Oriģinālnosaukums: Reacher 
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/ Detektīvs/ Grāvējs
Gads: 2022-2026

Par seriālu–

Rīčers ir atvaļināts armijas majors, kurš bez liekas bagāžas ceļo pa Ameriku un cenšas neuzturēties vienā pilsētā ilgāk par dažām dienām. Izņēmums, ja notiek kāda ārkārtas situācija un Džekam Rīčeram tagad ir pienākums to visu vērst uz labo pusi.

1.sezona:

Rīčers ierodas mazā pilsētiņā Margrēvā, lai satiktu savu brāli. Bet teju uzreiz tiek ierauts slepkavības izmeklēšanā, kura lēnām pāraug daudz lielāka mēroga noziegumā, kāds tik mazā pilsētiņā nebija iedomājams.

2.sezona:

Kāds nogalina Rīčera vecos armijas komandas biedrus un Rīčers ar pārējiem komandas biedriem sāk dzīties pakaļ ļaundariem.

3.sezona:

Rīčers FIB uzdevumā iefiltrējas kādā noziedznieku grupējumā, lai atrastu slepenā dienesta informatoru, bet pamazām lieta izvēršas par daudz sarežģītāku noziegumu.

4.sezona:

Rīčers Filadelfijas metro nejauši sastop sievieti, kura izdara pašnāvību. Tā kā viņš ir liecinieks, tad policija viņu iztaujā. Bet, nākot klāt aizvien jauniem dienestiem, kas interesējas par Rīčera sastapto pašnāvnieci, viņš saprot, ka tā pašnāvība nebija pirmais upuris un nebūt ne pēdējais.

Ar seriālu Rīčers ir interesanti un vienlaikus ļoti paredzami- viņš uzreiz atrod nepatikšanas, tad pamazām tās nepatikšanas pāraug lielās vai ļoti lielās nepatikšanās, kas tiek atrisinātas ar brutālu spēku un pamatīgu līķu kaudzi.

Bet visām sezonām ir vēl kas kopīgs- nespēja sezonas sākuma intrigu noturēt līdz beigām. Izņēmums ir tikai pirmā sezona, kura vislielākā mērā atbilst Rīčera būtībai- vientuļais spēkavīrs, kas principu un dzīves filozofiju vadīt, aiz sevis atstāj kārtību un beigtus sliktos. Pārējās sezonas bija parastas grāvējfilmas, kas nebija sliktas, bet Rīčera gadījumā vairāk atbilstu tam zirga zīmējumam (skat. zemāk), kur pirmā sezona ir tā smukākā.

Pirmā sezona gan skatoties, gan šobrīd atskatoties, ir vislabāk nostrādātā ar vislabāko stāstu un izpildījumu. Protams, Alans Ričsons, kurš tēlo Rīčeru, ir savā lomā visās sezonās, bet tieši pirmā no tām viņš atklājās vislabāk. Vēl krietni laba bija 4.sezonas sākuma daļa. Bet nu pēc tam sākās tāds kā pašdarbnieku teātra uzvedums, kurā īsti nevilka ne scenārists, ne pavadošais aktieru sastāvs. Tā ļaunā puse vispār bija izsmiekls. Pēc sezonas lielākās emocijas bija neizpratne.

Piebilde par Rīčera filmām- manuprāt, Toma Krūza tēlotais Rīčers bija daudz vājāks par Ričsona tēloto personāžu. Īpaši otrajā filmā.

Kopumā Rīčers ir tāds kā mājsaimnieču grāvējs- bez lielas devas loģikas un ar lielu devu vāju slikto, kurus galvenais muskuļotais tēvainis laiku pa laikam efektīgi novāc ar visu kas vien pie rokas. Atkāpe- izņēmums ir pirmā sezona.

Protams, vāju brīžu tur netrūkst, bet kā fona izklaide tas ir visnotaļ labs seriāls- var skatīties un var gaidīt 5.sezonu. Un tikmēr uzmest aci no Rīčera seriāla izaugušās Nīglijas uznācienam pašai savā seriālā ”Nīglija” (Neagley).

Vien pāris nedēļas (ar astīti) līdz Latvijas olimpolitiskajām spēlēm – Saeimas vēlēšanām. Lai arī paša politiskā izvēle jau kādu brīdi ir skaidra, tāpat mēģināju turēt līdzi visai informācijai, kas velkas pakaļ vai skrien pa priekšu šim politiskās četrgades svarīgākajam notikumam. Kazi, būs kāds iemesls mainīt savu izvēli.

Šoreiz īpaši ņipri lūkoju esošo un topošo politiķu mazfilmiņu aģitācijas žanram jūtūbē un instagramā. Protams, bez visa tā arī sekoju virtuāli drukātās preses jaunumiem.

Un jāsaka, kā ir- bēdu ieleja nevaid mirusi. Mani nebaida iespējamais karš ar Krieviju (tas tuvākajā laikā nav iespējams), bet mani pamatīgi biedē šīs Saeimas vēlēšanas. Precīzāk- tās iespējamie rezultāti. Pasaule jau labu brīdi iet nost no normālas politikas sliedēm un, diemžēl, Latvija nebūs izņēmums. Mums ir ļoti labas izredzes tikt pie bieza slāņa politiskajiem toksīniem, kas valsts dzīvi sagandēs uz desmitgadēm. Vismaz šāda aina paveras vērojot šīs politiskā žanra mazfilmiņas.

Turpinājumā nedaudz partijiski sadalītas sajūtas (protams, subjektīvi), kas nosēdušās pēc redzētā:

Visintriģējošākā man šobrīd izskatās Jaunās Vienotības nostāja- viņi klusē, neiesaistās apmelojumos, apvainojumos un politiskajā bļaušanā. Kulbergs savos video ik pa laikam uzspļauj Siliņai un Vienotībai, bet atbildes neseko. Dombrava atklāti iekāpa Ārlietu ministres kurpēs, kad Spānijai sūtīja vēsti, bet nosodījums no Vienotības puses neseko. Arī pārējo izmestajiem sprunguļiem Vienotība pakaļ neskrien. Tāda sajūta, ka viņi nolēmuši tēlot pieaugušos un neielaisties konfliktā ar smilškastniekiem. Var jau būt, ka šī stratēģija nostrādās. Savulaik Kariņam ar Vienotību, tēlojot vienīgos pieaugušos, pat izdevās izveidot valdību vien ar 8 mandātiem.

ZZS ar skrienošo Valaini bija, maigi sakot, patizla. Vēl tizlāk izskatījās viņa došanās gājienā roku rokā ar Lembergu. Partija, kura joprojām nevar pārcirst nabassaiti… Te nav vērts pat tērēt burtus.

Tas pats ar NA– viņi joprojām ir tajā pašā attīstības stadijā, kādā bija Cepurnieka ziedošanas laikā. Un saglabā to pašu gražīgo toni un apvainoto stāju, kas izskatās apmaksāta vēl ar Lakuča tugrikiem.

AS ir man pilnīgi un galīgi nesaprotams veidojums- jau iepriekšējās Saeimas vēlēšanās bija uzjautrinoši vērot kā kungi reklamē savus apaļos puncīšus ietērptus baltos krekliņos. Likās, ka no kļūdām mācās. Aha, kā tad! Arī šogad ir tie paši baltie krekli un tie paši baltie puncīši.

Vairums ļaužu priecājas par Kulberga video un ikvakara atskaitēm. Redz, tuvāk tautai un tuvāk laimei. Man tas viss izskatās pēc Artusa Kaimiņa kamerošanas, tik ar daudz sliktāku tēlojumu un daudz lielāku neprasmi izteikties. Joprojām nekas nav redzams no tā, kas tika solīts esot opozīcijā. Un nojausma saka, ka šī brīža augstais uzticamības kredīts pēc vēlēšanām ļoti ātri tiks atprasīts. Un procenti ar. Neaizmirsīsim pašu AS denonsēto Stambulas konvenciju ar AS deputāta Līdakas ”tāpēc, ka man tā gribas.” Tas kartupelis bija karsts 2025.gada nogalē un atdzisis nav joprojām.

Stabilitātei, lai arī izšķīdusi kā pīļu sūds lietus laikā, ļoti aktīvi cenšas sevi izrādīt instagramā. Tik ļoti spiež uz apjomu, ka par kvalitāti atļaujas nemaz i nedomāt. Rosļikovs tik ļoti spodrina kurpes saviem saimniekiem, ka skaidrs- puika atpakaļ nebrauks. Partijas rezerves ritenis Čulkova tik ļoti neprot ne domāt, ne izteikties, ka brīnums, ka partijai vēl vispār ir kāds pozitīvs reitinga punkts. Īpaši jauki izskatās viņas izteikumi, ka ar kaimiņiem (lasi- Krieviju un Baltkrieviju) ir jādzīvo draudzīgi, bet jau nākamajā video viņa ar putām uz lūpām saka, ka nevajagot Latgalē munīciju ražotni, jo vietējie negribot, ka turp lidos raķetes. Tas, ka raķetes būs no draudzīgajām kaimiņvalstīm, viņas prātā nerada īssavienojumu.

LPV ir spilgts apliecinājums tam, ka partijas vadītājam ir pilnīgi pie kājas Latvija un tās iedzīvotāji- viņš tur ir savācis visādus jokus, spokus un salašņas, kura vairumam pret Latviju ir pat klaji naidīgs noskaņojums. Kaut vai tā pati Jevgēņija Šafraneka- persona, kura latviešus sauc par alu cilvēkiem, bēdājās, ka ne tā ziedus novāca no okupekļa pēc 9.maija svinībām. Un kur nu vēl tas bēdīgi slavenais raksts, kurā, ar skumjām par zaudēto un naidu pret Latviju un latviešiem, pauda nožēlu par okupekļa nojaukšanu. Un tagad viņas video ar netrūkst ar naida pret latviešiem- viņa ļoti mērķtiecīgi cenšas izteikties par jebkādiem (šaubos vai maz reāliem) etniski uzasinātiem notikumiem, kuros vien var iegriezt latviešiem.

Šlesers pats dodas ielās runāt krieviski, lai tik kaut kādu balstiņu nomakšķerētu. Viņš pat bija aizgājis pie viena vlogera, kurš sevi pozicionē kā viedo un loģisko, bet kuram tā arī nesanāk rast atbildi- kurš uzsāka karu Ukrainā?

No malas izskatās, ka Šleseram ir ļoti liels izmisums, ja jau viņš ir gatavs tādam partijas sastāvam un apmeklē tādus publiskus dompaužus. Viņš gan joprojām sevi pasniedz kā buldozeru un lokomotīvi, kurš velk partiju no A uz B, bet no malas redzams, ka viņš tai partijai ir nekas vairāk, kā vien priekšādiņa, kura kustas šurpu turpu- no parlamenta uz Rīgas Domi un atpakaļ.

SV/JL ir vēl viens nesaprotams fenomens- skaļi un puspatiesīgi bļaujot (pamatā krieviski) viņiem ir izdevies zem sava karoga sapulcināt visus Saskaņas, Stabilitātes un Ždanokas elektorātu, kas atšķaidīts ar 5G skartajiem vakcīnskeptiķiem un plakanzemē mītošajiem. To visu vērot ir neizsakāmi skumji… Latvijā ir tik daudz ļaužu, kuri sevī tur tik daudz aizvainojumu, naidu, personīgu sāpi, ka ir gatavi savu balsi atdot tik apšaubāmiem politiķiem. Es vēl saprastu, ja tur būtu jauni politiķi, kas solītu vest Laimes lāci. Bet šie taču ir politikā jau pārdesmit gadus un visnotaļ spilgti parādījuši savu žulicīgo dabu. Viens gan mierina- arī šis spēks parlamentā izšķīdīs pāris gadu laikā.

MMN– Alvja Hermaņa politiskais uznāciens bija mērķēts kā ikvēlēšanas Laimes lācis, bet sanāca vairāk kā brūnais lācis. Viņš tik ļoti centās gudri izteikties un tēlot, ka… vienkārši neviens tā arī nesaprata- ko viņš grib un kāpēc nāk politikā. Un viņa komanda… te laikam atspēlējās tas viņa iepriekšējās politiskās kustības uzmetiens- neviens sevi cienošs negrib tikt uzmests.

Progresīvie joprojām nespēj pieaugt. Jā, redzu video ar Šuvajevu un viņš spēj pasniegt gan savu domu, gan partijas vērtības. Bet pārējiem ir tādi bērnišķīgi klipiņi, kuros nemanu neko vairāk kā mazas pašvaldības problēmu atspoguļojumu vai liderīgu – hai, tiekamies tur un tur! Likās, ka pa šiem gadiem vajadzēja politiski nedaudz vairāk pieaugt. Līderis ir laba lieta, bet ne mazāk svarīgs ir arī rezervistu soliņš.

Visi pārējie- GS, S, JKP, LA, ASL, ir nekas vairāk kā abreviatūras. Zem tepiķa paslaucītie putekļi, kurus pamana vien tad, kad pirms vēlēšanām kāds iznes to tepiķi izklapēt.

Lai kāds būs rezultāts, mūs gaida grūti laiki. Ja arī šoreiz mums izdosies izbēgt no Kremļa bļodlaižu vai ar iniciatīvu apveltītu idiotu vairākumam, tas iedos tikai mazliet laiku. Īsus četrus gadus, kuros katram būs jāatrod motivācija pretstāvēt iekšējam un ārējam naidniekam vai arī jāsagatavo kāds papildu zemes pleķītis, kurā sēt un stādīt turpmākai iztikšanai.

Vasaras sākumā izveidoju laukos piparmētrai nelielu pagaidu mītni. Ar domu, paskatīties, kas no tā nīkulīša izaugs. Ja vispār izaugs.

Tagad, septembra sākumā, var teikt, ka savu pirmo vasaru brīvā dabā nīkulītis pavadījis diezgan pieklājīgi – cers ir sakuplojis un var jau ievākt pirmo ražu. Un uz ziemas pārlaišanu skatīties jau ar zināmām cerībām.

Oriģinālnosaukums: Jo Nesbo’s Detective Hole
Valsts: Norvēģija
Žanrs: Drāma/ Detektīvs
Lomās: Tobias Santelmann, Joel Kinnaman, Ellen Helinder, Anders Baasmo
Gads: 2026

Par seriālu–
Harijam Holam mieru nedod piecus gadus veca slepkavība bankā, viņš sāk padziļināti to lietu pētīt, līdz viņu nozīmē pie jaunas lietas- jauna sieviete tiek atrasta nogalināta savā dzīvoklī Oslo, viņai nogriezts pirksts un zem plakstiņa atradās dimants piecstaru zvaigznes formā. Aizdomas, ka Oslo uzdarbojas sērijveida slepkava.

Jū Nesbē romāna ‘’Sātana zvaigzne’’ ekranizācija. Šoreiz seriāla veidotāji nolēmuši sākt ar grāmatu sērijas piekto grāmatu.

Tā kā man ar krimiķu lasīšanu nesanāca (savulaik pat viena Harija Hola grāmata tika izlasīta pēc ekranizācijas noskatīšanās), tad mēģināju krimiķi skatīties. Te liels nopelns ir seriālam Q nodaļa (iesaku!).

Un jāsaka, ka bija tīri labi, lai arī ļoti acīs krita pārāk lielā centība Harija Hola tēlu pataisīt par žēlu žūpu ar teju nemitīgu slapja suņa skatienu. Gan jau grāmatā tam ir īpaša nozīme un veltīti krāšņi epiteti, bet te brīžam likās pārāk jau pārsālīti. Harija lomas tēlotājs jau centās, visu cieņu.

Seriāla pirmo sezonu (ticu, ka būs vēl) gribētos iedalīt divās daļās- sākumā intriga, minējumi, slepkavības un no ekrāna dvesošs azarts, kas, tuvojoties sezonas beigām, pamazām izčākst un sāk strauji atrisināties. Un tieši tā atrisināšanās daļa bija ar vilšanās piegaršu- pārāk jau strauji un pārāk maz ar skatītāju ‘’līdzdalību’’. Prasījās mazliet labāk izspēlētu.

Zinu, ka Latvijā ir ļoti daudz Nesbē daiļrades cienītāju, noteikti viņiem ieteiktu paskatīties- ir labi tēli, laba mūzika (paldies Nikam Keivam), laba atmosfēra un brīžam pat pārāk izteikta vardarbība. Garlaikoties nevajadzēs pat tādiem detektīvžanra necienītājiem kā man.

Nosaukums: Tikai bez panikas!
Autors: Žanis Ezītis
Izdevējs: Avots
Gads: 1981
LPP: 222

Par grāmatu–
Humoresku krājums, kurā autors izsmej birokrātismu, mietpilsoniskumu, parazītismu un citas negatīvas parādības mūsu dzīvē.

Turpinu mazo grāmatu lasīšanas posmu- šoreiz izvēle bija beidzot iepazīt Žaņa Ezīša daiļradi. Autoru zināju jau no senajiem žurnāla ”Dadzis” numuriem, bet nekad tā īsti nelasīja tur esošos autora īsstāstiņus- vienmēr karikatūras likās daudzkārt interesantākas.

Jau bija nojausma, ka šī grāmata ir novecojusi un nez vai liksies ļoti humoristiska, bet apņemšanās ir svēta lieta- ja jālasa, tad jālasa!
Tā nu lasīju un domāju- nez vai kāds no jaunās paaudzes šo vispār saprastu? Proti, vai kādam, padomju laikos nedzīvojušam, šis vispār aizietu kā humors? Jā, autors izsmej un ņirgājas par visiem sliktajiem, bet… bet īstenībā tas viss ir bezgala skumji. Skumji, ka cilvēki dzīvoja tādā sabiedrībā, bija tādas ”vērtības”, tāds darba tikums un dzīves filozofija. Es tagad lasīju un man bija skumji un šausmīgi vienlaikus.

Domāju, ja es iedotu šo grāmatu izlasīt saviem bērniem, lai iepazīst tā laika humoru, tad pretī saņemtu lielas acis un absolūtu neizpratni par grāmatā aprakstīto.

Var jau būt, ka viena otra epizode ir ”pārcēlusies” arī uz mūsdienām, bet grāmatā tomēr tas lielais uzsvars ir uz slinkošanu, nedarīšanu (vai sliktu darīšanu), blatiem, plānu izpildēm un deficītiem. Uz visu to, ko kārtīgs padomju cilvēks [ne]mūžam [ne]darīja.

Gan jau, ka nedaudz ”pārsālīju” ar negatīvo (emocijas, zinies), bet tikai nedaudz, jo grāmatas humors tomēr ir ļoti izgājis no modes. Nezinu, vai kāds, pat padomju laikus pieredzējis, par šo mūsdienās smīnētu.

Bet viens citāts gan man patika:
Par to, ka vīrieši kļūst sievišķīgāki, bet sievietes- vīrišķīgākas, tagad runā un raksta no vakara līdz rītam un no rīta līdz vakaram.

Tas tā, laba ilustrācijai tiem, kuri nepagurstoši apgalvo, ka agrāk veči bija veči, armijā vajag dienēt, kad mēs augām, utt.

Pat skatoties uz šo grāmatu, kā uz sava laikmeta liecību, nekas cits neatliek, kā nopūsties un nodot to pārstrādei. Šodien tur nav ne humora, ne satīra.

Nosaukums: Degoša sala.
Autors: Jānis Akuraters
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 114

Par grāmatu–
Smailis Zimza pēc vairākiem gadiem atgriežas tēva mājās un izstaigā savas bērnības takas un domās atgriežas gan mājas dzīvē, gan skolas gados un sarunās ar savu pirmo mīlestību.

Arī šī ir viena no tām mazajām un plānajām grāmatiņām, kuras saņēmu došanai prom, bet kāda iekšējā balss teica, ka vispirms tā kā derētu izlasīt. Pirmā bija ”Nepareizā laika stundenis”.

Jānis Akuraters ir zināms un lasīts autors- viņa ”Kalpa zēna vasaru” lasīju kaut kad sen skolas gados (lasi- neko īsti neatceros) un vienīgais, kas palicis prātā- tas bija autobiogrāfisks darbs.

Izrādās, ka arī Degošā sala ir autobiogrāfiska. Un vēl tā ir ļoti, ļoti tēlaina. Kā sāku lasīt, nonācu tādā pašā sajūtā, ka lasot Straumēnus- it kā esi nokļuvis kādā ļoti mierīgā, mīļā un ļoti tēlainā gleznā. Un sajūta tāda bija teju visu grāmatu- autors tik ļoti spieda uz fonu, ka nemaz tā īsti nepiefiksēju tos dažu tēlus, kuri pavīdēja starp lappusēm.

Vienu gan piefiksēju- izrādās, ka vārds Rūta/Ruta ir atvasinājums no Birutas (tā sauca Smaiļa pirmo mīlestību. Un laikam arī vienīgo). Tas likās tāds interesants un pašam iepriekš nepiefiksēts fakts.

Pašu grāmatu grūti nosaukt par aizraujošu lasāmvielu vai arī veltīt tai kādus citus dinamiskus epitetus. Tā drīzāk bija mierīga un relaksējoša pastaiga dabā, kurā tu vari redzēt savu atspulgu. Autors tā rāmi un bez steigas izvadā lasītāju pie rociņas un parāda, kas ir dzīve un kā tā tiek krāsota. Grāmata ir maza un plāna, bet sajūtu un domu tur tik daudz, ka pietiktu pāris sējumiem.

Man patika. Pat tik, ka nospriedu tai atrast vietu plauktā.

Oriģinālnosaukums: I Will Find You
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/ Spreidzes
Lomās: Sam Worthington, Britt Lower, Chi McBride, Logan Browning
Gads: 2026

Par seriālu–
Deivids ir nogalinājis savu mazgadīgo dēlu un nu izcieš sodu cietumā. Pats viņš neatceras ne slepkavības brīdi, ne arī notikumus pirms un pēc. Samierinājies ar sodu, viņš norobežojies no visiem un jau piecus gadus izvairās no apmeklētājiem, bet kādu dienu pie viņa ierodas sievas māsa, kura strādā izmeklējošā žurnālistikā un parāda fotogrāfiju, kurā redzams puika, kurš varētu būt Deivida dēla vecumā un ar apbrīnojami līdzīgām pazīmēm.
Deivids bēg no cietuma, lai noskaidrotu patiesību un atrastu savu dēlu.

Seriāla apraksts un treileris jau vēstīja, ka te būs samudžināts stāsts, spriedzes pilna bēgšana un ķeršana un vēl visādi pagātnes skeleti visādos skapjos. Likās, ka būs visnotaļ interesanta izklaide, kur varēs turēt īkšķus par galveno varoni un sekot kā viņam klājas starp dēla meklēšanu un izvairīšanos no FIB.

Bet ātri vien viss aizgāja šķērsām. Vispār- šķērsām jau aizgāja pirmajā sērijā, kad sāki sev uzdot jautājumu par sievas māsas saprātu, spējām un visu pārējo. Proti, kāpēc viņa nevarēja pāris stundu laikā visu noskaidrot? Labi, pieņemsim, ka nespēja. Tad man uzreiz ir jautājums FIB- tāds jaudīgs pāris (tēvs ar meitu), bet neviens no viņiem (un apkārtējiem) nevarēja tā kārtīgi pavērot to fotogrāfiju ar it kā Deivida dēlu. Kaut vai uzmest aci tai rokai ar pulksteni.

Tā jau notikumi uz ekrāna bija dinamiski un tīri skatāmi (dažbrīd pat aizraujoši), bet tās muļķīgās ainas pamatīgi iedragāja vēlmi ļauties seriāla stāstījumam. Vēl arī tā noziedznieku uzpeldēšana un ”parunāšana”. Nesapratu, kam tā bija vajadzīga?

Un beigas… jau likās, ka atrisinājumu pasniegs nedaudz primitīvi un ne pārāk nostrādātu, bet, ka tik liela haltūra… to gan negaidīju.

Te vajadzētu sekot kādai nobeiguma frāzei ar ”ieteiktu” vai ”neieteiktu”. Nez, laikam jau no mana teksta galīgi nevējo sajūsma, līdz ar to, gan jau katrs var saprast manas domas par šo seriālu. Bet, tā kā bija arī dažas labas lietas, tad atļaušos paturēt savu spriedumu pie sevis, lai katrs pats var izlemt- skatīties vai nē.

Nosaukums: Svešuma grāmata.
Autors: Vilis Kasims
Izdevējs: Latvijas Mediji
Gads: 2025
LPP: 208

Par grāmatu–
Romāns esejās, kurās aprakstītas sajūtas, kas pārņem prātu un domas dzīvojot svešumā un kā pašam noformulēt sev piederību kādai vietai vai attiecības ar kādu cilvēku.

Autoru ”pazīstu” kā blogeri un tulkotāju. Laikam jau vispirms ”iepazinu” kā blogeri- ik pa laikam lasīju viņa divas rindkopas, kurās bija šis tas no dzīves un šis tas no literatūras. Vismaz tā to atceros.
Kad uzzināju, ka viņam iznākusi grāmata, tā nospriedu, ka savējie (blogeri) jāatbalsta un grāmata būtu jāizlasa. Bet tā arī netiku līdz tai. Tāpat arī netiku līdz otrajai grāmatai. Un trešajai… Beidzot labojos un ar ceturto piegājienu izlasīju viņa jaunāko garadarbu.

Jāsaka kā ir- grāmata man raisīja divejādas noskaņas. Ļoti (patiešām- ļoti) patika valoda- interesanti, vijīgi un gribētos pat teikt – pilnasinīgi. Patiešām bija bauda lasīt. Apraksti, noskaņa, tēli, iekšējās pasaules izgaismošana- tas viss bija pasniegts ļoti labā valodā, kas ļāva visu lasīto skaidri redzēt un just. Man tas patika. Es grāmatu ļoti, ļoti izjutu.

Negribu teikt, ka nepatika, tāpēc teikšu, ka patika mazāk- tas, ka īsti nespēju saprast- viņš raksta tikai par sevi vai raksta par to, kas varēja notikt ar sevi? Vai arī tas ir cits tēls? It kā lasījās, ka tas ir viņš, bet dažreiz piezagās sajūta, ka viņš tomēr apraksta kādu citu. Īpaši tas bija pēc zvana klasesbiedram Modrim- kad stādījās priekšā kā Vilnis. Tad nu ej saproti- tā tas bija domāts, vai vienkārši burtlicis nolažoja?
Vēl bija sākumā tāda kā neveiklība lasot, jo nevarēju saprast- kāpēc šis viss man tiek stāstīts. Bet pamazām, lappusēm šķiroties, tā mazinājās, lai jau grāmatas beigu cēlienā atnāktu neliela (manos mērogos) skaidrība.

Īstenībā tā sajūta (kas ir galvenais tēls) nav nemaz tik svarīga. Galvenais jau ir burti un kā tie tiek sarindoti. Un te es atkārtošos- tas bija izcili! Autora spēja it kā parastā ikdienā atrast to, kas sasaucas ar kādu notikumu no pagātnes vai sasauksies ar kādu nākotnes gadījumu. Un to visu pasniegt ar dziļi personisku sajūtu un tam visam piešķirt daļu dvēseles, ka nevilšus pats atrodies ja ne autora vietā, tad tieši viņam blakus un vari pats to ikdienas gaitu redzēt, sajust un pieskarties.

Nosaukums: Zinātniski un smieklīgi par gremošanu. Kaku grāmata veselai ģimenei.
Autors: Pamela Marana, Helēna Dauvarte
Izdevējs: Helios
Gads: 2026
LPP: 168

Pamela Maran, Helēna Dauvarte, Terve pere kakaraamt., 2023.
Tulkojums latviešu valodā- Daina Ozola

Par grāmatu–
Grāmatā vienkāršā un nebēdnīgā noskaņā tiek aprakstīts un paskaidrots viss, kas ar ēdienu notiek mūsu organismā- sākot ar izvēli, ko ēst, kādi procesi notiek organismā un beidzot ar to, kas ‘’izkrīt’’ ārā.

Bibliotēku jaunumu plaukts ir mans mīļākais plaukts- te varu tikt pie dažādiem jaunumiem un neplānotiem lasāmajiem. Arī šī kaku grāmata ”paņēma” mani uzreiz- atlika vien pašķirstīt un sapratu, ka būs jautra un reizē arī noderīga lasāmviela.

Lai arī grāmata ir ļoti plāna, tajā ir milzum daudz nodaļu un informācijas. Kas, turklāt, ir bagātīgi rotātas ar ilustrācijām, kas lasīšanu padara par kārtu jautrāku (kurš gan negrib lasīt grāmatas ar bildītēm? Iekšējais bērns gavilē).

Te var uzzināt gan to kā palīdzēt savam gremošanas traktam, kā atpazīt kaites pēc kaku krāsas, kāpēc kakāt ir tik patīkami, ko dara resnā zarna, kā darbojas barības vads… jautājumu (un atbilžu) ir ļoti daudz un visas ir interesanti pasniegtas. Nu, izņēmums varbūt tikai tā nodaļa par purkšķu izmantošanu kā ieroci (man nepatika). Bet, pieļauju domu, ka tas ļoti labi patiktu jaunākiem lasītājiem. Starp citu- grāmata ļoti labi ģeld visiem vecumiem- arī bērniem būs noderīgi zināt, kas un kā norisinās viņu organismā. Pie tam teksts ir ļoti vienkāršs un viegli uztverams.

Grāmata ir veidota tādā kā dialoga formā- ir jautājums, tam seko atbilde, kas nereti nobeidzas ar kādu nenopietnu piebildi. Tāpat grāmatā ir dažādi fakti, skaitļi un noderīgi padomi. Protams, viss un ap kakāšanu un ēšanu. Vai ēšanu un kakāšanu. Viss atkarīgs no kuras puses skatās.

Pēc lasīšanas ir skaidrs, ka būs vien jādodas uz grāmatnīcu un jāpērk šī grāmata, lai ir plauktā. Jo kādreiz būs jāpāršķirsta un jāpārlasa viena vai otra nodaļa. Un arī bērnam jāiedod izlasīt, lai rodas izpratne gan par gremošanas procesu, gan veselīga uztura nozīmi.

Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.