Nevarētu teikt, ka desas mani jebkad būtu fascinējušas, varbūt tāpēc, ka netiku jau no agras bērnības radināts pie šīm ķimikālijām un piedevām, kas mūsdienās veido lielāko daļu desas sastāva. Kā izrādās, tad  no gaļas tur ir labi ja 40%, turklāt gaļa var būt mehāniski atdalīti atgriezumi, kauli, ādas un citas ne pārāk estētiskas un uzturam noderīgas lietas. Raidījumā tiek stāstīts par to, kā jau kopš bērnības bērnu garšas kārpiņas tiek pieradinātas pie šīm ķīmiskajām vielām, kas arī ir iemesls, kāpēc mums rodas priekšstats, ka tā ir jāgaršo īstām desām. Pat raidījumā veiktajā eksperimentā ar paprāvu cilvēku grupu, tikai 2 spēja noteikt, kura no desām satur visvairāk gaļas. Lielākā daļa par visvairāk gaļu saturošo desu izvēlējās mūsdienu variantu ar mazāko gaļas sastāvu. Nekļūdīgi to spējot noteikt arī kaķi, kuriem spēja atšķirt visu pēc tikai pēc smaržas vien ir 14 reizes lielāka nekā cilvēkam. Tā kā pirms kaut ko ēst, iespējams, ir vērts to no sākuma piedāvāt savam mīlulim un pavērot, kā viņš vai viņa uz to skatās. Domāju, ka praktiski jebkuram, kas noskatīsies šo raidījumu, pāries vismazākā vēlēšanās ēst desas. Un pat, ja ņem vērā to, ka raidījums pastāsta, kā atšķirt kvalitatīvu desu no nekvalitatīvas, runa iet ne tikai par desu, bet par gaļu un tās izstrādājumiem kopumā. Te varbūt talkā nāks jau minētā filma, kas nesaka neko sliktu par gaļu un tās patēriņu kā tādu, tā neaudzina cilvēku par veģetārieti, bet noteikti liek aizdomāties par to, ko mēs ikdienā patērējam un kas ir tas, kas mums šķiet garšīgs. Interesanti, ka Krievijas desu cehu darbinieki masveidā kļūst par veģetāriešiem. Vai tā būtu tikai sagadīšanās? Starp citu, ja ir interese, tad raidījumu par desām pilnā garumā iespējams noskatīties šeit.

Atgriežoties pie filmas par zaļajiem miesniekiem, uzreiz jāsaka, ka viņi nav veģetārieši, vienkārši zaļā krāsa ir ļoti tuva vienam no diviem miesniekiem, kas arī iemesls, kāpēc viņu kopīgi izveidotajā gaļas veikaliņā valda zaļie toņi un viņiem jāvalkā zaļas krāsas apmetņi. Tomēr līdz savam veikalam viņiem vēl bija garš ceļš ejams. Spēcīgu grūdienu šim lēmumam deva viņu sākotnējais šefs un gaļas veikala īpašnieks, kas diendienā viņus nonicināja un uzskatīja par neveiksminiekiem un pabirām. Saņēmušies, viņi drīz vien piepildīja savu sapni un atvēra paši savu gaļas veikalu, tomēr gadījās kas nelāgs, un elektriķis, kurš bija ieradies viņu saldētavā ierīkot apgaismojumu, nejauši tika tur ieslēgs un atrasts tikai nākamajā rītā nosalis un pagalam. Kamēr Svīstošais Svens, viens no miesniekiem, gaidīja Bjernu, otru miesnieku, ierodamies darbā, viņš jau bija paspējis notirgot vienu iemarinētu elektriķa kāju bijušajam šefam, kurš bija atnācis uz viņu jaunatvērto veikalu un pēc Svena vārdiem, izvedis viņu no pacietības. Filmas turpinājumā viņi cenšas atrisināt radušos problemātisko situāciju. Miesnieku rīcību un uzvedību spēcīgi ietekmē viņu bērnības traumas, pagātnes rēgi un citas lietas, kas ir izveidojušas viņu personības. Filmā netrūkst arī citu interesantu un ar spēcīgu melno humoru apvītu notikumu, kas izceļ šo filmu uz tipiskā kino fona. Filmas režisors un scenārija autors ir pacenties un pat devis filmas varoņiem raksturīgus vārdus – Svīstošais Svens, kurš svīst, Hus (Māja) Hans, jo viņš ir nekustamo īpašumu aģents, kā arī citus vārdus tamlīdzīgā garā. Filmas galvenais varonis, Bjarne, pēc izskata un grimasēm spēcīgi atsit Maiklu Skofīldu no Prison Break, kas varbūt brīžiem traucē skatīties filmu, jo rodas sajūta, ka viņš pastiprināti domā un kaļ kārtējo plānu ar 10 gājieniem uz priekšu, kā atrisināt visas radušās problēmas. Filma ir pietiekoši savdabīga un interesanti izveidota, tāpēc noteikti ieteiktu to noskatīties, tomēr, jāņem vērā, ka daudziem psiholoģiski varētu būt grūti to skatīties, respektīvi, viewer discretion must be advised.

Lieku filmai 8 no 10.

109. filma no movies from 200 countries.

Nav nekāds lielais noslēpums, ka kopš 2010. gada 1. janvāra Ryanair “īpašā” karte, ar kuru, pērkot biļetes, nav jāmaksā komisijas maksa, vairs nav Visa Electron, bet gan Mastercard Prepaid. Lai arī oficiāli tas ir skaidrots ar to, ka šī karte ir cilvēkiem daudz pieejamāka (lielākā valstu skaitā), tas ir pilnīgs bullshit, jo ir pamatīgi jānopūlas un jāmeklē informācija, lai uzzinātu, kā pie tādas tikt. Maldīgs arī ir uzskats, ka Mastercard ir tas pats, kas Mastercard Prepaid, jo norēķinoties par biļetēm tas cauri neies.

Kas vispār ir Mastercard Prepaid?

Principā tā ir tāda kā priekšapmaksas jeb dāvanu karte. Tu iegādājies dāvanu karti, kurā ielādē noteiktu naudas summu un tad šo naudas summu tu vari iztērēt noteiktā laika periodā. Darbojas tā tieši tāpat kā parasta Mastercard un tiek pieņemta visās tirdzniecības vietās, kur pieņem arī Mastercard. Varētu šķist, ka tā ir lieliska karte anonīmiem maksājumiem, bet patiesībā iegūt šo karti nepersonalizētā veidā ir ļoti grūti, jo, pat, ja uz kartes nekur nebūs rakstīts tavs vārds, pērkot to, tev būs jānorāda sava identitāte, kura tiks reģistrēta sistēmā, jo “nabaga” bankas jau nevar atļauties nesekot tavām dienas gaitām un taviem tēriņiem.

Mastercard Prepaid pastāvēja vēl pirms Ryanair to atzina par “labo” maksāšanas veidu, tikai nebija necik populāra, es pat teiktu, ka bija viena no nepopulārākajām kartēm, kāda jebkad bijusi, un lielākā daļa cilvēku par tādu nebija dzirdējuši līdz brīdim, kad Ryanair pasludināja to par “īpašo” karti.

Read the rest of Kā nopirkt Ryanair biļetes bez komisijas maksas

Īsumā, var teikt, ka ir gandrīz vai vienalga, kuru izvēlēties, jo to piedāvājums un cenas pārāk neatšķiras. Tomēr jāuzsver tas, ka visizdevīgākais tomēr būs tas operators uz kura pieslēguma telefoniem lielākoties zvanīsiet. Piemēram, ja draugam vai draudzenei ir Comviq (Tele2 priekšapmaksas karte), tad visizdevīgāk būtu ņemt pieslēgumu vai priekšapmaksas karti pie šī paša operatora.

Laba vieta, kur var salīdzināt pieslēgumu un priekšapmakses karšu izdevīgumu ir:
https://www.insplanet.com/mobiltelefoni/

Lielākie no mobilo pakalpojumu sniedzējiem ir:

• Telia (mūsu “mīļais” LMT) – šiem būs vislabākais pārklājums Zviedrijā, līdzīgi kā LMT Latvijā, īpaši attālos un reti apdzīvotos Zviedrijas reģionos, piemēram, ziemeļos. Viņiem ir savs tornītis pat Kebnekaises bāzes stacijā.
• Tele2 (ar priekšapmaksas karti zem nosaukuma Comviq) – pie Tele2 grūti ko piebilst, kā vien to, ka viņi bieži piedāvā ļoti izdevīgas cenas, īpaši savai priekšapmaksas kartei Comviq, kas sola zemākās cenas Zviedrijā, tiesa ne vienmēr ar zemākajiem ikmēneša maksājumiem. Uz datu pieslēgumiem bieži ir akcijas un, pārnākot pie viņiem, veselu gadu būs īpaša pazemināta maksa, parasti šādas akcijas notiek tieši pirms skolas sākuma (ne tikai pie Tele2 operatora).
• Telenor (Norvēģu vairants) – šis ir īpaši populārs ņemot to kā komplektu – “telefons + internets”, jo viņam pieder  lielākais interenta pakalpojumu sniedzējs Zviedrijā.
• Tre – šis ir interesants un īpašs gadījums, jo galvenā Tre mītne atrodas Honkongā un tas pārstāv nebūt ne tik daudz valstu. Viņi saka, ka viņiem esot labākais 3G pārklājums Zviedrijā no visiem, tā patiesumu gan nevaru apstiprināt, bet tā varētu būt, jo, ja savam Latvijas telefonam, ieslēdzu 3G, tad tur mūžīgi stāv Tre pieslēgums. Turklāt Tre Zviedrijas un Dānijas tīkls ir vienots, līdz ar to, zvanot uz Dāņu numuriem vai atrodoties Dānijā, izmaksas būs tādas pašas kā Zviedrijā. Plānos ir pievienot arī Norvēģiju, bet pagaidām tas vēl nav izdarīts.

Nacionālās īpatnības

Iegūt pieslēgumu te nemaz nav tik vienkārši, jo, lai to izdarītu, nepieciešams personnummer, kas ir kaut kas līdzīgs mūsu personas kodam. Bez tā Zviedrijā nevar izdarīt praktiski neko. Skaidrs, ka iebraucējam tāds uzreiz nebūs, un pat, ja būs, reizēm viņi uzjautā vēl pēc kāda dokumenta, piemēram, izziņas no darba vietas, ka strādājat te jau pāris mēnešus.

Loģisks solis šķiet iegādāties priekšapmaksas karti, un tā arī ir pareizā izvēle sākumā, tikai te nav kā Latvijā, kur tādas sviež visiem nopakaļ, te par to ir jāšķiras no aptuveni 100 SEK (11 EUR). Nopirkt tās var, piemēram, Phonehouse. Ja priekšapmaksas karti pasūta internetā, tad to parasti var dabūt bez maksas (viena priekšapmaksas karte vienam cilvēkam), bet tad, protams, atkal ir jāievada savs personnummer un jāgaida, kad karte atnāks uz tavu reģistrēto adresi.

Interesanti, ka te praktiski visiem pieslēgumiem un priekšapmaksas kartēm ir tā saucamā opening fee par zvana uzsākšanu, kas variē no 2 līdz 7 santīmiem, izņemot dažus “fiksētās mēneša maksas un bezmaksas minūšu” pieslēgumus.

Priekšapmaksas kartēm nav kredīta derīguma termiņa, patiesībā tas ir, bet tas ir vesels gads, kad arī izbeidzas pats numurs, ja to nepapildina. Tomēr te mēnesi pēc papildināšanas tas atlec uz pamattarifu, kurš ir ļoti, ļoti neizdevīgs, bet vismaz tur esošā  nauda neiet zudībā.

Read the rest of Epopeja ar Swedbank

Toy Story (1995)

Pirms devos noskatīties Toy Story 3, izpildīju mājasdarbu un noskatījos abas pirmās daļas, ko līdz šim nebiju paguvis izdarīt. Tā kā tās abas ir IMDB Top 250, tad pie reizes arī daļiņa no šī darba būs izpildīta, jo savādāk vasarā filmu skatīšanās uz priekšu iet diezgan gausi. Jāsaka, ka pirmā daļa mani patīkami pārsteidza un noskatījos to patīkamu emociju pārņemts. Varu teikt, ka uz šādu filmu man nebūtu bail vest savu bērnu, ko nevarētu teikt par citām mūsdienu multiplikācijas filmām ar ne pārāk pozitīvo ietekmi. Varbūt papildus sajūsmu manī radīja tas, ka apzinājos, cik liels sasniegums datorgrafikā bija izveidot šādu filmu 1995. gadā, lai gan arī bez tā, filmas sižets likās interesants. Filma bija vienkārša un viegli uztverama, kādai tai arī būtu jābūt, ņemot vērā to, ka tā ir bērnu filma.

Lieku tai 8 no 10.
159. filma no My IMDB Top 250.

Toy Story 2 (1999)

Otrā daļa lika man nedaudz vilties, jo tajā nesaskatīju neko jaunu un interesantu. Filmā bija problēma – kāds ir nozagts/noklīdis un nu tas ir jāizglābj. Nu ļoti jau nu līdzīgi pirmajam variantam par pazudušo kovboju un kosmonautu. Neskatoties uz to, filma bija pārpilna ar jautrībām un jokiem, kā jau bērnu filmai būtu jābūt. Neko daudz nezaudēsiet, ja šo filmu arī nenoskatīsieties, bet bērniem, protams, patiks.

Lieku tai 6 no 10.
246. filma no My IMDB Top 250.

Toy Story 3, 3D (2010)

Trešā daļa ir veidota 3D, kas, protams, dod papildus plusiņu no emocionālā viedokļa. Bet tagad ķersimies klāt pie saturiskā. Filmas trešā daļa būtībā bija tas, ko es biju gaidījis, bet nesagaidīju jau no otrās daļas. Tiesa, ja tas būtu parādīts jau otrajā daļā, tad man īsti nebūtu skaidrs, ko rādīt trešajā daļā. Runa iet par to, ka bērni kādreiz pieaug un pārstāj spēlēties ar rotaļlietām. Bet kur nokļūst rotaļlietas, kad tas ir noticis? Tiek kādam atdāvinātas, izmestas miskastē vai vienkārši nogrūstas kādā attālākā stūrī? Par to arī ir filma. Tiesa, kas gan būtu Toy Story, ja atkal kāds nebūtu kaut kur noklīdis/nozagts. Jā, arī te spriedzes momentu pa lielam rada tas pats.

Lieku tai 8 no 10.

Noskatījies filmas trešo daļu, arī pats sāku domāt par to, cik daudz bērniem mūsdienās ir rotaļlietu, turklāt viena par otru “stulbāka”, gandrīz visas kaut kādi Ķīnā ražoti plastmasas štrunti. Neiet runa tikai par to, ka tās neattīsta bērnos nekādu domāšanu (jā, jā, protams, ir izņēmumi), bet par to, ka tā ir kārtējā dabas piesārņošana ar plastmasu, kas ātri vien tiks izmesta miskastē. Atceros kā savā bērnībā man bija koka zirdziņš, koka klucīši un dažādas atjautības spēles, kuras bija praktiski mūžīgas. Bet tagad tas viss ir komercializējies – ir kaut kāda transformeru multene un kad tā tiek raidīta, tad visiem bērniem vajag transformerus. Kad tā aizies, nāks nākamā ar citiem varoņiem, bet vecie tiks izmesti atkritumos. Tas liek man aizdomāties, kā es audzināšu savus bērnus, kādas rotaļlietas es pirkšu viņiem.

Read the rest of Kā uzlādēt iPhone bez elektrības?

Lai arī pats es priekšroku dodu Safari un Chrome, reizēm lietoju Firefox tā iemesla pēc, ka viņam ir ļoti attīstīta spraudņu kopa. Ir daži specifiski spraudņi, kurus nelietoju ikdienā, bet kuri ir ļoti nepieciešami, tāpēc tajos brīžos pārslēdzos uz Firefox.

Varbūt šo problēmu var risināt arī savādāk – veidojot un saglabājot vairākas sesijas ar vienu pārlūku? Man jau šķiet, ka  vairāku pārlūku lietošana ir diezgan elegants risinājums, kamēr datora lietotāju skaits nepārsniedz “normālo” pārlūku skaitu.

Arī es biju viņu kāzās, dzēru alu, pār lūpām lija, bet mutē netika. Gluži tā jau gan nebija, bet ar to redzēšanu tā bija kā bija, jo piekļūt pie jebkura no trim lielajiem ekrāniem, uz kuriem tika demonstrēta ceremonija, bija ļoti grūti. Tā nu es noskatījos pusi ceremonijas caur lapu žuburu ik pa laikam uzdodot muļķīgus jautājumus savai draudzenei, piemēram, “Vai tas ko es redzu ir princeses  roka vai kāja?”

Read the rest of Princeses Viktorijas kāzas

Foto: Tobias Hofsäss

Tobias Hofsäss

http://tobiashofsaess.com/

Tobias ir 1973. gadā Hamburgā dzimis fotogrāfs un žurnālists, kurš savulaik arī nodzīvojis 12 gadus kontrastainajā Berlīnē. Kopš 2006. gada viņš dzīvo Stokholmā un Love Slussen ir viņa pirmā lielā fotoizstāde Zviedrijā. Tā ir par pretrunīgi vērtēto arhitektūras un satiksmes objektu Slussen.

Slussen

Slussen ir viena no centrālākajām Stokholmas vietām par kuru centrālāka varbūt ir vienīgi vecpilsēta Gamla Stan un Sergels Torg. Patiesībā tās tulkojumā nozīmē un arī ir slūžas, kas atdala Mēlerens ezeru no Baltijas jūras. Tomēr tās ir arī kas vairāk, jo ietver sevī arī autotransporta šķērsošanas ceļus, gājēju un velo celiņus, metro tuneli, kā arī nodrošina kuģu un laivu caurbraukšanu, turklāt tajā atrodas arī autobusa galapunkts un dzelzceļa stacija. Īsāk sakot tajā ir gandrīz viss, ko vien no satiksmes var iedomāties, turklāt tas viss izveidots ļoti mazā platībā, tamdēļ ilgu laiku uzskatīts ne tikai par zviedru inženierijas lepnumu, bet arī par vienu no sarežģītākajiem izbūvētajiem satiksmes mezgliem visā Eiropā.

Tā kā tas tika uzbūvēts vēl tālajā 1935. gadā, tad tas tika veidots pa kreiso ceļa pusi braucošai transporta plūsmai, kāda valdīja Zviedrijā līdz pat 1967. gadam, kad iestājās Dagen H. Dagen H priekš Slussen varētu saukt arī par apjukuma dienu, jo tā kā Slussen projektējot nebija paredzēts braukšanai pa labo ceļa pusi, tad pēc satiksmes maiņas tas kļuva un vēl joprojām ir diezgan haotisks. Šodien tas ir novecojis ne tikai morāli, bet arī fiziski, jo daudzas būves daļas apdraud satiksmes dalībniekus, tamdēļ šis monstrs ir nolemts bojāejai. Tomēr ne visi ir vienisprātis ar pieņemto lēmumu, jo ir cilvēki, kam šī vieta asociējas ar sentimentālām atmiņām, gandrīz katram stokholmietim ir kāds stāsts, kāds piedzīvojums, kas saistīts ar šo vietu, tāpēc ir pat izveidota kustība pret šī objekta nojaukšanu.

Izstāde

Lai arī kāds būtu iznākums, skaidrs ir viens – katram, kas te reiz pabijis, būs savs viedoklis, savas atmiņas, savs skatījums. Un tāds ir arī fotogrāfam Tobias, kurš savu redzējumu par šo vietu iemūžinājis fotogrāfijās, kuras tiek demonstrētas fotoizstādē LOVE Slussen.

Izstāde tiek izrādīta galerijā Galleri Kontrast, kas ir 5 soļu attālumā no Slussen, laikā no 12. jūnija līdz 18. jūlijam. Oficiālā izstādes atklāšana ir šodien, 12. jūnijā, pulksten 12:00, uz ko arī visi esat laipni aicināti. Ieeja galerijā ir bez maksas.

Izstāde arī apvienota ar Stokholmas pilsētas muzeja izstādi Perspective on Slussen šajā pašā galerijā, kas sniedz ieskatu ar fotogrāfijām un īsfilmām par Slussen pirmsākumiem no 20. gadsimta sākuma līdz sešdesmitajiem gadiem.

Sīkāka informācija par izstādi:

http://www.lovestockholm2010.se/EN/Program/tabid/87/ctl/Detail/mid/425/Event/517/Default.aspx

http://www.gallerikontrast.se/

Tā kā pazīstu fotogrāfu, tad biju uzaicināts arī uz izstādes pirmsatklāšanas pasākumu aizvakar un varēju novērtēt izstādi vēl pirms oficiālās atklāšanas. Manuprāt, izstāde ir lieliska un sniedz pavisam citu skatījumu uz ikdienā tik pierasto betona būvi. Braucot mājup no izstādes caur Slussen, es uz to raudzījos pavisam citādāk nekā tad, kad biju ceļā uz izstādi.

Tiekamies Slussen!

Apzināti pēdējā laikā skatos filmas no saraksta lejasgala, lai pieveiktu visas mazās valstis, no kurām grūtāk ir atrast  filmas vispār, nemaz nerunājot par labām filmām, savukārt, lielākās valstis atstāju kā saldo ēdienu, kad grūtākais būs pieveikts. Nepārprotiet, man nesagādā grūtības skatīties filmas kā tādas, man grūtības sagādā fakts, ka nevaru atrast filmas no kādas pundurvalstiņas vai ka atrastā filma nav diezko baudāma.

Sākotnēji filma The Deep aizrauj skatītāju ar zemūdens skatiem, kas, manuprāt, veidoti visai iespaidīgi, ņemot vērā filmas vecumu. Tomēr diemžēl ne pirmo reizi nākas atzīt, ka tā arī ir filmas lielākā vērtība, jo saturiski tā ir diezgan trula un nebaudāma. Ja vēl sižets būtu pietiekami aizraujošs un ticams, tad varētu vēl pieciest filmas lēno notikumu virzību, tomēr šis gadījums nebija no tiem, šis bija vienkārši naivs stāsts un lēna notikumu virzība.

Jau pašā filmas sākumā mani māca šaubas, vai gadījumā es neesmu pārāk samaitāts, jo man likās, ka filmas galvenajai varonei Geilai, kuru atveido aktrise Jacqueline Bisset, caur plāno augšiņu pārāk uzkrītoši izspiežas krūšu galiņi. Galu galā, kurš dodas nirt jūras dzīlēs, augšā uzvelkot vienu vienīgu kokvilnas T-kreklu? Sievietes, vai tas tiešām izklausās ērti? Palasot citu atsauksmes par filmu, saprotu, ka ne es vienīgais biju to pamanījis un par laimi vai nožēlu jāatzīst, ka tik samaitāts laikam nemaz neesmu. Tomēr šis nav vienīgais ekstravagantais niršanas gājiens,  senlietu eksperts filmā mīl nirt džinsās ar smuku kreklu un siksnu. Es saprotu, ka, ja apstākļi spiež vai arī sliktie dzenās pakaļ, var gadīties visādi, bet, ja tā ir brīva izvēle, tad man to grūti komentēt.

Pats filmas stāsts ir vienkāršs un vecs kā pati pasaule – dārgumu meklēšana. Tās galvenie varoņi ir kāds pāris, kas aizbraucis uz Bermudu, lai nirtu un meklētu artefaktus. Nirstot, tie uzduras diviem vienā vietā nogrimušiem vai aizskalotiem kuģiem, no kuriem viens ir pilns ar nezināmas izcelsmes un ļoti vērtīgām senlietām, savukārt otrs, lai radītu spriedzi, ar morfīna kapsulām. Vietējais narkotiku tirgonis ir ļoti ieinteresēts morfīna kapsulās, tāpēc liek neskaitāmus šķēršļus mūsu galvenajiem varoņiem viņu “arheoloģiskajās” nodarbēs. Filma ir pilna ar dažādiem neticamiem pavērsieniem, bet ar brīnišķīgi un manām acīm neaptverami laimīgām beigām. Skaidrs ir viens – fizikas likumi Bermudā nedarbojas, tāpēc, ja vēlaties izgudrot mūžīgo dzinēju vai ko citu tamlīdzīgu, zināt kur jums jādodas.

Lieku filmai 6 no 10.

199. filma no movies from 200 countries.