Aizgāju es pagājušajā nedēļā nejauši uz grāmatu veikalu. Ārā iznācu jau ar divām grāmatām, kuras nopircis biju tikai to lētās cenas dēļ. Par šo grāmatu iepriekš interesējies nebiju, tik cik reiz viņu atradis māsas grāmatu plauktā, apjautājos, par ko tā ir. Jā, redz cik neizglītots es esmu, neko nezinu par Dienvidamerikas izcilāko literatūras darbu un labāko Kolumbijas autoru. Aizlienēt piemirsās, tā kā nācās vien nopirkt.

Par ko tad ir šajā grāmatā, par Kolumbiju un tās vēsturi. Viņu var lasīt gan kā Buendiju dzimtas vēsturi septiņās paaudzēs un tās dzīvi Makondo pilsētiņā, kas ir tieši tāda kādu to vēlas redzēt paši pilsētiņas iedzīvotāji. Bet var lasīt arī kā pašas pilsētiņas vēsturi, kas no Dieva pamesta ciema džungļu vidū, kur ceļu zina vien čigāni, kļūst par industriālu pilsētu un laika gaitā atkal pārtop par nolaistu ciematiņu, kurā vairs nekas nav glābjams. Var lasīt kā apliecinājumu tam, ka vēsturē nav nekā jauna un ka tā ir cikliska no sākta gala. Tam spilgts apliecinājums ir Buendiju ģimenes tradīcija zēniem likt vārdus Arkādio vai Aureljāno un meitenēm Amaranta, Remediosa vai Ursula. Tas viss lasītājam lasīšanas gaitā galvā rada sajukumu, jo grūti saprast kurā brīdī kurš Arkadio tiek piesaukts. Varoņi bieži vien tiek piemirsti kādā rezidences istabā, lai pēc vajadzības kā tādi pagātnes rēgi atsāktu savu darbību.

Nu un, protams, vientulība tā caurvij visu šo stāstu, sākot no vientuļa ciema, kuru dibinājis Hosē Arkādio bēgdams no sava noslepkavotā kaimiņa rēga, beidzot ar gandrīz katra grāmatas varoņa iekšējo vientulību. Kāds ieslēdzas savā istabā un ne ar vienu nekontaktē, kāds nododas greznu dzīru organizēšanā, lai aizmirstu savu vientulību un nespēju mīlēt, kāds klejo pa pasauli kā jūrnieks, kāds visu laiku organizē revolūcijas. Buendiju klans ir lieli speciālisti tajā, lai novērstu uzmanību no savas vientulības. Skaidrs arī tas, ka tik vientuļam klanam ir aktuāls arī incesta temats. Galvenās raizes ir, lai bērns nepiedzimtu ar cūkas asti. Ja ieprecas kāds svešinieks, tad tam šajā mājā ir grūta dzīve, jo ierasto kārtību nav iespējams mainīt nevienam.

Skaidra lieta, ka šai grāmatai arī prasītos nopietns priekšvārds, kas lasītājam izskaidrotu pāris lietas. Kolumbijas un, iespējams, visas Latīņamerikas vēstures peripetijas. Sākot no daudzajām revolūcijām un to varoņiem un beidzot  ar ekonomiskās attīstības cikliem un galvenajām industrijām. Tad par sliktu nenāktu apskaidrot kas ir “maģiskais reālisms”. Cik nu es nopratu tas ir tā, brīnumainas lietas tiek uzdotas par ikdienišķām un reizēm pavisam parastas situācijas pasniegtas kā maģiskas. Ja kāds varonis nomirst, viņš tik un tā dzīvo vien tālāk un ietekmē stāsta notikumus.

Noteikti labi būtu, ja es prastu spāņu mēli un lasītu oriģinālā, domāju, ka stāstam ir daudz dziļāka nozīme gan varoņu vārdos, un tajā kā izskatās oriģināla struktūra. Grāmata lasās ļoti ātri, kam gan nepatīk parakņāties pa svešu cilvēku, lai ar izdomātu, netīro veļu. Viņa ir gan laba lubene, gan ironisks vēstures stāsts un katrs lasītājs tajā spēj atrast visu, ko vien viņš vēlas. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tagad tikai man jānoskaidro, ko nozīmēja tas atrastais spāņu galeonas vraks netālu no ciemata. To, ka viņi Kolumbijā ir iebraucēji, tikai par to aizmirsuši? Tauta, kas aizmirsusi savas saknes? Jebšu tādi, kam vēsture ikdienā diez ko neinteresē? Nezinu varbūt man ir pārāk vienkārši spriedumi.

Līdzīgi raksti

• ЭТО НАШ ДОМ by Артем Каменистый
• ЧЕТВЕРТЫЙ ГОД by Артем Каменистый
• Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

Stāsts sākas tālajā 18751775. gadā, kad kāds Misters Lorijs, Tellsona bankas darbinieks, saņem uzdevumu doties uz Franciju. Francijā viņam jāatrod un uz Britu salām jānogādā kāds doktors Aleksandrs Manette. Pie reizes tiek uzmeklēta arī šī doktora meita Lūcija, kurai tad tiek paziņots, ka viņas tēvs ir dzīvs, lai gan pavadījis ieslodzīts Bastīlijā astoņpadsmit gadus. Manette tiek atrasts kāda Parīzes vīna veikala īpašnieka mājā. Veikaliņa īpašnieks un viņa sieva ir revolucionāri, kas savu grupējumu dēvē par „Žakiem”, cīnās viņi pret aristokrātijas netaisnību un reģistrē visus, kuriem varas maiņas rezultātā būtu jāatriebjas. Manette tiek pārvests uz Britu salām, un viņš ar savu meitu dzīvo visai laimīgi, vismaz sākumā. Tālāk tekstā sekos spoileri.

Ja godīgi, tad, lasīdams šo grāmatu, nevarēju saprast kā viņa ir kļuvusi tik slavena. Lielākajai daļai no grāmatas varoņiem nav nekāda piepildījuma, tur ir tikai emocijas un saukļi. Lūcija ir ideāla Viktorijas laikmeta sieviete, kas visur klausa vīru, nesavtīgi mīl, ir īsts līdzjūtības iemiesojums un dara, ko viņai liek. Visa viņas iekšējā dzīve ir mīlestība un satraukums, kur nepieciešams, par tēvu, vīru, bērniem.

Viņas vīrs Darnay, marķīza titula mantinieks, kas atteicies no saviem īpašumiem Francijā, vispār ir dīvains tips. Ilgu laiku autors par viņu neliekas ne zinis, tik vien kā apsūdzot spiegošanā un attaisnojot. Šīs tiesas gaitā tad viņi sapazīstas un beigās apprecas.  Francijā, sākoties revolūcijai, šis cilvēks pa kluso pamet savu sievu un bērnu, lai dotos uz Parīzi. Jo Tellison bankas telpās šis bija dzirdējis no izbēgušajiem franču aristokrātiem apvainojumus, kas adresēti tādiem kā viņš, titula pametējiem un nelikšanos ne zinis par saviem īpašniekiem. Skaidra lieta, ka nonāk Parīzē viņš jau kā cietumnieks, un laika gaitā tur pārvācas arī visa ģimene, kas cenšas viņu izpestīt no cietuma. Manuprāt, absolūts bezsmadzeņu radījums, kas dzimis tikai, lai radītu problēmas citiem.

Lorijs – bankas darbinieks īsts darījuma cilvēks. To viņš mīl uzsvērt katrā sarunā ar jebkuru cilvēku. Kādi gan īsti ir tie viņa darījumi, mēs tā arī nekad neuzzinām. Tomēr viņš vienmēr parādās pareizajā laikā un vietā, lai izpestītu Manettes ģimeni no kārtējām nelaimēm.

Sidnejs Kartons – alkoholiķis ar Jēzus tendencēm. Īstenībā viens no dzīvākajiem tēliem visā grāmatā, viņam piemīt spēja racionāli domāt un beigu beigās viņš pat izpestī viņus no drošas nāves pats aiziedams bojā.

Grāmata lasījās reti lēni, tā kā tā tika izdota iknedēļas turpinājumos, tad iestiepta bija pamatīgi. Neizslēdzu, ka tajā laikā vienkārši bija tāds rakstīšanas stils, kas sevī ietvēra milzīgu liekvārdību, interesantas teikuma konstrukcijas un absolūtu nesapratni, kas šajā grāmatā notiek. Man šī nesapratne ilga pirmo grāmatas trešdaļu, visu laiku gaidīju, kad tad sāksies nopietna notikumu attīstība, kas beidzot liks man just līdzi kādam no varoņiem. Tad ar tēlu lielāko daļu biju iepazinies, sapratis, ka viņus visus uz priekšu dzen tikai tā brīža emocijas, un samierinājos, ka te nu autors ir atstājis sev iespēju izvērsties, un notikt var jebkas. Lasīju un domāju, kā nez valdošā britu elite uztvers Dikensa revolūciju aprakstus, jo grāmatas darbības laikā revolūcija notiek gan ASV, gan Francijā. Šķiet, arī pats autors ir sapratis, ka nav ko sludināt šķiru cīņu Britu Impērijā, un visi viņa parastie tēli ir kaismīgi karaliskās ģimenes atbalstītāji. Arī revolucionāru tēls neizpelnās nekādus gailamus, tie ir dzīves pamesli, kas izsitušies pie varas un nu aizrautīgi iznīcina savus pretiniekus, neuztraucoties par rītdienu. Beigās gan ir patosa pilni vārdi par to, kā no šī muklāja dzims jauni patiesi brīvi cilvēki.

Kopumā tāda viduvēja grāmata – liktu 7 no 10 ballēm, bet te jāsaprot, ka tajā laikā rakstīja pavisam savādāk. Ļaunie tēli ir absolūti ļauni, viņiem nav nekādas sirdsapziņas un žēlastības, labie tēli ir tikpat absolūti labi, kas pacietīs visas dzīves grūtības ar fatālistisku nesatricināmību. Rodas aizdomas, kādēļ Alisei no Brīnumzemes tik ļoti patika lasīti tieši dialogus, garie iestarpinājumi par laika apstākļiem un apkārtējo vidi reizēm tracināja.

Ja interesē vēl Dikensa mēnesī izlasītais, tad Ms Marii ir izlasījusi Bleak House.

Līdzīgi raksti

• At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch
• СКАЛОЛАЗКА И КАМЕНЬ СУДЕБ by Олег Синицын
• Un Lun Dun by China Mieville

Šī ir Tumšā torņa cikla otrā grāmata. Ilgi domāju, kā man viņas lasīt – reizi nedēļā, mēnesī vai pēc kārtas. Nolēmu, ka lasīšu vienu no šī cikla un tad vienu citu. Tagad gan izskatās, ka būšu atkāpies no saviem principiem. Nespēju atrast nevienu grāmatu, kas mani pārliecinātu, ka ir labāka. Tā nu patlaban jau lasu trešo šī cikla grāmatu.

Šajā grāmatā, kā jau tas fantasy žanrā pieņemts, Rolands komplektē jauno strēlnieku komandu. Viņa vecie draugi ir gājuši bojā, bet bez labas komandas Tumšo Torni nesasniegt. Lai dzīve būtu grūtāka, grāmatas sākumā Rolandam uzbrūk gaļēdāji krabji, nokniebj pāris labās rokas pirkstus. Ideja, kā tiek savākti topošie strēlnieki, ir visai interesanta. Viņi atrodami aiz durvīm, sākumā Rolands ir informēts tikai par to, ka tie ir trīs, Cietumnieks, Lēdija un Nāve. Arī mēs to zinām, jo lasījām par to pirmajā grāmatā. Cietumnieks nav tāds fiziski, viņa cietums ir heroīns. Lēdija izrādās melnādaina invalīde ratiņkrēslā, bet Nāve vīrs, kam patīk citus pagrūst.

Arī šajā grāmatā mēs neko vairāk par Torni neuzzinām. Tas tiek pieminēts tikai kā galamērķis, kuru Rolands piedāvā saviem ceļabiedriem. Piesaukta Roze, bet nekas vairāk, tas arī nevienam, izņemot Rolandu, nav īpaši aktuāli. Kāds grib atpakaļ savā pasaulē, cits vienkārši novākt visus baltos.

Tāpat savdabīga ir pārvietošanās starp Rolanda pasauli un mūsu realitāti, tas notiek ar vienkāršu durvju palīdzību. Kad lasīju pirmo reizi, šķita, ka tas ir okei, tomēr tagad mani viņas tracina. Domāju, kas tad Kings nevarēja kaut ko jēdzīgāku izdomāt. Nē, viņš ņem un ieliek durvis pludmales vidū, kas ved uz Ņujorku un tā trīs reizes pēc kārtas. Šajā stāstā dominē tikai divi apkārtējās vides veidi – pludmale un Ņujorka.

Pozitīvi ir jaunie personāži, par viņiem ir vairāk informācijas nekā par Rolandu. Te var uzzināt par viņu dzīves pagrieziena punktiem, viņu raksturiem un spēju tikt pāri savām vājībām. Kādā veidā viņi ir izvēlēti par Rolanda nākamajiem ceļabiedriem, grāmata atbildi nesniedz. Arī Rolands ir pragmatisks un ar sīkumiem neaizraujas, ja tavs mērķis un liktenis sakrīt ar citu cilvēku likteņiem, tad pasaule atradīs veidu kā savest visus kopā, un par tādiem sīkumiem kā un kāpēc nav jāuztraucas.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Joprojām jūtamas ievada pazīmes, nekā ļoti konkrēta, pasaule vēl tiek veidota un nav arī nekādas pārklāšanās ar citiem Kinga darbiem. Rolands joprojām atgādina biorobotu, kura mērķis ir sasniegt Torni, bet kādēļ man no šīs grāmatas vēl nekļuva skaidrs.

Līdzīgi raksti

• The Wind Through the Keyhole: A Dark Tower Novel by Stephen King
• The Dark Tower I: The Gunslinger by Stephen King
• UR by Stephen King

Ja godīgi, tad pats nemaz Ķīnā nekad neesmu bijis. Domāju, ka par būšanu Ķīnā nevar uzskatīt divdesmit stundas Honkongā, kas lielākoties pavadītas taksometrā. Autors gan Honkongu  ir iekļāvis pie Ķīnas, bet atzīst, ka tas nav tas, ne tur īsti piesārņojums, ne spļaudīšanās, kārtība ar pavisam cita.

Šīs grāmatas autors man iepatikās ar savu rakstīšanas stilu jau iepriekšējā grāmatā. Viņš izvēlas kādu tematu, teiksim, spļaudīšanos uz ielas, un apraksta savus novērojumus un piedzīvoto. Tas lasītāju atbrīvo no dažādiem pārbraucienu aprakstiem un ļauj pievērsties svarīgākajam.

Šī grāmata ir autora personīgais Ķīnas redzējums. Lasītājs var pats izvēlēties piekrist viņam vai nepiekrist. Priecē, ka grāmatā uzsvars netiek likts uz kultūras revolūciju, studentu apspiešanu vai kādu citu sociālu problēmu, kuru pilnīgai izdiskutēšanai vajadzētu veselu grāmatu katrai. Citādi bija radies uzskats, ka šīs ir galvenās Ķīnas apceļotāju tēmas, par kurām viņi iztaujā katru pretimnācēju. Šeit autors mums pavēsta par tualetēm (beidzot uzzināju, kādēļ ķīnieši tik ļoti piecūko lidmašīnu tualetes), publisku atkrēpošanos, piesārņojumu, industrializāciju, ubagošanu, Tibetu, ēšanu un attieksmi pret ārzemniekiem.

Cik nācās lasīt šīs grāmatas apskatos, daļa cilvēku uzskata, ka autors pievērsies vairāk Ķīnas negatīvajiem aspektiem, tā vietā, lai vēstītu lasītājām par tās vēsturi un seno civilizāciju. Tā nu sanāk, ka autors ir stereotipisks maita, kas neredz tālāk pats par savu degunu un absolūti neciena kultūru, kurā viņš uzturējies. Otra puse apgalvo, ka tā arī ir, kā autors raksta, un viņi nebūt nav sajūsmā par ķīniešu ieražām.

Protams, autors labu stāstu ar patiesību nemaitā, bet kurš gan maitās. Arī stereotipi  tiek izmantoti uz pilnu klapi (Ķīnā par visu ir jākaulējas, ārzemniekus apšmauks). Domājams, ka par piesārņojumu gan nebūs melojis un par smēķēšanu visur arī ne.

Kopumā, ja vēlies palasīt interesantu un smieklīgu ceļojuma aprakstu, tad šo grāmatu ir vērts palasīties. Nekā nopietna te nebūs par Ķīnas vēsturi, sociālo struktūru vai ekonomiskās izaugsmes cēloņiem un sekām. Arī tas, ka autors ceļo viens, nezinot ķīniešu valodu, grāmatai neskādē, jo šeit par katru lietu ir savs viedoklis un diez vai valodas zināšanas to uzlabotu. Švakāka par iepriekšējo darbu, bet nav slikta izklaidei 7 no 10 ballēm.

Līdzīgi raksti

• Uranium: War, Energy and the Rock That Shaped the World by Tom Zoellner
• The Pornography of Power: How Defense Hawks Hijacked 9/11 and Weakened America by Robert Scheer
• The Nuclear Jihadist by Douglas Frantz and Catherine Collins

Pēc tam, kad biju izlasījis jaunāko Kinga noveli par Torni, nospriedu, ņemt un pārlasīt visas. Torņa cikls Kingam ir kaut kas tāds, ko viņš rakstījis visu savu rakstnieka mūžu. Kā viņš pats apgalvo pēcvārdā, ja nekas cits nav rakstījies, tad viņš sēdies pie Torņa cikla. To nevar nepamanīt, Torņa pasaule ir ietekmējusi, tieši vai netieši, daudzas viņa grāmatas. Ir sastopami gan Melnais vīrs, gan Sarkanais karalis. Torņa cikls ir autora mūža darbs.

Grāmata sākas pavisam vienkārši:

„ The man in black fled across the desert, and the gunslinger followed.”

Šis teikums pastāsta mums visu ko mēs šajā grāmatā izlasīsism. Strēlnieks Rolands dzenas pakaļ noslēpumainam vīram melnā apmetnī. Pakaļdzīšanās notiek vairāku iemeslu dēļ. Melnais vīrs ir pastrādājis daudz ļaunu lietu, kas novedušas pie pasaules kārtības sabrukšanas un Rolanda prāt ir pelnījis mirt, ir arī personīga atriebība un vēlme uzzināt par Torni.

Šī ir sērijas pirmā grāmata un pat autors vēl nav izstrādājis visus konceptus līdz galam, tādēļ pasaule sanāk tāda ieskicēta. Viņš pats atzīst, ka tad viņam nav bijusi pat nojausma, kas ir tie cilvēki uz kuriem Rolands atsaucas. Mēs saprotam, ka esošā pasaule ir pārpalikums no kādas senas civilizācijas, kas varbūt attīstības ziņā ir bijusi pārsimts gadus mums priekšā. Strēlnieki no visiem spēkiem cenšas saglabāt pasaulē civilizētu kārtību. Tai pat laikā Labā Cilvēka sludinātāji cenšas sagraut to pavisam. Viņi nesola neko, bet paņem visu. Tā nu Strēlnieks dzenas tuksnesī pakaļ Vīram melnā, uzduras sen aizmirstiem artefaktiem, dēmoniem , dīvainām pilsētām un atceras sen aizgājušus laikus .

Kā tēls viņš nav vēl pārāk attīstīts, viņam dominē tikai viens mērķis tikt līdz Tornim, lai tur tiktu ir jāpanāk šis cilvēks, burvis vai dēmons. Rolands nerēķinās  ne ar ko, viņš ir gatavs upurēt visu šā mērķa vārdā gan draugus, gan vienkāršus garāmgājējus. Viņam ir sava ideja par lietu kārtību un kā īsts strēlnieks viņš to cenšas ieviest visā pasaulē. Tikai vienu brīdi Rolands gandrīz novirzās no mērķa, sastopot Džeiku. Džeiks ir mazs puisēns, kas nonācis šeit no mūsu realitātes. Kadēļ un kā viņš nezina, viņš ir pārliecināts ka ir jau miris.

Man grāmata patika, ir viņa tāda savdabīga. Rolands vairāk atgādina biorobotu, kas iznīcina visus savā ceļā, bet viņa mērķis parauj līdz lasītāju. Grāmatas beigās arī lasītājam jau ir radušies jautājumi, kurus uzdot Vīram melnā un noskaidrot patiesību par Torni. Neteiksim, ka šī patiesība būtu liels izdomājums, viņa ir pat diezgan patiesa arī mūsu pasaulē. Tagad jautājums ir, kas Torņa pašā augstākajā stāvā atrodas aiz durvīm.

Grāmata ir izdota latviešu valodā, bet es šoreiz nolēmu izlasīt to oriģinālvalodā, līdz šim to biju lasījis krieviski. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm (te Torņa cikla grāmatas taps salīdzinātas savā starpā). Tik maz tādēļ, ka viss te ir tāds ieskicēts un nepabeigts.

Līdzīgi raksti

• The Wind Through the Keyhole: A Dark Tower Novel by Stephen King
• The Dark Tower II: The Drawing of the Three by Stephen King
• UR by Stephen King

Nu ko, vakar iznāca jaunā Stīvena Kinga grāmata, kas veltīta Dark Tower ciklam. Lieki būtu piebilst, ka es to jau biju pasūtījis pērngad, un bija patiess prieks saņemt to savā Kindlē vakar no rīta. Domāju, ka ar pašreizējiem tempiem Kinga grāmatu izdošanā latviski, Dark Tower cikls, iespējams, nekad pilnībā pie mums neiznāks. Laikam jau tirgus būs par mazu, lai būtu vērts ieguldīt resursus šī darba tulkošanā, cik noprotams, tad “ Gunslinger”  ar nemaz tik pieprasīts nav bijis.

Šīs grāmatas notikumi risinās starp “Wizard and Glass” un “Wolves of the Calla” stāstiem. Sanāk tāds kā 4.5 sējums. Te mēs varam izlasīt veselus trīs savstarpēji saistītus stāstus. Pirmais ir pavisam vienkāršs, tas vēsta par strēlnieka Roland Deschain un viņa draugu ceļu no Ludas uz Kallu. Ceļā viņus pārsteidz atmosfēras fenomens “starkblast” un viņiem jāmeklē patvērums kādā pamestā ciemā. Starkblast ir pēkšņa apkārtējās temperatūras pazemināšanās kombinēta ar vētru. Cik var noprast sistēma, kas satur pasauli to izmanto, lai attīrītu ceļu zem stariem. Kamēr tiek pārlaista vētra, Rolands saviem ceļabiedriem stāsta notikumu no savas jaunības, kad vēl pasaule nebija izkustējusies un vismaz daļā no tās valdīja kārtība.

Kā viņš pats saka: „A person is never too old for stories, Bill. Man and boy, girl and woman, never too old. We live for them.”

Šie notikumi ir saistīti ar kādu Rolanda uzdevumu, kurā viņam bija jāatrod un jānogalina vietējais vilkatis jeb cilvēks ar daudzām ādām(skin-man). Šamais pastrādājis briesmu darbus, un viņa upuru skaits jau ir vairāki desmiti. Tas mums dod lielāku ieskatu Rolanda iepriekšējā dzīvē, kad viņa vienīgais mērķis vēl nebija sasniegt Tumšo torni. Te viņš vēl ir jauns puišelis, kuram tēvs uzticējis svarīgu uzdevumu. Izmeklēšanas laikā viņš sastop kādu puisēnu, kurš izdzīvojis vilkača uzbrukumā un, lai uzmundrinātu viņu izstāsta Rolands izstāsta Trešo stāstu. Pasaku no savas bērnības ” The Wind Through the Keyhole”, par kādu zēnu vārdā Tims, kurš pazudēja tēvu agrā bērnība un ko viņš izdarīja, lai palīdzētu savai mātei. Šī pasaka aizņem lielāko daļu no grāmatas, un arī te parādās Vīrs Melnajā, Sarkanais Karalis, Merlins un strēlnieki. No vienas puses tas parāda, ka Rolanda pasaule ir bijusi lemta iznīcībai jau sen atpakaļ, no otras puses kāda maza puisēna lielo ceļojumu, kas ļauj mums šo pasauli iepazīt.

Visi šie stāsti diez ko daudz nenozīmēs cilvēkiem, kas no Kinga darbiem ir lasījuši tikai pāris grāmatas. Ir grūti ielēkt pa vidu sērijai, kas jau sastāv no astoņām grāmatām un tad cerēt, ka kaut ko sapratīsi. Šie stāsti ļauj paskatīties uz Tumšā torņa cikla notikumiem nedaudz detalizētāk. Mēs vairāk uzzinām par Rolanda pasauli pirms tās iziršanas. Mēs pat uzzinām, kā cilvēki dzīvoja laikos, kad viss vēl bija labi un stari vēl daudzmaz turēja pasauli kopā. Šo grāmatu var lasīt gan kā detektīvu, gan kā pasaku un te ir burvji, drakoni, noslēpumaini meži un tumši purvi. Ir cilvēku alkatība un mīlestība, atriebība un piedošana. Grāmata nekonfliktē ar pārējām sērijas grāmatām un to papildina.

Lieku 10 no 10 ballēm un ceru, ka autors sarakstīs vēl kādu grāmatu veltītu Tumšajam tornim. Man personīgi vislabāk patika stāsta pasakas daļa, tā tiešām bija laba. Šī grāmata mani pamudināja arī pārlasīt visu sēriju, tā ka esat informēti tuvākajā laikā te būs daudz Stīvena Kinga grāmatu aprakstu.

Līdzīgi raksti

• The Dark Tower II: The Drawing of the Three by Stephen King
• The Dark Tower I: The Gunslinger by Stephen King
• UR by Stephen King

Kārtējo reizi, kad nespēju izvēlēties ko lasīt, nolēmu pamēģināt ko jaunu. No šī autora darbiem līdz šim lasīt nācies ir tikai vienu stāstiņu – „The Cult of the Nose”, tas bija tāds savdabīgs par cilvēkiem ar knābjiem, kas izplata mēri. Tā kā stāstiņš man bija iekritis atmiņā, tad domāju, ka nebūtu slikti izlasīt vēl kaut ko. Beigu beigās apstājos pie šī stāstu krājuma.

Autors ir pazīstams kā šausmu stāstu rakstītājs, šis tas ir arī no zinātniskās fantastikas. Šis stāstu krājums ietver veselus astoņpadsmit viņa stāstiņus, kas lielākoties būtu kvalificējami kā šausmu stāsti. Pirmais, kas ienāk prātā izlasot pāris viņa stāstiņus ir – autoram reāli nepatīk bērni, viņš tos ciest nevar. Man nav ne jausmas kāds ir viņa ģimenes stāvoklis, bet šķiet, ka bērnu viņam nav. Visādi citādi, ja neņem vērā, ka lielākoties sliktas lietas atgadās ar bērniem, stāstiņi bija labi.

“Summer” – stāsts par vasaru, kas nekad nebeidzas, katru dienu kļūst arvien karstāks un karstāks, neviens nezina kādēļ. To zina tikai viens bērns. Liktu 6 no 10 ballēm, neko dižu jau tas nemāca, tikai, ka vajag būt uzmanīgam ar savām vēlmēm.

“Sleepover” – bērni pamostas dīvainā pelēkā pasaulē, kur viņi negrib neēst, ne dzert. Viņi te ir vieni paši, tomēr pēc laika parādās arī citi bērni. Skaidrs, vecāki ir atraduši veidu kā tikt no šiem sīkajiem dzīves maitātājiem vaļā. 7 no 10 ballēm.

“ Letters from camp” – vēl viens veids kā tikt vaļā no bērniem, aizsūtīt tos uz nometni, no kurienes neviens bērns neatgriežas. Manuprāt absolūta ilustrācija par bezatbildīgiem vecākiem, kas nespēj veltīt laiku bērnam augot un tad brīnās, kas sanācis. 7 no 10 ballēm.

“The return of Mad Santa” – manuprāt labākais stāsts grāmatā. Arī Salatēvs var salūzt katrus Ziemassvētkus izvadājot dāvanas. Ne pa velti viņš dzīvo Ziemeļpolā, jo neviens negrib astoņsimt gadus senas traģēdijas atkārtošanos. Tas bija tik sen, ka viss jau ir aizmirsts, bet ko darīt nabaga elfiem, kad Salatēvs pārmainās. 10 no 10 ballēm.

“Trail of the Chromium Bandits” – vesterns ar zinātniskās fantastikas piegaršu. ASV nolaidušies pāris kosmiskie bandīti, kas iznīcina mazas pilsētiņas. Tad nu kādam galaktiskajam policistam nākas ņemt lietas savās rokās un tikt ar tiem galā. 8 no 10 ballēm.

“The silly stuff” – arī no zinātniskās fantastikas. Pasaulē visu laiku notiek dīvainas lietas. Cilvēki teleportējas, līst zivju lietus, dienā kļūst tumšs. Kādam žurnālistam izdodas atrast sakarību tai visā un atrast vaininieku. Tāds ironisks stāstelis par to, ka arī citplanētiešiem nav sveša garlaicība. 8 no 10 ballēm.

“Liberty” – kāda vīra stāsts par savu draugu Zviedru, vietām bez likuma un atriebību. Labi uzrakstīts 10 no 10 ballēm.

“Dust” – interesants pasaules gala paveids. Balstīts tīri uz izteikumiem no pirmās Mozus grāmatas 2:7. 9 no 10 ballēm par inovāciju.

“ The pumpkin boy” – savāds šausmu stāsts par ziņkārīgiem puišeļiem, maniakiem un daudz ķirbjiem. 8 no 10 ballēm.

Kopumā labs lasāmais, kuru diemžēl aizēno autora problēmas ar bērniem, nezinu, ko tie viņam ir nodarījuši, bet just to var. Stāstu krājumam lieku 8 no 10 ballēm, lasās ātri un viegli.

Līdzīgi raksti

• Full Dark No Stars by Stephen King
• Alfred Hitchcock’s Anthology: A Choice of Evils
• 999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

Kārtējā grāmata no mana ksenofobijas plāna. Šo grāmatu pirmo reizi lasīju augstskolas gados un krievu valodā. Tad izlasīju arī visu triloģiju, šoreiz gan lasīju tikai pašu pirmo. Tam ir divi iemesli. Pirmais, grāmata nesen pārizdota latviešu valodā un nolēmu pārmaiņas pēc kaut ko izlasīt latviski. Otrkārt, pirmā grāmata bija vislabākā.

Diez vai grāmatas sižets ir kādam noslēpums. Mūsu planētai ir uzbrukuši insektoīdi, kukaiņu rase, kas pēkšņi parādās un iznīcina cilvēkus. Pirmajā karā cilvēkiem ar pūlēm izdodas uzbrucējus iznīcināt un Otrajā arī. Tomēr vēl ir priekšā Trešais, kas tad arī noteiks īstos uzvarētājus. Lai atrastu kosmiskajai flotei piemērotu komandieri, tiek meklēti bērni ģēniji, kuriem varētu iemācīt taktiskās un stratēģiskās domāšanas pamatus. Ģēniji, cik var noprast, tiek selekcionēti, ne visi tiek izvēlēti tikai labākie. Enderam ir visas iespējas kļūt par vislabāko un viņš jau sešu gadu vecumā nonāk skolā, kuras mērķis ir izaudzināt no viņa īstu komandieri.

Skola nebūt nav līdzīga Harija Potera burvju skolai, tā vairāk atgādina bērnu karavīru treniņu nometni. Skolas vadība, lai ļautu šiem pašiem attīstīt savas spējas un iegūt sapratni, ka viņiem nav kur dabūt palīdzību, par viņiem lielākoties neliekas ne zinis. Tad nu katrs izpaužas kā var, skolā galvenā lieta ir spēle, kur bezsvara apstākļos viena puišeļu un meiteņu komanda cīnās pret otru.

Stāsts ir labs pārlasot arī otrreiz, izlasījās burtiski vienā piegājienā. Par tulkojumu spriest nemāku, jo angliski šo grāmatu lasījis neesmu. Vietām gan izleca pāris dīvainības, bet ar vārdu skaitīšanu un sinonīmu esamību neesamību nenodarbojos. Pati grāmatas ideja, kā izaudzināt superkomandieri man šķita panaiva. Nu diez vai desmitgadīgs puišelis būs īsts komandieris, pat ja viņš ir mazs ģēnijs. Arī bērnu savstarpējās sarunas bija tādas ļoti pieaugušas, varbūt viņi biežāk raudāja (ar to šķiet arī izpaudās tā viņu bērnība).

Arī pamatpremisa, ka tikai cilvēks, kas pilnībā saprot un pazīst savu ienaidnieku, var to sakaut. Un šis cilvēks viņus pazīstot tik labi nevar arī viņus neiemīlēt. Uz papīra izklausās labi, bet diez vai dzīvē tā būtu. Bet nu stāstam šī ideja nāk tikai par labu un izskaidro kāpēc komandierim jābūt bērnam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Bilde no whitebook.lv

Līdzīgi raksti

• ТЕНЬ НАДЕЖДЫ by Николай Степанов
• Сборник «Никого над нами»
• Прелесть by Клиффорд Саймак

Nolēmu palasīt vēl nedaudz zinātnisko fantastiku un pievērsties ksenofobijas tematam. Skaidra lieta, ka ņēmu vēl līdz šim nelasītu grāmatu, lai ir interesantāk. No Nivena darbiem esmu lasījis tikai vienu, Ringworld, kas nebija slikta, bet turpinājumus lasīt kaut kā negribējās.

Ir 3017. gads, cilvēki kosmosā izveidojuši impēriju. Pie tam tā jau ir Otrā, jo pirmā kaut kādu apstākļu dēļ pajukusi. Pie varas ir aristokrātija, kas mēģina saliedēt jauno impērijas kodolu. Viss būtu labi, ja laiku pa laikam neparādītos dumpīgas planētas, kas ar savām prasībām provocē pilsoņu karu. Grāmatas galvenais varonis Komandieris Lords Roderiks Blains nodarbojas ar šādu sacelšanos apspiešanu, līdz viņam tiek dots uzdevums pārtvert nezināmas civilizācijas zondi. Tā nu kreiseris MacArthur nonāk Jaunās Kaledonijas planētu sistēmā. Zonde tiek pārtverta un cilvēce atklāj, ka viņi nebūt nav vienīgās saprātīgās būtnes Visumā. Tiek rīkota ekspedīcija, lai uzzinātu ko vairāk par Moties (Puteklīšu) civilizāciju.

Sen nebiju lasījis grāmatu ar tādu aizrautību, sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur cilvēki atklāj svešu civilizāciju, kas teorētiski var mēroties spēkiem. Sen nebiju lasījis arī grāmatu, kur civilizācija tiek detalizēti izskaidrota neielienot fantasy maģijās. Toties civilizācija ir atrodama tikai vienas zvaigžņu sistēmas ietvaros. Viņu problēma ir tā, ka uz viņu zvaigžņu sistēmu ved tikai viens hipertelpas tunelis, kura viens gals atrodas sarkanā pārmilža hromosfērā. Tā nu viņi ir nosprieduši, ka virsgaismas ātruma ceļojumi nav praktiski iespējami un dzīvo savā nodabā. Viņiem jau arī nav pieņemts apšaubīt patiesības, un tādus trakos viņi sauc par Crazy Eddie. Toties viņu rase sastāv no vairākām pasugām, kas katra ir šauri specializēta, ir Inženieri, Saimnieki, Pulksteņmeistari, Vidutāji, Karotāji, Dakteri, Skrējēji, Kalpotāji un Gaļa.

Grāmatā autors mēģina atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkiem rīkoties, sastopoties ar svešu saprātu. Naivi mēģināt viņu saprast un domāt, ka viņi ir tādi paši kā mēs. Varbūt vienkārši uzspert viņus visus gaisā, lai neradītu iespējamus draudus nākotnei. Varbūt vienkārši viņus atstāt savās sistēmā un aizmirst. Autora varoņi katrs pārstāv kādu no šīm idejām un cenšas to ieviest dzīvē. Arī paši Moties nav ar pliku roku ņemami, viņiem ir savs noslēpums, un viņi vēlas tikt uz citām planētām par katru cenu, un viņi mēģina izmantot to, ka cilvēkiem nav nekādas sajēgas par viņiem. Tas viss tiek smuki pasniegts kā ekspedīcijas notikumu atstāsts no dažādu cilvēku un moties skatupunkta.

Laba lasāmviela, brīnījos, ka līdz šim vēl nebiju izlasījis šo darbu. Tagad domāju vai lasīt turpinājumus, jeb tas kā jau turpinājumiem pieņemts būs švaks un neinteresants. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav jau viņa tās Hugo un Nebula balvas par velti saņēmusi.

Līdzīgi raksti

• БЕЛЫЕ НАЧИНАЮТ И ПРОИГРЫВАЮТ by Виталий Романов
• Прелесть by Клиффорд Саймак
• ВСЕЛЕННАЯ НЕУДАЧНИКОВ by Роман Злотников, Сергей Мусаниф

Tā kā visi (Lasītāja, Doronike, Ilze un Dainis) sasparojušies uz Kinga darbu lasīšanu, es kā īsts latvietis nevarēju palikt malā un arī izlasīju vienu grāmatiņu, kuru biju glabājis neaizskaramajā rezervē. Šo stāstiņu Kings sarakstījis tikai un vienīgi Kindle grāmatu veikalam. Bija nācies par to lasīt gan ļoti labas, gan sliktas atsauksmes, un sliktās mani atturēja no stāsta lasīšanas.

Tātad tipiskais Kinga varonis, angļu literatūras pasniedzējs ap gadiem nedaudz pāri trīsdesmit, nesen izšķīries ar savu draudzeni. Šķiršanās iemesls visai triviāls, tā vietā, lai šamais uzklausītu savas draudzenes problēmas, viņš lasa grāmatu un tikai nosaka – aha. Sākas vārdu pārmaiņa, kur viens tiek nosaukts par analfabētisku kuci un otrs par dauni, kas lasa papīra grāmatas. Tad nu pārdzīvojot šķiršanos, galvenais varonis nolemj iespītēt un pasūta Kindle lasītāju. Kindle pienāk vienas dienas laikā un dīvainā kārtā ir ar rozā korpusu un kaut kādu UR funkciju. Spēlējoties ar to tiek atklāts, ka UR nozīmē paralēlās pasaules un tā piedāvā pasūtīt grāmatas arī no citām realitātēm, kur rakstnieki ir miruši vēlāk un uzrakstījuši vairāk. No sākuma tas viss šķiet pēc kāda datorika joka, līdz kļūst skaidrs, ka tas nav nekāds joks.

Man šī grāmata atgādināja vienu no Šeklija stāstiem “Šis tas par velti” , tur ar galvenais varonis dabūja savos nagos sev neadresētu sūtījumu. Stāsta koncepts ir vienkārši izcils, vismaz man Kindle īpašniekam un cītīgam grāmatu lasītājam iespēja lasīt paralēlo visumu autoru darbus norautu jumtu. Grāmatas varonim notiek tas pats, viņš atklāj, ka Hemingvejs ir sarakstījis grāmatu par suņiem (neesmu Hemingveja speciālists, bet tas laikam ir viņu cienītāju slapjais sapnis), Šekspīram atrodas nelasītas lugas. Vispār dzīve ir par īsu, lai izpētītu viena autora daiļradi paralēlajās pasaulēs, kuras ir pāri par desmit miljoniem. Pasākumā tiek iesaistīti draugi un līdz šai vietai stāsts ir foršs un jauks. Tad viņi atklāj iespēju lasīt arī paralēlo pasauļu avīzes, tas arī vēl nav nekas slikts, ir interesanti uzzināt dažādas lietas, kas notikušas savādāk citās pasaulēs, pat ja dažas pazūd pēc Kubas krīzes. Te man radās iespaids, ka Kings ir ielicis pamatu savai grāmatai “11/22/63”. Galvenais lietošanas nosacījums ir nepārkāpt Paradoksa likumus. Iesākumā tas izdodas viegli, līdz varonis atklāj iespēju uzzināt pašam sava apvidus lokālo nākotni.

Šo stāstiņu varētu droši pielikt pie “Dark Tower” cikla, arī te dominē Tornis un Roze, kurus rausta izmaiņas notikumu secībā, stari ir salauzti un realitātes turas kopā uz puņķiem. Tomēr beigas varēja būt labākas, atrisinājums bija tik prasts un atmazka tik vienkārša, ka zinot realitātes sargus no citām Kinga grāmatām, man nolaidās rokas. Kopumā, ja neskaita nobeigumu, stāsts bija labs lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka otrreiz nepārlasīšu, bet iztērēto sešu dolāru arī nav žēl.

Līdzīgi raksti

• The Wind Through the Keyhole: A Dark Tower Novel by Stephen King
• The Dark Tower II: The Drawing of the Three by Stephen King
• The Dark Tower I: The Gunslinger by Stephen King