogas piekļūst tikai īkšķis. Otrkārt, korpuss ir plastmasīgi slidens un poga atrodas tik tuvu noapaļotajam aizmugures vāciņam, ka ar neveiklo īkšķi nospiežot to, telefons izslīd no rokām un nokrīt uz zemes. Viss - tikko esam saplēsuši 400Ls vērtu telefonu. Paldies par uzmanību un uz redzēšanos! Saprotu, ka tik lieli (122.4 x 64.2 x 9.9 mm) telefoni pieprasa no inženieriem īpašu piepūli projektējot pogu izvietojumu, taču viens nu ir skaidrs - telefona labais sāns ir ļoti neērta vieta tik būtiskai pogai. HTC risinājums, izvietojot šo pogu telefona augšpusē, ir daudz ērtāks, bet atkal.. diez vai tas būtu ērti pie 4 collu liela ekrāna. Cilvēka roka ir ar fiksētu izmēru un tu savus pirksteļus gribēdams nevari izstiept garākus.

Telefonu labās puses sānā ir pierasts atrast kameras slēdža pogu un šoreiz Samsung mūs apbēdina - šādas pogas nav vispār. Kamera tiek vadīta spiežot zem ekrāna novietoto mājas taustiņu. Atsevišķa poga būtu daudz ērtāk ņemot vērā to, cik lielu uzsvaru Samsung liek uz savām kamerām telefonos. Telefona augšpusē izvietota 3.5mm audio pieslēgvieta, kas mūsdienu telefonos ir patīkami izplatīta prakse. Blakus ir microUSB ports, kam pāri var aizvilkt plastmasas vāciņu. Praktiski - nekrājas putekļi. Bet ko nu par vizuālo, laiks ķerties pie telefona “pildījuma”, kas Samsungam šoreiz padevies patiešām baudāms.

Samsung Galaxy S = Android OS + TouchWiz UI

Pirmo reizi ieslēdzot telefonu, es apjuku - nesapratu kāpēc man iedevuši Samsungu ar Bada OS. Taču paklikšķinoties apkārt, sapratu, ka tas ir vecais labais draugs Android un par vizuālo pusi atbild Samsung izstrādātā TouchWiz saskarne. Tādējādi Samsung Galaxy S izskatās tāpat kā Samsung Wave un otrādi. Un tas ir sasodīti labi, ka Samsung cenšas unificēt lietojamību uz dažādiem saviem produktiem. Tādējādi lietotājam nav jāmācas no jauna lietot telefonu. Galaxy S ir aprīkots ar Android 2.1, taču Internetos spēju atrast norādi, ka uz gada beigām tiek solīts arī Android 2.2 atjauninājums. Tādējādi Samsung ir mazliet iekavējuši HTC, kas jau saviem produktiem piedāvā jaunāko Android versiju, taču krietni pārsituši Sony Ericsson, kas vispār nav tikuši līdz otrās versijas Android (XPERIA X10 vispār darbojas ar nožēlojami vecu Android 1.6).

Android operētājsistēma pati par sevi izskatās vienkārša, es pat teiktu “linuksīga” un tādas lietas parasti ikdienas (ikdienas lasīt kā “ne gīkus”) lietotājus nepiesaista vai pat atbaida. Tamdēļ telefonu ražotāji nāk klajā ar saviem grafiskajiem uzlabojumiem (un mazliet arī papildina/uzlabo paša Android OS funkcionalitāti). HTC izveidojuši Sense UI, Motorolai ir Motoblur un Samsung - TouchWiz. Palietojot dažas dienas Galaxy S, nonācu pie atziņas, ka šim telefonam, iespējams, ir vislabākā Android “apdare”, kas pat pārspēj HTC, kuru es ilgus laikus uzskatīju par labāko. Un atkal, par pašu Android es nevēlos daudz runāt, jo visiem Android telefoniem ir liela līdzība šajā jomā, taču es vēlos uzsvērt vairākas nianses, kas, manuprāt, Samsung ir padevušās vai tieši otrādi - neveiksmīgas.

7 mājas ekrāni un aplikāciju režģis

Samsung Galaxy S ir septiņi mājas ekrāni uz kuriem varam izvietot vidžetus un ikonas - saīsnes uz programmām un datiem. Pašos telefona izstrādes sākumos Samsung vēlējās ļaut lietotājam darboties ar veseliem 9 (!!!) mājas ekrāniem, taču apdomājās un apstājās pie septiņiem. Un labi, ka tā, jo noklusējuma mājas ekrāns ir nevis vidējais (kā tas ir HTC ierīcēm), bet pirmais no kreisās. Tāpēc, ja mums ir jānokļūst uz pašu labējo ekrānu, vajag gana daudz švīkāt ar pirkstu pa ekrānu. Tiesa ir iespēja dzēst ekrānus, ko neizmantojam. Tāpat Galaxy S nav iespējas vienuviet redzēt visus mājas ekrānus (gluži kā Expose Apple pasaulē), kā tas ir izdarāms uz ar HTC Sense UI apveltītām ierīcēm nospiežot mājas taustiņu.

Mājas ekrāns

Ekrāna apakšā ir tāds kā fiksais palaidējs (launcher) ar četrām pogām no kurām labējā ir Programmas (ved uz programmu sarakstu) un pārējās trīs varam pamainīt uz ko vien sirds liek. Pēc noklusējuma tās ir Tālrunis, Kontakti un Ziņas. Tādējādi visas telefona svarīgākās iespējas ir pieejamas vienuviet.

Aplikāciju saraksts

Galvenā aplikāciju izvēlne izskatās tieši tāda pat kā Samsung Wave telefonā (un arī iPhone), proti, horizontāli pārlapojams režģis. Tas ir pārskatāmāk nekā saraksts, kādu pēc noklusējuma piedāvā “pliks” Android.

Dinamiskās ekrāntapetes

Nexus One savulaik Android pasaulē ieviesa dinamiskās ekrāna tapetes, ko dēvē par Live Wallpaper un Galaxy S ir pārņēmis stafeti ne vien iekļaujot šīs tapetes, bet pievienojot dažas savas. Piemēram, Ocean Waves. Jūs jau varat iedomāties kā izskatās dzidrs ņirbošs ūdens, kas sakustas vietā, kur ekrānā pieskaramies ar pirkstu. Jā, aptuveni tikpat skaisti tas izskatās dzīvē. Te gan jāpiezīmē, ka šādi efekti ātrāk izsūks akumulatoru un rada lielāku noslodzi procesoram. Un man radās sajūta, ka telefons kļuva mazliet lēnīgāks pēc šādas dinamiskās ekrāntapetes iespējošanas.

Uzlabota ziņojumu josla

Patīkams uzlabojums ir atrodams ziņojumu joslā (notification bar). Šī josla ir noderīga jebkurā Android tālrunī, jo vienuviet savāc visus lietotājam svarīgos paziņojumus par nelasītajām ziņām, neatbildētajiem zvaniem, programmu atjauninājumiem utt. Samsung ir gājuši mazliet tālāk un joslā noslēpuši četras pogas, kas vada Wi-Fi, Bluetooth, GPS moduļu darbību, kā arī skaņas režīmus. Jo līdz šim palaist GPS varēja vai nu rokoties pa izvēlnēm, vai no speciāla vidžeta (Power Control) no kāda mājas ekrāna. Paldies Samsung inženieriem par mazo, bet patiešām patīkamo uzlabojumu.

Uzlabotā ziņojumu josla

Telefongrāmata ir lieliska

Salīdzinot ar standarta Android telefonu grāmatu, Galaxy S atrodamā ir piedzīvojusi uzlabojumus. Kontaktus, grupas un zvanu vēsturi var redzēt vienuviet un malā ērts alfabēts, kas palīdz fiksi tikt pie vajadzīgā kontakta. Un izskatās viss daudz saprotamāk nekā HTC Desire gadījumā, kura telefongrāmatas izpildījums man totāli nepatīk. Galaxy S labi darbojas arī viedā zvanīšana (Smart Dialing) un telefons prot meklēt vajadzīgo personu gan pēc vārda, gan numura. Interesanta TouchWiz nianse: uz kāda kontakta pavelc ar pirkstu pa labi un telefons automātiski zvanīs; pavelc pa kreisi un sūtīs ziņu šim kontaktam. Trakoti ērti un šī ērtība ir atrodama arī ziņojumu aplikācijā - varam ar vienu pirksta vilcienu uzzvanīt cilvēkam, kas tikko atsūtījis mums ziņu.

Telefongrāmata

Šajā vietā es vēlos norādīt uz vienu saskarnes iezīmi, kas man šķiet neērta. Viscaur telefonā vietās, kur ir cilnes (tabs), tās ir novietotas ekrāna augšpusē un tādējādi visai neērti aizsniedzamas, jo ekrāns ir tiešām milzīgs. HTC savos telefonos pāreju starp cilnēm ir nonesuši uz ekrāna apakšu un tas praksē ir daudz ērtāk.

Swype - interesants teksta ievades veids

Samsung Galaxy S piedāvā ne vien pierasto virtuālo klaviatūru, bet arī citus teksta ievades veidus no kuriem interesantākais (un daudzsološākais) man šķita tas, ko Samsung nosaukusi par Swype. Samsung pavisam noteikti nav pirmie, kas šādu ideju cenšas realizēt, taču sanācis ir ļoti lietojams prototips. Proti, mums ir vizuāli līdzīga klaviatūra parastajai, taču šoreiz tekstu mēs varam ievadīt velkot ar pirkstu no burta uz burtu. Vizuāli viss saprotams un telefons pats palīdz mēģinot uzminēt ko mēs rakstām. Tiesa ir viens mīnuss, Swype vēl nepazīst latviešu valodu un nākas iztikt ar parasto klaviatūru, kas ir gana ērta un no tās man rakstīt sanāk ātrāk nekā no HTC Desire atrodamās klaviatūras. Man gan radās problēma ar automātisko teksta ievadi latviešu valodā (T9 vārdnīcu pielietojums). Proti, pazuda iespēja rakstīt speciālos latviešu burtus, taču vārdnīca zināja citus latviešu vārdus, kam nav mīkstinājuma zīmju. Vai nu es pats kaut ko nokļūdījos, vai arī kaut kāda kļūda telefonā.

Teksta ievade ar Swype

Samsung Galaxy S ir pilnībā latviskots

Runājot par latviešu valodu, atkal jāvelk no ķeseles laukā žetons un jāpasniedz Samsung inženieriem - telefons ne vien “prot rakstīt” latviski, bet tam ir arī nolatviskota saskarne. HTC ar to joprojām ir problēmas un viņi pat nespēj sniegt atbildi uz jautājumu cik ātri sagatavos lokalizētus telefonus Baltijas valstīm.

Foto, video, audio

Samsung Galaxy S ir iebūvēta tāda pat galerija kāda atrodama Nexus One telefonā un tā automātiski spēj sameklēt visus telefonā izvietotos attēlus un video failus neatkarīgi no to atrašanās vietas. Un pati galerija apveltīta ar stilīgiem 3D efektiem, kad jāpāršķir bildes vai galerijas. Ne tas, ka baigi būtiski, bet izskatās smuki gan.

Mūzikas atskaņotājs

Telefons ļoti labi spēlē video failus un nav problēmu arī ar 720p, kā arī DivX un XviD filmu atskaņošanu. Tas gan nav nekāds liels brīnums, jo ierīce spējīga pati uzņemt 720p video materiālus. Internetos atradu testu, kas vēstīja, ka Galaxy S spēja rādīt video filmas veselas septiņas stundas no vietas līdz baterijas līmenis nokritās zem 10 procentiem un video pleijeris automātiski izslēdzās. Diezgan iespaidīgs rādītājs.

Video atskaņotājs

Arī mūzikas spēlmanis un FM radio rīks ir vizuāli pievilcīgi un maksimāli ērti lietojami. Komplektācijā ir labas in-ear austiņas, kas ļaus baudīt telefona skaņu, kas ir ļoti kvalitatīva.

FM radio

5 MP kamera normāla, bet ne izcila

Par kameru var teikt īsi: normāla, bet ne izcila. Galaxy S ir aprīkots ar 5 megapikseļu kameru (ar autofokusu), kas ļauj uzņemt līdz pat 2592×1944 pikseļu izšķirtspējas attēlus un uzņemt 720p (1280×720 pikseļu) video ar 30 kadriem sekundē. Salīdzinājumam, Samsung i8910 OmniaHD un Sony Ericsson Vivaz spēj uzņemt video tikai ar ātrumu 24 kadri sekundē. Nav zibspuldzes, tāpēc bildēšana naktī ir liegta. Attēlu kvalitāte nav slikta, taču man tie šķiet pablāvi un vietām izsmērēti, jo var just, ka telefonā iestrādātie algoritmi cīnās par kvalitāti. Patiesībā video kvalitāte ir pietiekami laba, lai stātos pretī pirms brīža tik populārajām kabatas videokamerām, kuras tā vien prasījās būt katra sevi cienoša blogera saimniecībā. Kamerai ir diezgan daudz noderīgu uzstādījumu (acu mirkšķināšanas detektēšana, attēla stabilizācija, geotagging, smaidu un seju detektēšana) kurus tipisks šī telefona lietotājs noteikti nekad nemainīs, taču viens uzstādījums man šķita pieminēšanas vērts. Spožas Saules gaismas apstākļos ekrāns var būt pagrūtāk saskatāms tāpēc ieķeksējot vienu ķeksi uzstādījumos, tas tiek vēl extra paspilgtināts. Izmēģināju dzīvē, tiešām noder un ekrānā notiekošo ir mazliet labāk saskatīt. Zemāk ir foto un video piemēri.

Attēls 1 [2560×1920, 1.5Mb]
Attēls 2 [2560×1920, 1.3Mb]
Attēls 3 [2560×1920, 1.6Mb]
Video 1 [1280×720, 53.2Mb]

Minimālistiskais tīmekļa pārlūks

Tīmekļa pārlūks ir Android noklusētais un lieliskais savā minimālismā. Ir adreses lauks, kurā ieklabinam adresi, apstiprinam to un gaidam kad ielādēsies lapa. Paritinam uz leju un no skata aizslīd arī adreses lauks - paliek vien mums vajadzīgais resurss. Nospied uzstādījumu taustiņu un tiec pie rīkiem. Pārlūkam ir text reflow iespēja tāpēc varam aizmirst par horizontālo ritināšanu - pārlūks pats pratīs tekstu izkārtot pa visu ekrāna platumu, ja tas būs iespējams. Darbojas arī pierastie tuvināšanas režīmi, dubultpiesitiens un multi-touch. Jāatgādina, ka Flash atbalsts Android pārlūkam natīvi ir tikai no 2.2 Android versijas un mans apskatītais Galaxy S vēl bija ar Android 2.1, tātad bez Flash. Taču domāju, ka nebūs ilgi jāgaida kamēr Samsung vīri un sievas palaidīs tautās jaunāko OS versiju. Lapas tiek ielādētas fiksi un attēlotas faktiski bez problēmām (ja neņemam vērā Flash atbalsta neesamību) un uz tik liela ekrāna jau var sākt domāt par tīmekļa pārlūkošanu.

Tīmekļa pārlūks

Pārējās programmas un rīki

Telefonā jau rūpnīcā ir uzstādīts ThinkFree Office dokumentu skatītājs un redaktors tāpēc varēsim operēt ar saviem tik svarīgajiem failiem.

Kārtējais žetons Samsung tiek par My Files aplikāciju, kas ir vienkāršs un ērts failu redaktors (kāda pēc noklusējuma nav uz HTC Desire). Ar šo rīku varam failus pārvietot, kopēt, pārsaukt, noslēgt un sūtīt caur Bluetooth. Te gan jāpiezīmē, ka brīvi operēt varam atmiņas kartē un lielajā iebūvētajā atmiņā. Paša telefona atmiņā (tur kur dzīvo aplikācijas) My Files neļauj ielūkoties.

Failu pārvaldnieks un programmu pārvaldnieks

Samsung telefonu ir piepildījuši ar vairākām noderīgām programmām, kas īpaši patīkami būs cilvēkiem, kam Android ierīce ir pirmoreiz un nav īsti skaidrības kā tikt pie programmām. Kaut tas ir pavisam vienkārši: Android Market vai šajā gadījumā arī Samsung Apps, kas savā ziņā dublē Android Market ideju. Dažas no uzstādītajām aplikācijām: Daily Briefing - rāda laika ziņas, akciju kursus, kalendāru, Aldiko e-grāmatu lasītāju, The Memo un Midi Diary piezīmju rīkus, The AllShare, kas ir DNLA multimediju straumēšanas klients/serveris.

Navigācija - Google Maps

No navigācijas rīkiem Galaxy S piedāvā Google Maps, kas visai ērti izmantojama uz lielā ekrāna, taču te mīnuss ir Latvijā pagaidām nepieejamā balss navigācija bez kuras šim navigācijas risinājumam ir maz jēgas. Bet tā nav liela problēma, jo Android sistēmai ir sagatavoti vairāki maksas un arī bezmaksas navigācijas risinājumi. Te par tiem vairāk: http://www.androids.lv/2010/07/navigacija-uz-android-iericem/.

Akumulatora darbība

Kad esi salasījies tik daudz labas lietas par ierīces iespējām, tad neviļus rodas jautājums par baterijas ietilpību un potenciālo darbības ilgumu. Galaxy S ir apgādāts ar 1500 mAh Li-Po bateriju, kas ir visai daudz pat priekš šāda viedtālruņa. HTC Desire ir 1400 mAh akumulators, bet arī ekrāns ir mazāks. Specifikācijā norādīts, ka baterijas lādiņa pietiek, lai telefons gaidīšanas režīmā darbotos 576 stundas un 6h 30min sarunas režīmā (runa par 3G tīklu). Realitātē pie viduvējas telefona noslodzes (iespēju izmantošanas) tas darbosies divas līdz trīs dienas. Protams, aktīvi lietojot telefonu, tā baterija būs tukša visai ātri un nāksies lādēt katru nakti.

Rezumē

Teikšu kā ir, man patika Samsung Galaxy S. Ja interfeiss nebūtu tik košs (tas ir subjektīvs vērtējums) un korpuss tik riebīgi lēti plastmasīgs, tad es nevilcinoties teiktu, ka Galaxy S ir labāks par HTC Desire. Patiešām! Galaxy S ir fikss, tam ir vienkārši fantastisks 4 collu Super AMOLED ekrāns un labi nostrādāts Android OS (apvienojums ar TouchWiz UI ir lielisks). Patiesībā telefona lielākais pluss ir vienlaicīgi arī mīnuss. Ekrāns ir tik labs, ka pēc tā palietošanas vairs negribēsies skatīties uz citiem zemākas klases izstrādājumiem. Atliek vien sagaidīt Android 2.2 un telefons kļūs vēl ātrāks un pratīs vēl labāk taupīt baterijas lādiņu. Bet par visiem labumiem ir jāmaksā un šobrīd Samsung Galaxy aptuvenā cena (pēc salidzini.lv datiem) ir aptuveni 380 lati. Un tas ir daudz. Salīdzinājumam, par 400 latiem var iegādāties entry level zirgu no kura pavisam noteikti būs vairāk labuma.

+ Ekrāns ir satriecoši labs
+ Android + TouchWiz ir ļoti labi nostrādāts
+ Ātrdarbība, stabilitāte un plašās iespējas

- Korpuss varētu būt kvalitatīvāks
- Cena
- Viduvēja kamera (bez zibspuldzes)

Papildus lasāmviela:
Oficiālā produkta lapa
Samsung Galaxy S vs. Apple iPhone 4

Iesaku palasīt:

navzonas.lv - melnais PR, kas dara labu

krizdabz — Mon, 09 Aug 2010 19:13:25 +0000

Šodien internetos uzpeldēja ne vien informācija par Lemberga juniora bagātīgajām konta izdrukām, bet arī projekts navzonas.lv, kas veidots ar nodomu parādīt, ka mobilo sakaru operatora Bite pārklājums nav perfekts. Projekta aprakstā var lasīt sekojošas rindas:

Esmu izveidojis šo lapu, lai kopīgi ar citiem esošajiem/bijušajiem BITES klientiem apzinātu vietas, kur operatora solītā zona gluži neatbilst patiesībai vai ir radušās kādas problēmas ar sakariem respektīvi – “zonas bedres”.

Avots: navzonas.lv

Projekta darbības princips visnotaļ skaidrs. Ir karte, kurā ikkatrs var atzīmēt punktus, kuros ir problēmas ar Bites tīkla pārklājumu. Tāpat var apskatīt ko citi ir atzīmējuši. Mērķis cēls un par to cepuri nost. Taču esmu tipiski skeptisks latvietis vidējais un es šo akciju uzskatu nevis par godīgu un šķīstu kādas personas bēdu un ciešanu radītu projektu, bet gan tipisku melnā PR kampaņu. Latvijā ir pietiekami asa cīņa starp mobilo sakaru operatoriem, lai šāda kampaņa nebūtu kas negaidīts. Man tikai mazliet žēl, ka jāliek lietā tādas ne pārāk tīras (nespēja uzņemties atbildību par saviem darbiem) metodes.

navzonas.lv

Un tagad par pašu Biti un šī operatora situāciju. Noteikti būs cilvēki, kas domās, ka viss nu ir pavisam slikti un vīlušies lietotāji (un konkurenta izdomāti personāži) gremdēs un sitīs. Tomēr es jūtos naivs ideālists un es pirmām kārtām šajā kampaņā saskatu izdevīgumu pašai Bitei. Proti, konkurents pats palīdz uzņēmumam apzināt savas kļūdas (pārklājuma bedres) un Bitei atliek vien strādāt, lai problēmu vērstu par labu. Bez tam, mēs visi labi zinām, ka Bitei šobrīd norisinās aktīvi darbi pie tīkla infrastruktūras uzlabošanas un jau rudenī šī operatora klienti varēs izmantot vienus no kvalitatīvākajiem sakariem Baltijas valstīs. Jau pavisam drīz redzēsim cik tuvi patiesībai un realitātei ir šie plāni.

Es pats Bites klients esmu jau aptuveni gadu un šobrīd esmu guvis šādus secinājumus. Es nejūtu kā var panākt tos lētos rēķinus par kuriem man stāstīja Bites klienti, kad es plānoju uz kuru operatoru doties. Kā pie LMT maksāju 20-30Ls par mobilajiem sakariem, tā arī šobrīd maksāju pie Bites. Par pārklājumu. Pārsvarā atrodos Rīgā un te neesmu jutis īpašas problēmas ar sakaru kvalitāti. Tomēr izbraucot ārpus pilsētas man bieži vien ir problēmas ar datu pārraidi (sazvanīties gan vienmēr ir sanācis). Piemēram, pirms nedēļas biju pie Siguldas uz Aerodium un no turienes nespēju augšupielādēt attēlu uz Twitteri. Tikpat neveiksmīgs bija bildes augšupielādes mēģinājums festivāla Zvērā norises vietā (Zirņu pagasts). Es saprotu, ka tīkla modernizācija var mainīt šo situāciju un es vēlos redzēt cik ļoti tas uzlabos sakaru kvalitāti. Es vēlos, lai manis izvēlētajam operatoram tīkls tiek uzlabots ik dienas, tieši tāpēc esmu norādījis konkrētas vietas, kur esmu pieredzējis problēmas. Ja uzlabojumi nebūs apmierinoši, tad “Paldies par sadarbību!” un par spīti vairākām negatīvām niansēm atgriezīšos pie LMT, kam manās acīs joprojām ir kvalitatīvākie sakari Latvijā. Lūk, pats darbojos kā melnā PR instruments kaut gribu tikai labu :)

Starp citu, labāk doties uz Bites pārklājuma lapu un tur piefiksēt problemātiskās vietas: http://www.bite.lv/lv/about/network/coverage. Tādējādi daudz ātrāk Bites inženieri saņems informāciju un varēs atbilstoši rīkoties.

Un tagad noslēdzošā, jeb pasaku radīšanas daļa. Kā jums šķiet, kas stāv aiz šīs kampaņas? Kas to ir veidojis? Artur? :)

Iesaku palasīt:

APSKATS: HTC Wildfire - Vaiii, kāds maziņš Desire

krizdabz — Mon, 09 Aug 2010 10:24:25 +0000

Aptuveni pirms gada tirdzniecībā parādījās HTC Tattoo Android viedtālrunis. Pēc tā specifikācijām uzreiz bija skaidrs kādiem nolūkiem tas ražots. Tattoo var uzskatīt par pirmo (HTC) budžeta Android tālruni (cenā zem 150 latiem). Šāds gājiens no HTC puses bija saprotams, jo kompānija bija izlaidusi tādus telefonus kā HTC Magic un Hero, kas bija gan spēcīgākas, gan dārgākas ierīces. Bija vajadzīgs lēts telefons, lai pie sava Androida tiek pēc iespējas vairāk cilvēku. Tālāk vēsturē ierakstīti tādi produkti kā Nexus One, HTC Legend un HTC Desire. Atkal, tās ir high-end un augstākās cenu kategorijas ierīces un zinot vēsturi, bija visnotaļ skaidrs, ka HTC gatavo vēl kādu plašākām tautas masām paredzētu produktu. Un tā arī notika - šī gada maija beigās HTC prezentē HTC Wildfire.

Ja es rakstu, ka HTC Wildfire ir HTC Tattoo lietas turpinātājs, tad tieši vietā būtu parādīt kādas ir šo abu telefonu būtiskāko tehnisko parametru atšķirības:

Kā redzam no salīdzinošās tabulas, tad HTC ir uzlabots Tattoo, jo tam ir mazliet vairāk atmiņas, labāka kamera, ietilpīgāka baterija un jaunāka Android OS versija. HTC Wildfire ir lielāks 3.2 collu (gluži kā HTC Legend) ekrāns, taču tam ir tāda pat čābīgā izšķirtspēja kā HTC Tattoo, kas arī izrādīsies lielākais šī telefona mīnuss. Bet par to visu plašāk turpinājumā..

HTC Wildfire

“Vaiii, kāds maziņš HTC Desire”

Izņemot telefonu no iepakojuma un apskatot to, pirmās domas bija: “Vaiii, kāds maziņš HTC Desire!!!” Un tiešām, Wildfire izskatās pēc izmēros samazināta Desire. Tādas pat krāsas un dizaina risinājumi. Man uz testiem bija brūnais modelis, bet Wildfire var dabūt arī melnā, baltā un sarkanā krāsā. Tomēr labāk apskatot telefonu, var atrast arī būtiskas atšķirības no Desire. Piemēram, navigācijas taustiņi. HTC Desire gadījumā tās ir mehāniskas pogas, bet uz Wildfire pogas ir izvietotas uz skārienjūtīgās virsmas ekrāna apakšā. Hmm, kur gan tas ir redzēts? Ak, jā, Nexus One. Fiziska ir palikusi vien optiskā-touchpad-pogas štelle, ko mēs varam atrast arī uz Legend un Desire telefoniem. Šī poga ir atsevišķs stāsts un es nezinu vai vispār ir daudz cilvēku, kas to izmanto, jo visu tak ar ar pirkstu sabakstīt uz ekrāna. Es ilgi domāju kas lietošanā ir ērtāk: skārienjūtīgas vai fiziskas pogas un tā arī neko neizdomāju. Katrs pierod pie sava telefona un es nesūdzos par uz Desire atrodamajām fiziskajām podziņām. Varbūt skārienjūtīgās ir mazliet neērtākas, jo vieglāk “nošaut greizi” un nospiest blakus esošu pogu.

HTC Wildfire

Tāda sajūta, ka HTC rūpnīcās no citu telefonu modeļu ražošanas pāri palikušās detaļas ir saķibinātas kopā un, lūk, mums ir jauns produkts - HTC Wildfire. Internetos esmu lasījis arī daiļrunīgākus tekstus. Piemēram, to, ka mazulis HTC Wildfire ir Desire un Nexus One karstas mīlas auglis. Un aptuveni tā arī ir.

Pogas podziņas

Mazliet vēl par vizuālo. Kā jau minēju, šis telefons vizuāli ļoti atgādina Desire un aptuveni tāpat (tikai īsāks) jūtas arī rokā un tas ir kompliments, jo Desire rada tādu stingrības iespaidu. Nekas nekur neļurkājas, nečīkst un negrab. Telefona kreisajā pusē ir skaļuma regulators, kas šoreiz nez kāpēc ir nevis korpusa krāsā (kā Desire), bet spīdīgi sudrabains un “lec acīs”, kā arī microUSB pieslēgvieta datu pārraidei un ierīces lādēšanai. Labajā pusē nav nevienas pogas un fotokameras slēdzis ir tā optiskā-touchpad-pogas štelle, kas meklējama zem ekrāna. Telefona aizmugurē atrodam kameru (tā ir mazliet “iegremdēta” korpusā), zibspuldzi un skaļruņa spraugu. Ierīces augšpusē izvietots 3.5mm audio spraudnis (Wildfire ir FM radio), ieslēgšanas/izslēgšanas/bloķēšanas poga un sprauga kurā nolauzt nagu mēģinot “atplēst” telefona aizmugurējo vāciņu. Pie tam, interesanti, ka telefona aizmugurējais vāciņš ir arī daļa no tā priekšas. Respektīvi, telefons ieguļas tajā tumšās plastmasas izliekumā. Feins risinājums. Internetos lasīju, ka cilvēki sūdzās par griezuma kvalitāti, jo ir kaut kādas greizas šķirbas starp telefona daļām, taču manis apskatītajam telefonam to nenovēroju.

Citās ziņās

HTC Wildfire tehniski ir ļoti labi aprīkots. Nav nekādu ārpuszemes tehnoloģiju, bet tajā ir iestrādāts faktiski viss, ko mēs vēlamies redzēt mūsdienīgā viedtālrunī. Zvanamies GSM 850/900/1800/1900 tīklos, datus pārraidam HSDPA (900/2100) tīklos. Ir multi-touch iespēja, akselerometrs. Prot izslēgt ekrānu, kad pieliekam telefonu pie auss, lai runātos. Apmet otrādi, lai apklusinātu ienākošo zvanu vai pakustini, lai klusinātu to. Ir 3.5 mm audio pieslēgvieta, kas ir labi, jo telefonam ir FM radio uztvērējs un iespēja ievietot microSD atmiņas kartes (līdz 32Gb) ļauj telefonu izmantot kā mūzikas atskaņotāju. Protams 802.11 b/g WiFi tīkli telefonam ir saprotami. Ir GPS (A-GPS) uztvērējs un digitālais kompass.

Ekrāns tas ir atsevišķs stāsts

Telefons starp līdzīgiem ne ar ko īpašu neizceļas un tāpēc jo īpaši gribas parunāt par tā ekrānu, kas faktiski ir vienīgā nianse, kas prasīties prasās tikt aprunāta. Tiesa, prātā nāk ne pārāk labas lietas. Wildfire aprīkots ar 3.2 collu skārienjūtīgo ekrānu, kas izmēros ir tāds pats kā Legend. Ja Tattoo tika uzstādīts rezistīvais skārienjūtīgais ekrāns, tad Wildfire aprīkots ar daudz labāku kapacitīvo ekrānu un to var just. Klikšķi beidzot reģistrējas kā nākas un Android (+ Sense UI) saskarne ir gana komplicēta un smalkām detaļām pārpilna, lai tas būtu svarīgi. Tomēr vislielākā vilšanās ir ekrāna izšķirtspēja, kas palikusi Tattoo līmenī - 240×320 pikseļi. Un es jums pastāstīšu kāpēc tas ir ļoti slikti. Pirmkārt, tas attēlu padara “graudainu” un pat atbaidošu, ja esi redzējis kā Android izskatās uz kvalitatīviem ekrāniem ar atbilstošu izšķirtspēju. Un, nē, tā nav lieta ar ko var sadzīvot. Tas ir tāpat kā skatīties filmu skrīnera kvalitātē. Tu zini (saproti), ka filma ir lieliska, bet tā attēla kvalitāte ir tāda, ka gribas izdzert pudeli etiķa esences, ieskriet ar galvu sienā un nolekt no 9 stāva. Tomēr, atskaitot attēla kvalitāti, ir vēl kāda būtiska problēma ar šiem mazas izšķirtspējas ekrāniem - šādiem telefoniem ir pieejamas mazāk aplikācijas. Tieši tā, būs programmas, ko tu neredzēsi Wildfire Android Market, kaut tās darbojas uz telefoniem ar labākiem ekrāniem. Lūk, viens no uzskatāmiem piemēriem kāpēc Android fragmentācija ir aktuāla problēma nevis tukšas runas. Wildfire ekrāns Saules gaismā neuzvedas diez ko labi, jo tas ļoti briesmīgi atstarojas un saskatīt kaut ko var tikai tad, ja radi ēnu pār to. Visu šo palagu apkopojot teikšu tā - Android un Sense UI nav pelnījuši tik sliktu ekrānu!

Android 2.1

Apskatot dažādus Android tālruņus, man nepatīk atkārtoties un rakstīt par pašu operētājsistēmu. Jo nav jau atšķirību vienas versijas ietvaros. HTC Wildfire ir aprīkots ar Android 2.1 un HTC Sense UI lietotāja saskarni un šāda kombinācija atrodama arī uz HTC Desire un HTC Legend telefoniem. Tādējādi pa lielam visas Android iespējas ir iespējams izbaudīt uz Wildfire. Es gan pamanīju, ka mazajam telefonam nav pieejami Live Wallpaper, bet pie šāda procesora labāk nevajag.

Telefons darbībā

Man patika telefona forma/izmēri un svars. Wildfire (118g) ir mazliet smagāks par Tattoo (113g) un to ir ērti turēt rokā. Personīgi man Desire šķiet pārāk liels (ekrāns liekas pārāk augsts), tāpēc bija patīkami kaut uz brīdi pārslēgties uz Wildfire izmēru ierīci. Īsti vairāk patīkamo es arī nevarēju atrast. Telefonā iestrādātais procesors ir pārāk vārgs, lai spētu nodrošināt izcilu ātrdarbību. Un, lai arī pamata sistēma (zvanīšana, ziņu apmaiņa un klejošana pa izvēlnēm) darbojas labi un bez liekas aizķeršanās, tomēr problēmas sākas multimediju sektorā.

Galerijas aplikācija ir ļoti lēnīga un attēlus ver vaļā krietni apdomājoties. Iespējams pie vainas tas, ka katru reizi atverot galeriju (vai tikai attēlu), telefons cenšas noindeksēt visas fotogrāfijas un pilnas atmiņas kartes gadījumā tas ir visai ilgs (jūtams) process.

Video spēlēšana (telefons atbalsta 3GP un MP4 video attēlošanu līdz QVGA izšķirtspējai) ir praktiski nelietojama un ar iebūvēto kameru neko jēdzīgu arī neuzfilmēsi, tik vien kā 352×288 pikseļu izšķirtspējas filmiņas ar visai skumju kadru skaitu sekundē. 5 megapikseļu kamera spēj uzņemt attēlus ar maksimālo izšķirtspēju 2592×1936 pikseļi, bet to kvalitāte nav diez ko laba - attēli liekas patumši. Pluss - ir autofokuss un vienas diodes zibspuldze, kas, lai arī nav perfekta, tomēr dod iespēju bildēt tumšos apstākļos. Bet atkal, HTC nekad nav izcēlušies ar labām kamerām, tās vienmēr ir bijušas “normālas”.

Tīmekļa pārlūks ir tāds pats kā citos Android 2.1 telefonos, taču pārlūkot tīmekļa lapas traucē divas lietas. Var just, ka tās tiek ielādētas krietni lēnāk nekā, piemēram, Desire to spēj. Un arī uz Wildfire ekrāna ir visai nepatīkami aplūkot smalkas detaļas.

Telefona specifikācijā labas lietas sarakstītas par baterijas darbības laiku. Wildfire iekļautā 1300mAh Li-ion baterija spēj nodrošināt darbību līdz 690h (3G) gaidīšanas režīmā un 8h 10min sarunas režīmā un tas ir daudz šāda tipa telefoniem. Praksē tās sanāk divas, knapi trīs dienas pie viduvējas telefona lietošanas (sinhronizācija atslēgta). Sajūtu ziņā Wildfire “tur” ilgāk par Desire, bet tas ir saprotams. Ekrāns noteikti ir mazāk energo-rijīgs un arī citi tehniskie parametri ir pieticīgāki.

Pēcvārds

HTC Wildfire, manuprāt, ir telefons, kas neizceļas ne ar ko. Tas nav ātrākais un jaudīgākais telefons. Tas nav vizuāli skaistākais telefons. Tas nav mazākais telefons un pieticīgi piekāpjas skaļi kliedzošajam Sony Ericsson Xperia X10 Mini pasaulē mazākajam Android telefonam (kas par to, ka izcili nelietojamajam). Nepārprotiet, tas nav slikts telefons. Tehniski tas ir labi aprīkots, taču nevienā jomā tas īsti nav spožs.

Wildfire ir tāds mazs “brūns” telefoniņš, ko neviens pat nepamanītu, ja vien tas nebūtu aprīkots ar tik sliktu ekrānu. Es tiešām nevēlos speciāli rakstīt negatīvas lietas par šo telefonu tomēr man grauž, ka tik lielisku operētājsistēmu jāskata caur tik sliktu ekrānu. Tas rada jau raksta sākumā pieminētās Android fragmentācijas problēmas un gluži vienkārši neļauj izbaudīt Android OS pilnībā. Jā, protams, šāda ierīce labi iederas HTC produktu klāstā un smuki izskatās dažādās atskaitēs uz HTC vadības galda, tomēr no lietotāja viedokļa viss ir daudz skumjāk. Es būtu gatavs lietot mazāk jaudīgu telefonu, bet neaiztieciet ekrānu. Jo mūsdienu skārienjūtīgajiem telefoniem ekrāns tas ir viss.

Kaut kur lasīju, ka HTC Wildfire varētu būt kā laba ēsma ar ko pievilināt cilvēkus uz Android pasauli. Varbūt šajā pieņēmumā ir daļa patiesības, taču es vairāk bažījos par to, ka neveiksmīgais ekrāns atbaidīs vairāk cilvēkus nekā Android OS spēs piesaistīt.

- ekrāns
- lēndarbīgs, kad jāķeras pie multimedijiem
- kamera, īpaši video uzņemšana/spēlēšana

+ cena (~170Ls)
+ Android OS (2.1)

http://www.htc.com/www/product/wildfire/overview.html

P.S. Paldies Bite Latvija par iespēju notestēt šo telefonu!

Iesaku palasīt:

DISKUSIJA: Efektīvāka sabiedrības līdzdalība, lēmumu ietekmēšana un interešu aizstāvība valsts pārvaldē

krizdabz — Wed, 04 Aug 2010 11:50:45 +0000

Vēlos darīt zināmu, ka ceturtdien, 5.augustā, notiks neformāla tikšanās jeb tvikšanās (tweetup), kuras mērķis ir diskutēt par jauno tehnoloģiju radīto iespēju izmantošanu efektīvākai sabiedrības līdzdalībai, lēmumu ietekmēšanai un interešu aizstāvībai valsts pārvaldē.

Neformālās tikšanās laikā dalībnieki aicināti dalīties ar labākajiem piemēriem no visas pasaules par to, kā dzīvē ieviestas valsts pārvaldes 2.0 idejas, tas ir – kā jauno tehnoloģiju iespējas, interneta rīki un sociālās platformas valsts pārvaldē izmantotas ar mērķi iesaistīt sabiedrību valsts pārvaldes procesos. Vērtējot piemērus, dalībnieki diskutēs par to, kādā veidā visefektīvāk iesaistīt indivīdus, sabiedrības grupas un nevalstiskās organizācijas lēmumu pieņemšanas procesā, nodrošinot gan sabiedrības interešu aizstāvību, gan valsts pārvaldes lēmumu kvalitātes uzlabošanu. Tikšanās laikā dalībnieki būs aicināti novērtēt tās idejas, kuras vēlētos redzēt īstenotas Latvijā.

Kā vienu no piemēriem var minēt Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona (David Cameron) iniciatīvu, aicinot iedzīvotājus īpašā mājaslapā Spending Challenge ierakstīt savu ieteikumu valsts pārvaldes izdevumu samazināšanai. Savukārt diskusijas par iedzīvotāju idejām tika izvērstas vienā no populārākajiem sociālās tīklošanās portāliem Facebook.com.

Tvikšanās noslēgumā dalībnieki aicināti neformālā gaisotnē iepazīties tuvāk, dalīties ar viedokļiem un atklājumiem un pārrunāt citus jaunumus, tādējādi stiprinot attiecības starp valsts pārvaldes, nevalstisko organizāciju un privātā sektora pārstāvjiem.

Neformālā tikšanās organizēta, atsaucoties nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kas šobrīd izstrādā priekšlikumus jaunam sabiedrības līdzdalības modelim Latvijā, kā arī strādā pie Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda aktualizācijas. Diskusijas laikā izskanējušās idejas un ierosinājumus nevalstisko organizāciju pārstāvji ņems vērā turpmākajā darbā pie jaunā sabiedrības līdzdalības modeļa.

Pasākumā aicināti piedalīties valsts pārvaldes un nevalstisko organizāciju pārstāvji, sociālo mediju entuziasti, kā arī visi interesenti. Tikšanos organizē Valsts kanceleja, projekts idejuTalka, Eiropas Kustība Latvijā, atbalsta Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Neformālajā tvikšanās daļā mūziku spēlēs DJ Ilmārs Šlāpins.

Tvikšanās notiks 5.augustā pulksten 18.00, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras telpās Valdemāra ielā 35. Savu dalību pasākumā var pieteikt pasākuma vietnē http://tweetvite.com/event/tviksanas, izmantojot Twitter vai Facebook kontu.

P.S. Labu laiciņu nebiju ienācis Ministru kabineta mājaslapā un tagad papētīju cik daudz ir izdarīts jauno, jeb sociālo mediju iekļaušanās ziņā. Un izdarīt pietiekami daudz. Kaut vai palūkojamies, kā tiek izmantoti jaunie rīki un cik daudz bildes salikuši Flickrā: http://www.flickr.com/photos/valstskanceleja/sets.

Iesaku palasīt:

Ieteikt draugiem, Twitter, Facebook, Digg

krizdabz — Wed, 04 Aug 2010 07:20:09 +0000

Pirms dažām dienām Podā izlasīju rakstu par draugiem.lv iesaki pogu, mazliet apdomājos un pievienoju to vairākiem saviem projektiem. Tad es vēl mazliet padomāju un secināju, ka man ir neskaidrība par šo sociālo tīklu pogām kopumā. Un man ir vajadzīga palīdzība no “zāles”.

Pirms pāris gadiem sociālie tīkli uzsāka savu slavas gājienu un nemitīga attīstība notika ne vien pašos tīklos, bet arī ārpus tiem - veidojot risinājumus, kā ārpus sociālā tīkla esošu saturu “iemānīt” soc. tīklā, kur to apmuļļāt ģenerējot tik kritiski svarīgos lapu skatījumus un klikšķus. Viens no šādiem risinājumiem ir ārējos resursos (mājaslapās, blogos) izvietotās “Ieteikt” pogas.

Darbojas šādi: klīstam pa Internetu, atrodam kādu interesantu rakstu/video/audio un pāris klikšķu attālumā par mūsu atradumu pastāstam saviem soc. tīkla “draugiem”, ja resursa autors pievienojis savam projektam soc. tīklu podziņas).

Teorijā tas viss ļoti skaisti darbojas un es pat varu saskatīt no tā kādu potenciālo labumu. Jo mani daudzie “draugi” taču noteikti priecāsies redzēt jaunu kaķēnu video, kas ir simts reizes smieklīgāks par simts citiem maniem pārpublicētajiem kaķēnu video. Tomēr praksē šīs lietas ne vienmēr darbojas un man ir sajūta, ka Latvijā nedarbojas gandrīz necik.

Es saprotu to, ka mūsdienās Internetā jau ir pārāk daudz informācijas un vidusmēra cilvēks vairs nespēj ar to tikt galā. Informācija (raksti/video/audio) milzīgā straumē gāžas pār mūsu galvām un “Juris iesaka apskatīt video XYZ” mēs vairs nespējam pamanīt kur nu vēl apstrādāt. Tas gan Jurim nekā netraucē, jo beidzot viņš ir nodzīvojis līdz laikam, kad viņš var būt (nevienam nevajadzīgas?) informācijas radītājs, kad viņš sniegt informāciju saviem “draugiem”, kuru skaits var būt mērāms simtos vai tūkstošos. Jo sociālajos tīklos un Internetā kopumā tas taču notiek tik vienkārši. Šīs iespējas apreibina un var aptumšot veselo saprātu.

Mēs ļoti daudz izmantojam rīkus, kas informāciju dara brīvu un pieejamu, kam pašam par sevi savulaik bija ļoti svarīgs un pat cēls mērķis. Taču tagad mēs ar šiem rīkiem radam nevienam nevajadzīgas informācijas kalnus, kas nu jau pirms daudziem gadiem ir aprijusi patiesi svarīgus un nozīmīgus darbus. Un bēdīgākais ir tas, ka tas maina cilvēkus un maina uz slikto pusi - tiem nu pietiek ar saraustītām informācijas drupačām, kas nebeidzami birst garām bez jelkādas kārtības un katrs paķer savu drupaču, paklaigā un tver pēc nākamās. Vai nesanāk tā, ka mēs maksājam par to, lai būtu iespēja radīt un atrādīt saturu un maksāsim par to, lai kāds to filtrētu no mūsu saradītā? Mēs tik ņipri zāģējam zaru uz kura paši sēžam!

Tagad par manu lokālo pieredzi. Manos blogos ir soc. tīklu podziņas, taču es neesmu mērījis kā un vai vispār tās kāds izmanto. Šī nesen ieviestā draugiem.lv ieteikšanas podziņa parāda cik reizes konkrētais raksts ir ieteikts un tas man ļauj secināt, kas cilvēkiem šķiet interesants. Tomēr arī te ir sava ēnas puse. Draugiem.lv Runā sadaļa ir izaugusi kā totāla ateja, kur cilvēki ber stulbus izteikumus vai anekdotes. Draugiem.lv nav spējuši to izveidot par saturīgu ziņojumu plūsmu. Iespējams, tas nav izdarāms, jo cilvēki ir slinki un dumji. Es skatos, ka šo ieteikšanas pogu ir pievienojuši arī ziņu portālā TvNet, kur tā kā apgrozās daudz slinku un dumju cilvēku, taču arī tur to neviens neprot izmantot. Neprot vai arī neuzskata par vajadzīgu.

Twitter poga? Tā būs noderīga tiem dažiem desmitiem tūkstošu Latvijas Twitter lietotāju, bet atkal te ir savas nianses. TvNet risinājums ir pagalam greizs. Nu nevari tu pēc pogas nospiešanas lietotājam iedot tikai saiti uz rakstu. Ja jau sāki, tad sagatavo tvītu kā nākas: raksta nosaukums + (īsināta) saite uz to. Es pats bieži (manuāli) retvītoju ziņas no TvNet un vismaz man šāda Twitter poga arī noderētu - atvieglotu šo procesu.

Ļoti interesanti ir lūkoties uz to kā šajā virzienā iet Facebook. Ir nepierasti redzēt, ka tajā notiek kaut kāda kustība un cilvēki kaut ko ņemas un iesaka. Bet man tik un tā Facebook šķiet svešs un nevajadzīgs un es nespēju saņemties sākt izpētīt tā iespējas. Kaut vajadzētu.

Atsevišķs stāsts ir “ieteikšana” ar e-pasta palīdzību. Man ir sajūta, ka ir daļa cilvēku, kas ar saitēm dalās caur e-pastu, bet vai šie cilvēki prot izmantot ieteikšanas risinājumu lapā? Jeb tomēr vienkārši iekopē raksta saiti no adreses lauka. Tā man ir mistērija. Visādi citādi man ir sajūta, ka Latvijā nekas īsti nedarbojas.

Un tagad pie konkrētākiem jautājumiem. Vai tu ikdienā izmanto dažādos resursos pieejamās soc. tīklu podziņas? Vai tu tās izmanto kā resursa saimnieks, vai lasītājs/ieteicējs? Kādiem priekšnoteikumiem jāpiepildās, lai tu izmantotu šādus rīkus? Kādos gadījumos tu to neizmantosi? Kā tev šķiet, kāpēc Latvijā tas nedarbojas?

Iesaku palasīt:

Apple Magic Trackpad un vai mums ko tādu vispār vajag

krizdabz — Wed, 28 Jul 2010 08:32:43 +0000

Vakar no Apple svētnīcas izlaisti vairāki atjaunoti (konkrēti Mac Pro, iMac) un jauni produkti. Tos labi aprakstījis Guntis no macpasaule.lv. Tomēr man acīs visvairāk iekrita kāds interesants produkts - Apple Magic Trackpad. Tagad apskatam katrs savus/kolēģu portatīvus datorus un iedomājamies kā izskatītos, ja trackpad (un kā gan tas ir latviski pareizi?) kā atsevišķa ierīce būtu iznesta ārpus datora korpusa vai nedod dies’ pieslēgta pie parastā desktop datora. Pati ideja man šķiet interesanta, lai neteiktu savāda.

Apple Magic Trackpad ir skārienjūtīga virsma, kas piespiežot visu virsmu darbojas arī kā poga. Visādi citādi tā darbojas tāpat kā skārienjūtīgā virsma, kas atrodama Apple portatīvajos datoros un spēj pilnībā aizvietot peli. Magic Trackpad ir bezvadu rīks un pie datora slēdzas klāt ar Bluetooth savienojumu un barojas no divām AA tipa baterijām. Cena 69$.

Interesanti, ka Apple ir izveidojuši un piedāvā arī bateriju lādētāju. Nē, nesmejaties, tiešām: Apple Battery Charger. Atmetot visu marketinga bla-bla par to cik īpašs tas ir, sanāk lādētājs (+ sešas uzlādējamas AA tipa NiMH baterijas) par 29$. Protams, izskatās kā jau Apple produkts - satriecoši!

Man pašam ir mazliet pavecāks MacBook, taču jau tam ir tik ērts trackpad, ka es to izmantoju pat tad, ja pele ir pieslēgta un blakus. Pie tā pierod. Nu ir pienācis laiks, kad es ar trackpad darbojos ātrāk, ērtāk un precīzāk nekā ar peli. Tomēr padomāju un secināju, ka ļoti svarīgs ir šādas ierīces novietojums sev priekšā. Ja ir pierasts, ka portatīvajos datoros trackpad ir zem klaviatūras, tad diez kādas būtu sajūtas to noliekot peles vietā. Grūti spriest kamēr neesmu izmēģinājis pats.

Kārlis Twitterī ieminējās, ka šāds trackpad mūs gatavo nākotnei, kurā valdīs pavisam cita veida datoru lietotāju interfeisi un aizmirstas būs peles un klaviatūras. Iespējams, nākotnē ir tuvāk nekā mēs to iedomājamies un Apple padomā ir ierīces, kuras tiks vadītas tieši ar šādu Magic Trackpad? Ko tu par to domā? Pagaidām esmu vien redzējis ne īsti pārliecinošus šādu interfeisu prototipus, kam līdz reālai lietojamībai vēl tālu.

Un, jā, Apple pavisam noteikti nav pirmā kompānija, kas izveido šāda tipa ierīci. Pameklējam Googlē un atradīsim pilns dažādu zināmāku un mazāk zināmu kompāniju ražotas dīvaina paskata ierīces. Apple, savukārt, šai lietai piegājusi ar sev raksturīgo uzmanību un izveidojusi kaut ko tik skaistu, ka gribas to nopirkt pat nedomājot vai vispār šāds rīks ir vajadzīgs. Apple var mīlēt, Apple var nīst, bet nenoliedzami šī kompānija spēj izveidot un veiksmīgi nopārdot satriecoši skaistus produktus. Pavisam nesen izlasīju grāmatu “Inside Steve’s Brain” un guvu ieskatu nebeidzamajā un pamatīgajā Apple produktu tapšanas procesā. Un tad nav brīnums, ka nāk laukā tādas pērles. Un kā ir ar tevi, vai pirktu šādus produktus?

Iesaku palasīt:

Elektronisko grāmatu lasītājs Nook par nieka 149 dolāriem

krizdabz — Mon, 26 Jul 2010 10:53:19 +0000

Pēc rakstu komentāru un lasījumu skaita redzu, ka raksti par elektroniskajām grāmatām nav īpaši populāri, taču es nespēju slēpt savu savu sajūsmu par dažādiem interesantiem notikumiem šajā nozarē. Un par kādu no tiem tad arī šis raksts.

Pie mana nesen publicētā ieraksta, kurā norādīju uz Amazon e-lasītāja Kindle cenu samazinājumu, kāds labs cilvēks (paldies, Johnny!) komentāros norādīja, ka tomēr lētāks ir ASV lielākā grāmatu tirgotāja Barnes & Noble veidotais e-lasītājs Nook. Tas ir pieejams divās versijās (WiFi + 3G un tikai WiFi versija) no kurām lētākā (otrā) maksā vien 149 dolārus. Iepriekš šis gadžets maksāja 259 dolārus un cenas samazinājums ir ievērojams. Te gan jāpiezīmē, ka atšķirībā no Amazon, Barnes & Noble ierīci uz Latviju nesūta. Taču tā nav īsti liela problēma, jo samērā lēti ir pieejami pārsūtīšanas servisi. Piemēram, shipito.com, ko es izmantoju, lai lētāk saņemtu žurnālus.

Ar Nook tehniskajām iespējām var iepazīties produkta mājaslapā: www.barnesandnoble.com/nook/. Par Nook esmu rakstījis arī androids.lv blogā, jo to darbina Android operētājsistēma.

Un teikšu kā ir, man ļoti patīk šī tendence, ka e-lasītāju cenas krasi samazinās. Tirgus procesi visu sakārto un padara izdevīgāku gala lietotājam. Beidzot šīs visnotaļ šaurā pielietojuma ierīces maksā adekvātas naudas summas un tas ietekmē elektronisko grāmatu tirgu kā tādu - viss izskatās kļūstam lētāks.

Tomēr es saprotu, ka padarot kādu produktu lētāku, uzņēmumi nereti uzliek lielāku uzcenojumu citā vietā, lai izlīdzinātu starpību un turpinātu nopelnīt. Tāpēc izveicu mazu aprēķinu eksperimentu, lai saprastu kur man izdevīgāk tikt pie grāmatām. Šis eksperiments pavisam noteikti nav tehniski pareizs, jo vienā katlā lieku gan papīra grāmatas, gan to digitālās versijas. Taču, ja pieņem, ka man ir svarīga grāmatā iegūstamā informācija nevis pats medijs, tad nākamais būtiskākais aspekts ir cena. Es pirms pāris mēnešiem iekš to Bookdepository.co.uk (grāmatu cenā jau iekļautas nosūtīšanas izmaksas) pasūtīju piecas grāmatas (paperback formātā) un nolēmu šīs pašas grāmatas sameklēt digitālajās versijās Amazon un Barnes & Noble interneta veikalos. Vienu grāmatu es Amazonā neatradu Kindle formātā (precīzāk sakot, grāmata nav pieejama Eiropas pircējiem), tāpēc pieliku šī paša izdevuma lētāko papīra versiju (tiesa neierēķināju sūtīšanas izdevumus). Šajā eksperimentā mani visvairāk interesēja tas vai Barnes & Noble veikalā ir digitāli pieejamas tās grāmatas, kas mani interesē un kāda ir to cenu atšķirība salīdzinot ar Amazon Kindle grāmatām.

Secinu, ka Amazon ir visdārgākais no trīs apskatītajiem veikaliem un tieši pēdējā laika cenu politika man ļoti nepatīk Amazon sakarā. Vēl kāda nepatīkama nianse - grāmatas arī pēc iegādes pārvalda Amazon un ir bijuši gadījumi, ka kompānija atņem tās. Ja nav svarīgi papīra vai digitāla grāmata, tad var mest aci uz Barnes & Noble Nook ierīci, kas atbalsta arī “svešus” PDF, EPUB un PDB failus. Amazon Kindle, savukārt, pa lielam sadarbojas tikai ar Amazon tirgotajām grāmatām. Un, protams, atkal lieliska iespēja padomāt par to vai nesanāk situācija, ka vairāk iefanojam par tehnoloģijām nevis grāmatām kā tādām :).

P.S. Rakstam un dzīvei nav jēgas. Komentāros cilvēki norāda, ka no Latvijas Barnes & Noble Interneta veikalā nav iespējams nopirkt e-grāmatas. Pakaļā autortiesības!

Iesaku palasīt: