Recepte ir pavisam vienkārša – saputo aptuveni 200 ml saldā krējuma, tad pievieno aptuveni trešdaļu kondensētā piena bundžiņas un pustējkaroti vaniļas cukura un iejauc to jau saputotajā krējumā. Ar sastāvdaļu attiecībām noteikti var variēt, lai saldējums nesanāktu pārāk salds. Iegūto masu ievieto saldētavā uz vismaz 4 stundām. Šo četru stundu laikā iegūtā masa ik pa laikam jāizņem un kārtīgi jāsamaisa. Sākotnēji masu var turpināt kult ar mikseri, bet ar laiku masa paliks tik bieza, ka mikseris to vairs nespēs kult un to vajadzēs samaisīt ar karoti.

Saldējumu mašīnu pamatā darbojas “saldēšanas un jaukšanas” tehnika. Respektīvi iegūtā masa tiek visu laiku lēnām maisīta un atdzesēta, lai tajā neveidotos ledus kristāli un saldējums būtu maigs un viendabīgs. Līdz ar to, jo garšīgāku saldējumu vēlēsieties iegūt, jo biežāk to būs jāapmaisa. Es ieteiktu to sakult ar mikseri ik pēc pusstundas pirmo divu stundu laikā un tad reizi stundā apmaisīt. Rezultātā iegūsiet lielisku no jūs izvēlētām un jums zināmām izejvielām mājās gatavotu saldējumu.

Šī ir pamatrecepte un ar to, protams, var variēt, pievienojot augļus, sīrupus, riekstus un citas lietas. Šķidrās sastāvdaļas vajadzētu likt klāt uzreiz, bet cietās, piemēram, veselas ogas un riekstus, var pievienot vēlāk, kad masa sāk jau sabiezēt.

No ēdiena garšas es varu atšķirt tikai – sāļš, rūgts, salds, bet pat šīs sajūtas ir savādākas, jo salds nav tāds salds, kādu es biju iztēlojies pirms tam. Mani pēdējā laika komentāri par ēdienu ir aptuveni šādi: “Mmm, diezgan laba tekstūra.” vai arī “Labs sāls daudzums ēdienā.” Mana atbilde uz jautājumu, ko es vēlētos ēst, ir “Vienalga, es tāpat nejūtu garšu.” Es mierīgi varētu ēst vienus pašus makaronus katru dienu, jo atšķirības manā gašas sajūtā tāpat nebūt. Un tas mani tracina, jo personīgi man ēšana bija un es ceru, ka arī būs, viena no dzīves lielākajām baudām. Pašlaik es jūtos izmisis un ceru, ka atgūšu savu garšas sajūtu jau tuvākajā laikā. Tikmēr man ir jābauda pasaule bez garšas un smaržas. Bezcerīgi!

Sestā diena

Sestajā ceļojuma dienā, 13. septembrī, devāmies uz salas ziemeļiem, pilsētu ar nosaukumu Ribeira Grande. No tās mērojamā attālumā atrodas dabīgi izveidojušies baseini, kuros ūdens ietek no karstajiem avotiem. Izkāpuši no autobusa, uzreiz devāmies uz informācijas centru, kas atradās turpat autoostas ēkā. Tur mūs sagaidīja, šķiet, laipnākā tūrisma informācijas centra darbiniece, kādu nācies sastapt. Viņa mums pastāstīja ne tikai par karstajiem baseiniem un kā līdz tiem nokļūt, bet arī par labākajiem skatu punktiem pilsētā, kurus dienas otrajā pusē arī apmeklējām. Pats ceļš līdz karstajiem baseiniem bija mērojams kājām un prasīja aptuveni stundu katrā virzienā. Jāiet bija pa asfaltētu vietējo ceļu, bet kā jau novērojām iepriekšējās dienās, nevienam pret to nekādi īpašie iebildumi neradās. Informācijas centra darbiniece jau mūs brīdināja, ka ūdens baseinā vairs nav tik silts kā kādreiz, lai neteiktu remdens, tāpēc lielas cerības uz to nelikām.

Ceļš uz mūsu mērķi, kā jau pie pārgājieniem pieradušiem cilvēkiem, mums nešķita ne garš, ne mokošs un, nokļuvuši galā, devāmies taisnā ceļā uz ūdens tilpni. Pretī mums nāca pāris cilvēki ar dvieļiem uz pleciem un slapjiem matiem, pēc kā secinājām, ka esam uz īstās takas un ka cilvēki šo baseinu tik tiešām vēl izmanto. Galā gan mūs sagaidīja pavisam cita aina – apkārt bija pāris cilvēki, bet baseinā – neviena. Nedaudz saminstinājāmies, bet nospriedām, ka neba velti esam šo ceļu mērojuši, un devāmies iekšā. Drīz pēc tam arī pārējie cilvēki sekoja mūsu piemēram. Ūdens nebija auksts, bet arī par karstu to nenosauksi. Atbilstošākais vārds laikam te būtu “mēreni silts”. Labākā vieta baseinā noteikti bija pie nelielā ūdenskrituma, kurš papildina baseinu ar ūdeni. Tas nāca pa tiešo no “remdenā” avota un tajā ūdens tik tiešām bija silts. Cilvēki uz maiņām izmantoja šo punktu, lai izbaudītu dabīgu pazemes ūdeņu masāžu pār saviem pleciem. Tas noteikti nebija ne tik komfortabli, ne silti kā dažā labā spa, bet tas bija kaut kas daudz vairāk – dabīgi izveidojusies vieta džungļu vidū. Visapkārt tiešām izskatījās kā džungļos, jo koki bija cieši viens pie otra saauguši un starp tiem vijās liānas vai tamlīdzīgi vīteņaugi.

Pavadījām tur aptuveni stundu. Redzējām atnākam un aizejam citus cilvēkus, tai skaitā kādu amerikāņu/portugāļu ģimenīti, kura par šo dabas veidojumu nebija pārāk lielā sajūsmā. Pēc peldes jutāmies pavisam svaigi un atvēsināti karstajā dienā, lai dotos atpakaļ uz Ribeira grande. Tur apskatījām pilsētu un uzkāpām arī uz vietējo izslavēto skatu punktu pilsētas ziemeļaustrumos. No tā varēja pārredzēt gan visu pilsētu, gan milzīgos viļņus, kas sitās pret klinšaino krastu.

Septītā diena – ceļš mājup

Pēdējā diena mūs sagaidīja ar nelielu pārsteigumu – lietu. Līdz šim visas iepriekšējās dienas bija trāpījušās vairāk vai mazāk sausas. Tā kā tūlīt jau plānojām doties projām, tad lietus mūs pārāk nesatrauca, ja nu vienīgi tas, ka ceļu uz lidostu mērojām kājām. Nokļuvām galā nedaudz salijuši, bet arī tas mums nespēja izbojāt garastāvokli par lieliski pavadīto nedēļu un pāragri beigušos ceļojumu. Azoru salās noteikti varētu pavadīt daudz vairāk laika, īpaši jau apceļojot arhipelāga pārējās salas. Iespēja, ka te atgriezīsimies, nav diez ko liela, bet ja tomēr tā notiks, tad daudz precīzāk zināsim, ko tieši te vēl neesam paspējuši apskatīt. Lidojums atpakaļceļā atkal bija ar vienu pieturu Gēteborgā un tad jau mūsu mājas – Stokholma. Laiks te, šķiet bija palicis vēl vēsāks. Nākamajā dienā atkal bija jāatgriežas ikdienas rutīnā un  jāķeras jau pie jaunu ceļojumu plānošanas.

Ceturto dienu, 11. septembri, pavadījām ar somiem pazemē. Gluži visa diena gan tur neaizgāja, bet pazeme bija īsta. Dienas pirmajā pusē bijām devušies vulkānisko alu tūrē. Tā kā pirms aptuveni gada jau bijām pabijuši portugāļu pazemes alās, tad šāda tāda pieredze mums bija, tomēr šīs alas bija pavisam savādākas, jo tajās kādreiz bija tecējusi vulkāniskā lava. Uz Sao Miguel salas sastopamas tikai četras šādas veida alas, no kurām tikai daļu iespējams apmeklēt parastajiem mirstīgajiem. Daudz bagātīgāk apveltīta šajā sakarā ir Pico sala, kur pēc gides teiktā alu ir daudz vairāk kā ceļu uz salas. Gide bija jautra un ik pa laikam bārstīja šādus tādus jociņus, bet, kad uzzināja faktu, ka nākam no Latvijas, tad sāka šausmināties cik ļoti tālu tas esot. Blakus stāvošie somi droši vien bija pat nedaudz greizsirdīgi, jo patiesībā nāk no vēl tālākas valsts, tikai viņiem te neviens nepievērš tādu uzmanību kā mums.

Ejot pa pazemes ceļiem redzējām, ka lava aiz sevis ir atstājusi pēc izskata glumu pārklājumu uz akmeņiem. Skatoties, liekas, ka tie apsegti ar zīda drānu, bet patiesībā tā ir akmenscieta virsma. Bijām gan piekodināti ar rokām neko neaiztikt, tomēr ejot tiem garām, atturēties bija grūti. Tad gide izrādīja mums arī savu tā saukto “dārzu” – tie bija nedaudzie augi un saknes, kas mākslīgā apgaismojuma rezultātā bija sākušas augt pazemē. Šī iemesla dēļ, ejot prom, gaisma tur vienmēr tika izslēgta. Tūres beigās mums vēl piekodināja ierakstīties viesu grāmatā, jo mēs it kā esot te pirmie latvieši. Zinājām, protams, ka tā nav taisnība, bet šai gidei varbūt arī esam pirmie, tāpēc labprāt atstājām kādu liecību par sevi.

Read the rest of Azoru salas, 4. daļa

Viena lieta, kas mani jau ilgāku laiku tirdīja bija savas asins grupas noskaidrošana. Biju to ielicis arī savā 101 lietas sarakstā, lai neatliktu uz pavisam vēlu laiku. Nav jau tā, ka man vajadzēja viņu noskaidrot kādu īpašu iemeslu dēļ, vienkārši māca ziņkāre. Un, ja gadās kāda akūta operācija, asins grupu tāpat noskaidro uz vietas, nekādus zīmogus pasē vērā neņem. Un, ja nav laika noskaidrot, tad laiž iekšā O- asinis, kas der visiem. Tā vismaz man teica mans kolēģis, izbijis ķirurgs. Tad nu pie reizes, noskaidroju arī to.

Autobuss uz Villa Franca Do Campo izbrauca neilgi pēc astoņiem no rīta, tāpēc kārtējo reizi viesnīcā ieturējām agrās brokastis. Iznākot ārā no viesnīcas, varēja redzēt, ka naktī bija lijis, tomēr pa dienu lietu te sastapuši vēl netikām. Visapkārt bija spirgts rīta gaiss, tomēr laiks nebija vēss. Valda bija uzvilkusi jaku katram gadījumam, bet jau līdz autobusa pieturai secināja, ka tajā ir par karstu, un vilka to nost. Ieradāmies Villa Franca neilgi pirms 9:00. Pilsēta izskatījās ļoti interesanta un tajā noteikti varētu pavadīt veselu dienu, tās ielas bija izrotātas ar kokos iekārtām dažādu krāsu spuldzītēm. Tās te palikušas no vēl nesen svinētās svēto dienas. Katrai pilsētai ir savs svētais, kuru tā katru gadu godā ar lielām svinībām. Tas ir viens no salu lielajiem notikumiem, par kuru bieži var dzirdēt arī vietējā Azoru televīzijā. Mums no šīm svinībām pāri bija palikusi tikai pēcgarša.

Read the rest of Azoru salas, 3. daļa

Otrās dienas rīts iesākās ar agrām brokastīm pulksten 7:20 un jau ap 8:00 mēs bijām ārā no viesnīcas. Skriešus devāmies uz piekrasti, kur atrodas visu autobusu pieturas. Paspējām uz autobusu tieši laikā un varējām doties uz vienu no zināmākajiem Sao Miguel salas apskates objektiem – Sete Cidades. Tas ir milzīgs vulkānisks krāteris, aptuveni 5km diametrā un 400m augstumā. Krāteris izveidojies, nobrūkot sānu sienām. Tomēr no vulkāna tur ir maz kas palicis, tā iekšpusē atrodas divi dvīņu ezeri, kuri patiesībā ir savienoti un tos atdala tikai mazs tilts.

Starp ezeriem, to rietumu piekrastē, atrodas mazs ciemats ar tādu pašu nosaukumu, un tajā mīt vien aptuveni 1000 iedzīvotāju. Viens no ezeriem ir zaļā krāsā, kamēr otrs ir zils, tādi arī to nosaukumi – Zaļais un Zilais ezers. Lai arī atšķirība nav tik izteikta un lielā mērā atkarīga no saules leņķa un laikapstākļiem, bija samērā interesanti redzēt ezerus, kuri ir savienoti, bet tai pat laikā atšķirīgi krāsā. Šo ezeru krāsa tiek skaidrota arī ar kādu leģendu. Tā stāsta par senseniem laikiem, kad karalis nav atļāvis savai meitai, princesei, tikties ar nevienu potenciālo precinieku. Tomēr viņa paslepus izlavījusies no pils un regulāri tikusies ar kādu ganu, kuru ar laiku iemīlēja. Kādu dienu viņa devās pie sava tēva, lai lūgtu viņa atļauju apprecēt ganu zēnu, bet karalis, protams, to aizliedza. Kad princese to pastāstīja ganu zēnam, abi raudāja ilgi jo ilgi, tā pieraudot divus ezerus – vienu zaļu, jo tāda bija princeses acu krāsa, otru – zilu, ganu zēna acu krāsā.

Read the rest of Azoru salas, 2. daļa

Lai arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka pat no dažādajiem dabasskatiem Madeirā ir vairāk ko redzēt – tuksnesīgs rags salas ziemeļaustrumos, necaurredzams lauru mežs salas vidienē, tomēr lielu dažādību iespējams vērot arī Azoru salās. Tiesa, tur tā nebūs sastopama vienkopus, jo Azoru arhipelāgs sastāv no deviņām krasi atšķirīgām salām. Te jāpiemin, ka mēs apmeklējām tikai vienu arhipelāga salu – Sao Miguel. Tajā atrodas arī Azoru galvaspilsēta Ponta Delgada. Azoru salas ir tik dažādas, ka katrai ir dots arī otrs nosaukums – kāda no krāsām. Sao Miguel sala ir zaļā sala; runā, ka uz tās iespējams redzēt visus iespējamos zaļās krāsas toņus. Šo salu pārsvarā klāj pļavas un meži, pa vidu pavīdot kādam vulkāniskas izcelsmes ezeram.

Diemžēl apskatīt visas Azoru salas ir diezgan problemātiski. Ja ne problemātiski, tad dārgi noteikti. Lieta tāda, ka salas ir izvietotas 3 salu grupās un attālums starp salu grupām ir aptuveni 200km. Regulāri prāmji starp salu grupām nekursē, jo, pirmkārt, tas prasa pārāk daudz laika, otrkārt, ir ļoti grūti nodrošināt regulāru prāmju satiksmi laika apstākļu nestabilitātes dēļ. Tomēr salas ir savienotas ar vietējās aviokompānijas SATA reisiem. Lidojumi ir regulāri un ērti, bet ne pārāk lēti. Lidojums vienā virzienā vienam cilvēkam var izmaksāt aptuveni 75-100 EUR. Vietējiem iedzīvotājiem ir īpašas cenas un tie var praktiski jebkurā laikā aizlidot jebkur par 50 EUR. Katras salu grupas ietvaros, savukārt, pastāv lielāka vai mazāka iespēja starp individuālajām salām pārvietoties ar prāmi, tā kā pilnīgi bezcerīga visu salu apmeklēšana gluži nav. Tomēr tā kā mēs ceļojumu uz Azoru salām pirkām caur tūrisma kompāniju kā charter flight un komplektā mums bija rezervēta arī viesnīca, tad lidot uz citu salu un apmaksāt vairākas naktis viesnīcā dubultā mēs, protams, negribējām.

Read the rest of Azoru salas, 1. daļa

CNG

Sākšu ar CNG, jo par to informācija ir pieejama daudz vairāk, lai arī iespēja, ka jums būs auto, kas darbojas ar CNG, ir daudz mazāka. Īpaši jau tad, ja tas uz Zviedriju atceļojis no Latvijas. CNG zviedriski sauc par fordongas (tulk. autogāze). Ar to problēmu ir vismazāk. Ir pat speciāli izveidota mājaslapa ar visām uzpildes stacijām Zviedrijā: http://www.fordonsgas.se/. Gāzes cenas iespējams noskaidrot kādā no degvielas cenu portāliem, piemēram, http://www.bensinpriser.se.

LPG

LPG zviedriski sauc gasol vai motorgas. Informācija par šo gāzes veidu ir daudz skopāka. Ir viens blogs, kur var atrast diezgan regulāru informāciju par cenu izmaiņām vai jaunatvērtām uzpildes stacijām. Nav jau grūti ko tādu uzturēt, ja valstī ir vien 21 uzpildes stacija. Lai pašam un arī citiem būtu vieglāk orientēties, izveidoju karti ar LPG uzpildes stacijām Zviedrijā:

Cena par vienu litru LPG uz raksta tapšanas brīdi Stokholmā ir 9.40 kronas. Svaigāko cenu iespējams apskatīties te. Kā redzams, tad braukt ar gāzi Zviedrijā nemaz nav tik izdevīgi. Ja Latvijā un Vācijā izmaksas uz vienu kilometru (salīdzinājumā ar benzīnu) ir gandrīz vai divtik mazākas, tad Zviedrijā ietaupījums ir vien 20%.