Pametot acis uz zemāk atrodamo rakstu ir skaidrs, ka esmu bijis ļoti slinks. Ne attiecībā uz dzīvi, bet gan šo vietu, kuru mēdzu dēvēt par savām tīmekļa mājām. Ir pagājuši gandrīz 2 gadi kopš šeit esmu ko nopietnu darījis. Par to, lielākoties, jāpateicas darbam, jo, ja jau ir ko darīt, tad nav laika “niekoties” un rakstīt tā pat vien…

Par darbu es joprojām nevaru sūdzēties (kas ir tikai labi), taču esmu nolēmis dažu savā brīvā laika atkal atvēlēt šī nostūra uzturēšanai, līdz ar to klusums ir beidzies.

Biju viens no tiem (bet noteikti ne vienīgais), kura blogošanas ieradumus iznīcināja mikroblogošanas serviss, ko visi pazīstam kā Twitter. Es pat vispār nezinu vai Latvija blogosfērā bez dažiem izlecošajiem personāžiem vispār vēl kaut kas notiek. No vienas puses tas arī ir labi, jo, ja kāds šo vietni lasīs (un, brīnumainā kārtā, joprojām lasa), tad drīzāk dēļ tā, ka ir uzrakstīts kas interesants, nevis, lai aplūkotu, ko uzrakstījis viens no daudzajiem tīkla pļūtītājiem, kuram derētu nedaudz ieriebt.

Šajos 2 gados nekas būtisks nav mainījies, ja neskaita jaunu dzīves vietu un darba vietas (jā, daudzskaitlī). Iespējams, esmu palicis nedaudz apdomīgāks, taču tikai pavisam NEdaudz.

Plāns ir pavisam vienkāršs. Es šeit centīšos ik pa laikam ierakstīt ko tādu, kas man šķiet svarīgs, un ko pārējie arī (varbūt) varētu atzīt par vērtīgu. Gribi – lasi, ja negribi… Morālo ateju atstāšu Twitter ziņā un šeit vairāk koncentrēšos uz saturīgākām lietām.

Jāsaka, ka šī nav pirmā reizi, kad plānoju savas WordPress datubāzes rindas papildināt ar jauniem ierakstiem, taču līdz šim tas viss ir palicis tīri garīgā līmenī un to ūdeni jau vairs nesasmelšu. Varbūt šoreiz, ja jau esmu tik daudz uzrakstījis, kaut kas no tā visa arī sanāks. Neko regulāru nesolu, bet kurš gan regulāri lasa privātos blogus?

Valmiera nav gluži sakarīgu izklaides un atpūtas vietu galvaspilsēta. Lai gan ir gan klubi, gan bāri, liela daļa šo vietu tomēr paredzētas kontingentam, kuru es savā brīvajā laikā noteikti nevēlos redzēt, kur nu vēl sastapt, tādēļ kā visai pozitīva vēsma pirms dažām nedēļām pašā Gaujas krastā pie pilsētas centrālā tilta atvērās tējas krogs “Laipni kungi”, kas, no pirmā acu uzmetiena, šķiet lieliska studentu un citu ar saprātu apveltītu būtņu atpūtas vieta.

Location, location, location…
Atrašanās vietu grūti būtu izvēlēties ideālāku. Upes krasts, kas, lai gan atrodas pilsētas centrā, tomēr sniedz nelielu ilūziju, ka vairs neatrodies betona džungļos, bet gan mazā ciemata krogā, kur katru sagaida kā savējo. Sēdi iekšā vai sēdi ārā pie stumbra galda. Labi ir abējādi.

Interjers / Atmosfēra
Koks. Tikai. Galdi, krēsli un Jenga. Viss no koka. Kopumā ieturēts vecmodīgs stils, kas man ļoti iet pie sirds, jo neatgādina kārtējo hipsteru perēkli. Māla kauss uz koka galda un pēcpuse uz linu maisa – ko vēl var vēlēties?
Atmosfēra ir visai labi realizēta, jo, kad jau pirmo reizi iegāju atvēlētajās telpās, likās, ka esmu ieradies pie seniem draugiem, nevis pielaizīta bārmeņa un vietējām padauzām. Fascinējošs fakts – tualetē mūzika ir savādāka kā kopējā telpā.

Cenas / Piedāvājums
Kaut kad jau bija jāsāk arī nedaudz kritizēt. Pieminēšu gan uzreiz, ka mani orgāni šai iestādē pagaidām nav izbaudījuši neko citu kā tikai alu, alu, alu un ķiploku grauzdiņus.  Alus cena priekš Valmieras, manuprāt, ir nedaudz par šerpu, jo sastāda 1,30 Ls par 0,5 L. Jāpiezīmē gan, ka alus nav tipiskais Cēsinieks, kas pēc 30 minūtēm jāiet aiz stūra atgremot. Tiek pasniegts Valmiermuižas nefiltrētais. Šeit gan arī piezīmēšu, ka absolūti neesmu Valmiermuižas alus cienītājs, jo reti kurš alus man liekas tik ļoti neatbilstošs savai cenai kā šis. Dzert var, bet veikalā ne mūžam nepirktu.
No sērijas “viena tante teica” varu piemetināt, kas tiku informēts, ka šādas alus cenas (1,30 Ls – 0,5L un 2,50 Ls – 1L) tiekot turētas, lai atturētu lacējus, kapeikprasītājus un citu nevēlamo kontingentu, taču, manuprāt, tas nav īsti pareizais piegājiens kā šo problēmu risināt, jo rezultātā cieš arī “labie klienti”. Cenu filtra vietā procesu varētu vienkāršot ar krogmeistara seju filtru, kas atkarībā no apmeklētāja stāvokļa/paskata varētu lietot 2 frāzes: “Laipni lūgti” vai arī “Slēgtais vakars”.
Ķiploku grauzdiņi šajā iestādē bija kosmiski. 1,20 Ls par masīvu bļodu, kura gan lielajā kompānijā pazuda nemanot, taču tomēr atstāja vareni patīkamu garšas sensāciju.
Protams, “Trīs kungi” piedāvā ne tikai iealkoholizēt, bet arī padzert tēju (kas gan to no nosaukuma varēja noprast?) un kaut ko ieēst. Daudzveidība gan nav liela, bet tā kā tas nav ne bārs, ne ēdnīca, tad varētu teikt, ka ir trāpīts tieši uz zelta vidusceļa.

Ieteikumi
Protams, absolūti subjektīvi. Es silti iesaku paplašināt alus piedāvājumu no viena līdz vismaz diviem.  Iespējams jau, ka esmu dikts izdzimtenis ar kreisām garšas kārpiņām, bet, ja man būtu izvēle, es dzertu to otru, ne Valmiermuižas brūvējumu. Brenguļi ir turpat blakus un biju diezgan pārsteigts kad uzzināju, ka šo, izcilo prieka radīšanas meistarstiķi nav iespējams iegādāties. Viens tematiskais vakars noteikti nav pietiekams.
Papildus, arī cenu politika alus ziņā, iespējams, būtu pārdomājama, jo, ja arī strādājošs cilvēks divreiz nedomās par 1,30 Ls iztērēšanu labā atmosfērā, tad 1. kursa students, kas kasa naudu bundžai ar Šprotēm, gan padomās trīsreiz vai nākt šeit, vai tomēr iet uz nepatīkamāku, bet tomēr lētāku vietu.

Verdikts
Visumā, cepuri nost iestādes radītājiem gan par realizāciju, gan vispārējo atmosfēru un apkalpošanas kvalitāti. Noteikti tur iegriezīšos vēl un jebkuram vietējam un iebraucējam noteikti iesaku tur aiziet vismaz vienreiz (ja vien neesi skūts atsaldenis ar benzīna ostītāja ģīmi), jo pašlaik šis noteikti ir Valmieras labākais alus (un citu lietu, bet, galvenokārt, alus) baudīšanas establišments.

Tikko esmu atgriezies no sava pirmā skrējiena pa Valmieras ielām šogad. Izcils vakars, izcils dabas aromāts un izcila noskaņa. Šis ir neliels atskaites punkts man, lai arī vēl pēc gadiem atcerētos, ka tas ir to vērts. Šī ir piezīme no sērijas “kamēr vēl svaigi atmiņā”, tādēļ šo rakstot sēžu slapjš un laimīgi saguris.

Pāris noteworthy piezīmes:

• Skriet bija aizdomīgi viegli. Ieturēju to pašu 3 kilometru tradīciju kā pagājušajā gadā. Bet nebiju ne aizelsies, ne gribēju mirt. Vai nu jāvelk sakarības ar to, ka pirms aptuveni mēneša jau dažas reizes ārā skrēju, vai ar to, ka arī pa ziemu reizēm paskrēju zālē, kas smagi sūkāja bai-ze-vej;
• Pirmo reizi redzēju skrējēju, kas skrien tajā pašā laikā kad es. Divreiz;
• Nesaprotu kādēļ, bet svila pēdas;
• Picu ēst dažas stundas pirms skriešanas – bad idea;
• Jāsit sev pa seju, ka šodien tikai pirmo dienu izlēmu iziet paskriet šeit. Gribu jau atkal;
• Kādu brīdi sevi atkal jāpieradina un tad vajadzētu riskēt skriet vairāk;
• No rītiem noteikti nesākšu skriet. Miegs tomēr ir varenāks kā veselība. Un vakaram ir savs šarms.

Ja Tu šo lasi, tad nelasi, bet ej pēc botēm, tupelēm vai koka kalašām un sāc skraidīt apkārt. 22 gadus biju skeptiķis šajā jautājumā, lielākoties dēl savas dzimtās skolas kreisās sporta audzināšanas, taču tagad esmu ticīgais.

Skatījos tumsā un ieraudzīju gaismu. Nu labi, tumšs vēl nebija. Bet tāpat feini.

Kārtējo reizi ir pierādījies, ka draugi un labi paziņas ir neatsverama dzīves sastāvdaļa, jo tieši dēļ sava atlasītā laika biedru loka esmu ticis pie diviem jauniem darbiem. Viena, kas pilns ar stundām ilgu rakstīšanu, un otra, kas izaicina apgūt kaudzi jaunu lietu un atsvaidzināt sen aizmirstas zināšanas. Nav svarīgi kur, kas un kā, vienīgais, kam jāzina visi sīkumi, tos zin. Šo ierakstu veidoju kā atskaites punktu tev (sev), lai iespraustu mietu vagas sākumā, kurā, cerams, pēc dažiem mēnešiem atskatoties, būs sadīgusi kaudze jaunu zināšanu un kontaktu.

Pašlaik manā smadzeņpodā ir diezgan nervoza gaisotne, jo priekšā garš apzināšanas un izglītošanās ceļš. Nezināšana mani padara nervozu. Ļoti nervozu, jo nepārtraukti liekas, ka kāds no manis pēc mirkļa prasīs neiespējamo vai arī ko vienkāršu, ko nezināšu. Sākums, kā jau visam, būs grūts, taču liekas, ka viss varētu izdoties. Protams, ja spārdīšu sevi pa pēcpusi un spiedīšu kaut ko lietas labā darīt. Nākamo mēnešu labākie draugi man būs Linux, tīkli un kaudze sistēmas deployment‘u eksperimentu. Good times.

Vasara jau laužās pa durvīm iekšā, bet man ir mazāk laika nonsense lietām, kā jebkad agrāk. Un tas ir labi. Kājas likšu uz galda, kad miljoni būs sapelnīti. Man šim gadam ir lieli plāni. Pienācis laiks tos sākt īstenot.

Situācija un iemesls
Pagājušā gada nogalē beidzot nolēmu mainīt mobilo pakalpojumu operatoru. Līdz tam izmantoju bijušās darba vietas Tele2 Bizness pieslēgumu. Iemesls šādam apsvērumam bija Tele2 rēķini, kas, manuprāt, bija pārāk lieli. Tele2 pieslēgumu, strādājot bijušajā darba vietā, izmantoju gan darba gan privātajām vajadzībām, tādējādi ik mēnesi sakrājot rēķinu aptuveni 6 Ls apmērā. Pirms nu jau nedaudz vairāk kā pusotra gada pārtraucu darba attiecības ar attiecīgo uzņēmumu un pārgāju strādāt “pats pie sevis”, taču mobilo operatoru nemainīju un paliku pie iepriekš minētā pieslēguma. Darba vajadzībām gan iegādājos atsevišķu priekšapmaksas SIM karti (arī BITE), lai nebūtu “kuram katram” jādod savs privātais numurs. Nu man bija 2 tālruņi, 2 numuri un izmantoju 2 dažādu operatoru pieslēgumus, taču, lai gan gandrīz visas sarunas ar klientiem nu noritēja pa darba telefonu, privātā tālruņa rēķini turpināja grozīties ap 4 – 6 Ls. Protams, būdams es, vienmēr arī aplūkoju rēķinu izdrukas, lai pārliecinātos, ka bijušais priekšnieks neiekasē papildus “nodokļus”, taču viss bija kārtībā. Ja, manuprāt, sliktu sarunu un sms skaita, un izmaksu attiecību var saukt par “kārtībā”. Papildus, mans tā laika pieslēgums bija uz uzņēmumu un man ļoti nepatīk, ja man jāmaksā par kaut ko, ko pats nekontrolēju (kas nav uz mana vārda).

Kāpēc Bite?
Ap to laiku arī uzpeldēja pirmā informācija par (neteiksim agresīvajiem) konkurētspējīgajiem Bite tarifu plāniem. Paanalizēju konkurentu piedāvājumu un izvēlējos par labu Bite, konkrēti, tarifu plānam “Bite parunāsim”. (Godīgi sakot, salīdzināju tikai Bite un Tele2, jo ,paskatoties uz LMT izmaksām un paziņu pieredzi, bija skaidrs, ka viņu pakalpojumus noteikti nevēlos izmantot.) “Bite parunāsim” bija otrais plāns manā sarakstā, jo sākumā tēmēju uz “Bite 5″ (balstīdamies uz faktu, ka visi rēķini līdz tam man bija ap 5 Ls un vairāk). Dažreiz atmaksājas padomāt divreiz.

Izvēli, protams, pastiprināja fakts, ka sarunas ar visiem tīkla abonentiem ir bezmaksas (pieņemu, ka to tajā laikā piedāvāja arī citi operatori) un nebija nekādu līgumsaistību (šis bija milzīgs bonuss, jo ilgtermiņa līgumus ar nevienu neslēdzu. Es nezinu ko es darīšu pēc pusgada un šādējādi saglabāju mazu kriksi savas brīvības. Tādēļ arī par Lattelecom internetu maksāju nedaudz vairāk kā citi. Un atkal – manā galvā tas šķiet pareizi.)

Pieslēgšana
Pieslēdzos vietējā Bite’s būdiņā tuvākajā lielveikalā sestdienas dienā. Papildus, pierunāju arī savus biežāk sazvanāmos biedrus spert soli cita operatora virzienā kopā ar mani. Kopā bijām 4 cilvēki (You’re welcome, Bite naudas skaitītāji). Pati operatora maiņa bija ļoti ātrs un nesāpīgs process (tās 9 dienas, kas bija jāgaida, neskaitam) visiem klātesošajiem, izņemot mani. Es dabūju atvest atrādīt arī bijušo šefu un palūgt viņam uzlikt parakstu, lai varu atbrīvoties no Tele2. Taču arī šeit bija patīkams pārsteigums – nevajadzēja nekādus notāra apstiprinātus iesniegumus utt. (kā to man apgalvoja stāvu augstāk esošajā Tele2 būdā un pa Tele2 informācijas tālruni.) Nezinu vai abi man vienkārši sastāstīja briesmas, lai 2 reiz apdomāju operatora maiņu, vai arī Bite visu nokārtoja manā vietā – principā, man arī ir vienalga, jo man atkrita viena lieka galvassāpe.

Pārklājums
Atturējos šo pasaku rakstīt pagājušā gada beigās, jo vēlējos pārliecināties, ka rakstu “pilnīgi”, nevis pirmās eiforijas iespaidā. Īsumā – visur, kur esmu bijis, mani varēja sazvanīt (Lielpilsētas, mazpilsētas, lauki un daži meži). Ja arī kaut kur raustījās sakari, tad viss bija tikai “pāris soļu pa labi vai pa kreisi” jautājums. Papildus ir vērts piezīmēt, ka mana dzimtā puse atrodas tieši uz Latvijas – Igaunijas robežas. Tele2 pakalpojumu laikā tālrunis regulāri pārslēdzās uz torni Igaunijā, kas mani padarīja par viesabonentu savā valstī un, līdz ar to, sadārdzināja manas sarunas. Ar Bite šādas lietas nenotiek. Protams, drošības pēc, saviem tālruņiem operātoru izvēlos manuāli, taču uzskatīju par vajadzīgu arī šo niansi pārbaudīt un piezīmēt.

Izmaksas
Savos runāšanas paradumos neko neesmu mainījis, taču līdz šim neviens rēķins nav pārsniedzis 2 Ls robežu. Šeit, liekas, jāpiezīmē, ka Internetu tālrunī neizmantoju. Cilvēks, kas pārnāca no LMT, tagad runā par 3 Ls, kādreizējo 9 Ls vietā. Cilvēks, kas pārnāca no LMT Okartes, runā par aptuveni 2 Ls, 3 Ls vietā. Šeit jāpiezīmē, ka sarunas palikušas garākas. Tas pats attiecas arī uz cilvēku, kas pārnāca no Tele2 Zelta Zivtiņas.

Nig Nags jeb nu es nedaudz pakritizēšu

1. Rēķinu piegāde – lai gan visi, slēdzot līgumus, norādījām, ka e-pastu vēlamies saņemt pa e-pastu, visi to saņēmām arī pastā. Parakājos pa “Mana Bite” iestatījumiem un uzstādīju “Mana Bite“, kas, pēc manas apšaubāmās loģikas, lika domāt, ka nu rēķins parādīsies tikai tiešsaistē un saņemšu ziņojumu par jauna izveidi. Tā arī notika, taču atkal saņēmu rēķinu arī pastā. Mistiskais šeit – citi nesaņēma, lai gan citu iestatījumos nekas netika mainīts. Šāvu vēlreiz tumsā un izvēlējos e-rēķins, jo tas nu galīgi izklausījās pēc elektroniska rēķina, ko man piegādātu pa e-pastu. Kļūda! Nu varēju par pakalpojumiem norēķināties caur rekini.lv, ko galīgi nevēlējos darīt. Finālā, sazinājos ar uzņēmumu Twitter’ī un problēmu atrisināju tādā veidā.
2. “Mana Bite” in general – ļoti noderīga lieta, lai paskatītos kur, cik un kā es tērēju vai arī, lai pieslēgtu kādu papildus pakalpojumu, taču, manuprāt, dažas lietas, piemēram, Pakalpojumu saraksts nav tur, kur tām jābūt. Ja es vēlos aplūkot pakalpojumus, kurus, iespējams vēlos pieslēgt, pēc loģikas spiežu uz “Mani pakalpojumi”, taču tur sākumā ieraugu tikai kāds man ir tarifu plāns. Ja gribu pakalpojumus, papildus, kreisajā pusē no papildizvēlnes jāpaņem “Pakalpojumi”. Manuprāt, lieks solis. Tarifu plāns var mierīgi rādīties augšējā labajā stūrī zem mana tālruņa numura un “Mani pakalpojumi” var būt tieši tas, kam tiem jābūt – pakalpojumu saraksts. Arī tāda lieta kā rēķina piegādes veida nomaiņa ir pain in the ass, jo nav ātri un vienkārši atrodama.

Ieteikumi
Es pilnībā apzinos, ka, iespējams, mana minētā kritika nav ievērības cienīga un tie ir “sīkumi”, kas traucē tikai mani, taču, kā brīvs pilsonis, izpaudīšu savas vēlmes kā to sakārtot.

Bite’s tiešsaistes mini pārvaldības sistēma “Mana Bite”

Principā viss ir lieliski – pārklājums, izmaksas, uzņēmuma attieksme, taču, kā jau redzams pēc mazās kritikas, man ir nelielas problēmas ar “Mana Bite”. Liekas, ka viss ir sarežģītāks kā tam vajadzētu būt:

1. Ir 7 galvenās sadaļas ar vairākām apakšlapām. Man patiktu, ja viss būtu koncentrētāk un īsāk (pieejams ar mazāk klikšķiem). Piemēram, kādēļ lietotāja konta paroles maiņa nevar būt turpat kur vispārīgā informācija par kontu? Kādēļ tā jāliek atsevišķā lapā?
2. Derētu paskaidrojumus – piemēram, es nezināju, ka jēdziens “e-rēķins” nozīmē izmantot rekini.lv pakalpojumus. Neviens man to neteica. Ja nospiežu uz “Apraksts”, tiek atvērta Bite.lv sākumlapa un viss;
3. Būtībā – Keep it simple, Stupid! Ja man, kā cilvēkam, kas uzskata, ka nedaudz sajēdz no šīm tehnoloģiju lietām, liekas, ka daži sīkumi ir nepamatoti sarežģīti, tad negribīgi apziņā ielavas žēlības sajūta par tiem cilvēkiem, kas no tā visa saprot vēl mazāk.

Rezumē
Ne brīdi nenožēloju, ka mainīju operatoru, kā arī faktu, ka izvēle krita uz Bite. Manuprāt, uzņēmums lieliski veic savas funkcijas kā kvalitatīva pakalpojuma sniedzējs. Jauno tehnoloģiju, piemēram, Twitter izmantošana klientu konsultēšanā un problēmu risināšanā sadarbībai pieliek tikai vēl treknāku plusu. Ja kāds ir neapmierināts ar savu pašreizējo mobilo pakalpojumu izmaksām vai kvalitāti, tad Bite, manuprāt, ir nopietnas apsvēršanas vērti.

Benq G2420HDBL

Pēdējos 3 ar pus gadus manus redzes orgānus ikdienā pie datora izklaidēja mans uzticamais Samsung SyncMaster 940BW monitors, un viss bija labi, taču laiku pa laikam aizdomājos par nelielo paradoksu, kas sevi prezentēja uz mana darba galda. Ik pa 2 – 3 gadiem veicu major dzelžu upgrade’u, kāds bija arī pagājušajā novembrī, taču līdz monitora maiņai šai laikā tā arī nebiju ticis. Ja godīgi, tad nebija vajadzības, taču 2 nedēļas atpakaļ, nokārtojoties dažām finansiālajām lietām, nospļāvos un pasūtīju virsrakstā minēto Benq G2420HDBL.

Jau vairākas reizes iepriekš plānoju ekrāna maiņu, taču pašreiz esmu gandarīts, ka toreiz nekas nesanāca. Kādēļ? Jo…

Vecais cīņu biedrs Samsung 940BW

…manuprāt, price/performance šim monitoram uz doto brīdi ir nepārspējams: 24″, 1080p, D-Sub un DVI-D, dizains (subjektīvi, bet tomēr) un LED apgaismojums. Tas viss par 114 Ls. Tālāk nedaudz sīkāk par katru no pozīcijām un kādēļ tās man ir nozīmīgas.

24″
Doma ņemt kāda mazāka izmēra monitoru tika atmesta uzreiz, jo, manuprāt, monitoru iegādē der vecais štatinieku teiciens “The bigger, the better“. It sevišķi tas attiecas uz tādiem seriālu un spēļu ārdītājiem kā es. Un, lai arī tas reti kad ir vajadzīgs, tomēr zemapziņā paturēts fakts, ka iespējams blakus novietot un normāli lasīt 2 dokumentus vienlaicīgi, reizēm tāpat vien uzdzen smaidu. Liekas, ka 24 collas arī ir visu monitoru sweet spot, jo, ja būtu jādarbojas ar kaut ko vēl lielāku (es sēžu nedaudz vairāk kā metru no ekrāna), tad neizbēgami kursoram līdz būtu jāgroza galva.

1080p
Lai gan reālu starpību starp 720p un 1080p varu saskatīt tikai spēlēs, tomēr nav lielāka ikdienas WOW efekta kā skatīties HD materiālus uz liela ekrāna. SD (standard definition) seriālus vairs nevēlos redzēt, lai gan jāatzīst, ka arī tie no nedaudz lielākas distances izskatās ļoti OK.

D-Sub un DVI-D
Šīs abas pieslēgvietas man bija, ir un būs nepieciešamas kā ūdens, jo abas tiek lietotas praktiski katru dienu. Pie DVI ir pieslēgta mana “kaste” un D-Sub’s palīdz risināt citu cilvēku datorproblēmas. Kādu brīdi spriedu vai tomēr man nepiemaksāt 20Ls un ņemt šo pašu monitoru ar HDMI, taču finālā izlēmu, ka vajadzība ir tuvu nullei. Priekš WD TV HD ir televizors, XBox360 iegādāties es netaisos un arī Blu-ray un PS3 pieslēgšana, kuriem būtu vajadzīgs HDCP, man tuvākos gadus nespīd. Skaidrībai – monitoram nav ne HDMI ieejas, ne HDCP atbalsta DVI-D ieejai.

Dizains
Attēlā jau ir skaidri redzams kā monitors izskatās. Burts “B” monitora nosaukumā nozīmē, ka melnais ietvars priekšpusē ir spīdīgs jeb glossy. Tā kā monitoru negrozu un nepārnēsāju, tad man ar pirkstu nospiedumu pēdām problēmu nav. Pats ekrāns ir matēts.

LED apgaismojums
Šis ir galvenais iemesls kādēļ priecājos, ka iepriekš nenopirku kādu citu monitoru. Ja noliek blakus veco Samsung 940BW, tad izgaismojuma kvalitātes atšķirība ir acīmredzama. CCFL izgaismojums ir nevienmērīgāks un atsevišķiem ekrāniem novērojams neliels backlight bleed. G2420HDBL nekā tamlīdzīga nav. Skaista un koša bilde. Novēroju, ka tumsā lasot, arī gaišāks ekrāns mazāk nogurdina un “grauž” acis kā Samsung’s pie tāda paša gaišuma līmeņa. Vēl viens pluss – mazāks enerģijas patēriņš. Papildus informāciju par CCFL un LED atšķirībām var aplūkot zemāk esošajā video (mārketingu ignorējam).

Attēla kvalitāte
Attēla kvalitāte nenoliedzami ir labāka, bet neko citu arī negaidīju, jo, galu-galā, arī LCD matricu izstrādes tehnoloģijas attīstās straujos tempos. Vecajam Samsng’am likās, ka pie jebkādiem iestatījumiem ekrānam pāri pārklāts pelēks palags, kas nomāc krāsu košumu. Benq attēls ir spožs un izteikti sulīgs.

Ja salīdzina tādu geimeriem svarīgu specifikācijas daļu kā reakcijas laiks, tad, lai gan Samsung’am bija 4ms GTG un Benq ir 5ms, Samsung’s spraigās šaujamscēnās mēdza netikt līdz, savukārt Benq tās attēlo visā daiļumā bez jebkādām aizķeršanās pazīmēm.

Gaišums Benq monitoram ir vairāk kā pietiekams un garantēju, ka neviens tā īpašnieks to netur tuvu maksimumam. Skatoties video vai spēlējot iestatu 70% gaišumu, lasot – aptuveni 20%. Salīdzinājumam, vecais Samsung’s staroja telpā ar 500 cd/m2, savukārt Benq uz pusi mazāk – 250 cd/m2.

Nianses
2 mazas nianses, kuras vēlējos atsevišķi izcelt: Svars un iestatījumu izvēlne.
Pakojot ārā biju pārsteigts cik maz monitors sver – 4,5kg. Šāda izmēra ekrānus parasti neviens nekustina, taču, ja nu tomēr vajag, tad nevajadzēs pacēlāju un 3 buļļus.
Otrā nianse ir vadības pogas un tām piesaistītā on-screen izvēlne. Pogas sākumā likās nedaudz neērtas un neparocīgas, jo novietotas perpendikulāri ekrānam, taču, kad pierod, diskomforts zūd. On-screen izvēlne ir gauži primitīva, taču kad pierod pie pogām, tās navigācija lielas problēmas nesagādā.

Mīnuss
Diemžēl ekrāna izvēlnē neatradu funkciju, kas man ļautu definēt vai automātiski ļaut ekrānam pārslēgties uz to ieeju, kurā ienāk signāls, vai gaidīt signālu esošajā ieejā un starp tām pārslēgties tikai manuāli. Šī funkcija kļūst aktuāla kad pie monitora pieslēgti, piemēram, 2 datori. Ja darbojos ar datoru, kas pieslēgts pie D-Sub ieejas un videokarte uz brīdi pārtrauc sūtīt signālu (piemēram, restartējot datoru), monitors automātiski pārslēdzas uz DVI ieeju pie kuras pieslēgts mans PC. Šis noteikti ir mīnuss ar mazo burtu, jo reti kuru šāda nianse traucēs, taču mani tā nedaudz iritē.

Rezumēt neko daudz nevaru, vien teikt, ka esmu 100% apmierināts ar savu pirkumu. Mazais mīnuss nekādi nespēj bojāt manu sajūsmu par šo tehnoloģisko brīnumu. Novēlu mums kopā ilgas un ražīgas izklaides attiecības.

Kaut kad pagājušā gada beigās pa ausu galam dzirdēju, ka no 2010. gada visiem oficiāli pelnošajiem indivīdiem papīra kalnu vietā visas saistības ar valsti, respektīvi, atskaitīties par saviem ienākumiem, vajadzēs ar Elektroniskās Deklarēšanas Sistēmas starpniecību. Pagājušajā gadā nesanāca papīrus nogādāt savā reģionālajā VID iestādē, tādēļ devos šodien.

Kā apzinīgs un padevīgs valsts kalps, visus papīrus biju iepriekš sagatavojis, lai maksimāli minimizētu uzturēšanos jaukajā birokrātijas paradīzē. Visu aizpildīto veidlapu kaudzi liku uz letes un teicu: “Labdien! Vēlos slēgt līgumu par EDS lietošanu.” Darbiniece laipni ņēma un sāka pāršķirstīt manis aizpildītos papīrus. Nepagāja ne minūte kad darbinieces seja priecīgo grimasi nomainīja pret bažām. Viņa prasīja vai man ir laiks uzgaidīt. Protams, ka bija, jo vēlreiz skriet nevēlējos. Pie apvāršņa parādījās otra darbiniece ar kuru mani apkalpojošā persona uzsāka tipiskā biokrātu spiedzošā tonī ieturētu dialogu par manu dokumentu atbilstību. Tika apspriesta mana aizpildīšanas maniere utt. Es stāvēju blakus. Sekoja jautājums: “Kur Jūs dabūjāt šos dokumentus?” Paskaidroju, ka tie pieejami VID mājaslapā, kur skaidri pateikts kas jāaizpilda, lai tiktu pie EDS pieejas datiem. Sekoja kārtējā diskusija ar kolēģi. Pagāja minūte un tad sekoja trumpis visam pasākumam.

Darbiniece bažīgi pie sevis noteica: “Priekšniecei tas nepatiks.”
Es īsti neiebraukdams par ko ir runa jautāju: “Es kaut ko esmu nepareizi aizpildījis?”
Uz ko viņa atbildēja: “Nav aizpildīti visi dati.”

Man gan likās, ka visu ko vajag esmu aizpildījis, taču, neko no tiem papīra blāķiem nesaprazdams, pieļāvu iespēju, ka esmu kaut ko izlaidis. Jautāju ko esmu izlaidis. Saņēmu atbildi, ka neko.

Nu jau pilnīgi apjucis prasu: “Kur tad ir problēma?”
Uz ko viņa paskaidroja: “Priekšniecei nepatiks, ka viņai savi dati jāieraksta ar roku.”

Man iekšēji atkārās žoklis un īsti nesapratu vai smieties vai raudāt. Nevarēju izdomā vai man tagad tie viņas dati pašam jāieraksta, vai jādara kas cits. Beigās dabūju darīt kaut ko citu. Saņēmu kaudzi jaunu veidlapu, kurās datorrakstā bija ievadīta visa priekšnieces un iestādes informācija. No darbinieces saņēmu komandu: “Rakstīsim pa jaunam!”

Tad nu kopsavilkums – tā vietā, lai iestādes vadītāja parakstītu papīrus un ierakstītu dažas ailes ar savu vārdu, uzvārdu un iestādes datiem, saņēmu čupu jaunu lapu un datus atkārtoti rakstīju es. Savu izdrukāto un aizpildīto lapu kaudzi varēšu izmantot kā kurināmo. Viss, jo vadītājai pirksti par īsu, lai ar pildspalvu operētu.

Protams, ja skatās globāli un visi ir baigie cietie rieksti, tad jau sīkums, taču brīžiem tiešām atliek vien padomāt: “Seriously, you imbicil?”

Katru jauno gadu cenšos sagaidīt nedaudz savādāk. Parasti šis “savādāk” aprobežojās ar lokācijas vietas variēsanu. Šogad, pirmo reizi, tā bija Rīga. Lai gan noprotams, ka tur devos 2010. gada gaidās, mana hidden agenda viennozīmīgi bija aplūkot Džeimsa Kamerona 3D veikumu. Papildus pabiju dažos Vecrīgas krogos un satiku perfekto sievieti. Ja šo vietu lasāt regulāri, tad pārsteigumi nav gaidāmi, ja nē – es esmu vulgārs un nepieklājīgs dīkdienis ar egoistisku un šauru skatu uz dzīvi. Skaidrojums tā, lai nebūtu asaras jābirdina. Nu tad tā…

Turp
Piedzīvojums sākās 30. decembrī ar došanos galvaspilsētas virzienā. Gandrīz 3 stundas, vienu avārijas situāciju un vairākus nepārdomātus bremzēšanas manevrus vēlāk ieripojām, balstoties uz vietējo nostāju, pasaules centrā. Pārtiku un vitāli nepieciešamos, promiliskos dzērienus ievākuši, ieradāmies kādā Brīvības ielas ēkā, lai tajā pavadītu nākamās 4 dienas. Pēc ierašanās (ap 18:00) bija plāns doties uz Avatar, taču, saprotamu iemeslu dēļ, visas biļetes bija izpārdotas. Forum Cinemas apmeklējums tika pārcelts uz nākamo rītu un tā vietā nolemts doties talkā pa Vecrīgas krogiem.

Krogi
Teikšu uzreiz, ka šī bija masīvākā (un praktiski vienīgā) vilšanās visa apmeklējuma laikā. Jāpiebilst, ka krogu apmeklējums lielpilsētā man bija jauns piedzīvojums un pielīdzināt to kādai Valmieras vai citas pilsētas iestādei laikam nebūtu korekti. Pulkstenis sita ap 23:00 un pirmais krogs, kurā mūsu 8 cilvēku banda ieripoja, bija Ļeņingrada. Par nožēlu būda bija pilna līdz augšai, tādēļ nolēmām doties tālāk, taču īsais iespaids liecināja, ka establišments ideāls, lai uzpildītu sevi ar vienu vai sešiem aliem, kārtīgi izdziedātos un izbļaustītos. Arī uz to brīdi tur esošais ģitāras koklētājs / dziedmanis likās tīri labs. Nesaprašanu izraisīja tikai fakts, ka, man neizprotamu iemeslu dēļ, uz dīvāna sēdēja divi mazi bērni.

Par nākamo galamērķi tika izvēlēts bārs “Aptieka”. Cilvēkiem, ka tur nav bijuši, esmu izstrādājis un ekstrahējis zinātnisku paskaidrojumu, kas liks šo vietu iztēloties mats matā. Tātad – ņemam jebkuru vidusmēra Rīgas publisko tualeti, tajā ievietojam pāris mazus galdus ar stikla virsmām, stūrī iemetam alus mucu un krogs gatavs. Saprotu, ka izklausās “aizraujoši”, taču šī vietas sterilums absolūti nelikās simpātisks. Kombinējam ar tumšu apgaismojumu, flīzēm un Piebalgas alu, kas pilnīgi noteikti nebija Piebalgas alus, un rezultāts ir vieta, kurā ilgāk par vienu alu uzturēties negribas. Tā arī darījām.

Nākamais upuris – Space Dog. ļoti patukšs un arī izteikti tumšs nostūris. Daudz vietas, kura visa bija brīva, tādēļ nolēmām doties tālāk.

Vakara kulminācija – Shot Cafe. Maz vietas, bezjēdzīgi skaļa mūzika un tumšs. Par tualetes poda vāku gan biju sajūsmā. Šķaidīts alus.

Es neesmu klubu karalis vai mega-hipster’u tusiņgājējs un krogi man vienmēr ir asociējušies ar feinu pasēdēšanu draugu vai svešu (nosacīti) cilvēku lokā, sarunām un, iespējams, nelielu padejošanu, taču ne ar pagraba tumsu, bezjēdzīgu troksni (mūziku), kas spiež blakussēdētājam bļaut sejā, kā arī suslainu un neadekvāti zemas kvalitātes alu. Vīlies devos mājup.

Avatar
Šeit nav jēgas gari izplūst – lieliski iztērēti 600 miljoni. 3D līmenis an brīžiem atkarināja muti. Diena un nakts, ja salīdzina ar pirmsfilmas treileriem. Pati filma bija tik laba cik biju gaidījis. Pietiekami daudz WOW momentu, jūtīgajiem arī līdz asarām sanāks. Visā visumā brauciena highlight’s.

Vecgada vakars
Standarta izklaides ar grādīgajiem dzērieniem + netipiski interesanti pavadītas stundas ar galda spēli “Alias”. Dēļ salūta uz centru nedevos. Skatījos tos sešus, kas bija pie mājas.

Perfektā sieviete
Ārkārtīgi skaļš izteikums, taču tas jāvērtē pēc konteksta. Mana konteksta. Man sieviete šķiet lieliska, ja tā prot tevi izklaidēt un liek tev justies labi viņas kompānijā. Šī bija visi 100% abos gadījumos. Iespējams gan, nedaudz savādāk kā līdz šīs rindas beigām varētu domāt.

Ir taču aizraujoši, ja pat krēsls uz kura šī sieviete sēž var justies kā raķešzinātnieks viņas klātbūtnē. Un ir neiedomājami izklaidējuši vērot kā viņa cenšas apstrīdēt vispār zināmus vēstures faktus ar frāzi “Nē! Tā nebija”. Pērles bira visu vakaru un nē, es nebiju vienīgais, kas bija ļoti patīkami pārsteigts. Ir taču lieliski, ja nav vajadzīgs koncerts vai filma, vai pat jebkāda veida talants, lai izklaidētu un līdz smieklu asarām novestu padsmit cilvēku kompāniju. Arī es turpmāk tādu lielisku emociju kā prieks vairs neizteikšu smejoties. Uztaisīšu nopietnu seju un vienkārši teikšu: “LOL!”

Summārijs
Kopumā šī jaunā gada sagaidīšana bija… kas savādāks. Brīžiem ļoti izklaidējoša, reizēm – vilšanos pilna. Viss, kas notiek ir labs, tādēļ nenožēloju pilnīgi neko, taču vienu atziņu gan Jums nodošu no šī visa: Silence, comfort and warm food is underrated!

Lai gan noteikti neesmu entuziasts, kas uz dzelžiem tērēs pēdējo kapeiku, spiedīs gigahercu sulu un svilinās pa videokartei nedēļā, lai izdauzītu maksimālo kadru skaitu no aparatūras ar mērķi 60 plūstošos kadros skatīties kā pret mašīnas kapatu šķīst narkomānu ģīmji iekš Liberty City, taču mani fascinē katra jaunā dzelžu paaudze un tās potenciālo iespēju atklāšana.

Mans pēdējais sistēmas atsvaidzinājums, ja neskaita videokarti pirms gada un cietni pirms 4 mēnešiem, bija pirms nedaudz vairāk kā 2 gadiem. Priekš tā laika, kasti varēja dēvēt par budžeta spēļmašīnu un tās veiktspēja mani gandrīz 100% apmierināja, taču, tehnoloģijām attīstoties, prasības aug un pēdējos mēnešus mani nelika mierā klusā balss pakausī, kas pie katras ilgākās ielādes vai saraustītajiem 3D kadriem sāka dziedāt patriotisku lamuvārdu dziesmu.

Bija laiks upgrade‘oties. Misija ir pabeigta un here are the facts…

Dzelži

No: Intel Core 2 Duo E6300, Gigabyte GA-965P-DS3, OCZ Reaper 2 x 1GB DDR2
Uz: Intel Core i5 – 750, Gigabyte GA-P55A-UD3, Corsair XMS3 2 x 2GB DDR3

Kāpēc tieši šādi dzelži?

1. Core i5 – 750 uz raksta tapšanas brīdi ir labākais nopērkamais Price/Performance procesors tirgū;
2. Gigabyte GA-P55A-UD3 tika ņemts tieši dēļ papildus “A” burta nosaukumā, kas norāda, ka platē integrēts SATA3 un USB3.0 kontrolieris. Pašlaik no tā nav nekādas jēgas, bet tā kā jauns apgreids neplānojas vismaz 3 gadus, tad future-proofing is the way to go. Papildus, šajā platē (kā arī visās pārējās P55A platēs) izmantots Lotes nevis Foxconn socket’s. Kāpēc tas ir svarīgi skatam šeit.
3. Operatīvā tika ņemta kā otrais labākais risinājums, jo cenas / veiktspējas līderis Crucial nekur nebija dabonams.

Iegāde

Pasūtījumu veicu (pagaidām) mazpazīstamā Interneta bode T-Prime.com. 2 iemesli kādēļ:

1. Manis noskatītā pamatplate uz iegādes brīdi nekur citur nebija nopērkama;
2. Cenas ir zemākas kā jebkurā citā Latvijas Interneta veikalā.

Veikals tika izvēlēts tīri taupības nolūkos un balstoties uz dažām pozitīvām atsauksmēm, kuras pa tīmekli varēju sakasīt. Piekrītu, ka lapa neizskatās vareni daudzsološi – daļa teksta ir angļu vai itāļu valodā, SIA nosaukums ir visai dīvains, kā arī nav norādīti kontakttālruņi, taču nospļāvos un riskēju. Nenožēloju.

T-Prime.com

Sazinājos ar veikalu izmantojot norādīto Skype kontu, lai pārliecinātos, ka visas manas izvēlētās mantas ir pieejamas. To darīju kādas 3 reizes vairāku dienu garumā (bija vajadzīgs laiks, lai saņemtos). Ļoti patīkami pārsteidza fakts, ka arī pēc pusnakts vēl varēju iegūt informāciju par savām precēm. Šāds serviss man patīk.

Liekas, ka zemās cenas tiek panāktas preci neturot uz vietas, bet gan noliktavā Slovēnijā. Piegādes izmaksas ir nedaudz augstākas kā citur, taču ietaupījums uz pašu mantu cenu to mierīgi atsver.

27. novembris

Tieši nedēļu pēc pasūtījuma veikšanas kurjere piegādāja vērtīgo kravu. 2 stundas vēlāk jau sēdēju un darbojos pie gatavas sistēmas.

Ja iepriekšēja kaste savā laikā bija budžeta gaming rig, tad šī, iespējams, aizsniedzas līdz upper mainstream. Salīdzinājumam, zemāk veco un jauno dzelžu Windows veiktspējas indekss. Skatoties attēlā svarīgi iegaumēt 2 lietas: Pirmkārt, vecais procesors ekrānšāviņa uzņemšanas brīdī bija klokots uz 2,8 GHz standarta 1,6 GHz vietā, līdz ar to reitings ir augstāks nekā neklokotam; Otrkārt, skaisti redzams, ka būvējot spēļu kasti ir svarīgi pievērst uzmanību līdzsvarotām komponentēm – videokarte abās kastēs ir viena un tā pati.

Īsumā – reizēm kaudze naudas var nopirkt laimi. Vismaz uz īsu brīdi. Kamēr citi sit sievas, tjūnē mašīnas vai aizlej sejas vietējā stroikā, es priekšroku dodu šai nodarbei.

Zemāk vēl daži jauno un veco dzelžu attēli. Kuri ir kuri? To atstāšu Jūsu atjautības ziņā.

UPDATE: Kā izrādījās, tad personīgas nevīžības dēļ pēc plates BIOS pāršūšanas nebiju ielādējis optimizētos default’us, kā rezultātā procis darbojās ar 2.0GHz nevis standarta 2.6GHz. Kļūdu izlaboju. Rezultātā, lai gan pamatvērtējumā (attēls augstāk) nekas nav mainījies, pārējās vērtības ir manāmi palabojušās uz augšu.