Šorīt mums ir pēdējās īstās brokastis šajā viesnīcā, bet nu jau esam visu arī nogaršojuši, tā ka pārāk ar jaunām izvēlēm neiespringstu. Šodien mums ir pēdējā diena salā un esam plānojuši apmeklēt augstāko salas virsotni.

Šorīt ir svētdiena, tāpēc uz ceļa daudz svētdienas braucēju. Piemēram, braucot pa bāni normāli velkot saprāta robežās, mani mēģina taranēt taksometrs. Tad pa ceļam uz Caldera Marteles, apdzenot mašīnu, tā pēkšņi sāk spiest mani nost no ceļa. Šķiet, te ir kaut kāda britu invāzija, jo visus velk uz nepareizo ceļa pusi. Nekas, atmetos un tieku cauri ar vieglu izbīli. Malā spiedējs tiek cauri ar lielāku izbīli un apstājas ceļa malā atvilkt elpu. Beidzot esam klāt pie Caldera Marteles. Mēs jau te esam bijuši pārgājienā pa baranco de Guayadeque, tikai todien te bija baisākā migla. Tagad saule reāli staigā pa zemes virsu, cilvēku daudz, noparkojamies un ejam ievērtēt krāteri ar visiem zemnieku laukiem gaišā laikā.

Neticami, bet krāterim ir precīzi miljons gadu, 550 metru diametrā un 80 metrus dziļš un ka te miglainā dienā var novērot fēna efektu, ka pāris minūšu laikā krātera miglu var izklīdināt saule. Mums todien laikam nepaveicās un fēna efekts nenostrādāja. Nekas, tagad varam atgūt iekavēto. Aplūkojuši visu pamatīgi braucam uz Cruz de Tejeda, ja visu laiku esam braukuši pret kalnu, tad tagad ceļš sāk iet uz leju. Bet lejā migla, tehniski mākonis.

Skaidra lieta, ka iebraucot Cruz de Tejeda, mēs iebraucam tieši mākonī. Atkal visur ir migla un auksts vējelis. Vienīgais, ko varam darīt lietas labā, ir rāpties pa taku augšā cerībā, ka tā izvedīs mūs cauri mākoņiem, vai arī te dabūt kādu fēna efektu. Augšā līšana notiek pa visdubļaināko taku visā ceļojumā, te reāli ir nopietns stāvums un dubļi vietām līdz potītēm, ja grib var atrast arī līdz ceļiem. Tikuši augšā redzam, ka esam pievārējuši gan mākoņus, gan arī var novērot fēna efektu. Visi mākoņi, kuri nonāk mums svarīgajā ielejā, ātri vien pazūd.

Skati kā jau kalnos saulainā laikā – fantastiski. Saule ir pakāpusies, taču te jau nav nekādi Kuka kalni, kur var dzirdēt ledāju eksplozijas, te viss ir klusu, lido kaut kādi vietējie putni, uz takas bez mums ir vēl pāris cilvēki. Šī laikam ir visnotaļ populāra tūristu apmeklējuma vieta. Visu laiku pāri ielejai redzam Roque Nublo trešo salas augstāko virsotni, kas ir 80 metrus liels vulkāniskas izcelsmes iezis, uz to mēs šodien neiesim, mūsu plāns ir pa šo taku paiet tik tālu, cik mēs vēlēsimies un tad iet atpakaļ. Tehniski taka beidzas Artenara pilsētiņā, bet mēs uzkāpsim visaugstākajā punktā un tad griezīsim riņķī un mums būs tikai lejā kāpšana.

Saulainā dienā jau visi kalni ir smuki un tā nu slājam pa taciņu, izbaudot skatus. Viss tas, ko mēs redzam patiesībā ir viens vienīgs erodējis vulkāna krāteris. Ja ticam ģeologiem, tad šis Caldera de Tejeda ir veselus 14,5 miljonus gadus vecs, tagad no tā ir palikušas vien kraujas ar Kanāriju salas priedēm. Uz vienu nu šīm kraujām mēs nolemjam uzrāpties.

Izejam cauri priežu mežiņam, es pat aizčāpoju līdz vietējai radaru stacijai, kuru par brīnumu neviens pat neapsargā, palienam gar veco krātera malu, skati iespaidīgi, bet no paša krātera vairs ne vēsts un griežam atpakaļceļam.

Atpakaļceļā piebesī uz takas saradušies velosipēdisti, šamie laikam nesaprot zīmes “ar veļukiem un močiem aizliegts”. Tad nu nesās lejā un rāda pikaču face, kad saprot, ka es nemaz netaisos no takas griezt nost un laist visu viņu brašuļu komandu. Nezinu, ko es uz viņiem tā biju ieļaunojies, cilvēki jau nav vainīgi, ka bērnībā nav skatījušies multeni “Jungle junction”. Lejā kāpiens pa dubļaino kalnu ir diezgan saspringts, brīžam šķiet, ka jautājums vai nogāzīsies, bet kā nogāzīsies? Paveicas, lejā tiekam nenošmulējušies un sevi apbalvojam ar tualetes apmeklējumu. Tad apmeklējam vietējo zemnieku tirgu, kur nopērkam sieru un avokado. Avokado, starp citu, nogatavojās tikai vakar (šodien rakstu 2. februārī), bet toties garšīgs.

Nākamais objekts mums ir Pico des Nieves, akmens, kurš pie reizes kalpo kā augstākā virsotne Gran Canaria. Vispār jau svētdienas dienā ir neprātīgi braukt uz vienu no populārākajiem apskates objektiem. To, ka kaut kas nav labi, es sapratu, kad kilometru pirms stāvlaukuma augšā parādījās serpentīnā noparkotas mašīnas. Mašīnas sāk braukt arvien lēnāk un kļūst skaidrs, ka viņas uzbrauc augšā, redz, ka nav kur apstāties un griež riņķī. Kamēr brauc mazās mašīnītes, viss labi, bet viens brauc ar veco mazdeli un tur visiem nākas dikti rūmēties.

Kad tieku augšā, tur ir totāls haoss, visi kaut kur griežas un šeptē uz nebēdu, es ar’ performēju manevrus, vienam nabagam sirds pilna, viņam šķiet, ka es kavēju satiksmi un sāk izrādīt negatīvu attieksmi, nākas viņam parādīt uz mašīnu priekšā, kura cenšas apgriezties un pateikt, angļu mēlē sliktus vārdus. Nabags notinas nesaprasts, bet visa procesa rezultātā man pēkšņi ir veselas trīs vietas, kurās var noparkoties.

Noliekam mašīnu un lienam augšā uz augstāko virsotni, līdz tai gan tikt nevar, jo priekšā žodziņš, bet nu ir brašuļi, kas žogus nepamana. Ievērtējam apkārtni un dodamies lejā. Tagad ceļš mierīgs un mierīgi varam ripināt no kalna lejā, neviens nebrauc pretī. Prieki gan nav ilgi, jo panāku vienu ļoti uzmanīgu braucēju. Tas ir īpašs gadījums, viņu biedē kraujas, tāpēc brauc pa kraujai pretējo pusi, serpentīna līkumā samazina ātrumu, reizēm pat apstājas, protams, ka pašā ceļa vidū. Ja kāds brauc pretī, tad mēģina pavākties malā, reizēm pilnīgi bloķējot ceļu. Garām viņam tieku tikai līdzenumā.

Pirms braukšanas uz hoteli uzpildu bāku, man nenoveicas, jo vesels bars ar motociklistiem nodarbojas ar to pašu un benzīntankā nākas stāvēt garā rindā.  Līdz vakaram spēlēju Dragon Quest 4 un pēc vakariņām aizejam paskatīties saulrietu. Šodienas saulriets ir švakāks nekā vakardien, bet nu kā ir, tā jādzīvo. Pirms gulētiešanas sakravājam visas mantas pa somām uzliekam modinātāju uz pieciem un liekamies gulēt.

12. janvāris

Šorīt modinātājs uzlikts jau uz pieciem, jo pussešos jāčekojas ārā. Mantas esam sapakojuši jau vakar, bet nu pārbaudām rūpīgi vēlreiz, vai kaut kas nav piemirsies. Septiņos mums jau tehniski ir jābūt uz boarding. Aizejam uz recepciju, izčekojamies saņemam savas pārtikas pakas, jo uz brokastīm nebūsim un ejam pēc mašīnas. Parasti pazemes stāvvietā durvis bija vaļā, bet tas tā pa dienu, tagad tās ir ciet, jo lielajām durvīm vajag hoteļa karti. Jāatzīst, ka es varēju būt apdomīgāks, savākt mašīnu un tikai tad izčekoties, nekas, turpmāk zināšu. Maija aiziet kārtot lietas un pēc laika, jā, man atnāk atslēdz durvis. Iekāpju mašīnā, braucu ārā un ko tu domājies – pirmo reizi visā uzturēšanās laikā pussešos no rīta man pretī pa pārkinga ceļu brauc vēl viena mašīna.

Nekas, tiekam uz lielā ceļa un laižam uz lidostu. Tālos uguņus tā ar Taigio neesmu iemanījies ieslēgt, tā ka braucu ar tādiem, kādi ir, pie Maspalomas sākas laternas uz šosejas un viss kārtībā. Kā par brīnumu, lidostā nebija problēmas atrast nomas auto stāvvietu, netika prasīti arī nekādi dīvaini kodi. Vienīgais pieņēmēji nestrādā, par agru. Nodoto mašīnu vietas pilnas, nolieku random pārkingā zem attiecīgā zīmola un iemetu mašīnas atslēgu kastītē.

Lidostā iekožam brokastis un gaidām iekāpšanu. Bagāžas kontroli man izdodas iziet, aizmirstot noņemt pulksteni. Nopirkto sieru mums neatņem, tā ka var teikt, ka pasākums izdevies. Lidmašīnai tagad ir pavisam dīvainas pilsētas vārds no leišu puses. Šoreiz ir veiksme – te ir Starlink pieslēgums un visu atpakaļceļu var sēdēt internetā. Arī piloti neslinko, lidmašīna brauc tā it kā viņai pakaļ dzītos velni un Rīgā ielidojam pusstundu ātrāk nekā plānots.

Šorīt brokastīs atkal paņemu vietējā pavārēna uz pieprasījumu izceptu omleti, cilvēks noignorēja visas manas prasības izsniegt to, kad man šķita konsistence ir labākā, un paturēja nedaudz par ilgu. Skaidrs, ka labāka nekā iepriekšējais mēģinājums, bet varēja labāk. Pēc vakardienas panākumiem esam gatavi lieliem piedzīvojumiem un braucam uz Santa Lucia de Tirajana. Arī šoreiz brauciens uz taku aizņem veselu stundu, bet kas tā bija pa stundu! Šodien ir sestdiena un tajās, kā zināms, uz ceļa izlien visi, kam nav slinkums. Īpaši nopelni te pienākas velosipēdistiem, kas serpentīna līkumā atrodas visdīvainākajās vietās. Sākums ir tikpat vienkāršs kā vakardienas ceļš – braucam gandrīz līdz lidostai un un tad nogriežamies miestā El Doctoral.

Ivars šoreiz pārspēj pats sevi, viņš mani viltīgi aizved līdz kaut kādai dīvainai grantenei un saka -brauc te. Es esmu pret šo ideju, griežu mašīnu apkārt un braucu pēc zīmēm. Ivars man dusmīgi parāda, ka tas prasīs papildus divas minūtes. Pa ceļam serpentīnā satiekam un izmaināmies ar miskastes mašīnu un var atkal uz pilnu klapi izbaudīt kalnu ceļu līkumus.

Santa Lucia miestā noliekam mašīnu pie baznīcas, ceram, ka neapzags un speramies uz taku. No sākuma kaut ko sajaucam debespusēs un aizejam ne uz to, labi, ka viņas četras un ceļš ir tikai uz divām. Kad esam tikuši līdz kaut kādai pagastmājai, es saprotu, ka nav labi un griežam riņķī un nav pagājušas ne desmit minūtes un esam atpakaļ pie baznīcas. Nu jau te ir saradušies veolsipēdisti, kaut ko stāsta savā starpā un smejas, skaidra lieta, ka noteikti par to, kā nu kurš autovadītājus serpentīnā čakarējuši. Vēl desmit minūtes paiet, kamēr Maija man izstāsta kādu taku programmu man jālieto un kura taka jāizvēlas. Ja jau es tā neticu citu navigācijas spējām. Kad jūtos pietiekoši komponents, varam doties uz īsto un pareizo taku.

Šodienas tak būs vieglā – knapi vienpadsmit kilometru ar kāpienu pašās beigās. Tur mums trīs kilometru laikā būs jāuzkāpj 400 metri un tas nav nekas traks. Sākums ir tāda vilkšanās pa kalnu uz leju pa pilsētas nomali, kaut kas līdzīgs it kā staigātu pa Talsiem, tikai bez ezera. Pēc tam seko gājiens uz alu. Gājiens ir puse no takas garuma un tā ala ir arī galvenais apskates objekts.

Bet nu skats uz ieleju ir fantastisks, jo šodien spīd saule, zaļa apkārtne un zilas debesis. Man gan Maija kaut ko stāsta, ka tas te tā nemaz neesot raksturīgi un ka droši vien tā vētra esot atnesusi nokrišņus un tādēļ viss tā sazaļojies. Es klimatoloģijā neesmu tik stiprs, lai spētu tādus konceptus aptvert, bet ir jāpiekrīt – palielinātais ūdens daudzums liecina par nokrišņu līmeņa palielinājumu pēdējā gada dekādē.

Taka ir tāda nopietna tāda kā vaga, kurai gar malu salikti akmeņi, diezgan bieži apkārt izliktas zīmes par privātīpašumu. Man par to ir pat jautājumi, kurš pie pilna prāta līdīs opuncijās, lai nozagtu ko – opunciju? Arī aizvakar, kad vazājāmies gar kalderu, tas kalns bija nosēts ar zīmēm privātīpašums, baltas un uz zemē sadzītos stabos. Iedomājoties, cik tur pūles tas paņēmis, es pat nevaru iedomāties, ko cilvēks, ja viņš būtu uzrāpies pa klinti augšā un ierauga zīmi, viņš ko griezīs riņķī?

Diena jauka. Saule spīd, laiku pa laikam šķērsojam pa šosejai, skaidrs, ka nekur augšā uz apkārtējiem kalniem jālien nebūs, bet derētu. Mēģinu sazīmēt, kura ir ta’ kalnu kore pa kuru gājām ceturtdien, kandidāti ir kādi trīs. Jā, varētu paķimerēties ar kartēm un aplikācijām un atrast īsto, bet kāds no tā būtu prieks? Beidzot esam pie alas, tā vairāk ir kā caurums klintī, gan jau kādi spāņi būs savulaik ar akebūzām izšāvuši. Vieta saucas Las Fortalezas Los Roques.

Mēs neesam uz takas redzējuši nevienu cilvēki, bet pie alas, skaidrs, ka piebrauc kaut kādi murmuļi un fiksi aižmauc mums priekšā. Nudien uz pasaules nav taisnības. Atliek gaidīt līdz viņi notinas un var uzņemt bildi bez cilvēkiem vai arī cerēt, ka viņi novelsies no klints. Pirmais, izrādās, ir labāks variants. Skaidrs, ka šāds caurums klintī ir bijis populārs arī vietējai protocivilizācijai un te ir pilns ar viņu apbedījumiem. Bet nu skaidrs, ja cilvēks gadiem pēc nāves paliek piesiets savai aprakšanas vietai, tad te vismaz ir labs skats.

Izejam cauri alai, tad apejam apkārt klintij un speramies atpakaļ uz Santa Lucia, bet pa citu ceļu. Mūsu gādīgais takuzinis mūs ved pa šoseju. Mums tagad diezgan daudz nāksies iet pa šoseju un ja tā paskatās, tad īsti citur jau nav kur iet, lejā var pa krūmiem gar upi lauzties, bet šodien negribas. Aizejam līdz vietējai ūdenskrātuvei, te vairs nav nekādi kadiķīši, bet īstas palmas. Skatu laukums gan slēgts, jo remonts. Remonts, izskatās, te rit jau pāris gadus, laikam viņiem te betons ātri necietē vai  ar arhitektu nevar saskaņot. Tas gan mūs netraucē pārkāpt visam pāri un skatīties kā cilvēkiem. Neesam jau tādi vienīgie, kas mirdor La Sorrudea baudīs aiz žoga.

Ejot pa šoseju caur palmu birzzi mēs nonākam pie kaut kāda sīka miestiņa, kas, iespējams, saucas Sorreda. Te pie pagastmājas mūs sagaida vietējā kaķu banda un apstāsta mums par tālāko ceļu, kas arī iešot pa ceļu. Tālāk ceļš sākas pret kalnu un ejot cauri un arī vēlāk jau cauri miestam varam baudīt vietējo kolorītu. Kolorīts sākas ar kaut kādu sīku kvaukšķu varzas pamatīgu apriešanu, tie rejot lec vai žogam pāri. Man ir aizdomas, ka te gandrīz katrā mājā cilvēki audzē suņus, jo citādi Kanāriju salām var atņemt nosaukumu. Pēc kvaukšķiem varam kādas desmit minūtes baudīt vietējās ģimenes lamāšanos, to var dzirdēt pa visu ieleju. Neesmu stiprs spāņu valodā, bet varēja saprast, ka vieglas uzvedības sieviete un dievs tika pieminēta bieži.

Tagad taka jokus ir beigusi un jākāpj ir augšā pret kalnu, pēc aplēsēm sanāk mums ir palikusi vien Gaiziņa tiesa, lamas pieklust un kļūst dzirdami kazu blējieni. Izrādās, te kalnā kāds ir uzbliezis kazlēnu fermu un tie noēduši savu teritoriju pliku. Pamainās arī apkārtējie ieži un vieta sāk nedaudz atgādināt Cionas parku Amerikā. Es gan sākumā šo sakritību noliedzu, bet, kad cilvēki, kas tur bijuši kopā ar mani, atrod tādas pašas līdzības aizsūtītajās bildēs nākas piekrist. Es kopš tā laika esmu pāris reizes nomainījis brilles un iespējams, ka šim fotohromatiskais pārklājums ir cits.

Kā jau visās takās, kurās beigas ir pret kalnu uz beigām viņa sāk piebesīt, pašas pašas beigas ir kāpšana pa kaut kādu kaktusu dārzu un var tikai domāt par iemesliem, kas nokaltē pat opuncijas. Saulē kāpšana tiešām nav diez ko patīkama, bet skats tomēr to attaisno. Mans taku zinātājs kabatā ar kļuvis nemierīgs un visu laiku vada 300 metru un tad pa labi utt. Bet nu lai ko neteiktu, beigās esam atpakaļ pie baznīcas.

Maija te ir noskatījusi augļu veikalu (vietējās produkcijas veikalu)  un ieiet kaut ko nopirkt, es esmu nedaudz saguris un gribu tikt mājās. Labi, ne jau mājās, bet aizšaut uz Maspalomas galda spēļu veikalu un to divos klopē ciet. Laiks ir knapi stunda un ir skaidri zināms, ka te viss ir stundas attālumā. Veikala pārdevēja nav no tām, kuras baida rindas. Viņa katram pircējam apskaidro no kurienes katrs auglis nācis, no kuras puses viņam rīta saule spīdējusi, kur bijušas rasas lāsītes un nelielu plūcēja/-as biogrāfiju. Un vienalga, vai tu proti spāniski vai neproti.

Beigās banāni nopirkti un varam braukt uz Maspalomas miestu. Atpakaļceļā pa kalnu uz leju nav lielas problēma, jo te pat velosipēdisti ir ātri, pāris gan nācās apdzīt, jo nu dikti vilkās. Pilsētā es to galdaspēļu veikalu ar pirmo nemaz nevaru atrast, mēs norādītajai vietai apgājām apkārt reizes divas, līdz pamanīju. Arī te forša izvēle, bet man jau neko nevajag, man viss jau ir.

Braucam mājās un ko es daru līdz vakariņām? Pareizi iedzeru alu un spēlēju Dragon Quest 4. Vakariņās kartupeļu frī ar cepeti, iesākumam, tad salāti un garneles, beigās krēms brulē (kas izrādījās īsti neattaisnoja savas cerības). Šovakar izskatās labas debesis un dodamies skatīties saulrietu uz saulrieta punkta.

Ko lai saka, punkts attaisno uz viņu liktās cerības. Te ir tāda klints pludmale, bet,ja gribi, var paiet gar krasta klintīm pa šauru dzegu un apsēsties uz tā. Klints pa dienu saulē ir forši uzsilusi un tagad, kad apkārtnē jau kļūst vēsi, tā atdod savu siltumu un tu vari sēdēt un vērot saulrietu. Kāds gudrinieks pirms uzejas uz dzegas ir uzkrāsojis Pepa City. Pēc saulrieta nedaudz pastaigājam pa pilsētu un pirmo reizi ieraugām zīmes, kuras brīdina par kabatzagļiem un citiem blēžiem. Nekas, turpmāk zināsim.

Iekožam brokastis. Šorīt brokastīs nekas nenotiek, kafija joprojām ir ciešama, bet tik un tā velk uz grauzdētu zeķu pusi. Vienīgā izklaide ir robotu vērošana, tie te šiverē vedot uz virtuvi netīros traukus. Visus sauc Lola un neesmu drošs, cik to robotu īsti te ir, reizēm liekas, ka viņu ir tikpat daudz kā elektronu visumā – viens. Šorīt braucot ārā no viesnīcas redzam, ka notiek iknedēļas tirdziņš – cilvēki stutē augšā savas tirgotavas jau pašā rīta agrumā, nospriežam atnākt šeit vēlāk, kad būsim atpakaļ no lielpilsētas.

Šodien ir nolemts nekādos pārgājienos nedoties. Bet tā vietā aizbraukt uz to slaveno Las Palmas akvāriju – Poema del Mar. Tas ir tik slavens, ka viņu reklamē pat mūsu pilsētiņā, var jau saprast – te ir daudz tūristu. Kāpjam mašīnā un dodamies, tā kā ir darba dienas rīts, tad satiksme uz autostrādes ir visai dzīva, bet mierīga. Vienīgais, kad esmu tuvu galapuntam, kādam vietējam sāk šķist, ka pārāk daudz tūļājos, lai nogrieztos no apļa un šis sāk signalizēt. Vēlāk pat apdzina, ceru, ka cilvēks paspēja!

Mēs atrodam maksas autostāvvietu pie akvārija, noparkojam mašīnīti un dodamies uz atrakciju. Katrs, kurš ir interesējies par akvārijiem, zina, ka viņiem katram pieder kaut kāds pasaules rekords. Ir skaidrs, ka neviens neies uz akvāriju bez pasaules rekorda. Ar laiki tie rekordi mainās un galvenais ir paspēt, pirms kāds cits to pārspēj. Šī galvenā fīča ir pasaulē lielākā ieliektā akrila siena un, iespējams, lielākais sālsūdens akvārijs Eiropā. 36 metru garš tunelis mūsdienās nav nekas īpašs. Rajas un haizivis reklāmā tiek skaitītas kopā 30+ sugas. Ir viens ‘bet’ – mēs esam atspērušies te nedaudz pa ātru un viss ir ciet. Pat biļešu automāti nedarbojas.

Beigās iestājamies rindā un nopērkam biļeti kasē, apkalpošanas ātrums ir ļoti lēns – piecas minūtes uz pircēju, iespējams, ka arī tas ir tāds Eiropas rekords. Sākumā domājam, ka te ir tāpat kā Saravakā – no sākuma tev paprasa pasi, to nokopē, tad datus ieraksta burtnīcā un tad pārdod tev biļeti, bet rindai virzoties tuvāk atklājam, ka tā nav, laiku veiksmīgi aizpilda ar neko.

Ko lai saka par pašu akvāriju? Jā, to ir vērts apmeklēt. Tas izslavētais septiņus metrus augstais un ieliektais akvārijs patiešām ir episks. Mēs tur zālē nosēdējām desmit minūtes, skatoties visas iespējamās haizivis. Diemžēl normālu skatīšanos traucēja vanabī instagrammeri, kas nekādi nevarēja dabūt pareizo foto. Bet nu būtu brīnums, ja viņiem pustumsā kaut kas būtu tur sanācis.

Bez lielā akvārija, te ir arī tāds cilindrisks, kam pa spirāli var apiet apkārt no augšas līdz lejai pilns ar rajām un akvalangistiem. Te varēja redzēt lielāko krāpniecību akvāriju biznesā, lielākā daļa no akvārija augiem ir mulāžas, te akvalangisti viņas demontēja, lika tīklos un stiepa ārā, laikam uz tīrīšanu. Zivis, lai arī barot aizliegts izskatās, tiek piebarotas, jo viena raja reāli ubagoja pārtiku.

Bez zivīm ir redzama arī vietējo varžu un ne tik vietējo krokodilu kolekcija, griestos nez kādēļ bija iekārti simtiem perodaktilu, tas laikam lai labāk simulētu vietējo abinieku biotopu. Kopā akvārijā pavadām divas stundas. Patiesībā jau haizivju akvārijs bija vislabākais, sevišķi tā vecā (vismaz tā izskatījās) haizivs, kura knapi vilkdamās riņķoja pa akvāriju.

Pēc akvārija nolemjam apmeklēt Las Palmas vecpilsētu. Ivars mūs braši grib vest iekšā šaurajās ieliņās, bet es turos pretī un noparkojos pazemes stāvvietā netālu no vietējā doma. Doms laika gaitā ir apbūvēts ar visu ko un no sākuma nemaz nevar īsti saprast, kur ir viņa galvenā ieeja. Mēs pat apsveram iespēju ieiet vietējā novadpētniecības muzejā, bet nu padomāju un nospriežu, ka šodien nevēlos neko jaunu uzzināt par vietējo vēsturi. Ja man tāda vēlme uznāks, nopirkšu kādu grāmatu. Godīgi sakot, es esmu meklējis kaut ko par Kanāriju salu vēsturi, vislabākie darbi ir spāniski un franciski. Tāpēc ieeju grāmatu antikvariātā, te viss ir spāniski, bet pārdevējs labs -neuzbāžas, tikai apsveicinās. Es cilāju grāmatas par Kanāriju salas agrikultūras vēsturi, Padrona biogrāfiju un Kanāriju salas kultūras enciklopēdiju.

Atrodam arī doma ieeju, te esam kā reiz uz zvanu spēli pulksten divpadsmitiem, iekšā svētnamā laiž tikai pa maksu, vai par maksu uz kāpšanu tornī, vispār rinda tāda, ka pa velti ar’ nestāvētu un ejam uz nākam  galamērķi – tirgu. Nav jau tā, ka mums tirgū kaut ko dikti vajadzētu, bet nu apskatīties jau vajag. Nav nekas liels, bet var redzēt, no kurienes mūsu viesnīca dabū indegrientus. Zivis un astoņkājus mēs jau savā ceļojumā esam paspējuši nogaršot diezgan daudz. Mēs gan vairāk aizķeramies augļu un ogu sekcijā, te šķiet no tropiskajiem augļiem var nopirkt praktiski visu.

Tad dodamies uz vietējo galda spēļu veikalu, bet ne jau tā vienkārši, bet pa galveno iepirkšanās ielu. Arī te Ziemsvētki ir beigušies un vīri pacēlājos montē nost ziemassvētku zvaigznes un citus rotājumus. Piestājam saldējuma kafejnīcā, uzēdam saldējumu. Galda spēļu veikals bija labs, lai gan visas spēles spāņu valodā.

Atbraucām mājās un ko tu domājies – to tirdziņu jau vāc nost, jo šis strādā tikai līdz diviem. Divi te vispār ir tāds mistiskais laiks, kad viss pārstāj strādāt, lai ar jaunu sparu atvērtos piecos. Labi, es zinu siestas konceptu. Bet kamēr viss vēl nav novākts, šo to vēl var paspēt nopirkt. Maija aizdodas uz baseinu sauļoties, es atkal spēlēju Dragon Quest 4 līdz vakariņām.

Vakarā pastaigājamies pa miestu, te pludmalē jauna atrakciju – kāds vīrs ir uzbūvējis veselu sniegotu smilšu pilsētu ar vulkānu centrā, dikti smuki un pie reizes nolicis spainīti, lai cilvēki skatoties viņa darbu var novērtēt. Mēs meklējam saulrieta punktu, bet ierodamais jau palielā tumsā, lai riskētu līst gar klintīm, tā ka paskatāmies drošā attālumā no krasta. Nu Agaetes saulrietam līdzi netiek, bet tik un tā smuki.

No rīta ātri iekožam brokastis un sasienam pauniņas šodienas pārgājienam. Šodien mūsu ceļi mūs vedīs uz Natural Barranco de Guayadeque. Vispār vakar vakarā bija nopietna plānošanas sesija, atklājām, ka dienas nemaz tik daudz vairs nav atlikušas un visās sola diezgan sliktus laika apstākļus. Ne jau šeit Port de Mogan, te viss būs kārtībā, bet mūsu izvēlētajās barankās nekā. Sēdējām laika prognožu aplikācijās un mēģinājām kaut ko jēdzīgu atrast. Šai barankā solīja labu laiku no desmitiem līdz diviem. Ivars, protams, tēlo, ka par tādu baranku neko nav dzirdējis, beigās ievadu šosejas numuru un brauks pa to līdz galam. Arī šoreiz brauciens ir ap stundu. Jābrauc ir līdz lidostai un tad pa kreisi pa baranku līdz galam, tagad oficiāli esam arī apbraukuši salai apkārt.

Braukšana pa aizu liecina, ka solītā saule nebūs, ja paša ieleja vēl ir daudz maz redzama, tad tai kā vāks ir uzlikts nopietns mākoņu vāks. Šoreiz pārgājiena plānošanu es esmu ņēmis savās rokās un iesim mēs pēc grāmatas. Drošības pēc grāmatas lapas safotografēju, pirmā problēma rodas, piebraucot ceļa galā, te ir stāvvieta, bet ceļš ved arī uz augšu un ja nu tur arī ir stāvvieta? Izlemjam palikt lejā, savācam mugursomas un dodamies meklēt restorānu Vega, no kura tad, ja ticam grāmatai, sāksies mūsu ceļš. Sākumā aizšaujam greizi un nonākam vietējā ēstūža parkplacī, griežam apkārt un otrs ceļš, izrādās, ir īstais. Tagad mums septiņus kilometrus nāksies kāpt uz augšu vien kopā uzkāpjot ap 850 augstuma metriem.

Sākumā tak ir visnotaļ stāva, bet mēs jau esam rūdīti buki, galvenais nekur neskriet un lēnā garā klundurēt aukšā, priecājoties par agavju raženajiem lakstiem un to, ka labi vien ir, ka nav Saules, jo tad tā te mūs cepinātu. Par pēdējo, tas vairāk no vīnogas rūgtas sērijas, jo labāk ceptos saulē, nekā līst kalnos pa miglu. Nepaiet ne pusstunda, kas ir kāds pusotrs kilometrs mūsu tempos, kad mašīna un restorāns jau ir pavisam sīki lejā un var labi apskatīt klinti, kuras piekājē viss tas miestiņš uzbūvēts.

Mums ceļš turpinās pa vietējo ceļu, no sākuma te ir betonēts ar rievām, bet pēc tam pārvēršas grantenē. Izskatās, ka te kāds ir ņēmis arī galu, jo vienā klintī iebūvēta neliela iestiklota svētnīca. Parādās zīmes, ka šis ceļgals ir privātīpašums un ka te ir suns. Par suni noteikti ir samelots, jo šajā ielejā ir tikai viens suns un viņš ir vēlāk. Vakar ir lijis, tāpēc te viss ir mitrs, dubļi līp pie kājām un skati lai arī forši, nav tādi, kādi tie varētu būt saulē.

Es cītīgi sekoju grāmatas norādēm, lai nenokultos no pareizās takas, pagaidām mēs neesam tikuši pat līdz otrajam čekpointam. Maija jūtas sagurusi un apsver visam šim pasākumam likt treknu punktu, bet nu nospriež aiziet vismaz līdz trešajam čekpointam un tad atpakaļ uz mašīnu. Tā vien izskatās, ka varēšu lēkšot pa taku viens pats.

Trešais čekpoints šajā pārgājiena ir pats svarīgākais, tas mums parādīs, kā iet uz Caldera Marteles. Pie šī čekpointa Maija nolemj, ka ies tomēr tālāk un dodamies uz vulkāna krātera pusi. Ceļš visu laiku ir uz augšu, bet, ja dikti neskrien, tad nav nekas traks. Tagad mēs nonākam sabrukušu ēku un aizlaistu mazdārziņu teritorijā. Sekojot grāmatas norādēm mēs veicam pareizo pagriezienu pie akmensšķūņja drupām un esam  vecā olīvu dārzā. Paliek arvien miglaināks un vējaināks. Iemesls pavisam vienkāršs – mēs esam iekāpuši mākoņu pasaulē un saules, kas tos izdzenātu, nav. Reizēm uz pāris sekundēm gan saule parādās un nedaudz parāda demo versiju, pat to, kā te izskatītos saulainā dienā. Izejam cauri olīvu dārzam un nonākam mandeļu dārzā. Šeit vislabākās pastaigas esot uz februāra sākumu, kad mandeles zied, mums ir tikai koķeļi ar nelieliem pumpuriem. Taka no klints pārvēršas par kaut kādu vulkānisku granti, par kuru lienam augšā uz krāteri.

Mūs apdzen vietējais iedzīvotājs ar suni, migla tāda, ka desmit metri jau liekas laba redzamība, labi, ka taka ir forši redzama. Drīz vien vietējais nāk atpakaļ un stāsta, ka baigā migla (nevar būt nemaz neredzējām) un drausmīgs vējš (ak mans Dievs!). Mums ir skaidrs, ka negrib, lai redzam brīnišķīgo krāteri, kas te ir no laikiem, kad agrīnie hominīdi vēl nemācēja uzmeistarot bultas. Beidzot esam pie krātera un patiesi neredz neko, tikai baltu miglas vāli. Smejamies, ka varam būt jebkur citur pasaulē un atliek vien iedomāties jebko, kas paslēpts miglā. Bet nu vienreiz vējš uzpūš pareizi un padzen mākoni nost. Neteikšu, ka skats būtu dikti unikāls, jo tas krāteris te ir tik sen, ka vietējie viņā ir ierīkojuši lauksaimniecības zemi.

Mēs uzrīkojam nelielu pikniku, jo esam gandrīz pusceļā, banāna mizu ziedoju krāterim un sekojam takas norādēm. Skaidrs, ka taka noved mūs lejā krāterī un tad pēc pārdesmit metriem liek rāpties visu to gabalu atpakaļ pa smiltīm. Tagad mums krustcelēs domas dalās, viens ceļš aizved tur, kur mēs jau esam bijuši, otrs dzītu mūs augstāk kalnā, kur neko nevar redzēt un trešais plats, pa klints malu ar priežu mežu blakus. Izlemjam iet pa to. Jo kas gan slikts varētu būt takā, kura nosēta ar brangiem čiekuriem, ja nu vien tikpat brangas vāveres.

Taka ievelkas un sāk rasties aizdomas, ka ejam ne tur, bet attinot visu galvā atpakaļ vajadzētu būt pareizi. Kas vēl te ir – nobrukum pavisam svaigi, bet tā kā no akmeņos neredz nevienu tūrista ķermeņa daļu vai mugursomu, dodamies mierīgi tiem pāri. Šad tad vējelis pagaiņā miglu, un atkal nākas secināt, ka saulē viss būtu episki. Bet nu ir, kā ir.

Beigās esam takas augstākajā punktā, tur uzlikts krusts, kas precīzi atbilst grāmatā aprakstītajam. Tikai ar to turpmāko ceļu nav īstas skaidrības, grāmatā aprakstītā taku situācija nedaudz neatbilst te uz zemas esošajām reālijām. Ir diezgan auksts un, lai mūs nepiemeklētu kalnos miglā nosalušo liktenis, izvēlamies vispareizāko ceļu un dodamies. Skaidra lieta, ka nositamies no pareizās takas. Maija haidžako visu pasākumu, mans ieteikums paiet to kilometru atpakaļ un sākt no jauna tiek atmests iesim pa S-42 līdz SR-37 un pa to kāpsim lejā un būsim pie pareizā čekpointa. Arī mans ierosinājums norāpties pa klinti lejā uz pareizo taku, kuru es iespējams redzu miglā, negūst atsaucību.

Tā nu sākas mūsu pāris kilometru garais pārgājiens pa kalnu kori, migla tāda, ka neko neredz, nedaudz pavēsi, vējš zēģelē un nedaudz pilina lietus. Var nojaust, ka saulē te uz abām pusēm būtu episki skati, bet mēs maksimums redzam šo to pa mākoņu šķirbām. Interesanta pieredze, bet mums jau tā ir bijis ejot Dievu ceļu Itālijā, Reinjonā un Jaunzēlandē, tā ka baigi saskumuši ar neesam. Es grāmatā rakstīto takas aprakstu jau zinu kā pātarus un pēkšņi vieta, kurā mēs nonākam vietā, kas piesaukta grāmatā: “…un tad jūs iesiet pa taku, kas ronama starp diviem mūriem un ejat taisni līdz redzēsiet zīmi, kas liks jums nogriezties…”.

Izcili! Esam uz pareizā ceļa un Maijas aizdomīgais plāns ir nostrādājis, atkal esam nokāpuši zem mākoņiem un var šo to sākt redzēt. Mēs pat pie viena no ceļarādītājiem satiekam britu pensionārus, kas šortos un t-kreklā mums jautā pēc pareizā ceļa. Šādos apstākļos rādīt cilvēkiem, kas nepiemēroti apģērbušies, ir diezgan atbildīgs darbs, tādēļ stāstam, ka kāpjot pa šo taku augšā, pašā augšā būs norāde uz Santa Lucia, kas ir viņu galamērķis. Mums pašiem sākas lejupceļš, serpentīniņi, kas visu laiku ved gar ielejas malu. Tagad, kad kaut ko var redzēt, man kā līdzenuma iedzīvotājam liekas episki skati. Uzrīkojam vēl vienu pikniku, tā kā šodien sūdīgs laiks un redzamība, somā esmu iekrāvis pārtiku vismaz divām dienām, jo nu nevajag pašam savu stulbumu nenovērtēt. Arī te ir diezgan daudz nogruvumu. Ielejā kāds ir atstājis savu sunīti vienu mājās un tas tagad gaudo kā vilkus saukdams. Un pie reizes kalpo mums kā bāka. Tagad ir pienācis tas laiks, kad nevar sagaidīt takas beigas, saule nolemj pakļauties laika prognozēm un apspīd ieleju, fantastiski! Pa kalnu lejā iešana vedas raitāk, un drīz vien esam atpakaļ pie trešā čekpointa un nu jau pa pazīstamu taku varam doties uz mašīnu. Kā jau tas bieži notiek, takas sākums no otras puses ejot izskatās pavisam citādāks.

Pirms doties uz mašīnu nolemjam apmeklēt suvenīru bodi, bet te pusdienlaiks un īsti nevar saprast, kur tā bode ir. Atmetam ar roku un dodamies uz auto un braucam mājās. Kopā noieti 16,15 km un tas viss mums paņēmis nieka piecas stundas. Aizbraucam uz viesnīcu, nomazgājos un, teikšu, kā ir, laiku līdz vakariņām es vienkārši noslinkoju spēlējot Dragon’s Quest 4.

Vakariņās šodien ir suši tēma, tā ka saēdos rīsus ar lasi pa nopietnam.

Protams, ka arī šorīt brokastu durvju atvēršana kavējas pāris minūtes, kas viņiem te notiek! Mums ir plāns būt ātriem kā zibeņiem, jo vieta, uz kuru mēs braucam staigāt, ir populāra. Ja gribas nolikt mašīnu normāli nevis serpentīna līkumā, tad ir jābūt agri. Tas gan neliedz man pasūtīt, lai man izcep tieši tādu omleti, kādu es gribu. Pavārs gan, neskatoties uz smalko perfomanci ar divām cepamlāpstiņām un omletes malu apgriešanu, to reāli pārcepa. Te nu man derētu spāņu valodas zināšanas.

Paēduši dodamies pēc auto, vietējā Zvaigznes diena ir nosvinēta un hotelis vāc nost visas Ziemassvētku dekorācijas, Felīss Navidads pako mantas. Braucot ātrā no hoteļa pārkinga, redzam, kā vīri zilos kombinzonos ved piekabē prom savaņģotu sniegavīru.

Mūsu šodienas pārgājiena maršruts būs ap desmit kilometriem pie Los Azulejos. Virspusēji to jau mēs redzējām šurpbraucot, nu ir laiks iepazīt tuvāk. Lai arī rīts ir agrs, velosipēdisti nav nekādi vēlie putniņi un kūņojas pa serpentīnu ar lielu entuziasmu. Nākas vietām aiz viņiem vilkties, lai gaidītu piemērotu apdzīšanas brīdi, bet ir vēl tikai rīts un es neesmu paspējis uzvilkties. Tā kā viss mierīgi, pie Azulejos (izrunā Azulehos) esam nedaudz pāri deviņiem. Kā jau paredzēts, te mašīnas ir atstājuši tikai vietēji tirgotāji, kas te nabaga gājējus vilina ar mandarīniem un banāniem. Ja kāds ir pavisam izmisis, viņam ir iespēja iedzert kokteili no gandrīz gataviem augļiem. No vienas tādas tirgotājas saņemu aizrādījumu, ka viņasprāt esmu pa tuvu novietojis savu mašīnu viņējai. Varbūt tā arī ir, aizbraucu uz nākamo pārkingu tuvāk takas sākumam.

Šodienas taka mums sāksies ar 600 metru kāpumu, kas izsmērēts pa četriem kilometriem un tad ar tādu pašu daudzumu metru uz leju. Domāju, ka tajā visā ir apslēpta kaut kāda sakarība un sabalansētība. Tie Azulejos patiesībā ir tādi krāsaini klints ieži, kuru atsegumi spīd katrs savā krāsā atkarībā no tā, kādā periodā tie ir veidojušies. Ideja ir pavisam vienkārša – uz vulkāniskā bazalta pamata ir izveidojusies tā saucamā Mogan klinšu grupa, kas tad arī ir krāsainā un tam visam pa virsu ir Fatagas grupa, te ir smuks atsegums, kuru visi brauc skatīties. Kā saka, kur tu vēl redzēsi tik jauku Miocēna -Pleistocēna atsegumu! Ko līdzīgu es esmu redzējis jau Jeloustounas parkā, tā ka nav tā, ka aizsit elpu no pārsteiguma, bet smuki. Mūsu sākotnējais plāns ir doties pa SL-10 uz Veneguera pusi un tur pie ciematiņa ātrāk kāpt lejā uz šoseju un doties atpakaļ.

Sākums ir diezgan stāvs un patiesībā tas tāds būs visu laiku, akmeņi slideni un tā kā vakar nedaudz ir lijis, tad strautiņi ūdeņiem bagātāki nekā gribētos. Bet kopumā drošu soli rāpjamies augšā! Skats brīnišķīgs un uz takas neviena nav! Kādus trīssimts metrus augstāk var dzirdēt vāciešu sasaukšanos, bet es domāju, ka tas diez vai ir par gegenferkēru. Mūsu pirmais mērķis ir mazs ūdenskritums, kuru var redzēt no šosejas apakšas, tomēr taka te tā nestrādā, no sākuma viņa mūs ieved no lejas neredzamā ielejā. Pa ceļam ir pilns ar ziedošiem krūmeļiem, kuri izplata interesantu saldu smaržu. Tie saucas Bystropogon origanifolium vai vietējo valodā poleo de pinar. Cik noprotu, kaut kādi radinieki piparmētrām. Vēl te tehniski varot sastapt gigantiskās ķirzakas, kuras mēs tā arī nekad neieraudzīsim savvaļā. Augšā kāpšana ir grūta, ne tik daudz tehniski, cik tas, ka ik pa laikam jāapstājas un jāpabauda skats. Galu galā tādu gaisa gabalu esam kūlušies! Lēnā garā ejot esam jau tikusi ne tikai pie ūdenskrituma, bet jau virs tā. Un kalns nemaz neiedomājas beigties, vienmēr liekas, vēl nedaudz un nu jau būsim aukšā, bet aiz katras kores nāk nākamā.

Pirmais šķērslis mums ir kalnu strauta un ūdenskrituma veidolā. Tas te veido tādas mazas kaskādītes un straumes platums ir vien divi soļi. Viss būtu labi, ja brasla vietā nebūtu soļa attālums no kritiena lejup un straumei uz augšu vietas vēl sūdīgākas. Iespējams, esmu pārāk piesardzīgs, taču pēc peldes Reinjonas kalnu upēs es ar straumēm un slideniem akmeņiem esmu dikti piesardzīgs. Testu rezultātā atklāju, ka akmeņi nav slideni un straume nav pārāk stipra. Pāri tiekam veiksmīgi. Un kāpiens augšā var turpināties.

Es Maijai sāku jautāt par to, kas ir mūsu galamērķis, bet atbildes ir tik nekonkrētas, ka var saprast, ka labāk man ir turēt muti un kāpt tik augšā pa taku. Tagad lēni sāk savilkties mākonīši un var spriest, ka tomēr beidzot būsim tikuši līdz tai korei un citā laikapstākļu sistēmā. Sāk zēģelēt auksts vējš, es pat uzvelku lietus jaku, jo nedaudz smidzina. Tas netraucē mums pa ceļam atrast pāris dabiskās arkas, sīkas gan un kokos ieaugušas, lai pieietu klāt un smuki nofotografēties. Atrodam arī pāris iedobes takas malā, kur ja sākas sniegputenis varētu pārciest slikto laiku. Beigas nonākam pie krustcelēm, kur jāizvēlas starp divām dubļainām takām.

Es esmu vienkāršs cilvēks, redzu ceļarādītāju eju tā virzienā, nelasot kas uz tā rakstīts, tas nekas, ka tak stāva un tās galā redzams uzraksts Refugio de Caza, pēc laba ieskrējiena piebremzēju un redzu, ka Maija man rāda, ka jāiet uz citu pusi. Mums esot jātiek augšā uz ceļa, kas mūs aizvedīs kaut kur tur, kur mums jāiet. Es varu derēt, ka tas ir tas pats ceļš, pie kura es esmu jau uzrāpies, nu varbūt būs pa to kādi trīs kilometri jānoiet gar ielejas malu, bet griežos atpakaļ.

Manas prognozes ir pareizas, bet nu ietaupīju pāris kilometrus. Lienam pa lietu un vēju augšā pa sīkpriežu mežu bez izteiktas takas un esam uz ceļa. Ejam pa to līdz skatu punktam. Te nedaudz jāpastāsta par programmu, ko izmantojam Outdoor Active. Tā jau viņai nav ne vainas, katrs var ielikt savu maršrutu un citi to novērtē. Bet takas ir tik, cik ir, un lai ieliktu ko savu, cilvēki variē, tad nu mūsu izvēlētais ceļš ir tāds, kas iet ne pa acīmredzamāko vietu, bet 50 metrus tur pa sānu un 40 metrus citur. Un tu tur ganies kā auns ap normālu ceļu. Lielākoties jau to izkoriģējam, bet te nez kāpēc nolemjam sekot burtiski un tad pa salīdzinoši nelielu plato staigājam turp un atpakaļ, līdz nospriežam iet pa tūrisma maršrutu, kas skaidra lieta uzreiz mūs atved uz skatu punkta, no kurienes var ievērtēt visu šodien paveikto. Paveikts ir diezgan daudz. Sāk zēģelēt tāds vējš, ka izsniedzu Maijai cimdus, man jau pašam rokas nesalst, ne jau pēc tāda kāpiena.

Sākas mūsu ceļš lejā, nepaiet ilgs laiks, kad lejasceļš sasniedz mūsu augšupkāpšanas taku. Tagad jau vietas zināmas un lēnām nokāpjam saulītē. Arī cilvēku uz takas paliek arvien vairāk, neviens vēl līdz mums nav uzlīdis. Beidzot varam redzēt brasla vietu, daži pie tās apgriežas un dodas atpakaļ, kāda ģimenīte tur uzrīkojusi pikniku un salikusi banānu mizas kā multenē. Mēs tik kāpjam uz leju. Maijai ir ideja pie viena no ūdenskritumiņiem uzrīkot pikniku, bet kad es tieku līdz ūdenskritumam, viņa jau ir nokāpusi pa divdesmit metriem zemāk. Nu ja negrib, tad man jau ar’ nevajag. Kāpjot lejā, izpalīdzu cilvēkiem nofotografēties, pāris reizes gandrīz norauju uz muti. Maija paspēj pretīmnācējiem izstāstīt, ka ir vērts līst līdz pašai augšai. Proetams, traucēju cilvēkiem fotografēties, jo tie, āpši, nespēj trīs minūšu laikā izriktēties un esam lejā. Mašīnu neviens nav nospēris.

Maija aiziet pie vietējās augļu tirgotājas un sapērkas vietējos banānus un apelsīnus; varam braukt mājās. Viss pasākums mums aizņēma nieka trīs stundas, tā ka viesnīcā esam ap diviem. Tikuši mājās atpūšamies un dodamies uz SPA, tā apmeklētājus mēs ikdienā varam vērot no sava balkona, ēdot pusdienas, šoreiz esam nolēmuši aiziet paši. Par laimi spa nav pārāk apmeklēts, skapīšu nemaz nav tik daudz. Viss kā pienākas – pāris baseini, turku pirts un burbuļvannas. Vislielākā klusā cīņa ir par burbuļvannām. Beigās esam labi relaksējušies un dodamies vakariņās.

Vakariņās jau esam profesionāli. Šodienas tēma jūras veltes, iekožu nedaudz mīdijas ar kartupeļiem, astoņkāja gabaliņus un garneles. Nopietnu ēdienu ņēmu kartupeļu frī ar gaļu. Paēduši izejam vel nelielā pastaigā pa pilsētiņu un liekamies gulēt.

Šorīt mēs varam ievērtēt jaunās viesnīcas brokastis. Skaidra lieta, ka es esmu pie durvīm laicīgi, jo nelaicīgie cilvēki paliek neēduši. Arī vācu pensionāri ir tikpat laicīgi. Bet iekšā te laiž ar tradicionālo divu minūšu kavēšanos. Atšķirībā no vakariņām te nav noteikts galds, pie kura jāsēž un dzērienus dod pa brīvu. No stiprajiem te ir tikai šampis (nosacīti stiprs) un šnabis, kas domāts Bloody Mary pagatavošanai. Izvēle atkal ir no bufetes un salīdzinoši plaša. Omlete nedaudz pārcepta, kafija tāda viduvēja, bet negaršo pēc baseina ūdens. Jāatzīst, ka mēs ceļojuma laikā pirkām Starbucks ledus kafiju, kur pati par sevi arī nav nekāda labā kafija. Tā ka šajā ziņā bija reāli čābīgi. Šodien visā valstī ir brīvdienas un tāpēc neesam droši, kur vispār vērts braukt, jo negribas aizskriet uz taku un tur stāvēt rindā. Vispār mēs vietējo aktivitāti novērtējām par augstu, nekādās brīvdienās viņi uz kalnu takām neraujas, ja vien tur nevar aizbraukt ar mašīnu.

Mūsu šodienas galvenais mērķis ir Gran Canaria slavenais tuksnesis. Sala ir tik tuvu Sahārai, ka būtu brīnums, ja te tāds nebūtu. Lecam mašīnā un braucam uz Dunes de Maspalomas. Šoreiz brauciens ir viegls, nekādu serpentīnu, brauc pa autostrādi, izvairies no vienīgā salas radara un pēc 15 minūtēm esi klāt Maspalomas pilsētā. Tad brauc cauri visai pilsētai uz lielo pārkplaci, kurš deviņos ir pavisam tukšs. Tas gan man netraucēja ar vienu aziātu pretendēt uz vienu labāko noparkošanās vietu. Tas šmauklis pārmauca pa diagonāli un vinnēja!

Man galvenais uzdevums ir nopirkt pretiedeguma krēmu, esmu sajutis uz sava pakauša, ka saulīte te nudien ir visnotaļ stipra un vajag ko uzsmērēt. Vispār viens mums jau ir, bet nespējam to atrast. Kad veikalā esmu nopircis un lieku somā, tad atrodas arī pazudušais! Pēc Maijas plāniem, lai tiktu uz kāpām, kuras es ar savām acīm redzu tepat pie tigotavu ielas, mums vajagot kādu kilometru vēl paieties uz priekšu.

No vienas puses iet pa asfaltu ir viegli un pa kāpām būtu jābrien, no otras puses viņas ir tepat. Izrādās, ka te nevar ganīties kā teļš, jo kāpas varot šķērsot tikai šķērsošanai paredzētās vietās. Ejam uz paredzēto vietu. Tā ka nākas nedaudz no pludmales uzkāpt atpakaļ uz pilsētu, tad varam apskatīt kāpas no augšas. Nav nekādi kilometru augsti pūtumi, pārdesmit metri maksimums un platība ar nav neko liela. Domāju, ja Kolkas ragu neapzaļumotu, lai izvairītos no ceļojošajām kāpām arī Latvijā, varētu mierīgi tādu tuksnesi ierīkot.

Ejam uz takas sākumpunktu un ko tu iedomājies – taka ir slēgta! Slēgta tuksnesī, kur viņa ved pa smiltīm, kas tad te noticies? Varbūt Plūstošo smilšu bedres parādījušās, kurās iesūkti pārsimts tūristi? Nē, takas malā esošais akmens krāvums ir nedaudz nobrucis vai nobrucināts. Neko darīt, nākas aut nost apavus un doties kāpās, kā to dara ģimene pirms mums un kuru bērns jau ir ticis tuvākās virsotnē.

Mūsu pārgājienu pa kāpām nevar saukt par nekādu ilgo ceļu kāpās, jo viņu aizņemtais laukums ir patiešām diezgan mazs un lielās kāpas, uz kurām uzrāpties,  vispār ir labi ja padsmit. Mūsu plāns ir aiziet no kāpām līdz bākai un tad gar pludmali atpakaļ. Atšķirībā no vasaras, kad te bez apaviem pa smiltīm nevar paiet, te ir patīkami vēss, jo ir vēl rīts un vasara vēl tālu. Tā nu brienam un izbaudām smilšu terapiju. Jāatzīst, ka smilts te ir labu labā, tāda smalka un nav asa kā putekļi. Var vērot, ka vējš lēnām aizpūš tavas pēdas un kā mainās cietība smiltīs rāpjoties augšā pa nogāzi. Diezgan foršs piedzīvojums, lai gan tiekam labi appūsti. Noblandāmies pa kāpām kādas četrdesmit minūtes un dodamies uz pludmali.

Pludmale, izrādās, ir nūdistu pludmale, lai gan dažus labus no nūdistiem varētu saukt par ekshibicionistiem. Ejam uz bāku. Te ir nopietns vējš un pludmale visnotaļ akmeņaina, laikam stiprina, vai varbūt okeāns lēnām atsedzis, kādas vecas upes gultni. Vispār pastaigu var salīdzināt, ja vējainā dienā aizbrauc uz Ventspili un tur noej kādu gabalu gar pludmali. Pie bākas uzaujam kājās apavus, nedaudz paklīstam pa vietējo rajonu. Te jau parādās pirmie tirgotāji, gandrīz kā Parīzē tumšākas krāsas cilvēki pārdot viltotas brendu somiņas un lakatiņus. Viss ir industrijas standartam atbilstoši, tirdzniecības deķi vienā mirklī var pārvērst par pauniņu un pārdevējs policistiem var tēlot tikai nabaga Sprīdīti ar pauniņu, kuru par karošu negrebšanu pamāte tikko padzinusi no mājām. Piesēžam uz vietējā mola paskatīties viļņus, tie nav nekādi dižie, pat Maijai to nākas atzīt. Dodamies atpakaļ gar pludmali uz mašīnu.

Tagad iešana sanāk pret vēju, īsti sarunāties nevar, jo dikti skaļš vējš, uzlieku audiogrāmatu un noklausos pāris nodaļas. Atpakaļceļā nav nekā interesanta, tie paši pāris ekshibicionisti, tuvojoties pludmales beigām krasts kļūst arvien oļaināks un smiltis gandrīz pazūd. Kopumā appūsti un nedaudz Saules apsvilināti esam atpakaļ mašīnā un braucam mājās. Mājupceļš nav pārāk bagāts ar piedzīvojumiem, izņemot vienu nabaga motociklistu, kuram bija bail braukt ātrāk par 100 km/h120 km/h zonā, bet kurš spītīgi turējās trešajā joslā, bet nu kuram džinsu biksēs braucot nebūtu bail? Un godīgi sakot, vējš te reizēm uz šosejas pūš diezgan pamatīgi.

Viesnīcā esam jau ap pusvieniem un beidzot mums ir laiks aiziet uz vietējo baseinu. Kā jau tas nopietnos hoteļos pieņemts, te cīņa par pludmales krēsliem ir ātra un nežēlīga. Lai ar uz zīmēm skaidri norādīts, ka vietas rezervēt, uzliekot dvieli, ir aizliegts, tas nevienu netraucē šādu triku izmantot. Mēs atrodam divas vietas ar normāli piekļuvi saulei, tikai uz vienas kāds aizmirsis tukšu ūdens pudeli. Es to pudeli pārlieku un sākam baudīt piebaseina gulšņāšanu. Pēc kādām desmit minūtēm uzpeld viens vīrelis un prasa, vai viņš te nav atstājis pudeli. Man jau uzreiz ir skaidrs, uz kurieni velk saruna, tāpēc tēloju muļķi un saku, ka, jā, bija un es viņu pārliku tur, jo nezinu, kur te ir miskaste. Šis man sāk stāstīt, ka viņš tā esot rezervējis vietu, man nāk smiekli, viņš vēl matu varēja nolikt, saku, ka neko nezinu, pēc noteikumiem beņķis brīvs. Cilvēks saīgņojas, savāc savu pudeli un notinās. Baseina ūdens, man šķiet, tagad vienmēr garšos pēc Agaetes viesnīcas kafijas.

Kad saule sāk pazust aiz hoteļa ēkām, dodamies izpētīt vietējo arheoloģisko parku. Parkam ir divas funkcijas – tajā izveidotā taka ļauj apskatīti vecas apbedījuma vietas un pie reizes no augšas parādīt to, cik forša ir viesnīca un tās kaktusu stādījumi. Arheologi te visu ir atrakuši, salikuši paskaidrojošus tablo un atstājuši. Man liekas visai dīvaini skatīties uz atraktiem kapiem, bet nu tradīcijas. Tālāk var redzēt arī pašu Puerto de Mogan pilsētiņu, Maija paliek augšā vērot, es nokāpju zemāk iečekot pirmsspāņu perioda apbūves īpatnības. Ja tic rakstītajam, tad pēc spāņu iebrukuma kultūra degradēja, mājas kļuva vienkāršākas un līdz ar cilvēku izzušanu palika tikai tās un kaķu kauli, kurus (kaķus) ar’ ieveda spāņi. Man ir cerība no mirušā ciemata atrast izeju uz pilsētu, bet tas nav iespējams, vismaz brīvdienās ne, jo visas takas aizved līdz žogiem vai sētām.

Nākas iet atpakaļ uz viesnīcu un doties uz pilsētu caur lieliem vārtiem. Dienas laikā tā ir citādāka nekā naktī (baigā atklāsme). Nav vairs kanālu noslēpumainības, parasta pilsētele ar diezgan sīku un akmeņainu pludmali, kuru pat ziemas vidū ir apsēduši cilvēki. Stundiņu pastaigājam, kas nozīmē izstaigājam praktiski visas pilsētiņas ielas un dodamies uz vakariņām.

Šodien ūdens vietā kā klāt dzeramo paņemam vietējo vīnu, dzert var un ko nevar izdzert, jāstiepj uz istabu. Mums pie blakus galdiņa sēž vīrietis, kas acīmredzot te dzīvo jau ilgi. Viņam katru vakaru ir viens ēdiens – kartupeļu frī ar dienas gaļas gabalu. Patiesībā cienījama izvēle, un nebrīnītos, ja arī es pēc kāda mēneša vakariņotu tieši tāpat. Bet tas laiks vēl nav pienācis un provēju nogaršot visu, ko bufete piedāvā.

Šorīt ir mūsu pēdējās brokastis šajā viesnīcā, neko daudz eksperimentēt ar ēdienu vairs nav iespējams, kafiju neriskējam ņemt jau no pirmās dienas. Tā esmu ieslīdzis omletes, cīsiņu un gurķu rutīnā. Kā jau iepriekš teicu, te no zāles neko prom nest nedrīkst, un līdz šim neviens īpaši to nav darījis, pa kādai vārītai olai vai ābolam, tas neskaitās. Šorīt mums ēdamzālē ienāk sieviete un uzreiz ir skaidrs, ka  šeit notiks ēdiena speršana, jo nu kuram tad brokastīs būtu jānāk ar lielo pludmales somu? Brokastis pavadām skatoties, kā cilvēks “neuzkrītoši” ekspropriē ēdienu.

Paēduši salasām mantiņas un dodamies uz izčekošanos. Te hoteļa atslēgkartiņu vietā visiem tiek iedotas aproces – striķis ar koka plāksnīti, kurā iekšā ir NFC čips. Dumjākais ir tas, ka viņi to plāksnīti un striķi uzstūķē tev rokā un tu viņu pat nevarētu noņemt. Mani besī tā padarīšana, bet pareizi saliecot plaukstu no tās aproces var tikt vaļā.

Mūsu šodienas pārgājiens sākas miestā ar nosaukumu Lomo de San Pedro tepat Agaete ielejas galā pie pašas baznīcas. Ar to baznīcu ir zināma mistērija, jo redzēt mēs viņu nedabūjām. Mašīnu atstājam blakus nelielam parciņam, kuru apsēduši vietējie kaķi, dikti draudzīgi, es gan esmu atturīgs viņu draudzības izpausmēm. Starp citu, kaķi nemaz nav šajā salā valdījuši no laika gala. Pirms spāņu iekarotāju ierašanās šajā salā kaķus neviens nemaz nebija redzējis, kur nu vēl glaudījis! Ir vispārzināms, ka kuģa žurkas ir tieši atbildīgas par kaķu izplatīšanos un reizē ar spāņiem uz salas nonāca kaķi. Tagad mūsdienās, ja kāds arheologs te atrod senu pitekli, tad datēšanā vienmēr ņem vērā, vai te ir atrodami kaķu kauli. Ja tādi ir, tad tā ir pēcspāņu perioda būve, placis vai apbedīšanas vieta. Man gan ir jautājums, kāpēc lai mājā būtu kaķa kauli?

Šoreiz, ņemot līdzi mantas, nolemjam paķert līdzi lietus jakas, jo laiks ir tāds nesaprotams. Debesis nomākušās un skats visnotaļ padrūms. Spriežam, ka saulainās dienas būsim izņēmuši citos ceļojumos un nu mums ir palicis tikai draņķīgais laiks. Vismaz saule mūs nekarsēs.

Takas sākums ir kaut kur pilsētiņas otrā daļā, Maija ievad taku savā programmā un dodamies ceļā. Lieki piebilst, ka es no takas nositos jau pirmajos divsimt metros un mums nākas visu sākt no sākuma. Sākums mūs ved cauri pilsētiņai un tā lielākoties sastāv no baltām mājām, dīvainu laukumu, kuram malā ir tualetes un smuku skatu uz klintīm, kurām mākoņu dēļ nevar lāga redzēt virsotnes. Viens ir skaidrs, te būs pamatīga rāpšanās vismaz pa vienu no tām. Taka lēnām izved mūs no asfaltētajām ielām uz vistu un kaķu apsēstām takām. Vienu brīdi taka ved caur apelsīnu dārzu, skaidra lieta, ka viens ir jānoplūc un jānosmeķē, jo mūsu zemē apelsīni pa ceļu nemētājas. Tas nebija to pūļu vērts, jo šis bija mežapelsīns rūgts kā inde.

Lēnā garā ejam pa ielejas apakšu, kādreiz te ir plaukusi un zēlusi mazdārziņu kultūra, redzami akmens norobežojumi, pat sienas, bet nu dārzi aizauguši ar opuncijām un citiem kaktusiem. Pēc apelsīna pieredzes ar opunciju augļiem nolemjam neeksperimentēt. Lēnā garā ieleja ved uz augšu un nu jau pilsētiņu var redzēt perspektīvā. Mēģinu sazīmēt baznīcu, izsaku minējumus par vienu dīvainu baltu torni un pieņemu, ka tā ir baznīca. Diemžēl atpakaļejot, piegājām pie tā torņa, tas izrādījās transformatora ēka.

Lai iešana pret kalnu nebūtu garlaicīga, mums laiku pa laikam parādās sīki ceļgaliņi ar uzrakstiem “ieeja aizliegta”. Mūsu datorizētais takuzinis pēc savas būtības visādas barjeras, žogus un šķērsbomjus neatzīst, tādēļ lēnā garā nonākam ar viņu konfliktā. Bet nu nekas, taka te ir viena un var droši viņu ignorēt. Tagad, kad esam iegājuši dziļi ielejā var konstatēt, ka arī te lauki izmirst. Dažas no mājām ir totāli grausti, viena otra vēl turas, bet šķiet, ka ne vairs ilgi. Beidzot sākas īsts stāvs serpentīniņš, kas ved mūs uz skatupunktu no kurienes varēs pārlūkot visu šo ieleju. Arī mākoņi saprot, ka nu ir pēdējais brīdis, kad šiem špicbukiem parādīt kalnu mainīgos apstākļus, un sākas lietus.

Tas gan neturpinās ilgi un pie mirador mēs nonākam vēl sausi. Pareizāk sakot, mēs vēl nezinām, ka esam jau atnākuši, jo taka ved tālāk un ar kritumu uz leju. Sekojam takai un pēc kāda laika nonākam līdz šosejai. Mūsu sākotnējais plāns tāds arī ir – uzlīst augšā pa mežonīgo ieleju un iet atpakaļ uz pilsētu pa šoseju. Paskatoties uz priekšu var redzēt vēl iespējami episkāku pārgājienu, bet nu mums dienai ir citi plāni, griežam riņķī, jo var tak uznākt lietus.

Atpakaļceļš nav neko grūts – ripojam pa šoseju lejā no kalna. Izejam cauri puspamestajam ciematam, ko redzējām no takas, te vienu māju pat ir mēģinājuši renovēt, bet izskatās, ka pāris gadus nekas vairs nenotiek, laikam beigusies nauda. Lai mums nebūtu garlaicīgi, pa priekšu mums iet vietējais, kurš pa telefonu apspriež savas dienas problēmas. Atrodam autobusu pieturu ar īstu autobusu, šoferis galastacijā gaida sava grafika sākumu un klausās mūziku telefonā.

Iešana pa ceļu pēc sajūtām ir kā neliela šmaukšanās, jo īsti piepūles nav nekādas. Pie pašas ieejas pilsētā lietus nolemj uzrīkot īstu gāzienu tā, lai atminas. Kamēr tieku līdz mašīnai, bikses man jau ir salijušas. Skaidrs, ka esam izsmēluši savu laiku šajā krastā un laiks doties uz dienvidiem, uz Puerto de Mogan.

Lai līdz turienei nonāktu, mums būs jānokapā labs gabals pa serpentīnu ar daudziem jaukiem un nepārredzamiem līkumiem. Tas viss nebūtu nekādas problēmas, ja vien te līkumos, tev kāds nevarētu izplanēt priekšā ceļa vidū, jo vēl nav iemanījies braukt pa serpentīniem. Pa ceļam piestājam pie viena skatu punkta, kurš saucas Roque Guayedra. Okeāns ir redzams, vējains un nedaudz līst. Man ir lielas cerības apskatīties te arheoloģisko izrakumu laukus, bet tiem apkārt apvilkts žogs un nākas snaikstīt kaklu, lai redzētu senos mūrus. Arī skats mākoņainā dienā vairs nav nekāds.

Nākošais pieturas punkts ir Mirador del Balcón, lai tiktu te, nākas griezt nost no šosejas un rāpties pavisam šaurā serpentīniņā uz to slaveno balkonu. Te arī pirmo reizi kopš lidostas sastopamies ar īstiem vācu tūristiem. To te ir veseli divi mikriņi. Ja līdz šim mēs uz takas bijām vienīgie, tad te tā vairs nav, tagad smukam bilžukam nākas stāvēt rindā. Izstāvam rindu, safotogrāfējamies, Atlantijas okeāns no pārkares izskatās īpaši smuks un braucam prom, pirms visa tā varza ir nolēmusi braukt pirms mums. Nav nekā garlaicīgāka, kā serpentīnā sēdēt aiz busiņa.

Lēnām ir pienācis pusdienlaiks un pusdienošanu Maija mums ir ieplānojusi miestā, kura nosaukums Los Caserones ir aptuveni tikpat garš kā viņas Playa de Aldea bez akmeņiem. Skaidrs, ka te navigators (Ivars) mūs grib atvest pa grantsceļu, jo kāpēc gan ne! Parkojot mašīnu es piepeši atklāju, ka manas mašīnas bamperis ir noskrāpēts un nu domāju, kad tas noticis. Skatos video, par laimi tāds tas jau bijis pie saņemšanas. Ejam uz pludmali, tā ka te ir vieni vienīgi akmeņi sēžam uz promenādes, skatāmies viļņus un ēdam sieru. Promenāde no jūras ir norobežota ar metāla žogu un piejūras vējš labi ar to rezonē, radot tādu šaušalīgu kaukoņu, ka kumoss spiež kaklā.

Dodamies apskatīties arī pašu pilsēteli, pie tās krastā ir redzama neliels tunelis, kur pāris tūristi provē nofotografēties tā, lai citiem netraucētu. Vietējam ēstūzim ir notikusi ķibele, saimnieki vairs nespēj tikt atpakaļ telpās, aizkritusi atslēga. Šie paņem turpat esošo barjeru ar stopzīmu aizstiepj līdz logiem un saimnieks pa vējlodziņu ieraušas iekšā un atslēdz durvis. Var redzēt, ka tas te viņiem negadās pirmo reizi!

Pēc iestiprināšanās es sev par pārsteigumu uzzinu, ka mums vēl ir jāapmeklē Cactualdea parks. Kā jau var noprast pēc nosaukuma, tajā aug kaktusi. Sevi viņi pozicionē kā pasaules lielāko kaktusu parku. Teikšu, kā ir, nemelo! Kaktusu te ir simtos tūkstošu, bet ne tā, ka būtu dikti daudzveidīgi. Kaktusos var atrast apslēptu amfiteātri, bāru, mākslīgo alu, pāvus un, protams, pīles. Jo kas gan ir kaktusu dārzs bez īstām pīlēm!. Taciņas te ir uztaisītas tā, ka gribot negribot nākas daudz staigāt gar kaktusiem, jo neviens jau pa taisno neies. Ar kaktusiem ir tā, ka, lai arī cik dažādi viņi nebūtu, pēc stundas viņi jau nespēj tevi piesaistīt, un tādēļ dodamies uz šodienas pēdējo mērķi – Puerto de Mogan, kur mums būs viesnīca un ēdiens.

Ceļš aizņem vien stundu (nudien tā topoloģija šai salā ir dīvaina) , taču kas par stundu! Katrs zina, ka nav neviens tik kaitinošs ceļa dalībnieks kā velosipēdists (ja vien pats neesi velosipēdists), to visu pastiprina serpentīni un braukšana pret kalnu. Es nerunāju par tiem, kuri brauc normāli pa maliņu saprāta robežās, bet par tiem varoņiem, kas divatā plecu pie pleca cīnās ar kalnu un gliemeža ātrumā bloķē visu joslu. Man gadījās iestrēgt aiz tādiem un priekšā vēl bija pāris mašīnas, kuras nemācēja apdzīt. Maijai jau nekas, viņa jūsmoja par Azulejos, bet man bija jāvelkas kā utij uz kaušanu.

Kad sākās brauciens no kalna lejā, viss aizgāja kā smērēts, jo, nu tur cepuri nost, ričuki vairs nebremzēja. Pašas viesnīcas atrašana problēmas nesagādāja, jo viņa aizņēma puspilsētu, tikai Ivars tur mūs gribēja aizvest pa dīvainiem ceļiem nevis pēc loģikas. Beigās atradām viesnīcu, iečekojāmies, dabūjām pieeju pazemes garāžai un varējām atpūsties.

Viesnīca te ir kā pilsēta pilsētā. Mums ir strelīciju māja, apskatāmies abus baseinus, visi beņķi ir pilni vai aizņemti, tas nekas, ka te stāv rakstīts, ka rezervēt nedrīkst. Tad ir pat adoptējamo papagaiļu putnu būris, pašiem savs arheoloģisko izrakumu parks un kapela. Aizejam uz veikalu, kas atrodas pāri ielai, papildinām pārgājiena ēdamā krājumus. Mēs dirnam līdz 17:45, jo tad mums sākas vakariņas. Vakariņas te pavisam vienkārši bufetes tipa, katru vakaru mainās tēma, dzērieni jāpērk atsevišķi.

Vakarā aizejam uz pašu pilsētiņu, tā tiek saukta arī par Mazo Venēciju, jo te ir veseli trīs kanāli!!! Tumsā izskatās diezgan smuka, dzīvība iet uz pilnu sparu, daudz restorānu un suvenīru veikalu. Arī ieliņas smukas ar puķēm apaudzētas. Pablandāmies pa bodītēm un ejam atpakaļ uz hoteli.

Šorīt ar ēdināšanu viss kārtībā. 7:30 nekādu aizliedzošu striķu pie kāpnēm vairs nav un var droši sperties iekšā. Brokastu piedāvājums nav mainījies un rūgtās (drīzāk hlorētās) pieredzes vadīts, es baseina ūdens kafiju nemaz neņemu. Nu jau arī ēdienos protu atšķirt labo no ļaunā, paņemu labo un kaut ko vēl netestēto. Paēduši sasienam pauniņas un dodamies pasaulē.

Šodienas plāniņš ir apmeklēt tādu pilsētiņu kā Moya un netālu no viņas esot viena izcila baranka, gar kuras malu esot episka taka. Man jau kā līdzenuma iedzīvotājam jebkura taka, kas ved gar pārsimts metru augstu krauju liekas episka. Brauciens tradicionāli aizņem ap stundu, man sāk rasties aizdomas, ka šī sala ir kaut kāds hiperplaknes objekts, kurā jebkurš punkts atrodas stundas brauciena attālumā.

Zinot, ka noparkoties svētdienas rītā iespējams arī nebūs reāli, esmu gatavs nomest mašīnu pirmajā brīvajā vietā. Mans galapunkts ir pilsētiņas baznīca un, ko tu iedomājies, šķērsieliņā pie tās atrodas vieta manam auto. Moya ir dzejnieka Moralesa dzimtā vieta, vismaz te ir atrodama māja ar viņa vārdu un memoriālais muzejs. Vēl vairāk ar viņa vārsmām te ir aprakstīti daudzu māju stūri. Ne tā kā pie mums ar drukātiem no wordart kopētiem blokburtiem, bet smuki kaligrāfiski. Gan jau ka kaut kāda fondu apgūšana.

Uzkāpju uz baznīcas laukuma, te jau kā visā pasaulē tas ir ierasts, melnsvārči ir paņēmuši labāko teritoriju, skats uz ieleju ir vienkārši episks. Jā, nedaudz var redzēt pamestās terases un skaidrs, ka mazdārziņu kultūra arī šajā pasaules malā ir iznīdēta. Jo kurš gan mūsdienās agrā rītā līdīs gar klints sienu simts metrus zemāk, lai kaplētu cukurniedres.

Es izsaku visādas prognozes par to, kur mums sākas taka, drošības pēc es aptveru visu apkārtni, tā ka, lai ar kur nebūtu jāiet, vismaz viens no maniem apgalvojumiem būs pareizs. Nez kādēļ ceļš uz takas sākumu ved caur centrālo ielu, te vēl dekorācijās manāmas Ziemassvētku atraudziņas. Es nejauši gandrīz aizeju atpakaļ uz mašīnu, bet kopumā izdodas turēt pareizo virzienu. Izejam cauri visai pilsētiņai, kura, kā saprotu, pasaulei ir devusi Moralesu un Moyas cepumus, nav slikti miestam, kuram var iziet cauri divdesmit minūšu laikā. Izrādās, ka takas sākums ir mega stāvlaukums priekš salas mērogiem, norādu Maijai uz šo garām palaisto iespēju, viņa apvainojas un iesaka man tādā gadījumā plānot pašam kur braukt un kur parkoties, nevis gudri spriedelēt pēc fakta. Diezgan pamatots aizrādījums, bet tas man neliedz arī turpmāk visa ceļojuma garumā (esmu pats meklējis pārkinga vietu vai ne) pie gandrīz katras smukas vietas dziļdomīgi noteikt, ka te jau varēja atbraukt ar mašīnu.

Ceļš sākas no tās parkošanās vietas un ved iekšā mazdārziņu kooperatīvā, pirmie simts metri ir kaut kāda terasīte, pēc tam māla taka, aizaugusi. Man ir pamatotas aizdomas, ka šī nevar būt ārzemju tūristiem domātā taka un ka iet telefona balss vadītam varbūt nav spoža doma. Ir tāda nolaistas vieta sajūta, pat slavenie alu pagrabi veras ar tukšām durvju ailēm un nejūt pat puvuša kartupeļa smaku! Lēnām lienam pret kalnu, vietām taka ir iešana pa ūdensvada caurules konstrukciju. Bet tad nonākam opunciju dārzā, aiz kura seko agavju mežiņš. Diezgan smuki. Laiks joprojām ir apmācies un saulīti neredz, tas nozīmē, ka līdzi jāņem lietusjakas, vajag viņas vai nevajag.

Kad esam uzlīduši kalna galā, varam redzēt pilsētiņu, no kuras esam atnākuši, esam jau virs baznīcas torņiem un tā pilsēta atrodas ne tur, kur es viņu sagaidīju un vispār viss sāk izskatīties citādāk. Tad seko pārgājiens uz patieso Moyas baranku ar skatu blakus barankās. Takas plānotājs ir vēlējies izveidot kaut ko tik unikālu, ka mēs piecdesmit metru laikā pamanāmies divreiz aizšaut greizi, nogriežot ceļu pa privātīpašumu un šķērsojot mežu pa taisno. Izejam cauri kaut kādam mazam ciematiņam. Mani fascinē čakšņi, kas atrodami piemājas dārzos vai mežos, krustām šķērsām sagāzušies koki agaves un opuncijas.

Bet nu ir arī smuki iekopti un gaumīgi sastādīti kaktusu dārzi, taka gan ir dīvaina, viņa ved teiksim gar diviem īpašumiem aptuveni pusmetru plata, vienā ir vistu ferma, otrā salas nosaukumam atbilstoši suņu audzētava, vismaz kvankšķu balsu daudzums tur bija tik daudzveidīgs, ka šaubos, ka kādam mājās vajadzētu divdesmit suņus.

Saule beidzot ir uzvarējusi mākoņus un mēs esam tikuši barankas takā. Debesis tagad ir praktiski zilas un paveras visnotaļ skaisti skati, mūsu mērķis ir aiziet līdz barankas galam un tur pa citu taku nākt atpakaļ. Pa ceļam vēl būšot lielas alas, kur agrākos laikos vietējie glabājuši dažādus pārtikas produktus. Diezgan daudzsološi.

Tiekot līdz šosejai, kuru mums jāšķērso, mēs nonākam barjeras priekšā, izrādās, ka ejot no šīs puses taka ir slēgta un tur nemaz iet nedrīkst. Mūs pamana citi tūristi un sāk interesēties, vai tad tur maz ir izejami, sakām, ka izgājām, un viss bija labi, tad tie drosmīgi raušas pāri lentītēm un dodas piedzīvojumos. Mūsu jaunā taka sākas ar brīdinājumiem par nogruvumiem, kuriem seko brīdinājums neiet mežā nost no takas, acīm redzot te ir nopietni iemesli, kādi vilki, kas noplēš tūristus. Mēs neriskējam un klausām norādes, vienreiz redzējām cilvēku, kurš bija iegājis mežā pačurāt tālāk no takas, un tā arī ir pēdējā reize, kad es viņu redzēju!

Mēs nonākam pie takas, kura būs atpakaļceļš un vedīs uz tām alām. Un ko tu domā – tur rakstīts No Pasar gandrīz kā tas sauklis “No Pasaran!”. Man mērs ir pilns, es iešu tālāk! Maija atsakās, tad vienojamies, ka es tikai ar vienu aci apskatīšos, ko no mums slēpj Eiropas Savienība un atpakaļ. Pārlienu pāri žogam un dodos ceļā, teikšu, kā ir, visskaistākā takas daļa, smuka meža taka ar akmens žogu, tai pāri pārliekušies koki, gar malām levadas replikaa un pēc pārsimts metriem arī slavenās alas, diemžēl tukšas. Apskatu tās, nofilmēju pierādījumus un dodos atpakaļ, lai vai kā es redzēju to, ko es gāju skatīties.

Atpakaļ mēs vairs neejam pa meža taku, no kuras nedrīkst novirzīties, bet gar šosejas malu. Par tiem, kas velkas pa taku aiz žoga, varam tikai pavīpsnāt, nu jau esam gudrāki, jo tā taka nedeva nekādu pievienoto vērtību. Ejot es arī ieraugu, kāpēc mūsu plānotais maršruts ir slēgts, iemesls patiešām ir kādus pārdesmit metrus plats nogruvums, kas ticis līdz pat ceļam, pa kuru mēs ejam. Ar acīm sazīmēju aizliegto taku, jā tur līst pāri nogruvumam būtu diezgan liels neprāts.

Tagad dodamies atpakaļ par to slēgto takas daļu, kur zinām, ka mums briesmas nedraudēja, ejot uz šo pusi Moyas baznīca izskatās episki un pēc pusstundas esam atpakaļ pilsētiņa. Sastopam arī tos tūristus, kuri mums apjautājās par takas apstākļiem, tie nospēruši kaut kādus stādus priecīgi iet atpakaļ, viss esot bijis ok.

Izrādās, ka Maija jau turpceļā ir noskatījusi kafejnīcu, kurā mums esot jāiet paēst, saucas Treinta y una Delicias. Es pēc vienpadsmit kilometru pastaigas esmu gatavs parakstīties uz ēdamlietām un speramies iekšā. Paņemam karstu šokolādi (ir tīrā bauda dzert kaut ko bez baseina ūdens garšas) un šokolādes kūku, jo šokolādes nekad nevar būt par daudz. Dodamies uz baznīcu un tā ir vaļā, ielienam paskatīties, bet tur kā reizi dala Kristus miesu, tā kā neesam iesvaidīti šādiem rituāliem, apskatām vitrāžas un dodamies ārā.

Ap vieniem esam atpakaļ viesnīcā un ar karsto šokolādi ir bijis pa īsu. Nākas doties uz vakardienas ēstuvi, kur šoreiz pasūtam paelju. To nenes tik ilgi, ka man jau šķiet, ka esam aizmirsti, jo nu 40 minūtes pagājušas. Oficiants mani nomierina, ka nekas neesot aizmirsts, vienkārši viņa baigi ilgi jātaisa. Bija gaidīšanas vērta. Pēc paēšanas suvenīru bodē nopērku sev cepuri, jo aizmirsās mājās līdzņemamā. Ja līst lietus, tad jau nekas, bet, kad sāk spīdēt saule, tad var uzvārīt smadzenes. Šodien arī ir makani viļņi un tikai pašā krastam tuvākajā baseinā daži drosmīgie mērcē dibenus. Pasēžam un pavērojam, šodien mums ir viesnīcā SPA centra apmeklējums, tāpēc uz saulrietu būs jānāk vēlreiz.

Šī skaitoties Gran Canaria labākā saulrieta vieta. Iepriekšējās dienās viņi nebija nekas izcils, bet nu šovakar saule ar mākoņiem ir saņēmušies. Paša iekrišana jūrā ar nočūkstēšanu jau nekas nav, galvenais ir augstie mākoņi, kuros, ja paveicas, saule vēl atspīd ilgi. Te mums tiek piedāvāta visu sarkano un zeltaino toņu palete. Mākoņi ar zelta maliņām un bez, pietrūka vien zaļā stara. Pēc saulrieta aizeju uz mūsu iecienīto restorānu noskaidrot kā sauca zivi, kuru mēs vakar ēdām, izrādās saucas sama, tad pablandāmies pa pilsētiņu, jo rīt no rīta mēs jau braucam prom uz citiem medību laukiem. Izrādās, ka ja labi ieskatās, var redzēt Tenerifi un ja ļauj labi ieskatīties telefona kamerai, tā redz pat atsevišķas laternas Tenerifē.

Divu stundu laika nobīde tomēr nav nekāds joks. Brokastis sākas pusastoņos, bet es jau esmu pamodies divas stundas ātrāk, tāpēc uz brokastlaiku man jau ir ēstgriba. Precīzi laikā esam pie kāpnēm, kuras ved uz brokastu telpu. Bet tās ir norobežotas ar striķi! Es kā kārtīgs bērns nogaidu līdz pusastoņiem precīzi, striķis maģiski nepazūd, tāpēc ieslēdzu apmulsušā hoteļa iemītnieka tēlu un eju uz recepciju prasīt, saku, kā tā teica ka 7:30 brokastis, bet nu jau 7:31!!! Recepcijas cilvēks ieslēdz šokēto recepcijas darbinieka seju un saka, ka tā nevajadzētu būt un striķi noņem. Ejam lejā un tur viss gatavs ēšanai. Lai gari nebūtu jāizplūst, ēdienu te atrast varēja, omleti cept nemāk, bet ceptās olas bija labas. Kafijas un tējas pagatavošanai viņi nez kāpēc izmanto baseina ūdeni, jo visam tāda dīvaina hlora piegarša, nācās dzert sulu. Sapriecājos par ceptiem šampinjoniem, tie izrādījās bija cepti marinēti šampinjoni. Ja ir vēlme, tad no rīta var dienu sākt ar šampanieša glāzi vai veselu pudeli, neviens jau nekontrolē. Vienīgais pie durvīm ir uzraksts, ka ēdienu nedrīkst nest ārā, par to pašu vakar pat ir paņemts paraksts.

Mūsu šodienas un visa ceļojuma pirmā taka atrodas netālu no Pico de la Bandera Tamadaba dabas parkā. Ievadot adresi, es esmu patīkami pārsteigts, jo nav tālu – nieka septiņi kilometri, bet tad navigators sarēķina ceļu un atvēl mums stundu līdz nonākšanai galapunktā. Dodamies uz mašīnu un laiks neiepriecina, ir nomācies un līst lietus. Arī skatoties galamērķa virzienā nekas labs neizskatās. Redzam arī, ka te ir totāli visas vietas aizņemtas, un mums vakar ir paveicies ar mašīnas nolikšanu. Brauciens uz Tamadaba no sākuma ir tīri ok, pa šoseju, bet drīz vien ir jāgriež nost un jāsāk braukt pa serpentīniem.

Negribu jau lielīties, bet pēdējo trīs gadu laikā man ir pavadīts aptuveni mēnesis braucienos pa serpentīniem – Reinjonas un Madeiras pieredze sāk dot savus augļus, pie mašīnas esmu pieradis un var mierīgi kapāt, serpentīni un ceļmalas kraujas vairs problēmas nesagādā. Maija ir iecelta nepateicīgajā navigatora kārtā, jo viņa vienīgā saprot, kur atrodas takas sākums. Nelielas problēmas rodas pie krustcelēm, kur man navigators norāda uz mazu šauru celiņu, bet Maijas nosauktā vieta uz ceļazīmes rāda citu ceļu. Izlemju par labu ceļazīmei. Brauciens tiešām paņem ap stundu un takas sākums ir krustojums pie tāda vienvirziena apļa pāris kilometru garumā. Tehniski vajadzētu braukt uz tuvāko pieturu (es nemaz nezinu vai tādas te eksistē un tad vilkties atpakaļ ar kājām), taču redzu, ka te pie ceļa malas viens jau uz maza laukumiņa pie kraujas ir noparkojies un tur sanāk vēl vieta man, noliekam mašīnu un kāpjam ārā.

Skaidrs, ka esošajos apstākļos bez lietus jakas doties ceļā būtu neprāts, kalna galā nosalt jau nemaz nav tik liela māksla. Visos ceļojumu video, kurus skatos, nelaimes sākas ar vārdiem – un tad negaidīti izmainījās laiks. Te gan sliktāk, izskatās, vairs nevar būt. Sākums ir diezgan iespaidīgs – uz takas kilometru mums ir jāuzrāpjas veselus 250 metrus augstāk. Neesam jau nekādi pelmeņi, bet nu ikdienas pastaigās uz šādiem aspektiem nav spiests, tā ka ātrums ir diezgan lēns. Pūš auksts vējš un apkārt totāla migla. Banderas pīķi pat īsti nevar redzēt, tikai kaut kādi akmeņi un koki. Tikpat labi varētu pa miglu Latvijā vazāties (labi, te ieži ir citi un augi ar’ nav tie). Uzmundrinām sevi ar stāstiem, ka nav jau nemaz tik slikti, varēja tak vēl stiprāk līt un pa sauli būtu karsti. Bet nu tā jau tāda sevis mānīšana. Un tad es uz takas atrodu neattaisītu šokolādes batoniņu, kas izkritis kādam citam gājējam. Sāku redzēt perspektīvu!

Ieejam ritmā, uz takas neesam vienīgie, te ir vesels viens skrējējs, kas kaut kam trenējas, visu cieņu, es šādā laikā šortos pa kalnu neskrietu. Esam tikuši arī tuvu virsotnei, ejam pēc grāmatas un tā piedāvā dažādus variantus. Mēs izvēlamies to, kas iet uz leju. Ja nav jākāpj, tad iešana kļūst vieglāka. Koki ir apsēsti ar dīvainu ķērpi kas saucas Barba de cappuccino. Kaut ko līdzīgu es esmu redzējis Jaunzēlandes kalnu takās, tā ka norakstu to uz noteikta augstuma biotopa īpatnībām. Kas pozitīvi, te ir labi iezīmēti ceļi, negatīvi, ka viņi ir tik daudz, ka pārklājas un reizēm nevar tikt gudrs, kurš pareizais, gandrīz kā dzīvē. Ņemot vērā, ka Maija mūsu pārgājienu ir sakombinējusi no grāmatas un no aplikācijas, es neko nesaprotu, bet īpaši nesatraucos, te ja iet no kalna uz leju vienmēr nonāksi uz ceļa un ja turēsies pie ceļa iekšmalas vienmēr tiksi līdz mašīnai. Kad parādās Maijas prognozētā mežsarga māja dzeltena, tad ir skaidrs, ka viss iet pēc plāna. Izstaigājušies esam brangi, bet redzējuši vēl neesam neko.

Pie pamales sāk izskatīties gaišāks, tāpēc nolemjam aiziet uz netālo atpūtas laukumu, jo no tā varētu būt labs skats. Šis ir vienkāršs gājiens pa asfaltu un pa kalnu uz leju. Saule tiešām parādās un iespējams, pirms gadiem piecpadsmit te ir bijis smuks skats, bet tagad te viss noaudzis ar priedēm un skata īsti nav. Taču no šejienes pāri barankai ieraugām vēl vienu perspektīvu galamērķi – Roque Faneque, kas ir tālāk, bet Maija apgalvo, ka tur ir taka. Sasienam pauniņas un dodamies.

Te pat ir norādes, bet neskatoties uz visu to, es aizperos ne tur – pie ūdensapgādes mājas nogriežos pa kreisi, nevis pa labi, nākas nedaudz palīst pa kalnu uz leju bez takas. Ceļš ir foršs saulīte spīd, jakas vairs nevajag. Tāda jauka kalnu meža taka. Vienīgais mīnuss ir tas, ka tā visu laiku iet uz leju. Bet pats galvenais, taka ir mūs, jo neredz nevienu cilvēku. Šis laikam ir tāds gadalaiks, lielākoties uz takām bijām vieni paši. Neviens pretīmnācējs tev nesaka “Hola!”, vari mierīgi kulties savā dabā.

Nogājām labu gabalu un sasniedzām vietu, kur nospriedām pietiek, uzrīkojām nelielu pikniku ar skatu uz Agaetes pilsētiņu, patiešām pa gaisa līniju nekas daudz nebija. Pie reizes var iepazīt arī apkārtni, un te es ieraugu, ka mazais navigatora norādītais ceļš patiešām ved uz mūsu miestu lejā no kalna un, iespējams, ir ievērojami īsāks. Pēc pasēdēšanas šeit man bija pazudušas visas šaubas, bija skaidrs, ka ceļojums mums izdosies episks, jo pašiem labākajiem skatiem mums saules pietika. Tagad sākās nedaudz kaitinošākā daļa – iešana atpakaļ un pret kalnu, cik nokāpām, tik nāksies kāpt atpakaļ. Es eju un stāstu, cik svarīgi ir kāpjot pret kalnu nekad neapstāties, bet kaut vai pa mazam solītim līst tik uz priekšu, nav jau tā, ka te būtu kaut kas grūts, bet nu man tiešām ir problēmas ar mutes turēšanu un neprasītu padomu došanu. Lai vai kā (uzskatu manas motivācijas rezultātā) esam atpakaļ uz šosejas un varam iet uz savu mašīnu, bet te Maija ierauga šortkatu un piedāvā iet pa to.

Ja kādam dzīvē ir nācies sastapties ar tādu konceptu kā ceļa saīsināšanu ejot pa taisno, tas zinās, ka šādas lietas parasti beidzas ar sabristiem zābakiem, slapjām biksēm un varbūt pāris reizes pat ir norauts uz vai pa muti. Sākumā perspektīvais ceļš, šķiet, nemaz nezina, ka ir hipotenūza, bet iet paralēli šosejai, tikai liekot kāpt arvien augstāk. Tad arī saulīte nolemj, pietiek, visi, kas sper kāju uz Banderas kalna piekājes, ir pelnījuši miglu un lietu, un atkal viss sākas pa vecam, lienam pret kalnu, sāk līt lietus. Neskatoties uz visu, pēc divdesmit minūtēm esam mašīnā un braucam atpakaļ uz hoteli. Atpakaļceļā ir pienākusi kārta šaurajai šosejai, priekš pirmās dienas viņa ir nedaudz par šauru, jo ir vietas, kurās mašīnas nevar izmainīties, te ir speciālas kabatas, man par laimi nevienu no tām nevajadzēja izmantot. No sākuma gan viena mašīna sēdēja bamperī, bet pēc tam, kad gandrīz paķēra pretībraucošo līkumā, nolēma atslābt un pazuda.

Atpakaļceļš mūs lēnām ieved atpakaļ saules valstībā, tā kā ir ap pustrijiem, tad vietu kur nolikt mašīnu atrodam, hotelī uzprišināmies un dodamies uz pilsētu kaut ko paēst. Ar paēšanu ir tā, ka vietas izvēle ir lielākais mūsu strīdu iemesls ceļojumos, pagaidām šīs ir pirmās dienas un abi vēl entuziastiski, tādēļ tas risks vēl ir visnotaļ mazs. Pa ceļam redzam, ka dabiskais baseins šodien nemaz nav populārs, nez tas tāpēc ka ir milzīgi viļņi, kas veļas tiem pāri?

Šodienas restorāns mums ir Terraza Angor, novērtējums labs un cilvēki stāv rindā, lai tikai tiktu uz terases. Man paveicas, es pieeju parādu, ka būsim divi un mums atrod pašiem savu galdiņu. Tā kā no rīta biju palicis bez šampanieša, pasūtu alu un uz diviem paņemam ceptu zivi ar dārzeņiem. Pēc noietiem 11 kilometriem zivs šķiet ekselenta, kartupeļu pamaz, nākas normēt un mainīt pret tomātiem. Ja gadās būt tai pusē iesaku, labs ēstūzis.

Paēduši dodamies papētīt pārējo pilsētu, vakar jau tikai molu neesam apskatījuši, pa ceļam nopērkam saldējumu un ejam uz molu ēst, to ir apsēduši spiningotāji, vietējie pendzionāri un, šķiet, arī latvieši. Viens pat saņemas un uzrunā Maiju, prasot vai viņai jakā nav par karstu. Apēdam saldējumus un dodamies skatīties viļņus. Kādu laiku padirnam, man jau tas pasākums baigo prieku neizraisa, man ir citas metodes kā atslēgties no pasaules, bet nu pasēdēt okeāna krastā vienmēr ir forši. Atpakaļceļā nolemjam uzmest acis perspektīvam pārgājienam uz no balkona redzamo klinti, bet tur sanāk aplauziens, visa zeme ir privātīpašums ar liegumu tur ieiet. Diena mums padevusies gara un dodamies gulēt.

Kā jau katrs ceļojums, arī šis sākas ar celšanos agri no rīta. Nē, nu, protams, ir jau vēl arī tā plānošana, bet man ir paveicies  – ar to patīk nodarboties Maijai. Bail iedomāties, kas notiktu, ja jāplāno būtu man, tad vai nu piestātu pie katra ceļa līkuma, lai neko nepalaistu garām, vai arī nebūtu darīts nekas. Šoreiz nav tā, ka neesmu vispār gatavojies – es esmu nopircis salas karti un man pat vienreiz ir nolasīta lekcija, uz kurieni dodamies un ko sagaidīt. Es zinu, ka sala ir apaļa un tai gar krastu ir ceļš.

Rīts ir agrs, ārā auksts un uz lidostu esmu braucis jau tik daudz reizes, ka man tas nekādu baigo aizgrābtību vairs nesagādā. Vairāk ir tradicionālais dvēseles stāvoklis pirms katra ceļojuma, priekš kam tas vispār ir vajadzīgs? Lidostā esam tik veiksmīgi, ka mums pat tiek nogrieztas standarta izpriecas – nekādas stāvēšanas rindā uz bagāžas kontroli. Bagāža mums līdzi ir minimāli, katram viena mugursoma, esam jau profesionāli ceļotāji un liekas lietas kā flīģeli un kumodi ar grāmatām vairs līdzi nevelkam.

Pirms kāpšanas lidmašīnā galvenais jautājums ir – kādas pilsētas vārdā tad būs mūsu lidmašīna? Kopš te pasākušas parādīties leišu un igauņu pilsētas es vairs tā nefanoju, jo to nosaukumi uzskatāmi iebaksta man acīs, ka nezinu, kur atrodas mūsu kaimiņvalstu miesti. Šoreiz paveicas – lidmašīna nosaukta Valgas vārdā.

Saraušamies lidmašīnā, man aiz muguras sēž cilvēks, kas ir īsts profesionālis, vēl nav visi sakāpuši, kad šim jau mute vaļā kā pie zobārsta un krāc cik jaudas. Tiekam augšā un lidojums ne ar ko īpašu neizceļas, starlink savienojuma šai lidmašīnai nav, pārāk nekrata, tikai pie pašas nolaišanās Gran Canaria lidostā. Toties tad krata pa nopietnam. Pēc nolaišanās pasažieri aplaudē. Neliela atkāpe – es laiku pa laikam aizdomājos, kāpēc tieši nolaišanās brīdī un lidmašīnā, kāpēc ne mikriņos vai vilcienā. Vienīgā analoģija, kas man nāk prātā, ir mūzikas koncerti, tur ar’ cilvēkam ir jāsēž vienam pašam ar sevi kā mietu norijušam un jācīnās ar savu evolūcijā ielikto dab, šūpoties un plaudēt līdzi mūzikai, jo no laika gala jau performētāja un klausītāja lomas nebija tik viegli izšķiramas. Tagad kā tāda savdabīga projekcija – palicis vien diriģents, kurš it kā strādā abām iesaistītajām pusēm par vidutāju. Tāpēc koncerta klausītājam vienīgais pirmatnējo instinktu izpausmes veids un mijiedarbība ar performētājiem ir aplausi un ovācijas, kas jātur līdz beigām. Lidmašīnā es saskatu līdzīgu pieredzi – tu sēdi tādā kā transā, procesu ietekmēt nevari, nekas nav atkarīgs no tevis, performances vidutājs ir pilots, bet tu to pat neredzi. Lidošana laikam daļai joprojām ir tāds transcendentāls piedzīvojums, ka beigās vienīgā iespēja, lai padarītu procesu, nevis par svešu spēku nēsātu, bet paša darītu, ir aplausi no visas sirds. Klusībā cerot, ka uz bis pilots neuzraus lidmašīnu uz skrejceļa un neaizvedīs atpakaļ.

Atlidojuši mēs esam vasarā, biezā jaka izkāpjot no lidmašīnas šķiet tāds nepatīkams pārpratums. Neesam kungu zonā, tāpēc visiem jāiet uz autobusiem, tas ir diezgan liels sarūgtinājums tiem, kas sešarpus stundu lidojumā nolēmuši spīdranot un pēc nolaišanās pielēkuši kājās, lai iegūtu papildus trīs sekundes. Te strādā lēnākā princips un tāpēc varu pavērot gan citu reisu nolaišanos, gan bagāžas krāvēju ikdienu pa autobusa logu.

Pirmais darbiņš lidostā (bez tualetes apmeklējuma, vieta ir jāiezīmē)) ir tikšana pie riteņiem. Šoreiz esmu izvēlējies TopCar, skaidrs, ka dēļ nosaukuma. Atkal ir loterija, kādu mašīnu dabūs, nu jau zinu, ka tas, ka tu kaut ko ieklikšķi, neko nenozīmē. Apkalpošana laipna, kā jau ierasts, es apjautājos, cik man jāpiemaksā, lai nebūtu jākrāmējas ar visādiem pašriskiem un 80 eiro man šķiet pieņemama cena. Šoreiz mums iekritusi mašīna VW Taigo, lieki piebilst, es pirmo reizi par tādu dzirdu. Mums tiek nodotas instrukcijas, kā atrast mašīnu izsniegšanas vietu un šoreiz norādes ir tik precīzas, ka aizejam ar pirmo piegājienu. Skaidra lietu, ka mūsu mašīnu nevar atrast, darbiniece aiziet un pazūd uz kādām piecām minūtēm, bet tad atgriežas un izsniedz atslēgas, izskatās, ka vāģis ir tikko no automazgātuves. Drošības pēc tomēr nodokumentēju mašīnas stāvokli, lai gan tehniski man ir pieteikts pie iespējas atdot atslēgas. Dodamies ceļā.

Tā kā neesmu baigais multimākslinieks, tad man pie katras mašīnas ir nedaudz jāpierod pirms sākt nopietni kapāt. Man paveicas, izbraucot no lidostas ir desmit kilometru garš korķis, un var lēnām sākt visu apgūt. Mūsu pirmais galamērķis ir Playa de Melenara miests un restorāns Los Corales. Lidmašīnā apēstie tomāti un siers jau ir pārstrādājies, un ir laiks uzņemt kaut ko salai raksturīgu. Maija apgalvo, ka rūpīgas izpētes rezultātā viņa izvēlējusies šo ēstūzi okeāna krastā. Aizbraucam veiksmīgi, ir tikai viens mīnuss – nav kur nolikt mašīnu. Te pirmo reizi saskaros ar realitāti, ka visur kaut kas jau ir noparkots. Te parko nevis kur drīkst, bet kur var fiziski noparkot. Entuziastiski apsveru autobusu pieturu kā mašīnas atstāšanas vietu, bet tad saprotu, ka varbūt tas nebūs tik labi. Griežam riņķī un meklējam vietu, kur varētu. Aplī ir pāris brīvas vietas, bet neesmu tik uzņēmīgs. Beigās atrodam pārsimts mētrus tālāk labu vietu, noliekam mašīnu un paejam ar kājām atpakaļ.

Es pasūtu astoņkāja salātus un ceptu astoņkāji, Maija kaut kādu rīsu ēdienu ar jūras veltēm. Mums gan oficiants kaut ko skaidrā spāņu valodā skaidro, bet es neteikšu, ka sapratu. Finālā atnes mums salātus un astoņkāji, mēs gaidot tos rīsus dalām uz pusēm un esam brangi paēduši. Beigās tos rīsus tā arī neredzam, bet nekādu traci neceļam, jo rēķinā viņi mums ar neparādās. Pastaigājām pa pludmali, ievērtējam burtus, kas lasās Telde (Dievs vien zina kurš tad te ir tas īstais ciems). Pludmale ir forša, akmeņi gar krastu smuki nostiprināti ar betonu, lai nesabirst jūrā. Kad piebrauc policijas auto, mēs nolemjam braukt uz viesnīcu.

Mūsu viesnīca atrodas miestā, kurš saucas Agaete un hotelis 3 naktīm Vista Hotel Roca Negra ir mūsu mājvieta. Ja godīgi, no brauciena turp es neko daudz neatminos, pie mašīnas īsti neesmu piešāvies un mēģinu atrast, kur vāģim ir kruīza kontrole. Pogas it kā ir, bet nekas nestrādā kā vajag. Beigās nonāku pie secinājuma, ka šim dampim tādas kosmosa tehnoloģijas nemaz nav un tās pogas ir vienkārši ātruma limitētājs. Pēc šādiem atklājumiem, man ir tikai dzēlīgas piezīmes par salas arhitektūru.

Pie hoteļa esot pārkings pazemē, bet varot arī meklēt pilsētiņā uz ielas, ko faktiski vairums arī dara. Pazemes pārkingi ir ok, bet lielākoties klaustrofobiski, nolemjam meklēt pilsētā. Un ko tu domājies atrodam, patālu ir no viesnīcas, mēs vēl neapjaušam, ka tik vēlu vakarā mums ir nejēgā noveicies un ejam iečekoties.

Numuriņš ir foršā vietā ar balkonu, no tā skats uz okeānu. Tālumā izskatās foršas klintis, līdz kurām iespējams varbūt pat varēs aiziet. Nedaudz atpūšamies un dodamies pētīt apkārtni. Izrādās, ka šis ir tāds hoteļciems un īstā pilsēta un dzīvība ir tur lejā. Kāpjam no viesnīcas terases uz ostu, baudām okeāna skatus un es ieraugu pirmo reizi mūžā slavenos brīvdabas okeāna baseinus. Nu tos, no kuriem lielu viļņu laikā aizrauj okeānā cilvēkus vai izšķaida tos pret klintīm. Šodien nav upuru diena un cilvēki plunčājas uz nebēdu.

Taciņa forša, pa ceļam var apskatīties Ziemsvētku eglītes vietējo izpildījumā, izskatās, ka viņi īpaši neiespringst. Var saprast – siltās zemēs cilvēks, kurš dzīvo Ziemeļpolā un nes dāvanas, neizklausās nopietni. Zīmes pie pludmales un krasta liecina vienu, ja iebāzīsi kaut kājas pirkstu ūdenī tu esi beigts. Slidena promenāde, ja lieli viļņi, tad bēdz, iekšā nelēkt, suņi nedrīkst (labi, ka suņi nesaprot zīmes un viņu saimnieki arī ne) mēslot nedrīkst un pīpot ar ne. Lēnā garā esam aizklundurējuši līdz Tomas Morales piemineklim, tas te tāds vietējais Veidenbaums, visur viņa piemiņas plāksnes, vārsmas uz māju sienām, atpazīstams čalis, vienu vārdu sakot. Tad esam ostā un vērojam prāmja termināla darbību. Ir pienācis prāmis no Tenerifes un ir ko noskatīties, cik veiksmīgi šis noparkojas.

Tad ejam uz pilsētu, te Morales vairs nav slavenākais, te ir visur salikts kaut kāds Feliz Navidad, ja tic uzrakstiem pie māju durvīm, tad viņš ir dzīvojis gandrīz katrā otrajā. Pilsētiņas izgaismošanā gan ir tikai divas vietas, centrālais laukums un kāda privātmāja (smejamies, ka šis noteikti visiem konkurentiem apcērt vadus).

Nedaudz pastaigājam pa pilsētiņu, apmeklējam Spar (jāiepērk dzērieni un uzkodas rītdienas pārgājienam) un suvenīru veikaliņu saucas Kactus (gaumīgas lietas tirgo). Maija paliek skatīties viļņus, es aiznesu pirkumus uz hoteli un vēlāk viņai pievienojos. Šovakar ir arī pilnmēness. Saulriets gan izskatās nebūs nekas īpašs, nav augstu mākoņu, tāpēc dodamies uz hoteli un liekamies gulēt.