Sasūkusies ar Tom Waits melodijām guļu gultā, tikko pamodusies ar gaisā saceltu manas pasaules kārtību. Vienīgais šī rīta jautājums galvā nav viss par to, kāpēc es atkal mājās ierados astoņos no rīta, bet gan par to, vai maz ir vērts vērt acis vaļā, vai vienkārši turpināt pasaules kārtības sabrucināšanu ar kārtīgu devu miega trijos dienā.

Pēc kārtīga dialoga pašai ar sevi nonākam pie oriģināliem secinājumiem, kas vispār nav saistīti ar miegu un gultu, kā vienīgo glābiņu:

1.       Martini pudele man priekšā uz galda ir neizdzerta, kas rosina domāt, ka, iespējams, ka tomēr esmu pieskaitāma pie sevis kontrolētspējīgas personas.

2.       Ierastajā istabas kopainā ir liels iztrūkstošs caurums- riteņa stūris stāv tukšs. O nē! Tikai ne to- protams, ka viņš vientuļš atrodas vienā no Vecrīgas naktslokāliem. Tā tad man tomēr būs jāceļas ārā no gultas. Sasodīts.

3.       Te sākās ātra telefona pārskatīšana, kurā sazīmējas aptuvenie laiki, cikos kur esmu bijusi. Priecīgi secinu, ka vakar esmu meklēta un ļoti gaidīta dažādu draudziņu kompānijās.

4.       Paskatoties pulkstenī saprotu, ka mēģinu sakopot savu saprātu jau aptuveni pus stundu. Mēģinājumi neveiksmīgi, jo galva atsakās domāt kaut ko ārpus vakarnakts.

Tad nu ar pūlēm savilkti plusi/mīnusi un izdarīts lielais secinājums- galva nestrādā, jo vēl atrodas karuseļa efektā, ritens nav mājas, jo nemāku teikt nē un patīk drāma, Martini pudele ir neizdzerta, jo vakar tai vispār nepieskāros, telefonā ir lieli rēķini, jo visiem uz vasaras beigām jāpaspēj vēl reizi izbaudīt vasaras nakts burvību.

Un par to gulēšanu- atslēgties uz pāris stundām ir laba ideja jau pašā saknē.

P.s.

Ja Jums liekas, ka šie ir paģirainas meitenes murgi, tad Jūsu zināšanai, naktī izdzēru labi, ja divus alus. Vienīgā ieraksta jēga ir saistīta ar nebeidzamo karuseli, kas griežas un griežas... vienīgais jautājums ir Jums- vai jūs lecat iekšā un gaidāt, kur tas aizgriezīsies, vai tomēr stāvat pie kasēm un čīkstat, cik vienmuļa un neinteresanta ir kļuvusi dzīve.

Lec iekšā!

Tā nu ir sanācis, ka esmu jaunākā šī portāla dalībniece, kas nepavisam neliek justies kaut kā īpaši. Gluži pretēji. Esmu lielā izmisumā un neskaidrībā, jo pēdējo nedēļu laikā nonācu pie slēdziena, ka galīgi nederu šim laikmetam (konkurence, stress, steiga un cīņa mani nervozē). Tad nu pēc Ievas iedvesmojošā kulinārijas raksta, šeit būs činkstošas vaimanas, padaloties ar pārdomām un, iespējams,  lūgt jūsu viedokli šajā jautājumā.

Kā esmu noskaidrojusi aprakstos, tad jums skolas laiki jau ir beigušies un pašlaik notiek aktīva karjeras attīstība. Tas viss izklausās lieliski līdz brīdim, kad pašai jāsāk domāt par nākotni . Un šajā brīdī rodas jautājums...

KĀ? (tiešām nesaprotu) KĀ ir iespējams zināt, kas būs tas darbs/profesija/sfēra, ko tu vēlēsies darīt/strādāt visu mūžu? Par to iedomājoties man pārskrien šermuļi. Esmu no tiem cilvēkiem, kam skolā visur bija labas atzīmes, viss padevās un likās, ka augstskolas izvēle būs tīrais nieks. Bet īstenībā ir gluži pretēji, jo no visiem virzieniem, kas padodas, nav iespējams atrast īsto. Tagad apskaužu visus tos, kuriem bija tikai viena laba atzīme, kas tad arī norādīja jomu/interesi, kuru vajag attīstīt.  Iespējams, pie vainas ir iepriekšējā gada neveiksmīgās medicīnas studijas, kas beidzās Ziemassvētku vakarā slimnīcā ar milzu astmas lēkmi (ārsta slēdziens bija- pirmssesijas stress, emocionālo pārdzīvojumu uzkrāšana). Un tieši tas varētu būt iemesls, kāpēc es tik ļoti baidos izvēlēties atkal kaut ko tādu, kas nav radīts man un ko es daru ar piespiešanos.  Jūs pat nevarat iedomāties, cik nederīga un nevajadzīga es jūtos savai valstij, jo kā gan es šodien varu zināt, kā būs ar darbavietām vienā vai otrā sfērā rītdien.

Tad nu mans jautājums jums. Kā jūs zinājāt, ko mācīties, kur atrast darbu un kā neieslīgt izmisumā, domājot par to, kāda var izvērsties nākotne?

Elīna ir vienīgā (pagaidām) no mūsu Rozā bariņa, kura pēc kāzām ar savu trako hipster* vīru saglabāja savu uzvārdu, bet vīra uzvārdu pievienoja klāt caur svītriņu. Tagad man vienmēr viņu gribās uzrunāt vārdā un abos uzvārdos, jo kopā tas viss izklausās ļoti aristokrātiski, gandrīz kā kāds sens grāfienes titula - tur tikai tās svītriņas vietā „fon” vajadzēja likt pa vidu.

Es Elīnu, nu gluži tāpat, kā viņa mani, pazīstu plus/mīnus 5 gadus. Un man vienmēr ir licies, ka Elīnā ir kautkas karalisks. Varbūt, tā ir stāja, tas, kā viņa sevi nes. Elīnu nekad neesmu redzējusi sašļukušu, nevīžīgu vai čīkstošu, viņai deguns vienmēr ir augstu pacelts (nevis tā vīzdegunīgi, bet no apziņas, ka viņa var un labi zina, ko ir vērta). Bet varbūt tie ir kurzemnieces gēni.

Elīnai ir savs stils – visā, ko viņa dara un saka, pat tajā, kā pārmet kāju pār kāju sūcot kokteili. Un protams, ka Elīnai ir savs ģērbšanās stils – perfekti saskaņots, gaumīgs, rūpīgs un pārdomāts autfits un aksesuāri. Lai gan sava stila izjūta viņiem tāda ģimenes lieta – viņi ar vīru vienmēr ļoti labi piestāv viens otram. Bet vispār stāsti un nostāsti par to, kā un ko Elīna savos autfitos saskaņo, jau kļuvuši par rozā mutvārdu folkloru. Piemēram, pirms došanās uz darbu Elīna ceļas 5 no rīta un 2 stundas pavada taisoties un gatavojoties – tā gan nav bauma, tā ir balta patiesība. Vēl man šķiet, ka Elīnai nebūtu iebildumu dzīvot kādā no laikmetiem, kad dāmām dienas laikā bija vairakkārt jāpārģērbjas. Nezinu, kā jums, bet man arī pret to nebūtu nekādu iebildumu :)

Savā attieksmē pret dzīvi Elīna ir atvērta, aktīva un azartiska, svarīgi un mīļi cilvēki viņai ir ģimene un draugi. Elīna parasti ir diezgan aizņemta gan darbā, gan savā personīgajā dzīvē – ceļojumi, koncerti, kino, restorāni... ā un vēl viņai patīk dauzīties apkārt risinot spele.lv uzdevumus. Elīna nav cilvēks, kurš kompānijā paliks malā vai klusēs – dzīvība un jautrība kūsā viņai apkārt. Elīna dzied korī un dažreiz arī pie karaokes mikrofona, bet, lai savās kāzās no nelietīgajiem zagļiem izpirktu vīru, godam nodziedāja Prāta Vētras „Lidmašīnas”.

Un vēl viņa ir liela priekšniece - nu īsta bargā kundze, .... kas visus dzīvē nepieciešamos jaunumus uzzina, lasot mango.lv :).

P.S. Jā, un Elīna saka, ko domā. Dažreiz man paliek stīvas kājas pēc tam, kad viņa nobliež savu sakāmo, bet vispār jau te (Rozā burtos) meitenes visas ar VIEDOKLI.

Tā, ka, dārgās, raujam vaļā!

* tā saka mans vīrs :)

Tā kā ar Barbu (daudziem pazīstamu arī zem dažādiem ar sprāgstvielām un mēbelēm saistītiem segvārdiem, bet dažiem karaokes DJ arī zem viņu izveidotā pseidonīma Baiba) iepazināmies laikā, kad nepārtraukti ballējos, manas tā laika atmiņas ir šķaidītas bezmiegā un dažādos alkoholiskos kokteiļos, bet, cik atceros, tas bija pirms nu jau septiņiem gadiem mītiskajā "tīneidžeru" bārā, kur kādreiz spēlēja rozā burtu tēvs un radītājs Elvis, un Barbu uz kādu ballīti bija uzaicinājusi Zane. Neko daudz tajā vakarā ar Barbu nekomunicējām, atmiņā palicis vien tas, ka viņai bija īsi mati un šķelmīgs skatiens.

Tuvāks konakts ar Barbu man izveidojās, kad Zane aptuveni gadu vēlāk mani uzaicināja par vedējmāti savās kāzās. Lai gan biju aizkustināta par māsas uzaicinājumu, biju arī pārbijusies, jo līdz tam brīdim nebiju pabijusi nevienās kāzās. Man liekas, ka bez Barbas tajā laikā būtu gluži vienkārši sajukusi prātā, jo tieši viņa bija tā, kas man visvairāk palīdzēja ar vecmeitu ballīti un pēcāk brīvprātīgi uzņēmās arī neoficiālās vedējmātes pienākumus, parādot savas izcilās organizatoriskās un pasākumu vadītājas spējas.

Tagad Barbu es redzu kā vienu no visforšākajiem cilvēkiem man pazīstamo cilvēku lokā - skaistu, gudru, lielisku māmiņu  un tik pat lielisku draugu, kas vienmēr ir gatava uzklausīt, izpalīdzēt un nomierināt. Barbai piemīt apskaužamas koķetērijas spējas, bet vēl apskaužāmākas organizatoriskās spējas, atceroties par katru detaļu, kas man un vairumam citu mirstīgo ienāktu prātā tikai tad, kad būtu jau par vēlu.

Nesen tikos ar savām tuvākajām draudzenēm, un nejauši "uzgājām" sarunas par vīriešiem mūsu ikdienas dzīvē.

Ziniet - un tas strādā, jo es jūtos lieliski pavadījusi dienu. Sūtot labas emocijas apkārtējiem, tādas mēs saņemam arī atpakaļ.

Pamēģināsim kopā:)?

Varu derēt, ka katra no mums kādu reizi kādā situācijā ir nodomājušas: „Kaut es tā varētu!”. Un runa nav tikai par trakām dejām uz bāra letes, radikāli nogrieztiem īsiem, izbalinātiem matiem vai apspīlētām ādas biksēm.

Lauma ir no tiem cilvēkiem, kas uz šādu reakciju atbildētu: „ĒHHH!”, mazliet atmetot galvu un piemiedzot acis.  Un būtībā tāds arī varētu būtu viņas šī brīža „dzīves pavasara” moto. Tikai nejauciet to ar nevērīgu vai vienaldzīgu „esmu superstar un viss pie kājas ĒHHH!”. Noteikti nē! Lauma ir viens no sirsnīgākajiem un patiesi atklātākajiem cilvēkiem, nebaidoties saukt lietas īstajos vārdos (un liels paldies viņai par to, jo tad es vēl šodien dzīvotu rozā burbulī).

Kā liela daļa cilvēku, es no Laumas sākumā ļoti baidījos, jo iepazinu viņu vēl periodā ar daudziem pīrsingiem un tetovējumiem, tumšām acīm un alternatīvām drēbēm. Tomēr laiks iet, prātiņš nāk mājās, un nu jau pēc vairāk kā 3 gadu pazīšanās, brīvos brīžus pavadu ar ļoti pieaugušo, pievilcīgo un visādi citādi interesanto šodienas Laumu, kurai ir darbs, mācības augstskolā un iemīlējies draugs.

P.s. Un ja kādreiz uzsauc viņai dzērienu, salmiņu vari glāzē nelikt.

Tas bija pirms apmēram pieciem gadiem un tas ir apmēram tik ilgi, cik Lauru pazīstu. Jāsaka, ka Laura ir traka. Tas laikam ir vārds, kas man nāk pirmais prātā, kad iedomājos par Lauru.

Traka tāpāc, ka Laurā ir kas tāds, kas ļauj viņai dažkārt spridzināt ar spēku, ka var likt klusēt, dzerot iesākto cuba libre un domāt par to, ka dažādībā un pārsteigumos ir spēks. Laura man asociējas ar cilvēku, kuram ļoti patīk spilgts manikīrs, lielas rotas, šampanietis, draudzeņu vakari un tīrība. Un es zinu, ka Laurai ir sakari radio 101 :)

Laura ir viena no tām, kas nekautrējas teikt ko domā un tas laikam arī ir tas uz ko ceru arī Rozā burtu sakarā.  

Tomēr viena detaļa, kas, manuprāt, šo ainu padarīs ne tik klišejisku ir tā, ka Laurai ir suns, kurš ar noteiktu periodiskumu dzīvo būrī, jo ir īsts mežonis (dzīvnieku draugi atslābst - būris ir pietiekami liels). Tāpēc mans novēlējums Laurai - laid tos suņus ārā un saspridzini Rozā burtus! :)