Pirmais telefons, ko es nopirktu otrreiz tāpēc vien, lai varētu sadauzīt ar āmuru bija HTC Diamond, mans pirmais taustāmais telefons. To varēja taustīt ar tādu pašu efektu kā gliemezi, tas tik ierāva ragus, zvanīt vai atbildēt no šī lēnīgā skaistā stulbeņa sagādāja īstas mokas. Tad nāca iPhone 2 un 3, abi jailbreaki, tāpēc bieži sēdēja stūrī un sarunājās ar sevi krāsainās halucinācijās, par to es arī savulaik rakstīju. Skip-hop pāris mazsvarīgiem aparātiem un kam, šodien atrodu sevi ar Blackberry Touch Bold, telefonu ar pilnu QWERTY klavieri, kura ir ērtākā, ko man nācies čamdīt uz tāda mazverķīša kā telefons. Un touchscreen. It kā viss, ko var vēlēties. Bet tas jau nebūs telefons, ja man neriebsies. Ja tevi interesē, ko ta nu tā, tad lasi vien tālāk.

Karbons, šmarbons

Mīla uz šo telefonu pavisam noteikti var izcelties no pirmā acu un roku uzmetiena. Uzbūvēts no kaut kā cieta, ar metāla malu un karbona pakaļu, BB Bold Touch ir kaut kas tāds kas nepārvērtīsies bēdīgā puzlē pēc pirmā, piektā, septītā metiena pret zemi. Nevaru galvot gan par touchscreenu, bet pat tas izskatās ciets un pamatīgs. Rokā guļ lielāks nekā iepriekšējie boldi un kurves, bet pie tā pierod. Ja Dievs devis lielākas ķepiņas, tad viss ok, man gan pagāja laiks īkšķu stretch un akrobātikas treniņiem, lai spaidītos ar labo īkšķi pa telefona kreiso pusi. Touchpads ir plakans gluds kvadrātiņš, kas strādā ļoti labi, bet bumbiņa man patika labāk, ja esat kā es – taktīlais lietotājs, kam vajag visu aptaustīt, un taustītajam ir jāpatīk – tad ņemiet vērā: šo nejūt vispār.

Ekrāns aizņem rupji pusi no telefona un ir dzidrs un skaists, ikonas, burti, cipari attēlojas asi un acij tīkami. Lietojams pat saulē. Pirmie pieskārieni parasti ir maģiski, viss, šķiet, strādā zibenīgi, pie nesaprotamā, neredzētā aizskaramā funkcionalitāte (doka lēkāšana, un erogēnās zonas headerī ap pulksteni) šķiet, tāda, pie kā var pierast. Mīla uz līdzenas vietas.

Pieskārienu lāsts

Jau mamma un Sīrupa attiecību sadaļa mums mēģinājusi mācīt, kā grābāšanās ne pie kā laba neved vai, kā minimums, uzliek pienākumus. Beigās nāve un beigās mūžīgas mokas. Toucha lāsts nekur nav palicis, arī BlackBerry Bold Toucham var netīšām ar dibenu izslēgt skaņu, piezvanīt Aļaskas bargajai Dacei un izputēt par padsmit zaļajiem minūtē var neuzmanīgi grābstoties pa kabatu, vai vēl ļaunāk, uzmīcīt sievas pēdējo zvanu ar svešiem pupiem, ja kā tāds mērkaķis neesi nobloķējis rijīgo skārienjūtīgo skrīnu, kas vēl tev ļaunu un rij bateriju kā veca cūka. Man tas bija piemirsies, kad es pirku šo telefonu. Viss slikti. Tiesa – dragāt pa izvēlnēm un iebakstīt Google kartei vai Foursquare ikonai ir ļoti ērti, ras-ras-hipsters! Wii!

Es nevaru būt balts un tas nav iespējams

Tagad nonākšu pie tās daļas, kur tuč tuč labu vārdu, un do*uja lamuvārdu – kopdzīve ar Blackberry Touch. Un viss tik skaisti sākās – esi šķiries no resna kāposta, apskāvis QWERTYizētu-karbon-metal-viedverķi, laime – bet nekā. Šim čaklītim ir pilna piedurkne ar zirnekļiem, ko neviens mārketings jums nepateiks.

Piemēram. Telefons izskatās skaists un lietojams, tikko izņemts no maciņa – bet tas nereaģēs neuzvienu pieskārienu, pirkstpiedienu vēl kādas 10 sekundes. Nezinu, ko bija iecerējuši dizaineri, vai tiešām to, ka no maciņa telefonu izņems vien lai noliktu uz spilventiņa apbrīnai. Es telefonu ņemu no maciņa, jo man kaut ko VAJAG. TAGAD. Šo telefonu es izņemu no maciņa, lai mestu pret zemi un lietotu necenzētu leksiku uz to un visiem tā asinsradiniekiem.

Šis (droši vien pateicoties OS7?) par laimi vairs neslimo ar kameras nespēju, kas piemita manam iepriekšējam BlackBerry, fotogrāfē jestri un pēc pieprasījuma, toties, kad man deg apskatīties meilu, apmēram reizi pāris nedēļas šis telefons velta man rotējošu pulksteni bezgalīgas pusstundas garumā bez kāda redzama iemesla. Nē, man nav 100 appi no tiem puse pakistāņu ekspertu testi par tēmu gļuks ar reklāmu pa virsu. Un vai es teicu, ka pārstartēt šo telefonu man jālūdz kādam citam – divu iemeslu dēļ: pirmais, pakaļas vāku atlauzt var tikai cilvēks ar rīku vai ar stipriem vai nevajadzīgiem nagiem, otrais – BlackBerry ielādējas GADIEM. Nekas nebūs ātri. Tev deg – gaidi, tu būsi mans vergs darīsi visu, un tad nu tu gaidi kā idiots un ģenerē epitetus.

Un tie, kas grib lai minēts atšķiras no minets – latviešu valodas atbalsta nav. Še tev, glāžšķūņu rūķīši un šķiņķis.

Atgriežoties pie vecajām sūdzībām – zvanītāja bilde no skudras matrača izmēra ir izpletusies līdz kvadrātcentimetram – vārdu sakot – nasing spešal un jēgas nav.

Brīnišķīgā jaunā pasaule

Salīdzinājumā ar manu bēdīgo dziesmiņu par iepriekšējo BlackBerry, kas bija līks un vienkājains uz TELE2 bez sava tēvutēvu BlackBerry Enterprise servera. Tas ir krietni mainījies uz labo pusi – pārlūks darbojas ZVĒRĀ ar EDGE, pašvilp tik. Kamera darbojas kā zvērs, ir ciešamas kvalitātes un kaut ko fokusē un detektē, malacīts. BBam, kā jau visiem viediem telefoniem ir pieejami kaut kādi appi, man pietiek (jo es krāpju BlackBerry ar iPad).

Tādam, kas regulāri ir aizmirsis, ko neatceras un neatceras, ko aizmirsis – jaunajos BB pieejams spotlight, kas ļaus atrast to tur, ē, kā nu bij An..Anete? Anita? vai Waze zibenīgi, ieraksti tik divus burtus. Kolosāli.

Kā tad ir?

Plusi: skaists. Izturīgs. QWERTY. Jaunāks OS par veco, labāks. Kamera darbojas, yay. Spotlight.

Mīnusi: gļukains: guļ labu brīdi, kad izņemts no maciņa, mēdz pakārties, ilgi restartējas, neatverams baterijas vāciņš, baterija velk ~1 dienu, kad tuvojas beigām – telefons uzvedas kā pilnīgs idiots.

Puse no plusiem mīnusiem velkas līdzi gandrīz visiem viedtālruņiem. Lielākā daļa attiecas uz visiem BlackBerry. Vai es tādu telefonu kādam ieteiktu? Jā, normāliem cilvēkiem, kam patīk pogas un gribas visu visu – arī touchscreen. Nē – e-pasta addictam ar cirvi un nestabilu nervu sistēmu.

Related posts:

1. Mobilie telefoni ārpus likuma jeb iPhone un BlackBerry VS es VS operators

Jau par tradīciju kļuvis katru vasaru saplēsties motociklistiem un pārējiem. Populārs kļuva TVNETa raksts, Tiesības nogalināt, divos raundos, kur, īsi sakot, autoram bija iebildumi pret agresīvu motociklistu ārdīšanos uz ielām, motociklisti, savukārt, bija pa visiem saņēmušies uzrakstīt kaut kādas tur praida gaudas, ja godīgi, neatceros un nekrata. Komentāri – daiļrunīgi. Droši vien kaut kas tāds pēc dažiem mēnešiem sagaida mūs atkal.

Vislabāk atmiņā palicis uzbudinātais seksa arguments (par piemēru, viena aktīvista fantāzija redzama bildē kā īpaši slima, bet baikeru aizstāvji vispār ar līdzsvarotiem argumentiem neizceļas), kas ilustrē patoloģisku ainu, un man jādomā – vai tiešām šis uzblīdušais vīrs mazā ādas jaciņā, šitā orgasmē uz tā sava motocikla, kā virinātājs, kas domā, ka sejā ievicināta ļengana desa padara mazas meitenītes miklas. Piedodiet par jēlo tekstu – bet tieši tas ir vēstījums, tieši tik pretīgs.

Ar katru gadu šādu dīvainīšu kļūst šķietami vairāk, vai arī viņi drošāk nāk ārā no skapjiem. Iznāk no skapjiem, lai uzvestos uz ceļa kā maugļi. Lai paziņotu Visai Visai Pasaulei par savu eksistenci un jauno skaisto pasauli, kurā viņi ir karaļi. Šī vēsts jāsadzird visiem daudzajiem cilvēkiem, kas grūtas un neaizsargātas bērnības laikā laupījuši šo bērnu pašapziņu līdz pakāpei, kur nākas izdomāt pašam savu pasaulīti, kur pēkšņi ir skaisti un seksīgi pārvietoties krustā sistam, šaurā ādas jaciņā un naktspodu galvā, vēlams mazos bariņos ar sev līdzīgiem, kā suņi, kas pa vienam ir neredzams smilkstiens, bet bariņā turas dikti skaļi un braši.

Tikai šajā bariņā viņi arī ir saprasti. Pārējie – kuri pēc pļerdaku domām ir nenormāli, nez kāpēc nav sajūsmā par troksni “robota caureja satiek būvgružus kritienā no piektā stāva” un bieži vien agresīvu vai mulsinošu pārvietošanos starp mašīnām, kā likums pārvietojoties ar lielāku ātrumu nekā plūsma, pārspīlētās zigzagu figūrās, lai visiem jāskatās divreiz, vai gadījumā kāds donors neplāno sadalīties pret tavu mašīnu. Tik pat derdzīga ir maniere, ja nu gadījumā esi paspējis aizvērt vai neesi paguvis atvērt logu un izdzirdēt bleķa pirdienu, bliezt visiem sejā ar tālajām gaismām. Ja nu gadījumā Kāds Vēl Nav Pamanījis. Viens no klasiskajiem “skauž” argumentiem, parasti aizmirst, kur ir robeža starp priekšrocību un nekaunību.

Kāpēc strīdi starp baikeriem un “pārējiem” vienmēr saiet seksuālo spēju apspriešanā, nav nekāda mistērija, piederu pie tiem, kas uzskata, ka īpašās izpausmes, agresīva vīrišķīgas atribūtikas demonstrācija, ĒĒŅ un ZVĪĪĪ es te esmŪ ĒĒN, un visa šī kostīmu parāde smird pēc kompensēšanās. Un ko citu bariņš vīriešu varētu kompensēt, ja ne mīkstos puscīsiņus – varam likt likmes un izteikt versijas, bet aptaujā točno uzvarēs kaut kādas seksuālās problēmas. Tās gan baikeri sviedriem šķīstot cenšas atfutbolēt atpakaļ pie pirmā mājiena. Seksuālas problēmas un kompleksi ir pilnīgi visai pārējai pasaulei, bet ne šim praidam.

Vai man pateikt, ka ir arī normāli motociklisti? Ir puikas, kam patīk moči, ir vīri, kam patīk izvēdināt galvu uz šosejas, un citi pilnīgi normāli cilvēki, kas pārvietojas ar motociklu? Ir. Viņus baigi nemana – jo labu satiksmi un labu līdzbiedru uz ceļa nemana. Laba satiksme ir nemanāma. Pamana un piepurpina mašīnas, internetus par smieklīgajiem orangutāniem, kas uzcirtušies šaurās ādas jaciņās un podiem galvā, kas ne tikai izskatās smieklīgi, bet ir tik skaļi kā 5as Norbas un es nezinu nevienu, kas godīgi kaifotu no citu radīta Invazīva Debīla Trokšņa. Pamanām šos dīvainīšus tā paša iemesla dēļ, kāpēc kāds pamanītu idiotu, kas pieskrien uz ielas un iekliedz sejā.

Es neredzu motociklistu, pat skatoties divreiz, es redzu pērtiķi pārlieku lielu savām mazajām, speķainajām ādas drēbītēm, kas karsē savu televizorpakaļu uz aparāta, no kura nāk industriāla diršanas skaņa.

Ja nu kāds vēl nav redzējis South Park sēriju, kuras eksistenci baikeri droši vien ir gatavi noliegt rakstiskā veidā, iesaku, jauka karikatūra var šo sarežģīto cilvēku grupu un tās attiecībām ar apkārtējo pasauli. “there are only two types of people that feel the need to play dress up and be as loud as possible – Harley riders and 16 year old girls“.

P.S. ja ir vēlme, tad nav nepieciešamības man norādīt, ka ir dažādi motocikli, šosejas, harliji un tā tālāk – man tiešām ir vienalga. Vienīgā atšķirība, ko es redzu ir, šosejnieki parasti nevienu neaiztiek, izņemot biedējošo ātruma pārsniegšanu ar potenciālo letālo iznākumu pret manu mašīnu. Pērtiķi izvēlas harlijveidīgos pļerdakus un nemāk noregulēt ne stūri ne izputēju or smth. Es neorientējos un tuvākajā laikā naplānoju orientēties Amerikas pensionāru sapņu motociklos.

No related posts.

Pati esmu šoseju šoferis ar jestru plakanu rumaku. Tiesības nepirku, noteikumus zinu. Un, lai kā man patīk joņot, šallei plīvojot, es neesmu pret fotoradariem kā tādiem. Taisni otrādi. Nosēdināt fēna turētāja seržanta Pušmucāna vietā robotu man pat liekas loģiska un laba ideja un dabisks solis uz laika ass pareizajā virzienā. Ātruma ierobežojums arī nav tāpat vien. Ja ir kāds, kam jāpaskaidro, piemēram, cik sver mašīna un kāds sakars, tad es labprātāk izvēlos viņu apvainot, esmu riebīga. Policistus sava darbiņa darītājus, es cienu. Pienācis brīdis nepacietīgi vaicāt: Bet Kur Tad ir Problēma. Tad lūk: par cienījamu policistu kolēģiem, par zudušiem, par ex-likuma kalpiem, kas pārdevuši dvēseli virtulim vai kādam citam sūdam, ko pērk par naudu, arī būs šis stāsts. Par radaru uzraudziņiem, kas baltos bulkvāģīšos diendienā steidz nogādāt savu četrkājaino fotogrāfu kādā ienesīgā punktā, uzspļaujot sabiedriskajam labumam. Radaram būtu jābiedē ātrie braucēji braukt lēnāk, bet nekā tamlīdzīga – radari kā tādi perversi virinātāji uzglūn no slēptuvēm krūmos un vairāk par visu ilgojas pēc masveidā pārsniegta ātruma.

Ka ir tādi deģenerāti, kas truli peļņas nolūkos gatavi sačakarēt jebkuru ideju, likt lietā savus un svešus līdzekļus un izgudrojumus, lai kaitētu cilvēkiem sava mazā līkā labumiņa vārdā, nav jaunums. Tagad arī mūsu zemītē prožektoru gaismā gozējas mūdži, kas ne vien nekādi neveicina satiksmes drošību, bet pat otrādi – dara visu, kas viņu spēkos, lai cilvēki turpinātu pārkāpt noteikumus. Radaru dīdītāju līgums, ja nemaldos, motivē radaru ganus tikai un vienīgi ar naudas sodu apjomu.

Teksta uzdevums. Vai satiksme kļūs drošāka, kad iekasēsim sodos pirmo miljonu? Un VĒL drošāka, ja viena vietā iekasēsim divus? Desmit? Un brīnišķīga, kad iekasēsim sodos miljardu un vispār visu pasaules naudu?

Protams, ir grūti mērīt kaut ko līķu, kropļu un ielocītu dzelžu mērvienībās. Vēl trakāk, satiksme un drošība ir laba tad, kad to nemana, un nevar izmērīt to ko neredz. Bet motivēšana ar soda naudām un kaut kāda saprāta migla ir radījusi nenormālu situāciju, ka likuma pieskatītāji darbojas pilnīgi pretēji. Policisti un radaristi, kas dzēš ziņojumus no Waze, piemēram. WTF? Kāds mērķis dzēšanai? “Oh noes, autovadītāji samazinās ātrumu!! To es pieļaut nevaru!” Kāds mērķis jūsu eksistencei? Kāda jēga jums celties no rīta un iet uz darbu, lai kaitētu, lai sabotētu savas organizācijas un valsts funkcijas?

Labie gariņi, kam darba aprakstā “rūp mūsu drošība uz ceļiem” ir ne vien gatavi pūlēties, lai piepiestu pārkāpt noteikumus, bet čakli pārkāpēji arī paši, lai pat labticīgākajiem ļoļikiem skaidrs, kas kam pie kuras vietas:

Booo!

Teorētiski, radari, ceļa zīmes un policisti ir ieviesti par nodokļu maksātāju naudu, lai sargātu cilvēku drošību. Sods nav mērķis. Man vienalga, ja šoferim ar desas IQ vai gājējam tas nepielec, bet policistam jau nu gan vajadzētu zināt, kāpēc viņš nāk uz darbu. Un policistu šefiem, kas paraksta līgumus ar bezatbildīgiem vieglas naudas tīkotājem – es ceru pie jūsu durvīm reiz klauvēs briesmīga karma, šis ir mans blogs un mans viedoklis – lēmumu pieņēmēji šajā jautājumā ir efin degradēti idioti, kas atrodas ne savā vietā. Just so you know.

Taisnības labad jāatzīmē, ka r daži radari, ko gadījies redzēt darām labu darbu: piemēram, pie Garkalnes zebras vai tur Spuņņciemā apdzīvotajā vietā. Tā kā ir gan labi gan slikti piemēri, ir grūt viennozīmīgi lamāt vai slavēt iesaistītās puses.

Utopiskais risinājums

Ideālā pasaulītē radaristu motivēšanai varētu izmantot pretēju aprēķinu – par katru radaru ir kāda konkrēta prēmija. Un katram radaram ir kontrolradars, kas neko nefotogrāfē un to vien prot, kā mērīt pārkāpumu – par konstatētiem ātruma pārkāpumiem radara prēmija samazinās. Tādā gadījumā ieguvēji ir visi – radara darbs ir apmaksāts, pareizi motivēts, mērķis – zemāks satiksmes ātrums – visiem viens.

No related posts.

Reiz kādam sportistam ļoti patika Asdfgāna. Mašīnā uz paneļa viņam bija Asdfgānas karodziņš un mugurā sarkans sporta tērps ar uzrakstu ASDFGAN, tas bija viņa mīļākais tērps, no kura nešķīrās pat gultā. Kā par nelaimi, šī mīlestība bija pakļauta nežēlīgajam attāluma slogam – sportists dzīvoja Ghjkijā un Asdfgānā nekad nebija bijis – dzimis un audzis viņš bija Ghjkijā un likteņa nežēlībā. Ghkijā viņam riebās pilnīgi viss. Tā kā pats runāja tikai asdfgski, nevarēja būt diezko lietderīgs darbos, kur varēja nākties sarunāties ar ghjkiem, tāpēc cieta mērenu trūkumu, bezdarbu un Ghjkijas patizlo sociālo sistēmu. Ar sportu naudu nopelnīt nevedās, jo sportists ar sportu tā īsti nekad nebija nodarbojies. Instrukcijas uz Ghjkijas veikalos pirktiem pulverīšiem viņš izlasīt nemācēja, tāpēc bija tos pārdozējis neskaitāmas reizes. Kalendāri un pulksteņi viņa mājā bija noregulēti pēc Asdfgānas laika, tāpēc viņš vienmēr visur ieradās nelaikā un svētkus svinēja nesaprasts. Sportists mūžam mīlēja Asdfgānu un viņa domas tiecās uz to ik brīdi, maigi kā mīļotās fotogrāfiju tas ar skatienu glāstīja tās TV kanālu ņirbu un reiba no Asdfgānas saldās un krāšņās popmūzikas. Sportists cieta caurām dienām. Dusmu un lielu bēdu pielietas bija viņa gaitas. Lai cik tevī būtu līdzjūtības, nestāsti sportistam nekad par vilcienu uz Asdfgānu: par nacistu kļūsi!

Stāstiņš par grūto brīdi

Reiz kādam vīram apzaga dzīvokli un aiznesa mīļāko pūces izbāzeni un kladīti, kur viņš gadu gadiem katru dienu bija pierakstījis aizraujošus skaitļus un interesantus aptauju rezultātus. Vīram tas bija neizsakāmi sāpīgi. Bet, tā kā viņš bija rīcības cilvēks un krievu valoda Latvijas cietumos ir oficiālā, vīrs sāka vākt parakstus, lai visiem sportistiem jau skolā iemācītu par vilcienu.

Stāstiņš par šoka terapiju

Reiz dzīvoja divi kaimiņi. Vienam bija forša sieva bija laba izglītība. Otram kaimiņam bija kopš bastotām algebras stundām izveidojusies nikotīna atkarība un krīze. Kādu dienu tas stāvēja pīpēja pieturā. Pagriezās pa kreisi, tur tantiņa sēd uz sola, nav kur pašam kājas atpūtināt. Pagriezās pa labi, tur – bērns un metru augstāk dusmīgi un nosodoši dūmotāja virzienā lūrēja māte un uzprasījās. Ej nah*j, nodomāja vīrs un ievilka indīgu dūmu brīdī, kad garām brauca mersis, pie stūres kaut kāda tur kuce, skatās sazinkur, nošļakstīja vīram visas bikses. Nu nav šodien vīram diena. Grūti vīram. Viss slikti. Atnāk vīrs mājās, tur sieva mazgā grīdu, tas viņai saka – paskaties kā vīrietim viss slikti, ibio, un viss tikai bābu dēļ, kad es tev saku, a šī neklausās, mazgā grīdu un neuzszāk, kuce, dialogu. Pārliecinājās vīrs, ka visās viņa dzīves nelaimēs sievietes vainīgas, apvainojās un aizgāja taisnīguma vārdā kaimiņa bērnu atspārdīt.

No related posts.

Related posts:

1. Pārdod Labu spēli (lietota. īpašnieks. kvadrātā.)
2. Bilde (par) 9.maija draugiem ar lentītēm
3. Coincidence… or is it?

* * *

Šis gads ir traks un pilns ar lieliem notikumiem. Ar kāzām. Ar bēbīšiem. Ar kārtējo dzīvesvietas maiņu. Pat divām. Un daudzām iespaidīgām, taču jau mazākām lietām. Un šodien, šī jocīgā gada pārbaudījumu oktobrī mans kaķis mirst.

Es esmu no tiem nožēlojamajiem idiotiem, kas elš un raud kā traks, kad filmā sabrauc suni, nošauj lūsi vai Sonny Corleone. No tiem kas kliedz uz televizoru izmisis un dusmīgs, kad kaut kur naftā salīp kaijas un pelikāni, beztēmā nokauts kāds laipns radījums un iznīkst sniega leopards. Man gribas apstāties un vairs nekad nekad nekur nebraukt un skaļi lamāt debesis, kad savā ceļā sastopu guļam sabrauktu radību, kuru mājā kāds gaida. Un mans stāvoklis ar vecumu nav uzlabojies. Nāves un zaudējumi sāp pat tad, ja tie nav mani. Pat ja tie nav īsti.

* * *

Šodien man jādomā par to, uz ko tad lai es kliedzu, ko lai skaļi lamāju, kad aizies uz neatgriešanos mans kaķis. Man jādomā, kur, kad viņš būs miris, es viņu nesīšu. Vai es viņu noslēpšu kaut kur zemē un zināšu, ka viņš tur ir, vai atstāšu klīnikā un neko tālāk nezināšu. Tās nav tādas domas, ko gribas domāt. Es labāk padomāšu kā bija, kad bija forši un neforši, bet foršāk, nekā tagad ir.

Par to laiku, kad 1. aprīlī Zirgam palika 1 gads. Mēs nofotografējāmies visi trīs sēžam uz dīvāna ar vienu dzimšanas dienas sveci. Ar taimeri, kā tāda jaunā ģimenīte. Zirgu varēja sēdināt klēpī kā mazu bērnu, sēdus, uz dibena, vēders gaisā, rokas priekšā, tā viņš arī sēdēja. Rokas Zirgam labos laikos bija milzīgas un stūrainas kā lauvam. Tās ir lielākās rokas, kādas esmu redzējusi māju kaķiem. Un vēl viņam ir klejojoši raibumi, katru reizi kad skatos, tie atrodas kaut kur citur.

Tolaik mēs dzīvojām 5. stāvā un mums bija balkons uz kura varēja grilēt un no kura varēja nokrist, kas tad arī bija tas, ko Zirgs izdarīja, mājā neatrasts, tika savākts lejā un atstiepts augšā ar lauztu kāju. Kāja bija lupatās, bet varoņi ārsti sašuva visu kā vajag ar jaunu titāna kaulu – tā ka manam kaķim ir metāla kāja. Lidmašīnā un Domē viņu nelaistu iekšā. Tenterēt ar ieģipsētu kāju Zirgam riebās. Dusmās viņš mēdza iet uz rokām un pikti krist gar zemi. Ne mazāku pacietību un varonību tas prasīja no mums, ne tikai mierināt vienkājaino drakonu, bet vēl arī špricēt viņam 2x dienā un ar tabletēm cienāt. Apmēram desmitajā reizē Zirgs mācēja tableti aizspļaut metriem tālu. Viņam bija jāstaigā ar nīsto tauri ap galvu, lai viņš nenoplēš sev saites. Un jādzīvo viņam bija aizgaldiņā, jo ar tādu kāju nedrīkst lēkāt un dejot apkārt. No turienes viņš sūdzējās un lūdzās, un visiem lūza sirds, man liekas pēc tā visa mēs sasējāmies saitē uz mūžu, sanesuši viens otram kaudzes upuru. Un tad visi tika atalgoti, Zirgs sadzija un izauga skaists oranžs spīdīgs skaists un dejoja vēl daudzas daudzas vasaras. Un nesa atpakaļ aizmestu vīna korķi vai iecienīto gumijas peli. Kaut simts reižu. Un ēda ar rokām no bundžas. Atver bundžu – noliec uz grīdas, un viņš ņem ar roku pa gabalam un ēd, nenormāli zolīds. Rāva no rokas man meduskūku un lika sev mutē.

Mēs mēdzām šad tad vizināties kopā mašīnā. Reiz mani apturēja policija, Zirgs bija kaut kur pa visu salonu. Bija nakts un lija lietus. Es atvēru logu un man bija bail, ka viņš izkāps un nobiedēs policistu un aizbēgs mežā. Ko par manu nervozēšanu domāja policists nezinu, vai viņš pamanīja drakonu pakaļējā sēdeklī – arī nezinu. Pūst trubiņā nelika, kaķi piesprādzēt arī ne, palaida Laimīgā Ceļā tālāk. Vasarā, kad mašīnā ir karsti, kaķis sēdēja uz palodzes un elsa mēli izkāris un izskatījās sarkans kā rūsas pūķis.

Dzīvesvietā, kur bijām pirmajā stāvā Zirgs par katru cenu lauzās ārā pa logu. Tad, pagalma nātrēs iekritis, sarāvās mazs un slēpās pagrabā. Es nezinu, ko viņam tur ārā tik ļoti vajadzēja, maigu draugu tur nebija, ēst tur nedeva un katru reizi mēs gājām viņu saukt, cēlām ārā no pagraba un nagainu, sapsihojušos nesām mājā.

No rītiem, pat tiem, kad es gulēju līdz vieniem, viņš gaidīja mani gultas kājgalī, sapratis, ka beidzot celšos, viņš vienmēr uzdziedāja un mēs kopā gājām uz vannasistabu, tur viņš dzēra no bidē un murrāja. Kad es gāju vannā, viņš nāca līdzi un kā statuja sēdēja turpat un gaidīja mani, visu garo vannas laiku. Kad es satinos dvielī, mēs kopīgi gājām laukā. Tas bija mans kaķis un es biju viņa cilvēks.

Viņš mēdza gulēt un silti murrāt man pie lielā vēdera, kad gaidījām mazlācīti, es tad vienmēr iztēlojos, cik skaisti viņi abi gulēs blakus, liels Zirdziņš, mazs Morics. Man pašai ir tāda bilde, kur esmu mazāka par kaķi. Biju uzbūrusi tādu pašu gara acīm savam bērnam. Tā vietā, telefonā šķirsot fotogrāfijas, esmu es liftā ar lielo vēderu, zirdziņš klīnikā paklausīgi sēd, ārstu apbrīnots, stalts, disciplinēts. Arvien kaulaināks. Tad atkal es, vēl lielāks vēders, tad atkal klīnika, vēl kaulaināks Zirdziņš. Dienu no dienas. Gaidījām dzīvību, gaidījām nāvi.

Kopš tikām atsūtīti mājās nomirt, viņa murrājamais bija salūzis un lēni krakšķēja, viņš gulēja man piespiedies pie pleca. Un krakšķēja. Un es raudāju. Saraudāju visu kaķi slapju.

* * *

Es bezgalīgi mīlu, mīlēju to kaķi. Ir novembris, kad beidzot saņemos publicēt šo piemiņas ierakstu. Un mans kaķis ir prom un nav un nekad vairs nebūs. 31. oktobra rītā uz galda palika nepabeigts jogurts, kad es smaidīga un neko nezinoša piezvanīju uz klīniku, kur mēs metāmies pēdējā kaujā, lai zinātu, kā jūtas un cikos braucam mājās. Teikums kā no filmām “mums ir sliktas ziņas” man zvana ausīs garos vakaros un naktīs joprojām. Miljards kravas vilcieni kopš tā brīža brauc man caur sirdi, kad nebrauc vilcieni, tad acis sabrien sāļā jūrā un elpa nosmok pelēkas pretīgas pludmales smiltīs. Miegainos brīžos es viņu jūtu brienam pie manis pa segu.

Tajā nolādētajā rītā ar sēru vēsti uz dvēseles bija jāved svērties un mērīties mūsu mazais ģimenes pieaugums. Uzliku savu izejamo seju. Mazais cilvēks todien svēra precīzi tikpat cik kaķis, ko pirms 3 dienām svēru pie ārstiem un redzēju pēdējo reizi. Šitā. Viss man lien virsū, sāp un duras, un atgādina.

* * *

Aiz kamola kaklā kaut kur ir milzīga pateicība Candera ielas Dzīvnieku veselības centra ārstiem, kas ne reizi vien par Zirgu cīnījās un uzvarēja, kad citi padomdevēji rekomedēja padoties, šaut nost un ieviest citu. Viņi bija tie, kas sašuva Zirgam kāju ar kuru viņš vēl nolēkšoja daudzus gadus, un tie, kas atkačāja viņu pie pirmā aknu gļuka un tie, kas beigu beigās atrada to nolādēto bumbiņu vēderā, izoperēja un deva mums pēdējo cerību, kas pēc tam eksplodēja man sirdī kā naglām piedzīts terorakts. To nevarēja redzēt, paredzēt, Zirdziņš bija visus apčakarējis ar izejamo seju līdz pēdējam brīdim.

* * *

Kļūdas par mācību citiem, ja gadījumā te ieklīdis kāds, kas tikpat izmisis kā es pirms mēneša, ar mirstošu kaķi klēpī rakājas internetā atbilžu meklējumos:

1. nepērciet kaķiem tās porolonīgās gumijas bumbas, kas viegli sakožamas. Mēs savu kaķi zaudējām tieši tādai. Kaut gan man nav izskaidrojuma, kāpēc viņš izvēlējās viņu apēst pēc apmēram 3 gadu pazīšanās.

2. Ja turat kaķi aizdomās par apēstu priekšmetu un to neatrod rentgenā – tas Neko Nenozīmē. Meklējiet, ja tas tur ir, dārga ir katra diena un pat stunda. Mūsu kaķis nomira tikai tāpēc, ka neatrada laicīgi idiotisko bumbiņu vēderā. Atrada par vēlu.

3. Nepadodieties. Paprasiet otro viedokli citā klīnikā. ASAP.

Vēl dažas mācības par kaķu aknu slimībām, no mūsu rūgtās pieredzes: Googlē to atrod zem “fatty liver“, “hepatic lipidiosis“, ar to nevienam nezināmu iemeslu mēdz nomirt kaķi. Nav obligāti jābūt īpaši resnam kaķim vai jānotiek kaut kam kaitīgam. Tā bija diagnoze, ar ko gājām mājās un kas, droši vien, arī pielika visam punktu, visa čakara sākumu un cēloni – bumbu vēderā, atrada tikai otrajā klīnikā. Daudzi ārsti ir ļoti skeptiski par šo slimību un iespējams ieteiks padoties, kad kaķis sāks vemt, jo vemjošu kaķi nevar piebarot, kas ir nenormāli svarīgi ar šo diagnozi un glābj lielāko daļu glābjamo, cik man nācies lasīt vetu un kaķu forumos. Nevajag zaudēt cerību, ir dati, ka var atkačāt pat ļoti bezcerīgus gadījumus, kas jau sēd kaktā un mirst.

Kaujieties līdz pēdējam par sev dārgajiem. Lai tas būtu kaķis, trusis vai lācis vai kas. Nav jēgas baidīties izskatīties trakam, mīlēt neprātīgi var arī zvēru.

* * *

Mums tevis ļoti pietrūkst, Zirdziņ. Kaut kur krūšu rajonā sāp vēl tagad, kad par tevi jādomā.

Related posts:

1. Skalpeli! Līmi! Klepus sīrupu! jeb dear diary īsfilma

Piedāvājam sarakstu ar Latvijai acīmredzami nelojāliem auto īpašniekiem (okupantiem), kuŗi savus auto grezno ar Krievijas impērisko simboliku.

Jau išvalytas originalus puslapis http://www.latvietislatvija.com/AUTO/
http://www.lndp.lt/diskusijos/viewtopic.php?t=4496

Foto: Mango, Izveidots Latvijas okupantu autoparks

Ja ar šādu datu publicēšanas kaitīgumu vien ir par maz, tad arī nosaukuma izvēle un saraksta nostādne noteikti varēja kalpot par vienu no iemesliem, kāpēc drīz vien, topatziem, kāds no saraksta varoņiem aizbubinājās līdz Latvijas Valsts policijai un ASV serveros mītošā lapa ar visu sarakstu tika likvidēta. Interneta ravēšana gan noveda drīzāk pie plašas publicitātes, nevis pie kārotā rezultāta, jo saraksts joprojām mētājas apkārt vispasaules datu purvos. Atgādinājumam par to uzdūros nejauši, bēdīgi slavenā “kolonistu” citāta sakarā. Un aizdomājos – kāpēc gan kāds šādu sarakstu ir veidojis un kāpēc naids pret karogu un kaislīgajiem Krievijas faniem, un otrādi – kāpēc kāds apkaras ar Krievijas karogu, it kā tak labi zinot, ka iziet uz provokāciju – vai varbūt tomēr nē?

Pirmā mācība, ko varam gūt no šiem notikumiem, izņemot datu aizsardzības likuma atkārtošanu, ir tā pati, kas Iesalniekam: nedrīkst vienā zupā vārīt urlas, valstij nelojālus elementus, apmaldījušos cilvēkus vai cilvēkus ar smadzenēm, kurās neietilpst ne vēstures fakti ne arī pamatzināšanas par paša ģeogrāfisko atrašanās vietu (turpmāk sauktus par idiotiem) plus vēl to visu atšķaidīt ar parastiem ļautiņiem, kuru vienīgais noziegums ir atšķirīgi politiskie uzskati, un visus citus ķiļķenus un klimpas, kas pagadās – un tad pasludināt šo zupu par okupantiem vai kolonistiem. Pat ja cilvēks ir agresīvs provokators vai idiots vai arī citas politiskās pārliecības, retais no tiem ir fiziski piedalījies kādā okupācijā vai kolonizācijā, vai atbalstījis vai gribējis kaut ko tamlīdzīgu, vai vispār saprot, kas tas ir, tāpēc pamatoti sašūt un “arguments ir invalīds” un diskusija – neiespējama. Tāpēc ne tikai šī saraksta nīdēji/varoņi, arī es iebilstu pret apzīmējumu “okupants”. Cilvēks sapuvušā audī ar plastmasas karodziņu, kas braukā un vispār – dzīvo – valstī, kuru pats aktīvi ienīst, acīmredzami nav nekāds dižais rīcības cilvēks – ne okupants, ne kolonists, ne uzvarētājs. Tas ir kāds, kas vienkārši grib kaut ko ar to teikt, stāstīt. Viņš negrib uz Krieviju – jo viņš vēl ir šeit. Viņš negrib uz Latviju – jo viņš jau ir šeit. Kas tas par cilvēku un ko viņš grib pastāstīt un kam – jautājums paliek atklāts, atbildi uz to var mēģināt meklēt datos. Protams, ir pilnīgs ārprāts publiskot personas kodus un adreses, kaimiņvalsts karogs logā, lai cik daudz tam būtu zemtekstu un tulkojumu, nav tam nekāds attaisnojums. Bet nu ir kaut kādi nekaitīgi dati par auto markām, vārdiem, dzimšandienām – intereses pēc tos var salikt kastītēs.

Īsi un ātri sabojājot visu intrigu: datu apkopojums dod mājienu, ka darīšana ir ar agresīviem provokatoriem un agresīvu provokāciju, kurā karodziņš droši vien ir tikai līdzeklis. Kas zīmīgi: šai kopai ir stipra līdzība ar aptuveno leģendārā Agresīvā Šofera nu jau statistiski pamatoto stereotipu. Dati ir foršāki par emocijām un kvēlām diskusijām: pāris grafikos izlobāma bezkaislīgā atbilde uz Kas? un Kāpēc?. Nav ne runas par tautību, valsti, vēsturi (un daudzi tagad skaļi izsaucas “es taču teicu!”). Jebkurā valstī, tautā, vēsturē ir tipi, kas par katru cenu meklē ienaidnieku, tad – konfliktu, tad – kautiņu. Karodziņu Saraksts tam kolosāls piemērs – klaji provokatīvs saraksts, kas apkopo klaji provokatīvu atribūtu nēsātājus. Abi labi. Konflikts garantēts.

Protams, pastāv risks, ka arī šādā ceļā radušos datu apkopojums var nostrādāt kā provokācija, bet tieši tāpēc man patīk dati – aizskartie var tos ņemt un kopot paši, skaitļi no tā nemainīsies. Secinājumus es vispār ar prieku atstātu katra paša ziņā.

Stereotipiem un statistikai ir daudz kopīga. Pamatā, kā viens tā otrs paātrina un atvieglo lēmumu pieņemšanu. Sliktā ziņa ir, ka abi ir kādas kopas agregāti, tāpēc to stāsts ir vienkāršots un ignorē katras unikālās sniegpārsliņas pasakaini smeldzīgo dzīvesstāstu. Atšķirībā no stereotipiem, statistikai ir kāds skaitlisks pamatojums. Gadās, ka vienīgais stereotipa pamatojums ir prasts informācijas trūkums un tendencioza izlase un apakškopas izlases likumu pielietošana visai kopai, piemēram, cilvēks, kas meklē dvēseles radniecību un dibina sakarus tikai tukšpauru klubā, vīlies pasludina, ka visi pasaules cilvēki ir tukšpauri. Kāpēc par stereotipiem – pirmais atradums Karodziņu Saraksta datos ir kliedzoši stereotipisks: vidējais Krievijas karodziņa kārējs ir 20-30 gadus vecs un brauc ar BMW. Kā liecina komentāri ziņu portālos, šoferiem ir grūti runāt bez emocijām par BMW, kolīdz ziņo par BMW vadītāja izraisītu avāriju vai noziegumu, tiek lauzti šķēpi visa veida frontēs. Bezjēdzīgi. Prasās pēc runča Leopolda. Leopolda lomā: bezkaislīgi dati. 2011. gada jūnijā klajā nāca apkopojums, kas, portāla Kas Jauns? vārdiem, vienaldzīgi un nenovēršami vēsta:

Latvijas visneapzinīgākā auto īpašnieka portrets ir šāds: 19 līdz 27 gadu vecs cilvēks, kas dzīvo vai strādā Rīgā un brauc ar pelēku vai melnu BMW markas auto. Šādi šoferīši visbiežāk iekļūst avārijas un brauc bez OCTA.

Šādu visneapzinīgākā autoīpašnieka prototipi izveidojis Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs (LTAB).

Kas Jauns? Jaunie BMW vadītāji – sērga uz Latvijas autoceļiem

Interesants man šķiet novērojums par automašīnas krāsu un noteikti būtu aizraujoši papētīt preferences Karodziņu Sarakstā, diemžēl nav datu. Ieraugot, ka BMW ir marka numur 1 starp karogu faniem, var un vajag diskutēt par to, kāda ir tādas vai citas auto markas pozīcija ne tikai karogfanu, urlu un citās apakškopās, bet kāda ir apakškopas attiecība pret kopējiem rādītājiem, tikai tad varam runāt par kādu īpašu apakškopas tendenci. Ir dati, ka varam gan:

Pastiprināta tieksme uz BMW šajā izlasē redzama ar ne pārāk apbruņotu aci. Varbūt ir pāragri identificēt kādu nozīmīgu sakarību starp “Latvijas autoceļu sērgu” un “Karodziņu sarakstu”, bet katrā ziņā ir par ko aizdomāties. Topa turpinājumā: sarakstam ir Audi un Mercedes-Benz, kamēr vidējais* Top 3 ir šāds: Volkswagen, Audi, BMW.

* vidējie auto marku popularitātes dati iegūti apkopojot ss.lv un auto24.lv vieglo auto pārdošanas piedāvājumu datus uz šo brīdi, t.i. ap 24K ierakstu ss.lv, ap 18K – auto24. Apšaubi, ja gribi, bet neko citu, kas kaut cik varētu pretendēt uz Latvijas auto marku skaitliska sadalījuma titulu neatradu.

Cita starpā, saraksta sadalījums pēc vecuma liecina, ka īpašie Krievijas fani – vai vienkārši provokatori, paredzami, ir gados jauni ļaudis no 20 līdz 30 (ap 40%) un arī tie līdz 40 (30-39: ap 30%).

Mazliet paturpinot auto marku tēmu, aptuveni puse no Krievijas atribūtikas mīļotājiem izvēlas Vācu ražojuma auto. Īpatsvars, pie tam, ir mazliet virs vidējā, bet tik mazliet, ka nav vērts izdarīt nekādus secinājumus. Krievijas ražojumu atbalsta tieši 0% no sarakstā minētajiem. Nulle – tieši tik pat tik pat cik daudzi no tiem izvēlas dzīvot Krievijā. Vai CCCP (jeb PSRS). Bet te gan vietā minēt, ka eksistē izvēles ierobežojums un sliktas ziņas visiem CCCP faniem – CCCP ir izbeidzies. Un iespējas ar to klātienē iepazīties tamdēļ nav jau gadus 20.

Par gadiem runājot, apgrēcīgais saraksts dod iespēju analizēt arī karogu fanu dzimšandienas. Ja neko īpaši interesantu nedeva astroloģiska analīze, tad atradumi pa gadalaikiem ir visai aizraujoši. Kāpēc tas ir interesanti: Lielbritānijas zinātnieku pētījums meklēja sakarības starp dzimšanas mēnesi un tālāko dzīvi, un atrada ar’:

Pavasarī dzimušie bērni ir pakļauti lielākam šizofrēnijas, Alcheimera slimības, astmas un autisma riskam, un nereti viņi mēdz būt mazāk gudri par saviem klasesbiedriem, kas dzimuši tajā pašā gadā. Zinātnieki skaidro, ka daudzas atšķirības bērnu vidū ir saistītas ar to, cik daudz saules gaismas grūtniecības laikā saņēmusi māte.

Saules gaismas ietekmē cilvēka organisms ražo D vitamīnu, un tā trūkums dzīves pirmajos mēnešos var atstāt ilglaicīgas sekas. Kā norādījis Oksfordas Universitātes neirobiologs Rasels Fosters, šī ietekme ir neliela «taču ļoti, ļoti skaidra».

http://www.apollo.lv/portal/sieviete/articles/249023

Ar to visas pavasara bērnu nelaimes nebūt nebeidzas:

Rudenī dzimuši cilvēki dzīvo ilgāk nekā tie, kas dzimuši pavasarī, un viņiem ir mazākas iespējas vecumā iegūt kādu hronisku slimību, ceturtdien paziņoja Austrijas zinātnieki.

http://www.tvnet.lv/tehnologijas/atklajumi/111305-rudeni_dzimusie_dzivo_ilgak

Tātad: it kā ne ļoti nozīmīgas, tomēr sliktas ziņas tiem, kas saņēmuši mazāk saules – var sanākt būt depresīvākam, stulbākam un nomirt ātrāk. Tā saka zinātnieki. Sadzīvei priekš tādiem apgalvojumiem ir ieviesti horoskopi.

Attēlā redzams Karodziņu saraksta dzimšanas mēnešu sadalījums (faktiskais + noapaļotais). Interesanti, ka vasaras kritumam nepakļaujas augusts, kurā sadzimusi liela daļa karogu fanu.

Ja aplūkojam dzimšanasdienu tendences vēl mazliet apaļāk, tad interesants ir sadalījums “saulainie vitaminizētie” VS “aukstie un nekas ēdams neaug” jeb periods “maijs – oktobris” un “novembris – aprīlis”. Tad karodziņu saraksta grafiks sašķiebjas greizs ar 36 uz 64. Arī šajā vietā drīkst aizdomāties.

Ko no tā visa secināt. Skaļi – neko daudz, jo runa ir par briesmīgi jūtīgu tēmu un vēl jūtīgāku publiku un pie tam apšaubāmas izcelsmes jūtīgiem datiem, no kuriem daļa vispār ir cienījama un nepubliskojama personiskā informācija kā adreses un personas kodi, kas arī netika ne kopota, ne glabāta šī ieraksta ietvaros.

Ap 100 elementu kopa nav tik liela, lai runātu par spēcīgu pētījumu un izcilas kvalitātes statistiku. Turklāt Karodziņu sarakstā daļa ir juridiskas personas, iespējams, daļa ir nevainīgi karogu fana radinieki, kuri pat nenojauš par savas mašīnas krāšņajām dekorācijām. Šī bija rotaļa ar cipariem, kas mēģināja ieskatīties sejā cilvēkam, kurš ticis sarakstā, un katrs no mums par šo sarakstu drīkst domāt, ko grib. Varbūt nevainīgam radikāļu, huligānu upurim, kam neļauj rotāties un kaimiņvalsti mīlēt. Varbūt agresīvam provokatoram, kas atradis un īpaši veltījis laiku tam, lai atzīmētos visām acīm kā Krievijas fans un kāda tāla, šausmīga (kā tie visi) kara – tomēr – uzvarētājs, kaut pats, visticamāk, nav pabijis ne vienā, ne otrā. Tāpēc vel viens pamats apšaubīt, ka runa tiešām ir par ideoloģiju, pamatotu pārliecību, drīzāk – pliku provokāciju un naida un/vai necieņas izrādīšanu, kas sakņojas nevis īpašās prāta spējās, dziļā izpratnē, varenībā vai panākumos, bet tieši otrādi – nereti, izņemot stāstiņu par senu, leģendāru uzvaru, karogiem un ikonām apkārtā auto vadītāja neizturami sūrajā un netaisnīgajā dzīvē nav nekā cita skaista uz ko atsaukties. Un neba man tagad stāstīt, cik ērti savās nelaimēs un traumās vainot un atriebties mammai, skolai vai valstij, kurā dzīvo, un kaifot par Visuvareno Impēriju, Dievu vai fen šui, kas tūdaļ, tūdaļ bez īpašas piepūles (Daniels, Bet stunda nāk) iecels saulītē… vajag tikai īstajā vietā piekārt īstās formas un krāsas atribūtu.

Un vēl, prātīgi ar to vienā maisā bāšanu. Visādiem apgalvojumiem ir tieksme kļūt neprecīzākiem, jo lielākai izlasei tos pielieto jeb kā atbildē par naidu uz ķīniešiem bija teikts kādā Vonnegūta grāmatā: “nav pareizi vienlaikus ienīst tik daudz cilvēku” (K. Vonnegut, Timequake, 1997). Tikpat nepareizi ir ienīst un apsaukāt veselas cilvēku kopas tāpēc vien, ka eksistē saujiņa provokatoru, kam to vien vajag, kā sameklēt kašķi. Nedariet viņiem to prieku un neielaidieties diskusijās, kurās zaudēsiet, ja vien neesat līdzvērtīgs psihs turklāt bruņots, ja ne ar līdzīgu interešu pārstāvju loku pēc izsaukuma, tad vismaz ar vāli. Cilvēkam, kurš saņēmis maz saules un ir pēc dabas agresīvs un dusmīgs jau tā ir grūti, tāpat kā visiem citiem ir grūti ar viņu. Neskaties tam acīs un neatbildi uz žestiem, un tas liks tevi mierā, bija teikts kādā citā pamācībā internetā par agresīviem šoferiem.

Related posts:

1. Bilde (par) 9.maija draugiem ar lentītēm

Ja godīgi, man joprojām nav skaidrs, ar ko atšķiras rāpuļi no lāčiem. Mans plāns ir tāds: ņemu bērnu 1 gab. Ņemu drēbes, dažādus paveidus. Velku drēbes uz bērna virsū, kamēr izskatās pēc cilvēka. Ja nekas nesanāk, ietinu bērnu segā, aiznesu slepenā vietā un mēģinu vēlreiz Viss. Kurš no tiem tagad bija rāpulis uz kura tad jāvelk bij tas lācis (vai otrādi), nezinās ne bēbis, ne tētis, ne es.

Related posts:

1. My day in brands. Zīmolu atklāsmes.

Mašīna šodien. Māk 3 krāsas un apmēram 5 izteiksmes.

Mašīnas izteiksmes robežas šobrīd parasti definē: 2 – 3 sarkani signāli (pa malām, dažiem vēl logā), pārītis oranžu signālu jeb pagrieziena rādītāji, balta gaisma aizmugures galā stāsta par atpakaļgaitu un vēl viens košs sarkanais mēdz degt tāpatvien aizmirsts vai arī mēģina kliegt cauri sliktai redzamībai “esmu šeit!”. To novietojumu piespiedu kārtā nosaka tas, ka nekāda tur nianse un nobīde par 30% vai 52% neiet krastā ātrumiem un attālumiem, kas ir uz ielas (tak kā jebkurā interfeisā – skaidrībai jābūt) – signāli novietoti malā, malā, augšā un apakšā. Kaut ko var vietot pa vidu.

Skatos uz šosejasbiedru, kas it kā ripo, it kā uz lidostas pusi un domāju – ne ripošanu, ne savu maršrutu tas man nestāsta, to, ka samazinās (vai palielinās) ātrums uzzinām tad, kas mainās distance starp mūsu mašīnām, par to, kurp cienītais dodas un vai neplāno parkoties parasti mums nepastāsta nekas.

Ar variācijām par tēmu “mašīnas izteiksmes” es iepazinos mazliet jaunā gaismā 2009. gada Frankfurtes autoizstādē, skat arī video. Renault savus konceptauto bija aprīkojis ar izteiksmīgām spuldzēm, kas, uz pirmo acu uzmetienu darīja apmēram to pašu ko LED bruņurupucis bērnistabā – izklaidēja, mainot krāsas, bet skatoties šosejas biedru mazrunīgajās spuldžu sejās uz šosejas, atskārtu, ka viens no veidiem, kā stāstīt vairāk limitētajā vietā ir ar papildus krāsu un animāciju (vecā labā mirgošana vai arī LEDu skrējiens no labās uz kreiso, piemēram) palīdzību. To var panākt, vispār nepalielinot stāstījuma virsmu – viena spuldze, kā redzams, var degt visās iespējamās krāsās, kā tāda mēle, kas saka ā-ē-ī-o-ga-ga-ga. Skat. video piemēru:

Vēl paliek arī iespēja projicēt visu ko uz a) pakaļējā loga, kas plus mīnus ir katrai mašīnai, vai arī uz b) visuresošās zemes.

Trakulīgas fantāzijas "ar mani atkal runā Prelude"

Tā kā ripojot ar savām pāris tonnām vairāku desmitu kilometru/stundā ātrumā ir kritiski saprast signālu uzreiz, tad gandrīz lielā mērā atkrīt risinājums mašīnas valodā izmantot cilvēku valodu jeb uzrakstus. Turklāt, atšķirībā no sarkanām bremžugunīm, uzrakstu – “es tagad parkošos kā tītars pa divām vietām un tev uz mani būs jāgaida” izlasīt varēs tikai attiecīgās valodas pratēji. Kas atliek: atliek simboli – krāsas, ceļazīmes, bultas. Atliek vārdi ar plašu atpazīstamību kā “stop” vai “Jesus”. Piemērs gan nepiedāvā neko jaunu un derīgu, tāpēc iespējams, attīstot mašīnu ielas valodu (ne tādu, kurā mašīnas repos ap degošu miskasti šķērsielā, bet tādu, kurā tās varēs sarunāties ar mums vai, kas zin, savā starpā), var nākties ieviest.

Tagad, kad pie pusdiengalda stāstam par kāda smskām, tvītiem vai baniem, ikdienā šārējam linkus, tagojam bloga postus, paužam emocijas ar orly? omg un wtf! (kapos rotē latviešu valodas skolotāji un kopēji, es atvainojos, bet tas bija tīšām), neizskatās, ka būs problēma ieviest jaunus vārdus un apzīmējumus, arvien īsākus un ašāk uztveramus. 1948. gadā to savā 1984 uz apmēram 2050. pravietoja (un 2011. gadā sadzirdēja un novērtēja interneta lasītājs) Dž. Orvels.

We’re getting the language into its final shape — the shape it’s going to have when nobody speaks anything else. When we’ve finished with it, people like you will have to learn it all over again. You think, I dare say, that our chief job is inventing new words. But not a bit of it! We’re destroying words — scores of them, hundreds of them, every day. We’re cutting the language down to the bone. The Eleventh Edition won’t contain a single word that will become obsolete before the year 2050

(..) In the end we shall make thoughtcrime literally impossible, because there will be no words in which to express it. Every concept that can ever be needed, will be expressed by exactly one word, with its meaning rigidly defined and all its subsidiary meanings rubbed out and forgotten.

G. Orwell (1948)

Lai cik baisa 1984 hiperbola, ir liela ticamība, jūtamība, es pat teiktu, ka valodas rukšana uzņem tempus ne tikai manās fantāzijās par automašīnu sarunām uz šosejas. Amerikāņi ir gājuši soli tālāk un, tā runā [pazuda avots], ka vairs nelietojot patskaņus Feisbukā, tā it kā varot ātrāk parunāt. Kaut ko noteikti varam mācīties no senajiem ēģiptiešiem vai indiāņiem, kas lietas apzīmēja ar simboliņiem, hieroglifiem, visādiem ķeksīšiem, aplīšiem vai elles sunīšu portretiem. Kas ir redzējis kādu datorprogrammas kodu, arī ir redzējis saīsinātu, ne pārāk runātu pie vīna glāzes, bet tomēr valodu. Kritisku reāllaika sistēmu specifikāciju sastādīšanā, tikmēr mēdz izmantot, piemēram, t.s. formālās valodas, kas neļauj nevienam sapīties izteiksmēs, vārdos, sargi Dievs – emocijās un citos cilvēku tik nepilnīgās un reizē tik bagātās valodas skaistumos, kas tik ļoti biedē ne vienu vien indivīdu (nemaz nerunājot par robotiem), kas, nespējot atrisināt pasauli, piedāvā visiem definēt savu dictionary, pirms vispār kāpt uz dialoga ļodzīgās platformas, un, vīlies savā veselajā saprātā un pazudis nenoteiktībā un smadzeņu piedāvātajā realitātes tulkojumā, pasaules specifikācijas definēšanai izmanto, piemēram, kādu vecu pasaku grāmatu, ko dažās tautās pazīst kā Bībeli. Bībeles eksistence tikai lieku reizi apliecina cilvēcības kā arī tās izpausmju valodā katastrofālās nepilnības (ok, JK!), kuras 21.gs. saasina pastiprināta cilvēku nespēja komunicēt jaundzimušā interneta un nešķīsto sociālo tīklu un valgu ietekmē. Tā ka valoda, tu biji skaista, paldies tev par to, 2050. – here we come! Sākot ar emoticonu LED, ko mums piedāvā čaklie un izdomas bagātie ķīnieši, vai pašu atvāzto vidējo pirkstu vai izteiksmīgo dūri, mašīnas, domājams , ieviesīs mūsu dzīvē kaut kādus jaunākus, noderīgākus un precīzāk definētus vārdus tad, kad sāks ar mums runāties. Un tās nekādi nebūs vienīgās.

Vēl, atzīmējoties pie šī jautājuma, lieta, kas, manuprāt lielā mērā iespējos kaut kādu lietderīgu mašīnsaziņu ir nu jau bezmaz katrā mašīnā atrodamais GPS, kas ātrāk par visiem zina pastāstīt, kuru joslu te kāds taisās ņemt un kurā šķērsielā nogriezties. Kāpēc lai šī viedā kaste nepastāstītu kaut ko derīgu ne vien savam pavēlniekam šoferim, bet arī apkārtējai pasaulei? Lietojumprogrammas kā Waze un, protams, mātes Googles ieviestas uzpariktes zina bišku pastāstīt, kas tad vispār uz ielas notiek, un kaut kādā mērā nosacīti nodrošina sarunas šoferu starpā jau tagad.

Soli tālāk – spiedīgais  un arvien rūkošais naftas zābaciņš nepanesami spiež tehnoloģisko attīstību visādu tur elektrisku mašīnu virzienā, kas, kā lasu, savu saimniecību jau tagad, pirms vēl nonākušas līdz manīm, savienojušās mākonī, tur, protams, ir kur augt, pagaidām tie ir tikai charge-pointi, un gal’galā ntak evajag jau elektrību, lai dabūtu elektrību, bet elektronika, maģiskie mākoņi, bezvadu komunikācija un citi neredzamie briesmoņi – par ko ne – var ļaut mašīnām un visiem citiem aparātiem vispār bez mūsu iejaukšanās sarunāties savā starpā, un, piemēram, tik cik to atļauj tītaršoferi, izkārtoties joslās, ielās un rindās un sāk bremzēt laicīgi, pasakaini skaisti un efektīvi. Te darbiņš protams MI un lēmumu atbalsta sistēmu izstrādātājiem, kam jāiemāca mašīnai atšķirt labu no ļauna. Pat trakāk, katris, kas redzējis, piemēram, kādu ģeniālu Microsoft kļūdu paziņojumu un zaudējis sev tuvus datus, var uzburt sev acu priekšā asinis stindzinošo ainu un apokalipsi, kas iestātos uz ceļa, ja līnija starp mašīnu muldēšanu un veco labo emociju un stulbuma izroboto cilvēka lēmumu pieņemšanu būs novilkta nepareizi. Un stresainus restartus (cerams-) ceļmalās. Labā ziņa ir, ka, un atzīšos, to es uzzināju tikko, mēģinot mazliet parakties par šo savu fantāziju, eksistē un top standarti mašīnu savstarpējai saziņai. Viss notiek.

Biržā, rūpnīcās un istabā, kur plosās Roomba, šodien lēmumus pieņem algoritmi, kaut kur Japānā cilvēkus izklaidē, prec un maigi cilā roboti, un ne viens vien auto ražotājs slavē inteliģentas proaktīvas bremzes vai citas viltīgas ierīces savā jaunākajā lolojumā, kas zin pastāstīt un mācīt mums dzīvot jau krietni vairāk par pīkstuli, kas neapmierināts ar pasažiera piesprādzēšanās manierēm vai spuldzītes sūdzību par vaļā palikušu bagāžnieku. Valoda, tehnika, MI, valodas un pašu vecās, labās smadzenes attīstās lieliem soļiem daudzos virzienos, un es domāju, pat sagrabējuši krabji kā es ^_^, kam pirmajā datorā spēles bija jāiedzen no audiokasetes, otrajā – internets no stacionāra telefona un trešajā studiju darbs no disketes, piedzīvosim, ka mašīnu tukšajās sarkanspuldžu pakaļās atplauks bagātas informatīvas izteiksmes un vācu mašīna zinās uzrunāt savu japāņu draugu vienā valodā. Jaunā valodā…

Related posts:

1. Nākotnes fantastikas pārdomas

Related posts:

1. The truth of Amy "Beehive" Winehouse