/attēls ņemts no soctīkla Bluesky/

Krievijai 9.maijs ir viens no nozīmīgākajiem svinēšanas datumiem. Tieši svinēšanas, ne atzīmēšanas. Tam nopietni gatavojas- organizē parādes, gājienus, daudz runā un daudz rāda. Viņiem tas ir kults, kuru kopj, uztur un kuram tic. Sen jau vairs tam nav nekādas saistības ar realitāti, ja vispār tāda saistība kādreiz bijusi. Tāpēc krievi ar slimīgām sāpēm uztver jebkuru pret to vērstu repliku vai kritiku (kas tur psiholoģijā bija par to noliegšanu?). Kur nu vēl nicīgu smīnu vai ironiju. It kā no vienas puses krievus var saprast- Otrā pasaules karā zaudējuši 27 miljonus iedzīvotāju, kas nozīmē, ka teju katram Krievijas iedzīvotājam tā ir bijusi ģimenes traģēdija. Bet no otras puses- zaudējumu un traģisma pilns tas laiks bija arī pārējai pasaulei. Tikai tā nedejo uz senču kauliem, nepriecājas un nedzer pilnām rīklēm, bet klusu piemin. Jā, atšķirībā no pārējās pasaules, krievi patriotisma līmeni mēra litros, tāpēc tās kara beigu svinības tik ļoti ir nesaprotamas citiem.

Šī gada pirms- un pēcparādes periods Krievijā bija īpašs. Proti, Ukraina savas militārās spējas jau ir attīstījusi tik ļoti, ka visa tā ‘’Uzvaras dienas’’ svinēšana Sarkanajā laukumā bija apdraudēta. Tāpēc īsi pirms tam Krievijas diktators zvanīja Trampam, lai izdīktu drošību ‘’svētku’’ laikā. Tāpēc Kremlis izsludināja pāris dienu pamieru, ar draudiem (gadījumā, ja Ukraina to neievēros) šaut pa Kijivas centru ar konsulātiem, rezidencēm un komandpunktiem. Tāpēc ap Maskavu savilka papildu pretgaisa aizsardzības iekārtas. Tāpēc pirms parādes bija baumas, ka Putins uz parādi nemaz neieradīsies. Tāpēc visi aizturētu elpu gaidīja, kas būs. Gaidīja Ukrainas atbildi.

Un Ukraina atbildēja, manuprāt, spoži. Jau pirmsparādes laikā viņi izspēlēja izcilu gājienu ar zirdziņu- uz Maskavas vienpusējo pamieru viņi atbildēja ar vienpusēju klusuma brīdi pāris dienas. Ja Krievija to pārkāptu, tad Kijivai būtu tiesības atbildēt (lasi- uzšaut 9.maijā pa Sarkano laukumu). Pēc tam, kad iejaucās Tramps (kurš kārtējo reizi izglāba Putinu), Ukraina piekrita trīs dienu pamieram, kas ļāva Maskavai mazliet uzelpot un bez traucējumiem aizvadīt parādi. Lai gan traucējumi bija. Ukrainas prezidenta īsi pirms 9.maija izsludinātais dekrēts, ka viņš atļauj veikt parādi Maskavā un Sarkanais laukums ar precīzām koordinātām tiekot izņemts ārā (uz pamiera brīdi) no Ukrainas armijas mērķiem, bija kā smalks pliķis visai Krievijas sabiedrībai un jo īpaši Putinam. Vēl parādē nebija tehnikas. Vēl nebija ārvalstu politiķu (labi, necila saujiņa bija) un ārvalstu žurnālistu. Pati parāde ilga divas reizes īsāku laiku. Toties parādē klātesošas bija bailes.

Visu šo Krievijas sabiedrība pamanīja. Ja kas tāds būtu noticis iepriekšējos gadus, tad neviens to īsti pat nepamanītu. Bet tagad visi saprot- Ukraina varēja, var un varēs uzšaut pa Maskavu. Viņi bija spējīgi noraut parādi. Viņiem ir droni, kas sasniedz Maskavu. Viņiem ir raķetes ‘’Flamingo’’, kas spēj aizlidot līdz Sarkanajam laukumam. Un Krievijai vairs nav spēju tos visus notriekt. Un tas ir pazemojoši gan Krievijai, gan Putinam. Pēdējam jo īpaši. Jo Krievijā visi redzēja, ka ‘’Uzvaras dienas’’ svinēšana notika pateicoties Ukrainas prezidenta atļaujai. Protams, smalks trollings, kā mūsdienās saka. Bet! Bet tas tik ļoti pazemoja Putinu. Un, ja ir vēlme iedragāt autoritāras valsts vadītāja autoritāti sabiedrības acīs, tad vislabākais instruments ir izsmiekls un ironija. Un Ukrainai ar šo prezidenta dekrētu izdevās tik ļoti pazemot Putinu, ka viņš vairs neatmazgāsies. Jau šobrīd visi, pat uzticamākie zetņiki kunkst un pukst par valstī notiekošo, par zaudēto ģeopolitisko ietekmi, par atslēgto internetu un jau sāk celt balsi par neko nevarošo prezidentu, kuram reitingi krīt straujā tempā. Pirms pusgada nekas tāds nebūtu iedomājams, bet tagad, kad par Putinu smejas citi, arī krievi sāk pamanīt sava vadoņa izsmejamās īpašības. Gan jau drīz viņš nonāks tajā fāzē, kādā bija Brežņevs un viņa anekdotes.

Ukraiņi izcili labi parādīja, ka prot ne tikai varonīgi cīnīties militārajā ziņā, viņi izcili cīnās arī Putina izsmiešanas un pazemošanas frontē.

Pirms vairākiem gadiem laukos uzmeistaroju divas kompostkastes. Ar domu, nopļauto zāli savākt un lēnā garā pārvērst trūdzemē. Lasīju, ka 8 kubikmetri nopļautas zāles pārvēršas par 1 kubikmetru trūdzemes. Tā kā zāles man laukos netrūkst, tad arī bija plāns to likt lietā (lasi- pārvērst trūdzemē). Plāns īsti neizdevās, jo abas kastes novietoju patālu (nebija ērti) un vēl īsti nevedās ar zāles savākšanu. Līdz ar to abas kastes pildīju reti un to labi izmantoja nātres- tās ātri vien pārņēma abas komposta kastes un trūdzemes vietā nu man bija divas nātru lecektis. Nolikvidēju un nospriedu nākamreiz darīt gudrāk.
To ”nākamreizi” gan man piebremzēja spāņu kailgliemeži, jo tiem, redz, ļoti tīkot tādas komposta kastes, tāpēc es tādas netaisīju, lai tiem mūdžiem būtu mazāk patīkamu vietu manā lauku sētā.

Aizvadītā gada nogalē nolēmu, ka štrunts ar gliemežiem- man to kasti vajag. Paņēmu piecas lielas dūralumīnija loksnes, kas vairākus gadus bez darba mētājās pa saimniecību, dažas brusas, sauju skrūves un visu saliku tā, ka sanāca liela kaste ar diviem nodalījumiem. Rudenī piemetu pilnu ar nopļauto zāli un ķirbju lakstiem. Kā attēlā var redzēt, pa ziemu labi sakritās. Tūlīt sāksies pļaušanas sezona, tad nu ir doma abus nodalījumus krāmēt pilnus līdz ūkai. Mēģināšu ievērot pareizu secību (sausa zāle, zaļa zāle, lapas, zaļa zāle, sausa zāle, utt) un ik pa laikam parušināt ar dakšu. Rudenī vajadzētu kārtīgi sasegt ar melno plēvi (lai nezāļu sēklas izsut) un uz nākamās sezonas beigām ceru tikt pie trūdzemes pirmās porcijas.

Skaidrs, ka gliemeži par šo veidojumu priecāsies, bet ir plāns tiem pabojāt ballīti- veikalos ir visādas beramvielas, kas viņu dzīvi padarot par beigtu. Tad nu bārstīšos un skatīšos vai gliemežindes tirgotāji nemelo.

Zāle tomēr arī ir resurss. Tāpat kā nokritušās lapas un žagari (mulča). Tāpēc es ar skumjām skatos uz gruzdošajiem Jūrmalas lapu ugunskuriem vai sagrābto lapu milzīgajām polietilēnu maisu grēdām ielasmalās rudeņos. Jāizmanto šis resurs, ne jādedzina vai jāved uz atkritumu poligonu. Protams, pilsētas pagalmā nevajag milzīgu komposta kasti, tam ir domātas mazas, veikalos nopērkamas ērtas komposta kastes. Kā nekā, pagalmā taču aug kāds krūms vai puķe. Būs ar ko pēcāk pabarot augsni.
Labi, katrs pats sava pagalma kopējs. Ceru, ka šoreiz man izdosies tikt pie sava trūdzemes kubikmetra.

Nosaukums: Nepareizā laika stundenis.
Autors: Laimonis Purs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 148

Par grāmatu–
Ziguns Liepkalns ir izmeklētājs un viņš nolemj savam draugam rakstniekam pastāstīt kādu stāstu, kuru viņš nesen sācis izmeklēt un nonācis pie interesanta atrisinājuma.

Mamma palūdza uztaisīt nelielu tīrīšanu grāmatu kastēs, kas kādu laiku jau gaida savu kārtu. Protams, es jau nebūšu es, ja kādas grāmatas nepaņemšu izlasīt (pašam plauktā savs tūkstotis nelasītu grāmatu, bet stiepj vēl). Paņēmu dažas tādas mazas, plānas grāmatiņas. Apmēram kā tajos laikos izdoti dzejas krājumiņi. Starp citu- mūsdienās vairs tādas mazas un plānas grāmatiņas vairs neizdod. Laikam tas bija tāds padomju laika fenomens- izdot vienalga ko un vienalga cik plānu, lai tik būtu tirāžas, kuras varētu ierakstīt piecgades plānos.

Labi, atpakaļ pie grāmatas.
Laimonis Purs ar savu pilskalnu tetraloģiju ir nopelnījis to, ka arī cita viņa darbi ir jāizlasa. Tas arī bija iemesls, kāpēc es šo grāmatu paņēmu izlasīt, pirms to nodot tālāk.
”Nepareizā laika stundenis” ir kā turpinājums citam viņa kriminālstāstam ‘’Ēna ceļa garumā’’. Arī šoreiz ir rakstnieks un izmeklētājs, kurš izmeklē kādu neparastu notikumu no pagātnes.

Šoreiz notikumi risinājušies Otrā pasaules kara laikā, kur tika lauztas dzīves, apmeloti kaimiņi, vajāti komunisti un viens otrs simpatizējis vāciešiem. Ar valsts varas atļauju Mārtiņš Cinis slepkavoja cilvēkus- viņš attīrīja Eiropu. Un pie reizes piesavinājās dažādas vērtslietas, kuras noslēpa. Vēlāk, kad tās atrada, tur bija kāds necils ‘’Luis Grisel’’ kabatas laikrādis ar gravējumu. Tad nu šis pulkstenis kalpoja kā pierādījums un iemesls atrast tā saimnieku un uzzināt, kas ar viņu noticis.

Pat īsti nezinu, ko teikt… grāmata sevi nosaukusi par ‘’gandrīz detektīvstāsts’’, bet nekāds dižais detektīvs tur nav. Tāds padomju milicijas fons ar jaunu un apņēmīgu izmeklētāju priekšplānā, kurš ļoti cenšas. Tik tas stāsts ar visiem Ozoliņiem, Liepiņiem, Krūmiņiem… man viss sajuka. Un lasot tālāk skaidrāks nepalika ne pa gramu. Tas stāsts bija saraustīts un dažbrīd ne līdz galam izstāstīts. Un tas nebija tāpēc, lai saglabātu intrigu. Vai interesi. Drīzāk, lai saglabātu grāmatas plānumu.
Sajūta, ka tas bija kāds pasūtījums, kuru autors ķeksīša pēc arī veica.

Oriģinālnosaukums: Secret service
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: Drāma/Spriedzes
Lomās: Gemma Arterton, Alexander Mercury, Rafe Spall, Mark Stanley
Gads: 2026

Par seriālu–
Keita Hendersone strādā slepenajā dienestā un kādā izsekošanas misijā viņa uzzina, ka Lielbritānijas augstākajā politiskajā līmenī ir Krievijas spiegs. Mēģinot tikt tuvāk patiesībai, viņa zaudē cilvēkus no savas komandas. Atkāpties nav iespējams, jo pēc dažām dienām būs premjerministra vēlēšanas un ir risks, ka valsts vadība nonāks Krievijas spiega rokās.

Vienu brīdi uznāca vēlme pēc kāda spiegu seriāla un uzdūros Slepenajam dienestam. Izlasīju aprakstu- likās, ka būs gana labs. Pie reizes uzzināju, ka te filmējies arī Juris Žagars. Kas deva papildu plusiņu skatīšanai.

Jau ar pirmo sēriju bija skaidrs, ka te nekas īpašs nebūs. Pārāk vienkārši un diezgan plakaniski viss uzbūvēts. Vienīgais, kas te bija- vajag uzminēt, kurš ir kurmis. Man neizdevās. Bet tas nepadara seriālu par kaut ko labu un skatīšanās vērtu. Lai gan- skatīties var, bet neko daudz gaidīt nevajag. Tīri, lai pavadītu garu laiku ar kādu fona troksni.

Tas Jura Žagara plusiņš te nenostrādāja- aktieris tēloja krievu oligarhu un darba viņam bija maz (smaidīt, pabučoties un pateikt pāris vārdus pa visu seriālu). Vispār jau jāsaka, ka neviens no aktieriem nepārliecināja- ne varēja ticēt, ka viens ir spiegs, ne otrs kāds ministrs vai preses sekretārs. Jā, mēģināja, bet…
Viss sižets bija ap Lielbritānijas ministriem- kurš tur varētu būt sliktais, kurš te ir kretīns un kādi kuram ir skeleti skapī. Tas palīdzēja uzturēt tikai to intrigu (kurš sliktais), pārējais bija ne pārāk pārliecinoši noslīpēts stāsts, kurā sanāca diezgan daudz ķepļepi un ne pārāk liela interese tos kaut kā nebūt notušēt.

Bet viens gan te bija ļoooti pozitīvs- seriāls palīdzēja atcerēties vienu citu spiegu seriālu, kuru biju atlicis uz vēlāku- ”Slow Horses”. Atcerējos, ieslēdzu un paguvu jau noskatīties pāris sezonas (I.Z.C.I.L.S.!). Neveikšu te salīdzināšanu (tas nav iespējams), tik pateikšu, ka esmu ļoti pateicīgs ”Slepenajam dienestam” par manu nonākšanu līdz ”Slow Horses”. Tas ir labākais (vienīgais?), ko šis seriāls man deva.

Nosaukums: Partnere.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Prometejs
Gads: 2025
LPP: 416

Ali Hazelwood, Mate., 2025.
Tulkojums latviešu valodā- Maija Olšteina

Par grāmatu–
Grāmatas ‘’Līgava’’ turpinājums, kurā galvenā loma atvēlēta vilkaču-cilvēku hibrīdam Serēnai un ziemeļrietumu bara alfam Koenam. Viņiem abiem ir jāizdzīvo bīstamā laikā, jo kādam noslēpumainam spēkam ir vēlme iznīcināt Serēnu un nepieļaut iespēju, ka kāds hibrīds dzīvotu šajā pasaulē. Serēna vēl pati nespēj sevi aizstāvēt, tāpēc to dara Koens, jo viņa ir Koena partnere.

Nieka pusgada laikā jau esmu izlasījis trešo Heizelvudas grāmatu. Laikam jādibina kāds fanu klubs. Lai gan nē- ja pirmajās divās grāmatās es vēl biju ieinteresēts lasītājs, tad šī mani kaut kā neuzrunāja. Vai drīzāk- likās pārāk līdzīga iepriekšējām. Tā sajūta, ka piegrieztne viena, tikai audums cits.

Visādi citādi var teikt, ka autore arī te spēja uzburt visnotaļ interesantu pasauli ar tikpat interesantiem tēliem. Notikumu gan te bija mazāk un viss noritēja tā kā mazliet palēnināti, bet savs šarms bija. Bija arī humors, labi un interesanti dialogi. Protams, arī seksa te netrūka. Īstenībā, sekss te bija diezgan tuvu piepacelts priekšplānam, bet šoreiz tas bija paša stāsta sastāvdaļa, ne autores vēlme iepīt vēl kādu erotiku. Protams, viens otru neizslēdz.

Te pietrūka tā draiva, kas šādam stāstam iedotu vismaz kādu kustību. Tās dažas sižeta līnijas bija tik īsas un saraustītas, ka pamatīgi bojāja kopējo iespaidu. Mazliet garšu bojāja arī pārāk lielā tēlu līdzība ar ‘’Līgavu’’. Vismaz to galveno varoni prasījās izcelt ar kādu cita rakstura šķautni. Jo jāatzīstas- man visu triju grāmatu galvenie pāri liekas identiski un tagad pamatīgi ir jāpiedomā kurš no kurienes un ar kuru.

Saprotu, ka neesmu grāmatas auditorija un īsti neprotu lasīt šāda tipa romānus, bet bija tā pēcgarša, kad jūti mazuma un nepabeigtības piegaršu.

Negribas ieslīgt pārlieku lielā kritikā un negatīvismā, jo grāmata to noteikti nav pelnījusi (atkārtošos- asprātības un humora te netrūkst), vien beigās izteikšu piezīmi par neveiksmīgu maketētāja darbu veidojot grāmatas virsrakstu- ‘’Partnere’’ varēja un vajadzēja vairāk izskatīties pēc ‘’Partnere’’, ne pēc ‘’Par Tnere’’.

Atzīšos, man tas viss jau sāk apriebties. Visa šī panikas dzīšana, nemitīgie alarmisti, no gaisa pagrābtie secinājumi… Nospriedu, ka man ar ir tādas pašas tiesības paust savu viedokli par šo visu. Es gan ne tuvu neesmu nekāds militārais eksperts vai specdienestiem tuvu pietuvināta persona, bet, redzot un dzirdot, kas notiek pasaulē (un Krievijā ar), varu secināt pavisam ko citu.

Sākšu ar to, ka Krievija jau sen karo ar Eiropu un Ameriku. Visas tās kabeļu griešanas Baltijas jūrā, iejaukšanās citu valstu vēlēšanās, kiberuzbrukumi Bundestāgam, spridzināšana Čehijā, Skripaļa indēšana Lielbritānijā, dezinformācijas viļņi (t.s. no Krievijas ārlietu ministra)…. Un Eiropa atbild- sankcijas, ēnu flotes bloķēšana, munīcijas piešķiršana Ukrainai, diplomātu izraidīšana, Krievijas bļodlaižu ierobežošana Eiropā. Tā ka karš notiek. Tiesa, ne gluži ar zobeniem un šautenēm, bet kašķis ir.

Atgriežoties pie augstākminētā raksta- tur ir pamatīgs blāķis ar jocīgiem secinājumiem. Nu kaut vai tas, ka Krievija gada laikā spētu uzbrukt NATO. Nu nevar! Sāksim ar to, ka karš Ukrainā ne tuvu nav pie beigām un visticamāk vēl ilgi nebeigsies. Tas, ka Tramps Amerikā un krievi varētu izmantot viņa nepatiku pret NATO, ar ir aplami. Pie šādas loģikas, krieviem tas logs iespējamam uzbrukumam ir ļoti mazs. Tramps prezidenta krēslā vēl būs 2,5 gadus. Ja vien viņš amerikāņiem neapriebsies agrāk. Un ļoti ticams, ka nākamais ASV prezidents nebūs tāds vējaslota. Pēc raksta loģikas sanāk, ka karš Ukrainā beigsies tuvākā pusgada laikā. Tad gadu Krievija ‘’kačāsies’’ un uzreiz vērs vaļā jaunu fronti, lai ar kārtējo ‘’blitzkrieg’’ nodrošinātu sev spožo uzvaru. Galīgi neloģiski.

Krievi šobrīd karo 1200km garā frontes līnijā. Ja viņi plāno karot vēl ar NATO, tad viņiem jāatver vēl divtik gara (apmēram 2500km) frontes līnija. Un kurš tur karos? Viņu jauniesaucamo vidējais mūžs Ukrainas frontē ir vien 3 nedēļas. Viņu droni kļūst nekvalitatīvāki- sadalās paši gaisā, Starlink atslēgšana padara tos neprecīzākus, brīvprātīgo pienesums militārajam atbalstam sarūk vairākkārt, armijas rūpniecība strauji sarūk, padomju mantojums izpļekerēts, Ziemeļkorejas raķetes nekvalitatīvas. Un uzreiz piebilde- ja krievu kara rūpniecība būtu tik spējīga, vai tad viņi pirktu raķetes un dronus no Ziemeļkorejas un Irānas? Vai Alabugā šahed/geraņ dronus kopā liktu studenti un skolēni? Vai pretgaisa aizsardzība nespētu aizsargāt visu kritisko Krievijas infrastruktūru? Sesto diennakti degošā Tuapsē rāda pretējo.

Un, pat ja arī karš Ukrainā beigtos, kur Krievija liktu visus tur esošos karavīrus? Kur tie atrastos visus šos nieka divpadsmit mēnešus? Uz mājām tos laist nav iespējams. Palikt ierakumos neviens netaisās. Un būtiska nianse- krievu līgumniekiem ir ieraksts kontraktā mazā šriftā– līgums ir beztermiņa (lasi- līdz kara beigām). Ja kāds paziņos, ka karš beidzas, tad beigsies arī lielākā daļa karavīru. Jo tā patvaļa, ģedovščina, nonullēšana, apzagšana… tas viss absolūti lielākajai daļai ir noriebies. Vēl nevajag aizmirst, ka kara beigšana esošajā stāvoklī, Krievijā tiktu pielīdzināta sakāvei. Neviens Putina nospraustais mērķis nebūtu sasniegts, neviens reģions nebūtu iekarots…. tikai milzīgs kalns nogalināto krievu, iznīcināta ekonomika, izolācija… Krievijā, kuri sevi vienmēr pozicionējuši kā uzvarētājus, šis būtu smags trieciens. Jo te nebūtu iespējams pasniegt neko, ko varētu pat attālināti dēvēt par uzvaru.

Protams, šī brīža ekonomiskā situācija Krievijā ir ļoti pateicīga jaunas ‘’gaļas’’ iesaukšanai armijā, jo pieaug bezdarbs, nabadzība, parādu nasta. Cilvēki būs spiesti iet vienīgajā iespējā nopelnīt (lasi- mainīt savu dzīvību pret rubļiem tuviniekiem)– karot. Un noteikti Kremlis to izmantos. Bet, lai uzbruktu NATO, ir vajadzīgs kas vairāk par gaļu. Un šis NATO vairs nav tas, kas bija 22.gadā. Un arī Eiropa nu ir cita. Un pēc pusotra gada būs vēl cita situācija. Viss liecina, ka Eiropa būs daudz labāk bruņota. Ukraina būs daudz militāri attīstītāka. Turpretī Krievijai viss būs daudz sliktāk. Pat ja tā karu izdomās beigt rīt no rīta. Budžeta deficīts tur jau šobrīd (gada trijos mēnešos) ir tuvu pie 5 triljoniem rubļu, mazais un vidējais bizness mirst straujos tempos, naudas masa apritē dažu gadu laikā ir palielinājusies 2,5 reizes (sveiki, hiperinflācija), tūlīt draud ‘’bank run’’ un tam sekojošā iedzīvotāju noguldījumu nacionalizācija (sveiki, Staļina laika obligācijas). Kara rūpniecība jau šobrīd tur strādā ar mīnusiem. Nezinu kā Nīderlandes izlūki tur saskatīja spēju gada laikā atgūt militāro potenciālu. Nereāli!

Viss, ko Krievija prot ražot un eksportēt ir mīti par savu varenību. 

Un arī iepriekšējie alarmistu ziņojumi, ka uzbruks Igaunijai, Latvijai, Suvalku koridoram vai kam citam, ir nenopietni. Te ir daudz citu valstu karavīri. Un, ja kādu no tiem ievainos vai nogalinās, tad nevaru iedomāties, ka attiecīgā valsts neklapēs ne ar ausi. Plus Francijas prezidenta paustais, ka Francijai un Lielbritānijai ir kodolieroči, kas kalpos visas Eiropas aizsardzībai. Un neviens no Krievijas negrasās pārbaudīt NATO 5.pantu darbībā. Pat pēc Ķīnas ‘’lūguma’’, lai tā varētu izmantot sajukumu Rietumu frontē un fiksi tikmēr savākt Taivānu (dzirdēts arī šāds scenārijs, kuram es ar neticu).

Krievijas uzbrukums NATO būtu tās drīza kaunpilna sakāve it visā. Un tad Putina rezidenci Valdajā neglābtu pat tur izvietotās 27 pretgaisa sistēmas un jaunuzbūvētie torņi. Jau šobrīd ekonomisti prognozē Krievijai teju neiespējamu variantu izķepuroties no šī kara radītajām sekām (ne ekonomiski, ne demogrāfiski). Kur nu vēl uzsākt jaunu karu un vēl lielāku izolāciju no pasaules ekonomikas.

Skaidrs, ka Krievija ir un paliks drauds Eiropai un pārējām kaimiņvalstīm vēl daudzus gadus, bet jāsaprot, ka tās spējas atjaunot savu militāro potenciālu ir pamatīgi iedragātas. Manuprāt, pat neiespējami (tankus būvēt vairs neprot, lidmašīnas ražot vairs neprot, modernās tehnoloģijas nav pieejamas, utt). Ja pēc Ukrainas kara beigām, NATO piedāvās Ukrainai īpašu sadarbības modeli (ja vien neuzaicinās pievienoties aliansei), tas nozīmē, ka Ukraina kļūs par NATO ciešu sabiedroto. Un tas nozīmē, ka NATO papildinās savas spējas ar militāri spēcīgu un militāri pieredzējušu valsti, kura zina kā karot pret Krieviju un, kura prot karot pret Krieviju. Un kura nekavēsies ar palīdzību Eiropai.

Nu vairs tā nav. Nemaz! Ir sajūta, ka pasauli pārņēmis kāds kolektīvais neprāts, kas mēģina skart teju visu un ikvienu. Ja iepriekš bija sajūta, ka cilvēce gala beigās ir nonākusi pie kāda politiskā saprāta punkta, un nu mēģina pie tā arī pieturēties, lai varētu visi dzīvot mierā un saticībā, tad šobrīd gribas piekrist tai interneta mēmei, ka pasaulē ietekmīgākā organizācija ir debīliķi- viņiem visur ir savi cilvēki un viņu ir daudz. Varbūt par pasaules galu runāt būtu pāragri, bet tāds pasaules negals tagad ir pienācis.

Laikam jau sākums ir Covid19, kad virspusē uzpeldēja pasaulē ietekmīgākās organizācijas milzīga ļaužu masa, kura pēkšņi kļuva gudrāka par ārstiem un infektologiem un spēja saskatīt tajā vakcīnā kaut ko no elles katliem pasmeltu. Vienlaikus vēl bija protesti pret 5G.

Un kas notiek ar politisko hmmm – eliti? Ja agrāk bija kungi un dāmas, kuri spēja eleganti izskatīties, izteikties un ievērot politisko etiķeti, saprātu, diplomātiju. Tad šobrīd mēs esam apauguši ar soctīklu algoritmizētu sūdu (virs)kārtu, kuri politiku veido berot burtus savos sociālo tīklu kontos. Agrāk ietekmīgākā valsts pasaulē- ASV, nu kļuvusi par skatuvi dažu vāji saprātīgu būtņu kopienai (lūgšanās, izmantojot filmas ‘’Lubene’’ citātu, manuprāt, ir kronis visam. Lai gan Trampa Alāha piesaukšana Lieldienās un savos soctīklos liekot bildes ar sevis attēlošanu dieva vietā, ar nav tālu no tā), kuri nesaprot ne ko viņi dara, ne kādas tam būs sekas. Krievija Putina pavadā strauji virzās ‘’negatīvas attīstības’’ virzienā, un, visticamāk, nonāks 20.gadsimta sākuma ekonomikā ar agrāru valsti un darba nometnēm.
Tā iet, kad visādi veci onkuļi iedomājas sevi par dieviem, cariem un ķeizariem, kuri var karot, kad un kur grib; pārzīmēt politiskās kartes kā grib; ekonomiku regulēt pēc savas patikas un izdevīguma, nedomājot par sekām un blaknēm.

Nu kurš gan varēja iedomāties, ka ASV kļūs par Eiropas ienaidnieku? Tramps tik ļoti mēģina vājināt un šķelt Eiropas Savienību, ka tas jau sāk palikt pārāk biedējoši. Mani galīgi neuztrauc Putins ar savu imperiālistisko domāšanu (vienkārši viņš nav un nebūs spējīgs karot ar Eiropu), bet reāli baida ASV prezidents. Viņa apvainojošie tvīti gan ir štrunts. Nedomāju, ka kāds no Eiropas politiķiem par tiem apvainojas. Viņiem ir pārāk biezas ādas (lielajā politikā savādāk nemaz nevar). Bet tie draudi Grenlandei, mūžīgā šūpošanās starp vienu un otru, nespējā paļauties uz ASV nevienā jautājumā vai darbībā…. tas viss dzen pamatīgu ķīli attiecībās. Jā, Trampa Amerikai būtu izdevīgi, ja ES sabruktu- varētu katru valsti ekonomiski drāzt vairāk, nekā visu ES. Bet, ja jau cilvēkam nepietika ar to, ko deva sadarbība ar ES, tad diez vai pietiktu, ja iegūtu divreiz vairāk. Vai trīsreiz. Egoistiski un narcistiski tipi vienkārši nespēj pateikt stop.

Varbūt pat būtu labi, ja visi lielie un varenie pasaules smagsvari aptaisītos, iegrimtu paši savos savārītajos sūdos un ļautu pārējiem mierīgi dzīvot tālāk. Manuprāt, izzustu vesela virkne no pasaules problēmām.
Saprotu, ka tā ir tikai nepārbaudīta sazvērestības teorija, bet man tā ļoti patīk. Proti, pēc Padomju savienības izjukšanas beidza pastāvēt visādas revolucionāras grupiņas Eiropā, kas it kā cīnījās pret kaut ko vai par kaut ko, bet īstenībā bija Padomju varas sponsorētas destabilizējošas organizācijas, kas jauca gaisu Eiropā un citur. Beidzās Padomju savienība un beidzās arī tās sūtītā nauda šīm grupiņām. Līdz ar to beidzās arī grupiņas.

Ai, pat nevajag skatīties pasaules mērogā. Arī pie mums pasaules varenākās organizācijas pārstāvju netrūkst. Nu kā var ievēlēt tādu politisko spēku kā Stabilitāte? Kā var joprojām sekot Šlesera idejām un ticēt viņa teiktajam? Kā varēja ievēlēt Kaimiņu, Gobzemu, Grevcovu,…? Kā Petraviča varēja vadīt ministriju? Vēl tik nesen mēs visi šausminājāmies un iesmējām par Valdmaņa šortiem Saeimas namā. Tagad … tagad katrs Saeimas sasaukums liekas ir intelektuāli stipri atšķaidītāks par iepriekšējo. Drīz mums vienkārši būs tāds… intelektuāli homeopātisks parlaments.

Mēs tik ļoti gribējām lai politikā ienāk jaunie un spējīgie. Nomaina vecos. Bet saņēmām… ehh. Nu jā, ko var gribēt, ja tie vecie sev prasīja miljonu par iešanu politikā vai saņēma 29mlj vekseli par būšanu politikā, vai izsita sievai HES biznesu … piemēri, kuri nez vai uzrunāja tos labos, kārtīgos un uz valsts attīstību tendētos jaunos kadrus. Drīzāk tos otrus. Var jau būt, ka tāpēc arī mēs ejam to pašu pasaules negala ceļu, ko iet pārējā pasaule.

Ko sēsi, to ievēlēsi.

Nosaukums: Andris un Kalna Klapētājs.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2025
LPP: 148


Par grāmatu–
Andris ir parasts astoņus gadus vecs zēns, kuram patīk tikties ar saviem draugiem Kārli un Dārtu. Un vēl viņam ir bagāta fantāzija, kas reizēm viņu aizved piedzīvojumos, kuros viņš gandrīz vai nejauši vienmēr pamanās ievilkt arī savus draugus.

Viņa bērnības atmiņās fantāzija joprojām uztur dzīvu vienu tēlu- Kalna Klapētāju. Milzīgi resnu vīru pelēkā džemperī ar augstu krāgu. Kādu dienu, kad viņam sakāpa temperatūra, bet vecākiem bija jādodas uz darbu un Andris palika mājās viens, pie viņa dzīvokļa durvīm pieklauvēja Kalna Klapētājs.

Vairs jau neatceros ar kuru darbu – ”Koka nama ļaudis” vai ”Gaiļa kalna ēnā”, es biju ielicis autoru savā literārās iepazīšanas sarakstā. Arī viņam piešķirtās dažādās literārās balvas tikai nostiprināja pārliecību, ka iepazīšanos nevajag atlikt. Aha, kā tad- visa mana lasīšana un grāmatu medīšana ir viena vienīga atlikšana, pārlikšana un pāratlikšana. Grāmatu daudz, vēlmes vēl vairāk… tad nu viss notiek paļaujoties uz nejaušību un varbūtību.
Arī šoreiz savu lomu nospēlēja varbūtība- atnācu uz bibliotēku, ieraudzīju grāmatu un izlasīju. Gandrīz kā Cēzars ar savu veni, vidi, vici.

Ko lai saka- iepazīšanās sanāca burvīga. Esmu caur un cauri starā. Vispār, pamanu, ka man sāk vilkt uz pusaudžu grāmatām (neesmu gan baigais piekritējs grāmatu dalīšanai pa vecumiem). Pat nezinu kāpēc. Laikam tur ir kaut kas tāds, kas pašam liek justies par kripatu jaunākam. Un šajās grāmatās nav sūrā pieaugušo dzīve :)

Labi, atpakaļ pie grāmatas. Mana būšana starā ir teju par visu, kas atrodamas grāmatā- no Klapkalnciema līdz Kalna Klapētājam, no jauniešiem un viņu sirsnības līdz viņu nebēdnībai un dvēseles dziļākajiem stūrīšiem, no tēlu aprakstiem līdz viņu ilustrācijām (paldies grāmatas māksliniecei). Vēl notikumi, valoda, dialogi… te ir viss, lai pēc izlasīšanas būtu sajūta- šī bija viena sasodīti laba grāmata!

Grāmatā ir septiņas nodaļas, varētu pat teikt- septiņi notikumi, kuros Andris, Kārlis, Dārta un Klapētājs ar Džeku izdzīvo un piedzīvo melošanu, kaunu, bailes, draudzību, žēlumu, fantazēšanu, sapņošanu… tie notikumi ir kaut kas vairāk par piedzīvojumiem. Tie ir pilni sirsnības un gudrības (babiņas citāti). Kad izlasīju grāmatu, pašam bija sajūta, ka kļuvu labāks. Un sirsnīgāks.

Nosaukums: Mīlestības hipotēze.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Latvijas mediji
Gads: 2023
LPP: 400

Ali Hazelwood, The love hypothesis., 2021.
Tulkojums latviešu valodā- Renāte Kārkliņa

Par grāmatu–
Olīva Smita uzsāk studijas doktorantūrā un, lai arī dzīvo vientuļu un noslēgtu dzīvi, ātri iegūst dažus sirdsdraugus. Lai izvairītos no sarežģījumiem attiecībās, viņa samelo labākajai draudzenei, ka viņai jau ir puisis ar kuru viņa tiekas. Saprotot, ka vajag pierādījumus, viņa noskūpsta pirmo vīrieti, kuru sastop universitātes laboratorijas gaitenī. Un tas izrādās neviens cits, kā Ādams Kārsens- jauns profesors, kurš visā universitātē pazīstams ar savu cietsirdīgo attieksmi pret visiem studentiem.

Kad lasīju ”Prometeja” izdoto šīs pašas autores darbu ”Līgava”, kaut kur aprakstos pamanīju, ka ir viņai ir izdota vēl viena grāmata. Tad nu bibliotēkā sameklēju un ķēros pie lasīšanas.

Jāsaka, kā ir- bija tā, kā bija sagaidāms. Romantiskā deva biezā slānī, tad nāk komēdijas slānis, tad nedaudz drāmas un beigās visi dzīvoja laimīgi. Tāda viegla, gaisīga un visnotaļ raiti lasoša grāmata.

It kā nevajadzētu salīdzināt abas grāmatas, bet nevilšus tā sanāk- galvenā varone diezgan līdzīga gan uzvedībā, gan vēja slotas dzīves pieejā. Arī grāmatas galvenais vīrietis likās teju pārcelts. Un sekss. Laikam palieku vecs puritānis, bet tas seksa pasākums likās pārāk triviāli idealizēts. Un neinteresants. Un gala beigās- vesela nodaļa?! Tur, kur pietika uzrakstīt ”… un viņi visu nakti baudīja mīlas priekus”, tika sadzejota vesela nodaļa. Ai, laikam jau tai vieglajai romantikai vajag arī kādu drāziena devu. Labi, man tā romantiskā literatūra tomēr pasveša. Gan jau viss ir žanra kanonos.

Lai arī grāmatas sižets bija uzreiz skaidrs no ceturtā vāka apraksta un nekādi pavērsieni te nebija gaidāmi, lasīju ar interesi. Autorei ir laba valoda un laba spēja salikt kopā tādus personāžus, kas viens otru ļoti labi papildina. Un tur tika salikti kopā dažnedažādi tipi un tipiņi. Līdz ar to sanāca labi strukturēts stāsts, kas papildināts gan ar jautrām, gan neveiklām (un ne mazāk jautrām) situācijām. Vienīgi tā dramatiskā daļa, manuprāt, sanāca mazliet samocīta. It kā jau iederējās, bet tomēr iepriekš prasījās kāds nebūt mājiens, ka tas bija gaidāms.

Kā jau iepriekš minēju, man tā romantiskā literatūra tāda pasveša. Bet šo tomēr riskēšu ieteikt. Patiešām bija interesanti padzīvot līdzi medicīnas doktorantiem, profesoriem un akadēmiskās dzīves skarbajām (un ne tikai) attiecībām. Varētu pat teikt, ka mēģināšu vēl kādu šī žanra grāmatu. Bet pēc kāda brīža.

Nosaukums: Laika lāde.
Autors: Andre Snaijs Magnasons
Izdevējs: Liels un mazs
Gads: 2025
LPP: 272

Andri Snær Magnason, Timakistan., 2013.
Tulkojums latviešu valodā- Dens Dimiņš

Par grāmatu–
Pasaulē notiek daudz nelāgu lietu, tāpēc ļaudis ar sajūsmu uzņem ziņu, ka nu ikvienam ir iespējams iegādāties savu laika lādi- vietu, kurā patverties un pārlaist tik ilgu laiku, cik vēlies. Un tajā laikā nenovecot ne par sekundi.
Ātri vien visi cilvēki ieslēdzas savās lādēs, lai tās atvērtu, kad viss būs kļuvis labāks.
Bet pēc vairākiem gadiem dažas lādes, kurās atradās pusaudži, atveras un nu viņi atrodas pasaulē, kurā valda pamestība un zvēri. Bērni patvērās pie kādas vecas sievietes, kura viņus pabaro un stāsta pasaku par kādu alkatīgu un varas apsēstu karali, kurš vēlējās uzvarēt laiku, lai pasargātu savu princesi no novecošanas. Kādu dienu rūķi viņam atnesa lādi, kura bija darināta no tik smalka un blīva zirnekļu tīmekļa, ka tajā neiekļuva pat laiks.

Grāmatu bibliotēkā ņēmu primāri ar domu izlasīt, ko labu, lai varētu ieteikt bērnam, citādi viņai šobrīd tāds nelasīšanas periods (trāpījās dažas grāmatas, kurās sanāca vilties). Protams, sekundāri ņēmu ar domu izlasīt arī pats. Kā nekā Liels un mazs izdevniecības grāmatas nekad nav likušas vilties pat Sakārnīša vecuma lasītājam, kāds esmu es.

Un arī šoreiz ne tuvu nebija vilšanās. Varētu pat teikt bija pat tāda pieticīgi pacilājoša sajūsma. Ļoti patika tā pasaka, kuru stāstīja vecā sieva. Likās, ka tur iekšā ir tik daudz paņemts gan no citām pasakām, gan dzīves, gan senām dienām, gan mūsdienām, ka lasīju ar ļoti lielu azartu. Nu jā, sen laikam nebiju lasījis pasakas, tāpēc vēl savs prieciņš tika atgriežoties bērnībā.

Bija arī sava tiesa ko padomāt- vai tā laika ekonomēšana vispār ir dzīve? Un vai vērts paļauties uz citiem, lai sakārtotu pasauli? Un kur paliek draugi? Nemaz neuzskaitīšu visas tās lietas, kas bija pašā pasakā par alkatīgo karali- pamatīgi daudz ko lasīt un [ap]domāt.

Ļoti jauka lasāmviela- interesanti pasniegts interesants stāsts, ir sava deva morāles un iemesli aizdomāties, laba valoda. Teju viss, lai atzinīgi novērtētu šo darbu un varētu stabili papildināt savu ”obligāti jāizlasa” sarakstu ar vēl kādu darbu no šī autora. Un, protams, ieteikt arī citiem izlasīt un nepaiet garām labai grāmatai.