Zemāk esmu ievietojis prezentāciju par riska kapitāla tirgu Latvijā, kas tika gatavota pirmajam Baltijas valstu riska kapitālu asociāciju saietam. Tā apkopo svaigākos materiālus par tiem fondiem, kas patreiz darbojas Latvijā, kā arī sniedz atskatu par vēsturisko situāciju.

Šodien (18. augustā) pirmo investīciju veica Imprimatur Capital pārraudzītais Sēklas kapitāla fonds. Iegulījums ir veikts kompānijā “Neco technologies”, kas nodarbojas ar metāla mikro-pārklājumu tehnoloģijas (uz elektrolādiņa pamata) izstrādi. Iestrādes un tehnoloģija ir balstītas uz izstrādēm, kas veiktas Krievijā. Kompānija pieder 5 privātpersonām un Imprimatur investīciju veica, piedāvajot konvertējama aizdevuma instrumentu.

Informācijai vēlējos piebilst, ka Skype dibinātāju investīciju fonds Ambient Sound Investments pārstāvis būs Rīgā uz nākošo Open Coffee Club Riga pasākumu 12. augustā. Aicinu visiem interesentiem izmantot iespēju satikt slavenākos tehnoloģiju investorus mūsu reģionā. Vairāk info par pasākumu noteikti ir pie Ernesta.

Pēdējo sešu mēnešu laikā es esmu diezgan radikāli “pārmetis” savas intereses no ieguldīšanas uzņēmumos uz kredītu izsniegšanu. Šajā laikā esmu kļuvis par lielu piekritēju idejai, ka ar aizdošanu (citi to sauks par augļošanu) Latvijā ir nopelnīt vienkāršāk nekā ar ieguldīšanu. Visticamāk man šāda pārliecība ir nākusi redzot savā un citos riska kapitāla fondos to, cik daudzos dažādos veidos var rasties problēmas, ieguldot pašu kapitālā. Tāpat man škiet, ka uzņēmēji pamatā “respektē” privāto investoru tikai tajā brīdi, kad ir vajadzīga nauda. Sekojoši pēc naudas nokļūšanas kontā, investors bieži pārtop uzņēmēju acīs par parazītu, kurš cenšas neko nedarot labi nopelnīt “uz mana rēķina”. “Respekts” par to, ka aizdevēja nauda ir jāatdod, kaut kā uzņēmējiem nāk dabiskāk.

Laikam galvenā lieta, ko esmu pēdējos 6 mēnešos sapratis ir, ka, ieguldot naudu kā aizdevējam, ļoti būtiski mainās ieguldītāja loma (skats) uzņēmumā. Ja pašu kapitāla investors vairāk interesējas par izaugsmi un attīstību, tad aizdevējs par kontroli. Investors domā par iespējām, aizdevējs – par riskiem. Investors ir stratēģis, aizdevējs ir pedants.  Domājams arī nākošie 6 mēneši nesīs man vēl daudzus jaunus atzinumus par šo tematu. Beigās viena bilde par kredītu tēmu (foto no Zanzibāras):

No šī gada vasaras darbību ir uzsākuši jauni riska kapitāla fondi, kas var ieguldīt uzņēmumos sākot no EUR 50t un uz augšu.  Šie investori ir – Imprimatur Capital un AB.lv Ieguldījumu fonds. Ja kādam ir interese, varu norādīt atbildīgos cilvēkus katrā fondā. Imprimatur Capital ir izveidots, balstoties uz JEREMIE progammas iniciatīvu, ar kuru kopā iet arī vairāki ieguldījumu ierobežojumi (piemēram, aizliegums izpirkt dalībniekus), savukāŗt AB.lv var veikt jebkādas investīcijas, kas tiem škiet pievilcīgas.

Biznesa plānu tāpat kā jebkuru rakstu darbu der pieskaņot konkrētam mērķim. Šajā blogā es apskatu galvenās atšķirības, kas būtu jāievēro, sagatavojot biznesa plānu sekojošiem trīs mērķiem – pašu kapitāla (riska kapitāla) investora piesaistei, kredīta piesaistei, restrukturizācijai.

Gatavojot biznesa plānu riska kapitāla piesaistei, ir svarīgi atcerēties, ka investori iegulda naudu kompānijā, lai saņemtu atdevi no uzņēmuma daļu pārdošanas nākotnē vai no dividendēm. Tādējādi šim biznesa plānam būtu jāuzsver ilgtermiņa (5 un vai pat vairāk) izaugsmes un peļņas perspektīvas. Finansu aprēķinus var papildināt ar investīcijas atdeves aprēķinu investoram, kas veiktu ieguldījumu šajā kompānijā/projektā – IRR jeb ikgada atdeves formā.

Kredīta devējiem svarīgākais aspekts ir ne tik daudz uzņēmuma potenciālais ienākumu un straujās izaugsmes potenciāls, bet izsniegtā kredīta drošība un kompānijas spēja segt procentu un aizdevuma amortizācijas maksājumus. Rezultātā, biznesa plānam būtu jāuzsver ķīlas apjoms un vērtība pret ko aizdevums tiktu izsniegts, kā arī naudas plūsmas dati vidējā laika griezumā (2-5 prognožu gadi), kas norādītu kad un ar kādu “rezervi” kredīta atmaksa var tikt veikta. Finansu aprēķinus var papildināt ar DSCR (debt service coverage ratio) un Kredīts pret EBITDA (earnings before interest, tax, depreciation and amortization) rādītājiem.

Restrukturizācijas biznesa plāns, salīdzinot ar pārējiem biznesa plāna tipiem, prasa “visīsāko” laika griezuma perspektīvu un tipiski koncentrējas uz 1-2 gadu uzņēmuma darbības prognozi. Kā jau norāda nosaukums, restrukturizācijas biznesa plāns koncentrējas mazāk uz skaistas un tālas nākotnes aprakstu, bet uz īsa vai vidēja termiņa rīcībām, kas novedīs pie ātrām un uzlabojošām sekām kompānijas darbībā. Finansu sadaļā viennozīmīgam fokusam būtu jābūt uz detalizētu naudas plūsmas prognozi un analīzi. Šī tipa biznesa plānam svarīgas ir detalizētas mēnešu prognozes, kā ari var ļoti noderēt dažādu attīstības scenāriju analīzes.

Radio komercstaciju nozare pēdējās nedēļās ir nedaudz sašūpājusies saistībā ar vairāku dīdžeju aiziešanas no Radio SWH, lai izveidotu savu staciju/mediju. Nolēmu izmantot šo brīdi, lai apskatītos cik tad liela un vērta ir Latvijas Radio nozare. Salīdzinājumam izmantoju uzņēmuma Capitalia izstrādāto uzņēmumu novērtējuma kalkulatoru, kas pieejams Firmas.lv klientiem.

Rezultātā, balstoties uz 2008. gada finansu datiem vērtīgākā komercradio grupa izteikti ir Radio SWH, kuru vērtība ir LVL 5,3m. Kopējo četru populārāko Radio nozares uzņēmumu vērtība veidoja LVL 10m. Pēc rupjas aplēses, visas kopējās Radio nozares vērtība varētu sastādīt ap LVL 20m, no kuriem lielāko komponenti noteikti veido Latvijas Radio kanālu vērtība (patreiz bezpeļnas valsts sabiedrība). Jāatzīmē arī, ka vodošās radiostacijas ir vēsturiski strādājušas ar lieliskiem un relatīvi stabiliem rentabilitātes rādītājiem. Līdz ar 2009. gada finansu datu pieejamību, interesanti būs pavērot, kā Latvijas ekonomiskā krīze ir ietekmējusi šīs nozares uzņēmumu darbību un vērtību.

Zemāk esmu ievietojis savu prezentāciju, ko sniedzu Dienas Biznesa rīkotajā konferencē “Risinājumi veiksmīgai uzņēmējdarbībai” saistībā ar sagatavošanos investora piesaistei.

Nolādē kā pdf dokumentu – Ka sagatavoties sarunam ar investoru.

Pēdējos divus gadus naudas līdzekļi ir bijuši liels deficīts. Komercbankas ir vai nu beigušas izsniegt kredītus uzņēmumiem vai dara to ārkārtīgi piesardzīgi un prasot augstu nodrošinājumu. Riska kapitāla fondi kopš 2008. gada nogales Latvijā nav veikuši nevienu ieguldījumu. Kā praktiski vienīgā alternatīva uzņēmumiem ir investīciju piesaiste no privātiem investoriem. Kā tad piesaistīt šādu investoru-kovboju uzmanību? Kādi projekti un uzņēmumi var cerētu uz viņu naudu?

Lai gūtu atbildi uz šiem jautājumiem, es papētīju statistiku no biznesa pārdošanas un investīciju portāla www.pardodbiznesu.lv. Ar šī portāla starpniecību uz 18 aprīli investorus meklē 561 uzņēmumi, savukārt pēdējā pusgada laikā investoru ir atraduši 19 projekti. Starp sludinājumiem atrodami gan kompānijas, kas izstrādājušas patentētus produktus, gan bāri un kafejnīcas mazpilsētās. Portālā lielākā prasītā investīciju summa ir virs LVL 1,000,000 savukārt zemākā ir LVL 1. Zemāk apkopoju gan 5 visu laiku vispopulārākos sludinājumus investoru kontaktu ziņā, gan 5 pēdējos noslēgtos darījumus.

Balstoties uz šiem datiem, viens no galvenajiem secininājumiem ir, ka vislielāko investoru uzmanību piesaista biznesi, ko varētu raksturot kā “vienkāršus”. Tāpat augstāka interese ir par darījumiem, kuriem nepieciešama salīdzinoši neliela investīciju summa (jo mazāka summa, jo vairāk potenciālo investoru – tas ir loģiski). Piebildīšu, ka tipiski gan tie piedāvājumi, kas ir “populāri”, gan atraduši investoru ir labi un skadri aprakstīti (kvalitatīvi). Vēl viena tendence, kas neizpaužas apkopotajos datos, bet ko esmu guvis sarunās ar daudziem investoriem ir augstais sagaidāmās atdeves apmērs. Attiecīgi, investori ne tikai vēlas ieguldīt drošos un saprotamos biznesos, bet sagaida augstu un ātru šo investīciju atdevi. Šāda atdeve tipiski ir mērāma 50-100% gadā vai pat vairāk.

Protams, manis veiktais ieskats investoru vēlmēs nav pilnīgs un statistiski adekvāts. Latvijā trūkst centralizētas datu bāzes par investīciju darījumiem un pardodbiznesu.lv piedāvā tikai vieglu ieskatu kopējā bildē. Tomēr pamata secinājumi attiecībā uz investoru interesēm manuprāt ir ļoti aktuāli un tos noteikti ir vērts ņemt vērā vēršoties pie naudas devējiem patreiz.

BusinessWeek Aprīļa pirmās nedēļas numurā ir atrodams plašs raksts par Ķīnas stratēģijas maiņu attiecībā uz ārvalstu uzņēmumu darbību valstī. Aktīvi veicinot ārvalstu investīciju ieplūšanu valstī, daudzas ārvalstu kompānijas Ķīnā ir ieguvušas milzīgas tirgus daļas un peļņu, bieži vien uz vietējo uzņēmumu rēķina.  Lai stiprinātu vietējā kapitāla kompānijas, Ķīna ir uzsākusi aktīvu politiku (Pasaules Tirdzniecības Organizācijas nolikumu robežās), kas dod motivāciju vietējiem patērētājiem izvēlēties vietējos ražojumus. Tāpat, ārvalstu ražotājiem tiek likti dažādi šķēršļi produkcijas importam un izplatīšanai Ķīnā. Tā kā šī valsts nodrošina būtisku daļu no jau daudzu pasaules līmeņa kompāniju apgrozījuma un izaugsmes, pret šādu vietējo “lobiju” ārvalstu kompānijas baidās aktīvi vērsties, baidoties no tiešām sankcijām, kas laupītu iespēju izplatīt savus produktus Ķīnā vispār.

Interesants secinājums no Business Week puses ir, ka šāda politika pasaules mērogā nav nekāds jaunums un ir tikusi ilgstoši piekopta no daudzu rietumvalstu puses. Jautājums ir par to, kādu politiku attiecībā uz vietējo uzņēmumu pakalpojumu un preču izmantošanu piekopj Latvija. Protams, mēs neesam Ķīna un mums arī nav “pārejas posms” dalībā Pasaules Tirdzniecības Organizācijā. No otras puses, ārvalstu ražotāju mērogā mēs esam tik niecīgi, ka par vietējo ražotāju lobiju diez vai kāds nopietni uztrauksies.  Vai šis lobijs ir jāizstrādā politiskā līmenī vai tas ir sabiedrības “apziņa/motivācija”?

Manuprāt mēs esam pamatā pieraduši veikt racionālako piedāvājumu, bieži vien ar ilūziju, ka “ārvalstu” ražojumi ir labāki/kvalitatīvāki/prestižāki. Protams, bieži vien izvēloties Latvijā ražoto pret ārvalstu alternatīvu būs nepieciešams pieciest lielāku cenu vai sliktāku preci. Tomēr tieši vietējais tirgus ir pirmais atbalsta punkts jebkuras kompānijas darbībai. Vietējais patēriņš ir tas, kas ļauj kompānijai attīstīties ārvalstīs. Tā ir sākuši darboties ganrīz visi vietējie biznesi, ko mēs tagad varam norādīt kā lieliskus eksporta paraugus – Stenders, Pūre, Madara un citi. Tapēc par eksportspējas veicināšanu nav atbildīgi tikai politiķi, bankas u.c. trešās personas – to var veicināt jebkurš, iegādājoties veikalā vietējo ražotāju preci*

P.S. ņemsim vērā, ka aiz “brendu” precēm ir ļoti maz vietēja kapitāla ražotāju, jo tie jau visi ir pārpirkti. Tapēc ēdam maizi un desas no rūpnīcām, par kurām nekad iepriekš neesam dzirdējuši!