(Ramsvik – Nynäshamn)

No rīta aizejam brokastīs un te notikušas trakas pārmaiņas! Izlejamā kafija ielieta otrā tvertnē, skaidrs, ka kaut kas te vairs nav labi, un ir pēdējais laiks atstāt šo vietu! Pabeidzam mantu kravāšanu. Sasienam pauniņas un lēnā garā aiztransportējam tās uz mašīnu. Tad veicam pēdējo atkritumu šķirošanas rituālu šaizemē. Maija aiznes nodot mājiņas atslēgas. Ar to mājas atslēgu ar bija nelielas problēmas, viņai tā atslēga izļurkājusies un atslēga strādā tikai noteiktā pozīcijā, kas sevī ietver vairākus faktorus, pašas atslēgas stāvokli, slēdzenes pozīcija, jo tā kustās un durvju roktura un nospiešanas intensitāte. Iespējams, ka vēl ir planētu stāvoklis un mēness fāze. Uz nedēļas beigām es jau biju iemanījies durvis atmūķēt pārdesmit sekundēs. Problēmu kempingam noziņojām un mums iedeva jaunu atslegu, tā strādāja tieši tikpat “labi”, bet nospriedām (labi, es kā atslēgu turētājs, nospriedu), ka pāris dienas jau iztiksim. Cerams, ka jaunajiem īrniekiem viss ir ok.

Sākotnēji mums bija plāns aizbraukt uz aviācijas muzeju, bet tad mums būtu jābrauc caur Gēteborgu un tas pieliktu pie jau tā ne pārāk īsās dienas vēl pāri pa divsimts kilometriem ceļa un nolēmām, ka laikam ne šoreiz.

Mums uz prāmi šodien jāpavada ceļā 520 kilometri, kas Ivaraprāt aizņem kādas sešas stundas. Tā kā esam vikingu zemē, mums sākumā ir jāizpilda neliels kvests, jāapmeklē zivju tirdziņš un jānopērk vārīti vēži mājās vešanai un pēc Armanda pasūtījuma – kāda grillējamā zivs. Es jau braucot ārā no kempinga iesaku sperties uz Smögen slavenajām zivju bodēm, bet Maija gan iesaka savienot pēdējo ievelkamo ķeksīti ar pretīmesošā Hunnebostrand apmeklējumu. Tur ar esot labs zivju veikals, braucam uz turieni. Zivju veikals ir, bet vēžu nav.

Nekas, braucam atpakaļ uz Smögen un tur viss veiksmīgi, nenācās pat likt mašīnu maksas stāvvietā. Pa ceļam uz to piestājam pirmajā zivju bodē, tur vēži ir, cepamzivs nav. Nekas, pa ceļam nopirksim.

Tālāk seko brauciens dienas garumā, uz stundiņu piestājam Uddevalla un pastaigājamies pa lielveikalu. Atrodam tur makreli cepšanai, rotaļlietu veikalā ievērtējam hobby horsinga piederumus, uzpildām degvielu un braucam tālāk. Kad esmu nedaudz paguris piestājam vietā, kas saucas Ramundeboda. Te izrādās kādreiz ir bijusi vieta, kur krustojušies divu apgabalu robežceļi. Mūki pat uzbliezuši klosteri. Tagad te ir smukas drupas un ēstuve. Mums gan ir līdzi pašiem savas maizītes. Paēdam un turpinām ceļu. Piecos esam jau klāt Nynäshamn. Uzreiz uz prāmja nebraucam, pastaigājam pa pilsēteli. Nu ko lai saka, īsti jau nebija tā vērts, bet nu laiks kaut kā jānosit. Pieklājības pēc apmeklējam arī vietējo Lidl.

Tik un tā aizbraucam par ātru un līdz tikšanai uz prāmi paiet divas stundas. Mēs jau esam profesionāli ticēji uz prāmja, mašīnu noliekam ierādītajā vietā, paķeram mugursomas un dodamies uz kajīti. Apsildām degunus, tad izejam uz klāja paskatīties izbraukšanu no ostas. No augšas apskatām savu mašīnu, kas galīgi nemāk uzvesties. Viļņu drebelis viņai šķiet aizdzīšanas mēģinājums un tiek izmisīgi midžināti uguņi. Labi, ka mūsu nav vienīgā tāda, viss klājs gaudo un midžina lampas. Baigi neuztraucos, jo led jau daudz strāvas neēd un noteikti ir kāds minimums akumulatora līmenī, kas tiek pietaupīts piestartēšanai. Dodamies vakariņās, tās bija ok.

16. augusts

(Ventspils – Jūrmala)

Pa nakti guļu slikti, bet skaidra lieta, kad sešos interkoms sauc brokastīs, es esmu labi iemidzis. Paēdam brokastis, pa iluminatoru jau var redzēt Ventspili, tad salasām mantas un dodamies uz klāju skatīties iebraukšanu Ventspilī. No prāmja lejā tiekam diezgan raiti un pusdienās jau mājās grillēju zivi.

(Dyrön – Härön)

Šodien ir mūsu pēdējā pilnā diena Zviedrijā, tāpēc ir jāpaspēj izdarīt tas, kas vēl nav paspēts. Es ceļojuma plānošanā esmu piedalījies minimāli, tāpēc man pat īsti nav ne jausmas, vai kaut ko esam paspējuši vai neesam. Vispār mēs esam atbraukuši uz tādu Zviedrijas galu, kur par pastaigu takām angliski nav pieejami nekādi staigāšanas gidi. Ir viens, un tas pats ir zviedriski, kuru sastādījis vietējais entuziasts, bet ir labi interneta resursi.

Aizejam paēst brokastis un dodamies ceļā. Tikšana prom no salas varētu būt grūtāka, jo šodien tiek izvesti atkritumi. Katram atkritumu veidam pakaļ brauc sava mašīna un viņas šiverē te jau no agra rīta. Atkritumu mašīna mūs nemoca, bet grozāmais tilts gan, jo pāris jahtām steidzami jāizbrauc kanāls. Mums ir jāsperas uz 113 kilometru attālo Rönnäng, tur kāpsim  uz pasažieru prāmja un brauksim uz Dyrön salu. Gandrīz aizmirsu pieminēt, ka nekur jāsteidzas mums nav, bet vēlams būt objektā ap desmitiem.

Kā jau visās Zviedrijas mazpilsētās, arī te nav viegli atrast kur nolikt mašīnīti, nākas izmantot pilsētiņas nomales stāvvietu. Te var turēt vāģi sešas stundas, bet pa velti. Kad noliekam mašīnu, stāvvieta ir patukša, bet, braucot prom, te mašīnas bija saliktas visās ielas malās. Mums līdz prāmim ir piecpadsmit minūšu gājiens. Te prāmja biļetes ir visnotaļ vienkārša padarīšana – nolādē telefonā aplikāciju un nopērc biļeti, ja slinkums, vari pirkt arī uz prāmja ar karti. Tas te skaitās kā sabiedriskais transports un biļete ir uz laiku – 90 minūtēm.

Iekāpjam prāmī un gaidām braucienu uz Dyrön, vēl ir iespēja aizbraukt arī uz Astol salu, jo arī tur esot viens pārgājiens. Brauciens uz salām nu jau ir standarta piedzīvojums, pabraucam garām ostiņai, izbraucam no tās un esam jūrā. Bija plāns varbūt doties arī uz Astol salu, bet tagad braucot garām un redzot to pa gabalu, saprotam, ka īsti nevajadzēs. Jo tā visa ir apbūvēta un taka vestu vienkārši pa pilsētiņu, kas mums īsti nešķiet vajadzīgi. Tā ka braucam vien uz Dyrön.

Pirmais, ko ievēroju salā, ir velkamo ratiņu placis. Tā ka visas lietas te tiek atvestas ar kuģīti, tad ir visnotaļ parocīgi, ja tavi velkamie ratiņi stāv jau pie ostas boksā. Paņem, velc vai stum savus rateļus ar mantām uz mājām. Pati pilsētiņa kā pilsētiņa, sarkanie šķūnīši vai mājas dominē visā ostā. Sākumā mums ar Maiju rodas domstarpības, pa kuru virzienu mums iet, pārliecinu viņu, ka iet pretēji pulksteņa rādītājam ir šīs takas vēlamais virziens un speramies ceļā.

Mūs atkal sagaida kāpiens klintīs, taciņa ir visnotaļ labi iezīmēta un tiek uzturēta kārtībā. Kāpjam un atceramies taku uz Madeiras Ponta de São Lourenço ar tās noplukušajām trosēm, uz kurām sagriezt rokas. Kāpiens gan te nav nekas īpašs – pārdesmit metri un pēc tā tūlīt kāpiens lejā. Ar kuģīti ir atbraukuši daudzi entuziasti un tagad visi vēl esam vienā lielā barā. Uzlienam vienā no skatu punktiem un skaidra lieta, ka skats paveras uz Astol salu (to uz kurieni nebrauksim), izskatās pēc nekustamā īpašuma tirgotāju reklāmas, jo no malas izskatās smuki.

Vienā brīdī pēc nokāpšanas taka sadalās un nolemjam aiziet paskatīties jūru pa nelielu takas atzaru (it kā mēs to nebūtu jau pietiekoši redzējuši) un ko tu domājies, nonākam pie episkas aizas (vispār jau plaisas klintī, kurā iebūvētas trepes. Sanāk arī foršs kāpiens atpakaļ augšā. Vietām trepes ir tik šauras, ka ar mugursomu varētu arī iesprūst. Uzkāpjam augšā un atkal varam vērot Astol salu. Bet ir taciņa, kas vedina uzkāpt vēl augstāk, iespējams, salas augstākajā punktā. Tur redzam akmens krāvumu, kurā noteikti kāds kādreiz ir bijis apbedīts un uz tā sēž vārnveidīgais, droši vien dvēsele. Bet nu bailes no kuršiem saglabājušās un, ieraugot mūs, tas notinas.

Ejam un skatāmies arhipelāgu, salīdzinot, piemēram, ar tropiskajām zemēm, te tās salas ir tādas kā minimālistiskas, bet kaut kā labi tai jūrā iederas. Nokāpjam no kalna mazā ostas ciematiņā, kur liela daļa ir atvēlēta atkritumu šķirošanas tvertnēm un dodamies iekšā salas nosacīti mežonīgajā daļā. Te forša pastaiga pa mežu ar apslēptām pludmalītēm, vietām var redzēt jahtas. Vispār ir dikti gaumīgi. Tagad gan ir tikai viena problēma – līdz kuģīša atiešanai nav daudz laika, ja nokavējam, tad mums te būs papildus stunda jāslaistās un to mēs tā kā nemaz negribam. Nākas pielikt soli. Mani jūras šalkoņa ir nogurdinājusi un es ejot klausos audiogrāmatu. Vispār jau te ceļojot un visu nedēļu staigājot esmu tāds kā saulē apdedzis un apsutis, ka sāk jau justies tāds garīgs sagurums. Neskatoties uz visu, to pasēžam kādā pludmalītē desmit minūtes. Taka paliek dīvaina, man šķiet ka viņa met lokus, bet nu riskēt un meklēt īsceļus neesmu īsti gatavs.

Beigas noejam tik raitā solī, ka varam pat vietējā publiskajā pludmalē uzrīkot pikniku. Pļaviņa gan ir nosēta ar zosu dzīves blakusproduktiem, bet līdz piestātnītes dēļiem tie īsti nav tikuši. Es dzeru līdzpaņemto kafiju. Vispār labas kafijas man te pietrūkst. Brokastīs pieejamā kafija ir visnotaļ viduvēja, dzert var, bet nav tas. Mājiņā mums ir tas aparāts, kas samalto kafiju filtrē caur filtru, ar to man īsti neizdodas notrāpīt pareizo kondīciju. Šodien man ir sanācis makten stiprs brūķējums, jo pēc vakardienas zeķūdeņa būšu nedaudz pārcenties. Pasēžam un tiekam līdz kuģītim laicīgi. Tad seko pārgājiens uz mašīnu un braukšana uz nākošo salu, kas būs pēdējais oficiālais šī ceļojuma pārgājiens.

Braucam uz ciemu Kyrkesund, arī te mums ir jāpaspēj uz kuģīša (varētu likties, ka tas ir dikti stresaini, bet vispār jau nav, tā kā ceļojums ir visnotaļ mierīgs, tad nākas radīt pašizdomātus dramatiskus efektus). Arī te stāvlaukums ir pilsētas nomalē, bet mašīnu vari turēt mēnesi. Atkal ar kājiņām desmit minūtes un esam pie prāmja. Es laikam īsi nebiju iedziļinājies un man bija šoks, ka prāmis mūs neved jūrā, bet pārbrauc pāri šaurumiņam, kas ir labi ja divdesmit metrus plats un izlaiž ārā. Tā tad arī ir tā Härön sala. Arī te ir ķerru novietnīte, bet mazāka.

Takas sākums ir ciematiņā, un vajag noiet kādu kilometru līdz tiekam no tā ārā. Tad atrodam nelielu piestātnīti un uzrīkojam pikniku. Piknika galvenais elements ir vārītas olas. Tad pienāk kārta šokolādei, to godīgi nopirkām uz Stena Line prāmja. Vadāmies pēc oficiālajiem Kuststigen stabiņiem un lēnā garā turpinām iešanu ap salu.

Ejot pa kārtējo viršu lauku, atkal sākam apspriest bišu jautājumu. Nu te virši ir kā biezs, bet kukaiņu nav, tas ir dikti dīvaini. Loģiski izspriežam, ka noteikti pie vainas būs vējš, jo tādā jau neviena bite nevar palidot. Pati taka, kā jau visas te akmeņi virši, pa kādam sīkmežam, skats uz jūru un lokālo arhipelāgu. Labi iezīmēta, vietām govis pieķēzījušas un, ja tās netiek klāt, tad Holgersona draudzenes zosis. Viss pasākums mums aizņem kādas divas stundas un nu jau ar padarīta darba sajūtu varam doties mājās kārtot somas mājup braukšanai.

Vakarā pēdējoreiz aizejam apskatīt vietējo saulrietu un liekamies gulēt.

(Hamburgsund – Fjällbacka – Veddö )

Tā kā vakar mums bija nosacīta brīvdiena un daudz nestaigājām, tad šodien ir nolemts veikt veselus trīs pārgājienus, tie gan nav plānoti dikti gari. Dodamies brokastīs, nu jau jums ir savs galds, pie kura sēžam katru rītu, tādu nav baigi grūti dabūt, mēs te esam praktiski vienīgie brokastotāji šādā agrumā. Ap šo laiku vēl var manīt vīrieti, kurš nodarbojas ar degvielas uzpildīšanu īres motorlaivās. Mēs ar Maiju esam apsvēruši tādu noīrēt, bet nu es nejūtos baigais laivotājs. Un te ja kaut kur jāairē, tad tas ir kilometriem. Tad vēl ir sieviete, kura rīko jogas nodarbības un ap 8:10 viņa stiep savu paklājiņu gar ēdamzāles logiem. Nu un vēl, atkarībā no kontingenta, ir krabīšu ķērāji. Tie rosās visu dienu, vecums, izskatās, ir no trīs gadiem līdz septiņdesmit. Pie kempinga ir tāda kā platforma ar mājiņām un soliņiem un no tās entuziasti makšķerē un ķer krabīšus. Krabīšu ķeršanas uzparikti pārdod kempinga bodītē. Tā ir maza makšķerīte, kurai āķa vietā ir knaģītis. Pie knaģīša pieķibini garneli, iemet un gaidi, kad krabis to sagrābs un tad jau tik velk ārā. Ilgu laiku mums šķita, ka neviens neko nekad nav noķēris, bet tad vakar speciāli pēc dušu apmeklējuma aizgājām garām tikai paskatīties. Un ko tu domājies -vienam spainītī spārdījās veseli četri krabji!

Pirmā mūsu šodienas taka sākas pilsētiņā ar nosaukumu Hamburgsund. Mēs tur esam uz strīpas jau pusdesmitos. Mašīnu noparkojam nomalē, te nedrīkst turēt ilgāk par divdesmit dienām, bet ir par velti. Iet gan nākas kādu puskilometru un pa ceļam redzam daudzas vietas, kurās varētu nolikt mašīnu, bet mēs jau esam investējušies un izbaudām pastaigu. Ejam, līdz nonākam līdz prāmītim. Tehniski, man šķiet, te varētu uzbūvēt parastu tiltiņu, bet nu laikam vietējie jahtotāji ir pret. Kāpjam uz viņa virsū un braucam pāri uz noskatīto taku. Šeit uz klints kaut kādā veidā ir izaudzis mežs un mēs pēc būtības ejam pa meža taku. No sākuma kāpjam kalnā un tad atkal lejā līdz šaurumam, tur tāda veca laivu piestātne ar skatu uz Hamburgsund. Ja nedaudz uzrāpjas atpakaļ kalnā, tad pat ir soliņš kur piesēst. Piesēžam, jo nu soliņš tak ir, un ko tu domājies! Pa šaurumu peld tas pats trīsmastnieks, ko aizvakar redzējām pie Ramsvikas! Nu man ir skaidrs, tas kuģis mūs izseko. Pagaidām, līdz šis aizkuģo, un dodamies tālāk. Tālāk ir tas pats mežs un akmens, vienu brīdi tiekam virs meža un man rodas vēlme uzlīst pašā akmens virsotnē. Maija no šāda pasākuma atsakās, bet es meklēju taku augšup. Sasniedzu virsotni, varu redzēt visu apkārtni līdz lielajai jūrai. Bonusā virsotnē ir kāds dzīvnieciņa galvaskauss. Ar to var teikt – taka ir beigusies. Ejam atpakaļ uz pilsētiņu. No vienas puses var teikt, ka it kā nekas īpašs, pastaiga uz stundiņu, bet nu prāmītis un skats uz pilsētiņu likās tā vērts.

Nākošā mūsu pietura ir daudz nopietnāks pārgājiens. Pilsētiņa saucas Fjällbacka, nav tālu jābrauc. Te mēs kāpsim augšā piepilsētas klintī pa Vetteberget Trappuppgång un tad iesim pārgājienā. Esam salasījušies, ka pilsētiņā nav kur mašīnu nolikt un atstājam to nomalē, jo nu kājas jau tik pagurušas mums nav. Uzreiz uz kalnu nesperamies, bet izejam cauri ostai un nočekojam vizuāli veikaliņus un tikai tad kāpjam uz trepēm. Trepes jau nav nekas tāds – izveidotas no akmens, kas lēnā garā pa aizu ved uz augšu. Ja patīk kāpnes, tad šīs būs pašā laikā. Mēs šajā braucienā jau esam tik norūdīti kāpēji, ka tikšana augšā nekādas problēmas nesagādā. Galvenais ir baudīt skatu. Te arī ir viss, kā pienākas, virs galvas iekārti klintsbluķi un aizas gali ar skatu uz jūru un salām. Viss pa smuko. Protams, te ir arī cilvēki, kuri dikti grib fotografēt kaut ko. Tādiem es parasti esmu gatavs dot desmit sekundes laika, lai šie izdarītu lietu, ja knosās ilgāk, tad sorry, es te neesmu atnācis stāvēt un skatīties, kā citi fotografē.

Kad esam tikuši augšā, tad var vazāties pa klinti un apskatīt apkārtni no augšas. Nu jā, no augšas viss vienmēr izskatās citādi, jo tā nu tas dabā ir iekārtots. Lielākā daļa no cilvēkiem uzkāpj pa trepēm augšā pasēž un tad kāpj lejā. Mēs esam nolēmuši iziet nelielu apli, jo te ir taka, kas noved lejā pavisam citā vietā. Maija, skaidra lieta, padsmit minūtes sēž un vēro arhipelāgu, man gan pacietība sēdēt pietiek uz pāris minūtēm. Finālā es esmu novazājies pa visu tuvīno apkārtni un redzējis vairāk Fjällbacka pilsētiņu un tās arhipelāgu nekā tas cilvēkam būtu veselīgi.

Beidzot dodamies ceļā, smuki skati uz arhipelāgu, veci apbedījumi (kaudzē sakrauti akmeņi). Bonusā uz dažiem sēž pa vārnai. Diena nav saulaina, bet ir kā radio saka ar mainīgu mākoņu daudzumu, tāpēc nav ne karsti, ne auksti. Uz klints iedobēs ir sakrājies lietus ūdens, izveidojušies mazi ezeriņi, kur katrs veido savu miniatūru biotopu. Tos mēs vienmēr papētām, dažus, ja noķer pareizo perspektīvu var iztēloties kā daļu no jūras. Taka gan nav gara un pēc stundas ar visu sēdēšanu un vērošanu esam atpakaļ pilsētā. Nodarbojamies ar suvenīrveikalu apskati. No suvenīriem neko nepirkām, bet zivju veikalā gan paņēmām räkmacka un vārītus vēžus līdzņemšanai. Šī štelle mums jau bija izplānota pirms braukšanas un mašīnā mums uz ceļojuma laiku bija maza elektriskā aukstumkaste, šodien viņai beidzot ir lielā diena un var sākt strādāt pa īstam.

Mūsu šodienas pēdējais pārgājiens atrodas Veddö dabas rezervātā dažus kilometrus uz ziemeļiem no Fjällbacka. Pie ieejas rezervātā mūs uzreiz brīdina, ka visas foreles zem 45 cm jālaiž atpakaļ, ka te tiek ganītas govis un pieci augi te ir aizsargājami. Uzņemam informāciju un dadamies pastaigā. Smukie arhipelāgi mums jau šodien ir bijuši biezā slānī, bet nu ceļojumā jau var skatīties, cik grib. Lēnā garā ejam apkārt pussalai, apmeklējam gandrīz katru līcīti, ja tradicionāli tos ir nomīnējušas govis un kur tām nav gribējies iespringt, tur pieslēgušās zosis. Ja esi neuzmanīgs, var nobristies pa sūdiem. Viens ir skaidrs, šogad Zviedrijā ir laba pīlādžu un mežrozīšu augļu raža. Mums zemes ceļš lēnām pārtop par pie klints piestiprinātu dēļu taku un soliņu, no kura vērot jūru. Kad aplis ir noslēdzies dodamies atpakaļ uz mājām.

Pa ceļam gan piestājam Fjällbacka veikaliņā, lai nopirktu kartupeļus, jo nu kurš tad ēdīs plikus vēžus bez kartupeļiem? Tikuši mājās nokopjam vēžus, vakarā aizejam apskatīties saulrietu un nedaudz pastaigājam pa salu. Ceļojums tuvojas beigām un gribas visu vēl nedaudz apskatīt.

(Gēteborga)

Lai ar šorīt mums nekur nav jāskrien, brokastīs esam jau astoņos. Brokastu piedāvājums joprojām ir nemainīgs. No vienas puses it kā jau gribētos arī ko citu, no otras var izplānot, ko ņems. Paēduši kāpjam mašīnā un speramies uz Gēteborgu.

Mēs pat esam iespringuši un domājam, ko mums Gēteborgā apmeklēt. Sanāk, ka neko mums tā īsti nevajag. Patiesību sakot, man ir pat ļoti skaidrs, ko vajag apmeklēt. Man dzīvē ir pāris hobiji, un vieni no lielākajiem ir galda spēles un grāmatas. Un ko es cilvēks varu padarīt, ja Gēteborgā ir grāmatu veikals, kas saucas “Science Fiction Bokhandeln”? Man uz turieni derētu aizbraukt.

Šoreiz ceļš ir pavisam vienkāršs – standarta trīsdesmit kilometru brauciens pa lauku ceļiem un tad tikai pa automaģistrāli. Iepriekšējā vakarā esmu izpētījis, ka te jāmaksā kaut kādi korķu tarifi un esmu pat piereģistrējis savu vāģi šādiem pasākumiem. Arī iebraucot Gēteborgā mūs brīdina par to, ka darbadienas rītā tas maksā naudu. Līdz šim man no kartes vēl nekas nav novilkts. Varbūt todien neskaitījās sastrēgumi. Lai vai kā, mašīnu novietojam tur, kur plānots – pie centrālās stacijas. Aizkulties uz turieni, sekojot Ivara balsij nebija viegli, jo tur ceļi uz beigām saka dalīties kā sūdīgi sašķeterēta dzija. Maija dabūja palīdzēt ar navigāciju, citādi es uz Gēteborgu brauktu vēl šobaltdien.

Noliekam mašīnu. EasyPark jau uzreiz liek noprast, ka tas nebūs lēti un dodamies strīķēt ielas. Sākam ar dzelzceļa stacijas aplūkošanu, nekas īpašs, bet var redzēt, uz kurieni iet vilcieni. Vilcienu saraksti savukārt ir Maijas hobijs, es pusi no tām pilsētām dzirdu pirmo reizi, lai gan pašam šķiet, ka ģeogrāfijā šo to zinu. Nopētām sarakstus un izejam stacijas laukumā. Tas vairāk te kalpo kā tramvaju izstāde. Šķiet, ka te pilsēta pazudīs, ja šajā laukumā nebūs vismaz pieci tramvaji vienlaicīgi. Uzreiz tā nemaz nepateiksi, ka te ir tikai divpadsmit tramvaja līnijas. Laukuma šķērsošana prasa zināmu piepūli un sekošanu vietējo, piemēram, mesties pāri sliedēm, kad tramvaju neredz. Es visu laiku navigēju procesu, lai mēs nokļūtu pie manis noskatītās bodes. Esam jau izlēmuši, ka ne uz kādiem muzejiem neiesim, pablandīsimies pa pilsētu un dosimies mājās.

Grāmatu un galdaspēļu veikals pārspēj visas manas cerības. No sākuma sagrābjos riktīgi daudz galda spēles, bet beigās paņemu tikai vienu, jo nu būsim godīgi, ja mājās jau ir gandrīz 700, tad varbūt visas nemaz nevajag? Bet tas bija tikai veikala pirmais stāvs, kāpju zemāk un tur atrodas zinātniskās fantastikas un fantāzijas grāmatas. Maija nolemj piesēst un atpūsties, es kādu pusstundu meklēju ko lasāmu. Kad esmu iepircies, dodamies uz vienu no vietējām iepirkšanās ielām, kas saucas Haga Nygata, kur produktīvi pavadām laiku iepērkoties, manā gadījumā tās ir karameles un lakricas.

Kad iepirkšanās iela izbeidzas, aizejam uz vietējo centrāltirgu un aplūkojam tā piedāvājumu, nav nekā tāda, ko mums noteikti vajadzētu, labi, maksas tualete nebija slikta, bet visādi citādi – laba vieta, kur nopirkt sieru. Pēc tirgus apmeklējuma nospriežam braukt mājās un tad Maija atminās, ka viņa tak gribējusi apskatīt arī botānisko dārzu, par laimi tas mums ir pa ceļam.

Teikšu, kā ir, reti kurš Botāniskais dārzs var konkurēt ar Singapūras botānisko. Šis no malas izskatās tāds, kurā pat varētu nebūt savas ripšāļu kolekcijas, bet tā kā pa velti un vārti vaļā, ejam vien iekšā. Esam lasījuši, ka te lielā siltumnīcas māja esot remontā. Nu tie ir meli, remontā ir tikai viens spārns, pārējais ir pieejams publikai. Mēs pat uzlienam otrajā stāvā un pie apmeklētāju galdiņiem apēdam pa banānam. Ievērības cienīgas ir lielās Viktorijas ūdensrozes lapas.

Tagad gan dodamies uz stacijas pusi uz auto. Ejam un domājam, ka tomēr ar banānu līdz mājām neiztiksim un nekāds džankfūds ar īsti šonedēļ nav ēsts, ieejam stacijas burgerkingā un tad gan braucam mājās. Vismaz man šķita, ka braucam mājās.

Vēl neesam tikuši aiz Gēteborgas administratīvās robežas, kad Maija aplinkus sāk uzvedināt mani uz domu, ka nebūtu nemaz slikti mājās nebraukt pa štrāsi, bet aizbraukt līdz Lysekil prāmju pārceltuvei un vienu gabaliņu pārbraukt līcītim pāri ar prāmi. Tas būtu pavisam neliels līkumiņš. Es pēc deviņpadsmit kopdzīves gadiem esmu sapratis, ka tā nav vēlējuma izteiksme un piekrītu, ka ar prāmi ir jāizbrauc.

Pie norādes uz Eskilsröd griežam no ceļa nost un braucam līdz prāmim. Mums reāli paveicas, piebraucot pie piestātnes, prāmis ir gatavs mašīnu uzņemšanai un uzbraucot viņš ir tikpat gatavs doties ceļā. Vispār jau bija forši 10 minūtes izlocīt kājas un tad pie Finnsbo braukt  nost no prāmja un turpināt ceļu. Starp citu, prāmis ir bezmaksas.

Šovakar ir tas vakars, kad var vērot daļēju saules aptumsumu, es jau uzreiz saku, ka neko lāgā bez speciālām brillēm (kuras man nav, jo pēc pilna saules aptumsuma redzēšanas nav jēgas skatīties daļēju) neko neredzēsim. Bet uz piemājas akmeņa skatīties saulrietu varam aiziet. Saules aptumsums ir top lieta arī vietējiem, dažiem pat ir pareizs ekipējums, daži dedzina ārā savu telefonu fotosensorus (labi saule tagad jau zemu un nav tās jaudas). Es cenšos saulē neblenzt, vienīgā cerība ir uz mākonīšiem, ja tie pareizā blīvumā nostājas saulei priekšā, tad progresu varētu redzēt visai labi. Pāris sekundes tādas ir un robu saulē var redzēt. Mājās ejot parādu Maijai vislabāko saules aptumsuma novērošanas metodi, atrodi koku ar lapotni, caur kuriem saules stariņi tiek cauri un skaties uz viņu ēnām un redzi sirpīšus. Pēc šādiem lieliem darbiem var likties gulēt ar mierīgu sirdi, jo rīt atkal diena, kurā jāiet.

(Ramsvik – Smögen)

Šodien beidzot ir tā diena, kad mums nekur nav jāskrien un tāpēc varam gulēt, cik grib. Es tik un tā pamostos ap sešiem. Pamostos un konstatēju, ka kaut kas nav īsti riktīgi, no sākuma pat nesaprotu – kas. Padomāju un secinu, ka vējš praktiski nezēģelē un trūkst viņa gaudoņas. Iestājies klusums. Astoņos esam brokastīs un esam praktiski vienīgie.

Šodien mums ir nolemts apiet apkārt Ramsvik salai, tikai šoreiz pa īstam, ievērojot visas pareizās takas (ar zilo) apzīmējumu. Sākums ir turpat, kur mūsu pirmās dienas pārgājienam, pie mašīnu stāvvietas pāri ceļam no kempinga. Šodien esam nolēmuši iet uz pretējo pusi, lai no paša rīta nebūtu jāblandās pa jau zināmām vietām.  Maija ir sacerējusies ar kājām aiziet līdz pagriežamajam tiltam un viņu vienreiz redzēt darbībā. Sākums ir tipiskais šīsmalas mežs – sīki kociņi, kas demonstrē valdošo vēju virzienu, un viss piebērts ar akmeņiem.

Ejot pa salu, nākas secināt, ka kartupeļi te nekad neaugs, melnzemes te praktiski nav nekādas, plāna velēna apsegusi akmeni un viss. Tas gan neliedz te ganīt lopus. Tie izskatās noēdušies visai makani. Skaidrs, ka bez piebarošanas tāda lieta diez vai notiek. Mēs tagad ejam kā reiz pa šādu govspļavu, govis neredz, bet pļekas netrūkst, te pat ir aploki, lai lopi neieskrietu mežā. Virzamies cītīgi pēc stabiņiem, labi, es palūrēju arī kaut kādus alternatīvi veidotos maršrutus un tie mums piedāvā kaut kādus šortkatus, bet mums visu dienu paredzēts pavadīt te, tā ka noīsinātie ceļi mūs neinteresē.

Pēc pusstundas mēs beidzot esam pie tā pagriežamā tilta, kas savieno Ramsviku ar sauszemi. Knapi esam piegājuši pie tilta, kad sākas notikumi! Tilts griežas un krastmalas krūmos pavīd burinieka masti. Un tā nav nekāda štrunta jahta, bet īstens trīsmastnieks! Pagaidām viņa nobraukšanu garām, pamājam rociņas. Aiz tā seko vēl pāris jahtas. Es šajā brīdī vēl nenojaušu, cik besīgi man tas liksies, sēžot mašīnā. Bet tagad es vēl neesmu tas cilvēks, skatos un esmu priecīgs, ka šo notikumu redzu, spriežam, uz kurieni tas kuģis brauc (man ir aizdoma, ka viņš mūs izsekoja). Tiltam aizveroties, turpinām savu ceļu. 

Pirmā trešdaļa jau ir noieta. Esam sasnieguši, tā teikt, tālāko krastu. Paejam vēl kādu brīsniņu un nolemjam uzrīkot pikniku. Pikniks ir ar skatu uz jūru vai arī uz līcīti, kur nelielā pļavā ganās govis. Uzēdam maizīti, padzeram cukurūdeņus. Man jau tā sēdēšana ne visai , labi, ka tuvumā lido Gripen lidmašīnītes, ir ko skatīties.

Tad seko uzrāpšanās tuvējā klintī un ceļš turpinās jau pa akmens laukiem. Ir pāris līcīši ar vasarnieku mājām un auto visnegaidītākajās vietās. Pie dažas labas nemaz nevar saprast, kā viņa te vispār uzbraukusi. Man nākas secināt, ka vīzdegunīgais pirmās dienas teiciens par to, ka visu esam te redzējuši, nav bijis patiess, tuvumā te nav pliks akmens lauks. Maija sāk iet lēnāk viņai laikam atkal tā “vajag pasēdēt un paskatīties” fāze, es tempu nemainu un atrodu takas malā smuku klinsbluķi virs jūras un sēžu tur, ēnā var ne tikai skatīties uz jūru, bet arī redzēt telefona ekrānu. Laikam esmu aizsēdējies jo, izlienot uz takas, Maija man jau ir priekšā. Vispār šī vieta ir populāra arī velosipēdistiem, viņiem gan vairāk nākas savus ričukus stiept nekā braukt. 

Tā kā līdz finišam atlikuši vien daži kilometri, notiesājam līdzi paņemtās sviestmaizes un dodamies uz māju pusi, nu gan visas jau ir redzētas vietas un vairs nav tik interesanti. Divos esam atpakaļ savā kempinga mājiņā. Pārgājiens 16 km, īpaši neiespringstot, ir aizņēmis piecas stundas. Bet nu gan varam apgalvot, ka salu esam izlodājuši pamatīgi.

Mierīgi gan ilgi nevaram nosēdēt. Mums rodas ideja, ka vajadzētu aizsperties uz tuvējo pilsētiņu Smögen. Palūkot, kā tur izskatās, jo, cik var noprast, tā te skaitās viena no smukākajām vietām. Lai tur nenonāktu nesagatavojušies, mēs veicam izpēti, meklējam labāko vietu, kur atstāt mašīnu, un labāko restorānu, kur paēst. Joka pēc atrodam arī sliktāk novērtēto restorānu, lai zinātu, kurā noteikti nevajag iet ēst.   Dodamies ceļā. Gabals nav garš, kādi desmit kilometri, plūsma uz turieni ir diezgan iespaidīga, bet dikti lēna, nākas daudz apdzīt, viņiem tur ir tās mazās mašīnītes, kas nedrīkst ātri braukt un tās reāli palēnina kustību. Pirmoreiz redzam arī Latvijas numurzīmes. Noskatītais stāvlaukums ir gandrīz pilns un EasyPark ir nolēmis te iekasēt pa pilnu programmu, tik dārga stāvvieta mums vēl nav bijusi. Neskatoties uz visu to, līdz pilsētiņas centram vēl ir ko iet. Tik daudz tūristu kā šeit mums vēl nav gadījies redzēt. Galvenā dzīvība ir ostmalā, pirms tās ir tāds kā liels tirgus placis pilns ar bodītēm un ēstuvēm. Mēs zinām, kur mums jāiet un dodamies uz noskatīto ēstūzi. Paņemu kaut kādu viņu speciāli speciālo zivju zupu un uzkodiņas, zupa garšīga, kalmāri izrādījās parastie kalmāru gredzeni un to dēļ uz Zviedriju nav jābrauc. Man tas nosaukums laikam nepareizi galvā iztulkojās. Maija no ēdiena atsakās, viņai vakardienas garneļmaize esot sabojājusi apetīti. Nu es jau varu ēst arī viens pats, kad citi skatās, ar tādām problēmām daudzbērnu ģimenē auguši cilvēki neslimo. Pēc ēdienreizes dodamies ķemmēt suvenīrveikalus. Maija gandrīz nopērk putnu barošanas būrīti, bet beigās nospriež, ka nevajag. Nu žēl, zīlītēm šogad atkal būs sēkliņas jāknābā no vecās būdas.

Pastaigājam pa pilsētiņu, atrodam skatu vietu, kas tiek drukāta visos bukletos. Tajā ir kaut kādi zvejnieku šķūnīši, kur tiek glabātas lietas, ap kanālmalu saliktas gaumīgi un iederīgās krāsās. Kolorītam vietējais zvejnieks, izvilcis krastā savu laivu, nodarbojas ar tās apkopi. Tad ieraugām, ka ir iespēja uzkāpt augstāk un apskatīt Smögen  no augšas. Tad atrodas taka, kas ļauj apskatīt, kā izskatās lielā jūra un pa gabalu redzēt Lysekil baznīcu. Nu vienkārši episki. Skatāmies, ka te varētu uzrīkot vēl nelielu pārgājienu uz kilometriem desmit, bet nolemjam izrādīt atturību un dodamies mājās. Šodien jūtam, ka uz saulrieta skatīšanās vietu iet nav vērts, jo no rīta jau tur esam bijuši.

(Strömstad – Nord Koster –  Sydkoster – Ramsvik)

Rīts sākas ar došanos uz brokastīm, jo nu bez ēšanas jau nekāds pārgājienos gājējs ar īsti nebūsi. Šodien mums nekur baigi jāskrien it kā nav, bet vēlams 10:05 būt uz kuģa 83 kilometrus attālajā Strömstad. Brauciens līdz turienei, ja nav paceļamo tiltu, ir stunda un desmit minūtes. Tāpēc brokastīs esam jau precīzi 8:00. Te arī ir jānosauc savs vārds, lai tiktu pie ēšanas. Tā kā šodien ir otrā brokastu reize, tad saprotam, ka nekas te nemainīsies, ko kur ņemt var jau ieplānot iepriekšējā vakarā. Es salasu to pašu, ko iepriekšējā rītā un paēdu visnotaļ labi. Uz pusdeviņiem esam gatavi doties ceļā.

Maija ir uzdevuma augstumos. Viņas atrastā stāvvieta pie Strömstad ostas dabā eksistē un tajā nav nekādu mašīnas atstāšanas laika ierobežojumu. Esam arī reāli overperformējuši, jo mūsu rīcībā pirms kuģa atiešanas ir veselas piecpadsmit minūtes. Stāvam rindā pie piestātnes un gaidām. Kā jau visur, te arī pilns ar riteņbraucējiem, tie reāli pagarina rindu. Olas neviens neloba, tādēļ nav pārāk interesanti.

Tiekam uz kuģa, uzsperamies uz augšējā klāja un baudām sauli, jūru un vēju. Veselas četrdesmit minūtes. Kuģītis brauc pa arhipelāgu, pirms mūsu galamērķa piestāj pie nelielas saliņas, savāc pasažierus un tad dodas uz mūsu galamērķi Nord Koster salu. Kāpēc ne uz Sydkoster? Esam izpētījuši, ka Nord Koster skaitās episkāka un mežonīgāka.

Nokāpjot krastā, pirmais, ko ievēroju, ir divas kastes ar uzrakstu GODS. Interesanta pieeja savus dievus turēt koka kastēs. Tad redzu viņu motociklus, jo uz salas auto nav. Bet ir trīsriteņu mocīši ar lielu kravas kasti priekšā. Daļai kaut kas ir atvests no pilsētas un tas tiek krauts kastēs. Mēs izkāpjam un mēģinām noorientēties apvidū. Par laimi uz salas iekšieni ved tikai viens ceļš un tas neizskatās pārlieku draudīgs. Dodamies līdzi citiem.

Mūsu plāns ir dzeltenā taka (ar diviem melniem punktiņiem) un tad, ja vēl būs laiks, zilā taka (ar pieciem baltiem punktiņiem). Sākumā ceļš ved cauri ciemam un, kā jau katru rītu klusumā, varam dzirdēt, kā kādā sētā vietējie šķiro atkritumus. Tā kā šis ir pirmdienas rīts, tad šķiro pudeles. Vieglas stikla šķindoņas pavadībā ejam pa iezīmēto taku. Ceļa malā ir izliktas kastes ar lietām, kuras saimniecībā vairs nevajag un kuras acīmredzot nevar pareizi sašķirot, ja vēlies, vari par pāris kronām nopirkt. Mēs neko nevēlamies un ejam uz meža pusi. Mežs tāds nosacīti, vairāk ganībām izmantots mežs ar elektrisko ganiņu un aitām. Mūsu pirmais pieturas punkts vietējo mēlē saucas Fyrarna på Nordkoster, vispār tā ir bāka un pie reizes salas augstākais punkts. Nieka piecdesmit metri, bet nu uzkāpjam augšā, lai novērtētu, ko te šodien vispār redzēsim. Izskatās, ka redzēsim granītu, viršus un jūru. Nedaudz appūsti, kāpjam lejā un dodamies tālāk.

Pārāk tālu gan netiekam, jo Maija uzskata, ka gabalu nav tikai jānoiet, bet arī vietām jāpiesēž un jāpabauda skats. Es par to skata baudīšanu nezinu, uzmet aci un viss skaidrs, es ejot ar’ vispār skatos apkārt un redzu diezgan daudz, bet visiem laikam tā nav. Sākumā atrodam pludmalīti aizvējā, kur iedzeram kafiju un iekožam maizītes. Pačillojam un dodamies tālāk, tad man ienāk galvā ideja nosisties no takas un paiet tālāk gar pussalas krastu. Lēkājam pa akmeņiem un tad pamanu, ka Maija pazudusi, laikam atkal piesēdusi kaut ko apskatīt. Es izstaigāju visu pussalu, uzlienu, kur var uzlīst, un kad viņa apskatīta, atrodu pludmali, kurā pat ir cilvēki un arī piesēžu. Pēc kādām desmit minūtēm man apnīk, uzrakstu Maijai, ka jākustas un dodamies tālāk. Tālāk plikus akmeņus ar viršiem nomaina vējaini akmeņi ar viršiem un laukakmeņiem. Mēs atkal noejam no takas un aizejam uz vēl kādu līcīti un atkal nolemjam nedaudz iekost, es zinu, ka ēšana reizi stundā neizklausās normāli, bet uz vietas pikniki likās ļoti laba ideja. Šoreiz es atrodu īpaši vējainu klinti, tādu, ka man desu no desmaizes nopūta, šķita, ka dzīvē šo to esmu jau iemācījies, bet nu, redz, ka ir vēl kaut kas jauns. Te atkal tiek vērota jūra un pēc vērošanas nokāpjam zemē tuvāk līcītim un, ko tu iedomājies, te vējš nemaz nepūš!! Dodamies atpakaļ uz īsto taku.

Jo tuvāk esam īstajai takai, jo vairāk parādās zīmes, ka te zosis perē un audzina savus mazuļus un cilvēkiem nevajadzētu staigāt. Es gan tam īsti neticu, jo tepat uz klints ar mums kopā atrodas vismaz desmit kazas āža pavadībā un tās nu gan noteikti par zosu ligzdām satraucas! Šķērsojam laukakmeņu laukus, kas te nosaukti par lielākajiem Zviedrijā. Izskatās iespaidīgi, savulaik pats esmu piedalījies akmeņu lasīšanā, tā ka saprotu, ka šo lauku nenolasīt. Vispār visā šajā takā skats ir tāds absolūti minimālistisks – akmens, virši, jūra. Vietām pa kādam pīlādzim un aitai/kazai. Slavenās zosis ir tuvāk krastam tādos kā mikropurvos. Uz takas ir arī kaut kāda skolnieku ekskursiju, kuru visu laiku izmisīgi viens pedagogs cenšas savākt un turēt uz takas.

Dzeltenā taka pieveikta. Laiks zilajai. Līdz kuģa atiešanai ir atlikusi vien stunda ar asti, ja nokavēsim to, tad dirnēsim te vēl vienu stundu. Šī ir tāda mežaināka ar īstiem kokiem nevis kaut kādiem pundurpīlādžiem. Arī laukakmeņu strēķis izskatās lielāks par lielāko. Te baigi neiespringstam, ejam no stabiņa līdz stabiņam. Palīdz arī tas, ka uz takas ir vairāk cilvēki, nemaz stabiņi nav jāmeklē, tikai jāseko cilvēkiem. Izejam apli un 15 minūtes līdz kuģītim esam atpakaļ kuģa piestātnē.

Tagad, ja būtu vēlme, varētu aizsperties pat uz blakus Dienvidu salu, jo nez no kurienes ir parādījies mazs prāmītis, kas kursē šurpu turpu. Mēs nospriežam, ka pietiks, un gaidām kuģi uz Strömstad. Tas pienāk laicīgi un braucam atpakaļ. Bišķi esmu saulē apdullis, tāds appūsts un patiesībā gaidu brīdi, kad tikšu no kuģa nost. Kuģis piestātnē pienāk laicīgi, bet ir viena problēma – šis nevar nolaist trapu, jo kāds uzņēmīgs cilvēks trapa nolaišanas vietā ir noparkojis savu mašīnu, neskatoties uz visām aizlieguma zīmēm. Kuģa matroži izbļaustās, izskraidās, bet vaininieks neuzrodas, nākas pārtauvoties uz citu vietu.

Mēs nospriežam uz mājām uzreiz nebraukt, bet aiziet uz centriņu apskatīties, ko te labu pārdod. Ieeju grāmatu bodē, zviedriski neko daudz nemāku, bet grāmatas apskatīties vienmēr ir noderīgi. Apmeklējam arī supermārketu un sapērkam ēdienu šodienas vakariņām un tad braucam atpakaļ uz kempingu.

Pēc vakariņām aizejam uz labāko salas skatu vietu un pusstundu pavērojam jūru, jo tās laikam nekad nevar būt par daudz. Mums gan nākas atrast no vēja aizsargātāku vērošanas punktu, jo vējā sēdēt man šodien vairs negribas. Es gan vairāk ievērtēju to, kā vietējais granīts kaut kādu iemeslu dēļ šķeļas paralēlskaldņos un vietām sakrauts aizdomīgās kaudzēs. Man ir aizdomas, ka plikais granīts un akmeņu kaudzes daļēji varētu būt cilvēku roku darbs.

(Lysekil – Fiskebäckskil – Grundsund  – Hunnebostrand – Nodens Ark )

Tā kā te ir laika nobīde, tad esam pamodušies jau ap pieciem pēc vietējā laika, taču tikai pulkstens astoņos mums jābūt uz strīpas pie brokastu durvīm. Maija, cilvēks, kurš apgalvo, ka nepieturas pie konkrētiem plāniem, izrādās, visu ir saplānojusi līdz mikrosekundēm. 9:45 mums atiet prāmis no Lysekil uz Skaftö salu, uz pašu Fiskebäckskil miestu. Es prātā izveicu mentālas kalkulācijas, sanāk, ka brokastīm varam veltīt ne vairāk kā pusstundu. Pasaulē ir dažnedažādas konstantes, nu, tur Eilera skaitlis, Pi, gravitācijas konstante, Avogadro skaitlis un, izskatās, arī Ramsvikas kempinga brokastu piedāvājums. Tas katru rītu būs nemainīgs. Reizēm mainīsies maizīšu daudzums, bet viss pārējais būs kā akmenī iecirsts. Es paņemu riktes tā, lai sanāk četras sviestmaizes, vienu cieti vārītu olu apetītes rosināšanai un šaubīgas garšas kafiju. Nosēžamies pie loga ar skatu uz līcīti un laivām un tam otrā pusē atrodošos Hunnebostrand, kur arī vajadzētu kādreiz aizbraukt. Iekoduši sasienam pauniņas un braucam uz Lysekil. Ceļš ne ar ko īpaši neizceļas, izņemot to, ka svētdienas rītā tas ir tukšs un neviens priekšā nevelkas, tā ka īsti nevarētu nogrūst vainu par kavēšanos citiem satiksmes dalībniekiem.

Lysekil man atmiņā paliks ar milzīgu baznīcu, kas slejas pāri visai apkaimei. Atrodam viņu parkplaci pie pašas ostas, un tur nepatīkams pārsteigums – vasarā ir tāds periods jūlijā un augustā, kad tajā mašīnu nevar turēt ilgāk par četrām stundām. Līdz kuģa atiešanai ir desmit minūtes, bet es, protams, neesmu nolādējis easypark aplikāciju, kas ļautu man reģistrēt parkošanās faktu un tās paiet visai stresaini. Jo, ja nokavēsim, nākamais kuģītis būs jāgaida vairāk kā pusstundu. Arī mūsu pārgājiena maršrutam ir tagad jāiekļaujas četrās stundās. Tehniski mēs abi varētu tos sākotnēji plānotos sešpadsmit kilometrus noiet tajās divās ar pusi stundās, bet nu tā nebūtu nekāda pastaiga, tāpēc nolemjam, ka iesim tikai no Fiskebäckskil uz Grundsund un atpakaļ, kas būs nieka divpadsmit kilometri. Kad nu viss nolemts, ejam uz kuģīša vārdā Elise un dodamies ceļā.

Teikšu, kā ir, saule baigi nespiež, ir nedaudz mākoņains un skatīties uz Lysekil no kuģīša ir tīrā bauda. Mūs gan iztraucē biļešu kontrolieris, kas pieprasa uzrādīt biļeti. Pārbrauciens nav ilgs -nieka piecpadsmit minūtes un esam jau krastā. Ciemā, kuru rotā smukas tradicionālās zviedru zvejnieku mājas. Tīri vai brīnums, ka mazu miestu izskaistina tas, ka visas mājas ir nokrāsotas tumši sarkanas ar baltām aplodām. Mēs daudz nekavējamies un sākam ceļu uz Grundsund. Šoreiz pastaigai mums nevajag nekādas ierīces, taka ir vienkārša, visur iezīmēta Kustigen takas krāsojumā.

Tā nu ejam pa ciematu, tad gar tenisa kortu, tad golfa laukumu, to ar starp klintīm pamanījušies iebāzt, līdz nonākam mežā. Mežā skrien cilvēki, es katram skrējējam iztēlojos stāstu, kāpēc viņam fiksi jāskrien uz Fiskebäckskil. Noteikti gludekli aizmirsis izslēgt vai olas palikušas vārīties. Tā nu viņi aizskrien un pēc kāda laika skrien atpakaļ, laikam uz darbu, krīze novērsta. Ejam gar vietējo mājām un var redzēt interesantas lietas, piemēram, malkas kraušanas īpatnības, vējarādītāju dizainu, robotus zālespļāvējus, siltumnīcu iekārtojumu. Tā nu lēnā garā ejot pēc stundas esam jau Grundsund miestā un te es pirmo reizi pa īstam ieraugu lietu, kas Zviedrijā man visvairāk patīk – apbūvi gar jūras krastu. Piekraste ir smuki nostiprināta un uz tās ir mājas šķūnīši, kafejnīcas un veikaliņi. Dikti smuki. Un tad es ieraugu Volvo V70 R-Design identisku tam, kāds man reiz bija, pat izrūsējis tajās pašās vietās. Ar to vien jau ceļojumu var pasludināt par izdevušos. Ejam pa krastmalu pētām kuģīšus, šķūnīšus un priecājamies par savu izvēli.

Mums ir jātiek līdz kaut kādam tiltam, tas Maijai ir svarīgi. Tilts ir diezgan parasts un tajā nav nekas īpašs, ja nu vienīgais zīme, kuras uzraksts varētu teikt, ka uz viņa nedrīkst veidot bandas. Netiekam gudri, vai divi ir banda vai nav. Dokumenti par bandas veidošanu ar it kā netiek formēti, bet kas tos zviedrus zina? Tā kā cukurūdeņu apjoms ir nedaudz samazinājies, apmeklējam vietējo ICA un atjaunojam provīzijas krājumus. Pēc tam, kad lieku uz muguras mugursomu, man tā nešķiet baigi labā ideja.

Dodamies atpakaļ. Ceļš tas pats, lielākoties smuka meža taka, no kuras šad tad var redzēt jūru. Piestājam vienā skatu punktā, jo esam bijuši čakli gājēji un ar to tiekam atalgoti. Mums ir iespēja redzēt Lysekil episko baznīcu no attāluma. Uz kuģīti esam ieradušies nedaudz par ātru un kādas desmit minūtes nākas pagaidīt. Sēžam uz soliņa un raugāmies jūrā, pareizāk sakot es bišķi paraugos jūrā un tad jau šķiet, ka visu esmu redzējis un skatos telefonā, jo tas jau pats sevī neskatīsies. Kad redzam kuģīša tuvošanos, pārvācāmies tuvāk piestātnei, te ar interesi vēroju, ka riteņbraucējs loba vārītu vistas olu. Pilnīgi žēl skatīties, kā džekiņš cenšas, bet čaumala neatdalās un no tās olas pāri paliek arvien mazāk un mazāk, čaumalas ar īsti misenē nesanāk iemest un beigās nekas daudz pāri nepaliek. Riteņbraucējs niknumā iemet misenē arī nolobīto olu un meklē savā ķeselē musli batoniņu. Esam ārkārtīgi precīzi pēc laika atpakaļ Lysekil. Mašīnai stāvlaukumā atlikušas vien pāris minūtes, kad viņu savācam.

Vakar, pa ceļam uz kempingu, Maija prasīja, ko es gribētu savā dzimenē. Man laba lieta šķiet zoodārza apmeklējums (neviens mani uz dzimšanas dienu nekad nav vedis uz zoodārzu). Tāpēc nākošais pieturas punkts mums ir Nordens Ark. Mēs viņu redzējām jau vakar, jo kā var neredzēt ēku, kurai priekšā nolikta pafina statuja? Braucam klāt un speramies iekšā. Nu es tā būtu gribējis, bet Maija redz esot nedaudz sagurusi un tāpēc es viņai ļauju nosnausties piecpadsmit minūtes mašīnā. Pats pa to laiku pastaigājos tepat gar Åbyfjorden krastiem, nu neteikšu, ka fjords būtu kas episks, es viņam te jau šodien pāris reizes esmu braucis garām, bet, klausoties audiogrāmatu, pašā laikā. Un kājas jau ar pēc divdesmit minūšu brauciena der izlocīt.

Pastaigājies, pamodinu Maiju un dodamies skatīties zoodārzu. Šis specializējas uz īpaši aizsargājamajiem dzīvniekiem un tādēļ te nav standarta izvēles. Visiem dzīvniekiem te ir dota arī iespēja noslēpties un, kā vēlāk uzzināšu, viņi to dara profesionāli. Pērkot biļetes atklājas, ka viņi te zvēru bakstāmos kokus apmeklētājiem neizsniedz, nākas doties iekšā ar tukšām rokām. Biļešu pārdevēji arī apgalvo, ka nevienu no Latvijas te nekad neesot redzējuši.

Ko lai saka? Nav nekāds safari, ja gribi kaut ko redzēt, tad ir jāsēž un jāpēta, kur katrs leopards noslēpies. Ne visi ir tik traki kā sumbri vai mežakaķi, kas paši lien ārā. Zviedrijā stārķi ar skaitās pie retajām sugām un tad nu viņi tos te ir saķēruši un sasprostojuši desmitiem.  Ieejam arī reptiļu mājā, tur ir laizāmās vardes, bet aiz stikla. Stikls gan izskatās tāds nedaudz aplaizīts. Tad mums seko tukšā sekcija, kad neredzam ne tini, nedz lūsi. Maijai nolaižas rokas un leopardus varu iet lūkoties viens pats. Tie ar ir viltīgi, visi lielākoties noslēpušies kaut kādos krūmos. Tad kopā mēģinām atrast Amūras tīģeri, meklēšanā ir iesaistīti, es teiktu, kādi padsmit cilvēki, neviens neko neatrod, man ir aizdomas, ka tīģeris ir fikcija. Kad viss labi apskatīts, tad dodamies atpakaļ uz kempingu.

Aizejam uz kempinga ēstuvi nogaršot viņu vietējo delikatesi, kas saucas räkmacka un pēc būtības ir uz saldskābmaizes šķēles sakārtotas garneles ar mērcīti, kas papildinātas ar olu un majonēzi. Teikšu, kā ir, dikti smeķīgi. Apēdam to, apmeklējam komunālās dušas un atpūšamies.

(Jūrmala – Ventspils)

Šī jau vispār nemaz neskaitās kā diena, bet vairāk vakars. Un kurš gan nav bijis Ventspilī? Bet nu tā sanāk, ka mūsu plānošanas procesa rezultātā braucienam uz Zviedriju bija lemts sākties tieši no pašas Ventspils ostas, kurā ar mašīnu uzbraucam uz prāmja un nobraucam zviedru miestā ar nosaukumu Nynäshamn.

Aizbraukt uz Skandināviju mums idejas ir bijušas jau no pirmskovida laikiem. Tad tika apsvērta Norvēģija, bet, lai ar valstis ar salīdzinoši nelielas, gabalus tur tik un tā var nobraukt lielus. Uz Norvēģiju neaizbraucām. Tagad vienā vasaras vakarā Maijai iešāvās galvā spoža ideja beidzot aizbraukt uz to Skandināviju un jau tās pašas dienas vakarā mums jau bija rezervēts prāmis un naktsmītne. Arī pārbrauciens no Nynäshamn uz Ramsvik bija nieka 520 kilometri, kas paveicams vienas dienas laikā ar uzviju. Jāatzīst, ka, tā kā rezervācijas tika veiktas vien mēnesi pirms ceļojuma, tad izvēle naktsmītnēm nebija diez ko liela. Pašiem zviedriem ar’ patīk augustā paceļot pa savu valsti. Reāli mūsu vēlamā nometnes vieta bija kaut kur pa vidu starp Gēteborgu un Norvēģijas robežu Kuststigen takas tuvumā, no kuras mēs bijām nolēmuši noiet pāris smukākos posmus. Izvēloties starp Lysekil un Ramsviku, izvēlējāmies Ramsvik kempingu jo skaista vieta un labas atsauksmes. Lai ar braucām tikai divi, paņēmām piecvietīgo mājiņu, jo mums nebija vēlmes eksperimentēt ar nedēļu četrus kvadrātmetrus lielā mājelē.

Lai vai kā vakarā pēc darba kāpjam mašīnā un startējam uz Ventspili. Ventspilī apmeklējam tirdzniecības centru Tobago, lai nopirktu kaut ko vakariņām un braucam pastaigā uz molu. Man jau tas mols šķiet tāda ne pārāk ideja. Studiju gados esmu pa to staigājis daudzas reizes, bet nu ja jāiet, tad jāiet. Novazājamies līdz paliek kāda stunda līdz reģistrācijas beigām uzbraukšanai uz prāmja un braucam uz termināli. Iečekošanās un uzbraukšana aizņem pāris minūtes, noparkojamies ceturtajā klājā un dodamies uz savu kajīti. Kuģim atstājot ostu, interkoma balss noskaita mums drošības instrukciju. Tajā mani joprojām izbrīna tie septiņi īsie un viens garais signāls, kas vēsta par nelaimi. Nevarēja izdomāt kaut ko vienkāršāku? Piemēram 300 īsus un vienu garu? Tad izpētām kuģi, atrodam veikaliņu un ēdnīcu, paskatāmies saulrietu uz kuģa klāja, paēdam līdz paņemtās vakariņas un ejam gulēt. Lai gan jūra ir salīdzinoši mierīga, mašīnu signalizācijas uz klāja skan visu nakti.

8. augusts

(Nynäshamn – Mariestad – Ramsvik)

No rīta mūs pamodina interkoma balss, kas apsveic mūs ar rīta piedzīvošanu un aicina brokastīs. Brokastis piecos no rīta pēc Zviedrijas laika ir visnotaļ ekstrēmi, bet ņemot vērā, ka dienas lielāko daļu sēdēsim mašīnā, mēs tās iekļāvām biļetē. Tā kā uz prāmjiem neesam pirmo reizi, mums ir izveidojušās zināmas prasmes. Šo prasmju rezultātā ēdamzālē esam otrie (vienmēr atradīsies kāds prasmīgāks), uzrādām savus boarding pass, mūs ēdienizdošanas sarakstā meklē tik ilgi, ka man jau sāk šķist, ka varbūt tomēr mēs esam aizmirsuši nopirkt tās brokastis, bet nekā beigās atrod un varam iet ēst. Neteikšu, ka piedāvājums ir kaut kas īpašs, bet paēst var. Paēdušiem atliek vien gaidīt kuģa pietauvošaos ostā, to pavadām klīstot pa augšklāju un novērtējot jūras kraukļu postījumus garāmslīdošajām salām.

Visi, kas braukuši ar prāmi, zina, ka kuģa piestāšana ostā vēl nenozīmē iešanu uz mašīnu braukšanu nost. Lai to izveiktu, ir jāpastāv rindā līdz tiek dota instrukcija doties uz mašīnām. Mēs dodamies un sajaucam klājus aizkuļamies uz trešo, tur vietā, kur jābūt mūsu škodiakam stāv kaut kāds kemperis! Saprotu kļūdu un meklējam ceļu uz ceturto klāju. Bonuss visai šai anabāzei (ļoti burtiskā nozīmē) ir tas, ka tiekot līdz mašīnai, priekšējie jau ir paretojušies un jau pusastoņos esam ceļā uz Ramsviku.

Jābrauc ir nieka sešas stundas vai 520 kilometri. Man kaut kā bija radies priekšstats, ka Zviedrijā visi ir baigi godīgie ātruma ievērotāji, tādēļ pirmos pārdesmit kilometrus braucu precīzi noliktajā ātrumā, protams, pēc GPS. Bet tad, uzmetot aci sev aiz muguras, redzu, ka izveidojusies kolonna. Skatos pēc numuriem norvēģi, nu skaidrs, tie jau noteikti kā mums igauņi savā valstī skaita katru noku, bet kaimiņzemē kapā kā dulli. Pēc kādiem desmit kilometriem un pāris apdzinējiem es saprotu, ka te visi, neskatoties valstpiederību, brauc +10. Iekļaujos plūsmā un kolonna aiz manis vairs neveidojos. Busiņu, kurš mani apdzima pirmais, gan noķēru nedaudz pirms Orebro.

Braukšana pa zviedru ceļiem ir visnotaļ patīkama nodarbe, sākumā braucam pa kaut kādu pievedceļu un tur ir tikai viena josla, bet, tiekot uz lielajām šosejām, braukšana kļūst raitāka un atlikušie kilometri pazūd ātri. Pēc pirmajiem trīs simts kilometriem, nospriežam izlocīt kājas un piestāt Mariestad, pavelkoties uz saukli šosejas malā, ka tā ir Vänern pērle. Pie reizes gribas kaut ko iekost un apskatīt Zviedrijas lielāko ezeru Vänern. Pilsētas apvedceļam tiek veikti remonta darbi un braukšana nemaz tik ātri uz priekšu vairs neiet. Atrodam stāvlaukumu netālu no pilsētas centra un ejam uz ezeru.

Pie ezera ieraugām šajā valstī populārāko putnu – zosi Holgersona jaunskungu tuvumā neredzam, bet zosis ir simtiem. Spriežam, ka noteikti dikti negaršīgas, ja jau tik daudz savairojušās. Sēžam uz soliņa ezera krastā un ēdam maizītes, sevi papildus stiprinu ar cukurūdeņiem. Tad nedaudz pastaigājam pa pašu pilsētu. No Karlsholme Folkets Park aizejam uz viņu domu pilnā nosaukumā Mariestads Domkyrka. Tās būvēšanā vietējie ir reāli iespringuši – cēluši no 1593. gada līdz 1903. gadam, tā vismaz pamatā iegravēts. Es pat domāju ieiet iekšā, bet nevaru atrast neaizslēgtas durvis. Skaidra lieta, te jau ar noteikti tik svētdienā var tikt iekšā! No kalniņa apskatāmies, ka nekas ievērības cienīgs te vairs nav un uz novadpētniecības muzejiem mums prāts nenesas, kāpjam mašīnā un dodamies tālāk. Mašīna gan pirms braukšanas prom, šķiet, ir nedaudz apvainojusies par apstāšanos un izmet veselu lērumu ar kļūdu paziņojumiem, kas saistīti ar distances kontroli. Nekas, nedaudz pabraucu un pāriet, gan jau kāda muša vai kondensāts vainīgs.

Kā plānots divos esam kempingā, kas saucas Ramsvik Stugby & Camping. Veicam iečekošanās procedūru, mums izsniedz mājiņas atslēgu, parāda parkošanās vietu un izstāsta noteikumus. 70% no noteikumiem ir saistīti ar atkritumu šķirošanu. Tā te ir izkopta zinātne. Ceļojuma rīti mums parasti sākās nevis ar gaiļu dziedāšanu, bet gan ar skaņu, kur kāds zviedrs šķiro pudeles. Atkritumu konteineri te ir kādiem sešu veidu atkritumiem kā minimums. Kas vēl labāk, pēc katra no šiem konteineriem brauc sava atkritumu mašīna. Tā kā esam paņēmuši kempingā brokastis, tad gultas veļa mums pienākas par brīvu! Iekārtojamies savā piecvietīgajā mājiņā. Nudien nevaru saprast, kur te var izguldināt piecus cilvēkus, jau nu vienīgi ceturtais un piektais ir ar dikti īsām kājām. Mājai nav ne vainas, ir tualete un karstais ūdens izlietnē, bet dušas nav, tā ir atsevišķā blokā kempinga teritorijā. Uzsildām līdzi paņemto soļankas burciņu, paēdam ar skatu uz piekempinga līcīti, šaurumu vai kanālu, tā ari es skaidrībā neesmu ticis joprojām. Tehniski līcis, bet tālāk ir mākslīgi izraksts kanāls ar pagriežamo tiltu, kas padara Ramsvik par salu.

Paēduši nospriežam, ka diena vēl gara un ir jādodas mūsu pirmajā pārgājienā. Entuziasms mums ir liels, nospriežam neko daudz līdzi neņemt un apiet riņķī salai. Tagad ar pakaļprātu varu pateikt, ka ideja nebija nerealizējama, bet pārāk ambicioza. Taka sākas pie mašīnu stāvlaukuma, nu ir nedaudz jāuzraušas kalnā pie stabiņa. Maija ir atradusi Outdoor active aplikācijā kaut kādu ceļu, kas piemērots mums tieši šodien. Manuprāt ar to outdoor active ceļiem ir tā, līdz ko viņi noved no standarta apzīmētās takas, tā tev ir regulāri jāskatās telefona ekrānā, ja negribi noklīst no takas autora ceļa. Ne visiem takas autoriem marķējot ceļu, ir bijušas labas GPS koordinātas agregātā un reizēm takās ir zāģa zobi, kas ir nevis taka, bet signāla lēkāšana, tāpēc man šis takas iešanas veids ir tāds ne visai. Vieglāk ir iet un meklēt zilus, baltus un sarkanus stabus, nevis kāpjot pa klinti meklēt pareizo pagriezienu un secināt, ka vispār te ir GPS kļūda maršrutā. Bet nu nekas, Maija mani vedīs pēc maršruta.

Visa Ramsvikas sala atrodas uz Bohusgranit, tas ir 920 miljonus gadus vecs un atklājies pēc pēdējā leduslaikmeta, kad ledāji nošķūrēja visu, kas te bija pirms tam, tā teikt, atpakaļ pie saknēm. Pa desmittūkstoš gadiem te nekas nav izmainījies, ir nedaudz uzpūsta augsne, uz kuras aug virši, pīlādži un pāris koki. Šur tur aizvējā var atrast pat mežu, bet tik un tā, skatoties uz kokiem, var redzēt pēdējās simtgades valdošo vēja virzienu. Piekempinga akmens ir viens no augstākajiem punktiem, no kā varam redzēt savu kempingu, tipiskās zviedru mājiņas un pilsētiņu pāri līcim.

Pārgājiena sākumā turamies pie takas un apmeklējam salas vienu no populārākajām piknika vietām, tā ir aizņemta, bet mums jau pikniks nemaz nebija plānā. Vējš zēģelē pamatīgi un staigāšana pa granītu man atsauc Arch parku Amerikā un nedaudz kāpienu uz Uluru. Te gan viss ir zemāk. Kā jau katrā ceļojumā, galvenais jau ir apkārtnes izmaiņas, un akmens ar vēju to diezgan labi nodrošina. Šī ir tāda vasarnieku sala, kura apdzīvota vien pāris vietās. Tiekam līdz nākamajai labākajai piknika vietai, līcītis pie šķūnīša. Šķūnītis ir tāds smukais vēju novecināts un izbalējis, bet arī te viss aizņemts.Sākums ir visnotaļ viegls, bet pēc kāda laika sākas papildu grūtības elementi – vari iet uz nākošo stabiņu ar līkumu vai rāpties augšā pa taisno. Izprovējam dažādus piegājienus. Neiztieku arī bez citu gājēju vērošanas. Kādu brīdi mums pa priekšu iet ģimenīte ar bērniem, tie visi iet palēkdamies un neizskatās, ka kādam gājiens sagādātu grūtības. Tad redzam sievieti, sauksim viņu par fotogrāfi. Pirmo reizi viņu sastopam uz takas pārsimts metrus tālāk uz takas no šķūnīša. Tur viena akmens slīpne saskaras ar nākamo un ir neliels kāpums. Te jau viss tas staigāšanas knifs ir, cik tu vēlies augstu kāpšanu apmainīt pret garāku slīpni, tīrā fizika. Te vietā, kur jākāpj ir kāds metriņš, fotogrāfe cenšas to izdarīt daudzas reizes, bet neveiksmīgi. Man jau paliek aizdomīgi, vai tikai vieta nav nolādēta! Pieejam, mums it kā sanāk uzkāpt ar pirmo reizi, fotogrāfei laikam traucēja fočiks, kuru viņa cītīgi turēja abās rokās un tad jau grūti līdzsvaru saglabāt. Mēs pavazājamies vēl pa piekrasti ārpus takas robežām un ejot tālāk redzam, ka viņa ir veiksmīgi pirmo šķērsli pievārējusi un cenšas tikt pāri nākamajam -malacis! Grūtākajās vietās ir uzriktētas metāla trepes, jo ne visām klints plaisām var pārlēkt pāri. Vispār jau forši, saule, jūra un vējš.

Ejam un baudām apkārtni, ieejam tādā kā aizvēja mežiņā un Maija paziņo, ka esam nositušies no ceļa, pievācu viņas telefonu un mēģinu atrast, kur tad mums jāiet. Uzraušos atpakaļ uz klintsmalas, no kuras nupat nokāpām, bet visu laiku rāda, ka neesmu uz takas, domāju, ka tā par taku, ja es eju gar klints plaisu? Pēc pāris minūtēm mani smadzeņu neironi atrod atbildi, ka taka visticamāk ved pa to klints plaisu, kas, tajā nokāpjot, no plaisas pārvēršas par aizu.

Aizas ieeja, ja tā ieskatās, ir pamanāma pēc norādes “Aiza”, bet viņa visā garuma ir tik šaura, ka knapi var izlīst cauri, bet visādi citādi ar visiem aizas elementiem, koki ir, virs galvas iesprūdis akmens ir un izeja arī. Izejam aizu un atkal pazaudējam taku. Pēc aparātiem mums būtu jāiet taisni līdz jūrai. Sākam to darīt, bet te ceļa nav un aizas paliek arvien platākas. Brīdī, kad jāsāk lekt pāri arvien platākām plaisām un padot vienam otram rokas, saprotam, ka nav jēgas pirmajā dienā izmežģīt potīti vai kaut kur nojaukties lejā. No augšas apskatām plato daļu, uz kuru neaizgājām un nospriežam, ka visu esam redzējuši un dodamies atpakaļ uz mājām. Vismaz cenšamies doties uz mājām, iekuļamies mežiņā un šī jau ir ceturtā reize, kad te nonākam un ko tu domājies – sastopam te Fotogrāfi! viņa bildē puķītes! Mežā nonākam krustojumā ar pieciem ceļiem, nolemjam neskriet mājās uzreiz, bet paieties pa mežu un atgriezties kempingā ar nelielu loku.

Pēc pārgājiena apbalvoju sevi ar kempinga bodē pirktu saldējumu ar lakricas un sāls garšu. Izmēģinām kempinga dušas, kut ko iekožam vakariņās un dodamies gulēt. Mājiņai apkārt zēģelē nopietns vējiņš un nedaudz traucē gulēt.

(Mojstrana – Kranjska Gora – Vršič pāreja)

Šī nu ir pēdējā pilnā diena mūsu ceļojumā, rīts ir nomācies un Triglavs atkal ir paslēpies aiz mākoņiem. Dienu sola lietainu, bet mums ir pavisam citi plāni, lai ar Triglavu mākoņos nemaz nevar redzēt, mēs aizbrauksim aiz tā un apmeklēsim Mojstranas alpīnisma muzeju. Tā apskatos par šo muzeju ir dziedātas slavas dziesmas un kuru tad neinteresē slovēņu alpīnistu sasniegumi? Pirms tam gan iekožam brokastis, un man brokastīs ir vakardienas burgeri. Pats brauciens ir tā ap stundiņu pa interesantiem kalnu celiņiem. Plāns mums ir tur ierasties laicīgi uz atvēršanos, kamēr vēl nav salīduši tūristi, tā lai muzeju skatīties varam mēs vieni paši. Jāatzīst, ka mums izdodas ierasties tik laicīgi, ka pirms mums ir tikai divi citi cilvēki. Vietējais kasieris mums nopārdod biļeti un izreklamē vietējo “escape room”. Pakonsultējamies savā starpā un nolemjam, ka labs ir, izmantosim savus superintelektus šādā triviālā izklaidē.

Mums iesaka doties uz “Pobeg v Bivak” nekavējoties, kamēr nav citi atnākuši, jo laiks katrai komandai tiek dots 40 minūtes. Mēs gan no sākuma apmeklējam pagrabstāvu, kas veltīts Triglava iekarošanas vēsturei. Tur var atkal izlasīt slaveno 1778. gada kāpiena aprakstu, iemācīties dziesmu “Oj, Triglav, moj dom…”. Izlasīt par slavenā Jakoba Aljaža virsotnes pirkšanu un torņa uzbūvēšanu tur. Tepat apskatāms arī torņa makets. Tas tornis tur noturējies veselus 123 gadus un tikai tad noņemts rekonstrukcijai. Visnotaļ interesanti ir arī citi artefakti un pat ekspozīcija ir izveidots kā īsts labirints. Staigājot pat rodas vēlme tai Triglavā arī uzkāpt. Pabeidzam pagrabu un dodamies uz spēli.

Pirms ejam tur iekšā, mums jāparaksta dokuments, kurā apņemamies izbēgšanas istabas detaļas nevienam nestāstīt. Mums ir četras istabas, kur katrai dotas 10 minūtes un rācija, ja noiet kas greizi. Mēs tiekam cauri 25 minūtēs. Izrādās, ka mūsu ģimenē ir cilvēki ar slēptiem talantiem. Matīss, izrādās, pēc gaismas zibšņiem spēj nolasīt Morzes ābeces kodus. Kopā labs iespaids, spēles nav pārlieku grūtas un tādas, kur vari aizkulties nepareizā virzienā, visur ir nelieli hinti, kas palīdz. Muzeja uzraugs ir šokēts par mūsu spējām, varu derēt, ka pēc tam gāja čekot, vai mēs durvis vienkārši neesam uzlauzuši.

Tad kāpjam muzeja otrā stāvā un izbaudām pārējo ekspozīciju. Te viss ir veltīts florai, faunai un izdzīvošanai kalnos. Katram iedota viedkarte, kurā krājam zīmodziņus, pārbaudot savas zināšanas. Kad visi savākti, dāvanā balva – pastkarte ar muzeja bildi. Tā ka pat tiem no mums, kuriem stendu lasīšana šķiet garlaicīga, ir ko ņemties. Vispār te jau māca pašsaprotamas lietas, kā izvēlēties pareizu ekipējumu, ko likt somā, kur negaisa laikā slēpties utt. Labākā atrakcija – būdiņa, kurā tiek simulēts negaiss kalnos ar vēju un pērkonu. Kad viss izstaigāts, ir pienācis pusdienlaiks un dodamies kaut kur paēst. Pirms braukt projām atrodam siera pārdošanas automātu, kurā nopērkam kūpinātu Slovēnijas sieru. Par sieru runājot, man tā ar neizdevās atrast vietējo, kuram tekstūra neatgādinātu gumiju.

Kaut kur izrādās ir Kranjska Gora, jo tur labs ŗestorāniņš, ja var ticēt internetam. Vēl neesam tikuši ārā no mašīnas, ka jau dzirdam latviešu valodu, izliekamies, ka esam pavisam no citas valsts. Ēstuve saucas Bedanc un ēdiens tur tiešām ir izcils. No tās terases paveras skaists kalnu skats un blakus ir rodelis, kurš šodien nestrādā. Vienīgais – te ir zaglīgi zvirbuļi. Apkalpošana laipna, paēdam kārtīgi, redzam, ka rodeļi iedarbojušies un ejam sabīdīt braucienu, bet nekas nesanāk, šodien viņi esot atvēruši tikai kaut kādai klases ekskursijai un mēs varot piebraukt rīt!

Domājam braukt mājās, bet tad Maijai ienāk spontāna ideja, ka vajadzētu aizbraukt uz Vršič pāreju. Es to pāreju atminos no iepriekšējās reizes, nomācies, auksts un vējains. Smuki vai nesmuki, no tā man atmiņu vairs nav. Speramies augšā pa visserpentīnaināko ceļu šajā ceļojumā. Līkums aiz līkuma, ik pa laikam ceļa vidū ir izlecis kāds velosipēdists, kuram pietrūcis spēka mīties taisni un šis brauc serpentīnā vēl vienu mazāku serpentīnu. Tie jāapbrauc prātīgi, tikuši augšā konstatējam, ka pāreja ir remontā. Pilns ar tehniku un mašīnu nav kur nolikt. Mums paveicas – viena atstāj savu vietu un mums ir kur nolikt auto. Šoreiz te spīd saule un skati ir fantastiski. Pablandāmies, uzēdam saldējumu un braucam lejā. Jau augšā braucot, es esmu noskatījis labu stāvlaukumu nedaudz zem pārejas, no kura arī redzami labi skati. Patusējam pa turieni, jo kalnus pa īstam jau drīz vairs neredzēsim un tad braucam mājās. Vakarā tie, kas vēlas vēl aiziet uz ezeru, bet laiks ir tāds uz lietu un nomācies. Es arī atklāju, ka esmu pakāsis izcilajā restorānā savu jaku.

16. jūnijs

(Kranj – Rīga)

Šodien ir pienākusi tā diena, kurā mēs dodamies atpakaļ uz mājām. Tāpēc rītu pavadām pakojot mantas un cenšoties neko neatstāt. Nezaudējot cerību, es vēlreiz pārmeklēju māju cerībā atrast savu jaku, bet velti. Puslīdz piekārtojam istabas, lai neizskatītos pēc galīgiem sušķiem un braucam uz lidostu.

Puišiem ir ideja – jo ātrāk nonāksim lidostā, jo ātrāk tiksim mājās un pulksteņlaiki ir tikai tāda mazsvarīga nianse. Mēs pierunājam viņus uz vienu īsu Kranj apmeklējumu, jo tā pilsēta ir turpat pie lidostas. Pastaigājam pa centru, ir šādas tādas baznīcas, aizejam uz vietējo pils dārzu, nekas īpašs un pēc stundas jau braucam uz lidostu.

Lidostā šīs dienas galvenais pasākums mašīnas atdošana nomā. Pa ceļam uz lidostu iebraucam benzīntankā, izdodas iepildīt pāris litrus līdz pilnai bākai. Kā par brīnumu izdodas atrast pareizo autostāvvietu ar pirmo reizi. Nolieku mašīnu, izkraujam mantas. Aiznesu atslēgu, parasti vienmēr ir bijis, ka atdod atslēgu un tinies, tad te vēl jāiet līdzi un darbinieks mašīnu apskata. Tiek pārskaitītas visas komplektācijas lietas, salīdzināti skrāpējumi un buktes. Cik es zinu, es Fokusam neko gauži nodarījis pats neesmu, tā kā prāts mierīgs, viss tiek ieskaitīts.

Tālāk jau viss vienkārši sēžam lidostā un gaidām lidmašīnu, tā saucas Olaine un ir ar internetu, tā ka atpakaļceļš uz Rīgu paiet nemanot.

(Bohiņas ezers)

Pamostamies kā ierasts, kad sāk zvanīt vietējie baznīcas zvani. Ir skaidrs, ja zvani nozvana trīssimts reizes, tad ir pienācis rīts. Šodienas plāns ir pavisam vienkāršs, neviens vairs negrib nekur braukt, tad kādēļ neizmantot iespēju apiet apkārt tepat Bohiņas ezeram? Armands uzreiz pasaka, ka viņš nekur neies un paliks mājās. Mēs pārējie sasienam pauniņas un dodamies.

Vienīgais, kurš šo taku nav veicis, ir Ernests. Es, Maija un Matīss šo taku jau esam gājuši pirms trīspadsmit gadiem. Neko daudz gan neatminos, tik to, ka visam apkārt neapgājām un atpakaļ braucām ar laivu. Tagad visi esam paaugušies un laivu mums nevajadzēs.

Pastaiga, ja tā pavisam godīgi, nav nekas īpašs no iešanas viedokļa, visam ezeram apkārt ir laba taka, vietām pat ceļš. Ik pa laikam var pieiet pie paša ezera un konstatēt, ka saulainā laikā tas ir smuks no visiem rakursiem. Var pasēdēt klusos līcīšos un pievilināt zivis. Var tā, kā es, iet vienkārši apkārt ezeram. Mūsu gājēju grupiņa ar iešanas laikā izstiepjas un pēc kāda laika es jau eju viens. Beigās mani panāk Matīss un Maija. Ernestam esot apnicis un viņš esot aizgājis atpakaļ mājās. Tad apnīk arī Maijai un viņa ar iešot atpakaļ mājās pa šo pašu pusi.

Nu mums ar Matīsu tāda lieta kā apnikšana nav raksturīga, apejam apkārt visam ezeram. Taka ir tīri tā neko, bet visnotaļ vienmuļa, nav pietiekošas daudzveidības, lai gribētos iet vēlreiz. Tikuši mājās, atvelkam elpu, jo nu pastaiga ir vilkusies līdz pat pusdienas laikam. Man ir ideja aizbraukt uz Pokļukas aizu, arī tur reiz jau ir būts, bet nu šādā siltā dienā var mierīgi aizbraukt vēlreiz. Diemžēl mans priekšlikums nerod atbalstu, beigās līdzbraucējos man piesakās tikai Maija.

Braukšana izvēršas visnotaļ interesanta, es esmu ievadījis nepareizo aizas adresi un aizbraucam kaut kādas meža stigas galā, kur nevienu aizu nemaz nevar redzēt. Vienīgais pozitīvais ir tas, ka braucot šur ir piedzīvots skaists serpentīns mežā un esam tikuši diezgan augstu kalnos. Interneta te nav un mana TomTom aplikācija atsakās meklēt pareizo adresi. Braucam līdz internetam, ievadām adresi un braucam uz pareizo aizu.

Sen senos laikos mašīnu varēja novietot netālu no aizas, tagad tur tas ir aizliegts un mašīna jāliek pie ciemata skolas pāris kilometrus no tās. Ārā ir nedaudz pāri trīsdesmit un Maija sarīko dumpi apgalvojot, ka nekur tādā karstumā neiešot. Būtu zinājis, nemaz nebūtu ņēmis līdzi. Domā, ka līdzi paņēmis gājēju, bet izrādās balasts. Nekas, braucam atpakaļ uz mājām. Ivaram slinkums plānot apkārtceļus un mums atkal jābrauc caur Bled. Tajā nogriežam pēc navigācijas norādēm un nonākam vietā, kur ceļam priekšā pagaidu barjera ar policistiem. Tie jau uzreiz grib zināt, kas esam un kur braucam. Izstāstām savus nodomus, šie nolemj, ka atpakaļ mums nav jābrauc, novāc barjeru un saka, lai tik braucot, bet uzmanīgi, jo airētāji.

Tiekam mājās, Maijai ar Armandu pēkšņi ir spēks aizvilkties uz ezeru un sēdēt tur saulē! Es ar aizeju uz ezeru, padirnu, vakariņās nolemjam nopirkt vietējos burgerus. Tie apskatos ir izlielīti, ka pasaulē labākie. Ja esi kritis uz dārzeņiem, tad noteikti tā arī ir. Visi pasūtam, ko nu vēlamies, puišiem burgeri negaršo, tā ka no tiem pārtieku visas atlikušās dienas. Es teiktu, ka nebija ne vainas, bet svaigus kāpostus varēja likt mazāk.