Sen, sen atpakaļ vienā puķudobes stūrī tika iestādīta piparmētra. Tā bija tāda bezrakstura dobe, kurā tika stādīts viss, kas tika iedots, samainīts vai vienkārši kaut kur atrasts. Tad nu katrā stūrī bija pa kādam augam- lupīnas, īrisi, peonijas, raudene, piparmētras (dažādas),… Aizvadītajā gadā dobi nolēmām likvidēt un visu salikt kārtīgi. Pa smuko.

Pa smuko nozīmē, ka piparmētrai jāmeklē sava dobe. Jo tas augs ir kā nezāle- ielien visur, aizlien visur un pēc tam aug visur. Tāpēc nospriedām piparmētrai atrast nomaļu vietu, kur tā varētu augt, visur līst un nevienam netraucētu. Un pēcāk varētu netraucēti plūkt piparmētru lapas un nebaidīties, ka pa vidu būs kāda raudene, narcišu lapas vai vēl kas interesants un piparmētru tējas garšu pastiprinošs.

Un laba, nomaļa vieta izrādījās pie nule izveidotās komposta kastes. Mazliet tik norakt velēnu, uzlikt bortus, ieklāt pa perimetru ģeotekstilu, piebērt zemi un… iestādīt vienu mazu piparmētriņu. Jo vairāk stādiņu nesagaidīja pārstādīšanas laiku.

Mazliet jau amizati izskatās šobrīd- plika dobe un vienā stūrī piparmētra, bet mierinu sevi ar domu, ka sezonas beigās vajadzētu būt piparmētru ģimenes pieaugumam un uz nākamo sezonu jau būs pina dobe. Ja vien recidīvisti no vietējās naturālistu stacijas (lasi- kurmji, ūdensžurkas, āpši, u.c.) neizdomās dobē pakašāties vai vienkārši pavārtīties.

Jūrmalā ir divas vietas, kas man kā šoferim nelika mieru jau ilgāku laiku. Jā, ir tur arī citi satiksmes punkti, kurus gribētu redzēt savādākus, bet šoreiz par tām divām vietām. Proti, divas sabiedriskā transporta pieturvietas. Viena atrodas Mazā Nometņu ielā Kauguros (pretī Maximai) un otra Asaru prospektā pie ”Nemo” (kur ir arī Jūrmalas caurlaižu punkts).

Zināms, ka Ceļu satiksmes noteikumi nosaka: ‘’67. Apdzīvotās vietās transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš trolejbusiem un autobusiem, kuri sāk braukt no apzīmētās pieturas. Trolejbusu un autobusu vadītāji drīkst sākt braukt no pieturas tikai pēc tam, kad ir pārliecinājušies, ka viņiem tiek dots ceļš.’’

It kā viss skaidrs un liekiem jautājumiem nevajadzētu būt. Bet (Godmaņa balsī)… bet kā šoferim zināt, ka tā pieturvieta ir pieturvieta? Tā, pie Kauguru Maximas, ir visnotaļ pārprotama arī kā sabiedriskā transporta galapunkts, jo diezgan bieži ir (bija?) vērojama situācija, ka tur iebrauca autobuss un palika stāvot (kabatas kreisajā joslā), citreiz pat divi tur stāvēja, kamēr citi busi iebrauca pieturā uzņemt/izlaist pasažierus.
Un cik tālu nozīmē ‘’sāk braukt no apzīmētās pieturas’’?

Vēl var aizdomāties par to vai tā nav blakusteritorija (galapunkts, ilgstoša stāvēšana), piemēram, ja autobuss izbrauc no šīs kabatas neiebraucis labajā joslā un neizmantojis pieturvietu, tad joprojām tā skaitās ‘’sāk braukt no apzīmētas pieturas’’? Kad autobuss izbrauc no pieturas, tam jārāda pagrieziens, bet te jau bus ne tikai bus izbraucis no pieturas, bet vēl divas reizes rādījis pagrieziena signālu (citi manevri). Vai tas viss joprojām skaitās ‘’sāk braukt no apzīmētas pieturas’’?

Droši vien liela daļa te ir mana fantāzija (jums taču arī tā mēdz būt, kad kādu problēmu sāc dziļi domāt, tā pēc brīža liekas, ka nekas nesanāk un viss ir auzās?) un ne līdz galam skaidra bilde par visiem standartiem un likumiem. It kā jau varētu likties mierā un palaist visus sabiedriskos transportus no pieturas. Bet (Godmaņa balsī)… te tomēr prasās skaidrāku bildi. Pie tam, cik nu novērots, te šoferi uzvedas visai dažādi- reti kurš palaiž autobusus no šīs pieturas.

Tāpēc nolēmu beigt plūkāt margrietiņu (ir pieturvieta, nav pieturvieta, ir pieturvieta, nav …) un uzrakstīt csdd, lai viņi mani apgaismo. Likās, ka labāk notēlot vienu reizi muļķi, nekā pēc tam kost pirkstā, ka nezināju, nesapratu vai sadomājos un pārpratu.

Tā nu aizrakstīju csdd vēstuli. Minēju gan šo Kauguru pieturu (augšējais attēls), gan Vaivaros pie caurlaižu punkta (abi apakšējie attēli). Pēdējā ir līdzīga situācija- pieturvieta ir kabatā, kurā vēl ir caurlaižu automāti. Un tā kabata ir savus 300-350m gara. Nezinu gan kā te šoferi varētu ievērot, ka jāpalaiž sabiedriskais (jo pieturvieta).
Atbildi saņēmu drīz vien.

Īsumā:
1.Latvijas standartā LVS 190-8 “Autobusu pieturu projektēšanas noteikumi” noteikts, ka pieturvieta tiek definēta arī kā pieturvietas paplašinājums ar sānu sadalošo joslu (izbūvētu saliņas veidā).
2.Priekšroka ir pasažieru sabiedriskajam transportam, jo ceļa konstrukcija (paplašinājums) ir veidota kā apzīmēta pasažieru sabiedriskā transporta pieturvieta, un saskaņā ar CSN autobusam, kas uzsācis braukšanu, ir priekšroka.
3.Minētajā situācijā pieturvietas horizontālais apzīmējums, kas atdala pieturvietu no pamatjoslas, ir nekorekts (šādā situācijā būtu jāizmanto 926. ceļa apzīmējums – plata pārtraukta līnija).

Secinājums- jādod ceļš sabiedriskajam transportam.

Es gan neesmu pārliecināts, ka vēstulē saņēmu atbildi arī par to Vaivaru pieturu (epastā nosūtīju tikai Kauguru pieturvietas attēlu, cerēju, ka pārējo apskatīs paši). Vienkārši man galvā ir dažādas versijas par pieturvietām, bet neviena no tām nav 350m gara josla ar caurlaižu automātiem un vēl stāvvietu pie info kartes. Vēlreiz traucēt cssd sakautrējos- bail, ka padomās, ka esmu piekasīgs vecis (lasi- vecs muļķis), kurš mēģina sīkumainoties. Bet (Godmaņa balsī)… kārtībai vajadzētu būt, ne? Tāpēc nolēmu ierakstīt blogā, varbūt kāds šoferis padalīsies ar savām zināšanām vai versijām par šīm divām vietām.

Mazliet bažas jau piezagās, kad nomainījās mājaslapas izskats un līdz arī viss izkārtojums, pārskatāmība un kas tik vēl ne. Nekas, nodomāju, tikai pierašanas vaina– padsmit gadus to vietni aktīvi lietoju pērkot un pārdodot grāmatas, grūti pierast pie izmaiņām. Pieradu pie vecā, nu pieradīšu pie jaunā (nē, nepieradu).

Bet vienu dienu parādījās ziņa, ka visiem pārdevējiem ir jāreģistrējas – adrese, tālrunis, konta numurs, pakomāta adrese, utt. Ja nedarīsi, tad pazudīs visi tavi sludinājumi. Pirmā doma, ka nu laikam jau viss pareizi- ibook no sludinājuma vietnes pārtop par platformu, kur viss pakārtots ērtiem klikšķiem. Bet tad uz pleca sēdošais velniņš sāk teikt- kam tev visu to reģistrāciju? Nieka pusotra simta līdz divu simtu grāmatu, ko tirgot. Reizi mēnesī varbūt kāds kaut ko paņem. Kam tev to reģistrāciju, klapatas un gan jau arī kaut kādas saistības. Tāpat pēc laika lielu daļu aiznesīsi uz bibliotēkas maiņas galdu.
Tā nu paklausīju to velniņu un nospriedu likt punktu savai iBook.lv darbībai. Man tomēr pierastāk un vienkāršāk šķiet grāmatas atdot jaunajam īpašniekam ar sludinājumu palīdzību. Vai kādā facebook grupā. Vai aizvest uz bibliotēkas maiņas galdu.

Laikam jau tas punkts nebūs trekns un galīgs, bet pielikts būs. Atstāšu sev iespēju gadījumam, ja kaut ko gribēšu šajā vietnē nopirkt. Un pie reizes pavērot, kā tā attīstās. Pats nule pārvācos uz mybook.lv – tur izskatās, ka ir par kārtu labāk, kā bija iBook.lv. Pieļauju domu, ka tur pārvāksies liela daļa no ibook.lv lietotājiem. Jo vismaz pagaidām jaunajā iBook.lv versijā neieraugu tos lielos pārdevējus. Kā nekā, padsmit gadu laikā sanāk ievērot tos dažus desmitus lielos tirgoņus, kuriem ir teju viss, kas izdots latviešu valodā- no veciem, līdz jauniem izdevumiem, seni un labi saglabāti eksemplāri. Un labam bariņam no viņiem bija daudz pārdotu grāmatu un daudz labu atsauksmju.

Kāds varbūt teiks, ka nāks vietā citi. Jā, nāks. Bet ne visiem būs tāds piedāvājums. Liela daļa pircēju tur tomēr meklēja ne svaigi izdotās grāmatas par kārtu lētāk, bet tieši vecos un retos eksemplārus. Kaut ko no bērnības, kaut ko no sen lasītā un aizmirstā. Kaut ko, ko vairs netur bibliotēkās.

Kamēr meklēju jaunajā ibook tos lielos tirgotājus, pamēģināju arī patēlot pircēju. Man nepatika- nevarēju atrast vairākas grāmatas un nebija pārliecība, ka esmu atradis labāko (lasi- lētāko un labākas kvalitātes) piedāvājumu. Var jau būt, ka liela daļa no manis meklētajām grāmatām bija pie tiem pārdevējiem, kuri [vēl] nav aktivizējušies.

Man ir sajūta, ka liela daļa no vecajiem pārdevējiem nepieņems jaunos noteikumus un pāries citur tirgoties. Kāds negribēs dalīties ar savu personīgo informāciju. Kāds varbūt neredzēs jēgu pārdesmit grāmatu dēļ ‘’smērēt papīrus’’. Varbūt kāds vēlāk pārdomās un aktivizēs savu kontu ar visu nepieciešamo informāciju. Varbūt.
Katrā ziņā novēlu ibook.lv veiksmi attīstot un uzturot lietotu grāmatu tirgošanas platformu. Lai izdodas!

Vairākus gadus darbojoties lauku darbos, ir nākusi apskaidrība un pārliecība, ka labu rezultātu var sasniegt dažādos veidos, bet lielāks prieks rodas tad, kad esi izbaudījis pašu darba procesu. Un, lai to pēdējo izbaudītu, ir nepieciešami labi instrumenti. Šī brīža secinājumu es vairākus gadus nostiprināju praksē- sākotnēji izmantoju tos darbarīkus, kas jau bija pieejami vai veikalā izvēlējos tos, kas bija vislētākie (no sērijas- cik tad man tos vajadzēs).
Prieks, ka tā prakses pieredze bija ne tikai izglītojoša, bet arī īsa- tie lētie instrumenti plīsa ātri. Daži pat tik ātri, ka nenostiprinājās tā pieminētā pārliecība, ka jāpērk uzreiz laba manta. Tā pamazām nonācu pie sava pirmā fiskara, kam drīz sekoja nākamie un nu jau varu teikt, ka fiskari ir mani galvenie palīgi laukos.

Pāris dienas atpakaļ ieraudzīju lielveikalā Kurši atlaides Fiskars zaru zāģiem un paņēmu uzreiz divus- vienu ‘’parasto’’ un otru jau iepriekš iegādātajam augstgrieznim. Tagad varēšu ne tikai nogriezt zarus 6m augstumā, bet arī kādu resnāku zaru tur arī nozāģēt. Jauniegādātos instrumentus jau notestēju- abi zāģi ļoti labi paveic savu darāmo.

Augšējā attēlā ir redzama mana šī brīža Fiskars ‘’kolekcija’’, vēl dažus fiskarus iegādājos mammai. Tuvākos plānos ir to kolekciju papildināt ar pāris grābekļiem, kapli, skarifikatoru, aeratoru un skaldāmo cirvi. Tāpat vajadzēs dārznieka šķēres meitai. Un gan jau ar laiku vēl radīsies kāda vajadzība.

Laikam jau šis viss izklausās pēc slavas dziesmas Fiskaram, bet … ai, nav ko liegties- tā arī ir, jo instrumenti ir ļoti labi un pagaidām neesmu vīlies nevienā pirkumā. Nebūtu iekšējās bremzes uzliktas, gan jau būtu nopircis vēl vairāk darbarīku.

Zinu, ka citi ir iecienījuši Gardena firmas instrumentus, vēl citi droši vien kombinē savus dārza rīkus no dažādām firmām, bet man patīk, kad viss ir no vienas firmas. Liekas, ka tā mana uzticība atmaksāsies ar šo instrumentu ilgāku un labāku kalpošanu. Un, kā sportā saka- uzvarētāji sastāvu nemaina.
Teikšu kā ir- strādāt var ar jebkuru darbarīku, bet ne visi ļauj darbu paveikt ar prieku. Man laukos Fiskars šo prieku dod.

Ar ļoti lielu cieņu un apbrīnu klausos tos stāstus, kur cilvēki stāsta par nesen iegādāt īpašumu, kurā plēšas un ņemas, lai to savestu kārtībā- izved atkritumu kalnus, izzāģē vecus kokus, atbrīvo pļavas no krūmiem. Tas tāpēc, ka pats tam esmu gājis cauri. Kad iegādājāmies īpašumu laukos, tad vēl nenojautām, ka vajadzēs ”līst līdumu”. Bet kā ķērāmies kādam stūrītim klāt, tā atkritumu maisi pildījās viens pēc otra. Lielgabarīta atkritumiem izsaucām lielo konteineru, bet visa apkārtne bija pilna ar sīkumiem- mazām zāļu pudelītēm, logu stikliem, veciem apaviem, metāla detaļām,… Īpaši ”jauki” bija lasīt vecos logu stiklus- tie bija plīsuši interesantās formās (asas, garas šķēpeles) tā, ka varēja ne tikai sagriez pirkstus, bet palikt bez rokām un kājām.
Bija vēl doma sakopt grāvmalu, bet arī tur uzrāvāmies uz atkritumu kalniem- jau ar nelielu kultūrslāni bija apaugušas zāļu pudelītes, krējuma burciņas, apavi…

Pamazām jau apkārtne tīrījās, bet laikam tas process ir teju mūžīgs, jo nupat ”uzrāvos” uz kārtējo arheoloģiju– gribēju nedaudz nolīdzināt zālāju aiz šķūņa un jau ar pirmajiem lāpstas dūrieniem cēlu ārā vecas durvju eņģes, apavus, pudeles, māla poda lauskas, stieples… Tas viss nelielā laukumā, lāpstas dziļumā. Bail domāt, kas tur nāks vēl ārā. Un, kas vēl varētu nākt, ja vajadzētu rakties dziļāk.

Tas viss velk uz jautājumu- kāpēc? Kāpēc cilvēki savā (SAVĀ!) īpašumā taisīja atkritumu bedres/kalnus/grāvjus? Saprotu, tas viss ir no padomju laikiem krājies un tad ”savs īpašums” īsti nebija. Bet tomēr- tu te dzīvo, atpūties, iekop kādas dobītes, audzē vistiņas… un tepat arī izgāz atkritumus! Kā?!

Vai tad tajos laikos nebija atkritumu urnu un laukos pēc tām nebrauca? Bija taču tādi pelēka metāla bunduļi, kurus ik pa laikam izveda. Nezinu gan vai laukos tad bija problēmas ar izvešanu, bet lai vai kā- atkritumu toreiz taču nebija tik daudz. Apavus un drēbes novalkāja līdz ručkai, pudeles nodeva, plastmasas iepakojumu nebija, papīra iepakojumus sadedzināja. Bail domāt, kas būtu, ja tolaik būtu bijis šāds sadzīves atkritumu ”ražošanas” apjoms, kāds ir mūsdienās.

Tas tiešām bija padomju cilvēka sabojātais skats uz dzīvi, privātumu, personīgo labumu un skaisto sev apkārt? Nebija nauda? Veciem cilvēkiem nebija iespēju citādāk atbrīvoties no saviem atkritumiem? Tāpēc lielais vairums no lauku mājām tika piegānītas ar pašu saimnieku sadzīves atkritumiem, kurus nu jaunie īpašnieki ir spiesti mēzt un vest uz poligoniem? Šobrīd taču tā neviens vairs nedara- nerok atkritumus savā īpašumā, ne? Esam izauguši? Beiguši būt padomju cilvēki? Apzināmies sava īpašuma vērtību? Varbūt tas bija izglītības un izglītošanas jautājums?

Nezinu vai un cik vietās man laukos vēl gaidāmi šādi apslēptie dārgumi. Lai gan nē, vienu vietu es zinu- pirms padsmit gadiem to sākām ”plēst”, bet pēc vairākiem maisiem padevāmies (citi darbi ar bija jāpadara). Šobrīd tur pa virsu aug zālīte un, ejot tur pāri ar trimmeri, man katru reizi jādomā, ka drīz vajadzēs to vietu sakopt. Negribētos to atstāt nesatīrītu vēl uz vienu paaudzi.

Man nav atbildes uz to jautājumu. Pat nezinu vai gribu arī rast to atbildi, jo bail, ka tajā mirklī man būs jāattaisno tie visi atraktie un vēl atrokamie atkritumi manā īpašumā. Tajā pašā laikā negribu arī nevienu nosodīt- nezinu kādi motīvi un domas toreiz vadīja cilvēku rīcību. Tagad varu tikai visu tīrīt, sakopt un uzskatāmi parādīt sev un saviem bērniem, kas notiek, kad nedomā ne zaļi, ne pareizi un ne uz priekšu.

Nosaukums: Gaiļu kalna ēnā.
Autors: Osvalds Zebris
Izdevējs: Dienas Grāmata
Gads: 2014
LPP: 174

Par grāmatu–
Zemnieka dēls Rūdolfs Reiznieks tiek ierauts 1905.gada nemieros. Izmucis no soda vienības nagiem, viņš gadu vēlāk ierodas Rīgā, lai izpirktu grēkus par saviem nodarījumiem.

Kad izlasīju grāmatu ”Andris un Kalna Klapētājs”, bija āķis lūpā un gribēju izlasīt vēl kādu autora grāmatu. Bibliotēkā paņēmu visas pieejamās autora grāmatas un nospriedu, ka jāsāk (jāturpina) iepazīšanās ar ”Gaiļa kalna ēnā”. Kā nekā labas balvas, atsauksmes un kas tik vēl ne. Man gan ar sēriju ”Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija diezgan bēdīga pieredze (viena grāmata, viena vilšanās (šīs sērijas grāmata ”18”)), bet tas bija sen. It kā…

Tā nu sanāca, ka arī te man bija vilšanās. Nespēju es ielasīties. Nu tā, ka nemaz. Visu laiku bija sajūta, ka darbs nav noslīpēts. Epizodiski sanāca uztvert kādu stīgu, bet pēc dažām lappusēm viss pajuka. Ja autora doma tāda arī bija- radīt kaut ko neskaidru un fragmentāru, tad jā, tas izdevās. Bet es par to nespēju paust sajūsmu. Man pietiktu, ja būtu neliela šūpošanās no tagadnes uz pagātni, bet te vēl ik pa laikam tika mainītas pašas šūpoles, virzieni, amplitūda un kas tik vēl ne. Bija pagrūti lasīt un noturēt vēlmi turpināt lasīt.
Arī galvenais tēls bija tāds nekāds. Vismaz es viņu nekādi nevarēju ”atkost”. Un beigās tas tēla skaidrojums nu nekādi nesalikās ar to, ko lasīju. Sajūta, ka viss tika pārāk ”piedzīts” pie vēstures faktiem un personālijām.

Taisnības labad gan jāsaka, ka beigas nedaudz visu salika pa plauktiņiem. Gan ar to šūpošanos, gan pusrūdolfiem, gan fragmentiem. Tik, manuprāt, ar to bija par maz, lai varētu teikt, ka grāmata sniedz kādu literāru prieku. Līdz ar to arī pārējās paņemtās autora grāmatas atdevu bibliotēkā neizlasītas. Nesaku, ka nemēģināšu vēl kādu reizi. Gan jau. Lai viss nosēžas, tad jau redzēs.

Oriģinālnosaukums: Slow Horses
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: dramēdija
Lomās: Gary Oldman, Kristin Scott Thomas, Jack Lowden, Saskia Reeves, Christopher Chung
Gads: 2022.-2026.

Par seriālu–
Britu slepenajam dienestam MI5 ir tāda kā filiāle, kur nosūta tos aģentus, kuri īsti neder spiegu darbam vai ir ”nogrēkojušies”. Tā kā visi viņus uztver par otršķirīgiem aģentiem, tad īsta darba viņiem nav. To arī izmanto šīs ”filiāles” vadītājs Džeksons Lembs, kurš dienas pavada gulšņājot un dzerot viskiju. Lai arī Džeksons Lembs savus padotos nicinoši dēvē par nejēgām, tiklīdz parādās kāds notikums, kas ar kājām gaisā sagriež ne tikai dzīvi visā valstī, bet arī pakļauj dzīvības briesmām viņa padotos, viņš ir gatavs izdarīt visu, lai palīdzētu saviem aģentiem.

Pēc ne pārāk veiksmīgā ”Slepenā dienesta” noskatīšanās, manā redzeslokā nonāca britu seriāls ”Slow Horses” (atradu, ka daudzviet tas tika tulkots kā ”Lēnie zirgi”, kas, manuprāt, ir pilnīgi aplami un neko nepasakoši, tāpēc atļāvos vaļību un piešķīru savu versiju- ”Kleperi”, kas tīri labi parāda apkārtējo (un pašu kleperu) attieksmi pret savu līdzšinējo darba vietu. Vēl bija variants ”Kraķi”, bet sabijos, ka būs pārāk tālu no norakstīto aģentu tēmas).

Un jāsaka kā ir- šis seriāls ir absolūts šedevrs! Laikam pirmais seriāls, kuru es noskatījos vienā elpas vilcienā dažās dienās (visas piecas sezonas jeb 30 sērijas). Grandiozi bija viss, bet jo īpaši grandiozs bija Gērija Oldmena attēlotais Džeksons Lembs. Viņš spēja to standarta dzīves sisto detektīvu/policistu/aģentu, kurš palicis viens un pārcietis kādu satricinājumu, pārcelt pavisam citā dimensijā. Viņš bija tik pārliecinoši cinisks, nošņurcis, alkoholu mīlošs un bieži pirdošs, ka skatītājam nekas cits neatliek, kā viņu iemīlēt.

Piebildīšu, ka Džeksons Lembs nav galvenais tēls. Tas gods ir jaunajam aģentam Riveram Kartraitam, kurš savas karjeras sākumā salaida pamatīgā dēlī mācību trauksmi, kā dēļ tika nosūtīts uz kleperiem. Protams, te viņam sanāk daži labi gājieni, bet netrūkst arī salaišana dēlī, kā rezultātā būs ko dzirdēt no viņa priekšnieka (un ne tikai).

Es ar milzīgām gaidām gaidu izziņotās nākamās divas sezonas, jo ceru ieraudzīt gan ”Stasi” stāsta turpinājumu, gan arī Džeksona Lemba kaušanās prasmes. Līdz tam ir doma noskatīties visas piecas sezonas vēlreiz (tāda doma bija arī uzreiz pēc pēdējās sērijas noskatīšanās).

Ne tikai Oldmens, arī pārējie aktieri bija zelts. Un katra sezona bija zelts. Un tas melnais humors, paši spiegi, MI5 (nosacīti) galvenā persona (Kristīne Skota Tomasa), … te bija viss, kas vajadzīgs labai dramēdijai (tēma nopietna, bet izpildījumā netrūkst ironijas, melnā humora un absurda).

Ceru, ka aktieru ansamblis un seriāla veidotāji turpinās savu kopdarbi vēl ilgi un laimīgi, jo materiāla it kā nevajadzētu trūkt- seriāls ir veidots pēc Mika Herona speigu romānu sērijas ”Slough House” motīviem. Šobrīd ir ”izlietoti” deviņi romāni. Vēl ir seši un gan jau (ja labi klāsies) var paši piedomāt klāt kaut ko oriģinālu.

Vakar savā lauku saimniecībā atklāju pļaušanas sezonu. Pirms tam trimmeris tika darbināts pāris epizodēs (pērnie avenāji, daži sakopšanas kaktiņi, utml), kas īsti pie zāles pļaušanas neskaitās.

Parasti trimmerējot zāli sanāk sezonā nopļaut savu sauju ar kukaiņiem, vardēm, ķirzakām un čūskām. Lai kā skatītos un, lai kā uzmanītos, nav iespējams no tā izvairīties. Lai arī redzu, ka kaimiņu stārķis pēcāk par šo visu ļoti priecājas, pašam prieka no tā maz. Žēl to mazo radību. Cenšos jau pļaut vienmērīgi un ar virzību uz perimetru, lai zvēri var pagūt aizmukt, bet tāpat bez upuriem neiztikt.

Vakardienas sezonas atklāšana sanāca vēl par kārtu nepatīkamāka. Nopļāvu zaķēnu… Pirms dienām piecām sešām nejauši uzgāju zaķēnu midzeni zem viena smiltsērkšķu krūma. Tur bija pieci zaķēni. Forši mazi, pūkaini kamolīši. Tad nu pēc tam mēģināju organizēt savus darbus tā, lai netraucētu tiem. Arī vakardienas pļaušanu sāku teritorijas otrā malā, lai ar trimmera troksni netraucētu zaķēniem.

Bet… laikam jau viņi bija tik lieli, ka ligzdu atstāja (vēlāk aizgāju pārbaudīt- zem krūma bija tukšs) un katrs aizļekatojuši savās gaitās. Diemžēl, viens bija ‘’paslēpies’’ manā pļaušanas zonā. Lai arī es jau tā pļāvu uzmanīgi un trimmeris ir ļoti skaļš, jaunulis laikam bija nospriedis, ka ir labi paslēpies un es paiešu garām. Paslēpies bija pat ļoti labi, bet garām nepagāju….
Baigi riebīga sajūta bija pēc tam.

Pirms dažiem gadiem, strādājot ar trimmeri, iztraucēju vienu ūdensžurku. Tā bija vienīgā reize, kad apzināti laidu trimmeri virsū dzīvai radībai.
Bet trimmerēšana jau nav vienīgais ‘’asiņainais darbs’’ laukos. Vēl jau ir jāgalina gliemeži, skudras, kurmji un jāslaktē dažādi grauzēji. Arī ar bebru jākaro. Tā tas bijis vienmēr. Un būs!

Vēl vakar dienas beigās bija jāsazāģē vecā zaru čupa un zem tās atklājās ūdensžurku midzenis…. Nācās ‘’nokopt’’. Nav patīkami, bet neko darīt- tas ir dārza kaitēklis.

Tā nu dzīvojam un strādājam- no vienas puses stādām, kopjam, aizsargājam, bet no otras puses sanāk arī galināt un bendēt.

/attēls ņemts no soctīkla Bluesky/

Krievijai 9.maijs ir viens no nozīmīgākajiem svinēšanas datumiem. Tieši svinēšanas, ne atzīmēšanas. Tam nopietni gatavojas- organizē parādes, gājienus, daudz runā un daudz rāda. Viņiem tas ir kults, kuru kopj, uztur un kuram tic. Sen jau vairs tam nav nekādas saistības ar realitāti, ja vispār tāda saistība kādreiz bijusi. Tāpēc krievi ar slimīgām sāpēm uztver jebkuru pret to vērstu repliku vai kritiku (kas tur psiholoģijā bija par to noliegšanu?). Kur nu vēl nicīgu smīnu vai ironiju. It kā no vienas puses krievus var saprast- Otrā pasaules karā zaudējuši 27 miljonus iedzīvotāju, kas nozīmē, ka teju katram Krievijas iedzīvotājam tā ir bijusi ģimenes traģēdija. Bet no otras puses- zaudējumu un traģisma pilns tas laiks bija arī pārējai pasaulei. Tikai tā nedejo uz senču kauliem, nepriecājas un nedzer pilnām rīklēm, bet klusu piemin. Jā, atšķirībā no pārējās pasaules, krievi patriotisma līmeni mēra litros, tāpēc tās kara beigu svinības tik ļoti ir nesaprotamas citiem.

Šī gada pirms- un pēcparādes periods Krievijā bija īpašs. Proti, Ukraina savas militārās spējas jau ir attīstījusi tik ļoti, ka visa tā ‘’Uzvaras dienas’’ svinēšana Sarkanajā laukumā bija apdraudēta. Tāpēc īsi pirms tam Krievijas diktators zvanīja Trampam, lai izdīktu drošību ‘’svētku’’ laikā. Tāpēc Kremlis izsludināja pāris dienu pamieru, ar draudiem (gadījumā, ja Ukraina to neievēros) šaut pa Kijivas centru ar konsulātiem, rezidencēm un komandpunktiem. Tāpēc ap Maskavu savilka papildu pretgaisa aizsardzības iekārtas. Tāpēc pirms parādes bija baumas, ka Putins uz parādi nemaz neieradīsies. Tāpēc visi aizturētu elpu gaidīja, kas būs. Gaidīja Ukrainas atbildi.

Un Ukraina atbildēja, manuprāt, spoži. Jau pirmsparādes laikā viņi izspēlēja izcilu gājienu ar zirdziņu- uz Maskavas vienpusējo pamieru viņi atbildēja ar vienpusēju klusuma brīdi pāris dienas. Ja Krievija to pārkāptu, tad Kijivai būtu tiesības atbildēt (lasi- uzšaut 9.maijā pa Sarkano laukumu). Pēc tam, kad iejaucās Tramps (kurš kārtējo reizi izglāba Putinu), Ukraina piekrita trīs dienu pamieram, kas ļāva Maskavai mazliet uzelpot un bez traucējumiem aizvadīt parādi. Lai gan traucējumi bija. Ukrainas prezidenta īsi pirms 9.maija izsludinātais dekrēts, ka viņš atļauj veikt parādi Maskavā un Sarkanais laukums ar precīzām koordinātām tiekot izņemts ārā (uz pamiera brīdi) no Ukrainas armijas mērķiem, bija kā smalks pliķis visai Krievijas sabiedrībai un jo īpaši Putinam. Vēl parādē nebija tehnikas. Vēl nebija ārvalstu politiķu (labi, necila saujiņa bija) un ārvalstu žurnālistu. Pati parāde ilga divas reizes īsāku laiku. Toties parādē klātesošas bija bailes.

Visu šo Krievijas sabiedrība pamanīja. Ja kas tāds būtu noticis iepriekšējos gadus, tad neviens to īsti pat nepamanītu. Bet tagad visi saprot- Ukraina varēja, var un varēs uzšaut pa Maskavu. Viņi bija spējīgi noraut parādi. Viņiem ir droni, kas sasniedz Maskavu. Viņiem ir raķetes ‘’Flamingo’’, kas spēj aizlidot līdz Sarkanajam laukumam. Un Krievijai vairs nav spēju tos visus notriekt. Un tas ir pazemojoši gan Krievijai, gan Putinam. Pēdējam jo īpaši. Jo Krievijā visi redzēja, ka ‘’Uzvaras dienas’’ svinēšana notika pateicoties Ukrainas prezidenta atļaujai. Protams, smalks trollings, kā mūsdienās saka. Bet! Bet tas tik ļoti pazemoja Putinu. Un, ja ir vēlme iedragāt autoritāras valsts vadītāja autoritāti sabiedrības acīs, tad vislabākais instruments ir izsmiekls un ironija. Un Ukrainai ar šo prezidenta dekrētu izdevās tik ļoti pazemot Putinu, ka viņš vairs neatmazgāsies. Jau šobrīd visi, pat uzticamākie zetņiki kunkst un pukst par valstī notiekošo, par zaudēto ģeopolitisko ietekmi, par atslēgto internetu un jau sāk celt balsi par neko nevarošo prezidentu, kuram reitingi krīt straujā tempā. Pirms pusgada nekas tāds nebūtu iedomājams, bet tagad, kad par Putinu smejas citi, arī krievi sāk pamanīt sava vadoņa izsmejamās īpašības. Gan jau drīz viņš nonāks tajā fāzē, kādā bija Brežņevs un viņa anekdotes.

Ukraiņi izcili labi parādīja, ka prot ne tikai varonīgi cīnīties militārajā ziņā, viņi izcili cīnās arī Putina izsmiešanas un pazemošanas frontē.

Pirms vairākiem gadiem laukos uzmeistaroju divas kompostkastes. Ar domu, nopļauto zāli savākt un lēnā garā pārvērst trūdzemē. Lasīju, ka 8 kubikmetri nopļautas zāles pārvēršas par 1 kubikmetru trūdzemes. Tā kā zāles man laukos netrūkst, tad arī bija plāns to likt lietā (lasi- pārvērst trūdzemē). Plāns īsti neizdevās, jo abas kastes novietoju patālu (nebija ērti) un vēl īsti nevedās ar zāles savākšanu. Līdz ar to abas kastes pildīju reti un to labi izmantoja nātres- tās ātri vien pārņēma abas komposta kastes un trūdzemes vietā nu man bija divas nātru lecektis. Nolikvidēju un nospriedu nākamreiz darīt gudrāk.
To ”nākamreizi” gan man piebremzēja spāņu kailgliemeži, jo tiem, redz, ļoti tīkot tādas komposta kastes, tāpēc es tādas netaisīju, lai tiem mūdžiem būtu mazāk patīkamu vietu manā lauku sētā.

Aizvadītā gada nogalē nolēmu, ka štrunts ar gliemežiem- man to kasti vajag. Paņēmu piecas lielas dūralumīnija loksnes, kas vairākus gadus bez darba mētājās pa saimniecību, dažas brusas, sauju skrūves un visu saliku tā, ka sanāca liela kaste ar diviem nodalījumiem. Rudenī piemetu pilnu ar nopļauto zāli un ķirbju lakstiem. Kā attēlā var redzēt, pa ziemu labi sakritās. Tūlīt sāksies pļaušanas sezona, tad nu ir doma abus nodalījumus krāmēt pilnus līdz ūkai. Mēģināšu ievērot pareizu secību (sausa zāle, zaļa zāle, lapas, zaļa zāle, sausa zāle, utt) un ik pa laikam parušināt ar dakšu. Rudenī vajadzētu kārtīgi sasegt ar melno plēvi (lai nezāļu sēklas izsut) un uz nākamās sezonas beigām ceru tikt pie trūdzemes pirmās porcijas.

Skaidrs, ka gliemeži par šo veidojumu priecāsies, bet ir plāns tiem pabojāt ballīti- veikalos ir visādas beramvielas, kas viņu dzīvi padarot par beigtu. Tad nu bārstīšos un skatīšos vai gliemežindes tirgotāji nemelo.

Zāle tomēr arī ir resurss. Tāpat kā nokritušās lapas un žagari (mulča). Tāpēc es ar skumjām skatos uz gruzdošajiem Jūrmalas lapu ugunskuriem vai sagrābto lapu milzīgajām polietilēnu maisu grēdām ielasmalās rudeņos. Jāizmanto šis resurs, ne jādedzina vai jāved uz atkritumu poligonu. Protams, pilsētas pagalmā nevajag milzīgu komposta kasti, tam ir domātas mazas, veikalos nopērkamas ērtas komposta kastes. Kā nekā, pagalmā taču aug kāds krūms vai puķe. Būs ar ko pēcāk pabarot augsni.
Labi, katrs pats sava pagalma kopējs. Ceru, ka šoreiz man izdosies tikt pie sava trūdzemes kubikmetra.