Twitterī ir apmēram 10′000 latviešu, bet ne parasto zemnieku kārtas pārstāvju. Mēs varam atrast kontus lielākajām mediju aģentūrām, ziņu portāliem, žurnāliem, pārtikas ražotājiem, valsts iestādēm, klubiem, laikrakstiem, dažādu nozaru pārstāvjiem utt. Mūsu inteliģentie letiņi, tā teikt.

Visi smejas, ka twitterī nedaudz pamaz tautas reklāmām, jo latviešu skaits tajā sastāda pusi no draugiem.lv apmeklētājiem minūtē. Un tagad doma – ja neliels bariņš cilvēku Kubā spēja stāties pretim veselai armijai karavīru un veikt revolūciju, tad kāpēc 10′000 tiek uzskatīti par nenozīmīgu auditoriju uz pārējo interneta lietotāju fona? Pienāks diena, kad visi sāks novērtēt šī mazā interneta revolūcijas portāla nozīmi.

P.S. @archijs twitterī

Tāpat kā mūsu valstiņā, arī tur, aizrobežā ir prietiekami liela korupcija, lai tā vienkārši pieņemtu kādas uzcenojuma normas, turklāt – brīvā ekonomika – ko gribu to daru.

Tad nu kādā jaukā dienā Putins sēdēja un domāja, ka nevar taču saprast kādas cenas ir veikalos. Savāca karavīrus mazas armijas lielumā un devās uz veikalu skatīties cenas. Pēc neilga brīža viņš jau staigāja pa veikalu un runāja ar uzņēmuma direktoru.

P. – Kāpēc piens 54 rubļi(0.9Ls) maksā?
K. – Pasterizēts, tāpēc tik dārgs.
P. – Opā, un cīsiņi 120 rubļi(1,8Ls). Uzcenojums 52%?! Jums tas liekas normāli?
K. – Nu saproties, mums arī kaut kā jāpelna un jādzīvo…
[..]
P. – Kādā cenā Jūs iepērkat gaļu? – Putins jautāja kādam no piegādātājiem.
X. – Kādi 150 rubļi(2.3Ls) kilogramā, – atbildējis tas.
P. – Un šeit gaļas cena ir lielāka par 335 rubļiem(5Ls) ! Kas par …?
K. – Kas, par lielu?
P. – Par lielu, 120% uzcenojums NAV NORMĀLS.
K. – Ok sapratu, visu nokārtosim, rīt cenu samazināsim.

Kāpēc vispār es šo gadījumu izcēlu un pievienoju? Lieta tāda, ka mans miesīgs brālis dzīvo Maskavā un stāstīja par šo atgadījumu pirms pāris dienām. Teica, ka dienas laikā vidēji pa latu cena uz gaļu nokrita visos Maskavas veikalos.

Respektīvi, ministru prezidents ienāk veikalā un saka, ka redz – kaut kas nav īsti pareizi, gaļa pa dārgu. Visi veikali – OK, bez problēmām cenu pazemināsim…vienā dienā! Laikam šo varētu saukt par “varu”.

Tagad iedomājamies, ja mūsu ministru prezidents ienāktu Rimi, un teiktu, ka cenas pārāk augstas. Cirks pa rubli, manuprāt, jo garāmejošie smietos par šādu skatu, RIMI/Maximas/Iki utt. īpašnieki vienkārši uzspļautu šādam lūgumam (un MP, principā, arī). Vai arī kā mūsu dārgajai VVF prasa, kā viņai liekas, vai cenas nav par augstu, uz ko viņa atbild, ka viņa jau ēdienu nepērk, cilvēki nopērk un pavārs gatavo, ne jau viņa.

Šo “tirdzniecības likumu” plānots izskatīt drīzumā, kazino arī aizlieguši gandrīz visā valstī. Vienvārdsakot – bīdās uz pareizo pusi, apsveicami.

P.S. Bildīti šorīt atradu pie martcore, raksts @ KP.ru.

P.S. @archijs twitterī

Šī varētu būt tā diena, kad varētu pārdomāt visu – kas ir bijis līdz šim, un kas būs vēlāk. Lai to tā mākulīgi izdarītu, varētu nodalīt pāris dzīves kategorijas. Nosauksim tās par darbu, mīlestību, ģimeni, pašpilnveidošanos, draugiem, laimi un sapņiem.

Sāksim ar darbu – vienu no primārajām dzīves eksistences lietām. Atkal varam aizdomāties, ka īstenībā var nestrādāt un dzīt fufli visu mūžu, bet lai mēs iegūtu naudu, kura vajadzīga ēšanai, izklaidēm un visam pārējam – jāstrādā. Pēdējos pāris gados esmu paspējis būt par viesmīli, velokurjeru, paciņu piegādātāju, pārdevēju, klientu menedžeri, reklāmu dizaineri, pusbārmeni un vēl sazin ko.

Principā – nav svarīgi par ko man ir gadījies strādāt – svarīgi ir tas, ka tas ir ienesis iztikas līdzekļus, un eksistēt var. Šobrīd strādāju par datubāzes administratoru Latvijas Kuģniecībā. Nesaku, ka ir ļoti interesanti un varētu to darīt nākamos 14 gadus, taču šajos laikos tas interesantums pabīdās otrajā plānā. Ko darīt nākotnē – nav ne mazākās nojausmas.

Runājot, ka nauda nenes laimi. Varbūt tā arī ir, bet nauda dod man brīvību darīt visu, kas man var likt justies laimīgam.

Tālāk – viena svarīga opcija – ģimene. Lai arī man tā ģimenīte ir plašāka par ierasto, domāju šajā jomā viss ir kārtībā. Domāju, lai arī ko es darītu un kur atrastos – vienmēr jāatcerās par ģimeni.

Viena no interesantajām lietām ir “pašpilnveidošanās”. Varbūt tā nedod tādu īstenu laimi, bet tāpat liek cilvēkam justies labi, liek justies novērtētam un atzītam. Ko esmu darījis, lai pašpilnveidotos – neko īpašu, ja runāt atklāti. Esmu apgrābstījis dažādas jomas, kas man liek justies labi, un tas ir galvenais. Varbūt kāds pilveidojas vairāk par mani, izlasa 5x vairāk grāmatu un un māk atšķirt vīnus pēc to smaržas – bet tas nenozīmē ka cilvēks ir laimīgs.

Vai es esmu laimīgs? Kopumā skatoties – jā esmu. Bet tas ir tāds relatīvs lielums – tāpat kā nevar piepildīt okeānu – tāpat nevar justies pilnīgi laimīgam, tā nu mēs esam uzbūvēti. Šobrīd ir labi, bet drošiven var būt tā, ka ir labāk.

Sapņi un plāni nākotnei – pilnīga 0. Nav man tādu, jo uzskatu, ka nekad nevar zināt kā viss dzīvē notiksies un pakārtosies. Nav jēgas sapņot par kaut ko, ja tas nav tuvu. Kas šobrīd ir tuvu – pagaidām nekā laba. Nekā arī slikta. Kā liktenis būs lēmis – tā arī notiksies.

Bet, manuprāt, ir vēl viena relatīvi svarīga lieta. Mēs varam to noliegt, varam ignorēt, varam neieredzēt un tēlot “vēsos” utt. Šī lieta ir mīlestība, un mēs katrs vēlamies kādu mīlēt un tikt mīlētam. Savādāk nodzīvojot dienu un netikt mīlētam – pazūd jēga šai dienai. Bez mīlestības mēs tikai eksistējam. Pat nebaidos noliegt – katrs šajā pasaulē vēlās mīlēt. Kādam sanāk – kādam mazāk sanāk, bet mēs visi esam izslāpuši pēc mīlestības. Šobrīd kāda meitene ko mīlēt man nav, vai būs – cerams :) Savādāk nākamajiem 21iem nav jēgas.

Īsumā uzmetot aci iepriekš rakstītajam – šie bijuši interesanti gadi, jo kas tikai nav iepazīts, kas nav redzēts, baudīts un taustīts. Nākotne ir miglā tīta, bet mums visiem gribās to labāko. Pie tā arī paliksim – dzīvosim sev, lai pilnveidotos, kaut ko sasniegtu, mīlētu un atpūstos.

Ārčijs, savā 21. dzimšanasdienā

P.S. @archijs twitterī

Rudens sākās ar laimes un dzīvības sajūtu. Par ko gan es varētu bēdāties – es mīlēju visu visapkārt esošo, atgriezos darbā, sāku mācības un sāku draudzēties ar vienu meiteni, kuru kā izrādījās vēlāk iemīlēju. Diezgan kruta, jo ko gan vēl 20 gadus jaunam cilvēkam dzīvē vēl vajag – viss bija. Vairāk neko no rudens es īsti neatceros – staigāju pa Rīgas ielām un priecājos par dzīvi.

Nāca ziema, un izskatījās, ka viss ir iegājies rudens takā – naudiņa visam, ko vien varēju iedomāties bija, draudzene pie sāniem bija, mācībās ar dažnedažādām shēmām pamanījos visgrūtākajam akadēmijas semestrim izbraukt cauri un atnāca jaunaisgads. Tie, kas saka, ka laba nekad nevar būt pa daudz – melo. Un tad kas nesaprotams notika, klikšķis, kas mainīja visu.

Mani īsti vairs nesaistīja draudzene, neinteresēja tusiņi, principā – neinteresēja nekas. Miers un klusums bija galvenā prioritāte, kuru vēl kādu laciņu man nesanāca īstenot. Pēc mēneša pietuvojos mērķim – vairs īsti nesatikos ar draudzeni, ar draugiem tā ne īpaši kontaktējos, atmetu ar roku socializācijai, beidzu lasīt viskautko internetā, pametu seriālus un sāku necelt klausuli, kad zvana kāds nepazīstams numurs. Necēlu arī tad, ja zvanīja kāds pazīstams, un pamazām ieaugu savā pasaulē. Principā, gandrīz kā emo, tikai vakaros neraudu un mati vēl joprojām dabīgā krāsā. Vairs nesaistīja darbs, vēl mazāk saistīja mācības, principā neinteresēja nekas.

Vasara jau min uz pēdām, un ir laiks visu mainīt. Šis gads nebija viens no tiem patīkamākajiem, un mana 21ā gadadiena jau min uz pēdām. Un tas ir tas laiks, kad beidzot jāsāk sakārtot sava dzīve.

Pirmkārt, publiski atvainojos visiem, kurus esmu pēdējā gada laikā ignorējis, aizskāris vai neatbildējis uz kādu telefona zvanu. Ja zvanīja, tas nozīmēja kādu kontaktu. Labāk necelt, aizmirst, nevis kaut ko darīt – tāda bija politika.

Otrkārt, esmu sastādījis sev mini-plānu. Pirmais – dabūt darbu. Bet nevis kādu shit-job’u, kurus esmu strādājis gandrīz visa sava mūža laikā, bet tādu nopietnu un respektablu, kur būs jāstaigā šlipsītē un varēs saņemt pietiekami daudz līdzekļu, lai sāktu visu no jauna.

Treškārt, apņemos atkal sākt uzturēt kontaktus ar saviem draugiem. Visiem. Kaut arī man viņu īpaši daudz nav, tomēr mēģināšu draudzēties ar R2VSK komandu, kurus satieku ļoti reti, braukt ciemos uz random Latvijas pilsētām pie akadēmijas tautas, rakstīt katru nedēļu tiem, kas jūrā un beidzot sākt cilvēcīgi izturēties pret sieviešu kārtas pārstāvēm, pret kurām man nekādas cieņas nesenā laikā nav bijis.

Ceturtkārt, es slēdzu ciet uz rekonstrukciju savu blogu. Esošais variants, protams, paliks, kamēr nepienāks versija 2.0. Kad visu būšu daudz maz sakārtojis, tad arī atgriezīšos ar fotogrāfijām, kuras man slinkums publicēt, un rakstiem, kurus nespēju uzdrukāt. Kad tas notiks? Nezinu – bet notiks.

Tāpēc vēlreiz atvainojos, principā – visiem. Meitenēm, draugiem, draudzenēm, lasītājiem, blogeriem, tēvam, mātei u.c., kurus aizmirstu pievienot par savu rīcību. Laiks mainīt dzīvi, jauku visiem vasaru un tiksimies Ārčija 2.0 beta variantā.

P.S. @archijs twitterī

P.S. @archijs twitterī

Domāju, ka internets jātestē pēc pāris parametriem, t.i. stabilitātes, ātruma un pieejamības. Es dzīvoju 2 vietās, t.i. Bolderājā un Muceniekos, un abās vietās man ir pieslēgts internets. Tāpat arī es ik pa laikam pieslēdzos kādam atvērtam wifi Rīgas centrā.

Pirmais faktors, ko gribētu apskatīt ir “pieejamība”. Šo pieejamību esmu notestējis apmēram 10 dažādās vietās (Rīgas centru skaitot kā vienu). Šis internets tika testēts Rīgā, Bolderājā, Muceniekos, Liepājā, 15km no Liepājas, 80km no Rīgas, Ventspilī, pa ceļam uz Ventspili, pie jūras un vietējā mežā.

piezīme: Liepājā netestēju savu modemu, bet izmantoju Artūra

Vienā no šīm vietām, t.i. 15km no Liepājas internets nedarbojās, t.i. nemaz neatrada tīklu. Pārējās vietās darbojās, taču kā nu kurā. Pirmais: lielajās pilsētās. Rīgā, Liepājā, Ventspilī internets darbojas perfekti. Tiešām – iespraud modēmu, pagaidi 10 sekundes un lieto. Tādās dīvainākās un no civilizācijas attālākās vietās internets tiek tvārstīts ilgāk, taču beigu beigās arī to atrod. Tajā pašā Bolderājā/Muceniekos pievienoties internetam prasa kādu minūti, taču pēcāk tas darbojās labi. Pa ceļam uz Ventspili 3G tīkls gan netika atrasts (jo tas nemaz šosejas vidū nav pieejams), taču internets kā tāds tika atrasts un darbojās labi.

Tātad kopumā skatoties internets ir pieejams visur Latvijā, un, ja sanāk pazust mežā, un kā parasti mobilajam tālrunim ir izlādējusies baterija, tad kādam draugam epastu noteikti sanāks uzrakstīt.

tā izskatās tas puļītis, ko iesprauž datorā

Otrs faktors, ko vajadzētu apskatīties ir interneta ātrums, lai nesanāk tā, ka ar mobilo tālruni apskatīties kādu lapu sanāktu ātrāk. Rīgas centrā man ir sanācis iegūt apmēram 500kb/sec ātrumu Lejupielādēm. Internets kā tāds ir neierobežots, taču ja mēnesī tiek pārsniegts 20GB limits, tad ātrums tiek samazināts. Tātad lejupielādēt filmas gan nesanāks, taču tas jau būtu slimi. Tāpat kā draugiem sazvanīties caur satelītu vai epasta vietā izmantot telegrammas.

Trešais faktors – cik stabils tas ir. Vienā vārdā sakot – stabils. Es gan dziļos laukos dienām ilgi nelietoju šo modemu, taču Bolderājā es pāris dienas lietoju tikai modēmu. Savienojuma pārrāvumu/ļoti augstu latency es novēroju divreiz. T.i. pēc kaut kādu 6 stundu lietošanas uz minūti tas bija pazudis. Priekš maza puļķīša, ko iespraužam USB portā tas ir ļoti labi!

Interesants fakts – pēc pāris dienu interneta lietošanas man piezvanīja viens lasītājs(!!) un teica, ka Tele2 internets ir sūds. Diemžēl šim apgalvojumam piekrist nevaru. Ne man kāds ir maksājis, lai rakstu labus vārdus vai ko tml., bet pavisam godīgi varu teikt – mobilais internets pāri visam!

Ja cilvēks nenodarbojas ar failu lejupielādēšanu, bet tikai lapu skatīšanos, epastiem, youtube un tml. lietām, tad šis internets cilvēkam ir piemērots. Mājās pie stacionāra datora šo internetu lietot būtu nedaudz nepraktiski, taču, ja cilvēkam ir laptops, tad ir cita lieta. Piemēram, ja students nes laptopu uz lekcijām un pa starpai lieto internetu mājās, tad saku – ideāls variants.

Salīdzināt ar LMT mobilo internetu es nevaru, jo neesmu to lietojis, taču Bites Vodafone internetu esmu pabakstījis, un TELE2 internets izrādījās pārāks. Trīsreiz, lai būtu korekti.

Vienā rindkopā domu izklāstot – mobilais internets ir domāts cilvēkiem, kas tiešām ir mobili un internets tiem ir nepieciešams visur, mājās tādu puļķi turēt īpaši izdevīgi nav. Internets ir stabils, ātrs un mani īsti pievīlis nav. Es neesmu tāds advancēts lietotājs, kam interesētu savienojuma drošība vai long-time rezultāti. Es gribu internetu – es to dabūju – viss ir forši. Un ar TELE2 tas ir dabūjams ātri, viegli, labi.

P.S. @archijs twitterī