Ar to arī diemžēl nobeidzu šo seansu, jo tāpat tam nav jēgas. Nav jēgas detalizēt partijas, ja galvenais mērķis tāpat ir neievēlēt SC, jeb vienkāršāk sakot krievu atbalstītājus. Man būs kauns iet uz vēlēšanām un atdot balsi tikai šāda mērķa vārdā.

Paldies!

Tas, ka daudzas partijas apvienojās ir ļoti labi, vismaz tagad zinu par ko nevajag balsot. /Patiesība/

Tā, kā pēc alfabēta pirmā būtu PLL jeb „Par Labu Latviju”, sākšu ar šo. Jāsaka jau kā pirmais, ka es ļoti sekoju līdz šīs apvienības reklāmas stratēģijai un tā ikdienu mani pārsteidz ar radošumu, masīvumu un spēku. Cienu E. Stendzenieku, jo viņa spēkos ir panākt to par ko daudzi tikai sapņo, žēl tikai, ka savus spēkus cienījamais reklāmas speciālists neizmanto tautas labā, bet par to viņu nevar vainot, jo ja es būtu viņa vietā darītu tieši tāpat. Nosaukt sevi par buldozeru, izvietot savu reklāmu lielākajā iespējamajā izmērā, avīzes un bukleti, emocionālākās un spēcīgākās reklāmas, šis varētu būt definējums latviešu vārdam „līderis”. Tagad domāju, cilvēks man saka „Latvijai vajag līderi”, bet Šlesers viņam nepatīk, tad domāju, kāds tad ir līderis? Man domāt, ka tā ir sevis kacināšana, tieksme pēc līdera, jo kad uzradīsies līderis un vienā balsī pateiks „Okey, mēs no šodien darām to un šito” tu pie sevis nodomāsi „Ew, bet, pag, viņam nevajadzēja taisīt kādu referendumu jeb apspriesties?” Tāpēc domāju, ka tieksme pēc līdera nav īstais uz ko mēs tēmējam, jo Latvijai to nevajag, jau tā čakarēta ar PSRS līderismu, bet vel pēc tā ilgojās.

Starp PLL biedriem ir lielākie Oligarhi, naudas maisi un aizdomīgākie cilvēki. Pēc KandidatiUzDelnas.Lv izveidotā politiķu AntiTop, no 10 pozīcijām 6 ir PLL partijas biedri. Šai apvienībai ir lielākie ziedotāji un apjomīgākie reklāmas izdevumi, līdz ar to ķēdē lielākie skandāli un lielākās aizdomas par godīgumu. Domājiet tauta, domājiet!

Nākamo uz gaļas dēļa liksim „Vienotību” un sadalot mēģināsim atrast vismaz ko vienotu. Sirsnīgi vienotas domas zem šī nosaukuma slēpj „Jaunais Laiks”, „Sabiedrība citai politika” un „Pilsoniskā savienība”. Ievēroju, ka šo apvienību nosaukumā ieliku pēdiņās, un tagad domāju, tas bija tāpēc, ka ētikas normas to prasa, jeb iemesls bija mana neticēšana kaut kam vienotam iekš šī visa. Palikšu pie otrā varianta, saprotiet es vienkārši neticu, man domāt, ka pēc vēlēšanām, kad tiks dalīti posteņi(ja tiks dalīti) neviens vairs tur nebūs vienots. Nu nebija tās trīs partijas ar vienotu domu un nav. Priekšvēlēšanu aģitācijā vienīgais ko viņi spēj, izmantot esošo valdību, kas +/- ir viņu lieta, un censties visiem ieskaidrot, ka Dombrovskis ir labākais, ko Latvija var gribēt. Otra lieta, nezinu kāpēc uzēdušies Urbanovičam, viņš taču vienotajai komandai neko nedara. Tas ir slikts stils, vispirms sist citus, bet uz sevi nepaskatīties. Izskaidrošu nedaudz vienkāršāk, vai apvienojot tamborētāju skolu, ēdinātājus, traktoristus un futbolistus kopā sanāktu Sporta skola? Nu taču nē, šis ir līdzīgs variants tikai politikā ir cits formāts.

Vēl viena lieta, kas man nav skaidra. Kad lasām ziņās un dzirdām TV, ka valdība lems par algu palielināšanu sev vai kaut ko tādu, uzreiz bļaujam, ka šī valdība ir miskaste un nekam neder. Bet kad tiek jautāts „Par ko balsosi?”, atbilde „Par Vienotību”. Nu davai beidzam, viņi ir pie varas un bija. Nevajag mums šādu lielu miskasti. Viņi tikai vēlreiz grib redzēt vai izdosies piečakarēt tautu, un pēc reitingiem izskatās, ka jau izdodas.

Rezumē: Cienījamās apvienības PLL un „Vienotība”, lūdzu, nesūtiet man vairs avīzītes un bukletus, mani tas neinteresē un par Jums nebalsošu. Aicinu arī citus būt prātīgiem.

Paldies!

Secinot, ka vienā rakstā būs grūti visu apvienot, izveidoju sava bloga „Politisko seansu”, kas sastāvēs no vairākām daļām. Cik un kad tās būs nepateikšu, bet, cerams, būs.

Tātad sākšu no paša sākuma, lai runātu par vēlēšanām ir jāzina ko no visa var vēlēties/vēlēt. Kādi saraksti vispār kandidē? Ja skatāmies TV, klausāmies radio, tad sajūta ir, ka uz saeimas vietām cīnās tikai kādas 2-3 partijas, bet, lūk, kur patiesība:

• „PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” – Nr.1
• VIENOTĪBA – Nr.2
• „Ražots Latvijā” – Nr.3
• Politisko partiju apvienība „Saskaņas Centrs” – Nr.4
• „Tautas kontrole” – Nr.5
• Zaļo un Zemnieku savienība – Nr.6
• „Par prezidentālu republiku” – Nr.7
• Partiju apvienība „Par Labu Latviju” – Nr.8
• „ATBILDĪBA – sociāldemokrātiska politisko partiju apvienība” – Nr.9
• Partija „Daugava – Latvijai” – Nr.10
• „Pēdējā partija” – Nr.11
• Nacionālā apvienība „Visu Latvijai!” – „Tēvzemei un Brīvība/LNNK” – Nr.12
• Kristīgi demokrātiskā savienība – Nr.13

Kāpēc tā? Kāpēc valstī, kurā ilgi diskutēja par to vai dod kādu finansiālu pamatu partiju aģitācijām, un to akceptējot, mēs tomēr dzirdām tikai „vecās” partijas? Jo dažiem ir dāsnāki atbalstītāji, kas uzskata par pienākumu kādu sponsorēt, sīkāk par to šeit(Klik!), bet īsumā pirmās 3 vietas: Par Labu Latviju-726 765Ls, Vienotība- 508 914Ls, Saskaņas centrs- 379 748Ls. Normāli ne?

Nedaudz atceroties pagātni un salīdzinot- uz iepriekšējām saeimas vēlēšanām kandidē 19 partijas, šoreiz 13. Būtu greizi teikt, ka visi atmetuši ar roku, gluži pretēji. Ja jau tā paskaita kopā tad varbūt šoreiz ir pat vel vairāk partiju, bet tagad bija topā „apvienot spēkus”. Nedaudz ironizējot var teikt- apvienot spēkus, lai atkal to izdarītu tiktu iekšā un piečakarētu tautu. Kā man riebjas apvienošanās!

No šīm izfiltrēju partijas, kuras būtu cienīgas būt saeimā, jo nekad tur nav bijušas, bet mums Latviešiem jau nevajag(izteikts ar dusmu piegaršu), mums patīk vecās vērtības un tāpat politika mums ir pie vienas vietas:

• „Ražots Latvijā” – Nr.3
• „Tautas kontrole” – Nr.5- Man ļoti nepatīk šī, par to sīkāk varbūt nākošreiz
• „Par prezidentālu republiku” – Nr.7
• Partija „Daugava – Latvijai” – Nr.10- Arī kaut kā nepatīk, vienpusīga partija- galvenais savs projekts
• „Pēdējā partija” – Nr.11- Visinteresantākā no visām, ja liktu lietā nauda lai sevi parādītu, domāju būtu nopietnas izredzes tikt krēslos.

Pārējās ir vecās partijas, jeb vecās jaunā kodolā, Latvijai nevajag tos cilvēkus, mums nevajag vecas vērtības, mēs gribam jaunus politiķus. Ja es būtu Dievs, tad kategoriski aizliegtu vēlēšanas urnā mest noteiktos sarakstus, bet tā kā neesmu atliek man domāt ar savu galvu un izteikties šeit.

Uz drīzu tikšanos ar skarbuma pilnu rakstu, par tiem tur!

Biju diezgan vīlies, jo zem vārda „svētki” man iepriekš zemapziņā bija paslēpusies sajūta, ka svētki ir arī dalībniekiem, nevis tikai skatītājiem. Šie bija mani pirmie un izskatās arī pēdējie dziesmu svētki, kuros piedalos un man bail teikt virspusēji, ka tā ir vienmēr, bet šoreiz diez kas nebija. Par atsauci tam „bail teikt virspusēji” ir atsauksmes no pavadošā sastāva un citiem dalībniekiem, kas bija bijuši iepriekš gan uz pieaugušo dziesmu un deju svētkiem, gan skolēnu. Viņu iepriekšējos stāstos bija redzama sajūsma un bēdas par to, ka šie nebija līdzīgi. Okey, man nepatīk sūdzēties tāpēc centīšos to darīt pēc iespējas īsāk saliekot visu, kas man nepatika, zem lielākiem un skaļākiem vārdiem.

Slodze

Mērķēts uz mēģinājuma un brīva laika sadalījumu svētku laikā. Cik esmu komunicējis ar vel dažiem dalībniekiem, tad daļai tas liekas sīkums skatoties uz aspektu, ka esi barā, ar draugiem u.t.t Diemžēl vai par laimi man tas diez ko nepiesaistīja, jo kam man 4 mēģinājumus pa 5 stundām un beigu koncertu, kurā vairs nav ne spēka, ne vēlmes te kādam izrādīties, ka māki dziedāt?

Ēdināšana

Par šo arī dažādi viedokļi, cik man zināms visiem dziesmu svētkiem bija vienota ēdienkarte, bet ko nozīmē vienota? Tu izsūti visiem, ka jāpasniedz bulciņa, maizīte, dārzeņi, desiņa un sula, bet katra skola taču to izdara savādāk, vienam iedod tikko mīkstu Fazer tipa maizīti, citiem cep skolā, un līdzīgi ar otriem ēdieniem. Neesmu izlepis, bet par naudu kāda tiek iedalīta vienam dziesmu svētku dalībniekam ticiet man var pagatavot daudz gardākus makaronus un pavārīt kartupeļus 3-4min ilgāk lai tie būtu arī mīksti. Starp citu, grūti nepieminēt fenomenālo salikumu pirmajā dienā pusdienā ko atveda uz Mežaparku Juglas vidusskola- 4 maizītes(palielas), desu šķēlīšu iesaiņojums, ar apmēram 15 ripiņām, tādu kā es pirktu mājās uz 3 dienām, tomāts, marinēts gurķis un suliņa. Viss jau it kā kārtībā, bet kāda velna pēc šāds nenormāls salikums ko cilvēks pat apēst nevar? Varbūt varēja to samazināt un iedot ko labāku, jeb maizītes uzsmērēt jau skolā?

Ai, par pārējo nav pat ko pieminēt, jau tagad šermuļi skrien pāri ķermenim, jo esmu izsūdzējis pus gada normu.

Pat cietumā ir pozitīvas lietas, ja tikai tās māk saskatīt, tad nu šeit centīšos pāris no tām uzskaitīt. Noteikti vislielākais plus ir iespēja pabūt tajā kolektīvā, kas tajā laikā ir tik vienots, ka būtu gatavs pieveikt vienalga ko. Šļakstīšanās ar VivaFresh dāvināto ūdeni neierobežotā daudzumā un lidmašīnu veidošanas no dziesmu svētku bukletiem un grāmatām, to lidināšana, kopējies izsaucieni, dziesmas, kustības, tas viss ir super līdz vienam brīdim, man šis brīdis tika pārsniegts, tieši tāpēc mīnusi manā rakstā ir uzskaitīti pirmie.

Organizatoriskā puse- par šo par grūti pasūdzēties, jo viss patiešām bija pārdomāts(neskaitot pirmo mēģinājumu un uzgājienu, kur bija 13 000 cilvēkiem jāieskaidro kas un kā). Drošība, kas izpaudās gan Mežaparka estrādē lielajā koncertā pārbaudot gandrīz katru somu un neļaujot ienest savus dzērienus, gan skolās kur mitinājāmies, kur tavus soļus pieskata policisti, apsargi. Šeit pat varu paslavēt, manuprāt, ļoti labi noorganizēto gājienu un precīziem laiku termiņiem, proti, piemēram, mums sanāca atbraukt uz krastmalu un uzreiz jau sākt gājienu, bez aizkavēšanās, gaidīšanas, drūzmēšanās u.t.t

Principā domāju, ka no malas skatoties visi teiktu, ka bija super, Okartes somiņas, cepurītes, brīva pārvietošanās sabiedriskajā transportā, dažādas dāvanas, saldumi u.t.t, bet priekš manis tomēr kaut kas pietrūka. Nevar arī nepieminēt to, ka šos dziesmu svētkus pavēroju no abām pusēm, gan dalībnieku, gan skatītāju. Kāpēc? Jo pēdējā noslēguma koncertā bija tik maz vietas, jeb tik daudz cilvēku, ka netika izmantoti tikai 29cm vietas, kas it kā atvelēts vienam cilvēkam, un zēniem augšā lielai daļai vietas nemaz nebija, tad kāpēc man dziedāt? Ar pāris sava kora čaļiem gājām un skatījāmies to visu no malas- skatītāju vietām. Biju apmierināts, jo viss lielais koris, dejas, solisti, orķestris no tās puses izskatās krietni vien iespaidīgāk, un no tās vietas visā noskatīties būtu gatavs vel kādu reiz.

Uz šo reizi nevienas bildes nav, vel internetā pārčekošu bildes no gājiena, kur mani varētu redzēt, un ja atradīšu tad publicēšu arī šeit savā blogā.

Paldies visiem kas izlasīja!

Neesmu īsti rakstījis blogā no 9 jūnija, kad ieblogoju par savu konkursa rakstu „Mans pirmais auto”, un šeit varu pieminēt kā nu nenoveicās ar šo konkursu. Kad noslēdzās pēdējā diena balsojuma tabulā biju pirmais, bet rezultātu pasniegšanā balvu saņēma divi braucamie, kas bija otrajā un ceturtajā vietā. Kur palika pirmā un trešā? Saņēma Tvnet diskvalifikāciju, jo manu rakstu esot izmetuši sakarā ar balsojumu analīzē redzamajiem rezultātiem, par balsojumu no tādām valstīm kā Kolumbija, Čīle, Ekvadora u.t.t Īsumā ja man dzīvo draugi pa visu pasauli, tad viņi par mani balsot nevar, bet nu sava taisnība jau ir, jo tādās valstis draugu man nav, palīgā nāca proxy. No vienas puses konkurss, it kā konkurss un visi tur šmaucās, bet no otras malači, ka pētīja balsojumu analīzi un redzēja, ka krāpos.

Tālāk seko krāsu spektrā viena no grūtākajām dienām, proti, 22. jūnijs, kad man skolā bija ieplānots kvalifikācijas eksāmens, nebiju uztraucies, jo zināju kad atzīme būs laba, bet, protams, gribējās jau ļoti labu. Tā nu sanāca, ka laikam zināšanas bija sakrājušās un kvalifikācijas eksāmenu nokārtoju uz apaļo 10 ciparu. Pēc atbildīgā eksāmenā manā dzīvē ienesās viegluma periods, 23. jūnijs, kad bija Jāņu diena un reizē mans izlaidums, kur sekmīgi tika atzīmēta mana Smiltenes Tehnikums viesnīcu pakalpojuma servisa iegūtais kvalifikācijas diploms un, protams, vidusskolas atestāta saņemšana. Jāņus pavadīju mierīgā garā pie jūras kopā ar savu mīļo draudzeni un par to ļoti priecājos.

Pēc tā laika grūti uzskaitīt kādu nozīmīgu notikumu, tikai patīkami izbaudītas vasaras dienas, ko grūti aprakstīt blogā, video, attēlos, tas nemaz nav iespējams, bet varu atklāt, ka tam apakšā ir dziļās domas par nākotni, skolas izvēli un savu nelielo biznesa ideju, kuru drīzumā ceru laist pasaulē.

Kad rakstu šo tad ir 7. jūlija pēcpusdiena un drīzumā došos uz skolu, kur būs sapulce par Dziesmu svētku norisi, un rīt no rīta dodos uz Rīgu baudīt Dziesmu svētku atmosfēru. Tā kā Okarte piedāvā katram dalībniekam Sim karti, kur mēnesi iespēja lietot bez maksas interneta pakalpojumus, tad noteikti dziesmu svētku laika būšu nedaudz aktīvāks twitterotājs, un ziņošu par to ko es tur daru, tāpēc ja nu kādam interesē, jeb kāds piedalās dziesmu svētkos, aicināti sekot man, iespējams varam satikties.

Lai veicas.

Atbilde: Kabatā, jo tur nepazudīs.

“Būšu korekts un teikšu, ka gandrīz katrs jauns cilvēks sev ļoti vēlas personīgo auto, ar kuru izbaudīt pārvietošanās brīvību un pārējos plusus, ko sniedz savs auto, un, protams, es neesmu nekāds izņēmums.

Kad vēl man nebija pat 18 un tiesības bija vēl tālu un vēl tālāk mašīna, manās ambīcijās klejoja sportisks un pēc iespējas ātrāks autiņš, pēc tam tās pārauga par vēlmēm pēc liela džipa jeb minivena, bet pēcāk par mazu ekonomisku un lētu auto.
Kad nokārtoju tiesības, sākās mani sapņi par savu personīgo automašīnu. Kamēr nebija savs auto, braukāju ar vecāku mašīnu, bet tas tomēr nav tas. Veselu gadu ilga naudas krāšana, domāšana un mašīnas izvēle. Domās tās bija visas pēc iespējas lētākas un ar mazāku motoru, Nissan Micra, Ford Fiesta, Golf, Nissan Sunny utt Tas viss līdz brīdim, kad ievēroju internetā sludinājumu par pārdodamu Golf II ar 1.3 benzīna motoru, kas mani burtiski pielipināja sev. Piezvanīju īpašniekam un apjautājos par mašīnīti, atbilde bija, ka esot jau sarunāti uz rītdienu skatītāji un, iespējams, pircēji, bet, ja neviens nenopirks, tad vēl piezvanīs. Visa nakts pagāja, domājot par to, un no rīta – spontāna ideja, ka šai mašīnai jābūt manai; tad zvans īpašniekam ar norunu būt pie CSDD un uzreiz pirkt. Viņš piekrita, un tā nu braucu uz Rīgu no savas provinces pirkt mašīnu.

Pirmais iespaids par vizuālo bija diezgan šaubīgs, rūsa gar arkām, nedaudz iebuktētas sānu durvis, salons netīrs, sēdekļi netīri, bet vismaz tehniski viss bija ideālā kārtībā, ko izjutu, braucot jau uz māju. Nākamajā dienā pēc auto iegādes notika lielā tīrīšana, pēcāk jau tika ielikta mūzika, lai kaut kas skan, uzvilkti sēdekļu pārvalki un tad izbaudīts brauciens, jo garāžas neesamības dēļ nebija vietas, kur un kā tikt no rūsas vaļā un pielabot pārējo, kas bija nepieciešams. Sākoties siltākam laikam, no korozijas slimības mašīnīti atbrīvoju, notonēju logus un pataisīju nedaudz vizuāli pievilcīgāku.
Tā kā Golf II nav nekāds retais, tad grūti to novērtēt, jo, ja neesi tādā braucis, tad vismaz redzējis gan, bet nu es pamēģināšu.

Sākšu ar plusiem: vislielākais – ekonomisks un dinamisks motors, vidēji patērē ap 6 litriem pa šoseju, bet braucot mierīgi var paslīdēt arī zem tā; aizmugurējās vietas samērā ērtas, savukārt priekšā var iesēsties pat kārtīgs latvietis virs 100 kg, bagāžnieka nodalījumā pagaidām esmu varējis salikt visu, kas nepieciešams, rezerves daļas ir lētas, vārdu sakot, salīdzinoši lēts ekspluatācijā.

Mīnusi – konkrēti šim modelim nav stūres pastiprinātāja un paneli, kārtīgi nenostiprinot, pa bedrēm ir jātur rokās, lai nekratās. Tas laikam arī viss. Kā redzams, manā skatījumā plusu ir vairāk nekā mīnusu, laikam tāpēc, ka tā ir mana mašīna, jo, ja tā paskatās, tad, kamēr tev kaut kā nav, tu māki kritizēt no dzirdētā vai redzētā, bet, tiklīdz tas kļūst par tavu, visa kritika pazūd un tev uzreiz viss patīk.

Savu mašīnu tīru, kopju, mazgāju, pulēju, jo tā ir mana un vienīgā, man patīk braukt tīrā mašīnā, jo braukšanas komforts no tā atšķiras par visiem simts. Sava Golf II dēļ, ko noteikti atcerēšos visu mūžu, esmu iemācījies gan tikt vaļā no rūsas, gan notonēt logus, gan tikt galā ar dažām tehniskām ķibelēm un, protams, vispār saprast, kas ir mašīna, cik lielu uzmanību tā prasa un cik tomēr patīkama ir sajūta, ka jebkurā laikā vari tikt līdz punktam B, negaidot un neplānojot autobusu.
Viens piemērs, runājot par autobusiem: braucot no skolas pie manis, ar draudzeni mašīnas benzīna izdevumi uz 100 km sanāk apmēram 4.80 Ls, savukārt braucot ar autobusu, kurā ir 2x jāpārsēžas, abiem jāsamaksā 7.50 Ls.
Lai nu kā, ja kādam būtu jāizvēlas lēta un ekonomiska automašīna, tad es noteikti rekomendētu Golf II, es savu nopirku par 250 Ls un ne latu no šīs atdotās summas nenožēloju. Ja nu šo lasa arī iepriekšējais mašīnas saimnieks, tad lielais paldies viņam par uzticīgo mašīnu un sveiciens no mums!”

Links uz TVnet- Klik!

Pēc šova, kad devos gulēt kādu laiku domāju, vai nu mainos es, jebšu kardināli uz pretējo pusi ir nomainījies dziesmu konkursa kodeks, proti, nav vairs „ņigu ņegu”, bet „din don”, kas savukārt nozīmē sakarīgas baudāmas dziesmas. Godīgi sakot biju pārsteigts, ka šovs pārpildīts ar ļoti labu mūziku un no otras puses izņemts viss liekais- reklāmas, vadītāju garās runas, ievilcināts balsojums u.t.t. No Guntara Rača pirms tiešraides no Oslo tika dzirdēti vārdi, ka diez kas no tā šova un organizācijas līmeņa nav. Nu, protams, man grūti spriest vai Guntaru sagaidīja uz sarkanā paklāja, kā viņš to varbūt velējas, jeb iesēdināja labākajās vietās, bet nu TV skatītājam šis bija, nebaidīšos no šiem vārdiem, labākais šovs no visiem pēdējos gados.

Lai mēs TV ekrānos redzētu visu to ko organizatori iespējams pus gadu ir gatavojuši, nepieciešami labi video operatori un šeit nu jāatzīst, ka tie noteikti bija sava amata pratēji. Varu iedomāties cik garlaicīgi varēja būt daži no dziesmu šoviem klātienē, bet televizors tos padarīja krāšņākus, ups, nevis televizors, bet cilvēki, kas pie tā strādāja, visu cieņu viņiem.
Viss pārdomāts! Nezinu kāpēc tā likās, bet bija sajūta, ka šis šovs veidotājiem arī sagādājis prieku, piemēram, sākās šovs un uz lielā ekrāna parādās cilvēku novēlējumi no visās Eiropas valstīm, kuru Aleksandrs Ribaks fantastiski nobeidza ar savu pasakaino dziesmu. Otrs piemērs, sākās balsošana un tajā laikā visi dzied dziesmu, dejo ar īpaši izveidotām kustībām un plusā rāda video no visām Eiropas valstīm par to, kā attiecīgi tieši tur tiek dejots. Tas ir skaisti, pat kāds neliels akcents šovam liek Tev ar sirdi tajā iedziļināties. Nespēju noklusēt arī vienu no pēdējiem šova vadītāja nospēlētajiem skečiem, kur tika sildīta gan pica, atkorķēts šampanietis un tas viss salikts dievīgā epizodē un brīnišķīgi uzfilmēts. Bet ko nu daudz man te runāt, kas neredzēja tāpat nesapratīs un kas redzēja, tad arī zina.

Vislielākais prieks tomēr rodas no tās apziņas, ka mūziķi sāk arvien vairāk censties, ja iepriekš šovs bija tāds pēc kura uzvaras Tevi jau aizmirst, tad tagad pateicoties tehnoloģiju attīstībai, mediju izaugsmei, mūziķis var kļūt slavens vienā dienā. Ja liela daļa skatītāju šo šovu izvēlas neskatīties, tad mūziķu aprindās šis noteikti ir izaicinājums, ko pierādīja kaut Latvijas nacionālās atlases pieteikumu skaits. Aizbraukt uz šo konkursu un uzstāties kaut vienu reizi, bet netikt tālāk tomēr ir labāk kā sēdēt mājā. Katrā ziņā, manuprāt , šovs paliek spilgtāks gan mūziķu aprindās gan Eiropā un prieks par to, ka Eirovīzijas dziesmu konkursa formāts ir pamainījies uz pozitīvo pusi.

Aizmirsu piebilst- pēc manām domām dziesmas bija tik labas un kvalitatīvas, ka arī manā mašīnā tagad atrodas disks ar ~15 izvēlētām dziesmām, kuras patika man.

Digitālā televīzija kardināli neatšķiras no iepriekš jau pieredzētās analogās, nav jāpērk jauns TV jeb jāpārtaisa māja lai to skatītos, atšķirība ir signāla uztveršanas kārtībā un kodēšanā. Lai šo jauno digitālo signālu pārkodētu, lai tas rādītu TV, ir nepieciešams dekoders, bet nav noslēpums, ka šāds kodējamais aparāts ir iebūvēts jau gandrīz ikkatrā jaunajā televizorā, un šeit jāsāk uzmanīties. Līdzīgi kā piens un kefīrs, no vienas zortes, bet savādāks, arī dekodera kodēšanas signāli atšķiras no tiem kas bija pirms 3 gadiem un kādi ir tagad. Latvijā DTV(digitālās televīzijas) ieviešanas laikā jau bija gadījumi, kad cilvēkiem tika nopārdoti „kreisie” dekoderi, bet tie nerādīja un tas tāpēc, ka tajos bija cits kodēšanas standarts un tie nepazīst Latviju. Iepazīstieties ar MPEG2 un MPEG4 standartiem, Latvijas apstākļiem der tikai MPEG4 variants.

Stāsts sekojošs- manam Samsung LCD TV lieliem burtiem rakstīts, ka uztver digitālo televīziju un pat priekšpusē trekna uzlīme ar simboliku „DTV”, bet slēdzot klāt atdūros pie problēmas. Kanālus atrod, visu parāda, uzslēdzu, bet skaņa ir-bildes nav. Ilgi un dikti veidoju shēmas domājot ko esmu nepareizi izdarījis, līdz secinājumam, ka manam TV tomēr ir MPEG2 standarts. Un te nu sākas problēma, atmetu ar roku un secināju, ka, ja gribu šo pakalpojumu izmantot tad būs vien jāpērk dekoders. Pēcāk intereses pēc iegāju palūkot cik maksā jauns TV ar šādu iebūvētu dekoderu un kāds pārsteigums, pat par 140Ls par nopirkt LCD TV, normāla izmēra, ar iebūvētu digitālās televīzijas uztvērēju, tas viss uzrakstīts un pasniegts lieliem burtiem. Jūtos Dillemas priekšā, teorētiski ar šo televizoru var uztvert DTV, bet praktiski? Latvijā nekad! Vai tā ir internetveikala viltība? Centos to noskaidrot un izzināt cik konsultanti šajā jomā ir zinoši. Izvēlējos 4 internetveikalus un izsūtīju visiem vienādu jautājumu par televizoru, kurā ir MPEG2 standarts.

Labdien, Šeit rakstīts, ka televizoram ir pieejams
digitalais TV uztverējs, vai tas nozīmē, ka nopērkot šo TV man nebūs
jāpērk atsevišķi dekoders lai skatītos TV?

Visi konsultanti atbildēja laicīgi, par ko man liels prieks, bet tikai 3 no viņiem man laipni paskaidroja, ka dekoders iebūvēts ir, bet tas nav MPEG4 standarts, līdz ar to tas būs jāpērk atsevišķi, bet ieteica man citus nedaudz dārgākus TV, bet kam ir šāds nepieciešamais kodēšanas standarts. Ko darīja ceturtais? Atbildēja, ka dekoders atsevišķi nebūs jāpērk, jo ir jau iebūvēts, bet uz jautājumu kāda standarta tas ir, atbilde bija „mpeg2”. Negribu nevienu slavēt vai pelt, tāpēc lai šie interneta veikali paliek anonīmi, bet nekorektāko konsultantu apgaismoju, ka ar šāda vecā tipa kodeksu DTV var uztvert iespējams tikai kaut kur Amerikā vai Kazahstānā, bet Latvijā tomēr nepieciešams MPEG4 standarts. Ceru, ka tas viņam tapa skaidrs un netiks nopārdots kāds šāds TV nezinātājam, kas tieši tiecas uz DTV bez atsevišķā dekodera.

Grieķijas ekonomika balstās uz tūrismu un vasaras sezonā šī valsts ir pieprasīta līdz mata galiņiem, to apstiprina arī Gints, kas saka, ka vasaras sezonā vārdus „bezdarbs” un „krīze” ir neiespējami dzirdēt, jeb nepieklājīgi tā runāt/melot, jo darbinieku pat trūkstot. Pretēja aina paveroties ziemas sezonā, kad tūrisms ir miris un iedzīvotāju strādā kur nu kurais, piemēram, olīvu koku audzēšanā, jeb būvniecībā, kas Grieķijā ir nākamie dzinējspēki aiz tūrisma. Šis fakts ir interesants, ko tad Grieķi dara tad kad tūrisms ir noziedējis? Izrādās tērē sezonā uzkrātos taukus, proti, katrs iedzīvotājs, kas oficiāli vismaz divus gadus ir nostrādājis tūrisma nozarē nesezonas laikā no valsts maka katru mēnesi saņem 400-450eiro + ziemassvētkos pienākoties prēmijas četru ciparu apmērā. Arodbiedrības protestējot pret pensiju samazināšanu, jo pat tagad daži saņemot tikai nieka 500eiro. Liekas daudz, Latvijas pensionāram pat pārāk daudz, bet tur ir Grieķija, citi apstākļi, citas cenas, tad nu par cenām. Gints saka, ka izdzīvot ar 500eiro Grieķijā varot, pie nosacījuma, ka ir pašam savs mājoklis un nav milzīgas kredītsaistības, bet pārtikas produkti un gaļa esot diezgan augstās cenās.

Gintam jautājot par tūristiem, kas ierodas Grieķijā, un vai tie brauc tikpat daudz cik vienmēr, atbilde sekoja „Pats es atrodos uz salas Corfu (kerkyra) kur vispār valda pārticība, bet ziemā te reti kurais dzīvo. Viesnīca, kurā es strādāju no 10.maija līdz 20.oktobrim ir pārpildīta, tā kā problēmas nav.”. Tā vien liekas, ka tūristam neuztrauc šie streiki, ka tas netraucē atpūsties un baudīt Grieķijas dabu. No Ginta puses lielākās redzamās problēmas ir nepopulārie lēmumi ko pilda valdība balstoties uz ES nostāju un plānotais augstais nodokļu slogs.

Secinājumi- sezonas laikā Grieķijas iedzīvotājiem ar iztikas naudu problēmām nevajadzētu būt, cits jautājums par ziemas sezonu, kad mājās ir jāskaita aitiņas. Darbs Grieķijā ir, un pat Tev ir iespēja tikt uz turieni jau tieši tagad. Sazinies ar Gintu Šķieri caur draugiem.lv un izcīni savu iespēju.

Gints Šķieris – Klik!