Oriģinālnosaukums: I Will Find You
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/ Spreidzes
Lomās: Sam Worthington, Britt Lower, Chi McBride, Logan Browning
Gads: 2026

Par seriālu–
Deivids ir nogalinājis savu mazgadīgo dēlu un nu izcieš sodu cietumā. Pats viņš neatceras ne slepkavības brīdi, ne arī notikumus pirms un pēc. Samierinājies ar sodu, viņš norobežojies no visiem un jau piecus gadus izvairās no apmeklētājiem, bet kādu dienu pie viņa ierodas sievas māsa, kura strādā izmeklējošā žurnālistikā un parāda fotogrāfiju, kurā redzams puika, kurš varētu būt Deivida dēla vecumā un ar apbrīnojami līdzīgām pazīmēm.
Deivids bēg no cietuma, lai noskaidrotu patiesību un atrastu savu dēlu.

Seriāla apraksts un treileris jau vēstīja, ka te būs samudžināts stāsts, spriedzes pilna bēgšana un ķeršana un vēl visādi pagātnes skeleti visādos skapjos. Likās, ka būs visnotaļ interesanta izklaide, kur varēs turēt īkšķus par galveno varoni un sekot kā viņam klājas starp dēla meklēšanu un izvairīšanos no FIB.

Bet ātri vien viss aizgāja šķērsām. Vispār- šķērsām jau aizgāja pirmajā sērijā, kad sāki sev uzdot jautājumu par sievas māsas saprātu, spējām un visu pārējo. Proti, kāpēc viņa nevarēja pāris stundu laikā visu noskaidrot? Labi, pieņemsim, ka nespēja. Tad man uzreiz ir jautājums FIB- tāds jaudīgs pāris (tēvs ar meitu), bet neviens no viņiem (un apkārtējiem) nevarēja tā kārtīgi pavērot to fotogrāfiju ar it kā Deivida dēlu. Kaut vai uzmest aci tai rokai ar pulksteni.

Tā jau notikumi uz ekrāna bija dinamiski un tīri skatāmi (dažbrīd pat aizraujoši), bet tās muļķīgās ainas pamatīgi iedragāja vēlmi ļauties seriāla stāstījumam. Vēl arī tā noziedznieku uzpeldēšana un ”parunāšana”. Nesapratu, kam tā bija vajadzīga?

Un beigas… jau likās, ka atrisinājumu pasniegs nedaudz primitīvi un ne pārāk nostrādātu, bet, ka tik liela haltūra… to gan negaidīju.

Te vajadzētu sekot kādai nobeiguma frāzei ar ”ieteiktu” vai ”neieteiktu”. Nez, laikam jau no mana teksta galīgi nevējo sajūsma, līdz ar to, gan jau katrs var saprast manas domas par šo seriālu. Bet, tā kā bija arī dažas labas lietas, tad atļaušos paturēt savu spriedumu pie sevis, lai katrs pats var izlemt- skatīties vai nē.

Nosaukums: Svešuma grāmata.
Autors: Vilis Kasims
Izdevējs: Latvijas Mediji
Gads: 2025
LPP: 208

Par grāmatu–
Romāns esejās, kurās aprakstītas sajūtas, kas pārņem prātu un domas dzīvojot svešumā un kā pašam noformulēt sev piederību kādai vietai vai attiecības ar kādu cilvēku.

Autoru ”pazīstu” kā blogeri un tulkotāju. Laikam jau vispirms ”iepazinu” kā blogeri- ik pa laikam lasīju viņa divas rindkopas, kurās bija šis tas no dzīves un šis tas no literatūras. Vismaz tā to atceros.
Kad uzzināju, ka viņam iznākusi grāmata, tā nospriedu, ka savējie (blogeri) jāatbalsta un grāmata būtu jāizlasa. Bet tā arī netiku līdz tai. Tāpat arī netiku līdz otrajai grāmatai. Un trešajai… Beidzot labojos un ar ceturto piegājienu izlasīju viņa jaunāko garadarbu.

Jāsaka kā ir- grāmata man raisīja divejādas noskaņas. Ļoti (patiešām- ļoti) patika valoda- interesanti, vijīgi un gribētos pat teikt – pilnasinīgi. Patiešām bija bauda lasīt. Apraksti, noskaņa, tēli, iekšējās pasaules izgaismošana- tas viss bija pasniegts ļoti labā valodā, kas ļāva visu lasīto skaidri redzēt un just. Man tas patika. Es grāmatu ļoti, ļoti izjutu.

Negribu teikt, ka nepatika, tāpēc teikšu, ka patika mazāk- tas, ka īsti nespēju saprast- viņš raksta tikai par sevi vai raksta par to, kas varēja notikt ar sevi? Vai arī tas ir cits tēls? It kā lasījās, ka tas ir viņš, bet dažreiz piezagās sajūta, ka viņš tomēr apraksta kādu citu. Īpaši tas bija pēc zvana klasesbiedram Modrim- kad stādījās priekšā kā Vilnis. Tad nu ej saproti- tā tas bija domāts, vai vienkārši burtlicis nolažoja?
Vēl bija sākumā tāda kā neveiklība lasot, jo nevarēju saprast- kāpēc šis viss man tiek stāstīts. Bet pamazām, lappusēm šķiroties, tā mazinājās, lai jau grāmatas beigu cēlienā atnāktu neliela (manos mērogos) skaidrība.

Īstenībā tā sajūta (kas ir galvenais tēls) nav nemaz tik svarīga. Galvenais jau ir burti un kā tie tiek sarindoti. Un te es atkārtošos- tas bija izcili! Autora spēja it kā parastā ikdienā atrast to, kas sasaucas ar kādu notikumu no pagātnes vai sasauksies ar kādu nākotnes gadījumu. Un to visu pasniegt ar dziļi personisku sajūtu un tam visam piešķirt daļu dvēseles, ka nevilšus pats atrodies ja ne autora vietā, tad tieši viņam blakus un vari pats to ikdienas gaitu redzēt, sajust un pieskarties.

Nosaukums: Zinātniski un smieklīgi par gremošanu. Kaku grāmata veselai ģimenei.
Autors: Pamela Marana, Helēna Dauvarte
Izdevējs: Helios
Gads: 2026
LPP: 168

Pamela Maran, Helēna Dauvarte, Terve pere kakaraamt., 2023.
Tulkojums latviešu valodā- Daina Ozola

Par grāmatu–
Grāmatā vienkāršā un nebēdnīgā noskaņā tiek aprakstīts un paskaidrots viss, kas ar ēdienu notiek mūsu organismā- sākot ar izvēli, ko ēst, kādi procesi notiek organismā un beidzot ar to, kas ‘’izkrīt’’ ārā.

Bibliotēku jaunumu plaukts ir mans mīļākais plaukts- te varu tikt pie dažādiem jaunumiem un neplānotiem lasāmajiem. Arī šī kaku grāmata ”paņēma” mani uzreiz- atlika vien pašķirstīt un sapratu, ka būs jautra un reizē arī noderīga lasāmviela.

Lai arī grāmata ir ļoti plāna, tajā ir milzum daudz nodaļu un informācijas. Kas, turklāt, ir bagātīgi rotātas ar ilustrācijām, kas lasīšanu padara par kārtu jautrāku (kurš gan negrib lasīt grāmatas ar bildītēm? Iekšējais bērns gavilē).

Te var uzzināt gan to kā palīdzēt savam gremošanas traktam, kā atpazīt kaites pēc kaku krāsas, kāpēc kakāt ir tik patīkami, ko dara resnā zarna, kā darbojas barības vads… jautājumu (un atbilžu) ir ļoti daudz un visas ir interesanti pasniegtas. Nu, izņēmums varbūt tikai tā nodaļa par purkšķu izmantošanu kā ieroci (man nepatika). Bet, pieļauju domu, ka tas ļoti labi patiktu jaunākiem lasītājiem. Starp citu- grāmata ļoti labi ģeld visiem vecumiem- arī bērniem būs noderīgi zināt, kas un kā norisinās viņu organismā. Pie tam teksts ir ļoti vienkāršs un viegli uztverams.

Grāmata ir veidota tādā kā dialoga formā- ir jautājums, tam seko atbilde, kas nereti nobeidzas ar kādu nenopietnu piebildi. Tāpat grāmatā ir dažādi fakti, skaitļi un noderīgi padomi. Protams, viss un ap kakāšanu un ēšanu. Vai ēšanu un kakāšanu. Viss atkarīgs no kuras puses skatās.

Pēc lasīšanas ir skaidrs, ka būs vien jādodas uz grāmatnīcu un jāpērk šī grāmata, lai ir plauktā. Jo kādreiz būs jāpāršķirsta un jāpārlasa viena vai otra nodaļa. Un arī bērnam jāiedod izlasīt, lai rodas izpratne gan par gremošanas procesu, gan veselīga uztura nozīmi.

Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.

Jūrmalā ir divas vietas, kas man kā šoferim nelika mieru jau ilgāku laiku. Jā, ir tur arī citi satiksmes punkti, kurus gribētu redzēt savādākus, bet šoreiz par tām divām vietām. Proti, divas sabiedriskā transporta pieturvietas. Viena atrodas Mazā Nometņu ielā Kauguros (pretī Maximai) un otra Asaru prospektā pie ”Nemo” (kur ir arī Jūrmalas caurlaižu punkts).

Zināms, ka Ceļu satiksmes noteikumi nosaka: ‘’67. Apdzīvotās vietās transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš trolejbusiem un autobusiem, kuri sāk braukt no apzīmētās pieturas. Trolejbusu un autobusu vadītāji drīkst sākt braukt no pieturas tikai pēc tam, kad ir pārliecinājušies, ka viņiem tiek dots ceļš.’’

It kā viss skaidrs un liekiem jautājumiem nevajadzētu būt. Bet (Godmaņa balsī)… bet kā šoferim zināt, ka tā pieturvieta ir pieturvieta? Tā, pie Kauguru Maximas, ir visnotaļ pārprotama arī kā sabiedriskā transporta galapunkts, jo diezgan bieži ir (bija?) vērojama situācija, ka tur iebrauca autobuss un palika stāvot (kabatas kreisajā joslā), citreiz pat divi tur stāvēja, kamēr citi busi iebrauca pieturā uzņemt/izlaist pasažierus.
Un cik tālu nozīmē ‘’sāk braukt no apzīmētās pieturas’’?

Vēl var aizdomāties par to vai tā nav blakusteritorija (galapunkts, ilgstoša stāvēšana), piemēram, ja autobuss izbrauc no šīs kabatas neiebraucis labajā joslā un neizmantojis pieturvietu, tad joprojām tā skaitās ‘’sāk braukt no apzīmētas pieturas’’? Kad autobuss izbrauc no pieturas, tam jārāda pagrieziens, bet te jau bus ne tikai bus izbraucis no pieturas, bet vēl divas reizes rādījis pagrieziena signālu (citi manevri). Vai tas viss joprojām skaitās ‘’sāk braukt no apzīmētas pieturas’’?

Droši vien liela daļa te ir mana fantāzija (jums taču arī tā mēdz būt, kad kādu problēmu sāc dziļi domāt, tā pēc brīža liekas, ka nekas nesanāk un viss ir auzās?) un ne līdz galam skaidra bilde par visiem standartiem un likumiem. It kā jau varētu likties mierā un palaist visus sabiedriskos transportus no pieturas. Bet (Godmaņa balsī)… te tomēr prasās skaidrāku bildi. Pie tam, cik nu novērots, te šoferi uzvedas visai dažādi- reti kurš palaiž autobusus no šīs pieturas.

Tāpēc nolēmu beigt plūkāt margrietiņu (ir pieturvieta, nav pieturvieta, ir pieturvieta, nav …) un uzrakstīt csdd, lai viņi mani apgaismo. Likās, ka labāk notēlot vienu reizi muļķi, nekā pēc tam kost pirkstā, ka nezināju, nesapratu vai sadomājos un pārpratu.

Tā nu aizrakstīju csdd vēstuli. Minēju gan šo Kauguru pieturu (augšējais attēls), gan Vaivaros pie caurlaižu punkta (abi apakšējie attēli). Pēdējā ir līdzīga situācija- pieturvieta ir kabatā, kurā vēl ir caurlaižu automāti. Un tā kabata ir savus 300-350m gara. Nezinu gan kā te šoferi varētu ievērot, ka jāpalaiž sabiedriskais (jo pieturvieta).
Atbildi saņēmu drīz vien.

Īsumā:
1.Latvijas standartā LVS 190-8 “Autobusu pieturu projektēšanas noteikumi” noteikts, ka pieturvieta tiek definēta arī kā pieturvietas paplašinājums ar sānu sadalošo joslu (izbūvētu saliņas veidā).
2.Priekšroka ir pasažieru sabiedriskajam transportam, jo ceļa konstrukcija (paplašinājums) ir veidota kā apzīmēta pasažieru sabiedriskā transporta pieturvieta, un saskaņā ar CSN autobusam, kas uzsācis braukšanu, ir priekšroka.
3.Minētajā situācijā pieturvietas horizontālais apzīmējums, kas atdala pieturvietu no pamatjoslas, ir nekorekts (šādā situācijā būtu jāizmanto 926. ceļa apzīmējums – plata pārtraukta līnija).

Secinājums- jādod ceļš sabiedriskajam transportam.

Es gan neesmu pārliecināts, ka vēstulē saņēmu atbildi arī par to Vaivaru pieturu (epastā nosūtīju tikai Kauguru pieturvietas attēlu, cerēju, ka pārējo apskatīs paši). Vienkārši man galvā ir dažādas versijas par pieturvietām, bet neviena no tām nav 350m gara josla ar caurlaižu automātiem un vēl stāvvietu pie info kartes. Vēlreiz traucēt cssd sakautrējos- bail, ka padomās, ka esmu piekasīgs vecis (lasi- vecs muļķis), kurš mēģina sīkumainoties. Bet (Godmaņa balsī)… kārtībai vajadzētu būt, ne? Tāpēc nolēmu ierakstīt blogā, varbūt kāds šoferis padalīsies ar savām zināšanām vai versijām par šīm divām vietām.

Mazliet bažas jau piezagās, kad nomainījās mājaslapas izskats un līdz arī viss izkārtojums, pārskatāmība un kas tik vēl ne. Nekas, nodomāju, tikai pierašanas vaina– padsmit gadus to vietni aktīvi lietoju pērkot un pārdodot grāmatas, grūti pierast pie izmaiņām. Pieradu pie vecā, nu pieradīšu pie jaunā (nē, nepieradu).

Bet vienu dienu parādījās ziņa, ka visiem pārdevējiem ir jāreģistrējas – adrese, tālrunis, konta numurs, pakomāta adrese, utt. Ja nedarīsi, tad pazudīs visi tavi sludinājumi. Pirmā doma, ka nu laikam jau viss pareizi- ibook no sludinājuma vietnes pārtop par platformu, kur viss pakārtots ērtiem klikšķiem. Bet tad uz pleca sēdošais velniņš sāk teikt- kam tev visu to reģistrāciju? Nieka pusotra simta līdz divu simtu grāmatu, ko tirgot. Reizi mēnesī varbūt kāds kaut ko paņem. Kam tev to reģistrāciju, klapatas un gan jau arī kaut kādas saistības. Tāpat pēc laika lielu daļu aiznesīsi uz bibliotēkas maiņas galdu.
Tā nu paklausīju to velniņu un nospriedu likt punktu savai iBook.lv darbībai. Man tomēr pierastāk un vienkāršāk šķiet grāmatas atdot jaunajam īpašniekam ar sludinājumu palīdzību. Vai kādā facebook grupā. Vai aizvest uz bibliotēkas maiņas galdu.

Laikam jau tas punkts nebūs trekns un galīgs, bet pielikts būs. Atstāšu sev iespēju gadījumam, ja kaut ko gribēšu šajā vietnē nopirkt. Un pie reizes pavērot, kā tā attīstās. Pats nule pārvācos uz mybook.lv – tur izskatās, ka ir par kārtu labāk, kā bija iBook.lv. Pieļauju domu, ka tur pārvāksies liela daļa no ibook.lv lietotājiem. Jo vismaz pagaidām jaunajā iBook.lv versijā neieraugu tos lielos pārdevējus. Kā nekā, padsmit gadu laikā sanāk ievērot tos dažus desmitus lielos tirgoņus, kuriem ir teju viss, kas izdots latviešu valodā- no veciem, līdz jauniem izdevumiem, seni un labi saglabāti eksemplāri. Un labam bariņam no viņiem bija daudz pārdotu grāmatu un daudz labu atsauksmju.

Kāds varbūt teiks, ka nāks vietā citi. Jā, nāks. Bet ne visiem būs tāds piedāvājums. Liela daļa pircēju tur tomēr meklēja ne svaigi izdotās grāmatas par kārtu lētāk, bet tieši vecos un retos eksemplārus. Kaut ko no bērnības, kaut ko no sen lasītā un aizmirstā. Kaut ko, ko vairs netur bibliotēkās.

Kamēr meklēju jaunajā ibook tos lielos tirgotājus, pamēģināju arī patēlot pircēju. Man nepatika- nevarēju atrast vairākas grāmatas un nebija pārliecība, ka esmu atradis labāko (lasi- lētāko un labākas kvalitātes) piedāvājumu. Var jau būt, ka liela daļa no manis meklētajām grāmatām bija pie tiem pārdevējiem, kuri [vēl] nav aktivizējušies.

Man ir sajūta, ka liela daļa no vecajiem pārdevējiem nepieņems jaunos noteikumus un pāries citur tirgoties. Kāds negribēs dalīties ar savu personīgo informāciju. Kāds varbūt neredzēs jēgu pārdesmit grāmatu dēļ ‘’smērēt papīrus’’. Varbūt kāds vēlāk pārdomās un aktivizēs savu kontu ar visu nepieciešamo informāciju. Varbūt.
Katrā ziņā novēlu ibook.lv veiksmi attīstot un uzturot lietotu grāmatu tirgošanas platformu. Lai izdodas!

Vairākus gadus darbojoties lauku darbos, ir nākusi apskaidrība un pārliecība, ka labu rezultātu var sasniegt dažādos veidos, bet lielāks prieks rodas tad, kad esi izbaudījis pašu darba procesu. Un, lai to pēdējo izbaudītu, ir nepieciešami labi instrumenti. Šī brīža secinājumu es vairākus gadus nostiprināju praksē- sākotnēji izmantoju tos darbarīkus, kas jau bija pieejami vai veikalā izvēlējos tos, kas bija vislētākie (no sērijas- cik tad man tos vajadzēs).
Prieks, ka tā prakses pieredze bija ne tikai izglītojoša, bet arī īsa- tie lētie instrumenti plīsa ātri. Daži pat tik ātri, ka nenostiprinājās tā pieminētā pārliecība, ka jāpērk uzreiz laba manta. Tā pamazām nonācu pie sava pirmā fiskara, kam drīz sekoja nākamie un nu jau varu teikt, ka fiskari ir mani galvenie palīgi laukos.

Pāris dienas atpakaļ ieraudzīju lielveikalā Kurši atlaides Fiskars zaru zāģiem un paņēmu uzreiz divus- vienu ‘’parasto’’ un otru jau iepriekš iegādātajam augstgrieznim. Tagad varēšu ne tikai nogriezt zarus 6m augstumā, bet arī kādu resnāku zaru tur arī nozāģēt. Jauniegādātos instrumentus jau notestēju- abi zāģi ļoti labi paveic savu darāmo.

Augšējā attēlā ir redzama mana šī brīža Fiskars ‘’kolekcija’’, vēl dažus fiskarus iegādājos mammai. Tuvākos plānos ir to kolekciju papildināt ar pāris grābekļiem, kapli, skarifikatoru, aeratoru un skaldāmo cirvi. Tāpat vajadzēs dārznieka šķēres meitai. Un gan jau ar laiku vēl radīsies kāda vajadzība.

Laikam jau šis viss izklausās pēc slavas dziesmas Fiskaram, bet … ai, nav ko liegties- tā arī ir, jo instrumenti ir ļoti labi un pagaidām neesmu vīlies nevienā pirkumā. Nebūtu iekšējās bremzes uzliktas, gan jau būtu nopircis vēl vairāk darbarīku.

Zinu, ka citi ir iecienījuši Gardena firmas instrumentus, vēl citi droši vien kombinē savus dārza rīkus no dažādām firmām, bet man patīk, kad viss ir no vienas firmas. Liekas, ka tā mana uzticība atmaksāsies ar šo instrumentu ilgāku un labāku kalpošanu. Un, kā sportā saka- uzvarētāji sastāvu nemaina.
Teikšu kā ir- strādāt var ar jebkuru darbarīku, bet ne visi ļauj darbu paveikt ar prieku. Man laukos Fiskars šo prieku dod.

Ar ļoti lielu cieņu un apbrīnu klausos tos stāstus, kur cilvēki stāsta par nesen iegādāt īpašumu, kurā plēšas un ņemas, lai to savestu kārtībā- izved atkritumu kalnus, izzāģē vecus kokus, atbrīvo pļavas no krūmiem. Tas tāpēc, ka pats tam esmu gājis cauri. Kad iegādājāmies īpašumu laukos, tad vēl nenojautām, ka vajadzēs ”līst līdumu”. Bet kā ķērāmies kādam stūrītim klāt, tā atkritumu maisi pildījās viens pēc otra. Lielgabarīta atkritumiem izsaucām lielo konteineru, bet visa apkārtne bija pilna ar sīkumiem- mazām zāļu pudelītēm, logu stikliem, veciem apaviem, metāla detaļām,… Īpaši ”jauki” bija lasīt vecos logu stiklus- tie bija plīsuši interesantās formās (asas, garas šķēpeles) tā, ka varēja ne tikai sagriez pirkstus, bet palikt bez rokām un kājām.
Bija vēl doma sakopt grāvmalu, bet arī tur uzrāvāmies uz atkritumu kalniem- jau ar nelielu kultūrslāni bija apaugušas zāļu pudelītes, krējuma burciņas, apavi…

Pamazām jau apkārtne tīrījās, bet laikam tas process ir teju mūžīgs, jo nupat ”uzrāvos” uz kārtējo arheoloģiju– gribēju nedaudz nolīdzināt zālāju aiz šķūņa un jau ar pirmajiem lāpstas dūrieniem cēlu ārā vecas durvju eņģes, apavus, pudeles, māla poda lauskas, stieples… Tas viss nelielā laukumā, lāpstas dziļumā. Bail domāt, kas tur nāks vēl ārā. Un, kas vēl varētu nākt, ja vajadzētu rakties dziļāk.

Tas viss velk uz jautājumu- kāpēc? Kāpēc cilvēki savā (SAVĀ!) īpašumā taisīja atkritumu bedres/kalnus/grāvjus? Saprotu, tas viss ir no padomju laikiem krājies un tad ”savs īpašums” īsti nebija. Bet tomēr- tu te dzīvo, atpūties, iekop kādas dobītes, audzē vistiņas… un tepat arī izgāz atkritumus! Kā?!

Vai tad tajos laikos nebija atkritumu urnu un laukos pēc tām nebrauca? Bija taču tādi pelēka metāla bunduļi, kurus ik pa laikam izveda. Nezinu gan vai laukos tad bija problēmas ar izvešanu, bet lai vai kā- atkritumu toreiz taču nebija tik daudz. Apavus un drēbes novalkāja līdz ručkai, pudeles nodeva, plastmasas iepakojumu nebija, papīra iepakojumus sadedzināja. Bail domāt, kas būtu, ja tolaik būtu bijis šāds sadzīves atkritumu ”ražošanas” apjoms, kāds ir mūsdienās.

Tas tiešām bija padomju cilvēka sabojātais skats uz dzīvi, privātumu, personīgo labumu un skaisto sev apkārt? Nebija nauda? Veciem cilvēkiem nebija iespēju citādāk atbrīvoties no saviem atkritumiem? Tāpēc lielais vairums no lauku mājām tika piegānītas ar pašu saimnieku sadzīves atkritumiem, kurus nu jaunie īpašnieki ir spiesti mēzt un vest uz poligoniem? Šobrīd taču tā neviens vairs nedara- nerok atkritumus savā īpašumā, ne? Esam izauguši? Beiguši būt padomju cilvēki? Apzināmies sava īpašuma vērtību? Varbūt tas bija izglītības un izglītošanas jautājums?

Nezinu vai un cik vietās man laukos vēl gaidāmi šādi apslēptie dārgumi. Lai gan nē, vienu vietu es zinu- pirms padsmit gadiem to sākām ”plēst”, bet pēc vairākiem maisiem padevāmies (citi darbi ar bija jāpadara). Šobrīd tur pa virsu aug zālīte un, ejot tur pāri ar trimmeri, man katru reizi jādomā, ka drīz vajadzēs to vietu sakopt. Negribētos to atstāt nesatīrītu vēl uz vienu paaudzi.

Man nav atbildes uz to jautājumu. Pat nezinu vai gribu arī rast to atbildi, jo bail, ka tajā mirklī man būs jāattaisno tie visi atraktie un vēl atrokamie atkritumi manā īpašumā. Tajā pašā laikā negribu arī nevienu nosodīt- nezinu kādi motīvi un domas toreiz vadīja cilvēku rīcību. Tagad varu tikai visu tīrīt, sakopt un uzskatāmi parādīt sev un saviem bērniem, kas notiek, kad nedomā ne zaļi, ne pareizi un ne uz priekšu.

Nosaukums: Gaiļu kalna ēnā.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Dienas Grāmata
Gads: 2014
LPP: 174

Par grāmatu–
Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks tiek ierauts 1905.gada nemieros. Izmucis no soda vienības nagiem, viņš gadu vēlāk ierodas Rīgā, lai izpirktu grēkus par saviem nodarījumiem.

Kad izlasīju grāmatu ”Andris un Kalna Klapētājs”, bija āķis lūpā un gribēju izlasīt vēl kādu autora grāmatu. Bibliotēkā paņēmu visas pieejamās autora grāmatas un nospriedu, ka jāsāk (jāturpina) iepazīšanās ar ”Gaiļa kalna ēnā”. Kā nekā labas balvas, atsauksmes un kas tik vēl ne. Man gan ar sēriju ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija diezgan bēdīga pieredze (viena grāmata, viena vilšanās (šīs sērijas grāmata ”18”)), bet tas bija sen. It kā…

Tā nu sanāca, ka arī te man bija vilšanās. Nespēju es ielasīties. Nu tā, ka nemaz. Visu laiku bija sajūta, ka darbs nav noslīpēts. Epizodiski sanāca uztvert kādu stīgu, bet pēc dažām lappusēm viss pajuka. Ja autora doma tāda arī bija- radīt kaut ko neskaidru un fragmentāru, tad jā, tas izdevās. Bet es par to nespēju paust sajūsmu. Man pietiktu, ja būtu neliela šūpošanās no tagadnes uz pagātni, bet te vēl ik pa laikam tika mainītas pašas šūpoles, virzieni, amplitūda un kas tik vēl ne. Bija pagrūti lasīt un noturēt vēlmi turpināt lasīt.
Arī galvenais tēls bija tāds nekāds. Vismaz es viņu nekādi nevarēju ”atkost”. Un beigās tas tēla skaidrojums nu nekādi nesalikās ar to, ko lasīju. Sajūta, ka viss tika pārāk ”piedzīts” pie vēstures faktiem un personālijām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka beigas nedaudz visu salika pa plauktiņiem. Gan ar to šūpošanos, gan pusrūdolfiem, gan fragmentiem. Tik, manuprāt, ar to bija par maz, lai varētu teikt, ka grāmata sniedz kādu literāru prieku. Līdz ar to arī pārējās paņemtās autora grāmatas atdevu bibliotēkā neizlasītas. Nesaku, ka nemēģināšu vēl kādu reizi. Gan jau. Lai viss nosēžas, tad jau redzēs.

Oriģinālnosaukums: Slow Horses
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: dramēdija
Lomās: Gary Oldman, Kristin Scott Thomas, Jack Lowden, Saskia Reeves, Christopher Chung
Gads: 2022.-2026.

Par seriālu–
Britu slepenajam dienestam MI5 ir tāda kā filiāle, kur nosūta tos aģentus, kuri īsti neder spiegu darbam vai ir ”nogrēkojušies”. Tā kā visi viņus uztver par otršķirīgiem aģentiem, tad īsta darba viņiem nav. To arī izmanto šīs ”filiāles” vadītājs Džeksons Lembs, kurš dienas pavada gulšņājot un dzerot viskiju. Lai arī Džeksons Lembs savus padotos nicinoši dēvē par nejēgām, tiklīdz parādās kāds notikums, kas ar kājām gaisā sagriež ne tikai dzīvi visā valstī, bet arī pakļauj dzīvības briesmām viņa padotos, viņš ir gatavs izdarīt visu, lai palīdzētu saviem aģentiem.

Pēc ne pārāk veiksmīgā ”Slepenā dienesta” noskatīšanās, manā redzeslokā nonāca britu seriāls ”Slow Horses” (atradu, ka daudzviet tas tika tulkots kā ”Lēnie zirgi”, kas, manuprāt, ir pilnīgi aplami un neko nepasakoši, tāpēc atļāvos vaļību un piešķīru savu versiju- ”Kleperi”, kas tīri labi parāda apkārtējo (un pašu kleperu) attieksmi pret savu līdzšinējo darba vietu. Vēl bija variants ”Kraķi”, bet sabijos, ka būs pārāk tālu no norakstīto aģentu tēmas).

Un jāsaka kā ir- šis seriāls ir absolūts šedevrs! Laikam pirmais seriāls, kuru es noskatījos vienā elpas vilcienā dažās dienās (visas piecas sezonas jeb 30 sērijas). Grandiozi bija viss, bet jo īpaši grandiozs bija Gērija Oldmena attēlotais Džeksons Lembs. Viņš spēja to standarta dzīves sisto detektīvu/policistu/aģentu, kurš palicis viens un pārcietis kādu satricinājumu, pārcelt pavisam citā dimensijā. Viņš bija tik pārliecinoši cinisks, nošņurcis, alkoholu mīlošs un bieži pirdošs, ka skatītājam nekas cits neatliek, kā viņu iemīlēt.

Piebildīšu, ka Džeksons Lembs nav galvenais tēls. Tas gods ir jaunajam aģentam Riveram Kartraitam, kurš savas karjeras sākumā salaida pamatīgā dēlī mācību trauksmi, kā dēļ tika nosūtīts uz kleperiem. Protams, te viņam sanāk daži labi gājieni, bet netrūkst arī salaišana dēlī, kā rezultātā būs ko dzirdēt no viņa priekšnieka (un ne tikai).

Es ar milzīgām gaidām gaidu izziņotās nākamās divas sezonas, jo ceru ieraudzīt gan ”Stasi” stāsta turpinājumu, gan arī Džeksona Lemba kaušanās prasmes. Līdz tam ir doma noskatīties visas piecas sezonas vēlreiz (tāda doma bija arī uzreiz pēc pēdējās sērijas noskatīšanās).

Ne tikai Oldmens, arī pārējie aktieri bija zelts. Un katra sezona bija zelts. Un tas melnais humors, paši spiegi, MI5 (nosacīti) galvenā persona (Kristīne Skota Tomasa), … te bija viss, kas vajadzīgs labai dramēdijai (tēma nopietna, bet izpildījumā netrūkst ironijas, melnā humora un absurda).

Ceru, ka aktieru ansamblis un seriāla veidotāji turpinās savu kopdarbi vēl ilgi un laimīgi, jo materiāla it kā nevajadzētu trūkt- seriāls ir veidots pēc Mika Herona speigu romānu sērijas ”Slough House” motīviem. Šobrīd ir ”izlietoti” deviņi romāni. Vēl ir seši un gan jau (ja labi klāsies) var paši piedomāt klāt kaut ko oriģinālu.