Nosaukums: Andris un Kalna Klapētājs.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2025
LPP: 148


Par grāmatu–
Andris ir parasts astoņus gadus vecs zēns, kuram patīk tikties ar saviem draugiem Kārli un Dārtu. Un vēl viņam ir bagāta fantāzija, kas reizēm viņu aizved piedzīvojumos, kuros viņš gandrīz vai nejauši vienmēr pamanās ievilkt arī savus draugus.

Viņa bērnības atmiņās fantāzija joprojām uztur dzīvu vienu tēlu- Kalna Klapētāju. Milzīgi resnu vīru pelēkā džemperī ar augstu krāgu. Kādu dienu, kad viņam sakāpa temperatūra, bet vecākiem bija jādodas uz darbu un Andris palika mājās viens, pie viņa dzīvokļa durvīm pieklauvēja Kalna Klapētājs.

Vairs jau neatceros ar kuru darbu – ”Koka nama ļaudis” vai ”Gaiļa kalna ēnā”, es biju ielicis autoru savā literārās iepazīšanas sarakstā. Arī viņam piešķirtās dažādās literārās balvas tikai nostiprināja pārliecību, ka iepazīšanos nevajag atlikt. Aha, kā tad- visa mana lasīšana un grāmatu medīšana ir viena vienīga atlikšana, pārlikšana un pāratlikšana. Grāmatu daudz, vēlmes vēl vairāk… tad nu viss notiek paļaujoties uz nejaušību un varbūtību.
Arī šoreiz savu lomu nospēlēja varbūtība- atnācu uz bibliotēku, ieraudzīju grāmatu un izlasīju. Gandrīz kā Cēzars ar savu veni, vidi, vici.

Ko lai saka- iepazīšanās sanāca burvīga. Esmu caur un cauri starā. Vispār, pamanu, ka man sāk vilkt uz pusaudžu grāmatām (neesmu gan baigais piekritējs grāmatu dalīšanai pa vecumiem). Pat nezinu kāpēc. Laikam tur ir kaut kas tāds, kas pašam liek justies par kripatu jaunākam. Un šajās grāmatās nav sūrā pieaugušo dzīve :)

Labi, atpakaļ pie grāmatas. Mana būšana starā ir teju par visu, kas atrodamas grāmatā- no Klapkalnciema līdz Kalna Klapētājam, no jauniešiem un viņu sirsnības līdz viņu nebēdnībai un dvēseles dziļākajiem stūrīšiem, no tēlu aprakstiem līdz viņu ilustrācijām (paldies grāmatas māksliniecei). Vēl notikumi, valoda, dialogi… te ir viss, lai pēc izlasīšanas būtu sajūta- šī bija viena sasodīti laba grāmata!

Grāmatā ir septiņas nodaļas, varētu pat teikt- septiņi notikumi, kuros Andris, Kārlis, Dārta un Klapētājs ar Džeku izdzīvo un piedzīvo melošanu, kaunu, bailes, draudzību, žēlumu, fantazēšanu, sapņošanu… tie notikumi ir kaut kas vairāk par piedzīvojumiem. Tie ir pilni sirsnības un gudrības (babiņas citāti). Kad izlasīju grāmatu, pašam bija sajūta, ka kļuvu labāks. Un sirsnīgāks.

Nosaukums: Mīlestības hipotēze.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Latvijas mediji
Gads: 2023
LPP: 400

Ali Hazelwood, The love hypothesis., 2021.
Tulkojums latviešu valodā- Renāte Kārkliņa

Par grāmatu–
Olīva Smita uzsāk studijas doktorantūrā un, lai arī dzīvo vientuļu un noslēgtu dzīvi, ātri iegūst dažus sirdsdraugus. Lai izvairītos no sarežģījumiem attiecībās, viņa samelo labākajai draudzenei, ka viņai jau ir puisis ar kuru viņa tiekas. Saprotot, ka vajag pierādījumus, viņa noskūpsta pirmo vīrieti, kuru sastop universitātes laboratorijas gaitenī. Un tas izrādās neviens cits, kā Ādams Kārsens- jauns profesors, kurš visā universitātē pazīstams ar savu cietsirdīgo attieksmi pret visiem studentiem.

Kad lasīju ”Prometeja” izdoto šīs pašas autores darbu ”Līgava”, kaut kur aprakstos pamanīju, ka ir viņai ir izdota vēl viena grāmata. Tad nu bibliotēkā sameklēju un ķēros pie lasīšanas.

Jāsaka, kā ir- bija tā, kā bija sagaidāms. Romantiskā deva biezā slānī, tad nāk komēdijas slānis, tad nedaudz drāmas un beigās visi dzīvoja laimīgi. Tāda viegla, gaisīga un visnotaļ raiti lasoša grāmata.

It kā nevajadzētu salīdzināt abas grāmatas, bet nevilšus tā sanāk- galvenā varone diezgan līdzīga gan uzvedībā, gan vēja slotas dzīves pieejā. Arī grāmatas galvenais vīrietis likās teju pārcelts. Un sekss. Laikam palieku vecs puritānis, bet tas seksa pasākums likās pārāk triviāli idealizēts. Un neinteresants. Un gala beigās- vesela nodaļa?! Tur, kur pietika uzrakstīt ”… un viņi visu nakti baudīja mīlas priekus”, tika sadzejota vesela nodaļa. Ai, laikam jau tai vieglajai romantikai vajag arī kādu drāziena devu. Labi, man tā romantiskā literatūra tomēr pasveša. Gan jau viss ir žanra kanonos.

Lai arī grāmatas sižets bija uzreiz skaidrs no ceturtā vāka apraksta un nekādi pavērsieni te nebija gaidāmi, lasīju ar interesi. Autorei ir laba valoda un laba spēja salikt kopā tādus personāžus, kas viens otru ļoti labi papildina. Un tur tika salikti kopā dažnedažādi tipi un tipiņi. Līdz ar to sanāca labi strukturēts stāsts, kas papildināts gan ar jautrām, gan neveiklām (un ne mazāk jautrām) situācijām. Vienīgi tā dramatiskā daļa, manuprāt, sanāca mazliet samocīta. It kā jau iederējās, bet tomēr iepriekš prasījās kāds nebūt mājiens, ka tas bija gaidāms.

Kā jau iepriekš minēju, man tā romantiskā literatūra tāda pasveša. Bet šo tomēr riskēšu ieteikt. Patiešām bija interesanti padzīvot līdzi medicīnas doktorantiem, profesoriem un akadēmiskās dzīves skarbajām (un ne tikai) attiecībām. Varētu pat teikt, ka mēģināšu vēl kādu šī žanra grāmatu. Bet pēc kāda brīža.

Nosaukums: Laika lāde.
Autors: Andre Snaijs Magnasons
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2025
LPP: 272

Andri Snær Magnason, Timakistan., 2013.
Tulkojums latviešu valodā- Dens Dimiņš

Par grāmatu–
Pasaulē notiek daudz nelāgu lietu, tāpēc ļaudis ar sajūsmu uzņem ziņu, ka nu ikvienam ir iespējams iegādāties savu laika lādi- vietu, kurā patverties un pārlaist tik ilgu laiku, cik vēlies. Un tajā laikā nenovecot ne par sekundi.
Ātri vien visi cilvēki ieslēdzas savās lādēs, lai tās atvērtu, kad viss būs kļuvis labāks.
Bet pēc vairākiem gadiem dažas lādes, kurās atradās pusaudži, atveras un nu viņi atrodas pasaulē, kurā valda pamestība un zvēri. Bērni patvērās pie kādas vecas sievietes, kura viņus pabaro un stāsta pasaku par kādu alkatīgu un varas apsēstu karali, kurš vēlējās uzvarēt laiku, lai pasargātu savu princesi no novecošanas. Kādu dienu rūķi viņam atnesa lādi, kura bija darināta no tik smalka un blīva zirnekļu tīmekļa, ka tajā neiekļuva pat laiks.

Grāmatu bibliotēkā ņēmu primāri ar domu izlasīt, ko labu, lai varētu ieteikt bērnam, citādi viņai šobrīd tāds nelasīšanas periods (trāpījās dažas grāmatas, kurās sanāca vilties). Protams, sekundāri ņēmu ar domu izlasīt arī pats. Kā nekā Liels un mazs izdevniecības grāmatas nekad nav likušas vilties pat Sakārnīša vecuma lasītājam, kāds esmu es.

Un arī šoreiz ne tuvu nebija vilšanās. Varētu pat teikt bija pat tāda pieticīgi pacilājoša sajūsma. Ļoti patika tā pasaka, kuru stāstīja vecā sieva. Likās, ka tur iekšā ir tik daudz paņemts gan no citām pasakām, gan dzīves, gan senām dienām, gan mūsdienām, ka lasīju ar ļoti lielu azartu. Nu jā, sen laikam nebiju lasījis pasakas, tāpēc vēl savs prieciņš tika atgriežoties bērnībā.

Bija arī sava tiesa ko padomāt- vai tā laika ekonomēšana vispār ir dzīve? Un vai vērts paļauties uz citiem, lai sakārtotu pasauli? Un kur paliek draugi? Nemaz neuzskaitīšu visas tās lietas, kas bija pašā pasakā par alkatīgo karali- pamatīgi daudz ko lasīt un [ap]domāt.

Ļoti jauka lasāmviela- interesanti pasniegts interesants stāsts, ir sava deva morāles un iemesli aizdomāties, laba valoda. Teju viss, lai atzinīgi novērtētu šo darbu un varētu stabili papildināt savu ”obligāti jāizlasa” sarakstu ar vēl kādu darbu no šī autora. Un, protams, ieteikt arī citiem izlasīt un nepaiet garām labai grāmatai.

Viss ir gaužām vienkārši- mazliet prasījās atiet. Atiet no ziņām, interneta, rakstīšanas, lasīšanas, iedziļināšanās un domāšanas par to, kurp šobrīd virzās notikumi pasaulē. Ja es nebūtu labi audzināts, tad varētu ar dažiem bieziem vārdiem aprakstīt, ko domāju par tiem virzieniem, notikumiem, personāžiem ar viņu mērķiem un ļoti ticamiem galapunktiem.

Tāpēc vienkārši nespēju blogā neko ierakstīt. Gluži vienkārši likās, ka pie visas tās informāciju gūzmas galīgi neiederētos mani iespaidi par grāmatām, filmām vai [lauku] dzīvi kopumā. Bet laiks iet un laiks paiet. Un tas dod mazliet atelpas. Nav tā, ka pasaules notikumi uzņēmuši mierīgākus virzienus, drīzāk aizgājuši dziļākā … [atgādinu sev- esmu labi audzināts]. Bet cik tad ilgi klusēsi? Un cik ilgi turēsi klusu blogu? Pie tam, ja jau rakstījis tik ilgi. Starp citu, marts man jubilejas mēnesis- blogam jau deviņpadsmit. Nākamgad apaļnieks. Nu jā, vēl jau kaut kas izlasīts pa šo laiku, kaut kas noskatīts, kaut kas piedzīvots. Un kamēr pasaulē nav sācies pilnīgs [esmu labi audzināts un rupjus vārdus nelietoju], varētu padalīties ar tiem iespaidiem (un, protams, ar jaunajiem arī). Kazi, varbūt sanāks pozitīvi atšķaidīt visus tos pasaules notikumus ar kādu labu grāmatu vai lauku dzīves ainiņu. Varbūt pat kādu politisku pārdomu rakstu (vēlēšanu gads, kā nekā). Pavasaris ar nesen atnācis, dārgā apkures sezona beigusies (man gan liekas, ka tā sezona nevis beidzās, bet pārvērtās par dārgās degvielas sezonu), gājputni atlidojuši (ar droniem), puķītes zied, bērzu sulas… dzīve turpinās. Un jāmēģina tā pozitīvi turpināt to dzīvi arī blogā. Cerams, ka bloga lasītāji nav man atmetuši ar roku un tā turpināšana būs foršā bariņā.

Oriģinālnosaukums: Amos and Andrew
Valsts: ASV
Žanrs: Komēdija
Režisors: E.Max Frye
Lomās: Nicolas Cage, Samuel L. Jackson, Michael Lerner, Dabney Coleman
Gads: 1993

Par filmu–
Pulicera balvas ieguvējs Endrjū Stērlings, turīgs melnādains rakstnieks, iegādājas māju nomaļā vietā, lai baudītu mieru un klusumu, bet viņa kaimiņi kļūdaini notur viņu par zagli, kurš ielauzies kaimiņos. Izsaukuši policiju, kaimiņu pāris neslēpj savus slēpti rasistiskos uzskatus un pat pauž tos vietējiem žurnālistiem.
Vietējo policistu lempīgās uzvedības dēļ situācija strauji eskalējas līdz absurdam. Lai glābtu savu ādu, policijas priekšnieks izolatorā ieslodzītajam Eimosam piedāvā darījumu- notēlot īsto noziedznieku, kurš uzbrucis Endrjū mājai. Rezultātā viss aiziet līdz vēl lielākam absurdam.

Burvīga seno laiku komēdija, kurā ir burvīgi aktieri, burvīgi joki un burvīgi sapīts rasu aizspriedums, glupu policistu glupums, pārpratumi un absurdi. Es pat gribētu teikt, ka šī ir viena no labākajām Nikolasa Keidža lomām, kur viņš vēl bija jauns, daudzsološs un nebija notriecis visus savus honorārus vecās pilīs un dinozauru kaulos (kā dēļ viņam nācās atstrādāt lētos kinoprojektos, lai kaut kā nodzēstu parādus). Arī Semjuels Lī Džeksons bija līmenī- ļoti labi parādīja savu talantu. Varētu pat teikt, ka sagatavojās trešajam Cietajam riekstam, kur viņam bija līdzīga loma (jātēlo dusmīgu melnādaino).

Filma ir pilna ar jocīgiem pārpratumiem, kuri tā kā sniega bumba veļas no kalna un apaug ar jauniem pārpratumiem. Brīžam pat liekas, ka viss pāriet pilnīgā farsā, bet, manuprāt, filma notur to smalko robežu, kur joki vēl ir gaumīgi un filma neliek viebties. Lai gan pēc atsauksmēm un reitingiem redzams, ka ir skatītāji, kuri ir viebušies.
To laiku filmām vispār ir viens milzīgs pluss- tās vēl pret pasmieties par tēmām, kuras šobrīd Holivudā pat baidās cilāt.

Ja jums patīk joki, smieklīgi notikumi, kas mazliet saiet absurdā un patīk redzēt vecos aktierus vēl jaunus (filmā vēl piedalās jauniņš Džankarlo Espozito- varenais narkotiku tirgonis no šedevrālā seriāla Breaking Bad un mazliet mazāk šedevrāla seriāla The Gentlemen), tad šī filma jums ir kā radīta (jā, zinu- vecums un sentiments te vada manu gaumi).

Nosaukums: Lidosta.
Autors: Arturs Heilijs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1980
LPP: 458

Arthur Hailey, Airport., 1968.
Tulkojums latviešu valodā- Vanda Vikane

Par grāmatu–
Kādā janvāra pievakarē Linkolna starptautiskajā lidostā plosās sniega vētra. Lidostas vadītājam Melam Beikersfeldam ir jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai nodrošinātu lidostas darbu- jāorganizē sniega novākšana no skrejceļiem, jāpieņem tuvējās pilsētiņas protestētāji, jāuzrauga iestigušās lidmašīnas novākšana, lidostu veikalu darbs un daudzi citi jautājumi, kas saistīti ar lidostas darbu. Un paralēli viņam jārisina jautājumi gan par sievu un bērniem, gan brāli, gan sevi pašu.
Turklāt, viņam piezogas nelāga nojauta, ka šovakar lidostā var notikt kaut kas nelāgs.

Šī grāmata man bija sens un ilgi līdzvelkošs literārais parāds. Gadiem tā stāvēja aiz stikla vecāku grāmatplauktā, vēl gadus to mēģināju sev iemānīt liekot lasāmsarakstos, bet tā arī nesaņēmos. Līdz šim brīdim.

Jāsaka kā ir- šedevrs nav, bet tīri laba romantiski spriedzpilna drāma. Bija tāda sajūta, ka autors nolēma pieiet sižetam pavisam vienkārši- ielikt ierobežotā telpā (lidostā) visu, ko vien var ielikt. Traku spridzinātāju, nomāktu pašnāvnieku, ķildīgus laulātos, mīlniekus ar piedegušu pannu, sniega vētru, protestētājus, personīgās problēmas, …. gan jau bija vēl kāds sižeta atzariņš. Nevar noliegt, autoram godam visu izdevās izstūrēt līdz hepī-endam un neko nepazaudēt pa ceļam. Pat riebīgi kašķīgo Mela sievu. Vispār sievietes te tika labi noliktas pie plīts– jau minētā kašķīgā sieva (un ne viena vien), ne pārāk attapīga (toties ar lieliem pupiem) apdrošināšanas polišu tirgotāja, stjuartes mīļākās, viltīgā bezbiļetniece…. Skaidrs, ka šādā kompānijā visu nācās paveikt večiem. Ko padarīsi- septiņdesmitajos par dzimumu līdztiesību daudz nebēdāja.

Tā kā esmu zemes cilvēks, tad man grūti spriest cik daudz un cik slikti vai labi ir novecojis šis darbs, bet nenoliedzami var redzēt, ka autors ir pamatīgi sagatavojies un labi piestrādājis pat pie dažādiem sīkumiem un faktiem. Tajā pat laikā ar tiem nenogurdināja lasītāju. Viss pareizās devās.

Lai arī sižets bija vienkāršs un viegli paredzams, man patika. Patika kā autors spēja savērpt kopā visas tās mazās stāsta tērcītes, kas vienu brīdi it kā ir kaut kur fonā, bet pamazām ieņem tādu kā svarīgu lomu stāstā un beigās viss saiet vienā pamatīgā ekšenā. Jo nevajag aizmirst, ka viss stāsts ir vien par kādām sešām vai septiņām stundām. Tiesa, ar daudz atkāpēm tālākā un tuvākā pagātnē.

Starp citu- ”Lidostai” ir arī ekranizācija ar vēl veseliem trim turpinājumiem. Filmu gan neskatīšos, bet kādu citu Heilija grāmatu varētu kādu dienu izlasīt (piemēram, Riteņus vai Viesnīcu).

Nesaki vairs ne vārda!

Oriģinālnosaukums: RoboCop
Valsts: ASV
Žanrs: Grāvējs/ Zinātniskā fantastika
Režisors: Pols Verhovens
Lomās: Peter Weller, Nancy Allen, Kurtwood Smith, Miguel Ferrer, Ronny Cox 
Gads: 1987

Par filmu–
Netālā nākotnē Detroitu ir pārņēmis noziedzības bums- policisti ik dienu mirst, bet uzlabojumu nav nekādu. Kādas varenas korporācijas paspārnē top projekts par kiborga-policista radīšanu, lai beidzot pilsētā ieviestu kārību un varētu sākt apbūvēt pamestos rūpniecības rajonus.

Nedaudz jāatdzīvina sen aizmirsta apņemšanās- pārskatīt vecās, labās vhs kasetes un paust šī brīža iespaidus. Protams, iespaidus stipri vien ietekmēs sentimentālā puse, bet ko padarīsi- bērnības zaļā zāle un zilās debesis ir uz mūžu.
Šoreiz, kā ceturtā kasete ir 80.gadu supergrāvējs, kurā labās devās ir atrodams viss, kas tajos laikos skaitījās ejošs- kiborgi, brutāla šaušana, sliktie puiši un humors.

Filmas centrālais tēls ir Detroitas policists Alekss Mērfijs, kuru brutāli sašauj sliktie zēni un kuru atdzīvina nu jau kā kiborgu-policistu. Alekss ātri vien parāda savu perfekto pieeju policista darbam- sliktos atšauj, savāc un visādi citādi ievieš kārtību pilsētā. Bet kā jau visa veida tehnikai, arī viņam ir blaknes– atgriežas izdzēstā atmiņa gan par viņa ģimeni, gan viņa slepkavām. Tad nu viņš dodas ielās, lai sadzītu pēdas viņa pārdarītājiem. Pamazām pēdas viņu aizved pie lielās un varenās korporācijas pašas augšas.

Skatoties ar šodienas mazliet izlutināto skatienu, var redzēt to zinātniskās fantastikas naivumu un specefektu līmeni, kas palika apslēpts tajos saulainajos laikos, bet tāpat savs prieciņš no (atkal) redzētā tiek. Arī humors vairs nešķiet tik glauns, bet pasmieties var (paldies sentimentam). Vardarbība ir pamatīga un neatšķaidīta, ka dažbrīd tā šķiet jau pat pārāk daudz. Tas tā- ja skatās un salīdzina tad un tagad.

Ja izslēdz salīdzināšanas režīmu, tad jāpiekrīt vien tiem kino skatītājiem, kuri saka, ka Robots policists ir spilgta to laiku ikona, kura ļoti labi noveco arī mūsdienu datorizētajā kinopasaulē. Žesti, gaita, šaušanas stāja, stroķa likšana ‘’pie kājas’’- Polam Verhovenam sanāca ļoti labs gabals, kurš daudziem izdaiļoja bērnības kino (tāpat kā viņa nākamās filmas- Pamatinstinkts un Atcerēties visu). Un nevar aizmirst, ka šī filma savulaik tika nominēta arī Oskaram (divās kategorijās).  Filma ar savu šarmu, savu vēstījumu un savu odziņu, kas to joprojām notur skatāmu un baudāmu.

Nosaukums: Aleksandrs Laime un viņa Zelta upe.
Autors: Andris Stavro
Izdevējs: Jāņa sēta
Gads: 2000
LPP: 208

Par grāmatu–
Aleksandrs Laime- latvietis, kurš 1940.gadā aizceļoja uz Venecuēlu un apmetās uz dzīvi džungļos netālu no Velna kalna. Tur viņš meklēja zeltu, dimantus un atklāja upi no kuras krīt visaugstākais ūdenskritums pasaulē. Aleksandrs Laime pirmais nokļuva pie šīs upes un nosauca to par Rio Gauja.

Pirms gadiem divdesmit pieciem šo grāmatu jau izlasīju. Nu, kārtojot grāmatplauktu, to ieraudzīju un nospriedu, ka laiks pārlasīt. Labs un visnotaļ izzinošs dokumentāls dzīvesstāsts par latviešu dēkaini, kurš jau kopš jaunības gadiem bija gatavs doties pretī nezināmajam. Tā nu viņš, nokļuvis Venecuēlas džungļos, ātri iekaroja vietējo indiāņu cieņu. Pat kļuva par viņu virsaiti. Grāmatas pamatā ir paša Laimes stāstītais, viņa piezīmes, dažādu laikabiedru atcerētais un presē nodrukātais. Pēdējā netrūka, jo Laime, lai arī nebija pārlieku sabiedrisks, ar savu neparasto filozofiju un dzīvesveidu interesēja daudzus, tai skaitā zinātniekus no universitātēm un žurnālistus. Visiem gribējās nokļūt pie teiksmainās Zelta upes, pamēģināt pašiem skalot zeltu vai atrast kādu dimantu. Protams, gribējās arī nokļūt Velna kalnā, bet turp Laime nelabprāt kādu veda. Pārlieku jau daudz tur bija mistiskā un neizprotamā- gan indiāņu teiksmas, gan paša redzētais un pieredzētais.

Viņam tūristi patika tik, cik tie deva kādu ienākumu vai interesējās par viņa dzīves uzskatiem. Grāmatā ir diezgan liels uzsvars uz Laimes mistisko pusi- viņa lasītais, izdomātais un pieredzētais, kas ļāva viņam tūristiem stāstīt visdažādāko jomu un zināšanu stāstus. Vēl liels uzsvars bija uz viņa dzeršanu. Dažbrīd likās, ka pārāk liels uzsvars.

Kopumā stāst bija interesants, lai arī īsti nesapratu tās lappuses ar Laimes piezīmēm- kāpēc tās bija tik daudz vajadzīgas? Dažbrīd arī prasījās kādu notiku izstāstīt izvērstāk, jo bieži bija tā, ka pietrūka sajūtas noķeršanai un likās, ka nedaudz plašāk pastāstos vienu vai otru notikumu, lasītājam būtu tā džungļu sajūta.

Vispirms sarakstītais.

2025.gada cipari:

Bloga bilance:
Šogad nopublicēti 70 raksti.
Vismazāk oktobrī – 0 rakstu (bija divu mēnešu atvaļinājums no interneta)
Visvairāk decembrī – 11 raksti.
Kopā blogā uz gada beigām ir 3317 raksts.

Sadalījums pa kategorijām:
Auto- 0 jauni raksti (kopā 124)
Blogāres apskati- 0 jauns raksti (kopā 248)
Cemme- 1 jauns raksts (kopā 126)
Grāmatas- 23 jauni raksti (kopā 748)
Kino – 11 jauni raksti (kopā 678)
Laukdarbnieks- 7 jauni raksti (kopā 19)
Pastaiga- 0 jauni raksti (kopā 15)
Podkāsts- 0 jauni raksti (kopā 30)
Sentences- 0 jauni raksti (kopā 162)
Tāpatās- 26 jauni raksti (kopā 1080)
Vide- 2 jauni raksti (kopā 91)

Neko diži daudz te nepiebildīšu- rakstīt nesanāk tik daudz kā gribētos, joprojām ir vairums ar tēmām, kuras necilāju (vajadzētu tās mirušās kategorijas paslaucīt zem tāpatās tepiķa), blogāres apskati tā arī paliks tikai vēsturei (nu nav to blogu vairs tik daudz, lai tur kaut ko apskatītu).

Viena pozitīva ziņa- blogs sasniedza pilngadību. Jā, izvilku tik ilgi un tik tālu. Vēl pie pozitīvas ziņas varētu piebilst, ka ir visādi plāni. Tikai… nez vai te ir kāds pozitīvisms, jo tā plānu būšana bez plānu realizācijas ir diezgan mazpozitīva lieta.

Tagad pie lasīšanas.

2025.gadā izlasīju vien 25 grāmatas jeb 9745 lappuses. Pašam skaidrs, ka maz. Ļoti maz. Bet nu tā mēdz gadīties. Varbūt tāpēc, lai varētu jauno gadu sākt ar apņemšanos vairāk lasīt? Starp citu- šī ir ļoti laba apņemšanās, kuru vajadzētu popularizēt vairāk. Grāmatu lasītāji netaisa janvāra sastrēgumus sporta zālēs un nemaisās pa kājām skrienamtrasēs. Viņiem nevajag nekādus spectērpus vai aprīkojumu. Vien gājienu uz bibliotēku vai grāmatnīcu. Un lasoši cilvēki ir prātīgāki. Ņemot vērā notiekošo pasaulē, tas ir ļoti nopietns un pat nepieciešams arguments [iz]dzīvošanai.

Ar visu to mazumiņu sanāca pārlasīt pāris sen izlasītās grāmatas, izlasīt vienu nobeli un paust savu sajūsmu par Muļķības slavinājumu, Veco jūrnieka ligzdu, Andīnismu, Samsonu un Roberto, Ļaudīm, kas sēj sniegā. Vēl arī aizlāpīt jaunības literatūras baltos plankumus ar Trīs musketieriem un Grāfu Monte-Kristo.

Kopumā lasīšana aizvadītajā gadā bija pozitīvi lādēta- maz bija vilšanos (kuras šeit neminēšu).

Nu ko- nobeigumā jāsaka, ka jaunajā gadā apņemos vairāk lasīt. Vēl vairāk- ir pat neliels sarakstiņš ar grāmatām, kuras gribu izlasīt šogad. Jā, lasīšanas sarakstu vairs netaisu (nesanāk tos pievarēt), bet neliela vaduguns var palīdzēt beidzot to, kas plauktā marinējas jau gadiem.