Renča pierakstu blociņš

Kopenhāgenas maratons

2013-05-22T22:21:00.002+03:00

Janvārī, kad biju nometnē Spānijā, visai nopietni apsvēru domu šogad maratonu skriet Rīgā. Šī ideja gan regulāri mijās ar domu, ka pavasarī maratonu varbūt neskriet vispār. Taču par spīti šīm abām domām, februāra beigās visai ātri pieņēmu lēmumu par startu Kopenhāgenas maratonā. Protams, tajā brīdī vēl nezināju, ka svarīgākajā maratona sagatavošanās posmā treniņprocesā tiks iecirsts trīs nedēļu ilgs neskriešanas robs...
Kopenhāgenas maratons nav nekāds mazais - šogad maratona distancē finišēja 9480 skrējēji, taču līdz šim tajā īsti nebija startējuši top līmeņa maratonisti (pērn uzvarētāja laiks bija tikai 2:24, vēl pirms gada 2:21), un tieši tāpēc viens no iemesliem par labu skriešanai Kopenhāgenā bija iespēja pacīnīties par augstu vietu finišā. Saistībā ar to, ka skrējēju, kas skrietu mana personīgā rekorda robežās (2:21-2:22) tur parasti ir bijis gaužām maz, tad izlēmu, ka Kopenhāgena būtu arī ļoti laba vieta, kur pārbaudīt uz ko esmu spējīgs, skrienot maratonu vairāk vai mazāk vienatnē. Savos pēdējos trijos maratonos lielāko maratona daļu sanāca skriet lielākā vai mazākā, bet tomēr grupā, un skriešanu vienatnē un cīņu tikai ar sevi izdevās izbaudīt tikai pēdējos piecpadsmit maratona kilometros. No rezultāta viedokļa tas, protams, ir lietderīgāk, taču, noskriet maratonu vienatnē vai arī 2/3 no maratona nosēdēt grupā, kur tempu tur kāds cits, ir divas dažādas lietas, un savs laiks ir izbaudīt katru no tām.

Pirms maratona

Gads no treniņu viedokļa iesākās gluži labi - janvāra pēdējās nedēļas tika aizvadītas nometnē Spānijā, kas deva labu impulsu tālākiem treniņiem, februāris lielā sniega dēļ līdzīgi kā pirms gada lielākoties tika aizvadīts krājot apļus Ogres manēžā. Martā jau būtu jāsāk pievērsties maratona specifiskajam darbam, taču aiz loga vēl bija dziļas kupenas, un biju visai priecīgs, ka maratonu biju izvēlējies maijā nevis aprīlī, jo līdz maijam sniegs noteikti būs nokusis un vajadzīgo kvalitāti varēšu savākt treniņos vēl arī aprīlī. Marta otrajā pusē jau ziema pamazām sāka atkāpties, kilometri treniņos turpināja augt, arī intensitāte pamazām pieauga, taču tā vietā, lai pēc diviem mēnešiem tas viss pārvērstos lieliskā maratona rezultātā, tas pārvērtās traumā. Acīmredzot, kilometrus biju krājis pārāk centīgi, starp smagajiem treniņiem atpūties nebiju pietiekami labi, kā rezultātā mana kreisā kāja neizturēja slodzi, un pirmajā aprīlī uz trim nedēļām no skriešanas piespiedu kārtā tiku "atbrīvots".

Maratonists

Mierā jau ilgi nosēdēt nevarēju, un skriešanas vietā peldēju vai braucu ar riteni, taču domu "rīt vēl neskriešu, bet parīt jau noteikti mēģināšu", nācās atlikt vairākas reizes, un līdz ar skriešanas atsākšanas atlikšanu arvien biežāk parādījās domas, ka maratons šopavasar tomēr ies secen - nedēļās, kad maratona gatavošanās procesam būtu jābūt savā augstākajā fāzē, pilnīga atturēšanās no skriešanas būtu pēdējais, ko rekomendētu jelkāds treneris.
Protams, zināms labums no šīs piespiedu atpūtas noteikti bija - gan līdz šim cītīgi nodarbinātie muskuļi tika pie kārtīgas atpūtas, gan muskuļi, kas aktīvāk tiek darbināti minoties ar velosipēdu tika pie savas slodzes, kas palīdzēja nostiprināt līdz šim vairāk novārtā atstātos muskuļus, tomēr melotu, ja teiktu, ka skriešanas atsākšana pēc trīs nedēļu pauzes būtu bijis ļoti patīkams process. Līdz ar to pirmā nedēļa skrienot nebija aktīva atgriešanās maratona gatavošanās procesā, bet gan atgriešanās mēģinājums skriešanā kopumā, ko noslēdzu ar startu Biķernieku pusmaratona 10.5 kilometru skrējienā.
Biķerniekos vienīgais mērķis bija pārbaudīt, cik daudz no sportiskās formas piespiedu pārtraukumā būšu pazaudējis - kad skriet vēl nebiju atsācis un aktīvi minos ar riteni, biju nolēmis, ka gan jau līdz Biķernieku pusmaratonam būšu atsācis atkal skriet, un, ja spēšu tajā pusmaratonu noskriet 1:13:30, kas būtu 3'30"/km temps, tad maratonu tomēr Kopenhāgenā skriešu. Tā kā skriet atsāku tikai nedēļu pirms Biķerniekiem, tad sapratu, ka pusmaratonu tur noteikti neskriešu, taču uz pusi īsāku distanci noskrēju ar vidējo tempu 3'19"/km, un, lai arī tas nebija īsti tas, ko sev iepriekš biju nolicis kā lēmuma pieņemšanas kritēriju dalībai Kopenhāgenā, tomēr pieņēmu to par puslīdz līdzvērtīgu rezultātu un Kopenhāgenai tika dota "zaļā gaisma".

Aprīļa beigās vēl Biķernieku aplī

Jāatzīst, ka pēc Biķernieku skrējiena nākamajā dienā muskuļi kājās sāpēja gandrīz vai kā pēc maratona, un arī mana traumētā kāja par sevi lika manīt katrā treniņā, taču nākamajā nedēļā pēc Biķernieku jau pamazām sāku atkal atgriezties kaut kādā skriešanas ritmā, kas noslēdzās ar 30 kilometru skrējienu nedēļas nogalē, lai saprastu, vai maratonu vispār būtu spējīgs noskriet un vai kāja to izturētu. Šai nedēļai sekoja vēl viena visnotaļ kvalitatīva treniņu nedēļa, un tad jau klāt bija maratona nedēļa, kurā skriešana ir vairāk, lai nezaudētu formu un uzkrātu spēkus.
Līdz ar to, ja manu treniņkalendāru sāktu skatīt tikai no aprīļa sākuma, tad mans maratona gatavošanās posms būtu trīs nedēļu treniņi uz velosipēda, viena nedēļa, lai iemācītos atkal skriet, divas kvalitatīvas nedēļas maija sākumā, viena nedēļa, kurā atpūšos un ievēroju pirmsmaratona diētu un, protams, pats maratons. Ja tā patiešām varētu sagatavoties maratonam, pārējo gadu par skriešanu aizmirstot, tad maratonistu noteikti būtu daudzreiz vairāk.

Kopenhāgenā (un ne tikai)

Kopenhāgenā ieradāmies piektdienas vakarā, iekārtojoties viesnīcā, nu kuras logiem varēja redzēt blakus esošā kanāla otrajā pusē jau sabūvētas teltis maratona starta-finiša zonā. Lai arī pa dienu Kopenhāgenā tāpat kā Rīgā bija iesilis tuvu 30 grādiem, tomēr vakarā, kad saule jau laidās uz rieta pusi, ārā pūta visai jūtams vējš, un pastaigā līdz jau minētajai starta/finiša zonai nemaz nelikās, ka ārā būtu ļoti silts.

No viesnīcas loga var redzēt starta zonā sabūvētās teltis

Nākamajā rītā karstums bija atgriezies, joprojām pūta arī stiprs vējš, un pēc pulksten vienpadsmitiem dodoties nelielā skrējienā, sapratu, ka, labi vien ir, ka maratona dienu sola apmākušos un ar lietu, jo 20 minūšu skrējienā biju nosvīdis slapjš, un tādā laikā skriet maratonu noteikti negribu - pirms diviem gadiem man 30 grādu karstuma pieredze maratonā jau bija Diseldorfā, un to atkārtot man nav ne mazākās vēlmes.

Tā kā, kaut arī vēlāk kā bija solīts, organizatoru pārstāvis bija viesnīcā, lai atdotu maratona numuru, tad nepieciešamība doties uz maratona EXPO, kas atradās pilsētas otrā galā, izpalika. Tā vietā ar vilcienu devāmies uz netālo Zviedrijas (!) trešo lielāko pilsētu Malmi, uz kuru no Kopenhāgenas var nokļūt 30 minūšu laikā ar vilcienu, kurš brauciena laikā ved arī pār Ēresunda tiltu (tas patiesībā ir pa pusei tilts, pa pusei tunelis), kurš savieno Rietumeiropu ar Skandināviju un ir lielākais kombinētais dzelzceļa/autosatiksmes tilts Eiropā. Pateicoties Malmē dzīvojošai latviešu meitenei Dzintrai, izdevās apskatīt Malmes populārākās vietas, nedaudz sajust Eirovīzijas atmosfēru (tieši Malmē tajā vakarā bija Eirovīzijas fināls), kā arī kādā Malmes itāļu kafejnīcā ar nosaukumu 'Vapiano' tiku pie pirmsmaratona pasta party pilna šķivja ar makaroniem veidolā. Atpakaļ no Malmes atgriezāmies visnotaļ laicīgi un laicīgi arī devos gulēt, jo galu galā miegs pēdējās naktis pirms maratona ir jo īpaši svarīgs.

Malmē

Rīta miegs gan bija visai caurs, jo, lai arī pats pirms starta esmu salīdzinoši mierīgs, tomēr zemapziņā jau kaut kāds satraukums iekšā sēž, un tā arī sapnī uz startu biju ieradies bez numura, un kamēr tas tika sagādāts, startu jau biju nokavējis. Taču tā kā tas bija tikai sapnis, tad vēl bija laiks, lai no šādiem starpgadījumiem pirms īstā starta izvairītos.

Maratons

Starts bija paredzēts 9:30 pēc vietējā laika, taču, tā kā pirmo reizi savu maratonu vēsturē biju izlēmis trasē izlikt savus dzeramos, tad starta vietā bija jābūt jau pusstundu iepriekš, lai kastēs noliktu savas pudeles, kuras tiktu aizgādātas uz dzirdināšanas punktiem. Pēc būtības mana izvēlētā dzirdināšanas stratēģija daudz gan neatšķirās no iepriekšējiem maratoniem - vienkārši tā vietā, lai želejas stieptu līdzi, sajaucu tās pudelēs kopā ar ūdeni, un atdevu tās novietošanai trīs dzirdināšanas punktos. No pudeles padzerties tomēr ir daudz vieglāk, želeja jau ir atjaukta ar ūdeni, kas nozīmē, ka nav problēmu ar tās norīšanu, un arī izpaliek mana ikreizējā notašķīšanās ar želeju, kā rezultātā pēc tam nākas skriet ar lipīgām rokām. Pēcāk trasē gan ar dzirdināšanu vien misēklis sanāca, kad otrajā vietā, kur bija nolikta mana pudele, netīšām paķēru blakus pudeli, kā rezultātā nācās divus soļus spert atpakaļ, lai paņemtu tomēr īsto pudeli.

Starta zona

Tā nu pudeles tika savlaicīgi noliktas kastēs, desmit minūtes biju paskrējis jau no paša rīta pirms brokastīm, taču nu vēl aptuveni tikpat daudz paskraidīju starta zonā. Izstāvēju rindu uz tualeti, pārģērbos līdz galam mača formā, un tad jau bija laiks doties uz startu. Pēdējā brīdī atcerējos, ka viesnīcā esmu atstājis leikoplastu ar ko nolīmēt krūšu galus (tomēr patīkamāk, ja tie pēc finiša nav norīvēti), un kā ātro risinājumu izmantoju somā atrastu plāksteri, kuram noplēsu galus un nolīmēju krūšu galus, lai izdotos izvairīties no bloody nipples.

Divas dienas pirms maratona organizatori bija nopublicējuši elites sportistu sastāvu. Biju ticis pie astotā numura un plānotā finiša laika 2:20-2:25 robežās, bet tā kā sarakstā arī bija pieci sportisti, kam finiša plānotais laiks bija 2:15-2:20 robežās (no tiem viens marokānis pat bija ar personīgo rekordu zem 2:07), tad sapratu, ka rezultāti būs jūtami augstāki kā pirms gada, un izcīnīt piekto vieta, kas bija pēdējā, ko apbalvo, būtu reāli tikai lielas veiksmes gadījumā. Pats priekš sevis gan biju nolicis, ka neatkarīgi no ieņemtās vietas būtu labi noskriet zem 2:24, ideālā gadījumā kādu pusminūti minūti ātrāk.

Līdz startam vēl nepilnas sešas minūtes. Tā mazā ir 6.vietas ieguvēja sieviešu konkurencē (2:56)

Precīzi 9:30 tika palaists starts (kopējais video no maratona), un maratons varēja sākties. Jau iesildoties biju pamanījis, ka metrus trīsdesmit aiz starta līnijas ir sadalošā saliņa ar guļošajiem policistiem abās malās, kas nozīmēja, ka jābūt ļoti uzmanīgam, lai jau pirmajos metros pie šī veidojuma nesamežgītu kāju, jo parasti jau startā vēl zem kājām tik daudz nesanāk skatīties. Startējot no pirmajām rindām gulošos policistus izdevās pārvarēt veiksmīgi, bet vai to pamanīja arī visi pārējie teju 10 tūkstoši maratonistu, neesmu tik drošs. Starta vieta gan bija visai šaura un līdz ar to ātrumi vēl ne tik lieli (kopumā bija vajadzīgas aptuveni 14 minūtes, lai viss skrējēju bars šķērsotu starta līniju un dotos distancē), tāpēc cerams visi te iztika bez traumām.

Bērnības atmiņas - žēl, ka veikals bija ciet

Pirmajos 500 maratona metros vēl jutu pāris skrējējus sev blakus vai aiz muguras, taču pie pirmā kilometra atzīmes jau biju gluži viens - aiz muguras kādu gabaliņu atstatus daži skrējēji un priekšā jau labu gabaliņu atrāvušies bija septiņi skrējēji (trīs marokāņi, dāņu šī brīža ātrākais maratonists ar vēl vienu dāni, kurš, šķiet, bija ātrajam dānim tempa turētāja vietā, jo pēc 25.kilometra viņa vārds rezultātos vairs nav atrodams), igaunis, kurš pērn Frankfurtes maratonā bija finišējis nedaudz vairāk par minūti pirms manis, kā arī itālis). Tā nu jau no pirmā kilometra pašam nācās turēt sev tempu un pieveikt maratonu vienatnē - piepildījās tieši tas, ko, izvēloties Kopenhāgenu, biju gribējis izbaudīt.
Jau no paša rīta laiks bija apmācies un ne pārāk silts - grādi 12-13. Un ja pirmajos kilometros to varēja uzskatīt par maratonam ideālu laiku, vietām vienīgi bija jūtams neliels vējš, tad ap piekto kilometru sāka līt un, neskaitot pāris kilometrus kaut kad maratona vidusdaļā, lija mazāk vai stiprāk, bet visu laiku. Vietām lija salīdzinoši mierīgi, bet bija posmi, kur lietus lija tik stipri, ka kopā ar vēju sāka pat nedaudz salt augšstilbi. Un, ja par lietus esamību kopumā īpaši nesatraucos - tas vismaz nozīmēja, ka nav tik karsts, un arī dzert prasās mazāk, taču vairāk traucēja tieši lietus radītās peļķes - atsevišķās vietās ūdenī iekāpu pat līdz potītēm, un pēc finiša gan no skriešanas formas, gan pat no katras zeķes izgriezu vērā ņemamu ūdens daudzumu. Pat no rīta traumētajai kājai uzlīmētais teips bija tā izmircis, ka pēc finiša "novilku" to kopā ar slapjo zeķi.
Maratona trase bija nosacīti divos apļos apkārt Kopenhāgenas centram, aizvedot arī uz nedaudz nomaļākām vietām, bet patiesībā abiem apļiem kopīgi bija aptuveni 10-12 kilometri, līdz ar to izpalika tāda īsta sajūta, ka jāskrien pa vienu un to pašu vietu divas reizes. Taču lielākā trases īpatnība bija milzumdaudzie pagriezieni. Vēl sestdien, pētot trases karti, saskaitīju ap 90 pagriezieniem, bet tā kā diezgan daudzās vietās bija "S" veida pagriezieni, kur viens pēc otra sekoja pagrieziens pa labi un pēc tam uzreiz pa kreisi vai otrādāk, tad reāli pagriezienu skaits laikam bija vēl lielāks.

Dienu pirms maratona

Sākoties lietum, daudzie pagriezieni mani arī darīja nedaudz bažīgu, jo, tā kā vairākās vietās trasē bija arī bruģis, tad sapratu, ka līkumos jābūt uzmanīgam, lai kaut kur nejauši nepaslīdētu. Ar vienu šādu pagriezienu īsi pirms 20.kilometra man sanāca arī nepatīkams starpgadījums, kad salīdzinoši plašā 180 grādu pagriezienā nejauši uzkāpu uz kaut kādas slīpas vietas, kam sekoja krakšķis labās kājas potītē. Šajā brīdī arī vienīgo reizi distancē pazibēja doma, ka, iespējams, būs jāstājas laukā, jo pirmajā brīdī, šķita, ka sāpes ir visai lielas. Tomēr turpinot skriet par sāpēm aizmirsu, un arī finišā īpašas sekas "krakšķim" nemanīju, vien nelielas sāpes bija jūtamas nākamajā dienā.
Trases daudzie līkumi gan sagādāja man pāris neveiklus mirkļus dēļ tā, ka pagriezienu vietās bija savilktas milzumdaudz sarkanās lentes, taču, lai arī pagriezienos stāvēja arī trases tiesneši, tomēr atsevišķās vietās vai nu tie ar saviem karodziņiem nevicinājās kā nākas, vai arī nez kāpēc rādīja uz otru pusi, un līdz ar to vairākos pagriezienos gribēju griezties uz otru pusi nekā vajadzīgs, bet pāris vietās, kur vienkārši letnas bija novilktas, lai norobežotu trasi pat mēģināju nogriezties pa labi vai kreisi no taisni vedoša maršruta (tā vienā brīdī dēļ šāda neveikla krustojuma gandrīz paskrēju zem organizatoru motorollera, kas tieši tajā brīdī mani gribēja apdzīt). Jāatzīst, ka ar trases marķēšanu bija arī otra galējība, kad atsevišķās taisnākās vietās gar malu vispār nebija nekādas lentas vai pazīmes, ka atrodies trasē, un tā kā skrēju viens pats, tad atsevišķās vietās, kur gar malu nebija arī neviena līdzjutēja, sāka pārņemt doma, vai gadījumā neesmu kaut kur nepareizi nogriezies un atrodos jau ārpus trases.
Tā kā skrēju vienatnē, tad vienīgie cilvēki, ko redzēju, bija trases malā esošie līdzjutēji (pieļauju gan, ka lietus dēļ daļa no tiem bija palikusi mājās - ne par velti visskaļākās līdzjutēju vietas bija zem tiltiem, jo tās bija labākās vietas, kur patverties no lietus). Distances pirmajos trīsdesmit kilometros gan regulāri trasē nācās satikt ratiņkrēslos (ņemot vērā sportisko konstrukciju, tie gan vairāk būtu saucami par gultiņkrēsliem) braucošos sportistus. Lielajos maratonos parasti viņi finišē minūtes 20-30 pirms skrienošajiem sportistiem, taču šeit vai nu viņi vienkārši brauca prieka pēc, vai arī tiešām atsevišķās vietās esošais bruģis un daudzie līkumi viņus tā aizkavēja, taču vismaz reizes četras man nācās vispirms noskatīties, kā kādi 5-6 šādi braucēji mani taisnā posmā smuki apdzen, bet pēc tam jau pēc neilga laika atkal biju spiest viņus apsteigt, lai nemazinātu savu tempu. Tieši šajos apsteigšanas brīžos nācās būt īpaši uzmanīgam, jo, atceroties šī gada Londonas maratonu, kad viens šāds ratiņbraucējs uzbrauca virsū elites skrējējai un notrieca viņu no kājām, nebūt šādā situācijā negribēju nonākt arī pats.

Sargājam Dāniju

Skrienot vienatnē, nācās par iesāktā tempa noturēšanu atbildēt pašam, un pirmo distances pusi man tas izdevās gluži labi - pirmo četru pieckilometru posmu starplaiki viens no otra atšķīrās ne vairāk par četrām sekundēm (17'02", 16'58", 17'01", 17'00"). Pēc divdesmit kilometru atzīmes alejas otrā pusē redzēju jau atpakaļ skrienošos līderus, kas bija sadalījušies četrās vienībās (divi marokāņi - viens marokānis - divi dāņi un igaunis - itālis) - nezināju gan cik tālu no viņiem atpalieku laika ziņā, taču tas noteikti bija vairāk par puskilometru. Pēc tam jau pašam nogriežoties uz otru alejas pusi, novēroju, ka apmēram tikpat tālu man aiz muguras ir arī mani tuvākie sekotāji - tātad biju visnotaļ stabilā septītajā pozīcijā (tajā brīdī patiesībā to dāni, kas turēja tempu, nebiju pamanījis, un nezināju, ka uz to brīdi vēl biju astotais). Un tad jau pavisam drīz bija pusmaratona atzīme, kuru šķērsoju pēc sava laika (pie vairākām atzīmēm trasē izvietoties pulksteņi rādīja par 25 sekundēm mazāku laiku) 1:11:45. Tas nozīmēja, ka šādā tempā turpinot pilns maratons būtu 2:23:30, kas būtu zem manis cerētā 2:24 rezultāta.
Turpmākajā maratona daļā temps kļuva nedaudz lēnāks - savu daļu droši vien deva lietus, kas palika stiprāks, daļu nogurums, daļu sāpes kreisajā kājā, kas parādījās ap 27.km kreisās kājas Ahileja-ikru lejasdaļā un bija jūtamas līdz pat skrējiena beigām (tā arī īsti nezinu vai tās bija sāpes, kas cēlās no manas traumētās vietas, vai arī tā vienkārši bija muskuļu atbilde uz maratona slodzi), kā arī otrajā distances daļā bija vairāki pagarāki posmi, kur līdzjutēju praktiski nebija. Un lai arī lēnāks kļuvu tikai par 4-5 sekundēm uz kilometru, tomēr ar katru nākamo pieckilometru posmu sāku saprast, ka zem 2:24 izskriet tomēr neizdosies, un, lai arī sākotnēji šķita, ka zem 2:25 jau nu noteikti paspēšu, tomēr, jo tuvāk nāca distances beigas, jo skaidrāks palika, ka arī, lai izskrietu zem 2:25, būs jāpacīnās.
Pēc 35.kilometra divās vietās dzirdēju, ka no malas man sauc, ka esmu septītajā vietā, un biju visai drošs, ka šajā pozīcijā arī finišēšu. Tomēr par lielu pārsteigumu pēc 40.kilometra atzīmes pagriežoties kārtējā līkumā priekšā ieraudzīju pavisam "noplīsušu" marokāni (acīmredzot enerģija bija beigusies, un finišā, jau pārģērbjoties, novēroju, ka viņš arī viss trīcēja, kas nozīmēja, ka šajā lietainajā laikā enerģijas nepietika ne tikai ātrai skriešanai, bet pat tam, lai organisms spētu pats sevi sasildīt).
Marokāni ātri apdzinu (līdz ar to arī pacēlos uz sesto pozīciju), un vēl pēc aptuveni puskilometra pa lielu gabalu pamanīju vēl vienu skrējēju. Tā kā ap šo brīdi biju apdzinis arī kādus divus skrējējus, kas vēl atradās nosacīti pirmajā aplī, tad sākotnēji nebiju pārliecināts, ka priekšā esošais ir mans tiešais konkurents, taču, pamazām viņam tuvojoties, sāku aptvert, ka sev priekšā visticamāk redzu piekto vietu un iespēju tomēr aizķerties apbalvojamo skaitā.

Maratona pirmie un pēdējie kilometri veda pa H.K.Andersena bulvāri - un te arī viņš pats

Taču, lai arī salīdzinoši strauji atstarpe starp mums saruka, tomēr acīmredzot arī viņš bija sajutis, ka kāds dzenas pa pēdām, un ātrumu sāka atkal palielināt (ne par velti, pēc rezultātiem redzams, ka pēdējos divus kilometrus viņš bija veicis sešpadsmit sekundes kilometrā ātrāk, salīdzinot ar kilometra tempu posmā no trīsdesmit piektā līdz četrdesmitajam kilometram). Pēdējā kilometrā vēl bija jāuzskrien tiltā, kur nedaudz centos pielikt soli, tomēr jutu, ka muskuļi īsti negrib klausīt, pēc tam jau vairs sekoja tikai noskrējiens lejup no tilta un finiša taisne, un priekšā esošo itāli noķert tā arī neizdevās - pietrūka piecas sekundes, taču vai spētu vinnēt viņu finišā, esot plecu pie pleca simts metrus pirms finiša, īsti neesmu drošs. Līdz ar to kaut arī pēc finiša bija sajūta, ka piektā vieta tepat vien bija, taču biju gandarīts, ka godam vienatnē biju noskrējis visu maratona distanci (otrā puse, lai arī lēnāka tomēr ne tik ļoti - 1:13:10 pret 1:11:45 pirmajā pusē), un finišā tomēr bija izdevies pāris sekundes paspēt paskriet zem 2:25 - tātad vismaz no organizatoru plānotā 2:20-2:25 intervāla pirmsstarta sarakstā nebiju izkritis. Patiesībā viss pirmais sešinieks bija ieskrējis rīkotāju plānotajos intervālos - pat uzvarētājs no Marokas, lai arī noskrēja tikai 2:17:22 ("tikai" noteikti ir īstais apzīmējums, kādam kurš ir skrējis ātrāk par 2:07), taču bija izskrējis pēdējos 27 gados ātrāko Kopenhāgenas maratona rezultātu, par ko rīkotāji noteikti bija visnotaļ priecīgi.

Kad maratons jau noskriets

Mans rezultāts 2:24:55 patiesībā no līdz šim sešiem noskrietajiem ir tikai ceturtais ātrākais, un no mana līdz šim labākā rezultāta tas atpaliek par teju trīs ar pusi minūtēm. Toties iegūtā sestā vieta ir labākais sasniegums vietu izteiksmē. Trīs nedēļas gara pauze treniņos noteikti nenāca par labu, un kaut arī grūti teikt, vai bez šī roba treniņprocesā spētu izskriet jaunu personīgu rekordu, taču, ņemot vērā, ka skrējienu veicu vienatnē, pretstatā vismaz sākumdaļas veikšanai grupā, kā tas ir bijis manos pēdējos maratonos, no kā ieguvums domāju ir vismaz minūte, tad skaidrs, ka trauma ir maksājusi kā minimums divas minūtes klāt pie rezultātā.
Jebkurā gadījumā šis maratons sanāca citādāks nekā līdz šim ierasts, kad rezultāts laika izteiksmē bija galvenais mērķis. Šoreiz, jau pirms starta zinot, ka personīgais rekords nav sasniedzams, iekšējā sajūta, ka nepieciešams izskriet konkrētu rezultātu, bija daudz mazāka, un pieļauju, ka tāpēc arī skrējiens sanāca daudz patīkamāks - pārliecinājos, ka esmu spējīgs gana ātri noskriet maratonu arī vienatnē, bez īpaša lūziena beigu daļā skrēju noskriet pietiekami vienmērīgā tempā visa maratona garumā, un iztika arī bez sajūtām, ka ir tik grūti un varbūt jāstājas ārā, kas lai arī reti kad ir bijušas nopietnas, tomēr tik un tā iepriekšējos maratonus galvā ir figurējušas.

Crème brûlée pēc maratona nopelnīts

Lielu paldies noteikti ir pelnījuši maratona organizatoriem, ka man tika dota iespēja būt starp elites skrējējiem - vismaz par sadzīviskām lietām nebija jāsatraucas. Un ja reiz esmu nonācis pie pateicībām, tad noteikti vērts pieminēt visus manus atbalstītājus, kuru emblēmas redzamas uz manām sporta formām - Adidas, veikalu "Maratons", Hotel Alicia Spānijā, kā arī VSK Noskrien. Un, protams, liels paldies arī visiem pārējiem atbalstītājiem un līdzjutējiem, kuri gan palīdzēja tikt pāri grūtākajiem brīžiem akūtajā traumas periodā, gan ir atbalstījuši un jutuši man līdzi gan attālināti, gan klātienē arī visu pārējo laiku.
Un pašā nobeigumā gribu pateikt to, ka tiem, kas pēdējos gadus pavasarī ir skrējuši maratonu Rīgā, un ir parādījusies vēlme ko pamainīt, tad Kopenhāgenas maratons noteikti ir lieliska alternatīva. Tas notiek tajā pat datumā, kad maratons ir Rīgā - tātad sportiskās formas virsotni var mierīgi plānot uz to pašu brīdī kā iepriekšējos gadus, kad ir ticis skriets Rīgā; Kopenhāgenā ir iespēja izjust liela maratona sajūtu, jo te patiesi tie desmit tūkstoši skrien pilnu maratonu, nevis veido lielo dalībnieku masu 5 un 10 kilometru distancēs, kā tas ir Rīgā; uz Kopenhāgenu ir ļoti viegli nokļūt, jo lidojums prasa tikai aptuveni stundu; maratons Kopenhāgenā ir līdzens, gana ātrs un interesants;visbeidzot, nākamgad Kopenhāgenā vienlaicīgi ar maratonu visticamāk būs Eirovīzija, kas nozīmēs, ka līdzjutēju gar trases malām maratonā būs vairāk kā vajag.

Sāpju teorija

2013-04-22T18:11:00.000+03:00

Šodien ir divdesmitā diena kopš brīža, kad pārtrūka mans normālais treniņu process. Precīzāk gan būtu teikt normālais "skriešanas treniņu process", jo lai arī divas vai trīs brīvas dienas no fiziskām aktivitātēm pa šo laiku ir bijušas, tomēr pēdējās divas nedēļas skriešanas aizvietošanu ar peldēšanu (epizodiski) vai riteņbraukšanu (krietni vien biežāk) esmu centies piekopt visai cītīgi - bieži vien pat divas reizes dienā. Vai no šādām aktivitātēm gan ir liels labums, grūti teikt, jo, lai arī sirds tiek nodarbināta puslīdz līdzīgā režīmā kā skrienot, tomēr muskuļu grupas tās tomēr ir citas. Taču vismaz psiholoģiski ir vieglāk, jo ir sajūta, ka kaut ko daru.
Ar atgriešanos skriešanas gaitās arī kopumā ir šādi tādi uzlabojumi. Pirms nedēļas desmit minūšu skrējiens no rīta, un sāpes kājā visas turpmākās dienas garumā. Toties ceturtdien, kad Ogres stadionā vadīju koptreniņu tiem, kas tikai tagad uzsāk savu skriešanas sezonu, pavadīju veselu pusstundu dažādās kustīgās aktivitātēs, un kāja, lai arī pēc tam sāpēja, tomēr sāpes, šķiet, bija mazāk noturīgas. Savukārt vakar vienā piegājienā noskrēju pat divdesmit piecas minūtes, un lai arī skrējiena otrā pusē sāpes papēža/potītes rajonā kļūst jūtamākas, tomēr tās ir tīri ciešamas. Gandrīz vai grūtāk vakar bija sadzīvot ar to, ka kaut arī sirds noslodzes jomā esmu sevi centies turēt kaut kādā nebūt kondīcijā, tomēr skriešana patiešām ir cita lieta, jo vakar mērenā tempā tikšana kalnā lika teju pāriet soļos - vismaz sajūtas bija līdzīgas. Un arī pulss 10-15 sitienus virs agrākā treniņu pulsa, laikam jau ir tikai normāla parādība pēc vairāk kā divu nedēļu atturēšanās no skriešanas.
Sāpes kājā, lai arī iet mazumā, bet, protams, pazudušas vēl nekur nav. Piektdienas vizīte ultrasonogrāfijā apliecināja, ka kaut kur tur papēža apkaimē ir iekaisums, kaut kur ir pārāk daudz šķidruma. Saliekot ultrasonogrāfijas rezultātus kopā ar dažādiem interneta izziņu avotiem, arvien vairāk izskatās, ka sākotnējā diagnoze par sastieptām saitēm ir bijusi kļūdaina. Visticamāk saites netika sastieptas vispār (tad arī nebūtu jābrīnās, ka iztiku bez kājas pietūkuma), bet gan visa šī trauma ir ilgāka laika perioda rezultāts treniņiem, kam kāja acīmredzot vairs nebija spējīga turēties pretī. Šis viss gan ir manis paša izskaidrojums tām sekām, ko tagad izjūtu, bet, visu kopā saliekot, skaidrojums ieņem visai loģisku apveidu.
Šajā bezskriešanas periodā gan esmu sapratis arī to, ka iepriekš esmu kļūdaini domājis par traumām. Savulaik ierakstā par savām traumām rakstīju, ka traumas iedalās divās daļās - tās, kuras sāp vai citādi liek par sevi manīt, bet skriet netraucē, un tās kur fiziski nav iespējams paskriet (piemēram, salauzt kāja). Taču domājot par šī brīža traumu, kustību zuduma spējas ir bijušas minimālas, taču sāpes, ko šīs kustības rada ir tik lielas, ka skriešanu padara neiespējamu nevis nespēja veikt kustību, bet gan sāpes, ko tās izraisa. Tāpat atklāju, ka laikam pastāv arī tāda lieta kā sāpju atmiņa. Jo pat tad, kad lielo sāpju periods jau bija garām, un klibošana ejot vairs nebija īsti loģiska, tomēr joprojām neapzināti kāju liku uz ārmalas baidoties izjust sāpes (šīs nepareizās iešanas rezultātā gan laikam kaut ko nedaudz paspēju arī pastiept). Taču tas viss kopā tikai apliecina to, ka - viss ir tikai galvā.

Sezonas sākums, bet tomēr ne gluži

2013-04-08T18:11:00.000+03:00

Šodien ir jau septītā diena pēc kārtas kā neesmu skrējis. Droši vien daudz nekļūdīšos, sakot, ka pagājušajā gada pa visu gadu nesavācās tik daudz brīvās dienas. Bet paskriet vienkārši neesmu spējīgs.
Man gribas domāt, ka cēlonis tam bija vairāku faktoru kopums - nelielas sāpju sajūtas potītes apkaimē jutu Pirmajās Lieldienās, kas, iespējams, bija kaut kāda reakcija no iepriekšējās dienas garā treniņa. Otrajās Lieldienās manis plānotajā "svētku izklaidē" orientēšanās sprinta sacensībās "Lieldienu Balvā" Rīgas ostas apkaimē, skrienot iekāpu bedrē, kā rezultātā stipri potīti pagriezu, taču turpināju skriet bez jebkādām problēmām. Jau mājās esot, jutu nelielas sāpes potītes apkaimē, taču ne tur kur parasti tās ir, sastiepjot potītes saites. Droši vien lielākā kļūda bija pietiekami intensīvs treniņš tajā pat vakarā, kura laikā velkošas sāpes jutu uz katru soli, bet piestājot pēc treniņa ātrās daļas, kad adrenalīna deva laikam bija beigusies, sapratu, ka sāpes ir tik lielas, ka nespēju vairs skriet - uzliekot svaru uz kājas, sāpes milzīgas. Atlikušos četrus kilometrus līdz mājām sākumā soļoju, bet kad man sāka salt, sapratu, ka jāmēģina kustēties ātrāk un ar imitētu skriešanu 2x lēnāk par ierasto tempu aizklumburēju līdz mājām. Pat galvenais, ka, arī nokļūstot mājās, joprojām kāja nebija ne pietūkusi, ne bija redzami kādi zilumi - vien sāpes un nespēja pārvietoties.
Saskaņā ar nākamajā dienā apmeklētā traumatologa slēdzienu diagnoze ir "Kreisās loc. mediālo sānu saišu sastiepums". Visi normāli cilvēki potītes izgriež uz āru un sastiepj vai sarauj saites potītes ārmalā - ar šādu traumu, gana labi notinot vai noteipojot, var turpināt skriet pat bez īpašām sāpēm. Taču man ir "paveicies" satraumēt saites kājas iekšpusē potītes/papēža kaula rajonā. Pirmās dienas pārvietojoties kliboju diezgan pamatīgi, un kaut arī ar katru dienu sāpes mazinās, tomēr, pat ejot, joprojām kāju uz pilnas pēdas varu nolikt tikai īpaši pie tā piedomājot, jo līdzi uzreiz nāk sāpes. Tā kā šajā gadījumā arī teipošana īsti nespēj līdzēt, tad atturēšanās no skriešanas man ir uz nenosakāmu laiku. Katru dienu ceru, ka "rīt noteikti varēšu nedaudz paskriet", bet, pat mēģinot spert skriešanas soli, sāpes ir pārāk lielas.
Skriešanas sezona Latvijā iesākās aizvakar ar Rēzeknes pusmaratonu. Biju uz Rēzekni aizbraucis un vēl piektdien klusībā cerēju, ka varbūt tomēr spēšu skriet. Taču pirms starta uzvelkot skriešanas drēbes, uzvelkot kājās botas un mēģinot skriet, sapratu, ka skriet nebūs lemts. Pat ja caur milzīgām sāpēm pāris kilometrus spētu noskriet, pēc tam droši vien neskriešanas periodu daudzkārt pagarinātu. No skriešanas Rēzeknē nācās atturēties, toties centos būt par labu līdzjutēju.
Protams, vietējo maču izlaišana - vēl jo vairāk tādu kā te Rēzeknē, kur reāli varētu cīnīties par uzvaru, ne tuvu nav patīkamākā lieta, taču jo vairāk nomāc tas, ka ar katru dienu, kurā nākas iztikt bez skriešanas attālinās cerība pilnvērtīgi būt gatavam maratonam, ko biju iecerējis skriet maija otrajā pusē. Kaut arī šobrīd vēl ceru, ka maratonu skriet varēšu, tomēr arvien skaidrāks top tas, ka cerēto maratona gatavību sasniegt nebūs iespējams.
No diviem treniņiem dienā pāriet uz pilnīgu aktivitāšu zudumu nemaz nenāk par labu organismam, kurš ir pieradis pie kārtīgas slodzes. Un kaut arī saņemties darīt kaut ko citu, lai vismaz aerobās spējas uzturētu kaut kādā nebūt kondīcijā, nav tik viegli kā gribētos, tomēr pagājušajā nedēļā droši vien biju viens no regulārākajiem baseina apmeklētājiem ar trim peldēšanas reizēm, un arī vakardienas maratons uz velosipēda pēc Parīzes maratona noskatīšanās, nedaudz par sevi atgādina caur sāpošiem dibena muskuļiem. Kamēr skriet vēl nevaru, ar šādām aktivitātēm būs jāturpina nodarboties regulāri, citādi brīdī, kad kāja atkal ļaus skriet, skriešanai gatava nebūs ne vien kāja, bet arī viss organisms.

Puse no Renča skaitļa jeb gatavība distancei

2013-03-07T17:54:00.001+02:00

Tie, kas lasa Renča pierakstu blociņu, visticamāk ir kaut ko dzirdējuši arī par Renča skaitli. Īsumā atgādinot, Renča skaitlis n tiek iegūts vismaz n reizes noskrienot vismaz n kilometrus (plašāku aprakstu par Renča skaitli var palasīt šeit). Renča skaitļa paaugstināšana var būt kā papildus motivācija treniņiem (kā to, piemēram, izmanto noskrien.lv), taču jau reizē, kad tapa raksts par Renča skaitli, man bija doma, ka konkrētu Renča skaitļa lielumu būtu labi savilkt kopā ar konkrētu distanci, kas būtu kā palīgs treniņprocesā. Tā nu kādu laiku atpakaļ nonācu pie paņēmiena, kā Renča skaitli izmantot tam, lai novērtētu, vai esi gatavs noskriet savu vēlamo sacensību distanci.
Protams, nereti gadās dzirdēt par gadījumiem, kad kāds bez trenēšanās noskrien pusmaratonu vai pat maratonu bez trenēšanās, taču mana pārliecība ir tā, ka it sevišķi garās distances (pat sākot no desmit kilometriem) ir jāskrien sacensībās tikai tad, kad organisms šādu distanci ir gatavs pieveikt, un finišā esi spējīgs ieskriet ar smaidu. Kas būtībā nozīmē to, ka vēlamā distance nesagādā pārāk lielas grūtības, grūtības varētu būt vien dēļ nepiemērota ātruma.
Tad nu lūk, lai būtu drošs, ka vēlamo distanci, ko esi paredzējis noskriet sacensībās, būsi spējīgs noskriet, manuprāt, būtu vēlams noskriet vismaz x/2 reizes x kilometrus, kur x ir divas trešdaļas no vēlamās sacensību distances. Lai būtu vieglāk saprast, piedāvāšu piemēru ar 15 kilometru distanci: divas trešdaļas no distances ir 10 kilometri, bet puse no 10 ir 5. Tātad, lai noskrietu bez pārmērīgas piepūles 15 kilometrus būtu vismaz 5 reizes jānoskrien 10 kilometri (te gan jāatceras, ka, lai būtu gatavs noskriet 10 kilometrus, pēc šīs pašas formulas var aprēķināt, ka pirms tam ir jānoskrien vismaz 4 reizes vismaz 7 kilometri - tātad sākot no nulles, visu jādara pakāpeniski).
Lai šo saprast būtu vēl vieglāk, nebūtu jādomā par formulām, un jebkurš arī varētu sev vēlamajai distancei aprēķināt nepieciešamo treniņu apjomu, esmu izveidojis nelielu rīku, kurš pateiks priekšā cik daudz gatavošanās procesā ir jānoskrien.

Distance, ko vēlies noskriet: km

Marakešas pusmaratons

2013-02-12T14:35:00.000+02:00

Gandrīz marokānis

Pēdējā ierakstā par nometni, kurā Spānijas dienvidos San Pedro de Alcantara pilsētiņā pavadīju divas siltuma pilnas nedēļas, pieminēju, ka nometnes beigās devāmies uz Marakešas pusmaratonu Marokā. Tā nu, turot savu solījumu, par Marakešas pusmaratonu un ceļojumu uz Āfriku ir sanācis vesels raksts.
Galvenā vaininiece, kāpēc vispār radās iespēja doties uz Maroku, bija Ilze, kuras aprūpētajā viesnīcā aizvadījām šīs divas nometnes nedēļas - tā nu bija sagadījies, ka tieši Marakešas maratonu viņa bija izvēlējusies par vietu, kur noskriet savu pirmo pusmaratonu. Un, ja reiz ir pieejams transports, lai nokļūtu Marokā un arī Āfrikā, kurā nekad iepriekš nav būts, tad ir skaidrs, ka šāda iespēja ir jāizmanto.
Man pašam nebija arī šaubu, ka, ja reiz maratona laikā būšu Marakešā, tad noteikti ir arī jāstartē. Maratonu skriet īstas vēlmes un pienācīgas gatavības šobrīd vēl nav, tāpēc vienīgā atlikusī iespēja bija pusmaratona distance. Protams, apzinājos, ka pēc gandrīz divu nedēļu nometnes, cītīgi trenējoties līdz pat pēdējai sacensību dienai, cerības uz kaut kādu vērā ņemamu rezultātu ir visai niecīgas. Taču tā kā kaut kāda fiziskā kondīcija jau šobrīd ir sasniegta, tad klusībā gan cerēju, ka tomēr varētu mēģināt izskriet līdzīgu rezultātu kā pērnā gada janvārī, kad, viesojoties Sicīlijā, Sirakūzu maratonā pusmaratonu noskrēju 1:09:06. Tomēr nekādu konkrētu mērķu patiesībā nebija, piedevām zināju arī, ka par augstām vietām cīnīties tur nebūs iespējams, ņemot vērā, ka pirms gada Marakešā ar šādu rezultātu varētu knapi tikt tikai starp labākajiem četrdesmit finišētājiem - Āfrikā tomēr skriešanas līmenis ir pilnīgi cits.
Tā kā no mūsu mājvietas līdz Marakešai ceļš bija visai tāls, tad sestdienas rītā jau pussešos seši braucēji no rīta sēdāmies auto, lai dotos ceļā - galu galā bija jāmēro apmēram 60 kilometri pa Spāniju, tad prāmis pāri Gibraltāra šaurumam un tad vēl aptuveni 600 kilometru garš brauciens pa Marokas ceļiem. Un tā kā maratona dalībnieku numurus varēja izņemt tikai līdz pulksten 19.00 (Marokā gan -1 stunda pret Spānijas laiku), tad braucienam bija jāiekļaujas arī laika grafikā, līdz ar to braucienu lieki vilkt garumā nebija mūsu interesēs. Taču tas jau nebūtu īsts ceļojums, ja viss ritētu tik gludi kā varētu vēlēties.

Gibraltārs

Ostā, lai celtos pāri uz Maroku, ieradāmies septiņos, t.i. stundu pirms prāmja atiešanas, kā noteikumi paredzēja, taču gan Spānijā, gan jo vairāk Marokā, tā vien šķiet, dažādi saraksti laika izteiksmē ir visai aptuveni un realitātē viss notiek pilnīgi bez stresa, līdz ar to visai ilgi vienkārši nonīkām mašīnu rindā, gaidot kaut kādu kustību, lai tiktu prāmī. Galu galā, kamēr prāmī tika satilpināti gan pasažieri, gan automašīnas izbraucām apmēram 20 minūtes vēlāk. Celšanās pāri Gibraltāra šaurumam ilga aptuveni pusotru stundu, līdz ar to bija laiks, lai nedaudz pagulētu, jo pa nakti gulēts diži daudz nebija, un arī mašīnā nekāda dižā gulēšana nesanāca.
Nobraucot no prāmja jau Marokas pusē, ostā gaidīja pārbaudījums ar tikšanu cauri muitas zonai - visas mašīnas tiek vienkārši apstādinātas, katrai tiek iedota aizpildīšanai kaut kāda anketa, bet kopumā sēdi un gaidi, kad kāds informēs, ka vari braukt tālāk. Lielākā problēma, ka Marokā oficiālās valodas ir arābu un berberu, kā arī vēsturisku apstākļu dēļ daudzi marokāņi labi pārzina arī franču valodu, bet tas arī viss, un komunikācija angļu valodā, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir praktiski neiespējama. Arī ostā angliski neviens nesaprata vai negribēja saprast, un centieniem noskaidrot, cik mums ilgi jāgaida, kas jādara un tamlīdzīgiem jautājumiem sākumā neviens neatbildēja, un beigās mūs vispār ignorēja. Galu galā pēc aptuveni stundu ilgas gaidīšanas dabūjam iebraukšanas lapu un varējām doties Marakešas virzienā.
Lielie ceļi, kas Marokā savieno galvenās pilsētas, ir ļoti labi - ar divām joslām katrā virzienā un 120 km/h ātruma ierobežojumu - kilometri uz priekšu rit pavisam raiti. Vienīgās vietas, kur nākas piestāt ir caurlaides punkti uz maksas ceļiem, kādi ir visi šie lielie ceļi. Vēl divreiz mūs apturēja policisti, kas uz ceļiem ir diezgan lielā daudzumā. Pirmajā reizē vienkārši pārbaudīja dokumentus, bet otrajā par 10 km/h ātruma pārsniegumu gribēja noplēst bargu naudu, bet par spīti tam, ka komunikācija ar viņiem angliski ir ļoti sarežģīta, tomēr pēc neilgas pastāvēšanas tikām cauri bez šīs milzīgās soda naudas.

Marokāņu nacionālais sporta veids - futbols

Taču jautrība sākās tikai vēlāk. Pēc kartes ceļš uz Marakešu iet paralēli okeānam, gar Marokas galvaspilsētu Rabātu, gar lielāko pilsētu Kasablanku, un tad no Kasablankas ceļš uz Marakešu iegriežas iekšā kontinentā, strauji attālinoties no okeāna. Kurš un vai vispār kāds bija pie tā vainīgs joprojām nav skaidrs, taču, kad, pabraucot garām Kasablankai, vēl pēc aptuveni stundas ceļš izveda pašā okeāna krastā kaut kādā lielā pilsētā, tapa skaidrs, ka kaut kas nav īsti kā vajag. Marokas kartes papīra formā mums nebija un vienīgā karte ar GPS bija Kristapam telefonā, taču gandrīz izbeigušās baterijas dēļ, tas tika turēts izslēgts, ar domu, ka tas noderēs, iebraucot Marakešā, jo uz lielajiem ceļiem jau visur ir norādes.
Tā kā norādes laikam tomēr nebijām pamanījuši un bija skaidrs, ka ne viss tajā brīdī ir skaidrs, tad tika slēgts iekšā telefons, un sapratām, ka esam nokļuvuši pilsētā El Jadida, no kuras uz Marakešu pa taisno var tikt vairs pa mazajiem ceļiem nepilnu 200 kilometru garumā, kas jebkurā gadījumā būtu ātrāk, kā braukt stundu atpakaļ pa to pašu ceļu. Virzienu uz Marakešu kartē bijām noskaidrojuši, un tajā brīdī telefons ar karti un GPS arī nobeidzās pa visam, kas nozīmēja, ka atrast gan Marakešu, gan arī vietu, kur izņemt maratona numurus, nāksies pašu spēkiem.

Vietējie boutique

Tā kā mācība bija rokā, ka uz zīmēm tomēr jāskatās ir cītīgāk, tad norādes uz Marakešas ceļu atradām visai ātri, un brauciens turpinājās ne vairs pa plašu divjoslu divvirzienu automaģistrāli, bet pa reģionālas nozīmes ceļu ar vienu joslu katrā virzienā (vietām, gan tā izmainīšanās bija tāda šaubīga), ar ēzelīšu vilktiem ratiem, ar mopēdiem un motocikliem, ar autobusiem, un, protams, ne jau vairs ar 120 km/h. Tam visam klāt varēja vērot arī īsteno Maroku ar tirgotājiem ceļa malās, ar vairāk vai mazāk sagruvušām mājelēm, ar Marokas populārākā sporta veida futbola spēlēm ik katrā ciemā, kur puiši dzenāja bumbu uz visparastākajiem zāles vai zemes laukumiem. Atceroties braucienu pa šo ceļu, aizdomājos, ka grūti iedomāties kādi ir Marokas īstie mazie ceļi, jo šis Google kartē pat ir iezīmēts kā salīdzinoši liels. Lai vai kā, kaut arī šis neplānotais līkums sanāca aptuveni 80 lieki kilometri, kas laika izteiksmē gan bija vismaz lieka pusotra stunda, tomēr bijām priecīgi, ka tā bija izdevība paskatīties uz Marokas lauku dzīvi no vietējo iedzīvotāju skatu punkta, redzot to visu sev blakus caur auto logu.

Kaut kur pusceļā starp El Jadida un Marakešu

Marakešā iebraucām, kad ārā jau bija satumsis un pulkstenis rādīja nedaudz pāri sešiem, kas nozīmēja, ka līdz numuru izņemšanai vairs atlikusi nepilna stunda. Problēma vien tā, ka kartes mums nebija, vien prātā palicis aptuvens maratona expo novietojums kopējā pilsētas kartē, ko bijām pētījuši vēl Spānijā esot (pilsētā ar miljonu iedzīvotāju, tas gan ir apmēram tas pats, kas zināt, ka tas ir Rīgā kaut kur Pārdaugavā), kā arī vietas adrese un atmiņā palikusi norāde, ka tas atrodas blakus Lielajam Pastam (La Grande Poste). Taču tā kā vakara stundas ir laiks, kad uz ielām mašīnu un mopēdu ir visvairāk, tad sastrēgumi bija ik uz stūra, un patiesībā braucām vien uz labu laimi cerībā, ka kaut kur ieraudzīsim ko pazīstamu. Papildus vien bija doma, ka varētu piestāt kādā benzīntankā un apskatīt karti, vai kādam pajautāt, bet, esot sastrēguma vidū, un saglabājot kaut nelielu kustību uz priekšu, īsti nelikās prātīgi stāties nost, kamēr vēl neesam tikuši kaut kur, kas izskatās pēc pilsētas centra.
Visbeidzot nonākot līdz rotācijas aplim ar milzumdaudzām izejām un bez skaidras satiksmes organizācijas, apmetot divus lokus, beidzot piestājām malā, lai tomēr mēģinātu no kāda noskaidrot, kur tas maratona expo atrodas. Meitenes, kuras uzrunāju vispirms nedaudz runāja angliski, bet ne par manis nosaukto adresi, ne Lielo pastu teicās neko nezinām. Otrs piegājiens bija veiksmīgāks, un pie vīra, kas runāja gan tikai franciski (franču valodu esmu mācījies tieši mēnesi gadus vienpadsmit atpakaļ) tika noskaidrots (t.i. aptuveni saprasts) virziens un tas, ka mūsu meklētā vieta ir kaut kur netālu.
Atkal bijām kustībā un centāmies braukt norādītajā virzienā, taču īstas pārliecības, ka paspēsim laikā vairs nebija, jo atlikušas bija vairs 15-20 minūtes līdz Expo slēgšanai, un mēs stāvējām kārtējā sastrēgumā. Tā nu cerot, ka patiešām mūsu galamērķis ir tepat blakus, tiku izsēdināts no auto ar cerībām, ka kājām tikšu uz priekšu ātrāk par sastrēgušo auto plūsmu, kas vairāk stāvēja uz vietās nekā kustējās. Un patiešām meklējumi bija vainagojušies panākumiem jo pēc kādiem 200 metriem nonācu līdz vēl vienam aplim, kura pretējā pusē jau redzēju Expo teltis. Atlika vien tikt pāri aplim, un Expo bija atrasts. Izņēmu savu un Ilzes starta numuru un organizatoru dāvātos maratona krekliņus, jo pārējie ceļotāji bija tikai aktīvāku vai mazāk aktīvu līdzjutēju lomās - līdz ar to viņiem numuri jāizņem nebija, un, kad sāku prātot, kā man tagad atrast manus ceļa biedrus, tie jau nāca pretī, pavisam netālu atraduši vietu, kur novietot auto.
Expo, kas gan patiesībā bija vien pāris dārza teltis apskatījām pavisam ātri, tuvējā kafejnīcā ieturējām pašorganizēto Pasta Party, uzēdot makaronus pēc 13 stundu garā un visai nogurdinošā ceļa, uzlādējām Kristapa telefonu, kā nākas izpētījām, kur atrodas mūsu viesnīcas (tās mums uz sešiem bija veselas trīs) un tad jau arī bija laiks meklēt viesnīcas ne tikai kartē, bet arī īstajā Marakešā. Viesnīcu atrašana gan bija visai raita, vispirms izlaidām Kristīni, kurai jāpasakās par lieliskajām bildēm gan Marokā, gan arī vēl esot Spānijā, tad nobraucām gar Mareka, Ilzes un Niklāva viesnīcu, lai viņi zinātu, kur atgriezties, un tad abi ar Kristapu tikām aizvizināti līdz vecpilsētai, kur devāmies uzmeklēt savas naktsmājas. Pēc nelielas meklēšanas viesnīcu atradām, un biju patiesi pārsteigts, ka šaurās, ne pārāk tīrās un brīžiem drūmās ieliņas nebūtu neliecina par to, ka aiz mājas ārdurvīm var slēpties brīnumaini skaists iekšpagalms.

Kaut kur blakus mūsu viesnīcai - dienas gaismā viss gan izskatās daudz labāk

Kaut arī pēc garā ceļa būtu bijis labi izkustināt kājas, tomēr sagurums bija lielāks par vēlmi iet skriet, un iekārtojušies devāmies pie miera. Gulēju ne pārāk labi, sapņos pat paspēju noskriet pusmaratonu ar rezultātu nedaudz zem stundas un četrpadsmit minūtēm, bet no rīta pirms septiņiem jau bija laiks celties. Izgāju 10 minūšu skrējienā pirms brokastīm, lai kaut nedaudz iekustinātu kājas, brokastis un tad jau pamazām varēja sākt gatavoties startam.
Kristaps bija izlēmis pusmaratonu skriet treniņrežīmā, un uz startu aizdevās jau ātrāk par mani, lai paskatītos uz maratona skrējējiem, kas startēja stundu ātrāk par pusmaratonistiem (es gan izdomāju, ka Marokā skrienošos patiesībā būtu jāsauc par marakonistiem un pusmarakonistiem). Drīz gan uz startu devos arī es, un savā īsajā formā saģērbies vēl vecpilsētas ielās saņēmu pa kādam saucienam no vietējiem, atpazīstot vien vārdu "maratons". Rīts bija salīdzinoši vēss (pieļauju, ka kādi +8) un visapkārt arī bija bieza migla, kas nelaida cauri sauli un neļāva gaisam īpaši iesilt. Pirms starta nejauši satiku arī Kristapu, un noskaidrojis situāciju centos iekļūt kaut kur tuvāk pirmajām rindām, lai startā nebūtu jālaužas caur cilvēkiem, jo dalībnieku pusmaratonā zem 4000.
Tieši starts bija visneizprotamākais brīdis visā skrējienā, jo kaut arī biju iespiests tūlīt aiz lentas, kas it kā norobežoja lielo cilvēku masu no top skrējēju vietas, tomēr nekur nebija redzami ne šie ātrākie skrējēji, patiesībā nekur īsti nebija arī starta uzraksts, līdz ar to īstas skaidrības, kur tieši ir starta vieta, nebija. Līdz ar lenti pūli turēja arī starta tiesnešu veidotā "dzīvā siena", taču pūlis visai sparīgi stūmās uz priekšu, līdz vienā brīdī "dzīvā siena" tika pārrauta un visi sāka skriet. Tomēr nekāds starta šāviens nekur nebija. Pēc īsa brīža atkal visi apstājās (šajā brīdī jau biju daudz dziļāk pūlī, jo biju diezgan lielā neizpratne'par situāciju), līdz pēc brīža atkal visi sāka skriet. Tajā brīdī arī ieraudzīju, ka priekšā braucošā mašīna ir ieslēgusi pulksteni, kas laikam nozīmēja, ka skrējiens ir sācies. Vai viss noritēja tā, kā tas bija paredzēts, vai nē, tā man joprojām ir mīkla. Zinu vien to, ka starts tika palaists 8.56 nevis 9.00 kā plānots, un pirmos 400 metrus īstas pārliecības par to, ka nu patiesi ir jāsāk skriet, man nebija.

"Dzīvā siena" startā

Marokāņi nav nekādi lēnie skrējēji un pirmos 3-4 kilometrus man apkārt bija patiesi daudz cilvēku - jaunāki, vecāki, sportiskāk ģērbti un ne tik ļoti, bet toties ātri skrienoši. Ik pa laikam garām paskrēja arī viens vai vairāki jūtami ātrāk skrienošie, kas iespējams arī bija iesprūduši kaut kur startā. Trase ar barjerām nekur norobežota nebija līdz ar to jau vienā no pirmajiem asajiem pagriezieniem visi kā viens skrēja pa taisno, cenšoties noīsināt distanci. Tā kā sākumā man vēl nebija pārliecības, vai tā gadījumā nav paredzēts pēc trases shēmas, jo skrēja tā pilnīgi visi, tad viņiem vienu vai divas reizes sekoju arī es, pēcāk gan bija vēl vairākas līdzīgas vietas, bet tad jau centos izskriet kā nākas visu pagriezienu, kur varēja redzēt arī, ka tiesnesis cenšas visus novirzīt atpakaļ uz trases.
Uz asfalta ik pēc kilometra bija savilktas kilometra atzīmes, taču tā kā uz nometnes laiku biju ticis pie pulksteņa ar GPS, tad noskrietajam attālumam varēju sekot arī pats. Atšķirība visu laiku bija aptuveni 300-400 metru par labu uzzīmētajām līnijām uz asfalta, ko sākumā skaidroju ar to, ka varbūt esam startējuši no nepareizas vietas, taču finišā pulkstenis rādīja noskrietus 21.03 km, kas ir vien 60 metrus par maz, kas tīri teorētiski varētu būt arī uz kļūdas rēķina. Arī savam ātrumam pulkstenī varēju sekot pats un tā kā tas caurmērā pa kilometriem bija ap 3'20", tad bija skaidrs, ka Sirakūzu rezultāts nez vai sanāks, bet vismaz vajadzētu būt labāk kā iepriekšējā naktī sapnī noskrietais.

"Pusmarakonists" pirms starta

Pēc ~7.5 kilometriem bija vienīgā starplaika ņemšanas vieta, kur rezultāti rāda, ka esmu bijis 90.vietā, kas vien liecina par to, cik daudz ātru skrējēju tur ir bijis. Ik pa laikam gan izdevās kādu atsevišķu skrējēju vai lielāku grupiņu pieķert, vietām arī redzēju nost nogājušos sportistus, bet kopumā pastāvīgi saglabāju virzību uz augšu ieņemtās vietas ziņā.
Apmēram pusdistancē, kas arī bija pagarāka kāpuma beigu daļā, noķēru kādu grupiņu, kurai pa priekšu skrēja kāds pēc skata ārzemnieks sarkanā formā (marokāņi kaut arī nav ar melnu ādas krāsu, kādus klasiski iedomājamies āfrikāņus, tomēr viņi ir jūtami tumšāki par parasto eiropieti, un gaišas ādas krāsas skrējējs marokāņu pulciņā tomēr ir pamanāms). Drīz vien grupiņu apsteidzu, un šis francūzis (kā es noskaidroju pēc finiša) sarkanā iesēdas man aizmugurē. Pamazām bija izklīdusi arī migla un gaiss sāka diezgan strauji iesilt.
Sekoja pāris kilometri ar lejupejošu tendenci, kas uzreiz deva nedaudz ātrākus kilometru laikus, papildus enerģiju piedeva droši vien arī tas, ka francūzis elpoja pakausī. Ap piecpadsmito kilometru sajutu, ka sāk durt kautu kur diafragmas rajonā, un, iespējams, nedaudz temps samazinājās, cenšoties vairāk piedomāt pie elpošanas ritma. Tad francūzis mani apdzina un pamazām attālinājās. Centos gan īpaši prom viņu nelaist, un turēt aizsniedzamības robežās. Pēc brīža apdzinām vēl vienu 7-8 skrējēju grupiņu, un līdz finišam bija vien palikuši kādi trīs četri kilometri.
Par šo beigu daļu pusmaratonā pats esmu vispriecīgākais, jo izdevās saglabāt cīņassparu līdz pašam finišam. Nepilnus trīs kilometrus līdz beigām francūzi atkal noķēru un apdzinu. Vēl joprojām viņš elsoja tikpat smagi kā pirms teju desmit kilometriem, kad viņu apdzinu pirmo reizi, un jau tad nodomāju, ka drīz viņam spēki būs galā, bet nekā. Tad apdzinu vēl pārīti skrējēju, no kuriem viens ieķērās man aizmugurē un nākamā kilometra laikā reizes divas vai pat trīs mani apdzina pirms viņu apsteidzu atkal. Pēdējos divos kilometros kaut likās ka skrienu patiešām ātri, tomēr temps patiesībā bija nokritis par kādām 5-7 sekundēm uz kilometru, bet laikam citiem bija vēl trakāk. Pēdējā kilometrā francūzim arī bija atgriezusies otrā elpa un viņš ar vēl vienu skrējēju mani apdzina, taču aptuveni 500 metrus pirms finiša, saņēmu spēkus un jūtami pieliku soli, apsteidzot savus konkurentus, un noturēju nelielo pārsvaru līdz pat finišam.
Finišu šķērsoju ar rezultātu 1:10:26, kas deva 56.vietu starp vīriešiem (pirms manis vēl bija finišējušas arī divas sievietes), kas bija trešais rezultāts no Eiropas skrējējiem. Uzvarētāji gan bija skrējuši patiešām ātri, un pirmie pieci bija izskrējuši no stundas un divām minūtēm. Arī maratonā uzvarētāj bija noskrējis zem 2:07, kas ir ievērības cienīgs rezultāts - bet jāatzīst ka trase, lai arī ar nelielu pacēlumu distances vidusdaļā, ir patiešām ātra. Kaut pilnībā ar rezultātu apmierināts neesmu, jo biju cerējis noskriet kādu minūti ātrāk (kaut Latvijā ar šādu manu rezultātu pat varētu reizēm mačus vinnēt), tomēr, iespējams, savas pēdas uz muskuļu svaigumu bija atstājusi gan nometne, gan iepriekšējās dienas pavadīšana ceļā, lielāko daļu pavadot sēžot mašīnā. Un galu galā, labāk iesākt gadu lēnāk un pēc tam rezultātu uzlabot, nevis kā pirms gada, kad iesāku ar personīgo rekordu un pēc tam vairs to pārspēt neizdevās.

Pēcskrējiena pusdienas

Pēc finiša notiesāju izsniegtos divus mandarīnus, kas Marokā ir krietni sulīgāki par Latvijā nopērkamajiem, un pāris rozīnes, kas tika izsniegtas mazā celofāna maisiņā, un devos atpakaļ uz viesnīcu. Sagaidīju Kristapu, kurš līdztekus barā noskrietajam pusmaratonam, bija sabildējis arī varen daudz bildes, un tad jau, izmetot nelielu līkumu pa vecpilsētu devāmies uzmeklēt auto pie Mareka un Ilzes viesnīcas. Te arī jāuzteic Ilze, kas savu pirmo pusmaratonu bija noskrējusi, iekļaujoties divās stundās, kaut arī sākotnējās cerības bija krietni pieticīgākas.
Vēlreiz ar pārējiem mūsu ceļa biedriem izmetot loku pa Marakešas centrālo daļu, ieturot pēcskrējiena maltīti kādā vietējā ēstuvē un iepērkot ceļam mandarīnus, devāmies māju virzienā. Šoreiz ceļu no Marakešas uz Kasablanku mērojām pa īsto automaģistrāli, kaut arī pavadītais laiks ceļā nebija daudz īsāks, jo teju stundu nosēdējām aptuveni 5-7 kilometru garā sastrēgumā uz maksas ceļa, jo svētdienas vakarā caurlaides punkti nespēja apkalpot pienācīgā ātruma lielo skaitu automašīnu, kas devās Kasablankas virzienā. Nakti pārlaidām Kasablankā viesnīcā, kas atradās kaut kādā ostas rajonā ar ne pārāk omulīgu apkaimi - tas gan nebija par šķērsli, lai nākamajā rītā pa apkārtējiem kvartāliem pusstundiņu paskrietu.

Pie viesnīcas Kasablankā

Pirmdienas rītā nobraucām atlikušo ceļu līdz ostai, kur atkal pēc visai ilgas nīkšanas (šoreiz prāmis izbrauca, šķiet pusotru stundu vēlāk kā plānots - piedevām plānotajā izbraukšanas laikā, tas vispār vēl nebija pietauvojies ostā) visbeidzot tikām uz prāmja, un tad jau pavisam drīz bijām atpakaļ Spānijā. Pa ceļam vēl ieturot kārtīgas vakariņas, San Pedro de Alcantara ieradāmies vien īsi pirms divpadsmitiem naktī, lai nākamajā rītā jau četros celtos augšup un dotos uz lidostu, lai lidotu atpakaļ uz Latviju.

Nometne dienvidos. Par to daļu, kas Spānijā.

2013-01-31T18:12:00.000+02:00

Ja ziemas aukstumā skrējējam tiek piedāvāts uz kādu laiku pārcelties uz krietni siltāku treniņu vietu, tad līdz piekrišanai nav ilgi jāgaida. Un tieši tāpat arī es novembra beigās, saņemot piedāvājumu no mūsu VSK Noskrien komandas menedžera Mareka janvārī doties uz divām nedēļām uz Spāniju, ilgi nedomāju, un bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāņem atvaļinājums un jābrauc trenēties.
Tā nu četrpadsmitā janvāra rītā vēl noskrēju treniņu Ogrē pa sniegotajiem ceļiem, bet jau pēcpusdienā kopā ar Kristapu un arī mūsu aicinātāju Mareku sēdējām lidmašīnā ceļā uz Briseli, no kuras jau pašā vakarā lidojām tālāk uz Malagas lidostu Spānijā. Malagā biju bijis jau iepriekš, kad teju trīs gadus atpakaļ turp devos kopā ar somu kluba Lapuan Virkiä puišiem uz orientēšanās treniņnometni. Šoreiz mērķis bija skriešana nevis orientēšanās, un arī mūsu apmešanās vieta bija nevis neliels kalnu ciematiņš tālu no jūras, bet gan San Pedro de Alcantara pilsētiņa pašā Vidusjūras krastā, kur Hotel Alicia viesnīcā saimnieko Mareka sieva Ilze.
San Pedro de Alcantara ir daļa no "Costa del Sol" ("Saulainais krasts") reģiona Vidusjūras krastā Spānijas dienvidos, kuru veido virkne viena pie otras esošas lielākas un mazākas piekrastes pilsētas, kuras ir populārs saules baudītāju galamērķis vasarā, kā arī vieta, kur daudzi bagāti ļautiņi ir iegādājušies sev lepnas mājas teju pašā Vidusjūras krastā, līdz ar to skriešana tur ir ne tikai patīkama kājām, bet ir arī vieta, kur pamielot acis par lepnajiem īpašumiem.

Puerto Banús - lepnākā jahtu piestātne Costa del Sol vien dažus kilometrus no mūsu mājvietas

Ar skriešanu Latvijas ziemā, protams, var sadzīvot. Kaut arī katru gadu ceru, ka beidzot piedzīvosim kādu ziemu bez sniega, tomēr vienmēr sniegs ātrāk vai vēlāk bet uzsnieg, un arī aukstums lielāks vai mazāks, bet iestājas. Lai sniegā, aukstumā un tumsā dotos ikdienas treniņā, gribasspēku vajag krietni lielāku nekā siltā un saulainā laikā, un tieši tāpēc vietā, kur dienas vidū temperatūra janvārī mēdz pacelties pat līdz +20 grādiem, motivācija, lai dotos kārtējā treniņā, nav tālu jāmeklē.
Taču, ja motivāciju un gribasspēku, ļoti gribot, var atrast arī Latvijas ziemā, tad, manuprāt, galvenais ieguvums no nometnes ir tieši nometnes režīms - iespēja aizmirst par visiem darbiem, visām ikdienas lietām, kas mājās paņem laiku un enerģiju, un koncentrēšanās tikai un vienīgi skriešanai. Un tieši to mēs tur arī darījām - rīta skrējiens 30-40 minūšu garumā, brokastis, neliela atpūta, dienas treniņš 70-80 minūtes, pusdienas, diendusa, vakara skrējiens 30-40 minūšu garumā, vakariņas, vakara sarunas pie viena galda ne tikai ar skrējējiem, bet arī Latvijas profesionālāko triatlonistu Rinaldu Slucki un Latvijas sieviešu riteņbraukšanas līderi Danu Rožlapu, un tad jau atkal laiks likties uz auss. Un tā dienu no dienas.

Pie šāda režīma noskrietie kilometri savācas visnotaļ daudz (ap 35 kilometriem dienā), taču tā kā enerģija tiek tērēta tikai treniņiem, un, pretstatā ikdienas ritmam Latvijā, atliek arī pietiekoši daudz laika gan pilnvērtīgam nakts miegam, gan snaudai dienas vidū, tad ķermenim ir pietiekoši daudz laika, lai atjaunotos un nākamajā dienā atkal spētu nodoties treniņiem atkal ar pilnu atdevi.
Protams, nebija jau arī tā, ka nebūtu nogurums. It sevišķi pirmās dienas, kamēr organisms adaptējās jaunajam treniņu ritmam, sajūtas muskuļos bija līdzīgas kā pēc kārtīgi noskrieta mača. Taču dienām ejot, organisms aprada ar jaunajām slodzēm, un skriet varēja gan lēni, gan ātri, gan pa līdzenumu, gan kalniem - tātad baudīt visas treniņvietas, ko San Pedro de Alcantara apkaime piedāvā. Vēlies skriet desmit kilometrus gar jūru? Uz priekšu - promenāde tam kā radīta. Vēlies skriet tempa skrējienu pa asfaltu, kur tikpat kā nebrauc mašīnas? Nekādu problēmu. Vēlies skriet piecpadsmit kilometrus pret kalnu paceļoties vairāk kā 900 metrus virs jūras līmeņa? Arī tādas iespējas izmantojām. Īsts skrējējs varētu vienīgi vēlēties vēl stadionu blakus, bet citādi vieta treniņiem kā radīta.

Visām lietām gan reiz pienāk gals, un arī nometnei pēc divām treniņu nedēļām bija lemts beigties. Pēdējās dienās vēl tika izmantota iespēja doties braucienā uz Maroku un noskriet pusmaratona distanci Marekešas maratonā, kas noteikti ir pelnījis atsevišķu rakstu, taču divdesmit devītā janvāra vakarā ar Kristapu un Mareku atkal jau bijām atpakaļ Rīgas lidostā, lai turpmākos treniņus atkal aizvadītu Latvijas ziemā.

Būtiskākais divtūkstošdivpadsmitajā

2012-12-29T16:33:00.001+02:00

Kā savulaik vēl orientējoties pa mežu biju izsecinājis - slikti veikts distances sākums ar labu atlikušo daļu ir prātam daudz patīkamāks par veiksmīgi veiktu distances sākumu ar kļūdu pašās beigās. Tieši tāpat, atskatoties uz šo gadu, līdz ar visām nebūšanām sezonas otrajā pusē pirmajā brīdī gribas domāt, ka kopumā gads nav bijis pārāk veiksmīgs, taču, visu vēlreiz pārdomājot, jāsecina, ka tik slikti nemaz nav bijis. Tāpēc saņēmos un vienuviet sarakstīju šī gada nopietnākos sportiskos notikumus, beigās pievienojot arī kopīgu novērtējumu šai sezonai.
2012.gadā sacensību sezonu iesāku jau janvārī, kad līdztekus nelielai Sicīlijas apceļošanai paspēju piedalīties arī Sirakūzu maratonā, kur pusmaratona distancē tiku pie jauna personiskā rekorda, kuru atlikušo vienpadsmit gada mēnešu laikā vairāk uzlabot nespēju. Līdz ar to, 2012.gadu noslēdzot, mans labākais rezultāts pusmaratonā ir 1h09'06".
Pavasaris atnāca ar vēl vienu personisko rekordu, kad pēc cītīga ziemas treniņu perioda (kas diezgan daudz sastāvēja arī no riņķošanas manēžā) aprīļa vidū Roterdamas maratonā par nepilnu minūti uzlaboju savu pērn Amsterdamā uzrādīto rezultātu, finišējot pēc 2h21'35". Tam klāt vēl arī izpildīts sporta meistara normatīvs maratona distancē.
Ar maratona sagurumu vēl kājās divas nedēļas vēlāk uzsāku pilnvērtīgu skriešanas sezonu arī Latvijā, un skriešanas seriāla "Skrien Latvija" pirmajā posmā Rīgas pusmaratonā Biķerniekos, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts, ar gana labu rezultātu (1h09'29") finišēju ceturtais, kas deva otro vietu Latvijas čempionāta vērtējumā.
Maija beigās startēju Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē, kurā īsti neizdevās sasniegt rezultātu uz kādu biju cerējis, taču tik un tā tikai dažas sekundes pietrūka līdz paskriešanai zem 1h10'.
Jūnija sākumā pirmo un vienīgo reizi šajā gadā piedalījos orientēšanās sacensībās, un Dobelē tiku pie Latvijas čempionāta zelta medaļas orientēšanās sprinta distancē.
Nedēļu vēlāk Ventspils pusmaratonā biju tuvu sava pusmaratona rekorda labošanai, vairāk kā divas trešdaļas no distances noskrienot ātrāk par rekorda grafiku, tomēr pēdējā aplī spēka bija atlicis nedaudz par maz un finišēju pēc 1h09'34".
Jūlija lielākais sportiskais notikums bija Latvijas olimpiāde Liepājā, kurā es pārstāvēju Ogres novadu. Tajā visai karstos laikapstākļos pirmo reizi mūžā sacensībās skrēju 10 000 metru distanci stadionā, finišējot 4.vietā ar rezultātu 32'36", un dienu vēlāk 5000 metru distancē ar jaunu personisko rekordu (15'35") finišēju kā devītais.
Jau Olimpiādes laikā sajūtas nebija pašas labākās, kas iespējams bija saistīts ar uzkrājušos nogurumu sezonas pirmajā pusē. Papildus tam jūlija beigās iedzīvojos savilktā sēžas muskulī, kas nāca komplektā ar sēžas nerva ietekmēšanu, līdz ar to turpmākos teju divus mēnešus sāpes dibena kreisajā pusē bija ikdienas sastāvdaļa. Pa vidu gan paspēju uzskriet pusmaratonus Liepājā un Kuldīgā, kur rezultāti mani galīgi neapmierināja, taču vismaz tiku pie vērtīgiem punktiem Skrien Latvija kopvērtējumam. Neliels pacēlums šajā laikā bija Latvijas čempionāts vieglatlētikā augusta vidū, kur, lai arī salīdzinoši nelielā konkurencē, izdevās tikt pie vēl vienas Latvijas čempionāta medaļas šajā sezonā, tiekot pie sudraba 5000 metru distancē, kas visai negaidīti nāca komplektā arī ar jaunu personīgo rekordu 15'34.18.
Augusta beigās vēl startēju NIKE Riga run 10 kilometru šosejas skrējienā, kas bija arī Latvijas čempionāts, un ar rezultātu 32'21" paliku ceturtais čempionāta ieskaitē. Sezonas sākumā bija doma, ka šīs ir vienas no sacensībām, kurās būtu jāizskrien kāds labāks rezultāts, taču beigās neizdevās pat uzlabot pērnā gada rezultātu.
Septembrī biju jau uzsācis gatavošanos rudens maratonam Frankfurtē, un vietējiem skrējieniem nepiegāju ar pilnu nopietnību, jo tie tika skrieti vairāk kā treniņskrējieni ar domu par maratonu. Vispirms ne pārāk veiksmīgi noskrēju Valmierā pusmaratonu, kur, lai arī 2.vieta, bet gaužām pieticīgs rezultāts (1h12'16") un ļoti grūta skriešana. Tāpat pusmaratonu noskrēju Jūrmalā (1h10'58"), kur jaunajai trasei ir potenciāls uz patiešām augstvērtīgiem rezultātiem. Oktobra sākumā uzvarēju pirmajā Rēzeknes pusmaratonā - tur gan trase par pārsimts metriem atpalika no pusmaratona garuma. Visbeidzot, oktobra vidū kā specifiska maratona treniņa vietu izmantoju Siguldas pusmaratonu, kurā finišēju otrais, kas bija arī noslēdzošais seriāla "Skrien Latvija" posms, kurā sezonas kopvērtējumā izcīnīju otro vietu individuāli, kā arī kopā ar VSK "Noskrien" komandu izcīnījām uzvaru komandu kopvērtējumā.
Sezonas lielais noslēgums bija starts Frankfurtes maratonā oktobra beigās, kur visai vēsos laikapstākļos finišēju pēc 2h22'20", kas bija 45 sekundes lēnāk kā pavasarī Roterdamā, un lai arī nav slikts rezultāts, tomēr tik un tā tas bija lēnāk kā gada sākumā.

Rezumējums

Sarindojot rezultātus vienu pēc, gads neizskatās tik ļoti slikts - trīs medaļas Latvijas čempionātos, divi ātrākie maratoni starp Latvijas skrējējiem 2012.gadā, personīgie rekordi maratonā, pusmaratonā un 5000 metros, otrā vieta "Skrien Latvija" kopvērtējumā, trīs no desmit(!) pusmaratoniem ātrāki par 1h10'. Taču tajā pat laikā, ja neskaita atsevišķus skrējienus sezonas otrajā pusē, visi labākie rezultāti bija tieši sezonas pirmajā daļā, un progress (kaut vai neliels), kam būtu jāseko līdz ar sezonas treniņiem, jo tomēr gan augstākai kvalitātei treniņos, gan sacensībās uzkrātajiem kilometriem sacensību tempā būtu jāpārvēršas arī kopējās fiziskās kondīcijas pieaugumā. Tā kā tas šogad izpalika, tad skaidrs, ka kaut kur ir bijusi kļūda.
Viena no lietām, ko jau piefiksēju vasaras beigās, bija tā, ka vasaras periodā izpalika treniņu plāns ar skaidri saredzamu mērķi galā. Rudenī, atkal pievēršoties maratona sagatavošanās procesam, visi treniņi atkal sāka iegūt jēgu, bet vasarā kaut arī skrēju gana daudz viss tika palaists pašplūsmā. Tāpat, iespējams, tas ir bijis saistīts ar to, ka pēc pavasara maratona organisms nepaguva kā nākas atpūsties, un pēc tam sekojošās sacensības organismu iedzina vēl dziļākā nogurumā, no kura līdz galam tas nespēja izrāpties. Un arī katrās sacensībās cenšoties skriet maksimālā intensitātē, organismam kopumā slodze varētu būt bijusi par lielu. Kaut arī nekad neesmu pratis izlikt sevi visu, tomēr tuvu tā brīža labākajam rezultātam esmu centies skriet katros mačos, un tā visu gadu. Vien rudenī pirms maratona vairākos pusmaratonos apzināti skrēju ātri, taču tomēr ar rezervi. Iespējams, šādi mačos būtu jāskrien biežāk, jo cenšoties labot personīgo rekordu katrā mačā, ilgtermiņā nekas labs nevar sanākt.
Pie augšminēto lietu uzlabošanas tad nu būs pašam jācenšas piedomāt nākamajā sezonā, kas nozīmēs, ka gan sacensībās, gan treniņos ir jāskrien gudrāk, un tāpēc visiem skrējējiem, orientieristiem un citiem sportistiem novēlu 2013.gadā, lai tie labākie rezultāti būtu tieši tad, kad tas ir visvairāk vajadzīgs, un lai to sasniegtu tam visam apakšā, lai ir gudrs un pārdomāts sagatavošanās process!

Kā tas viss sākās...

2012-12-08T16:25:00.000+02:00

2012.gada 7.decembris bija īpaša diena, jo, pēc vairāk kā 17 gadu būšanas Ogres novada sporta centrā, bija pienācis tas brīdis, kad gaitas Ogres sporta centrā nācās beigt, un kā apliecinājumu tam saņēmu beigšanas apliecību Nr.014671 ar atzīmi, ka esmu "apguvis profesionālās ievirzes izglītības programmu 30V81300 orientēšanās sports". Taisnību sakot, pēdējā laikā Ogres novada sporta centra audzēkņa statusā gan biju ļoti nosacīti, jo kopīgus treniņus tur neapmeklēju un trenera pakalpojumus arī neizmantoju, un arī orientēšanās sportā pēdējos gados esmu bijis arvien mazāk, taču savs labums bija gan man no Ogres sporta centra, gan Ogres sporta centram no manis, un tā nu biju nodzīvojies šeit līdz tam brīdim, kad mans vecums vairs neļāva man būt par sporta centra audzēkni. Taču jebkurā gadījumā tieši Ogres sporta centrs ir tā vieta, kur aizsākās manas sportiskās gaitas.
Viss aizsākās tālajā 1995.gada rudenī (šķiet, tas bija septembris), kad, pieļauju, ka veselības problēmu uzlabošanas dēļ, vai vienkārši sportošanas pēc, vai, iespējams, abu šo iemeslu dēļ mamma mani aizveda uz Ogres sporta centra orientēšanās nodarbībām. Sākotnējais plāns gan bija mani vest uz rokasbumbu, jo mamma pati to bija jaunībā spēlējusi, bet tajā gadā rokasbumbā laikam mana vecuma puikas neuzņēma, un tā nu nonācu mežā. Jā, "mežā", jo orientēšanās sportā jau visa padarīšana būtībā notiek mežā, mēģinot atrast ātrāko ceļu no viena kontrolpunkta uz otru. Un tā nu "mežā" tika pavadīti visi mani skolas gadi, jo pēc skolas mežā notika kopīgie treniņi, kur ikdienišķā tikšanās vieta bija ar nosaukumu Futbollaukums, kas dzīvē bija tāda pusatklāta vieta Zilajos Kalnos, kur parasti treniņa beigās, par futbola vārtiem izmantojot divas priedes vienā pusē un egli un vecu celmu otrā pusē, tika dzenāta bumba. Nu un mežā, protams, notika arī sacensības, kas pavasara un rudens laikā parasti bija gandrīz katru nedēļas nogali.
Treniņu apmeklētājs biju cītīgs (bieži vien pat pēc slimošanas man bija ārsta zīme par atbrīvojumu no fizkultūras, bet ar dakteres mutisko piebildi, ka uz treniņiem gan varu iet, jo svaigais meža gaiss tomēr varen labi līdzēja manām plaušām), un domāju, ka lielā mērā tieši centība bija par iemeslu tam, ka, gadiem ejot, sāka parādīties arī rezultāti. Vēl nesen, pārlūkojot savu plauktu ar kausiem un medaļām, atradu pavisam nelielu kausiņu, kas bija pats pirmais manā kolekcijā, ko biju saņēmis tālajā 1998.gadā par uzvaru V-12 grupas kopvērtējumā orientēšanās sacensību "Magnēts" kopvērtējumā. Turpmākajos gados praktiski ik gadu startēju arī Latvijas jauniešu un vēlāk arī junioru izlasē gan mazākās, gan lielākās sacensībās, kas deva iespēju izbraukāt ne tikai Baltijas valstis, bet pabūt arī kur tālāk Eiropā. Jauniešu vecumā droši vien augstāk vērtējamais rezultāts bija 2.vieta Eiropas jauniešu čempionātā stafetē V-16 grupā, kas 2002.gadā notika Polijas pilsētā Gdiņā, taču tā kā stafete tomēr ir komandas rezultāts un pats toreiz vēl piedevām noskrēju ne pārāk labi, tad toreiz tas prieks bija tāds dalīts. Taču tik un tā, tā bija medaļa priekš Latvijas komandas, un arī jauniešu gados augstākais panākums tāda mēroga sacensībās.
Vēlāk, jau tuvojoties junioru vecumam, bija labākas un pavisam labas sezonas, taču lielākoties tie labie rezultāti bija tikai Latvijas sacensībās (piemēram, savā pēdējā junioru gadā pat pamanījos izcīnīt trīs zelta medaļas visās tā gada individuālajās Latvijas čempionāt distancēs), savukārt izlašu sacensībās vienmēr kaut kas pietrūka. Un patiesībā līdzīgs scenārijs turpinājās arī nākamajās sezonās jau pieaugušo konkurencē, kad atsevišķās sacensībās spēju parādīt patiešām labu sniegumu, taču kopumā mans līmenis (galvenokārt jau tehniskajā ziņā, t.i. orientēšanās prasmju pielietošanā) bija nepietiekams, lai spertu soli tuvāk labākajiem orientieristiem. Protams, bija atsevišķi labi starti, par kuriem pats vēlāk biju patīkami pārsteigts, piemēram, 15.vieta Jukolas stafešu pirmajā etapā 2007.gadā (un pēc tam arī 25.vieta - 2009.gadā), tāpat ļoti labs skrējiens Pasaules kausā Norvēģijā 2009.gadā, kad izjutu to, kā tas ir skriet kopā ar Pasaules top vīriem, atsevišķi veiksmīgi starti Pasaules militārajā čempionātā, taču kopumā vienmēr gribējās būt augstāk rezultātu sarakstos.
Visticamāk, ka tieši tā nepiepildījuma sajūta, kā arī neprasme vai nevēlēšanās kā nākas piestrādāt pie orientēšanās prasmju pilnveidošanas bija par iemeslu tam, ka jau 2009.gada sezonas kopsavilkumā esmu apcerējis domu par to, ka skriešanai, iespējams, būtu jāpievēršas nopietnāk. Kā pavērsiena punkts laikam bija 2010.gads - sezonu biju iesācis pat ļoti orientieristiski, jo savā komandā mani bija uzņēmis somu orientēšanās klubs Lapuan Virkiä, un kopā ar somiem nepilnas divas nedēļas 2010.gada sākumā pavadīju orientēšanās nometnē Spānijā. 2010.gada sezonas mērķis bija Eiropas čempionāts Bulgārijā, un, lai arī uz čempionātu aizbraucu, taču pasākums man izvērtās pavisam neveiksmīgs, tam piedevām vēl divas nedēļas vēlāk somu mežos Jukolā guvu ceļa traumu, kā rezultātā nācās izstāties, kas būtībā bija pirmā šāda reize manā orientēšanās pieredzē (atminos gan, ka pašos pirmajos orientēšanās gados nepabeidzu arī vienu distanci Garkalnes mežos, kad tumsā un sniega kupenās biju sācis iet pa apli, visu laiku atgriežoties vienā vietā, un finišā toreiz mani bija nogaidījušies, kad rīkotāji, gan arī mani vecāki). Kājas trauma mani uz nedēļu vispār izsita no ierastā ritma, un neveiksmīgais sezonas sākums noveda pie tā, ka turpmākajos mēnešos vairāk startēju skriešanas nekā orientēšanās mačos, kas gada beigās vainagojās arī ar manu pirmo pieveikto maratonu Florencē. Tas būtībā arī bija brīdis, kad no orientierista pārtapu par maratonistu.
Protams, līdztekus manis sportiskai pilnveidošanai orientēšanās sports ir palīdzējis pilnveidoties arī citās jomās. Pašdisciplīna, mērķtiecība, centība, laika plānošana un vēl daudz citas vērtīgas īpašības ir gadu gaitā attīstījušās tieši pateicoties sportošanai. Orientēšanās sporta neatņemama sastāvdaļa bija arī treniņi un sacensības nelabvēlīgākos laikapstākļos un apvidos, kas deva rūdījumu, kas noteikti tagad palīdz skriešanā, kad treniņos nākas cīnīties ar rudens lietu un vēju vai ziemas kupenām. Būšana orientēšanās sportā, man ļāva iesaistīties arī dažādās sabiedriskās aktivitātēs, piedaloties gan vietējo Ogres orientēšanās sacensību rīkošanā, gan palīdzot 2008.gadā Eiropas čempionātā, kas notika Ventspilī. Tāpat diezgan daudzus gadus aktīvi līdzdarbojos Latvijas Orientēšanās federācijas darbā, gan plānojot sacensību kalendāru, gan rūpējoties par Stafešu kausu, gan visbeidzot esot arī federācijas valdē.
Manis sākotnējā bīdīšanā šo ap sportu esošo aktivitāšu virzienā noteikti galvenais nopelns ir manai orientēšanās trenerei Ivetai Holcmanei, kam noteikti par manu Ogres sporta centrā būšanas laiku būtu jāsaka vislielākais paldies. Galu galā tieši viņas pārraudzībā jauniešu vecumā notika treniņu darbs, kas noteikti ir bijis labs pamats tam, uz kā tagad varu pilnveidot savas skriešanas prasmes, viņa ir bijusi tā, kas Ogrē ar savu enerģiju ir uzturējusi pie dzīvības orientēšanās sportu, viņa bija tā, kas palīdzēja meklēt finansiālu atbalstu, tam, lai man būtu iespēja jauniešu grupās aizbraukt uz dažādiem, un kopumā varu teikt, ka no viņas esmu saņēmis lielu atbalstu visās savās sportiskajās gaitās, kaut arī, beidzamos gadus mums tā sadarbība bija nevis treniņu, bet gan organizatoriskos jautājumus.
Visbeidzot, jāsaka, ka orientēšanās sports neapšaubāmi ir devis arī daudz draugu un paziņu. Un, lai arī zināmā mērā orientēšanās sports kā individuālais sporta veids ir manī attīstījis to, ka esmu vairāk individuālists savās izpausmēs un iekšējā būtībā, tomēr kopā un līdzās būšana ar maniem orientēšanās cīņu biedriem, izlašu dalībniekiem un arī visu lielo orientēšanās ģimeni, ir manī radījušas tās sajūtas, kāpēc esmu gribējis mežā atgriezties vēl un vēl. Un kaut arī šobrīd skriešana tomēr stāv pāri visam, tomēr ik pa laikam esmu iedomājies, ka atkal uzskriet ar karti pa mežu būtu tīri jauki; vien, piemērot, visus trīs savā skapī atrastos orientēšanās apavu pārus, top skaidrs, ka pirms atgriezties mežā, nāktos pirkt jaunus apavus, jo šie visi ir palikuši par mazu. Tāpēc jāsaka, ka ar sporta centra beigšanas apliecības saņemšanu viena lappuse manā orientēšanās sporta dzīvē noteikti ir aizvērta, taču atmiņas par šo laiku paliek, un, kas zina, var būt kādreiz atkal iemaldīšos mežā.

Atelpa pēc maratona

2012-12-02T21:46:00.000+02:00

Uzvarēt gan kādreiz arī nenāk par ļaunu

Kopš Frankfurtes maratona pagājušas jau veselas piecas nedēļas; pa vidu pat paspējis sākties un beigties arī novembris - un atelpa no blociņa papildināšanas patiesībā vienkārši ir sakritusi arī ar atelpu no kārtīgas trenēšanās. Maratona sagatavošanās posmā treniņu stundas un kilometri bija gan veicinājuši sportiskās formas augšupeju, bet tāpat pastāvīgā slodze nebija ļāvusi ķermenim pilnvērtīgi atkopties no dažādām mikrotraumām. Tieši tāpēc pēcmaratona dienas un nedēļas bija īstais brīdis, kad ļaut traumām sevi sadziedēt, lai tālāk jau varētu atkal skriet ar pilnu spēku. Ja pavasarī pēc Roterdamas maratona iztiku bez brīvdienām no skriešanas, tad šoreiz centos patiešām ļaut ķermenim atkopties, un pirmās pēcmaratona nedēļas kopsavilkuma ailītē stāv ieraksts, ka nedēļā pieveikti vien trīsdesmit astoņi kilometri. Turpmākās novembra nedēļas jau kustējos nedaudz vairāk un biežāk, taču tik un tā 120-130 kilometri nedēļā tāds nieks vien šķita, ja salīdzina ar pirmsmaratona divsimts un vairāk kilometriem nedēļā.
Pēc katra maratona parasti rodas idejas, ko vajadzētu darīt citādāk, ka cītīgāk jāstrādā pie sava ātruma, ka vairāk jāskrien maratona tempā, un aizvadītās nedēļas jau atkal centos vairāk pie tā piedomāt. Visas labās domas gan parasti sabrūk brīdī, kad uzrodas aukstums un pirmais sniegs, un top skaidrs, ka arī visām vēlmēm savus šķēršļus var likt arī laikapstākļi. Šodien gan nospriedu, ka ja ārā ir sniega nav daudz un temperatūra turās ap 0 grādiem, bet asfalts ir sauss un tīrs no sniega un kājas neslīd, tad tādu ziemu varu arī pieciest - ātrā skriešana tad nav tik patīkama kā siltākā laikā, bet ar visu var sadzīvot.
Laba pārmaiņa no Latvijas rudens bija arī dažas dienas Stambulā, kur biju devies, lai izmantotu savas sākotnēji Stambulas maratonam pļānotās biļetes. Maratons bija bijis jau nedēļu agrāk, taču vietām maratona trasi apzīmējošās zilās svītras uz asfalta bija palikušas, un vispār pēc vēsā rudens Latvijā dažas dienas tur paskriet šortos un īsajā krekliņā +16 grādos bija visnotaļ patīkami.
Visbeidzot vēl viens pieminēšanas vērts pasākums novembrī bija skriešanas seriāla "Skrien Latvija" noslēgums Kuldīgā, kur tika sveikti labākie skrējēji gan individuālā, gan komandu vērtējumā. Pēc pērnā gada trešās vietas Skrien Latvija kopvērtējumā šogad biju pakāpies vienu vietu augstāk, un šo Skrien Latvija sezonu noslēdzu otrajā vietā. Taču Kuldīgā tiku arī pie dalīta uzvarētāju kausa, jo komandu vērtējumā, ne brīdi visas sezonas laikā neļaujot apdraudēt mūsu pozīcijas, pie pirmās vietas tikām ar "VSK Noskrien" komandu. Pasākums Kuldīgā bija patiešām labi noorganizēts - skaidrs, ka kuldīdznieki var godam sarīkot ne tikai pusmaratonu, bet arī balli, un kā labs saldais ēdien ballei bija arī nākamās dienas koptreniņs ar daļu no VSK Noskrien biedriem pa Jelgavas jauno tiltu un promenādi - līdz ar to var teikt, ka šī gada skriešanas sezona tika noslēgta godam - gan ar balli, gan ar balvām, gan ar skriešanu.

Ar Skrien Latvija komandu vērtējuma uzvarētāja kausu un klliņģeri

Frankfurtes maratons

2012-11-02T11:34:00.000+02:00

Vien ceļā uz mājām no Frankfurtes apjautu, ka šis man ir bijis jubilejas maratons - pēc maratoniem Florencē, Diseldorfā, Amsterdamā un Roterdamā kārta bija pienākusi manam piektajam maratonam. Jāsaka gan, ka Frankfurte šajā 'jubilejas maratona' godā nokļuva nedaudz neplānoti, taču, lai arī iznākums varbūt nebija gluži tas, ko būtu vēlējies, maratonu kopumā vērtēju visnotaļ pozitīvi.

Pirms

Vēl vasarā, apsverot domas par to, kur skriet maratonu, biju izlēmis, ka maratonu skriešu novembrī. Galu galā, izvērtējot dažādus variantus, izvēle par labu krita Stambulai, taču manis paša muļķības dēļ lidmašīnas biļetes nopirku uz neīstajiem datumiem, un tapa skaidrs, ka Stambulā man maratonu skriet nesanāks - uz turieni varēšu braukt vien ekskursijā. Taču, neskatoties uz šo nelielo misēkli, ātri tika izvērtētas alternatīvas, kā arī, novērtējot atlikušo laiku līdz maratonam, augusta otrajā pusē tapa skaidrs, ka maratonu šogad rudenī skriešu Frankfurtē.
Frankfurtes maratons, kā liels un ātrs skrējiens, patiesībā potenciālo galamērķu sarakstā bija iekļuvusi jau uzreiz pēc mana pavasara maratona Roterdamā, taču gada vidū gan treniņu, gan sacensību rezultāti nebija diez ko pārliecinoši, un biju nolēmis atlikt maratonu uz pašu vēlāko brīdi šogad - kaut kad novembra beigās. Taču patiesībā tieši maratona datuma nolikšana bija tas trūkstošais posms, lai treniņus atkal padarītu mērķpilnus, un skriešana kļūtu strukturēta. Tā nu papildus tam, ka jau vasarā nebiju treniņos slinkojis un zināmu gatavību jau biju uzkrājis, bija atlikušas vienpadsmit nedēļas, lai aizvadītu tieši maratonam veltītu treniņu periodu.
Kopumā varu teikt, ka treniņprocesā paspēju izdarīt visu, ko biju plānojis. Sniegums treniņos gan liecināja, ka ātrums nav gluži tāds kā gribētos, taču vismaz ar izturību šķita, ka viss ir kā nākas. Gatavošanās procesā gan nācās sadzīvot ar dažādām veselības likstām - pamatīga saaukstēšanās, kas brīžiem sajūtās robežojās ar vismaz kārtīgu bronhītu, ja ne pat plaušu karsoni; sēžas nerva iekaisums, kas skriešanu padarīja ne pārāk patīkamu un radīja sāpes ne tikai sēžas muskuļa daļā, bet arī visas kājas garumā; Rēzeknes pusmaratona laikā spējo kāpumu rezultātā pastiepti kājas muskuļi cirkšņa lejasdaļā, ko turpmāk nācās teipot, lai treniņu slodzi, tie spētu izturēt. Taču, lai arī ik pa laikam kaut kādas nebūšanas lika par sevi manīt, mierināju sevi ar domu, ka labāk, lai kaut kas sāp tad, nevis maratona dienā. Un varu teikt, ka, patiesi, maratons pagāja pilnībā bez jebkādām pazīmēm par iepriekšējām traumām, neskatoties uz to, ka pat vēl dienu pirms maratona sēžas nervs lika par sevi manīt neierasti spēcīgi. Laikam jau adrenalīns dara savu.

Frankfurtē

Pretstatā iepriekšējiem maratoniem, kad ceļojums uz maratonu parasti sākās piektdienā, un maratona vietā biju jau tajā pašā vakarā vai sestdienas rītā, šoreiz Frankfurtē ieradāmies vien sestdienas pēcpusdienā, no rīta vēl paspējot pabrokastot mājās. Nedaudz gan nebiju ņēmis vērā to, ka Frankfurtē tomēr ir trešā lielākā lidosta Eiropā, līdz ar to no nolaišanās brīža līdz brīdim, kad tikām vilcienā uz Frankfurtes centru pagāja krietni vien ilgāks laiks kā sākumā biju plānojis, un rezultātā Frankfurtē ieradāmies vien īsi pēc pusčetriem.

Tā kā elites sportistu piesaistītāji bija atvēlējuši man bezmaksas dalību, iedalot man 51.numuru, tad pretstatā lielajam vairumam dalībnieku, kuriem numuru izņemšana bija lielajā maratona Expo, man nācās doties uz viesnīcu, kur dzīvoja īstie elites sportisti (nu tie, kas no Āfrikas kontinenta), lai tur saņemtu savu numuru (pareizāk sakot, numurus, jo, ja "maratonistam parastajam" bija tikaiv iens numurs ar starta numuru un vārdu virs tā, tad ātrākajiem sportistiem rīkotāji bija to sadalījuši divās daļās - viens numurs ar vārdu uz krūtīm, un otrs ar starta numuru uz muguras). Patiesībā bija vēl arī trešais numurs, kuru, kā man paskaidroju, varot pievienot savai numuru kolekcijai. Bez bezmaksas dalības papildus bonuss bija arī atsevišķas teltis un tualetes pie paša starta, kā arī iespēja stāvēt pirmajās rindās startā, taču jutos nedaudz apdalīts, ka atšķirībā no "maratonista parastā", kam līdz ar numuru nāca arī kupons uz 'pasta party', man tāda kupona, protams, nebija. Var jau būt, ka, ja ārā būtu siltāks un negribētos tik ļoti ēst, tad rūgtums būtu mazāks, un tā kā maksāt astoņus eiro par mazu makaronu turziņu galīgi negribējās, tad devāmies meklēt kādu vietu, kur aizvadīt savu 'makaronu ballīti', tā brīža izsalkumu remdējot ar līdzpaņemto šokolādi.

Frankfurte naktī

Pēc numuru saņemšanas un maratona EXPO apskates nobāzējāmies savā viesnīcā, kas gan īsti nemaz nebija mūsu, jo manis rezervētajā viesnīcā saņēmām ziņu, ka tā kā daļa istabu esot nācies slēgt, tad esam pārvietoti uz viesnīcu tepat aiz stūra. "Tepat aiz stūra" gan izrādījās trīs kvartālus tālāk, taču viesnīcai nebija ne vainas, bijām nedaudz tuvāk centram, toties no rīta līdz startam gan sanāca trīs kvartālus garāks gājiens. Pirms došanās vakariņās vēl paspēju divdesmit minūtes izkustināt kājas pa vietējo parciņu, pa ceļam apskatot daļu no nākamās dienas trases (daļu no tās patiesībā varēja redzēt arī pa viesnīcas logu) un papriecājoties par Frankfurtes debesskrāpjiem, kur vācu bankas, acīmredzot, ir centušās ne pa jokam, lai iegūtu pārsvaru cīņā par to, kurai būs vairāk augsto torņu. Tad devāmies nelielā pastaigā pa Frankfurtes vecpilsētu, kas naktī bija varen izgaismota un izskatījās patiešām jauki, pēc tam ilgi gaidītā 'makaronu ballīte' vakariņu izskatā un tad jau devāmies pie miera, lai ar jauniem spēkiem no rīta varētu skriet maratonu.

Maratona rīts

Pirmā patīkamā lieta maratona rītā bija tā, ka sestdienas stiprais vējš bija kļuvis nedaudz rāmāks. Piedevām vējš pūta no ziemeļiem, un tā kā lielākā trases daļa veda vairāk austrumu-rietumu virzienā paralēli Frakfurtei cauri tekošajai Mainai (Maina ir otra lielākā Reinas pieteka un pa to no Reinas var nokļūt līdz Donavai), tad neliels mierinājums bija tas, ka, lai arī vējš vēl ir diezgan jūtams, tomēr īpaši daudz pretvējā skriet nesanāks - tas vairāk varētu pūst no sāniem. Arī sniegs pa nakti nebija snidzis, un arī tas, protams, bija labi, jo, kā pēc finiša uzzināju, tad izrādās sestdienas rītā neliels sniegs esot bijis arī Frankfurtē.
Pēc pavisam īsa un lēna rīta skrējiena, brokastīm un mantu sapakošanas kopā ar manu personīgo līdzjutēju devāmies starta virzienā. Tā kā līdz startam vēl bija vesela stunda, tad īpaši nesteidzāmies, un starta zonā ieradāmies, kad līdz startam bija atlikušas vēl kādas 40-45 minūtes. Jau pa ceļam varēja labi just to, ka, tā kā devāmies pretī vējam, tad vēsums bija ļoti jūtams, savukārt, kad vējš bija no muguras un uzspīdēja saule (debesis bija visnotaļ skaidras) sajūtas bija ļoti komfortablas. Šķita, ka ir arī siltāks kā iepriekšējā dienā - tas gan varbūt tieši tāpēc, ka vējš bija nedaudz mierīgāks, taču tik un tā laiks nebija silts - daži avoti pēc maratona rakstīja, ka esot bijuši +2 grādi. Varbūt tā bija, varbūt arī nē, bet, pieļauju, ka jebkurā gadījumā vairāk par +5 maratona laikā nebija, kaut arī vakarpusē termometrs pilsētas centrā rādīja +7.
Parciņā blakus startam ātrajiem skrējējiem bija izveidots neliels nožogojums, kurā bija ieceltas divas teltis un divas tualetes būdiņas. Tur novietoju savu maisiņu, un tad tika pieveikts neliels aplītis, lai kaut nedaudz iesildītu muskuļus, jo kājām vēsums bija jūtams. Sapratu arī, ka biju pieļāvis kļūdu, nepaņemot no mājām līdzi siltās veļas bikses, ar kurām pirms starta sildīties, jo vienas plānās bikses aukstumu īpaši neaizturēja, līdz ar to muskuļiem diži siltāks nepalika.

Maratonists un trase

Līdz startam bija atlikušas 20 minūtes un sapratu, ka ir jādodas uz teltīm un jāmēģina tikt tualetē, jo šo procesu pirms starta izlaist noteikti nedrīkst, bet divas būdiņas uz kādiem četrdesmit sportistiem man šķita pamaz, un, atstājot to uz pēdējo brīdi, būdiņā varētu arī netikt. Un patiesi drīz vien pēc tam, kad pats biju iestājies rindā, kur man priekšā bija 3 sportisti, aiz manis drīz vien izauga pagara rinda - pieļauju, ka ne tuvu visi paspēja to izstāvēt.
Kad šī aktivitāte bija nobeigta, līdz startam bija atlicis pavisam maz, un tad nu nācās ātri saģērbties starta formā. Vēl viesnīcā biju nolēmis, ka to, vai skriet pavisam īsajā krekliņā vai arī vilkt zem tā ko apakšā, izlemšu, vadoties no tā kā rīkosies pārējie sportisti. Tā kā ārā tomēr bija pavēss, biju pārsteigts, ka praktiski visi Āfrikas skrējēji bija pavisam īsajās formās, un tikai retajam pat bija rokās cimdi. Stāvot rindā uz tualeti, gan novēroju, ka daļa no viņiem cītīgi iesmērē kājas ar sildošo smēri, bet citādi šķita, ka viņi aukstumu vispār nejūt. Bet nu, ja reiz viņi var skriet īsajā, tad to varu arī es, un tā nu paliku pie īsā krekliņa. Tā kā rokas man salst bieži un ļoti, tad cimdus gan netaisījos atstāt somā, tos tāpat var jebkurā brīdī novilkt nost, ja paliek par karstu. Steigā vēl nenovilku no galvas savu 'apausi' (citi to sauc par baffu vai bandanu, bet man tas ir tāpēc, lai nesaltu ausis), bet labi, ka tā, jo galvai par karstu nebija ne brīdi.
Paralēli tam, kamēr ģērbos, vēl bija jāpaspēj arī pielīmēt želejas. Pirms maratona Veloprofs veikals man laipni bija atvēlējis HIGH5 enerģijas želejas. Tā kā maratons tomēr organismam ir varen liels pārbaudījums, un enerģiju vajag daudz, tad papildus tam, ka pirms maratona jau kārtīgi savas ogļhidrātu rezerves biju papildinājis, želejas maratona laikā ir vēl viens veids, kā tikt pie kaut neliela papildus enerģijas daudzuma skrējiena laikā. Roterdamas maratonā arī izmantoju HIGH5 želejas, toreiz gan tās bija jau arī ūdeni atjauktās IsoGel formā, šoreiz izmantoju parastās EnergyGel bez ūdens klātbūtnes. Taču Roterdamā biju pieļāvis kļūdu, želejas vienkārši aizspraužot aiz šortiem un tās nepielīmējot, līdz ar to tur no pirmās želejas nācās atvadīties jau otrajā kilometrā, kur tā veikli aizslīdēja gar kāju. Nu centos būt gudrāks, un visas trīs želejas - vienu parasto un divas ar kofeīnu maratona beigu daļai, centos ar leikoplastu piedabūt pie miesas. Tas gan arī nevedās diez ko labi, taču kaut kā nebūt tās pie miesas turējās, un šortu gumija nodrošināja vēl papildus stabilitāti, piespiežot želejas paciņu tuvāk pie ķermeņa. Ar cimdiem rokā un želejām aiz šortiem - biju gatavs startam.

Maratons

Uz starta līnijas tikām nostādīti minūtes piecas pirms starta. Te gan varēja redzēt, ka arī pārējiem ir vēsi, jo katrs tirinās, cenšoties kaut nedaudz sasildīties. Ātrākie sportisti stāvēja uz starta līnijas, un līdz pārējiem skrējējiem bija kāda trīsdesmit metru atstarpe. Pieļauju gan, ka tieši pirms starta arī pārējie tika palaisti tuvāk, to gan nemanīju, taču starta video izskatās, ka arī pārējie sportisti skrien uzreiz aiz pirmajiem.

Starta šāviens un maratons var sākties. Pirms maratona diezgan daudz man jautāja, cik ātri plānoju skriet. Prasīja par personīgo rekordu, par izskriešanu zem 2:20. Klusībā ja, protams, bija domas 2:20, bet prāts teica, ka īsta loģiska pamatojuma šādam iznākumam nav. Objektīvi novērtējot, spriedu, ka forma ir līdzīga kā pirms Roterdamas pavasarī, līdz ar to skriet pusotru minūti ātrāk, kaut arī tās sanāk vien divas sekundes uz kilometru ātrāk, nebūs viegli paveicams. Taču tā kā arī ātrākās sieviešu skrējējas pirms starta izteica runas par 2:20 barjeras pārspēšanu, tad plāns tika izstrādāts - maksimāli ilgi turēties līderu sieviešu grupā, un maratona otrajā pusē vadīties pēc sajūtām un spējām. Katrā ziņā 2:20 grafiks bija galvā apzināts, un saskaņā ar to katrs piecu kilometru intervāls būtu veicams 16'35".
Frankfurtē maratona trase ir izvietota tā, ka pirmos aptuveni trīspadsmit kilometrus trase līkumo pa Frankfurtes centru, vairākas reizes atgriežoties vienuviet, pēc tam trase šķērso Mainu, tad aptuveni desmit kilometri rietumu virzienā, atpakaļ pāri Mainai, un tad, izmetot vēl nelielu līkumu pa kaut kādu dzīvojamo rajonu, atgriežas Frankfurtes centrālajā daļā, kur atkal, daļēji pārklājoties ar sākuma kilometriem, seši kilometri jāizlīkumo pa centru ar finišu Frankfurtes Festahalle zem jumta uz sarkanā paklāja.
Pulksteņa man līdzi nebija, tāpēc kā jau plānots, sākumā cenšos saglabāt vietu tuvumā ātrāko sieviešu grupai. Skrienot var just, ka laiks ir vēss, un pārsteidzošā kārtā salst nevis rokas, kas man ir ierasta parādība, bet aukstums jūtams uz apakšstilbiem. Jau kādā trešajā kilometrā jūtu, ka pamazām sāk savilkties labās kājas apakšstilba muskuļa lejasdaļa. Pēc laika it kā paliek labāk, taču ik pa brīdim var just, ka muskuļi ir nedaudz savilkušies no aukstuma.

Vēl tikai trešais kilometrs

Sākumā grupa ap vadošajām sievietēm bija paliela. Viņas pašas bija kādas sešas vai septiņas, vēl vismaz tikpat tempa turētāji, un vēl padsmit līdzskrējēju, nu tādi kā es. Skrējēju grupā daudz, jo sākumā kad šķiet, ka esmu grupiņas beigās, atskatoties manīju, ka vēl aiz muguras ir daudzi. Bet sportistu daudzums nav nekāds brīnums, jo galu galā arī pats maratons man līdz šim lielākais, jo finišētāju maratona distancē Frankfurtē bija tieši 11 693 (kaut pieteikti bija teju 16 tūkstoši).
Kaut ārā ir pavēss, tomēr uz priekšu iet un pirmos piecus kilometrus šķērsojam pēc 16'52", kas ir 17 sekundes virs 2:20 grafiks. Acīmredzot, aukstums iespaidu atstāj ne tikai uz mani un arī citiem vajag laiku, lai muskuļi sākumā iesiltu, taču vismaz no malas izskatās, ka tempa turētāji situāciju kontrolē un novirzīšanos no grafika sākumā cer kompensēt ar ātrāku skriešanu vēlāk.
Sestā kilometra atzīme ir pie Frankfurtes vecās operas, kurai kopumā maratona laikā garām sanāk skriet vismaz reizes četras. Pie operas ir arī viens no daudzajiem līdzjutēju punktiem, kur skatītāju ir īpaši daudz, kur spēlē mūzika vai runā komentētājs, kur izvietotas desiņu pārdotuves, un atsevišķos šādos punktos pat izvietoti lielie ekrāni.

Frankfurtes vecā opera un līdzjutēji

Jau pirmajos kilometros jutu, ka pielīmētās želejas tomēr neturas tik stingi kā gribētos, un visai sagaidāmi ap astoto kilometru mugurpusē piestiprinātā želeja veiksmīgi atlīmējās un noslīdēja zemē. Par laimi divas želejas biju atstājis Zanei, tā teikt, katram gadījumam. Un tā kā šis "katrs gadījums" nu bija pienācis, tad pie devītā kilometra atzīmes, kur Zane ar Latvijas karogu vicinoties mani gaidīja, paņēmu no viņas vienu želeju, kuru drošības apsvērumu dēļ nebāzu vairs aiz šortiem, bet turpmākos kilometrus turēju rokā.
Tā nu pamazām bija pieveikti jau desmit kilometri. Otrie pieci kilometri bija veikti 16'39", kas nozīmēja, temps nedaudz bija pieaudzis, taču no 2:20 grafika bija pazaudētas vēl četras sekundes. Tūlīt aiz desmitā kilometra atzīmes sākās visai jūtams un diezgan pagarš kāpums, kas man bija liels pārsteigums. Pirms maratona man kāds bija teicis, ka vienīgais pacēlums ir augšup uz tiltu, taču šis jau šķita kas vēl nopietnāks par tiltu. Kāpumā gan bija izvietota arī dzirdināšana, un tā kā pie tām temps parasti nedaudz nokrīt, tad, iespējams, arī kāpuma pārvarēšana šķita salīdzinoši viegla. Kā bija sagaidāms kāpuma galā trase griezās atkal centra virzienā un sekoja lejupskrējiens, līdz ar to tīrais kāpums nepilnu divu kilometru laikā droši vien sanāca apaļa nulle, bet bija pārbaudīti skrējēju muskuļu gatavība augšup un lejupskriešanai.
Četrpadsmitais kilometrs veda pāri Mainai, un no tilta, pirms kura bija pavisam niecīgs kāpums, pavērās gaužām skaista ainava uz Frankfurtes centru ar daudzajiem debesskrāpjiem. Noskrienot no tilta un pagriežoties rietumu virzienā, pirmo reizi sajutu, ka pirmo kilometru stīvums tā kā nedaudz ir mitējies un skrienas gluži labi. Grupa bija sarukusi no ļoti lielas līdz skrējējiem piecpadsmit, un cenšoties turēties aizvējā aiz kāda garāka tempa turētāja un īpaši nelīst priekšā, turpināju tikai raiti kustināt kājas, jo pieveikta bija tikai trešdaļa distances.

Šķērsojam upi

Trešais piecu kilometru intervāls bija vienīgais šajā maratonā, kuru biju pieveicis, iekļaujoties "zem 2:20" grafikā, jo kārtējie pieci kilometri bija noskriet 16'33". Turpmākais posms līdz pusmaratona atzīmei veda caur salīdzinoši mazāk apdzīvotām vietām, arī līdzjutēju te bija mazāk, un skriešana bija vienmuļāka, jo arī skriešana vēl pārāk grūta nebija, tāpēc par tempa noturēšanu nebija īpaši jāpiedomā - turies tikai grupā. Divdesmit kilometru atzīme tika sasniegta, kārtējo piečuku veicot 16'39", bet pie pusmaratona atzīmes pulkstenis rādīja 1:10:25. Kaut arī atsevišķo piecu kilometru atzīmju laikus precīzi no Roterdamas maratona neatcerējos, tomēr zināju, ka tur puse bija 1:10:20 - tātad no Roterdamas grafika atpaliku tajā brīdi vien piecas sekundes, bet situācija te bija pavisam cita - te joprojām bija vesela jūra tempa turētāju, sajūtas bija diezgan komfortablas, savukārt Roterdamā tieši ap pusmaratona punktu pūta ļoti stiprs pretvējš, aut arī tur sākuma daļa sanāca pa vējam. Taču katrā ziņā šķita, ka veiksmīgi turpinot, zem 2:21 izskriet varētu, jo 2:20 pārspēšana jau tad šķita visai nereāli izpildāms, kaut arī no otras puses bija sajūta, ka varbūt varētu vēl tempu pielikt.
No grupas prom skriet netaisījos, tāpēc par tempa kāpināšanu nevarēja būt ne runas, taču to izdarīja kāds cits sportists, kurš laikam visu laiku bija skrējis kaut kur aizmugurē, un tad vienā brīdī visai strauji paskrēja garām gan man, gan visām ātrajām sievietēm ar viņu tempa turētājiem, un strauji attālinājās. Tā kā pats viņš bija augumā pavisam maziņš, un galvā bija uzmaucis kaut kādu lakatu, kas vējā plīvoja, tad pie sevis nodēvēju viņu par 'Rūķīti'. Par rūķīšiem runājot, kā ierasts arī Āfrikas meitenes bija augumā ne pārāk garas, taču viena no tām, skrienot šķita, esam man knapi līdz nabai - kā ar tādu augumu var tik ātri skriet, grūti iedomāties. Kaut arī no vēja paslēpties viņām nav problēmu, taču augums gan viņām noteikti nenāk par labu tajā ziņā, ka brīžiem šķita, ka nebija tālu no tā, ka ar savu elkoni trāpītu vienai no viņām tieši pa seju.
Pēc pusmaratona atzīmes bija kārtējā dzirdināšana, un tur pamanīju, ka uz galdiem ir izliktas arī HIGH5 enerģijas želejas. Līdz ar to sanāca, ka savas biju nesis līdzi par velti. Turpmāk gan nopētīju, ka vismaz tādas ar kofeīnu, kas bija līdzi man, tur pieejams nebija, līdz ar to tomēr gluži velti tās nesis nebiju. Ap divdesmit otro kilometru arī savu pirmo želeju (gan to vienīgo bez kofeīna, kuru kopš devītā kilometra biju turējis rokā) sāku pamazām tukšot. Želeju bez uzdzeramā gan nav tik vienkārši norīt, tāpēc darīju to palēnām mazām porcijām.

Ditancē

Īsi pirms divdesmit ceturtā kilometra atzīmes trase bija sasniegusi tiltu pār Mainu, kur pa viaduktu nācās tajā uzskriet, lai šķērsotu upi. Upes šķērsojums sanāca ziemeļu virzienā, un te atkal nācās visai jūtami izjust vēju, par kuru pēdējos kilometros biju jau piemirsis. Droši vien gan vēja, gan, iespējams, arī pārāk strauji uzņemtā tempa dēļ pamanīju, ka visai strauji esam sākuši deldēt attālumu līdz priekšā skrienošajam "Rūķītim", kurš bija no mums atrāvies pirms pāris kilometriem. Drīz vien viņu panācām, un tad jau klāt bija tilta gals, kur atkal bija mērojams ceļš pa viaduktu, tikai šoreiz lejup no tilta. Drīz vien bija veikti jau divdesmit pieci kilometri un kārtējie pieci kilometri bija pieveikt 16'41". kaut arī bija šķitis, ka temps ir nedaudz pieaudzis, tomēr, iespējams, vējš uz tilta bija dažas sekundes atņēmis.
Pēc divdesmit piektā kilometra arī sākās galvenie notikumi šajā maratonā. Grūti teikt cik strauja ātruma izmaiņa tā bija, taču pēkšņi jutu, ka grupa sāk skriet jūtami ātrāk. Vienā brīdī tā kā sāka šķist, ka jau sāku zaudēt kontaktu, jo tikko bija bijusi arī dzirdināšana, kas nedaudz skrējējus bija pašķīrusi, taču saņēmos un priekšā skrienošos panācu. Tempa pieauguma rezultātā daļa skrējēju uzreiz sāka atpalikt, bet daži, līdzīgi kā es, centās vēl turēties. Tajā brīdī sapratu, ka nu mierīgā skriešana ir beigusies un jāsāk strādāt kā nākas. Taču vēl pēc neilga brīža, šķita, ka tempa pieaugums neatslābst, un sāku iepalikt. Sāku pie sevis vēl pukoties par to, ka tempu jau kurina tie tempa turētāji nevis pašas sievietes, un ja viņas skrietu bez tempa turētājiem, tad nez vai pašas šādi tempu raustītu. Grupā priekšā bija palikušas četras sievietes, kādi četri vai pieci tempa turētāji un vēl šķiet trīs man līdzīgie, kuri nu pamazām sāka no manis attālināties.
Bija pienācis izšķirošais brīdis, kad nedrīkstēja padoties, bet bija jāturpina skriet, jo patiesībā bija palikusi vēl vesela trešdaļa ko skriet. Drīz vien skrēju jau vienatnē, pa gabalu redzot vien no manis aizmukušo grupu. Taču pēc neilga brīža pieķēru kādu sportistu, kurš, vai nu arī bija atkritis no tās pašas grupas, vai arī bija jau iepriekš skrējis priekšā, un viņu apdzenot, uzsaucu, ka ir jā skrien. Man uzmundrinājums laikam viņam iedeva papildus spēkus, un jutu, ka viņš iesēdās man astē, un ilgu laiku turpat vien bija. Vēlāk izrādījās, ka finišā viņš bija ieskrējis vien padsmit sekundes aiz manis.
Pie trīsdesmitā kilometra atzīmes, pirms kuras jau biju paspējis sākt pamazām tukšot savu otro HIGH5 želeju, šoreiz jau ar kofeīnu, biju pārsteigts, ka pulkstenis liecināja, ka šie pieci kritiskie kilometri ir tikuši veikti 16'41", kas nozīmēja, ka vidējais temps it kā nav krities, bet skriet ir palicis jūtami grūtāk. Kā vēlāk sapratu, tad šajā brīdī biju bijis nedaudz ātrāk par Roterdamas grafiku un līdz ar to biju izskrējis personīgo rekordu 30.kilometros - 1:40:05.
Priekšā skrienošo grupa vairs tik strauji neattālinājās, taču tik un tā viņi bija priekšā jau metrus piecdesmit, līdz ar to tālākā cīņa bija pašam ar sevi, jo arī skrējējs, kas bija iesēdies man astē nekādu dižu labumu nedeva, vien radīja papildus elsošanu man aiz muguras. Zināju, ka grūtākie būs turpmākie seši kilometri, kas bija attālums līdz Frankfurtes centram, jo līdz tam līdzjutēju gar malu būs maz, un motivācija būs jārod vienatnē. Ap 32.kilometru arī sāku just, ka parādās jūtamas muskuļu sāpes abu kāju apakšējos ikru muskuļos, ar tām sadzīvot nācās līdz pat maratona finišam.

Ainava (manis te nav, tāpēc jāskatās uz torņiem)

Cenšoties turēt ritmu, skrēju vien uz priekšu vienu aiz otra spītīgi pievarot kārtējo kilometru. Jutu, ka skriet ir daudz grūtāk, taču par tempa izmaiņām īstas saprašanas nebija, un zināmā mērā biju pārsteigts, ka posms no trīsdesmitā līdz trīsdesmit piektajam kilometra bija noskriets vien 17'10", kaut tajā brīdī pat kaut kā biju sarēķinājis, ka ir pagājušas vien apaļas 17 minūtes. Nešķita, ka esmu palēninājies tik daudz. Tajā brīdī gan sagurums laikam sāka ņemt virsroku un neatminos vairs, ka būtu bijušas kādas domas par gala rezultātu laika izteiksmē. No Roterdamas grafika gan tajā brīdī biju atpalicis vien dažas sekundes. Trīsdesmit piektajā kilometrā arī notiesāju savu pēdējo želeju, un turpmāk nācās paļauties vien uz dzirdināšanas punktos pieejamo tēju, kuru vienīgo no tur esošajiem dzērieniem biju atzinis par gana labu esam - vismaz tēja bija nosacīti silta.
Pēdējo kilometru laikā bija notikušas pārmaiņas arī vadošajā sieviešu grupā, kas bija pajukusi, un visai strauji sāku tuvoties augumā salīdzinoši garam skrējējam zaļā kreklā, kas sākotnējos kilometros visos dzirdināšanas punktos citiem laipni piedāvāja ūdeni no savas pudeles, kā arī vienai sievietei ar savu tempa turētāju, kas kā nedaudz vēlāk izrādījās bija pērnā gada uzvarētāja un skrēja ar sieviešu pirmo numuru "F1". Neilgi pirms 36.kilometra vispirms dzirdēju Zanes saucienus un uzmundrinājumus trases malā, un drīz vien pēc tam apsteidzu gan pērnā gada sieviešu līderi, gan skrējēju zaļajā kreklā, kurš tieši tajā brīdī, skrienot vēma - ātra skriešana tomēr ne vienmēr salāgojas ar ideālu vēdera darbību.
Bija sākušies maratona pēdējie kilometri, un šķita, ka līdz finišam, kaut arī jāskrien vēl divdesmit minūtes, tomēr ir atlicis gaužām maz. Tā kā nu atkal jau bijām centrā pavisam netālu no finiša, līdzjutēju gar trases malām bija daudz, bet ielas gan bija tukšas, jo lielais vairums maratonistu vēl bija kaut kur pirms trīsdesmitā kilometra, un viņiem līdz centram vēl bija labs gabals ko skriet.
Pirms starta biju nospriedis, ka līdz trīsdesmit sestajam kilometram būtu labi tikt tajā brīdī, kad pa ielas pretējo pusi pēdējo kilometru veiks uzvarētājs. Biju sarēķinājis, ka ja Patrick Makau skries pasaules rekorda tempā, tad man būtu jāskrien aptuveni 2:20 tempā, lai viņu tur sastaptu. Taču tā kā es biju skrējis nedaudz lēnāk, bet viņam līdz rekordam pietrūka vēl nedaudz vairāk, tad tik un tā īsi pēc trīsdesmit sestā kilometra atzīmes patiesi ieraudzīju līderi skrienam jau uz finišu. Vismaz šo uzdevumu biju izpildījis.
Pie trīsdesmit septītā kilometra atzīmes, kur trase veda garām debesskrāpju pakājēm, apdzinu vēl vienu sieviešu skrējēju ar viņas tempa turētāju, un tanī brīdī šķita, ka priekšā vairs ir tikai viena sieviete, kaut beigās izrādījās, ka priekšā tomēr bija vēl divas. Tā kā pēdējos kilometros atkal bija salīdzinoši daudz līkumu, tad īpaši tālu uz priekšu trasi redzēt nevarēja, un līdz ar to piesiet aci pie kāda priekšā skrienošā ko varētu mēģināt noķert, bija pagrūti.

Kaut kur netālu no 39.kilometra jau pēc finiša

Tomēr pēc trīsdesmit astotā kilometra atzīmes, kur noskatījos uz mūsu viesnīcu, kas turpat trases malā bija, drīz vien ieraudzīju vēl vienu skrējēju, kuru iepriekš biju pēdējo reizi biju manījis ap trīsdesmito kilometru, kad atkritu no vadošo sieviešu grupas. No mugurpuses varēja redzēt, ka viņam uz priekšu iet gaužām grūti, taču tā kā īpaši strauji viņam netuvojos sapratu, ka arī es laikam neesmu diez ko ātrs. Tomēr īsi pirms 40.kilometra atzīmes viņu noķēru un apdzinu. Drīz vien pēc tam bija pēdējā dzirdināšana, kur uz galda ieraudzīju lielas plastmasas glāzes ar tumšu šķidrumu tajās. No sākuma iedomājos, ka tas varbūt ir alus, kas gan būtu visai jocīgi, taču tad atcerējos, ka biju lasījis, ka tur būs Coca-Cola. Pērn pavasarī Diseldorfā pēdējos kilometros dzirdināšanā arī biju redzējis Coca-Cola, taču toreiz to nepadzēru, lai gan skriet bija vēl daudz grūtāk, taču šoreiz paķēru vienu glāzi un pāris malkus arī padzēros. Nezinu gan vai tā bija gāzēta vai nē, bet tēja iepriekšējās dzeršanas reizēs bija gājusi lejā daudz labāk.
Tā nu bija sasniegta arī četrdesmitā kilometra atzīme. Tad vairs nerēķināju, bet nu zinu, ka šie pieci kilometri bija pieveikti 17'27", tātad turpināju palikt lēnāks, kaut arī uz priekšu tomēr kustējos. Vienīgais ko sarēķināju bija, ka, lai pārspētu pērnā gada Amsterdamas rezultātu nemaz nav tik daudz laika, katrā ziņā mazāk par astoņām minūtēm. Tā kā Roterdamā, kur beigas biju noskrējis salīdzinoši ātri un to biju veicis ap 7'20", tad sapratu, ka Amsterdamas rezultātu tomēr būtu jāpacenšas pārspēt.
Pēc nepilna kilometra pēdējo reizi paskrēju garām Operai, un tad jau zināju, ka pavisam drīz līdz finišam būs vairs tikai kilometrs. Pa vidu, vēl piefiksēju, ka uz kāda busiņa jumta esošs informators vai komentētājs ziņoja, ka garām skrien "Renars Roze aus Latvia" laikam "Latvia" par "Lettland" ne datorā, ne arī viņa galvā nepārveidojās.
Kājas, protams, vairs diži neklausīja, bet palicis bija pavisam maz. Pēdējais pagrieziens pa labi, un varēja jau redzēt tālumā starta arku, aiz kuras uzreiz ir četrdesmit divu kilometru atzīme, un tālāk jau vairs tikai nepilni divsimts metri. Taču līdz tam vēl bija jāpārvar pārsimts metri stiprā pretvējā, jo atkal biju pagriezies pret ziemeļiem. Tā kā spēki jau gāja uz beigām, tad arī skrējiens pret vēju likās visnotaļ grūts. Pirms pēdējiem divsimts metriem trases malā starp daudzajiem līdzjutējiem atkal stāvēja Zane ar Latvijas karogu, kaut ko man uzsauca, un tūlīt sekoja pēdējais pagrieziens uz Festhalle ieeju. Pagriezienā kājas izmainīja savu stāvokli, un jutu, ka labās kājas pēdu un pirkstus savelk krampī. Kaut tas bija tikai uz pāris sekundēm, tomēr sajūta visai nepatīkama.

Tā finišē uzvarētājs

Visbeidzot klāt bija arī Festhalle, kur pēdējie nepilni simts maratona metri veicami zem halles jumta, skrienot pa sarkano paklāju. Finiša taisnē gan gandrīz sanāca neliels starpgadījums, jo tieši tajā brīdī, kad finišēju, sieviešu uzvarētāja bija izlēmusi, jau rokās plivinoties ar karogu, skriet pretējā virzienā pa sarkano paklāju, līdz ar to sanāca, ka gandrīz saskrējāmies, jo biju gaužām pārsteigts, ka man kāds skrien pretī (šo atgadījumu var ļoti labi redzēt arī vienā no maniem finiša video). Bet nu par laimi, šis atgadījums beidzās veiksmīgi, un vēl pēc pāris metriem arī mans maratons bija beidzies. Pašam skrienot likās, ka pulksteņa sekunžu rādītājs rāda '15', taču galu galā noskaidroju, ka esmu finišējis ar rezultātu 2:22:20 (te arī mans video no trases un finiša un dažas organizatoru bildētās bildes), kas kopumā, ieskaitot divas pirms manis finišējušās sievietes, deva 34.vietu. Pērnā rudens Amsterdamas rezultātu bija izdevies pārspēt par deviņām sekundēm, bet līdz pavasarī uzstādītajam personiskajam rekordam pietrūka 45 sekundes jeb tikai nedaudz vairāk kā sekunde uz katru maratona kilometru.

Pēc finiša

Festhalle un finišs

Kad finišs bija sasniegts, un biju nedaudz atjēdzies no tā, ka skriešana nu ir galā, devos meklēt savas mantas, kuras biju atstājis starta teltī. Turpat halles iekšpusē bija atkal uzliktas divas teltis ātrākajiem sportistiem, un no vienas no tām tika iznesta arī mana soma, uz kuras biju uzspraudis savu trešo numuru. Pēc tam jau virzījos pamazām ārā no Festhalles. Kājas nu jutās pavisam stīvas, un labi, ka vairāk nebija jāskrien. Neliels pārbaudījums gan vēl sekoja, jo, lai tiktu laukā no Festhalle bija jānokāpj pa kādiem 6-7 pakāpieniem. Tie, kas maratonu jelkad ir noskrējuši noteikti zina, ka kāpšana lejup pa trepēm pēc maratona ir varen sāpīgs pārbaudījums, tāpēc trepes uzreiz pēc finiša laikam bija ļauns joks no organizatoru puses. Es pa tām kāpu lejā slīpi virzoties no vienas trepju malas uz otru, lai kāpumu uz leju justu mazāk. Otrā trepju malā kāds cits sportists lejup kāpa atmuguriski. Mēs gan tajā brīdī bijām divi vienīgie kāpēji, jo diži daudz finišētāju jau vēl nebija, bet aktivitātes uz šīm trepēm aptuveni stundu vēlāk, kad tās šķērsotu daudzie skrējēju simti, noteikti būt pavērot jo īpaši interesanti.
Izgājis laukā tiku pie savas finišētāja medaļas, paņēmu vienu banānu, kas nez kāpēc bija pilnīgi zaļš, dabūju savu foliju ar kuru nedaudz aizturēt siltuma aizplūšanu no ķermeņa un pamazām virzījos laukā no finiša zonas. Uzreiz aiz tās bijām sarunājuši tikties ar manu līdzjutēju. Kādu laiciņu tur uzkavējies un pagrozījies, mēģinot Zani kaut kur cilvēku pūlī saskatīt, izlēmu, ka iešu blakus ēkā meklēt organizatoru piedāvāto masāžu. Masāžas meklējumi gan izvērtās visai gari, jo vispirms uzbraucu (te vismaz bija slīdošās kāpnes uz pašam jākāpj nebija) Expo halles otrajā stāvā, kur redzēju milzīgu mantu glabātuvi, tātad masāžas te nav. Uzbraucot trešajā stāvā, redzēju, ka tur joprojām ir Expo, ko bijām apmeklējuši iepriekšējā dienā. Devos atpakaļ uz otro stāvu, kur kādam organizatoru pārstāvim jautāju, kur ir dušas, jo biju izdomājis, ka masāža noteikti ir pie dušām. Saņēmu atbildi, ka tās ir pirmajā stāvā. Nobraucot atkal lejā, satiku Zani, atradu dušas, bet masāžas tur nebija. Noskaidrojām, ka masāža ir tomēr otrajā stāvā. Uzbraucām atkal augšā. Pie masāžas pateica, ka vispirms ir jāapmeklē duša, un tikai tīrs varot nākt masēties. Tad nu atkal braucām lejā, lēnā garā nomazgājos dušā, siltajā ūdenī stāvot labu laiku, lai kārtīgi sasildītos, jo pēdējos maratona kilometros tomēr jutu, ka enerģijas trūkuma dēļ sāk palikt vēsāk, un sāka pat nedaudz salt rokas. Beidzot nomazgājies tīrs, braucu atkal augšā uz masāžas zonu, kur tiku pie pēcmaratona masāžas. Apakšstilbos aizmugurē sāpes bija tik lielas, ka pie katra masāžas meitenes pieskāriena pie apakšstilbu lejasdaļas sāpes bija patiešām jūtamas - maratons savas sekas bija atstājis - kaut arī kopumā man šķita, ka viņa masēja pārāk maigi, jo arī, pieceļoties no masāžas galda daudz kustīgāks nebiju palicis, līdz ar to ik pa laikam nācās piestāt, cenšoties pastaipīt sāpošās vietas. Un vispār labi, ka bija arī Zane, pie kā pieturēties, lai vieglāk būtu saglabāt stabilitāti ejot.

Maratonists un cūkas kāja

Izmasējies, lēnā garā aizdevāmies vēlreiz uz sportistu viesnīcu, kur apmaiņā pret savu čipu dabūju atpakaļ drošības naudu, un tad jau lēnā garā, pa vidu apēdot vienu kārtīgu Weißwurst, devāmies gar trases malu virzienā uz centru, lai notiesātu kārtīgu pēcmaratona maltīti. Kā izrādījās tad izvēlētā ēstuve bija tieši blakus vietai, kur maratona sākumā biju nozaudējis savu pirmo želeju - turpat uz bruģa tā arī gulēja ar visu manu leikoplasta meistardarbu, ar ko biju centies to pielīmēt - vien daudzās maratonistu kājas, kas tai noteikti bija gājušas pāri, bija izspiedušas visu saturu no tās.

Pēc

Esot jau mājās, par Frankfurti ir diezgan daudz domu. Kopumā par maratonu noteikti varu teikt, ka trase ir patiešām labiem rezultātiem pateicīga un arī visnotaļ vizuāli interesanta. Vācieši maratonus rīkot māk, un ar organizētību viss bija augstākajā līmenī, vien man likās ne pārāk veiksmīgi izvēlētas glāzītes dzeršanas punktos, jo tās bija no tādas plastmasas, kas pie pirmās saspiešanas uzreiz plīsa pušu, un līdz ar to viss šķidrums uzreiz tecēja laukā. Bet tas jau tāds sīkums vien ir.

Pēc pēcmaratona sajūtām varu spriest, ka šis, iespējams, kāju muskuļiem ir bijis grūtākais skrējiens, jo muskuļu sāpes ikru muskuļu lejasdaļā vēl trīs dienas pēc skrējiena bija visai iespaidīgas. Ja pavasarī pēc Roterdamas sāku skriet jau nākamajā dienā, tad tagad četru sekojošo dienu laikā esmu vien ārkārtīgi lēnā riksītī noskrējis vien nedaudz vairāk kā septiņus kilometrus. Ļauju organismam atpūsties, un pašam pateikt, kad tas būs atkal gatavs skriešanai. Kopumā arī kopējais sagurums bija visai liels, jo pirmdienā sagurums bija tāds, ka ar koncentrēšanās spēju bija visai švaki, un arī darba īsti saprast, ko un kā vajadzētu darīt, bija pagrūti. Viss notika ļoti lēnā ritmā.

Par Frankfurtes rezultātu sajūtas ir divējādas. Personiskais rekords ir palicis nepārspēts, kaut arī līdz tam pietrūka salīdzinoši maz. Arī plīsiens otrajā pusē bija varbūt nedaudz lielāks kā gribētos, un pēc pirmās puses 1:10:25 izteiksmē, otrā bija tieši par pusotru minūti lēnāka 1:11:55. Varu vien mierināt sevi ar domu, ka, ja pēdējos lielajos maratonu uzvarētāji ir skrējuši negatīvus splitus ar ātrāku otro pusi, tad šeit gan vīriešiem, gan sievietēm gan pirmā maratonu puse bija lēnāka nekā plānots, bet otra bija vēl lēnāka - tā ka sanāk, ka visiem beigās ir bijis grūti.

Fonā eiro pilsēta un jaunā Frankfurtes opera

Var jau būt, ka gan manam, gan uzvarētāju lēnākai skriešanai savu artavu tam deva arī vēsais laiks, kaut arī, vai tas ietekmēja manu rezultātu, ir grūti spriest - nekad jau nevar zināt, kā būtu, ja būtu... Vienu gan varu teikt, ka aukstums visticamāk ir bijis būtisks papildiemesls, kāpēc kāju muskuļi pēc maratona sāp tik ļoti - jo, kā esmu lasījis, tad pēcmaratona sāpes ir visai cieši saistītas ar to, cik laba ir bijusi iesildīšanās, cik muskuļi ir bijuši gatavi darbam, un šoreiz vēsajā rītā kārtīgi iesilt bija pagrūti - piedevām diži iesildīties arī nav vērts, jo tad maratonam vajadzīgās enerģijas rezerves var sākt tik tērētas jau vēl pirms skrējiena.

Taču pozitīvā lieta par skrējienu Frankfurtē ir tā, ka tomēr zināma stabilitāte ir panākta, un visi pēdējie trīs maratoni ir bijuši ar rezultātu vienas minūtes ietvaros. Kā vēsta kāds likums, ka ir vajadzīgas trīs reizes, lai kādu darbību nostabilizētu, pirms atkal tiektos uz jaunu līmeni, tad saskaņā ar šo ir skaidrs, ka nākamreiz jābūt izrāvienam. Katrā ziņā Frankfurtē patīkamais bija arī tas, ka, neskatoties uz to, ka ātrums uz beigām man kritās, tomēr biju spējīgs saņemties un neļauties kārdinājumam tempu atlaist, un tam visam piedevām pēdējos desmit kilometros ne tikai netiku ne reizi apdzīts, bet pats apdzinu, šķiet, vismaz skrējējus sešus. Un arī tā beidzamo kilometru sajūta, kad ir grūti, enerģija iet uz beigām, bet par spīti tam turpini skriet, ir ko vērta, lai maratonu skrietu vēl ne vienu reizi vien.

Visbeidzot, gribu pateikt paldies gan Frankfurtes maratona rīkotājiem par doto iespēju piedalīties šajā maratonā un startēt maratona pirmajās rindās, paldies Leldei no Veloprofs par HIGH5 želejām, paldies Zanei par līdzi jušanu trases malā un manis piestutēšanu sāpīgajos soļos pēc finiša, paldies arī līdzjutējiem, kas turēja īkšķus Latvijā un skrējiena laikā atbalstīja ar īsziņām, kuras pēc finiša man tika nolasītas, un paldies arī visiem pārējiem, kas veltīja labus vārdus internetā un kaut vai domās cerēja, ka man viss izdosies.

Pēdējās stundas pirms Frankfurtes maratona

2012-10-26T09:41:00.000+03:00

Līdz BMW Frankfurtes maratona startam ir atlikušas vairs mazāk par 50 stundām, un pavisam drīz arī tiks mērots ceļš no ziemīgās Latvijas uz, cerams, nedaudz mazāk ziemīgo Vācijas piekto lielāko pilsētu Frankfurti, kas ir Frankfurtes desiņu dzimtene, viens no lielākajiem finanšu centriem Eiropā un arī diženā vācu dzejnieka un "Fausta" autora J.V.Gētes dzimtā pilsēta.
Tiem, kam svētdienas rītā 10.00 pēc Vācijas jeb 11.00 pēc Latvijas laika uznāks kāre vērot maratonu, būs iespēja to darīt internetā, jo maratonu rādīs vācu televīzija HR, kuru noteikti dažs labs var redzēt arī savā satelīttelevīzijas piedāvājumā, bet pārraidi varēs redzēt arī viņu mājaslapā online video straumējumā. Rezultātiem dzīvajā varēs sekot arī Frankfurtes maratona tiešsaistes rezultātu sadaļā.
Organizatori man ir piešķīruši 51.starta numuru, līdz ar to starta pozīcija, cerams, būs visai laba. Taču, tā kā galvenais ir nevis tas, kurš esi startā, bet gan tas, kurš un cik ātri šķērso finiša līniju, tad aicinu turēt īkšķus, lai svētdien man veiksmīgi izdodas tikt līdz finišam uz Frankfurt Festhalle sarkanā paklāja ar cienīgu rezultātu. Nedaudz bažīgu mani dara mana kreisās kāja, kuras sēžas muskuļa rajonā par sevi jau kādu laiku par sevi atkal liek manīt sēžas nervs, kurš par sevi, skrienot atgādina, taču citādi pašsajūta ir laba, un atliek tikai skriet.
Laika prognozes rāda, ka svētdien gaisa temperatūra būs nedaudz zemāka kā Frankfurtē ierasts šajā laikā, un pa nakti termometra stabiņš varētu noslīdēt arī zem nulles, pietuvojoties šī brīža Latvijas temperatūrām, taču vismaz nokrišņus nesola, līdz ar to pa kupenām jāskrien visticamāk nebūs. Dienas laikā tiek solīts, ka temperatūra varētu pakāpties arī līdz +5 grādiem, kaut arī, uzpūšot vējam, sajūtas var būt arī, ka patiesībā ir vēsāks. Katrā ziņā bez cimdiem laikam neiztikt, bet ceru, ka pārāk auksts tomēr skrienot nebūs.
Visbeidzot, jāpiebilst, ka maratons varētu būt interesants arī no tā viedokļa, ka pašreizējais pasaules rekorda īpašnieks Patrick Makau ir solījis, ka centīsies labot savu rekordu. Bez viņa Frankfurtē startēs vēl vesela kaudze ātru skrējēju, to skaitā arī visu laiku otra ātrākā 10 000 metru skrējēja sievietēm Meselech Melkamu, kam šis būs debijas maratons. Līdz ar to, pie labas apstākļu sakritības, Frankfurtes maratons var nest patiešām augstvērtīgus rezultātus. Galu galā sievietēm par rezultātu zem 2 stundām un 20 minūtēm pat piesolīti 80 000 eiro, un, neņemšos minēt, kas ir apsolīts vīriem par pasaules rekordu.

Pusmaratons Siguldā

2012-10-15T16:55:00.000+03:00

Laikā kad neskrējēji brauc uz Siguldu vērot lapas, skrējēji uz Siguldu brauc skriet. Un tā jau otro gadu. Pērn šajā laikā biju Amsterdamā, kur skrēju maratonu, bet, tā kā šogad mans maratons ir divas nedēļas vēlāk, tad šajā reizē Siguldas pusmaratona trasē biju sastopams arī es.
Tā kā pēdējās nedēļas pilnībā pagājušas maratona gatavošanās zīmē ar visām no tā izrietošajām sekām - daudz kilometriem, nepārtrauktu sagurumu, pilnīgi nesvaigām kājām un tamlīdzīgām lietām, un pats maratons arī jau ir tepat aiz stūra, tad braukt uz Siguldu, lai skrietu uz pilnu klapi, nebija manos plānos. Taču Siguldā uzskriet gribēju, tāpēc šajā reizē pusmaratons tika pārvērsts labā maratona treniņā ar pakāpeniski pieaugošu tempu.

Plāns bija sākt mierīgi un tad katrā aplī tempu kāpināt, cenšoties beidzamo apli jau uz saguruma fona noskriet aptuvenā maratona tempā vai nedaudz ātrāk - cik nu kājas būs gatavas skriet. Aptuveni arī novērtēju, ka vēlamais grafiks pa apļiem varētu būt aptuveni 18'30"-18'00"-18'00"-17'30". Iesildoties gan sajūtas kājās bija tādas, ka šķita, ka labi, ja visus apļus spēšu noskriet kaut plānotā pirmā apļa tempā, taču kā parasti sacensību atmosfēra nāk par labu, un skrējās labāk par to, ko liecināja pirmsstarta sajūtas.

Startā esmu kaut kur burzmā

Pirmajā aplī sāku pavisam prātīgi, ļaujot startā sevi diezgan daudziem apdzīt. Pirmā kilometra atzīmi pirmajā aplī nepamanīju, savukārt pie otrā kilometra plāksnītes pulkstenis rādīja 6'45", un galīgi negribējās ticēt, ka pirmie divi kilometri pavisam brīvā solī ir noskrieti ar tempu 3'23". Pie trešās kilometru atzīmes pulkstenis rādīja jau ticamākus ciparus, un arī nākamajos apļos pārliecinājos, ka otrā plāksnīte bija nolikta kādu 80-90 metrus par tuvu.
Startā man garām bija paskrējuši ne tikai diezgan daudz pusmaratona, bet arī īsāko distanču skrējēji, un tos tad nu pamazām nācās apdzīt, jo lielākā daļa startā bija sākuši pārāk ātri priekš saviem spēkiem. Bet tā kā tempu bija plānots pamazām kāpināt, tad bija skaidrs, ka apdzīšana visticamāk notiks visa skrējiena garumā, jo pēdējos apļos nāktos arī daļu apdzīt par apli.

Pirmais aplis un rudens Siguldas ielās

Jāatzīst, ka trase, ko pirmajā aplī, skrienot salīdzinoši mierīgāk, izdevās izbaudīt visai nesteidzīgi, bija padevusies varen skaista. Protams, garais kāpums trases vidusdaļā gala rezultātam pāris sekundes pielika, taču to ļoti labi kompensēja, gan praktiski ideālie laikapstākļi, gan Siguldas rudens ainavas, gan turp-atpakaļ posms kopumā teju četru kilometru garumā, kad visu laiku apkārt bija citi skrējēji. Protams, tos, kas skrēja vienā virzienā ar mani bieži nācās apdzīt, un apdzīšana, it sevišķi posmā starp pirmo un otro, kā arī ceturto un piekto apļa kilometru bija visai problemātiska, jo trase šādām ļaužu masām, tur tomēr bija par šauru (līdz ar to arī dzirdināšanu šajā vietā īsti nebija korekti izvietot), bet citādi trase man patiešām patika.
Atgriežoties pie mana skrējiena pēc šīs nelielās atkāpes par skrējiena trasi, līdz pirmā apļa beigām joprojām skrēju visai brīvi, un neskatoties uz to, ka nevienā brīdī kilometru atzīmes un pulksteņa rādījumi tajās nebija par iemeslu, lai koriģētu tempu, bet gan bija vien kā informatīva rakstura informācija, biju pārsteigts, ka pirmo apli biju veici 18'33". Tas bija vien trīs sekundes lēnāk kā biju pirms skrējiena plānojis.
Kā rezultāti rāda, tad pirmā apļa prātīgā skriešana bija ļāvusi man pabeigt pirmo apli tuvu divdesmitajai pozīcijai. Otrajā aplī nedaudz pieliku soli, un visai drīz apdzinu grupiņu ar vairākiem pusmaratonistiem. Jau pirmā apļa laikā pa palielāku gabalu manīju grupiņu, kurā skrēja vairāki sportisti, kuri atradās trešajā pozīcijā, un ar tempa palielināšanu otrā apļa sākumā, jutu, ka ļoti lēnām bet pamazām tuvojos arī šai godalgoto vietu grupai.

Otrā apļa sākumdaļā

Līdz apļa beigām bija praktiski izdevies noķert arī šo grupu, bet pirms, beidzot otro apli, vēlreiz nopriecājos par ideālo treniņa grafika izpildi. Otrais aplis bija pieveikts 18'01" - tā vien šķiet, ka ķermenis pirmsstarta plānus bija plānojis izpildīt, kā tam bija noteikts, jo arī otrajā aplī par tempa koriģēšanu, lai iekļautos plānotajā tempā, vispār neaizdomājos.
Trešā apļa sākumā šo "trešās vietas" grupiņu apdzinu, bet puiši uzreiz ieķērās astē, un tā nu skrējām kopā jau palielāks pulciņš, arī temps pavisam nedaudz bet no otrā apļa vēl bija pieaudzis. Apļa vidū, ap trešo kilometru, arī sajutu, ka, it sevišķi kāpumā, kājas sāk just nogurumu, un nebija pārliecības, ka pēdējo apli izdosies tempu būtiski kāpināt, kā biju plānojis. Šajā kāpumā Kristaps arī nedaudz palielināja tempu, un tas vēl vairāk atgādināja par nogurumu kājās. Trešo apli pabeidzu 17'50", tātad temps bija patiesi pieaudzis tikai nedaudz, un nu vairs bija atlicis tikai pēdējais aplis.

Trešā apļa sākums - jauni biedri

Apļa sākumā uzreiz, kā jau bija plānots, tempu kāpināju, un vienīgais, kas ieķērās astē bija Andrejs Dmitrijevs, piedevām šķita, ka viņš to dara tik pārliecinoši, ka no viņa aizmukt būs pagrūti. (Šajā brīdī laikam nedaudz ieslēdzās arī sacensību azarts, jo sapratu, ka trijniekā finišēt nebūtu slikti. Aizdomājos pat līdz tam, ka, ja Andreju noturēt sev aiz muguras neizdotos, tad būtu jāapdzen priekšā otrajā vietā skrienošais Kristaps Bērziņš, līdz kuram apļa sākumā ziņoja, ka esot vēl 30 sekundes.)
Pēdējā apļa pirmā kilometra beigās dzirdēju saucienu, ka līdz otrajai vietai ir vairs 20 sekundes, un drīz vien Kristapu priekšā pamanīju arī pats. Neilgi pirms otrā kilometra atzīmes, pamanīju, ka iepriekš aiz muguras dzirdamās elsas, kas nāca no Andreja ir pazudušas, tātad viņš bija atteicies no iespējas mani apsteigt. Vēl pēc aptuveni puskilometra biju panācis arī Kristapu, kuram uzreiz paskrēju garām, uzsaucot vien, lai mēģina vismaz noturēties trešajā vietā, jo jutu, ka viņam beidzamie kilometri skrienas patiešām grūti.
Uzņemto tempu turpināju turēt līdz pat finišam, un līdz ar to finišēju negaidītā otrā vietā, pēdējo apli pieveicot 17'20", par ko biju jo īpaši priecīgs, jo jutu, ka vēl rezerve finiša paātrinājumam noteikti bija palikusi, ja tāds būtu bijis nepieciešams. Un vispār šis pēdējais aplis bija tāds komfortabli ātrs, nedaudz grūts, bet nebūt ne maksimāls - kaut gan uz sagurušām kājām tā maksimālā izlikšanās, un sajūtas, kas ar to nāk, ir tādas grūti paredzamas..

Pirmais trijnieks

Lai vai kā par skrējienu bija varen apmierināts. Finiša rezultāts 1:11:40, bija pat ātrāks kā septembrī Valmierā, kur skrēju, cik varēju, pretstatā tomēr plānveidīgai skriešanai šeit Siguldā. Treniņš Siguldā bija izdevies gandrīz "kā pēc notīm", kā arī jāatzīst, ka patiesībā šādi skriet pusmaratonu ir pat interesantāk, un tam visam bonusā vēl nāca arī 2.vieta, kā arī nu jau oficiāli var teikt, ka kopumā sezonā tika izcīnīta otrā vieta arī Skrien Latvija kopvērtējumā (kā pēcāk izrādījās, noskrienot aptuveni četrdesmit sekundes ātrāk, būtu varējis Skrien Latvija kopvērtējumu arī vinnēt - bet nu tāds šoreiz nebija uzdevums). Skrien Latvija kopvērtējumā toties pie uzvaras esmu ticis komandu ieskaites vērtējumā, kur nepārspēta palika VSK Noskrien komanda, kuras sastāvā šogad skrēju arī es.
Līdz maratonam nu vairs atlikušas mazāk kā uz abiem rokas un vienas kājas pirkstiem skaitāmas dienas, kas nozīmē, ka organisms beidzot ir nopelnījis relatīvu atelpu, lai līdz šim treniņu kilometros uzkrāto nogurumu pārvērstu svaigumā sacensību dienā. To, kas no tā visa būs sanācis Frankfurtes maratonā, varēšu vērtēt vien pēc finiša, jo kā ekspresintervijā pirms apbalvošanas Siguldā teicu arī sportacentrs.com žurnālistiem, savu finiša rezultātu šobrīd prognozēt ir grūti.

Pats pirmais Rēzeknes pusmaratons un vēl šis tas

2012-10-06T13:14:00.001+03:00

Pēc pusmaratona Valmierā, kas bija mans pēdējais ieraksts blociņā, sekoja pusmaratons Jūrmalā, kurš šogad noteikti ir pelnījis ātrākās pusmaratona trases titulu Latvijā. Uz Jūrmalu jau braucu ar domu, ka tas būs labs tempa treniņš maratonam, tāpēc skrēju prātīgi un vienmērīgi, un par spīti neveselumam izdevās finišēt 5.vietā ar rezultātu 1h10'58", par ko arī biju diezgan priecīgs. Nedaudz ātrāk noteikti spētu noskriet, taču finiša pozīcija no tā nemainītos, un arī kvalitatīvs tempa skrējiens pārvērstos sacensību slodzē, kas noteikti vajadzīgs nebūtu.
Pēc Jūrmalas cītīgi turpināju nodarboties ar savu plaušu ārstēšanu, jo rudens piegādātais vēsums, šķiet, plaušas tika ietekmējis diezgan pamatīgi. Daudz tējas, sīrupi un citas veseļošanās lietas tika pielietotas pilnā apmērā, un patiesībā jāsaka, ka daļēja ārstēšanās notiek arī vēl joprojām. Taču "kaut kāds" klepus jau nav iemesls, lai tāpēc no tā tiktu piebremzēta skriešana.
Tā nu septembra pēdējā svētdienā tika pieņemts lēmums doties uz Rēzekni, lai piedalītos tur organizētajā pirmajā Rēzeknes pusmaratonā. Vienu brīdi arī pavīdēja doma braucienu uz Rēzekni aizstāt ar dalību Latvijas čempionātā orientēšanās maratona, vai pat šos abus pasākumus apvienot, jo o-maratons noteikti būtu neslikts treniņš arī šosejas maratonam (kilometru tur nav tik daudz, taču pavadītais laiks distancē ir diezgan līdzīgs). Taču galu galā lēmu par labu vien skriešanai Rēzeknē, jo bija maza ticamība tam, ka Madonas pusē o-maratons varētu piedāvāt pietiekami skrienamu apvidu - pa brikšņiem lauzties man galīgi šobrīd nav nekādas vēlmes, taču Madonas pusē to piedzīvot ir gadījies vairumā o-sacensību.

To, ka Rēzeknē vispār būs pusmaratons, biju jau padzirdējis gada sākumā. Tad gan runas par to vēl bija tādas nenopietnas, taču jo tuvāk sacensību datumam, jo vairāk tapa skaidrs, ka pasākums notiek. Lēmums skriet tika pieņemts, dalība samaksāta un atlikta vien gaidīt pašu skrējienu. Patiesībā ne tikai skrējienu, bet arī braucienu uz Rēzekni, jo Latgales centrālajā pilsētā, šķiet, līdz šim biju bijis vien divas reizes, un pēdējo no tām savus desmit gadus atpakaļ.
Brauciens uz Rēzekni tik tiešām bija gaidīšanas vērts, jo biju patiešām pārsteigts, cik sakopta tā izskatījās. Atmiņā arī nemaz nebija palicis fakts, ka Rēzekne ir visai kalnaina. Pāris dienas pirms braukšanas uz Rēzekni sīkāk izpētīju skrējiena trasi un biju pārsteigts par to, ka katrā salīdzinoši īsajā aptuveni 4.2 kilometru aplī nāksies kopumā pārvarēt ap 50 metriem kāpuma (un tikpat, protams, arī jānoskrien uz leju), kas nozīmēja gan to, ka trase noteikti nebūs no ātrākajām, gan arī to, ka sagaidām bieža tempa maiņa, jo starpība starp skriešanu kalnā un skriešanu lejup no tā var būt pat pārdesmit sekundes kilometrā.

Tā kā aplis, kā jau minēju, bija ap 4.2 kilometriem, tad, lai veiktu pilnu pusmaratona distanci, nācās veikt piecus apļus. Nedaudz pasteidzoties notikumiem priekšā varu pateikt to, ka skrējēji ar GPS ierīcēm pēc finiša ziņoja, ka aplis bija apmēram 80 metrus par īsu, līdz ar to gluži pilns pusmaratona gabals šoreiz skrējienā nesavācās, un dalībnieki pieveica vien aptuveni 20.7 km - taču, kā man smejoties teica, tas tāpēc, lai pirmajā reizē uzstādīto trases rekordu pēc tam īstajā garumā grūtāk labot. Pieci apļi parastā Skrien Latvija posmā mani nez vai apmierinātu, jo, lai arī, jo īsāks aplis, jo ātrāk tas paiet, kas kopumā nav nemaz tik slikti, tomēr līdz šim daudzapļu skrējienos esmu saskāries ar problēmu, ka būtisks traucēklis ir par apli apdzenamie skrējēji, līdz ar to šādās reizēs priekšroku dodu mazāk apļiem. Tā kā Rēzeknē šis bija pirmā reize un pusmaratona'skrējēju bija vien nedaudz vairāk par simtu (salīdzinājumā Skrien Latvija posmā šis skaitlis ir 4-5 reizes lielāks), tad apdzenamie nemaz netraucēja. Te gan arī liela pateicība būtu jāvelta manam pavadošajam vai pareizāk sakot ar-velosipēdu-priekšā-braucošajam sacensību tiesnesim, kas, kā man šķita, brīžiem pat nedaudz pārcentās ar ceļa izbrīvēšanu, uz ceļa malu novirzot tos skrējējus, kas skrēja manā trajektorijā.
Tas, ka mani pavadīja sacensību tiesnesis nedaudz jau liek noprast, ka Rēzeknē man veicās tīri labi. Patiesi, pirmajā Rēzeknes pusmaratonā man izdevās uzvarēt, un vislielākais prieks par to, ka skrējējas pietiekami komfortabli - pusmaratona sekotāji iepalika jau pirmā apļa beigās, otrajā aplī apdzinu arī vēl vienīgu sev priekšā skrienošo dalībnieku, kas skrēja trīs apļus, un skrējiens arī izdevās varen vienmērīgs, jo lēnākais aplis (pats pirmais) bija vien deviņas sekundes lēnāks par ātrāko. Protams, katrs aplis palika nedaudz grūtāks, un arī stāvajā Atbrīvošanas alejas kalnā augšup skriet ar katru apli palika arvien grūtāk, taču jutu, ka šādā tempā skriet noteikti varētu vēl ilgāk. Un arī rezultāts 1h10'45", kas uz pilno pusmaratona distanci varētu būt apmēram pusotru minūti ilgāks, ņemot vērā kalnus un skriešanu ne uz pilnu slodzi, arī ir gluži pieņemams. Laika ziņā tas būtu līdzīgi rezultātam Valmierā, taču smaguma sajūtu Valmierā un to, kā skrējās Rēzeknē, nevar pat salīdzināt.

Kopumā Rēzeknē pasākums bija noorganizēts godam. Trase skaista un interesanta - gari noskrējieni mijās ar vēl garākiem kāpumiem, dalībnieku pirmajai reizei pietiekami, balvas labas, dzirdināšana trasē kā nākas, pavadošais velosipēds un vēl neskaitāms daudzums policistu trasē, kas regulēja auto plūsmu (atpakaļceļā no Rēzeknes vēl smējos, ka nav brīnums, ka ceļā uz Rēzekni Rēzeknes tuvumā nebija neviena policijas posteņa - viss Rēzeknes policijas personāls noteikti bija izvietots pusmaratona trasē - bet vismaz par drošību nebija jāuztraucas). Ja vēl nākamgad organizatori izdomātu, kā pielikt klāt tos trūkstošos pārsimts metrus, lai sanāktu pilns pusmaratons (varbūt nedaudz jāpārceļ starta vieta, vai arī jāuztaisa kāds pavisam īss sestais aplītis), tad noteikti teiktu, ka pusmaratons Rēzeknē ir skrējiens, ko ir vērts apmeklēt. Te gan arī jāpiebilst, ka noteikti tas varētu būt īpašs pārbaudījums tiem, kas ir pieraduši skriet cītīgi vadoties pēc pulsa vai ātruma rādītājiem, jo Rēzeknes trases profils ar diviem lieliem kāpumiem un diviem lieliem kritumiem sekmē to, ka gan temps, gan pulss distancē lēkā diezgan pamatīgi, līdz ar to nākas vadīties nevis pēc kaut kādiem izmērāmiem parametriem, bet gan vienīgi pēc savām sajūtām.

Tā kā Rēzeknes pusmaratons nu ir garām, un arvien straujāk tuvojas 28.oktobris, kad startēšu Frankfurtes maratonā, tad treniņi paliek aizvien specifiskāki, lai maratonam sagatavotos pēc iespējas labāk. Sezonas otrā puse gan nav sanākusi tā veiksmīgākā rezultātu ziņā, un arī sajūtas treniņos liecina, ka ātrums nav gluži tāds, kā gribētu, taču tas nemazina apņēmību Frankfurtē parādīt to labāko, kam būšu spējis sagatavoties. Līdz tam sacensības, šķiet, būs Skrien Latvija pēdējais posms Siguldas pusmaratons, taču jau tagad skaidrs, ka tas tiks skriets īpašā treniņa režīmā.

Bez biksēm uz Valmieru

2012-09-18T15:28:00.000+03:00

Klāt atkal rudens, klāt atkal septembris un Latvijas skriešanas sezona šajā laikā ved uz Valmieru, kur skrējēji pulcējas uz Valmieras maratonu. Kaut arī vienu brīdi man galvā pazibēja doma, ka varbūt treniņrežīmā varētu pieteikties un noskriet arī pilnu maratonu, tomēr sapratu, ka maratonu noskriet vienkārši bez cīņas par uzvaru man negribētos, līdz ar to "treniņrežīms" pārvērstos par "sacensību režīmu", un tas šobrīd galīgi nebūtu vēlams. Tā nu paliku vien pie pusmaratona, kas gan arī sanāca visai pieticīgs rezultātu ziņā.
Vispār jau jāsaka, ka pēdējās nedēļas treniņu ziņā nav bijušas tās patīkamākās. Jūlija beigās iedzīvojos savilktā sēžas muskulī, kas ar laiku progresēja savā izpausmē un sāka spiest uz sēžas nervu, un praktiski augusts pagāja ar regulārām sāpēm treniņos, piedevām sāpes dienu no dienas atšķīrās, jo tās pārvietojās pa manu kreiso kāju uz augšu, uz leju, no kājas iekšpuses uz ārpusi, atpakaļ uz dibena daļu un tā joprojām. Skriešana ar un caur sāpēm vairs nekādu skriešana prieku nerada. Tā nu ar trešo piegājienu izdevās atrast gana labu speciālistu manai kaitei, un tiku patiešām kārtīgi izmasēts, līdz ar to nu jau apmēram nedēļu no savilktā sēžas muskuļa esmu kaut daļēji ticis vaļā, bet nervs par sevi liek manīt joprojām. Taču vismaz skriešana ir nedaudz brīvāka.
Protams, daba nemīl tukšumu, un vienas kaites vietā nāca cita - rudens vēsums ir atstājis iespaidu uz manām plaušām, un visu pagājušo nedēļu nācās sadzīvot ar klepu, sajūtu, ka krūtīs kaut kas ieperinājies, kā arī samazinātu elpošanas kapacitāti. Kāju sāpes un neveselums iespaido gan pašsajūtu, gan zināmā mērā arī fizisko kondīciju, un tāpēc arī uz neko īpašu Valmierā necerēju, vēl iepriekšējā dienā nospriedu, ka ar rezultātu zem 1h11' būtu ļoti apmierināts, kaut pirms gada turpat Valmierā biju skrējis 1:09:19.

Sigņa šorti

Šoreiz Valmierā ieradāmies ļoti laicīgi, pretstatā pērnajam gadam, kad bez auto novietošanas un ātras apģērbšanās nekam citam laikam īpaši neatlika. Taču laikam labi, ka tā, jo aptuveni stundu pirms starta, sākot pārģērbties skrienamajās drēbēs, atklāju, ka skrienamie šorti pēc rīta rosmes tā arī bija palikuši mājās. Un, protams, vēl mājās prātā ienākusī doma, ka varbūt jāpaņem vēl vieni šorti, ja nu kādu iemeslu dēļ tie varētu noderēt, no prāta tika ātri aizdzīta. Tā nu stundu pirms starta nokļuvu situācijā, kurā tika ātri apsvērti vairāki varianti - skriet ar garajām iesildīšanās biksēm, skriet apakšbiksēs, skriet vispār bez biksēm (visitcamāk, ka abos pēdējos variantos mani pie starta nepielaistu). Iet uz veikalu un pirkt šortus viena skrējiena dēļ nu galīgi nelikās prātīgi, un tā nu sapratu, ka jāiet meklēt kāds skrējējs, kurš Valmierā ieradies ar lieku šortu pāri. Protams, daļai aptaujāto tādu nebija, daļa teicās "šoreiz nepaņēmuši", galu galā par situācijas glābēju kļuva Signis, kura rezerves šortos arī galu galā skrēju šajā pusmaratonā. Nebūtu Sigņa, nebūtu šortu!
Kaut arī šortu meklējumi paņēma savu daļa pirmsstarta brīvā laika, tomēr viss tika iespēts kā nākas un 2-3 minūtes pirms starta atrados jau pie starta līnijas. Tā kā šogad starts bija reizē ar tautas skrējienu, tad bija skaidrs, ka starta'būs gana daudz skrējēju, kas aizskries pa priekšu. Tā arī notika, un iekārtojies tā brīža komfortablajā tempā pirmo divu kilometru laikā pamazām lielāko daļu priekšā skrienošo apdzinu. Pa to laiku, šķiet, bija izveidojusies neliela 3-4 skrējēju grupiņa pusmaratonistu, un priekšā lielākā atstatumā vēl bija ap 10 ātrāko tautas skrējēju. Kā tautas/pusmaratona trases sadales punktā tapa skaidrs, tad priekšējā grupā bija bijis arī viens pusmaratonists - lietuvietis Artūras Mekšas, kuru pirmsstarta sarakstos jau pirms starta biju izpētījis, kā potenciāli nesliktu pusmaratonistu.

Startā

Atdaloties no tautas skrējiena trases, nedaudz pieliku soli, cerot tikt tuvāk lietuvietim - lietuvietim tuvāk netiku, taču mani sekotāji gan pamazām iepalika. Pagrieziena punktā, kur 180 grādu pagrieziens skrējējus pagrieza no pretvēja pavējā, aptuveni piemetu, ka līdz lietuvietim ir ap 30 sekundēm, un manus galvas rēķinus vēlāk apstiprināja trases malā stāvošie līdzjutēji, kas līdzīgus sekunžu lielumus sauca arī no saviem laikrāžiem.
Vieglāk skriet nekļuva, un lai arī skrēju kā varēju, tomēr jutu gan smagumu kājās (baigi atpūties no treniņu slodzes, protams, pirms Valmieras nebiju), jutu, ka plaušas negrib strādāt kā nākas, un nācās cītīgi domāt pie tā, lai uzņemto tempu saglabātu.
Otrā apļa sākumā sāka šķist, ka nedaudz lietuvietim tuvojos. Otrajā, trešajā kilometrā atkal sāka šķist, ka iespaids ir mānīgs, un atstarpe ap 35-40 sekundēm saglabājas. Taču izskrienot turp-atpakaļ posmā, kur, lai arī mazāk kā pirmajā aplī, tomēr bija gana daudz pretim skrējēju, kas, uzmundrinot, iedeva papildus enerģijas devu, un te arī sāka šķist, ka lietuvietim tomēr atkal tuvojos.
Pēdējos 3-4 kilometros jau centos cik spēka, taču jo tuvāk nāca finišs, jo atstarpe arvien vairāk saruka, taču jo vairāk arī tapa skaidrs, ka šodien viņu noķert neizdosies. Vēl pirms pēdējā kāpuma šķita, ka tajā, gana ātri uzskrienot, varbūt vēl izdotos viņam tikt pavisam tuvu, taču kalnā sapratu, ka arī man vairs kājas tajā augšup galīgi negrib vest vajadzīgajā tempā.

Precizēju rezultātu

Finišā otrā vieta, deviņpadsmit sekundes aiz pirmā. Pēdējie kilometri šķita gana ātri, un likās, ka varbūt rezultāts tomēr ir ciešams un otrais aplis noteikti ir ātrāk, tomēr, kā pēcāk izrādījās 1h12'16" bija mans finiša laiks, un otrais aplis pat bija 27 sekundes lēnāks kā pirmais. Teju trīs minūtes lēnāk kā pirms gada, piedevām tik lēnu pusmaratonu sacensībās pēdējo reizi skrēju pirms diviem gadiem. Līdz ar to apmierināts ar tādu sniegumu nevaru būt nekādā ziņā, pat neskatoties uz to, ka nekādas īpašas cerības pirms skrējiena nebija. (te arī video, kur var dzirdēt dažu manus komentārus pēc finiša)
Ļoti jau ceru, ka šāds rezultāts ir tikai veselības sekas, jo arī pirms nedēļas Ogres novada kausa izcīņā, kur bija jāskrien vien 11.3 kilometri, kājas galīgi negribēja klausīt. Taču no otras puses šāds skrējiens ir gana labs tempa skrējiens maratona gatavošanās posmā, tāpēc vismaz kāds labums no tādas skriešanas tomēr organismam būs ticis. Kājas īsti neklausa, bet vismaz motors, t.i. sirds, strādā, un arī dienas laikā pēc šādas slodzes atjaunoties varu bez grūtībām (baigā svaiguma kājās, protams, nav, bet vismaz pulss ir ierindā). Tuvākajos plānos ir pusmaratons Jūrmalā (kurš šogad cerams patiesi būs pusmaratons) šīs nedēļas nogalē, kas arī visticamāk būs tāds ātrs tempa skrējiens - vismaz ir iespēja mača ietvaros paskriet nedaudz ātrāk kā vienatnē treniņā. Un tālāk tad jau manīs kas un kā. Līdz Frankfurtes maratonam vēl ir gandrīz sešas nedēļas - šobrīd skats uz to nav pārāk cerīgs, bet kas var notikt pa sešām nedēļām, to nevar zināt. Jebkurā gadījumā laikam jau labāk justies štruntīgi tagad, un mača dienā ideāli, nevis ideāli tagad un štruntīgi tad, kad to vismazāk vajag.

NIKE Riga run 2012

2012-08-29T13:50:00.000+03:00

Cīņa par LČ bronzu

Svētdien Mežaparkā aizvadīju savas kārtējās šīs sezonas sacensības - NIKE Riga run, kas tāpat kā pirms gada reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Lielu pārmaiņu salīdzinājumā ar pagājušo gadu rezultātu ziņā no manas puses nebija. Finišēju atkal piektais (ceturtajā vietā starp latviešiem). Līdz Latvijas čempionāta medaļai atkal pietrūka aptuveni 10 sekundes, kaut kilometru pirms beigām tāpat kā pērn vēl biju līdzās medaļas pozīcijai. Vienīgi tie, kas finišēja pirms manis, šogad bija pilnīgi citi, ne tie, kas pērn.
Rezultāts finišā 32'21" nebija īsti tas uz ko biju cerējis, jo arī distancē šķita, ka patiešām cīnos no visas sirds un rezultāts varētu būt labāks, taču pērnā gada rezultātu 32'04" pārspēt neizdevās. Piedevām domāju, ka savā ziņā šogad trase bija vieglāka, jo otrajā aplī vairs nebija posms pret kalnu, tāpēc vismaz no šī viedokļa rezultātam būtu bijis jābūt labākam.
Scenārijs trasē gan nedaudz atšķirās no pērnā gada, kad pēc ļoti ātra starta un palielas grupas sākumā, jau pirmā apļa vidū izveidojās līderu kvartets, no kura pēc tam pamazām iepalika Kristaps, kuru līdz devītajam kilometram ķēru rokā, bet noķerot apdzīšanai vairs spēka nebija. Šogad pirmais kilometrs bija salīdzinoši mierīgs, un to noskrēju otrajā pozīcijā ar nelielu atstarpi līdz pirmajam, bet turpretī vedot pārējo grupu, taču tad drīz vien līderu trio (olimpietis Dmitrijs Jurkevičs, Jānis Girgensons un lietuvietis Marius Diliunas), kāpināja tempu un pamazām atrāvās, savukārt ceturtās un piektās vietas pozīcijā palikām mēs abi ar Andreju Sergejevu, un tā arī patiesībā noskrējām gandrīz līdz pat pašām beigām.

Startā

Viens gan jāsaka, ka bija jūtams, ka dalībnieku šogad bija vairāk, jo otrajā aplī lēnāko dalībnieku apdzīšana sākās jau ap septīto kilometru, un atlikušajos kilometros, ja neskaita turp-atpakaļ posmu, kas bija tikai otrajā aplī, tad līkumošana starp pirmā apļa skrējējiem bija visai liela. Arī sākoties pēdējam kilometram, kad praktiski jau sākās finiša cīņa par Latvijas čempionāta bronzu, "ložņāšana" starp lēnākajiem neļāva saglabāt nepārtrauktu kontaktu ar Andreju, kurš, lai arī neapšaubāmi svētdien bija ātrāks par mani, taču, iespējams, ja trasē mēs būtu divi vien, tad noturēties viņam aiz muguras būtu izdevies vēl nedaudz ilgāk.
Pēc 10 kilometru skrējiena kājas jau jutās labi paskrējušas, bet tāpat kā pērn biju arī nobriedis skriet stafeti. Komandu bijām novākuši gana ņipru, taču 4x2.5 kilometru trasē (kas šogad patiesi bija 2.5 kilometri nevis 3.5 kā pērn) cīnīties šoreiz nebija lemts ar Latvijas ātrākajiem stadiona skrējējiem, kas piedevām 10 kilometrus, atskaitot dažus, nebija skrējuši. Savu 2.53 kilometru garo posmu trešajā etapā pieveicu 7'53", taču mūsu komandas pozīcija stafetes laikā nemainījās un finišējām septītajā vietā - vienu vietu aiz apbalvojamo saraksta, kaut arī pat to vienu vietu augstāk tikt tai dienā nebija mums pa spēkam. Prieks vien par to, ka atšķirībā no 10 km skrējiena, šeit bija spēks arī kārtīgi uzskriet finišu, un arī tāds īsts nogurums kājās bija jūtams vien tad, kad skrējiens jau bija galā. Kaut, domājams, svaigam esot, bez 10 ātriem kilometriem kājās, mans rezultāts stafetē varētu būt vismaz 10-15 sekundes ātrāks, taču galvenais jau tomēr bija 10 kilometru skrējiens.
Par rezultātu desmitniekā sajūtas ir dalītas. No vienas puses, tas šogad ir mans labākais rezultāts šajā distancē (šogad vēl divreiz ir skriets šosejā - 32'37" un 32'26", kā arī 32'36" stadionā). No otras puses, biju cerējis, ka izdosies paskriet zem 32 minūtēm. Arī pirms pusotras nedēļas Latvijas čempionātā veiktie 5000 metri lika domāt, ka varu tomēr skriet ātrāk par 32'21". Tajā pat laikā labi apzinos arī to, ka nu jau esmu cītīgi iegājis gatavošanās procesā Frankfurtes maratonam, un nekāds dižais svaigums kājās nav, jo tomēr treniņu slodze arī NIKE Riga run nedēļā bija bijusi gana liela. Lai vai kā, maratons šobrīd ir galvenais mērķis, un pārējais tiek pakārtots tieši tam. Taču līdz maratonam, šur tur mačos vēl uzskriešu arī ko īsāku, kaut arī bez īpašas gatavošanās kādam atsevišķam mačam.

Latvijas čempionāts 5000 metros un video intervija

2012-08-20T21:59:00.001+03:00

Pagājušo piektdien un sestdien Daugavas stadionā norisinājās šī gada Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Lai arī piektdien starti bija vakarpusē, tomēr īsti tā arī netieku gudrs, kālab čempionāts ir jārīko darba dienā un sestdienas rītā, ja tikpat labi tam varētu veltīt abas brīvdienas. Gan nebūtu darbs jākavē, gan arī dalībnieku būtu vairāk, bet nu gan jau rīkotājiem savi apsvērumi.
Lai vai kā par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā 5000 metru distancē, pirmā doma iezagās galvā uzreiz pēc Latvijas Olimpiādes Liepājā, taču tai sekojošajās nedēļās pašsajūta nebija tā labākā, un biju izlēmis, ka tomēr čempionātā neskriešu. Lai vai kā pēdējā nedēļā izlēmu, ka, lai arī šai distancei speciāli gatavojies neesmu, tomēr šis starts būtu ļoti labs ātruma treniņš. Par nožēlu dalībnieku bija gaužām maz, un, startējot skrējienā reizē ar sievietēm, kuras bija vien divas, kopā šķiet bijām vien 11 skrējēji (tai pašā Latvijas Olimpiādē pieteikti bija pat divi skrējieni pa 20 skrējējiem katrā no tiem).
Drīz vien pēc starta, kā jau bija prognozējams, priekšgalā izvirzījās Jānis Girgensons, kas bija pirmais arī Olimpiādē, taču tā vien šķita, ka ar pārējiem varētu cīnīties par otro vietu. Kaut arī pirmos apļus skrēju ap piekto pozīciju, tomēr drīz vien pamazām pa vienam sev priekšā skrienošos sāku apdzīt, un jau pēc pusdistances biju nokļuvis otrajā pozīcijā. Kaut arī sākumā konkurenti vēl centās ieķerties aiz muguras, tomēr pēdējos apļos jau skrēju viens pats, un tā arī finišēju otrais, izcīnot savu šogad otro Latvijas čempionāta sudraba medaļu vieglatlētikā (pirmā bija LČ pusmaratonā Biķerniekos).
Kaut finišā uzreiz savu rezultātu nezināju, tomēr biju nedaudz pārsteigts, pēcāk uzzinot, ka esmu finišējis pēc 15:34.18, kas nozīmēja, ka par pusotru sekundi biju labojis savu Liepājā uzstādīto personīgo rekordu šajā distancē. Vēl jo vairāk par to biju pārsteigts, jo, pirmkārt, pirmie apļi likās gaužām viegli, otrkārt, pirmie divi kilometri bija par 6 sekundēm lēnāki kā Liepājā, un, visbeidzot, šoreiz pārsvarā sanāca skriet vienam, savukārt Liepājā bija riktīga cīņa praktiski visa skrējiena garumā, kas liek domāt, ka pie nopietnākas konkurences rezultāts pat varētu būt vēl labāks.
Un tā kā ieraksta virsrakstā esmu minējis viedo interviju, tad nobeigšu ar pāris vārdiem tieši par to. Šogad visas sezonas garumā sportacentrs.com ir veidojuši video intervijas ar Skrien Latvija seriāla organizētājiem un arī pāris sportistiem. Gluži negaidot, saņēmu aicinājumu padalīties arī ar savām domām par skriešanu, sevi un Skrien Latvija seriālu, un tā nu pavisam neilgi pēc finiša Latvijas čempionātā tapa šī intervija (te arī saite uz sportacentrs.com oriģinālo video lapu - ar dubultklikšķi video būs pa visu ekrānu):

Pārdomas pēc Kuldīgas pusmaratona

2012-08-07T18:56:00.000+03:00

Nu jau pagājušas trīs dienas kopš šīs vasaras pēdējā pusmaratona, kas norisinājās Kuldīgā. Nākamā iespēja pašu mājās skriet pusmaratona distanci būs vien septembra vidū Valmierā, kur pēdējos gados visnotaļ vasarīgiem un pat karstiem laikapstākļiem Kuldīgā pretī tiek likts diezgan rudenīgs skrējiens pa Valmieras ielām. Par Valmieru gan droši vien pēc nedaudz vairāk kā mēneša būs savs stāsts, bet pēdējie sacensību iespaidi ir par skrējienu Kuldīgā.
Nedaudz atkāpjoties laikā pirms Kuldīgas, nākas atzīt, ka izpalika apraksts par skrējienu Liepājas pusmaratonā. Gan kāre uz rakstīšanu ir nedaudz noplakusi, gan arī rezultāts nebija īsti tas, ko biju gaidījis, un tāpēc atmiņas un emocijas par Liepājas skrējienu palika neuzrakstītas. Varu vien pateikt, ka izdevās atkal finišēt trešajam ar rezultātu 1h10'40". Nepilnas četrdesmit sekundes lēnāk kā pirms gada, un kaut vai tāpēc vien ar rezultātu īsti apmierināts nebiju, turpretī izdevās īstenot savu individuālā skrējiena taktiku, jau otrā apļa sākumā attālinoties no saviem tuvākajiem sekotājiem, līdz ar to distances beigās vairs nebija jādomā, vai izdosies trešo pozīciju noturēt. Lielākais prieks Liepājā laikam bija par VSK Noskrien komandas uzvaru komandu vērtējumā, jo līdz pat apbalvošanai īstas pārliecības par to, ka būsim vinnējuši, nebija.

Liepājas pusmaratona komandu vērtējums

Liepājas ne pārāk labo rezultātu sev skaidroju ar Latvijas Olimpiādes paliekām muskuļos. Tomēr nedēļu iepriekš turpat Liepājā tika skriets kārtīgā sacensību režīmā, un zināms sagurums muskuļos bija saglabājies. Pēc-Liepājas nedēļa sakrita ar atvaļinājumu, un tajā kā arī nākamajā nedēļā kā nelielu eksperimentu uztaisīju divu nedēļu treniņciklu ar maratona gatavošanās periodam cienīgu kilometrāžu. Otrā nedēļa gan daļēji sakrita ar lielo karstuma brīdi Latvijā, tāpēc savas korekcijas arī tas ieviesa, bet plānoto gandrīz izdevās paveikt.
Šāds nedaudz saforsēts treniņrežīms gan atstāja arī savas sekas - lielākas un mazākas sāpītes lika par sevi manīt, kas parasti sāk līst laukā, kad organismam tiek piedāvāta palielināta slodze, kam tas īsti vēl nav bijis gatavs. Tā nu Kuldīgas pusmaratona nedēļas sākumā bažas par patīkamu un bezsāpju skrējiena iespējamību radīja pat veselas trīs vietas manās skrienošajās ekstremitātēs. Risinājumu meklējumos, pārliecinājos, ka vēl efektīvāks dabas līdzeklis par manis jau senāk aprakstīto kāpostu uz traumētajām vietām ir putriņā sarīvēts svaigs kartupelis - vien ķēpa lielāka.

Purva vidū

Varbūt ne pilnībā bez traumām, un arī ne ar pašām vieglākajām skriešanas sajūtām, bet Kuldīgai bija būt. Tā nu uz Kuldīgas pusi devāmies jau piektdienas vakarpusē, pa ceļam izstaigājot aptuveni piecu kilometru garo Cenas tīreļa purva taku, par ko biju lielā sajūsmā - kārtīgs pārgājiens pa purva laipām - labākā iesildīšanās pusmaratonam. Bet sestdienas rītā pulksten divpadsmitos jau stāvēju uz Kuldīgas pusmaratona starta līnijas.

Uzreiz pēc starta

No ātrākiem skrējējiem bija ieradušies vien divi Lietuvas sportisti, un, objektīvi novērtējot, bija skaidrs, ka viņus vinnēt būs grūti, bet sapratu, ka zemāk par trešo vietu finišēt būs pagrūti, tāpēc jācīnās, cik ilgi spēšu. Startā un pirmos nedaudz vairāk kā divus kilometrus pa priekšu visiem noskrēja Kristaps Bērziņš no Kuldīgas, bet aiz viņa trijatā skrējām mēs - es un abi lietuvieši. Pirmo apli diezgan raitā solī pabeidzām visi trīs kopā, taču otrā apļa sākumdaļā pamazām jutu, ka sāku iepalikt. Vēl nedaudz turējos aiz muguras, bet pēc brīža atstarpe jau jūtami pieauga.

Pirmie kilometri

Jau īsu brīdi pirms atkrišanas no lietuviešu grupiņas jutu, ka kājās sāk parādīties smagums, un tā kā jāskrien vēl teju trīs pilni apļi, tad bija skaidrs, ka sākts laikam ir nedaudz par ātru - kaut arī tik ļoti ātri tas nemaz nebija - sākuma temps noteikti nebija lielāks kā pavasarī Rīgas pusmaratonā. Lietuviešiem attālinoties, nedaudz nācās piespiest sevi turpināt raitā tempā skriet uz priekšu. Uz brīdi gan šķita, ka plīsiens ir diezgan liels, taču patiesībā tas kritums tempā tik ļoti liels nemaz nebija, kaut arī sekundes piecas uz kilometru lēnāk arī beigās kopā savāc diezgan lielu laika sprīdi.
Taču līdz skrējiena beigām īpašas izmaiņas vairs situācijā trasē nenotika - biju atradis sev atbilstošu tempu, lietuviešus redzēju vien pa lielāku gabalu taisnajos posmos, aiz muguras īsti neviena nebija, vieglāk nepalika, bet par laimi arī jūtami grūtāk ne. Izskrienot uz pēdējā pārsimts metru garā taisnā posma pirms finiša, izdevās tempu palielināt un finišā ieskriet raitā solī - vismaz par to bija prieks. Trešā vieta finišā, rezultāts tāds pats kā Liepājā - 1h10'40".

Pēdējie metri pirms finiša

It kā labākais no latviešiem, kā dēļ tiku ari pie intervijas Skrundas TV, atkal uzvara komandu vērtējumā, kas deva garšīgu kliņģeri, gluži nejauša paviesošanās gardajā organizatoru pēcballītē, labi noorganizēts pusmaratons, lieliski personīgie un arī ne-tik-ļoti-personīgie līdzjutēji, visticamāk nodrošināta vieta Skrien Latvija 2012 kopvērtējuma trijniekā. Varētu atrast vēl daudz labas lietas, taču tāds patiess gandarījums par pašu skrējienu nebija, jo tāpat kā Liepājā, arī šeit skrēju lēnāk kā pirms gada, kad finišēju ar 15 sekunžu labāku rezultātu. Jā, varbūt var teikt, ka pirms gada bija vēsāks, bija lielāka konkurence un līdz ar to spraigāka cīņa, taču šogad trasē vairs nebija remontdarbu un bija labāk noorganizēta dzirdināšana. Un vispār lēnāk skriet jau reti kad ir patīkami...
Gan rezultāti, gan arī kopējās sajūtas liecina, ka labā skriešanas sajūta un arī nepieciešamais ātrums pēdējos divos mēnešos ir pamazām kaut kur pazuduši. Latvijas Olimpiāde uz kopējā fona gan nedaudz krīt laukā, jo tur tomēr tiku pie jauna personīgā rekorda 5000 metros, un arī pie lieliskām emocijām, taču kopumā jau labu laiku kaut kas nav īsti tā kā gribētos. Var jau būt, ka tas ir tikai mirkļa vājums, un kaut kur un kaut kad ir jābūt arī formas bedrei, pēc kuras nāk atkal pacēlums, taču tik un tā savas pārdomas galvā tas raisa... Pilnīgi iespējams, ka jātiek skaidrībā ar rudens maratona plāniem, un plānveidīgs sagatavošanās posms maratonam ir tieši tas, kas ir vajadzīgs, lai atgrieztu skriešanas prieku. Vai arī risinājums varbūt ir kāds cits. Taču ne jau tāpēc, ka reizēm ir grūti, skriešanai metīšu mieru, jo kā vēsta nedaudz pielabotais teiciens - "mums vēl tāls ceļš skrienams".

Latvijas Olimpiāde

2012-07-11T12:06:00.000+03:00

Laimīgais finišētājs

Liepājā aizvadītajā nedēļas nogalē notika Latvijas lielākais pašmāju sporta notikums - Latvijas Olimpiāde. Nu jau trešā pēc kārtas. Iepriekšējās divas reizes - tālajā 2004.gadā un pēc tam 2008.gadā Olimpiādē nepiedalījos (šķiet, ka vienā no tām biju paredzējis startēt orientēšanās sportā, kas toreiz vēl bija iekļauts Latvijas Olimpiādes programmā, bet, šķiet, saslimu), līdz ar to tieši trešā Olimpiāde kļuva par manu debijas reizi šādā pasākumā. Un kaut arī medaļas mājās neatvedu, tomēr kopumā gan savu sniegumu, gan Olimpiādi kopumā vērtēju ar "+" zīmi.
Kaut arī maratons, kurā Latvijā tikt pie medaļas man droši vien būtu visvieglāk no visām vieglatlētikas distancēm, ir olimpiskā disciplīna, tomēr Latvijas Olimpiādē tas iekļauts nav, līdz ar to, lai piepildītu savu vēlmi Olimpiādē startēt, nācās izvēlēties ko īsāku par maratonu - 10 000 metru distanci stadionā. Divdesmit pieci apļi ap stadionu, nedaudz vairāk kā trīsdesmit minūtes un ar to arī skriešana galā. Taču tā kā tā ir garākā no piedāvātajām distancēm, tad citu labāku variantu, kur pielietot manas garo distanču skriešanas prasmes īsti nebija.

Ogres komanda

Lielākā daļa no 10 000 metru skrējējiem bija pieteikti skriet arī 5000 metru distanci dienu vēlāk. Taču tā kā 5000 metros skriešanas ātrums spēlē daudz lielāku nozīmi, un par manu sabiedroto tas kļūst tikai gaužām lēnām un negribīgi, kā arī, objektīvi novērtējot spēku samērus, bija skaidrs, ka 10 000 metros olimpiskais sešinieks, labi noskrienot, ir reāli sasniedzams, turpretī 5000 metros tikt sešiniekā ir praktiski nereāli, tad izlēmu, ka Olimpiādē startēšu tikai vienā disciplīnā - 10 000 metros.
Liepājā kopā ar daļu no pārējās Ogres novada olimpiskās komandas ieradāmies piektdienas pēcpusdienā, kas arī Liepājā, līdzīgi kā pārējā Latvijā izvērtās par karstāko vasaras dienu. Pēc atbraukšanas, dodoties nelielā trīsdesmit minūšu paskrējienā pa tuvējo apkaimi, sviedri lija aumaļām jau pēc dažām minūtēm, un kaut arī skrējām gaužām lēni, taču pulss karstuma ietekmē kāpa arvien augstāk, sasniedzot lēnam skrējienam pavisam neraksturīgus apmērus. Bija skaidrs, ka sacensībās būs ārkārtīgi grūti, un karstums noteikti atstās būtisku iespaidu uz rezultātu.

Atklāšanā

Piektdienas vakars pagāja Olimpiādes atklāšanas noskaņā. Par spīti diezgan ilgajai gaidīšanai, lai beidzot sāktos svinīgais gājiens, kā arī elektrības kļūmju dēļ visnotaļ ieilgušajai atklāšanas ceremonijai, kopumā varu teikt, ka atklāšanas ceremonija bija sanākusi patiešām smuka. Ar man uzticēto pienākumu nest novada karogu, ar Liepājas dziesmām, ar Latvijas himnu, ar olimpisko lāpu, ar dejotāju deju soļiem, ar uzrunām un ar salūtu tam visam beigās pasākums radīja spēcīgu emociju gammu - un tā dēļ bija vērts tur būt un redzēt to visu savām acīm.
Sestdienas rīts pienāca ar pērkona dārdiem un nelielu lietusgāzi, tāpēc pirmais spirgtums pēc negaisa lika domāt, ka iepriekšējās dienas karstums būs bijis tikai īss ciemiņš Liepājā. Kaut arī tik liels karstums sestdienā patiesi vairs nebija, un arī mākoņu pie debesīm bija krietni vairāk, tomēr pret vakara pusi atkal gaiss bija iekarsis visai pamatīgi, un skriešana solījās būt varen grūta. Pilnīgi iespējams, ka tieši karstums bija iemesls tam, ka divi mūsu skrējiena potenciālie medaļnieki uz starta neizgāja. Taču iespējams tieši tas radīja papildus motivāciju tam, ka iespēja tikt pie medaļas kļuva daudz reālāka, un tāpēc cīņa solījās būt jo sīvāka. Pirms starta tiesneši sapratuši, ka karstums patiesi ir liels, apsolīja skrejceļa malā uzlikt ūdeni, pie kura skrienot būtu iespēja atveldzēties - šis faktors kaut nedaudz, bet tomēr karstuma mokas atviegloja - pa glāzei ūdens uz manas galvas tika praktiski katrā otrajā aplī, jo bez tā būtu izžuvis pilnībā.

Pirmais aplis

Skrējiens bija patiešām grūts, un, lai būtu vēl grūtāk, papildus karstumam finiša taisnē vēl pūta spēcīgs pretvējš. Sēžot aizvējā, pretvējš tik ļoti netraucēja, taču, kad bija pienākusi mana kārta, skriet grupai pa priekšu, pretvēja spēku sajutu visā pilnībā. Mareks kā līderis viens pats attālinājās no pārējiem jau pašā sākumā, savukārt ar pretenzijām uz otro un trešo vietu ar laiku izveidojās skrējēju trio, kuru vidū biju arī es.
Skrienot šī trijnieka aizmugurē, vismaz sākumā tempu noturēt nebija problēmu, taču, kā jau minēju, pārvietojoties priekšpusē un uzņemot vēju uz sevi, pāri apļu laikā spēka kļuva arvien mazāk. Drīz vien atkal atkritu grupiņas beigās un trīs apļus pirms beigām konkurenti sāka jūtami audzēt ātrumu, kuru turēt vairs nespēju, un tā nu abi nākamie medaļnieki arvien attālinājās un galu galā palika nenoķerti. Finišēju kā ceturtais ar rezultātu 32'36". Tā kā tā bija debija stadiona 10 000 metru distancē, tad to var uzskatīt arī par jaunu personīgo rekordu, kaut arī šosejā 10 km esmu skrējis pusminūti ātrāk. Taču redzot, ka nedaudz vēlāk Jeļena Prokopčuka, līdz cerētajam olimpiskajam normatīvam atpalika teju 1'15", tad ir skaidrs, ka laikapstākļi uz rezultātu atstāja lielu iespaidu, un ideālos apstākļos, droši vien šosejas rekordu arī varētu pacensties pārspēt.

Uz brīdi medaļas pozīcijā

Taču par spīti tam, ka, skrienot bija grūti, taču tas, ka biju spējis nocīnīties līdz galam (par to gan arī milzīgs paldies daudzajiem atbalstītāju saucieniem gar stadiona malām - šķiet, nevienam citam tik daudz līdzjutēju saucienus nedzirdēju), skrienot biju spējis, atkrītot no grupiņas vēl skrējiena sākumā, tikt tai atkal klāt, kā arī finiša taisnē spēju pat nedaudz pielikt soli finiša sprintam, tas viss radīja tik milzīgu vēlmi skriet, ka jau piecas minūtes pēc finiša biju izlēmis, kas gribu nākamajā dienā skriet arī divreiz īsāku distanci. Tā nu bez ilgas domāšanas tiku pieteikts arī svētdienas startam 5000 metru distancē.
Līdz svētdienai laik bija kļuvis vēl vēsāk, un kaut arī starts bija pašā dienas vidū, pirms starta biju vairāk nosalis nekā pārkarsis. Pēc rīta soļošanas sacensību noskatīšanās un Ogres sportistu atbalstīšanas kaut kur Karostas apkārtnes meža vidū, devāmies uz stadionu un varēju pamazām briest startam. Iesildoties varēja just, ka vakar tomēr skriets ir gana ātri, un lai arī organisms kopumā jutās labi, tomēr kājās neliels sagurums bija jūtams.

Tā kā 5000 metrus skriet bija pieteikušies ap 40 sportistiem, tad skrējēji tika sadalīti divos skrējienos. Tā kā biju pieteikts tikai iepriekšējā dienā, tad mani bija ielikuši vājākajā skrējienā, taču par laimi izdevās vienoties, ka tieku aizrotēts uz pirmo, t.i., spēcīgāko skrējienu. Pirms starta komandas vadonis vēlēja paskriet zem 16 minūtēm, savukārt pašam bija vēlme pacensties izskriet jaunu personisko rekordu, kas kopš pagājušā gada Prezidenta balvas (kas bija arī mans otrais oficiālais starts stadiona 5000 metru distancē) bija 15'47".
Startējām mūsu skrējienā 16 sportisti un startā visi aiznesās kā traki. Pirmā apļa beigās dzirdēju, ka apļa laiks ir bijis 1'12", kas ir 15'00" temps, bet biju praktiski grupas beigās, kaut arī priekšā bija vien daži, kas patiešām ir spējīgi visu distanci veikt šādā tempā.
Turpinājumā temps nedaudz pierima, taču dzirdot, ka pirmie divi kilometri veikti 6'10", biju patiešām pārsteigts, jo tāds temps priekš manis, spriežot pēc treniņos skrietā, ir patiešām ātrs. Turpmākos divos kilometros gan temps vēl nedaudz kritās un tie tika veikti aptuveni 6'23"-6'24". Pa to laiku atkal bija izveidojusies neliela grupiņa, kurā skrējām 4-5 cilvēki, cīnoties par 7.vietu. Šo divu kilometru laikā, līdzīgi kā dienu iepriekš, man atkal izdevās vairākas reizes likvidēt atstarpi līdz priekšā skrienošajiem, par ko atkal bija īpašs prieks.

Finiša taisne

Pēdējos divos apļos temps pieauga jūtami un bija patiešām jācenšas, lai grupā noturētos. Pēdējos 500 metros Andrejs ar Jāni tempu vēl kāpināja, un līdz viņiem sāka veidoties neliela atstarpe. Pirmspēdējā apļa beigās mani vēl paspēja apdzīt skrējiena uzvarētājs- pietrūka pavisam maz, lai par apli apdzīts netiktu, un tad jau vairs atlicis bija pēdējais aplis. Kaut arī jutu, ka abus priekšā skrienošos nenoķeršu, tomēr sapratu, ka atlaist nedrīkst, jo turpat aiz muguras bija vēl daži konkurenti. Pēdējos 200 metros vēl centos pielikt ātrumu, un skrēju cik var. Un centība bija vainagojusies panākumiem, garām sev vairs nevienu nepalaidu, pēdējais kilometrs tika veikts 3'01"-3'02" robežās, un finišā ieskrēju kā devītais ar rezultātu 15'35" un 81 simtdaļa. jauns personīgais rekords par teju 12 sekundēm.
Tā nu olimpiāde bija noslēgusies. Ar diviem patiešām cīņas pilniem startiem, jauniem rekordiem, olimpiādes diplomu par 4.vietu, un gandarījuma sajūtu, ka skriešana bija nesusi ne vien labus rezultātus, bet arī patiešām varenas emocijas un jaunu pārliecību par to, ka varu nedaudz vairāk kā iepriekš biju domājis.

Apkārt Zemeslodei

2012-06-29T23:02:00.001+03:00

Žila Verna Filiass Fogs
apbrauca Zemi 80 dienās

Zemeslode, kaut arī saukta par lodi, patiesībā ir nedaudz saplacināta lode jeb elipsoīds - mērot cauri poliem, tās apkārtmērs ir 40 008 km, savukārt, apkārtmērs pa Ekvatoru ir 40 075 km. Kāda gan tam saistība ar skriešanu, par to nedaudz vēlāk.
Katram skrējējam, kurš treniņus cītīgi pieraksta treniņdienasgrāmatā - vienalga vai tā būtu skaisti iekārtota kladīte, Excel tabula vai virtuāla treniņdienasgrāmata kaut kur plašajā tīmeklī - ar laiku uzkrājas pietiekami liels apjoms informācijas par laika gaitā paveikto. Stundas nedēļā, mēnesī, gadā. Kilometri nedēļā, mēnesī, gadā. Vidējie pulsi, ātrumi, sacensību skaits sezonā, personīgie rekordi un vēl daudz kas cits. Šo visu var izmantot, lai novērtētu sezonā paveikto, analizētu labos un sliktos periodus. Taču dažādi treniņprocesā statistiski uzskaitāmi elementi ir arī varen labs motivators.
Treniņprocesa vidū, apkopopjot nedēļā paveikto un atklājot, ka aizvadītājās septiņās dienās esmu noskrējis vairāk kā jelkad iepriekš, arī manī rodas prieks, ka atkal ir izdevies pierādīt sev, ka varu kaut nedaudz vairāk. Te gan jāsaka, ka kvantitātei būtu jāiet roku rokā ar kvalitāti, un tāpēc dzīšanās pēc papildus stundām vai kilometriem noteikti nav pareizais ceļš, ja no tā cieš treniņu kvalitāte, rezultāti sacensībās un beigu beigās arī skriešanas prieks.
Taču kopējais visa skrējēja mūžā pieveiktas kilometru vai stundu daudzums ir absolūts lielums, kuru nav nepieciešams ne ar ko salīdzināt. Laikam ejot, tas tikai paliek lielāks, nu gluži tāpat kā cilvēka gadu skaits, un laiku pa laikam varam vien atzīmēt, ka ir sasniegta kāda kārtējā jubileja - noskrieti kārtējie simts, tūkstoš vai desmittūkstoš kilometri.
Mana šī brīža treniņdienasgrāmata satur ierakstus vien kopš tā brīža, kad tiku pie sava līdzšinējā pulsometra tālajā 2004.gada nogalē, un līdz ar to daļa agrāk veikto kilometru ir palikuši neuzskaitīti. Noteikti gan zinu, ka ir vēl vismaz pāris vēl senāku gadu nepilnīgi pieraksti kaut kur citos treniņpierakstu failos, taču tā statistika, uzsākot esošā pulsometra lietošanu, tika atstāta pagātnei. Papildus vēsturiskajam iztrūkumam, lai arī ne ļoti daudz, taču ir bijuši atsevišķi periodi, kad arī esošajā treniņu un sacensību uzskaitē ir bijuši pāris nelieli robi, kur piefiksēti vai nu tikai kilometri vai tikai laiks. Taču kopumā domāju, ka šo pēdējo gandrīz astoņu gadu laikā treniņu statistika kilometru un laika ziņā ir tuvu 98-99% precizitātei.
Gada sākumā, caurskatot treniņdienasgrāmatu, sapratu, ka šogad uz rudens pusi varēšu svinēt īpašu skrējēja kilometrāžas jubileju. Tas brīdis gan pienāca nedaudz ātrāk, taču nu varu priecīgi paziņot, ka ar 29.jūnija vakara skrējienu, mana kopējā noskrietā kilometrāža, kas atrodama manā treniņudienasgrāmatā, ir pārsniegusi ieraksta sākumā minētos 40 075 kilometrus. Kaut arī pēdējos pāris gados kilometru apjoms ir audzis krietni straujāk salīdzinājumā ar maniem skriešanas pirmsākumiem, un nākamajam riņķim apkārt Zemei būs vajadzīgs nedaudz īsāks laika sprīdis, tomēr varu droši teikt, ka vismaz astoņu gadu laikā pilnīgi noteikti Zemeslodei apskriet apkārt varu.

Pusmaratons Ventspils ielās

2012-06-19T12:25:00.000+03:00

Ventspilnieki sestdien svinēja skriešanas svētkus par godu trešajam Ventspils pusmaratonam. Man gan tas bija tikai otrais, taču arī man šajā nedēļas nogalē sanāca skriešanas svētkus izbaudīt pēc pilnas programmas - neslikts rezultāts, negaidīts pjedestāls, kvalitatīva pēcskrējiena atpūta Ventspils akvaparkā un piedzīvojumiem bagāts mājupceļš.
Cenšoties vairāk strādāt pie skriešanas ātruma, pēdējās nedēļās noskrieto kilometru skaits vairs nav tik liels, kā gatavojoties maratonam, taču treniņu kvalitāte ir pieaugusi, taču tam līdzi arī nāk visai liels nogurums, jo organismam tās tomēr ir pārmaiņas no pierastās skriešanas - muskuļi un saites saņem citādu slodzi un arī organismam kopumā ātrā skriešana atņem savu daļu enerģijas rezervju. Un tā kā pusmaratons Ventspilī ir tikai ceļa posms uz citiem sezonas mačiem, tad īpaši atpūsties uz uzkrāt spēkus pirms Ventspils nesanāca, taču kā jau ne reizi vien esmu novērojis, reizēm ar smagām kājām treniņu cikla pašā vidū izdodas noskriet ātrāk, nekā tad, kad esmu pilnīgi atpūties.
Laiks arī šogad bija līdzīgs kā pirms gada - neliels lietutiņš, kā arī ne pārāk karsts - apstākļi kā radīti skriešanai. Taču nekādu konkrētu prognožu par gaidāmo rezultātu nebija - kā pirms mača teicu Kristapam "cik varēšu tik skriešu..pieļauju, ka tas var būt robežās no 1:09:00-1:10:30..gribētos jau protams ātrāko variantu, bet nu viss atkarīgs no sajūtām..".
Startā atklāju, ka no pieteiktajiem diviem ātrajiem lietuviešiem, kas Biķernieku pusmaratonā finišēja pirms manis, ieradies ir tikai viens, līdz ar to sapratu, ka, ja vien neatgadās, kas neparedzēts, tad finišā būšu trešais, jo, protams, Valērijs, kā arī lietuvietis Dilunas ir ātrāki par mani. Pieeja mačam, priekšlaicīgi samierinoties ar kaut kādu vietu, gan galīgi aplama, bet no šīs spriešanas tik viegli tikt vaļā neizdodas.

Starts

Startā pa priekšu aizskrien Valērijs, lietuvietis un divi desmit kilometru skrējēji (viņi skrien vien divus apļus). Lai arī uzreiz nedaudz iepalieku, tomēr pēcāk atstarpe tik strauji vairs nepieaug. Pirmos divus kilometrus, kaut arī skrienu nedaudz priekšā, tomēr blakus vēl kāds skrien. Pēc pirmā kilometra garām strauji paskrien Kristaps, taču aptuveni pēc diviem kilometriem viņu atkal apdzenu, un no tā brīža sākas mans pavisam individuālais skrējiens.
Pirmā apļa beigās aiz līderu kvarteta esmu vien nepilnas desmit sekundes. Finiša pulkstenis rāda 17'11", un galvā sarēķinu, ka četros apļos tas sanāk padsmit sekundes zem stundas un deviņām minūtēm, tāpēc nedaudz nedrošs jūtos, vai temps nav par lielu, jo tas tomēr ir ātrāk par manu personīgo rekordu pusmaratonā - piedevām pirmais aplis varētu būt kādus nepilnus 100m garāks kā pārējie, jo starts ir nedaudz tālāk no apļa sākuma kā finišs, tāpēc šādā tempā pārējie apļi pat būtu vēl pāris sekundes ātrāk.
Otrajā aplī turpinu skriet uzņemtajā tempā, lai arī pavisam viegli nav tomēr skriet var. Otrajā aplī uz beigām parādās arī lēnākie skrējēji un nūjotāji, kas tiek apdzīti par apli. Atsevišķās šaurākās vietās gan burzma ir visai liela, un it sevišķi trešajā aplī izjutu, ka apdzenamo bari tomēr vietām ir pārāk lieli, lai komfortabli tos apdzītu - sanāk vairāk līkumošana, ne taisna skriešana, un arī dzeršanas punktos dēļ cilvēku pūļiem vairākkārt glāzes uztvert neizdodas. Taču arī otrais aplis noskriets tādā pat tempā kā pirmais. Redzēs, cik tā vēl varēšu turēt.

Pirmā apļa beigas

Trešā apļa sākumā piefiksēju, ka Valērijs no lietuviešu skrējēja ir aizmucis, un dzelteno lietuviešu formu sāku manīt aizvien labāk, kas nozīmē, ka viņam pamazām tuvojos. Apļa pirmajā pusē atstarpe līdz lietuvietim ruka diezgan strauji, taču, jo tālāk skrienu, jo jūtu, ka arī man skriet paliek grūtāk un atstarpe līdz dzeltenajam kreklam dilst vairs pavisam lēnām, taču tuvāk apļa beigām jau esmu vien pāris metru atstatumā aiz viņa. Taču apļa pēdējā līkumā priekšā ir tempa turētāju bariņš ar daudziem līdzskrējējiem un pa iekšmalu tiem garām tikt nesanāk, to pamanu laicīgāk kā lietuvietis un jau laikus ieņemu ārējo trajektoriju - uz tā rēķina izdodas lietuvieti apdzīt.
Pēdējā aplī diži daudz spēka vairs nav ne man, ne arī manam konkurentam. Elsošana pamatīga un kājas jau vairs īsti neklausa. Trešais aplis bija sanācis nepilnas 15 sekundes lēnāks kā otrais, un arī tik ātrs tikai tāpēc, ka, ķerot lietuvieti noteikti soli nedaudz pieliku. Saprotu arī, ka, lai izskrietu personīgo rekordu, pēdējais aplis būtu jānoskrien tikpat ātri kā pirmie divi, taču sajūtas liecina, ka drīzāk jādomā par to, lai vispār tiktu līdz finišam.

Trasē

Apmēram divus kilometrus beidzamajā aplī lietuvietis vēl noskriet man aiz muguras, taču tad aiziet garām un atstarpe līdz viņam strauji pieaug līdz pārdesmit metriem. Pēdējie kilometri ir visai grūti, tomēr pavisam nenoplīstu un finišēju aiz lietuvieša 13 sekundes ar rezultātu 1h09'34" - 3.vieta izcīnīta. Rezultāts ir tikai 5 sekundes sliktāks kā pirmajā Skrien Latvija posmā Biķerniekos, taču pusminūti ātrāks kā pirms mēneša Nordea maratonā. Piedevām salīdzinājumā ar pērno gadu savu Ventspils pusmaratona rezultātu esmu uzlabojis par 1'45" - tātad kaut kāds progress ir.
Pēc sava finiša sanāk vēl atsildīties gandrīz veselu apli, palīdzot Zanei pievarēt viņas pusmaratonu. Pēc atsildīšanās un pārģērbšanās jau pavisam nedaudz atlicis līdz apbalvošanai. Finiša zupa jau gan ir notiesāta, tāpēc nākas zupu aizstāt ar kliņģeri, kuru VSK Noskrien, kuru Skrien Latvija posmos pārstāvu arī es, ir dabūjis par kuplāko komandu. Tālāk jau seko apbalvošana, kā arī vēl viens kliņģeris par VSK Noskrien uzvaru arī sportiskajā, ne tikai daudzskaitlīgākajā vērtējumā.

Komandu vērtējums

Pēc kliņģera nobaudīšanas dodamies uz pilsētu ieēst arī ko kārtīgāku, jo zupas trūkums tomēr jākompensē. Vēders tiek pielikts pamatīgi, un uz pusmaratona pēcballīti (afterparty) Ventspils akvaparkā ierodamies kārtīgi sagatavojušies - ar pilniem vēderiem, lai ātrums, šļūcot pa trubām, būtu lielāks. Baseina priekiem pretēji skriešanai lietus nav tas labākais sabiedrotais, taču tik un tā, tiek izbaudītas gan burbuļvannas, gan nobraucieni, gan pirts pēc pilnas programmas - galu galā ūdens procedūras atjaunošanās procesos ir varen vērtīgas. Tam visam pa vidu arī interesantas sarunas ar citiem skrējējiem. Un, protams, pēcballītes vakara nagla - milzīgā lauku torte, kas cepta par godu pusmaratona 3.jubilejai.

Pirmais trijnieks

Ar kūku pilniem vēderiem un ūdens procedūrās atjaunotiem muskuļiem, nakts tika pārlaista teltī. Brīžiem nakts mieru gan traucēja lietus troksnis, sitoties pret telts sienām, un no rīta puses Ventspili bija pārņēmis vējš, kurš telti centās izpurināt tā ka maz neliekās, taču tas jau piederas pie teltī gulēšanas, un no rīta ar jauniem spēkiem varējām doties mājup, atceļā iekļaujot vairākus apskates objektus, lai ceļš jautrāks un atmiņas par braucienu uz Ventspili būtu vēl spilgtākas.
Nobeigumā vēl gribu uzskaitīt pāris sīkumus, kas, manuprāt, pusmaratonu padarītu vēl labāku - finiša maisiņi un finiša zupa arī pēdējiem skrējējiem; kilometru atzīmes trasē; tempa turētāju izglītošana, ka savs pūlis jāved līkumos pa ārmalu un šaurākās vietās gar vienu ceļa malu, lai tiek garām tie, kas skrien ātrāk; šampanietis apbalvošanā, lai arī skatītājiem tiek kāda uzvarētāju radīta šalts - bet bez šīm lietām pasākums bija patiešām izdevies, un domāju, ka pēcballīti pēc pusmaratona vajadzētu pārņemt kā lielisku ideju arī pārējiem pusmaratonu rīkotājiem, tās dēļ vien uz Ventspili ir vērts braukt arī nākamgad.

Sportiskā nedēļas nogale

2012-06-11T13:22:00.000+03:00

Aizvadītā nedēļas nogale sanāca īpaši sportiska - skriešana jau nedēļas nogalēs, protams, parasti neizpaliek tik un tā, bet šī bija pirmā nedēļas nogale pēc ilgiem laikiem, kad sacensībās skrēju divas dienas pēc kārtas. Piedevām viens no skrējieniem bija šī gada debija orientēšanās mačos, un arī tāpēc šīs brīvdienas bija citādākas kā pēdējā laikā ir ierasts.

Latvija čempionāts o-sprintā

Par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā sāku aizdomāties apmēram nedēļu iepriekš. Nez no kurienes uznāca vēlme pamēģināt, vai ar karti rokās skriet vēl spēju kā agrāk. Domas par to, vai skriet vai neskriet, galvā rosījās labu brīdi, bet iepriekšējā sestdienā, esot Dobelē, kad skrēju Dobeles pilsētas svētku ietvaros rīkotajā Nakts skrējienā, sapratu, ka Dobele varētu būt gana interesanta vieta orientēšanās sprintam, un jau nākamajā vakarā sprintam arī pieteicos.
Līdz ar pieteikšanos bija jāuzsāk arī īsais orientēšanās iemaņu atgūšanas kurss, tāpēc starp internetā atrodamajām sprinta kartēm izpētīju kādu strēķīti karšu, cenšoties, kaut ekrānā veroties, atrast labākos variantus, tā teikt trenējot ātrākā varianta atrašanas prasmi. Savukārt, lai pierastu pie kartes lasīšanas skrienot, divos rīta treniņus biju paņēmis līdzi vecu sprinta karti, kuru skrienot centos pētīt tā, lai acis pie šāda procesa atkal pierastu, jo galu galā ar karti pēdējo reizi biju skrējis pērn Kāpa, ja neskaita gada nogales Telpu orientēšanās pasākumu Ķīpsalā, kur karte bija vairāk shēma ar minimāliem orientēšanās apzīmējumiem.
Tā nu ar nedaudz atsvaidzinātām orientēšanās prasmēm (pirms starta gan atskārtu, ka esmu aizmirsis, uz kuras rokas kādreiz esmu licis leģendu turētāju, un sākumā uzlikts uz labās, tas tika pārlikts beigās uz kreisās rokas) devos sestdien uz Dobeli, kur orientēšanās patiesi bija brauciena vērta. Kaut arī atsevišķas piezīmes kartes autoram no manas puses noteikti varētu atrast, tomēr izplānotā distance visu kompensēja, un izskrieties varēja gan pa Dobeles vecpilsētu, gan Dobeles pilsdrupām, gan izbaudīt stāvās Bērzes upes un tajā ietekošo strautiņu nogāzes, kas šajā sprintā mani laikam pārsteidza visvairāk (ar asfalta botām šļūkšana lejup pa stāvo nogāzi līdzinājās visai ekstrēmam piedzīvojumam).

Dobelē nedēļu iepriekš, kad izlēmu skriet LČ

Dalībnieku sastāvs šogad nebija pulcinājis visus ātrākos Latvijas orientieristus, tomēr ātru skrējēju bija gana. Kaut arī par mani sestdien distancē bija arī ātrāki skrējēji (viens no tiem lietuvietis, viens ar izlaistu kontrolpunktu, un vēl viens junioru grupā, kā arī varbūt vēl kāds kuram vienkārši kļūdu bija vairāk kā man), tomēr, neskatoties uz aptuveni minūti zaudēta laika nelielu kļūdiņu un variantu izvēļu dēļ (mans ceļš RouteGadget), par Latvijas čempionu orientēšanās sprintā distancē izdevās kļūt man. Kaut arī patīkamāk to būtu izcīnīt spēcīgākā konkurencē, tomēr, startējot elites grupā, šis man ir tikai otrais čempiona tituls, līdz ar to savs prieciņš tomēr ir. Pirms starta vietējās Dobeles tantiņas garāmejot man taujāja par to, cik ilgi un daudz te taisāmies skriet, un pēc manas atbildes novēlēja, lai izdodas uzvarēt, tā ka savu artavu manā zelta medaļā varbūt ir devušas arī viņas.
Ar šo maču gan mana dalība orientēšanās mačos šogad pilnīgi iespējams arī ir beigusies, jo skriešana pa mežu mani vēl tomēr tik ļoti nevilina - joprojām labāk izvēlos vietas, kur varu kārtīgi paskriet, nevis kur jālien, jālec vai jālaužas (arī te sprintā pirmos etapa laikus izdevās izcīnīt beidzamajā distances daļā, kur skriešana bija pa pilsētas centru un rāpšanās nogāzēs un līkumošana pa pilsdrupām bija beigusies un ieskrieties varēja kā nākas). Taču kā saka - nekad nesaki nekad, tāpēc varbūt uznākot nepārvaramai vēlmei, atkal izlemju, kādā o-mačā uzskriet.

Zelta keda

Ja par o-sprintu izlēmu pēdējā brīdī, tad doma par skriešanu Zelta kedas skrējienā Mežaparkā bija jau kādu laiku. Sacensībām ir Latvijā visai unikāls formāts, jo distances laikā vari izvēlēties skriet vienu, divus vai trīs 5km garos apļus, līdz ar to apļu izvēle var kalpot arī par taktisko manevru cīņā par augstāku vietu rezultātu sarakstā - ja priekšā skrienošie konkurenti nofinišē jau pirmajā aplī, tad droši skrien tālāk, un varbūt desmit vai piecpadsmit kilometrus veiksi kā pirmais.
Es gan savu izvēli par to, ka skriešu divus apļus jeb desmit kilometrus, biju izdarījis jau iepriekš (vienīgi vēl nedaudz tika apsvērta doma, ka ja nu justu, ka desmit kilometrus vinnēt neizdotos, tad teorētiski varētu skriet vēl trešo), taču tā kā pirms starta jau noskaidroju, ka ātrākie skrējēji plāno skriet vai nu piecus vai piecpadsmit kilometrus, tad biju pavisam drošs, ka man pietiks ar diviem apļiem - galu galā pēc nedēļas arī Ventspils pusmaratons.
Tā kā piecus kilometrus teicās skriet Andrejs Sergejevs, tad nopriecājos, ka pirmajā aplī būs, kas ievelk, kas dotu cerību uz labu rezultātu finišā, ja izdotos tempu noturēt arī otrajā aplī. Startā Andrejs arī droši aizskrēja pa priekšu un jau visai drīz pakāpeniski attālinājās, savukārt es pamazām pirmo divarpus kilometru laikā no piektās sestās pozīcijas uzreiz pēc starta biju pārvietojies uz drošu trešo pozīciju. Abi priekšā skrienošie gan skrēja vienu apli, tāpēc centos jūtami neatpalikt, tomēr skriet kontrolēti ar nelielu rezervi, lai spēka pietiktu arī otram aplim.
Pirmā apļa beigās, šķērsojot apļa beigu līniju lielai pulkstenis rādīja 16'01", (tas bija pusminūti aiz Andreja - viņu apsteigt nebūtu bijis īpaši reāli, un astoņas sekundes aiz otrās vietas piecu kilometru distancē) un tālāk jau cēlā vientulībā vien pavadošā velosipēda klātbūtnē devos otrajā aplī. Šāds pirmā apļa rezultāts bija ātrāks kā biju cerējis un iekšēji sapratu, ka laikam tas būs bijis nedaudz par ātru. Ik pa brīdim pazibēja doma, ka, tā kā aiz muguras neviena sekotāja tuvumā nav, tad varbūt ir vērts nomest nedaudz ātrumu un beigt mocīties, taču pierunājot sevi, centos neatlaist līdz pašām beigām. Realitātē gan sajūtas liecināja, ka it sevišķi astotajā un devītajā kilometrā biju jūtami palēninājies (tad gan arī sākās pirmā apļa lēnāko skrējēju apdzīšana, kas tomēr nedaudz traucēja), tomēr īsam finiša spurtam vēl spēkus izdevās savākt, un finišēju ar rezultātu 32'26" (otrais aplis 16'25"), taču vienam skriet beigās bija patiesi grūti, un arī pirmais aplis tomēr bija sanācis nedaudz par ātru.
Tā nu Zelta kedā biju ticis pie otrās šīs nedēļas nogales uzvaras ar otru ātrāko šosejas desmit kilometru laiku savā skriešanas karjerā, kas priecē par spīti tam, ka beigās bija grūti un arī treniņu sajūtas no nedēļas skriešanas un iepriekšējās dienas sprints kājās vēl bija jūtamas. No smaguma kājās gan būtu labi šonedēļ tikt vaļā, jo sestdien jau pusmaratons Ventspilī.

Pusmaratons Nordea Rīgas maratonā

2012-05-22T16:42:00.000+03:00

Startā

Pirms gada Nordea Rīgas maratonā pusmaratonu skrēju ar baloniem uz muguras - skrēju lēnām, turēju tempu citiem un rezultātos manu laiku atrast nevarēja. Šogad biju nolēmis skriet ātri un bez baloniem, un klusībā cerēju, ka tieši šajā skrējienā varētu pacensties tikt pie jauna personiskā rekorda.
Pirms pievērsties maniem piedzīvojumiem pusmaratona distancē, jāizdara neliela atkāpe, lai pieminētu manu eksperimentu "Nopērc mani maratonam". Lai redzētu, vai cilvēkiem ir interese, ka pārstāvu viņu organizāciju vai uzskatus, norādot to sava pieteikuma ailē "Komanda", biju palaidis šādu piedāvājumu interneta tīmekļos. Vispirms jau jāsaka liels paldies tiem, kas retvītoja, atzīmēja, komentēja vai citādi palaida šo manu ziņu tālāk - šī piedāvājuma ieraksts blociņa lasītāko ierakstu sarakstā strauji pietuvojās pirmajām vietām. Taču atgriezeniskā saite gan bija visai minimāla - bija daži, kas interesējās, vai kāds mani jau ir nopircis, vēl mazāk bija to, kas ziņoja, ka esot apsvērta doma manu nopirkt, bet reālu pieteikumu saņēmu tikai vienu.Sākotnējā versijā komandas laukā bija plānots norādīt Superkauss.lv, taču pēcāk nopirktais teksts tika izmainīts, un rezultātu sadaļā manam vārdam blakus lasāms "Sveiciens Ilgai Rozei!" - mammai par to bija īpašs prieks. Jāpiemin, ka vienu brīdi pazibēja variants "Komandas" laukā norādīt "Rokas nost no Sīrijas!", taču šis variants tika atmests. Katrā gadījumā no manis paldies Kasparam par manis nopirkšanu. Līdz ar to jāsaka, ka eksperiments noslēdzās vismaz ar minimālu interesi, kaut , protams, to būtu gribējies lielāku - bet ja nu kādam uz priekšdienām uzrodas vēlme kā nebūt atbalstīt mani vai popularizēt sevi, tad ar šādiem piedāvājumiem droši var ar mani sazināties - kaut vai izmantojot sadaļu "Jautā Rencim", atstājot savas koordinātes.
Atgriežoties pie pusmaratona, pēdējo nedēļu pirms tā aizvadīju atvieglotā treniņu režīmā, cerībā uz ātrāku skrējienu, taču no tā rezultāts labāks nepalika - kājas sajūtu ziņā bija vieglākas un svaigākas, taču rezultātu pozitīvā ziņā tas man nezināmu iemeslu dēļ visticamāk neietekmēja. Vēl divas dienas pirms starta apsvēru domu, ka varbūt tomēr vajadzēja pieteikties maratonam, taču, tā kā plāns bija par labu rezultātu pusmaratonā, tad domas par maratonu tika no galvas izdzītas. Laika prognozes šķietami liecināja par visai pateicīgu laiku skriešanai - pavisam minimālu vēju, kas skriešanā pār tiltiem un Krasta ielas posmā noteikti ir labākais variants, arī starts pusdeviņos, kad karstums vēl mazāks. Realitātē gan saule cepināja diezgan pamatīgi, jo mākoņu nebija, un tieši bezvēja dēļ karstums šķita vēl lielāks, kā rezultātā uz beigām galvai karstuma bija nedaudz par daudz, jo uz tiltiem un arī Krasta ielā no saules stariem paglābties nebija iespējams nemaz.
Pusmaratons bija sapulcinājis praktiski spēcīgāko Latvijas pusmaratonistu sastāvu, un tā kā pusmaratons jau ir tikai piedeva lielajam maratonam, tad arī melno skrējēju pusmaratonā nebija - vien vietējie un daži tuvāko kaimiņvalstu skrējēji. Startā ar visu savu 4433.numuru tiku otrajā rindā, un pusmaratons varēja sākties.
Jau no paša starta pusmaratonistu bariņš uzņēma visai lielu tempu, un, nemaz nemēģinot, turēties pirmajiem līdzi skrēju savā tempā, jau praktiski uzreiz nedaudz iepaliekot. Pirmos pārsimts metrus blakus man skrēja arī melnie maratonisti, kas liecināja par to, ka drīzāk nevis es skrienu par lēnu, bet pārējie pusmaratonisti ir sākuši par ātru. Taču priekšā vēl 21 kilometrs, un tāpēc īpaši par to nesatraucos - ja viņi būs sākuši par ātru, tad jau noķeršu tos tikt un tā. Turpmākos sešus kilometrus līdz pat atpakaļceļam pa Vanšu tiltu tā arī skrēju vienatnē pats savā tempā. Priekšā kontrolētā attālumā neliela 3-4 cilvēku grupiņa ar pusmaratonistiem, aiz muguras manīju pārdesmit metru attālumā Jeļenu Prokopčuku tandēmā ar vienu maratonistu, un es kaut kur pa vidu.
Vecrīgā jutu, ka pamazām priekšējiem tuvojos, un, izgriežoties uz Krasta ielas, iepriekš padsmit sekunžu lielā atstarpe dila arvien straujāk. Grupu, kurā skrēja Jānis Višķers, Andrejs Sergejevs, Mareks Mikiško un vēl viens ukraiņu maratonists, noķēru pie aptuveni 10.kilometru atzīmes. Tā kā pietuvojos viņiem visai strauji, tad centos turpināt arī savā tempā skriet, pamazām ejot viņiem garām. Tajā brīdī puiši, šķiet, saprata, ka arī viņi var skriet ātrāk, un tālāk jau skrējām visi kopā, vien jutu, ka tempa palielinājums pārējiem bija tomēr nedaudz jūtams, jo elsošanas skaņas apkārt kļuva arvien izteiktākas. Drīz vien tempu palielināja ukrainis un nu mums visai strauji attālinājās, palikām četratā - mēs ar Jāni priekšā un Mareks ar Andreju aiz muguras.
Tā kopā pārskrējām Dienvidu tiltu, kaut kur tur apdzinām vienu baltkrievu pumsaratonistu, kurš laikam skrējienu bija uzsācis pārmērīgi ātri, un arī plīsiens bija iesācis vēl krietni pirms finiša - no punkta kur mēs viņu apdzinām līdz finišam skrēju aptuveni 21 minūti, viņam tas prasīja deviņas minūtes ilgāk.
Atceļā pa Dienvidu tiltu, šķiet, nedaudz atkrita Mareks - tajā brīdī man jau šķita, ka skrienam patiešām ātri, un varbūt patiesi finišā rezultāts būs labs, taču, laikam situācija bija vairāk līdzīga pusmaratonam Valmierā pirms diviem gadiem, kad pēdējos 3-4 kilometrus skrējām vairāki cilvēki plecu pie pleca praktiski uz maksimumu, bet rezultāts toreiz bija vien nedaudz zem stundas un divpadsmit minūtēm, kas galīgi nebija tas, ko biju gaidījis. Ja toreiz lietus, iespējams, ietekmēja skrējienu, tad šoreiz varbūt mānīgo sajūtu radīja karstums. Ej nu sazini...
Noskrienot no Dienvidu tilta un atgriežoties uz Krasa ielas, līdz finišam bija atlikuši aptuveni pieci kilometri un tajā brīdī Jānis jūtami palielināja tempu un sāka attālināties no manis un Andreja, kurš sākumā arī centās iet līdzi, tomēr Jāņa uzdotais temps bija par augstu. Temps gan pieauga arī man un Andrejam un, kādu laiku noturoties viņam aizmugurē, drīz vien arī Andrejs sāka attālināties no manis. Jau sāku skaitīt kilometrus līdz finišam, jo sāka palikt grūti. Papildus motivāciju neatlaist deva tas, ka aiz muguras dzirdēju atbalstītāju saucienus Jeļenai, kas nozīmēja, ka viņa ir ne pārāk tālu. Bet beigas bija tuvu, tāpēc bija jāiztur, nepielaižot viņu klāt.
Kad līdz finišam bija atlicis nedaudz vairāk kā kilometrs un bijām jau gandrīz pie Centrāltirgus, manā acu priekšā norisinājās līdzīga aina, ko piedzīvoju pirms pāris nedēļām Rīgas pusmaratonā Biķernieku trasē. Nelielu gabaliņu pirms manis skrienošais Andrejs strauji samazināja tempu, viņa priekšā izlēca trenere (kura Krasta ielas garumā bija braukusi ar velo paralēli trasei pa gājēju celiņu), Andrejs sāka zaudēt līdzsvaru un grīļodamies un cenzdamies noturēties kājās pārstreipuļojas ielas otrā pusē, kur viņu uztvēra trenere. Kas notika tālāk nezinu, vien ticis līdz finišam pirmajam, kas izskatījās pēc organizatoru pārstāvja darīju zināmu, ka skrējējam kļuvis slikti pie 20.kilometra atzīmes.
Pēc šī atgadījuma atlika vien pieveikt atlikušo kilometru un klāt bija arī finišs. Nedaudz samulsu finiša taisnē, jo nācās pašam, pētot norādes, saprast kurā koridorā man ir jāfinišē, bet par laimi koridoru pēdējā brīdī izvēlējos īsto, un finišēju brīdī, kad lielais pulkstenis rādīja 9:40:00, kas liecināja, ka mans rezultāts ir 1 stunda un 10 apaļas minūtes. Gala rezultātos gan tas ir precizēts uz 1h10'04", kas finišā deva 5.vietu. Par rezultātu biju pārsteigts negatīvā nozīmē, jo, kā jau rakstīju, šķita, ka skrienu ātrāk un rezultātam būtu jābūt labākam. Pie rezultātiem vēl jāatzīmē, ka visai pārsteidzoši labu rezultātu savā debija pusmaratonā uzrādīja Jānis Girgensons, finišējot 2.vietā ar rezultātu 1h06'50" - iespējams, parādījies kāds, kurš tuvākajā laikā arī spētu apdraudēt Valērija Žolneroviča pēdējā laika pozīcijas ātrākā pusmaratonista godā.
Pēc sava finiša izbaudīju organizatoru piedāvātos labumus - tiku gan pie Hanzas maiznīcas sviestmaizēm, gan izbaudīju organizatoru sarūpēto masāžu, gan iemēģināju turpat krastmalā izvietotās dušas. Tā kā biju finišējis viens no pirmajiem, tad pie visām šīm ekstrām tiku bez lielām rindām un gaidīšanas, taču, jo vairāk finišētāju saradās finiša zonā, jo burzma un zināms haoss kļuva lielāks. Ar laiku finiša zonu pārpludināja arī desmit un piecu kilometru skrējēji, un tad jau cilvēku tur bija pārāk daudz. Kaut arī varbūt organizatori nav īpaši gatavi vēl apkalpot tādas ļaužu masas, tomēr domāju, kā lielāki pārmetumi būtu veltāmi tieši īso distanču skrējējiem, kas nerespektē pusmaratonistus un visvairāk jau maratonistus, kas savām distancēm ir gatavojušies ilgāku laiku, un kam cilvēki, kas atnākušie vienkārši tusiņa pēc un vienkārši taisa burzmu, traucē visvairāk.
Visbeidzot gribu pateikt paldies visiem tiem, kas gan trases malā, vienkārši līdzi jūtot, gan trasē, pretī skrienot, centās mani atbalstīt. Tādu uzmundrinātāju bija bezgala daudz, un tā patiešām ir īpaša sajūta - dzirdēt saucam tavu vārdu, un tad tu saproti, ka uzmundrinājums nav vienkārši kādam, bet tieši tev. Paldies par to! Arī es pēcāk, vērojot 10 kilometru distanci, centos atbalstīt sev zināmos skrējējus, un varbūt kādam palīdzēja arī mans uzsauciens. Šī 10 kilometru vērošana gan dienas atlikušajai daļai piedeva grūtāku pieskaņu, jo papildus karstumam pusmaratona pēdējos kilometros, arī, stāvot uz Vanšu tilta un atbalstot citus skrējējus, iznāca stāvēt tiešos saules staros, kā rezultātā, šķiet, biju ticis pie mini saules dūriena, jo pēcpusdienā sajūtas bija ne pārāk labas.
Taču kopumā, lai arī rezultāts bija sliktāks, kā biju cerējis, savu skrējienu atcerēšos ar pozitīvām domām - šķiet, atkal noskrēju visnotaļ vienmērīgā tempā visu pusmaratonu, sākumā iesāku prātīgāk, taču tik un tā izdevās ātrāk sākušos pēcāk noķert, un arī tehniski vismaz skrējiena pirmajā pusē pašam šķita, ka skrēju ar pietiekami brīvu un plašu soli - tā kā gribētos skriet vienmēr. Tas vieglums jādabū tikai arī pie lielāka ātruma. Un tā kā nākamais pusmaratons man ieplānots Ventspilī jūnija vidū, tad jācer, ka jau līdz tam būs kādas pozitīvas pārmaiņas šajā ziņā - atliek tikai trenēties.

Nopērc mani maratonam

2012-05-05T13:10:00.000+03:00

Šogad Nordea Rīgas maratonā plānoju skriet pusmaratona distanci, un tieši tāpēc esmu izlēmis veikt nelielu eksperimentu un izsolīt 'Komandas' lauku blakus savam vārdam rezultātu sarakstā. Tāpēc, ja vēlies, lai blakus manam vārdam rezultātu sarakstā gozētos Tavs vārds, Tava uzņēmuma nosaukums, Tavas mājas lapas adrese, kāds zīmīgs sauklis vai jelkāds cits burtu savirknējums, šī iespēja ir kā radīta Tev.
Pērnā gada pusmaratona rezultāti liecina, ka ar savu personīgo rekordu es finišētu pirmajā sešiniekā, pieļauju, ka šogad pasākums varētu būt audzis, bet tik un tā domāju, ka vieta TOP10 ir gluži reāla, līdz ar to tā ir lieliska iespēja, ka manu 'Komandas' ailīti pamanīs visi tie daudzie tūkstoši pusmaratonistu, kas atvērs rezultātu sarakstu, meklējot savu finiša laiku.
Ko es par to gribu pretī? Apmaiņai pret savu 'Komandas' lauku, Tev nāksies man apmaksāt 20 latu vērto dalības maksu. Protams, vari piesolīt vēl ko bonusā, lai tad, ja solītāju būs vairāk kā viens, man izvēle būtu vienkāršāka. Ja Tevi šis piedāvājums interesē, aizpildi zemāk redzamo pieteikuma formu. Pieteikumi tiek pieņemti līdz 12.maijam, bet pēc tam par uzvarētāju ziņošu šeit pat blociņā.

Notiek ielāde...

Rīgas pusmaratons Biķerniekos

2012-05-01T01:28:00.001+03:00

Pirms gada dienā, kad Rīgā Biķernieku trasē norisinājās pirmais Rīgas pusmaratons, startēju Diseldorfas maratonā, un skriešanu pa Biķernieku trasi nācās atlikt vismaz uz gadu. Šogad savu pavasara maratonu jau biju noskrējis pirms divām nedēļām, tāpēc maratons tiešā veidā šķērslis skriešanai šajā pusmaratonā vairs nebija, piedevām šogad Latvijas čempionāts pusmaratonā bija ieplānots tieši Rīgas pusmaratona laikā, tieši tāpēc to, ka Biķerniekos jāskrien, izlēmu bez ilgas domāšanas. Patiesībā vēl viens iemesls skriešanai bija arī tas, ka šogad ar Kristapu tikām aizrunāti seriāla Skrien Latvija posmos komandu cīņas ietvaros pārstāvēt VSK Noskrien komandu, un komandu pievilt nav smuki - arī tāpēc šo skrējienu izlaist nedrīkstēja.
Patiesībā jau nelielas bažas bija par to, vai atjaunošanās pēc maratona būs noritējusi pavisam veiksmīgi, un nebiju arī pārliecināts, vai būšu jau gatavs atkal skriet sacensību režīmā. Pēc maratona muskuļi kājām sāpēja vēl dienas sešas, un kaut arī treniņos neliels sagurums muskuļos bija jūtams arī turpmākās dienas, tomēr jutu, ka skriet nevajadzētu būt problēmām. Galu galā pēc maratona jau uzreiz vēl nekāds dižais treniņu režīms netika ievērots un pārsvarā tika skriets ne pārāk daudz un ne pārāk ātri, kas nozīmēja vien to, ka organismam varētu būt vien bijusi papildus atpūta un lielāks svaigums pirms pusmaratona. Nedēļas sākumā gan paspēju arī tikt pie nelielas traumas, kad taisot lecienus, nedaudz pastiepu paceles cīpslu, un tieši šī nelielā trauma par skrējienu Biķerniekos man radīja vairāk bažas nekā pēcmaratona sagurums kājās. Bet galu galā arī tā skriešanu neietekmēja.

Starts

Pusmaratona skriešanai pa Biķernieku autotrasi ir gan savi plusi, gan mīnusi. Lai kopā sanāktu 21.0975 kilometri, jāskrien nepilni četri apļi. Man gan vairāk pie sirds iet, ja jāapļo nav, vai apļu ir mazāk, bet tas jau katram citādi. Daļējs pluss daudziem apļiem ir tas, ka jau otrajā aplī sanāk lēnākus skrējējus apdzīt par apli un ar katru apli apdzenamo kļūst arvien vairāk; daļa no apdzenamajiem uzmundrina, kas palīdz pielikt soli un tādā ziņā tas ir forši. Biķernieku trase tomēr ved caur mežu, un tur līdzjutēji no malas vien bija dažās vietās, tāpēc papildus atbalsts trasē no pašiem skrējējiem šādā reizē ir ko vērts. Lēnākus skrējējus var izmantot arī par atskaites punktiem, kas jāapdzen, kad vajag rast papildus motivāciju, kaut arī šoreiz papildus motivācijas meklējumos iesaistīties nenācās - pietika ar savējo. Mazāk patīkami ir tas, ka šie daudzie skrējēji trasē ir arī jāapdzen. Ja sākumā apdzenamo ir maz, tad jo tālāk skrien, jo vairāk tautas (Biķernieku mežā notiekošiem mačiem gan pienāktos teikt - jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas). Apdzīt vienu nav problēmu, bet, ja kopā skrien vairāki - rindiņā pa trim, kuplākā bariņā vai vēl kādā citādā formējumā, tad nākas būtu gana veiklam, lai apdzīšana izdotos veiksmīgi. Citreiz kāds aizņem iekšmalu un nākas apdzīt pa ārmalu, citreiz kāds pēdējā brīdī izdzird, ka no muguras kāds ātrāks tuvojas un, gribot palaist garām, pielec tieši priekšā. Katrā ziņā brīžiem līkumošana bija vairāk kā taisnvirziena kustība. Te gan lēnākiem skrējējiem būtu vietā arī ieteikums, ka, vai nu jau laicīgi būtu jāatbrīvo līkumu iekšmalas un taisnākās trajektorijas, ja ļoti gribas palaist ātrākos garām, savukārt, ja aiz muguras kādu sadzird tikai pēdējā brīdī, tad uzņemto pozīciju nevajadzētu mainīt un vajadzētu saglabāt taisnvirziena kustību, gan jau aiz muguras skrienošais atradīs pa kurieni apskriet, jo sāņus kustoties var tikai sanākt patraucēt vēl vairāk.

Par apli apdzenamais tiek apdzīts no abām pusēm bez liekas aizķeršanās

Latvijas čempionātā pusmaratonā līdz šim biju skrējis divreiz - abas reizes Kuldīgā un abas reizes tiku pie bronzas medaļas LČ ieskaitē. Šoreiz biju pie sevis apņēmies pacīnīties par sudraba medaļu - Valērijam Žolnerovičam kā Latvijas rekordistam pusmaratonā zelta medaļu droši varēja uzkārt kaklā jau pirms starta. Startā pamanīju, ka nav ieradies iepriekš pieteiktais Jānis Višķers, kas nozīmēja, ka cīņa par sudrabu varētu būt vieglāka. No Latvijas skrējējiem uz Latvijas čempionāta medaļām bez Valērija, manis, Andreja Sergejeva un Kristapa Kaimiņa, citu reālu pretendentu pat īsti nebija. Tas vēl skaidrāks kļuva pirmajos pārsimts metros, kad izveidojās līderu sešinieks - jau manis nosauktie četri LČ medaļu pretendenti, kā arī vēl divi lietuvieši (vienam, šķiet, tā bija debija Latvijas pusmaratonos, bet otrs, Kestutis Jankunas, pērn bija skrējis ātrāk par mani, vien Liepājā izdevās viņu vinnēt, kad pēc pārmērīgi ātra sākuma viņš pārlieku noplīsa - līdz ar to zināju, ka ātrums viņam ir pārāks par manu, taču arī viņš tāpat kā es pirms divām nedēļām bija pieveicis maratonu, un cerēju, ka varbūt sagurums viņa kājās pēc maratona vēl būs palicis).

Pavisam neilgi pēc starta

Pirmais kilometrs aizritēja pavisam mierīgi. Skrējās viegli, abi lietuvieši pa priekšu, mēs pārējie aiz muguras. Nosmējos, ka abi sarunāti kā tempa turētāji - abiem vienādas formas un smuki skrien vienmērīgā tempā, taisot aizvēju. Pirmā kilometra atzīmē sajūtas par mierīgo tempu apstiprinājās - 3'20" (pirms starta bija klusa cerība, ka varētu mēģināt tuvoties savam personīgajam rekordam, kas šogad krita Sirakūzu pusamaratonā - tad jāskrien vidēji pa 3'16" katrs kilometrs). Lietuvieši laikam arī saprata, ka temps ir pārāk mierīgs un otrajā kilometrā jau jūtami paātrinājās, kas arī bija uzreiz pamanāms arī pie otrā kilometra atzīmes - temps pieaudzis līdz 3'12". Sapratu, ka tādā tempā ilgi neizturēšu (tomēr laikam maratona treniņprocesā iztrūkstošo virsmaratona ātruma treniņu dēļ kājas vēl tik raiti nekustās) un lietuvieši kopā ar Valēriju sāka attālināties, viņiem līdzi arī Andrejs. Ar Kristapu turpinājām turēt gana pieklājīgu tempu, tad sekoja pirmā reize pār slavenajiem Biķernieku kalniņiem jeb "trīskupru kamieli" kā šī vieta esot saukta vēl Tautasdziesmu maratona laikos, pēc tā kārtējā veikta kilometra laiku Kristaps ziņoja kā 3'22" - tātad kalni tikai nedaudz bija piebremzējuši tempu, toties Andrejam lielākā tempā tie laikam bija vairāk iedevuši pa kājām un drīz vien viņš no līderu grupiņas atkrita un mēs sākām viņam atkal tuvoties.
Pēdējā līkumā pirms pirmā apļa beigām Andreju jau bijām noķēruši un turpmākos pāris kilometrus priekšgalā bija divi līderu trio - vienā Valērijs ar abiem lietuviešiem, otrā nepilnas pusminūtes attālumā Andrejs, Kristaps un es. Tā arī noskrējām visu otro apli, vien nedaudz vairāk attālinoties no līderu trio, savukārt trešā apļa sākumā dzeršanas punktā Kristaps nedaudz sabremzējās, un tad abi ar Andreju sākām no viņa attālināties. Ja otrais aplis skrējās gluži viegli, tad nu trešajā, divatā skrienot, jau jutu, ka sāk palikt grūtāk. Brīžiem Andrejs šķietami nedaudz kāpināja tempu ar tādiem nelieliem izrāvieniem, bet kopumā skrējām vairāk plecu pie pleca. Jau tad sāku domāt par to, vai izdosies viņu apdzīt cīņā par ceturto vietu kopvērtējumā un sudraba medaļu Latvijas čempionāta ieskaitē.

Trešā apļa sākums

Uzsākot pēdējo apli kārtējo, reizi izcīnījāmies ar vēju, kas starta-finiša taisnē pūta tieši pretī visai stipri, bet joprojām bijām abi ar Andreju kopā. Zinu, ka finiša ātruma man nav, tāpēc izrāviens būtu jātaisa krietni savlaicīgāk, šeit Biķerniekos ideālākā vieta, kur taisīt izrāvienus noteikti ir posms tieši pirms kalniem. Taču savai taktiskajai spriedelēšanai varēju likt punktu jau pēdējā apļa otrajā kilometrā, kad Andrejs vienā brīdī jūtami kāpināja ātrumu, un pārslēgties uz tādu tempu vairs nespēju - kaut arī pašam šķita, ka lēnāk neesmu sācis skriet, taču temps, kādā pieauga atstarpe starp mums abiem, lika domāt par pretējo. Centos savu tempu turēt un nepadoties, bet jau tajā brīdī aptuveni 400-500 metru laikā atstarpe bija pieaugusi līdz pārdesmit metriem, un jau sāku samierināties ar kārtējo bronzu. Pēc neilga brīža no malas vēl dzirdēju uzmundrinājuma saucienus, kā arī to, ka lietuviešiem esot grūti un viņi pamazām sāk plīst, taču no tā man prieka bija maz, ja šitā no manis aizskrien cerētā medaļa. Taču vēl pēc aptuveni 200 metriem notika, kas pavisam negaidīts, vienu brīdi šķita, ka atstarpe vairs nepieaug, bet varbūt pat nedaudz sadilst, tad kārtējā uzkalniņā no mugurpuses redzēju, ka Andrejs kaut kā pārāk neparasti liek soļus, un nākamais ko dzirdēju bija, ka viņa trenere, kas tieši tur stāvēja, teica, lai viņš nāk nost un pēc brīža jau viņš bija trases malā un knapi turējās kājās. Pirmajā mirklī vēl man iešāvās prātā doma, ka varbūt tas bija kāds īpašs treniņš, kur pēc astoņpadsmit kilometriem bija paredzēts tempa skriešanu beigt, bet tad sapratu, ka laikam viņam ir palicis slikti. Kas ar Andreju notika pēc tam gan nezinu - dzirdēju, ka esot kādu laiku zālē gulējis, dzirdēju arī to, ka esot palicis slikti, jo it kā nebija ēdis, bet kas un kā bija patiesībā patiešām nezinu, jo pēc finiša viņu vairāk nesastapu. Pilnīgi pieļauju, ka arī viņa pārāk straujais kāpinājums, lai no manis aizmuktu, bija bijis pārāk ass.

Ceturtajā aplī vēl esot piektajā vietā

Lai vai kā pēc brīža biju atkal nokļuvis ceturtajā pozīcijā, un kaut arī nebija pārliecības, ka Andrejs varbūt ir nogājis malā tikai uz mirkli un tomēr turpina atkal skriet un ķert mani rokā, tomēr nu jau īsi pirms kalnu posma biju priekšā pamanījis arī dzeltenā tērpto lietuvieti Kestuti, kas neapšaubāmi deva papildus motivāciju. Kaut arī pēc kalniem jutu, ka atstarpe starp mums abiem sāk dilt, un viņam visai strauji tuvojos, tomēr sapratu, ka līdz finišam ir vien nepilni divi kilometri. Tuvojoties viņam arvien vairāk, pārējie skrējēji trasē uzmundrināja, ka varu viņu vēl noķert, un kaut arī centos kā nu varēju, tomēr, šķiet, arī viņš bija sapratis, ka viņam tuvojos un pēdējā puskilometrā attālums līdz viņam vairs īpaši nemazinājās. Kaut arī pēdējā apļa laikā biju viņam pietuvojies par 40 sekundēm, tik un tā finišā vēl pietrūka 9 sekunžu, lai lietuvieti noķertu.
Tā arī biju finišējis 4.vietā, nedaudz vairāk kā minūti aiz Valērija, trīsdesmit sekundes aiz otrajā vietā esošā lietuvieša un deviņas aiz trešās vietas. Toties rezultāts 1:09:28, kaut arī nebija ne zem 1:09, ne arī jauns personiskais rekords, mani iepriecināja, jo galveno mērķi tikt pie sudraba medaļas Latvijas čempionātā biju izpildījis. Vēl četrdesmit sekundes aiz manis finišēja arī Kristaps un tad jau drīz vien arī pārējie skrējēji tuvojās sava pusmaratona finišam.

Komandu vērtējuma apbalvošana pirmā Skrien Latvija posmā (bez trešās vietas)

Kopā ar ceturto vietu absolūtajā vērtējumā un otro Latvijas čempionāta ieskaitē, bijām tikuši arī pie pirmās uzvaras komandu cīņu vērtējumā - un tā kā pārsvars pār otrajā vietā esošo Maratona kluba komandu bija pavisam neliels, tad tas noteikti dos turpmākajos posmos vēl lielāku cīņassparu cīnīties ne tikai par sevi, bet arī komandas labā.

Ēšana pirms maratona

2012-04-25T14:53:00.001+03:00

Ēst man patīk ļoti, un ēdu es daudz, nereti pat pārāk daudz. Taču, tā kā vielmaiņa man strādā labi, un arī fiziskā slodze ir pietiekami liela, tad liekie kilogrami manī īpaši nekrājas. Tieši šī iemesla dēļ pie tā, ko, kad un cik daudz es ēdu, ikdienā īpaši nepiedomāju. Taču izņēmums ir pēdējā nedēļa pirms maratona, kad ēšana tiek tam īpaši pakārtota, lai ar papildus enerģijas rezervēm maratons padotos vieglāk. Aptuveni divas pēdējās nedēļas pirms maratona ir laiks, lai ķermenis pamazām atpūstos no treniņu slodzēm un uzkrātu enerģiju maratonam, un papildus treniņapjomu mazināšanai arī noteikts ēšanas režīms var palīdzēt uzkrāt tik ļoti nepieciešamo enerģiju galvenajam startam.

Enerģijas radīšana un tās rezerves organismā

Pārāk neiedziļinoties metaboliskajos (vielmaiņas) procesos, vienkāršoti var teikt, ka organisms enerģijas radīšanai galvenokārt izmanto taukus un ogļhidrātus. Pie intensīvas slodzes kā galvenais enerģijas avots tiek izmantoti ogļhidrāti, bet, ogļhidrātu rezervēm izsīkstot, organisms pārslēdzas uz enerģijas "ražošanu", kur par pamatu tiek izmantoti tauki. Tā kā tauku šķelšana notiek daudz lēnāk kā ogļhidrātu pārvēršana enerģijā, organisms, pārslēdzoties uz tauku šķelšanu, spēj tajā pat laika sprīdī saražot mazāku daudzumu enerģijas, attiecīgi spēka kļūst mazāk, skriešanas ātrums samazinās un iestājas stāvoklis, ko garo distanču skrējēji savā žargonā sauc par sienu (angļu valodā šo darbību apzīmē kā to bonk vai to hit the wall).
Nu šīs enerģijas radīšanas shēmas apraksta ir skaidrs, ka tīri teorētiski, jo vairāk ogļhidrātu organismā ir uzkrāti, jo ilgāk organisms spēs kustēties enerģija ražojot no ogļhidrātiem un jo vēlāk iestāsies siena. Taču problēma ir tā, ka ogļhidrāti, kas ķermenī tiek uzglabāti glikogēna veidā (glikogēns pēc būtības ir kompakts glikozes molekulu sakopojums), var tikt uzglabāts tikai ierobežotā daudzumā. Pie parastas diētas muskuļos un aknās uzglabātais glikogēns sasniedz nepilnus 400 gramus. Sašķeļot vienu gramu ogļhidrātu tiek atbrīvota enerģija aptuveni 4 kcal, līdz ar to no šāda uzkrātā daudzuma varam iegūt +/-1500 kcal. Pie intensīvas slodzes organisms patērē aptuveni 800-1000 kcal enerģijas stundā (šāds enerģijas patēriņš gan ir visai aptuvens, jo tas atkarīgs no dažādiem faktoriem, kaut vai, piemēram, sievietes pie vienlīdzīgas slodzes patērē nedaudz mazāk enerģijas kā vīrieši; tie, kas maratonu skrien uz rezultātu noteikti strādā daudz augstākā intensitātē un attiecīgi tērē vairāk enerģijas kā tie, kas vienkārši izbauda skrējienu u.c.).

Enerģijas uzņemšana maratonam

Gaužām vienkārši aprēķini liecina, ka ar ogļhidrātu veidā uzkrāto enerģijas daudzumu 1500 kcal apjomā pietiek vien pusotrai līdz divām stundām. Viens no veidiem kā enerģijas radīšanu no ogļhidrātiem paildzināt, protams, ir ogļhidrātu uzņemšana sacensību laikā - organizatoru piedāvātie enerģijas dzērieni, želejas un tamlīdzīgs "sporta uzturs" ir viens no variantiem, kā skrienot nodrošināt ogļhidrātu uzņemšanu. Taču, lai pilnībā ar želejām ogļhidrātu atjaunošanu nodrošinātu vajadzīgajā līmenī, stundā būtu nepieciešams uzņemt apmēram 200-250 gramu ogļhidrātu, kas būtu līdzvērtīgs 10 želejām. Tīri teorētiski desmit želejas notiesāt varbūt arī varētu, bet praktiski to izdarīt man nešķiet īsti reāli - drīzāk tas varētu beigties ar pamatīgām vēdera problēmām. Līdz ar to, nedaudz paildzināt ogļhidrātu izbeigšanos šādā veidā neapšaubāmi var, bet patiesībā katra parastā 30 ml želejas paciņa var atlikt sienas iestāšanos vien par nepilnām 10 minūtēm. Ar rekomendētajām 3 paciņām stundā gan tās būs jau 20 papildus minūtes uz katru stundu, bet arī tad varam izvilkt tik tālu, ka siena iestātos vēlākais pēc aptuveni divarpus līdz trim stundām, kas vidusmēra maratonistam arī ir tas slavenais trīsdesmitais vai trīsdesmitpiektais kilometrs.

Ogļhidrātu diēta un tās pamatojums

Pēc šī visai garā ievada esmu nonācis arī pie galvenā šī raksta mērķa - otras metodes kā attālināt sienas iestāšanos garo distanču sacensībās - ko man labpatīk dēvēt par ogļhidrātu diētu. Ja ar želejām skrējiena laikā viss ir gaužām vienkārši - paņem paciņu, atplēs, izspied saturu mutē un vajadzības gadījumā uzdzer ūdeni, tad vārds diēta jau pats par sevi ietver kaut kādu ēšanas režīmu ilgākā periodā. Kaut arī ogļhidrātu diētai (angļu mēlē runājošie šo parasti dēvē par carbohydrate depletion/loading) pastāv vairākas variācijas, tomēr mērķis ir viens - maksimizēt organismā uzkrātā glikogēna daudzumu. Jo trenētāks sportists, jo rezultāts no šādas diētas būs lielāks, bet dažādi avoti vēsta, ka diētas rezultātā uzkrātā glikogēna daudzums var būt līdz pat divām reizēm lielāks kā tas ir ikdienā. Ir arī versijas, ka papildus sienas iestāšanās brīža attālināšanai šāda diēta var arī uzlabot maratona gala rezultātu pat par 2-3%, kas trīs stundu maratonistam ir līdz pat piecām minūtēm nost no gala rezultāta.
Viens no variantiem kā uzkrāt papildus ogļhidrātus ir vienkārši pēdējās dienās pirms maratona būtiski palielināt ogļhidrātu īpatsvaru savā uzturā. Taču metode, pie kuras pieturos arī es, un kas teorētiski dod lielāku efektu ir tāda, ka pirms pastiprinātas ogļhidrātu uzņemšanas uz laiku tiek samazināts to daudzums uzturā. Šīs metodes pamatojums ir tāds, ka uz laiku samazinot ogļhidrātu uzņemšanu organisms tiek zināmā mērā turēts ogļhidrātu badā, un pēc tam, sākot tos uzņemt pastiprināti, organisms centīsies atgūt zaudēto ar uzviju, tēlaini izsakoties "piebāžot" ar ogļhidrātu rezervēm visas maliņas ķermenī, nonākot tādā kā superkompensācijas fāzē, uz neilgu laiku uzkrājot ievērojami augstākas rezerves kā ikdienā nepieciešams, kas būtībā ir tieši tas, kas pirms maratona ir vajadzīgs. Īsumā, ogļhidrātu diēta izpaužas kā trīs dienu atturēšanās no ogļhidrātiem, divu dienu organisma piebarošana ar ogļhidrātiem bagātu uzturu, viena diena ķermeņa nomierināšanai, kam visbeidzot seko maratona diena.

Ogļhidrātu diēta manā izpildījumā - bezogļhidrātu dienas

Ogļhidrātu diēta man parasti sākas pirmdienā pirms nākamās svētdienas maratona, kad turpmākās trīs dienas no ēdienkartes tiek maksimāli izslēgti jelkādi ogļhidrāti. Arī par to, vai ogļhidrātus jāizslēdz praktiski pilnībā, vai tikai vienkārši tie jālieto nedaudz mazāk, pastāv divējādi viedokļi, tomēr es pieturos pie pirmā varianta - izvairīties no ogļhidrātiem, cik vien iespējams, lai gan 100% tos izslēgt nav ne īsti iespējams ne arī vēlams.
Uzreiz gan jāsaka, ka šīs pirmās trīs bezogļhidrātu dienas nav pats patīkamākais periods. Pirmkārt, tāpēc, ka man kā cilvēkam, kurš saldumus ikdienā ēd gana daudz, pateikt "nē" cukuram ir gaužām grūti - tēja bez cukura, nekādi cepumi, nekādi saldumi, nekādi augļi. Otra problēma ir tā, ka saveidot pilnu maltīti ar minimālu ogļhidrātu saturu nav nemaz tik viegli - kartupeļus nevar, rīsus, griķus, makaronus, putras ne tik, nekādu maizi, nekādus miltu produktus. Šogad varen paveicās, ka tieši nedēļu pirms mana starta Roterdamas maratonā bija Lieldienas - tieši uz diētas sākumu olu bija vairāk kā vajag, līdz ar to neatņemams diētas produkts bija olas ar majonēzi. Vēl ēdu biezpienu un citus piena produktus, gaļu ar kaut kādiem salātiem (salīdzinoši zemāks ogļhidrātu īpatsvars no dārzeņiem ir pākšaugos (pupas, zirņi), arī zaļie salāti pēc sastāva ir vairāk ūdens kā kaut kādas uzturvielas), zupas, našķošanās priekam izmantoju riekstus. Tāpat, protams, var ēst arī zivis.
Dziļākai organisma iedzīšanai ogļhidrātu badā arī treniņi šajās dienās netiek izlaisti. Protams, tā kā maratons jau ir tepat aiz sliekšņa, tad treniņu apjoms ir krietni mazāks (~30%) no ierastā, taču treniņos ogļhidrāti turpina tērēties un ogļhidrātu iztrūkums organismā tikai pieaug. Tā kā ogļhidrātu trūkst, tad arī enerģijas ir krietni mazāk, un šajās dienās enerģijas trūkums ir normāla parādība. Tāpat daudz labāk ir jūtamas arī senākas traumas, un arī imunitāte var pazemināties, tāpēc jo īpaši jāuzmanās no saaukstēšanās, kas pēdējā nedēļā pirms maratona nu galīgi nebūtu vēlama. Enerģijas trūkuma dēļ treniņu skrējieni pie ierastā tempa ir ar augstāku pulsu, taču daži kāpinājumi skrējiena beigās ogļhidrātus var "noēst" vēl vairāk, tāpēc arī tos var iekļaut, bet nekādā gadījumā ar treniņiem nedrīkst pārcensties, jo ogļhidrātu badošanās pati par.sevi jau ir varena slodze organismam
Pirmā bezogļhidrātu diena parasti paiet bez īpašām sajūtām, bet otrajā un trešajā enerģijas trūkums ir jūtams aizvien vairāk, saldumi, kurus ēst nevar, sāk izskatīties arvien kārdinošāki un ar laiku mutē arī parādās nedaudz savāda garša, jo visi olbaltumvielu produkti pārsvarā ir tādi diezgan sausi pēc savas struktūras. Šķidruma uzņemšanu gan šajās dienās arī nedrīkst aizmirst - tikai tam jābūt bez cukuriem, tātad arī no sulām jāizvairās. Vēl gluži normāla parādība šajās dienās ir neliels svara zudums, jo organisms pie katra uzkrātā ogļhidrātu grama uzkrāj arī aptuveni trīs gramus ūdens, līdz ar to diētas rezultātā, likvidējot 400g ogļhidrātu rezerves, pazūd arī nedaudz vairāk kā kilograms ūdens, kā rezultātā aptuveni 2 kilogrami ķermeņa masas samazinājums šajās trīs dienās nav nekas satraucošs.

Ogļhidrātu diēta manā izpildījumā - ogļhidrātu dienas

Trešās dienas (manā gadījumā trešdienas) vakarā vēl ir aktīvs aptuveni 40 minūšu skrējiens, kurā kājas enerģijas trūkuma dēļ jūtas galīgi tukšas (patiesībā sajūtas ir līdzīgas kā maratona beidzamajos kilometros, kas arī maratona dienā jau būs pazīstamas sajūtas pēc šādas diētas), un pēc tā jau seko vakariņas, kurās beidzot ogļhidrātu uzņemšana uzturā tiek atjaunota. Trešdienas vakarā vēl maksimālu ķermeņa pielādēšanu ar ogļhidrātiem netaisu, bet toties ceturtdiena un piektdiena paiet dzīvojot uz ogļhidrātu produktiem vien - viss tas, ka tika izslēgts no ēdienkartes pirmajās trīs dienās (saldumi, miltu produkti, kartupeļi un citi dārzeņi, augļi u.c. ogļhidrātiem bagāti pārtikas produkti), nu ir praktiski vienīgā ēdienreižu sastāvdaļa. Papildus tam starp ēdienreizēm ēdu saldos batoniņus, cepumus un šajās divās dienās dzīve ir pārsaldināta. Esmu dzirdējis arī stāstus par izēstu medus burku dienā, kas tieši tāpat ir lielisks ogļhidrātu avots.
Pēc divu dienu pārmērīga salduma gan organisms tiek iedzīts otrā galējībā, pārsaldināta sajūta ir gan mutē, gan arī kuņģis vairs īsti negrib saldo ņemt pretī un sāk protestēt. Tāpat arī jāpiemin, ka pirmo trīs dienu laikā zaudētais svars atgriežas atpakaļ (šī iemesla dēļ vien uzskatu, ka bezogļhidrātu fāze ir svarīga, jo tās laikā kilogrami tiek pazaudēti un pēc tam tas pats tiek dabūt atpakaļ savukārt, ja ogļhidrātu badošanās izpaliek, tad beigās kilogrami vienkārši pienāk klāt papildus un tad jau skriet ar kādu lieku kilogramu var būt grūtāk). Atceroties, ka ogļhidrātu uzglabāšanai ķermenī ir nepieciešams ūdens, tad šajās "ogļhidrātu dienās" arī šķidrums ir jāuzņem gana daudz.

Ogļhidrātu diēta manā izpildījumā - beigu fāze

Nu un, kad organisms vispirms ir piedzīvojis maratona beigu kilometriem līdzīgas sajūtas iztiekot trīs dienas bez ogļhidrātiem un pēc tam ir ticis ar ogļhidrātiem pārbāzts - abos šajos procesos pārdzīvojot zināmu "šoku" - pēdējā diena pirms maratona būtu jāatvēl tam, lai organisms no šiem pārdzīvojumiem atpūstos, visas enerģijas rezerves tiktu noglabātas kā nākas un arī ķermeņa sajūtas (it sevišķi jau garšas sajūtas) atgrieztos normālā stāvoklī, līdz ar to vairs nekādas ēšanas izvirtības nebūtu vēlamas. Protams, pirmsmaratona dienā ogļhidrātu samērotu uzņemšanu nedrīkst aizmirst, un arī bieži vien organizētā pasta party jeb kopīgas makaronu pusdienas nav gluži zemē metams pasākums, bet tā kā organismam tomēr vajadzīgs laiks, lai glikogēna rezerves nosēstos ķermenī, tad milzīga makaronu pārēšanās dienu pirms maratona galīgi nebūtu vēlama un patiesībā domāju, ka no pasta party vairāk jāsaņem psiholoģisks efekts, kaut vai tāpēc, ka ir iespēja sajust, ka maratons ir tepat blakus un izmantot iespēju dalīties ar citiem skriešanas entuziastiem savās pēdējā brīža sajūtās.

Epilogs

Kopsavilkums ir pavisam vienkāršs - ilglaicīgām intensīvām fiziskām aktivitātēm virs 90 minūtēm ar organismā esošajām ogļhidrātu rezervēm ir nepietiekoši. Lai maksimāli attālinātu brīdi, kad iestājas siena un strauji krītas skriešanas ātrums organismu pirms šādām fiziskajām aktivitātēm var sagatavot to piebarojot ar ogļhidrātiem. Klasiskā ogļhidrātu diēta, kas var sekmēt šādu piebarošana sevī ietver trīs dienu izvairīšanos no ogļhidrātu lietošanas uzturā, divu dienu pastiprināta ogļhidrātu uzņemšana, kā arī vēl viena organisma "nomierināšanas diena" dienu pirms starta. Ogļhidrātu diēta pati par sevi ir pietiekams pārbaudījums organismam tāpēc to nevajadzētu īstenot vairāk kā 2-3 reizes gadā, papildus tam ir jāatceras, ka bez ogļhidrātu diētas un sporta uztura (želeju, enerģijas dzērienu) lietošanas sacensību laikā, pats labākais veids kā sevi sagatavot ilglaicīgām fiziskām aktivitātēm ir atbilstoši treniņi.