Renča pierakstu blociņš

Rīgas maratons 2026

2026-06-04T03:51:38.721+03:00

Vienmēr esmu domājis, ka, cepot kūkas, gatavošanas process ir nesamērīgi ilgs, salīdzinot ar to, cik prasa kūku notiesāt. Bet vienlaicīgi process bieži vien ir aizraujošāks par pašu ēšanu.

Tā arī šogad bija ar maratonu - process, lai tiktu līdz maratona starta līnijai bija daudz "krāsaināks" par pašu maratonu.

Pēc pagājušā gada pavasara abiem maratoniem (Briselē un Rīgā), bija palikusi tāda nepadarīta darba sajūta, jo bija sajūta, ka biju gatavs labākam rezultātam nekā Briselē izdevās noskriet.

Vienlaicīgi, domājot par šī gada Rīgas maratonu, biju izdomājis, ka Rīgas maratons būtu ļoti laba vieta, kur izskriet veterānu rekordu. Maijā pāris dienas pirms maratonu man ir dzimšanas diena, un tā kā šogad līdz ar dzimšanas dienu iesoļoju (ieskrienu?) jaunā gadu desmitā, tad izskriet Latvijas veterānu rekordu M40+ grupā šķita tīri labs mērķis.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Muti ciet, elpo caur degunu!

2026-01-23T19:18:00.006+02:00

Viens no biežākajiem jautājumiem, ko esmu saņēmis no skriešanas uzsācējiem ir - "Kā pareizi jāelpo skrienot?". Uz ko parasti atbildu - "Kad mēs ejam, tad taču nedomājam, vai ieelpot uz katru otro vai katru piekto soli. Un tā nav arī lieta, uz ko pārmērīgi fiksēt uzmanību skrienot.". Vismaz man allaž ir bijusi pārliecība, ka elpošana dabiski pielāgojas skriešanai (nevis otrādi). Skriesi ātrāk - elposi biežāk, skriesi lēnāk - elposi mierīgāk.

Taču apmēram pirms gada - iepriekšējā ziemā, sapratu, ka ziema, iespējams, ir brīdis, kad tomēr piedomāšana pie elpošanas var dot arī kādu labumu.

Pēdējos gados arvien vairāk ziemas skriešana man nepatīk ne tikai tāpēc, ka zem kājām ir slidens, bet arī tāpēc, ka gaiss ir pārāk auksts, un plaušām (manām) vēsais gaiss nepavisam nepatīk. Bronhīti un plaušukarsoņi ir bijuši regulāri viesi manās plaušās praktiski ik ziemu jau kopš agras bērnības, bet kopš COVID slimošanas, šķiet, ka plaušām kaites ķeras klāt vēl vieglāk.

Ikdienā skrienot, vairums parasti elpo caur muti. Tas nozīmē, ka aukstais gaiss pa tiešo nokļūst plaušās. Toties, elpojot caur degunu, ieelpotais gaiss tiek gan sasildīts, gan samitrināts. Tā nu pērnajā ziemā nolēmu, ka taisīšu eksperimentu un centīšos skrienot, vismaz ziemā, elpot caur degunu.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Gada rezumē 2025

2025-12-30T19:45:00.000+02:00

Iepriekšējā gada kopsavilkumu nobeidzu ar katram pārdomājamu jautājumu - "Kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?". Pie atbildes, ka skriet vairāk nevajag, šajā 2025.gadā vēl nenonācu, tāpēc joprojām skrēju gana daudz - brīžiem mazāk, brīžiem vairāk, gan ar kāpumiem, gan ar kritumiem.

Ziema un pavasaris pagāja galvenokārt maratonu zīmē. Ziemas treniņu galvenā motivācija bija starts Briselē Eiropas čempionātā šosejā maratona distancē. Treniņu apjoms brīžiem atgādināja laikus pirms desmit gadiem, bet ziemā ieliktā bāze pēc tam arī lieti noderēja atlikušajos gada mēnešos, kad pēc jūnijā gūtā muskuļa plīsuma divi mēneši pagāja vairāk tādā "tūrista" režīmā - ar neskriešanu, soļošanu un tikai nedaudz skriešanu.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Finita la sezona

2025-10-15T02:07:00.004+03:00

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Stirnubuks Valmierā

2025-09-22T01:16:00.004+03:00

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Latvijas čempionāts šosejā 5km

2025-09-12T00:24:00.003+03:00

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Mierā jau nesēdēs

2025-07-24T04:16:00.002+03:00

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Plīsums

2025-06-18T17:46:00.000+03:00

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Rīgas maratons 2025

2025-06-02T01:31:00.001+03:00

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

2025-04-24T14:40:00.001+03:00

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Kā gāja šogad jeb "Gada rezumē 2024"

2024-12-31T03:14:00.002+02:00

2024.gadu iesāku ar visnotaļ plānotu gatavošanos Rīgas maratonam. Taču vairums pārējo startu šosezon bija diezgan neplānoti.

Orientēšanās sporta sadaļā bija gan lielās stafetes 10-mila Zviedrijā, gan Jukola Somijā, lai gan gada sākumā ar diezgan lielu pārliecību būtu teicis, ka visticamāk nebraukšu uz nevienu no abām. Tāpat pavisam negaidīti piedalījos cīņā par dalību Latvijas izlasē Pasaules čempionātam o-sprintā. Savukārt Kāpā, kas gada vidū bija mans pēdējais šīs sezonas o-starts, visu trīs dienu laikā tehniski kļūdījos tik daudz, kā to nebiju darījis ļoti sen.

Skriešanā gada pirmie mēneši pagāja treniņos jau pieminētajam maratonam - otrā vieta LČ ieskaitē un trešā vieta kopvērtējumā, protams, neizklausās slikts rezultāts, taču kaut kā pēc šī gada maratona tā pēcgarša nebija tik laba. Arī atkopšanās fiziskajā ziņā prasīja neierasti ilgu laiku, un tā pavisam normāli sāku justies vien kaut kad jūlijā.

Negaidītākais notikums skriešanā noteikti bija uzvara Stirnubuka sezonas kopvērtējumā. Sezonas pirmie starti bija Stirnubukā bija kā daļa no maratona treniņplāna, par kopvērtējumu vispār nedomājot. Uz nākamajiem braucu ar domu, ka jāskrien komandas labā. Bet kad sapratu, ka varu tomēr savākt pilnu ieskaiti sezonai un varbūt pacīnīties par TOP3 vai pat par uzvaru, tad ieslēdzās jau arī pavisam cits mērķis. Slimošanas dēļ pēdējie divi posmi gan nesanāca tādi, kā būtu gribējis, taču tik un tā tiku pie uzvaras kopvērtējumā. Taču vismaz šobrīd šķiet, ka nākamgad Stirnubukā būšu (ja vispār) sastopams krietni retāk.

Treniņu kilometru ziņā šis gads bija apjomīgākais kopš 2018.gada, kas lielā mērā bija pateicoties lielākai kilometrāžai, gatavojoties maratonam. Ja vēl septembra sākumā šķita, ka līdz novembra beigām saskriešu tik, lai 12 mēnešos kopš pērnā gada novembra būtu saskrieti 5000 kilometri, tomēr slimošana rudens izskaņā sanāca krietni ilgāka, un novembrī pat viena nedēļa bija ar apaļiem 0 kilometriem un līdz 5000 gada kilometriem pietrūka diezgan daudz un kopā (2023.gada decembris-2024.gada novembris) noskrieti 4639.69 km, skrienot pavadot 331 stundu un 16 minūtes. Ņemot vērā, ka pērnais decembris bija vien ar 60 kilometriem un šī gada novembris nepilni 150 kilometri, tad rezerve noteikti vēl ir, bet tāds gan noteikti nav pašmērķis.

Salīdzinājumam pieliku klāt pagājušā gadā apkopotajai tabulai arī šī gada skaitļus. Interesanti, ka šogad stundu ziņā esmu skrējis tikpat kā divus gadus iepriekš, taču pieveikti gandrīz 300 kilometri vairāk, kas nozīmē, ka vidējais treniņu temps ir audzis un sācis tuvoties tam, kas bija "vecajos labajos" laikos līdz 2018.gadam.

Gads	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023	2024
Kilometri	7450	7966	8600	7382	5470	2788	3020	3300	4355	3527	4640
Stundas	520	553	610	546	386	205	235	254	330	257	331

Un kas tad būtu gada rezumē bez gada nominācijām:

Gada maratons un gada medaļa - Rīgas maratons (3.v kopvērtējumā, 2.v LČ ieskaitē - 2h27'14"). Šis bija karsts un grūts maratons. Vajadzēja raksturu, lai tiktu līdz galam. Izpalika uzvara LČ vērtējumā, kas bija galvenā motivācija, kāpēc izlēmu skriet maratonu arī šogad. Un arī emocionālā ziņā tas bija zemāk kā starts gadu iepriekš. Tajā pat laikā tas nāca ar jaunām mācībām, trešo maratona sudrabu Latvijas čempionātos un, protams, gatavošanās šim maratonam ielika arī labu bāzi atlikušajai sezonai.
Gada uzvara - 1.vieta Irbenes Stirnubuka posmā. Protams, uzvara sezonas kopvērtējumā no vienas puses ir kaut kas lielāks un sezonas uzvarētāju Stirnubukā ir krietni mazāk kā atsevišķo posmu līderi. Taču Irbenes skrējiens bija tas starts, kurā šogad jutos patiešām spēcīgs un kilometri paskrēja nemanot (nu varbūt izņemot pašas beigas). Vienlaicīgi šis bija arī, šķiet, vienīgais Stirnubuka posms šogad, kurā patiesi skrēju ar baudu.
Gada ceturtā vieta - 4.vieta Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. Trīs sekundes līdz Latvijas čempionāta medaļai nav daudz. Četras sekundes bija četrus gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā šis iedeva pārliecību, ka trijniekā tikt vēl ir gluži reāli. Kas zina - varbūt jāmēģina to izdarīt 2025.gadā?!
Gada rezultāts - 32'59" desmit kilometros šosejā skrējienā "Cēsu pavasaris". Tā kā šogad gandrīz vai vairāk startēju mežā (gan ar karti, gan Stirnubukā) nekā šosejā, tad tādu īstu rezultātu ar ko samērīties bija gaužām maz. Septembrī biju cerējis uzlabot savu šosejas PB 5km distancē, taču saslimu, un rekorda skrējiens izpalika. Aprīlī pāris nedēļas pirms maratona tāpat kā gadu iepriekš, piedalījos Cēsu pavasarī. Un, lai arī trase tur galīgi nav rekordiem piemērota, tomēr tas, ka joprojām spēju noskriet 10km ātrāk par 33 minūtēm, man pašam šķita kā visnotaļ labs sasniegums. Galu galā mans oficiālais PB šajā distancē ir tikai nepilnas 70 sekundes ātrāks, sasniegts astoņus gadus atpakaļ.
Gada mācība - rūpīgi apdomāt startēšanu sacensībās nedēļu pēc maratona. Maratons šogad pamatīgi iedeva pa muskuļiem. Taču tā vietā, lai kārtīgi atjaunotos, biju apsolījis nedēļu pēc tā, startēt orientēšanās stafetē. Ja komandai esi apsolījis, tad ir jāskrien. Taču vēl vairāk - dienu iepriekš starts arī 5km šosejā, kur sacensību azarts pēdējā kilometrā burtiski savilka muskuļus akmenī. Nākamajā dienā pa mežu ar karti skrējiens bija ļoti sāpīgs un lieks. Ja neesi atjaunojies pēc maratona, tad mačos jāskrien nav!

Šogad turpināja nostiprināties pēdējo gadu sajūtas, ka sacensības man noteikti vairs nav motivācija, lai ikdienā skrietu. Skaidrs, ka nodoms kaut kur piedalīties liek vairāk piedomāt pie tā, ka kaut kas mērķtiecīgāk ir jāpadara, lai varētu startēt ar baudu. Taču ikdienā domas par sacensībām noteikti ir sekundārais iemesls kāpēc skrienu.

Bet "kāpēc es skrienu?" patiesībā ir ļoti pamatīgs jautājums, un saprast to, kas ir īstā motivācija ne vienmēr ir tik vienkārši (un es domāju, ka arī es līdz atbildei līdz galam nonācis neesmu) - tāpēc 2025.gadam novēlu katram mēģināt atrast atbildi uz jautājumu "kāpēc es (vispār, vēl aizvien) skrienu?", un galvenais nenobīties no tā, ka arī atbilde "es varētu arī neskriet" ir gluži pieņemama.

"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

2024-10-21T00:44:00.000+03:00

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

2024-09-25T13:20:00.001+03:00

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

2024-09-20T17:55:00.003+03:00

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Piejūras Stirnu buks Irbenē

2024-08-22T15:07:00.005+03:00

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Trieciennedēļasnogale

2024-07-17T17:30:00.004+03:00

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Jūnijs ar karti

2024-07-11T15:52:00.000+03:00

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju.

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Rīgas maratons 2024

2024-05-28T00:22:00.000+03:00

Daudziem jaunas apņemšanās rodas Jaunajā gadā, mana tapa Ziemassvētkos, kad nolēmu, ka gribu beidzot uzvarēt Latvijas čempionātā maratonā, proti, būt labākajam no Latvijas šī gada Rīgas maratonā. Pēc sportiskās slinkošanas un neskriešanas pusi no novembra un visu decembri šāda apņemšanās bija vienīgais puslīdz labais motivators, lai saņemtos un sāktu atkal regulāri skriet.

Mērķis šādā definējumā - 'uzvara', protams, nebija pārāk labs. Skaidrs, ka, pirmkārt, tā sasniegšana ir atkarīga ne tikai no manis, bet arī no tā, cik ātri skries konkurenti, un, otrkārt, es arī ļoti labi apzinos, ka šobrīd Latvijā ir kādi divi trīs skrējēji, kuri pilnīgi noteikti maratonā būtu ātrāki par mani, ja vien viņi izietu uz starta līnijas un noskrietu maratonu līdz galam. Līdz ar to galvā, tas vairāk transformējās par to, ka sagatavoties tā, lai spētu noskriet ātrāk par iepriekšējā Rīgas maratona uzvarētāju, proti, 2h25'-2h24' robežās.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Nesportiskās traumas

2024-03-11T17:51:00.001+02:00

Pirms apmēram nedēļas treniņā piedzīvoju pamatīgu kritienu. Gandrīz uz līdzenas vietas spēcīgi pagriezu potīti, zaudēju līdzsvaru un aizlidoju pa asfaltu. Potīte gandrīz dubultresnumā, nobrāzts un spēcīgi atsists celis un gurns, kā arī caurums elkonī, kuru gan jau kāds ķirurgs labprāt būtu sašuvis. Un, protams, nedaudz pabojāts treniņu plāns.

Pēc šī negadījuma aizdomājos, ka katram sporta veidam ir savas tipiskās traumas. Basketbolā bieži var dzirdēt par sarautām krusteniskajām saitēm, boksā lauž degunus, regbijā ribas. Sprinteri mēdz saraut kādu muskuli, savukārt garo distanču skriešanā, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos, tipiskākās traumas ir saistītas ar muskuļu un saišu ilgstošu pārpūli, kas bieži pārtop iekaisumā.

Izmežģīta potīte, noteikti ir tipiska trauma orientēšanās sportā, kur nelīdzenā apvidū pagriezt potīti ir visai vienkārši. Taču "gludajā" skriešanā tā vairumā gadījumu ir trauma neuzmanības rezultātā, kā šoreiz gadījās arī man. Patiesībā jau arī minētās tipiskās skriešanas traumas lielākoties ir, ja ne gluži neuzmanības, tad neapdomības rezultāts, jo vairums pārslodzes radītās problēmas var preventīvi novērst ar mazāku treniņu apjomu, biežāku atpūtu vai nostiprinošiem vingrinājumiem.

Lai arī manis pieminētā izmežģītā potīte bija neuzmanības rezultāts, tomēr savās pārdomās par traumām nonācu līdz tam, ko virsrakstā esmu nosaucis par "nesportiskajām traumām" - proti, tādas, pie kurām, nodarbojoties ar konkrētu sporta veidu, nevajadzētu tikt un pie kurām var tikt tikai vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Pagriezta potīte skriešanā ir sagaidāma, taču pārsists elkonis izmežģītas potītes dēļ nez vai būtu norma.

Skriešanā biežāk šādas "nesportiskās traumas" man ir bijušas tieši kritienu rezultātā, taču ne tikai. Ir bijušas kritiena rezultātā lauztas ribas, pret asfaltu atsista galva. Reiz pret gājēju ceļa norobežoto stabu pārplēsu roku, jo laikus nepaspēju pacelt to augšup. Orientēšanās sportā man laikam vislabāk atmiņā palicis gadījums ar zaru ausī un pārdurtu bungādiņu. Arī skrienot gūtie suņu kodumi noteikti ir nesportiskās traumas.

Arī internetā var atrast dažādas savādas traumas, ko ir guvuši sportisti (kaut ne vienmēr tās ir gūtas sportojot). Lūk viens no tādiem traumu uzskaitījumiem - The 50 Most Bizarre Injuries in Sports History | Complex, kur sarakstā ir atrodama arī bļaušana uz saviem komandas biedriem spēles laikā, tādējādi izmežģot žokli.

Un kā ir ar Tevi, dārgo lasītāj? Vai arī Tev ir sanācis piedzīvot kādu traumu, kas nepavisam nešķiet savietojama ar konkrēto sporta veidu?

Divdesmit devītais februāris

2024-02-28T23:00:00.002+02:00

Iespējams, ka 29. februāris ir kā tā papildus stunda diennaktī, ko reizēm aizņemtībā piesauc, lai paspētu padarīt darbus, kam citādi neatliek laika.

Kaut arī februāris katru gadu ir īsākais mēnesis bieži vien ikdienā piemirstas, ka dienu tajā ir mazāk un tāpēc arī paveikt var mazāk nekā citos mēnešos. Protams, ja vien februārī nestrādā ar lielāku atdevi, lai sasniegtu tikpat cik garajos mēnešos.

Matemātiski februārī ir par 6.7% dienu mazāk kā 30 dienu mēnešos un par 10.7% mazāk kā 31 dienu mēnešos. Ja kāds to savā plānotajā darbu sarakstā, plānotajā budžetā vai treniņplānā nav ņēmis vērā, tad mēneša beigās var sanākt robs plānotā izpildē.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Gada rezumē 2023

2023-12-31T19:45:00.002+02:00

Ja kāds man gada sākumā būtu teicis, ka šogad noskriešu vairākus maratonus un gada beigās mani varēs atrast Latvijas sezonas ātrāko maratonistu saraksta otrajā vietā, tad visticamāk viņam būtu atbildējis, ka "tā jau nu noteikti nebūs". Galu galā pēdējos gadus dzīvoju ar pārliecību, ka sacensību režīmā skriet maratonu vairs īsti nevaru, jo kreisā kāja, kas pie intensīvas slodzes mēdz atteikties klausīt, noteikti neļautu noskriet maratonu pilnvērtīgā sacensību režīmā. Taču izrādījās, ka teiciens "viss ir tikai galvā" joprojām ir spēkā. Lai arī maratonos ar kāju viss izcili nebija, tagad zinu, ka maratonu tomēr joprojām gana ātri noskriet varu.

Tā nu var teikt, ka 2023.gads pavisam negaidīti ir pagājis maratona zīmē, jo, atskatoties uz sezonu, maratoni Rīgā un Ventspilī noteikti bija sezonas spilgtākie skrējieni (bez šiem diviem maratoniem vēl viens tika noskriets arī treniņā aprīļa sākumā). Taču bez maratoniem šogad arī bija vēl diezgan daudz sacensību - paguvu paorientēties gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Rīgā, gan Kuldīgā, gan Rojas mežos, noskriet sešus Stirnubuka posmus, noskriet pusmaratonu Salaspilī (pēdējais pusmaratons pirms tam bija 2017.gadā), noskriet divus gana ātrus 5km skrējienus šosejā (Jaunmārupē un Ogrē), 10km šosejā Cēsīs un vēl trīs ne gluži šosejas skrējienus (Cēsīs, Vaidavā un Rembatē).

Prieks, ka arī šogad izdevās neļaut, ka skriešana un sacensības kļūst par lietu, kas pārāk iegrožo mani, bet vairāk ļāvos gan paeksperimentēt ar treniņiem, gan arī spontānāk izvēlēties sacensības kad un kur skriet. Ja pirms desmit gadiem katrs maratons bija kā liels mērķis, kam gatavoties, un gatavošanās process bija gandrīz vai kā iešana uz darbu, kad skrēju arī tad kad īsti negribās vai reizēm pat nevajadzētu (traumas, slimības un tamlīdzīgi), tad šobrīd skriešanai pieeju daudz brīvāk - arī šogad bija virkne brīžu, kad skriet īsti negribējās un tad arī neskrēju.

Laika posmā kopš pagājušā gada decembra līdz šī gada novembrim - šāds 12 mēnešu perioda aptvērums radies vēsturiski, kad gada kopsavilkumu mēdzu rakstīt jau decembra sākumā un arī decembrī jau parasti sākās gatavošanās nākamajai sezonai - esmu noskrējis 3527 kilometrus (257 stundas) un vēl 16 kilometrus noslēpojis (2.5 stundas). No iepriekšējo gadu gada kopsavilkumiem pacentos apkopot iepriekšējo gadu veikumu (pirms 2014.gada saskrietais jāmeklē citos arhīvos), un var redzēt, ka šogad esmu skrējis mazāk kā pirms gada, bet tomēr nedaudz vairāk kā iepriekšējos trīs gados pirms tam (protams, šo gadu nevar salīdzināt ar laiku pirms 2018.gada traumas parādīšanās, kad skriešanai piegāju pavisam nopietni).

Gads	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023
Kilometri	7450	7966	8600	7382	5470	2788	3020	3300	4355	3527
Stundas	520	553	610	546	386	205	235	254	330	257

Kā ierasts gada kopsavilkumos, šogad ir bijušas vairākas lietas, kas ir pelnījušas tikt papildus pieminētas gada nominācijās:

Gada atklāsme - "es varu skriet maratonu": jau vairākus gadus biju atmetis domu par maratona skriešanu - gan tāpēc, ka īstas vēlmes to darīt nebija, bet galvenokārt tāpēc, ka likās, ka fiziski kāja neļaus to cienīgi noskriet. Taču šī pavasara lēmums pieteikties Rīgas maratonam un tam sekojošais relatīvi īsais gatavošanās posms parādīja, ka maratonu vēl tīri pieklājīgā tempā spēju noskriet.
Gada maratons - otrā vieta Rīgas maratonā: šis ļoti sasaucas ar iepriekšējo punktu, kas parādīja, ka varu atkal skriet maratonu, bet visādi citādi Rīgas maratons bija lielākais šī gada notikums. Arī tas, ka šogad Rīgas maratona distancē nebija ātro Āfrikas atlētu, un visa uzmanība bija uz pašmāju skrējējiem, ļāva gan noteikti būt augstāk rezultātu sarakstā, gan arī rezultātam būt vairāk pamanām dažādos medijos.
Gada uzvara - uzvara Ventspils maratonā: dalība Ventspils maratonā bija vēl spontānāka nekā Rīgā, un, lai arī pirms starta Ventspilī jau man bija lielāka pārliecība par to, ka maratonu noskriet varu, uzvara tajā, uzlabots Rīgas maratonā sasniegtais rezultāts un uzlabots paša sasniegtais rezultāts pirms 7 gadiem, kad uzvarēju pirmajā Ventspils maratonā bija visai negaidīts notikums.
Gada medaļa - sudraba medaļa Latvijas čempionātā maratonā: Latvijas čempionātā maratonā startēju otro reizi (iepriekš tas bija 2016.gadā) un otro reizi tiku pie sudraba medaļas. Tā kā sportisko virsotņu gadi man jau ir aiz muguras, tad medaļa Latvijas čempionātā tomēr ir gana labs panākums.
Gada atgriešanās - dalība Zviedrijas orientēšanās stafetē 10MILA pēc 13 gadu pārtraukuma: patiesībā šogad atgriešanās bija vairākas - pēdējais maratons sacensībās bija bijis pirms 7 gadiem, pusmaratons pēdējais pirms 6 gadiem, bet atgriešanās 10MILĀ bija ar vislielāko pauzi. Paldies OK Saldus klubam, kas mani uzaicināja startēt viņu komandā un ļaut izbaudīt gandrīz polāro dienu un orientēšanos Zviedrijas ziemeļos.
Gada rekords - 15'45" 5km šosejā: 5km šosejā šogad skrēju divas reizes un ar otro piegājienu par vienu sekundi izdevās uzlabot pirms gada sasniegto rekordu. Stadionā gan joprojām esmu skrējis ātrāk (15'25" - 2016.gadā).

Kāds būs sportiskais 2024.gads to, protams, nevar zināt, bet skaidrs, ka skriešanai ir jāturpina nest prieku, un tā noteikti tāpat kā līdz šim būs veids kā sevi uzturēt fiziskajā formā, kā brīdis, lai "izvēdinātu galvu" un kā laiks, kad padomāt lielākas un mazākas domas.

Ventspils maratons 2023

2023-10-02T00:14:00.004+03:00

Pavasarī pēc otrās vietas Rīgas maratonā rakstīju - "man joprojām nav atbildes, vai maratonu es vēl gribu kaut kad skriet". Taču, šķiet, ka līdz skaidrībai par maratona skriešanu nonācu diezgan ātri, jo pirms divām nedēļām Ventspilī atkal noskrēju visnotaļ veiksmīgu maratonu.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Rīgas maratons 2023 jeb kā sagatavoties maratonam desmit nedēļās

2023-06-07T01:25:00.002+03:00

Kad septiņus gadus sacensību režīmā maratons nav skriets, tad nedaudz ir piemirsies, kā tas ir - trenēties maratonam, skriet maratonu un justies pēc maratona (un jā arī to, ka aprakstu pēc maratona var uzrakstīt nedēļas nevis mēneša laikā). Pēdējais oficiālais maratons bija 2016.gada rudenī Valmierā, un kopš 2018.gada, kad parādījās problēmas ar kreisās kājas nervu, domas par nopietna maratona skriešanu biju atmetis.

Lasīt tālāk pārējo rakstu »

Divi Stirnubuki

2023-04-26T01:05:00.003+03:00

Pagājušā gada pirmie mēneši pagāja kā pa viļņiem - it kā visu ziemu skrēju, tomēr reāli tas bija apmēram tā - pāris nedēļas skrēju, tad nedēļu slimoju, atkal pāris nedēļas skrēju, atkal slimoju - un tā vēl vairākas reizes. Līdz ar to nekāds dižais progress sportiskajā formā īsti nebija, un pavasarī tā arī nekādu īpašu sportisko formu un sportisko pašsajūtu nesagaidīju.

Savukārt šogad pēc praktiski pilnīgi brīva decembra (bet vairāk tāpēc, ka negribējās nevis nevarēju) un arī no skriešanas brīvajanvāra sākuma, janvāra otrajā pusē pamazām sāku kustēties. Bet tā skriešana arī bija pakārtota laikapastākļiem - ja bija pārāk auksts, tad neskrēju, ja pārāk negribējās, tad neskrēju.

Taču uz februāra beigām skriešana sāka kļūt diezgan regulāra ("regulāra" man nozīmē katru dienu), un arī vēlme skriet kļuva arvien lielāka. Ja pagājušajā gadā diezgan bieži bija jāpiespiežas iziet paskriet, tad šogad patiesi gribas skriet - varbūt par labu nākusi tieši tā garā pauze decembrī un janvārī.

Katrā ziņā pamazām kustējos arvien vairāk, un, ja pērn Stirnubukā piekritu pirmajos posmos skriet tikai tāpēc, ka tie bija salīdzinoši netālu, zinot, ka tāpat nekādi prātīgi rezultāti nebūs, tad šogad Stirnubukā jau visai apzināti izvēlējos pirmajos posmos startēt Stirnubuka distancē (ap divdesmit kilometriem). Līdz labai formai arī šogad vēl kāds ceļš ejams, bet ir sajūta, ka sacensību režīmā varu noskriet vairāk.

Tāpat kā pagājušā gada nogalē arī šogad Stirnubukā esmu "mySport Ogre" komandā. Pērn bija viena komanda - šogad jau esam izauguši līdz divām. Abas komandas spēkos diezgan līdzīgas, tāpēc varam sacensties ne tikai ar citām komandām, bet arī paši ar sevi.

Komanda

Komandas bonuss ir arī tas, ka šogad esmu ticis pirmo reizi pie īsteniem taku skriešanas apaviem. Iepriekš Stirnubukā skrēju vai nu ar saviem supervecajiem Adidas xtrail apaviem, ar kuriem arī skrienu orientēšanās distances, vai arī ar kādiem no šosejas apaviem, tad šogad startēju ar Hoka Tecton X botām. Un jāsaka, ka ar kārtīgiem taku apaviem patiešām atšķirība ir jūtama. Lielākais bonuss ir saķere tieši meža takās un kāpumos, ko nevar salīdzināt ar šosejas apaviem, kas noteikti ir vairāk tomēr piemēroti gludām virsmām. Tā ka ekipējuma ziņā, noteikti esmu kļuvis labāks, bet jācer, ka šogad to pašu varēšu teikt arī par fizisko formu.

Divi Stirnubuka posmi šogad jau garām, un kā tad man ir veicies?

Stirnubuks 333 trasē Zaķumuižā

Marta beigās ar sacensību rīkošanu var sanāk visādi. Nevar zināt, vai būs vēl ziema, vai jau pavasaris. Vai sniegs jau būs nokusis, vai būs jāskrien pa kupenām. Šogad skrējējiem paveicās, jo Pierīgas priežu mežos pavasara saule sniegu bija nokausējusi un mežā nekas par ziemu īsti vairs neliecināja. Arī laiks sacensību rītā bija vinotaļ pavasarīgi saulains (pēcpusdienā gan lija ne pa jokam, bet pirmspusdiena skriešanai bija izcila, ja neskaita, gan bez cepures skrienot sala galva). Organizatoriem gan paveicās mazāk, jo nācās mainīt sacensību datumu un pavasara plūdu ietekmē pēdējā brīdī mainīt arī distanču trases. Bet nu visiem jau nevar paveikties.

Sezonas pirmajam startam deviņpadsmit kilometri pa priežu mežu bija visnotaļ piemērota distance. Labi pārredzamas takas, relatīvi maz kāpumu, maz līkumošanas pa sīkām taciņām, daudz pagari posmi pa lielākiem meža un grants ceļiem. Bija arī skaisti skati gar Lielās Julas krastiem, kur nekad iepriekš nebiju bijis. Daži sūdzējās, ka bija daudz skriešanas pa apvidu - bet tā kā liela daļa no maniem orientēšanās pirmsākumiem pagājuši tieši Pierīgas priežu mežos, tad šie posmi pa apvidu man pat likās ļoti forši. Vienīgais, ka skrienot nodomāju - žēl, ka nav tādas fiziskās formas, lai kā nākas varētu skriet pa šādu ātru trasi.

Startā izvēlējos taktiku uzreiz skriet ātri - pamanījos pat izskriet no dažām starta bildēm. Pirmā kalna augšu gan vēl sansiedzu kā pirmais - kopā ar tās dienas uzvarētāju Kenny Kivikas no Igaunijas, bet tālāk jau man garām paskrēja virkne sportistu, gan no manas Stirnubuka distances, gan no garākās (~25km) Lūša distances.

Gandrīz izskrēju no bildes

Kaut kur ap trešo kilometru Lūša skrējēji nodalījās savā trasē un uz to brīdi rēķināju, ka esmu ap piekto vietu. Ilgu laiku tā arī viens skrēju, ik pa laikam priekšā pa gabalu redzot Pēteri Grīviņu, kas bija vienu vietu augstāk, taču īsti klāt netiku. Lielākā atstarpe, ko saskaitīju, bija, šķiet, ap 30 sekundēm. Taču kaut kur ap astoto kilometru sāku manīt, ka distance līdz viņam vairs nepieaug un ar katru kilometru sāku pa pāris sekundēm tuvoties. Tā bija laba motivācija turpināt censties, jo citādi vienam mežā tempu noturēt nav tik vienkārši - šeit vismaz bija uz ko tiekties.

Un aptuveni ap 13.kilometru Pēteri beidzot izdevās noķert. Īsu brīdi paskrējām kopā, bet tad viņu apdzinu. Šķiet, vēl apmēram kilometru Pēteris turējās diezan cieši aiz muguras, bet tad palēnām sāka iepalikt. Ap to brīdi arī sākās pagari posmi pa apvidu, pa sūnām un ķērpjiem, un tajā posmā diezgan īsā brīdī biju jau aizmucis diezgan lielu gabalu.

Te vēl Pēterim biju aiz muguras

Atlika vien cienīgi noskriet pāris atlikušos kilometrus līdz finišam, kur beigu Kaln karaļa posmu uzkrēju gan augšup, gan lejup ļoti mierīgi, redzot, ka no aizmugures mani vairs noķert neviens nevar. Tā nu pirmais Stirnubuks bija beidzies ar ceturto vietu. Līdz trijniekam pusotra minūte. Bet šoreiz tā pusotra minūte bija nesasniedzama.

Stirnubuks Valmierā

Pa četrām nedēļām kopš iepriekšējā Stirnubuka forma noteikti bija kļuvusi labāka. Bet Valmierā arī jāskrien bija vairāk - 24.5 kilometri, un ne vairs pa skaistu priežu mežu - līkloči gar upi, kur īsti nevar ieskrieties, krietni vairāk šauru taciņu, kur īsti uz priekšu neko neredzi, divreiz jāuzskrien Baiļu slēpošanas kalnā. Jāatzīst, ka bija gan arī tīri daudz visnotaļ labi skrienami posmi. Sākums pat pa asfaltu.

Un sākumā arī šoreiz aizskrēju visiem pa priekšu. Ja pirmajā posmā pēc 400 metriem vairs nebiju viens, tad šoreiz tiku noķerts vien gandrīz pēc diviem kilometriem, un arī tad līdz pat sestajam kilometram Baiļu kalna pakājē noskējām trijatā līderu grupā.

Vēl skrienu pa priekšu un ķērāji aiz muguras. Bet daži vēl otrā Gaujas krastā

Baiļu kalnā gan nejutu ne mazāko vēlmi cīnīties par Kalnu karaļa punktiem un censties skriet ātri, zinot, ka priekšā vēl astoņpadsmit kilometri. Līdz ar to kalnā augšup-lejup-un-atkal-augšup prom aizskrēja gan mani tā brīža līdzskrējēji, gan mani apdzina vēl vairāki skrējēji, kas iepriekš bija gabalu aiz muguras. Taču Kalnu posma beigās daļu no viņiem atkal apdzinu, kamēr viņi centās atgūt elpu dzirdināšanas punktā - punkti kopvērtējumam no tā Kalnu karaļa, protams, nāk, bet ietekme uz atlikušās distances vaikstpēju nez vai ir pozitīva.

Taču pēc Baiļu posma bija sanācis, ka atkal kopā skrējām ar Pēteri Grīviņu. Sākotnēji gan visai ņipri skrēju pa priekšu, taču ik pa laikam bija līkumaināki posmi, kur ieskrieties īsti nespēju un ap desmito kilometru Pēteris paskrēja man garām, īsi pēc tam arī piedzīvoju savu šī gada pirmo upītes šķērsošanu pa taisno nevis pa baļķi un brīdi bija jāskrien ar slapjām un vēsām kājām.

Šeit vēl tiku pāri ar sausām kājām

Kādu brīdi vēl turējos viņam aiz muguras, taču uzreiz aiz posma, kur Lūša disance nodalījās no mūsu trases (ap 12.kilometru) un ieskrējām kaut kādā dubļu takā, Pēteris visai ātri nozuda priekšā līkumainajā takā. Īsi pirms tam viņš tieši bija vilcis no kabatas želeju - varbūt tā bija iedevusi tādu enerģijas lādiņu, kas ļāva tik ātri aizmukt.

Īsu brīdi pēc tam sākās skriešana gar Abula krastu, un vienā no pirmajiem līkumiem gar kraujas malu, gandrīz līkumu neizņēmu un būtu nošļūcis pa krastu uz leju. Skati uz pi, protams, skaisti, laiks tomēr arī bija ļoti pavasarīgs un saulains, bet pa līkumiano taku gar upi īsti ieskrieties nesanāca. Pēc dzeršanas punkta pēkšņi sadzirdēju, ka man strauji tuvojas kāds skrējējs, kurš arī tikpat ātri mani apdzina. Tas bija Artūrs Vadzis, kas iepriekšējā posmā bija finišējis trešajā vietā.

Palēnām arī viņš attālinājās no manis, taču visu laiku viņu redzēju un vietām šķita, ka viņš nav pārāk pārliecināts par to, vai ir joprojām uz trases. Galvā jau sāku samierināties ar atkal palikšanu ārpus trijnieka. Te pēkšņi, kad bija noskrieti ap piecpadsmit kilometriem priekšā ieraudzīju, ka Artūrs ir apstājies, un arī es sev priekšā ieraudzīju sarkano krustu uz koka, kas nozīmēja, ka esam nost no trases. Uzreiz griezos riņķī un nogriešanās vietai biju paskrējis garām vien varbūt pārdesmit metrus. Uzsaucu arī Artūram, bet turpmākos divus kilometrus viņu aiz muguras pat neddzirdēju. Līdz, pietuvojoties Baiļu kalnam, atkal tikpat strauji viņš mani noķēra - taču šoreiz viņš man garām vairs neskrēja.

Skats no augšas

Pa vidu galvā rēķināju, cik vēl ilgi jāskrien. Ja pirms starta šķita, ka trase tomēr būs gana ātra un varbūt iekļausimies 1h30'. Tomēr jo vairāk bija skriets, jo vairāk bija skaidrs, ka rezultāts būs tuvāk 1h40'. Kilometru temps gan līdz šim bija svārstījies no 3'40"/km skrienamākajos posmos līdz 4'30"/km līkumainākās un paugurainākās vietās. Taču zināju, ka beigas ir relatīvi līdzenas un tehniskākās vietas jau ir aiz muguras.

Tā nu divatā skrējām un centos turēt visnotaļ augstu tempu, bet Artūrs bija tupat aiz muguras. Bet joprojām bija sajūta, ka visticamāk viņš tikai nogaida īsto brīdi, kad atkal aizmukt. Kaut kur ap divdesmito kilometru vienā no upes līkumiem pa lielu gabalu pēc apmēram astoņu kilometru pārtraukuma priekšā sev ieraudzīju Pēteri, kas iesēja prātā domu, ka varbūt pa abiem viņu varētu noķert. Taču manīju viņu tikai īsu brīdi.

Trase tuvojās atpakaļ Valmieras centram un gājēju tiltam. Uzskrienot uz tilta un sajūot zem kājām asfaltu, nedaudz pieliku tempu un tajā mirklī Atūrs uzreiz atkrita. Trases beigas kartē biju labi izpētījis un zināju, ka vēl ir apmēram trīs kilometri līdz finišam, kur vēl daudz kas var mainīties un tikpat labi arī mani spēki var beigties.

Sekoja atkal posms gar Gauju un te jau Pēteri priekšā varēju redzēt krietni labāk un uz pulksteņa sarēķināju, ka tās ir apmēram 25 sekundes. Uz trim kilometriem tas, protams, ir diezgan daudz. Tač turpināju censties un jutu, ka tieku viņam arvien tuvāk. Vēl viens posms cauri mežam, atkal gar Gauju. Atstarpe vairs kādas desmit sekundes, bet zinu, ka arī finišs ir pavisam tuvu, vēl līkums cauri Daliņa stadionam, un tad vairs kādi 300 metri līdz finišam vispirms lejup pa taciņu unrepītēm un pēc tam augšā īsā kalniņā.

Pirms iegriešanās stadionā līdz Pēterim vairs kādi divdesmit metri. Arī viņš beidzot laikam pa īstam mani ir pamanījis un stadionā jau uzņem krietni lielāku tempu, cenšos arī es. Taču līdz stadiona vārtiņiem viņam jau esmu garām un atliek tikai atstrādāt beigas. Finišā negaidīti otrā vieta, vidējais temps 3'58"/km. Kā izrādās, tad arī pirmajā vietā finišējušais Kristaps Vējš-Āboliņš priekšā beigās bijis vien 49 sekundes. Aiz manis padsmit sekundes finišē Pēteris. Kā izrādās, tad viņš bija pārpratis, ka finišs ir stadionā un tāpēc stadionā sācis kāpināt tempu. Kas zina, kā viss būtu beidzies, ja viņš būtu zinājis, ka līdz finišam ir nedaudz tālāk, bet šoreiz gala rezultāts bija tieši šāds.

Strinubuka TOP3

Tā nu pagāja pirmi divi Stirnubuka posmi. Diezgan droši, ka skriešu arī nākamajā, kas maija beigās būs Ogrē. Bet līdz tam vēl esmu ieplānojis pēc septiņu gadu pārtraukuma atkal oficiāli nostartēt maratonā.

Gada rezumē 2022

2022-12-31T20:14:00.005+02:00

Kopš 2007.gada, kad blociņā tapa pats pirmais ieraksts, tā vēl nav bijis, ka gada laikā neko neesmu uzrakstījis. Taču šogad gada pēdējā dienā šis ir pirmais ieraksts. Un nebūt nebija tā, ka šogad nemaz nebūtu skrējis. Patiesībā (2021.decembris - 2022.novembris) noskrieti kopā 4355 km, gandrīz 330 stundas, tam papildus vēl apmēram 80 kilometri noslēpoti - tas ir par tūkstoš kilometriem vairāk kā iepriekšēja gadā. Apjoma ziņā ir sanācis lielākais veikums kopš 2018.gada

Šogad arī startēju virknē sacensību - vairāki šosejas skrējieni, kādi četri Stirnubuki pa meža takām, arī kāda saujiņa orientēšanās sacensību.

Bet arvien vairāk esmu pārgājis tajā fāzē, ka skrienu tāpēc, ka man patīk un skrienu tad, kad man gribas (piemēram, šajā decembrī esmu skrējis tikai trīs reizes). Ik pa laikam parādās kāds mazais skriešanas mērķis, kas liek biežāk uzvilkt kājās skriešanas botas, bet brīžiem arī skrienu krietni mazāk, jo vienkārši nav vēlmes.

Kopumā viss gads ir bijis diezgan viļņveidīgs - gan ar slimošanas pārtraukumiem, kas gada pirmajos mēnešos ievilka robu uz vismaz nedēļu gandrīz katru mēnesi, gan ar lielāku skriešanas azartu vasaras vidū, kad vienā no atvaļinājuma nedēļām pamanījos pa nedēļu kopā noskriet nedaudz virs 160 kilometriem (100 jūdzēm), kas pēdējo reizi bija padevies 2018.gadā. Un tad atkal gada pēdējie mēneši nāca ar rudens slimošanām, aukstāku laiku, mazāku gribēšanu un atkal skrēju mazāk.

Nevar noliegt, ka zināmu stimulu skriešanai piedeva tas, ka šogad biju iekļauts mySport Ogre skriešanas komandas sastāvā, kas tad lika vairāk pagatavoties uz Stirnubukiem, kur bija jāpārstāv komanda. Savukārt pavasara sākumā papildus stimuls bija, nu jau par tradīciju kļuvušais, JRK maratons, ko tepat pa Ogres apkārtni nelielā lokālo skrējēju pulkā skrējām jau trešo reizi.

Kā ierasts, nedaudz vairāk par atsevišķiem notikumiem esmu apkopojis ikgadējās nominācijās:

Gada maratons - 2h49'55" - ikgadējais JRK maratons. No trim reizēm, kad šo esam skrējuši - šis ir bija līdz šim ātrākais. Katru gadu skrienot, gan iekšā ir sajūta, ka vajag ne lēnāk kā iepriekšējā gadā - tā kā, kas zina, varbūt nākamgad sanāks vēl ātrāk. Starp citu, šogad maratons gandrīz bija vēl viens - ja nebūtu pēdējā brīdī saslimis, būtu skrējis arī Ventspils maratonā.
Gada uzvara - Stirnubuka distancē gada pēdējā posmā Lielaisciemā. Šogad skrēju četros Stirnubukos - divreiz Zaķa distanci, divreiz Stirnubuka distanci. Bet tieši pēdējais posms laikam bija man visparocīgākais - lielāko daļu varēja skriet un skriet ātri, nebija trepes, nebija (gandrīz) slalomkalni vai citi stāvi pauguri, kuros jākāpj nevis jāskrien, nebija bezceļu (gandrīz), lielāko daļu bija stingrs ciets segums zem kājām. Ja tādas trases Stirnubukā būtu vairāk, arī mani tur noteikti varētu sastapt biežāk.
Gada otrā vieta - orientēšanās trīsdienās Kāpa - otrā vieta katrā no dienām atsevišķi un arī otrā vieta kopvērtējumā. Kāpas meži šogad bija patiešām forši - piejūras reljefs Irbenes apkārtnē. Varēja paskriet, bija arī jāorientējas. Pirmajā dienā bija daudz jāskrien/jābrien pa purviem, kas bija patiešām neparasta pieredze. Ja kādu no atsevišķajām dienām pie veiksmes varēju vinnēt arī es, tad kopvērtējumā Anatolijs pilnīgi noteikti bija pelnījis uzvaru. Bet visas dienas noskrēju labi, tehniski kļūdu bija maz, kas pārsteidza, jo ar karti mežā nebiju skrējis gandrīz deviņus mēnešus.
Gada rezultāts - 15'49" 5km šosejā Mārupes skrējienā. Kaut arī iekšēji noteikti vēl bija vēlme kādreiz izskriet no 16 minūtēm, tomēr lielas cerības par to vairs neloloju. Bet Mārupē bija lieliska konkurence, pilnīgi gluda trase. Vien ceturtajā kilometrā nebūtu sākusi traucēt pēdējo gadu ierastā problēma, kad kreisā kāja atsakās normāli funkcionēt. Kāja ir bijis lielāks vai mazāks traucēklis praktiski visos šī gada šosejas skrējienos (un nedaudz pat jutu to arī pēdējā "ātrajā" Stirnubukā).

Nākamgad noteikti skriešu vēl. Cik bieži - ej nu sazini. Pagaidām ziemā lielas vēlmes ik dienu skriet nav. Vasarā šortos tomēr skriet ir krietni patīkamāk (šogad gan šortos varēja skriet līdz pat novembra vidum un varēja baigi netuntulēties). Siltā laikā arī mazāk iespēja saķert kaut kādas elpošanas problēmas, kas arī šogad vēsā un mitrā laikā diezgan regulāri parādījās (varbūt tomēr joprojām Covid slimošanas sekas?). Bet kustēties noteikti vajag - biežāk vai retāk, bet vajag! Tāpēc novēlu to 2023.gadā arī visiem pārējiem - nesēdēt mierā un būt aktīviem!