ASV prezidentam un kongresam, pēdējā brīdī vienojoties, ir izdevies novērst ASV defoltu. Lai arī neviens īsti neapšauba ASV spēju maksāt savas saistības, aizņemties naudu no valsts un ārvalstu iedzīvotājiem un, nepieciešamības gadījuma, celt nodokļus un tos efektīvi arī iekasēt, saistību neizpilde, kaut uz dienu vai divām, nozīmētu tehnisku defoltu ar tālejošām sekām finanšu sistēmai un ekonomikai.

Stīvēšanās ap valsts parāda apjomu ASV ir visnotaļ politisks raksturs, ko lielā mērā ietekmē nākamajā gadā gaidāmās prezidenta vēlēšanas. Bija jāmeklē risinājums, kas, no vienas puses, neiznīcina ASV prezidenta iespējas tikt pārvēlētam (attiecīgi nedrīkst pieļaut drakoniskus „griezienus” īsi pirms vēlēšanām), tajā pašā laikā stingri jāliek noprast, ka šī nav kārtējā parāda apjoma palielināšana un, ka jau tuvākajā laikā sekos konkrēti soļi, kā uzlabot ASV fiskālo pozīciju. Šāds kompromiss arī tika atrasts, līdzsvarojot demokrātu un republikāņu priekšvēlēšanu intereses.

ASV ir panākta vienošanās pakāpeniski palielināt atļauto parāda apjomu par 2.1 triljonu dolāru (no 14.3 triljoniem līdz 16.4 trilj.) un pakāpeniski, vairāku gadu laikā, samazināt valdības izdevumus par 2.4 triljoniem dolāru. Fiskālā konsolidācijas tiks veikta, gan ceļot nodokļus, gan arī samazinot valsts izdevumus tādās jomās kā aizsardzība un medicīna. ASV defolts pašlaik ir novērsts, lai gan tas nenozīmē, ka netiks samazināts ASV valsts kredītreitings.

Tagad ASV, līdzīgi kā daudzas citas Eiropas valstis un arī Latvija, saskaras ar nopietnu dilemmu. Kādā veidā izkļūt no parādu jūga situācijā, kad tiek celti nodokļi un mazināti valsts izdevumi, kas automātiski slāpē vārīgo ekonomisko izaugsmi? Samazinot valsts izdevumus, sarūk arī ekonomiskā izaugsme un valsts parāds pret IKP var nemainīties vai pat pieaugt, ja izaugsme kļūst negatīva un valsts pēc izdevumu griešanas atkrīt atpakaļ recesijā.

Viens glābiņš ir straujāka eksporta izaugsme. Taču, ja tādai mazai valstij kā Latvija tas ir iespējams, tad ASV vai Eiropai kopumā tas jau var kļūt ļoti sarežģīti, jo izaugsmes kritums tik plašā reģionā ietekmēs arī attīstības valstis un attiecīgi mazināsies to pieprasījums pēc importa.

Otrs variants ir turpināt drukāt naudu lielos apjomos, stimulējot vietējo patēriņu, taču situācijā, kad procentu likmes jau ir ļoti zemas un pastāv riski izveidot jaunus cenu burbuļus finanšu tirgos, arī monetārā politika nav visu varoša un ir gana riskanta. Paļaujoties tikai uz naudas drukāšanu, risks ir, piemēram, ieslīgt Japānas scenārijā, kur zemas procentu likmes un zema izaugsme turpinās jau gadiem.

Šeit mēs nonākam pie nākamā risinājuma – ASV, Eiropai un arī Latvijai ir jāveido jaunas izaugsmes iespējas, stimulējot uzņēmējdarbības attīstību (speciāli šoreiz nelietoju visiem apnikušo saukli par strukturālajām reformām). Ir jārada apstākļi jaunu uzņēmumu attīstībai, kas nesīs ienākumus un radīs darba vietas. Es to sauktu – cīņa par uzņēmēju un labām idejām. Ja pastiprināti veidosies jauni uzņēmumi un tiks ieviestas jaunas idejas, ekonomikas izaugsmes tempi var tikt būtiski mainīti uz augšu, tādejādi valstij „izaugot” no parādu problēmām.

Jau pašlaik ASV tiek domāts par īpašām programmām, kā sekmēt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, vienkāršot nodokļu nomaksu un uzlabotu valsts reitingu „Doing business” aptaujā. Vēl vairāk – ASV tiek domāts, kā „importēt” uzņēmējus ar uzņēmumiem un idejām no citām valstīm, piedāvājot tiem labvēlīgākus nosacījumus kā pašu mājās. Līdzīga cīņa notiek arī Eiropā un pat Baltijas valstu līmenī, un paredzams, ka valdības izdevumu samazināšana vēl vairāk saasinās šo cīņu. Likmes ir augstas, jo zaudētājs var ieslīgt stagnācijā uz gadu desmitiem. Bez uzņēmējdarbības un uzņēmumu attīstības nav iespējama ekonomiskā attīstība un attiecīgi arī kopējais labklājības pieaugums. Latvijai ir attiecīgi jārēķinās, ka tās uzņēmīgākie prāti un spēcīgākie uzņēmumi tiks aktīvi uzrunāti no ārvalstīm. Ja mēs nebūsim tikpat agresīvi, piesaistot uzņēmējus Latvijai, mēs šo ciņu pazaudēsim.

Līdz ar to Latvijas daudzo politisko diskusiju fokusam būtu jāvirzās tieši uz uzņēmēju un uzņēmējdarbību. Ja būs labi uzņēmējiem, būs labi arī pensionāriem. Otrādāk diemžēl nesanāks.

•  Zemestrīces radītais posts tiešā veidā negatīvi ietekmēs Japānas ekonomisko izaugsmi. Daudzu uzņēmumu darbība ir daļēji vai pilnībā apturēta, noteikti elektroenerģijas patēriņa ierobežojumi un ierobežota uzņēmumu darbība. Šie notikumi viennozīmīgi negatīvi ietekmēs uzņēmumu un patērētāju noskaņojumu, kas atsauksies arī uz to rīcību un kopējo patēriņu.
• Kad krīzes pirmais posms tiks pārvarēts un sekas apzinātas, sāksies apjomīgi atjaunošanas darbi. Pirmkārt, lai tos finansētu, Japānas valdībai nāksies aizņemties ievērojamas summas finanšu tirgos un audzēt arvien tālāk savu ārējo parādu, kas jau pašlaik ir bīstami augsts – ap 200% no IKP. Tas, visticamāk, apdraudēs Japānas kredītreitingu un sliktākajā gadījumā var pat izsaukt parāda finansēšanas problēmas – līdzīgas tām, kādas redzam pašlaik virknē Eiropas valstu. Kad ārējā parāda apjoms ir sasniedzis tik iespaidīgus līmeņus, pat neliels tā pieaugums var radīt nopietnas sekas.
• Vienlaicīgi arī Japānas centrālā banka pastiprināti „pumpēs” tirgos likviditāti, lai pārvarētu krīzes sekas un nomierinātu finanšu tirgus. Naudas „drukāšana” arī palīdzēs finansēt valdības aizņemšanos. Ja vien tā nebūtu Japāna, varētu prognozēt inflācijas kāpumu, taču Japāna viss notiek savādāk un jau ļoti ilgu laiku…
• Otrkārt, naudas aizņemšanās un tās pakāpenisks izlietojums infrastruktūras atjaunošanai sekmēs ekonomisko izaugsmi. Infrastruktūras atjaunošana prasīs milzīgus līdzekļus un valsts investīcijas. Valdībai nāksies sadzīvot ar apjomīgu budžeta deficītu vēl daudzu gadu garumā. Līdz ar to pēc sākotnēja ekonomikas samazinājuma visticamāk sekos spējš kāpums.
• Līdz ar Japānas problēmām sākotnēji cietīs arī tās valsts, kas importē Japānā un saņem Japānas eksporta produkciju. Visbūtiskāk tas ietekmes Āzijas valstis, kas, no vienas puses, varētu ciest no pieprasījuma krituma, bet otras puses, varētu izmantot situāciju savā labā, līdzīgi kā virkne Eiropas ražotāji, kas konkurē ar Japānu līdzvērtīgu produktu nišās. Atsākoties izaugsmei, vairums šo efektu tiks neitralizēti un Japānā varētu parādīties spēcīgs pieprasījums pēc būvniecības izjejmateriāliem, ieskaitot cementu un metālus.
• Notikumi Japānā padarīs tālākas ekonomiskās izaugsmes prognozes daudzās pasaules valstīs daudz nenoteiktākas tuvākajos mēnešos. Tas var likt centrālajām bankām ievērot nedaudz piesardzīgāku monetāro politiku un atteikties no procentu likmju celšanas uz kādu laiku. Eiropas Centrālā Banka varētu būt viens piemērs.
• Visticamāk atjaunosies diskusijas par atomenerģētikas drošību un izmaksām sabiedrībai. Tas, savukārt, varētu stimulēt tālāku zaļās enerģētikas attīstību un atomenerģijas alternatīvu meklēšanu. Zaļās enerģijas bums varētu turpināties un turpināt ietekmēt pārtikas cenas, inflāciju un ražošanas izmaksas kopumā.

Pašlaik izskatās, ka Japāna piedzīvos sāpīgu ekonomikas kritumu, kas vēlāk tiks kompensēts ar augstākiem valsts tēriņiem infrastruktūras atjaunošanai. Situācijai tālāk būtiski nepasliktinoties, finanšu tirgi varētu daļēji atgūt zaudēto. Cerēsim, ka Japānai izdosies izvairīties no tālākiem sprādzieniem atomelektrostacijā. Divas nopietnas paliekošas tēmas Japānai atkopjoties varētu būt Japānas augstā parādu nasta un zaļās enerģijas tēma.

Jau kopš 2009. gada finanšu tirgos ir atsācies ievērojams nepārtikas un pārtikas preču kāpums. Daļēji tas skaidrojams ar fundamentāliem faktoriem – pieprasījuma kāpumu jaunattīstības valstīs, preču krājumu izsīkumu un daļēji arī ar vispārējām spekulācijām finanšu tirgos, neticību dolāram un eiro (dēļ lielās naudas drukāšanas un nenoteiktības ekonomikā) un gaidām par inflācijas kāpumu nākotnē. Lai kādi arī būtu iemesli, pārtikas preču cenas pasaulē ir ievērojami kāpušas, un ar nelielu novēlošanos to redzam arī Latvijā (sk. attēlu).

Avots. CSB. Bloomberg.

Arī Latvijā pārtikas cenas spēcīgi reaģē uz notikumiem pasaules tirgos. Nomura paredz, ka pārtikas cenu kāpums turpināsies arī nākotnē, ko galvenokārt noteiks pieprasījuma kāpums jaunattīstības valstīs un šo valstu iedzīvotāju ēšanas paradumu maiņa, augot dzīves līmenim. Tajā pašā laikā pārtikas produktu piedāvājums ir samērā neelastīgs līdz ar produktivitātes kritumu, biodegvielas popularitātes pieaugumu, globālo sasilšanu un ūdens resursu samazināšanos, kas ierobežo ražotāju spēju strauji palielināt apjomus.

Ja šis scenārijs īstenojas, Latvija varētu būt viena no Eiropas valstīm, kas no pārtikas cenu kāpuma varētu ciest visvairāk. Lai aprēķinātu pārtikas cenu neaizsargātības indeksu, Nomura ņem vērā valsts IKP uz vienu iedzīvotāju (jo tas ir zemāks, jo valsts ir nabadzīgāka un attiecīgi arī ievainojamāka), pārtikas preču īpatsvaru kopējā patēriņā (jo tas ir augstāks, jo iedzīvotāji ievainojamāki) un valsts tirdzniecības bilances pozīciju pārtikas preču jomā (jo lielāks pārtikas preču eksporta pārsniegums pār importu, jo labāk).

Jāatzīst gan, ka Nomura pētījums balstās uz 2008. gada datiem un kopš tā laika lietas ir būtiski pamainījušās. Latvijas pārtikas produktu eksports, kas vēl 2007. gadā bija gandrīz 2 reizes mazāks par importu, ir strauji pieaudzis un 2010. gada beigās jau gandrīz izlīdzinājās ar importu, kas Latvijas pozīciju būtiski uzlabo. No otras puses, Latvijas IKP pēdējos gados ir piedzīvojis smagu kritumu, kas mūsu jutīgumu pret pārtikas cenu kāpumu visticamāk palielinājis. Jebkurā gadījumā, savu ievainojamību saglabāsim tik ilgi, kamēr IKP neatkopsies pēc iespaidīgā krituma, kamēr pārtikas preces būs ievērojama daļa no mūsu kopējā patēriņa un kamēr eksports neattīstīsies vēl straujāk. Salīdzinājumam, Lietuva šajā indeksā ieņem 45 pozīciju, pateicoties spēcīgam pārtikas produktu eksportam.

*The coming surge in food prices. Nomura. September 2010.

Pēdējos gados mums ir samērā būtiski audzis valsts parāds (neto ārējais parāds pašlaik ir ap 4 miljardiem latu, kopējais ir tuvāk 5 miljardiem), kā rezultātā ir kāpušas arī ārējā parāda apkalpošanas izmaksas (parāda apkalpošanas izmaksas pārsniedz 300 milj. latu gadā – gandrīz tikpat, cik šogad „jākonsolidē”). No kā tad ir atkarīgas šīs izmaksas? Izmaksas nosaka tas, uz kādiem procentiem valsts ir aizņēmusies no saviem aizdevējiem. Aizdevumu procentu likmes ārvalstu valūtā savukārt nosaka 2 galvenie faktori:

 Procentu likmju līmenis pasaulē (Eiropas gadījumā – eiro likmes)

 Latvijas defolta risks

Ja, piemēram, Latvijas defolta risks ir tuvu nullei, tad Latvija par saviem aizņēmumiem maksās gandrīz tikpat, cik, piemēram, Vācija vai Somija (praksē pastāv arī virkne citu faktoru, kas ietekmē likmes, piemēram, likviditāte, taču šim piemēram tas nav tik būtiski). Cik liels tad ir Latvijas defolta risks? Pašlaik 5-gadīgās CDS likmes, kas parāda apdrošināšanās izmaksas pret Latvijas defoltu, sastāda 2.8%. Salīdzinājumam, Lietuvai šīs izmaksas ir 2.5%, kamēr Igaunijai 0.9% un Vācijai tikai 0.4%.

Lūk, arī veids, kā, samazinot izdevumus, iegūt iespēju tos palielināt. Ja Latvija spēs efektīvi sakārtot savas valsts finanses un pārliecinoši samazināt budžeta deficītu ar tālredzīgiem, nevis vienas dienas lēmumiem, šāda rīcība uzlabos Latvijas valsts spējas segt savas ārējās un iekšējās saistības. Jau pēc īsa laika to novērtēs starptautiskās reitingu aģentūras un citas finanšu iestādes, kā rezultātā tiks uz augšu pārskatīts Latvijas kredītreitings. Uzlabojoties Latvijas kredītreitingam un Latvijas spējai pildīt savas ārējās saistības, strauji samazināsies starpība starp, piemēram, Vācijas un Latvijas vienāda termiņa aizņēmumiem. Procentu likmju kritumam būs tieša fiskāla ietekme uz budžeta izdevumiem. Pie parāda apjoma 5 miljardi latu, samazinoties procentu likmēm par 1%, tiešais ietaupījums budžetā uz ārējā parāda apkalpošanu ir 50 milj. latu gadā, kas 5 gados jau ir 250 miljoni un desmit gados – 500 miljoni. Zinot to, ka pēc pāris gadiem Latvijai nāksies atmaksāt starptautisko aizdevēju kredītu, tā vietā emitējot obligācijas finanšu tirgos, procentu likmju līmenis kļūst vitāli svarīgs. Jo zemāks būs līmenis Latvijas starptautiskajiem aizņēmumiem, jo vairāk ietaupīsim uz parāda apkalpošanu un, attiecīgi, vairāk varēsim novirzīt veselības aizsardzībai, izglītībai, kultūrai un citām jomām. Turklāt, samazinoties valsts riskam, izdevumi par aizņēmumiem samazināsies arī Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas savukārt ļaus tiem vairāk līdzekļu novirzīt privātajam patēriņam un investīcijām, kas stimulēs ekonomisko izaugsmi kopumā.

Efektīva un ilglaicīga valsts izdevumu samazināšana, kas mazina valsts defolta risku var sekmēt ieņēmumu pieaugumu gan valsts, gan arī privātajā sektorā. Tas arī ir tas ceļš, kas mums jāiet 2011. gada budžeta kontekstā, samazinot izdevumus šodien, nevis ceļot nodokļus un pieņemot vienas dienas lēmumus, kuri finanšu tirgus nepārliecinās.

Ko darīja Kanādas valdība?

Kanādas tā laika premjers Pols Martins (Paul Martin) pieņēma tam laikam bezprecedenta lēmumu samazināt valsts izdevumus par 8.8% divu gadu laikā. Federālās valdības dotācijas provincēm tika samazinātas par 14%, labklājības politika tika pārskatīta, lai motivētu cilvēkus atgriezties darba tirgū. Lielākais budžeta konsolidācijas smagums tika veiks uz izdevumu samazināšanas rēķina, kur izdevumu samazināšanas rezultātā ietaupītā nauda 4.5 reizes pārsniedza ieņēmumu pieaugumu no augstākiem nodokļiem. Runājot par nodokļiem, uzņēmumu peļņas nodoklis, piemēram, tika samazināts, kamēr PVN tika vienlaicīgi palielināts, tādejādi pārnesot nodokļu slogu uz patēriņu.

Visi šie pasākumi tajā laikā bija ļoti nepopulāri. Daudzi eksperti prognozēja Kanādas ekonomikas nolemtību vai pat bankrotu. Pretēji atsevišķu ekspertu prognozēm, nabadzīgo iedzīvotāju skaits pēc šīm valdības reformām Kanāda ne tikai nepieauga, bet pat būtiski saruka. Rezultātā Kanādai 3 gadu laikā izdevās sasniegt nulles budžeta deficītu un nākamos 11 gadus katru gadu sasniegt budžeta pārpalikumu, ļaujot ievērojami samazināt ārējo parādu. Kanādas ekonomika tālāko gadu laikā auga vidēji par 3.3% gadā, pret 2.7% citās attīstītajās pasaules valstīs.

Kanādai palīdzēja arī virkne pozitīvo ārējo efektu, no kuriem būtiskākie bija valūtas vērtības samazināšanās pret ASV dolāru un ASV ekonomikas labais stāvoklis, kas ļāva Kanādai „augt” caur eksportu uz ASV. Līdz ar to varam arī secināt, ka spēcīga valsts izdevumu samazināšana, nodokļu politikas izmaiņas un uz eksportu vērsta izaugsme palīdzēja Kanādai ne tikai pārvarēt krīzi, bet arī vēl nostiprināties pasaules attīstīto valstu vidū. Valsts finanšu sakārtošana ne tikai izvilka valsti no nolemtības, bet arī pavēra jaunas attīstības iespējas.

Ko tas nozīmē Latvijai?

Lasot par Kanādu, biju pārsteigts, cik daudz ir līdzību ne tikai ar daudzām Eiropas valstīm un ASV, bet arī ar Latviju. Izdevumu samazināšana, liels noieta „tirgus” kaimiņos, nodokļu politikas maiņa utt. Atšķirīgais mūsu pašreizējā situācijā, salīdzinājumā ar Kanādu, ir tas, ka ekonomiskā izaugsme Eiropā un pasaulē ir samērā vārīga un valūtas kursa izmaiņas mūsu gadījumā nav risinājums. Ko tas nozīmē ekonomiskajai politikai? Izdevumu samazināšanai Latvijā ir jābūt daudz būtiskākai nekā savā laikā Kanādā, jo mums ir jāpieliek lielākas pūles, lai atgūtu konkurētspēju (un tas ir arī tas, ko jau pašlaik mēs redzam). Priekšrocība savukārt ir tā, ka mēs esam ļoti, ļoti mazi, mums ir milzīgs neizmantots eksporta potenciāls, salīdzinoši lēts darbaspēks un iespējas ieviest eiro 2014. gadā (kas biznesam nozīmē zemākas procentu likmes).

Vai pastāv dzīve pēc „griešanas”? Ja spēsim sekot Kanādas piemēram, tad – jā. Ja mūsu uzņēmumi spēs audzēt savu tirgus daļu Eiropā, tad pat pie stagnējošas Eiropas Latvijai ir cerības sasniegt izaugsmi caur eksporta kāpināšanu. Un valstij attiecīgi ir jādara viss, lai palīdzētu Latvijas uzņēmumiem ielauzties Eiropas tirgos. Vēstniecības, pārstāvniecības, tirdzniecības pārstāvji – viņiem visiem ir šodien jāstrādā uz Latvijas uzņēmējiem.

1. Ja kāds jūtas spējīgs 1-2 gadu griezumā precīzi noprognozēt akciju cenu kustību finanšu tirgos, tad viņam/viņai noteikti ir jāapsver iespējas savas unikālās spējas izmantot akciju investīciju lauciņā. Ja nu tā tomēr īsti nav un akciju cenu prognozēšanas spējas izzūd brīdī, kad runa sākas par savas naudas ieguldīšanu, tad labāk tomēr atgriezties pie vecās labās patiesības, ka noprognozēt akciju cenu kustību pāris gadu laikā ir tuvu neiespējamam. Līdz ar to arī jebkādas spekulācijas par to, ka tagad pārdot nav īstais laiks, jo cenas ir zemas un labāk ir pagaidīt vēl pāris gadus un tad pārdot, nav īsti vietā. Šāda loģika strādātu vienīgi tajā gadījumā, ja mēs varam ar uzņēmumu pārdošanu atļauties gaidīt vismaz 5 vai 10 gadus, jo tikai šādā periodā parādās kaut cik ticamas spējas kaut ko tiešām noprognozēt finanšu tirgos. Vai mums šāda privilēģija ir, zinot ārējā un iekšējā parāda apjomus un tā ikgadējās apkalpošanas izmaksas, kas savos apmēros varētu pārsniegt veselības aizsardzības budžetu, ir jau atsevišķas diskusijas vērts jautājums.

2. Izvērtējot valsts uzņēmumu pārdošanu, ja vien tas nav valsts stratēģisks objekts, no valsts viedokļa ir jāsalīdzina 2 lietas:

a. Cik valsts nākotnē nopelnīs, paturot uzņēmumu savā īpašumā;

b. Cik valsts varētu nopelnīt, uzņēmumu pārdodot, un iegūto naudu izmantojot citiem valsts mērķiem, piemēram, atbalstot uzņēmējdarbību un/vai atdodot valsts parādu.

Piemēram, ja paredzamā atdeve no valsts uzņēmuma ir 3% gadā, kamēr, to pārdodot, valsts varētu izvairīties no kārtējā aizņēmuma, par kuru būs jāmaksā 5%, kopējais labums, uzņēmumu pārdodot, būs lielāks. Vēl viens piemērs. Ja, pārdodot uzņēmumu, saņemtos līdzekļus varētu efektīvi izmantot uzņēmējdarbības atbalstam, kas, piemēram, ienestu 10-15% peļņu, ļaujot uzņēmumiem nostiprināties ārvalstu tirgos un paplašinot savu darbību, kas vēlāk valsts budžetā atgrieztos augstāku ieņēmumu vai zemāku izdevumu veidā, tad tas arī būtu izdevīgi. Savukārt, ja valsts īpašumā ir efektīvi pārvaldīts uzņēmums, kas valstij ik gadus ienes, piemēram, 10% peļņu, kamēr alternatīvie naudas izmantošanas veidi, šo uzņēmumu pārdodot, ir daudz vājāki, uzņēmums var droši palikt valsts paspārnē.

Līdz ar to varam arī secināt, ka lēmumu pārdot vai nepārdot valsts uzņēmumu nenosaka vis situācija finanšu tirgos vai cena, bet gan tas, kā šos līdzekļus valsts spētu alternatīvi izmantot savā labā.

Arī mikroklimats uzņēmumā ir labs. Veči daudz neburkšķ, visi grib strādāt un kopējie uzņēmuma panākumi visiem liek būt nedaudz cerīgiem par nākotni. Dažus mēnešus atpakaļ gan bija ČP – lielos apmēros esot plosījies rotavīrus, noguldot jeb, precīzāk, nosēdinot vairums uzņēmuma spēcīgāko kadru un aizkavējot visus pasūtījumus. Iesaistoties draudzīgajam ceha kolektīvam, slimības nesējs tika kopīgiem spēkiem atklāts, neitralizēts un izvēršot vispārējus iekšējās un ārējās sterilizācijas pasākumus ceha līmenī, negantā slimība tika sekmīgi pieveikta. Divas dienas gan neviens īsti strādātājs nebija, kas ceha priekšniekam lika pamatīgi aizdomāties vai negantā slimība maz tiešām bija pie īstās vainas, taču palēnām dzīve atgriezās ierastajās sliedēs un ceha darbs varēja atkal turpināties.

Par pašu uzņēmumu runājot, ejot samērā labi (vismaz, salīdzinājumā ar citiem). 95% no visas produkcijas ejot uz eksportu. Tie pūliņi, kas bija ielikti tirgu iekarošanā gadu atpakaļ, tagad lēnām sāk nest atdevi. Par nopietnu peļņu gan vēl runāt nevar, taču apjomi aug, izmaksas var nosegt un jāņem klāt darbinieki. Problēma gan esot tāda, ka to labo darbinieku sāk jau trūkt. Jocīgi, protams, ka pie 170 000 bezdarbnieku nevar cilvēkus atrast, bet tā nu tas esot. Ja vēl uz vienkāršākiem darbiem ir no kā izvēlēties, tad, piemēram, cilvēku, kurš ārzemniekiem firmas produkciju būtu spējīgs pārdot, atrast ļoti grūti. Grūti arī dabūt cilvēkus ar pieredzi konkrētajā nozarē vai kādām īpašām tehniskām zināšanām. Varbūt tāpēc, ka iepriekš šādas iestrādes bija maz un attiecīgi arī cilvēku šajā jomā nebija. Vai nu nav valodas, vai zināšanas, vai uzņēmības, bet īstos cilvēkus atrast ir grūti. Tas liek domāt, ka, vismaz atsevišķas nozarēs drīz vien atgriezīsimies pie algu pieauguma un varbūt pat darbinieku importa no ārzemēm.

Lielas problēmas esot ar izejvielu piegādātājiem. Neviens īsti negrib dot izejvielas avansā, turklāt arī piegādes termiņi esot būtiski pasliktinājušies (daudzi izejvielu piegādātāji, protams, ir arī «apdedzinājušies» – arī viņus var saprast). Sadarbības partneru vidū iezīmējas 2 galējības – tādi, kas, kā vecos laikos, vēl ieskaita sev 200-300% peļņu un, lai arī bez darba, no savām prasībām neatkāpjas un tie, kas sākuši domāt pa jaunam – gatavi strādāt daudz un tuvu pašizmaksai, lai tikai noturētos virs ūdens. Pēdējie uzvarēs, tā vismaz saka mans paziņa.

Samērā liela problēma dažkārt ir PVN. Ja tu eksportē, bet pērc vietējās izejvielas ar vietējo PVN, PVN iespējams dabūt atpakaļ tikai krietni pavēlu. Risinājums esot pirkt izejvielas «pa tiešo» Eiropā, jo tur tās gan dod avansā, gan arī nav iepriekš jāmaksā PVN. Tā vien šķiet, ka vietējiem piegādātājiem nākotnē viegli neklāsies. Eiropiešiem gan vajag lielus apjomus un tā vēl pagaidām esot problēma. Var arī mēģināt PVN pārmaksu pārnest uz citiem nodokļiem. Ir arī viens TABU no valsts puses – neprasi atpakaļ PVN. Ja tomēr uzdrošināsies – vari stabili rēķināties ar pamatīgām VID pārbaudēm. Varbūt šo praksi mainīs tā saucamā «baltā saraksta» izveidošana, tikai interesanti, protams, kas būs jādara, lai tajā iekļūtu …

Par nodokļiem kopumā runājot, viss it kā esot kārtībā. Ienākumu īsti nav, līdz ar to – atkrīt ienākumu nodoklis. Problēmas sagādā vien tas, ka par iepriekšējo gadu peļņu pilnīgi bezjēdzīgi esot jāmaksā priekšnodoklis, lai arī skaidri zināms, ka peļņa šogad vēl nebūs. Zinot vispārējās problēmas ar naudas plūsmām, šāda valsts aritmētika nepavisam nepalīdz. Arī nodokļu amnestiju neviens īsti negaida un arī neplāno izmantot. Pagaidām vēl neredzot jēgu.

Labā ziņa esot tā, ka pēdējā laikā esot sarosījušies uzņēmumu pircēji. Redzot, ka uzņēmumam lietas sāk uzlaboties, parādās piedāvājumi uzņēmumu nopirkt. Esot gan ārzemju sadarbības partneri, gan arī daži vietējie, kas sāk interesēties. Pārdot uzņēmumu gan vēl neplāno, taču, protams, patīkami, ka šāda interese parādās. Kā atzīst paši ārzemnieki, lielākā vērtība esot nevis iekārtās, procesos vai eksporta kontaktos, bet tieši cilvēkos. Viņi sāk lēnām saprast, ka augstais bezdarbs tomēr neliecina par darbaspēka pieejamību Latvijā. Algas gan pie mums esot zemas un tas būs spēcīgs trumpis ārzemnieku acīs vēl pāris gadus noteikti. Līdz ar to, bieži vien priekšroka tiek dota «iegādāties» jau gatavas darbaspēka komandas, nevis pašiem nodarboties ar to atlasi un apmācību. Daudzi eiropieši no savām valstīm laižoties prom, jo darbaspēka izmaksas vairs «pavilkt» nevar. Latvija esot labs risinājums kā pagaidu nosēšanās vieta, jo darbaspēks lēts un attālums līdz Eiropas sirdij un Skandināvijas valstīm nav liels.

Par to, ko uzņēmums gaida no valsts, atbilde bija īsa – galvenais, lai netraucē. Likumu un nodokļu izmaiņas visiem apnikušas līdz kaklam un tagad gribas tikai vienu – stabilitāti un kaut nedaudz prognozējamības. Uz valsts palīdzību eksporta veicināšanā jau sen esot atmests ar roku, jo iespējas nopirkt labus speciālistus šajā jomā valstij vienkārši nav. «Valsts neprot maksāt un dalīties, un bez tā eksporta tirgos nevarot» – tā saka mans paziņa. Vācietis par mūsu algu nestrādās, turklāt prasīs vēl daļu no peļņas. Tas, protams, neatbilstot «taupības» režīmam, kā rezultātā arī nekas tā īsti nenotiek. Esot gan LIAA pārstāvniecības, kas šad tad lieti noderot. Man pašam vienmēr ir bijis jautājums vai mūsu valstu vēstniecībām un pārstāvniecībām ir uzlikti konkrēti mērķi attiecībā par eksporta veicināšanu vai investīciju piesaisti? Varbūt kāds zina?

Kopējais secinājums esot viens – jāpaļaujas tikai uz sevi un no valsts nekas nav jāgaida. Ārzemēs iespējas esot daudz, jo mūsu apjomi tāds nieks priekš viņiem vien esot. Iespiesties sākumā tirgos tomēr ir ļoti grūti, pat jāstrādā ar zaudējumiem, bet kā saka latviešu sakāmvārds – «labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu». Nākotne ir cerīga, lai arī daudz darba vēl priekšā un visi lietus mākoņi virs galvas vēl nav izklīduši.

Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem. Tēlu īstie vārdi ir izmainīti.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi
 

Taču, neskatoties uz to, jautājums ir un būs vienmēr aktuāls. Atzīstot to, ka 100% pareizi noprognozēt nevar neviens, mēs vismaz varam mēģināt prognozēt, izmantojot mūsu rīcībā esošo informāciju un veselo saprātu. Un labā ziņa ir tā, ka ilgtermiņa prognozes, t.i., prognozes par 10, 20, 30 gadu laika periodu finanšu tirgos, ir precīzākas par īstermiņa prognozēm. Līdz ar to pamēģināt ir vērts.

Visa sākums parasti ir vēsturiskais akciju ienesīgums, kas ir pieejams pat par vairākiem gadsimtiem. Te gan svarīgi atcerēties vairākās lietas. Kvalitatīvi, daudz maz uzticami dati, kas ietver arī uzņēmumu izmaksātās dividendes, kā likums, ir pieejami tikai par ASV tirgu. Otrkārt, pēdējo 2 gadsimtu laikā ASV ir no jaunattīstības valsts pārvērtusies par pasaules lielvaru, kurai izdevies sevi pasargāt no vairākiem postošiem kariem savā teritorijā un radikālām politiskām izmaiņām. Treškārt, jāatceras tas, ko paši finansisti raksta uz saviem reklāmas materiāliem – vēsturiskais ienesīgums negarantē līdzīgu ienesīgumu nākotnē. Līdz ar to vēsturiskais ienesīgums ir noderīgs tikai tik daudz, cik mēs spējam to izskaidrot un izprast, velkot iespējamas paralēles ar notikumiem pagātnē un iespējamiem notikumiem nākotnē. Paņemot, piemēram, pēdējo 5 vai 10 gadu ienesīgumu un pieņemot, ka tāds būs arī nākamos 5 vai 10 gadus ir drošs ceļš uz lielu un sāpīgu vilšanos.

ASV akciju ienesīgums pēdējo 80 gadu laikā ir bijis tuvu 10%, kamēr jau ilgākā laika periodā – pēdējo 200 gadu laika – vidēji 8%. Ja kādam tas šķiet maz, varat parēķināt kā mainās viena dolāra vērtība, kas ieguldīta akciju tirgū, piemēram, 1927. gadā uz šodienu (ja vien mana tante Berta Singer šujmašīnas vietā visu naudu būtu ielikusi akcijās, šodien varbūt jau būtu miljonārs …)

Kā veidojas šie 8 vai 10%? Galvenokārt tos nosaka 2 lietas – uzņēmumu izmaksātās dividendes un uzņēmuma ienākumu pieaugums. Ilgā laika periodā akciju cenu pieaugumu nenosaka akciju tirgus spekulācijas, bet gan tas, cik uzņēmumi ir reāli pelnījuši. Uzņēmu ienākumiem augt par 10% gadā, bet to akciju cenām kāpt par 50% iespējams tikai īsu brīdi. Laiks nostāda visu savās vietās.

Taču bieži vien tam tomēr ir nepieciešams ļoti ilgs laiks un ne visi mēs gribam, varam un spējam gaidīt tik ilgi. Lai arī vidējais akciju ienesīgums pēdējos 80 gadus ir bijis tuvāk 10%, ir bijuši 20-30 gadu periodi, kad akciju cenu pieaugums ASV bijis tuvu nullei vai tikai mazos plusos (ja mēs skatāmies ārpus ASV, var atrast arī negatīvākus gadījumus).

Šeit jau mēs nonākam pie nākamās svarīgās lietas, ka akciju cenas īsākā laika periodā nosaka gan racionāli faktori, kā, piemēram, uzņēmuma peļņa, gan tīri spekulatīvi faktori – mode, baumas, bailes, naudas plūsmas valstī, centrālo banku politikas utt. Dažkārt pat ļoti ilgs laiks nav pietiekams, lai saņemtu šos vidējos 8 vai 10%.

Kā ietvert neracionālos faktorus savās prognozēs? Viens piedāvājums ir sekot J. Bogle ieteikumam (skat. viņa publikācijas Journal of Portfolio Management sākot ar 1991. gadu), kur akciju ienesīgums nākotnē ir atkarīgs no 3 lietām:

• Izmaksātajām dividendēm (dividendes pret akcijas iegādes cenu)

• Uzņēmuma sagaidāmo ienākumu pieauguma (ienākumu pieaugums %)

• Spekulatīvā uzcenojuma vai diskonta (P/E vērtība pret vēsturisko vidējo P/E)

Ja, piemēram, izmaksāto dividenžu ienesīgums pret iegādes cenu sastāda 4%, ienākumu pieaugums ir 4%, kamēr spekulatīvais uzcenojums dod papildus 2%, kopējais ienesīgums veidojas tuvāk 10%. Spekulatīvo uzcenojumu vai diskontu var iekļaut ar P/E jeb cenas un ienākumu attiecības izmaiņām un šeit svarīgākais ir pieņēmums, ka ilgā laika periodā, P/E rādītājs tuvojas uz savu vēsturiski vidējo rādītāji, kas ir aptuveni 15. Piemēram laikā, kad P/E rādītājs ir 40, nākotnē tam atgriežoties 15 līmenī akciju tirgi varētu ciest pamatīgus zaudējumus. Savukārt P/E rādītājam atgūstoties no 10 uz 15, varētu sagaidīt spekulatīvu uzcenojumu un attiecīgi arī augstāko kopējo akciju ienesīgumu.

Kā ir pašlaik?

Pašlaik ASV dividenžu ienesīgums sastāda aptuveni 2%. Sagaidāmais ienākumu pieaugums ir tuvāk 6%, kas kopā ar dividenžu ienesīgumu jau sastāda 8%. Pašlaik P/E rādītājs ASV ir ap 15, kas ir ļoti tuvs vēsturiskajam P/E vidējam rādītājam, līdz ar ko vēsturiskā kontekstā pašlaik akciju tirgos nav ne sevišķi lēts, ne arī dārgs, kas nozīmē, ka nākotnes prognozēs varam pašlaik neiekļaut spekulatīvu akciju uzcenojumu vai diskontu (tas gan nenozīmē, ka nebūs vairs krīzes vai akciju cenu burbuļi, bet gan vairāk to, ka varbūtība tos piedzīvot ir sadalīta vienmērīgi). Ko no tā visa varam secināt? Tuvāko 20-30 gadu laikā sagaidāmais akciju ienesīgums varētu būt tuvs 8%. Ja uzņēmumu ienākumu pieaugums būs zemāks, piemēram, tikai 4%, akciju tirgus ienesīgums varētu tuvoties 6%. Ja ienākumi augs straujāk, piemēram, 8%, akciju ienesīgums būs jau tuvāk 10%. Lai vai kā, pašlaik 8% sagaidāmais akciju ienesīgums nākotnē izskatās ticams.

Ko varam sagaidīt Eiropā? Patiesībā jau to pašu. Vācijā, piemēram, dividenžu ienesīgums ir ap 3%, sagaidāmais pieaugums nākotnē varbūt tuvāk 5%, kamēr P/E rādītājs 14, kas arī nav tālu no vēsturiskā vidējā. Pašlaik pasaules attīstīto valstu finanšu tirgi nav ne īsti dārgi, ne lēti. Tie ir tuvu tiem līmeņiem, kas novēroti vidēji vēsturiski, līdz ar ko arī akciju ienesīgums nākotnē 8% šķiet ticams. Īsā laika periodā, dažu gadu kontekstā, akciju cenas var protams iespaidīgi lēkāt abos virzienos un tas būs tikai normāli.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Viss sākās ar Igauniju, kur super pozitīvā gaisotnē tika runāts par eiro ieviešanu, milzīgajām investīciju iespējam un izglītoto darbaspēku, kurš runā krieviski un prasa zemas algas. Kā apliecinājums tam, cik pievilcīga ir Igaunija investīcijām, reportieris devās uz hi-tech vēja ģeneratoru ražošanas rūpnīcu ārpus Tallinas, kur tās vadītājs atbildēja uz žurnālista attapīgi uzdoto jautājumu – „Kas dara Igauniju tik pievilcīgu vietu ārvalstu investīcijām?” – un paskaidroja, ka jau tuvākajā laikā plāno pieņemt darbā 100 jaunus darbiniekus. Aptaujātie investīciju speciālisti nosauca Igauniju par investīciju vietu Nr. 1 Baltijā un cilvēki uz ielām apliecināja savas lielās gaidas eiro ieviešanai. Saule spīdēja, Tallinas dakstiņu jumti laistījās, cilvēki uz ielām smaidīja un, turklāt, runāja ļoti labā angļu valodā.

Viļņā galvenās runas bija par to, kā valsts plāno uzlabot ieņēmumus no daudziem ļoti vērtīgiem valsts uzņēmumiem, lai ar šo ieņēmumu pieaugumu atliktu nodokļu celšanu. Tika runāts par plāniem konsolidēt mežu nozari, radot ievērojamas konkurētspējas priekšrocības un efektivitātes uzlabojumus. Tika runāts par vērtīgo valsts uzņēmumu privatizāciju un nepieciešamību uzlabot to pārvaldi (dzirdot vārdu salikumu vērtīgs, slikti pārvaldīts un privatizējams, noteiktai ārvalstu investoru grupai parasti noskan klikšķis).

Tad nāca Latvijas kārta. Reportāža sākās ar Centrālās stacijas skatu, kur fonā, nez kāpēc, skanēja informācijas paziņojumi lietuviski. Tika rādītas nepabeigtas mājas un pļavas, atņemto mašīnu rindas, kas skaitāmas tūkstošos (interesanti, ka pēc reportāžas varēja spriest, ka, līdzīgi kā Kubā, arī Latvijā ir iecienītas vecās amerikāņu mašīnas). Reportāžu turpināja informācija par skolu slēgšanu, algu griešanu par 50%, skati no Rīgas zupas virtuvēm un bezpajumtnieku pulcēšanās vietām. Ne viens vārds netika minēts par mūsu sasniegumiem, biznesa iespējām, investīciju klimatu un valsts pārvaldes reformām vai citām lietām.

Varam tikai minēt, ko pēc šādu un līdzīga stila reportāžu kadriem par mums domā mūsu esošie un potenciālie sadarbības partneri ārzemēs. Es nekad neticēšu, ka mūsu situācija būtu sevišķi sliktāka par Lietuvu un, lai arī Igauņi ir atrāvušies, šie sasniegumi nav noteikti ne gaismas gados, ne desmitgadēs mērāmi. Vai kaimiņos negrieza algas, nav rekordaugsts bezdarbs, zupas virtuves un bezpajumtnieki?

Patiesība ir pavisam vienkārša. Igauņi ir malači, viņi prot sevi pasniegt un saprot, ka valsts tēls ir svarīgs un tas ir „jārada”. Arī leiši par to piedomā un prot izraisīt par sevi interesi (kas gan ārvalstu investoru ausīm var izklausīties labāk par privatizāciju). Bet mēs – mums vis slikti. Gaisma it kā kaut kur tuneļa galā ir, bet vai tas nav vienkārši nākamais vilciens vēlēšanu izskatā, neviens vēl nezin.

Ko nozīmē Latvijas tēls biznesam?

• Grūtāk atrast sadarbības partnerus;
• Neuzticība;
• Tiek prasīta priekšapmaksa par precēm;
• Spiediens iegūt zemāku cenu;
• Augstākās procentu likmes;
• Grūtāk iziet tirgos ar savu zīmolu utt.

Citiem vārdiem sakot, valsts reputācija ietekmē arī konkrētā biznesa reputāciju un gala rezultātā gan ieņēmumus, gan arī nodokļus pašai valstij. Neuzticība valstij rada daļēju neuzticību biznesam, par ko praksē uzņēmumiem jāmaksā daudzos un dažādos veidos. Igauņi to zina. Mēs to nezinām.

Ko darīt?

Varbūt tomēr jāsaprot, ka Latvijas tēls ir jārada un jāveido, nevis savā naivumā jāgaida, ka tas radīsies pats no sevis. Mums ir sasniegumi, pozitīvi stāsti, inovatīvas rūpnīcas, skaistas vietas un cilvēki, kas runā angliski.

Kurš šodien „rada” Latvijas tēlu? Es nezinu, bet šī intervija noteikti nebija Latvijas tēla radīšanas augstākais sasniegums.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi