Viss sākās ar Igauniju, kur super pozitīvā gaisotnē tika runāts par eiro ieviešanu, milzīgajām investīciju iespējam un izglītoto darbaspēku, kurš runā krieviski un prasa zemas algas. Kā apliecinājums tam, cik pievilcīga ir Igaunija investīcijām, reportieris devās uz hi-tech vēja ģeneratoru ražošanas rūpnīcu ārpus Tallinas, kur tās vadītājs atbildēja uz žurnālista attapīgi uzdoto jautājumu – „Kas dara Igauniju tik pievilcīgu vietu ārvalstu investīcijām?” – un paskaidroja, ka jau tuvākajā laikā plāno pieņemt darbā 100 jaunus darbiniekus. Aptaujātie investīciju speciālisti nosauca Igauniju par investīciju vietu Nr. 1 Baltijā un cilvēki uz ielām apliecināja savas lielās gaidas eiro ieviešanai. Saule spīdēja, Tallinas dakstiņu jumti laistījās, cilvēki uz ielām smaidīja un, turklāt, runāja ļoti labā angļu valodā.

Viļņā galvenās runas bija par to, kā valsts plāno uzlabot ieņēmumus no daudziem ļoti vērtīgiem valsts uzņēmumiem, lai ar šo ieņēmumu pieaugumu atliktu nodokļu celšanu. Tika runāts par plāniem konsolidēt mežu nozari, radot ievērojamas konkurētspējas priekšrocības un efektivitātes uzlabojumus. Tika runāts par vērtīgo valsts uzņēmumu privatizāciju un nepieciešamību uzlabot to pārvaldi (dzirdot vārdu salikumu vērtīgs, slikti pārvaldīts un privatizējams, noteiktai ārvalstu investoru grupai parasti noskan klikšķis).

Tad nāca Latvijas kārta. Reportāža sākās ar Centrālās stacijas skatu, kur fonā, nez kāpēc, skanēja informācijas paziņojumi lietuviski. Tika rādītas nepabeigtas mājas un pļavas, atņemto mašīnu rindas, kas skaitāmas tūkstošos (interesanti, ka pēc reportāžas varēja spriest, ka, līdzīgi kā Kubā, arī Latvijā ir iecienītas vecās amerikāņu mašīnas). Reportāžu turpināja informācija par skolu slēgšanu, algu griešanu par 50%, skati no Rīgas zupas virtuvēm un bezpajumtnieku pulcēšanās vietām. Ne viens vārds netika minēts par mūsu sasniegumiem, biznesa iespējām, investīciju klimatu un valsts pārvaldes reformām vai citām lietām.

Varam tikai minēt, ko pēc šādu un līdzīga stila reportāžu kadriem par mums domā mūsu esošie un potenciālie sadarbības partneri ārzemēs. Es nekad neticēšu, ka mūsu situācija būtu sevišķi sliktāka par Lietuvu un, lai arī Igauņi ir atrāvušies, šie sasniegumi nav noteikti ne gaismas gados, ne desmitgadēs mērāmi. Vai kaimiņos negrieza algas, nav rekordaugsts bezdarbs, zupas virtuves un bezpajumtnieki?

Patiesība ir pavisam vienkārša. Igauņi ir malači, viņi prot sevi pasniegt un saprot, ka valsts tēls ir svarīgs un tas ir „jārada”. Arī leiši par to piedomā un prot izraisīt par sevi interesi (kas gan ārvalstu investoru ausīm var izklausīties labāk par privatizāciju). Bet mēs – mums vis slikti. Gaisma it kā kaut kur tuneļa galā ir, bet vai tas nav vienkārši nākamais vilciens vēlēšanu izskatā, neviens vēl nezin.

Ko nozīmē Latvijas tēls biznesam?

• Grūtāk atrast sadarbības partnerus;
• Neuzticība;
• Tiek prasīta priekšapmaksa par precēm;
• Spiediens iegūt zemāku cenu;
• Augstākās procentu likmes;
• Grūtāk iziet tirgos ar savu zīmolu utt.

Citiem vārdiem sakot, valsts reputācija ietekmē arī konkrētā biznesa reputāciju un gala rezultātā gan ieņēmumus, gan arī nodokļus pašai valstij. Neuzticība valstij rada daļēju neuzticību biznesam, par ko praksē uzņēmumiem jāmaksā daudzos un dažādos veidos. Igauņi to zina. Mēs to nezinām.

Ko darīt?

Varbūt tomēr jāsaprot, ka Latvijas tēls ir jārada un jāveido, nevis savā naivumā jāgaida, ka tas radīsies pats no sevis. Mums ir sasniegumi, pozitīvi stāsti, inovatīvas rūpnīcas, skaistas vietas un cilvēki, kas runā angliski.

Kurš šodien „rada” Latvijas tēlu? Es nezinu, bet šī intervija noteikti nebija Latvijas tēla radīšanas augstākais sasniegums.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Taču ir viena lieta, ko var dzirdēt no nozares ekspertiem, kas būtiski varētu ietekmēt mūsu spēju nākotnē turpināt audzēt ražošanas un eksporta apjomus – kvalificēta darbaspēka trūkums. Tieši tā, lai cik pārsteidzoši tas arī neizklausītos pie 177 000 cilvēku bezdarba. Daļa ražošanas un eksporta uzņēmumu jau pašlaik saskaras ar problēmu atrast piemērotus darbiniekus. Un, ja vēl individuāla uzņēmuma līmenī vienmēr pastāv iespēja pārvilināt darbiniekus no konkurentiem, tad kopējā valsts līmenī šāda darbinieku pārvilināšana nozīmē algu kāpumu, produktivitātes kritumu un viena uzņēmuma izaugsmi uz cita uzņēmuma krituma rēķina, kopējos ražošanas apjomus bieži vien būtiski neceļot. Neatrisinot problēmu ar kvalificēta darbaspēka pieejamību, mēs drīz vien savas izaugsmes iespējas arī būsim izsmēluši.

Ir vairākas lietas, kas, meklējot iespējamos risinājumus, šajā sakarā pašlaik nav īsti skaidras:

 Vai nākotnē Latvija tiks izglītoti rūpniecībā un eksporta nozarēs nepieciešamie cilvēki? Cik ātri tas notiks un kā tas tiks koordinēts ar pašiem uzņēmumiem?

 Kādas ir mūsu iespējas darbaspēka importam no ārvalstīm?

Ja par pirmo lietu runas jau ir ilgu laiku un mums vairāk jāgaida, kāds tad būs valsts piedāvātais risinājums, tad par otro lietu ir dzirdēts mazāk. Varbūt ir īstais laiks, neskatoties uz bezdarbu un pašreizējo ekonomisko situāciju, nopietni sākt strādāt pie imigrācijas politikas un darbaspēka importa iespējām no ārvalstīm, lai tie pozitīvie iedīgļi, kas jau pašlaik redzami, ātri vien neapsīktu (šī lieta ir vēl jo svarīgāka, zinot Latvijas sagaidāmo demogrāfisko situāciju tuvākajās desmitgadēs). Viena joma, kur valsts varētu savu atbalstu sniegt, ir, piemēram, palīdzot uzņēmumiem, sevišķi mazajiem un vidējiem, piesaistīt nepieciešamo darbaspēku no ārzemēm jomās, kur vietējo ekspertu trūkst. Šajā kategorijā būtu iekļaujami arī tie cilvēki, kas Latviju, piemēram, pametuši pēdējo gadu laikā, bet parādoties darba iespējām un pieprasījumam, būtu ar mieru atgriezties.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Kāda Latvija mums ir vajadzīga? Kādi cilvēki jāliek atbildīgās vietās? Kad var runāt un kad nē? Ceplis par sievu audzināšanu. Kas ir Goda vīrs? Par sekmīgu kredītpolitiku? Ar ko atšķiras valsts nauda no personīgās?

Kāda Latvija mums ir vajadzīga?

— … tāda Latvija, kas no mums ņem tikai nodokļus, bet atrauj pabalstus un aizdevumus, tāda Latvija mums nav vajadzīga. Ja valsts nevar palīdzēt tikt pie turības, tad viņa man nav vajadzīga. Es bez viņas iztikšu, kā iztikām visi līdz šim Ja Latvijā latvieši nevar tikt pie mantas, tad mēs labāk dzīvojam zem krieviem, poļiem, vai kā viņus visus tur sauc! — Briedis nobeidza ar enerģisku žestu un izdzēra krietnu glāzi šņabja.

Kādi cilvēki jāliek atbildīgās vietās?

— Es viņam saku, ka naudas kurss kritīsies un visi, kas no valsts aizņēmušies, smuki nopelnīs, bet mēs-paliksim tukšā. Vai tad mēs nodokļus nemaksājam, un vai mums nav tiesības uz to peļņu, kas visiem pati iekritīs klēpī? — piekrišanas pamudināts, Briedis jūsmoja.

— Bet ko šis?

— Palika domīgs un teica, lai es iesniedzot noteiktu plānu, ko īsti gribot darīt, tad viņi padomē apspriedīšot. Man panācās dusmas, un es teicu, ka plānu izdomāt jau var katrs skolas puika, bet mums, praktiska darba darītājiem, nav vaļas gaisa pilis būvēt. Kas tad šos par ministriem cēlis, ja ne mēs paši? Tādiem kundziņiem nākošās vēlēšanās strīpu pāri, lai tad mācās plānus izstrādāt! Tik atbildīgās vietās mums jāliek nopietni cilvēki no pašu vidus, kas sapratīs dzīvi un redzēs mūsu vajadzības. Tie studējušie kundziņi var sēdēt kancelejās pie rakstu darbiem, tur viņu īstā vieta. Viņi nedrīkst noteikt mūsu rūpniecības likteni! — Briedis atkal iedzēra un uzkoda galertu.

Kad var runāt un kad nē?

Tādēļ arī aizkaitināto Briedi tik enerģiski apklusināja, jo cilvēks, kam nav naudas, nedrīkst daudz runāt. Tam labāki klusēt un noklausīties, kad naudīgie runā, kā to dara Dzenis

Ceplis par sievu audzināšanu

Nē, šo sievas neapdomīgo soli nevarēja tik viegli aizmirst. Iepriekš jāapsver, kā izturēties un ko darīt. Citādi viņa man vienmēr uzbruks un es savā darbā nevarēšu būt drošs. Tas jānovērš pašā sākumā, lai Berta vairs nekad neiedrošinātos tā rīkoties. Sievai, tāpat kā jaunam zirgam, nedrīkst niķus ielaist, jo vēlāk vairs nevarēs novaldīt. Nelīdzēs ne groži, nedz laužņi. Labāk pie laika ar saprātu un noteiktību to visu novērst. Tad vēlāk nevajadzēs nožēlot un sūkstīties.

Kas ir goda vīrs?

Goda vīrs nebija vis tas, kas prata un gribēja darbu strādāt, bet gan tāds, kas bija dziļāki iekampis valsts kasē, nodrošinājumus izputinājis un, mākslīgi bankrotējot, bagāts kļuvis. Tādu visi apbrīnoja un apskauda, jo viņam bijusi apķērīga galva un tas savu nākotni nodrošinājis. Ar godīgu darbu taču pie turības netiksi, — un kurš šinīs laikos negribēja būt turīgs! Vēl vairāk — tā sauktie valsts pamatu stiprinātāji pašai valstij nemaz neticēja, bet steidzās pagrābt no viņas kases pēc iespējas vairāk, jo ko varēja zināt! Ja nu šī kase sadeg vai nogrimst, tad būs jānožēlo nepagrābtais, neizlietotais. Un gudrākais būs bijis tas, kam vairāk parādu. Bet neviens negribēja būt muļķis, un tādēļ norisinājās savāda sacensība: nevis krāšanā un godīgā turības vairošanā, bet parādu taisīšanā un valsts aizdevumu zvejošanā.

Par sekmīgu kredītpolitiku

Ļaudis daudz labāk bankrotēja vai bēga uz ārzemēm, nekā atmaksāja Latvijas bankai savus parādus. Visi kliedza, ka viņi naudas par maz saņēmuši un tādēļ viss tas posts un nedienas. Tāpēc Dziļupietis, Zariņš un Leimanis saņēma pārmetumus no visām pusēm. Vieni kliedza, ka kredītpolitika esot nemākulīga un naudas izsniedzot par daudz; otri arī apgalvoja, ka kredītpolitika esot nemākulīga, jo naudas izsniedzot par maz. Vienīgais glābiņš esot lata kursa krišana, lai visi tiktu viegli no parādiem vaļā. Šādu jautājumu nopietni pārrunāja lielas politiskas partijas un paklusu solīja saviem vēlētājiem, ka viņas rūpēšoties, lai lata vērtība drīzumā noslīdētu jo zemu. Tādi solījumi viņām nākošajās vēlēšanās nodrošināja daudz balsu, jo laucinieks savus tūkstošiem lielos parādus gribēja nomaksāt ar spainīti sviesta, bet tirgotājs ar pusmucu siļķu, kā viņi to kādreiz jau bija izdarījuši ar bunti linu vai kasti margarīna. Jo kādēļ tad pašu valstī vēsture nevarēja atkārtoties? Paši mēs likumus izdodam un paši tos arī grozām pēc sava prāta.

Ar ko atšķiras valsts nauda no personīgās?

Visu enerģiju esot vajadzējis piegriezt ķieģeļu ražošanai un eksportam. Strādnieku pilis varot celt tad, kad nezinot, kur naudu likt. Kaut gan visi akcionāri bija noskaņoti pret Cepli, tomēr pret Dziļupieša pēdējiem vārdiem uzstājās saeimas deputāts Kļaviņš un aizrādīja, ka strādnieku stāvokļa uzlabošanai nevajagot žēlot līdzekļu, jo nevarot taču tikai verdzināt un izsūkt. Lai strādnieki dzīvojot cilvēcīgos apstākļos, tad nevienam nebūšot kauns atzīties, ka viņš ir šī uzņēmuma līdzīpašnieks. Kļaviņš bija sataisījies uz garu runu, bet deputāts Osis viņam aizrādīja, ka te neesot saeima un runa ejot nevis par valsts, bet par pašu personīgu naudu. Visas tādas labierīcības samazinot tikai dividendes. Kļaviņš ieklausījās, apklusa un pirmoreiz no visas sirds piekrita Osim. Ar savu naudu tiešām tā nevar spēlēties kā ar valsts naudu.

Pilns grāmatas teksts pieejams ir arī internetā, piemēram, http://host-a.net/gramataselektroniski/ceplis.rtf

Pēc tās izlasīšanas varu teikt tikai vienu – ieteiktu to iekļaut ekonomikas pamatkursā universitātē. Grāmata ir izcila un paralēles ar šodienu ir ļoti, ļoti daudz, gan saistībā ar politiskajiem procesiem un vēlēšanām, gan saistībā ar „draudzības” vekseļu bumu toreiz un nekustamā īpašuma bumu Latvijā pāris gadus atpakaļ.

Kā teikts kāda slavenā, ne visai pieklājīgā, padomju anekdotē par kādas Padomju Savienības pilsētiņas ikdienu – laiki mainās, bet cilvēki paradumi gan nē. Par to var katrs pats pārliecināties, izlasot šo grāmatu, un šoreiz piedāvāju Jums pāris tā laika citātus par tādu pašlaik Latvijā tik ļoti aktuālu tēmu kā vēlēšanas.

Deputāta Cīruļa vēlēšanu recepte

Viņš sanākušos vispirms izprašņāja, ko tie no valsts un valdības vēlētos. Kad visi savus vēlējumus bija izteikuši, tad Cīrulis tos savilka kopā un dedzīgos vārdos divkāršoja vai pat trīskāršoja. Tādam paņēmienam bija lieliski panākumi, un ļaudis no sapulces aizgāja apmierināti, it kā tie visu prasīto jau būtu dabūjuši. Bez tam ikviens aiznesa līdz deputāta Cīruļa portretu ar otrā pusē uzskaitītiem darbiem, ko deputāts saeimā veicis. Šie uzskaitījumi katram novadam bija citādi, un, ja viņus saliktu kopā, tad iznāktu, ka Cīrulis viens pats veicis saeimā padarītos darbus. Pārējie deputāti viņa darbu tikai kavējuši. Ja nebūtu šo pārējo deputātu bijis, tad Cīrulis būtu veicis tādus darbus, ka saeima uz ilgāku laiku nemaz nebūtu vajadzīga, jo viņai gluži vienkārši nebūtu ko darīt.

Kāpēc ne 10 000 deputātu Saeimā?

Saeimas vēlēšanu ciņa gāja pilnā sparā. Vairāki simti cerību pilnu cilvēku braukāja pa visiem Latvijas novadiem un solīja visiem visu, ko tikai tie vēlējās. Un ļaužu prasības bija apbrīnojamas. Neviens negribēja maksāt nodokļus, bet visiem vajadzēja naudas no valsts kases. Nākošie deputāti uzmanīgi klausījās tautas balsī un nosvīduši sēja solījumus visos vējos. Tā vien šķita, ka nu pēc šīm vēlēšanām sāksies īstā paradīze. Nevienam vairs nebūs jāstrādā, valsts visiem dos naudu, un nodokļus nevajadzēs maksāt nemaz. Bijušos deputātus solījumos centās pārspēt daudzie simti jauno kandidātu, kas tīkoja atņemt mandātus tiem, kas tos trīs gadi jau bija valkājuši. Daudzi nopūtās un no sirds nožēloja, ka satversme tik šauri sastādīta un viņā paredzēts tikai simts deputātu. Vai nevarēja būt tūkstotis? Tagad tautai tiešām grūti izmeklēt no labākajiem tos vislabākos. Vai tautas vidū ir tikai simts labāko un cienīgāko dēlu? Ar tautas politiskās gatavības pieaugšanu automātiski varētu paaugstināt arī ievēlamo deputātu skaitu līdz desmit tūkstošiem. Valsts darbu strādājot, jau cilvēks sevi uzupurē, un tādēļ šīs ideālās tieksmes nevajadzētu apslāpēt ar ierobežojumiem. Lai ikviens, kas vēlas, nāk un pieliek savas rokas pie lielā valsts darba. Ideālismā cilvēki pārveidojas un kļūst labāki. Kādēļ aizdambēt šīs cildenās tieksmes? Kādēļ apvainot tos daudzos simtus, kas ik pēc trim gadiem dala savas vizītkartes ar atzīmi «Saeimas kandidāts» un tomēr tīkoto ideālu nesasniedz. Tā mēs varam apvainot visus cilvēkus, un pēc laika nebūs vairs neviena kandidāta. Mandātu tvīkstošā kandidāta smalkjūtību vajag saudzēt kā jaunavu, kas vēl nav pie altāra bijusi un diezin vai kādreiz arī nokļūs. Saeimā neiekļuvušie kandidāti taču ir visnelaimīgākā šķira Latvijā, ko nevajadzētu piesmiet, bet gan saudzēt un atkal saudzēt. Tie cilvēki valsts labā ir ļāvuši sevi publiski apsmiet, pacietīgi visu panesot un ar to stiprinot republikas pamatus. Tā ir varonība, kas pelna vispārēju atzinību.

Vecie deputāti viens par otru cēla gaismā pasakainas lietas. Tauta lasīja un šausmās drebēja par tiem cilvēkiem, kam tā pati bija dāvājusi uzticību. Jā, valsts darbs nebija vieglais, jo viņš dažos gados godīgu cilvēku pārvērta par visneticamāko briesmoni.

Taču tas gan nenozīmē, ka pelēkā ekonomika ir mazāka valstīs ar zemu nodokļu slogu un augstāka valstīs ar augstu nodokļu slogu. Starptautiskā pieredze rāda, ka ir valstis, kur pat pie augsta nodokļu sloga pelēkā ekonomika ir salīdzinoši maza un ir valstis, kur pie zema nodokļu sloga pelēkā ekonomika ir augsta. Tas nozīmē, ka vienkārša nodokļu apcirpšana Latvijā legālo ekonomiku nepalielinās un visticamāk tikai samazinās valsts nodokļu ieņēmumus. Vienlaicīgi ir skaidrs, ka arī nodokļu paaugstināšana pašreizējos apstākļos tikai sekmēs pelēko ekonomiku un būtiskus nodokļu ieņēmumus nedos.

Izeja no šī strupceļa ir sekojoša: kopējais nodokļu slogs nav jāmaina, bet ir jāveic tā pārdale:

 jāsamazina iedzīvotāju ienākumu nodoklis un

 jāpalielina nekustamā īpašuma nodoklis, lai vidēji vienam strādājošajam, kas pašlaik legāli maksā visus nodokļus, kopējais nodokļu slogs nemainītos.

Šādas izmaiņas pat ieviesīs zināmu nodokļu progresivitāti, jo tie, kas dzīvo dārgākās mājās un dzīvokļos, maksās attiecīgi vairāk. Priekšrocībā ir tā, ka apiet nekustamā īpašuma nodokli ir daudz grūtāk kā ienākumu nodokli, kas mazinās nodokļu izvairīšanos.

Taču ir viens priekšnosacījums tam, lai šāda nodokļu pārdale strādātu un nestu rezultātus jau ļoti ātri:

 Jāmazina iespēja izvairīties no nodokļu nomaksas. Tas savukārt nozīmē, ka ir nepieciešams spēcīgs VID ar:

o labu datubāzi par iedzīvotāju naudas darījumiem (jāievieš vispārēja nulles deklarācija)

o spēcīgu analītisko un IT bāzi, lai šos datus apstrādātu

o efektīvu nodokļu iekasēšanas un piedziņas mehānismu.

Nodokļi ir nevis jāpaaugstina, bet labāk jāiekāsē. Starptautiskā pieredze rāda, ka zemāku ēnu ekonomiku iespējams sasniegt valstīs ar augstiem nodokļu ieņēmumiem, kas iekasēti ar zemākām nodokļu likmēm, mazāku birokrātijas līmeni un dažādiem subjektīviem ierobežojumiem, kas rada labvēlīgu augsni korupcijai. Vajag pēc iespējas vienkāršāku nodokļu sistēmu, kuru efektīvi iekasē.

Finanšu ministrijas piedāvātie risinājumi aptuveni iet šajā virzienā, taču ir viena problēma – tie nav pietiekami agresīvi, lai nopietns rezultāts būtu redzams jau nākamgad, kad mums ir jāsamazina budžeta izdevumi vēl par 400 milj. latu. Ēnu ekonomika Latvijā pēc dažādiem aprēķiniem sastāda 30-40%, kas ir aptuveni 4 miljardi lati. Ja no šiem 4 miljardiem valsts spētu „paņemt” kaut 10%, aiztaupītos sāpīgi griezieni pensijās, izglītībā, veselības aizsardzībā un citur.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Tā nu sanāktu arī mums ar valsts uzņēmumu pārdošanu. Budžeta deficīts 8%, valsts parādos līdz „ausīm”, bet gribās patērēties vēl nedaudz un kaut ko „pastimulēt”. Tad nu arī stimulēsim, labu mērķu vadīti, protams, pārdodot valsts uzņēmumus. Doma stimulēt uzņēmējdarbību jau nav slikta, taču pašreizējos apstākļos nav izvēlēts tam piemērotākais risinājums un brīdis.

Sākumā ir jāsamazina budžeta deficīts un jāsakārto visi tie mājasdarbi, kur veikšanai daudz naudas nemaz nav nepieciešams, piemēram, birokrātijas mazināšana vai nodokļu sistēmas sakārtošana. Kad tas būs izdarīts un budžeta deficīts samazināts, tad būs īstais brīdis samazināt mūsu ārējo parādu, kas jau pavisam drīz noēdīs ievērojamu daļu no mūsu budžeta ieņēmumu procentu veidā. Lūk šajā brīdi, kad deficīts samazināts un parāda procenti jāmaksā pilnā apmērā, tad arī būtu vispiemērotāk pārdot valsts uzņēmumus, lai atdotu valsts parādu un tādā veidā samazinātu gadskārtējos procentu maksājumus un nākamajām paaudzēm nododamos parādus. Lūk, šajā brīdi tad mēs arī visefektīvāk varēsim sākt stimulēt uzņēmējdarbību un darīt to ne tikai gadu vai divus (kā gadījumā ar valsts uzņēmumu pārdošanu tagad), bet gan daudzus gadu desmitus. Turklāt budžeta deficīta un ārējā parāda samazināšana stimulēs uzņēmējdarbību gan caur lielāku valsts stabilitāti, gan arī caur zemākām procentu likmēm uzņēmējiem. Valsts uzņēmumu pārdošana ir jāizmanto ārējā parāda samazināšana. Tā ir daudz tālredzīgāka un disciplinētāka stratēģija.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Labs piemērs ir nesen publicētie dati par kapitāla nodokli. Šī gada 3 mēnešos VID ir iesniegtas 442 deklarācijas par kapitāla nodokli un budžetā no tā iegūti 10 613 lati (uzziņai: tas ir 0.001% no kopējiem 3 mēnešu budžeta ieņēmumiem). Tas nozīmē, ka reāli 442 Latvijas iedzīvotāji ir tērējuši vairākas stundas un pat dienas, lai šos papīrus aizpildītu un daudzie VID darbinieki šīs deklarācijas ir vadījuši sistēmās, pārbaudījuši, salīdzinājuši, labojuši kļūdas, sūtījuši vēstules utt., lai, galarezultātā, valsts „nopelnītu” 24 latus par deklarāciju. Es, protams, nezinu VID izmaksas, taču baidos ka „peļņa” uz šo „produktu” labi ja iziet pa nullēm, tā vietā, lai VID savus resursus tērētu daudz lietderīgākām un, galvenais, ienesīgākām aktivitātēm, piemēram, apkarojot kontrabandu.

Tā vietā, lai liktu iedzīvotājiem iesniegt deklarācijas katru mēnesi vai ceturksni, prātīgāk, pie tik maziem ieņēmumiem, būtu noteikt deklarāciju iesniegšanu reizi gadā (ko daudzi cilvēki tāpat jau dara). Tas ietaupītu laiku gan cilvēkiem, gan pašam VIDam un nodokļu ieņēmumu rezultātu, visticamāk, būtiski nemainītu. Tas, savukārt, atbrīvotu laiku daudz noderīgākām aktivitātēm gan VIDam, gan pašiem cilvēkiem.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Ja Latvijas ekonomika būtu tikpat riskanta, kā piemēram, Vācijas vai Francijas un nepastāvētu nekādi kapitāla plūsmu ierobežojumi, likviditātes, valūtas vai procentu likmju riski, tad 3 mēnešu Euribor un Rigibor starpbanku likmēm būtu jābūt aptuveni vienādām. Taču gadījumos, kad situācija Latvijā sarežģījās, ieslēdzas pretējs mehānisms, kas liek latu likmēm attālināties no eiro. To var ļoti labi redzēt pievienotajā attēlā.

Piemēram, 2005. gadā, kad Latvijas IKP izaugsme tuvojās 10% un budžeta deficīts bija tuvu nullei, starpība starp latu un eiro likmēm samazinājās līdz 0.5% punktiem, kamēr pagājušogad, kad bija liela neskaidrība par starptautisko aizdevumu saņemšanu un Valsts Kase bija sausa, stresa līmenis sasniedza savu maksimumu.

Kā ir pašlaik?

Latu procentu likmes ir samazinājušās, taču pārsteidz tas, cik strauji tas ir noticis. Varētu teikt, ka latu likmes ir samazinājušās „uz kredīta” – „uzticības kredīta” rēķina, kas mums ir piešķirts pēc tam, kad apņēmāmies samazināt budžeta deficītu un attiecīgi ieguvām starptautisko finansējumu. Taču uzticības kredīts ir jāattaisno ar darbiem, ko ļoti labi parāda pašreizējā situācija Grieķijā, kur šis „kredīts” starptautisko investoru acīs jau ir praktiski izsmelts un procentu likmes eiro izteiksmē pat pārsniedz 10%.

Tāpēc ļoti nopietns ir Finanšu Ministra E. Repše paziņojums, kur izteiktas bažas par Latvijas spēju pildīt starptautiskās saistības un samazināt budžeta deficīta līmeni. Lai arī pašlaik šie pārkāpumi mums vēl tiek piedoti, ja nesekos pārliecinoša rīcība tālākas budžeta deficīta samazināšanās virzienā, 2009. gada murgi ar latu likmēm 10%, 20% un pat 30% līmenī, var atgriezties. Kredīts lēnām izsīkst.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Lielās algas – ļaunuma sakne

Alga ir jāvērtē kontekstā ar padarīto darbu un to, cik daudz par tādu pašu darba darītāju ir jāmaksā «tirgū». Arī mazas algas ir problēma, sevišķi apstākļos, kad spējīgi un augsti kvalificēti speciālisti pamet Latviju. Pārlieku aizraujoties ar raganu medībām algu tirgū, mēs pēc pāris gadiem nonāksim situācijā, kur Latvijas «raganas» rīkos salidojumus Briselē, kamēr vietējās valsts iestādes pat studenti vairs nestrādās. Alga un rezultāts ir neatraujami saistīti. Šo kontekstu nedrīkst pazaudēt.

Prēmijas ir izšķērdība

Tas daļēji iet kopā ar «ļaunuma sakni». Kāpēc gan lai cilvēks par labi padarītu darbu nesaņemtu adekvātu atalgojumu? Kāpēc gan nemotivētu cilvēkus sasniegt labus rezultātus savam uzņēmumam vai valstij, par to viņu adekvāti atalgojot? Ja kāds savam uzņēmumam nopelna 10 000 latu, kāpēc lai viņš nesaņemtu daļu peļņas? Prēmijas nekādā ziņā nav izšķērdība. Tieši pretēji, prēmijas labi motivē darbiniekus, taču svarīgi, lai tās tiešām būtu balstītas uz reāliem rezultātiem. Pašlaik mēs riskējam ar to, ka darbinieki kā mēbeles atsēdēs sev paredzēto darba laiku un darīs tikai un vienīgi to, ko viņiem kāds «no augšas» liks. Padomju laikos vēl deva ordeņus čaklākajiem darba darītājiem. Mēs pašlaik attīstāmies šajā virzienā.

Ražosim tikai produktus ar augstu pievienoto vērtību (PV)

Katrs 1. kursa ekonomikas students zina, ka nevis piedāvājums nosaka pieprasījumu, bet pieprasījums nosaka piedāvājumu. Līdz ar to sākumā ir jāražo tas, ko var pārdot. Ja tas ir produkts ar augstu PV – ļoti labi, bet nav problēma arī, ja PV sākotnēji ir zema. Paņemsim slaveno pirtsslotu piemēru. Ja mēs varam efektīvi saražot pirtsslotas un pārdot tās Latvijā, Somijā, Krievijā un citās valstīs, nodarbināt šajā procesā daudzus cilvēkus, iekarot savu tirgus nišu un efektīvi pasniegt savu produktu, kāpēc gan mūsu pirtsslotas būtu sliktākas par, piemēram, vienas augstas pievienotās vērtības medicīnas iekārtas uzbūvēšanu? Lai arī PV uz vienu pirtsslotu ir mazāka kā uz vienu iekārtu, pārdodot, piemēram, 10 000 vai 100 000 pirtsslotu PV var arī būt ievērojami augstāka. Turklāt arī augstas PV preces ir pakļautas normālām tirgus pieprasījuma/piedāvājuma svārstībām un nekur nav teikts, ka kādu dienu mūsu super efektīvās investīcijas augsto tehnoloģiju produktos nepārvēršas kapeikās, tirgū parādoties kādam jaunam revolucionāram izgudrojumam. Ir jāseko pieprasījumam. Augstas PV ražošanai ir jāatbilst pieprasījumam. To radīt mākslīgi ir bīstami.

Jākoncentrējas tikai uz eksportu

Eksports patiešām var palīdzēt glābt daudzus Latvijas uzņēmumus, taču nevajag aizmirst, ka arī, piemēram, ražošana, kas vērsta uz importēto produktu aizvietošanu mūsu apstākļos var būt ļoti efektīva. Noturīgai ilgtermiņa attīstībai valstij vajadzīga nevis tikai uz eksportu orientēta izaugsme, bet gan sabalansēta izaugsme, kur eksports attīstās vienādi spēcīgi kopā ar pašmāju patēriņu. Tieši stabils pašmāju patēriņš var izrādīties par svarīgāko balstu mūsu ekonomikas ilgtspējas nodrošināšanā.

Protams, ka visos šajos apgalvojumos un stereotipos ir liela daļa taisnības. Taču ir ļoti bīstami tos piemērot vienmēr un visur, neiedziļinoties lietas būtībā, piemēram, vērtējot atalgojumu bez konteksta ar sasniegto rezultātu, vai vērtējot individuāla produkta pievienoto vērtību, bez konteksta ar kopējo peļņu.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi

Piemēram, pašvaldība varētu noslēgt šādu apdrošināšanu par sniega segas biezumu Rīgā. Ja, piemēram, sniega segas biezums no decembra līdz martam pārsniedz 50 cm, apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējs maksā Rīgas domei „kompensāciju”, ko tā, savukārt, var izlietot papildus sniega izvešanai no pilsētas. Līdzīgus “sniega līgumus” jau izmanto atsevišķas pilsētas ASV. Šādi līgumi var pastāvēt starp apdrošināšanas sabiedrību un pašvaldību, vai arī kā finanšu līgumi, kuros, piemēram, vienā pusē ir pašvaldība (kas ieinteresēta pēc iespējas mazākā sniega daudzumā) un otrā pusē – uzņēmums (kas ieinteresēts pēc iespējas lielākā sniega daudzumā, piemēram, transporta kompānijas, kas nodarbojas ar sniega izvešanu, siltuma ražotāji vai slēpošanas trases).

Attīstot domu par laika apstākļus līgumu izmantošanu aizvien tālāk, plašas iespējas paveras arī lauksaimniekiem, tūrisma uzņēmumiem, elektrības ražotājiem utt.

Nav dzirdēts, ka šādus līgumus kāds piedāvātu Latvijā, taču ārvalstīs tos izmanto jau vairāk nekā desmit gadu. Ir vērts padomāt, vai mūsu pašvaldībām šī nebūtu daļēja izeja no sniega bezizejas.

Lasi manu blogu arī http://db.lv/k/354-blogi-viedokli/355-blogi