Turpretī tagad, kad masu mediji viens pēc otra piemin, ka par radio klausīšanos, mazs uzņēmums ir saņēmis 500 latu vērtu sitienu zem jostas vietas , gan jau par ”Mājas svētību” būs dzirdējis lielais vairums.
Tātad- uzņēmums ir ticis pie atpazīstamības visas valsts mērogā. Un tikai par 500 latiem.

Varbūt kāda PR, vai kā nu viņas tur sevi dēvē, aģentūras varētu izvērst šādu reklāmas pakalpojumu? Bet ir jāpasteidzas- parlaments jau gatavo iznīcināt šo, vēl nebūt neapgūto nišu.

Oriģinālnosaukums: Nine queens/ Nueve reinas
Valsts: Argentīna
Žanrs: Drāma/Krimināla/Spriedzes
Režisors: Fabián Bielinsky
Lomās: Ricardo Darín, Gastón Pauls, Leticia Brédice, Ignasi Abadal
Gads: 2000

Par filmu-
Marko ir profesionāls naudas izmānītājs- savas dzīves laikā viņš ne tikai ir apšmaucis netos veikalus, kafejnīcas un vecas sieviņas, bet arī gandrīz visus savus kolēģus un ģimenes locekļus. Tagad liktenis viņu saved kopā ar sava amata brāli iesācēju Huanu un vērtīgajām deviņām karalienēm…

Ja meklējiet jaunus kinohorizontus, tad tieši šis Argentīnas kino varētu nākt tieši laikā- filma ir apbrīnojami viegla un tikpat apbrīnojami skatāma. Tāds kā detektīvs, tāds kā žuļiku virtuves apvienojums visnotaļ glīti sanākušā filmā.

Ar birku ”Argentīna” man bija nolikta (jau sen atpakaļ ieteikta) filma ”Karančo” (Carancho) un ”Aura” (El aura), bet sanāca, ka ”Deviņas karalienes” pasteidzās pirmās. Nezinu vai iepazīšanās ar argentīniešu kino tā ir pareizā secība, bet to jau redzēs vēlāk.

Atgriežoties pie filmas ”Deviņas karalienes”- filmas sākums it nemaz neliecina par to, kādas būs beigas. Pieļauju domu, ka filmas iznākumu tā īsti neviens arī nezinās līdz kamēr tās beigas sāksies.

Kādā mazā veikalā Marko, kurš ir profesionāls žuļiks (par prastu zagli viņu īsti nesauksi), pamana kā iekrīt viņa amata brālis Huans. Ātri noreaģējot, viņam izdodas Huanu atbrīvot un viņam tiek piedāvāts paspēlēt ”augstākā līgā”, kur iespējas lielākas un likmes augstākas. Tā teikt- apmācīs jauniņo savās profesionālajās gudrībās.

Jāatzīst- arsenāls viņam ir tīri glīts un dienas laikā nauda nāk. Līdz vienā brīdī uzrodas vecs Marko paziņa, kuram veselības likstas liedz paveikt savu mūža darbu- pārdot bagātam kolekcionāram marku bloku ar deviņām karalienēm. Bet Marko ir tāds tips, kuram vairs nekas nav svēts- ne draugi, ne ģimene, ne amata brāļi un viņu kodekss. Bet viņam nepieciešama palīdzība, lai izmantotu savas dzīves lielo iespēju- deviņas karalienes…

Viss pārējais vairs nav jāzina, jo filma ir baudāma ne tikai ar labu aktieru spēli, bet arī ar savu noslēpumaino scenāriju- skatītājam ir ļauts minēt un mocīties neziņā līdz pašām filmas beigām, jo aktieri nevienā brīdī neparāda, kas mūs sagaida aiz stūra. Bet stūru ir daudz.

Vēl, pirms ierastā finiša, kur parasti savelku galus ar frāzēm ”iesaku” vai ”mazāk iesaku”, es tikai paslavēšu vienu no galvenās lomas tēlotājiem Ricardo Darinu. Viņam šajā filmā viss sanāca tik dabiski un nepiespiesti, ka papildināju savu Argentīnas kino sarakstu vēl ar dažām viņa filmām- ”The secret in their eyes” (2009.gadā saņemts Oskars, kā labākā ārzemju filma) un ”XXY”.

Un jā, ierastais finišs- iesaku. Patiešām iesaku, jo šī filma ir labs piemērs, kā ar mazu (tikai 1,5mlj amerikāņu naudas) budžetu var uztaisīt patiešām ļoti labu kino.

Filmas vērtējums: 9/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Lieta tāda- lai iebrauktu manā dzimtajā miestā, no autovadītājiem paģērē akurāt vienu latu. Tā sākotnējā iecere laikam bija mazliet citāda, bet šobrīd gaisā virmo uzskats, ka tas lats ir par tādu kā iespējamo bezmaksas automašīnas novietošanu pilsētā. Tas, ka to izdarīt karstākajās dienās pilsētas centra pusē ir pagrūti, tas laikam ir cits stāsts. Šoreiz par caurlaidēm.

Par caurlaidēm, kas nav parastie mazie, baltie papīrīši, ko autovadītājam iedod par vienreizēju iebraukšanu pilsētā, bet par tiem papīrīšiem, kas pienākas Jūrmalas iezemiešiem. Arī papīra gabals, bet jau biezāks, lielāks un krāsaināks.

Protams, kāds jau var teikt, ka nav ko maksāt to vienu latu un var mēģināt iešmaukt tāpat. Var, bet ja zaļās vestes noķer, tad… tad tu esi pabraucis zem ķieģeļa un (ja nemaldos), tad pienākas 20Ls un 2 soda punkti.

Tas, ka zaļās vestes ķer, tas nav noslēpums- diezgan aktīvi abos posteņos mēģina kādu apturēt un pārbaudīt vai ir izkritis laimests. Pie Vaivaru posteņa (precīzāk pie Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari) viņi stāv un ar binokli vēro robežpārkāpējus. Bez binokļa viņi dežūrē pie Lielupes tilta Bulduros.

Ja otro punktu tā īsti apbraukt nevar, tad Vaivaros gan jau var izpausties radošāk- proti, atliek iegriezties pie Nemo un tad tālāk pa mazu un klusu ieliņu aidā uz priekšu- Jūrmalai vārti vaļā. Labi, atzīšos- nezinu vai arī tur viņi nedežūrē un neķer kādu viltnieku. Bet, kā teica Jarāns- kas neriskē, nedzīvo Jūrmalā!

Tagad par to radošo un urdošo domu. Lieta tāda, ka pašvaldības policisti iebraucošos autiņus pārbauda tikai tā tīri uz pliku vizuālo (tās tā- pēc maniem subjektīvajiem novērojumiem). Un tas plikais vizuālais tiek apmierināts vai nu Vaivaros binoklī pamanot caurlaidei līdzīgu priekšmetu vai Bulduros pamanot, ka garāmbraucošajam aiz vējstikla ir kaut kas līdzīgs caurlaidei. Ja ir, tad neapstādina, ja nav- tad dara darāmo.

Tad nu lūk – ja nu kāds, mākslinieciski noskaņots, kūrortpilsētas iebraucējs sev logā ielīmētu caurlaidei stilistiski līdzīgu papīru? Pieļauju domu, tad logos vari līmēt visu ko, kas sirdij tuvs. Piemēram- iekrāsotu kartona gabalu caurlaidei līdzīgos toņos un ieraksta, ka JŪRMALA ir forša pilsēta un 2011- 2012 tajā pavadīju neaizmirstamus mirkļus (vai kaut kā tamlīdzīgi). Vai policistu vizuālā ķeršanas metode nostrādātu? Urdošā doma saka, ka nenostrādās.

Nosaukums: Cilvēks bez valsts
Autors: Kurts Vonnegūts
Izdevniecība: Tapals
Gads: 2007
Lappuses: 101

Par grāmatu-
Esejas par Vonnegūta dzīvi un politiskajiem uzskatiem.

Ar Vonnegūta daiļradi es līdz šim biju aprobežojies tikai ar ”Lopkautuve Nr5” audioformātā. Patika jau nu dikti, bet līdz vēl kādam autora darbam tā arī rokas nebija aizsniegušās. Līdz nolēmu, bibliotēka ieraudzīdams mazu, plānu grāmatu, ka tā ir radīta, lai beidzot paturpinātu iepazīšanos ar Vonnegūta daiļradi.

Izlasot, varu teikt to pašu ko par Lopkautuvi Nr5- patika, pat ļoti. Bet tā īsti pastāstīt par ko tā bija nevarētu. Ja nu vienīgi tos varētu apzīmēt kā īsus atmiņu stāstiņus no paša rakstnieka dzīves- par viņa piedzīvoto Drēzdenē, par viņa attiecībām ģimenē, par viņa politiskajiem uzskatiem. Par viņa dzīvi. Īsi un asprātīgi.

Lielo jautājumu par dzīves jēgu es uzdevu savam dēlam pediatram. Dr. Vonnegūts savam vecajam, drebelīgajam tēvam atbildēja šādi: ”Tēt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai- lai kas tā būtu.”

Tieši tas arī veido šīs grāmatas rozīnīti, ka vari nepiespiesti un ar smaidu sejā izlasīt jautrus un mazāk jautrus atgadījumus. Priecāties par viņa trāpīgajiem salīdzinājumiem un papurināt galvu par viņa asajiem politiskajiem uzskatiem (grāmata lika nojaust, ka viņš Dž. Bušu ne tuvu nemīl).

Katrā ziņā grāmata ir tik viegla (gan apjoma, gan lasīšanas ziņā), ka gribot negribot jāiesaka jums to izlasīt. Var taču vienu vakaru pavadīt jautri palasot grāmatu. Kaut vai tikai tādēļ, lai papriecātos, ka Vonnegūts lauza savu solījumu un 1997.gadā izdotā ”Laikatrīce” tomēr nebija viņa pēdējā grāmata.

P.S.
Grāmatā katra nodaļa iesākas ar vienu mazu izcēlumu- vai tas ir kāds pantiņš, vai citāts, vai kāds nejauši dzirdēts joks. Mani dikten sasmīdināja šis:

Pagājušā naktī sapņoju, ka ēdu flaneļa kūkas. Kad pamodos, sega bija pazudusi!

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Jautājums un Atbilde
Autors: Patriks Ness
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
Lappuses: 488

Par grāmatu-
Tods Hjūits ar Violu ir nonācis Patvērumā, bet viņus tur sagaida mērs Prentiss ar savu armiju. Mēram ir gatavi plāni pret planētu, pret armiju, pret ēnkājiem, pret Todu, pret Violu un pret Atbildi.

Grāmata ”Jautājums un Atbilde” ir turpinājums triloģijas ”Haosa spēle” pirmajai grāmatai ”Nazis, ko neatlaist”.

Arī šajā grāmatā, tāpat kā pirmajā daļā, Patrikam Nesam ir izdevies uzturēt savu oriģinālo stilu līdz pat grāmatas beigām. Ne mirkli nebija jāgarlaikojas vai ar acīm jāpārskrien pāri kādām rindiņām, lai tikai tiktu uz priekšu. Grāmata pati, burtiski dzina uz priekšu. Tā īsti nespēj attapties, kad saproti, ka pirmās simts lapas jau cauri un nepiedodami strauji tuvojas grāmatas finišs. Un zemapziņa jau skandē, ka tāpat pēc izlasīšanas būs vesela gūzma ar jautājumiem uz kuriem atbildes tiks sniegtas tikai trešajā daļā (cik dzirdēju, tad noslēdzošā daļa iznāks rudenī).
Un gala beigās tā arī bija- autors tikpat meistarīgi kā pēc pirmās daļas, atkal ietur pauzi un lasītājam atliek nopūsties ar grūtsirdīgu jautājumu- un kā lai izvelk līdz rudenim?

Ja pāris teikumos jāatstāsta notikumi šajā grāmatā, tad var teikt, ka notikumi pārsvarā risinās Patvērumā (kas tika pārsaukta)- mērs (kurš arī pārsaucās) Prentiss saskatīja Todā un Violā ko tādu, kas ļautu realizēt viņa plānus par jauno planētu. Kādi ir šie plāni, to nezina neviens. Veiksmīgi manipulējot ar abu jūtām, mērs liek gan Violai, gan Todam strādāt viņa labā. Tas arī izdodas līdz brīdim, kad Atbilde sāk savu atbildes gājienu. Un tajā mirklī Todam ir jāizšķiras- mūsu izvēles mūs padara par tiem, kas esam.

Ja salīdzina abas daļas (zinu, ka nevajag, bet tīri nevilšus sanāk), tad šoreiz grāmata ir skarbāka un pilnāka ar tādām kā sava veida atsaucēm uz mūsdienu pasaules problēmām- terorisms, genocīds, dzimumu nevienlīdzība utt. Bet tas nemaz netraucē- vienkārši kārtējo reizi gūsti apstiprinājumu, ka cilvēks savas vājības mīl un ņem līdzi visur, arī pārceļoties uz citām planētām.

Tā kā grāmata vairāk ”atradās” uz vietas Patvērumā, tad nedaudz pietrūka pirmajā daļā piedzīvotais azarts ceļojot/bēgot kopā ar abiem galvenajiem varoņiem. Bet tas pilnībā tika kompensēts ar ”uz vietas” esošajiem notikumiem.

Vēl tik piezīmēšu, ka interesants likās autora grāmatas dalījums pa nodaļām- brīžam lasam no Toda skatupunkta, brīžam no Violas.

Visādi citādi- grāmata ”Jautājums un Atbilde” ir ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai, kas liek lielas cerības, ka arī trešā grāmata būs tikpat aizraujoša.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Ja nu ikurāt 20min lauž skatīties, tad var patīt, vai pameklēt jūtūbē saīsinātās versijas.

Piemēram:

Zinu, ka daudzi nicinājumā rauc degunu par šāda veida produktu, bet es gan atļaušos stāvus aplaudēt. Jo tas ir bizness. Un ja kāds ir spējīgs tādu sūdu pārdot, tad es cieņā noliecu galvu. Bez ironijas.

Visus žurnālus neizlasīju, bet tāpat uzzināju veselu gūzmu ar nekam nederīgu informāciju un interesantiem tituliem. Piemēram- sabiedrības dāma (radās sajūta, ka tā apzīmē sievietes, kuras nekādi citādi pieklājīgi nav apzīmējamas). Sabiedrības kungi tur nefigurēja.

Lai vai kā- uzzināju kurš bija aizgājies ciemos pie tā. Kurš iepērkas pie tās. Kuram matus griež šitas. Un vēl šis tas par šo to. Principā, viss notiek īpašās vietās un pie/ar īpašiem cilvēkiem. Nekādas pelēkās ikdienas un parastie veļas pulveri.

Un te nu mani parāva dziļa doma un ziņkāre. Var jau būt, ka, tā kā īpaši nesekoju tāda veida aktualitātēm, es esmu palaidis garām, bet- kur visi šie slavenības, prezidentu atvases, miljonāri, sabiedrības dāmas utt ir ieguvuši autovadītāju apliecību. Prasti sakot- kurā autoskolā gājuši.

Nopietni! Mani saziņkārojās uzzināt, kura ir tā krutā autoskola ar mācību leksusiem un glamūrīgiem autoinstruktoriem. Es jau gara acīm redzu kādu no nākamajiem šo žurnālu numuriem (re kā- tēma kādam no nākamajiem numuriem ir gatava), kur uz svarovski kristāliem tapsēta automobiļa salona fona stāv autoinstruktors Zigfrīds, ar eleganti veidotu sasuku, mākslinieciskām baķenēm un pareizā parabolā izraustītiem uzacu lokiem.
Pats par sevi saprotams, ka nedaudz apspīlēta zamšādas žaketīte un tikpat nedaudz apspīlētas ūziņas. Un kedas. Ar nelielu papēdīti. Viss drosmīgā krāsu salikumā. Un ar holivudas smaidu uz lūpām, citējot Džordža Orvela nemirstīgo frāzi, slavē savus audzēkņus.

Labi, es mānos- mans zemnieka gēns man tik skaidri to nākotnes bildi neļauj redzēt. Un vispār mana fantāzija droši vien ir tikpat samaitāta, kā līgo ugunskurs ar degošu riepu. Gan jau viņi visi ir pie Žeņas vai Jurčika mācījušies ar 93.gada pasātu vai apmēram tā paša cepiena audi. Un teorija smagi tika kalta kādā nebūt novakarē sēdot vienā telpā ar vienkāršo proletariātu.

Nosaukums: Maniaks
Autors: Andris Grūtups
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2010
Lappuses: 272

Par grāmatu-

Grāmata par padomju milici Staņislavu Rogaļovu, kurš savā cietsirdībā un apsēsībā turēja sasprindzinājumā visu Latvijas sabiedrību no 1979.gada līdz 1984.gadam.

Šo grāmatu izlasīju labu laiku atpakaļ. Nevarētu teikt, ka pamatīgi aizrāva, bet interesanti bija, to noliegt nevar. Tā īsti aprakstu gan nebija sanācis atstāt blogā, lai gan ieskicēts tas jau bija īsi pēc grāmatas iznākšanas.

Saņemties un ieskicējumu pārvērst rakstā man palīdzēja viens nejauši uziets raksts delfi.lv, kur kāds lasītājs veltīja ne īpaši glaimojošu recenziju šai Andra Grūtupa grāmatai. Kaut kam no šīs recenzijas es piekrītu, kaut kam- nē.

Nevar noliegt, ka Grūtups savas grāmatas māk pasniegt. No pašmāju autoriem laikam tikai viņš vienīgais cenšas saviem darbiem piedot pamatīguma un ilgo nakšu negulēšanas vērienu. Lai tas viss vēl smukāk izskatītos, pa virsu uzliek savu ilggadīgo pieredzi.

Un tas nostrādā. Vismaz skatoties un klausoties sižetus par viņa grāmatu ”Maniaks” parastu lasītāju (tai skaitā arī mani) tirda apziņa, ka būs jānopērk. Nu vismaz bibliotēkā jāpaņem. Katrā ziņā vienaldzībai nav vietas.

Kaut kas līdzīgs bija man- ”Maniaks” bija tas piliens kausā, kas teica, ka vajadzētu izlasīt arī kaut ko no Andra Grūtupa. Un ”Maniaks” būtu tieši piemērots ar ko aizpildīt savu literāro Grūtupa tukšumu. Tas ar tādu domu, ka pēc pirmās sekos arī nākamās viņa grāmatas.
Sekos, bet pēc kāda brītiņa. Pārāk jau nu šī grāmata bija… emm.. nežēlīga?

Katrā ziņā es gaidīju tādu kā nelielu detektīvu, bet saņēmu brutālu dokumentālu prozu ar nežēlīgiem aprakstiem un rupjiem epitetiem. Nebiju tur nekādi krāniņi vai dzimumakts, bet gan piepilsētas pagalmu leksika no kuras omītēm ausis vīst un lakati šļūk no pieres.

Tā īsti nebija pārliecība, ka tie vārdi tur bija vajadzīgi. Bez visa tā bija skaidrs, ka Rogaļovs savu darbību aprakstus neņem no romantiskām filmām. Tāpat nebija skaidrs vai bija vajadzība personificēt upurus. Nez vai būtu bijusi kāda literārā bēda, ja upuri būtu pilsone N vai vienkārši vārds.

Lai vai kā, bet pilnīgi skaidrs bija, ka tās fotogrāfijas tur varēja nebūt. Es saprotu- pilnīgākas ainas uzburšana un visas nežēlības kārtīga atspoguļošana, bet… bet teksts bija pietiekami skarbs, lai to vēl vajadzētu pasvītrot.

Lai arī ”Maniakā” diezgan pamatīgi spiedās cauri autora subjektīvais vērtējums, tas tomēr ir labs tā laika sistēmas un dzīves atspoguļojums. Tāda savdabīga aina iz pagātnes.

Nobeigumā derētu apstāties pie ”ieteikt” vai ”neieteikt”, bet nezinu vai drīkstu ieteikt kādam šāda veida grāmatu. Kā nekā- tas notika tepat un pa īstam, kas grāmatā valdošo nežēlību tikai pasvītro. Ja nemetas šķērmi ap dūšu lasot par ne īsti piemērotās vietās iespraustām svecēm vai glāzēm vai asinīm, tad var mēģināt.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Mēs – Dievi
Autors: Bernārs Verbērs
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
Lappuses: 463

Par grāmatu-
Trešā grāmata par Mišelu un viņa tanatanautiem. Šoreiz viņi ir tikuši vēl tālāk- viņi ir nonākuši Olimpa kalna pakājē, kur sengrieķu dievu uzraudzībā iziet dieva mācekļu kursu.

Trešā grāmata par Mišela Pensona un viņa tanatonautu piedzīvojumiem meklējot atbildi uz jautājumu- vai pēc dzīves ir dzīve? Un es jau otro reizi pārliecinos, ka jāsameklē būs arī pirmā grāmata- Tanatonauti. Jo, lai arī katra grāmata ir lasāma arī ”pa savam”, tās tomēr ir saistītas un pilnīgākas ainas uzburšanai vajag izlasīt arī pirmo grāmatu. Kaut vai tikai tāpēc, ka nākamās divas ir ļoti labas.

Šajā grāmatā Mišelam un viņa draugiem ir dots jauns pārbaudījums- viņiem ir jākļūst par dievu mācekļiem. Pavisam viņu mācekļu kursā ir 144 skolnieki. Un skolotāji nāk no sengrieķu dieviem- Arejs, Atēna, Krons, Poseidons, Afrodīte…. Mācību noteikumi ir pavisam vienkārši- jāsameklē labākais no mācekļiem. Un tāpēc Olimpa dievi pēc savas mācību vielas izņemšanas, atskaita no kursa, viņuprāt, nesekmīgāko studentu. Vai pat vairākus. Plus vēl visam pa vidu darbojas dievu slepkava, kurš ”piepalīdz” dievu skolotājiem samazināt audzēkņu skaitu.
Sanāk, ka grāmata ir tāda kā reliģiski mistisks detektīvs ar nelielu, bet diezgan noturīgu azartu.

Pēdējais vistiešāk izpaudās dievu mācekļu darbošanā ap 18.zemi- kur viņi, katrs izvēloties savu totēmu, mēģināja izveidot civilizācijas. Žurkcilvēki, skudrcilvēki, delfīncilvēki, lapseņcilvēki…. katram no dievu mācekļiem bija savs mērķis un savas idejas kā to visu realizēt un netika smādētas pat blēdīšanās. Jo dievu mācekļiem rūp ne tikai palikšana labāko pulkā, bet arī savstarpējais cīņasspars un azarts ņem virsroku.

Students pat Paradīzē ir students un nav svarīgi, ka studenti ir pasaules līmeņa domātāji un darītāji- ārpus nodarbībām viņus ziņkāre mudina izzināt- kas tad atrodas kalnā? Kas ir nākamais līmenis? Kam viņi tiek atlasīti? Kāpēc viņi tiek ierobežoti un turēti neziņā?

Diemžēl, vai par laimi, visi jautājumi netiek atbildēti- kā nekā šī, triloģijas pēdējā grāmata pati ir sākums jaunai triloģijai.

Puslīdz droši garantēju, ka izlasījuši vai nu ”Eņģeļu impēriju” vai ”Mēs- Dievi”, jūs būsiet pārņemti ar tālākām Mišela un viņu draugu gaitām. Jo te savu atradīs gan fantastikas piekritēji, gan psihologi, gan filozofi, gan arī vienkāršs lasītājs, kuram interesē patiešām laba grāmata.

Grāmata ”Mēs- Dievi” ir pilna ar jautrām domām, labām atziņām, citēšanas vērtām lappusēm un vēlmi aizdomāties vai mūsu zeme nav tikai kārtējais mācību līdzeklis dievu mācekļu rokās.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.