Vai tiešām uz gadu jāsavāc dators, lai nokopētu pāris failus? 

Pēdējo desmitgažu laikā strauji pieaug to noziegumu skaits, kuri tiek veikti izmantojot datoru un interneta datu apmaiņas vidi. Arī saistībā ar pārējiem noziegumiem aizvien biežāk figurē vārdi – dators, datu nesēji, internets, e-mail.

Policija, veicot konkrētā nozieguma izmeklēšanu, datoru klasificē kā nozieguma veikšanas rīku vai kā iespējamās noziedzīgās informācijas atrašanās vietu, un uz izmeklēšanas laiku aiztur, lai veiktu ekspertīzi.

Diemžēl tikai dažās valstīs policija ir sapratusi, ka ne jau pats dators vai datu nesējs kā fiziska vienība ir pierādījums nozieguma veikšanai (izņēmums, protams, ir situācija ja ar datoru kā materiālu ķermeni kādam ir iesists, vai uz datora atrodamie pirkstu nospiedumi ir liecība par noziegumu), bet gan tikai konkrētie dati tajā. Šajās valstīs policija nevis konfiscē datorus, bet gan veic nepieciešamo datu precīzu 1:1 kopēšanu uz saviem datu nesējiem ar pēcāku to izpēti un ekspertīzi.

Modernās tehnoloģijas nodrošina nokopēto datu kontrolsummas fiksāciju un/vai ciparu parakstīšanu, kura izslēdz iespējamo datu izmaiņu izmeklēšanas gaitā. Datora paņemšanas gadījumā šādas darbības netiek veiktas, un teorētiski, negodprātīgu policistu vai ekspertu gadījumā dati var tikt izmainīti par labu kādai no pusēm.

Trūkums datoru paņemšanai ir arī aizdomās turamās personas darba spēju samazināšana un tātad zaudējums tautsaimniecībai un valstij kopumā, kuru valsts ir spiesta kompensēt gadījumos kad aizdomās turamā persona ir izrādījusies bez vainas.

Pat gadījumos, kad datoru paņemšana tiek pamatota ar, piemēram, nelegāli iekopētu filmu vai dziesmu, nodarījums un atbilstoši sods par nodarījumu ir daudzas reizes mazāks nekā zaudējumi no datora dīkstāves, un tātad datora paņemšana ir sabiedriski nelietderīga.

Latvijā spēkā esošais operatīvās izmeklēšanas likums pieļauj datora un citu datu nesēju paņemšanu ekspertīzei, piedevām vēl nereglamentējot ekspertīzes veikšanas termiņus.

Tā rezultātā Latvijas tautsaimniecībai nevajadzīgi un nesamērīgi radīto zaudējumu apjoms, pēc aptuveniem aprēķiniem, ja pieņemam, ka katrā desmitajā no gadā ierosinātajām krimināllietām tiek paņemts dators, sastāda vismaz miljonu latu, neskaitot daudzkārt lielāko neiegūto peļņu, jo dators ir darba līdzeklis, un morālos zaudējumus, jo cilvēks bieži izrādās nevainīgs.

Novecojusī izmeklēšanas norma arī ļauj izdarīt nelikumīgu spiedienu uz procesā iesaistītajām pusēm. Ir dzirdēti gadījumi kad policija izmanto šis savas paņemšanas tiesības lai iebiedētu pilsoņus ar tekstu “iespējams ka uz jūsu datora arī nav meklējamie faili, bet mēs tomēr paņemsim to un apskatīsimies”, un tādejādi piespiež pilsoni atzīties pat neizdarītā pārkāpumā, jo datora atņemšana viņam būtu lielāks zaudējums. Arī konkurenti izmanto iespēju nosūdzēt otru par nebūtisku pārkāpumu lai policija tam atņemtu datorus un traucētu biznesam.

Nesamērīgi mazi resursi ir piesaistīti arī ekspertīzes veikšanai, jo rindā ir jāgaida līdz pat gadam, kas savukārt rada vēl vismaz miljonu latu zaudējumus.

Uzskatu, ka ir laiks mainīt operatīvās izmeklēšanas likumu un aizvietot datoru un datu nesēju paņemšanu uz to satura kopēšanu, tādējādi atvieglojot visu iesaistīto pušu dzīvi.

Jo vairāk – ka internetā veiktā aptauja par pieredzi ar policiju datoru paņemšanas jomā rāda, ka policija dažos gadījumos rīkojas samērīgi izmeklējamajai lietai un veic datu kopēšanu, un tas nozīmē, ka policija var, ja vien grib. Mūsu uzdevums ir panākt, lai policija vienmēr rīkotos sabiedriski optimālā veidā un nevajadzīgi netraucētu uzņēmējdarbību un neierobežotu vārda un citas brīvības.

Šī raksta tapšanas laikā viens mans paziņa palūdza pārvietot divus viņa interneta serverus no Latvijas uz Norvēģiju, jo nejūtoties šeit droši. Tādejādi Latvijas ekonomika ir zaudējusi vismaz 200ls mēnesī, kurus turpmāk saņems Norvēģija, jo ir labāk sakārtojusi savu likumdošanu.

2010. gada 11. maijā es, Ilmārs Poikāns, tiku aizturēts saistībā ar VID datu noplūdi. dēvētu arī par Neo lietu. Ir pagājis pusotrs gads, un pienācis laiks pastāstīt par jaunumiem šajā lietā.

Neo lietā viss notiek pēc plāna – izmeklēšana turpinās, kriminālprocess nav izbeigts, un es vēl joprojām esmu aizdomās turētais. Ir cietusi neveiksmi sākotnējā ideja par izvirzīto pantu piemērošanu, taču ir rasts jauns risinājums, kā turpināt procesu. Citu ziņu, ka šī kriminālprocesa ietvaros bez manis būtu vēl kāds aizdomās turētais, man šobrīd nav. Varētu pieņemt, ka policija nav atradusi nevienu citu, kura rīcība vai bezdarbība būtu nospēlējusi ievērības cienīgu lomu VID datu noplūdē.

Jāuzteic operativitāte, ar kādu tiek veiktas datorekspertīzes policijā. Pagāja tikai aptuveni gads, kad visi datori, izņemot manis norādīto, ko policija uzskata par “nozieguma ieroci”, ir atdoti. Tagad domāju, cik labi, ka man mājās nebija spainis ar atmiņas kartēm, tiktu vēl vainots pakalpojumatteices (DoS) uzbrukumā policijas datorekspertīžu centram :)

Tātad šī gada vasarā saņēmu divas ziņas par izmeklēšanas gaitu, gluži kā kādā jokā – vienu labu, otru sliktu. Labā ziņa – noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ kriminālprocess tika izbeigts pēc viena panta. Sliktā ziņa – izbeigtā panta vietā pievienoti divi jauni.

Kopsavilkums par Krimināllikuma pantiem, kurus man centās vai cenšas “pielaikot”:

●        Izbeigts 244. pants 2. daļa. Par tādas ierīces (arī datorprogrammas) neatļautu izgatavošanu, pielāgošanu izmantošanai, realizēšanu, izplatīšanu vai glabāšanu, kura paredzēta automatizētas datu apstrādes sistēmas resursu ietekmēšanai nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu,  ja darbības izraisījušas smagas sekas. Sods – līdz 10 gadiem vai līdz 200 minimālajām mēnešalgām.

●        Pievienots 241. pants 3. daļa. Par patvaļīgu (bez attiecīgas atļaujas vai izmantojot citai personai piešķirtas tiesības) piekļūšanu automatizētai datu apstrādes sistēmai vai tās daļai, ja tas saistīts ar datu apstrādes sistēmas aizsardzības līdzekļu pārvarēšanu un ja ar to radīts būtisks kaitējums, un ja darbības vērstas pret valsts informācijas sistēmām. Sods – līdz 8 gadiem vai līdz 180 minimālajām mēnešalgām.

●        Pievienots 200. pants 2. daļa.  Par ekonomisko, zinātniski tehnisko vai citu ziņu, kuras ir komercnoslēpums, neatļautu iegūšanu savai vai citas personas lietošanai vai izpaušanai, par šādu ziņu neatļautu izpaušanu citai personai tādā pašā nolūkā, kā arī par finanšu instrumentu tirgus iekšējās informācijas neatļautu izpaušanu. Sods – līdz 5 gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

●        Atstāts 145. pants 1. daļa. Par nelikumīgām darbībām ar fiziskās personas datiem, ja ar to radīts būtisks kaitējums. Sods – līdz 2 gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai līdz 100 minimālajām mēnešalgām.

Liels bija mans pārsteigums un prieks, ka policijas iedotajā dokumentā atradu atbildi uz jautājumu, vai Neo darbībai bija kāda nozīme un ietekme. Vai tad neizklausās iespaidīgi, ja  izmeklētāja (domājams, ka ne bez prokurores piekrišanas) uzskata, ka I. Poikāna darbību rezultātā tika radīts ievērojams apdraudējums valsts iekārtas, sabiedrības drošības un kārtības interesēm un apdraudēta normālas tirgus konkurences pastāvēšana utt. Tātad tomēr Neo aktivitātēm ir bijis rezultāts – gan mainīta likumdošana, gan apdraudēta sistēma :)

Ak, vai! Es taču laikam nedrīkstēju nevienam stāstīt pat to, par ko mani tur aizdomās. Šovasar policija man centās “aizbāzt muti”. It kā viss likumīgi – saskaņā ar Kriminālprocesa 396. panta 1. daļu man noteikts aizliegums izpaust jebkādas ziņas un publiskot procesuālos dokumentus, ko esmu ieguvis Neo pirmstiesas kriminālprocesa ietvaros. Taču izmeklētāja un prokurore pārāk plaši interpretē, kas ir neizpaužama informācija, un pie tās pieskaita arī pantu, pēc kuriem tieku turēts aizdomās, publiskošanu.

Tātad man par “mutes palaišanu” šajā rakstā saskaņā ar Krimināllikuma 304. pantu piedraudēja ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 1 gadam vai arestu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu līdz 20 minimālajām mēnešalgām. Es, bez šaubām, saprotu, ka ir ziņas, kuru izpaušana pirms tiesas var traucēt izmeklēšanai, bet nevajag aizskart manas tiesības tik nekaunīgi. Tad jau redzēsim, vai kāds spēs atzīt patvaļīgu likuma interpretēšanu. Pretējā gadījumā man nāksies aizstāvēt savas tiesības un taisnību vēl vienā bezjēdzīgā, pret mani vērstā lietā par to, ko esmu pateicis šajā rakstā.

Paliek jautājums – kas notiks Neo lietā tālāk? Parasti sistēma šādus izgājienus bez smagām sekām neatstāj – citiem par biedinājumu un lai radīti sev labvēlīgu, taču sabiedrības interesēm bīstamu tiesu precedentu. Ja pastāv šāds uzstādījums mani sodīt par katru cenu, tad Neo lietu neļaus izbeigt, un tā tiks virzīta turpmākajās instancēs – uz prokuratūru un tiesu. Mani pat nepārsteigtu, ja tiktu nopludināti policijas rīcībā esošiem VID datiem identiski dati, ja nu gadījumā visi citi iesēdināšanas paņēmieni cietīs neveiksmi. Interesants ir jautājums, vai tiks meklēti formālie iemesli, lai Neo lieta tiktu skatīta slēgtā tiesas sēdē pēc iespējas tālāk no sabiedrības acīm un ausīm. Vai arī tas nav jautājums? :)

Ilmārs Poikāns

Biju domājis rakstīt dažus vārdus pieminot „Apple” dibinātāju Stīvu Džobsu, bet citi notikumi to apsteidza. 5.oktobrī, tieši Džobsa nāves dienā, Rīga ielās policija mazdrusciņ nonāvēja vārda, pulcēšanās un izteiksmes brīvību. Protams, ka pāris stundas pavadīt, cik saprotams, pieklājīgu un korektu policistu kompānijā nav nekas traks. To pat nevar salīdzināt ar masu arestiem Ņujorkā pret nedaudz juceklīgo „okupēsim Volstrītu” kustību, kur, cita starpā, cilvēki sisti ar stekiem un apsmidzināti ar piparu gāzi.  

Tomēr mediju ziņām izriet, ka šo „laipno policistu” misija ir izdevusies, vismaz attiecībā uz trīs demonstrantiem (no kopumā sešiem aizturētiem), jo šie cilvēki ir iebiedēti un atturēti turpmāk kaut ko līdzīgu darīt, proti, iziet neatkarīgas, demokrātiskas valsts ielās un, nevienam netraucējot, spontāni izteikt savu neapmierinātību ar politiskajiem procesiem. Rīgā, tātad, policija tiešā tēmētā trāpījumā ir nogalinājusi nelielu daļu visu mūsu brīvības.

Pret visiem sešiem īslaicīgi aizturētajiem ierosināta administratīva lieta, kas, ja aizmirstam iespējami maksimālo 15 dienu ieslodzījumu, it kā nebūtu nekas. Bet faktiski visas sešas lietas ir nekas cits, ka politiski represīva procesa atsākšana Latvija – otra „demokrātijas nonāvēšana lite (vieglā formā)” pret kuru sabiedrībai pienāktos asi protestēt. Bet diez vai kāds to darīs. Represīvo orgānu patvaļa neiebrauks ar tankiem, tā ienāks ar sīkiem viegliem solīšiem, nemanot…

Un tagad par otru nāvi. Nav ko piebalsot lielam globālam sēru un piemiņas korim par „Apple” dibinātāja aiziešanu mūžībā. Tur jau pateikts viss, un Džobss jau paguvis nonākt uz šīs nedēļas „The Economist” vāka.

Es vienīgi gribu atgādināt, ka Džobsa un „Apple” radītie pirmās paaudzes „Macintosh” datori piedalījās Latvijas neatkarības atgūšanas procesā. Ar „Macintosh” datoriem salika Tautas frontes avīzi „Atmoda”, arī sākotnēji „Diena” un dažādus neformālus izdevumus. Jau 1985.gadā, kad notika „Baltijas brīvības un miera kuģa” brauciens, kuru organizēja Stokholmā, preses materiāli un cits tika gatavots ar „makiem”. Savu personīgo „Macintosh” pat biju uznesis uz kuģa, rakstījām relīzes pārdesmit žurnālistiem, kas pavadīja „kuģotājus”.  Džobsa vīzija ar glītām, viegli lietojamām tehnoloģijām „mainīt pasauli” izpaudās arī Latvijā. „Macintosh” datori nedaudz palīdzēja atgūt to noplukušo neatkarību un demokrātiju, kuru baudām šodien, un kuru drupina policija un varas iestādes, jo mēs viņiem to ļaujam darīt.

Māris Gailis pēdējos mēnešos spēris pirmos soļus multimediju un interneta televīzijas tirgū, radot jaunu platformu, kur iecerēts ļaut izpausties sabiedrības grupām, organizācijām un uzņēmumiem, kam agrāk „sava” televīzija pat nebija sapnis un parādīšanās „lielajā televīzija”- liels returms.

Gailis nesen sniedza videointerviju blogam, kuru publicējam šeit: