Piektais cēliens

Tumša skatuve. Uz skatuves stāv galds, tam virsū galda lampa un tukša kandžas pudele, galdu izgaismo prožektors. Pie galda sēž trīs cilvēki Bundesvēra kamuflāžas jakās. Zem kamuflāžas jakām rēgojas zili strīpainas maikas. Aiz galda, pie sienas – Latgales karogs.

Iepriekš tika publicēts pirmais cēliens, otrais cēliens, trešais cēliens un ceturtais cēliens.

Lomās:

Broņislavs – vecākais
Staņislavs – gudrākais
Jezups – pastarītis

Broņislavs: Tai, bruoļi, vai jius zynat kas tuvojās?

Staņislavs un Jezups saskatās, bet klusē.

Broņislavs: A meždu pročim, svātki tuvojās.
Jezups: Penseja?
Staņislavs: Pobolsts?
Broņislavs: Zīmassvātki, jobtvaju.
Jezups: O! Dzaram!
Staņislavs: I ādam!

Broņislavs paceļ tukšo pudeli un pavirpina rokās. Aplūko tukšo galdu.

Broņislavs: Varam āst toļki pipsi bez suoļs.

Jezups norij siekalas, Staņislavs aplaiza sakaltušās lūpas.

Staņislavs: Juoīt pi sābra pēc polša.
Jezups: I pēc kampetu. Maņ garšoj krīvu “Medunok”.
Staņislavs: A maņ garšoj “Zeļonaja marka”.
Jezups: I peipis zacepi pi raizis.
Broņislavs: Vasaly. Loba dīna. Starp citu, ite tuvumā pluosās karš i krīvu kampetys, i krīvu šņabs ir zam sankcejom. Sābris iz Krīveji vairs nbarauc i siež sātā.
Jezups: Jam že beja Pasāts, i jis bīži braukuoja iz Krīveji pēc saļarkas.
Staņislavs: I pēc šņaba.
Jezups: I pēc kampetu.
Staņislavs: I pēc peipom.
Broņislavs: A tānam siež sātā. Vyspirms, pravda, pasiedieja cītumā, bet nu jau pusgodu siež sātā.
Staņislavs: A Pasāts?
Jezups: Tože siež?
Broņislavs: A Pasāts braukoj. Tikai ne Latvijā, bet pa Ukrainu. Konfisciets.
Staņislavs: A jis pats?
Broņislavs: Siež.
Jezups: A Pasāts?
Broņislavs: Brauc.
Staņislavs: A nahujam jis nabrauc iz Krīveji?
Broņislavs: Hau dū jū dū? Alez gut? Iz Krīveji ņivīns nabrauc, jo tur ir karš.
Jezups: Bet fūras braukoj.
Staņislavs: I autobusi.
Jezups: I viļcīņi braukoj.
Staņislavs: Tikai nahujam jī braukoj, ka navar atvest ņi šnaba, ņi peipu, ņi kampetu?
Broņislavs: Starp cytu, Reigas čiuļi sacieja, ka vāga nūjaukt dzelzceļa sļīdis iz Krīveji.
Staņislavs: Pareizi, nūjaukt iz Krīveji, i salikt iz Igauņeji i Ļītuvu. Reil Baltika!
Jezups: Varēs braukt iz Drus… iz Ķiņiņ.. Durusukiņi… Karoče, iz kūrortu.
Staņislavs: Varēs braukt iz Poļšu piec kampetu, šņaba i peipu.
Jezups: Lai jauc nūst iz Krīveji.
Broņislavs: Maņ sdajoca, ka huju jī nūjauks, i huju jī saliks.
Jazups: Ja viņ… (kasa zodu)
Staņislavs: Ja viņ… (kasa kuli) Ja viņ bītu cylvāku apvīņeba, kas varātu jobņāt spruodzīņi iz sļīžom.

Broņislavs atplaukst smaidā.

Broņislavs: Starp cytu. As zynu, ka ja sajaukt benzinu ar saldātym gūvs siudim, var sajīt napalms.
Jezups: Kur tu tuo dzierdieji?
Broņislavs: Ir vīns klubs par kuru maņ tai kai navādzātu stuosteit. Karoč, nav svareigi.
Staņislavs: Myusim klāvā ir vīna kaņistra ar benzinu. Tas nu tai.
Broņislavs: O! Aizīšu apsavārt.
Staņislavs: Pag! Tī tymss. Pajam spičkas.
Broņislavs: Paļdis.

Broņislavs pieceļas, paņem sērkociņus un aiziet. Aizcērtas ārdurvis.
Staņislavs un Jezups saskatās.

Jezups: Mda.
Staņislavs: Kas?
Jezups: Nē, nē, nekas.

Staņislavs izstaipās, tad atgāžas krēslā.
Jezups pārlaiž skatienu pār skatuvi, skatās griestos.

Staņislavs: Kaņistra tī pošā vydā, nav gryuši atrast.
Jezups: I jam vēļ spičkas ir, gaismeņai.

Staņislavs skatās pulkstenī.
Jezups nervozi knibina pirkstus.

Staņislavs: Dūmoj jebaņot?
Jezups: Da nazynu. Ņi dolžens.

Iestājas draudīgs klusums. Dzirdama vēja šalkoņa aiz sienas.
Staņislavs joprojām skatās pulkstenī.

Ar blīkšķi atveras ārdurvis un uz skatuves uznāk Broņislavs ar smagu degvielas kannu rokās.

Broņislavs: Vot! Bīs bomba!
Staņislavs: Tī točna benzins? Tu pārbaudieji?
Broņislavs: Nā, klāvā beja tymss i solts. Kas gan cyts te var byut?
Jezups: Nu kai tu tai saki, tad gan.

Visi piecieļas kājās, sastājas ap degvielas kannu. Broņislavs izstiepj roku.

Broņislavs: Vīns par vysim.

Pārējie saliek savas plaukstas uz Broņislava plaukstas:

Visi kopā: I vysi par vīnu.

Nolaižas priekškars.

BEIGAS.

Jezupa balss aiz priekškara: Bruoļi, pag’. Vāga tūmār apsavārt kas tī īškā.

Nošvirkst sērkociņš. Atskan blīkšķis.

Pirmie Elfiņa piedzīvojumi vēl nav publicēti, taču mūsu rīcībā no anonīma lasītāja nonākuši vairāki attēli ar viņa gaitām.

“Sveiki! Te Elfiņš. Es nejauši pārteicos, un nosaucu mentu par musaru un tagad tupu aiz restēm”.

“Valsts policijas amatpersonas Rēzeknes novadā apturēja automašīnu Fiat Ducato, kuru vadīja elfiņš. Likumsargi automašīnas kravas nodalījumā kopumā atrada un izņēma 240 000 cigaretes ar Baltkrievijas Republikas akcīzes markām”.

“Valsts policija rīkos preses konferenci sakarā ar jauniem pavērsieniem Rusiņa lietā”.

Lapa bija paburzīta un netīra, jo tas nav viņas pirmais rodeo. Konkrētajā vietā tas aparāts strādā retāk kā gen-z jaunietis darba tirgū, līdz ar to saņurcītā A4 lapa dabū rukāt virsstundas.

Dirsā to lapu, dirsā to aparātu, nebija laika filozofēt, jo man ir cita problēma. Es Rīgas centrā stāvu treniņbiksēs, mētelī un ar IKEA maisu, kas pārtūcīts ar depozīta pudelēm negantāk kā pimpji pārtūca Boniju Blū. Līdz tuvākajam depozīta aparātam divi kilometri. Nest mājās maisu būtu atzīt sakāvi, tāpēc nekas cits neatliek kā mēģināt nesatikt nevienu paziņu garajā kauna pārgājienā.

Kling, kling, klak, flap… Ar pazemojošu skaņu no maisa izkrīt dažas pudeles. “Es esmu videi draudzīgs,” pie sevis atkārtoju, “izdari šo lācenes Zuzes dēļ.” Ar sapiera piesardzību nolaižu maisu uz ietves, lai uzlasītu izkritušās pudeles, kuras delikāti saspraužu atpakaļ maisā. Pēc paspertiem pāris soļiem atkal – klink, klink, klak, flap… “Es pis!” Šoreiz mans skatiens pavēršas apkārt. Cik šeit ir cilvēku? Vai te ir kameras?

Plāns A ir izbārstīt visu maisu pa ietvi, pudeles izspārdīt un nokliegties, lai Artūrs Toms Plešs nāk savākt savu depozītu. Plānu A atceļu. Apkārt ir gan automašīnas, gan gājēji, gan kameras.

Plāns B. Manas acis sāk šaudīties un meklēt kādu bomzi, kam šo visu nogrūst. Divi kilometri līdz depozīta aparātam, simt’ punkt’ vismaz vienam “hei, saimniek!” pa ceļam vajadzētu uzrasties.

Ik pa laikam uzlasot izbirušās pudeles, nesatieku nevienu pašu. Biju gatavs iepriecināt cilvēkam dienu, bet nekā. Par šo sanāktu vismaz 4 veikala “Mego” odekoloni. Tur būtu izdevusies ne tikai diena, bet arī vakars.

Divus kilometrus tālāk mani gaida depozīta aparāts. Kopš Zolitūdē sabruka “Maxima”, tajās vairs neeju, bet šī reize bija tuvs zvans. Teorētiski iegāju ēkā, bet ne pašā veikalā. Pie depozīta aparāta dežūrē bomzis. Viņš uz manu “IKEA” maisu skatījās kā bērns, kurš karnevālā ieraudzījis saldējumu vafeles konusā, kas piepildīts ar jumtiņu – burtiski vai tek pāri. Tecēja arī mans maiss.

Lādēju depozīta caurumā vienu pudeli pēc otras, ik pa laikam uzturot acu skatienu ar bomzi. “Divi kilometri. Tev bija laiks divus kilometrus,” es pie sevis noņurdēju, skatoties, kā viņa acīs pazūt cerības brīdī, kurā nospiedu pogu “Ziedot Ukrainai”.

“IKEA” maisu gan paņēmu līdzi, to izskalos, izžāvēs un varēs atkal krāt depozītu.

Dārgais lasītāj, mūsu ikgadējās socioloģiskās aptaujas rāda, ka tu esi 28 – 47 gadus vecs baltais vīrietis ar mazu, bet statistiski nozīmīgu, 31 – 44 gadu vecas sievieties iestarpējumu. Tu jau esi izveidojis vismaz pusotru karjeru un, iespējams, izgāzies vairākās finanšu piramīdās, bet mazos apjomos. Lielās vēl ir priekšā. Tev nav depozītu un investīciju portfelis satur lietotu rūtiņu burtnīcu kolekciju. Un tev tik tiešām ir nepieciešams nodrošināt sev laimīgas vecumdienas un arī ātri nopelnīt naudu tieši tagad, jo ar bembi jau uz kapiem nebrauksi!

Šodienas lekcijā apskatīsim klasisku finanšu plānošanas metodi, tā saukto 70/30 plānu. Šīs metodes būtība ir tā, ka jaunībā ir jāiet naudas pelnīšanā uz visu banku, lielāko daļu fokusa liekot uz tiem naudas pelnīšanas veidiem kas spēj dot vislielāko atdevi jaunam cilvēkam, kurš vēl nav apguvis nekādas profesionālas prasmes, kas būtu pieprasītas standarda darba tirgū. Īsts finanšupratnis nestrādā rimi par krāvēju vai ezītī par bārmeni! Tas ir naudas betām un kapeiku krindžiem.

Kad jaunības posms ir noiets un kādas nebūt prasmes apgūtas, tad naudas ieguves avotus var attiecīgi arī pārkonfigurēt, fokusējoties uz karjeru un ilgtermiņa līdzekļu uzkrāšanu caur ofisa darbu. Jaunības stiprdarbi pirmšķietami tomēr nav tādi, kas būtu mērogojami laikā, kamēr tie darbi, kas no profesionālajām iemaņām nereti tādi ir.

Un, kad ir sasniegts dzīves rudens, tad finanšu plāns apmetas otrādi, uz 30/70 un nu jau pavisam maza daļa ienākumu ir jābūvē uz ķermeņspēka pienākumiem, pārējo jābūt sasniegušam jau veiksmīgi pareizinot uzaudzētos profesionālos ienākumus ar saliktajiem procentiem klasiskajos finanšu tirgos.

Apzinīgs dzīvespratīgs Jaunietis sāk savu darba dzīvi apaļos astoņpadsmit gados. Vislabāk tieši astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, kas būtībā ir viena no naudīgākajām dienām viņa smagsvara ienākumu karjerā. Tā sākas lielos augstumos un tad lēnām iet uz leju, un nedrīkst zaudēt nevienu pašu dienu.

Ja jauna meitene astoņpadsmit gadus sagaida uz kāstinga dīvāna, tad viņa iet pareizo ceļu. Tieši tā ir diena kad ir iespējams iekasēt vislielāko summu. It īpaši ja parāda kadrā pasi un nekautrējas atklāt savu pilno identitāti. Parasts casting couch seksa akts ienestu labi ja piecsimts eiro, kamēr tā sauktais “pirmās dienas spraudiens” var ienest līdz diviem tūkstošiem. Tas, protams, ir arī vēl palielināms, ja meitene spējusi sagatavoties un saglabāt nevainību. Tad var nopelnīt līdz pieciem tūkstošiem. Protams, tas nav visiem, bet kāstinga profesionāļi labi strādā ar video rediģēšanu un spēs izgatavot dažādas versijas visu pirmlauziena aspektu cienītājiem.

Tajā pašā dienā, vai arī vismaz tuvākajās dienās, tā sauktajā dzimšanas dienas nedēļā, meitenei obligāti jāapmeklē vismaz trīs industrijas podkāsti, jāizveido instagram un tinder konti, un, protams, galvenais – jāatver savs OF konts ar vismaz desmit jau sagatavotiem video (ja tie sagatavoti pirms dzimšanas dienas, tad atceramies, ka tas ir nelegāli un mēs šādu darbību nevaram nekādā veidā ieteikt un jebkādi atbalstīt. Bet ņemiet vērā, ka strādājot ar video un foto datiem vajag pievērst uzmanību metadatiem, kur uzrādās izgatavošanas datums un horizontālais taimkods, to izņemot neviens diemžēl nespēs noteikt vai darbi ir izgatavoti jau iepriekšējā nedēļā)

Nākamajās nedēļās un mēnešos līdz deviņpadsmitajai dzimšanas dienai ir lēnām jākāpina izvirtību indekss savos radošajos darbos. Ja pieņemam, ka pirmās dienas lauziens ir 100 izvirtības punkti, tad tīri laika ziņā tie sāk kristies uzreiz, un tikai to atkārtojot ar mazām izmaiņām tie drīz būs jau tikai 80 un vēl pēc kāda laika jau tikai 50. Ja grib nopelnīt, tad katru nedēļu un mēnesi ir jāliek klāt kaut kas jauns. Anālais, meitene uz meitenes, publiskais aģents, zelta lietutiņš, trejdancis, dubultsprauds, čehu mājas orģija, klizmasprieks, viltus dakteris, pusmāsība – viens pēc otra, raiti un pēc kalendāra. Savs jaunais ķermenis ir jāizmanto pilnībā vēl līdz deviņpadsmit gadu atzīmes sasniegšanas. Kad tā ir sasniegta, izvirtības indeksu var droši reizināt ar 0.9 un potenciālie ienākumi jau sāk iet uz leju straujāk. Pie divdesmit gadiem jau 0.8 un tā tālāk. Rēķini pati.

Protams, ir meitenes, kam ir dabas dots aktrises talants, un kas šo spēj pārvērst par profesionālu karjeru. Bet šādu ir mazākums un, būsim godīgi, normālai meitenei izdosies ar savu pežu labi pastrādāt tikai pāris gadus. Pēc tam nebūs vairs ne radošuma, ne enerģijas, ne intereses no pircēju puses. Galvenais ir sapelnīt pietiekoši, lai pabeidzot augstskolu un ieejot pilna laika darba tirgū, būtu jau zināms kapitāls gan dzīvokļa pirmajai iemaksai, gan pirmajiem noguldijumiem fondu biržā.

Skaidrs, ka seksa darbs ir jāturpina visu mūžu un, kad lēnā, bet nenovēršamā krūšu nošļukšana un formu izplūšana noved līdz perversijas koeficienta samazinājumam līdz 0.1 un mazāk, tad video darbi ir jāaizstāj ar tiešo pārdošanu. Regulāri jāpārdod savu pežu un dupsi kādam kas ir gatavas maksāt par nogrūšanos ar vēl salīdzinoši jaunu dāmu, bez drāmas un citiem attiecību papildefektiem. Pežas ienesīgums nekur nepazūt, tas tikai transformējas.

Un, kad meitene jau ir pirmspensijā un pensijā, tad protams lielākajai daļai naudas jau ir jānāk no pensiju otrā un trešā līmeņa un dažādiem citiem finanšu tirgus instrumentiem. Pežai jau jābūt vairs tikai pašas priekam un varbūt tīri kādiem pāris darījumiem mēnesī. Tad no tās pil ārā tikai poliklīnikas dežūrārsta, senioru prāta spēļu vadītāja un ciema kora diriģenta sēkla, un tas ir tikai normāli.

Un kā ar zēniem, jūs prasīsiet? Ko viņiem darīt tajos astoņpadsmit gados? Šeit atbilde ir sarežģītāka. Vislielākais ieguvums ir no tāda pat kastinga dīvāna, tikai diemžēl šeit puišiem jābūt gataviem dot savu brūnu actiņu, savu ānusiņu, brutālai izvālēšanai. Ir jāsūkā pimpis, jārij sēkla un jāļauj, ka pazemo ūsains vecis ādas jakā. Nekādu seksa prieku ar dāmām, tur pieprasijums ir mazs, un ja arī ir tad perversijas indekss ir niecīgs.

Ienākumi šajā posmā ir diemžēl mazāki kā meitenēm, bet to daļēji atsver lielākas algas pamatdarbā pēc augstskolas pabeigšanas, kā arī dažādi stikla griesti, kas neļauj meitenēm sasniegt augstākos amatus. Protams, tas viss ir jānopelna un nekas nenāk par velti. Neviens ne centa nedos tāpat vien.

Alternatīva šai pirmo gadu negatīvajai kolerācijai ar meiteņu pežas ienesīgumu, tā sauktajam peņa diskontam, ir darbiņi no perversiju sarkanā saraksta. No vecmāmiņas saņemt pērienu ar mezglotu pātagu, tad čuru strūklu mutē, kurai seko verdoša vaska pilienu pilināšana uz jau laicīgi nosietajiem pautiņiem. Un beigās kā punkts uz i, trekns un brūns kakuci uzlocīts uz krūtīm.

Krūtīm kur sitas jaunā un emocijam pilnā astoņpadsmitgadīgā jaunieša sirds.

Piedalās:

Ilona: vadītāja, Aigars: līdzpriekšsēdētāja biedrs, Dainis: no ministrijas, Rodžers: radošo mākslu pārstāvis, Imants: pie arhīva, Gundega: sajūsmā, Zāle.

Ilona (sit ar koka āmuriņu pa spec-paliktni): Dārgie klātesošie, pāriesim pie slēgtās daļas. Slepenās.

(murdoņa zālē)

Ilona: Un kā ikkatru gadu, darba kārtībā ir viens jautājums. Hrestomātiskais jautājums, tā teikt. Tas, ko divi tūkstoši sestā gada plēnumā pielēma dokumentēt kā “sievišķo lingvistiski-anatomisko problēmu”.

Dainis (ar nervozu vidusskolnieka smaidiņu): Es pie jums pirmo reizi, mūsu partija tikai nesen profila ministrijā. Par ko tieši šis jautājums ir? Varbūt varat precizēt jaunpienācējiem?

Aigars (krekšķina): Khm, nu, par to, nu, kā vienkāršāk lai pasaka. Nu, …

Imants (iejaucas): … Kā saukt sievietes bērnu radāmo vietu. Kā vienmēr, tā esot problēma un, kā vienmēr, atļaušos pieprasīt, lai protokolā tiek iekļauts arhīva viedoklis, ka tā nav nekāda problēma! Izdomāta vaina. Vienmēr ir cilvēki tikuši galā un vienmēr arī tiks. Vieta vienmēr vietā, tā teikt (neveikli iesmejas).

Ilona: Problēma ir un tā nav atrisināta. Neviens nezina, kā nosaukt sievietes ģenitālijas tā, lai nebūtu neveikli, stulbi, bērnišķīgi vai vecišķi. Diskusiju pasludinu par atklātu (uzsit vēlreiz ar āmurīti, uzsvaram).

Dainis (nervozi iesmejas, paskatās uz zāli, Zāle klusē un piekrītoši māj ar galvu).

Gundega: Mums ģimenē ar meitām mēs to saucam par čuriņu. Nav varbūt pārāk labskanīgi, bet nu nav arī nekas vecišķs vai nepareizs (smaida).

Imants: Un ar vīru arī tāpat saucat? Guļamistabā?

Gundega: Nē, tur gan citādāk (samulsusi apklust).

Imants: Turpiniet, turpiniet.

Gundega (nosarkst): Vīrs sauc par pežu. Es arī, dažreiz.

Danis (paceļ balsi): Nē, nu nezinu vai mums ministrijas telpās būtu jālieto šādi vārdi (sejā redzama pārspīlēta politiztaisīšanās).

Ilona: Ministrijas pārstāvim atgādinu, ka šī ir slēgtā sēde. Varam runāt atklāti. Problēma ir. Un kā katru gadu mums to ir jāmēģina atrisināt, nav ko izvairīties. Un, lai uzreiz grūtākos vārdus izliktu mums priekšā – ir cilvēki, kas to sauc par pīzdu vai pīzdiņu.

(Zāle mazliet noelšas)

Dainis (sarkstot): Nu tas jau taču krieviski, ne?

Imants: Vēl dainās ir pierakstīts! Normāls vārds. Parupji gan skan, nenoliegšu. Bērnu klātbūtnē nevar.

Rodžers (pārliecinoši): Ar draudzenēm saucu to par vadž, un citreiz pež. Noraujam galotni. Un mazliet startptautiski.

Aigars: Vagīna tas ir pārāk medicīniski. Un tā vispār ir tā daļa, kas ir iekšā. Ārpusē ir vulva!

(Zāle ieķiķinās)

Rodžers: Kas? Vulva? Izklausās pēc zviedru kasešnieku brenda kaut kāda. Tā jau nevar pežu nosaukt!

Ilona (dusmīgi): Aigar, vagīna tas nav latviski. Latviski ir “maksts”.

Imants (iejaucas): Kāda vēl maksts. Kam tad maksts? Zobenam? Kas mēs te kādā ķīniešu porno ludziņā esam?

Gundega: Eh, cik vienkārši tomēr vīriešiem. Loceklis tik labs vārds. Nav ne rupjš īsti, ne nepareizs, ne ar kā. Un var lietot gan gultā, gan ārpus tās. Gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem.

Aigars: Nu ar bērniem gan varbūt nē! Un vispār “loceklis” kurš nelokas, nav nemaz tik labs tas vārds. Boner angliski – tas lūk ir īsti nelokāmi kaulains vārds.

Imants (iejaucas un runā pāri): Un locekli jau arī makstī neielocīsi. Tur vajag kaut ko, kas izklausās stingrāk un taisnāk.

(Zāle smejas)

Ilona (uzsit ar āmuriņu): Kārtību! Izlieku peteni aspriešanai. Petenīti, nepelnīti aizmirsto.

Rodžers: Izklausās pārāk vecišķi. Tā kā validols un paneļmāja (muļķīgi iesmejas). Nē, pat trakāk. Tā kā apcirkņi, skabūzis un bērais kumeliņ(i)s.

Imants (runā pāri): Dainās bija, bet nu bija jau arī peža un pīzda.

Dainis (pārtrauc klusēšanu, nervozi): Varam jau paskatīties arī uz krievu valodu, vai ne? Nu, tur vīriešiem arī viss labi – hujs, stojaks un čļens, līdzīgi kā mums. Bet dāmām nav nekā derīga? Tikai pizda un manda?

Ilona: Pisjka un Kisjka jau ir arī. Tā pati mūsu kaķenīte.  Bet nu pisjka nez, (brīdi domā). Varbūt latviski varētu pārnest kā pišku?

Aigars: Nu nevar jau tikai par pišanos! Tas ir netīri.

Ilona (piekrītoši pamāj).

(Zāle iesaucas divbalsīgi – caurums, un pēc tam, cauriņa)

Ilona (uzsit ar āmurīti): Nekāds caurums. Un cauriņa vispār velk pēc caurejas.

Gundega (kautrīgi): Pežuks! Man patīk pežuks. Pežuki.

Imants (ieķiķinās): Man arī. Pat ļoti.

Ilona (paceļ balsi): Jokus pie malas. Vajag mums normālu vārdu tai starpenei beidzot! (attopas) Bet, jā, starpene – kāda vaina?

Rodžers: Velk pēc žurnāla Peksnis un Skabarga. Kaut kādiem deviņdesmitajiem. Un – vai starpene vispār var būt slapja? Izklausās pēc kaut kā aseksuāla. Es savu pimpi starpenē nebāztu!

Aigars (dusmīgi): Valodu! Šī ir oficiāla sēde.

(Zāle – labi, ka ne sēža)

(visi smejas) 

(nolaižas priekškars ar lingistiski-anatomiskā sarežģījuma atainojumu gleznas formā)

Mans pirmais sekss.
Mans pirmais sekss, patiesībā, bija mans otrais sekss. Pirmā seksa reizē biju tik uztraucies, ka man necēlās ne lūgdams, ne sūkādams. Šķiet, ka mana partnere to uztvēra ar atvieglojumu.

Mans otrais sekss.
Mans otrais sekss bija lielisks. Beidzu trijās sekundēs un tūdaļ aizmigu.

Mans netīrākais sekss.
Seksa laikā mīļā palūdza pateikt kaut ko netīru. Es viņu nosaucu par žirnaju mauku. Beibe novēlās no pipeles, piecēlās stāvus un bija gatava iet projām. Lai izlūgtos piedošanu, atļāvos sevi nopērt.

Mans jautrākais sekss.
Vēlreiz nosaucu draudzeni par žirnaju mauku. Viņa smiedamās teica, ka šoreiz mani nepērs un pietiks tikai ar atvainošanos. Es pateicu, ka tie ir vārdi, kurus žirnajas maukas vienmēr izmanto, lai izvairītos no savu tiešo pienākumu pildīšanas. Ja netic, lai pajautā savai mammai. Es smējos, kad viņa mani pēra un neraudāju, kad viņa man pakaļā iestūma dūri. Labi, ka draudzenei ir smalkākas rokas nekā viņas mammai.

Mans ilgākais sekss.
Priekšnieks teica — viss, zajebal, raksti atlūgumu pēc paša vēlēšanās. Un es arī uzrakstīju. Un liels bija mans pārsteigums, kad es uzzināju, ka bezdarbnieka pabalstu sāk izmaksāt tikai divus mēnešus pēc bezdarbnieka statusa iegūšanas. Tas ir gadījumos, kad darbinieks atbrīvots no darba pēc paša vēlēšanās. Gadījumos, kad darba attiecības pārtrauktas, darba devējam un darbiniekam savstarpēji vienojoties, pabalstu piešķir no pirmās dienas. Svarīgi ir laicīgi uzrakstīt iesniegumu un stāties bezdarbniekos. Vārdu sakot, teju trīs mēnešus jutos valsts un iepriekšējā darba devēja izpists. Galvenā doma šeit būs tāda, ka nekad neraksti atlūgumu pēc paša vēlēšanās. Skaidrs, bļe? Ceru, ka tu esi kaut ko iemācījies.

Jautājumi?

***

Audtorijā kāds bikli pacēla roku.
“Priestera kungs, ko nozīmē vārds “atlūgums”?
Priesteris Pāvels paskatījās uz klātesošajiem. Tik truli purni sen nebija redzēti. Pēdējos solos sēdošie pat neklausījās lekciju, bet kaut ko spēlēja telefonos. “Brawl Stars” vai “Fortnite”, atvičaju, viņš nodomāja.
“Bērni. A ko jūs vispār māca skolā? Jautājiet savai klases audzinātājai, man nav laika atbildēt uz tik debiliem jautājumiem”.

Nahujam rakstīt grāmatas, ja tās neviens tāpat nelasīs, viņš nodomāja, stulba ideja. Tikpat stulba kā grāmatas prezentācija videnē, bet ko nu tur vairs.

Bet tā noslēpumainība… Viņš tik negribīgi par sevi runāja, tā, it kā viņam būtu kāds noslēpums, ko negribēja vai nebija gatavs atklāt Mirdzai. Kāpēc? Mirdzas pārdomas izzuda, kad telefons ievībrējās. Ziņa no Renāra.

***

Valentīndienas vakars bija dzestrs, bet Mirdza tāpat bija tērpusies kleitā un zeķubiksēs. Paciest nedaudz aukstumu, lai iepriecinātu mīļoto vīrieti (Mirdza zināja, ka Renāram ļoti patika viņu redzēt pieguļošās kleitās), taču bija tīrākais nieks. Renārs, savukārt, bija ģērbies savā parastajā stilā – tādā ikdienišķā, tomēr elegantā. Džinsas, krekls, tumši zila žakete. 

Renārs bija rezervējis galdu restorānā Buržujs. Drīz oficiante atnesa pusduci austeru un pudeli franču šampanieša. Mirdza pirmo reizi mūžā ēda austeres. Garšoja visai pretīgi, bet ja noskaloja ar prāvu malku šampanieša, tad iekšā dabūt varēja. Gandrīz kā sperma, Mirdza pie sevis iedomājās un sāka ķiķināt.

***

Bet, lai cik jauks vakars nebija, tomēr Mirdzu dīdīja nemiers. Renārs izvairīgi atbildēja uz visiem Mirdzas jautājumiem, kas skāra viņu pašu, viņa nākotnes mērķiem, toties, kad runa bija par ikdienišķākām lietām, hobijiem vai nākamās nedēļas plāniem, viņš bija atklāts, smaidīgs un draudzīgs.

Ai, ko man tik daudz raizēties, veči tādi ir, gan jau, ka ar laiku pastāstīs, Mirdza sevi domās mierināja un ļāvās šampanieša pastiprinātajam mīlestības reibumam šajā Valentīndienas vakarā. Tā kā Mirdza dzīvoja Avotos, īsas pastaigas attālumā no restorāna, viņi izvēlējās pēc vakariņām doties pie viņas, pa ceļam vēl piestājot kādā rajona bārā iedzert pa kokteilim.

***

Šī laikam paliks atmiņā kā labākā Valentīndiena manā mūžā, Mirdza pie sevis domāja, gulēdama kaila Renāra apskāvienos.

***

Renārs jau vairāk kā dienu nebija atbildējis uz Mirdzas ziņām. Kopš tās lieliskās Valentīndienas bija pagājusi pusotra nedēļa, un šīs nedēļas laikā viņi visu laiku, ko nepavadīja kopā, bija aktīvi sarakstījušies Whatsappā. Mirdza aiz izmisuma nezināja, kur likties.

Pēkšņi ievibrējās telefons. Renārs. Beidzot! Kur viņš visu šo laiku ir bijis? Mirdza vēra vaļā ziņu.

Mīļā, ir kaut kas, ko es Tev neesmu stāstījis. Lūdzu, piedod, bet es negribēju sabojāt to skaistumu, kas starp mums kopā šo laiku ir bijis. Es kopš tā Valentīndienas vakara – kas noteikti paliks atmiņā kā labākā Valentīndiena manā mūžā – esmu gribējis Tev pastāstīt, bet neesmu atradis īstos vārdus.

Man ir vēzis ceturtajā stadijā un es pavisam drīz miršu. Lūdzu, piedod, ka mūsu stāstam nebūs laimīgas beigas. Atceries visu to labo. 

Mīlu.

Nākamā ziņa bija selfijs ar Renāru, guļošu slimnīcas palātā, pieslēgts pie sistēmām.

Reiz jaunībā (zēnībā, puisībā) es gāju izklaidēties (iedzert, padejot) uz naktsklubu Vecrīgā. Toreiz tālajā 2001ajā. gadā (vai 98ajā, vai arī varbūt 2005tajā) tas vēl bija normāli, vietējiem jauniešiem meklēt laimi Vecrīgā, nevis dažādos hipsteru terraformētos industriālos pagalmos desmit kvartālu rādiusā ap centru. Toreiz pat tādu hipsteru vēl nebija. Bija tikai matainie un reperi, kuri aktīvi uzprasījās uz purna piedauzīšanu vienam no otra. Bet parastajos naktsklubos viņu īsti nebija. Tur bija tādi paši kā es, studenti (esošie, bijušie, nekļuvušie) bez graša pie dvēseles. Nu, tiem citiem kas tusējās, graši pie dvēseles kaut kā vienmēr bija, bet ne man. 

Toties vēlmes uz pretējo dzimumu bija atliku likām (at liku likām, atlikulikām). Un kā par brīnumu laiku pa laikam meitenes arī ļāvās dejas griezienos, kuri man izdevās gluži pavedinoši. Nu, tā vismaz gribējās domāt, jo viņas tā laiku pa laikam teica. Un ļāvās cieši piespiesties un dažreiz arī bučoties. Atceroties manu toreizējo sociālās distances ievērošanu attiecībā pret dušu un līdzīgiem higiēnas noteikumiem, atlieku vien saprast, ka dejas prasmes bija tiešām lieliskais, vai arī smaids, vai arī tās muļķībiņas ko mēdzu čukstēt lēno deju laikā. 

Šajā reizē viss bija kā ierasts. Kursēju starp vairākām telpām, ne pārāk slēpti veroties apkārt uz meitenēm, štukojot kuru uzaicināt uz deju, kur atraidījums būtu ne tik obligāts. Bija dažas ļoti skaistas un pievilcīgas meitenes, tām pat negāju klāt, ko nu tur blamēties. Pietiekoši daudz atteikumu jau būs arī no tām kas tādas vienkāršākas. Un tur ja tie būs tad varbūt bez gaisā uzrauta deguna un pārākuma tonīša. Lai viņas iet dirst. Gribējās alu. Bet bija nauda tikai diviem kausiem un viens jau bija izdzerts. Nebija arī neviena paziņas no kā aizņemties. 

Divas meitenes stāv. Klasiskais pāris, viena plānāka un glītāka, otra apaļāka un mazāk glīta. Ar sejā ierakstītu sapratni, ka tu iesi klāt pirmai. Un tu tā arī dari. Jo pirmā tev patīk, bet otra ne pārāk. “Vienu deju?” šausmkaislais brīdis pirms atbildes. Vai būs “atvaino, esmu piekususi” vai arī vienkārši “nē”, ko šovakar esmu dzirdējis jau reizes sešas.

“Jā”. Brīnišķīgi. Ieslēdzu smaidu, izsleju elkoni pseido galantumā un vedu viņu uz deju grīdu. Ātrākas dejas, lēnākas dejas, labi sapas. Sakļaujas ķermeņi laiku pa laikumis cieši. Episki. Prieks piepilda vēnas. Katrs mazākais ķermeņa ādu saskāriens dod mazu šāvienu dopamīna, serotonīna un vēl kaut kāda nebūt smadzeņu prieka toponīma. Kaifs.

Pēc kāda laika spēks nomazinājies, nogurums ir augšā, ejam malā. Viņa man iečukst, “Uzlūgsi manu draudzeni? Lūdzu.” Labi.

Aicinu draudzeni dejot un tā nāk arī bez komentāriem un jautājumiem. Atstāj tikai somiņu skaistās meitenes uzraudzībā un aiziet. Deja tikpat viduvēja kā izskats. No vienas puses, no tagades atskatoties pagātnē liekas tā ļoti seksistisks un visnotaļ nepareizs domu virziens, bet nu kādi nu fakti uz sejas bija tādi bija. Pēc pāris dejām, savstarpēji neveikli vienojoties par deju beigām, vedu viņu atpakaļ pie viņu galdiņu. Atceros labi skolā mācītu, ka meitene jāaizved pēc dejas līdz vietai, ne vienkārši jāpalaiž vaļā. Labi. Vai skaistā meitene gribēs dejot vēl?

Grib! Dejojam. Un tad kopā atpūšamies un atkal dejojam. Meitenei pašai ir dzēriens, nav jāpiedāvā nopirkt. Lieliski, jo naudas nav. Ir tikai vienam aliņam. Nopērku to. Saskandinam. Jautrība.

Viduvējā draudzene sakās doties uz mājām. Viss. Vai viss būs galā? Nē, deju partnere varētu vēl palikt ilgāk. Lieliski! Aiziet dejas! Gaisā virmo saldme. 

Vēl stundu dejojam. Vēl divas stundas. Viņa man nopērk šnabi ar redbulu kad pērk sev rumkolu. Apskāvieni un pieglaudieni (pa kādai joku bučiņai)

Viņai laiks mājās. Piesakos pavadīt. Līdz taksim (nakts trolejbusam, pirmajam autobusam). Izstāvam rindu uz mazo lodziņu Kabatas (Kardināla, Slepenā Ekspermenta) garderobē, saģērbjamies un dodamies ārā. 

Ir februāris un stipri mīnusi (-5, -10, -20). Viņa ieķeras man elkonī. Es viņu piespiežu sev klāt. Ejam lēnām pa Vecrīgu. Piespiežu savu auksto vaigu pie viņas aukstā vaiga. Romantiski. Sabučojamies un smejamies. Ejam lēnāk.

Ejam prezidenta pils virzienā. Laukuma. Tas ir virziens uz viņas transportu. Iespējams. Varbūt vienkārši klīstam. Bet ir auksti. Snieg. Mazliet pūš arī vējš. Dzeļ ausīs. Ieraugu telefona būdiņu. Lattlekom. Vēl ar “k”, un vēl ne “tet”. Izgaismota stāv starp kokiem un sniega nomazinātajām pusgaišajām laternām. Veru durvis vaļā un velku viņu iekšā. Viņa nepretojas. 

Nav daudz vietas, un arī telefona aparāts aizņem vietu un arī pie sienas piekarinātā dzelteno lapu reklāmu biezgrāmata, un mazs dīvains plauktiņš virs tās. Bet ātri sagrupējamies un piespiežamies viens otram cieši cieši. Skūpstamies aizrautīgi un kaislīgi. Auksti vaigi, karstas lūpas. Manas rokas viņai zem jakas (mēteļa, pufaikas), viņas rokas man ap kaklu. 

Ar rokām lēnām tieku cauri vairākām apģērba kārtām. Mana roka ir auksta, viņas āda silta. “ha ha, piedod, ja man aukstas rokas” saku starp skūpstiem. “mmm jā,” viņa neatbild un mēs turpinam skūpstīties. 

Roku pārvietoju uz priekšu, ieslidinu zem krūštura. Tas ir ciešs. Kāpēc es neattaisīju? Vienalga. Krūtsgals starp pirkstiem ir kā uzvaras medaļa. Uzbudinoši. Sajūtu erekciju. Piespiežos viņai klāt. Kaislīgi skūpsti. 

Roku laižu zemāk. Cenšos atpogāt (atvilkt rācējslēdzēju, atslēgt) viņai bikses. Ir ziema. Viss cieši un sarežģīti. Bet viņa ļaujas. Pēc brīža izdodas. Samainu pozu tā lai neizlauztu roku un varētu tai pamainīt lenķi. Telefona būdiņa ir maza. Bet izdodās un ieslidinu viņai biksēs roku. Vienā slīdienā, gan biksēs gan biksītes un starp kājām. Mana plauksta ir viņai uz kājstarpes (pežuka, vietiņas) un sajūt karstu miklumu, lūpiņu reljefu un mazliet matiņus (spalviņas, kūsīti).

Kaislīgi skūpstamies, es viņu pirkstoju, viņa ar savu roku kautrīgi pieskaras briedumam manu bikšu priekšpusē. Telefona būdiņa aizsvīdusi. Bauda. 

Pēkšņi atveras durvis un platu smaidu sejā mūs uzrunā bomzis (bezpajumtnieks, dzīves pabērns), “нечего нечего, ето дело малодоё, мне вот толко ето взять (nekas nekas, tas jau normāli jauniešiem, man tikai šo paņemt)”  pieliecas un izplēš vairākas lapas no dzelteno lapu grāmatas, kas karājas puspavērta. Labas, plānas un mīkstas lapas (nav abrazīvas, var ērti atslaucīties).

Laura (Egija, Anita), ja atminies, nekautrējies un ieraksti komentāros. Tavs Treneris. Tava jaunības dvaša.

Skaidrs, ka “Mērnieku laiki” vieglajā valodā torpedēs mūsu jaunatni, kura tā vien skries lasīt brāļu Kaudzīšu grāmatas, negūstot pilna literārā spektra baudījumu. Tieši šī būs tā izšķirošā nagla elektronisko cigarešu un analogo narkotiku debilizēto pakaušu zārkā. “Cehs.lv” uzskata, ka literatūras skolotāju pulciņam ir pilnīga taisnība un rosina spert soli vēl tālāk, piedāvājot izdot “Mērnieku laikus” smagajā valodā.

Uzskatiet šo tīzeri par mūsu pieteikumu VKKF finansējumam.

Brāļu Kaudzīšu versija (prasta kā pakešu logi, nedaudz infantila, šķita, ka paliku stulbāks to lasot):

Laiks bij skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa ok­tobra mēneša pēcpusdienā to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: «Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!»

“Cehs.lv” versija (pēc tās izlasīšanas ziedoju naudu “Satori”, izdevās četras reizes pievilkties pie stieņa, izmantojot tikai smadzenes)

Gravitācijas noturētais gāzveida apvalks bija piepildīts ar gaismu, ko neizturēja nedz cumulus, nedz cirrus, nedz stratus, nedz nimbus atmosfēras ūdens tvaiku kondensēto produktu sakopojums. Saules izstarotā siltuma intensitāte bija virs vidējā, ja mērām pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem konkrētajā laika posmā pret citiem gadiem. Pazeminoties temperatūrai, koku lapās sāk noārdīties hlorofils jeb zaļais pigments, kas nodrošina fotosintēzi. “Zajebiss florālā kompozīcija,” nodomāja nelāgas skoliozes nomocīta tante, kura turpināja ceļu uz literatūras skolotāju asociācijas sanāksmi. Viņa atgriezās vēl atpakaļ un novīpsnāja: “Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un intelektuālais atelpas brīdis!”

Soļi bija viegli, viegli, kā pa mīkstiem mākoņiem virs galvas. Varbūt arī bija pa mākoņiem. Bet vai mākoņi vispār ir mīksti? Un kā tad vispār ir iet citādāk? To Jānītis nemaz nevarēja zināt, jo vēl dusēja mātes klēpī. Ja vienmēr būs tik viegli, tā tik būs dzīve!

“Lūk, Jānīt! Skaties!” dieviņš teica. Uz ko jāskatās, to Jānītis nezināja, bet skatījās. Viņš un dieviņš stāvēja lielas, pelēkas upes krastā. Pelēkā dienā pelēka upe. Kā uzminējis Jānīša nesaprašanu – un kā nu ne, viņš taču bija dieviņš! – dieviņš teica: “Ar acīm neskaties, Jānīt, tā tu neredzēsi. Aizver acis un skaties tā. Skaties ar avotiņu, ar sirdi skaties.” Jānītis aizvēra, un viss uzreiz palika tumšs. Bet tad kaut kur tur, kur priekšā bija lielā, pelēkā upe, uzausa gaisma. Tā lēja zeltu tumsā un staroja siltumu visapkārt. “Tā ir mūsu likteņupe Daugava, Jānīt. Un tas spožais tur, apakšā, ir Staburags!”

“Kas ir Staburags,” prasīja Jānītis. “Vai tas ir labs?” pēc ilgas klusēšanas saņēmās paprasīt Jānītis, kad abi ar dieviņu jau sēdēja Dieva ausī, šūpināja kājas, atpūtās un ēda līdzpaņemtās maizītes ar doktordesu.

“O, jā, Staburags ir ļoti labs, Jānīt. To nekad neaizmirsti!”

Bet nu bija jādodas tālāk. Dieviņš atkal ņēma puisēnu pie rokas un mīkstiem soļiem sāka čāpot Rīgas virzienā. “Bet kas ir tas, dieviņ?” Jānītis rādīja pāri upei. “Ā, tās ir Likteņdārzs, Jānīt. Kaut kāda pārvērtēta figņa, tur mēs neiesim.”

Drīzi vien abi stāvēja lielas, spožas ēkas priekšā. “Nepievērs viņiem uzmanību, Jānīt!” dieviņš bija pamanījis puisēna bailēs ieplestās acis, skatoties uz puikām, kas viņa priekšā zibināja un kūleņoja pa zemi. “Tie ir skeiteri, Jānīt. Kaut kādi narkomāni. Bet rau! Skaties tur, augšā. Tā ir Nacionālā bibliotēka. Stikla kalns, Jānīt, kurā arī tev būs jākāpj. Un kalnā iekšā ir Dainu skapis, bet Dainu skapī – visas pasaules zinības!”

“Bet dieviņ, kā tad lai es tur uzkāpju?” Jānītis bažījās, skatoties uz savām strupajām kājelēm, kas atgādināja bālus rakveres cīsiņus.

“Nebēdā, Jānīt, ņem manu roku, kāpsim kopā!” smaidīja dieviņš.

No Stikla kalna virsotnes varēja redzēt visu Rīgu un visus tās cilvēkus. Tur bija latvieši, tādi paši kā Jānītis. Tur bija arī krievi un indieši. Dieviņš teica, ka viņam gan vaņkas un melnie tā ne pārāk, bet viņiem tāpat gar dieviņu nekādas darīšanas. Tiem ir savi dieviņi.

“Tā, Jānīt. Skaties labi stipri, tā ir Latvija. Uz visām debespusēm no šejienes, cik tālu vien acis rāda! Bet neaizmirsti, ka svarīgāks par Staburagu nav nekas!” Tad dieviņš nosēdās uz viena ceļa un izvilka no mēteļa kabatas mazu kastīti. Uz tās bija rakstīts “Kausētais siers DZINTARS ar baravikām”. Dieviņš attaisīja kastīti un iemērca tajā rādītājpirkstu, tad ar to Jānītim uz pieres uzvilka trijstūri – dieva zīmi. “Nu tu esi īsts latvietis! Un tagad ej, Jānīt, man vēl daudzi tādi kā tu!” dieviņš piemiedza puisēnam ar aci un uzšāva ar plaukstu pa pēcpusi tā, ka puisēns sāka velties lejup pa Stikla kalnu kūleņu kūleņiem, arvien ātrāk un ātrāk.

Viņš izripoja cauri pamatskolai un divām vidusskolas klasēm, bet trešajai parāva garām pa kreiso pusi, aiz rokas paķerdams līdzi Sintiju. Abi vēl kādu brīdi tā ripoja, bet nedaudz piebremzēja pie alko outleta akciju plauktiem, lai varētu kārtīgāk apskatīties izdevīgākos piedāvājumus. Tālāk jāveļas vairs nebija. Viņi bija ieripojuši 15 gadus vecā pasātā un pēc īsa strīda, kurš ir mazākā pālī un reāli mierīgi vēl var stūrēt, sāka ripot pasāts, līdz apstājās grantēta ceļa malā augošā kokā. Pirms tam gan divi Jānīši bija paspējuši izripot no Sintijas. Tiem dieviņš, paņēmis katru pie savas rokas, stāstīja par Staburagu.