Ar ļoti lielu cieņu un apbrīnu klausos tos stāstus, kur cilvēki stāsta par nesen iegādāt īpašumu, kurā plēšas un ņemas, lai to savestu kārtībā- izved atkritumu kalnus, izzāģē vecus kokus, atbrīvo pļavas no krūmiem. Tas tāpēc, ka pats tam esmu gājis cauri. Kad iegādājāmies īpašumu laukos, tad vēl nenojautām, ka vajadzēs ”līst līdumu”. Bet kā ķērāmies kādam stūrītim klāt, tā atkritumu maisi pildījās viens pēc otra. Lielgabarīta atkritumiem izsaucām lielo konteineru, bet visa apkārtne bija pilna ar sīkumiem- mazām zāļu pudelītēm, logu stikliem, veciem apaviem, metāla detaļām,… Īpaši ”jauki” bija lasīt vecos logu stiklus- tie bija plīsuši interesantās formās (asas, garas šķēpeles) tā, ka varēja ne tikai sagriez pirkstus, bet palikt bez rokām un kājām.
Bija vēl doma sakopt grāvmalu, bet arī tur uzrāvāmies uz atkritumu kalniem- jau ar nelielu kultūrslāni bija apaugušas zāļu pudelītes, krējuma burciņas, apavi…

Pamazām jau apkārtne tīrījās, bet laikam tas process ir teju mūžīgs, jo nupat ”uzrāvos” uz kārtējo arheoloģiju– gribēju nedaudz nolīdzināt zālāju aiz šķūņa un jau ar pirmajiem lāpstas dūrieniem cēlu ārā vecas durvju eņģes, apavus, pudeles, māla poda lauskas, stieples… Tas viss nelielā laukumā, lāpstas dziļumā. Bail domāt, kas tur nāks vēl ārā. Un, kas vēl varētu nākt, ja vajadzētu rakties dziļāk.

Tas viss velk uz jautājumu- kāpēc? Kāpēc cilvēki savā (SAVĀ!) īpašumā taisīja atkritumu bedres/kalnus/grāvjus? Saprotu, tas viss ir no padomju laikiem krājies un tad ”savs īpašums” īsti nebija. Bet tomēr- tu te dzīvo, atpūties, iekop kādas dobītes, audzē vistiņas… un tepat arī izgāz atkritumus! Kā?!

Vai tad tajos laikos nebija atkritumu urnu un laukos pēc tām nebrauca? Bija taču tādi pelēka metāla bunduļi, kurus ik pa laikam izveda. Nezinu gan vai laukos tad bija problēmas ar izvešanu, bet lai vai kā- atkritumu toreiz taču nebija tik daudz. Apavus un drēbes novalkāja līdz ručkai, pudeles nodeva, plastmasas iepakojumu nebija, papīra iepakojumus sadedzināja. Bail domāt, kas būtu, ja tolaik būtu bijis šāds sadzīves atkritumu ”ražošanas” apjoms, kāds ir mūsdienās.

Tas tiešām bija padomju cilvēka sabojātais skats uz dzīvi, privātumu, personīgo labumu un skaisto sev apkārt? Nebija nauda? Veciem cilvēkiem nebija iespēju citādāk atbrīvoties no saviem atkritumiem? Tāpēc lielais vairums no lauku mājām tika piegānītas ar pašu saimnieku sadzīves atkritumiem, kurus nu jaunie īpašnieki ir spiesti mēzt un vest uz poligoniem? Šobrīd taču tā neviens vairs nedara- nerok atkritumus savā īpašumā, ne? Esam izauguši? Beiguši būt padomju cilvēki? Apzināmies sava īpašuma vērtību? Varbūt tas bija izglītības un izglītošanas jautājums?

Nezinu vai un cik vietās man laukos vēl gaidāmi šādi apslēptie dārgumi. Lai gan nē, vienu vietu es zinu- pirms padsmit gadiem to sākām ”plēst”, bet pēc vairākiem maisiem padevāmies (citi darbi ar bija jāpadara). Šobrīd tur pa virsu aug zālīte un, ejot tur pāri ar trimmeri, man katru reizi jādomā, ka drīz vajadzēs to vietu sakopt. Negribētos to atstāt nesatīrītu vēl uz vienu paaudzi.

Man nav atbildes uz to jautājumu. Pat nezinu vai gribu arī rast to atbildi, jo bail, ka tajā mirklī man būs jāattaisno tie visi atraktie un vēl atrokamie atkritumi manā īpašumā. Tajā pašā laikā negribu arī nevienu nosodīt- nezinu kādi motīvi un domas toreiz vadīja cilvēku rīcību. Tagad varu tikai visu tīrīt, sakopt un uzskatāmi parādīt sev un saviem bērniem, kas notiek, kad nedomā ne zaļi, ne pareizi un ne uz priekšu.

Nosaukums: Gaiļu kalna ēnā.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Dienas Grāmata
Gads: 2014
LPP: 174

Par grāmatu–
Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks tiek ierauts 1905.gada nemieros. Izmucis no soda vienības nagiem, viņš gadu vēlāk ierodas Rīgā, lai izpirktu grēkus par saviem nodarījumiem.

Kad izlasīju grāmatu ”Andris un Kalna Klapētājs”, bija āķis lūpā un gribēju izlasīt vēl kādu autora grāmatu. Bibliotēkā paņēmu visas pieejamās autora grāmatas un nospriedu, ka jāsāk (jāturpina) iepazīšanās ar ”Gaiļa kalna ēnā”. Kā nekā labas balvas, atsauksmes un kas tik vēl ne. Man gan ar sēriju ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija diezgan bēdīga pieredze (viena grāmata, viena vilšanās (šīs sērijas grāmata ”18”)), bet tas bija sen. It kā…

Tā nu sanāca, ka arī te man bija vilšanās. Nespēju es ielasīties. Nu tā, ka nemaz. Visu laiku bija sajūta, ka darbs nav noslīpēts. Epizodiski sanāca uztvert kādu stīgu, bet pēc dažām lappusēm viss pajuka. Ja autora doma tāda arī bija- radīt kaut ko neskaidru un fragmentāru, tad jā, tas izdevās. Bet es par to nespēju paust sajūsmu. Man pietiktu, ja būtu neliela šūpošanās no tagadnes uz pagātni, bet te vēl ik pa laikam tika mainītas pašas šūpoles, virzieni, amplitūda un kas tik vēl ne. Bija pagrūti lasīt un noturēt vēlmi turpināt lasīt.
Arī galvenais tēls bija tāds nekāds. Vismaz es viņu nekādi nevarēju ”atkost”. Un beigās tas tēla skaidrojums nu nekādi nesalikās ar to, ko lasīju. Sajūta, ka viss tika pārāk ”piedzīts” pie vēstures faktiem un personālijām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka beigas nedaudz visu salika pa plauktiņiem. Gan ar to šūpošanos, gan pusrūdolfiem, gan fragmentiem. Tik, manuprāt, ar to bija par maz, lai varētu teikt, ka grāmata sniedz kādu literāru prieku. Līdz ar to arī pārējās paņemtās autora grāmatas atdevu bibliotēkā neizlasītas. Nesaku, ka nemēģināšu vēl kādu reizi. Gan jau. Lai viss nosēžas, tad jau redzēs.

Oriģinālnosaukums: Slow Horses
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: dramēdija
Lomās: Gary Oldman, Kristin Scott Thomas, Jack Lowden, Saskia Reeves, Christopher Chung
Gads: 2022.-2026.

Par seriālu–
Britu slepenajam dienestam MI5 ir tāda kā filiāle, kur nosūta tos aģentus, kuri īsti neder spiegu darbam vai ir ”nogrēkojušies”. Tā kā visi viņus uztver par otršķirīgiem aģentiem, tad īsta darba viņiem nav. To arī izmanto šīs ”filiāles” vadītājs Džeksons Lembs, kurš dienas pavada gulšņājot un dzerot viskiju. Lai arī Džeksons Lembs savus padotos nicinoši dēvē par nejēgām, tiklīdz parādās kāds notikums, kas ar kājām gaisā sagriež ne tikai dzīvi visā valstī, bet arī pakļauj dzīvības briesmām viņa padotos, viņš ir gatavs izdarīt visu, lai palīdzētu saviem aģentiem.

Pēc ne pārāk veiksmīgā ”Slepenā dienesta” noskatīšanās, manā redzeslokā nonāca britu seriāls ”Slow Horses” (atradu, ka daudzviet tas tika tulkots kā ”Lēnie zirgi”, kas, manuprāt, ir pilnīgi aplami un neko nepasakoši, tāpēc atļāvos vaļību un piešķīru savu versiju- ”Kleperi”, kas tīri labi parāda apkārtējo (un pašu kleperu) attieksmi pret savu līdzšinējo darba vietu. Vēl bija variants ”Kraķi”, bet sabijos, ka būs pārāk tālu no norakstīto aģentu tēmas).

Un jāsaka kā ir- šis seriāls ir absolūts šedevrs! Laikam pirmais seriāls, kuru es noskatījos vienā elpas vilcienā dažās dienās (visas piecas sezonas jeb 30 sērijas). Grandiozi bija viss, bet jo īpaši grandiozs bija Gērija Oldmena attēlotais Džeksons Lembs. Viņš spēja to standarta dzīves sisto detektīvu/policistu/aģentu, kurš palicis viens un pārcietis kādu satricinājumu, pārcelt pavisam citā dimensijā. Viņš bija tik pārliecinoši cinisks, nošņurcis, alkoholu mīlošs un bieži pirdošs, ka skatītājam nekas cits neatliek, kā viņu iemīlēt.

Piebildīšu, ka Džeksons Lembs nav galvenais tēls. Tas gods ir jaunajam aģentam Riveram Kartraitam, kurš savas karjeras sākumā salaida pamatīgā dēlī mācību trauksmi, kā dēļ tika nosūtīts uz kleperiem. Protams, te viņam sanāk daži labi gājieni, bet netrūkst arī salaišana dēlī, kā rezultātā būs ko dzirdēt no viņa priekšnieka (un ne tikai).

Es ar milzīgām gaidām gaidu izziņotās nākamās divas sezonas, jo ceru ieraudzīt gan ”Stasi” stāsta turpinājumu, gan arī Džeksona Lemba kaušanās prasmes. Līdz tam ir doma noskatīties visas piecas sezonas vēlreiz (tāda doma bija arī uzreiz pēc pēdējās sērijas noskatīšanās).

Ne tikai Oldmens, arī pārējie aktieri bija zelts. Un katra sezona bija zelts. Un tas melnais humors, paši spiegi, MI5 (nosacīti) galvenā persona (Kristīne Skota Tomasa), … te bija viss, kas vajadzīgs labai dramēdijai (tēma nopietna, bet izpildījumā netrūkst ironijas, melnā humora un absurda).

Ceru, ka aktieru ansamblis un seriāla veidotāji turpinās savu kopdarbi vēl ilgi un laimīgi, jo materiāla it kā nevajadzētu trūkt- seriāls ir veidots pēc Mika Herona speigu romānu sērijas ”Slough House” motīviem. Šobrīd ir ”izlietoti” deviņi romāni. Vēl ir seši un gan jau (ja labi klāsies) var paši piedomāt klāt kaut ko oriģinālu.

Vakar savā lauku saimniecībā atklāju pļaušanas sezonu. Pirms tam trimmeris tika darbināts pāris epizodēs (pērnie avenāji, daži sakopšanas kaktiņi, utml), kas īsti pie zāles pļaušanas neskaitās.

Parasti trimmerējot zāli sanāk sezonā nopļaut savu sauju ar kukaiņiem, vardēm, ķirzakām un čūskām. Lai kā skatītos un, lai kā uzmanītos, nav iespējams no tā izvairīties. Lai arī redzu, ka kaimiņu stārķis pēcāk par šo visu ļoti priecājas, pašam prieka no tā maz. Žēl to mazo radību. Cenšos jau pļaut vienmērīgi un ar virzību uz perimetru, lai zvēri var pagūt aizmukt, bet tāpat bez upuriem neiztikt.

Vakardienas sezonas atklāšana sanāca vēl par kārtu nepatīkamāka. Nopļāvu zaķēnu… Pirms dienām piecām sešām nejauši uzgāju zaķēnu midzeni zem viena smiltsērkšķu krūma. Tur bija pieci zaķēni. Forši mazi, pūkaini kamolīši. Tad nu pēc tam mēģināju organizēt savus darbus tā, lai netraucētu tiem. Arī vakardienas pļaušanu sāku teritorijas otrā malā, lai ar trimmera troksni netraucētu zaķēniem.

Bet… laikam jau viņi bija tik lieli, ka ligzdu atstāja (vēlāk aizgāju pārbaudīt- zem krūma bija tukšs) un katrs aizļekatojuši savās gaitās. Diemžēl, viens bija ‘’paslēpies’’ manā pļaušanas zonā. Lai arī es jau tā pļāvu uzmanīgi un trimmeris ir ļoti skaļš, jaunulis laikam bija nospriedis, ka ir labi paslēpies un es paiešu garām. Paslēpies bija pat ļoti labi, bet garām nepagāju….
Baigi riebīga sajūta bija pēc tam.

Pirms dažiem gadiem, strādājot ar trimmeri, iztraucēju vienu ūdensžurku. Tā bija vienīgā reize, kad apzināti laidu trimmeri virsū dzīvai radībai.
Bet trimmerēšana jau nav vienīgais ‘’asiņainais darbs’’ laukos. Vēl jau ir jāgalina gliemeži, skudras, kurmji un jāslaktē dažādi grauzēji. Arī ar bebru jākaro. Tā tas bijis vienmēr. Un būs!

Vēl vakar dienas beigās bija jāsazāģē vecā zaru čupa un zem tās atklājās ūdensžurku midzenis…. Nācās ‘’nokopt’’. Nav patīkami, bet neko darīt- tas ir dārza kaitēklis.

Tā nu dzīvojam un strādājam- no vienas puses stādām, kopjam, aizsargājam, bet no otras puses sanāk arī galināt un bendēt.

/attēls ņemts no soctīkla Bluesky/

Krievijai 9.maijs ir viens no nozīmīgākajiem svinēšanas datumiem. Tieši svinēšanas, ne atzīmēšanas. Tam nopietni gatavojas- organizē parādes, gājienus, daudz runā un daudz rāda. Viņiem tas ir kults, kuru kopj, uztur un kuram tic. Sen jau vairs tam nav nekādas saistības ar realitāti, ja vispār tāda saistība kādreiz bijusi. Tāpēc krievi ar slimīgām sāpēm uztver jebkuru pret to vērstu repliku vai kritiku (kas tur psiholoģijā bija par to noliegšanu?). Kur nu vēl nicīgu smīnu vai ironiju. It kā no vienas puses krievus var saprast- Otrā pasaules karā zaudējuši 27 miljonus iedzīvotāju, kas nozīmē, ka teju katram Krievijas iedzīvotājam tā ir bijusi ģimenes traģēdija. Bet no otras puses- zaudējumu un traģisma pilns tas laiks bija arī pārējai pasaulei. Tikai tā nedejo uz senču kauliem, nepriecājas un nedzer pilnām rīklēm, bet klusu piemin. Jā, atšķirībā no pārējās pasaules, krievi patriotisma līmeni mēra litros, tāpēc tās kara beigu svinības tik ļoti ir nesaprotamas citiem.

Šī gada pirms- un pēcparādes periods Krievijā bija īpašs. Proti, Ukraina savas militārās spējas jau ir attīstījusi tik ļoti, ka visa tā ‘’Uzvaras dienas’’ svinēšana Sarkanajā laukumā bija apdraudēta. Tāpēc īsi pirms tam Krievijas diktators zvanīja Trampam, lai izdīktu drošību ‘’svētku’’ laikā. Tāpēc Kremlis izsludināja pāris dienu pamieru, ar draudiem (gadījumā, ja Ukraina to neievēros) šaut pa Kijivas centru ar konsulātiem, rezidencēm un komandpunktiem. Tāpēc ap Maskavu savilka papildu pretgaisa aizsardzības iekārtas. Tāpēc pirms parādes bija baumas, ka Putins uz parādi nemaz neieradīsies. Tāpēc visi aizturētu elpu gaidīja, kas būs. Gaidīja Ukrainas atbildi.

Un Ukraina atbildēja, manuprāt, spoži. Jau pirmsparādes laikā viņi izspēlēja izcilu gājienu ar zirdziņu- uz Maskavas vienpusējo pamieru viņi atbildēja ar vienpusēju klusuma brīdi pāris dienas. Ja Krievija to pārkāptu, tad Kijivai būtu tiesības atbildēt (lasi- uzšaut 9.maijā pa Sarkano laukumu). Pēc tam, kad iejaucās Tramps (kurš kārtējo reizi izglāba Putinu), Ukraina piekrita trīs dienu pamieram, kas ļāva Maskavai mazliet uzelpot un bez traucējumiem aizvadīt parādi. Lai gan traucējumi bija. Ukrainas prezidenta īsi pirms 9.maija izsludinātais dekrēts, ka viņš atļauj veikt parādi Maskavā un Sarkanais laukums ar precīzām koordinātām tiekot izņemts ārā (uz pamiera brīdi) no Ukrainas armijas mērķiem, bija kā smalks pliķis visai Krievijas sabiedrībai un jo īpaši Putinam. Vēl parādē nebija tehnikas. Vēl nebija ārvalstu politiķu (labi, necila saujiņa bija) un ārvalstu žurnālistu. Pati parāde ilga divas reizes īsāku laiku. Toties parādē klātesošas bija bailes.

Visu šo Krievijas sabiedrība pamanīja. Ja kas tāds būtu noticis iepriekšējos gadus, tad neviens to īsti pat nepamanītu. Bet tagad visi saprot- Ukraina varēja, var un varēs uzšaut pa Maskavu. Viņi bija spējīgi noraut parādi. Viņiem ir droni, kas sasniedz Maskavu. Viņiem ir raķetes ‘’Flamingo’’, kas spēj aizlidot līdz Sarkanajam laukumam. Un Krievijai vairs nav spēju tos visus notriekt. Un tas ir pazemojoši gan Krievijai, gan Putinam. Pēdējam jo īpaši. Jo Krievijā visi redzēja, ka ‘’Uzvaras dienas’’ svinēšana notika pateicoties Ukrainas prezidenta atļaujai. Protams, smalks trollings, kā mūsdienās saka. Bet! Bet tas tik ļoti pazemoja Putinu. Un, ja ir vēlme iedragāt autoritāras valsts vadītāja autoritāti sabiedrības acīs, tad vislabākais instruments ir izsmiekls un ironija. Un Ukrainai ar šo prezidenta dekrētu izdevās tik ļoti pazemot Putinu, ka viņš vairs neatmazgāsies. Jau šobrīd visi, pat uzticamākie zetņiki kunkst un pukst par valstī notiekošo, par zaudēto ģeopolitisko ietekmi, par atslēgto internetu un jau sāk celt balsi par neko nevarošo prezidentu, kuram reitingi krīt straujā tempā. Pirms pusgada nekas tāds nebūtu iedomājams, bet tagad, kad par Putinu smejas citi, arī krievi sāk pamanīt sava vadoņa izsmejamās īpašības. Gan jau drīz viņš nonāks tajā fāzē, kādā bija Brežņevs un viņa anekdotes.

Ukraiņi izcili labi parādīja, ka prot ne tikai varonīgi cīnīties militārajā ziņā, viņi izcili cīnās arī Putina izsmiešanas un pazemošanas frontē.

Pirms vairākiem gadiem laukos uzmeistaroju divas kompostkastes. Ar domu, nopļauto zāli savākt un lēnā garā pārvērst trūdzemē. Lasīju, ka 8 kubikmetri nopļautas zāles pārvēršas par 1 kubikmetru trūdzemes. Tā kā zāles man laukos netrūkst, tad arī bija plāns to likt lietā (lasi- pārvērst trūdzemē). Plāns īsti neizdevās, jo abas kastes novietoju patālu (nebija ērti) un vēl īsti nevedās ar zāles savākšanu. Līdz ar to abas kastes pildīju reti un to labi izmantoja nātres- tās ātri vien pārņēma abas komposta kastes un trūdzemes vietā nu man bija divas nātru lecektis. Nolikvidēju un nospriedu nākamreiz darīt gudrāk.
To ”nākamreizi” gan man piebremzēja spāņu kailgliemeži, jo tiem, redz, ļoti tīkot tādas komposta kastes, tāpēc es tādas netaisīju, lai tiem mūdžiem būtu mazāk patīkamu vietu manā lauku sētā.

Aizvadītā gada nogalē nolēmu, ka štrunts ar gliemežiem- man to kasti vajag. Paņēmu piecas lielas dūralumīnija loksnes, kas vairākus gadus bez darba mētājās pa saimniecību, dažas brusas, sauju skrūves un visu saliku tā, ka sanāca liela kaste ar diviem nodalījumiem. Rudenī piemetu pilnu ar nopļauto zāli un ķirbju lakstiem. Kā attēlā var redzēt, pa ziemu labi sakritās. Tūlīt sāksies pļaušanas sezona, tad nu ir doma abus nodalījumus krāmēt pilnus līdz ūkai. Mēģināšu ievērot pareizu secību (sausa zāle, zaļa zāle, lapas, zaļa zāle, sausa zāle, utt) un ik pa laikam parušināt ar dakšu. Rudenī vajadzētu kārtīgi sasegt ar melno plēvi (lai nezāļu sēklas izsut) un uz nākamās sezonas beigām ceru tikt pie trūdzemes pirmās porcijas.

Skaidrs, ka gliemeži par šo veidojumu priecāsies, bet ir plāns tiem pabojāt ballīti- veikalos ir visādas beramvielas, kas viņu dzīvi padarot par beigtu. Tad nu bārstīšos un skatīšos vai gliemežindes tirgotāji nemelo.

Zāle tomēr arī ir resurss. Tāpat kā nokritušās lapas un žagari (mulča). Tāpēc es ar skumjām skatos uz gruzdošajiem Jūrmalas lapu ugunskuriem vai sagrābto lapu milzīgajām polietilēnu maisu grēdām ielasmalās rudeņos. Jāizmanto šis resurs, ne jādedzina vai jāved uz atkritumu poligonu. Protams, pilsētas pagalmā nevajag milzīgu komposta kasti, tam ir domātas mazas, veikalos nopērkamas ērtas komposta kastes. Kā nekā, pagalmā taču aug kāds krūms vai puķe. Būs ar ko pēcāk pabarot augsni.
Labi, katrs pats sava pagalma kopējs. Ceru, ka šoreiz man izdosies tikt pie sava trūdzemes kubikmetra.

Nosaukums: Nepareizā laika stundenis.
Autors: Laimonis Purs
Izdevējs: Liesma
Gads: 1971
LPP: 148

Par grāmatu–
Ziguns Liepkalns ir izmeklētājs un viņš nolemj savam draugam rakstniekam pastāstīt kādu stāstu, kuru viņš nesen sācis izmeklēt un nonācis pie interesanta atrisinājuma.

Mamma palūdza uztaisīt nelielu tīrīšanu grāmatu kastēs, kas kādu laiku jau gaida savu kārtu. Protams, es jau nebūšu es, ja kādas grāmatas nepaņemšu izlasīt (pašam plauktā savs tūkstotis nelasītu grāmatu, bet stiepj vēl). Paņēmu dažas tādas mazas, plānas grāmatiņas. Apmēram kā tajos laikos izdoti dzejas krājumiņi. Starp citu- mūsdienās vairs tādas mazas un plānas grāmatiņas vairs neizdod. Laikam tas bija tāds padomju laika fenomens- izdot vienalga ko un vienalga cik plānu, lai tik būtu tirāžas, kuras varētu ierakstīt piecgades plānos.

Labi, atpakaļ pie grāmatas.
Laimonis Purs ar savu pilskalnu tetraloģiju ir nopelnījis to, ka arī cita viņa darbi ir jāizlasa. Tas arī bija iemesls, kāpēc es šo grāmatu paņēmu izlasīt, pirms to nodot tālāk.
”Nepareizā laika stundenis” ir kā turpinājums citam viņa kriminālstāstam ‘’Ēna ceļa garumā’’. Arī šoreiz ir rakstnieks un izmeklētājs, kurš izmeklē kādu neparastu notikumu no pagātnes.

Šoreiz notikumi risinājušies Otrā pasaules kara laikā, kur tika lauztas dzīves, apmeloti kaimiņi, vajāti komunisti un viens otrs simpatizējis vāciešiem. Ar valsts varas atļauju Mārtiņš Cinis slepkavoja cilvēkus- viņš attīrīja Eiropu. Un pie reizes piesavinājās dažādas vērtslietas, kuras noslēpa. Vēlāk, kad tās atrada, tur bija kāds necils ‘’Luis Grisel’’ kabatas laikrādis ar gravējumu. Tad nu šis pulkstenis kalpoja kā pierādījums un iemesls atrast tā saimnieku un uzzināt, kas ar viņu noticis.

Pat īsti nezinu, ko teikt… grāmata sevi nosaukusi par ‘’gandrīz detektīvstāsts’’, bet nekāds dižais detektīvs tur nav. Tāds padomju milicijas fons ar jaunu un apņēmīgu izmeklētāju priekšplānā, kurš ļoti cenšas. Tik tas stāsts ar visiem Ozoliņiem, Liepiņiem, Krūmiņiem… man viss sajuka. Un lasot tālāk skaidrāks nepalika ne pa gramu. Tas stāsts bija saraustīts un dažbrīd ne līdz galam izstāstīts. Un tas nebija tāpēc, lai saglabātu intrigu. Vai interesi. Drīzāk, lai saglabātu grāmatas plānumu.
Sajūta, ka tas bija kāds pasūtījums, kuru autors ķeksīša pēc arī veica.

Oriģinālnosaukums: Secret service
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: Drāma/Spriedzes
Lomās: Gemma Arterton, Alexander Mercury, Rafe Spall, Mark Stanley
Gads: 2026

Par seriālu–
Keita Hendersone strādā slepenajā dienestā un kādā izsekošanas misijā viņa uzzina, ka Lielbritānijas augstākajā politiskajā līmenī ir Krievijas spiegs. Mēģinot tikt tuvāk patiesībai, viņa zaudē cilvēkus no savas komandas. Atkāpties nav iespējams, jo pēc dažām dienām būs premjerministra vēlēšanas un ir risks, ka valsts vadība nonāks Krievijas spiega rokās.

Vienu brīdi uznāca vēlme pēc kāda spiegu seriāla un uzdūros Slepenajam dienestam. Izlasīju aprakstu- likās, ka būs gana labs. Pie reizes uzzināju, ka te filmējies arī Juris Žagars. Kas deva papildu plusiņu skatīšanai.

Jau ar pirmo sēriju bija skaidrs, ka te nekas īpašs nebūs. Pārāk vienkārši un diezgan plakaniski viss uzbūvēts. Vienīgais, kas te bija- vajag uzminēt, kurš ir kurmis. Man neizdevās. Bet tas nepadara seriālu par kaut ko labu un skatīšanās vērtu. Lai gan- skatīties var, bet neko daudz gaidīt nevajag. Tīri, lai pavadītu garu laiku ar kādu fona troksni.

Tas Jura Žagara plusiņš te nenostrādāja- aktieris tēloja krievu oligarhu un darba viņam bija maz (smaidīt, pabučoties un pateikt pāris vārdus pa visu seriālu). Vispār jau jāsaka, ka neviens no aktieriem nepārliecināja- ne varēja ticēt, ka viens ir spiegs, ne otrs kāds ministrs vai preses sekretārs. Jā, mēģināja, bet…
Viss sižets bija ap Lielbritānijas ministriem- kurš tur varētu būt sliktais, kurš te ir kretīns un kādi kuram ir skeleti skapī. Tas palīdzēja uzturēt tikai to intrigu (kurš sliktais), pārējais bija ne pārāk pārliecinoši noslīpēts stāsts, kurā sanāca diezgan daudz ķepļepi un ne pārāk liela interese tos kaut kā nebūt notušēt.

Bet viens gan te bija ļoooti pozitīvs- seriāls palīdzēja atcerēties vienu citu spiegu seriālu, kuru biju atlicis uz vēlāku- ”Slow Horses”. Atcerējos, ieslēdzu un paguvu jau noskatīties pāris sezonas (I.Z.C.I.L.S.!). Neveikšu te salīdzināšanu (tas nav iespējams), tik pateikšu, ka esmu ļoti pateicīgs ”Slepenajam dienestam” par manu nonākšanu līdz ”Slow Horses”. Tas ir labākais (vienīgais?), ko šis seriāls man deva.

Nosaukums: Partnere.
Autors: Alija Heizelvuda
Izdevējs: Prometejs
Gads: 2025
LPP: 416

Ali Hazelwood, Mate., 2025.
Tulkojums latviešu valodā- Maija Olšteina

Par grāmatu–
Grāmatas ‘’Līgava’’ turpinājums, kurā galvenā loma atvēlēta vilkaču-cilvēku hibrīdam Serēnai un ziemeļrietumu bara alfam Koenam. Viņiem abiem ir jāizdzīvo bīstamā laikā, jo kādam noslēpumainam spēkam ir vēlme iznīcināt Serēnu un nepieļaut iespēju, ka kāds hibrīds dzīvotu šajā pasaulē. Serēna vēl pati nespēj sevi aizstāvēt, tāpēc to dara Koens, jo viņa ir Koena partnere.

Nieka pusgada laikā jau esmu izlasījis trešo Heizelvudas grāmatu. Laikam jādibina kāds fanu klubs. Lai gan nē- ja pirmajās divās grāmatās es vēl biju ieinteresēts lasītājs, tad šī mani kaut kā neuzrunāja. Vai drīzāk- likās pārāk līdzīga iepriekšējām. Tā sajūta, ka piegrieztne viena, tikai audums cits.

Visādi citādi var teikt, ka autore arī te spēja uzburt visnotaļ interesantu pasauli ar tikpat interesantiem tēliem. Notikumu gan te bija mazāk un viss noritēja tā kā mazliet palēnināti, bet savs šarms bija. Bija arī humors, labi un interesanti dialogi. Protams, arī seksa te netrūka. Īstenībā, sekss te bija diezgan tuvu piepacelts priekšplānam, bet šoreiz tas bija paša stāsta sastāvdaļa, ne autores vēlme iepīt vēl kādu erotiku. Protams, viens otru neizslēdz.

Te pietrūka tā draiva, kas šādam stāstam iedotu vismaz kādu kustību. Tās dažas sižeta līnijas bija tik īsas un saraustītas, ka pamatīgi bojāja kopējo iespaidu. Mazliet garšu bojāja arī pārāk lielā tēlu līdzība ar ‘’Līgavu’’. Vismaz to galveno varoni prasījās izcelt ar kādu cita rakstura šķautni. Jo jāatzīstas- man visu triju grāmatu galvenie pāri liekas identiski un tagad pamatīgi ir jāpiedomā kurš no kurienes un ar kuru.

Saprotu, ka neesmu grāmatas auditorija un īsti neprotu lasīt šāda tipa romānus, bet bija tā pēcgarša, kad jūti mazuma un nepabeigtības piegaršu.

Negribas ieslīgt pārlieku lielā kritikā un negatīvismā, jo grāmata to noteikti nav pelnījusi (atkārtošos- asprātības un humora te netrūkst), vien beigās izteikšu piezīmi par neveiksmīgu maketētāja darbu veidojot grāmatas virsrakstu- ‘’Partnere’’ varēja un vajadzēja vairāk izskatīties pēc ‘’Partnere’’, ne pēc ‘’Par Tnere’’.

Atzīšos, man tas viss jau sāk apriebties. Visa šī panikas dzīšana, nemitīgie alarmisti, no gaisa pagrābtie secinājumi… Nospriedu, ka man ar ir tādas pašas tiesības paust savu viedokli par šo visu. Es gan ne tuvu neesmu nekāds militārais eksperts vai specdienestiem tuvu pietuvināta persona, bet, redzot un dzirdot, kas notiek pasaulē (un Krievijā ar), varu secināt pavisam ko citu.

Sākšu ar to, ka Krievija jau sen karo ar Eiropu un Ameriku. Visas tās kabeļu griešanas Baltijas jūrā, iejaukšanās citu valstu vēlēšanās, kiberuzbrukumi Bundestāgam, spridzināšana Čehijā, Skripaļa indēšana Lielbritānijā, dezinformācijas viļņi (t.s. no Krievijas ārlietu ministra)…. Un Eiropa atbild- sankcijas, ēnu flotes bloķēšana, munīcijas piešķiršana Ukrainai, diplomātu izraidīšana, Krievijas bļodlaižu ierobežošana Eiropā. Tā ka karš notiek. Tiesa, ne gluži ar zobeniem un šautenēm, bet kašķis ir.

Atgriežoties pie augstākminētā raksta- tur ir pamatīgs blāķis ar jocīgiem secinājumiem. Nu kaut vai tas, ka Krievija gada laikā spētu uzbrukt NATO. Nu nevar! Sāksim ar to, ka karš Ukrainā ne tuvu nav pie beigām un visticamāk vēl ilgi nebeigsies. Tas, ka Tramps Amerikā un krievi varētu izmantot viņa nepatiku pret NATO, ar ir aplami. Pie šādas loģikas, krieviem tas logs iespējamam uzbrukumam ir ļoti mazs. Tramps prezidenta krēslā vēl būs 2,5 gadus. Ja vien viņš amerikāņiem neapriebsies agrāk. Un ļoti ticams, ka nākamais ASV prezidents nebūs tāds vējaslota. Pēc raksta loģikas sanāk, ka karš Ukrainā beigsies tuvākā pusgada laikā. Tad gadu Krievija ‘’kačāsies’’ un uzreiz vērs vaļā jaunu fronti, lai ar kārtējo ‘’blitzkrieg’’ nodrošinātu sev spožo uzvaru. Galīgi neloģiski.

Krievi šobrīd karo 1200km garā frontes līnijā. Ja viņi plāno karot vēl ar NATO, tad viņiem jāatver vēl divtik gara (apmēram 2500km) frontes līnija. Un kurš tur karos? Viņu jauniesaucamo vidējais mūžs Ukrainas frontē ir vien 3 nedēļas. Viņu droni kļūst nekvalitatīvāki- sadalās paši gaisā, Starlink atslēgšana padara tos neprecīzākus, brīvprātīgo pienesums militārajam atbalstam sarūk vairākkārt, armijas rūpniecība strauji sarūk, padomju mantojums izpļekerēts, Ziemeļkorejas raķetes nekvalitatīvas. Un uzreiz piebilde- ja krievu kara rūpniecība būtu tik spējīga, vai tad viņi pirktu raķetes un dronus no Ziemeļkorejas un Irānas? Vai Alabugā šahed/geraņ dronus kopā liktu studenti un skolēni? Vai pretgaisa aizsardzība nespētu aizsargāt visu kritisko Krievijas infrastruktūru? Sesto diennakti degošā Tuapsē rāda pretējo.

Un, pat ja arī karš Ukrainā beigtos, kur Krievija liktu visus tur esošos karavīrus? Kur tie atrastos visus šos nieka divpadsmit mēnešus? Uz mājām tos laist nav iespējams. Palikt ierakumos neviens netaisās. Un būtiska nianse- krievu līgumniekiem ir ieraksts kontraktā mazā šriftā– līgums ir beztermiņa (lasi- līdz kara beigām). Ja kāds paziņos, ka karš beidzas, tad beigsies arī lielākā daļa karavīru. Jo tā patvaļa, ģedovščina, nonullēšana, apzagšana… tas viss absolūti lielākajai daļai ir noriebies. Vēl nevajag aizmirst, ka kara beigšana esošajā stāvoklī, Krievijā tiktu pielīdzināta sakāvei. Neviens Putina nospraustais mērķis nebūtu sasniegts, neviens reģions nebūtu iekarots…. tikai milzīgs kalns nogalināto krievu, iznīcināta ekonomika, izolācija… Krievijā, kuri sevi vienmēr pozicionējuši kā uzvarētājus, šis būtu smags trieciens. Jo te nebūtu iespējams pasniegt neko, ko varētu pat attālināti dēvēt par uzvaru.

Protams, šī brīža ekonomiskā situācija Krievijā ir ļoti pateicīga jaunas ‘’gaļas’’ iesaukšanai armijā, jo pieaug bezdarbs, nabadzība, parādu nasta. Cilvēki būs spiesti iet vienīgajā iespējā nopelnīt (lasi- mainīt savu dzīvību pret rubļiem tuviniekiem)– karot. Un noteikti Kremlis to izmantos. Bet, lai uzbruktu NATO, ir vajadzīgs kas vairāk par gaļu. Un šis NATO vairs nav tas, kas bija 22.gadā. Un arī Eiropa nu ir cita. Un pēc pusotra gada būs vēl cita situācija. Viss liecina, ka Eiropa būs daudz labāk bruņota. Ukraina būs daudz militāri attīstītāka. Turpretī Krievijai viss būs daudz sliktāk. Pat ja tā karu izdomās beigt rīt no rīta. Budžeta deficīts tur jau šobrīd (gada trijos mēnešos) ir tuvu pie 5 triljoniem rubļu, mazais un vidējais bizness mirst straujos tempos, naudas masa apritē dažu gadu laikā ir palielinājusies 2,5 reizes (sveiki, hiperinflācija), tūlīt draud ‘’bank run’’ un tam sekojošā iedzīvotāju noguldījumu nacionalizācija (sveiki, Staļina laika obligācijas). Kara rūpniecība jau šobrīd tur strādā ar mīnusiem. Nezinu kā Nīderlandes izlūki tur saskatīja spēju gada laikā atgūt militāro potenciālu. Nereāli!

Viss, ko Krievija prot ražot un eksportēt ir mīti par savu varenību. 

Un arī iepriekšējie alarmistu ziņojumi, ka uzbruks Igaunijai, Latvijai, Suvalku koridoram vai kam citam, ir nenopietni. Te ir daudz citu valstu karavīri. Un, ja kādu no tiem ievainos vai nogalinās, tad nevaru iedomāties, ka attiecīgā valsts neklapēs ne ar ausi. Plus Francijas prezidenta paustais, ka Francijai un Lielbritānijai ir kodolieroči, kas kalpos visas Eiropas aizsardzībai. Un neviens no Krievijas negrasās pārbaudīt NATO 5.pantu darbībā. Pat pēc Ķīnas ‘’lūguma’’, lai tā varētu izmantot sajukumu Rietumu frontē un fiksi tikmēr savākt Taivānu (dzirdēts arī šāds scenārijs, kuram es ar neticu).

Krievijas uzbrukums NATO būtu tās drīza kaunpilna sakāve it visā. Un tad Putina rezidenci Valdajā neglābtu pat tur izvietotās 27 pretgaisa sistēmas un jaunuzbūvētie torņi. Jau šobrīd ekonomisti prognozē Krievijai teju neiespējamu variantu izķepuroties no šī kara radītajām sekām (ne ekonomiski, ne demogrāfiski). Kur nu vēl uzsākt jaunu karu un vēl lielāku izolāciju no pasaules ekonomikas.

Skaidrs, ka Krievija ir un paliks drauds Eiropai un pārējām kaimiņvalstīm vēl daudzus gadus, bet jāsaprot, ka tās spējas atjaunot savu militāro potenciālu ir pamatīgi iedragātas. Manuprāt, pat neiespējami (tankus būvēt vairs neprot, lidmašīnas ražot vairs neprot, modernās tehnoloģijas nav pieejamas, utt). Ja pēc Ukrainas kara beigām, NATO piedāvās Ukrainai īpašu sadarbības modeli (ja vien neuzaicinās pievienoties aliansei), tas nozīmē, ka Ukraina kļūs par NATO ciešu sabiedroto. Un tas nozīmē, ka NATO papildinās savas spējas ar militāri spēcīgu un militāri pieredzējušu valsti, kura zina kā karot pret Krieviju un, kura prot karot pret Krieviju. Un kura nekavēsies ar palīdzību Eiropai.