Vasaras sākumā izveidoju laukos piparmētrai nelielu pagaidu mītni. Ar domu, paskatīties, kas no tā nīkulīša izaugs. Ja vispār izaugs.

Tagad, septembra sākumā, var teikt, ka savu pirmo vasaru brīvā dabā nīkulītis pavadījis diezgan pieklājīgi – cers ir sakuplojis un var jau ievākt pirmo ražu. Un uz ziemas pārlaišanu skatīties jau ar zināmām cerībām.

Oriģinālnosaukums: Jo Nesbo’s Detective Hole
Valsts: Norvēģija
Žanrs: Drāma/ Detektīvs
Lomās: Tobias Santelmann, Joel Kinnaman, Ellen Helinder, Anders Baasmo
Gads: 2026

Par seriālu–
Harijam Holam mieru nedod piecus gadus veca slepkavība bankā, viņš sāk padziļināti to lietu pētīt, līdz viņu nozīmē pie jaunas lietas- jauna sieviete tiek atrasta nogalināta savā dzīvoklī Oslo, viņai nogriezts pirksts un zem plakstiņa atradās dimants piecstaru zvaigznes formā. Aizdomas, ka Oslo uzdarbojas sērijveida slepkava.

Jū Nesbē romāna ‘’Sātana zvaigzne’’ ekranizācija. Šoreiz seriāla veidotāji nolēmuši sākt ar grāmatu sērijas piekto grāmatu.

Tā kā man ar krimiķu lasīšanu nesanāca (savulaik pat viena Harija Hola grāmata tika izlasīta pēc ekranizācijas noskatīšanās), tad mēģināju krimiķi skatīties. Te liels nopelns ir seriālam Q nodaļa (iesaku!).

Un jāsaka, ka bija tīri labi, lai arī ļoti acīs krita pārāk lielā centība Harija Hola tēlu pataisīt par žēlu žūpu ar teju nemitīgu slapja suņa skatienu. Gan jau grāmatā tam ir īpaša nozīme un veltīti krāšņi epiteti, bet te brīžam likās pārāk jau pārsālīti. Harija lomas tēlotājs jau centās, visu cieņu.

Seriāla pirmo sezonu (ticu, ka būs vēl) gribētos iedalīt divās daļās- sākumā intriga, minējumi, slepkavības un no ekrāna dvesošs azarts, kas, tuvojoties sezonas beigām, pamazām izčākst un sāk strauji atrisināties. Un tieši tā atrisināšanās daļa bija ar vilšanās piegaršu- pārāk jau strauji un pārāk maz ar skatītāju ‘’līdzdalību’’. Prasījās mazliet labāk izspēlētu.

Zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz Nesbē daiļrades cienītāju, noteikti viņiem ieteiktu paskatīties- ir labi tēli, laba mūzika (paldies Nikam Keivam), laba atmosfēra un brīžam pat pārāk izteikta vardarbība. Garlaikoties nevajadzēs pat tādiem detektīvžanra necienītājiem kā man.

Nosaukums: Tikai bez panikas!
Autors: Žanis Ezītis
Izdevējs: Avots
Gads: 1981
LPP: 222

Par grāmatu–
Humoresku krājums, kurā autors izsmej birokrātismu, mietpilsoniskumu, parazītismu un citas negatīvas parādības mūsu dzīvē.

Turpinu mazo grāmatu lasīšanas posmu- šoreiz izvēle bija beidzot iepazīt Žaņa Ezīša daiļradi. Autoru zināju jau no senajiem žurnāla ”Dadzis” numuriem, bet nekad tā īsti nelasīja tur esošos autora īsstāstiņus- vienmēr karikatūras likās daudzkārt interesantākas.

Jau bija nojausma, ka šī grāmata ir novecojusi un nez vai liksies ļoti humoristiska, bet apņemšanās ir svēta lieta- ja jālasa, tad jālasa!
Tā nu lasīju un domāju- nez vai kāds no jaunās paaudzes šo vispār saprastu? Proti, vai kādam, padomju laikos nedzīvojušam, šis vispār aizietu kā humors? Jā, autors izsmej un ņirgājas par visiem sliktajiem, bet… bet īstenībā tas viss ir bezgala skumji. Skumji, ka cilvēki dzīvoja tādā sabiedrībā, bija tādas ”vērtības”, tāds darba tikums un dzīves filozofija. Es tagad lasīju un man bija skumji un šausmīgi vienlaikus.

Domāju, ja es iedotu šo grāmatu izlasīt saviem bērniem, lai iepazīst tā laika humoru, tad pretī saņemtu lielas acis un absolūtu neizpratni par grāmatā aprakstīto.

Var jau būt, ka viena otra epizode ir ”pārcēlusies” arī uz mūsdienām, bet grāmatā tomēr tas lielais uzsvars ir uz slinkošanu, nedarīšanu (vai sliktu darīšanu), blatiem, plānu izpildēm un deficītiem. Uz visu to, ko kārtīgs padomju cilvēks [ne]mūžam [ne]darīja.

Gan jau, ka nedaudz ”pārsālīju” ar negatīvo (emocijas, zinies), bet tikai nedaudz, jo grāmatas humors tomēr ir ļoti izgājis no modes. Nezinu, vai kāds, pat padomju laikus pieredzējis, par šo mūsdienās smīnētu.

Bet viens citāts gan man patika:
Par to, ka vīrieši kļūst sievišķīgāki, bet sievietes- vīrišķīgākas, tagad runā un raksta no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram.

Tas tā, laba ilustrācijai tiem, kuri nepagurstoši apgalvo, ka agrāk veči bija veči, armijā vajag dienēt, kad mēs augām, utt.

Pat skatoties uz šo grāmatu, kā uz sava laikmeta liecību, nekas cits neatliek, kā nopūsties un nodot to pārstrādei. Šodien tur nav ne humora, ne satīra.

Nosaukums: Degoša sala.
Autors: Jānis Akuraters
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 114

Par grāmatu–
Smailis Zimza pēc vairākiem gadiem atgriežas tēva mājās un izstaigā savas bērnības takas un domās atgriežas gan mājas dzīvē, gan skolas gados un sarunās ar savu pirmo mīlestību.

Arī šī ir viena no tām mazajām un plānajām grāmatiņām, kuras saņēmu došanai prom, bet kāda iekšējā balss teica, ka vispirms tā kā derētu izlasīt. Pirmā bija ”Nepareizā laika stundenis”.

Jānis Akuraters ir zināms un lasīts autors- viņa ”Kalpa zēna vasaru” lasīju kaut kad sen skolas gados (lasi- neko īsti neatceros) un vienīgais, kas palicis prātā- tas bija autobiogrāfisks darbs.

Izrādās, ka arī Degošā sala ir autobiogrāfiska. Un vēl tā ir ļoti, ļoti tēlaina. Kā sāku lasīt, nonācu tādā pašā sajūtā, ka lasot Straumēnus- it kā esi nokļuvis kādā ļoti mierīgā, mīļā un ļoti tēlainā gleznā. Un sajūta tāda bija teju visu grāmatu- autors tik ļoti spieda uz fonu, ka nemaz tā īsti nepiefiksēju tos dažu tēlus, kuri pavīdēja starp lappusēm.

Vienu gan piefiksēju- izrādās, ka vārds Rūta/Ruta ir atvasinājums no Birutas (tā sauca Smaiļa pirmo mīlestību. Un laikam arī vienīgo). Tas likās tāds interesants un pašam iepriekš nepiefiksēts fakts.

Pašu grāmatu grūti nosaukt par aizraujošu lasāmvielu vai arī veltīt tai kādus citus dinamiskus epitetus. Tā drīzāk bija mierīga un relaksējoša pastaiga dabā, kurā tu vari redzēt savu atspulgu. Autors tā rāmi un bez steigas izvadā lasītāju pie rociņas un parāda, kas ir dzīve un kā tā tiek krāsota. Grāmata ir maza un plāna, bet sajūtu un domu tur tik daudz, ka pietiktu pāris sējumiem.

Man patika. Pat tik, ka nospriedu tai atrast vietu plauktā.

Oriģinālnosaukums: I Will Find You
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/ Spreidzes
Lomās: Sam Worthington, Britt Lower, Chi McBride, Logan Browning
Gads: 2026

Par seriālu–
Deivids ir nogalinājis savu mazgadīgo dēlu un nu izcieš sodu cietumā. Pats viņš neatceras ne slepkavības brīdi, ne arī notikumus pirms un pēc. Samierinājies ar sodu, viņš norobežojies no visiem un jau piecus gadus izvairās no apmeklētājiem, bet kādu dienu pie viņa ierodas sievas māsa, kura strādā izmeklējošā žurnālistikā un parāda fotogrāfiju, kurā redzams puika, kurš varētu būt Deivida dēla vecumā un ar apbrīnojami līdzīgām pazīmēm.
Deivids bēg no cietuma, lai noskaidrotu patiesību un atrastu savu dēlu.

Seriāla apraksts un treileris jau vēstīja, ka te būs samudžināts stāsts, spriedzes pilna bēgšana un ķeršana un vēl visādi pagātnes skeleti visādos skapjos. Likās, ka būs visnotaļ interesanta izklaide, kur varēs turēt īkšķus par galveno varoni un sekot kā viņam klājas starp dēla meklēšanu un izvairīšanos no FIB.

Bet ātri vien viss aizgāja šķērsām. Vispār- šķērsām jau aizgāja pirmajā sērijā, kad sāki sev uzdot jautājumu par sievas māsas saprātu, spējām un visu pārējo. Proti, kāpēc viņa nevarēja pāris stundu laikā visu noskaidrot? Labi, pieņemsim, ka nespēja. Tad man uzreiz ir jautājums FIB- tāds jaudīgs pāris (tēvs ar meitu), bet neviens no viņiem (un apkārtējiem) nevarēja tā kārtīgi pavērot to fotogrāfiju ar it kā Deivida dēlu. Kaut vai uzmest aci tai rokai ar pulksteni.

Tā jau notikumi uz ekrāna bija dinamiski un tīri skatāmi (dažbrīd pat aizraujoši), bet tās muļķīgās ainas pamatīgi iedragāja vēlmi ļauties seriāla stāstījumam. Vēl arī tā noziedznieku uzpeldēšana un ”parunāšana”. Nesapratu, kam tā bija vajadzīga?

Un beigas… jau likās, ka atrisinājumu pasniegs nedaudz primitīvi un ne pārāk nostrādātu, bet, ka tik liela haltūra… to gan negaidīju.

Te vajadzētu sekot kādai nobeiguma frāzei ar ”ieteiktu” vai ”neieteiktu”. Nez, laikam jau no mana teksta galīgi nevējo sajūsma, līdz ar to, gan jau katrs var saprast manas domas par šo seriālu. Bet, tā kā bija arī dažas labas lietas, tad atļaušos paturēt savu spriedumu pie sevis, lai katrs pats var izlemt- skatīties vai nē.

Nosaukums: Svešuma grāmata.
Autors: Vilis Kasims
Izdevējs: Latvijas Mediji
Gads: 2025
LPP: 208

Par grāmatu–
Romāns esejās, kurās aprakstītas sajūtas, kas pārņem prātu un domas dzīvojot svešumā un kā pašam noformulēt sev piederību kādai vietai vai attiecības ar kādu cilvēku.

Autoru ”pazīstu” kā blogeri un tulkotāju. Laikam jau vispirms ”iepazinu” kā blogeri- ik pa laikam lasīju viņa divas rindkopas, kurās bija šis tas no dzīves un šis tas no literatūras. Vismaz tā to atceros.
Kad uzzināju, ka viņam iznākusi grāmata, tā nospriedu, ka savējie (blogeri) jāatbalsta un grāmata būtu jāizlasa. Bet tā arī netiku līdz tai. Tāpat arī netiku līdz otrajai grāmatai. Un trešajai… Beidzot labojos un ar ceturto piegājienu izlasīju viņa jaunāko garadarbu.

Jāsaka kā ir- grāmata man raisīja divejādas noskaņas. Ļoti (patiešām- ļoti) patika valoda- interesanti, vijīgi un gribētos pat teikt – pilnasinīgi. Patiešām bija bauda lasīt. Apraksti, noskaņa, tēli, iekšējās pasaules izgaismošana- tas viss bija pasniegts ļoti labā valodā, kas ļāva visu lasīto skaidri redzēt un just. Man tas patika. Es grāmatu ļoti, ļoti izjutu.

Negribu teikt, ka nepatika, tāpēc teikšu, ka patika mazāk- tas, ka īsti nespēju saprast- viņš raksta tikai par sevi vai raksta par to, kas varēja notikt ar sevi? Vai arī tas ir cits tēls? It kā lasījās, ka tas ir viņš, bet dažreiz piezagās sajūta, ka viņš tomēr apraksta kādu citu. Īpaši tas bija pēc zvana klasesbiedram Modrim- kad stādījās priekšā kā Vilnis. Tad nu ej saproti- tā tas bija domāts, vai vienkārši burtlicis nolažoja?
Vēl bija sākumā tāda kā neveiklība lasot, jo nevarēju saprast- kāpēc šis viss man tiek stāstīts. Bet pamazām, lappusēm šķiroties, tā mazinājās, lai jau grāmatas beigu cēlienā atnāktu neliela (manos mērogos) skaidrība.

Īstenībā tā sajūta (kas ir galvenais tēls) nav nemaz tik svarīga. Galvenais jau ir burti un kā tie tiek sarindoti. Un te es atkārtošos- tas bija izcili! Autora spēja it kā parastā ikdienā atrast to, kas sasaucas ar kādu notikumu no pagātnes vai sasauksies ar kādu nākotnes gadījumu. Un to visu pasniegt ar dziļi personisku sajūtu un tam visam piešķirt daļu dvēseles, ka nevilšus pats atrodies ja ne autora vietā, tad tieši viņam blakus un vari pats to ikdienas gaitu redzēt, sajust un pieskarties.

Nosaukums: Zinātniski un smieklīgi par gremošanu. Kaku grāmata veselai ģimenei.
Autors: Pamela Marana, Helēna Dauvarte
Izdevējs: Helios
Gads: 2026
LPP: 168

Pamela Maran, Helēna Dauvarte, Terve pere kakaraamt., 2023.
Tulkojums latviešu valodā- Daina Ozola

Par grāmatu–
Grāmatā vienkāršā un nebēdnīgā noskaņā tiek aprakstīts un paskaidrots viss, kas ar ēdienu notiek mūsu organismā- sākot ar izvēli, ko ēst, kādi procesi notiek organismā un beidzot ar to, kas ‘’izkrīt’’ ārā.

Bibliotēku jaunumu plaukts ir mans mīļākais plaukts- te varu tikt pie dažādiem jaunumiem un neplānotiem lasāmajiem. Arī šī kaku grāmata ”paņēma” mani uzreiz- atlika vien pašķirstīt un sapratu, ka būs jautra un reizē arī noderīga lasāmviela.

Lai arī grāmata ir ļoti plāna, tajā ir milzum daudz nodaļu un informācijas. Kas, turklāt, ir bagātīgi rotātas ar ilustrācijām, kas lasīšanu padara par kārtu jautrāku (kurš gan negrib lasīt grāmatas ar bildītēm? Iekšējais bērns gavilē).

Te var uzzināt gan to kā palīdzēt savam gremošanas traktam, kā atpazīt kaites pēc kaku krāsas, kāpēc kakāt ir tik patīkami, ko dara resnā zarna, kā darbojas barības vads… jautājumu (un atbilžu) ir ļoti daudz un visas ir interesanti pasniegtas. Nu, izņēmums varbūt tikai tā nodaļa par purkšķu izmantošanu kā ieroci (man nepatika). Bet, pieļauju domu, ka tas ļoti labi patiktu jaunākiem lasītājiem. Starp citu- grāmata ļoti labi ģeld visiem vecumiem- arī bērniem būs noderīgi zināt, kas un kā norisinās viņu organismā. Pie tam teksts ir ļoti vienkāršs un viegli uztverams.

Grāmata ir veidota tādā kā dialoga formā- ir jautājums, tam seko atbilde, kas nereti nobeidzas ar kādu nenopietnu piebildi. Tāpat grāmatā ir dažādi fakti, skaitļi un noderīgi padomi. Protams, viss un ap kakāšanu un ēšanu. Vai ēšanu un kakāšanu. Viss atkarīgs no kuras puses skatās.

Pēc lasīšanas ir skaidrs, ka būs vien jādodas uz grāmatnīcu un jāpērk šī grāmata, lai ir plauktā. Jo kādreiz būs jāpāršķirsta un jāpārlasa viena vai otra nodaļa. Un arī bērnam jāiedod izlasīt, lai rodas izpratne gan par gremošanas procesu, gan veselīga uztura nozīmi.

Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.

Jūrmalā ir divas vietas, kas man kā šoferim nelika mieru jau ilgāku laiku. Jā, ir tur arī citi satiksmes punkti, kurus gribētu redzēt savādākus, bet šoreiz par tām divām vietām. Proti, divas sabiedriskā transporta pieturvietas. Viena atrodas Mazā Nometņu ielā Kauguros (pretī Maximai) un otra Asaru prospektā pie ”Nemo” (kur ir arī Jūrmalas caurlaižu punkts).

Zināms, ka Ceļu satiksmes noteikumi nosaka: ‘’67. Apdzīvotās vietās transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš trolejbusiem un autobusiem, kuri sāk braukt no apzīmētās pieturas. Trolejbusu un autobusu vadītāji drīkst sākt braukt no pieturas tikai pēc tam, kad ir pārliecinājušies, ka viņiem tiek dots ceļš.’’

It kā viss skaidrs un liekiem jautājumiem nevajadzētu būt. Bet (Godmaņa balsī)… bet kā šoferim zināt, ka tā pieturvieta ir pieturvieta? Tā, pie Kauguru Maximas, ir visnotaļ pārprotama arī kā sabiedriskā transporta galapunkts, jo diezgan bieži ir (bija?) vērojama situācija, ka tur iebrauca autobuss un palika stāvot (kabatas kreisajā joslā), citreiz pat divi tur stāvēja, kamēr citi busi iebrauca pieturā uzņemt/izlaist pasažierus.
Un cik tālu nozīmē ‘’sāk braukt no apzīmētās pieturas’’?

Vēl var aizdomāties par to vai tā nav blakusteritorija (galapunkts, ilgstoša stāvēšana), piemēram, ja autobuss izbrauc no šīs kabatas neiebraucis labajā joslā un neizmantojis pieturvietu, tad joprojām tā skaitās ‘’sāk braukt no apzīmētas pieturas’’? Kad autobuss izbrauc no pieturas, tam jārāda pagrieziens, bet te jau bus ne tikai bus izbraucis no pieturas, bet vēl divas reizes rādījis pagrieziena signālu (citi manevri). Vai tas viss joprojām skaitās ‘’sāk braukt no apzīmētas pieturas’’?

Droši vien liela daļa te ir mana fantāzija (jums taču arī tā mēdz būt, kad kādu problēmu sāc dziļi domāt, tā pēc brīža liekas, ka nekas nesanāk un viss ir auzās?) un ne līdz galam skaidra bilde par visiem standartiem un likumiem. It kā jau varētu likties mierā un palaist visus sabiedriskos transportus no pieturas. Bet (Godmaņa balsī)… te tomēr prasās skaidrāku bildi. Pie tam, cik nu novērots, te šoferi uzvedas visai dažādi- reti kurš palaiž autobusus no šīs pieturas.

Tāpēc nolēmu beigt plūkāt margrietiņu (ir pieturvieta, nav pieturvieta, ir pieturvieta, nav …) un uzrakstīt csdd, lai viņi mani apgaismo. Likās, ka labāk notēlot vienu reizi muļķi, nekā pēc tam kost pirkstā, ka nezināju, nesapratu vai sadomājos un pārpratu.

Tā nu aizrakstīju csdd vēstuli. Minēju gan šo Kauguru pieturu (augšējais attēls), gan Vaivaros pie caurlaižu punkta (abi apakšējie attēli). Pēdējā ir līdzīga situācija- pieturvieta ir kabatā, kurā vēl ir caurlaižu automāti. Un tā kabata ir savus 300-350m gara. Nezinu gan kā te šoferi varētu ievērot, ka jāpalaiž sabiedriskais (jo pieturvieta).
Atbildi saņēmu drīz vien.

Īsumā:
1.Latvijas standartā LVS 190-8 “Autobusu pieturu projektēšanas noteikumi” noteikts, ka pieturvieta tiek definēta arī kā pieturvietas paplašinājums ar sānu sadalošo joslu (izbūvētu saliņas veidā).
2.Priekšroka ir pasažieru sabiedriskajam transportam, jo ceļa konstrukcija (paplašinājums) ir veidota kā apzīmēta pasažieru sabiedriskā transporta pieturvieta, un saskaņā ar CSN autobusam, kas uzsācis braukšanu, ir priekšroka.
3.Minētajā situācijā pieturvietas horizontālais apzīmējums, kas atdala pieturvietu no pamatjoslas, ir nekorekts (šādā situācijā būtu jāizmanto 926. ceļa apzīmējums – plata pārtraukta līnija).

Secinājums- jādod ceļš sabiedriskajam transportam.

Es gan neesmu pārliecināts, ka vēstulē saņēmu atbildi arī par to Vaivaru pieturu (epastā nosūtīju tikai Kauguru pieturvietas attēlu, cerēju, ka pārējo apskatīs paši). Vienkārši man galvā ir dažādas versijas par pieturvietām, bet neviena no tām nav 350m gara josla ar caurlaižu automātiem un vēl stāvvietu pie info kartes. Vēlreiz traucēt cssd sakautrējos- bail, ka padomās, ka esmu piekasīgs vecis (lasi- vecs muļķis), kurš mēģina sīkumainoties. Bet (Godmaņa balsī)… kārtībai vajadzētu būt, ne? Tāpēc nolēmu ierakstīt blogā, varbūt kāds šoferis padalīsies ar savām zināšanām vai versijām par šīm divām vietām.

Mazliet bažas jau piezagās, kad nomainījās mājaslapas izskats un līdz arī viss izkārtojums, pārskatāmība un kas tik vēl ne. Nekas, nodomāju, tikai pierašanas vaina– padsmit gadus to vietni aktīvi lietoju pērkot un pārdodot grāmatas, grūti pierast pie izmaiņām. Pieradu pie vecā, nu pieradīšu pie jaunā (nē, nepieradu).

Bet vienu dienu parādījās ziņa, ka visiem pārdevējiem ir jāreģistrējas – adrese, tālrunis, konta numurs, pakomāta adrese, utt. Ja nedarīsi, tad pazudīs visi tavi sludinājumi. Pirmā doma, ka nu laikam jau viss pareizi- ibook no sludinājuma vietnes pārtop par platformu, kur viss pakārtots ērtiem klikšķiem. Bet tad uz pleca sēdošais velniņš sāk teikt- kam tev visu to reģistrāciju? Nieka pusotra simta līdz divu simtu grāmatu, ko tirgot. Reizi mēnesī varbūt kāds kaut ko paņem. Kam tev to reģistrāciju, klapatas un gan jau arī kaut kādas saistības. Tāpat pēc laika lielu daļu aiznesīsi uz bibliotēkas maiņas galdu.
Tā nu paklausīju to velniņu un nospriedu likt punktu savai iBook.lv darbībai. Man tomēr pierastāk un vienkāršāk šķiet grāmatas atdot jaunajam īpašniekam ar sludinājumu palīdzību. Vai kādā facebook grupā. Vai aizvest uz bibliotēkas maiņas galdu.

Laikam jau tas punkts nebūs trekns un galīgs, bet pielikts būs. Atstāšu sev iespēju gadījumam, ja kaut ko gribēšu šajā vietnē nopirkt. Un pie reizes pavērot, kā tā attīstās. Pats nule pārvācos uz mybook.lv – tur izskatās, ka ir par kārtu labāk, kā bija iBook.lv. Pieļauju domu, ka tur pārvāksies liela daļa no ibook.lv lietotājiem. Jo vismaz pagaidām jaunajā iBook.lv versijā neieraugu tos lielos pārdevējus. Kā nekā, padsmit gadu laikā sanāk ievērot tos dažus desmitus lielos tirgoņus, kuriem ir teju viss, kas izdots latviešu valodā- no veciem, līdz jauniem izdevumiem, seni un labi saglabāti eksemplāri. Un labam bariņam no viņiem bija daudz pārdotu grāmatu un daudz labu atsauksmju.

Kāds varbūt teiks, ka nāks vietā citi. Jā, nāks. Bet ne visiem būs tāds piedāvājums. Liela daļa pircēju tur tomēr meklēja ne svaigi izdotās grāmatas par kārtu lētāk, bet tieši vecos un retos eksemplārus. Kaut ko no bērnības, kaut ko no sen lasītā un aizmirstā. Kaut ko, ko vairs netur bibliotēkās.

Kamēr meklēju jaunajā ibook tos lielos tirgotājus, pamēģināju arī patēlot pircēju. Man nepatika- nevarēju atrast vairākas grāmatas un nebija pārliecība, ka esmu atradis labāko (lasi- lētāko un labākas kvalitātes) piedāvājumu. Var jau būt, ka liela daļa no manis meklētajām grāmatām bija pie tiem pārdevējiem, kuri [vēl] nav aktivizējušies.

Man ir sajūta, ka liela daļa no vecajiem pārdevējiem nepieņems jaunos noteikumus un pāries citur tirgoties. Kāds negribēs dalīties ar savu personīgo informāciju. Kāds varbūt neredzēs jēgu pārdesmit grāmatu dēļ ‘’smērēt papīrus’’. Varbūt kāds vēlāk pārdomās un aktivizēs savu kontu ar visu nepieciešamo informāciju. Varbūt.
Katrā ziņā novēlu ibook.lv veiksmi attīstot un uzturot lietotu grāmatu tirgošanas platformu. Lai izdodas!