Šī problēma parādījās līdz ar pirmo platekrāna TV parādīšanos tirgū un daudz aktuālāka ir tagad, kad parastos, kantainos TV jau sen vairs nevar normāli iegādāties, jo tos neražo, un līdz pat 2012.gada pavasarim viss vietējais TV saturs tika joprojām pārraidīts 4:3 formātā. 

Platekrāna TV ražotāji, zinot, ka vairāki apgabali joprojām raida 4:3, negribot, lai viņu TV stendos ir redzami ar muļķīgām, melnām malām sānos, ieviesa savos aparātos iespēju kantaino bildi ģeometriski pārveidot un palielināt, lai tā aizpildītu visu TV ekrāna laukumu. Protams, kantainu attēlu nevar ievietot taisnstūrveida laukumā, lai kā to gribētos, kaut kas ir jāgriež nost un, ja ir vēlme piepildīt visu ekrānu ar kantaino attēlu, zūd daļa no bildes augšas un apakšas šādi.

Tas nebija lāga, jo ziņu pārraides bieži vien izmanto kadra lejas un dažreiz arī augšas daļu, lai pārraidītu tekstuālu informāciju (tai skaitā – komercinfo). Tapēc, lai kadrs nebūtu jāgriež, ražotāji bija spiesti iekļaut iespēju attēlu vienkārši vertikāli saspiest līdz tas iekļaujas platajā ekrānā, tādā veidā nepazaudējot neko no attēla, bet vienkārši ģeometriski to izkropļojot. Un šajā brīdī cilvēki sāka domāt, ka Linda Leen ir kļuvusi apaļa. 

Tad parādījās “kastītes” – kabeļa, satelītu un interaktīvo TV dekoderu kastes, kurām visām kā vienai ir pašām savi iestatījumi attiecībā uz saņemtā attēla apstrādi. Dekoderiem ir 16:9 vai 4:3 iestatījums. Tāpēc var būt situācija, ka TV ir pietiekami gudrs, lai saprastu, kādu signālu tas saņem, un automātiski veiktu korekciju, taču dekoderis ir iestatīts uz konkrēti tikai vienu režīmu. Lielākā daļa dekoderu Latvijā ir ar 4:3 iestatījumu, tapēc, ka tie ir konfigurēti Latvijas pārraides specifikai. Tas nozīmē, ka pat ārzemju kanālus, kuri jau sen raida platkekrāna attēlu, dekoderis saspiedīs, domājot, ka tas saņem 4:3 signālu. Rezultātā, platekrāna attēls ir vēlreiz saspiests.

Tieši tādēļ Latvijā tiek nepareizi attēloti PILNĪGI VISI kanāli, jo dekoderis tos visus padara par 4:3 un, padodot bildi tālāk, mūsu televizors to saspiež, lai ietilpinātu platajā ekrānā. Rezultātā, vertikāli saspiesti ir gan kantaino bilžu kanāli, gan arī ārzemju platekrāna kanāli.

Otra ļoti populārā kļūda ir pretēja – platekrāna satura saspiešana horizontāli (vecajiem trubu televizoriem). Daži no šiem TV ir iestatīti, lai tie nerādītu tipiskās melnās malas, bet gan attēlu. Šis efekts var tikt raksturots kā “zirgu sejas” un attiecīgi Linda uz tāda kantaina televizora izskatītos gluži slaida.

Bet tas nav viss! Diezgan lielas mediju telpas sadrumstalotības un vienotu standartu neesamības rezultātā ir situācija, kad daži TV kanāli ir pārgājuši uz 16:9, un citi vēl nav. Un tas arī vēl nav viss. Labu laiku TV3 demonstrēja reklāmblokus vecajā, kantainajā formātā, bet ziņas un raidījumus – platekrānā. Tas nozīmē, ka, iestājoties reklāmas pauzei, signāls mainās, un, atkarībā no tā, cik nepareizi ir skatītāja dekodera un TV iestatījumi, viņš labākajā gadījumā varēja izvēlēties – redzēt pareizi raidījumus vai reklāmas, bet ne abus. Raidīt platekrāna attēlu kantainā signālā ir augstākajā mērā nejēdzīgi. Un diemžēl valstī nav sakārtotu pārraidītāju standartu un regulu, kas šo varētu kontrolēt. Ar to domājot – protams, kuru interesē, vai nieru tablešu reklāma izskatās pareizi? Nevienu. Bet tad, kad mēs gribam skatīties raidījumus ar kaut kādu kultūras, mākslas vai sociālu nozīmi, tiem tomēr būtu jābūt pareizi rādītiem.

Vienu periodu arī satura ražošanā nav bijis viens standarts: kamēr TV iestudējumus filmē ar vecajām TV kamerām kantainajā bildē, reklāmas un kino, un īsfilmas jau sen filmē tikai platekrāna formā. Šis joprojām dažiem TV kanāliem ir iemesls simts un vienam dažādam attēla izmēru gļukam, jo neviens vairs sen nesaprot, kapēc platekrāna bilde, pārraidīta kantainā attēlā uz kantaina dekodera platekrāna televizorā, izskatās nepareizi, jo attēla ģeometrija ir nojaukta tur kaut kur pa vidu. Man ir augstākās izglītības inženierijā un attēlu veidošanā, un lielākajā daļā reižu pat es vairs nesaprotu, kapēc tieši NEKAS, kas tiek demonstrēts TV, neizskatās pareizi.

Vienā brīdī situācija bija triviāla, jo pareizi iestatīts televizors dažus TV3 raidījumus demonstrēja ar melnām malām gan ekrāna sānos, gan augšā un apakšā. Tas ir tādēļ, ka vienīgais pareizais veids, kādā skatīt 16:9 saturu 4:3 pārraidē uz mūsdienu TV, ir šāds:

Vienīgais veids, kā nodrošināt jebkādu cerību uz pareizu attēlu ekrānā, ir iestatīt dekoderi, lai tas sūta tālāk tikai un vienīgi 16:9 (tātad – platekrāna) attēlu. Un tad iestatīt savu TV, lai tas arīdzan demonstrē visu “widescreen”, bez nekādiem labojumiem vai “smart” režīmiem. Tad gala beigās 4:3 saturs tiks attēlots pareizi, bet ekrāna vidū, ar melnām malām, un platekrāna saturs tiks attēlots pa visu pilno ekrānu. 

Kā cilvēku, kura darbs ikdienā tiek parādīts uz TV ekrāniem, mani ārkārtīgi kaitina, ka es nekad nevaru redzēt savu darbu pareizā formātā, jo visiem ir resnas sejas. 

2013.gada 15.janvāris ir nozīmīgs, jo uz platekrāna attēlu beidzot pāriet viens no pēdējiem bastioniem – LTV1 (TV3 un LTV7 jau pārgāja 2012.gadā), kas ir apaļi 20 gadi kopš Eiropas Savienības izdotā rīcības plāna, kas šo standartu paredz. Līdz ar to, atlikuši ir tikai LNT/TV5 un PBK, par kuru attīstības plāniem man šobrīd informācijas nav. Es tikai ceru, ka mums līdz HD apraidei nebūs jāgaida līdz 2023.gadam (pirmā HD pārraide Eiropā 2003.gadā), ņemot vērā mūsu televīzijas tradicionāli “straujo” tehnoloģisko izaugsmi. Un, ja es būtu Linda Leen, tad es aizliegtu sevi demonstrēt televīzijā šādā patiesībai neatbilstošā paskatā.

Tā kā, pārlasot Radio un televīzijas likumu, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu un saistītos MK noteikumus, es neatradu absolūti nevienu rindu, kurā būtu minēti jebkādi tehniskie parametri attiecībā uz attēlu (krāsu un spožuma IRE līmeņu griesti, malu attiecība, formāts), kā arī nenotiek absolūti nekāda sabiedrības informēšana par to, kā pareizi uzstādīt TV un/vai dekoderu kastes šajā “bardakā”, man atliek vien ieteikt jums pašiem iestatīt savus televizorus un dekoderus 16:9 “widescreen” režīmā. Tādā veidā 75% no Latvijas TV satura jūs redzēsiet pareizi. Izņemot LNT un TV5, kur visi iespējams joprojām izskatīsies resni.

Golfa straumes “sižets”, ja to tā var nosaukt, seko 3 dažādiem vīriešu tēliem 3 dažādos laika posmos – 16., 18.gadsimtā, kā arī mūsdienu 90.gados. Visi šie vīriešu tēli uzvedas absolūti neadekvāti, un nav saprotams, vai viņi ir kādu narkotisko vielu iespaidā vai viss viņu piedzīvotais ir daļa no kāda nakts murga. Katrā no šīm daļām ir arī kāda sieviete, kas uzrodas nejauši un, iespējams, saved vīriešu tēlu prātus galīgā sviestā, pārsvarā tādēļ, ka viņa pēkšņi ainā ierodas skaista, kaila un dievīgi izgaismota, bet bez īpaša konteksta. Pirmais tēls ir kāds mākslas tirgonis no Rīgas, kas mēro garu ceļu uz kādu muižu mežā, kur blandās pa koridoriem, satiek muižas iedzīvotājus, neko sakarīgu tiem nespēj pateikt un beigu beigās piedalās abstraktā orģijā ar 3 sievietēm. Otrā daļa seko kādam citam vīrietim Parīzē, kurš ierauga paralizējoši skaistu sievieti un tad satraukts skraida apkārt, līdz iemaldās tādā pasaku telpā, kur arī seko orģija ar šo sievieti. Tad, caur dažiem abstraktiem kadriem, kuri beigās nosēžas uz Brīvības ielas, skatītājs nonāk 1990.gadu Rīgā, kas ir pēdējā filmas daļa. Diemžēl es vairs neatceros, kas tieši notika pēdējā daļā, jo šajā brīdī es jau ļoti gaidīju filmas beigas un manas domas bija aizklejojušas tālu prom. Pārsvarā tādēļ, ka nekas no filmā redzētā nespēja mani ieinteresēt, sižets bija haotisks un apjukumu izraisošs, un principā filma nesekoja absolūti nekādam elementāram “laiks-telpa-tēls-notikums-reakcija” stāstījuma procesam. Bet, tā kā mana ievirze ir primāri inženiertehniska – par visu no sākuma.

Pirmais, kas man griezās ausīs, ir Golfa straumes skaņa. Tā ir ieturēta sliktākajās padomju kino skolas mantojuma tradīcijās – tiek piekopta rupja dialogu dublāža, kas, kā jau tradicionāli, ļoti bieži nav sinhrona ar aktieru mutes kustībām. Arī viss skaņas celiņa dizains atgādina krievu kino tipisko skanējumu – katrs aktiera elpas vilciens, siekalu norīšana, izceltās stomīšanās un ņurdēšana, elsošana, lūpu nolaizīšana vairāk atgādina vācu pornofilmu, nevis kino filmu, kam pēc noklusējuma vajadzētu kaut cik atgādināt realitāti.

Tiesa, no realitātes Golfa straume peld tālu. Protams, reālisms (vai ticamība) kino nebūt nav obligāta prasība, galīgi nē, taču, ja filma sevi dēvē par melodrāmu, nevis abstraktu mākslas instalāciju, tad es pieņemu, ka tai būtu jāpakļaujas kaut kādiem elementāriem žanra nosacījumiem. Golfa straume spītīgi un mērķtiecīgi cenšas neiekļauties absolūti nekādos žanru parametros. Lai jebkāds kino būtu jebcik baudāms, tajā ir jābūt dažām noteiktām lietām. Piemēram – tēlam. Vai tēliem, kas atgādina cilvēkus, kam ir cilvēciski saprotamas emocijas. Sižetam, vai vismaz kaut nedaudz apjaušamai notikumu virknei kādā konkrētā laikā un telpā. Golfa straume ļoti cenšas, lai skatītājs saprastu precīzi neko, tam par instrumentu izmantojot tēlus, kuru motīvi (emocionāli, praktiski) nevienā brīdī nav saprotami. Šim par iemeslu varētu būt dažas lietas. Piemēram, aktieru tēlojums, kas ir īpaši dramatisks, tik dramatisks, ka man ir grūti iedomāties jebkādu sadzīvisku situāciju tagad vai pirms 4 gadsimtiem, kurā cilvēki varētu sazināties veidā, kādā viņi to dara Golfa straumē – tuvplānos nemirkšķinot acis, sparīgi žestikulējot un vaimanājot ar iesvīdušu pieri, tad pēkšņi sastingstot ar fiksētu skatu pāri horizontam. Un tad parādās kadrs ar kādu priekšmetu vai ainavu, kam nav nekādas saistības ar jebko no iepriekš redzētā vai dzirdētā. Visi šie faktori ļoti attālina filmas saikni ar realitāti tik tālu, ka ir grūti noticēt (un kur nu vēl just jebkādu emocionālu saikni) jebkam, kas notiek uz ekrāna. Un šeit filma mani pievīla – man nebija nekādas intereses par nevienu no tēliem. Varbūt to tēlojuma dēļ, varbūt sadrumstalotā sižeta dēļ. Patiesībā es vienā brīdī padomāju, ka viss filmā notiekošais ir viens liels “sēņu trips”, un es būtu bijis priecīgs, ja tā būtu izrādījies, jo tad es vismaz varētu sevi pārliecināt, ka bezjēdzībai var būt vienkāršs, saprotams iemesls. Bet nē. Sēņu nebija. Žēl. Varbūt man pašam pirms seansa vajadzēja kādu apēst?

Šī “recenzija” man nerakstās viegli. Pamatā recenziju būtības dēļ. Kino recenzijas uzdevums ir mēģināt vērtēt filmu nevis pēc tā, kas tā nav, bet pēc tā, kas tā ir. Piemēram, kastroļa recenzents nedrīkstētu kastroli kritizēt par to, ka tas neatskaņo mp3 failus, jo tas vienkārši nav nekad bijis kastroļa uzdevums, nedz arī kastrolis ir solījis šādu savu funkciju. Tieši tāpat nevar kritizēt filmu par to, ko tā nekad nav skatītājam apsolījusi. Pamats jebkurai recenzijai parasti ir filmas žanrs un māksla, ar kādu darbs šo žanru aptver, un kā filma iekļaujās žanra nosacījumos. Piemēram, ja filma būtu komēdija, tad automātiski mēs to vērtētu pēc tā, cik smieklīga tā ir. Ja filma būtu spriedzes filma, tad mēs vērtētu, vai tā ir bijusi gana spriedzīga. Diemžēl Golfa straume tā īsti neiekļaujas nekādā žanrā, kaut gan reklamēta tiek kā drāma. Parasti drāma nozīmē konfliktu, kuru izraisa emocionāli un/vai praktiski apstākļi. Konflikts nozīmē spriedzi un tās atrisinājumu. Ja filmā nav skaidra konflikta, tad ir ļoti grūti saprast, kāda vispār ir filmas jēga. Konflikts ir iemesls, kādēļ cilvēki skatās kino – vienalga vai tas ir smieklīgs, traģisks vai sāpīgs, tas vienmēr ir izklaidējošs, jo emociju stimulēšana kino skatītājam ir galvenā izklaide. Golfa straume pastāvīgi levitē starp nojausmu par konfliktu, bet nekad tā īsti neparāda, kāds šis konflikts ir un kāds ir tā atrisinājums. Visi filmas tēli ir kā tādā transā, un, kaut viņi spēj veidot reizēm saprotamus teikumus, viņu motīvi nekad nav saprotami. Kur nu vēl ticami. Tieši tādēļ tāda pareiza “recenzija” šai filmai nav iespējama, jo recenzijai vajadzētu žanru, ko vērtēt vai analizēt. Bet tāda vienkārši nav.

Tātad. Golfa straumei nav tā fundamentālā kino pamata – konflikta. Līdz ar to nav arī emociju stimulēšanas un līdz ar to – filma mani atstāja absolūti vienaldzīgu. Par spīti tam, ka filma centās un tai bieži izdevās būt vizuāli kvalitatīvai, un, ja vērtētu tikai attēla tehnisko un estētisko kvalitāti – filma tiešām būtu vienā līmenī ar īstu “ārzemju kino”. Diemžēl šis ir vienīgais, kas Golfa straumi padara par… filmu. Ja nebūtu labā attēla, gaumīgā gaismojuma un iespaidīgo dekorāciju, tad filma tik pat labi varētu būt kāda ambicioza 2.kursa mākslas studenta konceptuāla instalācija Kaņepes Kultūras centrā. Nedaudz žēl, ka tik kvalitatīvs operatora un dekorāciju mākslinieku darbs ir ieguldīts tik saturiski neizprotama scenārija īstenošanā.

Ja šādu abstraktu, neizprotamu, ne-žanra projektu finansēšana ir norma Latvijā, tad kino nākotnes mums īsti nav. Augstā māksla ir laba lieta, taču tai vieta nav kinoteātrī, kur nu vēl komerciālā kinoteātrī. Jo tomēr cilvēki uz kino iet, lai tiktu izklaidēti. Redzēt abstraktas ainavu un kailuma ainas mēs visi varam tāpat savos murgos, es tiešām neredzu kā šāds saturs var būt izklaidējošs vai jebkādas domas vai emocijas rosinošs. Visā Golfa straumes skatīšanās procesā man daudz dramatiskāka likās izbraukšana no šaurās Prāgas ielas autostāvvietas aiz kinoteātra pēc filmas. Lūk, tur bija risks, konflikts, spriedze! Bet, nu, ko tad mēs – parastie cilvēki – saprotam no augstās mākslas… Lai veicas Oskaros!

Es apskaužu šad tad santehniķus-brīvstrādniekus, jo viņu process ir viegls, neemocionāls… no jebkuras puses skatoties. Ir prasme, ir pieredze, ir instruments. Ir problēma – tekoša caurule. Tiek atrasts piemērots instruments, un, kopā ar roku, kas zina, ko dara – problēma ir atrisināta, un tiek iekasēta samaksa. Galīgi ne tā, kā ar radošu pakalpojumu. Tādēļ, ka radošums ir subjektīvs, šajā procesā pēkšņi ieslēdzas mūsu klusā vēlme pierādīt visu, ko spējam, lai mēs tiktu augstu vērtēti visādās jomās, pārsvarā gan seksuālās/partneriskās pievilcības jomā. Pasūtītājs, pats apzinoties (bet neatzīstot) savu nespēju radīt risinājumu, nāk pie izstrādātāja, kurš ir radošuma teoretizētājs, bet reti kad – praktizētājs. Izstrādātājs tad dodas pie autora, kurš iznes 90% radošuma, jo ir atbildīgs par radošuma eksistēšanu realitātē skatāmā/ēdamā/klausāmā formā. Reti kurš autors ir pats spējīgs piemērot īstos instrumentus un saprast tehniskos procesus, tapēc viņš sauc a ļa “santehniķi”, kurš parasti ir cilvēks ar zināšanām par instrumentiem un skrūvēm. Iemesls, kapēc šad tad šis process izgāžas, ir tas, ka katra no šīm iesaistītajām personām ļoti grib pierādīt savu varēšanu un kontrolēt visu procesu. Jo tas, kurš kontrolē radošo procesu, vienkārši ir pats krutākais. Viņaprāt. Rezultātā bieži izveidojās tāda īpatnēja situācija. Tātad, kā notiktu santehniķa pakalpojumi radošajā komercindustrijā…

Tek caurule. Ir skāde. Mājokļa saimnieks izsauc savu pārvaldnieku, aicinot risināt problēmu. Saimnieks sāk pārvaldītājam klāstīt, kā, viņaprāt, vajadzētu to trubu labot. Viņš esot dzirdējis par šādiem tādiem labiem jauniem instrumentiem un rīkiem, kas tagad esot moderni santehnikā un dzīvē vispār. Pārvaldnieks piekrīt risināt problēmu, bet sāk ar saimnieku diskutēt par to, kas tiešām ir šobrīd modē un ka viņš zina citas labas metodes, kā cauruli saremontēt. Abi iesaistās asā, garā diskusijā, taču pārvaldniekam ar sakostiem zobiem ir jāpiekāpjas, jo saimnieks tomēr maksās, un tapēc ir noteicējs. Abi vienojas, ka situācija ir jārisina – tā vai citādi. Pārvaldnieks apsola modernu, ātru, lētu risinājumu un aiziet apsvērt, ko tieši viņš nupat ir apsolījis, nemaz nezinot, vai tas ir iespējams. Pārvaldnieks sazinās ar savu sekretāri un uzdod tai nomenedžēt caurules remontu un santehniķa piesaistīšanu. Pārvaldniekam pašam ir viedoklis par to, kuri santehniķi ir labi, un viņš uzstāj, ka jāņem ir tieši Genādijs vai Valērijs, jo viņi ir arī agrāk caurules labojuši un “saprot pārvaldnieku no pusvārda”. Drošības labad iesaistās arī dzīvokļa saimnieks, jo arī viņam rūp, kas viņa cauruli remontēs, un vai tas būs pietiekami labi. Par Genādiju viņš ir dzirdējis labas lietas, bet Valērija iepriekšējā reizē labotā caurule nebija īsti saimnieka kvalitātes standartam atbilstoša. Tātad – sekretāre apzvana un piesaista labos santehniķus, tikšanās reizē ar pārvaldnieku santehniķim Valērijam tiek izklāstīta problēma un dots laiks risinājuma atrašanai. Iespējamie risinājumi ir jāiesniedz labu laiku pirms remonta, ir jābūt vairākiem variantiem un instrumentu veidiem. Kaut kad procesa laikā pārvaldnieks, sekretāre un santehniķis uztaisa ilgu sapulci par to, kas santehnikā ir aktuāls, pārvaldnieks izklāsta visas savas ambīcijas cauruļu remonta sakarā, par spīti tam, ka viņš nekad nav bijis santehniķis, santehniķis protestē, jo zina, ka tā cauruli salabot īsti nevarēs, bet, ja varēs, tad tikai īslaicīgi, bet pārvaldnieks paliek pie sava, un abi viņi iztērē vairākas dienas cīnoties par to, kurš instruments tiks izmantots un kā. Īsi pirms remonta tiek organizēta tikšanās ar pašu dzīvokļa saimnieku, kurā pārvaldnieks ar santehniķi izklāsta, saskaņo un apstiprina caurules remonta kārtību, iepriekš ilustratīvi parādot līdzīgus remonta gadījumus (bildes vai video ar veiksmīgi salabotām caurulēm) saimniekam, kuram rodas drošības sajūta. Bet tad saimnieks sajūt, ka viņš pats situācijas risināšanā nav piedalījies nemaz, tapēc īsā frustrācijas brīdī viņš, lai atstātu visā procesā arī savu devumu, piekodina santehniķim, lai OBLIGĀTI ap trubu uztaisa mazus, zilus spīdumiņus vienā vietā, kur tos aiz izlietnes neredzēs. Tas ir ļoti svarīgi saimniekam, tā vajag, jo zili spīdumiņi aiz caurules pie tualetes ir arī viņa māsas vīra dzīvoklī.

Pienāk caurules remonta diena. Visi svinīgi ierodas, lai sāktu remontu. Santehniķis – ar uzticamiem asistentiem, kas ir speciāli izvēlēti tā, lai būtu nedaudz nekompetentāki par viņu pašu un neradītu viņam mazvērtības sajūtu, pārvaldnieks ar sekretāri un dzīvokļa saimnieks. Kamēr santehniķis griež caurules blīves, saimnieks un pārvaldnieks, abi notupušies turpat zem izlietnes, visu uzmanīgi vēro, pārspriež un ik pa brīdim dod santehniķim vadošus norādījumus, dažbrīd procesu pārtraucot vispār un uztaisot mazu sapulcīti par to, vai tomēr izvēlētais risinājums bija pareizs. Saimnieks pēkšņi saprot, ka grib sarkanus vizulīšus uz caurules, nevis zilus, un sekretāre panikā tiek aizsūtīta tādus sameklēt. Tā tas viss turpinās, beigās caurule tiek salabota, kombinējot 4 dažādus blīvju un skrūvju segmentus. Santehniķis saņem naudu (pēc 2 mēnešiem), pārvaldnieks un sekretāre ir apmierināti un liek sociālajos tīklos bildes ar veiksmīgo caurules remontu, un apgalvo, ka tas ir viņu darbs, bet saimnieks tā īsti līdz galam nav ar cauruli apmierināts. Jā, nekas netek, viss ir labi, bet tomēr tie sarkanie vizulīši varēja būt augstāk uzlikti, bet, nu, nevar jau viss būt perfekti, nav jau tie santehniķi tik kruti. Saimnieks nopūšas, iet mazgāt zobus un prāto par to, ka nākamreiz labāk gan izvēlēsies to otru santehniķi, Genādiju. Un vispār – tie vietējie santehniķi nav tik kruti, varbūt labāk jāņem tie, kas ir no ārzemēm.

Latvijā ir kaut kāda mistiska problēma šajās attiecībās. Šī problēma visvairāk atgādina īrnieku, kas nevar laikā samaksāt nevienu īres vai komunālo pakalpojumu rēķinu un visu laiku dzīvo no vienas soda kvīts vai draudu vēstules līdz nākamajai, beigās, protams, tomēr samaksājot, lai nedraudētu izlikšana no dzīvokļa pavisam. Tādi īrnieki ir problemātiski, un izīrētāji no tādiem cenšas pamatoti izvairīties. Tā ir attieksme, kas liecina par pieaugušu cilvēku profesionalitāti – spēt sadarboties ar citiem tā, lai šiem “citiem” nebūtu katru reizi jādzenā rokā cilvēki, kas nevar laikā apmaksāt rēķinu un, tā vietā, lai to atzītu, cenšas apzināti no tevis izvairīties. Izvairīties no problēmas.

Es, protams, neesmu strādājis ne mārketingā, ne reklāmas aģentūrā, tādēļ man nav izpratnes par finanšu mehānismiem, kas šajā industrijā darbojas. Es nezinu, kādi ir apmaksu termiņi, kad un kā tiek izrakstīti rēķini, un tā tālāk. Es neesmu finanšu stratēģis, es vienkārši esmu tas, kura pakalpojumus regulāri izmanto visas reklāmas aģentūras un filmu studijas, kādas Latvijā darbojas. Un man ir profesionāla rakstura pretenzijas pret ierasto apmaksas sistēmu šeit. Nevis tapēc, ka es būtu iedomīgs, izlepis vai radikālis, bet tapēc, ka sagaidu profesionālu attieksmi no saviem līdzstrādniekiem un darba devējiem, kaut vai tikai tapēc, ka tieši šādu attieksmi viņi saņem no manis.

Es lienu ārā no savas ādas katrā projektā, pat tādos, kas man šķiet saturiski absurdi un garlaicīgi, lai varētu nodrošināt maksimālu kvalitāti, atbildību un profesionālu attieksmi pret savu un citu iesaistīto personu darbu. Es nekad nežēloju savu laiku un enerģiju un neprasu papildu samaksu ne plānošanas, ne pēcapstrādes posmos (kā tas ir pieņemts rietumvalstīs). Vai tiešām ir tik ļoti augstprātīgi no manas puses sagaidīt, ka mani klienti spētu ja ne tieši tāpat attiekties pret mani, tad vismaz respektēt mūsu finansiālās saistības un tās laicīgi un korekti nokārtot? Jo, galu galā, tā ir vienīgā norāde uz to, ka tavs darbs tiek respektēts. Un es pat esmu papūlējies, lai klientam tas būtu viegli izdarāms. Es nesaņemu algu skaidrā naudā, es esmu juridiska persona, kas izraksta rēķinu un nomaksā visus attiecīgos nodokļus.

Ja šī problēma skartu tikai vienu vai divas aģentūras Latvijā, tad to varētu uzskatīt par atsevišķu darbinieku specifiku, taču šāda problēma ir gandrīz visās aģentūrās, tapēc jāsecina, ka problēma ir kaut kur dziļāk, kaut kur ierastajā mehānikā. Praktiski vienīgā aģentūra, kas saviem izpildītājiem samaksā (vismaz manā pieredzē) uzreiz pēc darba nodošanas, ir Mooz. Visas citas aģentūras maksā 1-3 mēnešus (vai ilgāk) pēc darba nodošanas, un pāris no tām piekopj izcili provinciālas metodes kā maksāšanu atlikt uz vēlāku. Šīs dažas aģentūras tādēļ ir manā nevēlamajā sarakstā, un es turpmāk uz šādiem noteikumiem veikt pasūtījumus vienkārši atteikšos.

Vai tiešām jūs gribat, lai mēs savstarpēji darījumus sāktu kārtot brutāli birokrātiski? Es varu, protams, sagatavot līgumu ar striktu apmaksas termiņu un soda naudas aprēķināšanu par katru nokavēto dienu, kā arī pirms materiāla vai darba nodošanas likt parakstīt pieņemšanas-nodošanas aktu, bet vai tas ir jādara? Vai tiešām nevar saņemties un izplānot savas finanses tā, lai aģentūrai būtu kaut kāds uzkrājums, kaut kāda “kešatmiņa”, no kuras varētu konstanti segt un apmaksāt ejošos, aktuālos projektus?

Jūs esat erudīti, izglītoti cilvēki, vai ne? Jūs strādājat, tiekaties ar citiem cilvēkiem, blogojat, tvītojat un visādi citādi vēlaties parādīt kolēģiem, cik forši esat. Ja tu, kas strādā reklāmas aģentūrā, vēlies, lai tie cilvēki, kas Latvijā izpilda tavus pasūtījumus, vēlētos un vispār turpinātu ar tevi sadarboties, izdomā kā samaksāt viņiem korekti un laicīgi. Pretējā gadījumā pavisam drīz var izveidoties situācija, kad jāgriežas būs pie “tiem tur”, kas samierinās un neiebilst, un tie parasti ir tie cilvēki, kam jūs negribētu uzticēt savus lielos, dārgos projektus. Jo tie cilvēki, kas cenšas darboties kaut kādā profesionālā līmenī, var vienkārši pateikt “nē”.

Šie apsvērumi neattiecas tikai uz rekāmā strādājošajiem, kuri vienmēr izmanto vienu argumentu, ka klients ilgi nemaksā par viņu pakalpojumiem un tādēļ šī maksāšanas ķēde aizkavējas. Ja tā ir taisnība, tad arī reklāmas aģentūru klientiem – uzņēmumiem – vajadzētu padomāt un saprast, ka aģentūra šādā shēmā nevar samaksāt saviem talantiem, un šie talanti vairs nevēlas sadarboties ar šo aģentūru vai konkrēto klientu. Rezultātā – samazinās produkta kvalitāte, ko klients iegūst, jo aģentūra vienkārši visu šo peripetiju dēļ nav varējusi sarunāt labākos, profesionālākos un kompetentākos cilvēkus šī produkta/klipa/utt. izstrādei.

Man šī situācija, ja godīgi, ir apnikusi. Un mani kaitina, ka es nesaņemu no saviem klientiem pretī tādu pašu attieksmi, ar kādu es iesaistos viņu piedāvātajos projektos. Citiem vārdiem sakot – pāķi. Nu, tad – pāķiski arī strādāsim?

Un tā ir tikai viena problēma, jo tālāk sāk parādīties vēl dažādas aberācijas, kā, piemēram, purple fringing un horizontālo līniju “trepīte”, kas ir kārtējais artefakts, kas rodas attēla samazināšanas rezultātā. Piemēram, Canon fotoaparāti jau tā samazina milzīgo 20 megapikseļu attēlu uz aptuveni 2 megapikseļiem video režīmā, un šajā mazināšanā pazūd pietiekami daudz informācijas. Ja tu filmēsi 1280×720/50 režīmā, tad jebkas, kur ir asas, horizontālas līnijas, izskatīsies vienkārši briesmīgi. Tapēc mēs, darbojoties video pasaulē, jau esam pieraduši, ka ciparu attēls ir mākslīgi jāmīkstina, jāmiglo un visādi citādi jābojā, lai izvairītos no kļūdām, tieši kuru dēļ šīs ierīces pagaidām vēl nevar tikt uzskatītas par nopietniem darba instrumentiem.

Canon foči filmēšanai ir kā tādi kaitinoši zīdaiņi. Par skaņas rakstīšanu var aizmirst, kratīt kameru nevar, filmēt neko, kas kustas ātri, nevar, filmēt neko kontrastainu un svītrainu arī nevar, un gaišie toņi aiziet pilnīgā baltumā 2 stopus virs normālā. Ir tik daudz lietu, ko vienkārši nevar filmēt, ka sanāk, ka vienīgais, kas patiešām tiem labi izdodas, ir interviju filmēšana kontrolētas gaismas apstākļos. Jā, Canon ir labākais, kas ir noticis dokumentālā video žanrā. Nekad iepriekš nav bijis tik viegli, tik lēti un ar tik mazu kameru iegūt tik cinemātiski mīkstu “runājošu galvu”. Latvijas reklāmā ir populāra prakse vēlēties filmēt mazos un vidējos projektus uz Canon, bet ir daudz cilvēku (tai skaitā operatoru), kas līdz galam nesaprot šo kameru specifiku un ierobežojumus. Ir cilvēki, kas saprot hromātiskās aberācijas, scaling un kompresijas artefaktus, bet tie parasti strādā par sisadmiņiem vai programmētājiem. Ir vēl viens būtisks ierobežojums, kas apjomīgu, steidzīgu, inscinētu projektu filmēšanu uz Canon padara grūtu, un tikai operatori un kameras asistenti to saprot. Optikas jautājums. Fotokameras un fotokameru lēcas ir radītas, lai ar tām strādātu autofokusa režīmā. Tas nozīmē, ka fokusa grieziens no 1m līdz bezgalībai ir maksimāli īss, lai atvieglotu AF motora darbu. Filmējot video, seklā asuma vidē īss fokusa grieziens NAV tas, kas ir vajadzīgs. Tas ir tieši pretējs.

Tapēc kino optika no foto optikas atšķiras radikāli (arī cenā), jo kino optikai parasti ir gara un detalizēta skala uz fokusa gredzena, kas ļauj precīzi nokontrolēt fokusu kadrā. Tapēc vienīgais pareizais veids, kā strādāt ar Canon fočiem filmējot, ja vien nav jāfilmē runājoša galva, ir izmantot kino optiku. Jo tieši precīzi kontrolēts fokuss seklā asuma kadrā ir tas, kas atšķir kvalitatīvu, profesionālu produktu (kadru) no amatieriska video. Ražotājs Zeiss to arī saprot, tapēc diezgan nesen ir izlaidis universālus objektīvus Zeiss Compact Primes (CP.2) ar maināmām bajonetēm (EF, PL, Nikon, utt.) redzot, par spīti visiem rastriem, cik tomēr populāras šīs kameras ir filmēšanas nolūkiem gan reklāmā gan mazbudžeta kino projektos. Citi optikas ražotāji apmēram sāk sekot Carl Zeiss piemēram, vairāk gan savtīgu nolūku vadīti, jo vislabāk taču ir izlaist potenciāli labu produktu ar nopietniem ierobežojumiem un pēc tam izlaist dārgu produktu, kas “uzlabo” iepriekšējo produktu. Tā var nopelnīt vairāk.

Bet atgriežoties pie rastra, video guru, blogeris un pikseļonānists Filips Blūms, kas pārsvarā filmē tikai klipus par kamerām un filmēšanu, stāsta par jaunu ierīci, kas ir radīta tieši rastra artefaktu iznīcināšanai. To sauc VAF-5D2 un tas ir optisks filtrs, kas paredzēts ievietošanai uz kameras sensora, starp sensoru un lēcu. Tas satur kaut kādu tur litija niobātu un kristalīna kvarcu, bet tas nevienu neinteresē. Tas, kas visus interesē, ir fakts, ka šī 200 Ls vērtā ierīce pilnībā noņem rastra gļuku kadros, kur tas parasti būtu aktuāls un redzams. Un līdz ar to padara 5Dmk2 par nedaudz, nedaudz piemērotāku kameru nopietnu lietu filmēšanai. Ražotājs apgalvo, ka līdzīga ierīce top arī 7D un 60D.

Gaidu un klusībā nīstu Canon, jo šī vieglā un lētā filmēšana, ko viņi ir padarījuši iespējamu, nedara neko daudz vairāk kā pazemina reklāmu vizuālās kvalitātes standartus Latvijas industrijā.

Es esmu dzirdējis dažus velosipēdistus sakām, ka kājāmgājēji ir idioti, taču to parasti apgalvo tieši velosipēdu idioti. Dārgais, ja tu brauc pa trotuāru jeb gājēju ietvi, priekšroka, kā jau ietves nosaukums norāda, ir kājāmgājējiem. Tā ielas ir ierīkotas. Ja tu esi pieklājīgs, pacietīgs un prātīgs riteņotājs, tad tu izvēlēsies ielas, par kurām tu zini, ka tām ir platākas ietves, mazāk kājāmgājēju un vairāk vietas braukšanai. Pat ja gājēji ir, tos var mierīgi apbraukt, manevrējot pa ietves iekšmalu vai ārmalu. Cilvēki pēdējos pāris gados Rīgā ir kļuvuši daudz atsaucīgāki un mierīgāki – viņi parasti pat palaiž riteņotājus, ja viņi dzird vai jūt, ka aiz tiem ripinās velosipēds, gaidot drošu apdzīšanas manevru, un pavirzās maliņā tā, lai neaizņemtu visu ietvi. Dusmojas un bīstas parasti vecāki cilvēki, kas nav pieraduši vizuāli apstrādāt prātā objektus, kas kustas tik ātri, tādēļ ar šādiem cilvēkiem jābūt īpaši uzmanīgam. Nevajag tos forsēt no aizmugures, braucot uzkrītoši tuvu, vai spiesties garām šaurās vietās. Velosipēdu idioti parasti pa ietvi brauc pārāk ātri, cilvēkus apbrauc pārāk tuvu, strauji bremzē, lamā gājējus (un šoferus) un kopumā uzskata, ka viņi ir galvenais ķermenis visā satiksmes kustībā.

Tad dažreiz, kad velo idiotiem apnīk baidīt gājējus, tie izbrauc uz braucamās daļas. Ja tu brauc pa ielu, tad tu iekļaujies kopējā satiksmes plūsmā un pakļaujies visiem parastajiem noteikumiem, pēc kuriem vadās visi transportlīdzekļi. Tātad – sarkanā gaisma nozīmē stāvēt, zaļā – braukt. Taču tikai ne velo idiotiem. Viņi uzskata, ka luksofori ir automašīnām, un, tiklīdz priekšā ir sarkanā gaisma, visveiksmīgāk to atrisināt ir strauji un asi šķērsojot visu ielu, tajā virzienā, kur tajā brīdī deg zaļā gaisma vai ielu šķērso gājēji. Šis manevrs paver iespēju dažādiem krāšņiem negadījumiem, kas varētu ietvert kāda gājēja aizķeršanu vai kādu auto, kas tajā brīdī brauc aiz muguras vai blakus velosipēdistam un taisās apstāties pie krustojuma, un straujo un aso velo visas ielas šķērsošanu nav ierēķinājis savā trajektorijā. Īpaši interesanti tas ir uz ielām, kur ir vairāk par 1 braukšanas joslu vienā virzienā. Dažreiz velo idioti arī mēdz uzskatīt, ka viņi ir tiesīgi braukt pa joslas vidu, nevis pie brauktuves labās malas.

Es jau vairāk nekā mēnesi pārvietojos pa Rīgu tikai ar velosipēdu un esmu atjautis, ka riteņošana mūsu pilsētā var būt pavisam patīkama un droša nodarbe, pieņemot, ka tu neesi idiots. Nebrauc pārāk ātri, nebrauc pārāk tuvu gājējiem, palaid gājējus tur, kur viņi ir jāpalaiž. Izmanto braucamo daļu, ja uz ietves ir daudz gājēju, vai izmanto tukšu ietvi, ja uz ielas ir pārāk daudz auto. Dod priekšroku tiem šoferiem, kam tā pienākas pēc CSN un, ja tu nepārzini CSN, tad labāk turies tikai uz trotuāra. Vienmēr atceries, ka tu esi principā neredzams, nebrauc pārāk tuvu veikalu ieejām vai noparkotu auto durvīm un vienmēr uzmanīgi brauc ap stūriem un ārā no vārtrūmēm. Pasmaidi, vienmēr pasaki paldies tam, kas tevi palaiž, īpaši gājējiem, kas pieklājīgi pavirzās maliņā, lai tu varētu pabraukt garām, pamāj šoferiem, kas tevi ir pamanījuši un palaiduši, pat tur, kur priekšroka ir tev kā velosipēdistam. Vienmēr atstāj velosipēdu pieslēgtu tā, lai tas netraucē gājējiem, auto vai citiem velosipēdiem. Nebrauc ātri, nebrauc stulbi, neesi idiots un tu uz ceļa nesatiksi citus idiotus. Jo idiotus pievelk tikai citi idioti. Kad kaut kas ir ceļā un kustībā cauri tik daudz citiem kustīgiem objektiem, tik daudz nejaušiem notikumiem un ceļiem, tad Visumā darbojas pievilkšanās likums. Tu pievelc to, kāds pats esi.

Ir ļoti patīkami redzēt, kā Rīga pamazām kļūst eiropeiskāka, demokrātiskāka un prātīgāka. Es nezinu, vai pie milzīgā velosipēdistu pieauguma ir vainojams tas, ka pie mums tiek ievesti tūkstošiem lētu, lietotu riteņu no Nīderlandes, vai tā ir ekonomiskā situācija un tās sekas, vai arī mēs beidzot esam izauguši līdz apziņai, ka rūpēties par vidi un savu veselību ir forši, bet šovasar Rīgā ir vairāk velosipēdu nekā jebkad, un ir forši, ka pilsēta par tiem mēģina rūpēties. Gan veidojot dažādas ar ceļu satiksmes drošību saistītas kampaņas, gan uzstādot velosipēdu novietnes, gan iezīmējot velo celiņus un tā tālāk. Nākamajā vasarā es gribētu redzēt vēl vairāk celiņu un brauktuvju uzlabojumus tieši velosipēdiem (uzbraukšanas un nobraukšanas uz/no tiltiem šobrīd ir ļoti problemātiskas), vēl vairāk velosipēdu un daudz mazāk idiotu. Gan velo idiotu, gan auto idiotu.

Vienīgie mierīgie „self reflection” brīži sanāk šad tad filmēšanas laukumā, sēžot uz gaismotāju busiņa trepēm un ēdot karbonādi no plastmasas šķīvīša. Tad var retrospektīvi atcerēties apmēram šo pašu laiku pirms gada un saprast, kas šī gada laikā ar mani ir noticis profesionāli un emocionāli. Kopš 2010. gada aprīļa es esmu piedalījies aptuveni 38 reklāmas projektos, kas ir nesuši 44 vairāk vai mazāk veiksmīgas reklāmas. Klāt man ir 1 īsfilma, 2 mūzikas video un ap 20 mazāka apjoma video pasūtījumu. Pati pirmā reklāma (Ādažu Čipsu “kartupeļu ciltskoks”), pie kā es strādāju un kas, pateicoties režisoram Robertam Kuļenko, manu karjeru iekustināja ar sprādzienu, šī gada ADWARDS ieguva gada labākās reklāmas balvu. Žurnāla “Ir” reklāma, kuru man bija iespēja veidot kopā ar Mārtiņu Graudu, ieguva 2.vietu. Varētu teikt, ka gads ir bijis veiksmīgs.

Man ir daudzi mentāli iesākti raksti – par RED kameru, ar kuru es esmu šogad filmējis vismaz 35 reizes, par jauno Arri Alexa kameru, ar ko es nupat pabeidzu pirmo projektu filmēt. Par visu to, ko es esmu iemācījies no gaismotājiem, filmējot reālistiskus un/vai stilizētus uzstādījumus. Par reklāmu, par klientiem, par Latvijas tipiski bailīgo 15 sekunžu produkta kadru un nevēlēšanos taisīt tīrus, kvalitatīvus zīmolklipus, tā vietā reklamējot jauno sešpaku vai jauno kredītlīniju. Taču tādēļ, ka man filmēšanu grafiks ir sastādīts jau mēnesi uz priekšu, man vienkārši neatliek laika pieķerties nevienai no šīm tēmām. Mani atved šoferis no filmēšanas laukuma, un es sāku domāt par nākamo klipu. Un tā dienu no dienas. Ja man gadās dažas brīvas dienas, tad tās visvairāk gribas pavadīt dīvānā pie filmas vai xbox, jo vienkārša, laiska laika pavadīšana bieži ir labākais veids, kā iztīrīt galvu pirms nākamā projekta. Arī sūdzēties vēlme ir pārgājusi, jo ir taču tik daudzreiz vieglāk kaut ko mainīt ar darbiem, nevis vārdiem.

Reklāmsatura pārraides kvalitāte ir viena no šīm problēmām. Es varētu saprast, ka Latvijas tirgū primārā platforma reklāmas demonstrēšanai joprojām ir TV, par spīti tam, ka vairums manas paaudzes cilvēku televīziju neskatās vispār un reti kuram vispār mājvietā ir ievilkta televīzija. Jo kādēļ gan tāda būtu vajadzīga? Informācijas laikmeta paaudzei pārraide jau sen, sen ir kļuvusi par arhaisku mediju, kur lielākā daļa satura ir bez jebkādas pievienotās vērtības. Taču, labi, paliksim pie tā fakta, ka pārraide ir vidējā patērētāja lielākais laika kavēklis un reklāmām televīzijā ir kaut kāds nozīmīgs reach jeb mērķauditorijas aizsniegums, kaut gan personīgi es nesaprotu, kapēc lai mobilais internets, kura mērķauditorija ir tieši un precīzi ES, reklamētos nedēļas nogales prime time – raidījuma “Latvijas šlāgeraptauja” laikā. Tas ir absurds.

Par laimi, interneta kā bezmaksas piegādes platformas (Youtube, Vimeo un Twitter taču ir bezmaksas, vai ne?) nozīme pavisam netiek noliegta, un klienti tomēr izmanto iespēju kādu no saviem TV pārraidei (tātad, 22 sekunžu klipu ar 8 sekunžu produkta kadru) producētajiem klipiem bez maksas ievietot savā Youtube, Twitter, u.tml. kanālā, lai to ieraudzītu arī tie tūkstoši izglītoto, maksātspējīgo un kompentento jaunās paaudzes profesionāļu, kuri ikdienā vairāk laika pavada tīklā nevis pie televizora. Ar šādu “shēmu” viss būtu kārtībā, taču Latvijā tiek sistēmatiski pieļauta viena liela kļūda. Proti, klipi tīklā tiek ievietoti TV pārraides kvalitātē, kas Latvijā ir ļoti zema. Lai neieslīgtu tehniskā diskusijā, lūk, ilustrācija.

Latvijā video izšķirtspēja pārraidei ir ciparota PAL sistēmas 720×576 pikseļu “kantainā”, kas ir ar ciparu kompresiju vēl papildus sačakarēts, 1963.gadā radīts PAL, 625 horizontālo līniju analogais video signāls. Salīdzinājumam, pirms 2 gadiem Youtube paziņoja par Full HD video atbalstu savā sistēmā. Full HD video standarts ir 1920×1080 pikseļu “platekrāns”, kas ir gandrīz 3 reizes lielāks (lasi – asāks, detalizētāks, skaidrāks) par mūsu TV pārraidi. Papildus tam, video informācijas apjoms HD izmērā var būt līdz pat 20 reizēm lielāks par TV pārraidi, kas nozīmē, ka krāsas ir dzīvākas, kontrastainākas un izteiktākas. Attēlā nepietiek vietas, lai ilustrētu RED video izšķirtspēju. Tā ir vairāk nekā 2x lielāka par lielāko tabulā attēloto.

Tad kapēc klients un/vai reklāmas aģentūra, zinot, ka normālu budžetu reklāmas Latvijā tiek filmētas 4K izšķirtspējā, kas ar saviem 4096×3112 pikseļiem krietni, krietni pārsniedz pat attīstīto rietumvalstu ciparu TV pārraides kvalitāti un divreiz pārsniedz pat Full HD video kvalitāti, joprojām ievieto internetā mūsdienu monitoriem un interneta ātrumam absolūti neatbilstoši zemas kvalitātes klipus? Kādēļ laikā, kad es uz sava mazā laptopa varu reālā laikā montēt un sagatavot HD kvalitātes klipus, neviens nav iedomājies palūgt filmu studijām sagatavot augstākas kvalitātes klipu variantus tieši izrādīšanai internetā? Tas nav grūti, tas nav ilgi un, galvenais, tas neko nemaksā, jo reklāmas video pēcapstrādē un montāžā mēs tāpat stādājam ar RED materiālu, kas 10 reizes pārsniedz gala rezultāta kvalitāti. Neļaujiet nevienam video meistaram jums pieprasīt par šo papildus samaksu, jo izeksportēt no montāžas aplikācijas vienu 30 sekunžu klipu divās dažādās izšķirtspējās aizņem varbūt 5 minūtes vairāk.

Tā vietā klients vai aģentūra paņem pārraidei sagatavoto, zemās kvalitātes “kantaino” 4:3 klipu un iemet to taisni tīklā, un rezultāts ir tāds, ka uz 10 gadīgu tīņu filmēto HD fotokameru klipu fona, šīs salīdzinoši “dārgās” reklāmas izskatās nožēlojami, graudaini, pārāk sakompresēti un… tizli. Pat, ja izšķirtspēja nebūtu būtiska, pārraides klipi ir kantainā formātā, bet mēs filmējam platekrānam, kas arī ir Youtube un Vimeo video standarts. Reklāma televīzijā ir ar melnajām malām, tātad vismaz internetā tā varētu būt pareizā, 16:9 formātā? Kad Youtube tiek iebarots kantains pārraides klips, tad rezultāts ir šāds:

Šis nav vienīgais piemērs. Visi projekti, pie kuriem es esmu strādājis pēdējā gada laikā, kuri ir nākuši no visām lielākajām reklāmas aģentūrām, visiem lielākajiem Latvijas uzņēmumiem, ir sekojuši tieši šādai sistēmai. Man liekas, ka kādam būtu laiks pajautāt – “Klau, ja jau mēs filmējam tādā super kvalitātē un maksājam 600-700 Ls dienā par kameras īri, vai tiešām nevaram uztaisīt vienu lielākas izšķirtspējas klipu internetiem?”. Lūk vēl viens piemērs, kā izskatās TV pārraides versijas klips, kad to atskaņo uz puslīdz normāla monitora, vai uz HD vai Full HD televizora. Lūk augstākā izšķirtspējā sagatavots klips (4 klikšķu un 5 minūšu darbs).

Gadījumā, ja visi šie burtu salikumi un cipari ir radījuši apjukumu, lūk, bilde kā jūsu klips izskatās internetā. Ņemiet arī vērā, ka liela daļa Youtube lietotāju izmanto pogu full screen, nevis skatās video mazā lodziņā, kur varētu pat piedot sūdīgo izšķirtspēju.

Trešais absurds šajā situācijā ir dziļāks un tas skar klientu un aģentūru tradicionālo izpratni par nepieciešamo klipu garumu. Es esmu strādājis ar ne vienu vien režisoru, kas ir spiests labu, saturīgu, smieklīgu un reāli funkcionālu ideju sasteigt, cenšoties to iespiest 20 sekundēs produkta titra (industrijā dēvētu par packšotu) dēļ, kurš tikai klientu mārketinga vadītājiem vien zināmu iemeslu dēļ cenšas šajās 8 sekundēs izklāstīt visu kompānijas piedāvājuma klāstu. Labi. Es saprotu, ka 30 sekunžu garumu nosaka TV pārraides specifika, un šī specifika ir kā ļauns murgs, kas mūsu industriju vajā un nelaiž vaļā, bet kādēļ, kādēļ, kādēļ ir tik akli jāpieturas pie šī paša reklāmas garuma, ja klips iet uz Youtube? Vai šai platformai ir 30 sekunžu ierobežojumi? Nē. Vai par to ir jāmaksā? Nē. Vai Latvijā ir kaut viens reklāmas režisors, kas atteiktos no iespējas sagriezt sava darba garāku, speciāli internetam domātu klipa versiju, teiksim uz 40 vai 45 sekundēm? Nē! Es pat ietu tik tālu un apgalvotu, ka režisori to darītu neprasot papildus honorāru, t.i., iekļaujoties norunātajā līgumcenā. Kas liedz studijai sagatavot 12 sekunžu rīta pārraides versiju, 30 sekunžu vakara versiju un 45 sekunžu vai 1 minūtes Youtube versiju?

Kapēc valda uzskats, ka firmas zīmolu, identitāti, produktu vai pakalpojumu un galu galā – pašu gala reklāmu padarītu sliktāku vai kaut kādā veidā nepieņemamāku tas, ja šai reklāmai būtu arī interneta versija – varbūt nedaudz garāka, baudāmāka (jā, piedodiet, vairums Latvijas reklāmas klipu scenāriju ir 30 sekunžu klipi, kas iespiesti 20 sekundēs packšota dēļ) un galu galā – normālas izšķirtspējas un kvalitātes klipa versija. Galu galā, kinematogrāfija, montāža un pēcapstrāde nav raķešu zinātne, un Latvijā ir pietiekami daudz speciālistu, kas ir spējīgi darboties pasaules līmenī, ja, protams, tiek dots kaut grams uzticības. Ņemot vērā tīkla kā medija piedāvāto elastīgumu satura, formāta, izskata un garuma ziņā, vajadzētu strādāt, lai uztaisītu maksimāli efektīgu, interesantu reklāmas klipu, paturot prātā, ka tam vajadzēs sagriezt arī 22 sekunžu klasiskās pārraides versiju. Tā vietā Latvijā aģentūras piedāvā bagātīgu un detalizētu scenāriju ar piebildi “bet visu šito uz 22 sekundēm, labi?” un tad to pašu sasteigto klipu vienkārši ņem un iemet Youtubē. Vai jums pašiem tas nešķiet mazliet ačgārni?

Bet atgriežos pie svarīgākā. Nākamreiz, kad tu gaidi klipa nodošanas termiņu, pieprasi pārraides versiju un nākamajā dienā – “2011. gada versiju”, izšķirtspējā ar vismaz 1280×720 pikseļiem un ar vismaz 4Mb/s kompresijas kvalitāti. Pieraksti tos ciparus, ja vajag. Neviens nelamāsies. Visi teiks – nu, tad beidzot! Vismaz es tā teiktu. Un, ja kāds sāk činkstēt, īdēt un kaut ko teikt par papildus laiku vai samaksu – nekad vairs nestrādā ar to cilvēku, jo tieši tādu cilvēku dēļ reklāmas industrija šajā valstī ir iestagnējusi tikai bijušā austrumu padomju bloka cienīgā provinciālismā.

Nākamajā sērijas rakstā – par termiņiem.

Katrai sezonai ir savi dabiski skaistās gaismas mirkļi. Ļoti skaista gaisma bildēšanai vasarā ir aptuveni 20 minūtes pēc saulrieta, kad vienmērīgs spīdums pārņem telpu un ielas gaismas sāk jaudas ziņā konkurēt ar debesu spožumu un izstaro siltu, gandrīz violetīgu, mīkstu un visu aptinošu gaismiņu. Vēl skaistāki apstākļi ir ne pārāk agrā un skaidrā vasaras rītā, kad saule vēl nav pārāk augstu un debesis klāj plāna, plāna mākoņu kārtiņa, kas vairāk atgādina vienmērīgu miglu, nevis mākoņus, padarot sauli maigāku un mīkstāku, bet saglabājot spožumu un kontrastu. Bet ziemā pati skaistākā gaisma ir tādās dienās kā šodiena, kad saule ir zeltaina un zemu, taču visapkārt zemi klāj pats lielākais un mīkstākais atstarotājs, kāds ir iespējams – nedaudz kūstošs sniegs un ledus, kas ļoti efektīgi piepilda ēnas ar vienmērīgu, taču neuzbāzīgu gaismu. Filma mīl gaismu, un gaismas šodien ir daudz.

Tā es staigāju pa pilsētu, ko es labi pazīstu, un pamanu, cik smaidīgi un priecīgi šķiet pretimnācēji, kas ir iznākuši ārā uz ielas tieši to pašu iemeslu dēļ – lai piemiegtu acis spožajā ziemas saulē. Tas šķiet neticami, cik strauji var mainīties cilvēku noskaņojums, kad logos iespīd saule. Policisti pie vēstniecības smaida, remontnieki čalo ap atvērtu kanalizācijas lūku, vecāki pastaigājas ar bērniem. Kad tieku līdz 7.kadram, mana Pentacon Six slēdzis sāk iesprūst, jo vecais lubrikants mehānismā sasalst un paliek lipīgs. Tas man liek pasēdēt kafejnīcā pie radiatora un atkausēt dzelžus, lai varētu pabeigt filmas rulli. Tad es dodos tālāk, gar Daugavas malu ar līkumu atpakaļ uz Pulkveža Brieža ielas pusi, uz BFS, kas ar draudzīgu žestu noziedojuši man jauno Portra filmiņu izvērtēšanai. Nejaušības pēc ausīs skan tas pats vecais džinsu pāris. Mani tad pārņem tāds miers, ko neesmu jutis kopš Melburnas, kad bez raizēm un rūpēm dīkdieņoju un fotografēju “vienkārši neko”, blandoties ar sulas glāzi starp palmām pirmajā siltajā pavasara dienā. Tāds miers, kas rodas brīžos, kad tu nepārprotami un ar visu ķermeni jūti, ka atrodies pareizajā laikā, pareizajā vietā un dodies pareizajā virzienā.

Fotopastaiga ir terapija. Īpaši tik fotografiski skaistā dienā kāda bija šodiena. Ir tāda neparasta vieta Esplanādē, apmēram pa vidu parkam, kur zemā saule aiz Raiņa pieminekļa spiež lielās viesnīcas virzienā, atstarojoties tās gandrīz spoguļotajos stiklos. Ja tu kādreiz esi tajā vietā brīdī, kad saule ir zemu, bildē tur cilvēkus. Tu iegūsi zeltainu, jaudīgu kontūrgaismu cilvēku matos vai vaigos. Tu dabūsi milzīgu atstaroto gaismu no viesnīcas, kas ir tik jaudīga, ka piepilda visu parku. Šāda veida gaismojums, ja to būtu nepieciešams radīt mākslīgi, izmaksātu vairākus simtus, ja ne tūkstošus un arī tad noklātu tikai nelielu pleķīti.

Diemžēl mans P6 izturēja tikai 20 minūtes salā un es paspēju izbildēt pusi no filmas. Eļļa sasala, palika lipīga un 6 kadri tika pārbliezti, jo slēdzis “palika iestrēdzis” atvērts. Izdevušās dažas bildes šeit.

Īsziņa, kas, šķiet, nāca no Fedex, vēstīja, ka man ir muitojama krava un ka man ir nepieciešams sazināties ar deklarantu. Bija norādīts telefona numurs. Kad piezvanīju, man atbildēja diezgan, pēc balss spriežot, izbesīta (vai arī ļoti aizņemta) sieviete, kas naidīgi paskaidroja, ka man esot muitojama paka, kuras vērtība ir 50$ un jānākot būs uz muitu ar PayPal izdruku vai bankas izdruku, lai varētu pierādīt preces izcelsmi un vērtību. Tātad – neesmu pirmais ar šādu sūtījumu. Kļūdu sapratu uzreiz. Nebiju ne prasījis, ne lūdzis, lai man preci piegādā ar Fedex, taču ko nu tur vairs. Sapratu, ka no nodokļu nomaksas īsti vairs neizvairīšos, un tā, dusmojoties uz ķīnieti, kas eleganti deklarācijā bija uzrakstījis “accessories for gift” (wtf?), es izdrukāju PayPal maksājuma lapu, kas skaidri un gaiši parādīja, cik par preci samaksāts. Neesot īsti pārliecināts, vai tiks ņemta pretī vienkārša izdruka, drošības labad izdrukāju arī konta izrakstu no internetbankas. Likās, ka pēc jaunu noteikumu ieviešanas dokumenti varētu tikt pārbaudīti īpaši uzmanīgi. Kādu brīdi apsvēru vērt vaļā Photoshop, bet tomēr to neizdarīju un, kā es vēlāk jau muitā sapratu – lēmums bija ļoti pareizs.

Kad biju aizkratījies uz lidostu un atradis muitas māju, pie kuras nevarēja nekur noparkot auto, ieraudzīju, ka muitas pieņemamajā telpā no 6 lodziņiem darbojas tikai 1. Acīmredzot, tas normāli. Kādu brīdi domāju, kuru no numuriņu kārtas pogām spiest, jo tās visas rotāja savādi saīsinājumi. Paņēmu to, kur bija rakstīts “dokumentu iesniegšana” vai kaut kas uz to pusi, jo tas bija vienīgais, ko es sapratu no visas tās burtu varzas. Kad biju kādas 20 minūtes nostāvējis tajā nelielajā, piesmakušajā telpā, sapratu, ka rinda virzās ļoti lēni, un izdomāju pajautāt laipna paskata onkulim-darbiniekam, kur tieši man ir jāiet un kas jādara. Kamēr turpināju gaidīt, noklausījos, kā aizkaitināta muitas darbiniece strostē vienu čali, kas savu PayPal “izdruku” atnesis pārtaisītu kaut kādā Excel tabulā. Skaidrs, ka čalis nebija pacenties un tur visus par naiviem turēja. Balsis ir paskaļas, rindā visi jūtami smīn, bet pacietīgi klusē. Kāda slāvu sieviete mēģina citu darbinieku pārliecināt, ka viņa esot iepirkusies internetā, bet nezina par kādu summu un īsti nezina, vai izmantojusi PayPal. Top darīts zināms, ka nepieciešama normāla izdruka. Čalis izskrien ārā, bet pēc brīža atgriežas un lūdz atdot savu “Excel izdruku”, jo tā neesot pareiza laikam un atnesīšot citu. Pareizi, lietiskos pierādījumus atstāt nevar.

Kad pienāk mana kārta, man paziņo, ka esot taču vispirms uz Fedex jāiet, dabūt kaut kādu kravas cedeli. Tā arī nesapratu, kādu, bet domāju, ka šamie tur zinās. Eju atpakaļ, meklēju Fedex biroju. Kādu brīdi pariņķoju pa lidostas teritoriju un atrodu. Tur man laipni pastāsta, ka vispirms jāiet taču ir uz muitu pēc kaut kāda EORI numura (izklausās pēc princeses no Gredzenu Pavēlnieka) un tad uz kaut kādu Aircargo taisīt deklarāciju. Atkal eju uz muitas māju, atkal spiežu podziņu, pie kuras skaidri un gaiši rakstīts “EORI nummuru saņemšana”. Skaisti. Nostāvu rindā vēl 20 minūtes līdz saņemu papīru, uz kura rakstīts mans vārds un mans personas kods. Tas, izrādās, ir mans EORI numurs. Eju uzmeklēt Aircargo – tas jau citā mājā. Šoreiz vismaz ir kur noparkoties. Sieviete, kas taisa deklarācijas – laipna. Kādas 15 minūtes nevar manu deklarāciju izdrukāt, jo muitas serveris lēni darbojas. Viņiem tur viss sajūgts kopā kaut kā tā veiksmīgi. Cik nu veiksmīgi – man iedod disketi (es nejokoju) un kaudzi dokumentu. Uz papīra lapas uzraksta summas, kas man jānomaksā nodokļos. PVN un ievedmuita. Apmēram tik, ar cik jau biju kopš rīta rēķinājies, tā kā īpaši neskumstu. Jāpārskaita muitai nauda tātad.

Dodos uz lielo Latvijas Pasta ēku. Kad esmu izstāvējis rindu un ticis pie kases, man tiek paziņots, ka maksājumu kartes un kredītkartes netiek pieņemtas. Vispār. Bankomāta arī nav. Šajā brīdī jau mani viss process ir manāmi izbesījis un es domās sāku lamāties par to, kā tie censoņi nav padomājuši par tādu ekstra luksusa ērtību kā karšu terminālis. Tuvākais bankomāts – lidosta. Stūrēju atpakaļ uz pasažieru termināli. Uzbraucu augšā un sakasos ar policistu, kuram nepatīk, ka es tik ilgi stāvu tur, kur izlaiž pasažierus, kamēr draudzene ņem naudu ārā. Tipa jābrauc lejā uz stāvvietu. 2 latiņi. Kaut kā tomēr sanāk turpat izņemt un braucu prom, atpakaļ uz Aircargo biroju, kur man vēl 10 Ls jāsamaksā par deklarācijas taisīšanu. Arī viņi nav dzirdējuši par maksājumu kartēm, nu, nekas.

Tā kādas 3 stundas jau ir pagājušas, un es beidzot esmu atpakaļ muitas pieņemšanā ar visiem saviem papīriem un disketi. Lodziņš joprojām viens, nospiežu pogu, gaidu rindā. Paiet kāda stunda, un es nolemju iet apēst kādu kotleti muitas kafūzī, jo enerģijas sākt pietrūkt. Kotlete laba, nevar sūdzēties. Pēc kotletes tieku pie lodziņa, atdodu savu papīra kaudzi, saņemu apstprinājumu, ka papīri izskatās labi, tagad man jāgaida rindā, kamēr tos izskatīs. Tā paiet vēl kāda pusotra stunda. Kad beidzot esmu saņēmis lapiņu, ka viss ir labi un ar kuru varu doties pakaļ paciņai uz Fedex, saprotu, ka ir pāri 18 un viņi jau ir ciet. Rezultāts – visa diena izčakarēta un pat nav prieciņa saņemot paku. Nekā nav. Pirms iešanas prom vēl noskatījos mazu drāmu ar sievieti, kura, protams, nekādus dokumentus parādīt nevarēja, un viņu uzaicināja aiz lodziņa ielogoties ar savu PayPal kontu turpat uz vietas un parādīt datus par konkrēto pirkumu. Lūk, tā.

Stāsta morāle ir tāda – nekad, nekad neizvēlieties Fedex, DHL vai jebkuru citu no kurjerpasta kompānijām savu tīkla pirkumu piegādei. Man īsti neizprotamu iemeslu dēļ muitošanas procedūras radikāli atšķiras, ja prece tiek sūtīta ar Fedex, no tā, ja tiek sūtīta caur Latvijas Pastu vai EMS, kas ir starptautiskais kurjerpasts, kuru nodrošina katras valsts galvenais pasts. EMS ir kā parastais pasts, tikai eksprespasts. Es 8 gadu laikā esmu no eBay un citiem resursiem pasūtījis un saņēmis vairāk nekā 150 lielus un mazus pirkumus un pirmo reizi es saskaros ar tik negantu muitošanas procedūru. Tas viss tikai tādēļ, ka mans draugs ķīnietis, labu gribēdams, bija aprakstījis paciņas saturu ar “accessories for gift” (es tiku lietojis vārdus “please mark item as gift”) un norādījis aizdomīgi zemu preces vērtību. Tā kā Honkongas uzņēmēji parasti nekādu cedeli paciņai nepievieno, tad saprotams, ka muitā radās aizdomas par to, kas tieši paciņā varētu būt un vai tas tiešām maksā tikai 50$. Ķibele jau nav liela, taču nez kapēc par sūtījumiem, kas nāk caur Latvijas Pastu vai EMS, neviens tik aizdomīgs nekad nekļūst. Kapēc – nav skaidrs.

Tātad no 2011.gada stājas spēkā noteikumi, kas paredz, ka katra manta virs 10 EUR vērtībā, kas nāk no ārpus ES zonas, tiek aplikta ar PVN nodokli 22% apmērā. Preces, kas pārsniedz 150 EUR, tiek apliktas arī ar ievedmuitas nodokli, kas ir no 2 līdz 11% – atkarībā no preces tipa. Ja nemaldos, tad fototehnikai (jāpārbauda) ievedmuita ir 3%. Tas nozīmē, ka caur parasto pastu sūtītās paciņas, kuru deklarētā vērtība ir virs 10 EUR, tiks apliktas ar nodokli un varēs tikt saņemtas tieši tāpat pasta nodaļā, tikai ar to atšķirību, ka būs jānomaksā jau iepriekš aprēķinātais PVN (uz cedeles – pēcapmaksa), to saņemot pasta nodaļā. Galvenais ir atcerēties, ka saturam ir jābūt korekti aprakstītam. Ir vērts apdomāt kādu vērtību lūgt norādīt pārdevējiem pirms preces izsūtīšanas. Ja kaste ir paliela un pasmaga, uz deklarācijas ir rakstīts “video kamera” un tās vērtība ir norādīta kā 9 EUR, tad tas noteikti radīs zināmas aizdomas un muitošanas process var būt nepatīkamāks, jo tiks pieprasīts čeks vai rēķins, vai pavadzīme, kurā minēta šīs preces cena. Ja vien prece nav izņemta no iepakojuma, un, kā Mārcis saka, ietīta vecā džemperī un pārdevējs nav pievienojis zīmīti ar tekstu “šo jūs atstājāt uz dīvāna pie manis”. Taču, ja vērtība ir pieklājīga, teiksim 50 – 100 EUR, un prece ir “lietoti foto aksesuāri”, tad ir ļoti laba iespēja, ka neviens neapšaubīs paciņas saturu un izcelsmi, un jūsu patiesi ļaunos nolūkus. Vismaz tā tas bija līdz šim.

Es nesen no ASV pasūtīju vienu mazu kameru. Nebija dārga un sūtīta tika ar parasto pastu. Nāca kādu nedēļu. Saņēmu pasta kastē cedeli, ka es varu izņemt paciņu samaksājot tādu-un-tādu pēcapmaksu, kas jau bija aprēķināta, balstoties uz deklarācijas saturu (video iekārta, maksā tik). Aizgāju uz savu pasta nodaļu, pastāvēju rindā 10 minūtes, samaksāju (ar karti!) nodokli un gāju ar visu kasti mājās – tas viss aizņēma 5 minūtes.

Tātad īsumā:

1. Piegādei tikai parastais pasts vai EMS. Ja sūta preces no ASV, tad “USPS Priority Mail” ir labākais risinājums. Atnāk dažās dienās, kā arī saņemt un samaksāt nebūs jātešas uz lidostu.
2. Vienmēr korektu preces aprakstu deklarācijā. Ja ne korektu, tad vismaz ticamu un loģisku.
3. Ticamu preces vērtību. Ne zem 10 EUR robežas, drīzāk ap 50 EUR. Jo vērtīgāka prece, jo lielākai jābūt deklarētajai vērtībai. Jo lielāka ir vērtība, jo ticamāks ir fakts, ka tā tiešām ir īstā vērtība un mazāk iemesla aizdomām.