Ja šādas domas atrod vietu teoloģijā un līdz ar to arī draudzes pasludinājumā, tad no tā neizbēgami rodas divkāršs Evaņģēlija izkropļojums. Tad Evaņģēlijs pazaudē to savu pazīmi, kas apliecina Dieva vislielāko mīlestību[5], kuru raksturo [Kristus] labprātīga pakļaušanās un pazemošanās. Šī mīlestība arvien paliek spēkā, un Dievs to piedāvā pat tad, ja cilvēks to ienīst. Tā rūpējas arī vēl par tiem, kas tai izrāda pretestību. Bet, ja teoloģija savā mācības pasludinājumā cilvēka attaisnošanas Dieva troņa priekšā derīgumu pamato ar gara ietekmētu, pilnīgu svētdarīšanu, tad cilvēka sirdsapziņa šajā pasaulē neizbēgami sev mierinājumu atkal sāks meklēt tikumiskā taisnošanā, jo taču tikai tās turpmākā piepildīšanā ir atrodams pamats un nosacījums Dieva piedošanai, bet ne vairs vienīgi cilvēku pestījošajā, spēkā esošajā un „kailajā” Kristus vietnieciskās krusta nāves notikumā. Taču ar to, ka cilvēka sirdsapziņa pēdīgi balstās uz cerību sasniegt kādu jaunu [garīgu] stāvokli, ticībai atkal tiek atņemts tās nesatricināmais pamats. Ja tikai tiek dota iespēja Dieva pestīšanas dāvanu iegūt ar iepriekš paredzamu un faktisku cilvēka paša sevis attaisnošanu, tad Evaņģēlija paradoksija morāliski tiek novājināta un sevi pašu svētu darošā cilvēka nosacītais perfekcionisms zināmā mērā tiek pārnests uz Dievu pašu. Runājot līdzībā, kas Dieva priekšā attēlo mūsu nožēlojamo un nepietiekamo stāvokli, mēs varētu jautāt: kur ir lielāka mīlestība? Vai tur, kur tēvs pieņem savu slimo un pazudušo dēlu tādēļ, ka ārsts viņam ir teicis: „Bērns atkal kļūs vesels un varēs tev krietni kalpot”, vai tur, kur tēvs, neskatoties uz faktisko gala rezultātu, bērnam savas lielās mīlestības dēļ piedošanu dāvā par brīvu,  jo tēvs nevar rīkoties savādāk kā apžēloties par sava bērna postu. Mīlestība, kas biedrojas ar ubagu, zinot, ka patiesībā tas ir ķēniņa dēls, nav patiesa mīlestība. Jēzus mīlestības uz grēcinieku, Viņa aicināšanas un pazudušā meklēšanas pamats nav tas, ka mēs Dieva priekšā jau esam pilnīgi, bet gan tas (ut finale!), ka mēs tādi atkal reiz kļūsim[6]. Protams, Dieva paredzošajai gudrībai grēku piedošana un no tās izrietošā cilvēka atjaunotne laika izpratnē notiek vienlaicīgi, tomēr loģiski, un vēl labāk – teoloģiski, saskaņā ar bībelisko Rakstu izpratni, Dieva piedodošo rīcību vajadzētu skaidrot kā viscaur iepriekš- un augstāk nostādītu Viņa pestīšanu dodošajam darbam. Grēka bezspēcības pilnīga deldēšana nav pirmsākums un tikumiski dotais iespējamais pamats Dieva apžēlošanai, bet gan Dieva apžēlošanās pati ir priekšnosacījums un vienīgais reālais pamats, lai Dievs pie cilvēka sāktu piepildīt savu svētdarīšanas darbu. Attiecībā uz svētdarīšanas teoloģisko pamatojumu Hola uzskati mums vēl noderēs, taču attiecībā uz evaņģēliskas taisnošanas mācības pamatošanu tie, neskatoties uz to šķietami nelielo novirzīšanos, ir bīstami un tādēļ noraidāmi. Mūsdienās, kad mūsu baznīca, līdzīgi 1548. gada pagaidu stāvoklim, pasaules mērogā atkal piedzīvo status confessionis et persecutionis laiku, teoloģija, kas grib apzināties paulinistiskā un reformatoriskā mantojuma sakarību, apzināti izvairīsies no visām, kaut arī vēl vājām, katolizējošām un ozianderiskām niansēm, un skaidri apliecinās tīri [Kristus upura] vietniecisko izpratni; jo tieši šajā [atziņas] dārgumā atrodas protestantisma paliekošā vērtība un eksistences pamatojums blakus un priekšā visām citām konfesijām.

Mēs esam redzējuši, ka reliģijas vēstures ietvaros kristietības būtību nevar aprakstīt nedz kā jaunu likumdošanu, nedz kā pamācību dvēseles afektu kāpināšanai, nedz arī kā pestīšanu dodošu filozofisku atziņu (gnosis). Gluži otrādi, kristietība ar savu vēsti ir kontrastā visiem tiem daudzajiem veidiem, kādos cilvēki paši mēģina darīt sevi svētus, un stingri norāda robežas jebkurai šādai cilvēku trauksmainai paļāvībai. Evaņģēlijs savā būtībā ir gratia praeveniens, t.i., Dieva brīvas apžēlošanās izraisīta, aktīva iejaukšanās [cilvēka dzīvē], kas nav saistīta ar mūsu subjektīvo un virtuālo habituss [t.i., ar mūsu dievišķajiem tikumiem – tulka piez.]. Šī dievišķā iejaukšanās mūsu glābšanas labad ir notikusi nevis dēļ, bet drīzāk, par spīti mūsu dabai, un tā „pretimnākoši” piedāvā savu palīdzību bezpalīdzīgajiem, t.i., tiem, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Šīs dāvanas vienreizīgums un pilnīgums iepretim visām citām reliģiskajām pūlēm un apsolījumiem visskaidrāk atklājas tad, kad cilvēkiem tiek uzdoti jautājumi par Kristību, Svēto Vakarēdienu, predestināciju un misiju. Šajos četros jautājumos vienreizēji un nepārprotami izpaužas Jaunās Derības raksturs, kas runā par to, ka vienīgi Dievs ir Tas, kas rada mūsu pestīšanu.

„Kristīšanas” prakse ir reliģiju kopīpašums. Taču tikai kristietībā jēdziens „Kristība” nozīmē vienreizēju aktu, kurā cilvēks saņem pestīšanas dāvanu, kurai ir mūžīga vērtība[7]. Šajā šķietami tik mazsvarīgajā atšķirībā starp vienskaitli un daudzskaitli vārdos „Kristība un Kristības” (διάφοροι βαπτισμοί Ebr. 9:10) ir ietverts viss pretstats starp kristīgo un ārpus kristietības esošo pestīšanas ticību. Pēc kulta tīrības dedzīgais levīts[8], rituāliem un askēzei nodevies mistiķis, pēc apgaismības noilgojies spirituālists un uz paklausības darbiem vērstais anabaptists – šie visi savās šķīstīšanas alkās labprātīgi pakļaujas Kristības veikumam cerībā, ka ar maģisku [Gara] ieliešanos un dievišķo tikumu ievērošanas spēka palielināšanos tiem arvien vairāk izdosies nogalināt cilvēka dabas ļauno iekāri un arvien vairāk iegūt dievišķas potences. Kristības ūdens tiek pievienots klāt daudzajiem šķīstīšanās līdzekļiem, kuru atkārtota lietošana un arvien no jauna radītā [spēka] pavairošana ir visspilgtākais apliecinājums tam, ka cilvēks savā būtībā ir atzinis pats savu vājumu un nepietiekamību. (Ebr. 9. nod.)

No nupat kā minētās Kristības prakses un nozīmes, Jaunās Derības Kristība pilnībā atšķiras divējādā ziņā: tā ir vienreizējs Dieva žēlastības akts, par ko tiek runāts stingri noteiktajā aorista formā (άπελούσασθε 1. Kor.6:11), kuram nav nepieciešams nedz kāpinājums, nedz vairākkārtēja lietošana, un tā ir pagrieziena punkts ar mūžīgu nozīmi, pateicoties kam, visa cilvēka dzīvē skaidri tiek izšķirts tā kādreizējais stāvoklis (pirms Kristībām) un pašreizējais stāvoklis (pēc Kristības saņemšanas)[9]. Pāvils 1. vēstules korintiešiem sākumā Korintas draudzes locekļus sveic kā „aicinātos svētos”, kaut arī vēstules turpmākā gaita mums nekādā ziņā neatklāj šo ļaužu nevainojamo šķīstību. Tomēr korintiešiem Pāvils tā var sacīt, jo tie kā kristītie un līdz ar to kā Dieva priekšā attaisnotie Kristus nopelna dēļ ir izglābti no grēka važām un, pateicoties tam, ir pilnīgi jaunās attiecībās ar Dievu. Ja jau Jāņa kristība ar vēstījošu simboliskumu notika grēku piedošanai (Mk.1:4), tad Kristība Jēzus vārdā pamato mūsu jauno un [Dieva priekšā] attaisnoto stāvoklī, un tā ir reāli apliecina to, ka grēciniekam bez nosacījumiem tiek dota Dieva labvēlība. Protams, Kristība Kristus vārdā (Gal.3:27; Rom.6:3; Kol.2:11-12) vienlaicīgi rada arī iegremdēšanos dziļās un personīgās attiecībās ar augšāmcēlušos Kungu, un šīs attiecības ir dotas ikvienam kristītajam. Taču mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka šī iegremdēšanās ir savienošanās ar paaugstināto un apskaidroto Kungu, kura miesas nes krusta zīmes, kas ir dzīvs un kas dod dzīvību, jo pie krusta ir miris pro nobis [par mums]. Nevis Kristībā uzsāktā cilvēka atjaunošanās, bet gan mūsu attaisnošana, kas ir balstīta uz Kristus nāvi, ir tas apstāklis, kas Kristības aktam piešķir neatsaucama derīguma raksturu. Tādēļ Jēzus arī norāda, ka kristiešu prieka pamats nav meklējams tajā tikumiskajā, ar Dievu savienotajā enerģijā, kurai pakļaujas garīgie spēki, bet gan apstāklī, ka mūsu vārdi ir ierakstīti debesīs (Lk. 10:20).

Tā kā Kristība tik iespaidīgā veidā izsaka Evaņģēlija transcendenti sintētisko raksturu, reformatori vislielāko uzsvaru vienmēr ir likuši uz šā sakramenta pareizu izpratni. Kad Luters sāk runāt par baptizatus sum, viņa sirds ir pārpilna; jo šeit kā nekur citur viņš pilnā mērā parāda to, kas viņam Evaņģēlijā ir tas būtiskākais: Kristībā Dievs piedāvā Savu žēlastību, kas ir pilnīgi absolūta, un nav saistīta nedz ar kādu Dieva un cilvēka sadarbības sistēmu, nedz ar kādiem šīs pasaules tikumiskajiem priekšnosacījumiem. Kristībā tiek psasludināta Dieva uzticība, kas mūsu neuzticības dēļ netiek atcelta[10]. Un jo īpaši bērnu Kristībā Evaņģēlijs savā skaidrībā un citādībā iepretim visām citām reliģijām atklājas tik vienreizēji, ka reditus ad baptismum kļūst par nekļūdīgu pārbaudes akmeni, kas atklāj, vai [cilvēks] vispār ir vai nav sapratis Dieva taisnošanas ticību. Lielajā katehismā, kas, starp citu, ir vienīgais ticības apliecības raksts ar atsevišķu un plašu nodaļu par bērnu Kristību, kā zināms kulminācijas punkts ir Kristības, šā skaidrā Dieva apsolījuma „augstā dziesma” (pars IV), kurā tiek pausts, ka šī tiesas- un žēlastības dāvana ir tik liela, ka „ikviens no tās var mācīties un to praktizēt visu savu mūžu” (Müller 491, 41). Lutera raksta „Baznīca Bābeles gūstā” otrā daļa sākas ar pateicības lūgšanu Dievam par to, ka „vismaz šo vienu sakramentu mazajiem” baznīca ir saglabājusi neskartu un to nav sabojājusi „miesas gudrība”. Tūliņ pēc tam gan parādās žēlošanās par to, ka arī šeit cilvēki ir pamanījušies saprast, kā šo lielo dāvanu padarīt vāju un bezspēcīgu. Jo saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību cilvēks, ja tas grēko, pazaudē Kristības žēlastību. Tādēļ, runājot Hieronīma vārdiem, pestīšanas atbalstam ir nepieciešams „vēl otrs glābšanas dēlis pēc kuģa bojāejas”, un tas ir grēksūdzes sakraments. Tādējādi cilvēks no Kristības mierinājuma un spēka atkal tiek vests prom pie cilvēcisko nolikumu „neskaitāmajām nastām”. Turpretim reformators brīdina no šiem „briesmīgajiem maldiem”, it kā grēks „padarītu vāju Kristības spēku un [Kristības] kuģis tādēļ būtu kļuvis caurs. Kristība ir un paliek šis stingrais un nepārvaramais kuģis, un tas nekad neizjuks atsevišķos dēļos”[11]. Tādēļ Luters, pretstatā mūsdienām, līdz pat sava mūža beigām nenogurstoši sprediķoja par Kristību, sacīdams, ka mēs „nedrīkstam to uzskatīt par ko niecīgu, … bet gan tā mums ir jāgodā un jāslavē kā mūsu vislielākā un visdārgākā manta.” (Kristības sprediķis Desavā, 1540. g. 28. martā)[12]. Turklāt viņš saviem klausītājiem neaizmirst piekodināt, ka šīs dāvanas iedarbīgums it nekad nav saistīts ar kristītāja subjektīvo ticību, kā to mācīja donātisti, bet gan vienīgi ar drošajiem un skaidrajiem tā iestādīšanas vārdiem un ar „neredzamā kristītāja” [t.i., Kristus] pavēli.

Tādēļ baznīca, kas saucas Evaņģēlija vārdā, turēsies pie šī objektīvā Kristības derīguma arī tādā gadījumā, ja tās priekšgalā būs nevis „pie Dieva atgriezies” mācītājs, bet gan kāds, kas pārstāv theologia irregenitorum. Tā turēsies pie Kristības vienreizīguma iepretim anabaptismam[13], pie bērnu Kristības iepretim baptismam, jo abos šajos gadījumos tiek izkropļots Kristības, kā skaidras Dieva dāvanas, raksturs. Dvēseļu kopšanā un grēksūdzes praksē izmisusī sirdsapziņa netiek mierināta tādā veidā, ka tai norāda uz kādreiz notikušu atgriešanos no grēkiem, vai arī uz lielā skaitā paveiktajiem grēku nožēlas darbiem, bet gan tādējādi, ka cilvēkam, kurš nožēlo grēkus, māca „rāpot [atpakaļ] pie Kristības”[14]. Tautas baznīca, kas tādā veidā krista un mīl Kristību, pieņemot gan, ka tā pastāv uz evaņģēlisko ticības apliecības mācību, būs alegoriskāka attiecībā uz articulus stantis et cadentis ecclesiae nekā „mazais izredzēto pulciņš”, kas nopeļ lielo baznīcas Bābeli. Ikvienam, kurš zina, ka viņš saviem brāļiem parāda tikai to mīlestību, kas pēc Dieva apsolījuma un pavēles pieder visai pasaulei, šādas ķengas vajadzētu panest ar priecīgu ticību.

Tāpat kā attiecībā uz Kristību, tā arī attiecībā uz Svēto Vakarēdienu skaidri ir redzams pretstats starp vispārējo, reliģiski vēsturisko šo svētku svinēšanu un to, kā Svētais Vakarēdiens tiek lietots saskaņā ar Jauno Derību. Un tieši tāds cilvēks, kurš pazīst „antīko mistēriju baudu”, nevar nepamanīt to atšķirību, kāda ir Svētajam Vakarēdienam saskaņā ar tā iestādīšanas vārdiem, kas ir atrodami sinoptiskajos evaņģēlijos un Pāvila 1. vēstulē korintiešiem[15]. Grieķu un austrumu kults pazina svētas maltītes, kad templī, baudot ēdienus un dzērienus, ļaudis tiecās radīt savienošanos ar dievību. Antīkajā pasaulē, par kuru vērtīgas ziņas mēs gūstam no Momsena (Mommsen) un Reicenšteina (Reitzenstein) pētījumiem, bija neskaitāmas, nodokļus maksājošas un organizētas kulta biedrības, kas kāda magister coenarum vadībā regulāri pulcējās uz kopīgām maltītēm (δείπνα κυριακά), pie kam uzskatot, ka pati dievība uz šo maltīti ikvienu tās dalībnieku ir uzaicinājusi kā viesi. Kulta mielastam kā dvēseles φάρμακον τής άθανασίας vajadzēja iedēstīt nemirstības dīgļus un izraisīt dievišķo spēku substanciālu palielināšanu un kāpinājumu. Kopīgās pazīmes, kas raksturo šos upurmielastus, ir šādas: pirmkārt, cilvēka skatiens, baudot šos mielastus, pilnīgi individuālistiski kavējas pie paša būtības apskaidrības un apgaismošanas un, otrkārt, to iedarbības spēks paliek tāds pats, neatkarīgi no tā, vai, piemēram, pasauli apceļojušais tirgotājs, filozofs un zaldāts ir ciemos pie Klīo, Atisa vai Mitras. Šķiet, ka arī Pāvilam „ir bijusi dzīva šī mūžsenā ticība tam, ka cilvēks, ēdot un dzerot, savienojas ar dievību,”, un šos uzskatus viņš ir pārņēmis no savām helēņu draudzēm un tālāk nodevis pirmdraudzei. Ja mēs dogmu vēsturiskās attīstības ietvaros paskatāmies uz to, ko par Svēto Vakarēdienu mācīja Ignācijs, Justīns, Origēns un Augustīns, tad patiesi varētu atzīt, ka attiecībā uz šādu notikumu gaitu šim sinkrētiskajam skaidrojumam varētu būt taisnība. Ap Svēto Vakarēdienu „biezā mākonī ir savilkušies milzumdaudz grieķu priekšstatu” (Ā. Šlaters). Gan pie Origēna, ar tā spirituāli dinamisko izpratni, gan pie apoloģētiem, ar to reālistiski dinamisko izpratni, vispārīgi valda austrumu izpratne par to, ka dvēsele [Svētajā Vakarēdienā] tiek barota ar „nemirstības zālēm”. Aleksandrijas mistikas un filozofijas uzkrītošās paralēles ar agrīno kristīgo teoloģiju vien jau šķiet pietiekams pierādījums tam, cik neticami ātri un spēcīgi iesākās Evaņģēlija sinkrētiskā helēnizēšana. Izšķiršanās par Svētā Vakarēdiena būtības sākotnējo un bībelisko izpratni ir atrodama sinoptiķu vēstījumos un Pāvila 1. vēstules korintiešiem 11. nodaļā. Šeit iepretim kultu mistikas sakramentālijām parādās divkārša un izšķiroša atšķirība.

[2] W. Walther, Neue Konstruktionen der Rechtfertigungslehre Luthers, N.K.Z. 34, I, 1923. Turpat K. Holl, Zur Verständigung über Luthers Rechtfertigungslehre, 165.-183. lpp. W. Walther, Noch ein Wort zur Rechtfertigungslehre, 668.-675. lpp., N.K.Z. 1924. Holl, Das Ergebnis der Auseinandersetzungen über die Rechtfertigungslehre, 47. lpp.

[3] No sistemātiskā viedokļa par to runā: Traub, Systematisches zu Holls Lutherbuch, Z.Th.K. V, 3. K. Thieme, Zu den neuesten Problemen der lutherischen Rechtfertigungslehre. Turpat. VI, 5, 1925.  G. Wünsch, Gottes Erfahrung und sittliche Tat bei Luther, Gotha 1924. O. Ritschl, Theologische Briefe an Martin Rade. Nr. 45/46. Gotha 1928. Nesen par šo jautājumu ir izcēlies jauns strīds: H. Müller, Der christliche Glaube und das 1. Gebot. Th. Bl. VI, 10, 1927. H. Bornkamm, Christus und das 1. Gebot in der Anfechtung bei Luther, Z. f. syst. Th. V, 3. H. Müller, Der Glaube an Gott den Schöpfer als Glaube an Christus, Th. Bl. VII, 2, 1928. Sal. arī H. Stephan, Glaubenslehre, 260. lpp., 1. pielikums, Gießen 1928.

[4] „Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.” (Lk.20:13) Tāpat arī Mt.13:4.

[5] Thieme minētajā vietā, 362. lpp: Hols „mazina Dieva mīlestības uz grēcinieku mistēriju”.

[6] W.A. 1, 365, 11.-12. lpp.: Ideo enim peccatores sunt pulchri, quia diliguntur, non ideo diliguntur, quia sunt pulchri (Tīmes (Thieme) citēts, 363. lpp., 1. pielikums). Disputatio Heidelbergae habita 1518.

[7] Sal. P. Althaus, Die Heilsbedeutung der Taufe im N. T., Gütersloh 1897. F. M. Rendtorff, Die Taufe im Urchristentum im Lichte der Neueren Forschungen, Leipzig 1905. H. Gunkel, Zum religionsgeschichtlichen Verständnis des N. T., 83. un turpm. lpp., Gütersloh 1903. A. Oepke, Zur Frage nach dem Ursprung der Kindertaufe in: Das Erbe M. Luthers und die gegenwärtige theologische Forschung, Leipzig 1928. J. Liepoldt, Die urchristliche Taufe im Lichte der Religionsgeschichte, Dekanatsprogramm, Leipzig 1928.

[8] A. Schlatter, Erläuterungen zum N. T. I, 15: „Jūdaismā kristīšana bija cītīgi piekopta lieta. Jo dedzīgāk kāds gribēja kalpot Dievam, jo biežāk tas kristījās, lai atbrīvotos no ikviena traipa, kas radies nešķīstu lietu dēļ.” Stuttgart 1918.

[9] 1. Kor.6:11. Kol.2:13. Tit.3:3-5. Gal.3:23 un turpm. panti.

[10] Sal. W.A. 34, I. 97, 18. un turpm. lpp., Gr. Kat. 497, 77: „Tādēļ Kristība vienmēr paliek, un kaut arī mēs krītam un grēkojam, mums arvien ir pie tās pieeja … (Regressus patet).” Tālāk 494, 56, 57: bērnu Kristības pamatojums: „Tādēļ, ka mēs zinām, ka Dievs nemelo: es un mans tuvākais, un patiesībā visi cilvēki viļ un krāpj, bet Dieva vārds nevar krāpt.”495, 60: neque enim d, quod semel Deus ordinavit et locutus est, ab hominibus mutari sinit aut perverti.

[11] Sal. šeit atgādinājumam 1529. g Lielo katehismu, 497, 82: „bet kuģis nesalūzt, jo .. tā ir Dieva kārtība un nevis mūsu darīšana”.

[12] H. Becels (H. Bezzel), „Ja kāda baznīca grib norietēt, tad tā sāk ar to, ka nepietiekami novērtē Kristības sakramentu.” Sendlingen Predigten I, 171, München 1919.

[13] Augustīns: „Mums nav jāatkārto Kristība, bet gan tā ir jāatceras.”

[14] Attiecībā uz to, kāda nozīme dvēseles kopšanā pie pilnīgi izmisuša cilvēka slimības gultas ir Kristībai, sal. vērtīgo Traugota Hāna (Traugott Hahn) ziņojumu. Erinnerungen aus meinem Leben, II 190.-194. lpp., Stuttgart 1923. Tālāk arī E. Stange, Die Lehre von den Sakramenten, 48.-49. lpp., Gütersloh 1920.

[15]] Sal. R.G.G. I, 20.-52. lpp., Artikel von Heitmüller, 1. izd., Tübingen 1909. R.G.G. I, 6.-15. lpp., Abendmahl im N.T., Artikel von K.L. Schmidt, 2. izd., turpat 1927 un A. Oepke, Ursprung und ursprünglicher Sinn des Abendmahles im Lichte der neuesten Forschung, Allg. Ev.-Luth. K. Z., 59, 1.-4. lpp., 1926.

Pēc ilgām cīņām un kariem ar filstiešiem, pēc veselas nelaimju virknes, jo Tā Kunga Vecās Derības šķirsts it kā tāds karsts kartupelis tika grūstīts un ķerstīts no vienām rokām otrās – visbeidzot visu svētumu svētums atrada pagaidu mājas vietu Kirjat-Jeārimā netālu no Jeruzālemes Abinadaba namā, kur viņa dēlu Ēleāzaru īpaši iesvētīja Derības šķirsta apkalpošanai.

Palūkosimies uz brīdi atpakaļ: kas tad bija noticis, ka svētības, Dieva vadības un aizsardzības Derības šķirsts bija pārvērties it kā grieķu mitoloģijas Pandoras lādē, no kuras laukā bira nelaime pēc nelaimes, posts, sērgas un nāve.

Un noticis bija tā, ka suverēno patvaldnieku Dievu To Kungu un Viņa svētā miera līguma liecību – Derības šķirstu gan israēlieši, gan filistieši bija mēģinājuši pakļaut savām vajadzībām un vēlmēm. Tas bija un ir vēl joprojām, gribas teikt, cilvēku trakums, ka cilvēki iedomājas, ka Dievs ir devis sevi viņu rokās kā spēku, ko lietot savu vēlmju un sapņu piepildīšanai.

Taču svētais Derības šķirsts gluži kā Tas Kungs, Visvarenais Dievs, kas to deva, bija pielūdzami bijībā un pazemībā. Dieva pavēles, kā šķirsts jāapkalpo un kā pret to jāizturas, bija jāizpilda precīzi: bez iebildēm, bez atkāpēm un bez grozījumiem.

Tādēļ tieši israēliešu nevēlēšanās klausīt Dievam un neprātīgā kārība izmantot, pakļaut Dieva spēku sev – bija visu to nelaimju cēlonis, kas aprakstītas iepriekšējās 1. Samuēla grāmatas nodaļās.

Pēc būtības šī vēlēšanās pakļaut, manipulēt Dievu ir visas izredzētās tautas un arī krietnas daļas kristietības apgrēcības sakne: „Es izlemšu, Tu apstiprini! Es rīkošos, Tu svētī! Mēs esam Ābrahāma bērni, tādēļ zinām Dieva prātu, jo mūsu prāts un griba noteikti ir arī Dieva prāts un griba. Mums ir apustuliskā sukcesija – mēs nevaram kļūdīties, pat ja mūsu rīcība ir pretrunā Bībelei; tās ir suverēnā Dieva un Viņa izredzēto bērnu tiesības – lietas labā atkāpties no Rakstu mācības –, līdzīgi aplami spriež arī Jaunās Derības mantinieki šodien.”

Cilvēkiem tik ļoti gribas rīkoties: celt, pārveidot, uzvarēt, iekarot un iegūto paturēt, bet Dieva Derības lāde traucē, tā pieprasa visu uzmanību sev, tai šķietami vienalga, ka kaut kur karo, kaut kur mirst badu, ka kaut kur ir zemestrīces, plūdi, slimības un sērgas un ka neskaitāmi iet nāvē.

Šai dīvainajai lādei, Dieva miera līgumam ar savu tautu, Vecajā Derībā un Kristus miera līgumam ar pasauli Jaunajā Derībā, svarīgāks ir tas, vai pareizi tiek sadalīts un sadedzināts upuris, nekā tas, ja veselas tautas iet bojā. Tas cilvēkiem tik neizprotamajai Derības lādei un Tās Kungam šķiet pilnīgi vienaldzīgi

Tādēļ israēlieši bija neizpratnē: vai Tu Kungs neredzi, ka mums uzbrūk filistieši, ka tie mūs teju, teju padarīs par saviem vergiem? Israēliešu karstākā vēlēšanās bija, lai tā nekad nenotiktu! Viņi domāja un izdomāja, ko darīt un sprieda: ne jau velti Dievs mūsu rokās devis šo lādi, tai piemīt milzīgs spēks – izmantosim to, jo kurš gan cits, ja ne mēs, Ābrahāma bērni gan drīkstētu šo spēku lietot savai aizsardzībai.

Un tā nosprieduši, viņi ņēma Derības šķirstu sev līdzi kaujā. Taču viņi piedzīvoja smagu sakāvi, un pats Derības šķirsts tiem tika atņemts. Filistieši to novietoja savā pagānu templī blakus elku dievībām. Arī filistiešiem ar Derības šķirstu, kuru nu savukārt viņi gribēja pielabināt un izmantot, nekā labi neveicās – šķirsts nesa tikai nelaimes un postu, tā ka viņi nolēma tikt no tā vaļā un atdeva Derības lādi israēliešiem atpakaļ.

Savukārt tie, kad ieraudzīja maurojošās govis velkam svēto Derības šķirstu atpakaļ pie viņiem, no priekiem atrāva lādes vāku, jo gribēja paskatīties, kas tur iekšā, bet par šo pārkāpumu pie Bet- Šemešas krita nāvē liels skaits israēliešu vīru.

Bet -Šemešas iedzīvotāji lūdza vīrus no Kirjat –Jeārimas, lai tie vestu viņiem šo biedējoši Kunga Derības lādi prom sev līdzi kalnos. Tā arī notika un Derības šķirsts uz 20 gadiem atrada mājvietu Abinadaba namā, viņa dēla Ēleāzara uzraudzībā.

Bet israēlieši tad vaimanāja un gluži kā akli meklēja To Kungu, liecina pravietis Samuēls. Lūk, tas ir tas trakums, kas raksturīgs grēcīgajam cilvēkam! Dieva gribu noraidot un nepieņemot, tomēr lūkoties pēc Dieva palīdzības tur, kur tā nav nedz apsolīta, nedz atrodama: piedzīvot vienu nelaimi pēc otras, tomēr neko nesaprast, neko nemācīties un neatgriezties no saviem grēkiem.

Samuēla grāmata liecina par to, ka pirms pravieša sludināšanas, tauta bija kā akla un nezināja, kas tai būtu jādara. Un pravietis cēlās un sludināja patiesu un svētīgu grēku nožēlu: izmest no savām mājām visas pagāniskās dievības, no kurām tie bija cerējuši saņemt palīdzību, un kalpot vienīgi Tam Kungam, ticēt un paklausīt visam, ko Viņš pavēl, lai cik iracionāli un neizprotami tas liktos grēcīgajam cilvēka prātam.

Un tieši šī patiesā dievkalpošana, grēku nožēlošana un atgriešanās, Dieva pavēlētā, nevis varonīga rīcība, ne avantūriski gājieni patiesi glāba israēliešus arī no filistiešim. Jo, kamēr Samuēls aizlūdza par tautu un tauta bijībā pravieti uzklausīja, Dievs pats sakāva filistiešus un nodeva tos kā gūstekņus savas tautas rokās.

Tāda ir Dieva griba, ka Viņš pats izkaro savas ticīgās tautas karus, Viņš pats izcīna savu ticīgo cīņas, jo mūsu pūles, lai cik labi iecerētas un enerģiski veiktas tās būtu – ārpus Dieva ir lemtas neveiksmei!

Jo Dievs nav tāds Dievs, kas paklausīgi sekotu cilvēkam, lai ko tas būtu nolēmis. Dievs neseko cilvēku gribai pat tad, ja, ar mūsu mērauklu mērot, cilvēka griba ir laba, taisnīga, patriotiska un politiski pareiza. Viņš nekad neseko cilvēka prātam, nekad!

Tā ir tā milzīgā vilšanās, kas grēcīgajam cilvēkam jāpiedzīvo. Un tā ir tā vissvarīgākā lita, kas cilvēkam jāmācās. Jo Dievs grib iemācīt mums vienu vienīgu lietu, ko cilvēki mācīties ir tik negribīgi un kūtri – sekot visiem Viņa Vārdiem, visam, ko Viņš pavēlējis, uzticīgi un ticības cerībā.

Mēs šodien varam teikt –sekojiet visai Kristus mācībai un uzticieties Dievam, jo arī šodien, tāpat kā toreiz Samuēla laikā, Dievs pats glābs, pasargās un uzcels arī mūsu dzīvi šeit, ja vien – būsim uzticīgi Kristus mācībai par to, ko Viņš ir mūsu vietā izcīnījis un mums dāvinājis.

Un pat arī tad, kad draudīgi kādi vai ļoti īpaši ārējie notikumi prasa asu reakciju un nekavējošu rīcību, svarīgāks par rīcību kristietim tomēr ir tas, vai mēs turamies pie viena vienīgā tīrā un nesagrozītā Evaņģēlija. Mums tas ir tikpat svarīgi, cik toreiz israēliešiem bijīgi un pareizi izpildīt visu Derības šķirsta un Tabernākula kalpošanas un upurēšanas sakarībā.

Ilūzija, ka drīkstam izmantot Dieva spēku paši pēc sava prāta, kristietim ir tik pat bīstama, kā tiem israēliešiem, kas iznesa Derības šķirstu kaujas laukā vai pacēla tā vāku un pačamdīja, kas tur iekšā…

Līdzīgi kā Derības lāde bija Dieva pestīšanas spēka mājvieta Vecās Derības laikā, tā Jaunās Derības laikmetā ar Kristus nākšanu pasaulē, Viņa krusta nāvi un augšāmcelšanos, Jaunās Derības šķirts, ja drīkstam tā teikt, ir Kristus svētā Cilvēka Dieva miesa un visi Viņa svētie Vārdi, evaņģēlistu un apustuļu pierakstīti, lai mēs tiem ticētu un sekotu. Nevis lai tie sekotu mūsu gribai, lai būtu kā atruna un piedeva cilvēka rīcībai, bet lai cilvēks sekotu un pilnībā paļautos un uzticētos visiem Kristus mācības vārdiem. Vienam vienīgajam Evaņģēlijam par grēku piedošanu.

Redziet, ir milzīga atšķirība starp to, vai cilvēks savas rīcības un domu attaisnošanai pievelk klāt it kā atbilstošas Bībeles pantus vai ļaujas viena vienīgā Evaņģēlija Vārdu spēkam. Jo Evaņģēlijs tieši tas arī ir: Dieva spēks cilvēka pestīšanai!

Tas neseko cilvēkam cilvēka grēku ceļos, bet pats grib satvert cilvēku ar savu spēku. Evaņģēlijs nepieļauj pacelt vāku, rakņāties un revidēt Kristus pestīšanas svētajā noslēpumā, kas pasaulei šķiet muļķība. Cilvēkiem Evaņģēlijs šķiet pilnīgi nederīgs, ja no tā nevar izkampt kaut ko, kas būtu cilvēkam paklausīgs un dzīvē izmantojams.

Tā daudzi arī mūsu baznīcā ir nākuši un mēģinājuši kaut ko no Evaņģēlija paņemt savā rokā, izmantot ko tā, ka tiktu kāds taustāms labums, bet, kad nenotiek tas – kaut kas – , ko viņi ir iecerējuši, tad ir novērsušies un atkrituši… Tos nav aizveduši ne filistieši, ne asīrieši, ne babilonieši, tie paši sevi notiesājuši, jo nav ticējuši Kristus Evaņģēlijam, nav tam sekojuši un nav arī piedzīvojuši Evanģēlija brīnumaino spēku.

Lasot senos notikumus, reizēm tik dīvainos notikumus, neviļus rodas jautājums: kādēļ tas viss būtu jālasa un kādēļ šie senās Vecās Derības raksti ir svēti arī mums mūsdienu Jaunās Derības ticīgajai tautai?

Atbilde ir: tādēļ, ka tie vēstī par ticības un neticības, svētā Dieva un grēcīgā cilvēka gribas sadursmi un Dieva gribas īstenošanos tūkstošiem gadu garumā. Vecā Derība daudz vairāk nekā Jaunās Derības raksti vēstī par to, ko mēs sauktu par kristieša ticības cīņu un baznīcas dzīvi. Tā ir daudzu tūkstošu gadu pieredze.

Mums Vecās Derības rakti ir jālasa, jo Dievs Svētais Gars rīkojas it kā īpaša tulkotāja programma, kas senajos notikumos kristietim ļauj saskatīt sakarību ar mūsdienām un senā Israēla dzīves piemērā ļauj labāk saprast tagadējos baznīcas notikumus.

Nosaukumi ir citi, amati citi, kalpošana atšķirīga, vēsturiskā situācija cita, zeme cita, tikumi citi, taču viena lieta tā pati: ticība un neticība; Dieva prāts un cilvēka prāts. Jautājums un patiesība: kurš kuram seko?

Izvērtēt mūsdienu ticības un neticības, sekošanas un stūrgalvīgas patvaļas ticības un Evaņģēlija mācības vienotības graušanas iespējamās sekas nav viegli, jo mēs paši esam iekšā visos šajos notikumos un mūsu dzīves laiks ir par īsu, lai paši no savas pieredzes izdarīt gudrus secinājumus.

Tādēļ talkā mums nāk senās izredzētās tautas vēsture: mācīsimies no tās ticības un paļāvības svētību, kā arī to, ka Dievs pats izkaro savu ticīgo karus, ka Viņa pestīšanas ceļi ir kaut brīnumaini, bet vienmēr svētīgi.

Āmen.

Es esmu savedis kopā Kristu un pāvestu, tādēļ tālāk vairs ne par ko neraizējos. Kaut arī es nonāku lielos sarežģījumos un tieku visādi spaidīts, mani tas tomēr neuztrauc; ja arī es šai cīņā aiziešu bojā, Kristus to turpinās un pabeigs.

Es, doktors Luters, negribu pazīt nevienu citu Dievu kā tikai to, kas piesists krustā, Jēzu Kristu, Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu.

Tāda prasme piemīt tikai kristiešiem, proti, ka es novēršos no sava grēka un negribu par to neko zināt, bet raugos tikai uz Kristus taisnību, būdams pārliecināts, ka Kristus dievbijība, nopelns, nevainība un svētums ir mani tikpat droši, kā zinu to, ka šī miesa ir mana. Es dzīvoju, mirstu un aizeju, paļaudamies uz Viņu; jo Viņš par mums ir miris un atkal augšāmcēlies. Es neesmu dievbijīgs, bet Kristus ir dievbijīgs. Viņa vārdā es tieku kristīts, saņemu Svēto sakramentu, mācos katehismu. Viņš rūpējas par mums, tikai mums Viņam jāuzticas. Mani pārsteidz tas, ka pats nespēju paļauties uz šo mācību; par to es ienīstu pats sevi, lai gan visi mani mācekļi domā, ka zina to no “a” līdz “z”.

Manā sirdī valda – un tā tam arī jābūt – tikai šis viens vienīgais artikuls, proti, ticība manam mīļajam Kungam Kristum, kas ir iesākums, vidus un noslēgums visām manām garīgajām domām, visām pārdomām par Dievu, kādas vien man var būt dienā un naktī. Tomēr es jūtu, ka no šīs neaptveramās, bezgalīgās gudrības augstuma, dziļuma un plašuma tik tikko spēju satvert kādu niecīgu daļu, jo – no šīs brīnišķīgākās, bagātīgākās dārgumu krātuves esmu spējis paņemt un celt gaismā tikai dažas mazas kripatiņas.

Kungs, es esmu Tavs grēks, Tu esi mana taisnība, tādēļ es esmu priecīgs un bezbailīgi triumfēju. Jo mans grēks nepārsniedz Tavu taisnību, un Tava taisnība neļauj man būt, nedz palikt grēciniekam. Slavēts esi Tu, Kungs, uzticamais Dievs, mūžībā! Āmen.

Paļāvība uz Viņu

Mūsu vienīgais mierinājums ir tas, ka ticam Jēzum Kristum. Bieži esmu bijis tik tuvu nāvei, ka man šķitis – šai pašā brīdī būs jāmirst; jo es esmu mācījis un apliecinājis Viņa vārdu ļaunās pasaules priekšā. Tomēr Viņš ik reizi mani atkal ir žēlīgi mierinājis un darījis dzīvu. Tādēļ veltīsim visas pūles, lai tikai varētu paturēt Viņu, – tad mums neko nekaitēs tas, ka velns ir tik ļauns un viltīgs, ka pasaule – tik aplama un neganta. Es gribu palikt pie mīļā Kunga Kristus, lai kas ar mani notiktu. Viņa vārdā es esmu kristīts un nezinu neko citu kā tikai to, ko Viņš man ir mācījis. Tomēr tā ir ļoti liela un grūta prasme, kas saistīta ar dažādiem pārbaudījumiem un pieredzi, kāda ir nepieciešama, lai spētu no visas sirds saukt Kristu par savu Kungu un Dievu, kas izglābj no nāves, kā 68. psalmā sacīts. No šī Vārda un paļāvības es – ja Dievs dod – nevienam nekad neļaušu aizraut mani projām.

Labi, mēs esam likuši savu paļāvību uz šo Cilvēku, Kungu Kristu, Dieva Dēlu, kas mūs noteikti neatstās. Mūsu miesa un dzīvība ir Viņa ziņā. Kur būs Viņš, tur būsim arī mēs, jo – es nezinu nekā cita, uz ko varētu paļauties. Kristus arī zina, ka Viņa dēļ mēs visu darām un panesam savā sludināšanā, mācīšanā un rakstīšanā. Gan pasaule, gan mēs paši zinām, ka paļaujamies uz Viņu un Viņš mums palīdzēs; tomēr lūzumam ir jānāk, un mums nebūs tik viegli pastāvēt.

Liksim visu savu uzticību un paļāvību uz Kristu Jēzu! Ja Dievs šai pašā brīdī vai rīt ņems mani projām no šīs dzīves, tad es gribu tikai apliecināt Jēzu Kristu un atzīt Viņu par savu Dievu un Kungu. To esmu mācījies ne tikai no Rakstiem, bet arī no daudziem un dažādiem pārbaudījumiem, no savas pieredzes. Jēzus vārds man bieži ir palīdzējis tādos brīžos, kad visa radība nespētu palīdzēt. Tā nu man ir gan Vārds, gan darbi, gan Raksti, gan pieredze. Mīļais Dievs to visu man ir devis bagātīgi. Tas gan no manis ir prasījis izturēt lielas grūtības, vienu otru smagu pārbaudījumu, tomēr tie visi ir bijuši labi un vajadzīgi.

Šis ir visas kristīgās mācības galvenais artikuls, proti, par to, kā mēs tiekam pestīti. Šis jautājums jāaplūko visās teoloģiskajās diskusijās. To visupirms ir mācījuši arī visi pravieši. Ja šis artikuls par mūsu dvēseļu pestīšanu tiek satverts un paturēts ar drošu un stipru ticību, tad tam seko visi pārējie artikuli, kā, piemēram, par Svēto Trīsvienību. Dievs arī nevienu citu mācību nav tik atklāti un skaidri paskaidrojis kā tieši šo, proti, ka tikai caur Kristu iemantojam pestīšanu. Lai gan Viņš ir runājis arī par Svēto Trīsvienību, tomēr galvenais vienmēr ir bijis artikuls par dvēseļu pestīšanu. Arī citi artikuli ir nozīmīgi, tomēr šis ir pats svarīgākais.

Mierinājums pārbaudījumos

Tā kā ar miesīgajām acīm neesmu redzējis, nedz savām ausīm dzirdējis Jēzu Kristu, tad es par Viņu nezinu neko citu kā tikai Viņa vārdu. Tomēr – paldies Dievam! – no Rakstiem esmu mācījies par Viņu tik daudz, ka man ar to pilnīgi pietiek, tādēļ es arī netiecos neko redzēt un dzirdēt miesīgā veidā. Turklāt es savā lielajā vājumā, juzdams bailes un grēka nastu, drebēdams nāves priekšā, ļaunās, aplamās pasaules vajāts, bieži vien esmu pieredzējis un jutis Dieva spēku, ko šis Vārds man parādījis brīžos, kad biju visas pārējās radības pamests. Tas mani ir izrāvis no nāves un atkal darījis dzīvu, mierinājis visdziļākā izmisuma brīžos – īpaši Augsburgas reihstāgā 1530. gadā. Lai Dievs dod, ka pie šā Vārda palieku gan dzīvojot, gan mirstot! Un, ja es savas dzīves laikā pieļautu, ka Erasms vai kāds cits – lai kādā vārdā viņš sauktos, lai cik skaisti mācētu izlikties – ar savu bezdievīgo un aplamo mācību aizskartu manu Kungu Jēzu Kristu, tad labāk nemaz negribu dzīvot. Jā, panesamāk man būtu līdz ar sievu un bērniem izciest visas mokas un galu galā nomirt apkaunojošā nāvē nekā pieredzēt tādas lietas un ciest klusu.

Doktora kungs sacīja: garīgi pārbaudījumi māca, kālab Kristus mums ir vajadzīgs. Viņš vairākkārt ir pieredzējis, ar kādu spēku Jēzus Kristus vārds viņam ir palīdzējis, tādēļ nekādas bēdas nespētu viņu aizdzīt projām no Kristus. Šīs pieredzes dēļ viņš arī ar tādu pārliecību uzskatīja Svētos Rakstus par neapšaubāmu Dieva patiesību, jo pieredze bija darījusi Rakstu vārdus skaidrus un neapšaubāmus.

Es savos lielajos pārbaudījumos un cīņās pret velnu esmu no Rakstiem mācījies un ieguvis pārliecību, ka Kristus, īsts, patiess Dievs, ir tapis cilvēks. Tādēļ es ne tikai ticu, bet arī savā pieredzē esmu pārliecinājies, ka šī mācība ir droša un patiesa. Jo lielos garīgos pārbaudījumos man nekas nav palīdzējis labāk kā tas, ka meklēju mierinājumu un aizdzenu velnu ar pārliecību, ka Kristus, patiesais, mūžīgais Dieva Dēls, ir mūsu miesa un asinis, sēž pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv. Kad satveru šo ticības vairogu, tad ātri vien spēju aizdzīt ļaundari ar visām viņa ugunīgajām bultām.

Es ļoti labi zinu, kādēļ es tik neatlaidīgi mudinu jūs mācīties pareizi un patiesi atzīt Kristu. Jo Kristus nav tāds vīrs, kas no mums kaut ko prasa, bet ir mūsu Samierinātājs, kas samierina ar Dievu visus pasaules grēciniekus. Tādēļ, ja esi grēcinieks – un mēs visi patiesībā tādi esam – , tad nekādā ziņā nedrīksti iedomāties Kristu kā Soģi, kas sēž uz varavīksnes un tiesā, – citādi tev nāksies izbīties un krist izmisumā. Uzlūko Viņu kā Dieva un Jaunavas Marijas Dēlu. Šajā personā Viņš nevienu nebiedē un nemoka; Viņš arī nenicina mūs, nabaga grēciniekus, neprasa nekādus norēķinus par mūsu dzīvi, ko esam nodzīvojuši tik ļauni, bet – Viņš ir Cilvēks, kas ņēmis projām visas pasaules grēku, pats Sevī to sitis krustā un iznīcinājis. Mācies šādā veidā tieši un skaidri atzīt, kas ir Kristus, jo īpaši – mācies gūt sev labumu no vārda “mūsu” un esi pārliecināts, ka Kristus ir ņēmis projām ne tikai dažu cilvēku, bet visas pasaules grēku; jo Viņš patiesi un neapšaubāmi ir pats Sevi nodevis visas pasaules labā, kaut arī ne visa pasaule tam tic. Tādēļ tev, uzlūkojot savu grēku, ir ne tikai jāatzīst, ka tas ir īsts grēks, bet – tev arī ir jāatzīst, ka tas ir tieši tavs, nevis kāda cita grēks, tas ir: tev jāatzīst un jātic, ka Kristus ir nodots nāvē ne tikai par citu cilvēku, bet arī – tieši par taviem grēkiem. Turies cieši pie šādas pārliecības un nekādā ziņā neļauj nevienam novērst tevi no šā Kristus tēla, par kuru priecājas arī eņģeļi debesīs, proti, ka Kristus Savā īstajā būtībā ir nevis Mozus, ne cietumsargs vai bende, bet Starpnieks, kas mūs, nabaga grēciniekus, samierina ar Dievu, dod žēlastību, dzīvību un taisnību; Viņš ir pats Sevi nodevis mūsu labā – nevis par mūsu nopelniem, svētumu, taisnību, godu un krietno dzīvi, bet par mūsu grēku.

Teoloģijas mērķis

Lai slava un pateicība Dievam! – es esmu apguvis šo prasmi, proti, ticēt, ka mūsu Kungs Dievs ir gudrāks par mani. Visas manas zināšanas teoloģijā nāk no ticības tam, ka vienīgi Kristus ir Kungs, par kuru runā visi Svētie Raksti.

Pats galvenais visās teoloģijas studijās ir – mācīties pareizi atzīt Kristu. Ja vien es spētu atstāt aiz sevis to, ko tagad ar vislielāko uzcītību mācu, proti, ka ir jāsargās no spekulācijām un visvienkāršākajā un skaidrākajā veidā jāatzīst Kristus, tad es patiešām būtu daudz izdarījis un paveicis.

Kristum patīk parādīt Savu spēku un gudrību vislielākajā vājumā un ģeķībā – kā tas šķiet, raugoties ar pasaules acīm, – un paveikt visu tā, ka tie, kuri stājas pretī Viņa vēstnešiem, aiziet nāvē un krīt velna nagos.

Kristus Savu valdīšanu īsteno brīnumainā un, kā cilvēka prātam šķiet, ģeķīgā veidā. Viņš Sevi apslēpj un izliekas vājš; šķiet, itin kā Kristus būtu bezspēcīgs, itin kā Viņam nebūtu nekādas varas. Un tomēr Viņš apkauno pašus varenākos, gudrākos un svētākos ļaudis šajā pasaulē – ķeizarus, ķēniņus, valdniekus, pāvestu, kardinālus ar visiem viņu galminiekiem un sekotājiem. Tikai mums ir jābūt par to pārliecinātiem.

Kristus cīnās ar velnu brīnumainā veidā: velns ar lielu spēku, gudrību un piesardzību, turpretī Kristus – ar lielu vājumu un vientiesību; un tomēr Viņš izcīna uzvaru.

Ja sātans un viņa galma ļaudis – pasaule, visa pasaule noraus Kristu no debesīm, tad es pakāršos tuvākajā kokā; taču ceru, ka tādi laiki nekad nepienāks.

Sātans saož Kristu no vairāku simtu jūdžu attāluma. Konstantinopolē viņš dzird, ka šeit, Vitenbergā, atskan un tiek sludināta mācība, kas vēršas pret viņa valstību. Viņš arī jūt, kādus zaudējumus tā viņam nesīs, tādēļ tik neganti plosās un trako.

Ja vien mums ir mūsu mīļais Kungs, tad esam bagāti un svētīgi, tādēļ netiecamies pēc šīs pasaules greznības, goda un mantas. Mēs gan paši bieži vien Viņu pazaudējam, neuzskatīdami, ka Viņš ir mūsu un mēs piederam Viņam, ka Viņš ir mūsos, bet mēs – Viņā; jo grūtā brīdī Viņš reizēm uz mirkli Sevi apslēpj. Taču mēs smeļamies mierinājumu Viņa apsolījumā: “Es esmu pie jums ik dienu līdz pasaules galam.” Tas ir mūsu vislabākais un vērtīgākais dārgums.

Tīra ūdens malks – ja nekā labāka nav – ir pietiekami labas zāles pret slāpēm. Gabals maizes remdē izsalkumu, un, kad cilvēks ir izsalcis, viņš to meklē. Kristus ir labākās, drošākās, vienīgās zāles pret briesmīgo cilvēku dzimuma ienaidnieku, proti, pret mūžīgo nāvi. Tomēr cilvēka sirdij ir grūti šīs zāles pieņemt. Ja cilvēks pazītu kādu ārstu simts jūdžu attālumā, kurš spētu aizdzīt vai vismaz uz laiku aizkavēt miesīgo, laicīgo nāvi, tad noteikti liktu viņu atvest un nežēlotu viņam naudu.

Dieva dāvana

Patiesi, Kristus ir vissvētākais un šķīstākais Cilvēks; tomēr mēs nevaram palikt tikai pie šādas atziņas. Kristus vēl nav tavs, kaut arī tu zini, ka Viņš ir patiess Dievs un Cilvēks, ka Viņš vienīgais ir taisns un svēts. Tu pareizi atzīsti un iemanto Kristu tad, ja tici, ka šo svētāko, šķīstāko un nevainīgāko personu Tēvs ir tev dāvājis, – lai Viņš kļūtu par tavu Augsto Priesteri un Pestītāju, jā, par tavu kalpu, kas noliek Savu nevainību un svētumu, lai pieņemtu tavu grēcīgo personu, nestu tavu grēku, nāvi un lāstu.

Kristus nopelns ir darbs, kura dēļ Kristus tiek saukts par algu un dāvanu, ko varam satvert tikai ar ticību. Ja valdnieks man sacītu: atnāc pie manis uz pili, es tev iedošu simt guldeņu, tad es ar savu iešanu gan arī darītu darbu, tomēr simt guldeņu saņemtu kā dāvanu – nevis savas iešanas dēļ, bet tādēļ, ka valdnieks man tos ir apsolījis.

Ja būšu vesels un Dievs man piešķirs spēku, tad skaidri un gaiši apliecināšu savu Kungu Kristu, stādamies pretī Erasmam. Es Jēzu tik viegli neatdošu! Ar katru dienu eju tuvāk kapam, tādēļ gribu Viņu sludināt brīvi un atklāti, necenšoties vārdus aizplīvurot. Kas runā tā, kā paraduši sofisti, itin kā mute būtu pilna ar putru, tas ir pelnījis naidu – īpaši, ja tiek runāts par nozīmīgām lietām.

Kristum nav nedz naudas, nedz maka, nedz arī laicīgas valsts – tās visas Viņš ir atdevis ķēniņiem un valdniekiem. Sev Viņš ir paturējis tikai to, kas nav ne cilvēku, ne eņģeļu darbs, proti, Viņš ir Uzvarētājs pār grēku, nāvi, velnu un elli, kurš spēj ar Savu vārdu izglābt un uzturēt visus tos, kas Viņam tic.

Kad Kristus runā, ir jāšķīstī mūsu ausis un jāklausās ar vislielāko uzmanību.

Mēs nekad nespējam pareizi izturēties pret pasauli un pareizi tai sludināt, lai cik ļoti censtos. Ja tiek sludināta un mācīta pāvesta mācība, tad Dievs tiek sadusmots un sirdsapziņas – samulsinātas. Bet, ja sludinām Kristu, tad dusmojas miesa un pasaule. Turpretī sludināt to, kas ir tīkams miesai, nozīmē – atstumt un apbēdināt Kristu.

Kādu vakaru, būdams Lohau, doktors Mārtiņš sacīja: “Kā es vēlētos, kaut būtu bijis kopā ar Kungu Kristu kādā reizē, kad Viņš bija priecīgs.”



Šī attaisnošana nenotiek vienlaikus ar izpirkumu krustā, bet drīzāk ir tās auglis. Dievs jūs attaisno – ne tikai pasludinot jums žēlastību, bet patiesi un reāli uzņemot jūs žēlastības un dievbērnības stāvoklī. Kad vien vārds “attaisnot” parādās Jaunajā Derībā, tas apzīmē tiesisku spriedumu un nozīmē ‘uzskatīt par taisnu’, ‘pasludināt par attaisnotu’, nevis – ‘iedvest taisnību’. Visskaidrāk par to rakstīts Lūkas evaņģēlijā 10:29, kur Rakstu mācītājs, gribēdams attaisnoties, saka Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” To nevar saprast tā, ka viņš vēlējās iedvest sev taisnību, bet gan, ka viņš gribēja pats būt sev tiesnesis un sevi attaisnot. Bībelē teiktais, ka Dievs attaisno grēcinieku, nozīmē, ka Viņš to uzskata par taisnu, attaisno, nevis iedveš tajā taisnību. Jo kā gan citādi varētu pretnostatīt Dieva attaisnošanu un nosodīšanu? Apustulis Pāvils taču raksta: “Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās?” (Rom. 8:33-34) Tāpat arī: “Jo sods gan ir nācis viena pārkāpuma dēļ un nesis pazudināšanu, bet žēlastības dāvana nākusi daudzu pārkāpumu dēļ un nesusi taisnošanu.” (Rom. 5:16) Un Kristus saka farizejiem: “Jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” (Mt. 12:37) Ja nu kāds vēl joprojām šaubās, vai Dieva pasludinātā attaisnošana ir juridisks spriedums, lai aplūko Kristus izteikumus par Sevi.  Kas tic Viņam, tas “netiek tiesāts” (Jņ. 3:18),  kas dzird Kristus vārdus, tas “nenāk tiesā” (Jņ. 5:24).

Mūsu Tiesnesis mūs attaisno savas žēlastības dēļ bez mūsu nopelna (Rom. 3:24). Rakstos “žēlastība” nozīmē Dieva labvēlību, ar kuru Viņš vēl mums labu un ir mums žēlīgs. Bez atlīdzības mēs tikām pārdoti; bez naudas mūs izpirka (Jes. 52:3; 55:1; Atkl. 22:17). Jā, pavisam bez mūsu nopelna. Ne tā kā Jāzepu, kas atrada labvēlību faraona galma vīra Potifara acīs, jo viņam viss labi izdevās (1. Moz. 39:2-4). Pat ja mums būtu Jāzepa tikumi, Dieva acis nav Potifara acis, bet gan uguns liesmas, kuru priekšā neviens nevar pastāvēt. Mūsos nav nekādu nopelnu vai vērtības, uz kā pamata Dievs balstītu Savu attaisnojošo spriedumu. Pilnīgi pretēji: mēs esam grēkā ieņemti un tūkstošiem grēkpilnu darbu dēļ pelnījuši nāvi. Mūsos, Kungs, Tu rodi nevis svētības, bet pazudināšanas avotu. Un tomēr Tu mūs Savā žēlastībā bez maksas attaisno. Tiesa gan, Dievs to nedarīja par velti, bez maksas, jo mēs esam attaisnoti no žēlastības tikai tās izpirkšanas dēļ, kas ir Kristū Jēzū (Rom. 3:24). Tāda ir Dieva tiesas gaita: gluži tāpat kā Viņš pielīdzināja un piedēvēja mūsu grēku Savam mīļajam Dēlam, kurš grēka nepazina, tāpat Viņš pielīdzina Kristus taisnību mums, kuri nepazina taisnību (2. Kor. 5:21). To, ka Dievs mums piešķir svešu taisnību, raksta Pāvils Vēstulē romiešiem 4:6 un Vēstulē filipiešiem 3:9. To, ka šī taisnība ir Kristus, mēs lasām 1. Vēstulē korintiešiem 1:30 un pravieša Jeremijas grāmatā 23:5-6. Tādēļ Konkordijas formula pareizi saka: “Šīs pilnīgās paklausības dēļ, kuru Kristus mūsu dēļ piepildījis savos darbos un ciešanās, dzīvē un miršanā, Dievs piedod mums grēkus, uzlūko mūs kā dievbijīgus un taisnus.” (VG, 547)

“Uzlūko mūs kā taisnus”, nevis “dara mūs par taisniem”. Pati pirmā vieta Bībelē, kur parādās vārds “pielīdzināt”, ir ļoti skaidra: “Dievs to viņam [Ābrahāmam] pieskaitīja par taisnību.” (1. Moz. 15:6) Arī Jēk. 2:23: “Tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Tiesa, ir arī pielīdzināšana “pēc nopelna”, kad algotnim samaksā par padarīto (Rom. 4:4). Taču pielīdzināšana, par kuru mēs runājam, nav “pēc nopelna”, jo tā būtu balstīta cilvēkā. Mēs runājam par to pielīdzināšanu, kas ir balstīta pašā pielīdzinātājā – Dievā (Rom. 4:5). Līdzīgi Kristus tika pielīdzināts ļaundariem nevis tāpēc, ka darīja ļaunu, bet mūsu dēļ, jo Dievam tā labpatikās (Jes. 53:12; Mk. 15:28). Un tas tad nu ir un paliek stiprais pamats, uz kā balstās pielīdzinātā taisnība: Dievs dara mūs par taisniem tādā pašā veidā kā Kristu par grēcinieku (2. Kor. 5:21).

Daudzi turpina apgalvot, ka pielīdzināta taisnība, kas nemājo cilvēka sirdī, ir tikai sapnis. Ja tas ir sapnis, tad arī Kristus vietnieciskā gandarīšana līdz ar visām Viņa ciešanām ir sapnis. Jo, kaut arī mūsu netaisnība nemājoja Kristū, tā tika Viņam pielīdzināta. Tāpat taisnība, kas padara mūs taisnus Dieva priekšā, nemājo mūsos, bet tiek mums pielīdzināta. Bībele izmanto tēlu par drēbju apvilkšanu, lai turētu mūsu acu priekšā pielīdzināto Kristus taisnību. Pravietis Jesaja dzied: “Es priecājos lielā priekā par To Kungu, mana Dvēsele ir līksma par manu Dievu! Jo Viņš mani ģērbj pestīšanas drēbēs un mani apsedz ar taisnības apsegu.” (Jes. 61:10) Kristus dod padomu Lāodikejas bīskapam pirkt no Viņa baltas drēbes, lai viņa kailuma kauns neatklātos (Atkl. 3:18). Kas nav ietērpts kāzu drānās, kuras pieprasa Ķēniņš, jo Viņš pats tās sagādā, tas tiks no kāzu nama izmests (Mt. 22:11-13). Raksti lieto līdzīgu valodu, runājot par tērpšanos Kristū (Gal. 3:27), par to, ka mums vajadzētu būt Kristū. Kristū mēs esam svētīti (Ef. 1:3), Kristū mums ir žēlastība (Ef. 1:6), Kristū mums ir pestīšana (Ef. 1:7) un uzvara (2. Kor. 2:14). Svētība, žēlastība, pestīšana un uzvara ir mūsu tikai tad, kad Kristus apklāj mūs ar Saviem nopelniem kā ar apmetni. Vienlaikus notiek divas lietas: apmetnis krīt pār jūsu pleciem un jūs vairs neesat kaili. Ja Dievs dod cilvēkam Kristus taisnību, Viņš tam dāvā arī grēku piedošanu. Tādēļ Bībele dažkārt dēvē Kristus nopelnu pielīdzināšanu par attaisnošanu, citreiz par piedošanu (Ap. d. 13:38-39). Rakstu vietas, kas visplašāk apskata attaisnošanu, taisnības pielīdzināšanu vienkārši sauc par grēku piedošanu. Apustulis Pāvils raksta: “Tāpēc arī Dāvids teic svētīgu tādu cilvēku, kam Dievs piešķir taisnību neatkarīgi no darbiem: svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti, svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēku.” (Rom. 4:6-7)

Visbeidzot jāņem vērā, ka šī attaisnošana ir Dieva darbs, kas notiek katram cilvēkam individuāli un kas notiek ticībā: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” Bet, kas Viņam netic, “tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa” (Jņ. 3:36). Taču par ticību – citreiz.

Kas bija Melhisedeks?

Salemas ķēniņš Melhisedeks „visaugstākā Dieva priesteris” ir viena no visnoslēpumainākajām personām, ar kuru sastopamies Svētajos Rakstos. Melhisedeks parādās pēkšņi un negaidīti, lai saņemtu no Ābrahāma desmito tiesu un dotu viņam savu svētību. Tikpat pēkšņi kā parādījies, Melhisedeka vārds pazūd no Svēto Rakstu lappusēm, lai atkal negaidīti parādītos 110. psalma 4. pantā, kur tiek sacīts, ka Kristus būs priesteris pēc Melhisedeka kārtas. Atkal no jauna Melhisedeka vārds parādās Vēstulē ebrejiem, kur īpaši 7. nodaļā par viņu tiek runāts samērā daudz.Tomēr ne tik daudz, lai pilnība atsegtu noslēpuma plīvuru, kas klājas pār šo neparsto personu.

Cenšoties atrsināt šo noslēpumu, teologi gadsimtu gaitā par Melhisedeku ir izteikuši daudzus un dažādus viedokļus. Daži viņu ir uzskatījuši par Dieva parādīšanos – gan Svēto Garu, gan Dieva Dēlu pirms miesā nākšanas, citi par parastu cilvēku, vēl citi par eņģeli, jūdu rabīniskajā literatūrā Melhisedeks tiek identificēts ar vienu no senajiem patriarhiem Šemu utt. Šo dažādo viedokļu, spekulāciju un interpretāciju sarakstu varētu vēl turpināt, kas rada pamatotas bažas, ka jautājums par Melhisedeka identitāti varētu būt grūti vai pat vispār neatrisināms. Diemžēl viss, ko varam darīt, ir pievienot daudzajiem minējumiem savus, jo Dievs nav uzskatījis par vajadzīgu mums atklāt kaut nedaudz vairāk vēsturiskas informācijas par noslēpumaino vīru vārdā Melhisedeks. Raksti vairāk runā par Melhisedeka priesterību, nekā par viņa personu. Tomēr, varētu būt, ka tie, kuriem tika adresēta Vēstule ebrejiem, no mutvārdu tradīcijas vai citiem avotiem zināja par Melhisedeku daudz vairāk, nekā zinām mēs.

Lielākā komentatoru daļa uzskata, ka Melhisedeks bijis parasts cilvēks – Jeruzālemes ķēniņš un priesteris. Lai gan šāds viedoklis nepasaka neko tiešu par Melhisedeka personu, tas pieņem, ka viņš bijis drīzāk cilvēks, nekā Dievs vai kāda cita garīga būtne. Savukārt daļa komentatoru aizstāv uzskatu, ka Melhisedeks ir bijis Dieva Dēls  un lieto apmēram šādu argumentāciju: Melhisedeks bija lielāks par Ābrahāmu, viņš tiek saukts par taisnības un miera ķēniņu, tātad viņam tiek piešķirti tituli, kas pienāktos vienīgi Kristum; tiek sacīts, ka viņš ir bez tēva, bez mātes, bez ciltsraksta, kas uztverot šos vārdus burtiski nozīmē, ka viņš nevarēja būt parasts cilvēks; vārdi, ka Melhisedekam nav mūža gala un viņš paliek priesteris mūžam grieķu valodā ir tagdnē īstenības izteiksmē. Tos nevarētu attiecināt uz Melhisedeku, ja viņš būtu tikai parasts mirstīgs cilvēks. Tādēļ Melhisedekam vajadzētu būt bijušam Dieva Dēlam.

Uzreiz jāsaka, ka abi šie viedokļi rada diezgan grūti risināmas problēmas. Lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka uzskts par Melhisedeku kā Dieva Dēlu atrisina vairākas ar teksta skaidrošanu saistītas problēmas, tomēr tas rada jaunas vēl grūtākas mīklas, proti, ja uztveram šos tekstus burtiski, tad iznāk, ka ir divas mūžīgas personas, jo Vēstule ebrejiem nesaka, ka Kristus bija Melhisedeks, bet gan Melhisedeks bijis Dieva Dēlam līdzināms. Tātad iznāk, ka ir divas mūžīgas – Melhisedeka un Kristus personas un arī divas mūžīgi pastāvošas priesterības. Turklāt būtu dīvaini Dieva Dēlu uzskatīt par Viņa paša pirmtēlu. Tas spiež samierināties ar tām teksta skaidrošanas grūtībām, ar kurām jārēķinās tam, kurš grib palikt pie uzskata, ka Melhisedeks bijis parasts cilvēks.

Kā jau iepriekš tika minēts, bez Vestules ebrejiem Melhisedeka vārds Svētajos Rakstos parādās vēl divās vietās 110. Psalma 4. pantā un 1. Mozus grāmatas 14. nodaļā, kur no 17.-24. pantam tiek stāstīts par Ābrāma tikšanos ar noslēpumaino Melhisedeku. Izmantojot Lutera ieteikto metodi, mēs mēģināsim atklāt, kurš no patriarhiem vēl bija dzīvs Ābrāma dzīves laikā.1. Mozus grāmatas 11. nodaļā atrodami ciltsraksti, kas sākas ar Noasa vecāko dēlu Šemu, kam divus gadus pēc ūdens plūdiem bija simts gadu. Šems nodzīvoja ļoti ilgu mūžu, dzīvodams nākamo 9 paaudžu laikā, un mira 602 gadu vecumā, 500 gadus pēc Plūdiem. Ābrāms piedzima 292 gadus pēc Plūdiem, kad Šemam bija 390 gadi un nodzīvoja 175 gadus. Kad Ābrahāms mira 467 gadus pēc Plūdiem, Šemam bija 565 gadi un viņš vēl dzīvoja 37 gadus. Pilnīgi iespējams, ka Šems piedalījās Ābrahāma bērēs un apglabāja viņu. Tā kā Šems bija Noasa vecākais dēls, tad viņam pienācās priesterība, kas caur viņu turpinājās pēc Grēku plūdiem. Ābrahāma dzīves laikā Šems bija vienīgais, kas vēl bija pieredzējis pirmsplūdu laikus un kas no tēviem bija mantojis priesterību. Tā nebija levītiskā priesterība, bet saistīta ar Dieva apsolījumu. Tādējādi Melhisedeks, kuru sastapa Ābrāms, varētu būt bijis Šems. Pie šādām domām par Melhisedeku pieturas jūdu rabīni un arī Luters. Problēma te ir tāda, ka mums trūkst ziņu par Šema apmešanos Kanaānā, kā arī nav nekādas informācijas par to kad un kādēļ viņš mainījis savu vārdu. Beigu beigās, tas, ka Melhisedeks bijis Šems ir un var palikt tikai pieņēmums.

Tiesa, Šems bija lielāks par Ābrahāmu. Tā kā viņš bija arī priesteris, tad nav nekā pārsteidzoša tajā, ka sastopoties ar „Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves” Melhisedeks „viņu svētīja”. Par Šemu Ābrāms būs arī jau dzirdējis iepriekš no Šema mazmazdēla Ēbera, kas bija dievbijīgs vīrs un mantojis no Šema priesterību. Tādēļ Šems tiek saukts par Ēbera dēlu tēvu, kas Ēberam piešķir īpašu godu un norāda, ka no viņa jānāk Kristum. (1. Moz. 10:21). „No Ādama apsolījums par Kristu nonāk pie Seta, no Seta – pie Noas, no Noas pie Šema, no Šema – pie Ēbera, no kura ebreji guvuši savu vārdu, jo visu pasaules tautu vidū viņš ir mantinieks, kam dots apsolījums par Kristu.” (Luters) Ābrāms ir dzīvojis blakus Ēberam, piederējis viņa baznīcai un tādēļ arī tiek saukts par ebreju, „jo dzīvojis Ēbera ticībā un apsolījumā”. (Luters) Tādēļ nav nekā dīvaina arī tajā, ka dižajam Ēbera vecvectēvam Šemam „Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa” ( Ebr. 7: 2.). Tomēr, kā jau minēju, nav drošu pierādījumu tam, ka Šems patiešām ir bijis Melhisedeks. Tādēļ visizplatītākais viedoklis par Melhisedeku ir tāds, ka viņš bijis kanāniešu ķēniņš, kurš valdījis Salemā, pielūdzis un uzturējis ticību patiesajam Dievam, šā iemesla dēļ ticis Ābrāma godāts un ir ticis paaugstināts par Kristus prototipu. Mums jāapmierinās ar to, ka par šā noslēpumainā ķēniņa personu mēs neko konkrētāku pasacīt nevaram. Turklāt, kā mēs vēlāk redzēsim, Dievam šķiet bijis īpašs nolūks paturēt Melhisedeka personas identitāti noslēpumā. Tagad pievērsīsimies Melhisedeka aprakstam Vētulē ebrejiem.

Melhisedeka apraksts

„Viņš vispirms ir taisnības ķēniņš, tā viņa vārds tulkojams, bet tad arī Salemas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.” (Ebr. 7:2-3) Šie vārdi šķiet būtu grūti attiecināmi uz kādu vēsturisku personu, jo it kā apgalvo, ka Melhisedekam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, nedz cilts rakstu, bet Viņš ir Dieva Dēlam līdzināms. Tomēr tas, ka viņš ir „bez cilts raksta” nebūt nenozīmē, ka Melhsiedekam nav senču, bet tikai to, ka viņam nav bijis dokumentētu dzimtas rakstu, kas jūdiem šķita ļoti nozīmīgi, īpaši, ja tas attiecās uz priesterību. Šādi izteikumi, kas norādīja uz ģeneoloģijas trūkumu vai neskaidrībām tajā, sastopami arī klasiskajā literatūrā. Piemēram, Seneka 108 vēstulē, runādams par Romas ķēniņiem, saka: „ir divi Romas ķēniņi, no kuriem vienam nav tēva, otram – mātes.” Tūdaļ Seneka piebilst, ka „par Servija māti ir šaubas, bet Anka tēvs vispār netiek minēts..” Tātad viņš nevēlās sacīt, ka šie divi ķēniņi ir bijuši bez tēva vai mātes, bet gan, ka viņu ģeneoloģijās bijušas neskaidrības. Kaut ko līdzīgu varētu nozīmēt Vēstules ebrejiem vārdi, ka Melhisedekam nav bijis tēva un mātes, proti, viņam nav bijis rakstītas, precīzi datētas ģeneoloģijas.

Ikvienam Ārona kārtai piederošam priesterim vajadzēja spēt skaidri pierādīt savu ģeneoloģiju, vai arī viņam bija jāatsakās no priesterības. Viņam arī vajadzēja skaidri zināt ne tika savu tēva, bet arī mātes līniju. (Ezr.7:63-64 Ecech.44:22; 3.Moz.21:7) Bija nepieciešamas arī notiektas zināšanas par savu dzimšanu, jo levītiskā prieterība notieca noteiktus vecuma cenzus no 25-50 gadiem. Melhisedekam nebija nekā no visām šīm lietām. Tas nenozīmē, ka viņam nebija tēva, mātes, senču un pēcteču, dzimšanas un miršanas dienas, bet gan to, ka visām šīm lietām attiecībā uz viņu nebija nekādas nozīmes.

Vēstules ebrejiem autors savā stāstījumā Melhisedekam piešķir garīgu skaidrojumu, kas sniedzas pāri vēsturiskiem faktiem. Tādējādi vēstules autors pietuvojas alegoriskam skaidrojumam, lai gan nevaram sacīt, ka viņa skaidrojums ir īsti alegorisks. Melhisedeka apzīmējumi par taisnības un miera ķēniņu nepārprotami norāda uz Kristu. Salemas jeb Jeruzālemes ķēniņš Melhisedeks kalpo kā Kristus prototips. To, ka 1. Mzous grāmatā trūkst norādes uz Melhisedeka dzimšanu un nāvi, Vēstules ebrejiem autors tūdaļ izmanto, lai apgalvotu, ka viņam nav ne tēva, nedz mātes, nedz ciltsrakstu, nedz dienu sākuma, nedz arī gala. 1. Mozus grāmata par to klusē. Šo klusēšanu autors izmanto, lai attīstītu savu argumentu. To pašu autors dara arī attiecībā uz Melhisedeka priesterību, pretēji tiem, kas saņem Ārona priesterību un ir pakļauti nāvei, Melhisedeks paliek priesteris mūžam. Ja mēs uztvertu šo domu burtiski, tad varētu šķist, ka Melhisedeks ir garīga debesu būtne, ko gan nevaram izlasīt 1. Mozus grāmatā. Vēstules autora nolūks negaidīti atklājas viņa izteikumā, ka Melhisedeks ir „Dieva Dēlam līdzināms.” Tas norāda, ka nevis Jēzus Kristus ir līdzināms Melhisdekam, bet gan Melhisedeks ir līdzināms Kristum. Piepildījums ir daudz, daudz lielāks par prototipu. Nevis Kristus līdzinās Melhisedekam, bet Melhisedeks līdzinās Kristum.

Raksti pilnībā ignorē Melhisedeka izcelšanos, jo viņš nedz ieguva, nedz nodeva tālāk savu priesterību. Tā piederēja tikai viņam vienīgam. Tādā veidā tā norādīja uz Kristus priesterību, jo Kristus priesterība nekādā veidā nebija saistīta ar Viņa cilvēcisko ģeneoloģiju. Viņš bija no Jūdas nevis Levija cilts. Tā pēkšņi un negaidīti pēc daudziem gadu tūkstošiem Melhisedeks atklājas kā Kristus priesterības prototips. Tagad mēs saprotam, ko vēstules autors saka ar vārdiem „šis Melhisedeks paliek priesteris mūžam”. Tas notiek nevis tā, ka viņš pats joprojām būtu priesteris, bet viņa priesterība iegūst mūžību tās piepildījumā – Kristus priesterībā. Ebrejiem 5:6 un 6:20, kur tiek runāts par Jēzu, kā augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas mūžīgi, lietots izteikums – „uz mūžiem”, bet par Melhisedeku 7. nodaļas 3. pantā sacīts „viņš paliek priesteris mūžam”. Oriģināltekstā abos gadījumos ir lietoti atšķirīgi vārdi. No tā noprotam, ka pirmajā gadījumā vēstules autors runā par mūžību, bet Melhisdeka gadījumā par turpinošos, nebeidzamu priesterību, tādu priesterību, kas Kristū turpinās mūžīgi. Jēzus ir mūžīgs savā ķēnišķīgajā priesterībā; Melhisedeks ir tāds, kas turpinās, viņa priesterība turpinās Jēzū. Jēzus ir neatkarīgs, absolūts; Melhisedeks ir atkarīgs no anitita Jēzus, un tādējādi viņa priesterība ir nosacīta.” Vētules teksts nesaka, ka Melhisedeks turpina savu prietsera darbu. Pavisam notiekti viņš to vairs nedara. Nedz viņš saņem desmito tiesu, nedz svētī. Tas tā ir pat tad, ja viņš nenomira kā visi citi, ko iespējams var izlasīt 1. Mozus grāmatas tekstā, bet līdzīgi Ēnoham tika uzņemts debesīs. Tas, ko vēstules autors saka, ir – Melhisedeks „paliek priesteris mūžam.” Viņš nevis pilda savas priestera funkcijas, bet paliek priesteris savā piepildījumā Kristū.

Labākas priesterības nesējs

Vēstules ebrejiem 7. nodaļas vēsturiskās daļas nolūks ir vispirms salīdzināt Melhisedeku ar Ābrahāmu. 4. pantā mēs atrodam šī salīdzinājuma kopsavilkumu: „Redziet, cik liels ir tas, kam sentēvs Ābrahāms ir devis desmito tiesu no ieguvuma!” Oriģinālā vārds sentēvs jeb patriarhs atrodas pašās teikuma beigās, tā uzsverot viņa diženumu. Ābrahāma diženums bija visiem zināms. Viņš ir ne tikai jūdu, bet visu ticīgo tēvs. Tomēr autora galvenais nodoms nav salīdzināt Ābrahāmu ar Melhisedeku, bet gan Āronu ar Melhisedeku un līdz ar to divas priesterības – levītisko, kas visi ir Ārona pēnācēji un Melhisedeka, kam pēcnācēju nav. Sekojošie panti atklāj Ābrahāma dotās desmitās tiesas īsto nozīmi.

„Arī tiem Levija bērniem, kas uzņēmās priestera amatu, ir nolikts ņemt no tautas, saskaņā ar bauslību, desmito tiesu, tas ir, no saviem brāļiem, lai gan tie arī cēlušies no Ābrahāma gurna, bet tas, kas nav no viņu cilts cēlies, ir ņēmis desmito tiesu no Ābrahāma un ir svētījis to, kam apsolījumi. (7: 5.-6.p.)

Tātad tā ir pārsteidzoša lieta, ka Levija ciltij ir bijušas likumīgas tiesības un dievišķas sankcijas ņemt desmito tiesu no saviem brāļiem, lai gan arī tie nāk no Ābrahāma gurna. Tomēr vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka tam, kurš nav saistīts ar Levija cilti, kam nav pat sava cilts raksta, bez bauslības notiektas kārtības ir ņēmis desmito tiesu no neviena cita kā paša Ābrahāma, kurš nevienam nekad, nedz pirms šā notikuma, nedz pēc tā, nav maksājis desmito tiesu! Tas, ka Melhisedeks ņēmis no Ābrahāma desmito tiesu nenozīmē, ka Melhisedeks to pieprasījis. Ābrahāms, atzīdams Melhisedeka kā Dieva priestera diženumu, ir devis desmito tiesu labprātīgi. Turklāt neraugoties uz to, ka Ābarhāmam bijuši Dieva apsolījumi, Melhisedeks ir svētījis viņu. Tātad viņš ir svētījis to, kam bijusi visaugstākā Dieva svētība – apsolījumi. Tas liecina, ka Melhisedeks ir bijis ļoti īpaša persona. Te jāievēro arī, ka oriģināltekstā vārdi „ņēmis desmito tiesu” un „ir svētījis” ir pabeigtās tagadnes darāmās kārtas īstenības izteiksmē, kas norāda uz šo darbību paliekošo nozīmi. Tādējādi vēstules rakstītājs pārceļ šo Vecās Derības notikumu tagadnē, norādīdams uz Melhisedeka priesterības turpināšanos tās pilnīgajā piepildījumā Kristū.

Tālāk 7. pantā mēs lasām, ka Melhisedeks bijis lielāks par Ābrahāmu, jo  „neapšaubāmi tikai lielākais svētī mazāko.” Desmitās tiesas došana un svētīšana šeit nav atdalāmas lietas. Tās abas sader kopā. Tas, ko īsti nozīmē desmitās tiesas ņemšana, visskaidrāk atklājas svētības došanā. Tas ir vispārzināms fakts, ka svētī tikai lielākais. Lai gan viņš bija svētīts ar Dieva apsolījumiem, Ābrahāms sevi atzina par zemāku nekā Melhisedeks, noliekdamies Melhisedeka priekšā, lai saņemtu viņa svētību. Ābrahāms rīkojās pareizi, jo viņš nebija ķēniņš-priesteris, bet Melhisedeks bija. Ābrahāms nebija ķēnišķīgā priestera Jēzus pirmtēls, bet Melhisedeks bija. No zemošanās Melhisedeka priekšā Ābrahāms nezaudē neko no sava diženuma, bet ar to parāda cik liels ir Melhisedeks. Iedibinājis kā nepastrīdamu faktu, ka lielākais svētī mazāko, vēstules autors tālāk rādīs Melhisedeka pārākumu pār Āronu, kas arī ir viņa galvenais nolūks.

„Šeit desmito tiesu saņem mirstīgi cilvēki, bet tur tas, par kuru liecina, ka viņš dzīvo.”
Šis pants ievada domu, kas tiks attīstīta tālāk 9. un 10. pantā. „Šeit” un „tur” norāda uz atšķirību starp āroniskās priesterības līniju un Melhisedeku. Šī atšķirība turpina pieaugt, teikumā kontrastējot mirstīgos cilvēkus ar to – „kurš dzīvo”. Lai gan levītiskā prieterība bija Dieva iedibināta, tomēr paši priesteri bija vienkārši mirstīgi ļaudis.Viņiem bija dots tikai dažus gadus kalpot Tam Kungam. Melhisedeka līnija no levītiskās šajā ziņā atšķīrās, jo Melhisedeka līnija turpinājās. Vēstules autors šeit atsaucas uz precīzu Vecās Derības tekstu, sacīdams – „par kuru liecina”. Tā ir delikāta norāde, ka vēstules autors balsta savu sakāmo visnotaļ autoritatīvā avotā. Komentatoru domas dalās – vai šis avots ir 1.Moz.14 vai arī 110. psalms, vai arī abi VD teksti. Tomēr skaidrs ir tas, ka Vēstules ebrejiem autors šeit grib uzsvērt faktu, ka Raksti runā tikai par dzīvu Melhisedeku. Nevis tādēļ, ka viņš nekad nebūtu miris, bet gan tādēļ, ka viņa ķēnišķīgo priesterību nāve nekādi neietekmēja, ko nevar sacīt par levītisko priesterību, jo tai bija nepieciešama nemitīga pēcteču virkne. Melhisedeks ir tikai viens vienīgs ķēniņa-prietsera pirmtēls, kurš dzīvo savā tēlā ķēniņā – priesterī Jēzū Kristū. Melhisedeka viens vienīgs veikums attiecībā uz desmitās tiesas saņemšanu un Ābrahāma svētīšanu ir neatkarīgs no viņa fiziskās nāves. Tas pastāv ķēniņā – priesterī Jēzū, kurš arī ar vienu darbību, proti, savu krusta nāvi, ir tas, uz ko Melhisedeks norāda. Tagad seko galvenā doma.

„Un, tā sakot, arī Levijs, kas ņem desmito tiesu, caur Ābrahāmu ir devis desmito tiesu. Jo viņš bija tēva gurnā, kad Melhisedeks ar to satikās.” (Ebr. 7:9-10)

Vārdi „un, tā sakot” vedina domāt, ka autors sacīs kaut ko vispārīgu vai nekonkrētu. Patiešām, varētu šķist, ka vēstules autors it kā atrunājas, saprazdams, ka saka kaut ko neparastu. Tomēr tas ir pārpratums. Lai gan šī frāze nav sastopama citviet Jaunajā Derībā, tomēr tās nozīme ir skaidra – „pareizāk sakot” vai „stingri ņemot”. Vēstules autors šeit tieši grib uzsvērt, ka Levijs vēl bija Ābrahāma gurnā, kad viņš maksāja desmito tiesu Melhisedekam. Tātad pat Levijs, kurš saņem desmito tiesu, caur Ābrahāmu pats ir maksājis desmito tiesu. Levijs pats personīgi nekad nesaņēma desmito tiesu nedz arī maksāja. Desmito tiesu viņš saņēma caur saviem pēcnācējiem – āronisko priesterību, savukārt maksāja viņš caur Ābrahāmu. Pirmā doma šeit palīdz izprast pēdējo, kā arī to, ko grib pateikt vēstules autors, sacīdams – stingri ņemot vai pareizāk sakot. Vēstules autora vārdos atklājas jūdiem labi saprotamā solariditātes apziņa – tēvi un bērni ir cieši saistīti. Levijs – tas, kas pats saņem desmito tiesu, ir arī pats to maksājis. Arī šeit oriģināltekstā ir lietots pabeigtās tagadnes laiks, kas norāda, ka Levijs uz visiem laikiem paliek tāds, kas maksājis desmito tiesu. Tas, ko darīja Ābrahāms attiecas uz visiem viņa pēcnācējiem. Caur Ābrahāmu Levijs un visa priesteru kārta, kas cēlusies no viņa, noliecās Melhisedeka priekšā. No tā ikvienam top skaidrs, cik dižena persona bijusi Melhisedeks. Viss, kas ir ticis pateikts un kas palicis nepateikts par Melhisedeku Vecās Derības Svētajos Rakstos iezīmē viņu „kā Dieva Dēlam līdzināmu” un priesteri, „kas paliek mūžam”. Tādējādi viņš ir ne tikai atšķirīgs, bet arī daudzkārt pārāks par tiem priesteriem, kas cēlušies no Levija cilts un savu autoritāti saņēmuši no bauslības. Balstoties šajā atziņā, vēstules autors tālāk norāda, ka Levija priesterība nespēja nest pilnību un tās sasniegšanai bija vajadzīgs Priesteris pēc Melhisedeka kārtas – Jēzus Kristus.

Kas no tā izriet?

Pārdomājot to, kas Rakstos sacīts par Melhisedeku un viņa priesterību, mēs redzam cik absurdi ir mēģinājumi Jaunās Derības kalpošanas amatu saistīt ar vēsturisko bīskapa amata pēctecību, roku uzlikšanu un cilvēku ieviestām garīgā amata gradācijām. Vēstules ebrejiem autors stingri nostājas pret mēģinājumiem apšaubīt Kristus priesterību tādēļ, ka Kristus nenāk no Levija priesteru cilts. Kristum šāda priesterība nav vajadzīga. Viņa priesterība ir daudzkārt augstāka – tā nav saistīta nedz ar cilvēkiem, nedz viņu cilts rakstiem, bet tā ir mūžīga priesterība, kas uz visiem laikiem nomainījusi āroniski-levītisko priesterību, to piepildīdama un atceldama. Tās pirmtēls ir Melhisedeks – ķēniņš, priesteris bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta, viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala. Tādēļ mums ir tikai viens Priesteris, proti, Jēzus Kristus, un viens kalpošanas amats, proti, Evaņģēlija kalpošanas amats. Runājot par šo Evaņģēlija kalpošanas amatu, Raksti un luteriskās ticības apliecības to nesaista ar kādiem cilvēkiem, viņu vēsturisko pēctecību, svētumu, spējām, talantiem, nosaukumiem utt. Evaņģēlija kalpošanas amats ir daudzkārt augstāks un diženāks par jebkuru cilvēku, tāpat kā Melhisedeka priesterība ir augstāka un diženāka par levītisko. Patiesību sakot, tā ir vienīgā un mūžīgā Augstā Priestera kalpošana, kas pats ar savām svētajām asinīm dzēš Dieva taisnīgās dusmas un glābj grēcinieku no grēka, nāves un elles. Tādēļ pildot šo amatu, mācītājs uzvelk savu amata tērpu, kas pilnībā apsedz viņu, tā apliecinot, ka te vairs nav būtiska Jāņa vai Pētera persona, bet gan vienīgais un mūžīgais Augstais Priesteris, kas pats kalpo savai tautai ar vārdu un sakramentiem. Tas, cik dziļi pagrimusi ir evaņģēliskā ticība un izpratne par Evaņģēlija kalpošanas amatu, parādās visur tur, kur demonstrējot savu nezināšanu, cilvēki rada ceremonijas un izmanto mācītāja amata tērpu, lai norādītu uz kādām hierarhiskām atšķirībām amata nesēju starpā. Visur tur, kur parādās atšķirības un gradācijas, mēs dzirdam bauslības balsi. Te ir aizmirsts ieklausīties gan Svētajos Rakstos, gan mūsu evaņģēliskās ticības apliecībā, kas par Evaņģēlija kalpošanas amatu runā kā par Dieva dāvanu, praktiski atstājot bez ievērības personas, kas šo amatu pilda.

Pēdējo reizi mēs šķīrāmies brīdī, kad Pēteris, aizvien vēl atrazdamies uz nama jumta, pārdomāja tikko redzēto vīziju. Domājams, ka Pēteris šajā brīdī atcerējās Jēzus vārdus par ēdienu, proti, ka ne jau ēdiens apgāna cilvēku, bet gan vārdi un domas. Mēs, protams, nevaram būt pārliecināti, ka tiešām šādas pārdomas varētu raisīties apustulī, bet mēs nevaram arī noliegt, ka tā tas nevarētu būt. Uz pēdējo iespējamību vedina arī turpmākie notikumi, par kuriem mēs arī pārdomāsim tagad, mēģinot nonākt pie zināmiem secinājumiem.

Uzaicinājums uz Kornēlija namu

Pētera pārdomas iztraucēja Kornēlija sūtņu skaļais izsauciens pie nama durvīm, jautājot, vai šeit nedzīvojot Sīmanis Pēteris. Ne tikai šīs skaļās balsis, bet arī Svētais Gars mudināja Pēteri doties pie šiem vīriem, jo tie meklējot tieši viņu, Pēteri, un tiem ir kas svarīgs sakāms viņam. Pie ēkas droši vien bija pieslietas kāpnes, pa kurām Pēteris acīmredzot arī nokāpa pie šiem vīriem ārpus nama sienām. Pēterim viņi stāstīja, ka ir Kornēlija sūtīti. Īsos vārdos viņi liecināja par Kornēliju kā par vīru ar labām atsauksmēm no visiem Cēzarejā dzīvojošajiem jūdiem, kā taisnīgu un dievbijīgu cilvēku, pie kura ir vērts doties. Uzklausījis viņus, Pēteris aicināja vīrus namā.

Viena pagāna uzņemšana jūda namā vai arī jūda viesošanās pie pagāniem jeb neapgraizītajiem it nebūt nav tik vienkārši traktējama kā viesošanās vai neviesošanās jautājums. Dievbijīgajiem vīriem, pie kādiem piederēja arī Kornēlijs, nesagādāja lielas grūtības jūdu sabiedrība. To nevarētu teikt pat par mēreni ortodoksajiem jūdiem, kur nu vēl ortodoksajiem. Turklāt šo attieksmi nevarēja mīkstināt pat tas apstāklis, ka kāds no pagāniem būtu izpelnījies no jūdiem statusu saukties par dievbijīgo, kā tas bija tieši ar šo romiešu centurionu Kornēliju. Šis nelielais iestarpinājums par jūdu un pagānu savstarpējām attiecībām ir ļoti svarīgs šeit tāpēc, lai mēs saprastu, kas tagad te saistībā ar apustuli Pēteri, no vienas puses, un Kornēliju, no otras. Bija skaidrs, ka vīzijas mērķis bija likt Pēterim pārdomāt un atcerēties visu Jēzus mācību par patieso atšķirību starp šķīsto un nešķīsto. Ieaicinot sūtņus namā, kurā dzīvoja apustulis, ļauj mums noprast, ka Pēteris bija ne tikai sācis saprast vīzijas nozīmi, bet arī to īstenot praktiski attiecībās ar pagāniem. Tomēr, kā to redzēsim vēlāk, īstie pārsteigumi Pēterim un viņa jūdu ceļabiedriem uz Cēzareju vēl tikai sekos.

Pie Kornēlija

Jau nākošajā dienā Pēteris sekoja šiem trim Kornēlija sūtņiem uz Cēzareju. Ar gudru ziņu Pēteris ņēma sev līdzi vēl sešus brāļus no Joppes (Ap. d. 11:12) ne tik daudz tāpēc, lai viņi Pēterim būtu vienkārši pavadoņi šajā divu dienu gājumā uz attālo Cēzareju, cik daudz vairāk tāpēc, lai viņi ar savu klātesamību būtu liecinieki visam tam, kas notiks Kornēlija namā. Un tas tiešām, kā to vēlāk redzēsim, bija visai prātīgi no Pētera puses, viņa aizstāvoties pret apsūdzībām Jeruzalemē.

Kornēlijs bija tik ļoti pārliecināts par Pētera ierašanos Cēzarejā, ka viņš pat bija saaicinājis savus draugus un radiniekus Pētera uzklausīšanai. Te izpaudās Kornēlija garīgās rūpes par saviem tuviniekiem un draugiem vēl pirms tapdams par kristieti, lai gan teksts mums neko nesaka, vai Kornēlijam bija zināms par Pēteri, ka viņš ir slavenais Kristus apustulis.

Ieraudzījis nākam Pēteri ar pavadoņiem, Kornēlijs izskrēja viņam pretī un metās viņa priekšā zemē, lai pagodinātu viņu, līdzīgi kā to bija darījis arī apustulis Jānis citā gadījumā (Atkl. 19:10; 22:8-9). Tomēr Pēteris noraidīja šo nepelnīto pagodināšanu, gluži kā eņģelis atraidīja Jāni, kad tas metās viņa priekšā zemē, lai pielūgtu. Pielūgšana pieder Dievam, bet ne radībai. Pēteris negribēja pieļaut, ka Kornēlijs skūpsta viņa kurpju siksnas. Šajā sakarā būtu interesanti dzirdēt, ko apustulis Pēteris teiktu, redzot, kā tiek skūpstīta Pētera statuja Sv. Pētera Bazilikā Romā. Jāpiebilst, ka elku skūpstīšanas mānija ir pārņēmusi visas svētvietas, kurās koncentrējas svētceļotāju un tūristu pulki no visas pasaules. Uz to īpaši ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem mudina visi gidi, ar kuriem nācās sastapties. Tas, ka apustulis Pēteris šādu situāciju nekādā veidā neatbalstīja, liecina arī gadījums, kad Pēteris kopā ar Barnabu atradās Listrā (14:11-15).

Jūdi neviesojās pagānu namos nevis kādu nacionālu vai ētisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka pagāni neievēroja savā ikdienā stingros ēšanas ierobežojumus, kā arī ēdiena sagatavošanā un pasniegšanā. Tāpat pagāni nepraktizēja apgraizīšanas rituālu. Jebkāds fizisks kontakts ar pagāniem jūdiem nozīmēja ceremoniālu nešķīstību, tā kā pagāni neievēroja Mozus bauslības prasības. Īsi sakot, ēdiens bija tas būtiskais šķērslis, kas lika jūdiem norobežoties no nejūdiem.

Tomēr Pēteris pirms šīs tikšanās ar Kornēliju un viņa ļaudīm bija saņēmis atklāsmi no Jēzus Kristus, kas lika viņam pārdomāt šo jautājumu par ēdiena nešķīstumu un, beigu beigās, mainīt šos ieskatus. Sekas šādai atklāsmei bija tādas, ka viņš nu var bez bailēm apmeklēt Kornēlija namu pretēji jūdu bauslības ierobežojumiem. Par to mums liecina arī paša Pētera skaidrojums (Ap.d. 10:28-29). Tieši ar šo domu viņš uzsāk savu stāstījumu Kornēlijam un viņa ļaudīm, jo, patiesību sakot, arī pašiem pagāniem šāds jūdu apmeklējums varētu būt pārsteidzošs. Pagāniskajiem grieķiem bija labi zināma šī jūdu tradīcija. Taču, ja ēšanas aizliegumi vairs nav spēkā, kas tad var traucēt jūdiem un pagāniem kontaktēties savā starpā?

Ir tomēr kāda nianse, kas varētu modināt lasītājā zināmu interesi. Proti, Pēterim ieejot Kornēlija namā, viņš redz daudz sapulcējušos ļaužu. Pēteris uzrunā visus klātesošos. Raugoties no homilētikas (runas veidošanas mākslas) principiem, tā ir visai aplami uzbūvēta. Ja apustuļa vēlme bija izcīnīt klausītāju labvēlību, tad šādi veidota runa varēja panākt tieši pretējo. Pirmkārt, jebkuras oratormākslas pamatnoteikums aizliedz sākt runu ar apoloģiju jeb aizstāvēšanos. Otrkārt, tas, kā viņš uzrunāja klātesošos, šķiet, ir samērā aizvainojošs. Tas varēja izklausīties apmēram tā: es nemaz negribēju ienākt šajā netīrajā mājā, bet, tā kā jūs mani saucāt, tad nu tomēr esmu ienācis. Tomēr jau tūlīt pat Pēteris pazemīgi izskaidroja, ka viņš ir maldījies un nožēlo to, ko agrāk bija domājis par jūdaismam nepiederošiem ļaudīm. Viņš stāsta Kornēlija ļaudīm par vīziju, kuras centrālā nozīme bija tā, ka stingrais tabū – bauslības aizliegums biedroties ar nejūdiem – nu ir atcelts. Patiesībā šī nelielā Pētera uzruna, no vienas puses, tikai apstiprina teikto, cik neiespējami bija jūdiem biedroties ar pagāniem, bet no otras, – šī epizode pārliecina ne tikai pirmos Evaņģēlija vēsts klausītājus, bet mūsdienu lasītāju, ka vēsts par personu, par kuru tūlīt tiks liecināts, nesīs mieru pasaulei, nojaucot barjeras starp tautām.

Šī uzruna un Pētera pēdējais jautājums sapulcētajiem ļaudīm: „Tagad es vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši,” aizvien vēl nav īsti skaidra nedz vieniem, nedz otriem. Dievs kaut ko grib pavēstīt un rādīt visiem sanākušajiem Kornēlija namā. Bet ko? Par to nākošajā reizē.

Latvijas politikā kopš Tautas frontes laikiem ir palicis kaut kas nenokārtots — kaut kas tajā no sākta gala ir bijis nepatiess, un TAS velkas mums līdzi visu šo laiku: Atmoda gan izdevās, bet pie varas atgriezās būtībā tie paši, kas bija vareni arī kādreiz: okupācijas režīma nomenklatūra. Dziesmotās revolūcijas gaitā daudzi no viņiem ar nacionālām zīmotnēm pie krūtīm iespraucās demonstrantu ierindās. Bija dīvaini uz to raudzīties… Viņus taču vajadzēja trenkt projām, bet tomēr nepatrencām. Atstājām un teicām: „Lai taču nāk, lai dzied kopā ar mums!” Sirdsapziņa gan ierunājās: – tas ir bīstami, viņu nodomi nevar būt tīri, jo viņi taču pavisam nesen lielā pārliecībā dziedāja citu dziesmu. Taču cilvēki nav jāmāca apklusināt sirdsapziņu… Un vai tad viņi arī nevarētu mainīties? Un mainījās: noņēma sarkanbaltsarkanās zīmotnītes un pārģērbās stilīgos uzvalkos. Drīz vien viņi pacēlās spārnos – kā ar privāto lidmašīnu ieskrējienā pa varas skrejceļu, atstājot kaut kur tālu, tālu zem sevis uztrauktās masas. „Ak, šie šakāļi…, ko viņi tur gaudo?” tā dzird viņus tagad sakām. „Sliktas kārtis iekritušas, tagad gribas tās pārdalīt un dabūt to, ko paši negribēja ņemt savā laikā? Varu atpakaļ gribat? Ha, ha, ha!”. „Mēs bijām vareni un būsim vareni” — šie slavenā kino oligarha Cepļa kunga vārdi ir kļuvuši liktenīgi Latvijas brīvības vēsturei. Ceplis ir kļuvis par mūsdienu Latvijas politikas sindromu: mainās tikai kulītes, bet vēži, resp. Cepļi, tie paši. Cepļa kunga vai viņam radniecīgo nenorietošā varenība ir „mūžīgā riņķa deja” Latvijas politikā. Vai no tās vispār var izrauties? Par to šī saruna ar Arti Pabriku.

Dāboliņš: Arti, tu esi vēsturnieks un labi zini 1917. gada Krievijas situāciju, kad vara mētājas apkārt un nebija neviena, kas to ņem… Bet kāds cilvēks izsaucās: ir tāda partija! Tas īstenībā bija vienas avantūristu bandas, nevis partijas vadonis (Ļeņins). Viņš arī ņēma un vinnēja! Vai Latvijā šobrīd nav līdzīga situācija?

Pabriks: Es kā vēsturnieks gribētu skatīties no cita skata punkta. Latvijas situācija ir salīdzināma nevis ar 1917. gadu, bet ar pāris gadsimtiem pirms Kristus dzimšanas. Antīkās pasaules domātāji – gan Platons, gan Aristotelis savā ziņā arī bija politiskās zinātnes pīlāri, un daudzi politiskā procesa analītiķi šodien varētu pamācīties no viņiem. Viņu galvenā atziņa ir: ka vara pēc kāda noteikta laika vairāk vai mazāk korumpējas. Kā mēs to saprotam? Aptuveni tā – „viņi kaut kad sāka ņemt naudu…” Bet kā mūsu bijusī prezidente teica, ka korumpēties politiķiem nozīmē ieslīgst paštīksmē, pārstāt domāt par sabiedrības interesēm un īstenot tikai savējās. Tā zūd pats svarīgākais, kas politikā vispār ir: sabiedrības uzticība. Ir dažādas metodes, kā to atgūt. Seno grieķu domātāji uzskatīja, ka varas nesēju aprindām laiku pa laikam ir jānomainās. Bija izdalīti dažādi politiskās varas tipi: oligarhija, kad valdīja elites pārstāvji, otrā bija tautas vara jeb demokrātija, bet trešā – autokrātija, ko vadīja tirāns. Šo modeļu starpā ir jāpastāv rotācijas principam, tā to uzsvēra Senās Grieķijas domātāji. Mūsdienīgā izpratnē tas nozīmē, ka laiku pa laikam sabiedrībai šie politiskie atbildīgie spēki ir jāmaina, un demokrātija to arī piedāvā.

Dāboliņš: Varbūt, ka tagad pēc oligarhu varas Latvijā ir pienācis tirāna laiks?

Pabriks: Nu nedrīkst jau tiešā nozīmē pārnest šo modeli uz mūsdienām! Mūsu valstī politikas lielu daļu nosaka daži cilvēki, ko savā ziņā var tiešām nosaukt par oligarhiju. Un mēs gribam šo varu tik tiešām atdot tautai, proti, beidzot panākt, ka valda demokrātija.

Dāboliņš: Tu gribi teikt: oligarhu laiks ir pagājis?

Pabriks: Jā, bet kāpēc tas ir pagājis? Ja mēs ņemam uzticības reitingus valsts politikai, tad mūsu valstī tie ir viszemākajā līmenī Eiropā: aptuveni 10% – 13%. Demokrātija nevar pastāvēt, ja uzticība politiskajai varai ir zema. Tādā situācijā ir gluži vai pašsaprotami, ka nāks jauni politiski spēki ar labāku vai sliktāku piedāvājumu. Arī pati politiskā kultūra mūsu valstī pamazām tomēr mainās uz pozitīvo pusi par spīti visam mūsu pesimismam. Protams, daudzas lietas ir tālu no ideāla, bet 90. gadu politiskā kultūra no mums lēnām atvadās. To zēnu, kas bija partijas un komjaunatnes aktīvisti un kas vēlāk integrējās Tautas Frontē un pēc tam — politiskajās partijās, laiks beidzot ir aizgājis. Tuvākajos gados Latvijas politiskajā dzīvē ienāks cita paaudze, kas padomju iekārtu nepazīst, un viņiem jau ir citi atskaites punkti. Šie cilvēki vienkārši nav spējīgi pieņemt tādu politiku, kāda tika veidota pārējas periodā 90. gados. Līdz ar to ir divas iespējas: vai nu paaudzes mainās, vai šī valsts pagrimst.

Dāboliņš: Politiskās darbības lauciņš Latvijā – visa spektra partiju nišas ir pieķēzītas. Tas nozīmē, ja, piemēram, es arī gribētu apvienot cilvēkus ar kopīgiem ideāliem un interesēm, lai veidotu politisku partiju, tad tas šobrīd ir pilnīgi bezcerīgs pasākums. Piemēram, pēc LPP darbības, mācītājiem politikā vairs nav ko meklēt…

Pabriks: Tam es patiesībā daļēji piekrītu, bet tā atkal ir cita diskusija.

Dāboliņš: Labi, iedomāsimies: tagad uz politiskās skatuves uznāk jaunie. Pie kā viņi lai iet vai ko viņi var veidot?

Pabriks: Ja jaunie paliks šajā valstī, viņiem nāksies kaut kādā veidā mainīt esošo politisko kultūru, tas ir neizbēgami. Jauns politiskais spēks nenozīmē vecuma cenzu, bet, vienkārši sakot, eiropeisku domāšanu un vērtību sistēmu. Daudzi viesi no Eiropas attīstītājam valstīm ir teikuši: klausieties, jūs esat nabadzīga valsts, bet jums ir pilnas ielas ar dārgiem automobiļiem? Par ko tas liecina? Vispirms jau par greizu vērtību skalu un par īstermiņa domāšanu gan individuālajā, gan sabiedriskajā plānošanā, gan ekonomikā.

Dāboliņš: Jā, tieši saruna par vērtībām ir būtiska. Vērtības nevar tā vienkārši paņemt un implantēt cilvēkiem. Tajās cilvēkiem ir jāieaug. Un cilvēki ieaug tieši tajā tradīcijā, kāda attiecīgajā sabiedrībā pastāv. Kādas vērtības, tavuprāt, Latvijā tiek sniegtas politiskajā vidē? Manuprāt, Latvijas politikā vispār nav labējo vai kreiso, ir tikai maskas, aiz kurām līdz šim bija slēpušās oligarhiju kliķes ar mērķi demokrātiskā ceļā sagrābt varu. Daudzi, pārāk daudzi līdz šim ļoti pragmatiskos nolūkos ir maskējušies aiz nacionāli labējo spēku izkārtnes – nevis aiz pārliecības konservatīvas partijas pārstāvji ir nostājušies tipiskās liberāļu pozīcijās.

Pabriks: Es domāju, ka tu pareizi pateici. Pārejas perioda politiskais stils, kas vēl aizvien valda mūsu politiskajās aprindās, sevī ietver pseido labēju politiku un arī pseido nacionālu politiku.

Šī pseido labējā izpratne ir bijusi tāda: ļausim vaļu brīvajam tirgum, tas pats visu nokārtos. Tomēr nevis tirgus, bet daži cilvēki ir tie, kas pie mums visu nokārto savās interesēs. Nevienā Eiropas valstī tāds brīvā tirgus modelis vairs neeksistē. Un tā jaunā paaudze, kas ir strādājusi vai studējusi kaut kur citur, redz un saprot, ka ekonomiski labēja politika jau nesastāv no libertīnisma, bet gan no sociāli atbildīgas politikas. Ja mēs runājam par pseido nacionālismu, tad arī ir skaidrs, ka politiķi nožēlojamo 10% -13% uzticības ir mēģinājuši piesegt ar nacionālu retoriku. Tas ir vienīgais veids, kas uz īsu brīdi pēc Padomju Savienības sabrukuma spēj radīt īslaicīgu uzticību vai tās ilūziju. To varētu salīdzināt ar cilvēku, kas ir cietis neveiksmi mīlas frontē, vai kaut kur citur un lieto antidepresantus. Viņš tos lieto un staigā apkārt smaidīgs, it kā viss būtu kārtībā. Kamēr patiesība ir pavisam cita. Tādai politikai nav vietas normālā un attīstītā valstī. Es nedomāju, ka nebūtu vajadzīga nacionāla politika: valodas aizsardzība, rūpes par nācijas saliedētību un tās vitālajām interesēm, protams, tas viss ir nepieciešams, bet pēc būtības.

Dāboliņš: Skaisti un pareizi vārdi, bet kā reāli panākt šīs pārmaiņas? Patiesībā ir tā, ka tie, pret kuriem tu vērsies kā pret savu laiku izdzīvojošiem, joprojām stingri stāv varas pozīcijā. Viņu rīcībā ir paņēmieni kā apklusināt jebkuru iniciatīvu. „Jauna iniciatīva, jauna paaudze?” – tā viņi saka. „Kur jūs liksities bez mums, panāciet tik šurp!” Un pēc brīža jaunie, dusmīgie jau ir iejūgti un kalpo vecās sistēmas kalpībā par labu algu siltā vietiņā, jo iztikas līdzekļi un minimāla labklājība ir sviras, ar ko varas un naudas turētāji jaunos manipulē visvairāk, un visa tā maskarāde turpinās…

Pabriks: Agri vai vēlu nāks šī te jaunā paaudze. Konkrētajā gadījumā, ko pārstāvu es [kā nevalstiskās organizācijas Cita politika organizators], ir radīta jauna politisko spēku konsolidācijas forma. Protams, ka vērtības nevar iedzīt ar varu cilvēku galvās, bet sabiedrība mainās un līdz ar to — arī tās attieksme pret politiķiem.

Dāboliņš: Ir svarīgi, ka ar šo jauno paaudzi nāktu svaiga domāšana, ka politiķi sevi saista ar kādām idejām, ar vērtībām un līdzekļiem, kā sasniegt savus mērķus. Tad ir izredzes reāli apvienot jaunus cilvēkus politiskai darbībai. Kāda politika, tavuprāt, latviešiem ir tuva, kādas ir viņu politiskās simpātijas?

Pabriks: Pēdējos 15 gadus latvieši ir balsojuši lielā pārsvarā par labējām partijām, bet tas nenozīmē, ka nācijā ir lielākoties labējas ideoloģijas vai libertīniskas ekonomikas piekritēji. Atcerēsimies kaut vai mūsu vēsturi: 1905. gadu vai arī 20. gadsimta 20. gadus. Latviešu sabiedrībā tāpat kā lielā daļā skandināvu sabiedrībā ir bijusi izplatīta doma par sociālo vienlīdzību – tātad savā ziņā par egalitārismu. Tas Latvijā ienāca ar piētismu. Romānā “Mērnieku laiki” mēs to labi redzam. Mums nav automātiski jābaidās no visa tā, kas piedāvā sociālus risinājumus. Es šeit neiestājos par komunismu vai pat par sociālismu. Bet tam, ka Latvijā ir 8000 bagātu cilvēku, ir jānāk pa labu arī simtiem tūkstošiem pārējiem.

Dāboliņš: Atkal — skaisti un pareizi vārdi. Bet šo vērtību un ideju atkal atpazīšanā būs jāsaskaras ar lielām grūtībām. Kāds valodnieks no Vācijas, kas strādā par vieslektoru Latvijas Universitātē, bija ļoti pārsteigts, cik studenti ir mazizglītoti savas zemes vēsturē un kultūrā. Lekcijās viņam bija jāpiemin hernhūtiešu kustība Latvijā. Neviens nevienā no studiju grupām nav zinājis, kas tas vispār tāds ir! Vai tas nenozīmē, ka cerība par egalitārisma ideālu un sociālās atbildības valsti Latvijā tomēr ir utopiska?

Pabriks: Tas nozīmē tikai to, ka politika Latvijā mainīsies.

Dāboliņš: Bet kā? Tie jaunieši, redzi, vienkārši nezina, ka Latvijā ir bijusi arī stipra sociāldemokrātiskās domāšanas tradīcija vai cita politiskās kopdzīves izpratne. Viņu acu priekšā ir tikai esošā –pseido politika — būtībā politiskā “miskaste”. Protams, ka tā viņiem riebj un savā neziņā viņa atraida jebkuru politiku vispār. Vai nebūtu vajadzīga vispirms apgaismība, kas iepazīstinātu šos latvju studentus ar vēsturi un ideju spektru tajā?

Pabriks: Jā, bet mūsu resursi ir ļoti mazi. Politiskā kultūra veidojas no tradīcijām, kuras ir atkal jāatrod. Protams, mums ir jāmainās līdzi laikam un jāskatās, kas ir šobrīd aktuāls Eiropā, jo mēs jau beigu galā esam Eiropas kultūra: ar savām kristietības tradīcijām, ar savu reģionālo īpatnību. Es jau nedomāju, ka mēs varam tā inženierēt jeb radīt politisko kultūru pāris gadu laikā kailā vietā. Tas nav iespējams. Mēs varam apzināties, kāds mērķis ir jāsasniedz, un varam to izdarīt nākamajos 10 – 20 gados. Ja pilsoņiem nav uzticības politikai, var pieņemt jebkuru likumu virkni, bet tie nedarbosies, tāpēc nav izredžu realizēties nevienam sociālam vai ekonomiskam projektam.

Dāboliņš: Protams, protams. Bet es šobrīd esmu neziņā par to ceļu, kādā būtu iespējama uzticības atjaunotne. Visi tilti ir uzspridzināti. Ja parādās jaunas idejas kā lauzt veco un ačgārno kārtību, tām agri vai vēlu ir nepieciešams akcepts no varas gala puses. Tā izveidojas kaut kāds apburtais loks, un nekā nevar mainīt…

Pabriks: Protams, ka tie, kuriem ir vara un kuri 90. gados ir veidojuši politiku, paši malā nenoies. Viņi aiziet tikai tad, kad viņiem apnīk būt politikā, vai arī tad, kad viņus pastumj malā. Pašreizējais politiskais process attīstās pareizā virzienā. Mēs konstatējam, ka pēdējos 15 gados ir trūcis atbildības cilvēku priekšā. Pēdējā laikā par to aizvien vairāk runā. Vajadzētu radīt tādu mehānismu, ka politiķi ir spiesti rēķināties ar sabiedrību, baidīties, ka tauta viņu mandātu var atsaukt. Otrs, kas mums būtu jāpanāk jau līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām ir – partiju finansēšana no valsts budžeta. Ne jau pilnībā, bet tādā mērā, lai būtu iespējams sākt politisko darbību. Tas politiskos spēkus padarītu mazāk atkarīgus no viņu sponsoriem. Mēs esam pašreiz vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurai šāda principa nav. Tas būtu tuvākajā laikā jāatrisina. Es nevaru un negribu aicināt sabiedrību uz pašlikvidēšanos. Tā nu tas ir lemts, ka mēs dzīvojam Ziemeļeiropā. Mani kā sabiedriski aktīvu cilvēku nomāc tā doma, ka mēs šajā reģionā esam pēdējie. Kāpēc mums ir jābūt pēdējiem? Mēs neesam kļūdījušies lielajos jautājumos par Latvijas politisko likteni, bet virknē mazāku jautājumu gan. Ja mēs salīdzinām pārejas periodu Latvijā un Igaunijā, tad ir jāatzīst, ka pie viņiem neizveidojās situācija, lai prese rakstītu par atsevišķu oligarhu ietekmi uz politiskām aprindām. Ir rūpīgi jāanalizē, kāpēc mēs no 80. gados vadošās pozīcijas Baltijā kļuvām par pēdējo.

Dāboliņš: Vai Tu vari uzskicēt, kādu optimālu Latvijas politiskās attīstības modeli — vienu īstermiņa, nu, teiksim, trīs mēnešos, bet otru — trīs gados?

Pabriks: Es domāju, ka jaunās valdības izveidošana, kas notiks pēc Ziemassvētkiem, būs tikai kosmētisks remonts, lai pārvarētu šo uzticības krīzi. Tāpēc trīs mēnešos prezidentam būs jāizšķiras, vai viņš ir gatavs atlaist šo Saeimu vai nav. Šīs Saeimas resursi no reformu un valdību veidošanas viedokļa ir izsmelti. Tas ir fakts, lai cik nepatīkami arī būtu to atzīt, jo es pats esmu Saeimas loceklis. Tātad šajā īstermiņa tās varētu vienas ārpuskārtas parlamenta vēlēšanas, kas šo valsti nesagraus. Bet ilgtermiņā mums savukārt ir jāpanāk, ka mēs visus politiskos jautājumus nerisinātu ar parlamentu atlaišanu. Varbūt ir nepieciešamas reformas Saeimas vēlēšanu sistēmā. Es domāju par vēlēšanu kārtību, vēlēšanu apgabaliem un par tādas vēlēšanu kārtības izveidi, kas ļautu definēt ievēlēto politiķu atbildību. Arī diskusija par prezidenta lomu ir pieļaujama, bet tā sabiedrībai prasīs laiku. Ja ārkārtas vēlēšanas nenotiks, tad neuzticības krīze mūsu sabiedrībā ievilksies.

Dāboliņš: Parunāsim nedaudz privātāk. Tu ilgu laiku biji tādas ietekmīgas varas mašīnas iekšienē — Tautas partijā. Turklāt tās resnajā galā. Tad tu demisionēji, taču teici, ka Tautas partijā paliksi, tad drīz pēc tam pēkšņi izstājies no tās. Kādas bija tavas izjūtas un vēlmes, kad biji tajā iesaistīts un kādi ir tavi spriedumi, varbūt emocijas par Tautas partijas stāvokli patlaban?

Pabriks: 1998. gadā es biju viens no Tautas partijas manifesta parakstītājiem. Kā vienkāršs vēlētājs un kā pilsonis es piedalījos Tautas partijas dibināšanā. Jau kopš studiju laika es esmu bijis politiski aktīvs. Tajā laikā, manuprāt, tā bija labākā izvēle, kas politiskajā vidē Latvijā tika piedāvāta: tur bija ļoti moderni un eiropeiski programatiskie mērķi un uzstādījumi, vitalitāte, turklāt arī ļoti harizmātisks līderis. Tas bija toreiz, bet šobrīd, lai to raksturotu, ir jāatgriežas pie Platona un Aristoteļa. Laika gaitā šis politiskais spēks no progresīva spēka ir kļuvis par labākajā gadījumā par stagnatīvu. Es domāju, ka iemesls tam ir šī ieslīgšana pašapmierinātībā un nespēja piemēroties jaunajām prasībām. Līdz ar to mūsu ceļi šķīrās. Jo es neredzu perspektīvas tālākā sadarbībā. Man kā cilvēkam, kas izglītojies Rietumos un kas bija pirmais politiskās zinātnes doktors visās Baltijas valstīs, šķiet, ka ne tikai manas ģimenes dēļ, bet arī manas izglītības dēļ ir ielikts nedaudz vairāk šīs te eiropeiskās domāšanas nekā citiem Latvijas politiķiem. Tas nenozīmē, ka es kā tāds būtu labāks, bet tāpēc, ka man bija iespēja šos 6 gadus būt ārzemēs.

Dāboliņš: Varbūt valdībai vajadzētu nopietnāk strādāt pie tādām programmām, lai sūtītu mūsu jauniešus iegūt izglītību rietumzemēs ar pienākumu pēc tam atgriezties, tad varbūt arī „latviešiem pienāktu tie laiki, ko tagad citas tautas redz”? (Smejas.)

Pabriks: Nevajag smieties, tā ir svarīga lieta — laba ietekme, ko mēs no tādiem jauniešiem atgūstam atpakaļ. Tās ģimenes, tie desmiti tūkstoši, kas šobrīd strādā ārvalstīs, atgriezīsies. Pēc 5-6 gadu darba Īrijā viņi atgriezīsies – ja viņi gribēs, protams. Uzcels savu māju, un tad viņi redzēs, ka šī zeme, tās sociālā sistēma, ierēdniecība un institūcijas kaut kā stipri atšķiras no tās vērtību sistēmas, kas bija Īrijā. Tad nudien ir jāuzdod jautājums: vai nu man patiešām atkal ir jābrauc prom, vai es kaut ko gribu darīt, lai mūsu zeme kļūtu līdzīgāka tam labākajam, ko esmu iepazinis citur.

Dāboliņš: Re, kur ir viens tāds cilvēks [rāda uz fotogrāfi Karlīnu Sutru], kas ir atgriezusies pēc daudziem gadiem no Īrijas. Ko Karlīna ar saviem nacionālās atdzimšanas ideāliem lai šeit iesāk?

Pabriks: Kopš 1996. gada, kad atgriezos, aizvien ir tāda sajūta, ka daudzas durvis man nav atvērušās. 1996. gadā es pieteicos Latvijas Universitātē, bet man lika caur puķēm saprast: tu te neesi vajadzīgs. Protams, vari strādāt par 120 latu lielu algu. Ja es būtu palicis Dānijā, tad es droši vien būtu saņēmis 15 reizes vairāk un dzīvojis daudz bezrūpīgākā sabiedrībā. Desmit un vairāk gadi ir pagājuši, bet nekas daudz nav mainījies.

Dāboliņš: Brīvs cilvēks brīvā zemē, nevis svešumā, bet savā zemē — brīvajā Latvijā, tas ir tavs, mans, Karlīnas un arī vēl daudzu ideāls…

Pabriks: Tas nav ideāls. Tā ir vienkārši norma.

Dāboliņš: Labi, skaisti un pareizi: tā ir norma. Bet kas līdz šim ir traucējis mums, ir licis dzīvot tik nenormāli, tik tālu no šīs normas?

Pabriks: Pirmkārt, savstarpējās uzticības trūkumus, atsevišķu politisku figūru savtīgums, kā arī nespēja veikt reformas.

Dāboliņš: Vai tev nav bail pateikt konkrēti, kuras tad būtu tās savtīgās figūras Latvijas politikā jeb arī tu teiksi: man ir ģimene, tāpēc tik konkrēts es tomēr nevēlētos būt?

Pabriks: Es varu norādīt uz problēmām vai uz jomām, kurām jāpiedzīvo viņu darbības sekas. Piemēram, man kā Ārlietu ministram nācās sastapties ar virkni lielu ārzemju investoru, kuri gribēja šeit darboties. Kad viņi atbrauca apskatīt Latvijas Dzelzceļu, viņi prasīja: vai jūs esat bankrotējuši? Tas nozīmē, ka pēdējos 15 gadus Latvijas Dzelzceļā nav notikusi nekāda attīstība. Pašreizējās Eiropas direktīvas paredz, ka dzelzceļš ir viens no galvenajiem satiksmes līdzekļiem. Pie mums tajā pašā valdībā mēs tikai dzirdam: kad slēgsim šo līniju, kad slēgsim nākamo, jo tas mums neatmaksājas… Te kaut kas nav kārtībā. Par jūras transportu. Mēs varam runāt, cik mēs gribam, ka mums ir neaizsalstošās ostas — turklāt lielākās reģionā, bet mēs šobrīd esam zaudētāji konkurences cīņā gan ar lietuviešiem, gan ar igauņiem.

Dāboliņš: Tas, kurš par to atbild, tūlīt norādīs uz spēcīgi attīstīto „transportu ar spārniem”. Kamdēļ gan tiem, kas lido, vajadzētu rāpot pa dzelzceļu?

Pabriks: Jā, aviotransports tiešām ir attīstījies. Un tas ir pozitīvi. Bet ar lidojošo transportu vien ir krietni pa maz. Es neesmu tāds ekonomikas speciālists, lai spriestu, cik mīksti mēs piezemēsimies pēc šīs krīzes. Mani vairāk interesē, vai mēs spēsim sniegt piedāvājumu – kā veiksmīgi pacelties pēc šīs piezemēšanās un aizlidot tālāk. Pagaidām tādu piedāvājumu nav. Labu paraugu meklējumā mums ir jāorientējas uz mūsu tuvākajiem kaimiņiem, uz Ziemeļvalstīm, bet, protams, nedrīkst aizmirst, ka mēs dzīvojam globālā pasaulē un varam raudzīties arī uz tālākām valstīm, piemēram, Īriju vai Angliju.

Dāboliņš: Paldies par šo sarunu!

Šī patiesīgā atziņa mudina arī mani izsacīt savas domas un jūtas par mūsu tautu. Īpaši jau tādēļ, ka pēdējos gados daudziem nozīmīgs ir kļuvis jautājums: doties prom no savas tēvzemes vai palikt? Saistīt dzīvi ar savu latviešu tautu vai meklēt laimi citur? Lai pārdomātu mūsdienu latvietības vērtību un vietu pasaulē, ielūkosimies latviskā patriotisma vēsturē.

Iespējams, šis jautājums šodien prasa vēl neatliekamāku noskaidrošanu nekā Krišjāņa Valdemāra un Kornvaldu Ata laikā, mūsu pirmās jaunlatviešu atmodas XIX gadsimta 60. un 70. gados. Toreiz tautu vienoja kopīga sāpe: mātes valodas beztiesisks stāvoklis un visa latviskā pazemošana pašu zemē.

Mūsu pirmās tautiski saimnieciskās atmodas lielākais veicinātājs Krišjānis Valdemārs, lai cik pretrunīgi tas izklausītos no tāda vīra mutes, neparedzēja latviešu tautai saules mūžu, bet uzskatīja, ka latvieši uzplauks, uzziedēs un izzudīs citu tautu straumē nākamo divsimt gadu laikā. (Grīns, A. „Pasaules vēsture”. sēj. Rīga: izdev., 1929.)

Tādu labi domātu sirsnīgu novēlējumu kā, piemēram, „Tev mūžam dzīvot Latvija” cienītājiem, šāds Valdemāra uzskats droši vien nebūs pieņemams, tomēr laikā, kad esam jau pārkāpuši XXI gadsimta slieksni, mums atkal jo stipri jādomā par latvietību un tās izdzīvošanu.

Jau XIX gadsimta beigas latviskās atmodas vadoņiem šķita bīstama robeža tautas izdzīvošanai, kad latvieši tika malti starp diviem dzirnu ratiem: Aleksandra III un viņa karojošā slavofilu ideologa un impērijas premjerministra Pobedonosceva pārkrievošanas politiku no vienas puses, bet no otras – toreiz kā atbalsi radušos, iepriekš nekad nepiedzīvotu baltvācu vēlmi – latviešus pārvācot.

Patlaban mēs no tiem laikiem esam kādus 130 gadus tuvāk Valdemāra pareģotās latviešu „divsimtgades” beigām. Vai tiešām Valdemāram būtu izrādījusies taisnība? Toreiz latvieši cīnījās pēc saimnieciskās pašnoteikšanās, nacionālas un politiskas brīvības, pēc izglītības latviešu valodā un pašu latviešu noteiktu luteriskās baznīcas dzīvi (pretēji baltvācu muižnieku un krievu činavnieku patronātam visos šajos jautājumos).

Jaunlatviešu kustība izsīka padevībā krievu valdībai, cerot, ka ar centību un visu pavēļu izpildīšanu tiks ievēroti, atzīti par lojāliem cara pavalstniekiem un tādējādi latvieši no augšas saņems pašnoteikšanās tiesības impērijas ietvaros. Vēsture rāda, ka viņu cerības bija veltīgas.

Jaunā atmoda ar Raini, Stučku, Jansonu- Braunu, Valteru, Rolavu un citiem sociāldemokrātiem sākās jau ar citām, ne vairs sarkanbalti sarkanām krāsām. Baltā svītra pazuda – palika sarkans karogs, kas toreiz sauca latviešus cīņā pret netaisnību un par izdzīvošanu.

Pilsoniskā tautiskā atdzimšana zaudēja latviešu tautas vienojošo un vadošo lomu, un tās vietā nostājās sociālistiska kustība, kuru atbalstīja radikāli noskaņota latviešu inteliģences daļa un rūpnīcu strādnieki.

Var pievienoties Aleksandra Grīna uzskatam, ka šādu ideoloģisku pavērsienu veicināja senākās jaunlatviešu kustības pārmērīgā aizraušanās ar mantas un labklājības vairošanu, kā to ieteica Krišjānis Valdemārs, novārtā pametot izglītības un kultūras sfēru, uz kuru kā tautas vienotāju aicināja Kronvaldu Atis.

Rezultātā izveidojās plaisa starp latviešu saimniekiem un uzņēmējiem, starp laukstrādniekiem un rūpnīcu strādniekiem. Pirmie vēlējās iet pakāpenisku reformu ceļu un panākt latviešu pašnoteikšanās tiesības no Krievijas impērijas valdības, kamēr otrus šāds ceļš neapmierināja, jo šiem nabadzīgajiem latviešiem bez nacionāliem spaidiem bija jānes arī smags zemi atalgota darba slogs.

Kāda loma latviešu tautas patriotisma attīstīšanā bija luteriskajai baznīcai? Diemžēl tikpat kā nekāda, tādēļ ka Kurzemes un Vidzemes mācītāji bija gandrīz tikai baltvācieši un vācu muižnieki raudzījās , lai latviešu tautības teoloģijas kandidāti draudzēs mācītāja vietu nedabūtu. Savukārt lielākais vairums baltvācu mācītāju bija vienaldzīgi vai naidīgi noskaņoti pret latviešu centieniem pēc savas kultūras un pašnoteikšanās.

Kāds iebildīs, ka toreiz XIX gs. vidū un beigās luteriskās baznīcas vēsts Latvijā kopumā bija konfesionālāka nekā tagad, un noraidīs vācu pārvaldītajai baznīcai veltītos pārmetumus, apgalvojot, ka paši latvieši bijuši neticīgi materiālisti, kas palēnām iekrāsojušies sarkani.

Tomēr latviešiem par attaisnojumu jāteic, ka kungu un kalpu kārtas šķirtību un vācu privilēģiju atbalstošā netaisnā ceturtā baušļa interpretācija – kungiem zemnieku kalpošana pienākas iedzimtu un pārmantojamu tiesību dēļ, arī garīga, kulturāla un morāliska pārākuma dēļ, bet zemniekiem nepienākas vairāk nekas kā vien mīļā Dieva žēlastība – neveicināja latviešu uzticību luteriskajai baznīcai.

Bankava sprediķu grāmata, kas līdz pat XIX gadsimta 60. gadiem ir gandrīz vienīgā latviešu zemnieka lasāmviela, māca: „Klausi to kungu, klausi to gaspažu, un, ja tu neklausīsi, tad tā klausība tev uz muguras uzrakstīta taps.” Un Vidzemes dziesmu grāmata zemniekiem mutē lika un mācīja šādus korāļa vārdus: „Es kungiem klausīšu no sirds, cik vien tik spēšu, Tiem mantu vairošu.”

Profesors Roberts Feldmanis, runājot par latviešu kūtrumu kristīgās ticības lietās, mīlēja uzsvērt trīs grēkus, kas to veicinājuši: tas pirmais, viņaprāt, bija vācu grēks, otrais – krievu grēks un trešais – pašu latviešu grēks.

Vācu nenovīdīgā turēšanās pie savām kārtas privilēģijām un gatavība kalpot jebkurai varai, kas tās sargātu un darīt visu, lai tās paturētu, ieskaitot latviešu zemnieku mērdēšanu garīgā un fiziskā badā, kauna stabu uzstādīšanu pie baznīcu durvīm, necilvēcīgu klaušu uzlikšana, izlikšanu no mājām, sišanu līdz nāvei, izsūtīšanu uz Sibīriju un daudz kas cits, kas Rietumeiropas un pat krievu novērotājiem toreiz licies apkaunojums XIX gadsimtam.

Šīs barbariskās paražas gan tika ierobežotas ar dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un Vidzemē XIX gadsimta otrās desmitgades beigās, taču, miesas sodiem saglabājoties līdz pat sešdesmitajiem gadiem, ekonomiskie spaidi kļuva vēl smagāki.

Krievu grēks Feldmaņa skatījumā bija latviešu pārvilināšana pravoslavībā, izplatot baumas par zemi, ko cars it kā par velti izdalot Krievijas dienvidos melnzemes apgabalos savas ticības brāļiem. Popi šīs baumas palīdzēja izplatīt un pieņēma luteriskos “jeresņikus” “matuškas” pareizticības klēpī.

Kad izrādījās, ka viss solītais ir fantāzijas un meli, atpakaļceļu uz luteriskajām draudzēm piemānītajiem liedza Krievijas impērijas likums, kas aizliedza no pareizticības pāriet kādā citā ticībā. Daudzi tūkstoši latviešu tādēļ pazaudēja savu dabisko baznīcas piederību.

Kā trešo, latviešu grēku Feldmanis uzskatīja senu pagānisma ietekmi un no diviem pirmajiem vācu un krievu grēkiem izrietošu bezdievības, latviešu racionālisma, materiālisma un sīka utilitārisma garu, kas pieļāva gan baznīcu grautiņu 1905. gadā, gan mācītāju slepkavību lielinieku varas un pilsoņu kara laikā 1917.-1919. gadam. Kā sekas Feldmanis minēja latviešu luterāņu vieglo atteikšanos no savas ticības un baznīcām XX gs. 50. un 60. gados.

Pirmais pasaules karš uz brīdi atkal vienoja latviešus, kad pēc Krievijas Domes deputāta Goldmaņa uzsaukuma 1915. gadā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus cīņai pret vāciešiem, kas jau bija iekarojuši Kurzemi, un bēgļu gaitās bija devušies ap 300000 kurzemnieku un zemgaliešu.

Vācieši nekautrā lielmanībā nemaz neslēpa savus Kurzemes un, ja labi paveiktos, arī Vidzemes un Igaunijas kolonizācijas plānus. Tā laika vācu noskaņas lieliska liecība ir baltvācu ekstrēmista Silvio Bredriha ziņojums ķeizariskajai Vācijas valdībai un armijas vadībai par iespējām pēc Vācijas uzvaras izmitināt Kurzemē gan vācu karavīrus, gan Volgas un citus Krievijas vāciešus.

Viņa priekšlikums paredzēja izmitināt 1,5 miljonus vācu kolonistu un piešķirt tiem Kurzemē un Zemgalē kroņa muižu un latviešu bēgļu saimniecību zemi (latviešu bēgļiem pēc vācu uzvaras karā bija paredzēts aizliegt atgriezties dzimtenē). Derdzīgs ir šajā dokumentā lasāmais spriedelējums par to, kā daudzbērnu vācu kolonistu ģimenes proporcijā divi pret vienu tiktu piemitinātas katrai vēl palikušai latviešu saimniecībai. Šīs ģimenes īsā laikā izspiestu no saimnieciskās aprites latviešus, kam dzimstot labi ja pa divi bērni ģimenē.

Strēlnieki bija tautas mīlēti, tajos stājās un tos atbalstīja gan pilsoniskie, gan proletāriskie latvieši, zemnieki un laukstrādnieki. Uzjundīja senais naids pret netaisno vācu kārtību, bet drīz tam pievienojās arī naids pret cara Krieviju, īpaši armijas virspavēlniecību par nemākulīgi plānotajām kaujas operācijām un krievu armijas tūļāšanos, jo toreiz bezjēdzīgi krita kaujās tūkstošiem latviešu strēlnieku.

Latvieši tādēļ apsveica 1917. gada marta revolūciju un cara Nikolaja II atteikšanos no troņa ar gavilēm un lielām nākotnes cerībām. Taču strēlnieku pirmo kauju vienotā latviskā kopības sajūta jau bija zudusi, aizvien asāk iezīmējās plaisa starp pilsonisko sabiedrību, tās mēreno revolūcijas izpratni un lielinieciski noskaņoto strādniecību, arī lielu daļu latviešu strēlnieku.

Latvijā bija divas varas: lielinieciski radikāli noskaņotās strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomes, kurām bija liela vara un kuras atbalstīja arī pilsoniskā jaunatne un liberālās pilsoniskās zemes padomes un pilsētu sabiedrisko organizāciju delegāti. Proti, toreiz iezīmējās divas latviešu tautas nesamierināmu politisku pārliecību kopienas, kas vēlāk arī sašķēla latviešus divās nometnēs.

Latvijā iestājās sarežģīts laikposms – pilsoņu karš, kas beidzās ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanos. Latvija 1. pasaules karā, vācu okupācijas un pilsoņu karā bija zaudējusi milzu materiālas vērtības un vairākus simtus tūkstošus latviešu, kas pazuda kara ugunīs, mira badā un no epidēmijām vai nekad neatgriezās no bēgļu gaitām Krievijā.

Zeme bija pilnībā izpostīta, tomēr latviešu pilsoniskais gars nebija zudis. Cilvēki bija gatavi strādāt un celt. Lai arī robežas bija atvērtas un doties svešumā nevienam nebija grūti, tikai pavisam neliela daļa toreiz jauncelsmes grūtībās nolēma emigrēt uz ārzemēm, pārsvarā ASV. Kādēļ tik nedaudzi? Atbilde vienkārša – jo cilvēki pirmo reizi pēc 700 gadiem paši bija kļuvuši noteicēji savā zemē.

Es nekavēšos mums labāk zināmajā vēsturē par to, kā tika celta Latvijas Republika, par lielinieciski un promaskaviski noskaņoto sociāldemokrātiju, revolūcijas gadu mantojumu, nekavēšos arī pie Kārļa Ulmaņa tautas vienotības atjaunošanu veicinošā apvērsuma. Šķiet, Ulmanis nojauta, ka sabiedrības sašķeltība labēji un kreisi noskaņotajos ir nopietns drauds Latvijas neatkarībai un latviskajam patriotismam.

Kādēļ šādi fakti būtu jāpiemin šodienas sakarībā un meklējot atbildi uz jautājumu: palikt vai braukt prom? – Tādēļ, ka vēsture atkārtojas un māca mums vienu un to pašu – latviešu valodai un latviskajai kultūrai pārāk daudz draugu no citu tautu, sevišķi blakus dzīvojošo tautu, puses nav. Tas, kas ir mīļš mums, nav mīļš citiem. Un par to, kas mums mīļš, ir izkarotas smagas cīņas, izlieta asiņu jūra un izraudātas daudzas jo daudzas asaras.

Ar latviešiem patiešām bieži ir ļoti grūti, jo ir daudz nevēlamu tendenču: neuzticēšanās, negatīvisms, aizdomīgums, nenovīdība, tieksme norobežoties no sabiedrības un pasaules, savs šaurs pasaules skatījums. Tomēr bez latviešiem nevar nemaz, jo kurš gan cits, ja ne latvietis no pusvārda sapratīs tavu sāpi?

Ārzemnieki ir pieklājīgāki, tas tiesa, bet vai tas, ka tie laipni tevi uzklausa un nepārtrauc stāstījumu, nozīmē arī, ka tie tevi saprot? Latvieši saprot, vairums saprot. Ja arī ne visu, jo sociāli un kulturāli slāņi stāv atsevišķi, tad tomēr gandrīz katrs sapratīs mūsu kopējo mazās tautas latviešu valodu, valodu šī vārda gan šaurākajā, gan plašākajā nozīmē. Vai tas ir maz vai daudz? Tāds jautājums jāuzdod katram, kas noguris no Latvijas problēmām un apsver iespēju emigrēt vai vismaz uz laiku kļūt par Eiropas pilsoni.

Un no tā, cik neatlaidīgi visu latvisko ir nīduši un turpina nīst sveštautieši, kas tīko netraucēti rīkoties mūsu zemē, varam izdarīt vienkāršu secinājumu – mūsu latviskais patriotisms un mūsu mātes valoda tiem ir nopietns šķērslis viņu mērķu sasniegšanai. Uzdot un piekāpties šajās lietās nozīmē – pazaudēt to, pēc kā neskaitāmas paaudzes pirms mums ir ilgojušās un lūgušas Dievu.

Tādēļ žēl ir klausīties daudzu pašreizējo politiķu īsredzīgajā pļāpāšanā. Nu, piemēram, profesores Inas Druvietes vieglprātīgais ieteikums dod krievu valodai likumiskas minoritātes valodas statusu. Vai tiem, kas zina vēsturi un šodien brauc Rīgas tramvajos varētu būt kādas šaubas par to, kas šeit ir minoritāte un ko šī viltus „minoritāte” vēlas?

Vai arī kaitinošais pragmatisms, ka daudzi politiķi par visu jautājumu atslēgu uzskata vienīgi ekonomiku. Tā teikt: būs desas, būs miers. Nē, mūsu Latvija ir sākusies uz daudz plašāka un stingrāka idejiska pamata: uz latvietības un tautiskās vienotības nacionālā patriotisma. Šodien šo vienojošo centru Saeimā un valdībā nevar ieraudzīt.

Taču draņķīgas valdības, muļķīgu deputātu un dažu nepatīkamu naudas maisu dēļ vēl nav vērts krist panikā un norakstīt latvisko valstiskumu un patriotismu pie dzīves apgrūtinājumiem, no kuriem drīzāk jāatbrīvojas. Nekur citur mēs, latvieši, nespētu izpausties tā, kā to spējam šeit.

Jā, slavenākie mūziķi un mākslinieki, sportisti un vēl citi dodas pasaulē, lai sevi apliecinātu. Bet nepareizi ir doties prom no savas tēvu zemes kā ekonomiskiem bēgļiem. Daudzi iebildīs un teiks: bet valdība par mani nerūpējas, tādēļ man jābēg. Un tad aizgājušo paaudžu cīņu, asins un sviedru priekšā pajautājiet sev: ko es esmu darījis, lai piespiestu latviešu valdību rūpēties par saviem pilsoņiem?

Kur palicis nesenais noskaņojums par Saeimas atlaišanu un jaunām vēlēšanām? Saeima un valdošās partijas jau teju bija sprukās, bet izspruka, jo spiediens uz tām atslāba. Vai vienaldzība?. To varējām nomanīt pat paša Prezidentes Vairas Vīķes –Freibergas rīcībā vasarā, kad viņa jau bija ar referenduma draudiem devusi tautai iespēju izdarīt spiedienu uz valdību, lai atgādinātu, kam tā kalpo.

Taču viņa pati atslāba un nogura. Arī tagad valdības vīri un deputāti maļ savu maļamo: „Atlaist Saeimu, ja tā vēl darbojas: nekārtības, būs nekārtības! Tad tik jūs redzēsiet, krīze! Būs krīze!

Kāda krīze? Vai tā pati, kad, nogriežot banku kreditēšanu, vidējais pilsonis ir atsēdināts tur, kur bija pirms pieciem gadiem? Kurš šo krīzi izraisīja? Varbūt Godmani par Ministru Prezidentu? Viņš jau reiz mums tā palīdzēja, tā palīdzēja. Viņa šoka dziedniecības metode gan daudzus cilvēkus un daudzus dzīvotspējīgus uzņēmumus nogalināja, tomēr laimīgs, kas izdzīvojis, laimīgs gan.

Kā tas iespējams, ka Andris Šķēle, kurš pagaidām veiksmīgi izvairās no vairākām apsūdzībām krimināli sodāmos nodarījumos, publiski māca „gada ekomonisti” Vīķi-Freibergu? Un vēl piedevām stāsta Ala Gora filmā noskatītu aforismu (metaforu/līdzību) par diviem krupjiem, no kuriem viens ar šoka terapijas palīdzību izdzīvoja, bet otrs uzkarsa, piepūtās un pārsprāga. Patiesi jāizsaucas: Apžēliņ! Sauciet dakteri!

Kur palikusi pieteikšanās tautas nobalsojumam par Saeimas atlaišanu? Vai tu esi par to painteresējies? Vai nevajadzētu reiz noskaidrot, kam Latvijā pieder politiskā vara: tikai dažiem vai tautai? Atkal jau ievēlēšot tos pašu, jo citu jau neesot. Tiešām? Vēl jau tik traki nav. Ir brīnišķīgi un gudri un, kas galvenais, patriotiski un krietni latvieši, kas būtu cienīgi saņemt tautas uzticību.

Taču nekas nenotiek vienā dienā. Vairāk nekā sešdesmit gadu mums ir potēta apziņa, ka latvietis nekas nav pat savā tēvu zemē. Tādēļ, iespējams, ka pilsoniski atbildīga un politiski aktīva latvietība ir vēl daudzu gadu jautājums. Taču nebūsim naivi un nedomāsim, ka, pašiem neko nedarot, mūsu kopējās identitātes lietas nokārtosies pašas pa sevi.

Mans aicinājums tādēļ ir nepārspīlēt tās lietas, kas mūsu tautu sadala interešu grupās, bet, ja drīkstētu teikt, pārspīlēt to, kas mums, latviešiem ir kopīgs – mūsu kopējās nacionālās intereses, lai citas tautas, kas daudz lielākas un varenākas par mums, iemācītos cienīt un respektēt latviešus un mūsu valsti, jo bez latviešiem nevar nemaz…

Paturēsim prātā Krišjāņa Valdemāra paredzējumu, pēc tā mūsu tautai vēl atlikuši aptuveni septiņdesmit gadi. Tas ir vesels cilvēka mūža garums, un cilvēks savā mūžā var paveikt daudz. Tādēļ padomāsim un rīkosimies tā, lai izrādītos, ka Valdemārs ir kļūdījies vismaz par dažiem gadsimtiem.

No pāris gaddesmitiem [1710-1740] savākti dati nedod iespēju galīgi un pilnīgi noskaidrot latviešu zemnieku dabas pazīmes. Taču viņu toreizējā rīcība un svešzemnieku spriedumi par viņiem ļauj izdarīt zināmus secinājumus šai virzienā.*

Blakus atsevišķu piētistu spriedumiem visvairāk minamas ziņas no brāļu draudzes aprindām. Ceistas sinodē Nīderlandē 1746. g., pārrunājot darbības turpināšanu latviešos, brāļi sprieduši: „Latvieši ir svētie, salīdzinot ar igauņiem. Latviešiem ir mīksta sirds, bet igauņi ir pēc dabas cieti kā tērauds un akmens. Latvieši tur mīļus, bet igauņi ir pēc dabas naidīgi. Latvieši ir pieklājīgi pret svešiniekiem, bet igauņi stūrgalvīgi un nelaipni.” Kāds atsevišķs brālis vēl liecinājis: „Latvieši ir jautri un sliecas uz vieglprātību, bet igauņi drūmi un melanholiski; tāpēc arī notiek, ka atgriezušies igauņi ir pamatīgāki un pastāvīgāki nekā latvieši”.

No Buntenbarta 1746. g. 11. septembra ziņojuma par Latviju minama viņa atsauksme par latviešu precībām, kurās katrs meklējot tikai savu patiku un ērtību. Vispār latvieši tiecoties uz augstprātību un nicinot nabagu.

Hernhūtes pārvaldnieks Gregors, kas 1774./1775. g. vīzitēja latviešu brāļu draudzes, izteica par latviešiem šādu spriedumu: „Tiklab latviešu ārējais izskats, kā arī viņu domāšanas veids ir vēl vairāk apgaismots nekā igauņiem, kas izskaidrojams, šķiet, ar lielāku igauņu verdzību. Citādi man šie (latvieši?) izliekas arī vientiesīgāki un tie (igauņi?) – vairāk nosliekušies uz patmīlības pārmērībām un tamlīdzīgām lietām. Sapulces latviešos ritot vieglāk un omulīgāk. Bērni esot ļoti glīti un jūtīgi, kamēr vēl mazi un vientiesībā staigā savu vecāku ceļu; bet vēlāk daudzi pārvēršoties pavisam uz pretējo pusi.

Šais raksturojumos pa daļai izpaužas īpatnējais brāļu draudzes dievbijības viedoklis, bet aiz visa tā saskatāmi daži aizrādījumi, ko apstiprina arī citi dati. Latviešu zemnieks liekas toreiz vēl saglabājis zināmu pirmatnējības un dabiskas vientiesības raksturu, kas izpaužas atklātībā un sirsnībā, kā arī dzīves priekā un pat vieglprātības tieksmēs. Praktiskajā dzīvē tas diezgan cieši ievēro arī savu ērtību un iegūto stāvokli.

Pietistu atsauksmēs vēl izpaužas norādījumi uz latviešu zemnieku rupjību, mežonību un juteklisku nesavaldību. Tur jau runā augstākā mērā vairāk izsmalcinātā kultūrā iesakņojies inteliģents, kam toreizējā zemnieka dzīves grūtības bija grāmata ar 7 zīmogiem, kas tāpēc viegli varēja krist pārpratumā un uztvert smagus materiālus apstākļus un sabiedrisku beztiesības stāvokli par gara rupjību. Starp abiem bij dziļa plaisa, un ne katrs varēja atrast tai pāri ceļu. Visdziļāk tā saskatāma mācītāja J. Bernhardija spriedumā par latviešu zemniekiem viņa dienas grāmatā (diārijā). Vārdi, kādos viņš attēlo savu sarunu ar veco Ņemnaudu [latviešu zemnieku], liecina, ka viņš nemaz nav bijis spējīgs saprast vientiesīgo vecīti, kas baiļu pilns lūdz viņa palīdzību pret skauģu burvībām: „Viņš sauca mani savā runā te par kungu, tēvu, mācītāju, te par kundziņu, te deva man apzīmējumu „žēlīgs”, te „godīgs” u.tml., ko zemnieki taču citādi nemēdz darīt, proti, runāt ar šādām dažādībām, kas taču nozīmētu lielu nekaunību. Viņa stāvokļos bij arī tas gan ļoti ļauni no viņa puses, ka viņš 3 vietās gāja pamīšus no vienas uz otru un beidzot, drusku pieliecies, gribēja man it kā ieskatīties vēderā. Kāda bezkaunīga izturēšanās!”

Šo gadījumu Bernhardijs tēloja kā raksturīgu piemēru visādiem niķiem, pa daļai vārdos, pa daļai stāvokļos un vaibstos, ko ļaudis dara, nākdami pie viņa. Ļaužu izturēšanās viņām rādījās uzbāzīgi rupja un bez goddevības, un viņš baidījās apmeklēt zemniekus mājās. Viņš atturējās arī no dvēseļu kopšanas, jo uzskatīja ļaudis par melu

pilniem un viņu izteicienus par nevaļsirdīgiem. Arī citādi viņš atradis ļaudis pie daudzām bērnišķīgām blēņu lietām.

Šo uzskatu subjektīvais raksturs top jo skaidrs, ja salīdzinām tos ar iepriekšējām brāļu atsauksmēm: pēdējie bija pratuši atvērt aizzīmogoto grāmatu – latviešu zemnieka dvēseli.

Arī aiz iepriekš [grāmatā] raksturotiem netikumiem saskatāma vēl dabiska pirmatnējība. Dzeršana ģimenes godos un rudens svētkos sakņojas dabas bērna dabiskā baudas priekā, kas lauzās uz āru dzīves izcilajos brīžos. Bet klāt bija nākusi vēl zemes kungu krogu polītika, kas gribēja pelnīties ar zemnieku apdzirdīšanu, un zemnieka smagie dzīves apstākļi, kas skubināja vienu otru meklēt ikdienas grūtību remdējumu un priecinājumu alū un brandvīnā. Un tā dzīves priecīgais zemnieks bij tapis par vieglprātīgu žūpu. – Abu dzimumu savstarpēja brīvāka satiksme, meklējot sev dzīves biedru un iepazīstoties ar viņu, bij dabūjusi netiklības raksturu tikai sadursmē un cīņā ar baznīcas ētiku un pēckara laika tikumiskā sabrukuma ietekmē. – Arī patvarīga muižas mantas piesavināšanās nebij bez sava dabisko tiesību pamata. Tikai dzimtcilvēka verdzības stāvoklis piedeva atsevišķajiem gadījumiem un paņēmieniem neglītu zādzību raksturu. Ievērojot zemnieku cilvēku tiesības un nostādot tos cilvēcīgos dzīves apstākļos, būtu bijis iespējams vislabāk un vissekmīgāk karot arī pret viņu netikumiem. Arī sirsnīga reliģiska celsme te spēja jau daudz ko dot, kā to liecina vēlākie brāļu draudzes panākumi zemnieku dzīves tikumiskā ietekmēšanā.

Apstākļi, kādos baznīca darīja savu reliģiskas tikumiskas ietekmēšanas darbu, atklāj diezgan jūtamu spriegumu starp baznīcas nodomiem un latviešu zemnieku uzņēmību. Atraušanās no katķisma jeb „bērna mācības” bij parasta parādība un tika bieži iztulkota par zemnieku naidu pret kristīgo ticību. Apukalna draudzē, piem., ziņoja, ka zemnieki nesūtot bērnus skolā ne vien aiz nabadzības, bet arī aiz spītības, kā arī draudējuši piekaut ziņnešus pērminderus. Ļaudonas mācītājs J. Neudāls atkal spriež, ka vecāki tāpēc nepieturot bērnus pie mācības, ka viņiem neesot liela patika uz dievbijību. Bet īstenībā te parādījās tikai ass nemiers ar toreizējo mācības veidu un laika garu, ar tā laika baznīcu un tās darbinieku veikumu, kas pūlējās taisīt ceļu uz latviešu zemnieku sirdīm, noklājot to atmiņā iekaltiem katķisma gabaliem. Tāpēc jau arī visi tā laika labākie un zinīgākie mācītāji, it īpaši no pietistu vidus, meklēja citu ceļu un gribēja izmantot citas metodes. Bet tad viņiem nācās sastapties vēl jūtamāk ar latviešu zemnieku neuzticību pret vācu kungiem. Zemnieki apzinājās tik maz laba no viņiem saņēmuši, ka negaidīta viņu tuvošanās un labvēlība radīja tikai aizdomas un sastapa atturīgu vēsumu, pat asu spītību. Un tāpēc rosīgajiem mācītājiem un muižturiem vajadzēja visā nopietnībā un dedzībā karot ne vien par saviem nolūkiem, bet arī par savu personu, un tas ne katram bija pa prātam un pa spēkam. Pat Valmiermuižā, kur Hallartu, sevišķi Hallarta kundzes, gādība par zemniekiem bij kļuvusi par parunu, šāds neuzticības gars pret vāciešiem nebij pilnā mērā izskausts. Kad 1737./1738. g. ziemā pirmie Hernhūtes sūtņi mēģināja tuvoties muižas latviešu kalpotājiem, viņi sastapa vispirms naidu, izsmieklu, zobošanos, lamas, un tikai ar neatlaidīgu nesavtīgu pacietību ieguva beidzot zemnieku uzticību un līdz ar to pirmos sirsnīgos piekritējus. Tik liels bija latviešu „iedzimtais naids un verdziskās bailes pret vāciešiem”.

Zemnieku naids pret vācu kungiem dabiski vērsās arī pret baznīcu, ciktāl tā viņiem šķita kungu lieta. To laiku vidusmēra zemnieka acīs baznīca bija pārāk cieši saistījusies ar pastāvošo kārtību. Vācu kungi uzspieda piederību pie draudzes un izturēja to spēkā ar varas līdzekļiem un sodiem. Viņi bij vispār vienīgie noteicēji baznīcas lietās, un pat mācītāji likās vispirms muižturu algādži. Arī baznīcas mācības sludināšanas darbā mēdz jo spilgti izpausties muižnieku varas un priekšrocību ideoloģija. Šādos apstākļos zemniekiem nebij tik viegli nākt pie atziņas, ka baznīca ir nevis kungu un muižas privilēģiju sargātāja, bet darbojas Jēzus Kristus vārdā, sludinādama augstus cilvēcīgi vērtīgus pasaules uzskatus un dzīves ideālus. Uz baznīcu un tās darbību skatījās vairs tikai kā uz kungu iestādījumu. Jo drastiskā veidā šādu uzskatu izteicis 1742. g. pirms Vasarsvētkiem baunēniešu Dronas Mārcis. Bauņu krogū pie Matīšu baznīcas sarunā ar Matīšu ķesteri un dažiem burtnieciešiem: Vecā Derība esot muižkungs, Jaunā Derība – stārasts (vagaris) un lietojamās baznīcas dziesmas – šķilteris, – un būtu labāk, ka to visu pabāztu zem pakaļas un izmestu pa durvīm ārā, nekā lielītos ar to. – Tas bij izteiciens, kam rupjības ziņā var stāvēt līdz tikai Poguļu Miķeļa liecība par viņa norobežošanos no baznīcas kristības. (“Ja viņš gribētu savam sunim kristīt bērnus, neviens nevarētu tur likt nekādus šķēršļus ceļā.”) Lielākā daļa zemnieku no savas puses apmierinājās ar vienaldzību, atturību un spītību.

Vaina par šādu stāvokli nav meklējama zemnieku pusē. Atziņa par baznīcas greizo stāvokli bij pamodusies jau arī labākos tā laika baznīcas darbiniekos. Zīmīga liecība par to atrodama vairāku mācītāju ziņojumos Virskonsistorijai 1742. g. sakarā ar aptauju brāļu draudzes lietās.

J. Fr. Zīlmanis piegājis jautājumam visdziļāk. Viņš konstatē, ka baznīca cenšas panākt gandrīz vienīgi to, lai ļaudis čakli lūgtu Dievu un dziedātu, ietu baznīcā un pie dievgalda un dzīvotu dievbijīgu godīgu dzīvi, bet sasniedz kaut ko tikai pie simtā un tūkstotā un tad apmierinās, it kā šie jau būtu Dieva bērni. Turpretim par eavaņģeliskajām pamatmācībām: par dievišķo mīlestību un žēlastību un tās cilvēkiem piešķirto taisnības balvu sludina plašākām aprindām reti, bez sirds līdzdalības un nevērīgi, jo uzskata tādas lietas par pārāk smalkām, lai vienkārši ļaudis saprastu tās. Tāpēc tās arī palikušas gandrīz nezināmas; tai vietā ļaužu sirdīs mājo pretēji maldi, – un tā “debesu mīlestības zemākās pakāpes” palikušas nestaigātas, kaut gan tikai pa tām ved ceļš debesīs. Māca tikumību ar prāta pierādījumiem, bet brāļu mīlestība pazīstama tikai vārda pēc, – un ja arī tā kaut kur parādās, tad tikai kā gādība par laicīgo labklājību. Tā zīmīgos vārdos raksturots to laiku vispārējais mērķis – nostiprināt ārējo baznīciskumu, vienpusējais intellektuālisms baznīcas izglītības un audzināšanas darbā, un tā apšaubāmie panākumi.

F. J. Bruninks un T. Sprekelsens savukārt uzsver, ka ar kārtējo baznīcas darbu – draudzes sprediķiem uzrunām un katechizēšanu -, lai tas arī “ilgtu no rīta līdz vakaram”, tomēr pie mērķa nevar nākt. Dvēseļu kopšanas darbs prasa piegriešanos atsevišķiem cilvēkiem un viņu īpatnējām vajadzībām (cura specialissima). Te bij kritizētājiem acu priekšā vācu piētisma dievbijības pulciņu ideja, ko savā laikā bij spilgti izcēlis pietisma tēvs F. J. Spēners (1635-1705) un kas bij Halles pietisma galvenais dvēseļu kopšanas paņēmiens, bet brāļu draudzes dzīvības nervs.

Latviešu dabas raksturošanai, šķiet, ņemams vērā kāds no Zīlmaņa vārdiem: brāļu mīlestība parādoties lielāko tiesu tikai kā tieksme veicināt savu mīļo piederīgo un tuvinieku laicīgo labklājību.

(Adamovičs, L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. 2. izd. Nebraska, USA: Vaidava, 1963, 500.- 505. lpp.)

Pieminot kādu senu notikumu jūdu ķēniņa Hēroda valdīšanas laikā drīz pēc Jēzus piedzimšanas, mēs 6. janvārī svinam Zvaigznes dienu jeb Epifāniju (grieķu valodā epiphaneia ‘parādīšanās’, ‘atspīdēšana’). Kristīgajā pasaulē reti kurš nezinās Mateja evaņģēlijā aprakstītos notikumus. Tomēr apdomāsim labi, kādēļ Svētajam Garam ir labpaticies tos mums pavēstīt. No tā, kā mēs attiecamies pret šo vēsti, ir atkarīga Dieva attieksme pret mums. Toreiz Dievs savai Israēla tautai caur pagāniem atklāja Kristus dievišķo godību. Vieni to neņēma vērā un palika bez Kristus, bet citi baudīja Viņa svētību. Un kā ir ar tevi? Ko tev nozīmē jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš?

Ja tu esi kā Hērods, tad Bībelē atklātais Kristus tev nenozīmē pilnīgi neko. Tu esi ar mieru saukties par kristieti, ja vien tas dod kādu labumu tavam vēderam. Lai nokļūtu augstos amatos, tu esi gatavs zvērēt pie Dieva baznīcā, lai gan nopietni nedomā solīto pildīt. Par Bībeli un Kristu tu sāc pastiprināti interesēties tikai tad, kad citi cilvēki uztver Dieva vārdu nopietni un tu vairs nevari viņus vazāt aiz deguna, pēc vajadzības iestāstot, ka balts ir melns un otrādi. Šādos brīžos tu studē Bībeli vienīgi, lai apšaubītu, izsmietu un sagrozītu tajā teikto, cenšoties panākt, lai tev Kristus vārds vairs nekad nebūtu jādzird. Tādēļ ir ļoti iespējams, ka tā arī notiks – tu Kristu nekad šajā dzīvē nesastapsi. Un tas nozīmē, ka nesastapsi Viņu arī mūžībā.

Ja tu esi kā jūdu augstie priesteri un rakstu mācītāji, tad citi uzskata tevi par dievbijīgu un labu cilvēku. Tu rūpīgi studē Bībeli un labi zini tās saturu. Tu gādā par to, lai Kristus vārds būtu atpazīstams pasaulē, lai būtu glīti dievnami un krāšņi tērpi mācītājiem. Tomēr tavs kristus nav Bībeles Kristus, bet tavu sapņu un iedomu tēls, ko uzbūrusi tava paša samaitātā sirds, kurai interesē vienīgi pasaulīgs labums. Tavs kristus ir vai nu sociālais revolucionārs, demokrāts un cīnītājs par taisnību un labklājību šajā pasaulē, vai arī grūti ievērojamu likumu devējs un bargs soģis tiem, kas tos nespēs ievērot. Tu pats gan apjaut, ka neko no šiem viņa likumiem nepildi, bet ar to tu kaut kā pamanies sadzīvot, apmānot savu sirdsapziņu. Kristus tev ir tāds kā piemērs un paraugs, kam sekot, lai tu nokļūtu tevis paša izsapņotajā paradīzē. Parasti tev labi klājas, tādēļ tu esi pārliecināts, ka Dievs tevi svētī tavu labo darbu dēļ.

Kad Kristum ticīgie nāk un caur Dieva vārdu atklāj tev Kristus patieso būtību un to, kur Viņš ir sastopams, tu viņus uzskati par muļķiem, fanātiķiem vai neiecietīgiem šķeltniekiem. Bībeles krustā sistais Pestītājs tev nav vajadzīgs, jo tu neatzīsti, ka esi bezcerīgi pazudis un Dieva lāstam pakļauts grēcinieks. Tu netici, ka pats nevari sevi no grēka, velna un nāves varas atpestīt, nedz izpelnīties Dieva žēlastību. Patiesībā tev liekas, ka Dievam jau tagad ir jāatmaksā par tavu labo dzīvi. Taču ļoti iespējams, ka arī tu līdzīgi Hērodam Kristu šajā pasaulē nesastapsi vai arī sastapsi sev par postu, jo būsi lietojis Dieva vārdu nepareizi. Savas dzīves nobeigumā tu vēl joprojām būsi tajā pašā velnišķīgo maldu tumsībā, kādā nāci šajā pasaulē. Un ļoti iespējams, ka paliksi tajā mūžīgi.

Ja tu, lasītāj, pamani, ka līdzinies Hērodam vai jūdu rakstu mācītājiem, atgriezies no saviem grēkiem, no neticības, un mācies no austrumu gudrajiem vīriem, kas Kristus patiesībā ir un kur Viņš ir atrodams. Ja tu esi kā šie ‘magi’, tad tu ieklausīsies Zvaigznes dienas dievkalpojuma introita vārdos, kas ņemti no Bileāma pravietojuma: ‘’Zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies scepteris.’’ (4. Moz. 24:17) Tu ņemsi nopietni Daniēlam doto Dieva atklāsmi par Cilvēka Dēlu, kuram pakļausies visas tautas, kura vara ir mūžīga un kura ķēniņa valsti neviens nevar iznīcināt. (Dan. 7:13-14) Tu gribēsi saprast šīsdienas lasījumu – Tā Kunga teikto caur pravieti Jesaju Israēla tautai: “Celies, spīdi! Jo tava gaisma ir atnākusi, un Tā Kunga godība ir uzlēkusi pār tevi. Jo, redzi, tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār Tevi uzaust Tas Kungs, un Viņa godība parādās pār tevi.”

Studējot Bībeli, tu aizvien vairāk pārliecinās par Dieva žēlastības neizmērojamo bagātību. Tu ar prieku atklāsi, ka jau Vecajā Derībā ir tik daudz apsolījumu par Kristus nākšanu, dzimšanas vietu un darbu. Pretēji Hērodam un jūdu vadītājiem, tu pilnā nopietnībā ņemsi vērā, ko pravietis Miha saka par šo Valdnieku: Viņa izcelšanās ir no “senatnes, no mūžības”. Tā Bībele tev atklās Viņa dievišķo godību.

Tev par Jēzu nebūs nekā dārgāka visā pasaulē, jo tu būsi Kristībā ar Viņa svētajām asinīm šķīstīts un Viņa dievišķajā taisnībā ietērpts. Tu priecāsies par savu un visas kristīgās Baznīcas Ganu, kas tev liek ganīties zaļās Dieva vārda ganībās un dzert no patiesības skaidrā ūdens. Svētās Absolūcijas lēnu plūstošā straume tevi mierinās un atspirdzinās tavu sirdsapziņu, un Altāra Sakraments tevi bagātīgi paēdinās un spēcinās, iedrošinot sirdi un prātu pat kristīgās ticības ienaidnieku ielenkumā.

Aiz mīlestības pret savu Ķēniņu, kas tev tik daudz laba darījis, tu turpināsi neatlaidīgi studēt Bībeli un Katehismu, vēlēdamies arvien labāk iepazīt savu Pestītāju. Un tu atklāsi, ka Dieva vārda spožā gaisma ir kā zvaigzne, kas tevi aizvien ved pie Kristus, lai kuru Bībeles grāmatu tu lasītu. Svētdienās tu steigsies uz dievnamu, lai līdz ar citiem Kristum ticīgajiem mestos ceļos Jēzus priekšā pazemības pilnā pielūgsmē. Tevi nemulsinās nedz tas, ka tavs mācītājs, no kura mutes tu dzirdēsi atskanam Evaņģēliju, varbūt nemaz nelīdzinās svētajam, nedz Kristības ūdens vienkāršība, kas līs pār mazu un lielu cilvēku galvām, nedz maizes un vīna it kā nepiemērotība godības Ķēniņa nākšanai pie tevis. Tevi netraucēs katedrāļu un pasaulīga krāšņuma trūkums. Tu ar prieku uzklausīsi sava Labā Gana balsi – grēku piedošanas Evaņģēliju, lai kur un kādā veidā tas tiktu sludināts. Jo – vai gan var būt kaut kas priecīgāks par to, ka tu, nabaga bezcerīgi pazudušais un mūžīgi pazudinātais grēcinieks, esi paša Dieva nepelnīti apžēlots? Vai gan var būt kaut kas labāks par visu tavu grēku piedošanu, lai kādai tautai un kārtai tu piederētu? Jo pats godības Ķēniņš ir par tevi krustā sists tavu noziegumu dēļ, pats Dieva Dēls ir augšāmcēlies no nāves, lai tu tiktu attaisnots Dieva priekšā. Un tu starosi aiz prieka, ka Tā Kunga godība ir uzlēkusi arī pār tevi.

Pēc dievkalpojuma līdzīgi austrumu gudrajiem tu atgriezīsies savā pasaulīgajā aicinājumā. Taču ņemot vērā to, ka Dievs tevi žēlīgi būs uzlūkojis un caur Savu vārdu atklājis tev Savu Dēlu – tavu Pestītāju, piedevis tev visus tavus grēkus, tu šo priecīgo ziņu neglabāsi slepenībā no apkārtējiem. Ticībā tu arvien nemitēsies lūgt Dievu, lai Viņš dod tev iespēju atklāt Jēzu citiem cilvēkiem. Kad vien Dievs dos tev tādu iespēju, tu ar prieku stāstīsi par savu Labo Ganu un Pestītāju citiem. Jo jaundzimušais jūdu Ķēniņš ir gaisma ne tikai tev, bet arī tavam tuvākajam, bez kura tas paliek velnišķīgu maldu tumsībā un nāves ēnā. Svētīgu tev Zvaigznes dienu. Āmen.