Latvijā ir kaut kāda mistiska problēma šajās attiecībās. Šī problēma visvairāk atgādina īrnieku, kas nevar laikā samaksāt nevienu īres vai komunālo pakalpojumu rēķinu un visu laiku dzīvo no vienas soda kvīts vai draudu vēstules līdz nākamajai, beigās, protams, tomēr samaksājot, lai nedraudētu izlikšana no dzīvokļa pavisam. Tādi īrnieki ir problemātiski, un izīrētāji no tādiem cenšas pamatoti izvairīties. Tā ir attieksme, kas liecina par pieaugušu cilvēku profesionalitāti – spēt sadarboties ar citiem tā, lai šiem “citiem” nebūtu katru reizi jādzenā rokā cilvēki, kas nevar laikā apmaksāt rēķinu un, tā vietā, lai to atzītu, cenšas apzināti no tevis izvairīties. Izvairīties no problēmas.

Es, protams, neesmu strādājis ne mārketingā, ne reklāmas aģentūrā, tādēļ man nav izpratnes par finanšu mehānismiem, kas šajā industrijā darbojas. Es nezinu, kādi ir apmaksu termiņi, kad un kā tiek izrakstīti rēķini, un tā tālāk. Es neesmu finanšu stratēģis, es vienkārši esmu tas, kura pakalpojumus regulāri izmanto visas reklāmas aģentūras un filmu studijas, kādas Latvijā darbojas. Un man ir profesionāla rakstura pretenzijas pret ierasto apmaksas sistēmu šeit. Nevis tapēc, ka es būtu iedomīgs, izlepis vai radikālis, bet tapēc, ka sagaidu profesionālu attieksmi no saviem līdzstrādniekiem un darba devējiem, kaut vai tikai tapēc, ka tieši šādu attieksmi viņi saņem no manis.

Es lienu ārā no savas ādas katrā projektā, pat tādos, kas man šķiet saturiski absurdi un garlaicīgi, lai varētu nodrošināt maksimālu kvalitāti, atbildību un profesionālu attieksmi pret savu un citu iesaistīto personu darbu. Es nekad nežēloju savu laiku un enerģiju un neprasu papildu samaksu ne plānošanas, ne pēcapstrādes posmos (kā tas ir pieņemts rietumvalstīs). Vai tiešām ir tik ļoti augstprātīgi no manas puses sagaidīt, ka mani klienti spētu ja ne tieši tāpat attiekties pret mani, tad vismaz respektēt mūsu finansiālās saistības un tās laicīgi un korekti nokārtot? Jo, galu galā, tā ir vienīgā norāde uz to, ka tavs darbs tiek respektēts. Un es pat esmu papūlējies, lai klientam tas būtu viegli izdarāms. Es nesaņemu algu skaidrā naudā, es esmu juridiska persona, kas izraksta rēķinu un nomaksā visus attiecīgos nodokļus.

Ja šī problēma skartu tikai vienu vai divas aģentūras Latvijā, tad to varētu uzskatīt par atsevišķu darbinieku specifiku, taču šāda problēma ir gandrīz visās aģentūrās, tapēc jāsecina, ka problēma ir kaut kur dziļāk, kaut kur ierastajā mehānikā. Praktiski vienīgā aģentūra, kas saviem izpildītājiem samaksā (vismaz manā pieredzē) uzreiz pēc darba nodošanas, ir Mooz. Visas citas aģentūras maksā 1-3 mēnešus (vai ilgāk) pēc darba nodošanas, un pāris no tām piekopj izcili provinciālas metodes kā maksāšanu atlikt uz vēlāku. Šīs dažas aģentūras tādēļ ir manā nevēlamajā sarakstā, un es turpmāk uz šādiem noteikumiem veikt pasūtījumus vienkārši atteikšos.

Vai tiešām jūs gribat, lai mēs savstarpēji darījumus sāktu kārtot brutāli birokrātiski? Es varu, protams, sagatavot līgumu ar striktu apmaksas termiņu un soda naudas aprēķināšanu par katru nokavēto dienu, kā arī pirms materiāla vai darba nodošanas likt parakstīt pieņemšanas-nodošanas aktu, bet vai tas ir jādara? Vai tiešām nevar saņemties un izplānot savas finanses tā, lai aģentūrai būtu kaut kāds uzkrājums, kaut kāda “kešatmiņa”, no kuras varētu konstanti segt un apmaksāt ejošos, aktuālos projektus?

Jūs esat erudīti, izglītoti cilvēki, vai ne? Jūs strādājat, tiekaties ar citiem cilvēkiem, blogojat, tvītojat un visādi citādi vēlaties parādīt kolēģiem, cik forši esat. Ja tu, kas strādā reklāmas aģentūrā, vēlies, lai tie cilvēki, kas Latvijā izpilda tavus pasūtījumus, vēlētos un vispār turpinātu ar tevi sadarboties, izdomā kā samaksāt viņiem korekti un laicīgi. Pretējā gadījumā pavisam drīz var izveidoties situācija, kad jāgriežas būs pie “tiem tur”, kas samierinās un neiebilst, un tie parasti ir tie cilvēki, kam jūs negribētu uzticēt savus lielos, dārgos projektus. Jo tie cilvēki, kas cenšas darboties kaut kādā profesionālā līmenī, var vienkārši pateikt “nē”.

Šie apsvērumi neattiecas tikai uz rekāmā strādājošajiem, kuri vienmēr izmanto vienu argumentu, ka klients ilgi nemaksā par viņu pakalpojumiem un tādēļ šī maksāšanas ķēde aizkavējas. Ja tā ir taisnība, tad arī reklāmas aģentūru klientiem – uzņēmumiem – vajadzētu padomāt un saprast, ka aģentūra šādā shēmā nevar samaksāt saviem talantiem, un šie talanti vairs nevēlas sadarboties ar šo aģentūru vai konkrēto klientu. Rezultātā – samazinās produkta kvalitāte, ko klients iegūst, jo aģentūra vienkārši visu šo peripetiju dēļ nav varējusi sarunāt labākos, profesionālākos un kompetentākos cilvēkus šī produkta/klipa/utt. izstrādei.

Man šī situācija, ja godīgi, ir apnikusi. Un mani kaitina, ka es nesaņemu no saviem klientiem pretī tādu pašu attieksmi, ar kādu es iesaistos viņu piedāvātajos projektos. Citiem vārdiem sakot – pāķi. Nu, tad – pāķiski arī strādāsim?

Un tā ir tikai viena problēma, jo tālāk sāk parādīties vēl dažādas aberācijas, kā, piemēram, purple fringing un horizontālo līniju “trepīte”, kas ir kārtējais artefakts, kas rodas attēla samazināšanas rezultātā. Piemēram, Canon fotoaparāti jau tā samazina milzīgo 20 megapikseļu attēlu uz aptuveni 2 megapikseļiem video režīmā, un šajā mazināšanā pazūd pietiekami daudz informācijas. Ja tu filmēsi 1280×720/50 režīmā, tad jebkas, kur ir asas, horizontālas līnijas, izskatīsies vienkārši briesmīgi. Tapēc mēs, darbojoties video pasaulē, jau esam pieraduši, ka ciparu attēls ir mākslīgi jāmīkstina, jāmiglo un visādi citādi jābojā, lai izvairītos no kļūdām, tieši kuru dēļ šīs ierīces pagaidām vēl nevar tikt uzskatītas par nopietniem darba instrumentiem.

Canon foči filmēšanai ir kā tādi kaitinoši zīdaiņi. Par skaņas rakstīšanu var aizmirst, kratīt kameru nevar, filmēt neko, kas kustas ātri, nevar, filmēt neko kontrastainu un svītrainu arī nevar, un gaišie toņi aiziet pilnīgā baltumā 2 stopus virs normālā. Ir tik daudz lietu, ko vienkārši nevar filmēt, ka sanāk, ka vienīgais, kas patiešām tiem labi izdodas, ir interviju filmēšana kontrolētas gaismas apstākļos. Jā, Canon ir labākais, kas ir noticis dokumentālā video žanrā. Nekad iepriekš nav bijis tik viegli, tik lēti un ar tik mazu kameru iegūt tik cinemātiski mīkstu “runājošu galvu”. Latvijas reklāmā ir populāra prakse vēlēties filmēt mazos un vidējos projektus uz Canon, bet ir daudz cilvēku (tai skaitā operatoru), kas līdz galam nesaprot šo kameru specifiku un ierobežojumus. Ir cilvēki, kas saprot hromātiskās aberācijas, scaling un kompresijas artefaktus, bet tie parasti strādā par sisadmiņiem vai programmētājiem. Ir vēl viens būtisks ierobežojums, kas apjomīgu, steidzīgu, inscinētu projektu filmēšanu uz Canon padara grūtu, un tikai operatori un kameras asistenti to saprot. Optikas jautājums. Fotokameras un fotokameru lēcas ir radītas, lai ar tām strādātu autofokusa režīmā. Tas nozīmē, ka fokusa grieziens no 1m līdz bezgalībai ir maksimāli īss, lai atvieglotu AF motora darbu. Filmējot video, seklā asuma vidē īss fokusa grieziens NAV tas, kas ir vajadzīgs. Tas ir tieši pretējs.

Tapēc kino optika no foto optikas atšķiras radikāli (arī cenā), jo kino optikai parasti ir gara un detalizēta skala uz fokusa gredzena, kas ļauj precīzi nokontrolēt fokusu kadrā. Tapēc vienīgais pareizais veids, kā strādāt ar Canon fočiem filmējot, ja vien nav jāfilmē runājoša galva, ir izmantot kino optiku. Jo tieši precīzi kontrolēts fokuss seklā asuma kadrā ir tas, kas atšķir kvalitatīvu, profesionālu produktu (kadru) no amatieriska video. Ražotājs Zeiss to arī saprot, tapēc diezgan nesen ir izlaidis universālus objektīvus Zeiss Compact Primes (CP.2) ar maināmām bajonetēm (EF, PL, Nikon, utt.) redzot, par spīti visiem rastriem, cik tomēr populāras šīs kameras ir filmēšanas nolūkiem gan reklāmā gan mazbudžeta kino projektos. Citi optikas ražotāji apmēram sāk sekot Carl Zeiss piemēram, vairāk gan savtīgu nolūku vadīti, jo vislabāk taču ir izlaist potenciāli labu produktu ar nopietniem ierobežojumiem un pēc tam izlaist dārgu produktu, kas “uzlabo” iepriekšējo produktu. Tā var nopelnīt vairāk.

Bet atgriežoties pie rastra, video guru, blogeris un pikseļonānists Filips Blūms, kas pārsvarā filmē tikai klipus par kamerām un filmēšanu, stāsta par jaunu ierīci, kas ir radīta tieši rastra artefaktu iznīcināšanai. To sauc VAF-5D2 un tas ir optisks filtrs, kas paredzēts ievietošanai uz kameras sensora, starp sensoru un lēcu. Tas satur kaut kādu tur litija niobātu un kristalīna kvarcu, bet tas nevienu neinteresē. Tas, kas visus interesē, ir fakts, ka šī 200 Ls vērtā ierīce pilnībā noņem rastra gļuku kadros, kur tas parasti būtu aktuāls un redzams. Un līdz ar to padara 5Dmk2 par nedaudz, nedaudz piemērotāku kameru nopietnu lietu filmēšanai. Ražotājs apgalvo, ka līdzīga ierīce top arī 7D un 60D.

Gaidu un klusībā nīstu Canon, jo šī vieglā un lētā filmēšana, ko viņi ir padarījuši iespējamu, nedara neko daudz vairāk kā pazemina reklāmu vizuālās kvalitātes standartus Latvijas industrijā.

Es esmu dzirdējis dažus velosipēdistus sakām, ka kājāmgājēji ir idioti, taču to parasti apgalvo tieši velosipēdu idioti. Dārgais, ja tu brauc pa trotuāru jeb gājēju ietvi, priekšroka, kā jau ietves nosaukums norāda, ir kājāmgājējiem. Tā ielas ir ierīkotas. Ja tu esi pieklājīgs, pacietīgs un prātīgs riteņotājs, tad tu izvēlēsies ielas, par kurām tu zini, ka tām ir platākas ietves, mazāk kājāmgājēju un vairāk vietas braukšanai. Pat ja gājēji ir, tos var mierīgi apbraukt, manevrējot pa ietves iekšmalu vai ārmalu. Cilvēki pēdējos pāris gados Rīgā ir kļuvuši daudz atsaucīgāki un mierīgāki – viņi parasti pat palaiž riteņotājus, ja viņi dzird vai jūt, ka aiz tiem ripinās velosipēds, gaidot drošu apdzīšanas manevru, un pavirzās maliņā tā, lai neaizņemtu visu ietvi. Dusmojas un bīstas parasti vecāki cilvēki, kas nav pieraduši vizuāli apstrādāt prātā objektus, kas kustas tik ātri, tādēļ ar šādiem cilvēkiem jābūt īpaši uzmanīgam. Nevajag tos forsēt no aizmugures, braucot uzkrītoši tuvu, vai spiesties garām šaurās vietās. Velosipēdu idioti parasti pa ietvi brauc pārāk ātri, cilvēkus apbrauc pārāk tuvu, strauji bremzē, lamā gājējus (un šoferus) un kopumā uzskata, ka viņi ir galvenais ķermenis visā satiksmes kustībā.

Tad dažreiz, kad velo idiotiem apnīk baidīt gājējus, tie izbrauc uz braucamās daļas. Ja tu brauc pa ielu, tad tu iekļaujies kopējā satiksmes plūsmā un pakļaujies visiem parastajiem noteikumiem, pēc kuriem vadās visi transportlīdzekļi. Tātad – sarkanā gaisma nozīmē stāvēt, zaļā – braukt. Taču tikai ne velo idiotiem. Viņi uzskata, ka luksofori ir automašīnām, un, tiklīdz priekšā ir sarkanā gaisma, visveiksmīgāk to atrisināt ir strauji un asi šķērsojot visu ielu, tajā virzienā, kur tajā brīdī deg zaļā gaisma vai ielu šķērso gājēji. Šis manevrs paver iespēju dažādiem krāšņiem negadījumiem, kas varētu ietvert kāda gājēja aizķeršanu vai kādu auto, kas tajā brīdī brauc aiz muguras vai blakus velosipēdistam un taisās apstāties pie krustojuma, un straujo un aso velo visas ielas šķērsošanu nav ierēķinājis savā trajektorijā. Īpaši interesanti tas ir uz ielām, kur ir vairāk par 1 braukšanas joslu vienā virzienā. Dažreiz velo idioti arī mēdz uzskatīt, ka viņi ir tiesīgi braukt pa joslas vidu, nevis pie brauktuves labās malas.

Es jau vairāk nekā mēnesi pārvietojos pa Rīgu tikai ar velosipēdu un esmu atjautis, ka riteņošana mūsu pilsētā var būt pavisam patīkama un droša nodarbe, pieņemot, ka tu neesi idiots. Nebrauc pārāk ātri, nebrauc pārāk tuvu gājējiem, palaid gājējus tur, kur viņi ir jāpalaiž. Izmanto braucamo daļu, ja uz ietves ir daudz gājēju, vai izmanto tukšu ietvi, ja uz ielas ir pārāk daudz auto. Dod priekšroku tiem šoferiem, kam tā pienākas pēc CSN un, ja tu nepārzini CSN, tad labāk turies tikai uz trotuāra. Vienmēr atceries, ka tu esi principā neredzams, nebrauc pārāk tuvu veikalu ieejām vai noparkotu auto durvīm un vienmēr uzmanīgi brauc ap stūriem un ārā no vārtrūmēm. Pasmaidi, vienmēr pasaki paldies tam, kas tevi palaiž, īpaši gājējiem, kas pieklājīgi pavirzās maliņā, lai tu varētu pabraukt garām, pamāj šoferiem, kas tevi ir pamanījuši un palaiduši, pat tur, kur priekšroka ir tev kā velosipēdistam. Vienmēr atstāj velosipēdu pieslēgtu tā, lai tas netraucē gājējiem, auto vai citiem velosipēdiem. Nebrauc ātri, nebrauc stulbi, neesi idiots un tu uz ceļa nesatiksi citus idiotus. Jo idiotus pievelk tikai citi idioti. Kad kaut kas ir ceļā un kustībā cauri tik daudz citiem kustīgiem objektiem, tik daudz nejaušiem notikumiem un ceļiem, tad Visumā darbojas pievilkšanās likums. Tu pievelc to, kāds pats esi.

Ir ļoti patīkami redzēt, kā Rīga pamazām kļūst eiropeiskāka, demokrātiskāka un prātīgāka. Es nezinu, vai pie milzīgā velosipēdistu pieauguma ir vainojams tas, ka pie mums tiek ievesti tūkstošiem lētu, lietotu riteņu no Nīderlandes, vai tā ir ekonomiskā situācija un tās sekas, vai arī mēs beidzot esam izauguši līdz apziņai, ka rūpēties par vidi un savu veselību ir forši, bet šovasar Rīgā ir vairāk velosipēdu nekā jebkad, un ir forši, ka pilsēta par tiem mēģina rūpēties. Gan veidojot dažādas ar ceļu satiksmes drošību saistītas kampaņas, gan uzstādot velosipēdu novietnes, gan iezīmējot velo celiņus un tā tālāk. Nākamajā vasarā es gribētu redzēt vēl vairāk celiņu un brauktuvju uzlabojumus tieši velosipēdiem (uzbraukšanas un nobraukšanas uz/no tiltiem šobrīd ir ļoti problemātiskas), vēl vairāk velosipēdu un daudz mazāk idiotu. Gan velo idiotu, gan auto idiotu.

Vienīgie mierīgie „self reflection” brīži sanāk šad tad filmēšanas laukumā, sēžot uz gaismotāju busiņa trepēm un ēdot karbonādi no plastmasas šķīvīša. Tad var retrospektīvi atcerēties apmēram šo pašu laiku pirms gada un saprast, kas šī gada laikā ar mani ir noticis profesionāli un emocionāli. Kopš 2010. gada aprīļa es esmu piedalījies aptuveni 38 reklāmas projektos, kas ir nesuši 44 vairāk vai mazāk veiksmīgas reklāmas. Klāt man ir 1 īsfilma, 2 mūzikas video un ap 20 mazāka apjoma video pasūtījumu. Pati pirmā reklāma (Ādažu Čipsu “kartupeļu ciltskoks”), pie kā es strādāju un kas, pateicoties režisoram Robertam Kuļenko, manu karjeru iekustināja ar sprādzienu, šī gada ADWARDS ieguva gada labākās reklāmas balvu. Žurnāla “Ir” reklāma, kuru man bija iespēja veidot kopā ar Mārtiņu Graudu, ieguva 2.vietu. Varētu teikt, ka gads ir bijis veiksmīgs.

Man ir daudzi mentāli iesākti raksti – par RED kameru, ar kuru es esmu šogad filmējis vismaz 35 reizes, par jauno Arri Alexa kameru, ar ko es nupat pabeidzu pirmo projektu filmēt. Par visu to, ko es esmu iemācījies no gaismotājiem, filmējot reālistiskus un/vai stilizētus uzstādījumus. Par reklāmu, par klientiem, par Latvijas tipiski bailīgo 15 sekunžu produkta kadru un nevēlēšanos taisīt tīrus, kvalitatīvus zīmolklipus, tā vietā reklamējot jauno sešpaku vai jauno kredītlīniju. Taču tādēļ, ka man filmēšanu grafiks ir sastādīts jau mēnesi uz priekšu, man vienkārši neatliek laika pieķerties nevienai no šīm tēmām. Mani atved šoferis no filmēšanas laukuma, un es sāku domāt par nākamo klipu. Un tā dienu no dienas. Ja man gadās dažas brīvas dienas, tad tās visvairāk gribas pavadīt dīvānā pie filmas vai xbox, jo vienkārša, laiska laika pavadīšana bieži ir labākais veids, kā iztīrīt galvu pirms nākamā projekta. Arī sūdzēties vēlme ir pārgājusi, jo ir taču tik daudzreiz vieglāk kaut ko mainīt ar darbiem, nevis vārdiem.

Reklāmsatura pārraides kvalitāte ir viena no šīm problēmām. Es varētu saprast, ka Latvijas tirgū primārā platforma reklāmas demonstrēšanai joprojām ir TV, par spīti tam, ka vairums manas paaudzes cilvēku televīziju neskatās vispār un reti kuram vispār mājvietā ir ievilkta televīzija. Jo kādēļ gan tāda būtu vajadzīga? Informācijas laikmeta paaudzei pārraide jau sen, sen ir kļuvusi par arhaisku mediju, kur lielākā daļa satura ir bez jebkādas pievienotās vērtības. Taču, labi, paliksim pie tā fakta, ka pārraide ir vidējā patērētāja lielākais laika kavēklis un reklāmām televīzijā ir kaut kāds nozīmīgs reach jeb mērķauditorijas aizsniegums, kaut gan personīgi es nesaprotu, kapēc lai mobilais internets, kura mērķauditorija ir tieši un precīzi ES, reklamētos nedēļas nogales prime time – raidījuma “Latvijas šlāgeraptauja” laikā. Tas ir absurds.

Par laimi, interneta kā bezmaksas piegādes platformas (Youtube, Vimeo un Twitter taču ir bezmaksas, vai ne?) nozīme pavisam netiek noliegta, un klienti tomēr izmanto iespēju kādu no saviem TV pārraidei (tātad, 22 sekunžu klipu ar 8 sekunžu produkta kadru) producētajiem klipiem bez maksas ievietot savā Youtube, Twitter, u.tml. kanālā, lai to ieraudzītu arī tie tūkstoši izglītoto, maksātspējīgo un kompentento jaunās paaudzes profesionāļu, kuri ikdienā vairāk laika pavada tīklā nevis pie televizora. Ar šādu “shēmu” viss būtu kārtībā, taču Latvijā tiek sistēmatiski pieļauta viena liela kļūda. Proti, klipi tīklā tiek ievietoti TV pārraides kvalitātē, kas Latvijā ir ļoti zema. Lai neieslīgtu tehniskā diskusijā, lūk, ilustrācija.

Latvijā video izšķirtspēja pārraidei ir ciparota PAL sistēmas 720×576 pikseļu “kantainā”, kas ir ar ciparu kompresiju vēl papildus sačakarēts, 1963.gadā radīts PAL, 625 horizontālo līniju analogais video signāls. Salīdzinājumam, pirms 2 gadiem Youtube paziņoja par Full HD video atbalstu savā sistēmā. Full HD video standarts ir 1920×1080 pikseļu “platekrāns”, kas ir gandrīz 3 reizes lielāks (lasi – asāks, detalizētāks, skaidrāks) par mūsu TV pārraidi. Papildus tam, video informācijas apjoms HD izmērā var būt līdz pat 20 reizēm lielāks par TV pārraidi, kas nozīmē, ka krāsas ir dzīvākas, kontrastainākas un izteiktākas. Attēlā nepietiek vietas, lai ilustrētu RED video izšķirtspēju. Tā ir vairāk nekā 2x lielāka par lielāko tabulā attēloto.

Tad kapēc klients un/vai reklāmas aģentūra, zinot, ka normālu budžetu reklāmas Latvijā tiek filmētas 4K izšķirtspējā, kas ar saviem 4096×3112 pikseļiem krietni, krietni pārsniedz pat attīstīto rietumvalstu ciparu TV pārraides kvalitāti un divreiz pārsniedz pat Full HD video kvalitāti, joprojām ievieto internetā mūsdienu monitoriem un interneta ātrumam absolūti neatbilstoši zemas kvalitātes klipus? Kādēļ laikā, kad es uz sava mazā laptopa varu reālā laikā montēt un sagatavot HD kvalitātes klipus, neviens nav iedomājies palūgt filmu studijām sagatavot augstākas kvalitātes klipu variantus tieši izrādīšanai internetā? Tas nav grūti, tas nav ilgi un, galvenais, tas neko nemaksā, jo reklāmas video pēcapstrādē un montāžā mēs tāpat stādājam ar RED materiālu, kas 10 reizes pārsniedz gala rezultāta kvalitāti. Neļaujiet nevienam video meistaram jums pieprasīt par šo papildus samaksu, jo izeksportēt no montāžas aplikācijas vienu 30 sekunžu klipu divās dažādās izšķirtspējās aizņem varbūt 5 minūtes vairāk.

Tā vietā klients vai aģentūra paņem pārraidei sagatavoto, zemās kvalitātes “kantaino” 4:3 klipu un iemet to taisni tīklā, un rezultāts ir tāds, ka uz 10 gadīgu tīņu filmēto HD fotokameru klipu fona, šīs salīdzinoši “dārgās” reklāmas izskatās nožēlojami, graudaini, pārāk sakompresēti un… tizli. Pat, ja izšķirtspēja nebūtu būtiska, pārraides klipi ir kantainā formātā, bet mēs filmējam platekrānam, kas arī ir Youtube un Vimeo video standarts. Reklāma televīzijā ir ar melnajām malām, tātad vismaz internetā tā varētu būt pareizā, 16:9 formātā? Kad Youtube tiek iebarots kantains pārraides klips, tad rezultāts ir šāds:

Šis nav vienīgais piemērs. Visi projekti, pie kuriem es esmu strādājis pēdējā gada laikā, kuri ir nākuši no visām lielākajām reklāmas aģentūrām, visiem lielākajiem Latvijas uzņēmumiem, ir sekojuši tieši šādai sistēmai. Man liekas, ka kādam būtu laiks pajautāt – “Klau, ja jau mēs filmējam tādā super kvalitātē un maksājam 600-700 Ls dienā par kameras īri, vai tiešām nevaram uztaisīt vienu lielākas izšķirtspējas klipu internetiem?”. Lūk vēl viens piemērs, kā izskatās TV pārraides versijas klips, kad to atskaņo uz puslīdz normāla monitora, vai uz HD vai Full HD televizora. Lūk augstākā izšķirtspējā sagatavots klips (4 klikšķu un 5 minūšu darbs).

Gadījumā, ja visi šie burtu salikumi un cipari ir radījuši apjukumu, lūk, bilde kā jūsu klips izskatās internetā. Ņemiet arī vērā, ka liela daļa Youtube lietotāju izmanto pogu full screen, nevis skatās video mazā lodziņā, kur varētu pat piedot sūdīgo izšķirtspēju.

Trešais absurds šajā situācijā ir dziļāks un tas skar klientu un aģentūru tradicionālo izpratni par nepieciešamo klipu garumu. Es esmu strādājis ar ne vienu vien režisoru, kas ir spiests labu, saturīgu, smieklīgu un reāli funkcionālu ideju sasteigt, cenšoties to iespiest 20 sekundēs produkta titra (industrijā dēvētu par packšotu) dēļ, kurš tikai klientu mārketinga vadītājiem vien zināmu iemeslu dēļ cenšas šajās 8 sekundēs izklāstīt visu kompānijas piedāvājuma klāstu. Labi. Es saprotu, ka 30 sekunžu garumu nosaka TV pārraides specifika, un šī specifika ir kā ļauns murgs, kas mūsu industriju vajā un nelaiž vaļā, bet kādēļ, kādēļ, kādēļ ir tik akli jāpieturas pie šī paša reklāmas garuma, ja klips iet uz Youtube? Vai šai platformai ir 30 sekunžu ierobežojumi? Nē. Vai par to ir jāmaksā? Nē. Vai Latvijā ir kaut viens reklāmas režisors, kas atteiktos no iespējas sagriezt sava darba garāku, speciāli internetam domātu klipa versiju, teiksim uz 40 vai 45 sekundēm? Nē! Es pat ietu tik tālu un apgalvotu, ka režisori to darītu neprasot papildus honorāru, t.i., iekļaujoties norunātajā līgumcenā. Kas liedz studijai sagatavot 12 sekunžu rīta pārraides versiju, 30 sekunžu vakara versiju un 45 sekunžu vai 1 minūtes Youtube versiju?

Kapēc valda uzskats, ka firmas zīmolu, identitāti, produktu vai pakalpojumu un galu galā – pašu gala reklāmu padarītu sliktāku vai kaut kādā veidā nepieņemamāku tas, ja šai reklāmai būtu arī interneta versija – varbūt nedaudz garāka, baudāmāka (jā, piedodiet, vairums Latvijas reklāmas klipu scenāriju ir 30 sekunžu klipi, kas iespiesti 20 sekundēs packšota dēļ) un galu galā – normālas izšķirtspējas un kvalitātes klipa versija. Galu galā, kinematogrāfija, montāža un pēcapstrāde nav raķešu zinātne, un Latvijā ir pietiekami daudz speciālistu, kas ir spējīgi darboties pasaules līmenī, ja, protams, tiek dots kaut grams uzticības. Ņemot vērā tīkla kā medija piedāvāto elastīgumu satura, formāta, izskata un garuma ziņā, vajadzētu strādāt, lai uztaisītu maksimāli efektīgu, interesantu reklāmas klipu, paturot prātā, ka tam vajadzēs sagriezt arī 22 sekunžu klasiskās pārraides versiju. Tā vietā Latvijā aģentūras piedāvā bagātīgu un detalizētu scenāriju ar piebildi “bet visu šito uz 22 sekundēm, labi?” un tad to pašu sasteigto klipu vienkārši ņem un iemet Youtubē. Vai jums pašiem tas nešķiet mazliet ačgārni?

Bet atgriežos pie svarīgākā. Nākamreiz, kad tu gaidi klipa nodošanas termiņu, pieprasi pārraides versiju un nākamajā dienā – “2011. gada versiju”, izšķirtspējā ar vismaz 1280×720 pikseļiem un ar vismaz 4Mb/s kompresijas kvalitāti. Pieraksti tos ciparus, ja vajag. Neviens nelamāsies. Visi teiks – nu, tad beidzot! Vismaz es tā teiktu. Un, ja kāds sāk činkstēt, īdēt un kaut ko teikt par papildus laiku vai samaksu – nekad vairs nestrādā ar to cilvēku, jo tieši tādu cilvēku dēļ reklāmas industrija šajā valstī ir iestagnējusi tikai bijušā austrumu padomju bloka cienīgā provinciālismā.

Nākamajā sērijas rakstā – par termiņiem.

Katrai sezonai ir savi dabiski skaistās gaismas mirkļi. Ļoti skaista gaisma bildēšanai vasarā ir aptuveni 20 minūtes pēc saulrieta, kad vienmērīgs spīdums pārņem telpu un ielas gaismas sāk jaudas ziņā konkurēt ar debesu spožumu un izstaro siltu, gandrīz violetīgu, mīkstu un visu aptinošu gaismiņu. Vēl skaistāki apstākļi ir ne pārāk agrā un skaidrā vasaras rītā, kad saule vēl nav pārāk augstu un debesis klāj plāna, plāna mākoņu kārtiņa, kas vairāk atgādina vienmērīgu miglu, nevis mākoņus, padarot sauli maigāku un mīkstāku, bet saglabājot spožumu un kontrastu. Bet ziemā pati skaistākā gaisma ir tādās dienās kā šodiena, kad saule ir zeltaina un zemu, taču visapkārt zemi klāj pats lielākais un mīkstākais atstarotājs, kāds ir iespējams – nedaudz kūstošs sniegs un ledus, kas ļoti efektīgi piepilda ēnas ar vienmērīgu, taču neuzbāzīgu gaismu. Filma mīl gaismu, un gaismas šodien ir daudz.

Tā es staigāju pa pilsētu, ko es labi pazīstu, un pamanu, cik smaidīgi un priecīgi šķiet pretimnācēji, kas ir iznākuši ārā uz ielas tieši to pašu iemeslu dēļ – lai piemiegtu acis spožajā ziemas saulē. Tas šķiet neticami, cik strauji var mainīties cilvēku noskaņojums, kad logos iespīd saule. Policisti pie vēstniecības smaida, remontnieki čalo ap atvērtu kanalizācijas lūku, vecāki pastaigājas ar bērniem. Kad tieku līdz 7.kadram, mana Pentacon Six slēdzis sāk iesprūst, jo vecais lubrikants mehānismā sasalst un paliek lipīgs. Tas man liek pasēdēt kafejnīcā pie radiatora un atkausēt dzelžus, lai varētu pabeigt filmas rulli. Tad es dodos tālāk, gar Daugavas malu ar līkumu atpakaļ uz Pulkveža Brieža ielas pusi, uz BFS, kas ar draudzīgu žestu noziedojuši man jauno Portra filmiņu izvērtēšanai. Nejaušības pēc ausīs skan tas pats vecais džinsu pāris. Mani tad pārņem tāds miers, ko neesmu jutis kopš Melburnas, kad bez raizēm un rūpēm dīkdieņoju un fotografēju “vienkārši neko”, blandoties ar sulas glāzi starp palmām pirmajā siltajā pavasara dienā. Tāds miers, kas rodas brīžos, kad tu nepārprotami un ar visu ķermeni jūti, ka atrodies pareizajā laikā, pareizajā vietā un dodies pareizajā virzienā.

Fotopastaiga ir terapija. Īpaši tik fotografiski skaistā dienā kāda bija šodiena. Ir tāda neparasta vieta Esplanādē, apmēram pa vidu parkam, kur zemā saule aiz Raiņa pieminekļa spiež lielās viesnīcas virzienā, atstarojoties tās gandrīz spoguļotajos stiklos. Ja tu kādreiz esi tajā vietā brīdī, kad saule ir zemu, bildē tur cilvēkus. Tu iegūsi zeltainu, jaudīgu kontūrgaismu cilvēku matos vai vaigos. Tu dabūsi milzīgu atstaroto gaismu no viesnīcas, kas ir tik jaudīga, ka piepilda visu parku. Šāda veida gaismojums, ja to būtu nepieciešams radīt mākslīgi, izmaksātu vairākus simtus, ja ne tūkstošus un arī tad noklātu tikai nelielu pleķīti.

Diemžēl mans P6 izturēja tikai 20 minūtes salā un es paspēju izbildēt pusi no filmas. Eļļa sasala, palika lipīga un 6 kadri tika pārbliezti, jo slēdzis “palika iestrēdzis” atvērts. Izdevušās dažas bildes šeit.

Īsziņa, kas, šķiet, nāca no Fedex, vēstīja, ka man ir muitojama krava un ka man ir nepieciešams sazināties ar deklarantu. Bija norādīts telefona numurs. Kad piezvanīju, man atbildēja diezgan, pēc balss spriežot, izbesīta (vai arī ļoti aizņemta) sieviete, kas naidīgi paskaidroja, ka man esot muitojama paka, kuras vērtība ir 50$ un jānākot būs uz muitu ar PayPal izdruku vai bankas izdruku, lai varētu pierādīt preces izcelsmi un vērtību. Tātad – neesmu pirmais ar šādu sūtījumu. Kļūdu sapratu uzreiz. Nebiju ne prasījis, ne lūdzis, lai man preci piegādā ar Fedex, taču ko nu tur vairs. Sapratu, ka no nodokļu nomaksas īsti vairs neizvairīšos, un tā, dusmojoties uz ķīnieti, kas eleganti deklarācijā bija uzrakstījis “accessories for gift” (wtf?), es izdrukāju PayPal maksājuma lapu, kas skaidri un gaiši parādīja, cik par preci samaksāts. Neesot īsti pārliecināts, vai tiks ņemta pretī vienkārša izdruka, drošības labad izdrukāju arī konta izrakstu no internetbankas. Likās, ka pēc jaunu noteikumu ieviešanas dokumenti varētu tikt pārbaudīti īpaši uzmanīgi. Kādu brīdi apsvēru vērt vaļā Photoshop, bet tomēr to neizdarīju un, kā es vēlāk jau muitā sapratu – lēmums bija ļoti pareizs.

Kad biju aizkratījies uz lidostu un atradis muitas māju, pie kuras nevarēja nekur noparkot auto, ieraudzīju, ka muitas pieņemamajā telpā no 6 lodziņiem darbojas tikai 1. Acīmredzot, tas normāli. Kādu brīdi domāju, kuru no numuriņu kārtas pogām spiest, jo tās visas rotāja savādi saīsinājumi. Paņēmu to, kur bija rakstīts “dokumentu iesniegšana” vai kaut kas uz to pusi, jo tas bija vienīgais, ko es sapratu no visas tās burtu varzas. Kad biju kādas 20 minūtes nostāvējis tajā nelielajā, piesmakušajā telpā, sapratu, ka rinda virzās ļoti lēni, un izdomāju pajautāt laipna paskata onkulim-darbiniekam, kur tieši man ir jāiet un kas jādara. Kamēr turpināju gaidīt, noklausījos, kā aizkaitināta muitas darbiniece strostē vienu čali, kas savu PayPal “izdruku” atnesis pārtaisītu kaut kādā Excel tabulā. Skaidrs, ka čalis nebija pacenties un tur visus par naiviem turēja. Balsis ir paskaļas, rindā visi jūtami smīn, bet pacietīgi klusē. Kāda slāvu sieviete mēģina citu darbinieku pārliecināt, ka viņa esot iepirkusies internetā, bet nezina par kādu summu un īsti nezina, vai izmantojusi PayPal. Top darīts zināms, ka nepieciešama normāla izdruka. Čalis izskrien ārā, bet pēc brīža atgriežas un lūdz atdot savu “Excel izdruku”, jo tā neesot pareiza laikam un atnesīšot citu. Pareizi, lietiskos pierādījumus atstāt nevar.

Kad pienāk mana kārta, man paziņo, ka esot taču vispirms uz Fedex jāiet, dabūt kaut kādu kravas cedeli. Tā arī nesapratu, kādu, bet domāju, ka šamie tur zinās. Eju atpakaļ, meklēju Fedex biroju. Kādu brīdi pariņķoju pa lidostas teritoriju un atrodu. Tur man laipni pastāsta, ka vispirms jāiet taču ir uz muitu pēc kaut kāda EORI numura (izklausās pēc princeses no Gredzenu Pavēlnieka) un tad uz kaut kādu Aircargo taisīt deklarāciju. Atkal eju uz muitas māju, atkal spiežu podziņu, pie kuras skaidri un gaiši rakstīts “EORI nummuru saņemšana”. Skaisti. Nostāvu rindā vēl 20 minūtes līdz saņemu papīru, uz kura rakstīts mans vārds un mans personas kods. Tas, izrādās, ir mans EORI numurs. Eju uzmeklēt Aircargo – tas jau citā mājā. Šoreiz vismaz ir kur noparkoties. Sieviete, kas taisa deklarācijas – laipna. Kādas 15 minūtes nevar manu deklarāciju izdrukāt, jo muitas serveris lēni darbojas. Viņiem tur viss sajūgts kopā kaut kā tā veiksmīgi. Cik nu veiksmīgi – man iedod disketi (es nejokoju) un kaudzi dokumentu. Uz papīra lapas uzraksta summas, kas man jānomaksā nodokļos. PVN un ievedmuita. Apmēram tik, ar cik jau biju kopš rīta rēķinājies, tā kā īpaši neskumstu. Jāpārskaita muitai nauda tātad.

Dodos uz lielo Latvijas Pasta ēku. Kad esmu izstāvējis rindu un ticis pie kases, man tiek paziņots, ka maksājumu kartes un kredītkartes netiek pieņemtas. Vispār. Bankomāta arī nav. Šajā brīdī jau mani viss process ir manāmi izbesījis un es domās sāku lamāties par to, kā tie censoņi nav padomājuši par tādu ekstra luksusa ērtību kā karšu terminālis. Tuvākais bankomāts – lidosta. Stūrēju atpakaļ uz pasažieru termināli. Uzbraucu augšā un sakasos ar policistu, kuram nepatīk, ka es tik ilgi stāvu tur, kur izlaiž pasažierus, kamēr draudzene ņem naudu ārā. Tipa jābrauc lejā uz stāvvietu. 2 latiņi. Kaut kā tomēr sanāk turpat izņemt un braucu prom, atpakaļ uz Aircargo biroju, kur man vēl 10 Ls jāsamaksā par deklarācijas taisīšanu. Arī viņi nav dzirdējuši par maksājumu kartēm, nu, nekas.

Tā kādas 3 stundas jau ir pagājušas, un es beidzot esmu atpakaļ muitas pieņemšanā ar visiem saviem papīriem un disketi. Lodziņš joprojām viens, nospiežu pogu, gaidu rindā. Paiet kāda stunda, un es nolemju iet apēst kādu kotleti muitas kafūzī, jo enerģijas sākt pietrūkt. Kotlete laba, nevar sūdzēties. Pēc kotletes tieku pie lodziņa, atdodu savu papīra kaudzi, saņemu apstprinājumu, ka papīri izskatās labi, tagad man jāgaida rindā, kamēr tos izskatīs. Tā paiet vēl kāda pusotra stunda. Kad beidzot esmu saņēmis lapiņu, ka viss ir labi un ar kuru varu doties pakaļ paciņai uz Fedex, saprotu, ka ir pāri 18 un viņi jau ir ciet. Rezultāts – visa diena izčakarēta un pat nav prieciņa saņemot paku. Nekā nav. Pirms iešanas prom vēl noskatījos mazu drāmu ar sievieti, kura, protams, nekādus dokumentus parādīt nevarēja, un viņu uzaicināja aiz lodziņa ielogoties ar savu PayPal kontu turpat uz vietas un parādīt datus par konkrēto pirkumu. Lūk, tā.

Stāsta morāle ir tāda – nekad, nekad neizvēlieties Fedex, DHL vai jebkuru citu no kurjerpasta kompānijām savu tīkla pirkumu piegādei. Man īsti neizprotamu iemeslu dēļ muitošanas procedūras radikāli atšķiras, ja prece tiek sūtīta ar Fedex, no tā, ja tiek sūtīta caur Latvijas Pastu vai EMS, kas ir starptautiskais kurjerpasts, kuru nodrošina katras valsts galvenais pasts. EMS ir kā parastais pasts, tikai eksprespasts. Es 8 gadu laikā esmu no eBay un citiem resursiem pasūtījis un saņēmis vairāk nekā 150 lielus un mazus pirkumus un pirmo reizi es saskaros ar tik negantu muitošanas procedūru. Tas viss tikai tādēļ, ka mans draugs ķīnietis, labu gribēdams, bija aprakstījis paciņas saturu ar “accessories for gift” (es tiku lietojis vārdus “please mark item as gift”) un norādījis aizdomīgi zemu preces vērtību. Tā kā Honkongas uzņēmēji parasti nekādu cedeli paciņai nepievieno, tad saprotams, ka muitā radās aizdomas par to, kas tieši paciņā varētu būt un vai tas tiešām maksā tikai 50$. Ķibele jau nav liela, taču nez kapēc par sūtījumiem, kas nāk caur Latvijas Pastu vai EMS, neviens tik aizdomīgs nekad nekļūst. Kapēc – nav skaidrs.

Tātad no 2011.gada stājas spēkā noteikumi, kas paredz, ka katra manta virs 10 EUR vērtībā, kas nāk no ārpus ES zonas, tiek aplikta ar PVN nodokli 22% apmērā. Preces, kas pārsniedz 150 EUR, tiek apliktas arī ar ievedmuitas nodokli, kas ir no 2 līdz 11% – atkarībā no preces tipa. Ja nemaldos, tad fototehnikai (jāpārbauda) ievedmuita ir 3%. Tas nozīmē, ka caur parasto pastu sūtītās paciņas, kuru deklarētā vērtība ir virs 10 EUR, tiks apliktas ar nodokli un varēs tikt saņemtas tieši tāpat pasta nodaļā, tikai ar to atšķirību, ka būs jānomaksā jau iepriekš aprēķinātais PVN (uz cedeles – pēcapmaksa), to saņemot pasta nodaļā. Galvenais ir atcerēties, ka saturam ir jābūt korekti aprakstītam. Ir vērts apdomāt kādu vērtību lūgt norādīt pārdevējiem pirms preces izsūtīšanas. Ja kaste ir paliela un pasmaga, uz deklarācijas ir rakstīts “video kamera” un tās vērtība ir norādīta kā 9 EUR, tad tas noteikti radīs zināmas aizdomas un muitošanas process var būt nepatīkamāks, jo tiks pieprasīts čeks vai rēķins, vai pavadzīme, kurā minēta šīs preces cena. Ja vien prece nav izņemta no iepakojuma, un, kā Mārcis saka, ietīta vecā džemperī un pārdevējs nav pievienojis zīmīti ar tekstu “šo jūs atstājāt uz dīvāna pie manis”. Taču, ja vērtība ir pieklājīga, teiksim 50 – 100 EUR, un prece ir “lietoti foto aksesuāri”, tad ir ļoti laba iespēja, ka neviens neapšaubīs paciņas saturu un izcelsmi, un jūsu patiesi ļaunos nolūkus. Vismaz tā tas bija līdz šim.

Es nesen no ASV pasūtīju vienu mazu kameru. Nebija dārga un sūtīta tika ar parasto pastu. Nāca kādu nedēļu. Saņēmu pasta kastē cedeli, ka es varu izņemt paciņu samaksājot tādu-un-tādu pēcapmaksu, kas jau bija aprēķināta, balstoties uz deklarācijas saturu (video iekārta, maksā tik). Aizgāju uz savu pasta nodaļu, pastāvēju rindā 10 minūtes, samaksāju (ar karti!) nodokli un gāju ar visu kasti mājās – tas viss aizņēma 5 minūtes.

Tātad īsumā:

1. Piegādei tikai parastais pasts vai EMS. Ja sūta preces no ASV, tad “USPS Priority Mail” ir labākais risinājums. Atnāk dažās dienās, kā arī saņemt un samaksāt nebūs jātešas uz lidostu.
2. Vienmēr korektu preces aprakstu deklarācijā. Ja ne korektu, tad vismaz ticamu un loģisku.
3. Ticamu preces vērtību. Ne zem 10 EUR robežas, drīzāk ap 50 EUR. Jo vērtīgāka prece, jo lielākai jābūt deklarētajai vērtībai. Jo lielāka ir vērtība, jo ticamāks ir fakts, ka tā tiešām ir īstā vērtība un mazāk iemesla aizdomām.

Ja tu joprojām esi pamanījies sevi un citus paglābt no trula un lēta HDR, tad HDR notiek tā – tu uzņem ainu dažādās ekspozīcijas gradācijās, lai saķertu detaļas gan ainas ēnainajos (līdz +3 EV) gan spožajos (līdz -3 EV) laukumos. Pēc tam tu iebaro šo kadru sēriju kādā aplikācijā, kas paņem no katras atsevišķās bildes informāciju un sakomponē to vienā “kolāžā”, iegūstot nulles kontrasta attēlu, kur katra ainas daļa izskatās nedabiski izgaismota. Piemēram.

Kas vainas šīm bildēm? Vispirms jau ainas ir pilnīgi fotogrāfiski nedabiskas tādā līmenī, ka tās ir jāsāk saukt par abstraktām ilustrācijām. Es saprotu, ka to sauc par “stilizēšanu”, bet kapēc tas ir vajadzīgs? Pat cilvēka acs, kam ir vājprātīgi augsts dinamiskais apgabals un kas spēj izšķirt detaļas pat ļoti augsta kontrasta gaismas situācijās, nespēj saredzēt tādu vizuālās informācijas gradāciju kā šajā attēlā. Īsāk sakot, fotogrāfija ir acij patīkama tad, kad tā ir maksimāli pietuvināta cilvēka redzes fokālajai, fokusa un tonalitātes gradācijai. Un šis attēls galīgi nav tāds.

Otrkārt, nepietiek ar to, ka pats HDR koncepts tiek smagi pārprasts, jo amatieriem šķiet, ka HDR ir baisais glamūrs, tas tiek piekopts tik bieži, ka ir HDR pārprodukcija. Un pārprodukcija nozīmē to, ka patiešām “labu” darbu paliek aizvien mazāk, jo mākonis tiek piepildīts ar entuziastu-amatieru pakaļdarinājumiem. Sūdīgi HDR nav tālu jāmeklē, atliek vien Flickr uzmeklēt bildes pēc HDR atslēgvārda, un par piemēru var ņemt jebkuru.

Es nesaku, ka HDR ir pilnīgi garām kā koncepcija. Tā nav. HDR ir metode, ar kuru, pareizi un saprātīgi izmantojot, var piešķirt ciparu fotogrāfijām to, kas tik ļoti trūkst šim formātam, un tas ir tieši dinamiskais apgabals. Varētu pat teikt, ka HDR ir tāda kā mānīšanās, lai liktu ciparu bildēm izskatīties vairāk kā filmas bildēm. Taču kādā brīdī kāds Photoshop entuziasts ļoti pārprata HDR un sāka visu “kruķīt līdz galam” kā tāds tīnis, kas pirmo reizi ir atklājis Saturation bīdekli.

Lūk, piemērs, kur HDR tiek izmantots prātīgi, tikai kā palīglīdzeklis.

HDR tā populārajā izpratnē ir izsmiekls, parodija par fotogrāfiju. Es neredzu nekādu skaistumu, glamūru, gaumi vai stilu HDR fotogrāfijās. Es redzu tikai cilvēkus, kas nemāk fotografēt, un viņu mēģinājumus sliktas vai vidējas bildes padarīt labākas, saspaidot pogas uz datora. Sagrozīt attēlus ar Photoshop ir daudz vieglāk, nekā “noķert” interesantu gaismu realitātē. Vairums cilvēku nefotografē ainu ar domu, ka tur-un-tur vajadzēs pacelt nedaudz ēnas. Viņi vienkārši uzbildē kaut ko un pēc tam izmanto kādu no populārajiem “instant HDR” aplikāciju spraudņiem. Un tad publicē savu attēlu internetos un saņem simts komplimentus no citiem, tieši tādiem pašiem lietotājiem.

Lūdzu pārstājiet taisīt HDR un mācieties meklēt interesantus fotogrāfiskus motīvus interesantā gaismā.

Man bija iespēja aktīvi palietot iPad 64GB (3G) modeli, un skaidrības par to, kas tieši ir šī ierīce, man nav joprojām. Laikam ir jāsaprot un jāvērtē katra paša tīmekļa un multimediju lietošanas paradumi, lai varētu izvērtēt vai tāds ir nepieciešams, kaut gan es esmu stipri pārliecināts, ka iPad, līdzīgi kā savulaik agrīnais iPhone, ir ierīce, kas maina tās īpašnieku paradumus brīdī, kad īpašnieks to sev atklāj. Man nevajadzēja internetu uz ielas, kamēr tas nebija tik pieejams kā uz iPhone. Es neuzskatīju, ka man vajag karti, GPS, Twitter, YouTube, receptes, spēles, kalendārus, mākoņu satelītus, interneta radio – neko no tā man nevajadzēja, bet šodien es to visu aktīvi izmantoju. Gan mājās, gan darbā, gan pa ceļam. Man to nevajadzēja tikai tapēc, ka tas nebija pieejams. iPhone man pavisam izmainīja priekštatu par to, kas var būt “telefons”.

Ar iPad ir līdzīgi. Es ļoti ilgi biju skeptisks (tas pat ir dokumentēts) un nepārliecināts. Es, Apple fanbojs, skeptisks. Bet tad es to pirmo reizi dzīvē apskatīju un man vajadzēja kādas 24 sekundes, lai saprastu, kas tas ir. Jā, tablešu tipa datori nav nekas jauns. Es domāju – kā gan es varu izmantot tāda tipa datoru ikdienā? Pielietojumu atrast likās grūti, īpaši tādēļ, ka es tāpat lielu daļu laika uzturos pie galda datora, un visas tās pašas funkcijas (un vēl vairāk) man ir pieejamas. Šajā apgalvojumā es arī ļoti kļūdījos. Kopš es palietoju iPad, es vairs negribu atsevišķām lietām izmantot galda datoru. Piemēram, interneta pārlūkošanai. Patiesībā, es galda datoru vairs izmantot gribu tikai video montāžai, foto apstrādei un… es pat nezinu, kam vēl. Es gribēju minēt rakstīšanu, bet iPad virtuālā klaviatūra ir pietiekami liela, lai uz tās komfortabli rakstītu ar 6-8 pirkstiem. 70% no uzdevumiem, ko es veicu ar galda datoru, ar iPad veikt ir patīkamāk, komfortablāk, vieglāk un atrodoties ērtākā vietā un telpā. iPad nav tikai laptopa aizstājējs, bet gandrīz vai galda datora aizstājējs. Ja tā padomā, kam visbiežāk es izmantoju tās spožās 27 collas, 2500 pikseļus? Katru rītu tur tiek pa visu ekrānu izstiepts, milzīgi liels GMail. Pēc tam Google Reader, tad Twitter un tad Google News. Tas ir smieklīgi, jo visām tām lietām nav vajadzīga ne tik liela jauda, ne tik liela ekrāna telpa.

Tie, kas ir skeptiski par iPad, ir skeptiski par Apple vispār. Ir jābūt diezgan plānam, lai neredzētu to inženierijas un grafiskās saskarnes ģenialitāti, kas tur ir ielikta. iPad ir produktu produkts. Stikls, alumīnijs, ierastā recepte. Skaists ekrāns. Tā pati vide, kas iPhone. Iespējas ir tik ierobežotas, cik ierobežota ir aplikāciju izstrādātāju fantāzija. Jau no laika gala bija skaidrs, ka iOS pamatā ir ārkārtīgi pievilcīga platforma aplikāciju izstrādātājiem un tā arī piešķir iPad (un iPhone) tā unikālās iespējas. Dzelzis pats par sevi ir skaists, bet tas nebūtu nekas bez aplikācijām, kas uz tā ir pieejamas.

Tieši lielais aplikāciju skaits ir tas, kas apgrūtina iPad kā ierīces apskatīšanu un vērtēšanu. Tādēļ atgriežos pie sākotnējā – iPad nav iespējams apskatīt, jo to nav iespējams kategorizēt, klasificēt. Tas nav laptops, tas nav atskaņotājs, tas nav e-lasītājs, tā nav konsole, taču tas var būt jebkas un viss no šīm lietām. Man tas ir viss kopā. Grāmatu un žurnālu lasīšana ir primārā funkcija, kurā iPad ir neaizstājams nedz ar laptopu, nedz ar galda datoru. Vajag tikai apskatīt žurnāla Wired elektronisko versiju uz iPad, lai viss būtu skaidrs.

Mūzikas atskaņošana un radio ir diezgan nenozīmīgas funkcijas, tās ir tur tikai tādēļ, lai tu varētu kaut ko klausīties, kamēr tu raksti, lasi vai skaties. Video atskaņošana (VLC!) noder zināmās situācijās, kad normāla izmēra ekrāns nav pieejams un ir jākavē laiks. Spēļu spēlēšana noder jebkurā laikā, tāpat kā e-pasts, e-grāmatas, skaipošana un interneta pārlūkošana. Kalendārs un adrešu grāmata – cik nu šīs lietas katram ir aktuālas. Es esmu pieradis izmantot iPhone kalendāru, jo tas ir vienmēr pieejams. Bet tā viena sfēra, kurā iPad pavisam noteikti spīd un ir klases pārāks par jebkuru citu produktu, bez argumentiem, ir visas tās nebeidzamās radošās aplikācijas. Es varu stundām sēdēt un trinkšķināt SoundPrism vai ķēpāt idejas kadrējumiem iekš SketchBook Pro. Ja man būtu jebkāda interese elektroniskās mūzikas radīšanā, tad es zinu, ka ir pieejamas vismaz 8 iespaidīgas dažāda līmeņa samplošanas un mūzikas komponēšanas (laikam jau jāsaka – slāņošanas) aplikācijas. Es nedomāju, ka mums vairs ilgi jāgaida līdz pilna apjoma video montāžas aplikācijai. Ja iMovie jau ir lietojams uz iPhone, tad daudz ērtāka un labāka iPad versija nav tālu.

Vēl viens būtisks apstāklis, kas iPad padara patīkamu, ir pilnā ekrāna aplikācijas. Daudzi (arī es – agrāk) apgalvo, ka tas ir liels iOS trūkums, ka nav iespējas atvērt vairākas aplikācijas vienlaicīgi uz vienas darba virsmas. Nē, tas nav trūkums. Tā ir milzu priekšrocība. Tieši tapēc tā būs viena no nākamā OS X fīčām. Darbināt vairākas aplikācijas uz vienas darba virsmas ir ārkārtīgi traucējoši. Es līdz šim to nebiju pamanījis, taču, palietojot iPad, sapratu, ka daļa no tā lietošanas burvības ir faktā, ka man netraucē liekas lietas. Tieši tapēc es rakstot izmantoju Ommwriter, jo rakstīt vai lasīt, kad blakus fonā lēkā Skype, mirgo banneri, krīt jauni e-pasti ir ne tikai traucējoši, bet vienkārši neproduktīvi. Tieši tapēc mani neuztrauc multi-tasking, par ko klaigā daudzi, pārsvarā Windows lietotāji un skeptiķi. Lai vai kas, bet multi-tasking ir konceptuāla kļūda programmatūras dizainā. Es daudz labprātāk gribētu atrasties tikai un vienīgi tajā aplikācijā, kas man ir dotajā brīdī aktuāla. Tieši tapēc neviens spēles nespēlē loga režīmā, bet gan uz pilna ekrāna. Ja tu kādreiz esi redzējis profesionāļus pie foto, video vai audio montāžas, tad zināsi, ka viņi visi arī strādā pilnā ekrāna režīmā. iPad vai iPhone vidē multi-tasking nepieciešams ir tikai tiem, kas regulāri un ilgi spēlē spēles un vēlas tās pievērt, izdarīt darbus un tad atgriezties. iPad aplikācijas tāpat atver pussekundes laikā, līdz ar to ir iespaids, ka visas aplikācijas darbojas vienlaicīgi un konstanti.

Pārlūkot internetu ar iPad ir neuzbrūkoši un patīkami. Tu atver lapu, palasi, aizver. Atver grāmatu. Aizver. Noskaties kādu video. Nevis atver visu reizē uz vienas virsmas un tad mēģini visu darīt vienlaicīgi, vai ik pa brītiņam pārslēgt uzmanību. Tapēc darba dators lai paliek darbam. Visam citam iPad ir daudz piemērotāks. Pat YouTube pārlūkošana uz iPad ir neizmērojami labāka nekā no galda datora pārlūka, kur YouTube izskatās pabriesmīgi. Bet kā jau teicu, to nevar izstāstīt vai uzrakstīt. Tas ir jāredz un jāaptausta, un tikai tad var to līdz galam saprast, vai kā manā gadījumā, nesaprast – bet sajust.

Var būt skeptisks, bet nevar noliegt, ka iPad un tam līdzīgie jaunie planšetdatori ir tas, kas ir the future of computing. Gan formas faktora, gan saskarnes, gan konceptuālā ziņā. Katrā ziņā, turot rokā iPad, ir sajūta, ka nekas tāds nav nekad agrāk redzēts vai lietots. Kosmoss, vienkārši. Tā ir nākotne. Varbūt mēs vienkārši vēl tai neesam gatavi.

Noslēdzot jāsaka, ka iPad ir mainījis to, kā es lietoju datorus. Lielākoties tādēļ, ka datorus es vairs nelietoju.

Zemāk daži video par rakstā pieminētajām aplikācijām.

Starp visiem jaunajiem gadžetiem, kas tika prezentēti Apple 20.oktobra pasākumā (2010), starp spīdīgajām kastītēm un visām jaunajām, krāšņajām aplikācijām, lielākā daļa auditorijas pamanījās palaist garām, iespējams, pašu svarīgāko jaunumu. Lielu pārmaiņu, kas bija paslēpusies mazā, mazā kastītē.

Kas tas ir? Tas ir mazais, pavisam pierastais un lētais flash tipa USB atmiņas puļķis, uz kura atrodas OS X instalācija (komplektā ar jauno Macbook Air) gadījumiem, kad sistēma ir jāpārinstalē, jo Air nav optiskās diskiekārtas. Un šoreiz pat netiek piedāvāts jocīgs risinājums ar citas iekārtas aizņemšanos caur lokālo tīklu, kā tas bija iepriekšējam modelim. Netiek piedāvāts arī jebkāds ārējais risinājums. Un tiešām – kapēc tāds ir vajadzīgs?

Vai tad tiešām šodien, kad cieto disku apjoms ir sasniedzis vairākus terabaitus (tas ir, tūkstošus gigabaitu), mazā pārnēsājamā USB atmiņa maksā dažus dolārus un tīkla ātrums pamazām tuvojas dažu vecāku cieto disku datu rakstīšanas ātrumam, ir vajadzīgi plastmasas ripuļi, kuru ietilpība ir nieka 4.7GB, uz kuriem dati ir jāraksta 10 minūtes un pēc tam ir jāievieto speciālā plastmasas kastē? Šodien novilkt filmu no tīkla ir daudz ātrāk nekā aiziet līdz nomai vai kolēģim. Patiesībā, bieži to izdarīt ir ātrāk nekā nokopēt aizlienēta DVD saturu vēlākai skatīšanai. Ja tā labi padomā, optiskie diski ir arhaiska, nepraktiska un lēna datu uzglabāšanas metode.

Es nezinu kā tu, bet es pēdējo 6 mēnešu laikā esmu ierakstījis varbūt 3-4 audio diskus. Un tas arī bija tad, kad jābrauc bija ar auto, kam nebija iPod pieslēgvietas. Es pat esmu pārstājis rakstīt video DVD diskos – daudz vieglāk ir video ievietot tīklā tūlītējai apskatei. Es vairs nekrāmēju plastmasas bunduļus vienu virs otra un neturu plauktā tukšu disku čupiņas. Tā vietā man ir čupiņa ar USB diskiekārtām. Dažāda izmēra, ietilpības un krāsas.

Nekas jau jauns un radikāls nav tajā, ka nākamais OS X, iespējams, nāks uz maza USB puļķa. Tas tikai man atgādināja, ka optiskās diskiekārtas varētu būt jau sava ceļa galā. Tā tehnoloģija ir vienkārši novecojusi. Jā, ir Bluray, kas ir tāds pats plastmasas ripulis, tikai ietilpīgāks, taču, pat vairāk nekā 2 gadus pēc šī formāta ienākšanas tirgū, man joprojām nav skaidrības, vai un kapēc šāds formāts vispār ir vajadzīgs. Neviens man vēl paša rakstītu BD disku nav atnesis. Galu galā, lielākā daļa no mums HD filmas skatījās labu laiku pirms pirmā Bluray diska parādīšanās veikalā. Redzot aplikāciju tendenci visus datus glabāt mākonī un atgriezt pēc pieprasījuma, (kaut vai Netflix), šķiet, ka pavisam drīz vairs nebūs nekādas vajadzības pēc jebkāda fiziska datu nesēja, mazs tas vai liels, spīdīgs vai matēts. Mēs vienkārši sūtīsim viens otram sūdus caur internetu.

Apple vienmēr ir bijuši diezgan strauji uz (viņuprāt) novecojušu tehnoloģiju izmešanas pavisam no saviem produktiem. Es ceru, ka nākamajos Macbook Pro, iMac un visos citos vairs nebūs tās dūcošās disku kastes. Jo, ja tā labi padomā, tā taču ir bezjēdzīga.