Aktīvi oficiāli es sāku strādāt 19 gadu vecumā un kopš tā laika man ir bijuši tikai divi (toreiz gan visai apzināti) brīvprātīgi pārtraukumi. Vienreiz es aizgāju no darba un kādu brīdi nemeklēju jaunu, jo gribēju gan atpūsties, gan arī uzrakstīt bakalaura darbu. Abi plāni izdevās un pēc aptuveni divu mēnešu pauzes es biju izceļojies pa Ukrainu, uzrakstījis bakalauru un jau atkal aktīvi strādāju.

Otrā reize bija jaunības sirdsēsti - vajadzēja paņemt pauzi - aizgāju no darba un dažus mēnešus padzīvoju laukos, kur iekārtoju savu istabu, uzprogrammēju pamatu savam pirmajam CMS, aizbraucu paizklaidēties uz Vāciju, pierādīju ka arī decembrī Latvijā var salasīt gailenes un atkal metos darbos.

Savā pilngadīgas personas mūžā es esmu gandrīz vienmēr bijis darba attiecībās un gandrīz vienmēr no darba aizgājis vai to mainījis tikai pēc savas iniciatīvas, bet ir bijuši arī izņēmumi. Esmu strādājis oficiāli 12 uzņēmumos, kur dažos no tiem man ir mainījušās profesijas (kāpu pa kāpnītēm) pat vairākas reizes. Tikai divas reizes es esmu ataists. Un tikai vienreiz es nesapratu tam iemeslu.

Pirmo reizi mani atlaida 2017. gadā. Es uzņēmumā biju nostrādājis gandrīz trīs mēnešus. Mani atlaida pēdējā pārbaudes laika dienā. Kad paprasīju, kas bija ataišanas iemesls, man atbildēja: "Tagad visi vadītāji ir atvaļinājumā un tas programmētājs, kurš tevi mentorēja, teica, ka viņam liekoties, ka ar tevi būs grūti sastrādāties, tāpēc vieglāk un lētāk ir atlaist tevi tagad." Kāpēc grūti? Ko sliktu izdarīju? Neko no tā man nespēja pateikt, jo nezināja. Sākumā bija šoks, jo 3 mēnešu laikā biju paspējis uzbūvēt trīs projektus un izskatījās, ka ar produktivitāti man ir labāk nekā esošajiem programmētājiem. Pēc minūtēm 15 es sapratu, ka tas ir uz labu - ja jau kompānijā tāda attieksme, tad visdrīzāk es to negribu. Pie tam, uzņēmuma bizness pārsvarā bija WordPress lapu cepšana, ko es pacietu tikai tam laikam labās algas dēļ. Nu ko - izgāju laukā pa durvīm, veicu vienu zvanu un sarunāju interviju uzņēmumā, kurā vēlāk nostrādāju vairāk kā 8 gadus un ar prieku.

Otro reizi mani atlaida pavisam nesen - vasaras sākumā. Šoreiz tas nebija pārbaudes laiks, bet tas šoku nemazināja, jo atteikums nāca negaidīti. Atlaisti mēs tikām vesela kaudzīte un bez tā mēneša, kas paredzēts nostrādāt, toties ar pilnu kompensāciju un tūlītēju iespēju pieteikties uz bezdarbniekiem. Šajā reizē man vismaz aptuveni paskaidroja atlaišanas iemeslus un, ja paskatās uz to lietu objektīvi nevis no savas aizvainotās sirsniņas viedokļa, es pilnīgi piekrītu, ka tam uzņēmumam šāds gājiens bija labs, jo inženieru komandu struktūra tiešām bija uzpūsta. Sāpīgi tikai tas, ka tik gudriem un foršiem cilvēkiem tas izpildījums bija ļoti klibs.

Tā nu es sāku vasaru ar atpūtu. Gāju uz intervijām tikai tad, kad mani aicināja - pats neko nemeklēju. Lasīju gudras grāmatas un pārdomāju dzīvi. Atsāku nodarboties ar veciem hobijiem. Sakārtoju vidi ap sevi un, cik nu varēju, arī savas smadzenes. Sapratu retrospektīvā iemeslus, kāpēc esmu pametis iepriekšējās darba vietas. Sapratu, ko tagad meklēju un kādas ir tās vērtības, kuras gribu jaunajā darbā virzīt uz priekšu.

Nu es esmu atkal darba meklējumos, jo jūtos pietiekami atpūties un gatavs mesties jaunos izaicinājumos. Esmu gatavs gan mācīties, gan arī mentorēt citus. Ja tev ir piedāvājumi, tad nekautrējies rakstīt.

Diezgan sen nebiju iegriezies grāmatnīcā, iznesot laukā grāmatu kas uzrunāja. Šoreiz muzeju nakts dienās iegriezos Zvaigzne ABC lielveikalā un izstaigāju malu maliņas. Acīs iekrita Marijas Ābeltiņas grāmata "Profesionālā Izdegšana". Tā nu ir sanācis, ka tieši tagad dzīvē iestājies posms, kad ir gan laiks, gan arī pēdējais brīdis par šo tēmu aizdomāties. Arī sieva pateica, ieraugot grāmatu, ka jābūt labai, jo viņa esot skolā klausījusies Marijas lekciju, kas esot bijusi ļoti atsvaidzinoša.

Tā nu es ķēros ragiem pie vērša (jo vērsim pie ragiem bija jāpieķeras jau sen) un ar patiesu interesi izskrēju grāmatai cauri.

Šis raksts nebūs tikai par grāmatu, bet arī par manu pēdējā laika profesionālo noskaņojumu.

Par to, kāpēc tas ir tik aktuāli man tieši tagad

Esmu strādājis oficiālu darbu vairāk kā 22 gadus (raksta tapšanas brīdī) un nekad nebiju aizdomājies, par izdegšanu. Man bieži vien kaut kas darbā sāka nepatikt un man patika izmaiņas - tā nu kādi 4-5 gadi vienā darba vietā man bija slieksnis un meklēju kaut ko jaunu vai arī kaut kas jauns atrada mani. Tas bija līdz brīdim, kad sāku strādāt Dynatech.

Ar Dynatech bija interesantāk - liela kompānija, kas strauji attīstījās. Katrs varēja sniegt savu artavu un ar savu darbu katrs varēja tikt atpazīts un virzīts tālāk. Tā kā es nestāvēju uz vietas un profesija man uzņēmumā mainījās vairākas reizes (back-end programmētājs -> tehniskais vadītājs -> komandas vadītājs), tad arī tā paguršana neatnāca tik ātri - nostrādāju uzņēmumā 8 gadus. Tagad, kad paskatās retrospektīvā: jau pēc 6tā gada sāku sajust nogurumu, efektivitātes trūkumu, negācijas un bezspēcības sajūtu, taču pamatā to norakstīju uz restrukturizāciju, izmaiņām vadībā un vadības stilā kā arī dziļo bedri tehniskajā parādā (netehniskiem cilvēkiem - piešpaktelēšanu tur, kur vajadzīgs kapitālremonts vai pārbūve no jauna), kuru "neļāva mums aizrakt".

Tad nāca piedāvājums no LemFi. Startup uzņēmus, kas aug laukā no startup. Katrs var gāzt kalnus, katrs var ieviest kaut ko jaunu un palīdzēt kompānijai, taču man bija grūti sākt. Inereces nebija nekādas. Jau nedēļas vidū man nebija enerģijas, lai arī darbs patika. Un enerģiju es atguvu tikai tad, kad uztaisīju acu operāciju un tā kārtīgi divas nedēļas atpūtos bez datora un daudz guļot.

Uzreiz pēc operācijas sajutu riktīgu darba sparu un produktivitāti. Varēju atkal gāzt kalnus, bet vairs ne ilgi. Uzņēmumu piedzīvoja atlaišanas vilnis un es biju viens no nelaimīgajiem, kuru atlaida. Uzreiz varu pateikt, ka atkal iekritu tādā kā bedrē bez enerģijas un vēlmes kaut ko darīt. Taču šoreiz atlaišana atnesa arī monetāru kompensāciju. Nolēmu kārtīgi atpūsties un darbu pats vismaz pirmos mēnešos nemeklēt, bet gan atbildēt uz ienākošajiem piedāvājumiem (raksta tapšanas brīdī veiksmīgi to daru un lēnām jūtu progresu).

Kā tas viss sasaucas ar grāmatu

Grāmatā ir aprakstīti ļoti dažādie profesionālās izdegšanas veidi un simptomi, kuri var norādīt uz tavu profesionālo izdegšanu. Katram veidam ir vairāki piemēri, kas ļauj daudz labāk salīdzināt šo izdegšanas veidu ar savu pieredzi un izvērtēt, kur es esmu šajā brīdī, kur biju iepriekš un kur vēlos doties.

Grāmata uzrakstīta vienplūdus, bet ievērtējot vairākus skatu punktus:

• manis kā darbinieka izdegšana;
• manis kā vadītāja izdegšana;
• manis kā vadītāja spēja pamanīt, ka izdedzis ir darbinieks.

Paskatījos uz savu pieredzi un ieraudzīju visu varavīksni. Sapratu to, kur pašam bija problēmas, sapratu to, kur laikus nepalīdzēju padotajam, sapratu to, kur laikus nesapratu savu vadītāju. Kā gribētos to visu tagad labot, bet nu jau tagad labāk jāfliltrē nākotnē.

Grāmatā ir aprakstīti vismaz 4 dažādi lieli izdegšanas virzieni, kuri sadalīti vēl sīkāk. Vai zināji, ka pārmērīga proaktivitāte, skriešana uz priekšu un darīšana vairāk arī var novest pie izdegšanas? Vai zināji, ka reizēm izdegšanu nevar izārstēt gadiem? Ka normāla terapija ir vairāk kā pusgadu, bet var vilkties arī 7-8? Vai zināji, ka, ja nemeklēsi palīdzību, tad tas viss var pāriet arī depresijā?

Nesen man bija darba intervija ar vienu uzņēmumu. Es intervētājiem pateicu, ka man rūp, lai padotais nepārstrādājas, uz ko saņēmu atbildi: "mēs to šeit nedaram - visi pieauguši cilvēki un, ja strādā vairāk, tad mums ir labāk".  Vai tu gribētu strādāt tādā uzņēmumā? Vai tā nauda ir to vērta - dzīvot stresā par to, ka tevi atlaidīs, jo tava pārguruma un emocionālā stresa dēļ produktivitāte ir samazinājusies? Vai ir forši, ka ir tikai darbs un nekas cits?

Kā tu tagad jūtes darbā? Atstrādā? Dari vairāk? Maini pasauli vai jūties mazvērtīgs un nevienam nederīgs? Tādi diezgan interesanti jautājumi, kurus uzdod šī grāmata. Grāmata par šīm sajūtām pastāsta vairāk. Pastāsta arī to, kā izvērtēt savu pašreizējo stāvokli un kā cīnīties ar sekām.

Kā raksta autore - nav viena universāla līdzekļa kā arī nav sudraba lodes, kas maģiski un ātri visu atrisinās - tas ir noteikts darbs, bet var sākt ar mazumiņu. Es  neesmu tiesīgs tagad jums stāstīt par to, kā risināt problēmas, bet es pats nonācu pie grāmatā aprakstītajiem mazajām problēmām, kuras ar mani rezonēja, jau pirms tās izlasīšanas:

• spēku izsīkums
• pasivitāte
• veselības problēmas
• novārtā pamestas fiziskās aktivitātes
• palielinājies alkohola patēŗiņš

Kad lēnām sāk likt klāt vairāk aktivitāti, atsakas no kaitīgām lietām un pievēršas vecajiem hobijiem - tad tas skats uz dzīvi paliek labāks. Esmu pārliecināts, ka izdegšana mani ir skārusi. Esmu pārliecināts, ka fiziska atpūta palīdz, bet ar to nepietiek. Grāmatā ir rakstīts, ar ko var sākt, lai viss uzlabotos. 

Varbūt tavs boss nemaz nav tāds kretīns un tu neesi zemē metams darbinieks. Varbūt jums vienkārši vajag parunāties un sastādīt plānu, kā uzlabot situāciju.

Grāmatu iesaku izlasīt pilnīgi visiem. Pat, ja tev liekas, ka tas tevi neskar - var gadīties, ka ar zināšanām tu vari palīdzēt citiem.

_{* Raksta titulbildi ģenerējis ChatGPT ML pēc autora pieprasījuma un apraksta.}

Manā gadījumā pēdējais piliens bija šī gada aukstā ziema - vienmēr, kad ienāc telpās, brilles tā aizsvīst, ka pirmās piecas minūtes neko nevar redzēt, bet bez brillēm arī īsti neredzās.

Tā nu es nobriedu uz acu lāzerkorekciju. Pakonsultējos un izvēlējos ASA Streamlight, kura tiek pozicionēta kā viena no saudzīgākajām.

Manas problēmas

• abām acīm bija problēmas redzēt gan tālumā, gan tuvumā (tāpēc brilles jānēsā visu laiku);
• astigmatisms abām acīm (katrai acij savādāks);
• besis tīrīt un valkāt brilles;
• aimpointā rādās 2 punkti nevis viens.

Piedāvātie operāciju risinājumi

Maija sākumā pieteicos aiziet uz Dr. Lūkina acu klīniku pārbaudīt redzi un pakonsultēties. Kādas pusstundas laikā izgāju visāda veida procedūras - sākot ar standarta acu pārbaudi, beidzot ar radzenes biezuma mērījumiem un acs spiedienu. Pirmo reizi arī vizuāli ieraudzīju savu astigmatismu, kas ļoti līdzinās Hipno Vardes acīm, kad parāda to reljefu ekrānā.

Visi rādītāji bija normas robežās un es varēju izvēlēties operācijas veidu, jo visi mērījumi pieļāva abus operācijas veidus. Tur ir diezgan daudz plusu un mīnusu abiem, bet mani laikam pārliecināja tas, ka manis izvēlētā ASA Streamligh ir saudzīgāka acīm. (Es esmu nenopietns cilvēks - ātri pieņemu lēmumus un tikai vēlāk skatos, kas no tā visa ir iznācis).

Te nu ir tas salīdzinājums (ņemts no https://acuklinika.lv/asa-streamlight/):

Pati operācija

Konkrētajā klīnikā operācijas tiek nozīmētas tikai trešdienās un ceturtdienās, jo uzreiz nākamās nedēļas sākumā ir jāatrādās ārstam ar progresu un, lai izņemtu lēcu. Tā nu es ierados norunātajā laikā ar saulenēm kabatā, čībiņām somā, brāli pie sāniem (pavadonis obligāts), atdevu parakstīto līgumu un sāku gaidīt (minūtes 5 :D).

Vispirms man vēlreiz pārbaudīja acu pamatparametrus, lai nebūtu radusies nekāda kļūda. Tad mani ieveda palātā, kurā bija jau vairāki cilvēki - kāds no viņiem jau pēc operācijas, kāds vēl tikai gaida savu kārtu.

Sagatavošanās process itin vienkāršs: māsiņa nomazgā acis, iepilina dažādus pilienus, kur viens no tiem nedaudz grauž, jo ir anestētiķis. Nekas briesmīgs tas nav. Viņa vēlreiz izstāsta operācijas norisi un galvenās lietas, ko operācijas laikā man darīt un, galvenais, nedarīt.

Dakteris sāk ar to, ka nofiksē plakstiņus atvērtā pozīcijā (mirkšķināt nebūtu labi, kad lāzerītis dedzina). Tad viena acs tiek aizsegta, lai netraucē otrai. Nu sākas pats interesantākais: uz acs pārmaiņus tiek liets auksts ūdens un tad ar lāzerīti tiek dedzināts vai arī otrādi. Ārsts piekoriģē aparātus un manu galvu. Izjūtas ir diezgan interesantas, jo nav pierasts, ka acs turpina palikt vaļā, kad tajā tiek veiktas invazīvas darbības.

Ir jāceņšas tomēr acis nemirkšķināt un skatīties uz gaismas puinktiņu augšā, ko rāda mašīna, bet tas nav nemaz tik viegli. Pašaizsardzības reflekss tā vien mēģina kaut ko aizspiest un tas rada nelielu diskomfortu, bet ārsts ir laipns - atgādina, ko darīt un pamāca kā to vieglāk paciest.

Visnepatīkamākais pārsteigums, jāatzīst, bija ūdens liešana uz acīm. Tā kā virskārta tiek svilināta nost ar lāzeri, parādās ne tikai svilinātai cūkai raksturīgā smaciņa, bet acis arī sakarst, tāpēc tām virsū tiek liets ūdens. Neviens nebija man pateicis, ka tas ūdens būs auksts un tas man bija pats lielākais pārbaudījums. Es vispār neesmu baigais krasu temperatūras maiņu piekritējs (ja nu vienīgi reizi pa reizei auksta pelde vai pelde pēc pirts). Šoreiz tā sajūta bija tāda, kā strauji sadzerties to ledus dzērienu, ko vasarā tirgo brīvdabas tirdziņos un bērni šausmīgi ciena. Man iestājās totāla smadzeņu sasalšana (brain freeze) un tā ir lieta, ko es ļoti nemīlu.

Uzreiz pēc operācijas

Mani atveda uz to pašu palātu, lai 30 minūtes atpūšos un paguļu. Jutos ļoti labi - kaut ko pat redzēju un varēju (bez brillēm) uzrakstīt vacapā, ka operācija ir beigusies. Uzreiz sapratu, ka acis ir nenormāli jutīgas pret gaismu, kas arī bija sagaidāms. Nebiju tikai sagaidījis to, ka tās būs tik jutīgas, ka grūti atvērt vaļā.

Pēc aptuveni 30 minūšu atpūšanās, mani ar visiem maniem četru veidu dažādajiem pilieniem un pamācību, kā tos jālieto, palaida uz mājām. Braucu ar vilcienu. Brālis bija pieteicies pavadīt un labi, ka tā - uzreiz sapratu, ka nepalīdz pat saulesbrilles un miglojas tā, ka biļeti pašam ļoti grūti nopirkt. Ja nebūtu pavadoņa, tad pieļauju, ka būtu tāda kā šoka un baiļu sajūta, jo miglojās arvien vairāk.

Arī vilcienā manis paņemtā grāmata bija lieka, taču jau pēc vēl kādām 30 minūtēm (kopumā kādu pusotru stundu pēc operācijas) es sāku redzēt lietas, fokuss parādījās un bija sajūta, ka viss ir labi un nākamajā dienā varēšu jau baudīt atpūtu, lasot, skatoties filmas un priecājoties par savu slimības atvaļinājumu.

Atlabšanas process

Pirmajās dienās redze ļoti lēkāja no daudz maz redzu uz ir ļoti grūti pat kaut ko saskatīt. Traģiskākais tajā visā procesā bija tas, ka pirmās četras dienas plaksti bija tik ļoti piepampuši, ka tos praktiski nebija iespējams atvērt. Līdz ar to augstāk par kādiem 60⁰ nespēju nemaz paskatīties. Nedaudz palīdzēja dakteres ieteiktais vēsais dvielītis uz acīm, bet arī ne ļoti.

Tajās pašās pirmajās četrās dienās ķermenis iegāja hibernācijas režīmā - man nenormāli nāca miegs. Lai arī neviens medikaments nebija ar miega efektu, es gulēju vismaz kādas 14-16 stundas diennaktī, bet visu laiku bija par maz. Laikam jau acu sadzīšanai bija vajadzīga visa mana enerģija.

Sestajā dienā pēc operācijas man bija vizīte pie ārsta, kur man noņēma ortopēdiskās (tā tās sauc?) lēcas un veica pamatmērījumus redzei (acu spiedienu, fokusu, cik labi redzu un kā atjaunojas epitēlija slānis), lai var sekot atlabšanas progresam. Izgājis no ārsta kabineta, sapratu, ka redzu sliktāk nekā tad, kad iegāju, taču tas bija maldīgs efekts. Kad atbloķēju telefonu, lai nopirktu vilciena biļeti, sapratu, ka tuvumā redzu diezgan labi, taču tālumā (ar to es saprotu 3 un vairāk metrus) viss ir ļoti miglains - tātad problēma bija fokusēšanās nevis "viss slikti".

Ja LASIK sola normāli redzēt jau nākamajā dienā, tad ASA (kā jau solīts) tik ātri neuzlabojas. Nedēļu pēc operācijas es jau spēju dažas stundas pastrādāt pie datora, bet, lai to izdarītu, man vajadzēja palielināt fontu izmērus vismaz divas reizes. Smagākais ir tas, ka katra acs atkopjas savā tempā, tāpēc vienu brīdi viena acs var rādīt nedaudz miglaini, bet citā brīdī jau otra ir skata bojātāja. Tas nepatīk arī vestibulārajai sistēmai un nogurums arī ir daudz lielāks, jo ir stipri jākoncentrējas.

Šī raksta tapšanas brīdī ir pagājis pustors mēnesis kopš operācijas. Nu jau es skaidri saskatu gan tuvumā, gan tālumā un ir sajūta, ka redzamība ikdienas vēl uzlabojas, taču acis joprojām pagurst nedaudz ātrāk kā tas bija "briļļu laikos", bet tas (es sevi tā mierinu) saistīts ar manu astigmatismu.

Nedaudz par manu astigmatismu

Definīcija no Tezaura:

1. Optiskās sistēmas (arī lēcas, acs u.c.) refrakcijas spējas defekts (aberācija), kura dēļ gaismas stari, kas iziet no viena punkta, pēc iziešanas cauri sistēmai (lēcai, acij) vairs nesaiet vienā punktā (piemēram, lēcas vai fotoaparāta fokusā, acs tīklenē), bet attēlā veido divus savstarpēji perpendikulārus taisnes nogriežņus, kuri neatrodas vienā plaknē; tā rezultātā rodas neskaidrs un izplūdis šā punkta attēls.

2. joma: medicīna Acs refleksijas anomālija.

Es esmu viens no tiem dīvaiņiem, kuram katrai acij tas astigmatisms ir citā leņķī un smadzenēm jāpierod vienmēr, kad kaut kas mainās. Pirmo reizi man bija tas prieks adaptēties, kad sāku valkāt brilles. Tagad notiek tieši tas pats, tikai bilde ir šķība uz otru pusi. Kā tas izpaužās? Nu tā, ka četrstūris man nav vis četrstūris, bet kaut kas līdzīgs apgāztai trapecei.

Kā man paskaidroja ārsts - tagad fokusēšanās process nāks atpakaļ stipri lēnāk, jo acs muskuļi, kuriem nav vairs aktīvi jāstrādā, ir reāli uzkačāti, bet tie, kuriem tagad jārukā - atrofējušies. Es tagad to  joprojām jūtu, jo fokusēšanās starp tuvu un tālu nenotiek zibenīgi, bet gan nedaudz jāiespriengst.

Nobeigumā

Es nenožēloju veikto operāciju. Es esmu nenormāli laimīgs, ka man ir tikai reflekss sakārtot brilles nevis reālas brilles, ko jākārto un regulāri jātīra. Ir patīkami atkal redzēt bez palīglīdzekļiem.

P.S. Šis raksts nav reklāma. Klīniku izvēlējos pats un pats par operāciju sedzu visus izdevumus.

1. Information Collection
  Koko Tools does not collect, transmit, or store any of your personal data on external servers owned by the developers.

   * Local Data: Any notes you write, book calculations you perform, or application settings you configure are stored exclusively on your local device.
   * Google Drive Data: If you choose to enable the optional Google Drive synchronization feature, the app will request access to your Google Drive via the official Google API.
       * Scope of Access: The app only accesses files it creates or files you specifically authorize for synchronization (typically your notes and configuration files).
       * Authentication: Authentication is handled securely via OAuth2. Your Google credentials (password) are never seen or stored by Koko Tools. A secure "refresh token" is stored locally on your machine to maintain the connection.

  2. How Your Information is Used
  The data processed by the application is used solely for the following purposes:
   * Core Functionality: To display your saved notes and calculate book page conversions.
   * Synchronization: If enabled, to upload and download your local app data to your personal Google Drive account so you can access it across multiple devices.

  3. Data Storage and Security
   * Local Storage: Your data is stored in your user home directory (e.g., ~/.config/koko-tools/ on Linux). Security of this data depends on your operating system's file permissions and your own device security.
   * Cloud Storage: When using Google Drive sync, your data is stored within your own Google account. It is subject to Google’s privacy and security protocols.
   * No Third-Party Sharing: We do not sell, trade, or otherwise transfer your data to any third parties. Your data stays between your device and your chosen cloud provider (Google).

  4. Third-Party Services
  Koko Tools uses the Google Drive API for its synchronization feature. By using this feature, you are also bound by Google’s Privacy Policy (https://policies.google.com/privacy).

  5. Your Rights and Data Control
   * Deletion: You can delete your local data at any time by removing the application's configuration folder. You can also delete the synchronized data directly from your Google Drive.
   * Revocation: You can revoke Koko Tools' access to your Google account at any time through your Google Account Security settings (https://myaccount.google.com/permissions).

  6. Changes to This Policy
  As Koko Tools is an experimental project, this policy may be updated as new features are added. We recommend checking the repository for the latest version.  ---
  Last Updated: March 2026

Šajos nu jau 23 gados, kopš pirmo reizi pamēģināju linux, esmu izgājis daudzām un dažādām linux distributīvu fāzēm: sāku ar Knopix, tad RedHat, Mandrake (vēlāk Mandriva), SlackWare, Gentoo, Ubuntu, OpenSuse, Gentoo, Ubuntu, Gentoo, Ubuntu, Manjaro, ARCH. Serverim esmu lietojis tikai Gentoo un Debian. Joprojām uzskatu, ka foršākais ir Gentoo, bet, ja grib lietot ikdienā kā darbstaciju un tā, lai viss strādā ārā no kastes (jā, tas ir mīts, ka Arch ir grūts), tad nu varu lepni teikt "I use ARCH, BTW".

Tā kā Windows 10 nu jau pienācis ilgi gaidītais gals, bet daudziem dzelžu dēļ nav iespējas pārlēkt uz Windows 11, tad varbūt ir interese palasīt arī tālāk?

Dzelži

Lai būtu pilna laime, protams, vajag paskatīties arī linux atbalstu dzelžiem (lielākoties gan šī varētu būt problēma izvirtušākiem cilvēkiem). Ilgu laiku biju Nvidia video karšu piekritējs, taču viņiem nav normālu atvērtā koda draiveru un viņi arī necenšas savus aizvērtos īpaši atjaunot vai uzlabot. Līdz ar to visas jaunās un smukās lietas linuksī uz Nvidia strādā kā caur melno caurumu. Pirms kāda laiciņa konvertējos pilnībā uz "Sarkano Komandu" un tagad man viss ir no AMD, tāpēc dators strādā pavisam knaši un jauki.

Tiem, kuriem patīk pasiekaloties - nu nav jau baigi viss ūberkruts un sistēma jau ir vairāk kā trīs gadus veca - man ir aptuveni šitā:

Procesors: AMD Ryzen 9 5900X (24) @ 4.95 GHz
Video: AMD Radeon RX 7600 XT
Atmiņa: 64GB DDR4

Programmas

Sākšu ar to, ka linuxī tu vari lietot jebkuru savu iemīļoto pārlūkprogrammu (gan Firefox, gan chrome, gan dajebko citu līdz pat MS Edge).

Ofisam var lietot LibreOffice vai tie, kas nu galīgi nespēj bez MS Office izskata, tad Only Office būs tavs glābiņš. Protams, ir arī Google Docs un/vai Office 365.

Viss pārējais ir gaumes un vēlmju jautājums - var darīt visu, ja tikai ļoti grib.

Te nu mēs nonākam līdz tam, ka ARCH ir linux distributīvs ar super lielu komūnu. Viņu dokumentācija aptver pilnīgi visu (es saprotu, ka jaunā paaudze nejēdz lasīt wiki lapas, jo nesaprot konceptu no augšējās kreisās malas uz labo un rindu pa rindiņai). Ja nebaidies lasīt, tad pacelt sistēmu ir 30 minūšu jautājums, taču, kad tas ir izdarīts, komūna visu paveic tavā vietā.

Šim linux distributīvam laikam ir viena no plašākajām komūnām, kas rūpējas par programmām, kas nav oficiālajos repozitorijos. Saucas tas AUR (Arch User Repository). Te nu sākas tas smukais jaukumiņš, kas nav, piemēram, Ubuntu. Ja Ubuntu mūsdienās forsē izmantot snap paku menedžeri, kas ir sāpe pakaļā gala lietotājam, tad AUR var atrast gandrīz visu un tas viss nokompilēsies diezgan optimizēti tieši tavai kastei (datoram). Prieks un laime.

Spēles

Tagad nonākam pie heiteriem, kas domā, ka LINUX nav domāts spēlēm. Vienīgais, ar ko varētu būt problēmas, tas ir kerneļbāzētie antičītu menedžeri (tāds, piemēram, ir Fortnaitam). Tā kā sūdīgas spēles spēlēt ir apkaunojoši, tad man šī nudien nav problēma...

Pēdējos nu jau trīs gadus spēlēju tikai uz linux. Man ir 4k spēļu monitors un ar performanci nav bijušas problēmas. Spēlēju visdažādākās spēles. Pēdējā laikā nav bijušas problēmas ne ar vienas instalāciju: rukāju gan klasīskās (pirmais un otrais DOOM, vecie Quake, HOMM3 utt), gan arī jaunākas: DOOM Ethernal, Visi Wolfenšteini, CS2, utt. Kā arī ar platformeriem nav problēmu: spēļu kontrolieri saslēdzas ar LINUXI "ārā no kastes" un bērni ir laimīgi rambāt kaut ko kopā.

Vienu dienu dēls palūdza paskatīties GTA V, kas man ir pieejams tikai EPIC spēļu onlain veikalā un tam nav oficiāla linux atbalsta. Tad nu atvēru Lutris, ieinstelēju caur to EPIC lietotni, caur to ieinstelēju GTA V, palaidu un - vualā - bez sāpēm spēle palaidās un man nevajadzēja palikt dumākam vai gudrākam.

Saldajam ēdienam: SteamOS ir bāzēta tieši uz linux ARCH, tātad, ja tev ir Steamdeck vai tu lieto kaut kur SteamOS, tad tu arī lieto ARCH.

Nu un noslēgumā

Ar rakstu ir mēģināts nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu: pafleksēt par ARCH un pateikt, ka LINUX ir ļoti laba alternatīva Windowsam. Ja tevi tas ieinteresēja un gribi uzzināt kaut ko vairāk par manis iecienītajām programmām dajebko citu, kas saistīts ar LINUX, tad raksti komentāros - atbildēšu vai arī uzcepšu rakstiņu, ja tēmu vajadzēs aptvert plašāk.

Grūti izteikt vārdos, cik ļoti caur melno buļļa caurumu ir uztaisīts tas pakalpojums Latvija.lv portālā, bet vairāk sev, nevis citiem, aprakstīšu, ko jādara (tas nākotnei)

1. Ieskrien latvija.lv un ielogojies;
2. Meklī meklē "Slimības pabalsta piešķiršana un izmaksāšana";
3. Izvēlies no saraksta ar miljons iespējām pareizo "Slimības pabalsta piešķiršanai vai pārrēķināšanai" un spied Tālāk
4. Ieķeksē jau iepriekš sagatavoto B lapas periodu, kurā bērns slimoja (jā, tur tas jau ir sagatavots, bet tie ībļi grib mūs apjāt un tāpēc vajag ar rociņu iesniegumu sagatavot)
5. Pabeidz iesnieguma iesniegšanu

Te ir tiešais links uz servisu.

Nu kā var tā caur tik lielu dirsu taisīt, ja nav apzināta vēlme piečakarēt cilvēkus, kas būtībā valsti uztura?

Tagad par to saprašanu - jo mazāk saprot priekšnieks par to, ko tev jādara, jo vairāk viņš, viņa vai tas mēģinās tev pierādīt pretējo un uzspiest savu risinājumu, jo "zina labāk"... Pat pēc gada, divu, daudzu desmitu gadiem nekas nemainīsies, ja priekšnieks nemainīsies - viņš nesapratīs un tu nesapratīsi, kāpēc viņš nesaprot. Esmu pārliecināts, ka cilvēki ir radīti izmiršanai, jo gudros virza populisti, kuri ne sūda nesajēdz, bet tie, kas jēdz, saprot, ka ar idiotu strīdoties, pats paliec par idiotu.

Paskatīsimies, kas bija 2024. gadā tāds, kas veido manu noskaņojumu.

Darbs

Šis gads darbā bija skrējiena gads. Vadība bija uzstādījusi biznesa mērķus, kas nekorelēja ar tehniskajām iespējām, tāpēc nācās daudz un dikti darīt lietas, kuras normāli nevajadzētu darīt - kompromisi biznesa labā bija pārāk lieli.

Paspējām sadarīt ļoti daudz jauna: jaunas integrācijas ar citiem servisiem; jauni citi servisi; jaunas biznesa loģikas un "ūberrisinājumi" biznesam. Par to ir liels prieks un pateicība komandai, jo viegli nebija - mūsu bija 30% mazāk kā vajadzēja būt.

Tie 30% bija mazāk, jo mūsu personāldaļa saprata, ka cilvēki pārāk maz atpūšas - tad nu tie, kas bija uzrkājuši pārāk daudz atvaļinājuma dienas, dabūja plānot daudz vairāk atpūtas. Nezinu vai atpūta sanāca, jo darba brīžos nācās rukāt daudz vairāk kā normāli, jo roku pietrūka.

Bēdīgs esmu par tehniskajiem risinājumiem, jo, lai sasniegtu biznesa mērķus, nebija laika to visu izdarīt pareizi - tā nu mēs turpinājām rakt tehniskā parāda bedri, kas arī vislielākais pesimisma avots - nu mums ir daudz vairāk tehniskā parāda kā bija 2024. sākot... Nu cerams, ka Čūskas gads mums būs labāks tehniskajā ziņā.

Grāmatas

Lai atslēgtos no pasaules, šogad lasīju nedaudz vairāk. 50 grāmatu robežu nesasniedzu, bet tiku galā ar 47 grāmatām, kuras kopumā sastādīja 16519 lpp. Ja vajag kaut ko no atklājumiem, tad reālu prieku sagādāja Imperiona sērijas pirmās divas grāmatas (paldies sieviņai par dāvanu). Jauki bija arī turpināt "Sarkanā sacelšanās" sēriju.

Atklājums grāmatu pasaulē bija dzeja. Visu mūžu uzskatīju, ka dzejas grāmata ir domāta hipsteriem, lai iespiestu padusē un fleksotu, ka tur ir māksla un bauda, taču šogad sapratu, ka dzeja patīk arī man. Sevišķi, ja palasa kaut ko no patriotiskās dzejas. Tur ir daudz, ko var mācīties.

Ģimene

Te nu laikam ir lielākās pārmaiņas, kuras gan priecē, gan arī nogurdina. 

Vidējais dēls sāka mācīties pirmajā klasē - nu vairs tikai pastarītim jāizaug līdz skolai. Ir gan prieki, gan asaras, bet nu daudz vairāk darba ar bērniem, kā bija iepriekš.

Sieva sāka vienlaicīgi gan strādāt, gan mācīties, kas nozīmē, ka arī mana dzīve pamainījās par visiem 100%. Tagad man ir daudz lielāka slodze tieši attiecībā uz bērnu pieskatīšanu, pabarošanu un arī pamācīšanu, kas nebija pēdējos 7 gadus... Es mācos mainīt rutīnu... Ir grūti, bet paliek vieglāk un lēnītēm iegulstu sliedēs.

Vēl viena izmaiņa: sieva sāka braukt ar mašīnu un nokārtoja autovadītāja apliecību, par ko esmu ļoti lepns. Tagad viņa braukā vairāk kā es un esmu ļoti priecīgs par kopējo mobilitāti, ko tas mums sniedz.

Pats

Gada sākumā bija lielas problēmas ar muguru, kas stipri ierobežoja manas iespējas apmeklēt zemessardzes apmācības, taču galīgi no ritma izkritis neesmu. Jāsaka, ka veselības problēmas un arī paša slinkums ir iespaidojis arī manu sprotisko stāju. Vajadzētu darīt labāk un vairāk, bet saņemties ir ļoti grūti, ja neviens nedzen ar koku.

Profesionālā ziņā piedzīvoju diezgan lielu izdegšanu un pat galēju pesimismu, bet uz gada beigām ir sajūta, ka esmu spējis saņemties. Uzlabojumu nav kopējā ziņā, bet esmu pamainījis domāšanu - vienmēr tak jāsāk ar sevi, vai ne?

Profesionālo sasniegumu šogad nav... Nu praktiski nav. Ja skaita to, ka neesmu vēl padevies un pamainījis darbu, tad es esmu varonis :D

Nākotnes plāni

Nākotnes plānus pagaidām nekaļu, ja neskaita to, ka gribu beidzot saņemties un nopirkt industriālu putekļu sūcēju - tad varbūt vairāk sākšu pavadīt laiku garāžā ar koku, kaltiem, ēvelēm, frēzēm un citām koku transformējošām lietām.

P.S.

Pamainīju blogam krāsiņas. Iespaidojos no kanagawa tēmas, kas tagad ir mans favorīts.

Programmētājs aiziet uz šaušanas nodarbībām. Noklausās instruktāžu, izšauj mērķī visu aptveri un gaida rezultātu.
Arbitrs neatrod nevienu carumu mērķī: "Jūs netrāpījāt, cienītais!"
Programmētājs pārbauda aptveri un nesaprašanā atbild: "Man visas patronas izšautas... Problēma ir jūsu galā!"

Reizēm tas ir smieklīgi, reizēm - bēdīgi, bet lielākoties tie ir satraukti smiekli caur skumju asarām.