Pēteris Caune

Pirātu līča realitātes šovs

2009-02-26T15:58:51Z

Jau gandrīz divas nedēļas turpinās tiesas prāva pret The Pirate Bay. Šī ir īpaša prāva, jo:

ThePirateBay ir lielākais torrentu apmaiņas punkts. Apsūdzētāji min, ka 55% visu torrentu lejupielāžu notiek ar ThePirateBay palīdzību.
ThePirateBay līdz šim tika uzskatīts par nepievārējamu, jo Zviedrijā brīvāks autortiesību likums kā citās valstīs, un tiek kolekcionētas Cease and Desist vēstules, publikai demonstrējot — mums neviens neko nevar izdarīt.
Prāvai tiek pievērsta liela mēdiju un sabiedrības uzmanība, interneta lietotāju simpātijas ir ThePirateBay pusē, nav tik vienkārši pa kluso aizklapēt ciet.

Pa druskai sekoju tiesas prāvai lasot TorrentFreak kopsavilkumus. Droši vien neobjektīvi, bet iespaids rodas: tur notiek brīnišķīgs teātris. Apsūdzētāji pūlas pierādīt, ka ThePirateBay vispār ir kāda līdzdalība ar autortiesībām aizsargāto darbu lejupielādēs. Aizstāvība spirinās pretī:

Pašu ar autortiesībām aizsargāto darbu uz ThePirateBay serveriem nav, ir tikai norādes. Salīdzina ar Google, kurā arī var atrast norādes uz nelegāli izplatītiem materiāliem.
Lejupielādes notiek starp lietotājiem.
ThePirateBay neatbild par lietotāju pievienoto saturu, TPB tikai nodrošina failu apmaiņas servisu, pirāti ir paši lietotāji.
ThePirateBay pieejami arī daudzi ar autortiesībām neaizsargāti faili.

Ja sekojam likumos sarakstītajām definīcijām, “taisnība” tiešām varētu izrādīties ThePirateBay pusē. Bet pēc būtības taču mēs visi saprotam — ThePirateBay, tāpat kā citi torrentu trekeri, ir līdzeklis, kas nelegālās starp-lietotāju lejupielādes padara iespējamas. Vienkāršajam lietotājam neinteresē, kā sīkumos strādā torrentu tehnoloģija, viņš lieto ThePirateBay lai tiktu pie filmām. Un tiesas prāvā tomēr par to vispār runā! ThePirateBay ir 22 miljoni lietotāju. Viņi apzinās, ko dara un “starp draugiem runājot” varētu arī vaļsirdīgi atzīt, ka lieto ThePirateBay lai nelegāli tiktu pie filmām un mūzikas. Pierādījumi ir bezmaz uz katra datora, par liecinieku varētu būt bezmaz katrs interneta lietotājs. Ja iztiesās, ka ThePirateBay neko nelegālu nedara, tad tas būs neticams farss un vilšanās cilvēkos.

Neesmu autortiesību aizstāvis un man arī patīk visu ko dabūt par brīvu. Piekrītu uzskatam, ka mūzikas grupām būtu jāpelna ar koncertiem nevis ar pārcenotiem CD. Domāju, ka superpopulāro grupu un superdārgo filmu noriets ir laba lieta, jo veicinās daudzveidība. Morāli, ētiski nejūtos kā noziedznieks klikšķinot uz “Download torrent” saites. Domāju, ka likumus pa laikam vajadzētu saskaņot ar aktuālajiem Copynorms. Bet tiesā spēles noteikumi ir likumi nevis morāles normas — pēc spēles noteikumiem TPB ir jāzaudē. Tad sabiedrība varētu rīkot grandiozus protestus, kuru rezultātā autortiesību likumi mainītos un TPB veida servisi kļūtu legāli.

Par testiem

2009-02-19T19:20:19Z

Pēdējos laikos man ir bijusi privilēģija un iespēja rakstīt testus pirms koda. Un ir tīri labi iegājies un patīk. Šķiet, nozīmīgākā lieta manā programmētāja izaugsmē kopš OOP atklāsmes.

“Privilēģija”, jo var būt dažādi iemesli, kāpēc testu rakstīšanu piekopt būtu neērti. Man uzreiz prātā nāk divi:

Jādarbojas ar vecu kodu, kas sapiņķerēts tā, ka atsevišķas daļas grūti atsevišķi notestēt. Vai vēl trakāk, neviens īsti nezin, kā tām vispār pareizi jāstrādā.
Nav infrastruktūras. Ja izstrādes vide ir jauna un nenobriedusi, tad var gadīties testēšanas ērtībām vajadzīgas lietas rakstīt pašam. Bet tam nav laika, jo slinkums un “daudz darba”.

Nu ja, bet man ir sanācis trāpīt ideālā situācijā, testi rakstās viegli.
Kā es daru:

Pirms rakstīt jaunu koda gabaliņu, rakstu testu, kas šo gabaliņu pārbauda.
Pirms labot kļūdu, rakstu testu, kas šo kļūdu demonstrē (izgāžas), tad salaboju kļūdu.
Tests pārbauda man vajadzīgo funkcionalitāti nevis implementācijas sīkumus. Implementācijas ir tikai tik daudz, lai tests izpildītos.

Šis ir plāns standartsituācijām, vienmēr jau tā nevar. Un vispār, dzelžaini priekšraksti, tāpat kā dzelžaini uzskati, ir bīstami.

Katram sīkumam rakstīt testu ir ilgāk, nekā veicīgi uzrakstīt un iet mājās. Bet, lūk, labumi:

Kā uzrakstīt testu, ja tu nemaz nezini, ko testēt, kā tavs veidojums strādās? Nuja, nākas izdomāt, uzkonstruēt iepriekš, galvā vai uz papīra. Nevis uzreiz bliezt un pēcāk izmest un pārrakstīt. Testa rakstīšanas laikā arī var sanākt atcerēties kādu apsvērumu, par kuru aizmirsts.
Var taisīt lielas un drosmīgas izmaiņas un beigās, pēc testu izdarbināšanas, tomēr ir kāda pārliecība, ka gala rezultāts vēl strādā.
Tests ir atkļūdošanas palīgs: labojot kļūdu un pārbaudot, vai ir salabota, testu izdarbināt parasti ir ātrāk, nekā manuāli mēģināt kļūdu atkal izprovocēt.
Vienkārši patīkama sajūta un lielāka pārliecība, ka veidojums strādā. Pilnīgi droša garantija, protams, nav, bet labāk kā nekas.

Šeit viena saite, kas jauki demonstrē domu gājienu rakstot testus pirms koda / reizē ar kodu: An Extreme Programming Episode
Automātiski darbināmi testi droši vien nav universālais glābiņš, un gan jau ar laiku būs izdomāts kas progresīvāks, bet šobrīd man patīk!

Septiņas lietas, #2

2009-02-13T14:40:34Z

Pēdējos desmit gadus es grāmatas lasu maz. Tas ir žēlīgi, jo es atceros, kā bija bērnībā — man bija burtnīca, kurā katra lapa bija sagrafēta un tika veikti ieraksti par izlasītajām grāmatām — autors, nosaukums, lapu skaits, pavisam īss aprakstiņš. Otrajā vai trešajā klasē mēs arī skolotājas vadībā “iekārtojām” aploksnes, kurās krāt sakāmvārdus, bet tie neiekrājās kā izlasītās grāmatas. Daudzas lapas tajā burtnīcā bija pierakstītas. Ar piedzīvojumu romāniem, zinātnisko fantastiku, visu pēc kārtas, ko mājās un skolas bibliotēkā varēju atrast un palasīt. Dažas grāmatas man negāja iekšā, piemēram, bija viena grāmata, uz kuras bija rakstīts “Anatols Imermanis”. Tā pēc vāka izskatījās smuki un cerīgi, bet galīgi nelasījās. Ahā, viens jautrs fakts: mani brāļi-dvīņi iemācījās lasīt pirms sākšanas iet skolā jo sabojājās televizors.

Beidzam slavināties, un, lūk, šajos laikos es izlasu pavisam maz grāmatas, un no tām dažām turklāt vēl daļa ir pa profesionālo līniju. Grāmatu vietā nākuši visādi nieki internetā, filmas. Kolēģi, droši vien jums ir līdzīgi, vai ne? Ja nav, tad man par to patiess prieks, un es ceru, ka ar gadiem pieņemšos prātā un atsākšu regulārāk lasīt grāmatas.

Septiņas lietas, #1

2009-02-09T12:35:18Z

Kārtējā delicious nozvejā atradās jautras bildes ar telefona atgūšanu (laikam jau NSFW). Izskatās diezgan smacīgi, bet, ja tā padomā, ja tavam superforšajam telefonam ar vērtīgajiem telefonu numuriem un daudzām mīļām īsziņām un telefonbildēm šādi atgadītos, tu viņu tur tā vienkārši atstātu?

Nu ja, šī lieta uzjundī bērnības atmiņas, kad mēs ar māsu vasarās spēlējāmies ar rotaļlietām lauku mājas apkārtnē, tostarp āra atejā, un, katastrofa — zaļais plastmasas krokodīliņš iekrīt poda caurumā! Skaidrs, ka mēs līdām pakaļ :) Neatceros, vai izdevās atgūt, bet mani fascinē fakts, ka es caur to caurumu kādreiz varēju izlīst un tur lejā izgrozīties.

Brīnišķīgā redze un dzirde

2009-02-05T23:22:32Z

Manas lapas augšā ir bilde ar mērkaķīsiem — vienam ir aizspiesta mute, vienam ciet acis, vienam ausis. Tas nav tāpēc, ka viņi būtu ignoranti, nē, nepavisam. Mute ir ciet lai nesarunātu muļķības, bet acis un ausis — jo viņi ir pilnīgi apjukuši no satriecoši telpiskās redzes un dzirdes.

Par redzi un realitātes veidošanos smadzenēs es jau drusku rakstīju, bet vēl ir interesanti ar redzes telpiskuma sajūtu. Mēs neredzam plakanu bildi, mēs redzam dziļu, telpisku attēlu. Telpiskuma sajūta, protams, arī tiek konstruēta smadzenēs. Smadzenes gudri izdomā — ja viens priekšmets aizsedz otru, tad pirmajam jābūt tuvāk par otro. Un mums ir divas acis, no katras nāk nedaudz atšķirīgs attēls, un, tos salīdzinot, var noteikt attālumus. Acīm tuvu atrodošies objekti acu dotajos attēlos būs ar lielāku nobīdi, kā tālu atrodošies. Brīnišķīgi ir tas, ka šī attēlu analizēšana notiek automātiski bez piedomāšanas un mēs redzam telpisku bildi.

Telpiskā redze ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti ir, ka acis var arī muļķot, un rādīt tām “telpiskas” fotogrāfijas vai filmas. Kaut kādā veidā acīm jāiemāna katrai savs attēls un notiks triks, redzamais sāks šķist telpisks. Ir dažādi paņēmieni, kā katrai acij iedot savu attēlu. Pavisam sens un vienkāršs — brilles ar dažādu krāsu stikliņiem. Katrs stikliņš laiž cauri vienu krāsu un atfiltrē pārējās, tāpēc acis redz atšķirīgus attēlus. Tad vēl ir brilles, kas dažādās frekvencēs aizsedz/atsedz aizvirtnīšus acu priekšā, un tādas, kas izmanto dažādi polarizētu gaismu, un vēl dažādas citādas.

Paši arī esam pamēģinājuši — mājās tika pamanītas zaļi-sarkanas brilles, sameistarojām īsu cilpā laižamu filmiņu ar tējkannām un ar brillēm skatoties tā telpiskuma ilūzija tiešām rodas — monitors izskatās tāds dziļš, ka tajā varētu iebāzt roku.

Un tad vēl mums ir divas ausis. Senākos laikos es domāju, ar divām ausīm telpiska skaņas sajūta nevar sanākt, skaņas virzienu var noteikt tikai vienā dimensijā (no labās puses, vairāk pa labi, pa vidu, vairāk pa kreisi, no kreisās puses…) un parējā skaņas telpiskuma ilūzija rodas no tā, ko es redzu un ko es zinu par skaņas avotu. Bet, izrādās, ir sarežģītāk. Skaņas viļņi ausīs ierodas ar nelielu laika atšķirību. Galvas un ausu forma skaņas viļņus slāpē atšķirīgi atkarībā no skaņas avota atrašanās vietas, un tad smadzenes var salīdzinot izdomāt, no kurienes skaņa nākusi. Attālumu gan nevar precīzi noteikt. Ja zināms, cik skaņas avots īstenībā stiprs (piem., mēs zinām, cik skaļas parasti ir cilvēku sarunas), attālumu var noteikt pēc skaļuma. Nuja, un šīs lietas atkal notiek “automātiski”. Ja man uzsauc “Pēter!”, es bez domāšanas zinu, no kuras puses mani sauc.

Telpiskā dzirde ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti, nuja, ausis var apmuļķot un telpiskas skaņas ilūziju radīt ar parastām stereo austiņām. Jārīkojas viltīgi ar skaņas ierakstīšanu — manekena galvai jāpieliek divi mikrofoni ausu vietās — tad tie dzirdēs tieši to pašu, ko dzirdētu manekena ausis. Tiks ierakstītas visas skaņas viļņu ierašanās laiku atšķirības un slāpēšanās pret galvu, degunu, ausīm un visu pārējo. To sauc par binaurālo ierakstīšanu, un tā tiešām strādā — šeit var paklausīties paraudziņu. Ar šo metodi ir tikušas ierakstītas arī dziesmas un veseli mūzikas albumi. Esmu klausījies Lou Reed “Take No Prisoners” koncerta ierakstu, un ilūzija tiešām ir lieliska — aizmugurē klaigā fani, pa priekšu rosās mūziķi.

Binaurālo ierakstīšanu neesam izmēģinājuši, bet nekā sarežģīta jau tur nav, tā ka varbūt, kādreiz… :)

Tālākai lasīšanai:

Angļu vikipēdijas raksts par telpisku attēlu rādīšanu: Stereoscopy
Angļu vikipēdijas raksts par binaurālo ierakstīšanu: Binaural recording