laacz

Ietaupi, iepērkoties veikalā

2012-05-16T09:29:44Z

Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa naudas paliek veikalos. Visādos rimī, mahimās un citos. Un lielākā daļa naudas paliek tur dažu tīri triviālu iemeslu dēļ.

Pirmāmkārtām, tāpēc, ka mēs nopērkam vairāk, nekā pietiek. Visiem zināms, ka lielveikalu plānojums ir ikurāt ar to arī slavens – mudināt Tevi nopirkt vairāk. Un otra lieta, kas to nosaka, ir relatīvais kuņģa piepildījums. Tāpēc man ir, kā jau allaž, daži padomi, kas lasītājiem (abiem) varētu palīdzēt tērēt mazāk:) Tie ir tādi kā produktivitātes tipi reālajās dzīves daļai, kas nenotiek tiešsaistē.

Pirmā ideja – saraksts. Pirms iet uz veikalu, uztaisi sarakstu. Un neba nu tādu sarakstu, kurš ietver minimālo nopērkamo lietu daudzumu. Bet gan to, kurš ierobežo pirkumu apjomu. Tātad, pasēžam 5min ilgāk, un sarakstām visu, kas nepieciešams. Pagaidām stundu. Izsvītrojam to, kas patiesībā var pagaidīt, vai arī to, kas nemaz tik dikti nav vajadzīgs.

Aizejam uz bodi, izvelkam sarakstu, un nopērkam tikai to, kas tajā ir rakstīts. Tiešām. Neviens neliedz atcerēties, ka, ak jel, sāls mājās tūliņ begisies. Lūdzu. Bet to nepērc. Pieraksti to citā sarakstā, un nopērc nākamajā gājienā uz veikalu. Tas attiecas arī uz košļājamajām gumijām pie kases.

Vēl viena, varbūt ne acīmredzama, bet ļoti efektīva lieta – iepirkties dodamies tikai tad, kad kuņģis ir pilns. Tas nozīmē – uz tukšu vēderu ar acīm gribās daudz vairāk, nekā patiesībā ir nepieciešams. Tas pats attiecas uz nogurumu – izvairies doties veikalā, kad esi noguris, jo tad vēlēsies iegādāties kādu labumiņu sev, bez kura patiesībā varēsi iztikt.

Bieži vien veikalā produktu plauktā ir vērts parakties dziļāk (it sevišķi, ja tam ir atlaide), jo nereti tuvplānā ir izliktas vienības, kurām derīguma termiņš pienāks rīt, kamēr aizmugurē ir tie, kuriem ieteicamais termiņš pienāks parīt.

Klasiskais ieteikums – pirkt lētākus analogus vai akcijas preces ne vienmēr darbojas, jo tas Mövenpick jogurtiņš ir tik gards, bet Valmiermuižas alus ir vienīgais īstais. Lai gan, ar zināmu gribasspēku, var pierast arī pie Smile jogurtiem un alus plastmasas pudelēs. Te gan jāpiebilst, ka laiku pa laikam ir vērts aizvietot viena zīmola produktu ar otra. It sevišķi vērtīgi ir izpētīt lielveikala zīmola preces, jo var gadīties, ka tos ražo tie paši, kuru produkciju Tu pērc ikdienā. Tas varbūt mazliet varētu iesist pa kabatu ražotājam, bet raksts jau nav par atbalstu tiem :)

Ja esi regulārs viesis kādā no lielveikalu ķēdēm, ir vērts iegādāties vai saņemt par velti lojalitātes karti. Pie nosacījuma, ja vien Tev nav bail par savu personas datu drošību (piemēram, Rimi prasa nesamērīgi daudz informācijas, kamēr Elvi karte ir anonīma). Lai arī lojalitātes karšu ideja ir nonivelēta un relatīvais ieguvums pret iztērēto džunguru mūsu valstī ir niecīgs, dažas kapeikas ietaupīt tomēr izdosies.

Runājot par atlaidēm. Atlaides esamība nenozīmē, ka ir jāiegādājas divreiz vairāk attiecīgā produkta. Pat, ja tā ir dramatiska. Ietaupīsi tāpat, nopērkot ierasto daudzumu.

Siekalojoties uz pērc simts, saņem vienu par brīvu, piebremzē. Ne vienmēr Tev ir nepieciešams tas apjoms. Piemēram, ja vakarā esi nolēmis iemalkot divus alus, bet te ir piedāvājums iegādāties četrus par trīs cenu, tad nepērc vis tos četrus. Ja lielais piens ir lētāks, rēķinot uz tilpuma vienību, tad izvērtē, vai daļu no tā galu galā neizliesi ārā. Mazāk un dārgāk ne vienmēr ir dārgāk :)

Iepirkties ej viens. Jo mazāk Tavu uzmanību novērsīs, jo efektīvāk varēsi iegādāties sarakstā ierakstīto. Atliks vairāk laika dzīvei.

Nebrauc uz desmit kilometrus attālo veikalu tikai tāpēc, ka tur vienai precei ir atlaide. Iztērējot latu degvielā vai sabiedriskajā transportā, rezultātā neko diži ietaupījis nebūsi.

Aizej uz tirgu. Nepērc tur visu, bet gan svaigās štelles, gaļu, utt. Pat, ja neietaupīsi, cenas un kvalitātes attiecība būs lieliska. Pāris reizes, tiesa, ieberzīsies pieredzes trūkuma dēļ, bet tas takš piederās pie lietas, ne? :)

Par raksta sākumā plānojumu. Dārgākie un veikalam izdevīgākie produkti ir atrodami krūšu līmenī. Preces, kuras Tev nevajag, parasti ir atrodamas galvenajās ejās uz populārākajām veikala nodaļām.

Zinu, ka gribās pagulēt, taču tomēr – iepirkumus plāno no rīta. Tad veikali ir tukšāki, produkti svaigāki, kā arī viss process notiks daudz veiklāk.

Varbūt jums, abi mani lasītāji, ir kāda ideja? Un, lūdzu, bez fleima par cūkām buržujiem veikalniekiem. To mēs visi jau sen zinām.

Bonusam viens ieteikums tieši nesaistīts ar iepirkumiem. Komentāros pavīdēja tēze par trauku mazgājamo līdzekli. Man ir powerhints jums visiem. Iegādājieties atsevišķu pudelīti šādām vajadzībām ar pēc iespējas mazāku caurumiņu šnōbelītī. Tas palīdzēs dozēt mazāk līdzekļa, kas, savukārt, neizsakāmi paildzinās iepirktās vielas lietošanas ilgumu ;)

Rakstulīgums

2012-04-25T18:07:01Z

Laiku pa laikam man kāda PR aģentūra piedāvā dažādus produktus vai servisus patestēt. Kā jau ķenerim, mani tas tīri pat interesētu. Ir tikai viens, kā ierasts, “bet”. Visi, protams, vēlas kaut kādu atsauksmi lasīt manā blogā. Tas ir tāds kā puslegāls veids, kā iegādāties ierakstu. Iedod pabakstīt, bet palūdz ja nav žēl, uzraksti. Pašsaprotami, ka tas izraisa tādu kā ķēdes reakciju – ja nerakstu, kantori ir mazāk ieinteresēti iedot kaut ko. Ja nedod, tad man netiek feinas mantiņas.

Tāpēc brīdinu, ka turpmāk, visticamākais, parādīsies īsi (vai gari) ieraksti no sērijas – tas un tas iedeva to un to, kas nemaz nebija tik foršs. Vismaz tā centīšos aizpildīt kaut kādu tukšumu un varbūt citastarpā treniņa rezultātā izdosies ierakstīt arī kaut ko no sevis. Citādi uz vecumu pavisam traks palieku. Ir desmitiem draftu, ideju uzmetumu, bet nav iedvesmas uzrakstīt no A līdz Ž.

Balets

2012-03-24T17:13:43Z

Naktī no 4. uz 5. martu murgoju par muskuļainām kājām puantēs un zeķubiksēs. Vaicāsiet – kāpēc? Un es jums pavēstīšu, – kāpēc.

4. martā apstākļu sakritības rezultātā nācās post meitu (6 g.v.) svētku drānās, saprast, ka pašam atbilstošu klōzīšu ņera, lēkt karietē un doties uz Latvijas Nacionālo Operu, lai vaigā skatītu… baletu Apburtā princese. Šai sakarā man ir mazliet ko teikt.

Pirms tālākā vēl tikai dažas atrunas.

Biļetes tika nopirktas tāpēc, ka Amanda reiz ieinteresējās par baletu. Tāpēc arī šis izgājiens, lai atrādītu visu to padarīšanu dzīvē. Viņai patika. Mazāk nekā izrādes ar dziesmām, skaidri saprotamu sižetu un tēliem, bet patika. Trešais cēliens gan pagāja dīdoties un ik pa laikam interesējoties par to – kad beigsies, un kad varēs iet ēst vakariņas.

Otrām kārtām. Es nekādā veidā nevēlos noniecināt tos, kas ar baletu nodarbojas vai tos, kam tā ir sirdslieta no otras priekškara puses. Māksla ir māksla, un cilvēki dalās tajos, kas to saprot, un tajos kas nesaprot. Es esmu otrajā pulciņā. Zemāk lasāmais ir jāuzskata par ironisku skatu uz šo kultūras fenomenu. Ja kāda teksta daļa šķiet pārāk asa, iedomājieties, ka konteksts ir draudzīgs un krāsas nav tik melnas, kā varbūt mana teicēja talanta trūkuma dēļ brīžiem izskatās.

Kas attiecas uz mani, tad jāatzīst, ka kopumā šī bija ļoti vērtīga pieredze. Un nē, es nenomiru. Es tikai neko no tā visa nesapratu.

Un tagad visu pēc kārtas.

Gaidāmā trīs stundu notikuma neizbēgamības spēcināts, biju noskaņojies kaujinieciski. Es biju bruņojies ar pacietību un toleranci, bet meita daiļi satērpta, feinu sarkanu rokassomiņu un stilīgu lakatiņu. Abi divi ķērāmies pie augstās mākslas baudīšanas.

Lai kā es mēģinātu savilkt paralēles ar man atmiņā palikušo pasaku, neizdevās. Tik vien kā karalis, karaliene un, protams, pati apburtā princese bija skaidri identificējami. Atpazinu vēl pāris tēlus, bet tas arī viss. Par princesi gan vienā brīdī mani sāka mākt šaubas.

Neko nevaru teikt par deju soļa kvalitāti, jo man tas izskatījās dramatiski. Izmisīgā žonglēšana uz prikstgaliem, neizteiksmīgie špagati gaisā, vicināšanās ar kājām un mūžīgā roku turēšana itin kā tajās būtu liela bumba mani nu nekādi nespēja aizraut. Lai piedod man tie, kas tajā visā saskata neizmērojamu daili un talantu.

It kā visiem zināma pasaka. Taču ļoti daudz ko es no šīs realizācijas nesapratu. Iespējams pie vainas ir tas, ka Čaikovskim ir bijis savs viedoklis par to, kas ir svarīgs, bet kas nav. Sākums bija garš, vidus bija vēl garāks. Milzīga laika daļa tika veltīta galma dāmu un nedāmu dančiem, iepazīstināšanai ar kaut kādiem tēvadēliem un tusiņam mežā (kas, starp citu, bija izcili realizēts inženiertehniski). Neļaujiet man samelot, bet pēdējā scēna, kad tika nokauta/aizdzīta ļaunā ragana, nobučota un pamodināta apburtā princese tika saspiesta kaut kādās piecās minūtēs. Nēnu, I mean, WTF?

Otrais cēliens beidzies, ļaunais pievārēts, labais lēkā un laiž uz riņķi danci jestru. Mēs tik pat jestri desojam uz garderobi. A nekā. Būšot vēl trešais cēliens.

Izvērtēju situāciju. Divi cēlieni ir diezgan nesāpīgi pārciesti. Ņēmu vērā faktu, ka uz baletu mani nekad neviens vairs nepiespiedīs iet, attiecīgi – jāizbauda viss, viss, viss. Cerēju, ka trešais cēliens, kā tas ir ierasts citos skatuves mākslas veidos, kuru auditorija ir bērni, būs īsāks. Pakonsultējos ar mazo baleta vērotāju par tālāko rīcību. Nolēmām palikt.

Jā, pareizi. Divas stundas pagājušas. Sāk gribēties ēst. Sūds jautājums! Makā ir divi lati, kafejnīca tepat vien ir, kas gan varētu noiet greizi? Kādu maizīti jau nu atradīsim, vai ne? Atradām ar. Kanapē maizīti ar sieru un magonēm. Un “maizīti” šī vārda tiešākajā nozīmē, jo tās diametrs bija (nomērīju, jā) trīs centimetri. Tas sanāk – trīsdesmit trīs santīmi par vienu diametra centimetru. Ja aritmētika nav sveša (gūgle prot), tad var sarēķināt, ka maizīte maksāja vienu latu. Nekā cita jau tur nebija. Ā, nē, bija. Par piecdesmit santīmiem rafaello bumbiņa.

Labi, ko nu par mazo un nesvarīgo. Apmānījuši mazo vēderu, devāmies atpakaļ uz savu divpadsmito ložu.

Labāka iespaida radīšanai un relaksētai izrādes baudīšanai biļetes gādīgā māmiņa bija iegādājusies ložā pirmajā rindā, kura otrā cēliena vidū kļuva plašāka un mazāk apdzīvota. Nespēju pat iedomāties, kā es būtu juties zālē.

Sākās trešais cēliens un sižetiski tas viss bija šausmīgs KAS-TUR-NOTIEK-KO-VIŅI-PĪPĒ?!?!? Dejiski gan, laikam, tas bija kas augstvērtīgs, jo publika plaudēja stipri ņiprāk, un laiku pa laikam pat varēja dzirdēt ovācijas.

Nē, veikto dejas soļu un piruešu klāsts nemainījās. Iespējams, tas kļuva pat daudz bagātāks. Tagad uzzīmēsim bildi. Ir beigusies pasaka. Ragana beigta, princese sabučota un atmodusies. Princis laimīgs. Visi laimīgi. Varētu priekškaru un pa mājām, ne? Taču, tas takš būtu garlaicīgi un tik klišejiski, padomāja LNO komanda.

Trešā cēliena sākumā izlēkšo gūzma ar dancātājiem, kas sastājas līnijās. O!, – sapriecājos. Būs masveida dancis un tad – pa mājām. Pacietīšu.

Pēkšņi ne no šā ne no tā starp šo dancātāju svītu aizlēkšoja… un tagad es provēšu uzskaitīt viņus visus… Sniegbaltīte ar princi, Sarkangalvīte ar Vilku (jā, ar asti un masku), Pelnrušķīte ar savu princi, Runcis (Zābakos?) ar kaut kādu kaķeni, kā arī Īkstītis un Īkstīte (par šo neesmu drošs). Vai, vai, vai. Kamēr man mute vaļā un mēs ar Amandu provējam uzminēt pasaku tēlus, tie ir aizlēkšojuši, un sākas masveida dancis.

Dancā, lēkā, deldē grīdu. Tad, kā jau man vajadzēja iedomāties, visi iepriekš nosauktie un ar apburto princesi manuprāt nekādi nesaistītie pasaku tēli sāk savus uznācienus pāros un pa vienam. Ziniet, atgādināja Šreku, kur var sastapt visus viņus.

Un tagad mazu atkāpi par publiku.

Daudzi bērni, kuru sejas es spēju saskatīt, bija garlaikoti. Daudz bija cācu, kuras acīmredzami nāk uz baletu tikai tāpēc, ka tas piederās pie lietas – krieviski (un arī latviski) runājošas cācas, kas satērpušās savos sabuļādas žābo no galvas līdz kājām un atvedušas bērnus, kuriem ir pilnīgi viena alga par to, kas notiek vai nenotiek uz skatuves.

Bija arī klasiskā tipa īstenie baleta pazinēji-baudītāji. Tie, kas pārtraukumos un mājās braucot apspriež to, cik fantastisks grand plié sanāca princesei, bet, turpretim, cik neveiksmīgs bija tas trešais fouetté rond de jambe en tournant.

Pilnīgi noteikti starp visiem skatītājiem ne viens vien bija tāds, kuram galvenais izrādē bija tutū (tā ir tā plakanā kleita) un citi dejotāju vai statistu tērpi. Tādi kā krāšņuma vergi.

Nu, un, ja godīgi, es atpazinu vēl divus tādus pašus kā es – vīrus, kas ir akomponējuši kādu vai kādus. Tas ir viegli redzams no meditatīvā stāvokļa, kas dažreiz izpaužas kā aizvērtas acis, aiz kurām noteikti slēpjas domīgs skatiens. Kakla muskulatūra ir atbrīvota, lai atslābtu un spētu veltīt sevi izrādē valdošās atmosfēras baudīšanai. Laiku pa laikam no notiekošajā iegrimušā vīra iekšām izlaužas kāds apmierināts krāciens, kurš norāda, ka tikko kā etīdes fragments bija vienreizējs.

Es gan pats noturējos un iemigu tikai uz piecām minūtēm. Tad sekoja neizskaidrojams būkšķis, kurš manu meditatīvo noskaņojumu aizdzina pavisam.

Bet, ne uz visiem var attiecināt manus novērojumus. Kamēr citi vecāki stīvām sejām skatījās, lai bērni tik pat stīvām sejām skatītos, mūsu ložā sēdošā māmiņa ar četrgadīgo (wild guess) meitiņu aktīvi viena otrai skaidroja – kas notiek uz skatuves. Pie kam, izskatījās, ka māmiņa bija sagatavojusies godam un spēja izklāstīt par uz skatuves notiekošo skaidri un saprotami. Meitiņa, savukārt, ar neviltotu interesi bija pieplakusi pie ložas priekšējās figņas (neatceros, kā sauc) un aizrauti skatījās, ik pa laikam uzdodot precizējošus jautājumus par sižetu. Lielais “wow” bija tad, kad viņa sāka pilnā balsī dungot vienu no orķestra atskaņotajiem gabaliem, kas bija pavisam normāls simfonisks skaņdarbs ar stīgām, perkusijām, klavierēm, taurēm un visām citām orķestrim pienācīgajām lietām. Nebūtu mazās baleta fanes, es ij nenojaustu, ka tajā gabalā ir kaut kāda vērā ņemama melodija.

Kas man patika izrādē – tehniskā realizācija. Gaismas bija perfektas (neesmu bijis uz labāk gaismotu baletu). Caurspīdīgais ekrāns arī bija ōsam ideja. It sevišķi laivošanas moments, kurš izpelnījās nedalītu publikas prieku aplausu veidā. Pat meža dekorācijas uzrunāja.

No ilglaicīgākas iemigšanas mani paglāba vēl viens izrādes aspekts. Es no augšas varēju lieliski vērot orķestri darbībā viņu bedrē. Man kā operetes un vēlāk arī simfoniskā (IIRC) orķestra mūziķa dēlam tas bija interesantāk par uz skatuves notiekošo.

Beigās vēl atkārtošu iepriekš atrunāto. Balets ir māksla, māksla ir vajadzīga, bet es to nesaprotu. Šeit caur hiperbolu mēģināju ilustrēt savu pieredzi. Patiesībā jau nebija tik traki, bet otrreiz uz baletu es centīšos vairs neiet.

Google Apps – pašam sava gūgle

2012-03-12T08:56:30Z

Situācija ir pavisam vienkārša. Mūsu valstī eksistē milzums uzņēmumu, kuros darbinieku skaits nu nekādi nepārsniedz desmit vai pat piecpadsmit cilvēkus. Un šie uzņēmumi nereti pērk e-pasta uzturēšanas pakalpojumu no sava interenta pakalpojumu sniedzēja vai, ja ir pavisam apvārdoti, kā atsevišķu pakalpojumu no kāda cita. Dokumenti, protams, atrodas labākajā gadījumā uz vietējā failservera, bet kalendārs… kā nu kuram. Laiku pa laikam kantorī atskan aizver eksceli, man vajag palabot tos datus!, bet mājās slimojošā kolēģe nu nekādīgi netik klāt savam e-pastam, jo dators ar visiem e-pastiem stāv darbā.

Pirms turpināt, vienosimies par vienu tēmu, kuru neaizskarsim. Šajā ierakstā un tā komentāros neapskatīsim klasiskos iebildumus, kas saistīti par un ap privātumu, kā arī uzticību attālināto pakalpojumu sniedzējam (šai gadījumā gūglei). Eksistē privātpersonas, uzņēmumi un organizācijas, kuras ne par kādu naudu neatdos savus datus mākonim. Taču, tie, kas no tā nebaidās, droši lasa tālāk. Tie, kas baidās, lūdzu, klusē.

Te nu ir jāķeras vērsim pie ragiem, un jāpastāsta, ka Gūgle piedāvā iespēju apkalpot jūsu e-pastu (un ne tikai – par to vēlāk) pie sevis. Nav būtiski – tu esi mazs uzņēmums, liels uzņēmums, interesentu kopa, kārtējais tehnoloģijas jaunumu portāls, vai kas nu tur vēl. Lūdzu – līdz divdesmit lietotājiem (ar e-pastu, kalendāru, gūgles dokumentiem, un citiem gūgles piedāvātajiem servisiem) par velti. Ja vairāk, tad katrs lietotājs izmaksās gadā 50 dolārus. Pirms saķert galvu par zagļlaupītājbandītiem, pārrēķiniet ikmēneša izdevumos. Viens lietotājs – divi lati.

Tātad. Gūgle, kā zināms, piedāvā visvisādas foršas lietiņas internetos. Džīmeils e-pastam, doki dokumentiem, kalendārs kalendārošanai, utt. Saglabājas e-pasti @kantorīc.lv, paverās iespēja tiem piekļūt caur pārlūku (tas pats gmail, tikai @kantorīc.lv), to pašu thunderbird vai outlook, ja jau ierasts, kā arī mobilajām iekārtām – telefoniem, tabletēm vai pat televizoriem. Ne pārāk ilgu laiku organizācijām ir arīdzan pieejams Google+. Diemžēl, ir arī čupiņa ar servisiem, kurus organizācijas lietotāji lietot nevarēs. Tie ir atslēdzami no organizācijas atbildīgo puses, vai arī vienkārši nav pieejami tehniski, kā piemēram, jūtūbe.

Katrs lietotājs jau minētajā bezmaksas versijā saņem tos pašus septiņus (and counting) GB e-pastam, dokumentiem, albumiņiem, utt. Ja nav gana, var doties uz aplikāciju veikalu, un uzinstalēt ko vien sirds vēlas. Sākot ar mazām palīgaplikācijām, un beidzot ar dažnedažādiem CRM risinājumiem. Ja izmantojat maksas versiju, tad katram pienākas 25GB, kā arī kļūst pieejami dažādi migrācijas rīki, lai palīdzētu pārvākties no esošās infrastruktūras uz jauno. Lielākajā vairumā gadījumu pārnest esošos e-pastus ir gana triviāli arī parveltīgajā versijā. Un reti kuram to būs vairāk par 7GB :)

Starp citu, ja kvalificējaties Gūgles prasībām, kuras tiek uzstādītas izglītības iestādēm vai bezpeļņas organizācijām, tad visi biznesa klases labumi arī būs par velti. Es gan nezinu, kā tas darbojas ārpus USA.

Tātad, teiksim, ir apnicis sigmanets. Vai apollo. Vai jebkurš cits pakalpojumu sniedzējs, kurš piedāvā parastu piekļuvi e-pastam caur POP3 vai IMAP. Gribās kaut ko modernāku un ērtāku. Jūs nenomāc muļķīgas paniskas bailes par to, ka viss atrodas pie gūgles. Pie kam, ja nu interesē, e-pasti glabājas neba nu Latvijā, kas varētu dažreiz noderēt :)

Pirmais, kas jāizdara, ir jāatrod kāds cilvēks, kurš sapratīs, kas jādara. Tā nav nekāda raķešu zinātne, bet maķenīt tehniskas lietas gan būs jāprot vai jāapgūst. Lai arī gūgle visu pasaka priekšā, dažreiz var rasties jautājumi.

Nākamais – jādodas uz šo versiju lapu, un jāizvēlas atbilstošākā. Es pats savām vajadzībām un pārītim citu kantorīšu, kuriem izlīdzēju ar padomu, lietoju bezmaksas versiju, jo pietiek. Tālāk jau sekojam soļiem.

Būtiski ir pierādīt, ka esat domeina īpašnieks. Tam parasti pietiek savā weblapā ielikt kādu failiņu, kuru pēc tam var izdzēst.

Kamēr gūgle veic domeina pārbaudi, mēs saveidojam lietotājus. Starp citu, ja viens lietotājs izmanto vairākas e-pasta adreses, nav jāveido vairāki lietotāji. Piemēram, lietotājs Maiga.Desa@kantorīc.lv lieto pastkastīti baigā.grāmatvede@kantorīc.lv. Mēs izveidojam Maigo Desu, bet “baigā.grāmatvede” pieliekam kā aliasu.

Sarežģītāk varētu būt veikt abtilstošās DNS izmaiņas, lai e-pasti nu jau pienāktu uz gūgli, nevis tur, kur iepriekš. Taču praksē tas nav tik traki. Atceramies – caur ko reģistrējām savu domeinu (kantorīc.lv). Ja tas ir bijis kāds hostinga kantoris, tad rakstām viņiem. Ja paši reģistrējām, rakstām NIC’am. Ko rakstīt? Apmēram šo. Ja NICs kaut ko nesapratīs vai kaut kam nepiekritīs, saņemsiet atbilstošu atbildi. Viņi, lai arī dīvaini, tomēr ir cilvēki.

Pēc tam, kad jūsu lepnajā jaunajā gmail’a pastkastītē sāk krist iekšā jaunie e-pasti, varam sākt nodarboties ar vēsturisko e-pastu pārnešanu. Ja lietotāju ir čupiņa, tas var būt mazs čakars, bet nekas – tas ir jāizdara tikai vienu reizi.

Vairants, kuru es izmantoju, nebija tas vienkāršākais. Piereģistrējos izmēģināt maksas versiju (30 dienas bez maksas), izeksportēju visu savu ilggadējo arhīvu no The Bat!, uzrakstīju mazu python skriptiņu, un aizgāju gulēt. Taču, protams, ir vienkāršais un ērtais veids. Taču, Google Migration API ir spēcīgs rīks, kas prasmīgām rokām palīdzēs saplānot, notestēt, un galu galā arī nomigrēt visu uzņēmuma infrastruktūru bez lieka roku darba. Es pats savā izmēģinājuma periodā ar to padarīšanu paspēlējos, un, lai arī tas bija sen, vēl aizvien esmu sajūsmā.

Ja esi sūrais konsolists, tad izmanto imapsync. Ja nē, tad lasi tālāk.

Ja darbinieki vai dalībnieki vai biedri vai draugi lieto e-pasta programmu, tad tas ir vienkārši. Katram no jaunajiem gūglē saveidotajiem lietotājiem uzstādījumos ir jāatļauj IMAP piekļuve. Esošajā e-pasta programmā ir jāuztaisa jauns IMAP (svarīgi!) konts ar gūgles lietotāja informāciju. Ja lietojiet thunderbird, būtiski ir izņemt ķeksīti, kurš nosaka, ka visi e-pasti no visiem kontiem kritīs vienās un tajās pašās mapēs (iespēju sauc Global Inbox).

Kad tas izdarīts, mēs pārvelkam visus vecos e-pastus vai pat veselas mapes uz jaunizveidoto kontu. Pagaidām un viss. Maza nesaprašana var sanākt ar sent items (nosūtītie vienumi my ass!),

Ja visi e-pasti atrodas un tiek lasīti uz servera, tad rīkojamies līdzīgi. Uzinstalējam to pašu Thunderbird, pievienojam tagadējo kontu (IMAP iestatījumus var noskaidrot pie pakalpojuma sniedzēja), pievienojam Gūgles kontu, un velkam visu šurpu turpu uz nebēdu.

Ja kantorīc.lv ir izvēlējies maksas versiju, tad talkā nāks dažādi migrācijas rīki un API, kā arī dažādi uzņēmumi, kas palīdz to izdarīt. Pats esmu sekmīgi palīdzējis vairākiem kantorīšim un organizācijām.

Lai arī nesakarīgi aprakstīju, migrācijas process galu galā ir gauži vienkāršs Tomēr, taupot savu laiku un naudu, ieteiktu to deleģēt kādam puslīdz techniskam cilvēkam.

Ko darīt, ja kantorīc.lv visu savu pastāvēšanas laiku ir lietojis kantorīc1@gmail.com kontiņu? To var vēsi pāradresēt uz jaunizveidoto.

Vēlos vēlreiz uzsvērt dažas lietas.

Es neesmu pro-gūglisks. Taču, jāatzīst, ka viņi ar savu Apps piedāvājumu ir mani pārliecinājuši, ka nav vērts jāties ar saviem e-pasta un kalendāra serveriem, dokumentus lielos vilcienos un mazos tramvajos var rakstīt un veidot turpat, viss ir pieejams no jebkurienes, kalendārs ir vienkārši lielisks, utt.

Protams, ka bez pašiem e-pastiem līdzi nāk, kā jau minēju, kalendārs, doki, utt.

Ko mēs iegūstam? Viss stāv tur-kaut-kur-nezin-kur un ir pieejams no jebkurienes. Pat pie lielas datu plūsmas praksē nekas nekad nav jādzēš, ja vien netiek sūtīti milzīgi lieli faili. Nav jārūpējas un jāsatraucas par savu e-pastu un citu šteļļu uzturēšanu. Dzīve kļūst gaišāka un no datorspeciālistiem neatkarīgāka.

Briedis mežā

2012-03-08T12:34:54Z

~~Diemžēl, oriģināla autoru nezinu. Gūgles attēlu meklētājs arī nepalīdz~~. Pateicoties Jānim iz komentāriem, tika noskaidrots, ka tā tiešām ir fotogrāfija, un pasūtināmas jamās ir šai lapā. Atrasts iekš dashing.

Tvneta slinkums

2012-01-31T10:39:40Z

FYI. Atsauce beidzot tika ielikta 2012.01.31 ap pusdienlaiku.

Vispār jau mani tvneta rīcība reti kad pārsteidz. Dažreiz kaut kādu iemeslu pēc izbolos, bet pēc brīža jau atslābstu. Jo tas takš ir tas tvnets.

Taču šoreiz pat es mazliet samulsu, jo tas ir saistīts tīri ar mani. Iepriekšējā AKKA/LAA ieraksta sakarā. Pavisam (nu, ne 100%, bet 95% toč) droši varu teikt, ka biju pirmais, kurš plašāk par to uzrakstīja internetā. Tas tālab, ka pašu info uzraka kolēģis, kurš ir nācis no Lubānas puses, un laiku pa laikam palasās novada ziņas. Tai būtu jābūt diezgan retai sakritībai, ka par to uzrakstu es un pēc tam tvnets :)

Tas, ka tvneta rakstā nav nevienas pašas atsauces, ir pavisam normāli un ierasti :) Šoreiz gan sabēdājos, jo tas, ka autors ir diezgan eleganti modificējis mana raksta pirmo rindkopu, ir nesmuki. Manis pēc – rakstiet saviem vārdiem un es pat nepiesiešos, bet šāda rīcība ir klajš WTF.

Kalvja versija: Lubānas novada pašvaldības laikraksta «Lubānas Ziņas» desmitajā lapaspusē atvēlēta vieta līdzjūtībām, apsveikumiem un tamlīdzīgiem vēstījumiem. Tā kā līdzjūtības un apsveikumi «dīvainā kārtā» mēdz saturēt pazīstamāku un mazāk zināmu autoru dzejas rindas, pie lietas ķērušies Latvijas autortiesību aizstāvji.

Mana versija: Ir tāds Lubānas novads. Viņiem ir savs pašvaldības laikraksts Lubānas vēstis. Viņiem desmitajā lapaspusē ir atvēlēta vieta līdzjūtībām, apsveikumiem un visam kam tādam. Nereti, kā zināms, līdzjūtības un apsveikumi satur dažas kāda vairāk vai mazāk zināma autora dzejas rindas.

Nē, man nemaz tik ļoti nesāp. Man tik gribētos noskaidrot – kāpēc viņi praktizē šādu bezatsauču dzīvesstilu? Nav jau pirmā reize. Viņiem žēl? Viņiem bail? Viņi šādi izrāda savu pārākumu? Vai arī viņi vēlas šādā veidā parādīt pasaulei savas neesošās žurnālistikas neesošos talantus?

Var jau būt, ka šis ir manu iedomu auglis un ievadā nav ne mazākās līdzības ar manis rakstīto. Tad, nu, piedodiet.

Pēc @krizdabz ierosinājuma iz komentāriem uzdevu neuzvedinošu un aplinkus jautājumu @KalvisBo (raksta autoram) tviterī:

@KalvisBo Ja nemaldos, esi autors šim TVNet rakstam. Ir komentārs? http://t.co/3n5IOPpc

2012.01.30. 21:31 via webReply RetweetFavorite

@laacz

Kaspars Foigts

AKKA/LAA sper atkal

2012-01-31T13:58:02Z

Ir tāds Lubānas novads. Viņiem ir savs pašvaldības laikraksts Lubānas vēstis. Viņiem desmitajā lapaspusē ir atvēlēta vieta līdzjūtībām, apsveikumiem un visam kam tādam. Nereti, kā zināms, līdzjūtības un apsveikumi satur dažas kāda vairāk vai mazāk zināma autora dzejas rindas.

Un tagad, saturamies. Laikraksta pagājušā gada PDF versijas nav pieejamas internetā ikurāt šo līdzjūtību un apsveikumu dēļ, jo:

Sakarā ar to, ka Lubānas novada pašvaldībai noslēgts līgums ar autortiesību aģentūru AKKA/ LAA uz 1 gadu par autordarbu (dzejas rindu) ievietošanu internetvidē (laikraksta 10.lpp. – līdzjūtības, apsveikumi utt.), turpmāk mūsu mājas lapā būs apskatāmi tikai tekošā gada laikraksta “Lubānas Ziņas” numuri.

Es sajūsmā klapēju pa galdu. Tas ir kaut kas tikai mūsu aģentūrām raksturīgs. Jo, redzieties, ar savu milzīgo tirāžu un nenormālajiem ieņēmumiem viņi kardināli ietekmē mūsu dzejnieku finansiālo stāvokli. Manuprāt kārtējais pierādījums tam, cik galvā izmīlēti ir AKKA/LAA.

Sadūšojos. AKKA/LAA, ieņemiet šo. Iesūdziet mani. Lieciet izvākt ierakstu vai aizvērt blogu. Es jūs izaicinu.

Tu biji kails un vēju aplauzts koks,
Es – lapots tītenis ar ziliem ziedu zvaniem,
Pie stumbra rētainā, kas smalkām stīgām plok.
Nu pilni tavi zari ziediem maniem.

/V. Belševica/

2012.01.31 papildinājums: DB.lv ieskatījās tarifos (pilnais saraksts PDF formātā).

Vēlāk tai pašā dienā DB uzdrošinājās pavaicāt AKKA/LAA viedokli par to, vai arī sociālajā tīklā citētais ir pārkāpums: Var sodīt arī par dzeju sociālajos tīklos.

The Great Southern Trendkill

2012-01-24T19:32:31Z

Par šo atradumu paldies dimdinam @130db.

Bija tāds īss periods manā mūžā, kad klausījos Pantēru. Galu galā, sapratu, ka man ir par smagu, lai arī dažu labu balādi vēl aizvien patrinu. Visvairāk atmiņā ir palicis albums The Great Southern Trendkill. Albums, kurš guva netipiskus panākumus arī plašajā pasaulē, neskatoties uz diezgan… emm.. specifisko muzikālo stilu. Piemēram, Billboard 200 (ASV pārdotāko albumu tops), 4. vietā kādu brīdi varēja vērot tieši šo Pantēras veikumu.

Tad, nu, lūk. Tai albumā pirmā dziesma ikurāt tā arī saucās – The Great Souther Trendkill. Iespējams, ka tā ir pats psihākais viņu skaņdarbs. Ieteiktu, pirms skatīties nākamo video, noklausīties vismaz sākumu: The Great Southern Trendkill.

Pafantazējiet par to, kā varētu skanēt akustiskā versija. Nu, mazliet. Un beigu beigās nospiediet plau, kā saka viens kolēģis, podziņu zemāk redzamajam video.

Garlībs Merķelis. Latvieši.

2012-01-22T18:53:08Z

Reti kurš zin, ka pilnais darba nosaukums ir nevis Latvieši, bet gan Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās. Skolā mācītais nevienam galvā nepaliek. Man it sevišķi. Varbūt ir vērts izlasīt tagad? Veltīju kādu brītiņu, lai saliktu elektronisko versiju e-grāmatu lasītājiem. Tātad, kindlisti var ņemt šo .mobi (un nosūtīt uz savu @kindle.com e-pasta adresi), bet pārējie – lasa .epub.

Ja skolā nesanāca, negribējās un nešķita interesanti, tad varbūt tagad ir īstais brīdis iepazīties ar šo darbu, kurš savulaik sadusmoja muižniecību un, ja mūsu tautieši būtu masveidā pratuši lasīt, būtu sadusmojis arī viņus, bet spēlēja milzīgu lomu mūsu tautas pašapziņas veidošanā.

Manis gaidītākā šī gada filma

2012-01-19T06:48:42Z

Es pat nez, vai ir vērts ko vēl teikt. Noskatījos pagājušonedēļ šo treileri, un kļuva skaidrs, ka būs milzumlabi un kino ziņā gads būs vienkārši izdevies pat tad, ja nekas cits vairs nebūs skatāms.

Kas tev mašīnā?

2012-01-18T08:44:08Z

Kas tavuprāt ir tās lietas, kurām ir jābūt mašīnā, bet tās nenāk standarta komplektācijā? Ar šo es domāju tādas lietas, kas atvieglo dzīvi biežāk nekā reizi gadā, un ir meklējamas cimdu nodalījumā vai durvju kabatiņās. Piemēram, zemāk ir mans, ja tā drīkst izteikties, nestandarta aprīkojums, kurš auto īpašnieka ikdienas dzīvi padara vienkāršāku un ērtāku.

Ziemā, rudenī un pavasarī es nevaru iztikt bez virtuves papīra dvieļa ruļļa vai kārtaino salvešu kastes. Notīrīt aizķepušos lukturus pirms braukšanas uzsākšanas, notīrīt ne pārāk tīro spoguli. Tam komplektā ir arī stiklu mazgājamais šķidrums iekš izsmidzināt spējīgas pudelītes. Ziemā gan defaultajam veikala šķidrumam ir nelāgs paradums aizsalt, bet var uzpildīt ar ziemas auto logu šķidrumu :)

Cimdu nodalījumā, lai cik tas nešķistu jocīgi, cita starpā ir atrodami cimdi. Parasti būvmateriālu veikalā nopērkamie cimdi, kad jāizdara kaut kas rokas smērējošs, bet nav tā īsti kur tās pēc tam nomazgāt.

Vēl man ir diožu lākturītis ar dinamo. Nav nepieciešamas baterijas, strādā vienmēr, kad vajag. Neizmantoju gan sevišķi bieži, bet, kad vajag, tas ir nenovērtējams.

Iespējams, ka lieki, bet blakus cimdiem ir arī skrūvgrieznis (divi – krustiņš un parastais) un lupatiņa, lai varētu bez skrāpēšanas atdabūt vaļā plastmasas vāciņus, aiz kuriem slēpjas vadiņi un izdegušas spuldzītes.

Pastāvīgi iesprausts piepīpētājā ir šis USB lādētājs. Tiesa, nācās piepīpētājā ielikt atbilstoša izmēra (izmērs tāds, lai nešvunkājas) uzgriezni, lai apakšējā mēlīte būtu kontaktā ar piepīpētāja pamatni. Bet tas ir hacks.

Ir gan viena standarta aprīkojuma detaļa, kuru ir vērts pieminēt šai sarakstā. Zafīrai degvielas bākas durtiņi iekšpusē ir piestiprināta tāda finķikļuška, kuru var uzmaukt riepas ventiļa korķītim un to noskrūvēt, lai cik tas būtu ieķēries vai stingri pivilkts, nesmērējot rokas. Maza figņa, bet cik liels prieks ir katru reizi to izmantojot! :)

Un kas Tavai mašīnai bardačokā?

Pitagorozaurs

2012-01-07T16:30:12Z

Izpildījums lielisks, scenārijs ne pārāk. BTW, vai zinājāt, ka arī Swedbank jaunās reklāmas ir radītas iekš Aardman Animations?

“Gatavs biju karavīrs” ārzemju nelatvieša izpildījumā

2012-01-07T16:30:46Z

Izrādās, ka nav obligāti būt latvietim, lai iedziedātu Gatavs biju karavīrs no Skyforger repertuāra. Nevajag pag zināt latviešu valodu. Pietiek vien ar to, ka vari strinkšķināt giču un balss nav zemē metama.

Starp citu, zem šī video ir vēl pāris ārzemnieki, kas izpilda mūsu dziesmas.

Skaidri zinu, ka šis nav vienīgais nelatvieša iedziedātais latviešu estrādes mākslinieku gabals iz jūtūbes. Tiesa, neatminos vairs iepriekšējo hītu. Kāds varbūt atgādinās?

Atradās. Prāta Vētra Mana Dziesma.

Atradās trešais. Pienvedēja Piedzīvojumi Tu un es :)

Atradās arī ceturtais. Dūdieviņš.

Pandora nabagiem

2012-01-04T13:03:17Z

Šodien saskāros ar tipisku vecuma problēmu. Vai arī tas ir atvaļinājuma sindroms – nespēja pārslēgties no laiskā režīma uz darbadienu ritmu. Nekādi nevarēju aizmigt. Novārtījos pa gultu pusnomodā (vai pusaizmidzis) līdz četriem. Nospļāvos, piecēlos, rīta procedūras, un devos uz darbu. Savs labums – nekādu korķu, principā visur zaļais vilnis (ja neskaita Jelgavu, kur man nesaprotamu iemeslu dēļ galvenie luksofori ir izslēgti, bet marginālie darbojas normālajā dienas režīmā – WTF?), degvielas un ceļā pavadāmā laika ekonomija. Tāpēc šodien, lūdzu, mani nekaitināt :)

Ierados darbā, iegriezu Tubalr, un sāku strādāt. Vienā brīdī attapos, ka par šito foršo padarīšanu neko neesmu rakstījis. Jāuzraksta!

Reiz sensenos laikos, Pandora bija pieejama visā pasaulē. Parādoties Pandorai, last.fm tika izpogāts vienā setā. Nepagāja nemaz tik ilgs laiks, līdz dažādu autortiesību iespaidā piekļuve šim brīnišķīgajam resursam tika ierobežota. Kurp doties, ko darīt? Ir veidi, kā klausīties Pandoru arī teitan, bet tie visi ir čakarīgi. It sevišķi, ja esi darbā aiz ugunsmūriem un proksī serveriem.

Jūtūbe. Tur cilvēki ir saveidojuši pleilistes. Ierakstam mūs interesējošo, nospiežam plej, un aidā. Bet, kā allaž, ir viena problēma – tā liste ir citu veidota, tā satur citu izlasi, tā nebūt nav līdzību spēle.

Un tad es uzgāju tādu padarīšanu kā Tubalr. Un atgriežās senie laiki. Ierakstām noskaņojumu, nospiežam Similar, un klausāmies.

Jāpiebilst, ka darba apstākļos šis ir izteikts produktivitātes cēlājs, piecgades plānu mizotājs. Jo, raugi, jamajam kaut kādā vīzē izdodas neļaut man doties projām no darba vietas, jo spēja piemeklēt tiešām līdzīgu un atbilstošu mūziku ir aizdomīgi laba. Un aiziet vecais riņķa dancis – nu, vēl pēdējo, un tad!

Varbūt Tev ir kāds cits līdzīgās mūzikas piemeklēšanas serviss azotē? Padalies, neesi nūģis :)

Izrādās, ka Tubalr līdzīgo izpildītāju atlasei izmanto šo last.fm API metodi. In my face.

Izlasīt vēlāk ar Kindli

2012-01-02T13:14:44Z

Kopš man ir Kindle, viss ir forši. Katru mīļu brīdi es nelasu, bet jebkurā gadījumā – daudzreiz vairāk nekā pēdējos gadus sanāk gan. Grāmatas, protams, ir viens. Taču, esmu atradis pielietojumu Kindlei arī laicīgās lasāmvielas patērēšanā.

TL;DR

Piereģistrējam savu Kindli
Sakonfigurējam Amazon personīgo dokumentu pakalpojumu
Piereģistrējamies Readability vai analogā
Sakonfigurējam Readability piegādi uz Kindle
Lasām uz vella paraušanu

Garā versija

Nereti gadās uzskriet kādam rakstam internetā, kurš ir izlasīšanas vērts, bet tai brīdī nav tik daudz laika vai nav lasīšanai labvēlīgi apstākļi. Te mums talkā nāk personālo dokumentu serviss, kuru piedāvā Amazon komplektā ar jebkuru Kindli. Procedūra vienkārša – nosūtam dokumentu atbalstītajā formātā uz reģistrētu e-pasta adresi @kindle.com, un saņemam to savā kindlē gatavu lasīšanai.

Izveidot savu e-pasta adresi var atbilstošajā Kindles pārvaldīšanas lapas sadaļā. Nevajadzētu piemirst apakšā norādīt arīdzan e-pasta adreses, no kurām drīkstēs uz tavu Kindli iesūtīt.

Tādējādi, nosūtot e-pastu ar vienu vai vairākiem failiem, tos eleganti var piegādāt savā Kindlē. Atbalstāmie failu formāti pašlaik ir atrodami teitan.

Tas, tiesa, nenozīmē, ka tev būtu nepieciešams tagad visu, ko vēlies izlasīt no interneta, kopēt uz Wordu, saglabāt, atrast, un tad sūtīt uz kindli. Tam jau ir gatavi risinājumi.

Eksistē vairāki tā sauktie izlasīt vēlāk interneta servisi. To būtība ir atzīmēt lapas, kuras šķiet izlasīšanas vērtas, un saglabāt tās vēlākai lasīšanai. Es pats lietoju Readability, bet citiem patīk Instapaper. Abiem šiem servisiem ir spraudņi vai bookmarkleti katram no pārlūkiem.

Un, kas ir būtiski, katrs no šiem servisiem piedāvā piegādāt saglabāto saturu uz tavu Kindli.

Instapaper ļauj reizi dienā vai nedēļā piegādāt uz Kindli saglabātos tekstus. Bezmaksas versijā – līdz desmit dokumentiem, maksas – līdz piecdesmit. Visu uzstādāmo var uzstādīt uzstādījumu sadaļā.

Mans favorīts, savukārt, ir Readability. Tas ir smuks pēc vella. Tam maksas versijā arī ir iespēja sūtīt ikdienas vai iknedēļas kopsavilkumus. Taču, kas ir pats pats foršākais, tam ir iespēja uz savu Kindli nosūtīt arīdzan jebkuru individuālu rakstu, kura darbojas arī bezmaksas Readability versijā. Samakarēt visu var samakarēšanas sadaļā.

Nav noslēpums, ka esmu Readability fans. Smuki, ērti, ātri. Esmu maksas lietotājs.

Papildus bonusa informācija tiem, kas tika līdz galam šim neveiklajam rakstam. Kopš nesena laika Amazon piedāvā iespēju sinhronizēt caur Whispersync arī personiskos dokumentus. Tas nozīmē, ka garākiem dokumentiem starp visām iekārtām ar Kindle aplikāciju un pašu Kindle tiks sinhronizēta arī piezīmju un pēdējās lasītās vietas informācija. Tam nepieciešams dereģistrēt un piereģistrēt par jaunu savu aplikāciju (to dara no pašas aplikācijas). Tad dokuments no personisko dokumentu saraksta jāpiegādā kā uz Kindle, tā uz pārreģistrēto aplikāciju. Un viss.

Kad Kindle tiks palaista gulēt, tā automātiski nosūtīs uz Amazon info par to, kur pēdējo reizi palika lasītājs. Un, kad palaidīsi aplikāciju uz citas iekārtas, pēc īsas sinhronizācijas ar Amazon, tiks piedāvāts pārlekt uz vietu, kurā tu paliki uz Kindles. Mazliet piņķerīgi, bet, ja lasāmais gabals ir garš (piemēram, nopirkts par velti kādā pirātu līča vai libru veikalā), tad ir parocīgi.