Nauda un lauki
Kopš Dānijas iestāšanās ES 1973.gadā, tā prezidē jau septīto reizi. Līdzekļus Dānija centīsies ekonomēt, samazinot oficiālo ministru sanāksmju skaitu un pasniedzot mazāk dāvanu. “Šī ir pēdējā reize, kad konferencēs jūs redzēsiet pudelēs pildītu ūdeni. Turpmāk būs labs un tīrs Dānijas krāna ūdens,” ārvalstu žurnālistiem Dānijā skaidro Eiropas lietu ministrs N. Vamens. Viņš pats atgriež krānu un ar baudu uzskatāmi visu acu priekšā padzeras! Jā, Zviedrijā un Dānijā, krāna ūdens standarti ir augstāki par ES noteiktajiem. Kopumā paredzēts, ka pašai Dānijas prezidentūra Eiropas Savienībā izmaksās aptuveni 35 miljonus eiro (24,59 miljonus latu). Salīdzinot ar 115 miljoniem eiro, ko šim uzdevumam bija atvēlējusi iepriekšējā prezidētājvalsts Polija, un 85 miljoniem eiro, ko prezidentūras vajadzībām pērn iztērēja Ungārija, smuki! Bet cik priekš savas prezidentūras 2015.gadā plānojusi Latvija? Nu, cik tad vajadzētu, lai būtu ne par maz un ne par daudz? Savu krāna ūdeni droši vien, ka nepiedāvāsim.
Bet vēl svarīgāk ir apzināties, ko vajag Latvijai tūlīt, šai Dānijas vadītajā pusgadā? Es uzsveru – mums ir svarīgi ietekmēt Eiropas Komisijas priekšlikumu regulām Kohēzijas politikai pēc 2013. gada. Latvijai būtiski ir panākt Kohēzijas politikas atbalstu tādā apjomā, lai nodrošinātu nepieciešamās investīcijas valsts attīstībā. Arī sarunas par kopējo lauksaimniecības politiku un negodīgajiem maksājumiem Baltijas zemniekiem Dānijas prezidentūras laikā būs izšķirošas. Taču es un Tu, mans cienījamais lasītāj, saprotam, ka zaļi un praktiski domājošā ziemeļzeme Dānija savu prezidentūru Eiropas Savienībā uzņemas laikā, kad Briseles prātu nomāc eirozonas krīzes risinājumi. Oi, oi, oi, bet kaut ko jau panāksim. Jāprot prasīt.

Politika
Dānijas prezidentūras laikā Latvijai ir svarīga ES paplašināšanās un integrācijas turpināšana ar Horvātiju, Turciju un Islandi. Dānijas prezidentūras laiks sakrīt ar ES – Horvātijas Pievienošanās līguma ratifikācijas procesu ES dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā. Dānija nav eirozonas valsts un ir relatīvi maza, un pat tad, ja ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā, nav noslēpums, ka Francija un Vācija ir tās, kas spēlē galveno kārti šajos izšķirošajos ekonomiskajos procesos. Taču Dānija jau iepriekš ir pierādījusi, ka spēj būt tilts starp pretrunīgām pusēm - eirozonas un neeirozonas. Un ietiepīgi pratusi uzturēt mazo valstu statusu. Reizēm pat niķīgi, bet beigās rezultatīvi. Mācies, Latvija! Dānija paziņojusi, ka visus spēkus koncentrēs ES vēsturē naudas smagākās krīzes risināšanai. “Mēs darīsim visu, lai noturētu 27 valstu lielo Eiropas ģimeni kopā,” tā norādījis Dānijas vēstnieks ES Dž. Mikelsens. “Taču mēs neceram pusgada prezidentūras laikā attiecībā uz ES daudzgadu budžetu pieņemt galīgo lēmumu, jo tas būs Kipras prezidentūras ziņā 2012.gada otrajā pusē”. Viņš runā godīgi.

Attīstība

Es vēlos skatīties tālāk pāri šiem grūtajiem lēmumiem, paturot prātā galvenos cilvēka dārgumus – veselību un dzīvību. Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir teikts, ieklausīsimies: „Ilgtspējīga ir attīstība, kas apmierina šīs paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savējās”. Tas ir viens no galvenajiem mērķiem Eiropas Savienības līgumā, kas nosaka ES politiku un rīcību. Attīstība, kas nodrošina spēju uzturēt dzīvību visā daudzveidībā. Tā balstās uz demokrātijas, dzimumu līdztiesības, solidaritātes un likumu varas principiem, kā arī uz pamattiesību, tajā skaitā brīvības un vienādu iespēju, ievērošanu. Labklājība un ilgtspēja nav pretrunā, bet tiek nodrošināta, ja kopējie Zemes, cilvēkus ieskaitot, kapitāla krājumi pieaug. Būtu, piemēram, iespējams izcirst Brazīlijas mūžamežus, lai šajā teritorijā nodrošinātu bioloģiskās pārtikas ražošanu un iegūtos finanšu līdzekļus ieguldītu transporta biznesa attīstībā. Vai to izvēlēties? Ja šādi, krīzes nogurdināti un sagumuši, arī Latvijā salīdzināsim un rēķināsim… Nebūs ne dabas, ne naudas, ne politikas ne tur, ne te. Arī Latvijas mežs nav tikai mūsu mūžam. Tam jāataug un jāpaliek – kā latviešiem mūžu mūžos.
Patēriņa sabiedrības attīstības modelis ignorē faktu, ka tāda ražošana, kas neatgriezeniski tērē resursus un degradē vidi un kas patlaban nodrošina perfektu dzīvesveidu vien bagātākajās pasaules valstīs, vairs nav iespējama. Planētas ekosistēmas nespēj absorbēt radīto piesārņojumu, kā tas ir siltumnīcefekta gāzu emisijas radīto klimata pārmaiņu piemērā. Ir acīmredzams, ka, šitā saimniekojot, uz Zemes drīz vien (jau pēc 100 gadiem) vairs nepietiks resursu, lai ilgtermiņā uzturētu esošo dzīves līmeni kā glaunajās Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstīs, nemaz nerunājot par to, ka pierasto, mūsdienu patēriņa apjomu jau daudz agrāk tādējādi varētu nenodrošināt visiem pasaules iedzīvotājiem. Jā, jā – Tev un man arī.

Lūk, Igaunijas vēsturē 2011.gads ieies ar to, ka šīs valsts iedzīvotāju naudas makos vēsturiskā krona nomainās uz eiro. Ir daudzas praktiskas lietas, ko Igaunijas pierobežā dzīvojošie latvieši, pateicoties bezvīzu režīmam, piemēram, Valgā vai Pērnavā varēja iegādāties lētāk nekā Valkā vai Ainažos. Gan pārtiku, gan apģērbu. Vai līdz ar eiro ēras sākumu šī priekšrocība viņiem saglabāsies? Jā, un ne tikai viņiem, jo savā ziņā Igaunija šādi varētu palielināt savu pievilcīgumu Latvijas iedzīvotāju vidū kā tūrisma mērķis. Eiro ieviešana nenozīmē cenu izlīdzināšanos, tās vienkārši kļūst uzskatāmākas, līdz ar to vieglāk salīdzināmas dažādās valstīs.

Eiro zonā

patlaban ietilpst Austrija, Beļģija, Kipra, Somija, Francija, Vācija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Spānija. Un Igaunija. Un igauņiem eiro ieviešanas ieguvumi ir tādi paši kā citu eiro zonas valstu iedzīvotājiem:

- Norēķinu operāciju un konvertācijas izmaksu samazināšanās – zūd valūtas maiņas izdevumi (saskaņā ar ES ekspertu novērtējumiem ietaupītā summa būs līdzvērtīga līdz pat 0.5% no IKP);

- Vienotā ES kapitāla tirgus pilnvērtīgāka izmantošana;

- Nacionālās ekonomikas efektivitātes pieaugums, starptautiskajiem tirgiem kļūstot pārskatāmākiem, līdz ar to pieejamākiem.

- Saskaņā ar Iestāšanās līgumu ES agri vai vēlu eiro būs jāievieš arī Latvijā un Lietuvā. Patlaban Igaunija, bet vēlāk visas trīs Baltijas valstis tādējādi būs zaudējušas iespēju ietekmēt savu ekonomiku ar valūtas kursa palīdzību (piemēram, valūtas devalvāciju izmantot kā preču eksportu uzlabojošu faktoru). Problemātiskāk ar kopīgo monetāro politiku kļūs regulēt inflācijas līmeni, jo tas visās dalībvalstīs nav vienāds. No otras puses – eiro ir liela, globāli ietekmīga valūta, kas pozitīvi ietekmē tās lietotājus. Piemēram, eiro rada augstāku psiholoģisko drošību par noguldījumiem, tas, savukārt, palielina valstī uzkrājumus, ko bankas var novirzīt ekonomikā. Līdz ar eiro ieviešanu Igaunijas valstij būs mazāki izdevumi par ārējo parādu, tātad vairāk naudas atliks iedzīvotāju vajadzībām.

Eiro ieviešana viennozīmīgi samazinās dolāra lomu Igaunijas finanšu apritē, padarot neatkarīgākus un drošākus darījumus ar austrumu kaimiņu, kurš mums ir kopīgs un ļoti labprāt šūpojas līdzi dolāra kursam.

Māstrihtas kritērijos noteikts, lai valsts varētu pretendēt uz eiro ieviešanu, tajā:

• inflācija nedrīkst vairāk nekā par 1,5% pārsniegt trīs ES dalībvalstu ar zemāko inflācijas procentu vidējo rādītāju;
• ilgtermiņa aizņēmumu procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par 2% pārsniegt trīs dalībvalstu ar viszemāko inflācijas līmeni vidējo rādītāju;
• nacionālās valūtas maiņas kurss divu gadu laikā pirms eiro ieviešanas nedrīkst pārsniegt iepriekš noteiktās svārstību robežas;
• valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts iekšzemes kopprodukta;
• valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no tās IKP .

Mūs, protams, ļoti interesē, kā naudas maciņa monētu un banknošu nomaiņa Igaunijā ietekmēs Latviju?

Versijas atšķiras

Liela daļa mūsu nacionāloptimistisko pētnieku uzskata, ka ietekme būs pozitīva, jo ārvalstu investori Baltijas reģionu uztver kā vienotu veselumu. Ja tie šobrīd investē pēc ekonomiskajiem rādītājiem atraktīvākajā Baltijas valstī – Igaunijā, tad papildu investīcijas tas var nodrošināt arī Latvijai. Arī no tirdzniecības viedokļa - Igaunija ir nozīmīgs tirdzniecības partneris Latvijai gan eksporta, gan importa struktūrā. Tas nozīmē – ja ekonomikas apjomi Igaunijā pieaug, arī Latvijas eksports uz šo kaimiņvalsti varētu kāpt. Ja Igaunijā ekonomika ietu uz augšu, tiktu radītas dažādas nozares, kas apkalpotu šo pieaugumu, un tas dotu labumu arī Latvijas uzņēmējiem.

Turklāt Latvijas valdība skaļi un ambiciozi ir pateikusi, ka eiro te jāievieš 2014.gadā, un patlaban visi valsts darbi tiek plānoti tā, lai mēs to izdarītu. Īpaši tam pakārtoti valsts budžeta deficīta mērķi. Vai trīs gadu attālums līdz eiro Latvijā atturēs investīciju plūsmu uz šejieni? Diez vai. Tur pie vainas drīzāk būs nodokļu politika. Galu galā jau sešus gadus lats ir stingri piesaistīts eiro. Un arī pašreiz redzams, cik ļoti liela loma mūsu ekonomikā ir šai valūtai. Piemēram, daudz kredītu te ņemti eiro. Tas bija viens no svarīgākajiem argumentiem, lai nedevalvētu latu pirms diviem gadiem. Jo tad šos aizņēmumus cilvēki nevarētu atdot, strauji nevērtīgākiem kļūstot latiem, kuros viņiem ir ienākumi.

Bet. Igaunijai joprojām ir viens no zemākajiem valsts parāda rādītājiem attiecībā pret iekšzemes kopproduktu Eiropas Savienībā (ap 5%). Tas nozīmē, ka viņiem ir visas iespējas to palielināt, lai ar valsts tēriņiem stimulētu savu ekonomiku. Eiro atļauj igauņiem aizņemties līdzekļus lētāk nekā valstīm, kurās tas nav ieviests, un šādā ceļā atgūties no krīzes sekmīgāk. Eiro ieviešana Igaunijā tās augstā bezdarba līmeņa dēļ (vairāk nekā 12%) ir pievilcīgs arguments darba devējiem. Acīmredzami kvalificēts un viegli pieejams darbaspēks kopā ar uzticamību, ko rada eiro, veicinās dažādu biznesu attīstību.

Nav noslēpums arī ilgstošā un savstarpējas uzticības piepildītā igauņu sadarbība ar somiem. Tagad Igaunijai būs vēl vieglāk veidot biznesu gan ar Somiju, gan ar citām eiro zonas valstīm. Lai gan zinot, kādas finanšu nepatikšanas patlaban ir šīs zonas valstīs Īrijā, Grieķijā un Portugālē, jāsaprot, ka eiro nav panaceja pret valstu netālredzīgu fiskālo politiku.

Eiropesimisti šajā kontekstā saskata problēmas un brīdina, ka Igaunija ar pievienošanos eiro ir pasteigusies un kļuvusi par vienu no šīs zonas nabadzīgākajām valstīm pie „bagāto galda”. Tāpēc Latvijai ar pievienošanos eiro zonai nevajagot steigties. Tas tiek pamatots ar nostādni, ka Eiropas Monetārajā savienībā ekonomiskais lauks ir regulēts tā, lai garantētu stabilitāti, nevis attīstību. Relatīvi zemu inflāciju, taču ne izaugsmi. Ja Latvija tuvākos gadus izmantošot, lai ātri radītu uzņēmējdarbībai īpaši labvēlīgu vidi, ko pieļauj neatrašanās eiro zonā, tad Latvija drīz vien būšot labākās pozīcijās nekā Igaunija. Vai mūsu valdība uz to saņemsies? Vai tikai sekos eiro luksoforam? Redzēsim. Lai vēlāk nepārkāptu Māstrihtas kritērijus, straujiem ekonomikas sildīšanas pasākumiem būtu jāsākas jau tūlīt. Eiro ieviešanas gaidīšana arī nav alternatīva strukturālām reformām, kas Latvijā stipri iesnigušas.

Pārdomas raisa

arī tas, ka Latvijā iedzīvotājiem ir uzkrāti eiro, kas netiek konvertēti uz latiem, jo kalpo kā sava veida stabilitātes depozīts. Līdzīgi ir Lietuvā. Tagad daļa no šīs naudas varētu aizplūst uz kaimiņvalsti. Tas nesīs līdzi cenu celšanos Igaunijā. Taču visbiežāk tur patlaban prognozē dzīvokļu cenu pieaugumu, ko veicinās Igaunijas kronas devalvācijas neiespējamība, kā arī tas, ka cenas eiro valūtā vienkāršos nekustamā īpašuma cenu salīdzināšanu ar citām valstīm. Speciālisti uzskata, ka cenu kāpums pusgada laikā Tallinā būs sasniedzis 10%.
Visās valstīs, kurās ieviesa eiro, iedzīvotāji bija sašutuši, ka cenas tiek noapaļotas uz augšu. Savā ziņā tas ir mīts, jo cenas regulē brīvais tirgus. Grūtības ir ar pārejas praktisko ieviešanu. Ja uz Pērnavu, piemēram, brauksiet ar igauņu autobusu, jāzina, ka būs “galvas sāpes” saistībā ar eiro monētām, maksājot un saņemot atlikumu. Līdz šim autobusu biļetes cena tur bija apaļās summās, piemēram, 10, 25 vai 100 Igaunijas kronas. Tā kā viens eiro (0,7 lati) ir aptuveni 15,64 kronas, tad biļete maksās attiecīgi 0,63; 1,6 vai 6,4 eiro, bet mazākā eiro banknote ir… pieci eiro (3,5 lati)!

Tādēļ, dodoties uz Igauniju, ņemiet līdzi sīknaudu - eirocentus!

Ziņotāji vērtē nastu, ko veido nodokļu ieņēmumi procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvijā, kā viņi raksta, piemēram, 2008.gadā tie bija 28.9%, aiz sevis atstājot vien Rumāniju ar 28% un tādējādi atrodoties stipri zem ES vidējā nodokļu sloga, kas ir 37% no IKP. Pēdējos divos gados Latvijas nodokļu sistēmā gan veiktas vairākas būtiskas pārmaiņas, paaugstinot iedzīvotāju ienākumu nodokli (IIN), pievienotās vērtības nodokli (PVN), ieviešot nodokli kapitāla pieaugumam, dividendēm un procentu ienākumiem. Par šo jauninājumu rezultātiem un ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem Latvijā gan varēsim spriest ātrākais 2011.gada beigās. Katrā gadījumā līdz šim, kopš iestāšanās ES, Latvija vienmēr nodokļu nastas rādītājā tomēr ir atradusies zemāko piecu dalībvalstu vidū, atkarībā no tā, kā attiecīgajā gadā ir veicies ar IKP.

Tomēr 28.9% ir skaitlis, kas Latviju tabulā tikai tehniski novieto zemo nodokļu valstu grupā. Varētu pat propagandēt, ka Latvijas iedzīvotājiem jābūt ļoti apmierinātiem, dzīvojot valstī, kur viņus nenospiež augsts nodokļu slogs. Tomēr 2010.gada Eirobarometrs parāda - katrs sestais Latvijas respondents kā svarīgāko problēmu personiskajā līmenī norāda valsts nodokļu sistēmu. Jāpiebilst, lai sajustu sabiedrībā pastāvošo noskaņojumu pret pārāk bargiem nodokļiem, nekāda īpaša statistika nav nepieciešama. Zināmā mērā šeit vienmēr darbojas subjektīvais faktors – reti kurš labprāt šķiras no nopelnītās algas daļas vai uzņēmuma ieņēmumu daļas, neatkarīgi, cik liels vai mazs ir nodoklis.

Bet šai kontekstā ir rūpīgi jāpaanalizē, cik vienlīdzīgi nodokļu kaudze sadalās starp dažādām iedzīvotāju grupām. Darbinieks, kas, piemēram, 2008.gadā saņēma algu, nomaksāja 9% valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un 25% iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas kopā, atrēķinot iespējamos atvieglojumus, šim cilvēkam veidoja vismaz ap 33% nodokļu maksājumu. Savukārt, cits cilvēks, kas guva ienākumus no bankā veikto noguldījumu procentiem, kam tobrīd vēl nebija piemēroti nekādi nodokļi, attiecīgi maksāja 0% nodokļu. Jā, statistiski aprēķinot valsts kopējo nodokļu slogu, vērā tiek ņemti visi, arī šie abi nodokļi (gan 33%, gan 0%), un kopā sanāk pamaz. Bet mans jautājums ir par korektiem secinājumiem, kas jāizdara pret iedzīvotāju kopumu. Par to, uz kura pleciem Latvijā šī, kaut arī pret ES vidējo rādītāju relatīvi zemā nodokļu summa tiek īstenībā uzlikta un vai ieguvuma pārdale valsts un pašvaldību budžetā ir pietiekami taisnīga? Cik mums ir maznodrošināto? Cik augļotāju, kas pelna bankās vien? Tagad no kontos gūtajiem ienākumiem jau ir jāmaksā 10%.

LR Ministru kabinetam iesniegtajā jaunākajā nodokļu projektā godīgi ir veikts aprēķins, ka cilvēks, saņemot minimālo algu, nomaksājot visus nodokļus, nespēj sev nodrošināt pat iztikas minimumu. No tā izriet secinājums - tas rada sociāli draudīgu situāciju, veicina ēnu ekonomikas pieaugumu un priekšstatu sabiedrībā, ka nodokļu sistēma Latvijā ir netaisnīga un nesamērīga. Tātad, uzskatu - sakarā ar algu samazināšanos, bezdarbu un ēnu ekonomikas pieaugumu vismaz iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes palielināšana nebūtu lietderīga.

Ko nozīmē nodokļu sloga daļēja pārnese no ienākuma nodokļa uz patēriņa nodokļiem? Piedāvājums ir samazināto PVN likmju atcelšana, tātad vienas likmes ieviešana visām precēm, kā arī nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana. Tas atkal nav gluži tālredzīgi, jo nav veiktas nekādas prognozes, kā tas ietekmēs attiecīgos tirgus segmentus. Bet piekrītu, ka šādā ceļā papildu iegūtos nodokļu ieņēmumus tālāk varētu novirzīt ar IIN neapliekamā minimuma pakāpeniskai paaugstināšanai, atvieglojot daudzu iedzīvotāju nodokļu slogu šādā – daudz jūtamākā veidā. Es, protams, aicinu vidējā termiņā pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi kā tādu.

Arī samazināta PVN likme nav viennozīmīga. Tā pēc būtības ir subsīdija gan mazturīgam, gan turīgam cilvēkam - viņi saņem to vienādā apmērā. Bet, ja turīgais var atļauties iegādāties produktu ar pazeminātu PVN biežāk, viņš arī saņem šo subsīdiju lielākā apmērā nekā mazturīgais, kas arī pie zemākas cenas nevar atļauties tik daudz pirkt. Lūk, kur parādās PVN samazinājuma nevienlīdzība. Tas jāņem vērā, domājot par mazturīgajiem,
No otras puses – jācer, ka ES jaunās iniciatīvas, kuras oficiāli atbalsta arī Latvija, būtiski ietekmēs, piemēram, banku sektora klerku dzīšanos pēc privātās peļņas, kā arī finanšu nozarei Eiropā kopumā uzliks pārbaudāmu sociālo atbildību. Finansisti it kā dzīvo citā pasaulē, līdz kurai citu jomu nodokļu problēmas nesniedzas. Kamēr mēs skaitām santīmus savos maciņos, bankas joprojām nevar vien pārdalīt tūkstošus un miljonus latu savējiem naudas maisu cilātājiem.
Nupat ES Ministru padomē ir akceptēti priekšlikumi par trīs īpašu aģentūru, kuras bargi uzraudzītu bankas un citas finanšu institūcijas, izveidi jau no 2011.gada 1.janvāra. Neviens ne Eiropā, ne kur citur pasaulē nevēlas globālu finanšu krīzi, kas būtu līdzīga pirms diviem gadiem piedzīvotajai.

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu arī ir nācis klajā ar paziņojumu, kurā aicina stiprināt Eiropas Savienības ekonomiku. Barrozu atzīst, ka ekonomiskā krīze joprojām ir nopietns pārbaudījums savienībai, tomēr rosina turpināt iesāktās reformas, lai saglabātu ES nozīmi pasaules ekonomikā.
Viņš piedāvā vairākas vadlīnijas ekonomikas atveseļošanai, piemēram, visaptverošu reformu finanšu tirgū, pasākumus, lai nodrošinātu finanšu stabilitāti vispirms Grieķijā un vēlāk arī eiro zonā kopumā, kā arī stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu, kas ar strukturālo reformu palīdzību veicinātu ekonomikas izaugsmi un jaunu darba vietu radīšanu. Kā uzsver Barrozu: „Mūsu reakcija uz krīzi ir daudzpusēja. Mēs sagatavosim sociālu tirgus ekonomiku, lai nodrošinātu labāku nākotni savienības pilsoņiem”.

Šie vārdi attiecas uz nodokļu sistēmu arī Latvijā. Diemžēl, kā rāda pirmā pusgada statistika, vidējai algai pazeminoties, bet cenām augot, lielākie zaudētāji no Latvijas nodokļu sistēmas ir tieši mazturīgie.

Man ir svarīgi ar jums aprunāties par šo lietu, jo pensijas Latvijā ir viens no ekonomiski un politiski jūtīgākajiem jautājumiem.

Lai arī katrai no ES dalībvalstīm ir tiesības uz savu pensiju sistēmu, EK patlaban aicina pārskatīt pensiju uzstādījumus, izmantojot reālos iespējamos jaunos sociālo politiku un finanšu tirgus regulācijas instrumentus.

Zaļajā grāmatā ir sniegts pārskats par Eiropas pensiju sistēmām. Tajā apkopotas gan iekšējā tirgus iespējas, gan pensiju mobilitāte visā ES, arī tiesiskā regulējuma nepilnības, pat nākotnes maksātspējas režīms pensiju fondiem un darba devēja maksātnespējas risks.
Būšu lietišķa. Latvijā šobrīd ir trīs līmeņu pensiju sistēma. Pensiju 1. līmenis nodrošina pensijas visiem, kuri bijuši sociāli apdrošināti vismaz 10 gadus. Tas balstīts uz to, ka strādājošo sociālās apdrošināšanas iemaksas pensijām tiek izlietotas, lai izmaksātu vecuma pensijas esošajai pensionāru paaudzei. Pensiju sistēmas 2.līmenis darbojas kopš 2001.gada. Tā būtība ir, ka daļa no ikviena veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām tiek ieguldīta finanšu tirgū un uzkrāta paša maksātāja personīgajā kontā. Jau kopš 1998.gada Latvijā darbojas arī 3.līmenis, kas ļauj cilvēkiem papildus veidot privātos pensiju uzkrājumus. Mani priecē, ka Latvijas Pensionāru federācija un Labklājības ministrijas eksperti ir vienisprātis, ka Latvijā pastāvošā pensiju sistēma kopumā darbojas labi.

Jebkura pensiju sistēma pati par sevi var būt izcila, bet tā praksē nestrādās, ja cilvēkiem nebūs darba un tie ar samaksātajiem nodokļiem nevarēs nodrošināt sociālā budžeta ienākumu izpildi. Lielākais pensiju sistēmas izaicinājums kā Latvijā tā citās ES dalībvalstīs ir sabiedrības novecošanās. 2008.gadā uz katru ES iedzīvotāju, kas sasniedzis 65 gadu vecumu vai vairāk, bija četri cilvēki darbspējīgā vecumā (15-64). Pēc ilgtermiņa prognozēm rādītājs 2060.gadā būs sarucis līdz aptuveni 1,3 darbspējas vecuma iedzīvotājiem uz vienu virsdarbspējas vecuma iedzīvotāju. Šajā sakarā Labklājības ministrijas priekšlikums ir paaugstināt pensionēšanās vecumu no 2016.gada pakāpeniski pa pus gadam, sasniedzot 2021.gadā 65 gadus.

Latvija dzīvo jaunas Saeimas gaidās. Tāpēc pāršķirstīšu dažas vēlēšanu programmas. Lūk! Apvienība “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” saka, ka pusmūža cilvēku pieredze un zināšanas ir resurss, kas jāizmanto globālā konkurencē. Un turpina - pilnībā atcelsim ienākuma nodokli no pensijas! Piebilst, ka grozīsim likumus tādā veidā, lai sociālo dienestu darbinieki apsekotu riska kategoriju iedzīvotāju, pirmām kārtām vientuļo pensionāru, dzīves apstākļus un piedāvātu viņiem palīdzību. Sola, ka nodrošināsim, lai no budžeta tiktu finansētas tās medicīnas procedūras, kas ir nepieciešamas invalīdiem.
Nacionālā apvienība “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK runā nedaudz piezemētāk: pensionāriem līdz 2016. gadam nav pieļaujama pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Valdībai un Saeimai ir jāpilda Satversmes tiesas spriedums, kas aizliedz tiešā veidā samazināt pensijas.
Politiskā apvienība “Par labu Latviju” (PLL) negrib pensionāriem pieļaut nedz pensiju samazināšanu, nedz to aplikšanu ar papildu nodokļu slogu. Sociālā taisnīguma vārdā tā iestāsies pret pensiju, kas mazākas par minimālo algu (šobrīd 180 latiem), aplikšanu ar nodokļiem.
PLL saka, ka 10. Saeimas laikā jāievieš norma, lai par katru jaunradītu ilgtspējīgu un vismaz vidējas kvalifikācijas darba vietu ražošanas, lauksaimniecības un citās jomās uzņēmējiem tiek daļēji kompensēti nodokļi, ja šīs darba vietas tiek saglabātas vismaz viena gada laikā.
Sociāldemokrātiskā politisko partiju apvienība “Atbildība” vēlas, lai pensionāriem neviena pensija Latvijā nedrīkstētu būt mazāka par minimālo algu, un uzsver, ka iedzīvotājiem pirmspensijas vecumā ir svarīgi garantēti zināt savu pensionēšanās vecumu, tādēļ piedāvā nepieļaut pensijas vecuma izmaiņas cilvēkiem, kuriem līdz pensijai atlikuši 5 vai mazāk gadu.
Politisko partiju apvienība “Saskaņas centrs” (SC) vēstī pensionāriem: vajag atlikt pensiju reformu līdz laikam, kad ekonomika būs stabilizējusies, lai nesarežģītu pensiju sistēmu ar grozījumiem, kam ir 3 – 4 gadu perspektīva, tā vietā izveidot ilgtermiņā darbojošos pensiju sistēmu. Un līdzekļus, kas uzkrāti pensiju sistēmas 2. līmenī, pensionāra nāves gadījumā nodot viņa mantiniekiem.
“Saskaņas centrs” arī ierosina - lai gūtu papildu līdzekļus, ko izmantot iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai, vajag aplikt ar nodokļiem zemi, nevis paaugstināt nodokļus darbaspēkam. Darbaspēks un kapitāls lielā nodokļu sloga dēļ var aiziet ēnu ekonomikā vai emigrēt (iedzīvotāju emigrācija jau tuvākajā nākotnē izraisīs nopietnas problēmas demogrāfijas un nodokļu iekasēšanas jomā), bet zeme nekur aizbēgt nevar. Turklāt SC vēlas aplikt ar nodokļiem arī to zemi, kas netiek saimnieciski un ekonomiski izmantota. Ja būs nodokļu maksātāji (uzņēmēji un darbaspēks), būs arī iespēja maksāt pienācīgus pabalstus un veidot sakārtotu sociālās aizsardzības sistēmu.
Zaļo un zemnieku savienība runā konkrēti:
vientuļiem pensionāriem vecumā virs 75 gadiem vajag palielināt kompensāciju medikamentiem un sabiedriskajam transportam. Vēl jādod brīvpusdienas visiem bērniem līdz 3. klasei, nepieciešams nodrošināt asistenta pakalpojumus personām ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem.
Partiju apvienība “Vienotība” turpretim apgalvo: pensionāriem un iedzīvotājiem pirmspensijas vecumā pensijas nedrīkst samazināt. „Vienotība” uzsver, ka, inflācijai pārsniedzot Māstrihtas kritērijos noteiktos 5%, ir jāatjauno valsts pensiju indeksācija. “Vienotība” arī vēlas veicināt pensiju kapitāla uzkrāšanu visos trīs pensiju līmeņos: solidārajā, valsts fondētajā un brīvprātīgajā (privātajā). Tādējādi tikšot pakāpeniski nodrošināta iepriekšējo ienākumu aizvietojamība vecumdienās 55 – 60% līmenī.
“Vienotība” pieprasa, ka Latvijai četru gadu laikā pilnībā jāizkļūst no krīzes un jākļūst konkurētspējīgai Eiropā un pasaulē. Veicinot Latvijas ekonomikas izaugsmi, radīsies jaunas darba vietas un iespējas cilvēkiem atrast darbu.
Nu, super, es teiktu par šīm vīzijām!
Jā, vēlmes politikā ir kas viens, bet realitāte pavisam cits. Ļoti labi, ka arī ES ir beidzot sarosījusies šai virzienā.
Eiropas Savienība patiešām interesējas par pensijām, taču atzīst, ka tā ir joma, ko regulē tikai un vienīgi nacionālās valdības. Eiropas Savienībā nav divu vienādu valstu ar identiskām pensiju sistēmām, tādēļ viena recepte nederēs visām.
Sociālo lietu komisārs Lazlo Andors atzīst, ka atšķirības starp to, kādas pensijas saņem cilvēki dalībvalstīs, ir milzīgas. Latvijā tie ir pāris simti latu, bet citās valstīs tie var būt arī tūkstoši. Komisārs, kura paša dzimtene ir Ungārija, atzīst, ka Latvijai, Rumānijai un arī Ungārijai, kas krīzes dēļ bija spiestas aizņemties naudu no Eiropas Savienības un Starptautiskā valūtas fonda, situācija ir vissarežģītākā. Sociālo lietu komisārs norāda, ka bezdarbs turpina pieaugt, un jaunākie dati liecina, ka bez darba Eiropā atkal jau palikuši septiņi miljoni cilvēku, kas ir trīs reižu vairāk nekā visas Latvijas iedzīvotāji kopā. Turklāt šim bezdarbam ir nepatīkamas iezīmes, tas, visticamāk, nebeigsies tik ātri, un tas liecina par augstu, ilgstošu nabadzības risku. Un resursu samazināšanos pensijām.

Turpinot tradīciju, Mārketinga padome sveica „Gada cilvēku lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā”. Uzvarētāju apbalvošana Rīgas mēra Nila Ušakova vadībā notika Rīgas svētku ietvarā Vērmanes dārza estrādē.

Labākos pārstāvjus izvirzīja nozaru asociācijas, tad notika Latvijas iedzīvotāju balsojums Zaļās karotītes mājaslapā karotite.lv par pieteiktajiem izcilākajiem uzņēmumiem un to vadītājiem. Tad sekoja darbs ekspertu žūrijā, ko vadīja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Viņš uzsvēra: „Interneta balsojums šai konkursā dod tikai 50% no varbūtības iegūt balvu. Žūrija rūpīgi pārbauda arī ekonomiskos un kvalitātes rādītājus. Mēs ieklausāmies tautas balsī, taču „kaķi maisā” nepērkam. Mani personiski ļoti iepriecina daudzi izvirzītie uzņēmumi, kas, neraugoties uz krīzi, spējuši palielināt eksportu. Piemēram, zivsaimniecībā sadaļā nominētie „Brīvais vilnis” un „Karavela”.”

Starp konkursa līderiem vēl bija „Mārupes siltumnīcas”, „Valmieras piens”, „Ādažu čipši”, „Aloja Starkelsen”, „Lāču maize”, „Aldaris”, „Talsu piensaimnieks”, „Rēzeknes gaļas kombināts”, „Mūsmāju dārzeņi” un vairāku citu uzņēmumu vadītāji.

Māra Eiklona, kurš žūrijā pārstāvēja Pārtikas un veterināro dienestu, viedoklis: „Ikviens uzņēmums sākas ar cilvēku, un, jo vairāk atzinību guvušu cilvēku ir pārtikas nozarē, jo veiksmīgāki un konkurētspējīgāki ir Latvijas pārtikas ražotāji ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Pārtikas un veterinārais dienests, kurš vienmēr ir gatavs Latvijas ražotājiem palīdzēt gan ar profesionālu padomu, gan kritiku, gan jaunu eksporta tirgu apgūšanu, priecājas par to, ka Latvijas pārtikas nozarē strādā ļoti daudzi cilvēki, kuriem žūrija vēlas dot titulu „gada cilvēks pārtikas nozarē”. Taču balvas būs tikai četras, bet tās būs godam nopelnītas.”

Un balvas ir ļoti skaistas – baltmetālā oriģināli kaltas dzirnaviņas, kuru autors ir mākslinieks Arvīds Endziņš. Es, ieklausoties kompetento kolēģu pārdomās, gribu atgādināt, ka šis konkurss ir ļoti vajadzīgs divu iemeslu dēļ:

1)             Pārtikas ražotāji, kuri diendienā cīnās par Latvijas produktu vietu mūsu ēdienkartē, diemžēl no valsts puses nesaņem pietiekamu atbalstu. Viņi ir jābalsta morāli, un tādēļ saku īpašu paldies žūrijai un balsotājiem Zaļās karotītes mājaslapā par to, ka esat pamanījuši un novērtējuši izcilākos.

2)         Otrs arguments ir – mēs ieraugām kopainu. Mēs redzam tos, kuri ir apstājušies, iepauzējuši, tad tos, kuri aug, bet vislabāk redzam tos, kuri, pārspējot paši sevi, nokļūst laureātu vidū. Rīgas mēram šoreiz bija tas gods pasniegt balvu brīnišķīgai zemniecei Edītei Strazdiņai, kura visus 20 neatkarīgās Latvijas gadus ir gan galvaspilsētai, gan katram Latvijā, kurš vēlas garšīgus dārzeņus, no savas saimniecības devusi labāko un kvalitatīvāko. Viņai balva ir kategorijā IZAUGSME.

Edīte Strazdiņa kopā ar dzīvesbiedru Juri vada lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību „Mūsmāju dārzeņi” un zemnieku saimniecību „Galiņi”. Viņi rīkojas 230 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, un ir īpaši veiksmīgi kartupeļu un dārzeņu ražošanā. Visos lielākajos Latvijas veikalos var iegādāties viņu kvalitatīvo produktu. Arī Lietuvā jau sākuši pieprasīt „Mūsmāju dārzeņos” izaudzēto. Kooperatīvs audzē arī kāpostus, burkānus, bietes, gurķus, tomātus, kolrābjus, kabačus, Ķīnas kāpostus, sīpolus un selerijas.

Balvu par sasniegumiem INOVĀCIJĀS a/s „Aldaris” valdes priekšsēdētājai Inārai Šurei pasniedza Latvijas Darba konfederācijas ģenerāldirektore Elīna Egle. Viņai, kas pati savulaik strādādama „Aldarī”, ir ieguvusi profesionālas alus degustētājas ekspertes sertifikātu šis bija divkāršs gandarījums. Pirmkārt, dot balvu alus ražošanas uzņēmumam, kurš ļoti sarežģītas konkurences apstākļos ir nemitīgi pilnveidojies gan izstrādājot jaunu receptūru un iepakojumus, bet, otrkārt, redzēt, ka balvu saņem vēl viens „Aldarī” savulaik izaudzis speciālists Valdis Blūms - ZĪMOLVEDĪBĀ. Viņa vadītā a/s „Latfood” ražo „Ādažu čipšus”. Tiem par labu žūrijas lēmumu nosvēra precīzi veidotie reklāmklipi, kuros Ulmaņlaiki sasaucas ar mūsdienām, kā arī pārdomātu mārketinga stratēģiju kopumā.

Būtībā tieši zīmolvedība ir tā, kas virza ikviena konkursa nominanta panākumus, jebkurā kategorijā. Vispirms svarīga ir šo līderu personība, viņu kā uzņēmumu vadītāju izglītība, amata prasmes, tad finanšu lietu pārzināšana, un visbeidzot - mērķtiecīgi veikta zīmolvedība, kas iekaro pircēju individuālos prātus, tad tirgus segmentus kopumā. Tas ir ļoti svarīgi – kā publika caur zīmolvedību uztver uzņēmumu darbību. Nevienu firmu nevar sekmīgi vadīt, ja saprātīgā proporcijā neizmanto visus instrumentus: cenu, jaunus piedāvājumus un ieguldījumus reputācijas celšanā. Tādēļ žūrijai bija ļoti svarīgs patērētāju balsojums, jo finanšu rādītāji krīzes apstākļos ir relatīvi sekundāra komponente.

Mūsu lielākie eksporta tirgi ir Baltijas valstis un Krievija. Tie nav vienkārši tirgi. Krievija divreiz gadā veic mūsu eksportētās produkcijas pārbaudes. Šajā ziņā no visām ES valstīm mums ir labākais statuss. Aptuveni 70% Latvijas uzņēmumu, kas pieteikušies atestācijai, ir saņēmuši eksporta atļauju uz Krieviju. Čehijai, piemēram, šis rādītājs ir 20%. Un uz Rietumeiropu pārtikas ražotāji pagaidām daudz netēmē. Jo tas pieprasa ļoti lielus ieguldījumus mārketingā un reklāmā.

Ārzemēs vispār nonāk maz Latvijas produktu ar lielāku pievienoto vērtību. Eksportējot izejvielas, mēs konkurējam ar cenu, jo tas ir pirmais, uz ko pircējs skatās. Precei ar augstu pievienoto vērtību, īpaši tādai, kas ir ekskluzīva, cena vairs nav tik nozīmīga. Svarīga ir leģenda un stāsts par to, kādēļ šis produkts ir tik labs. Tas ir jāpastāsta un jāizskaidro. Tātad – zīmolvedība.

Ceru, ka jau pēc dažiem gadiem sekmīgs zīmols tiks Latvijā uzskatīts par būtiski svarīgu, arī valstiski atbalstītu nacionālo bagātību. Tieši nacionālais elements ir tas, kas uzlādē jebkuru eksporta preci.

Galvenās Latvijas pārtikas eksporta grupas ir dzērieni, sulas, zivis, piens, graudi un milti. Un par sekmēm graudu eksportā man rokās balva bija Indulim Jansonam. Viņš, līdzīgi kā Strazdiņu ģimene, arī prot organizēt zemnieku kooperatīvus, kas Latvijā ir ellišķīgi grūts uzdevums. Viņa vadītā Vidzemes agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība apvieno 260 biedrus, lielas un mazas zemnieku saimniecības, tā pērn eksportēja graudus 6,8 miljonu latu vērtībā. Šogad šis apjoms varētu dubultoties. Tā kā šīgada neražas dēļ graudu cenas ir augstas, pieprasījums starptautiskajos tirgos liels, šīs plānotās ieceres nav nereālas.

Un nobeigumā vēlos uzsvērt - arī mūsu graudiem ir nacionāla – Latvijas izcelsme. Mēs esam pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Mums jāprot rīkoties ar savu produktu izcelsmes zīmolu gan iekšējā, gan ārējos tirgos. Jo Latvija ir spēka vārds! No sirds sveicu nominantus un balvu saņēmējus. Uz tikšanos pēc gada!

Iespējams, ka ir atbildīgāks laiks nekā tad, kad notika iestāšanās sarunas par Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Tā gatavojas mainīt kopējo lauksaimniecības politiku 2013. – 2020. gadam. Jāņem vērā, ka priekšlikumi šai vērienīgajai transformācijai tiks apkopoti jau šoruden un kopš nākamā gada ieies birokrātiskajā Eiropas institūciju apritē. Tas nozīmē – ko Latvija nepagūs iestrādāt šogad, to nebūs iespējams iegūt nākamajos 10 gados. Jo lauksaimniecības maksājumi EK izstrādātajā budžetā pieder pie obligātās sadaļas un Eiropas Parlamentā ir apspriežami, bet nemaināmi.

Brisele visu šo pirmo pusgadu mudināja dalībvalstis iesniegt savus priekšlikumus, līdz Jāņiem pat ikviens Latvijas iedzīvotājs tika aicināts izteikt savu viedokli pa tiešo Eiropas Komisijai, kas būtisks un svarīgs viņaprāt būtu jāiekļauj Eiropas Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP) pēc 2013. gada.

Patlaban Latvija formulējusi visnotaļ vispārīgi, ka mums no svara KLP ir lauku uzņēmējdarbības efektivitātes un konkurētspējas veicināšana, kā arī lauku kā kvalitatīvas dzīves un darba telpas nodrošināšana. Taču, lai veicinātu straujāku efektivitātes pieaugumu un spētu reaģēt strauji svārstīga tirgus apstākļos KLP būtu jāpapildina ar ”drošības tīkla” pasākumiem tirgus traucējumu gadījumos.
Latvija piekrīt arī pārtikas nodrošinājuma uzturēšanai un patērētāju nodrošināšanai ar drošu un nekaitīgu pārtiku par pieņemamām un ar citām pasaules valstīm konkurētspējīgām cenām, vienlaicīgi nodrošinot ienākumus ES lauksaimniekiem. Līdzīgs uzdevums bija izvirzīts arī iepriekšējā septiņgadē, taču Latvijas zemniekiem to neizdevās realizēt, īpaši ienākumu sadaļā, jo iestāšanās sarunās tā neprata izcīnīt uzvaru pret netaisnīgi zemiem ES maksājumiem. Ja tagad KLP tāds mērķis tiek ierakstīts, tad ir īstais brīdis sākt uzstājīgu prasību pēc līdzvērtīgas attieksmes. Arī attiecībā uz vajadzību uzturēt zemes labā lauksaimniecības un vides stāvoklī jāparedz atbilstoši finanšu līdzekļi. Pēc 2013.gada būtu korekti jānodrošina lauksaimniekiem papildu izdevumu, kas saistīti ar ES noteikto obligāto standartu izpildi, kompensācija. Latvijas lauksaimnieki (ap 4000 konkrētu cilvēku) Briselei sūtītajos priekšlikumos lielākoties uzsvēra, ka mums ir svarīga bioloģiskā daudzveidība, vides un ūdens kvalitāte, ainavas saglabāšana. Bet arī tādēļ KLP pēc 2013.gada būtu jānodrošina konkrētu papildu izdevumu kompensēšanu lauksaimniekiem, kuri tādējādi gādā gan par Latvijas iedzīvotāju, gan ciemiņu sabiedriskā labuma nodrošināšanu.

Latvijā jau gadiem valda uzskats, ka ES līmenī jānosaka jauni, objektīvi un reālo situāciju raksturojoši rādītāji un kritēriji tiešo maksājumu aprēķināšanai un vienlīdzīgai noteikšanai dalībvalstīm. Jā, ir jārada ekonomiskie kritēriji, kuri būtu izmantojami nepieciešamā adekvātā finansējuma aprēķināšanā KLP mērķu sasniegšanai. Ir būtiski un taisnīgi jāsedz izmaksas, kas katras ES dalībvalsts lauksaimniekiem rodas par zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības stāvoklī, kā arī par vides, augu un dzīvnieku veselību un labturību jeb jāsedz izmaksas, kas lauksaimniekiem rodas sabiedrības uzlikto obligāto prasību dēļ: pārtikas drošums, pārtikas higiēna, bioloģiskās drošības pasākumi, augu un dzīvnieku veselība. Šīs lietas ir diezgan viegli nosaukt vai pat izkliegt, cits jautājums, vai Latvija pati ir gatava piedāvāt formulas šo kritēriju aprēķinam? Nešaubos par mūsu ekonomistu varēšanu, bet šaubos, vai kādam ienāks prātā mūsu aprēķinus stratēģiski, neatkāpīgi un pašapzinīgi aizstāvēt? Vieglāk būs piekrist, iespējams, spāņu vai beļģu formulām…

Patēriņa veicināšana un konkurētspējas stiprināšana ES iekšējā un ārējā tirgū ir lauksaimnieku superlatīvs kopš kopienas dibināšanas. Man, praktiski strādājot ar šo problēmu, ir skaidrs, ka jāpalielina produktu veicināšanas programmu budžets un aktīvāk jāsekmē produkcijas noiets ar modernām ES mārketinga programmām. Tām jābūt integrētām vismaz reģiona ietvaros. Mūsu gadījumā – Baltijā, lai piesaistītu lielākus ES līdzekļus. Piekrītu un pieprasu, ka jāturpina Skolas piena un Skolas augļa programmu aktīvāka apguve, palielinot tām ES līdzfinansējumu.

Jau minēju, ka pamatu pamats ir mūsu lauku ekonomikas ilgtspējīga attīstība. Tai var palīdzēt iesaistīšanās ES konverģences reģionu programmās. Šī pakāpeniskā evolūcijā notiekošā apvidu tuvināšanās un izlīdzināšanās programma ir sena ES reģionālās politikas sastāvdaļa. Tā saprotama visos institūciju līmeņos. Tādēļ KLP jaunajos mērķos jāieraksta, ka ES finansējums Lauku attīstības politikas ietvaros jāparedz pasākumiem, atbalstot ES konverģences reģionus. Vienkārši un nesatricināmi - lai celtu, piemēram, tradicionālās lauksaimniecības ražīgumu un mežsaimniecības konkurētspēju, lai paredzētu īpašu atbalstu kooperācijas veicināšanai, inovatīvu risinājumu un jaunāko tehnoloģiju ieviešanai, paaugstinātu nodarbinātību lauku teritorijās. Lai sekmētu atjaunojamo energoresursu ražošanu, dabas resursu, vides, lauku ainavas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī veicinātu lauku vietējo rīcības grupu veidošanos un iesaistīšanos savu teritoriālo problēmu risināšanā.

Līdz Latvijai jau ir noskanējusi ziņa, ka Briselē spriež, ka lauksaimniecības atbalsts ES nodokļu maksātājiem ir pārāk dārgs. Jau klīst aprēķins, ka ikkatram iedzīvotājam par šo politiku jāmaksā 2 eiro nedēļā, kas esot dārgāk nekā par jebko – par ceļu būvi vai industrijas vai izglītības atbalstu, un nebūt neveicinot ES konkurētspēju pasaulē saskaņā ar Lisabonas stratēģiju! Elementāra pieklājība man neļauj iebilst tādai sīkai aritmētiskai, bet drīzāk zemiskai fikcijai, cipariņam, kuram ir tikai manipulatīva, demagoģiska funkcija. Arī to vajag prast asi pateikt, ja KLP apspriedēs tāds gadījumā nonāks uz Latvijas galda. Esot, piemēram, dzirdams, ka jaunā prioritāte būšot klimata pārmaiņu risināšana un nauda jāpalielina tai, samazinot attiecīgi KLP. Jo arī govju izplūdes gāzes esot to klimatu pabojājušas. Tad sarunās par ES budžeta pārskatīšanu jāmāk atdalīt „kaitīgās govis” no Latvijas kā joprojām mazāk attīstītas valsts eksistences ES kritēriju rāmī vispār. Labi, jāmazina nauda KLP, bet tad tikai tām, pārsvarā „vecajām” dalībvalstīm, kuras tiekšmaksājumus saņem virs vidējā ES līmeņa. Ļoti demagoģiski varētu izrēķināt, cik vienā nedēļā es maksāju franču zemniekam par viņa KLP, bet cik viņš man?  

Pavasara sēja gan gaidīt nevar. Šogad pavasaris kavējās un ir vēlāks kā citus gadus. Bet pat uz šo vēlo pavasari valdība nespēja laikus sarūpēt kredītlīniju lauksaimniekiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Šīs sarunas vajadzēja uzsākt jau pagājušajā gadā, jo katram lauksaimniekam ir skaidrs, ja laikus un kārtīgi visus pavasara darbus neveic, tas ietekmē ražas kvalitāti un apjomu rudenī. Pašreiz sējas un pārsēšanas darbi jau tuvojas nobeigumam.

Šopavasar ir dzirdēti daudzi pat pilnīgi pretēji ekspertu viedokļi par ziemāju pārziemošanu – sākot no tā, ka pārziemojuši ļoti labi, līdz tam, ka būs jāpārsēj trešdaļa sējumu. Bet par ziemāju pārziemošanu var spriest nevis tad, kad ir nokusis sniegs, bet gan tikai tad, kad atsākusies to augšana. Šī ziema nav bijusi ekstremāli postoša ziemāju sējumiem, bet atsevišķām zemnieku saimniecībām gan tā ir radījusi problēmas.

Rapsim pārziemošana vissmagāk ir beigusies Zemgales mālainākajās augsnēs un atsevišķos mitrākajos laukos visā Latvijā.  Kopējā nepārziemojusī  platība varētu sasniegt 15-20% no kopējām ziemas rapša sējplatībām. Un tie ir nopietni finansiāli zaudējumi - 30 Ls/ha herbicīds, miglojums 7 Ls/ha, sēkla 25 Ls/ha, sēja 15Ls/ha, augsnes sagatavošana 12Ls/ha. Zaudējumos jānoraksta neatgūstamais  rudens ieguldījums - herbicīds 35 Ls/ha, vēl viens herbicīds 15Ls/ha, divi miglojumi 14Ls, sēkla 25 Ls/ha, sēja 15Ls/ha. Kopā sanāk iespaidīgs skaitlis. Tam klāt vēl nāk problēmas, kas rodas sakarā ar izmaiņām ražas novākšanas grafikos, un 2010 sējas plānos pavasarī un rudenī. Iesēta tiks salīdzinoši mazražīgāka kultūra.

No ziemāju labībām vissmagāk ir cietuši rudzi un tikai atsevišķos gadījumos ziemas kvieši. Ziemas miežu platības kā jau katru gadu ir daļēji cietušas. Vājāk ziemojušas svešzemju šķirnes, kuras ir piemērotākas siltākām un īsākām ziemām un straujākiem pavasariem.

Iznīkuši varētu būt ap 10% sējumu. Ziemāji ir cietuši ziemas sākuma kailsalā, pavasarī izsutuši zem sniega kad atkusa zeme zem sniega segas, noslīkuši gan pavasara palos, gan ilgstoši pārmitrajā pavasara augsnē. Atsevišķos gadījumos ir vainojamas arī slimības uz ziemošanas laikā novārdzinātajiem augiem. Arī šajā gadījumā tās pašas ar pārsēšanu saistītās finansiālas un organizatoriskās problēmas.

Atliek cerēt, ka zemnieki pavasara sējai līdzekļus bija atraduši un tagad būs ideāli laika apstākļi, kas  rudenī nodrošinās rekordaugstas ražas, izcilu kvalitāti un cenas pasaules labības tirgū būs augstas.

Izlasīju ziņu, ka Valmieras novada bērnus ēdinās Lietuvas uzņēmums.

„Ar šī gada 9.novembri Kocēnu pamatskolā, Rubenes pamatskolā Rubenē un Vaidavā, kā arī pirmsskolas izglītības iestādē (PII) “Auseklītis” Kocēnos, Rubenē un Vaidavā ēdināšanu nodrošinās Lietuvas uzņēmums, līdz ar to minētajās Valmieras novada iestādēs, kurās kopējais audzēkņu skaits ir vairāk nekā 460, turpmāk būs lētākas un daudzveidīgākas maltītes.

Līdz šim Rubenes pamatskolā pusdienu izmaksas vienam skolēnam bija 90 santīmi, Kocēnu pamatskolā - viens lats, bet turpmāk pusdienu cena abās pamatskolās atkarībā no klašu grupas būs no 62 līdz 66 santīmiem. Savukārt PII “Auseklītis” viena audzēkņa ēdināšana trīs reizes dienā līdz šim maksāja latu un 80 santīmus, bet turpmāk maksa būs viens lats.

Līgums ar “Kretingos Maistas” tiks noslēgts uz trīs gadiem, un līgumcena ir 167 389 lati.

Līdz šim skolēniem pusdienu ēdienkartē ietilpa zupa un saldais ēdiens vai pamatēdiens un saldais ēdiens, bet turpmāk katrā pusdienu reizē skolēnam tiks pasniegta gan zupa, gan pamatēdiens, gan saldais ēdiens.

Konkursa piedāvājumu izvērtēšanā piedalījās arī medicīnas darbinieki, kas atzina, ka Lietuvas uzņēmuma piedāvātā ēdienkarte ir ne tikai lētākā, bet arī atbilst visiem augstas kvalitātes rādītājiem. Iepirkuma noteikumos tika iekļauta prasība nodrošināt kvalitatīvu ēdināšanas pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar atbilstību kvalitātes normām, ievērojot Latvijā esošo normatīvo aktu prasības.

“Kretingos Maistas” pārstāvji sarunās uzsvēruši, ka pirmkārt darbu piedāvās darbiniekiem, kas līdz šim strādājuši izglītības iestāžu virtuvēs. Tāpat tika uzsvērts tas, ka bērniem tiks nodrošinātas kvalitatīvas pusdienas, kategoriski izslēdzot, piemēram, pusfabrikātu un saldētas pārtikas izmantošanu pusdienu pagatavošanā”, tā saulaini rakstīts paziņojumā.

Man uzreiz par šo utopiju rodas vairāki jautājumi. Vai tiešām trīs gadus uz priekšu uzņēmums spēs nodrošināt bērnu ēdināšanu trīs reizes dienā tikai par vienu latu vai pat mazāk? Kā par 66 santīmiem varēs sagatavot veselīgas un kvalitatīvas pusdienas skolēniem, kas sastāvēs no trim ēdieniem?

Esmu pārāk bieži dzirdējusi, ka uzņēmumi no kaimiņvalstīm savus „neticami labos” saulainos solījumus pilda tikai sākumā. Tikmēr, kamēr ir nauda, bet tad atrod visādus iemeslus, lai lūgtu veikt izmaiņas līgumā vai arī pārtrauc darbību.  Arī mums „Mārketinga padomē” konkursā par Latvijas kopstenda izgatavošanu un uzstādīšanu izstādei uzvarēja Lietuvas kompānija, jo tai bija viszemākā cena. Tajā gadā mūsu uzņēmumu kopstends bija vispieticīgākais, līdz ar to nepievilcīgākais.  Līdz ar to neefektīvākais. Un paši vēl bijām spiesti ļoti rūpīgi uzraudzīt darbus un pat veikt vairākus uzlabojumus pašu spēkiem, lai cik necik sasniegtu izvirzītos mērķus. Bija problēmas gan ar transportēšanu, materiālu izturību, fotogrāfiju kvalitāti utt. Uzņēmuma vadība bija Lietuvā, stendu uzstādīt tika atsūtīti darbinieki, kuri zina tikai, ko un kā saskrūvēt. Un nav tiesīgi pat pieņemt lēmumu pieskrūvēt plauktu 50 cm augstāk, kā tas konkrētajā situācijā būtu labāk. Tā mums bija laba skola, kā sagatavot iepirkuma konkursa nolikumu. Cik ļoti precīzi jāspēj visu paredzēt un ierakstīt kritērijos. Tagad spējam sniegt konsultācijas arī citiem.

Bet ar iepirkumu izsludināšanu mums valstī pagalam neveicas. Konkursā par pankūku miltu piegādi Latvijas iestādei uzvar poļu firma, kas piedāvā viszemākās kvalitātes miltus, no kuriem, iespējams, var arī izcept pankūkas. Bet mūsu ražotājs, kas piegādā jau gatavu pankūku maisījumu paliek aiz svītras. Tāpat mūsu dārzeņu piegādātāji konkursos sacenšas ar ārzemniekiem cenā par trešo ciparu aiz komata. Tas liecina, ka kvalitātes un cenas ziņā esam spējīgi konkurēt. Varbūt šajā situācijā, kad valstij ne tikai katrs lats, bet pat katrs santīms ir svarīgs, pašvaldības, sludinot šos iepirkumus vairāk varētu padomāt par kritērijiem, kas būtu izpildāmi vispirms vietējiem uzņēmējiem un ne tik vienkārši citu valstu uzņēmējiem. Jo nodokļi un darba vietas taču ir vajadzīgas te, arī pašvaldībai un tās iedzīvotājiem. Vai pirmajā mirklī paķertais, šis lētais un labais piedāvājums vēlāk neizrādīsies pārāk dārgs arī citās nozīmēs?

Tāpēc arī Mārketinga padome sadarbībā ar Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtu, lai uzlabotu Latvijas tautsaimniecību un nodrošinātu veiksmīgu iepirkumu veikšanu, visā Latvijā organizēja seminārus  „Pārtikas iepirkuma tiesiska un efektīva veikšana”. Ar 2010. gada sākumu daudzi novadi sāks apgādāt vietējās iestādes ar pārtikas produktiem, kuru iepirkumi tiks veikti 2009. gada nogalē. Mūsuprāt, pastāv risks, ka esošajā situācijā novadi varētu tikt apgādāti ar pārtikas produktiem, kam ir apšaubāma kvalitāte un grūti izsekojama izcelsmes vieta. Tāpēc organizēto semināru ietvaros mēs informējām pašvaldības un valsts iestādes par to, kā gūt maksimālu atdevi savam reģionam, iepērkot vietējos produktus.