«Un ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, pēc Lielupes tā smirdēja, un naftā bij’ tai rokas,» — tā skan kāda no Roberta Gobziņa klasikas dziesmām. Slokā pašlaik Lielupe nesmird, celulozes un papīra fabrika ne tikai ir jau sen slēgta, bet arī pa pusei nojaukta, savukārt pa apdzīvotās vietas ielām klejo noslēpumains politiskās pretošanās gars.

Jau nedēļām ilgi viena no centrālajām tēmām medijos ir par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes komandējumu uz Austrāliju. Sīki un smalki vētījot šo braucienu no tā ieceres, izmaksu un lietderīguma pozīcijām, tiek iztirzāti dažādi iespējami pārkāpumi ministres rīcībā.

Ar interesi palasīju Jura Kažas un viņa sabiedroto bezcerīgos mēģinājumus diskutēt ar oponentiem, kuri par katru cenu pasaules skaidrojumos mēģina iekļaut reliģiskus konceptus.

Dāvja Sīmaņa filma «Pēdējā tempļa hronikas» stāsta par Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas tapšanu. Par to, kā Gaismas pils ceļas, bet tā ir teju vai pilnībā atstumta no Latvijas sociālās vides — vienīgais, kuram šis «templis» nudien ir svarīgs emocionālā līmenī, ir ēkas autors Gunārs Birkerts. Vairumam pārējo iesaistīto ar to ir lielākoties vai nu formālas, vai arī naidīgas attiecības. Tā nu Gaismas pils celšanās ir atainota kā gandrīz autonoms process, un ēka, kas šādā veidā izaug, ir atsvešināta, auksta — tāda, par kuru visi tikai izliekas, ka to pieņem un novērtē.

Man reiz bija jocīgs darbs — dažādu tekstu rakstīšana. Jocīgs tāpēc, ka sākotnēji man nebija skaidrs, kāpēc kādam tāda veida pakalpojumi būtu nepieciešami. Darba uzdevumi itin bieži sastāvēja tikai no klienta piesūtīto norāžu pārvēršanas loģiskos teikumos, pat neko būtisku nepievienojot. Šī iemesla dēļ nevarēju saprast: kāpēc gan ir jāalgo cilvēks, kurš vienkārši uzraksta to, ko kāds cits pirms tam jau konceptuāli ir noformulējis? Vai tad konceptuālais formulētājs jau no sākuma nevar pats visu uzrakstīt?

Atveru «Delfus», bet tur pie galvenajām ziņām virsraksts: «Izraēlas laikraksts: latvieši pasivitātes pret krieviem dēļ zaudē savu raksturu un zemi.»

Teritorijas ap Daugavgrīvu man allaž ir šķitušas kā tālas vietas «aiz». Aiz Daugavas un citiem ūdenšsķēršļiem (nosaukums «Hapaka grāvis» jau vien ir ko vērts), aiz dārziņiem un dažādiem industriāliem objektiem. Aiz tā visa atrodas politiskas opozīcijas, bet ekonomiskas un kultūrālas sadzīvošanas telpas.

Publiskais sašutums par Labklājības ministrijas izdotajām bērnu grāmatām nepārsteidz. Ar indivīdu tiesībām un vienlīdzību saistītie jautājumi nereti tiek uztverti tik sensitīvi, ka pietiek vienalga kādā kontekstā pieminēt dažādus atslēgas vārdus, un uzreiz parādīsies oponenti, kuri būs nelokāmi pārliecināti, ka aiz rūpēm par vienlīdzību patiesībā slēpjas esošās sabiedrības un kultūras iznīcināšana, svešzemju vērtību impēriālisms un politkorektuma totālitārisms.

Satraukums, ko izraisīja Rīgas 40. vidusskolas skolotāja Vladislava Rafaļska izteikumi par savu nelojālitāti valstij, atgādina, kā lojālitātes jēdziens mūsdienu Latvijas sabiedrībā nereti tiek izmantots šķirošanai savējos un nepiederīgajos.

Skatoties Liepājas teātra izrādi Pūt, vējiņi!, pirmo reizi pa īstam apjautu plaisu starp literātūras klasiku un mūsdienu sabiedrības vērtībām un tikumiem. Precīzāk, plaisu, kurai tur būtu jābūt, bet man nav nekādas pārliecības, ka tā tur nudien ir atrodama.