Autors: Graham Maxwell

Ja Dievs vēlas, lai mēs būtu Viņa draugi, tad kādēļ bieži rakstos viņš šķiet tik nedraudzīgs? Vai tad Bībele pati mums nemāca- ja kāds grib iegūt draugus, viņam pašam būtu jākļūst draudzīgam?
Tieši tas, šķiet, ir pateikts Salamana pamācībās 18:24, kā tulkots 1611. gada karaļa Džeimsa versijā:
“Cilvēkam, kam ir draugi, jāizrāda draudzība citiem, un ir draugs, kas ir tuvāks par brāli.”
Vairums cilvēku, iespējams no pašu pieredzes, ir atklājuši pirmā apgalvojuma patiesumu. Diez vai jums būs daudz draugu, ja pats nebūsiet draudzīgs(..)
Vai tad, kad Jēzus piedāvāja saviem mācekļiem draudzību, Viņš tikai tēloja, ka ir draudzīgs? Vai viņš izlikās par draugu? Nav iespējama ilgstoša draudzība bez abpusējas uzticības un uzticēšanās. Vai ir kāds labs iemesls uzticēties Dieva Dēlam kā “draugam, kas tuvāks nekā brālis”?(..)
Filips bija viens no priviliģētajiem mācekļiem, kuri dzirdēja Meistara (Jēzus) aicinājumu izprast draudzību. Acīmredzot, arī viņu mulsināja šķietamā atšķirība starp Jēzus draudzīgumu un to, ko Viņš bija pieņēmis kā Vecās Derības Tēva aprakstu. “Jēzu,” viņš pieprasīja, “rādi mums Tēvu, un tad mums pietiek.”
“Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip?”
“Bet mūsu jautājums nav par tevi,” Filips neatlaidās. “Mēs pazīstam un mīlam tevi, Kungs.” Un pat neskatoties uz to, ka mēs tevi pielūdzam kā Dieva Dēlu, mēs nebaidāmies būt tev tik tuvu šeit augšistabā. Mēs gribam uzzināt vairāk par Dievu, kurš dārdināja pērkonu Sinajā, kurš noslīcināja visu pasauli plūdos, kurš iznīcināja pilsētas Sodomu un Gomoru, kurš sadedzināja Nadabu un Abiju un atvēra zemes, lai aprītu Korahu, Datanu un Abirāmu, kurš pavēlēja nomētāt akmeņiem Akanu un viņa ģimeni un lika ugunij līt no debesīm Karmela kalnā.
“Jēzu, vai Tēvs var būt tāds kā Tu?”
Un Kungs Jēzus atbildēja: “Ja jūs patiešām mani pazītu, jūs pazītu arī Tēvu. Ikviens, kas redzējis mani, ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: “Rādi mums Tēvu?” Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī? Ikviens, kas tic man, tic tam, kas mani sūtījis.”(..)

Lasi pilnu stāstu aizraujošā grāmatā (102 lpp.) “Kalpi vai draugi” http://www.dievadraugi.lv/kalpidraugi/

Izvēle – tīra sirdsapziņa.

Kad cilvēks sāk domāt, viņš ātrāk vai vēlāk sastapsies ar Dievu un tad nākas izvēlēties vai atzīt Dieva autoritāti vai nē, būt glābtam vai nē. „Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom 1:19-20)

Lai atliktu izvēli, cilvēki dažkārt mēģina nedomāt. Domāšanu var slāpēt ar alko-holismu, darba-holismu vai kādu citu „holismu”, kas attālina realitāti un dod labas sajūtas. Dažkārt šķiet, ka izdevīgāk būt ļoti aizņemtam nekā izdarīt izvēli. Bet no šīs izvēles aizmukt nav iespējams. Visi cilvēki izdara izvēles.

Īstenībā brīvā izvēle ir vienīgais, kas mums tā patiešām pieder, un ar ko pilnībā varam rīkoties pēc saviem ieskatiem. Pārējais, kas mums it kā pieder ir visai iluzors un relatīvs savas piederības ziņā. Pastāv arī uzskats, ka garīgā izvēle ir reizi mūžā, tad kad visu par Dievu esam uzzinājuši un tad pēc šīs izvēles kā pa sliedēm iebraucam debesīs. Bībeliskais viedoklis ir nedaudz savādāks.

Apustulis Pāvils runā par pagāniem (cilvēkiem, kam par dzīvo Dievu ir visi mazs priekšstats) kas nezinādami bauslību (bauslība ir Dieva atklātais savstarpējo attiecību minimums) dzīvodami pēc labākā ko saprot un pēc sirdsapziņas pieņem pareizus lēmumus un izdara pareizas dzīves izvēles par labu Dievam: „Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno,…” Rom 2:14-15

Tāpat Pāvils runā par tiem kas jau piedzīvojuši kāds ir Dievs un pēc tam izdara aplamas izvēles: „Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?” Gal 4:9

Savu brīvo izvēli realizē visi un ikdienas, vienlīdz atbildīgi un efektīvi gan tie, kas neko daudz nezina par garīgiem jautājumiem, gan populāri evaņģēlija sludinātāji un reliģiju līderi. Dieva priekšā visi ir vienlīdzīgi. Izvēles tiek realizētas nepārtraukti visa mūža garumā. Katram ir savas atbildības un katram ir savas izvēles, sev atbilstošā izpratnes līmenī, bet to rezultāts ir identisks – par labu Dievam un Viņa ideāliem vai pretēji.

Ar izvēli, ko atbalsta vai neatbalsta sirdsapziņa arī ikdienišķos jautājumos, cilvēks atļauj vai neatļauj Dievam ierakstīt bauslību savā sirdī. Bauslība sirdī, kaut arī nelasīta uz papīra, izraisa rakstura izmaiņu lēni un nemanāmi un tanī pašā laikā pamatīgi. Tāpat, kā apspiesta sirdsapziņa padara cilvēka raksturu nejaukāku, tā rīkošanās vienmēr pēc labākās sirdsapziņas raksturu padarīs cēlāku un ātri vai vēlu novedīs līdz atklātai Dieva atziņai. Un tiem, kas iepazinuši Dievu, sirdsapziņa atjaunosies, tos vadot tālāk pretī pilnībai.

Apziņa, ka ir problēma un ideāli.

Nekas nav bezcerīgāks par smagi slimu cilvēku, kas ir pilnīgi pārliecināts, ka ir vesels. Slimniekam atzīt, ka ir slims varētu būt nepatīkami, bet tanī pašā laikā tā ir vienīgā cerība izārstēties, apzinoties  nepieciešamību vērsties pie ārsta.

Cilvēkam ir bezcerīgi tikt dziedinātam, ja viņš ir pārliecināts, ka ar viņu ir viss kārtībā. Nav nekļūdīgu cilvēku un Bībelē tas izteikts pilnīgi skaidri sekojošiem vārdiem: „..jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Rom 3:23 Tiem, kam šķiet, ka viss kārtībā, ir vai nu zemi ideāli, vai nu slāpēta sirdsapziņa un domāšana.

Bībelē, it sevišķi Svētajos rakstos, kas sarakstīti pirms Jēzu dzimšanas, aprakstīti visai pretīgi un cietsirdīgai notikumi atklājot cilvēku kļūdu (ko Bībelē sauc par grēku) sekas visā to pretīgumā. Šiem notikumiem pretstatīti Dieva nesamērojami augstie ideāli, pret kuriem jebkuram kaut nedaudz paškritiskam cilvēkam būtu jāsajūtas īstam nelietim. Atzīt kļūdas ir tik sāpīgi pašlepnumam, bet tā ir vienīgā cerība izārstēties un manīties.

Sabiedrība un pat kristīgās baznīcas šobrīd iet pretēju ceļu nerunājot un nesaucot kļūdas savos vārdos, bet apslāpējot sirdsapziņu ar „Tu esi individualitāte” un „visi tā dara”. Pateikt diagnozi vienkārši ir nepopulāri, kurš tad grib būt „sliktais”. Bet bez indivīda un sabiedrības apzināšanās, ka viss pašam nav kārtībā, un, ka esmu kļūdījies, morālais progress ir pilnīgi neiespējams. Nerunājot vispār par izglābšanos no šīs kļūdu nolādētās zemes, kur lēmumi pārsvarā ir apzināti ļauni, labākā gadījumā kļūdaini. Tagad vairums lepojas, ka ir līdzībās runājot slimi un kļūdaini. Ienīst savu nelabvēli un to apbēdināt ir norma, stress un uztraukums ir dzīves sastāvdaļa, visu vajag ātri un tagad, tas jau nekas, ja laipnību izrāda tikai tad, ja ko vajag. Izdevīgums taču ir svarīgāks par uzticību un ņemt visu kas sagādā baudu ir pareizā dzīves filozofija. Grūti iedomātie bezcerīgāku situāciju ceļā uz normālu sabiedrību ar normāliem cilvēkiem, kuru  rakstura, īpašības aprakstītas ap. Pāvila vēstulē Galatiešiem: „..mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” Gal 5:22 Gribu tikai piebilst, ka šīs īpašības domātas visas kopā un vienmēr, neskatoties uz apstākļiem. Vairums no mums labprāt atrastos šādu cilvēku sabiedrībā. Bet kāpēc lai paši nebūtu tādi? Pirmais solis ir atzīt, ka man minētās īpašības nav vēlamajā koncentrācijā, un ka man ar to ir problēma.

Tiem, kam nav problēmas, nav arī risinājuma, kaut gan problēma pastāv, neskatoties vai cilvēks to atzīst vai nē. Ja ir problēma tai ir risinājums.  „Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības. Tur pretī Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” Jāņa 1:9,8

Problēmas atzīšanā nevis noliegšanā ir risinājums.

Nekāp uz to pašu grābekli

Ja nu reiz esam sastapuši Dievu un sapratuši, ka ar mums viss nav kārtībā, to atzinuši un saņēmuši piedošanu par mūsu kļūdām, mēs nebūtu visai gudri, ja apzināti un nevērīgi atkārtotu kļūdas. Kā tautā saka uzkāptu uz tā paša grābekļa.

Parasti kļūdu atkārtošanas iespēja ir tieši proporcionāla kļūdas apzināšanās rūgtumam. Ja saskatām kļūdas visā to pretīgumā un to, kādas negatīvas sekas tās atstāj, tad normāli to negribas atkārtot. Dievs nepamet nevienu likteņa varā. Viņš pamāca un, ja nepieciešams, pārmāca, lai neviens neiekristu atkal purvā, no kuras tikko tika izvilts. Kristus nav tikai kāds, kas nepārtraukti velk ārā no purva, bet gan kāds, kas sadarbojoties ar cilvēkiem, nodrošina, ka neiekrītam purvā atkārtoti. Nodrošina mūsu brīvību no kļūdu apburtā loka. „Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” Gal 5:1 „..to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” 1. Jāņa 2:1

Daudzi aprobežojas ar problēmas apzināšanos, piedošanas saņemšanu un atbrīvošanu no pagātnes grēkiem un pēc laika ar Kristus izkārtni atgriežas dzīvē un problēmās, kas bija iepriekš. Tikai tagad ir apziņa, (noslāpēta sirdsapziņa) ka vis ir kārtībā. Tas ir dabīgi, ka cilvēks pats nevar mainīties: „Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai leopards var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem.” Jer 13:23 Bet, ja turpinām sadarboties ar Dievu un turpinām būt neapmierināti ar mūsu īpašībām, Dievam ir risinājums. Viņš dod ne tikai brīvību no pagātnes nejēdzībām, bet maina cilvēku, ka viņš nedara nejēdzības nākotnē, ne tikai tādēļ, ka cilvēkam kļuvis stiprs gribasspēks, bet tādēļ, ka nejēdzības tam šķiet pretīgas. Dievam ir risinājums. „Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Lūk 18:27 „..Savus baušļus Es došu viņu sirdīs un rakstīšu tos viņu prātā.” Ēbr 10:16 „Kad jūs tad pieminēsit savus ļaunos ceļus un savus nelabos darbus, tad jums pašiem būs riebums savu noziegumu un nelietību dēļ.” Ec 36:31

Gatavība būt Dieva vadāmam neskatoties uz cenu.

“Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvību?” Mark 10:17 prasīja Kristum kāds turīgs jauns cilvēks.

Jēzus atbildēja: „Tu baušļus zini?” un izrādījās, ka jauns cilvēks bija darījis visu ko bija dzirdējis, ka tas ir pareizi. Viņš bija cienīja vecākus un nevienu nebija apzadzis un sabiedrībā šķiet bija pozitīvais tēls. Un teikts: „Bet Jēzus, viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst – ej, pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; ņem krustu un seko Man.” Mark 10:19-21

Tas bija labi, ka jauneklis bija cienījams sabiedrībā un, ka nebija nevienu apzadzis. Jēzum tas simpatizēja un tādēļ Viņš uzrādīja nākošo trūkumu, to nosaucot vārdā, un deva padomu, kā problēmu atrisināt.

Bet, par nožēlošanu, tā vietā, lai priecīgi sekotu Jēzum, kur nu viņš to vadītu, jauneklis: „.. par šo vārdu noskumis, aizgāja bēdīgs; jo viņš bija ļoti bagāts.” Mark 10:22

Grūti ir atzīt problēmu. Lai arī labs cilvēks, viņš bija bagāts. Bet ne jau naudas daudzumā bija problēma, bet gan drošības sajūtā, ko dod nauda, jeb arī kas cits izņemot Dievu. Jaunais, labais un cienījamais cilvēks nebija gatavs paļauties uz Jēzu vairāk kā uz savu stabilitātes avotu. Jauneklis bija gatavs iet ar Kristu tikai tik tālu, kamēr tas viņam ir pa ceļam un ir izdevīgi. Viņš nebija gatavs sekot Kristum, ja tas prasa iziet ārpus savas komforta zonas. Un evaņģēlijs ziņo, ka viņš aizgāja bēdīgas – uz citu pusi, ne to, kur Jēzus viņu aicināja.

Bez iziešanas no savas komforta zonas nevar izjust kā Dievs vada, māca un izglīto, kā pārveido raksturu un līdz ar to nav iespējams iepazīt Viņu un būt kopā ar Viņu. Dieva klātbūtni nevar nopelnīt ne par kādu naudu, nedz arī izteikt tās vērtību naudā. Dieva klātbūtne ir par brīvu, bet tanī pašā laikā tas prasa visu. Un Dieva valstība sākas tur, kur ir Dievs.

“Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Mk 1:15

„Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.”” Atkl 21:3

Autors: Atis Čerņevskis

Benjamins Krēms (Benjamin Creme) Britu mākslinieks un rakstnieks, kas ilgstoši ir studējis ezotērisko filozofiju un mācījies no tādām šīs nozares autoritātēm kā Helena Blavatska (Helena Blavatsky) un Alise Beilija (Alice A. Bailey) saka: „Šis ir patiešām unikāls laiks pasaules vēsturē.”.

Un tas jau nebūtu nekas īpašs, ja ar Benjaminu Krēmu, kā viņš pats to apgalvo, nebūtu kontaktējies „Gudrības Meistars”, kurš devis uzdevumu modināt un sagatavot cilvēci „Pasaules Skolotāja” atnākšanai. Tā nu kopš 1974. gada ir informēti miljoniem cilvēki, sarakstītas 13 grāmatas, apbraukāta teju visa pasaule, lai sagatavotu cilvēkus „Pasaules Skolotāja” Mitrejas (Maitreya) atnākšanai.

Un tas jau nebūtu nekas īpašs, jo daudz dažādi mesijas un skolotāji ir bijuši, bet šīs, kā apgalvo Benjamins Krēms, ir tas pats, ko kristietība uzskata par Kristu, Islams par Mahdi, Budisms par Mitreju, kā arī viņš ir tas pats Krišna, tādejādi pretendējot uz visu reliģiju un līdz ar to visu ļaužu Dievu. Mitreja saskaņā ar Benjamina apgalvojamu jau ir uz zemes, un tāpat kā Jēzus Kristus, ir vienkāršs cilvēks, kamēr nav sācis savu kalpošanu, lai apvienotu cilvēci.

Pēdējā preses relīsē, kas tika izlaista 2010. gada janvārī Nr 92, kuru publicē „Share International”, rakstīts: „ Mitrea Pasaules skolotājs ir devis savu pirmo interviju Amerikas televīzijā. Miljoni ir dzirdējuši viņu runājam televīzijā un internetā. Viņa atklātā misijas ir sākusies. Viņš netika iepazīstināts kā Mitrea, Pasaules skolotājs un Galva mūsu Garīgai Hierarhijai, bet kā vienkāršs cilvēks, viens no mums(..) Viņš kaislīgi runāja par miera nepieciešamību, kas panākama tikai caur taisnīguma nodrošināšanu un pasaules resursu sadali. Šī ir pirmā no daudzām intervijām, kas tiks sniegtas ASV, Japānā, Eiropā un citur nesot pasaulei viņa cerības vēsti”

Visai zīmīgi, ka Jēzus Kristus, esot uz zemes 2000 gadus atpakaļ, brīdināja savus sekotājus: „Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Kristus vai tur, – tad neticiet. Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Redzi, Es jums to esmu teicis jau iepriekš. Tāpēc, kad tie jums sacīs: redzi, Viņš ir tuksnesī, – tad neizeita ārā; redzi, Viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens izšaujas no rīta puses un atspīd līdz vakara pusei, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana(..) Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību.” (Mateja ev 24:23-27,30)

„Redzi, Viņš nāk uz padebešiem; Viņu redzēs katra acs.” (Atkl 1:7)

Šķiet, mums ir iespēja dzīvot laikā kad sāk piepildīties šie Jēzus Kristus paredzējumi un brīdinājumi. Tas ir taisnība, ka notiek brīnumi, tas ir taisnība, ka notiek kas īpašs, tas ir taisnība, ka šīs pasaules lielais skolotājs droši vien parādīsies atklāti. Tas ir tiešām šīs pasaules valdnieks, kurš iniciēja Jēzus Kristus nogalināšanu un par kuru Jēzus pirms nāves sacīja: „Nāk šīs pasaules valdnieks; pār Mani viņš gan nenieka nespēj.” (Jāņa ev. 14:30) Tas it tas pats skolotājs, kas skolojis caur kariem, varaskāri un alkatību šīs pasaules politiķus, ekonomistus un militāristus līdz šī brīža politiskai, ekonomiskai, ekoloģiskai un morālai krīzei. Tas ir tas pats lielais skolotājs, kas skolojis un iedvesmojis reliģiskos slepkavas visā pasaulē cauri gadsimtiem, ko arī latviešu senči ir izjutuši uz savas ādas krustnešu formā.

Kāpēc tā varu apgalvot? Katram puslīdz rūpīgam Bībeles pētniekam ir skaidrs, ka Jēzus Kristus, kā lasījām Mateja evaņģēlijā un Atklāsmes grāmatā nenāks tāpat, kā pirms 2000 gadiem, ēras sākumā, kā viens no mums, bet kā Universa un arī pasaules valdnieks. Viņa atnākšana būs visiem redzama, nevis kā pirmo reizi – plaši nepamanīta. Viņš neuzlabos šo zemi, kā sola šis skolotājs, bet gan atjaunos to pilnībā. Jānis savā atklāsmē redzēja pilnīgi jaunu, nevis tikai politiski un morāli atjaunotu zemi: „Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi(..)” (Atkl 21:1) Piedevām Bībelē nekur nav teikts, ka šoreiz Viņš atgriezīsies lai mācītu. Visas būtiskās mācības tika pateiktas un tika sūtīts Svētais jeb Patiesības Gars, kas turpina cilvēkus mācīt un vadīt individuāli: „Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa To neredz un To nepazīst (..) Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā(..)” (Jāņa ev 14:16-17; 16:13)

120 gadus atpakaļ Elena Vaita acīmredzami inspirēta, tikai šķiet ne no „Gudrības meistara”, bet gan no Patiesības Gara rakstīja: „Pie debesīm drīz parādīsies briesmīgas, pārdabiskas zīmes, liecinādamas par dēmonu brīnumus darošo varu. Velna gari izies pa visu zemi, pie visiem pasaules valdniekiem, lai iesaistītu viņus krāpšanā un pamudinātu pievienoties sātanam pēdējā cīņā pret Debesīm. Šie ļaunie spēki pievils tiklab valdniekus, kā viņu pavalstniekus. Celsies personas, kas uzdosies par Kristu un pieprasīs sev titulu un godināšanu, kas pienākas pasaules Glābējam. Viņi darīs varenus dziedināšanas brīnumdarbus un atklāti paziņos, ka saņēmuši atklāsmes no Debesīm, kas runā pretī Rakstu liecībām.

Lielajā krāpšanas drāmā kā visu vainagojošs pasākums būs paša sātana uzdošanās par Kristu. Baznīca jau sen ir atklāti apliecinājusi, ka tā gaida Pestītāja nākšanu kā savu ilgu piepildījumu. Tādēļ lielais viltnieks inscenēs, it kā Kristus jau būtu atnācis. Dažādās pasaules daļās sātans ļaudīm atklāsies kā majestātiska, žilbinoši spoža būtne, kas līdzināsies Jāņa Atklāsmes grāmatā attēlotajam Dieva Dēlam. (Atkl.1:13-15) Viņu apņemošā godība pārspēs visu, ko mirstīgo acis jebkad ir redzējušas. Gaisā atskanēs gaviļu sauciens: “Kristus ir atnācis! Kristus ir atnācis!” Ļaudis pielūgsmē zemosies viņa priekšā, un tas pacels savas rokas un teiks svētību vārdus, kā Kristus svētīja savus mācekļus, atrodoties virs zemes. Viņa balss būs maiga un klusināta, un ļoti melodiska. Liegā, līdzjūtīgā tonī viņš izteiks dažas žēlastības pilnas atziņas, ko savā laikā mācīja Pestītājs, viņš dziedinās ļaužu slimības un tad, atdarinādams Kristus raksturu, apgalvos, ka Sabats ir pārcelts uz svētdienu, pavēlot visiem mīlēt dienu, kuru viņš ir iesvētījis (..) Bet Dieva tautu tas nepievils. Šī neīstā Kristus mācība nesaskanēs ar Rakstiem (..) Tomēr sātanam nebūs atļauts viltot Kristus atnākšanas veidu. Pestītājs savus ļaudis ir brīdinājis par krāpšanu un jau iepriekš (..)” Lielā cīņa 624. Lpp

Interesanti, ka Mitrea sauc sevi par dievu, kas ir aiz praktiski visu reliģiju dieviem, lai gan reliģiju mācības ir kardināli atšķirīgas. Un varbūt tā arī tiešām ir, ka aiz viņām stāv viens dievs? Bet tas acīmredzot nav Dievs – radītājs, kas pats bija gatavs atdot savu dzīvību par radījumiem. Kristus sludināja ko citu: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)

Ezotērisko filozofiju pārstāvji jau sen apgalvo, ka visus uzskatus apvienos zem viena karoga caur Logos mīlestību – kas faktiski ir kristietība. „Trīs no būtnēm pašreiz ir klātesošas un ceturtā būtne ir būtne, kura uzsāk savu klātbūtnes uznācienu. Trīs kuri ir klāt ir: – Pan, kas reprezentē pārvaldnieku pār dabu un visiem tās likumiem; Lucifers, kas reprezentē ego likumus, patiskumu un visu, kas saistīts ar to, kā būt neatkarīgam no kosmosa, lai veiktu atkal apvienošanos; Logos, kas pārstāv atkalapvienošanos spēku caur mīlestību. Ceturtā esība parādīsies, kad šie trīs elementi Pan, Lucifers un Kristus būs sajaukti vienā veselumā” David Spangler, Reflections on the Christ (Scotland: Findhorn publication, 1977), p116 / Masonic and Ocult Symbols p. 339

Pan un Lucifers ir sātana apzīmējumi, bet Logos – Kristus kā „vārda” apzīmējums. Pēc būtības tie nav savienojami. Ja nu vienīgi no kristietības paliek čaula, bez tās īstā satura. Turpretim, ja no kristietības pāri palikusi ir tikai un vienīgi abstrakta mīlestība apvienojumā ar pagāniskām tradīcijām, ignorējot paša Jēzus Kristus norādījumus Bībelē, pilnīgi iespējams, ka kristietības formu un Kristus vārdu kā izkārtni lieto sātans, lai apvienotu visus cīņā pret cilvēkiem, kuriem baušļi ierakstīti sirdīs un kuriem Jēzus Kristus ir nevis forma, bet kontaktpersona garīgajā pasaulē. Atklāsmes grāmatā ir sekojoša vēsts: „Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” (Atkl. 12:17) Un tūlīt pēc trīs eņģeļu vēstījumiem, kuriem jau veltījām vairākus rakstus nākošais teikums skan sekojoši: „Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību.” (Atkl. 14:12)

Pēc Dāvida Spenglera (David Spangler) sacītā, kad Kristietība un pagānisms būs sajaukti vienā veselumā, nāks kāds nenosaukts ceturtais. Un tas jau faktiski ir noticis. Daļa kristietības ar pagānismu un misticismu ir sajaukusies jau vairākus gadu simtus atpakaļ. Piemēram – Lieldienu svētki, kas ir skaidra Bībelē aprakstītās Aštartes pielūgsmes forma, kam nav nekas kopīgs ar Ebreju Passā svētkiem. Lai gan Lieldienu svētku laiks ir aptuveni vienā laikā, tas nekad nesakrīt ar Passā svetkiem, bet gan drīzāk ar senajām 40 dienu skumjām par Tamuza nāvi un augšāmcelšanos saules dienā – svētdienā par godu saulei. Un līdzīgi piemēri ir uzskaitāmi visai daudz.

Un ne tikai tas. Alise Beilija 1998 g „Lucis Trust” izdotajā grāmatā „Initiation, Human and Solar” nodaļā Certain Masters and Their Work raksta: „Ievērojamie Anglikāņu un Katoļu baznīcu prelāti ir Viņa (Gudrības Meistara) gudrie aģenti.” Šķiet runa par to pašu Gudrības meistaru, kas Benjaminam Krēmam dod informāciju par Maitrea aktivitātēm.

Un tagad atlikusī kristietība, kas reformācijas laikā atjaunoja principu – „Bībele un tikai Bībele, Kristus un tikai Kristus”, atsakās no principiem un apvienojas kristietības formā ar pagānisku saturu faktiski uz viena principa pamata – mīlestības, kas pēc ezotērisko filozofu teiktā sagatavo ceļu ceturtā uznācienam.

Kas ir šis ceturtais? Maitrea? Vai pats sātans – šīs pasaules valdnieks Mesijas veidolā? Un galu galā vai tas nav vienalga. Skaidrs ir viens, lai arī kā tas sauktos, tas veiks šīs pasaules valdnieka uzdevumu. Šobrīd ir jāsaprot, ka nevar ticēt tam ko redz, bet jāuzticas tam ko Pats Kristus teicis jo, lai arī kā sauktos, kas nāktu tas sākotnēji neatklās patiesos nolūkus un nebūs tas par ko izliksies, jo: „Melus runādams, viņš (sātans) runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jāņa 8:44) Vienkārši jāvēro, un rūpīgi jāpēta Kristus Jēzus atstātie brīdinājumi, lai netiktu apmānīti ar pasaules lielākā apmāna meistardarbu un neatdotu godu kādam viltvārdim, kas patiesībā pienākas tikai Radītājam.

Vērojot procesus, kas norit ap mums, ir skaidrs, ka uz šīs zemes jebkam ir sākums un ir gals. Loģiski spriežot tā vajadzētu būt arī ar planētu uz kuras dzīvojam, tikai jautājums kad? Ja ar mūsu zemeslodi kaut kas notiek, tas noteikti skars mūs ikvienu. Un te nu vispārīgā zemes problēma varētu kļūt par katra personīgu problēmu. Šis beigu jēdziens ir pat apzīmēts ar svešvārdu „eshatoloģija” – mācība par beigām.

Šķiet, ka pēdējā laikā pasaules gala tēma tiek piesaukta arvien biežāk. Kopš 19. gs. vidus pasaules eshatoloģija pastiprināti tiek uzsvērta reliģiskā kontekstā, kā Kristus atgriešanās uz zemi, cilvēkiem saņemot gan atzinību, gan nopēlumu. Tagad par pasaules galu runā ne tikai Bībeles pētnieki, bet arī ekologi, astrologi, klimatalogi, dažkārt astronomi, un pat izklaides industrijai ir ko teikt par šo tēmu. Informācija ir tik dažāda rakstura, pārbaudot tā dažkārt izrādās nepatiesība, dažkārt – joks un dažkārt tā ir tik pretrunīga, ka kopumā izsauc neizpratni un skepsi. Tas varbūt arī ir šo informācijas plūdu mērķis. Ja atceramies pagaidām ievērojamāko notikumu zemes vēsturē, Dieva personīgu ierašanos uz zemes cilvēka Jēzus personā, tad redzam, ka tanī laikā bija daudzi, kas sevi sauca par glābējiem, izredzētiem mesijām, praviešiem un atbrīvotājiem, tādā veidā radot apjukumu un skepsi arī pret īsto Mesiju. Bet ne par to šis raksts.

Dzirdot par pasaules beigām, daži to uzņem normāli un pat pozitīvi. Bet vairākumam, ja informācija ir ticama, pasaules beigas šķiet kaut kas baiss un cilvēki cenšas par to nedomāt. Tā nu katra nopietnāka informācija par šo tēmu tiek atbildēta ar skeptisku jautājumu: kad beigsiet baidīt ar pasaules galu? Vai cik ilgi var dzīvot saspringumā, ka pasaulei drīz būs beigas? Bet jautājums, kas mūs faktiski uztrauc jau nav tik daudz par pasaules, bet gan par mūsu dzīves beigām. Neticams šķistu apgalvojums, ka pasaules gals būs pēc nedēļas, bet vai kāds var būt pilnīgi pārliecināts, ka viņš noteikti būs dzīvs pēc nedēļas?

Nezin kāpēc vajadzētu baidīties no pasaules gala, ja par laiku pēc tā Bībelē rakstīts: “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: “Redzi, visu Es daru jaunu.” Atkl. 21:3-5

Protams, jāatzīst, ka pāris pantus tālāk ir teikts kas bargāks: Bet bailīgajiem, neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; tā ir otrā nāve.” Atkl 21:8 Bet kas spiež mums tādiem būt?

Un, kas būtu ko baidīties, ja ir rakstīts: …ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.2 Kor 5:17 Lai būtu jauns radījums, lai būtu derīgs jaunai pasaulei nav vajadzīgs gaidīt pasaules galu. Tas ir ne tikai iespējams, bet to nepieciešams piedzīvot jau tagad. Bet pirms top jauns jāmirst vecajai – egoistiskajai un ļaunajai personībai, un ne filozofiskā, bet gan praktiskā, reālā un fiziskā veidā.

Pāvils to apraksta sekojoši: „Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā. Kad nu atspīdēs Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs atspīdēsit līdz ar Viņu. Tāpēc nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei: netiklību, nešķīstību, kaisli, ļauno iekāri un mantkārību; tā ir elku kalpība. Viņu dēļ nāk Dieva dusmība pār nepaklausības dēliem.” Kol 3:3-6 Tālāk apustulis norāda, kas nāk vietā: „Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat.” Kol 3:10,11-13 Acīmredzamas jaunas rakstura īpašības. Kam nav gadījies piedzīvojis šo izmaiņas procesu, tam jāsaka, ka tas ir radikāls un brīnumains, tad mainās domu virziens un dzīves kvalitāte. Kristus tā sākumu salīdzināja ar jauna cilvēka dzimšanu ieviešot terminu jaunpiedzimšana.

Šādiem jauniem cilvēkiem vairs nav bail no pasaules gala, jo tas ir jauns sākums. Tāpat kā bērniem nepatīk iet gulēt, jo ir tik interesanti vakarā un vēl tik daudz interesantas priekšnojautas par rītdienu, ka bail ko palaist garām. Tā arī jaunajiem cilvēkiem nepatīkama ir nāve, jo bail ko palaist garām, bet tie, paļaujoties uz savu Radītāju, aizmieg un gaida modināšanu pasaules galā.

Ir lietas, ko mēs varam ietekmēt, un ir lietas, ko nevaram ietekmēt. Nav vērts, kreņķēties par to, ko nevaram ietekmēt, bet ir muļķīgi neietekmēt to, ko varam, lai nevajadzētu kreņķēties, kad to vairs nevarēsim ietekmēt.

Vakardiena nav ietekmējama. Tā vairs nepieder mums. Mēs varam priecāties vai skumt, bet tas neko nemaina.

Nākotne mums vēl nepieder, jo mēs nezinām vai tā mums piederēs. Mēs varam cerēt un jūsmot, bet realitāte var radikāli atšķirties no mūsu plāniem.

Bet ir kaut kas, kas mums pieder, tā ir šodiena. No šodienas ir atkarīga rītdiena un no šodienas ir atkarīgs ar kādām sajūtām mēs atskatīsimies uz rītdienas vakardienu. Šodiena ir tas laiks, ko es varu ietekmēt. No šodienas ir atkarīgs, kā es atskatīšos uz savu šīs zemes galu pasaules gala kontekstā vai bez tā. No šodienas lēmumiem sadarboties vai pretdarboties Dievam ir atkarīgs, vai mūs pārņem bailes vai miers, nojaušot pasaules vai savu galu.

“Viņš no jauna liek kādu dienu, šo dienu, …: šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis.”  Ebr 4:7

Ir vērts uzdot sev jautājumu: „Ko es darītu savādāk šodien, ja šī būtu mana pēdēja diena uz zemes?” Ja Tu godīgi vari atbildēt – neko – tad Tevi nevar nobaidīt ar pasaules galu, vienalga vai prognozētājs ir teologs, ekologs vai kāds cits. Ja pamani, ka dienas kārtība stipri mainās, tad paanalizējot Tu droši vien atklāsi, ka no dienas grafika tiek izmestas egoistiskās un sevi apmierinošās lietas un to vietu ieņem pašaizliedzība un apkārtējo labums. Atceries, ka mēs nezinām vai rītdiena pieder mums? Ja pamani, ka dienas kārtībā ieņem savtīgas lietas, Tev ir pamats bailēm no pasaules gala, bet arī atceries, ka Tev pieder šodiena, ar kuru tu vari radīt izmaiņu ne tikai rītdienai, bet arī savai mūžībai.

Autors: Atis Čerņevskis

Trešā eņģeļa vēstījums

„Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.”” (Atkl. 14:9-11)

Tā pati Bābele, par kuras galu ziņoja otrais eņģelis, sēž uz zvēra, par kuru brīdina trešais eņģelis. Zvērs Bībeles pravietiskajos aprakstos vienmēr apzīmē politisku varu, jeb lielvaru. Atklāsmes grāmatā arī lasām ”Tur es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi.” (Atkl. 17:3) Ekumēniskā ļaužu grupa – Bābele sēž, balstās uz kādu politisku varu, kas viņu nes. Zvērs, par kura pielūgšanu brīdina trešais eņģelis aprakstīts Atklāsmes 13. Nodaļā, ir skaidri identificējams kā Vatikāns.

Vatikāna varai visvairāk uzticas katoļu baznīcai piederošie ļaudis, bet mūsdienās arvien vairāk to dara arī protestantu baznīcas,  kuras atgriežas Vatikāna paspārnē ar sadarbības un vienotības saukli zem ekumenisma izkārtnes. Lai gan šinīs baznīcās ir daudzi brīnišķīgi, sirsnīgi un patiesi Dieva ļaudis, ekumēniskā kustība vienalga ir un paliek Bābele. Tieši pie šiem  ļaudīm Dievs vēršas ar aicinājumu to atstāt Atklāsmes grāmatas 18. nodaļā. Ja agrāk protestantisms balstījās uz Bībeli un tikai Bībeli, Kristu un tikai Kristu, tad tagad dzīvojam laikā, kad šīs vērtības tiek pārskatītas. Ja Luters bija viens no šo principu pamatlicējiem, tad Lutera sekotāji, reformācijas flagmaņi šobrīd iekļaujas ekumenismā un pulcina ap sevi citus protestantus, lai atgrieztos Vatikāna apskāvienos.

Un Vatikāns šādu līdera un balsta pozīciju atšķirīgu no citām ekumenisma dalībniecēm ir skaidri deklarējis kaut vai norādījumos lietojot terminu „māsu baznīcas: „Tam vienmēr jābūt skaidram, kad izteiciens „māsu baznīcas” tiek lietots tās pareizajā nozīmē, ka viena, svēta, katoliska un apustuliska Universāla Baznīca nav māsa, bet māte visām citām baznīcām”

Mūsdienu ekumenisma kustība nav tik daudz apvienošanās bet gan atgriešanās pie viduslaiku modernizētas sistēmas kad valsts, baznīca un finanses ir koncentrētas baznīcas rokās. Ekumenisms ir noklīdušo meitu atgriešanās pie mātes Baznīcas. Tādēļ arī Jānis redz sievieti kas sēž uz zvēra. Zvēra, kas ir ne tikai garīga, bet arī iespaidīga politiska un iespējams finansiāla vara.

Bet trešā eņģeļa brīdinājums ir nepārprotams:  „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns. (Atkl 14:9-10) Pirmais eņģelis jau vēstīja par to, kas tad ir jāpielūdz: ”pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.” (Atkl 14:7), un mēs jau pārrunājām, ka pielūgsme savā būtībā tas ir tas, kas ir mūsu vērtību sistēmas pamatā, kas ir mums pats svarīgākais, kam tad mēs pakļaujamies un uz ko paši tiecamies. Trešais eņģelis faktiski brīdina, ja kas paļaujas un cer uz garīgām, politiskām vai finansiālām autoritātēm apvienotām vienā vai vairākās personās, Vatikāna vai citas lielvaras (zvēra tēla) izpildījumā rūgti vilsies, jo tie nerēķinās, ka Radījis arī ir garīgs, politisks spēlētājs, un ne tikai. Radītājs ir kas vairāk, Viņš ir radījis arī tos, kas pieprasa pielūgsmi sev. Radītājs atbildot uz pielūgsmi ir ne tikai spējīgs dot ilūziju, bet atrisināt mūsu problēmas – garīgas, politiskas, finansiālas, veselības un dzīvības.

Kā ziņo trešais eņģelis, pielūgsmei ir sekas: „ pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas.” (Atkl 14:9) Zīme vienmēr ir īpašuma apliecinājums. Ko cilvēks pielūdz, tā īpašums viņš ir. Ja pārfrāzējam varētu teikt tā: uz ko cilvēks paļaujas, tam viņš pieder. Un ir tikai divi īpašnieki, viens ir Radītājs un otrs – šīs zemes pagaidu valdnieks – sātans. Ja paļaujamies apzināti vai neapzināti uz šīs zemes radītām lietām, tad mēs piederam šīs pasaules pagaidu valdniekam sātanam. Viņš tad uzliek savu zīmi, ko ar savu apzinātu vai neapzinātu rīcību esam pieņēmuši. Droši vien naivi būtu domāt, ka zīme būs tetovējums vai mikročips, ko var nokasīt vai izoperēt. Šeit atkal tiek lietota simbolu valoda, apzīmējot pieri ar intelektu un roku ar rīcību. Sātanam, acīmredzot,  nevajag mūsu intelektuālo piekrišanu, viņam pietiek kaut ar mehānisku rīcību, kas apliecina uzticēšanos kādai no viņa kultivētām vērtībām varai, naudai vai citai radītai lietai. Paļaujoties uz Radītāju, kurš ciena savu radījumu brīvo gribu, ir savādāk. Viņš akceptē tikai apzinātu pielūgsmi,  to norādot attiecīgā simbolu valodā “Nesamaitājiet zemi, ne jūru, ne kokus, kamēr mēs apzīmogosim mūsu Dieva kalpus uz viņu pierēm.” (Atkl 7:3)

Kas tad varētu būt šī zīme, kas tiek pieņemta? Lasot pirmo eņģeļa vēstījumu, jau secinājām, ka nedēļas cikla ievērošana, kā to ir iekārtojis Radītājs, ir veids, kā cilvēks akceptē Dieva autoritāti Viņu pielūdzot Radītāja iekārtotais nedēļas cikls ir sešu dienu darbs un septītās dienas (mūsdienu sestdiena, Bībelē saukta sabats) atpūta. Likumsakarīgs ir teksts, kas norāda uz pareizu atpūtas dienu, kā zīmi starp radījumu un Radītāju: „Es devu tiem arī Savas svētās dienas, kas ir derības zīme starp Mani un viņiem, lai tie atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, kas tos svētījis.” (Ec 20:12)

Alternatīva atpūtas diena, jeb mūsdienu pirmā nedēļas diena (svētdiena) arī ir zīme, cilvēku radīta varas zīme,  tā ir arī saules pielūgsmes diena, maldinoši latviešu valodā nosaukta par svēto dienu, ko 321. gada 7. martā Romas imperators Konstantīns legalizēja izdodot likumu, kurā bija sekojošs teksts „ Svētajā saules dienā lai miertiesneši un cilvēki, kas dzīvo pilsētās atpūšas, un lai visas darbnīcas ir slēgtas.” Codex Justinianus, lib. 3, tit. 12, 3; trans. in Philip Schaff, History of the Christian Church, Vol.3 (5th ed.; New York: Scribner, 1902), p.380, note 1.

Kāpēc atklāsmes grāmatā tā ir nosaukta par zvēra, jeb Vatikāna zīmi? Tādēļ, ka Vatikāns ir pieņēmis to kā savas autoritātes zīmi. Lūk, kaut vai viens citāts no vairākiem, kas rakstīts katehismā zem izklāsta par trešo bausli: „Tādēļ ievērojot svētdienu viņi atzīst Baznīcas pilnvaras iesvētīt svētkus un noteikt kas ir grēks; un neievērojot atpūtu pēc tās (Baznīcas) pavēles viņi atkal noliedz faktiski to pašu varu.” The Douay Catechism (An Abridgment of the Christian Doctrine) of 1649, by Henry Tuberville, D.D., published by P. J. Kenedy, Excelsior Catholic Publishing House, 5 Barclay Street, New York, approved and recommended for his diocese by the Right Rev. Benedict, Bishop of Boston, April 24th, 1833, pages 57-58. Daži šo autoritātes zīmi pieņem no intelektuāli reliģiskā viedokļa – uz pieres, citi to visu nosauc par reliģiskām muļķībām un strādā, lai sapelnītu naudu labākajā tirdzniecības dienā – septītajā nedēļas dienā sestdienā un tikai pēc paraduma atpūšas svētdienā, tādējādi neapzināti pieņemot autoritātes zīmi uz savas rokas. Dienu svinēšana reducējas uz pielūgsmi , uz to kas mums ir vissvarīgākais  Radītājs ar Viņa atpūtas dienu, vai šīs pasaules pagaidu valdnieks ar jeb kuru citu atpūtas dienu.

Trešais eņģelis brīdina tos, kam būs zvēra zīme:  ”..tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns.” (Atkl 14:10) Tikpat reāli kā šobrīd notiek ekumenisms un tautas tiek dzirdītas ar Bābeles – sajaukuma ekumēnisma netiklības vīnu, ar attiecībām, kas nav savstarpēji savienojamas pielūdzot zvēru un Radītāju, tikpat reāli tie, kas pielūdz vai paļaujas uz jeb ko citu nevis Radītāju, tiks dzirdīti ar Dieva dusmu vīnu, respektīvi, tiks iznīcināti. Iznīcināšana par nožēlu ir pilnīga un galīga, tomēr taisnīga, un respektējot katra cilvēka brīvo izvēli, kuras realizācija notiek tagad.

Ja sirdsapziņa saka, ka ir kas jāmaina, nevajadzētu to atlikt ne brīdi, jo mēs nezinām cik ilgi šāda iespēja vēl būs dota katram mums individuāli un mums kā cilvēcei kopumā. Neatlieciet domāšanas un pielūgsmes maiņu dēļ ekumēnisma solījumiem par brīnišķīgo vienotību noklusējot, kas ir tā pamats- tradicionāla paļaušanās uz naudu, garīgām autoritātēm, politiķiem vai līdzcilvēkiem.  Un kā Apustulis Pāvils arī raksta: „.. neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.” (Ef 4:30)  Jo tas ir to vērts, būt par Radītāja īpašumu.

Lasi vispirms Atklāsmes grāmatas eņģeļu vēstījums 1

Autors: Atis Čerņevskis

Otrā eņģeļa vēstījums

Vēl cits eņģelis, otrs, sekoja un sauca: “Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu vīnu.” Atklāsmes grāmata 14:8

Ļoti lakonisks, bet daudz informācijas saturošs ziņojums tiem, kas, lasot Bībeli, ir pazīstami ar tur aprakstītajiem vēsturiskajiem un nākotnes notikumiem.

Lasot šo Bībeles tekstu varbūt kāds teiks, ka tas nav nekas jauns, jo krāšņā Bābele, kas atrodas mūsdienu Irākas teritorijā, jau ir iznīcināta ap piecsimtajiem gadiem pirms Kristus. Jā, šis notikums ir aprakstīts Jeremijas grāmatas 50. un 51. nodaļās. Piemēram, Jeremijas 51:6-7 varam lasīt brīdinājumus ebreju tautai atstāt šo pilsētu, jo tā tiks iznīcināta:

Bēdziet projām no Bābeles novadiem un glābiet ikviens savu dzīvību, lai jūs nemirstat Bābeles noziegumu dēļ, jo šis ir Tā Kunga atriebības laiks: Viņš atmaksā tai pēc tās nopelna. Bābele bija zelta kauss Tā Kunga rokā, kas apreibināja visu pasauli. No Bābeles vīna dzēra daudzas tautas, tādēļ tās zaudēja prātu.

Šie Jeremijas rakstītie vārdi ebrejiem piepildījās, un tie, kas tos neņēma vērā, gāja bojā. Tāpat piepildījās pravietotais par Bābeli, jo tā šobrīd ir neapdzīvota vieta.

Tātad Atklāsme grāmatā ir aprakstīta kāda cita Bābele, kāds cits, mūsu laikmeta notikums, bet to aprakstot tiek izmantota valoda un frāzes no jau notikuša notikuma no Bābeles nopostīšanas pirms  Kristus, tādējādi velkot paralēles starp šiem notikumiem it kā pasakot, ka tā, kā tika nopostīta senā Bābele, tā tiks nopostīta arī mūsdienu Bābele.

Jo arī Atklāsmes grāmatā 18. nodaļā varam lasīt ko līdzīgu. It kā tiek atkārtots  otrā eņģeļa vēstījums, kam seko brīdinājums Viņš sauca spēcīgā balsī: “Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli. Jo visas tautas ir dzērušas no viņas netiklības dusmu vīna, un pasaules ķēniņi ir piekopuši netiklību ar viņu, un pasaules tirgoņi ir kļuvuši bagāti no viņas lielā greznuma.” Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: “Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.  Atkl 18:2-4

Kas ir šī Bābele, par kuras galu paziņo eņģelis?

Pārlapojot Bībeli varam atrast dažus nozīmīgus notikumus vietā ar nosaukumu Bābele, kā arī simbolus ar šādu nosaukumu :

-          Pēc vispasaules ūdensplūdiem Dievs pavēlēja cilvēkiem izklīst pa zemi, bet viņi Dievam pretojās, veidojot pilsētu un ceļot torni. Dievs radīja valodas, ka cilvēki nespēja viens otru saprast un bija spiesti izklīst. Tad nu šo vietu nodēvēja par Bābeli, kas ebreju valodā balal nozīmēja sajukums. ( 1.Mozus 11:9)

-          Otrs zīmīgs notikums ar šo vietvārdu Bībelē aprakstīts, kad Izraēla tauta novērsās no Dieva. Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars iekaroja Jeruzalemi un aizveda tautas lielāko daļu gūstā uz Bābeli. (2. Laiku 36:20) Un tikai pēc gandrīz gadsimta Izraēla tautai bija iespēja atgriezties savā zemē un izskanēja iepriekš citētais aicinājums no Jeremijas grāmatas atstāt Bābeli.

-          Atklāsmes grāmatas 17. nodaļā Jānis redz kādu greznu sievieti, kuru sauc Bābele. Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte. (Atkl 17:5)

Interesanti, ka Kristus sev uzticīgo ļaužu kopu bieži salīdzina ar savu līgavu baltās drēbēs, kas ir pretstats šai netiklei sarkanā apģērbā, kas ir bagātīgi rotājusies. (Atkl 17:4)

No šiem tekstiem varam nojaust, kas ir šī noslēpumainā Bābele.

Ja tā ir apzīmēta ar pretstatu nevainojamai Kristus līgavai tas nozīmē, ka šī ir ļaužu grupa, kas vai nu ir, vai pretendē būt garīgi un tajā pašā laikā sadzīvo ar varaskāri un alkatīgu bagātību raušanu, kas ir pretēja Kristus mācībai. „Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu dzīvojuši netiklībā un kārumos.. Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu.. Visi stūrmaņi, laivinieki, jūrnieki un visi, kas darbojas uz jūras, stāvēja no tālienes un sauca, redzēdami viņas liesmu dūmus: kur ir cita šai lielai pilsētai līdzīga?” (Atkl 18:9, 11, 17,18)

Lasot tekstus ir saprotams, ka šī ļaužu grupa ir organizēta, un ļaužu vairums tos apbrīno kā „veiksminiekus”.

Bābele -tas ir sajaukums starp garīgo un laicīgo, starp kristīgo un velnišķīgo jeb pagānisko, starp baznīcu un valsti. Tas ir sajaukums, kas tiek realizēts ar vienotības saukli. Vai jebkad ir bijis tāds reliģiskais sajukums, ko veido šobrīd progresējošā ekumēniskā kustība? Šinī „vienotībā” katrs ienes savu pretstatu ar to padarot šo ļaužu kopu par relatīvisma pielūdzējiem, kas nodevuši savus uzskatus par labu sajukumam, jeb Bābelei. Tā ir ļaužu grupa, kas savus sevišķos atklājumus Bībelē noliek malā, lai vienotos zem okultas izcelsmes svētkiem. Kāpēc tieši Ekumēniskā kustība tiek apzīmēta ar Bābeli? To atbild trešais eņģelis.

-Tanī pašā laikā Bābele, jeb Ekumēnisms šobrīd joprojām ir vide, kurā pret savu gribu, vai neapzināti atrodas daudz Dieva ļaudis neskatoties uz savu konfesionālo piederību. Tie ir cilvēki, kuriem svarīgāk par varu, par materiālu labklājību, par cilvēku atzinību ir būt uzticīgiem Dieva draugiem.

Skaidrs ir viens, lai gan šī sistēma iet tikai plašumā tai jau ir paziņota bojāeja. Un garantija bojāejai ir vēsturiskās Bābeles patreizējais liktenis – pamestība tuksnesī tieši kā pravietis Jeremija to aprakstīja:… Kungs, Tu pats esi piedraudējis šai vietai (Bābelei), ka Tu to gribi iznīcināt, tā ka tur vairs nebūs nevienas dzīvas radības, ne cilvēku, ne lopu, ka tai jātop par tuksnešainu apgabalu uz visiem laikiem. (Jer 51:62)

Un tāpat, kā Dievs pavēlēja Jeremijam pravietot pret vēsturisko Bābeli: „Kad tu izlasīsi visu šo rakstu līdz galam, tad piesien tam akmeni, iemet to Eifratas upē un saki: tā nogrims arī Bābele un neuzsliesies vairs augšā no tās nelaimes, ko Es tai uzliku!” (Jer 51:63, 64), tāpat eņģelis Atklāsmes grāmatā pasludina mūsdienu lielā reliģiskā sajaukuma likteni:  „Stiprs eņģelis pacēla akmeni dzirnakmens lielumā un meta to jūrā, sacīdams: “Tā ar spēku metīs Bābeli, lielo pilsētu, un tās nebūs nekad vairs. (Atkl 18:21)

Kā senatnē Dievs jau iepriekš saviem ļaudīm paziņoja vēsturiskās Bābeles likteni, tā mūsdienu Bābeles liktenis ir paziņots Dieva ļaudīm.

Interesanti, ka Atklāsmes grāmatas 17. nodaļā aprakstītā netikļu māte – Bābele sēž uz zvēra, un par to ir kas sakāms trešajam eņģelim.

(Turpinājums sekos)

Autors: Atis Čerņevskis

Par Atklāsmes grāmatu tās pašā pirmajā pantā lasāms: „Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā” (Atklāsmes gr. 1:1)

Tātad Atklāsmes grāmatā ir kas mums ļoti būtisks. Atklāsmes grāmatas vēstījums ir:

1. Nācis no Dieva

2. Atklāts caur Jēzu Kristu

3. Atklāts tiem, kas ir Dieva kalpi (var būt jebkurš ja to vēlas)

4. Atklāts, kam jānotiek drīzumā.

Atklāsmes grāmatā ir daudz noderīgu ziņojumu, kas ļauj mierīgi skatīties nākotnē un saprast, kas pasaulē notiek šobrīd.

Šinī sērijā īsi gribu aplūkot vēstījumu un to nozīmi ko pauž trīs eņģeļi, kas pēc Atklāsmes grāmatas struktūras un konteksta norāda, ka tie ir pēdējie norādījumi un aicinājumi cilvēkiem pirms notiek milzu pārmaiņas ar mūsu zemeslodi, un varētu būt ļoti noderīgi katram lasītājam.

Pirmā eņģeļa vēstījums.

Atklāsmes grāmatā 14:6 rakstīts: Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām;

Jānis atklāsmēs redz eņģeli, kas Bībeles simbolu valodā norāda uz vēsti no Dieva, kas tiek izplatīta visai zemeslodes sabiedrībai. Eņģelis ir pašā debesu vidū – visiem labi saskatāmā vietā. Eņģelim ir mūžīgs evaņģēlijs, jeb citiem vārdiem sakot laba ziņa, kas pastāvēs tik ilgi, kamēr pastāvēs pasaule.

Un ziņojums, kuru visi dzird, ir sekojošs: “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”   Atklāsmes grāmatas 14:7

Ko tas nozīmē bīties Devu? Diezin vai tas nozīmē bailes. Kristus dzīvoja, lai parādītu kāds ir Dievs un, lasot evaņģēlijus, nešķiet, ka Kristus mēģinātu panākt, lai kaut vai viens cilvēks no viņa badītos. Tieši pretēji, bērni bija Jēzus draugi. Viņš arī mācīja savus sekotājus „ To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds” (Marka ev. 12:30) Bet mīlestība pret būtni, kas ir ne tikai pārāka, bet ir visas planētas, dzīvības un neaptveramā kosmosa planētu radītājs ietver arī ārkārtīgu cieņu, apbrīnu un godbijību.

Nevaram ar godbijību uzlūkot Dievu, kas ir pasaku tēls vai leģenda. Nevar bijību izjust pret pozitīvo enerģiju, dievu zālē, kokā un vai kādā citā dabas objektā. Vairums cilvēku pat neaizdomājas līdz šādiem filozofiskiem uzskatiem par Dievu. Tomēr katram, kaut arī tas neuzskata sevi par reliģiozu, ir savs dievs, kuru tas respektē, varbūt pat baidās no tā. Ir pamats baidīties no notikumiem tikai tiem, kas stūrgalvīgi ignorē dzīvo Dievu.

Normāla apbrīna un godbijība izraisa cieņas apliecinājumu un novērtējumu, kam seko attiecīga rīcība. To arī nozīmē vārdi „dodiet Viņam godu.”

Un tālāk seko paskaidrojums:  „ jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda.” Ir klāt laiks, kad notiek tiesa, kuru vada pats Dievs. Interesanti, ka no grieķu vārda „krisis” kurš iztulkots, kā „tiesa” ir cēlies šobrīd tik daudz locītais vārds „krīze”. Faktiski tas nozīmē izšķirt, sadalīt, veikt izlasi un izteikt viedokli. Eņģelis brīdina, ka ir pienācis tas brīdis, kad  Dievs katru personu izvērtē un teju, teju izteiks savu viedokli. Lasot Bībeli mēs jau varam noprast, ko Dievs vērtē pozitīvi un par ko ir sarūgtināts. Bet šoreiz tas nav viedoklis it kā no malas, tas vairs nav padoms, kā tas ir bijis līdz šim. Dieva spriedums ir ar sekām ik vienam, neskatoties vai tas ticēja, vai neticēja, vai uzskata sevi par reliģiozu, vai nē. Spriedums ir galējs, un nav ne atceļams, ne pārsūdzams.

Neizturēties godbijīgi pret Dievu, kas tūlīt izteiks spriedumu, ir muļķības vai plānprātības pazīme. Mums labvēlīga tiesas sprieduma priekšnoteikums nav tikai godbijīgā attieksme, bet cieša draudzība ar Dievu, kas izraisa mūsos apbrīnu, godbijību, cieņu un mīlestību, kā arī maina domāšanu un dzīves veidu ar visām tās vērtībām.

Pielūgsme nenozīmē atrašanos sevišķā pozā, skaitot kādu pantiņu. Pielūgsme ir dzīves veids. Pielūgsmes objekts ir tas, kas ir mūsu vērtību sistēmas pamatā. Vairums savu pielūgsmi vienkārši realizē dzīvē, jeb dievina, uzticas, cer un paļaujas uz citām radītām lietām, piemēram, savu izveicību, gudrību, labklājību, varu vai vienkārši veiksmi. Eņģelis skaidri identificē Dievu, kurš ir tā vērts, lai Viņu dievinātu, cienītu un pēc kura veidotu savu vērtību sistēmu, kas galu galā jāpielūdz un uz kuru ir jāvērš sava pielūgsme. Tas ir Dievs  „ kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus”. No komunisma attīstības vēstures ir skaidrs, ka evolūcijas rašanās un realizācija ir cieši saistīta ar Dieva noliegšanu. Un cik dīvaini ir mūsdienu kristīgo teologu mēģinājumi savienot evolūciju ar radīšanas stāstu, atņemot Dievam godu par Viņa spēku „Tad Dievs sacīja: .. Un tā tapa.” (1. Mozus 1:9) Bībeliski nav šaubu par nedēļas ciklu, jo radīšanas stāsta beigās Dievs runā par kādu dienu, kuru Viņš nošķir kā piemiņu šim darbam „Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.” (1. Mozus 2:3) Evolucionistu tālejošais mērķis ir ne tikai atņemt Dievam godu par prātam neaptveramu radīšanu, to pārvēršot miljonu gadu periodos, bet arī sagrozīt iknedēļas ritmu. Šodien lielākā daļa kristīgās un ateistiskās pasaules ir vienisprātis, ka jāatpūšas un jāvelta dievam kā brīvdiena saules diena, jeb svētdiena, pretēji Dieva pavēlei, ko Viņš atgādināja ebreju tautai senatnē: „Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt,” Un Dievs skaidri paskaidro kāpēc: „Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās. Tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” 2 Mozus 20:10-11 Ādams un Ieva nebija ebreji, tātad tas neattiecas tikai uz ebrejiem, bet uz visiem.

Tieši tiem pašiem, kas radušies no Ādama un Ievas eņģelis vēsta šo aicinājumu: „..tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām.” (Atklāsmes grāmata 14:6) Interesanti, ka šajā eņģeļa vēstī atkal atgādināts par goda došanu Radītājam, pieminot radīšanas stāstu. Ar pirmās nedēļas dienas (svētdienas) svinēšanu pagāni gadu simtiem deva un dod godu saulei, bet Dievs – Radītājs nošķīra septīto dienu (sestdienu) kā svinamu dienu, ar kuras atzīmēšanu tiek godināts pats Radītājs. Vai nav pienācis laiks mums izvērtēt, kuru dienu un kā svinam, pirms Dievs izsaka savu vērtējumu par mums?

Sevis izvērtēšana vēl aktuālāka kļūst uzzinot, ko saka otrais un trešais eņģelis. Bet par to nākošajās sadaļās.

Autors: Māris Mols

Bet, kad jūs dzirdēsit par kariem un kara daudzināšanu, tad nebīstieties, tam jānotiek; bet gals vēl nav klāt. (Marka 13:7)

Mēdz teikt, ka pasaules vēsturē nekad nav bijis tāds laiks, kad kaut kur nenotiktu kāds karš. Daudzi vēl atceras un ir piedzīvojuši Otro pasaules karu, kurš prasīja miljoniem cilvēku dzīvību. Šodien mēdijos dominē ziņas par karu pret terorismu. Lai gan reāli nez vai mums gadītos dzīvē satikt īstu teroristu, tomēr karš pret viņiem nerimstas. Patiešām par šodienas stāvokli varētu teikt, ka notiek kari un karu daudzināšana. Lai gan daudzas reizes esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka kari ir gala laika zīme, Kristus tomēr skaidri pasaka – tas vēl nav gals.

Mēs zinām, ka Kristus atnākšana tuvojas un par to liecina arī daudzas citas zīmes. Ko lai mēs darām? Kā lai pārdzīvojam šo vēstures posmu, par kuru ir teikts, ka būs bēdas kādas nav bijušas kopš pasaules iesākuma. Koncentrējoties uz šādām domām ir viegli ļauties uztraukumam. Tomēr interesanti, ka viens no skaidriem Kristus padomiem priekš gala laika ir – nebīstieties. Liekas, ka Dievs nevēlas, lai mēs uztrauktos par gala laiku.

Kā lai neuztraucas, ja mums draud bads, zemestrīces, kari, mocības, pievilšanas un pat nāve. Marka evaņģēlijā Jēzus saka šādus vārdus:

Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. (Marka 8:35)

“Gribēt glābt dzīvību” šeit acīmredzot nenozīmē – paskriet malā, kad virsū brauc mašīna. Dzīvības saglabāšanas instinkts un vēlēšanās dzīvot nav nekas slikts. Bet runa šeit ir par prioritātēm. Kas man ir svarīgāks – Dievs vai mana dzīvība? Vēl jo vairāk, mēs taču zinām, ka, ja pat mēs savu dzīvību zaudējam, Dievam nav problēmu mums to atkal atgriezt. Jautājums ir – vai mēs spējam Dievam pilnībā uzticēties?

Dievs ir patiešām spējīgs un labprātīgs mūs pasargāt arī šajos grūtajos laikos. Pat ja Viņš nepasargātu mūsu šīs pasaules dzīvību, mūsu nākotni tas neapdraud. Tāpēc, ja arī tev sirdī ir uztraukums par to, kas gaidāms nākotnē un kā to pārdzīvot, varbūt tev pietrūkst ticības Dieva spēkam vai labvēlībai? Tas ir jautājums, par kuru ir vērts domāt.

Autors: Māris Mols

Vai esat dzirdējuši kaut ko par Bībelē minēto zvēra zīmi? Daudzi cilvēki uzdod jautājumus – Kas tā par zvēra zīmi? Kam to uzspiedīs? Kādas būs sekas? utt. Vai šī zīme ir mikroshēma, kuru piespiedīs implantēt mūsu ķermenī, vai tas ir kāds īpašs personas kods, kurš būs nepieciešams, lai varētu pirkt un pārdot? Internetā ir atrodami visdažādākie minējumi par šo tēmu, bet kā lai uzzina patiesību?

Atklāsmes grāmatā 13:16 atrodam šādus vārdus

“Un viņš dara, ka visi, lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi, uzspiež zīmi uz savas labās rokas vai uz pieres”.

Šajā rakstā mēs nevarēsim atbildēt visus ar zvēra zīmi saistītos jautājumus, bet drīzāk dosim norādes uz to, kā šāda veida Bībeles rakstu vietas var labāk saprast.

Pirmkārt ir svarīgi saprast, ka Atklāsmes grāmata nav atsevišķa no Bībeles atdalīta grāmata. Uzmanīgs Bībeles pētnieks ātri pamanīs, ka Atklāsmes grāmata ir pārpildīta ar saitēm un simboliem, kuri ir ņemti no citām Bībeles daļām, tai skaitā no vecās derības. Lai pareizi izprastu jebkuru šajā grāmatā lietoto simbolu ir jāsaprot, ko tas nozīmē kopējā Bībeles kontekstā.

Tā, piemēram, apskatot zvēra zīmi, mums vajadzētu mēģināt atrast citas rakstu vietas, kuras runā par līdzīgu tēmu. Kur vēl Bībelē ir minēti zvēri un kur minētas zīmes? Zvēra tēmai būtu jāvelta atsevišķs raksts, bet īsumā var atzīmēt, ka, piemēram, Daniela grāmata ar zvēriem diezgan skaidri apzīmē pasaules varas. No tām varam saprast, ka arī Atklāsmes grāmatā minētais zvērs ir kāda vara, kura ir aktīva pasaules gala laikā.

Ar zīmi lietas nav tik vienkāršas. Pirmkārt, apskatot grieķu oriģinālo vārdu “zīme” – tajā laikā to lietoja runājot par Romas impērijas zīmogu, ar kuru tika apstiprināti oficiālie dokumenti. Līdz ar to mums vajadzētu meklēt, kur Bībele vēl runā par zīmogiem.

Efeziešu vēstulē 1:13 varam atrast interesantu rakstu vietu:

“Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģēliju, un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma”

Kā redzam šeit ir nepārprotama un tieša saite starp Svēto Garu un zīmogu. Būtībā varētu teikt, ka zīmogs arī ir pats Svētais Gars. Šāda pati saistība starp garu un zīmogu parādās arī citās Bībeles vietās: (2. Kor. 1:22, Ef 4:30).

Ja labais zīmogs ir Svētais Gars, tad varam izvirzīt diezgan pamatotu pieņēmumu, ka Zvēra zīmogs varētu būt ļaunais gars. No kā izriet, ka Bībele mums vēsta, ka gala laikā daļa cilvēku būs apzīmogoti ar Dieva garu un pārējie ar ļauno garu. Un katrs no cilvēkiem saņems vienu no diviem zīmogiem.

Protams, šāda teorija nešķiet tik sensacionāla, kā, piemēram, ideja par mikroshēmu implantēšanu. Tomēr uzticoties šādai mikroshēmu implantēšanas idejai cilvēks var nonākt pie secinājuma – galvenais ir atteikties no mikroshēmas, tad Dievs mani pieņems. Tādā veidā mēs varam sevi apmānīt ticot, ka kādu zināmu darbību veikšana vai neveikšana mūs var pasargāt no gala laika pievilšanas. Dievs nekad nav skatījies lietas pēc burta, bet gan pēc būtības. Un tas vai es pieņemu Dieva garu un pašu Dievu ir lietas būtība, nevis tas, kas ir uzrakstīts uz manas rokas vai pieres.

Autors: Māris Mols

Uzskati par to, kā radies cilvēks mūsdienās ir ļoti atšķirīgi. Vairums cilvēku tic, ka dzīvība un cilvēks uz šīs zemes ir radies evolūcijas ceļā. Kā galvenie pierādījumi tam tiek uzskatītas fosīlijas, kā arī radiometriskie iežu vecuma mērījumi. Bībele savukārt apgalvo, ka šī pasaule un viss dzīvais ir radīts 7 dienās. Arvien vairāk kristiešu Bībeles teikto izvēlas saprast simboliski, skaidrojot, ka 7 dienas patiesībā nav burtiskas, bet gan simbolizē 7 garus laika periodus, kuri ilgst miljoniem gadu. Šādā veidā tiek veikts mēģinājums samierināt evolūcijas teoriju ar svētajiem rakstiem. Iespējams Dievs patiešām ir radījis pasauli miljoniem gadu ilgā laikā izmantojot un vadot evolūcijas procesus.

Kā vēl viens pamatojums šādai pieejai tiek minēts fakts, ka radīšanas stāsts ir rakstīts ļoti sen atpakaļ un tajā laikā cilvēki nebūtu sapratuši sarežģītus skaidrojumus par miljoniem gadu ilgu attīstību. Tas arī nav Bībeles mēŗkis iemācīt cilvēkiem fiziku un bioloģiju. Tāpēc Bībeles vēstījums varētu būt vienkārši simboliska leģenda, kas pasaka svarīgāko par cilvēka rašanos no teoloģiskā viedokļa.

Tomēr pat, ja pieņemam šādu teiskās evolūcijas teoriju, mēģinot tajā iedziļināties sāk rasties arvien vairāk jautājumu.

Saskaņā ar Bībeles vēstīto, Dieva veiktais radīšanas darbs noslēdzās ar Dieva atzinumu: “Viss bija ļoti labs”. Tikai tādēļ, ka cilvēks izvēlējās neuzticēties Dievam, pasaulē ienāca nāve un ciešanas, tika sarautas attiecības ar Dievu, kas izraisīja vispārēju radības degradāciju, kas turpinās vēl šodien. Evolūcijas teorija turpretī vēsta, ka sākumā viss bija nepilnīgs un tikai pakāpeniski nomainoties daudzām paaudzēm dzīvie radījumi attīstījās, radot pirmos cilvēkus.

Ja radīšanas stāsts vēsta par miljoniem gadu ilgu attīstību, tad kurā brīdī ir notikusi grēkā krišana? Ja tā nav notikusi tad, ko tā simbolizē? Vai cilvēks vispār ir vainīgs, ka pasaulē ienācis grēks, vai tā ir neatņemama Dieva plāna sastāvdaļa?

Tāpat domājot par nāvi. Burtiskajā radīšanā nāve ir grēka sekas, pakāpeniskajā radīšanā nāve ir virzītāj spēks, jo evolūcija nevar notikt bez nāves. Sanāk, ka nāve ir galvenais instruments cilvēku attīstīšanai, jeb attīstības stūrakmens.

Ja pieņemam, ka radīšana ir tikai simboliska, kas notiek ar pārējiem Bībelē aprakstītajiem notikumiem, grēku plūdi, Ābrahama aicināšana, izraēla iziešana no Ēģiptes un kānānās iekarošana. Kā ir ar Dāvidu un Salamanu vai arī tie ir simboliski. Kas notiek ar trimdas laiku. Vienā brīdī šie simboliskie notikumi pārvēršas par reāliem, jo tiek atrasti vēsturiski apliecinājumi šiem faktiem. Tomēr pati Bībele neuzrāda nekādu robežšķirtni starp reālu vēsturi un simbolisku, bet drīzāk sasien visu pasaules vēsturi kopā. Vairākās vietās Bībelē ir atrodami raduraksti, no paša Ādama līdz pat Kristum. Nekas neliecina par to pieminētās personas nebūtu bijušas reālas.

Vēl lielāks kontrasts starp divām teorijām veidojas salīdzinot tās lielā mērogā. Evolūcijas teorijas pamatpostulāts – izdzīvo stiprākais, konkurence rada attīstību. Tas ir pretrunā ar Bībeles mācību vispārīgo virzienu. Dievs nekad neveicina konkurenci, bet gan sadarbību. Nevis iznīcināt vājāko, bet palīdzēt vājākajam ir Bibliska mācība.

Ir grūti saskatīt, kādā veidā no Bībeles ir iespējams atvasināt evolūciju. Šāds mēģinājums rada daudz vairāk jautājumu un neskaidrību, nekā atbilžu. Kādam Dievam mēs ticēsim? Tādam, kas izmanto nāvi, ciešanas un konkurenci, lai radītu savu pasauli, vai tādam kas spēj radīt pilnīgu un laimīgu zemi septiņās dienās?

Citi raksti par šo tēmu:

No mušiņas zilonis nesanāk

Iepazīsti Radītāju!

Radīšana vai evolūcija

Fakti, kas liecina par lielajiem plūdiem

Dzīvības rašanās