Rhythmbox (šeit pieder arī Banshee, Exaile, Ex Falso, Listen, Quod Libet, utt.)

Rhythmbox ir GNOME (un Ubuntu) noklusētais mūzikas atskaņotājs, kas instalējas uzreiz ar visu Ubuntu. Rhythmbox man nekad tā īsti nebija paticis, bet sākot ar Intrepid izmantoju to regulāri, tagad Jaunty neredzu tam konkurentus. Rhythmbox ir visātrākais šāda veida atskaņotājs ever un tas vēsi tiek galā ar pāris tūkstošu dziesmu kolekciju, tiktu arī ar 10k. Visas mani interesējošās iespējas pēdējo 2-3 gadu laikā ir jau parādījušās programmā vai arī developeri sataisījuši pluginu formā un par funkcionalitāti es nevaru sūdzēties. Dizains ir satriecoši minimāls līdz pēdējam un tas mani ļoti priecē.

Protams, man patīk arī citi GNOME atskaņotāji, bet neredzu nevienu, kas piedāvātu ko vairāk kā Rhythmbox, atbilstoši tā ātrumam, funkcionalitātei un integrācijai iekš GNOME.

Songbird

Šis kļūst aizvien labāks. Cits open-source produkts, kas no interneta pārlūka pārvēršas par mūzikas atskaņotāju. Radīts uz xulrunner bāzes, tas ir brālēns Firefox browserim. Tas ir tīri loģiski, jo piemēram, man mūzikas klausīšanās svarīga sastāvdaļa ir informācijas iegūšanas process par žanru/mūziķi/tendencēm, kad izlasu milzumu daudz informācijas par māksliniekiem dažādos portālos, un Songbird šo procesu padara baudāmāku. Integrāciju ar Last.fm, wikipedia, hype machine, musicbrainz un visādiem citiem interesantiem projektiem nodrošina ģeometriskā progresijā pieaugošie plugini jeb extensioni (nu tādi paši kā Firefox un Thunderbird).

Tiesa gan, Songbird ir dikti lēns (lai gan esot ātrāks par iTunes), bet jāatceras, ka šis atskaņotājs reizē ir arī interneta pārlūks. Daži no pluginiem ir vienkārši apbrīnojami – piemēram, SmartyPants un mashTape. Katrā ziņā izskatās ļoti daudzsološi, ar katru relīzi priecē aizvien vairāk, turklāt, jāpiezīmē, ka Songbird veidojuši iepriekšminētā Winamp radītāji.

Amarok2

Kad Amarok izstrādātāju komanda paziņoja, ka uzsāks jaunas versijas izveidi, kura būs paredzēta arī Windows, mani pārņēma dalītas jūtas, jo no vienas puses Amarok būs pieejams visiem, no otras puses gluži negribējās to, lai Linux zaudē savu pievilcību un unikalitāti, jo Amarok bija viens no retajiem labumiem, kas vēl nebija uz Windows. Amarok2 attīstība noritēja paralēli KDE4 attīstībai un abi publikai tika nodoti sākotnēji negatavā stadijā – daudziem šis solis lika pilnībā atteikties no KDE lietošanas, taču ieguvēji no dullās testēšanas vidējā termiņā noteikti būs KDE izstrādātāji. Amarok2 tā pašreizējā stadijā ir salīdzinoši vājš un nepilnīgs atskaņotājs (lai gan labāks krietni nekā pirms 6 mēnešiem), taču tuvāko mēnešu (maksimums – gada) laikā, pēc manām domām, tas atgūs veco Amarok spozmi.

Daudzas senās Amarok funkcijas vēl nav pieejamas Amarok2, lai gan Amarok 2.1 pāris vecās ir jau atgūtas.  Izskatās, ka trakajā pārejā uz KDE4 sāpīgākais ir jau aiz muguras, taču nevar zināt, kas mūs sagaida ar GNOME3 pārmaiņām, jo ir dzirdētas baumas, ka Ubuntu 10.4 LTS varētu iet uz KDE, ja GNOME 3 būs galīgi nestabils.

iTunes

Lai arī iTunes skaitās baigi labais pleijeris un visi iPod un iPhone lietotāji to lieto gandrīz bez izņēmuma, negribētu atzīt to kā labāko. Pirmkārt, tas nedarbojas uz Ubuntu, turklāt, viņš vismaz uz Windows (cik dzirdēts, arī uz Mac) ir tik sasodīti lēns (pat uz “superātrā” Windows 7) un pārbāzts ar liekām funkcijām un, pats galvenais, tas nav sabiedrības radīts produkts – tas momentāni manās acīs padara to par pilnīgi neinteresantu un nepievilcīgu variantu. Hmmm, Mac fanboyiem par šo būs pavisam cits viedoklis, lai gan jāatzīst, ka iPodu un iPhonu var pieliet pilnu arī ar daudziem citiem instrumentiem (lai gan iTunes ir klasisks vendor lock-in piemērs iPhone īpašniekiem), turklāt bez tiem laikam esot vēl arī citi telefoni pasaulē.. Tiesa gan, jāatzīst, iTunes ir visu šo trīs augstākminēto mūzikas atskaņotāju-organizatoru idejiskais sencis, kas kopēšanas rezultātā ticis pārspēts, par ko arī sakām paldies Stīvam Džobsam un komandai! Urā!

Uzskatu, ka ārējais spēks cilvēku rīcības ierobežošanai nav vajadzīgs. Ja cilvēks darbojas pēc principa “noziegums -> sods -> noziegums”, tad nekas labs no viņa nevar sanākt. Sabiedrībai ļoti slikti ir tad, ja visi tās elementi darbojas tikai ārēju likumu robežās, kamēr tikai retajam no tās darbojas iekšējās morāles un ētikas mehānisms. Var paskatīties kaut vai uz bērniem, kas auguši vardarbīgās ģimenēs un mīlošās ģimenēs, un salīdzināt tos. Lai arī kāda būtu mana nostāja pret “demokrātiju” mūsdienu izpratnē, zinu, ka vēlēšanu ignorēšana pilnīgi noteikti nav izeja. Galvenokārt tāpēc, ka nebalsojot, tu pastiprini esošo sabiedrības domu (līdzīgi kā garšas pastiprinātājs, jo tavas nīkulības rezultātā mazlietiņ lielāku svaru iegūst ikviena cita balss) un, nobalsojot par kādu partiju, tu atbalsti vienu partiju, bet noraidi daudzas citas. Protams, tava balss ir piliens jūrā, bet tas jau ir tieši tas, par ko es runāju iepriekš – cilvēks vairs jau nelemj par sevi, viņš ir sabiedrības un tās ielikteņu varā . Un par ko tad šādā situācijā balsot?

Eiroparlamenta vēlēšanas. Eiroparlamenta vēlēšanas manī, un es domāju, ka daudzos citos neizraisa pilnīgi nekādu interesi. Cilvēki, kas sēž Eiropas krēslos, saņem daudz naudas, bet jēga no tā viena ir pavisam maza visā Eiroparlamenta lēmumpieņemšanas procesā, turklāt, viena cilvēka balss vēlēšanās ir pavisam sīciņa, sīciņa, pavisam nemanāma. Šīs vēlēšanas manās acīs ir pavisam bezjēdzīgas. Bet ne par to ir stāsts. Nesen aizpildīju vēlēšanu EU Profiler testu, kurā atklājās sen zināms fakts – manām vēlmēm atbilstošas partijas Latvijā vispār nav.

Līdz ar to, ja nav atbalsta tādam potenciālajam politiskam spēkam, par ko es gribētu vēlēt, man agri vai vēlu (balsojot vai nebalsojot)  sanāk izteikt atbalstu partijai, par kuras vērtībām man “nospļauties”. Lieki piebilst, ka daudzās citās valstīs aina ir savādāka – daudz maz nosegts ir viss politiskais spektrs un partiju skaits ir 2x mazāks. Par to var spriest tikai vienu – visas partijas būtībā Latvijā ir vienādas, lai ko tās arī teiktu un darbojas tikai savās (lasi-”biezo” un virs vidusslāņa esošo cilvēku) interesēs, kā jau tas īstām centrējām/labējām partijām pienākas. Manis interesējošā politiskajā spektrā parasti citās ES valstīs darbojas “zaļās” partijas, taču mūsmāju ZZS klīst pavisam citos medību laukos, ne tur kur vajadzētu un nepavisam neatbilst “zaļās partijas” principiem.

Pašvaldību vēlēšanas. Pašvaldība atšķirībā no valsts vai to savienības ir maza komūna (izņemot galvaspilsētu un citas lielpilsētas). Cik man nācies pārliecināties maģistra studijās, mazajās pašvaldībās šīm vēlēšanām ir liela nozīme, galvenokārt tāpēc, ka cilvēka balsij ir vērtība un cilvēki šajās teritorijās personīgi pazīst viens otru – tas jau ir daudz tuvāk cilvēka pirmatnējās kopienas lēmumu pieņemšanas procesam, kas ir dabiskāks nekā balsošana par priekšvēlēšanu laikā radīto nepatieso tēlu, uz kura āķa kā tāda stulba un jau beigta šprote uzķeras vidējais iedzīvotājs.

Par nacionālismu mūsdienās. Ir tikai viena rase – cilvēka rase. Daži savu priekšvēlēšanu laika kampaņu saista ar nežēlīgo nacionālismu un baidās no krievu invāzijas, paužot to pat ļoti atklāti. Vēlos teikt to, ka visi Ulmaņlaiku slavinātāji un patriotisma (kas robežojas ar atklātu rasismu un nacismu) kaldinātāji ir par gadiem 80 aizkavējušies pagātnē. Tad bija pavisam citi laiki un protekcionisms, nacionālisms un sava valsts bija galvenās vērtības ne tikai Latvijā, bet citur pasaulē. Tagad bez citu valstu produktiem pēc pāris dienām šie nacionālisti jau čurātu biksēs. Ne tas ir svarīgi – nozīmīgi ir saprast, ka visi cilvēki savā būtībā ir vienādi un šķirot pēc rases, tautības, dzimuma ir muļķīgi, galvenais ir tas, lai viņi ir sirdī labi un jauki, nesavtīgi un saprotoši. Taču tas jau ir atsevišķs stāsts, kam varbūt kādreiz būs turpinājums.

Manas vēlēšanas. EP vēlēšanās balsošu par to, kas atrodas vistuvāk manam aplim (shēmā), bet par pašvaldības vēlēšanām man nav ne jausmas, jo es nedzīvoju tur, kur balsoju.

Apskatāmais albums manās mājās tika gaidīts jau no 2008. gada pavasara, kad iznāca mazā platīte “Water Curses”, kas bija kā priekšvēstnesis jaunajam albumam. Dziesmas atšķīrās no “Strawberry Jam”, grupas iepriekšējā albuma, ar nedaudz dejiskāku ritmu un savādāku aranžējumu. Pēc četriem mēnešiem sadūšojos kaut ko uzrakstīt.

Tiem, kas nezin, Animal Collective ir neo-psihodēliskās mūzikas viļņa pārstāvji, kas nebeidz eksperimentēt ļoti plašā muzikālā spektrā, bieži vien mūzikā izmanto trokšņus, paši pieder indie mūziķu kopumam un “frīkfolkeriem”. Animal Collective daudzās aprindās tiek uzskatīta par nozīmīgāko grupu pēdējā desmitgadē.

“In the Flowers”, albuma ievadgabals, ir, hmm, ļoti savāds. Pie joda, savāds ir viss albums. Tas ir daudz dejiskāks un statistiska vidēja klausītāja ausij tīkamāks kā iepriekšējie, bet es neriskētu to dot klausītes cilvēkiem ar aprobežotiem uzskatiem mūzikā.  “My Girls” ir tā dziesma, kas ir albuma, tā teikt, “vārti un atslēga”, jo tikai pēc tam, kad šī dziesma noklausīta reizes piecdesmit, var ieraudzīt pārējās albuma dziesmas un sajust tā atmosfēru vispār. Šī dziesma ir tik patiesa, reizē naiva un mīļa, mūsdienu sabiedrības vērtības noliedzoša bez kādiem aizvainojumiem, turklāt tradicionālās vērtības cienoša -- es runāju tikai par vārdiem -- mūzika ir pat ļoti dejiska un ikviens sajustu tās savādi aicinošo un apreibinošo ritmu, jo kā nekā tā ir radio draudzīgākā dziesma albumā, kam ir pat uzņemts videoklips (skatīt zemāk). “Daily Routine” stāsta par mūsdienu cilvēka ikdienu, kamēr “Taste” ir interesants skatījums uz cilvēka identitāti un gaumi. Brīnišķīgās vargāna skaņas var baudīt “Lion in a Coma”. Pilnīgs miers ir “No More Runnin”, taču jestrība valda “Summertime Clothes” un “Brothersport”. Sapnis, kā jau ikviena cilvēka svarīgs dzīves elements, pavīd dziesmās “Bluish” un “Also Frightened”. Apbrīnojami tas, ka albuma elementi jeb dziesmas ir reizē tik dažādi, bet kaut kā nepazūd un saglabājas tā vienotais koncepts.

Man šķiet, ka Animal Collective mūzikā interesanta ir radītā atmosfēra, dziesmu vārdi, savādais dziedājums, šajā albumā arī ritms, un neskaitāmās skaņas ikvienā dziesmā, ja apnīk viens, var mēģināt uztvert ko citu. Turklāt, šis albums ir riktīgs “augonis” (grower -- angl.).

Un pretēji valdošajam viedoklim neuzskatu, ka šīs mūzikas baudīšanai vajadzīgas kādas zālītes, mūzika un albuma vāciņš per se ir apreibinoši. Izbaudiet, kas vēl nav dzirdējuši šo!

Kiss You There!

Ēdiens bez gaļas.

1. Pieejamais produktu klāsts veikalos. Pavisam vienkārši – lai cilvēks kļūtu par vegānu, tam ir jāatsakās no dzīvnieku valsts produktiem un jālieto tikai augu valsts produkti. Cenai ir jābūt adekvātai un nedrīkst vairākkārtīgi pārsniegt vidējās mūsdienu sabiedrības locekļa pārtikas izmaksas, jo es tomēr esmu tikai students.
   • dzīvnieku valsts produktu pieejamība – nav normāli, ja ieejot veikalā, 80% no ēdamajiem pārtikas produktiem ir dzīvnieku izcelsmes, un ja 50% no veikala teritorijas aizņem govs piena produkti. “Sarkanā gaļa” pieejama dažādās formās un krāsās, tās cena ir atkarīga no “kvalitātes”, šiem produktiem eju garām, jo tie man neinteresē. Žēl gan, ka liela sabiedrības daļa tieši pie šiem plauktiem pavada visu iepirkšanās laiku un savu ēdienkarti balsta uz šo produktu bāzes. Pieprasījums rada piedāvājumu, un arī otrādi. Iztēlojies – olbaltumvielas un tauki šķiežas cauri ādas porām! Jauki.
   • augu valsts produktu nepieejamība – 100% vegāns es biju aptuveni 6 mēnešus no marta līdz oktobrim, sezonā, kad svaigi augļi pieejami visur. Rudenī un ziemā nācās saskarties ar laika trūkumu un veikalos sanāca nokļūt laikos, kad svaigi augļi vienkārši nav pieejami. Ja tie ir atrodami, tad praktiski visi ir sapuvuši un tādus pirkt nav jēga, jo nauda vējā. Nākas novērot, ka lielā daļā veikalu augļu un dārzeņu stends neaizņem vairāk par 10-15%, pie tam lielākā daļa sapuvuši, bieži nauda tiek izšķiesta par sabojājušamies produktiem. Vai tiešām sākt taisīt tiesas prāvas pret pārtikas veikaliem??
   • cena – veikalos, kur ir pieejama svaigi un kvalitatīvas izcelsmes augļi un dārzeņi, cena ir pārāk augsta, jo šādām precēm acīmredzot trūkst pieprasījuma. Ļoti žēl, jo šie studenta makam ir par dārgu un manam vēderam iet secen.
   

   Gaļa.

2. Veikalu pieejamība – katrs no mums dzīvo kādā atsevišķā vietā un apgrozāmies rajonā, kas ir pāris kvartālu attālumā no mājām. Tā kā es dzīvoju Rēznas koju “studentu ciemā” tuvākais pārtikas veikals man ir “Gotiņa 6″ – mazs ūķis – kurā atrodamie pārtikas produkti nav lielā izvēlē. Tur es neiepērkos. Citi apkaimē esošie veikali:
   • “supergeto” pie SZF (1 pieturas brauciena attālumā) – lai gan veikals nesen pārdzīvojis interjera pārmaiņu laikus, augļu stends ir saglabājies vecum vecais, parasti atrodami pāris sapuvuši banāni, āboli un kivi. No dārzeņiem var atrast sapuvušus burkānus, pilnīgi brūnus tomātus un nograuztus gurķus. Pērkami ir tikai iefasēti augļi vai dārzeņi, vai arī jebkurš no minētajiem uzreiz pēc pieveduma (kas negadās bieži), kamēr produktus nav skārušas vietējās apkaimes iedzīvotāju (lasi – bomžu, urldzērāju un Romas tautas pārstāvju) ķetnas.
   • “mahima” (starp kojām un “galeriju Azur”, 1 pieturas brauciens, tikai uz otru pusi) – krāmu pilns veikals, lai gan neesmu tur sen bijis. Augļi un dārzeņi atrodas pie pašas ieejas, reti kad kāds no tiem ir pērkams. Vegāniem pilnīgi nedraudzīgs, ļoti daudz gaļas un piena produktu, pilnīgs disbalanss.
   • RIMI iekš “galerijas Azur” (2 pieturu attālumā) – visbiežākā izvēle, kur braukt. Augļu un dārzeņu izvēle ir samērā OK, tikai pirkt var “ejošos” augļus un dārzeņus, kas atrodas centrālajos stendos, jo tautās nepopulāros (rutkus, cukini, baklažānus, utt.) labāk nepirkt. Tie bieži vien ir sapuvuši, jo reti kurš tos pērk. Veikals vispār ir ļoti maz apmeklēts, garas rindas ir reti.
   • RIMI iekš “MOLS” (jāiet ar kājām 15 min, ziemā par tālu) – labākais veikals apkaimē, jo tur ir atrodami vislabākās kvalitātes augļi un dārzeņi (pat salīdzinot ar “Azur”). Arī šad tad tur ir kaut kas sabojājies, bet nepatīkami tas, ka veikals atrodas tālu un, ejot ar kājām, ziemā izstaigāt neiespējami.
   • centra pārtikas veikali – tur jau var atrast ko vairāk (izņemot varbūt Centra un Origo RIMI, kur dažbrīd ir ļoti apšaubāma kvalitāte), bet brauciens uz turieni parasti aizņem 15-20 minūtes vienā virzienā, ne vienmēr tam ir laiks. Pilsētas centrā, kā jau centrā, ir atrodami vairāki vegāna puncim draudzīgi veikali.
3. Dižķibele/krīze – baismi nepatīk visas šīs pēdējā laika valdošais pesimistiskais nosakņojums tāda s**a kā ekonomiskā krīze dēļ. Cilvēki ir izdzīvojuši grūtākus laika periodus, bet te visi vaimanā, ka nu gals klāt. Neko darīt, jāēd ir visiem, tāpēc cilvēki izvēlas visādus it kā lētus un manās acīs pretīgus produktus, kas ļoti retos gadījumos ir augļi vai dārzeņi. Tādā veidā tiek maitāta veselība un nedomāju, ka kopsummā tas iznāk lētāk, jo arī desas un visi piena produkti ir dārgi. Cietēji pilnīgi noteikti ir arī vegāni/veģetārieši, jo augļiem un dārzeņiem ir maza aprite, tie bojājas un pūst, vājā pieprasījuma dēļ kāpj cena. Akcijas produkti nereti ir uz pūšanas robežas esoši dārzeņi un augļi. Krīzes dēļ jau mans maciņš arī tāds diezgan paplāns un izvēlos ne tos pašus veselīgākos produktus, bet jābūt ir ļoti uzmanīgam, jo arī pārtikas veikali “nespēlē pēc noteikumiem” un šajos apstākļos cenšas bezkaunīgi iesmērēt pēdējos draņķus.
   

   Neēdams produkts, bieži sastopams Latvijas lielveikalos.

4. Restorāni/kafejnīcas/ēdnīcas – tā kā vēl joprojām studēju LU un strādāju Rīgas centrā, man pa vidu darba un studiju procesam rodas liela vēlme kaut ko ielikt vēderā. Tā kā esmu nabaga students, neeju ēst uz pašām dārgākajām ēstuvēm, izvēlos salīdzinoši lētas un prastas ēstuves. Reti kurā no tām var atrast ko “negaļisku”, tāpēc dažbrīd man paslīd kāja un, izsalkuma nomocīts, es to gaļas kluci apēdu. Prieks, ka pēdējā laikā LU un Rīgas Domes ēdnīca AMICA ir iekļāvusi savā ēdienkartē veģetāros ēdienus un ļauj izvēlēties vienu no diviem ēdieniem. Tas priecē. Grūti arī tad, kad notiek sabiedriskas “izēšanās” kopā ar kolēģiem, izvēlēties vegānisku ēdienu no piedāvātā klāsta un izņemt gaļu no gaļēdājiem domāta ēdiena nav vegāniska pieeja. Vegānisks ēdiens nav “ēdiens bez gaļas”, tas ir ēdiens, kurā augļi, dārzeņi, ogļhidrāti un augu olbaltumvielas ir sabalansēti nepieciešamajās attiecībās.
5. Apkārtējo viedoklis un spiediens – dažbrīd tas ir ļoti kaitinoši. Cilvēki zobojas par vegāniem un veģetāriešiem un uzskata, ka bez dzīvnieku valsts produktiem nav iespējams iztikt. Atbildei jāsaka, ka izdzīvot tikai ar gaļu nav iespējams pat vienu dienu, gaļai garšu piedod tikai un vienīgi augu valsts garšvielas. Taču ļoti grūti ir tad, kad sanāk viesoties pie citiem un atteikties no ēdiena, kura pagatavošanai veltīts daudz laika. Te nu laikam jāliek lietā postmodernais cinisms – jāignorē šī cilvēka pūles un jāliek saprast, ka cilvēki ir dažādi. Citi vegānismu uzskata par modes trendu, to parasti saka cilvēki, kam pašiem mode ir dzīves vadmotīvs. Te jāatkārto Hakslija domugrauds – ikviens, kas vēlas darīt ko labu cilvēcei, saskaras ar naidu – man dažbrīd grūti izprast to cilvēku domas, kas pēkšņi kļūst aizstāvoši agresīvi pret mani, kad saku, ka gaļu neēdu. Tie laikam domā, ka es aizskaru viņus vai aizliegšu tiem to vienu no mūsdienu samaitāto dzīvju baudām – ēst gaļu. Turklāt pēc novērojumiem droši varu teikt, ka liela daļa cilvēku atviegloti nopūšas, kad es pasaku, ka “tomēr gaļu ēdu (un neesmu sagājis sviestā!)” – tas daudz ko liecina par mūsdienu sabiedrību.

Par šitanīm vegānisma problēmām aizdomājos tad, kad “netīša” gaļas ēšana man pa pēdējo mēnešu periodu apnikusi, pie tam esmu saaukstējies – esmu pārliecināts, ka tas ir nepareizā uztura dēļ. Turklāt, labsajūta un enerģijas apjoms vegāniem ir daudzkārt lielāks kā gaļēdājiem, to pēc pēdējā gada laikā veiktiem eksperimentiem varu teikt droši.

Personīgs ievads. Nav nekāds baigais noslēpums, ka esmu bijis Depeche Mode aktīvs daiļrades cienītājs jau no agrīna pusaudžu vecuma. Tiku dzirdējis Violator un SOFAD jau pavisam mazs būdams, bet regulāri klausos DM no Ultra iznākšanas brīža, tas ir no 11 gadu vecuma. Izklausās diezgan savādi, bet tā kā tagad man ir 22 gadi, sanāk, ka pusi mūža jau klausos šo visādi interesanto kolektīvu. Lieki piebilst, ka zinu gandrīz visām 230+ dziesmām vārdus no galvas. Tas jau no tiem laikiem, kad Depeche Mode klausījos ikdienā, un ne mirkli to nenožēloju, jo DM daiļrade/kultūra man ir devusi daudz. Pēdējo gadu laikā, kad esmu vairāk pievērsies indie kultūrai, Depeche Mode esmu licis nedaudz maliņā un iepazinis veselu jaunas mūzikas okeānu (ar/bez indie mūzikas šo to no klasiskās, džeza mūzikas, hiphopa, IDM, dubstep, ambient, freak folk, utt. ), tagad jau uz DM skatos ar citām acīm. Pavisam manu skatu izmainīja nesen publicētā intervija ar Fletchu un Deivu iekš pitchfork, acīmredzot, jaunā albuma promocijas ietvaros. Vēlos tikai nezinātājiem piebilst to, ka Depeche Mode daiļrade tālu pārsniedz tās robežas, ko rāda pa TV vai atskaņo radio. Liela daļa labāko DM dziesmu atrodamas singlu b-pusēs. Un, lai spriestu par Depeche Mode daiļradi, noteikti jānoklausās visi DM albumi, tas ir mazākais, ko vajadzētu darīt. Depeche Mode ir kults, šis apzīmējums to it kā nostāda ārpus meinstrīma rāmjiem, taču vienlaicīgi grupa ir centusies būt pēc iespējas atpazīstama. Tas ir sarežģīts fenomens, kas DM gadījumā ir mainījies arī gadu laikā.

Iepriekšējie albumi. Grūti pateikt, kas man nepatika Playing the Angel, bet, ja godīgi, arī Exciter dažviet nebija īsti labs. Man vienmēr ir licies, ka labākais Depeche Mode albums ir Construction Time Again, ar savu neatkārtojamo industriālo piesitienu, kas ir pirmais stilistiskais pagrieziena punkts DM; tam seko Ultra, ko spēcīgu padara Deiva atlabšana no krīzes, un tikai tad es liktu Violator un SOFAD, varbūt tāpēc, ka šos abus esmu vienkārši “atklausījies”.

Depeche Mode = komercija? Nenoliedzami, ka Depeche  Mode jau no pašiem pirmsākumiem ir centušies iekarot topu virsotnes un sasniegt pēc iespējas plašāku auditoriju. Nezinu, vai pie vainas tur ir Daniels Millers vai 70-tie Basildonas drūmajā gaisotnē, bet Depeche Mode (visticamāk, ka to dara DM aizbildņi jeb leibls) tiecas pēc naudas jebkādiem līdzekļiem, un paši to pat nepamana vai vienkārši nepievērš uzmanību. Depeche Mode būtu atpazīstami arī tad, ja viņi būtu underground grupa ar pāris savādnieku atbalstītāju bāzi, jo dažas Depeche Mode dziesmas ir bijušas tik spēcīgas, ka agri vai vēlu liktu grupai izlauzties ārā. Diezgan savādi, ka jau iepriekšminētajā intervijā pitchfork, šis fakts par komerciju no DM tiek censts no žurnālista puses izvilkts ārā, bet lieta tāda, ka Depeche Mode NEAPZINĀS sevi kā mainstream grupu, par spīti tās panākumiem un plašajām mārketinga akcijām, kas daudziem, tajā skaitā man, ne sevišķi iet pie sirds. Tomēr Depeche Mode bez tā rada arī mūziku, un šajā sakarībā tā būtu arī jāvērtē. Tāpēc, runājot par Depeche Mode, šī grupa ir unikāls gadījums, kam nav citu līdzinieku mūzikas industrijā, jo vienlīdz labi apvieno atpazīstamību un kvalitāti, gūstot atpazīstamību šķietami nesavienojamās mērķauditorijās.

jaunais Depeche Mode logo

Sounds of the Universe. Tad par albumu. Nevaru teikt, ka sākotnēji šī albuma dziesmas, kuras pēdējo mēnešu laikā pa vienam tika dabūtas no viskautkurienes, man liktu sajūsmā kliegt, bet tagad noklausoties albumu FLAC (sry, man vinils vēl nav), varu teikt, ka esmu ļoti patīkami pārsteigts. No iepriekšējā albuma tas daudz neatšķiras skaņas aranžējuma ziņā (tas pats producents Ben Hillier), taču, manuprāt, šoreiz tas ir daudz saturīgāks un ietur vienveidīgāku raksturu – PTA savā starpā spēcīgi kontrastēja Suffer Well un Sinner in Me, kā arī I Want It All un Lilian bija samērā nejēdzīgi un prasti gabali, lai gan radio draudzīgi. Turklāt, A Pain that I’m Used To bija vienkārši drausmīgs gabals ar vēl drausmīgāku klipu. Tad DM izklausījās patiešām “lēti” un tūres koncerts man īsti nepatika. Nezinu, varbūt tad Martins un Deivs tikko bija noņēmušies ar saviem soloprojektiem, bet kaut kas nebija riktīgi. Protams, bija jāmēģina ielikt un atbalstīt Deiva dziesmas, kas lika upurēt albuma kvalitāti nedaudz, taču augļus var redzēt jaunajā albumā.

Sounds of the Universe gaidīšanu interesantu padarīja galvenokārt trīs fakti:

1. Analogie sintezatori no 80-iem - Albuma rakstīšanas procesā Martinam parādījās aizraušanās ar vecajiem sintezatoriem no DM jaunības dienām. Vai ik dienas tika saņemti jauni sintezatori no eBay, kuri galvenokārt tika izmantoti iedvesmas raisīšanai.
2. Nē alkoholam! – Martins atmeta dzeršanu, līdz ar to vairāk enerģijas un dzīvotprieks, kas, protams, liek gaidīt patīkamāku galarezultātu.
3. Korbins atpakaļ – Slavenais fotogrāfs un vispār sirdī mākslinieks Antons Korbins atkal piekritis veidot DM tēlu albuma noformējumā un tūrē. Tā ir laba ziņa, jo DM vizuālais tēls bez Korbina piesitiena ir nepārliecinošs un DM klipi no Korbina laikiem ir ar augstu māksliniecisko vērtību, par pārējiem es to neteiktu, tie ir ĻOTI lēti. Tiesa gan, Korbins režisēja “Suffer Well” video un tas bija jūtams uzreiz.

Albuma noformējums. Jau otrajā albumā pēc kārtas uz vāka dominē pelēkā krāsa, pirmo reizi albuma vāciņu ieraudzīju marta sākumā vikipēdijā, kad oficiāli albuma vāciņš vēl nebija paziņots. Domāju, ka kāds jokojās, tik nenostrādāts man tas liekas, taču daudz svaigāka liekas DM SOTU albuma vāka melnā versija. Ļoti spēcīgi izskatās DM logo, iespējams, labākais ever. Iedvesma vāciņam esot nākusi no spēles.

Kopējais iespaids. Wrong kā albuma pirmā izlaistā dziesma man liekas ļoti “depešiska” un pārliecinoši ir labāka par citām šī gadsimta pirmajiem singliem – “Dream On”, “Precious” un “Martyr”. Jāsaka, ka DM raksturīgais “drūmums” caurvij visu albumu, pārliecina daudz vairāk kā PTA. Tas ir ļoti svarīgi, jo DM dziesmas nevar pastāvēt bez melanholiski sadomazohistiska, introverta, emocionāli smaga pārdzīvojuma. Dažas dziesmas šajā albumā pārliecina ļoti, bet galvenais, kā jau minēju, ir albuma koncepts, kas padara albumu viengabalainu un tas man ir svarīgi. Ja liek atzīmes, albumu novērtētu kā 7.5/10.

Dziesmas. Albumā ir 13 dziesmas, taču pastāv vēl bonusu diski, kuros ir papildus 5 dziesmas , 6 dziesmu remiksi un 14 dziesmu demo versijas no dažādiem laikiem. Ar zvaigznīti(*) atzīmētas tās, kuras pēc mana ieteikuma vajadzētu dzirdēt. Tad nu tā, uz priekšu:

In Chains* - Albums sākas lēni (un ar pīkstienu – tādu kā sine wave), tas nozīmē to, ka DM ir gatavi beidzot taisīt albumu saturīgāku, tādu, kas izaug klausītāja prātā. Dzirdamas arī pāris skaņas no 80-ajiem, kas pēkšņi pāraug mierā un Deiva ļoti skanīgajā balsī, to papildina ideāli novietots Martina ģitāras sampls. Dziesma aug lēnām, līdzīgi kā “Higher Love” no SOFAD. Ļoti labi skan Martins kopā ar Deivu, ne tikai šajā dziesmā, tas ir vairākās, atgādina Violator laikus. Ļoti daudz sīkas skaņu nianses, tieši tā kā Depeche Mode pierasts dzirdēt, nevis Exciter glitchi vai PTA megatrakā kompresija.

Hole to Feed – Ļoti iespaidīgs sākums, kuru diezgan pamatīgi norok nelaikā ieliktā Deiva balss. Dziesmas teksts tāds vienkāršs, paskatamies vāciņu, jā skaidrs – Deiva dziesma. Piedziedājums vēl ir OK un muzikālais pavadījums vienkārši iespārda, kurš, starp citu, iepriekš noklīdušajā albuma versijā bija nedaudz savādāks.

Wrong* – Te viss skaidrs. Albuma pirmais singls, visi dzirdējuši. Dziesma, kurai piedziedājumā tikai viens vārds. Dziesmas struktūra ļoti savāda, interesanta un noskaņa kā jau DM. Pilnīgi neticās, ka Depeche Mode spējuši ko tādu sarakstīt tieši tagad. Lai gan muzikāli te nekā nav, lielāko lomu spēlē teksts un radītā noskaņa, jo Deivs te pat īsti nedzied. Grūti atrast šai dziesmai kādu līdzīgu iepriekš, taču tā jau no pirmajiem mirkļiem liekas ļoti raksturīga Depeche Mode skanējumam.

Fragile Tension – “depešiskāka” Lilian versija. Ko tur lai saka, Lilian man īsti nepatika, šai ir iekšā tāda drūma noskaņa un ģitāras sampli arī ir labi. Liekas, ka varētu būt rakstījis Deivs, bet nē – tomēr Martins. Dziesmas tēma par kreativitāti un nepiepildīto potenciālu.

Little Soul* – ļoti spēcīga dziesma, kurai ir minimāls pavadījums ar nelielām pavisām DM-klasiskām analogo sintezatoru niansēm. Deivs cenšas dziedāt kā Martins un abu balsis saplūst kopā, nedaudz atgādina “Waiting for the Night” un “I Am You”. Dziesmas “odziņa” ir brīdī, kad apstājas ritms un skan sintis ar Constuction Time Again cienīgu skaņu. Vispār liekas, ka šī varētu būt paredzēta dziedāt Martinam, jo tomēr ļoti atgādina arī “Macro” un “Comatose”, jo vismaz liriski ar šīm dziesmām “Little Soul” ir daudz līdzības (tēma – cilvēks, visums, zemapziņa, utt.).

In Sympathy – tāds viegls deju gabals. Varētu būt vājākā albuma dziesma, jo liriski nekādu brīnumu te nav, un muzikāli man nešķiet īpaši saistoša vai interesanta, taču par spīti tam, no albuma kopējā satura ārā nekrīt. Tādām dziesmām arī jābūt. Vismaz prieks, ka dziesma nav pārāk jestra vai kaut kādā citā ziņā ļoti “dejiska” ar 4-to-the-floor-rodzhers-hates-it bītu, kā, piemēram, bija “I Feel Loved” vai “Suffer Well”.

Peace* – šeit sākas albuma otrā, interesantākā daļa. Iesākums ar pavisam vienkāršu (un dažiem noteikti atbaidošu) analogā sinta basu. Man liekas, tas ir ļoti atbilstošs DM, arī tam sekojošs Martina “Peace will come to me”, kas reizē ir arī piedziedājums, patiešām ir nomierinošs, dziesmas teksts ir ļoti spēcīgs un atgādina cilvēka, kas vēlas iegūt dvēseles mieru, izjūtas. Samērā spirituāla dziesma,  mani šī dziesma uzrunā un rada dīvainas sajūtas. Nezinu, kaut kā nāk prātā “People are People”, kas nodarbojās ar līdzīgu tēmu risināšanu un pasaules izpratni.

Come Back – dziesmas pavadījums smagnējs gandrīz kā “To Have and To Hold”, Deiva dziesma – fakts, kas nav jūtams nemaz tik izteikti, lai gan teksts ar īpašām liriskajām pērlēm neizceļas. Dziesma smagnēja un internetā skatāma/klausāma vismaz trīs versijās, šķiet, ka šī arī ir atbilstošākā un labākā. Ir OK.

Spacewalker – instrumentālais gabals kā jau katrā no vailders-ir-prom-pavisam albumiem. Noskaņas uzturēšanai atbilstoša dziesma. Noteikti labāks par “Lovetheme” vai “Introspectre”, bet “Jazz Thieves” vai “Uselink” nepārspēt, jo Ultra elektronika ir DIEVĪGA. To var novērtēt tagad, noklausoties pēc 12 gadiem. Albuma atmosfēra lieliski atspoguļojas instrumentālajā gabalā, tā ir pēdējo četru albumu īpašība.

Perfect – dziesma nepavisam nav perfekta, lai gan veco sintezatoru ievads sākumā ir pavisam OK. “I didn’t choose/I didn’t pull the trigger/It wasn’t me/I’m just a plain and simple singer” ir labākā vieta dziesmā, bet citur tā plūst lēnām un šķiet pat nedaudz garlaicīga, taču arī šeit ir saklausāmas dažādas sīkas detaļas, kas ir pietiekami interesantas. Vispār šī dziesma iet kopsolī ar “Peace”.

Miles Away/ The Truth Is* – Gahana šedevrs, manuprāt, viņa labākais gabals ever (gan solo, gan DM). Var dzirdēt, ka pats ir rakstījis un lieliski izjūt dziesmas plūsmu, kas ir  pavisam dinamiska un varētu būt laba LIVEā. Tāds spēcīgs elektroblūzs, kam vienīgais līdzinieks, kas nāk prātā ir “Personal Jesus” vai varbūt “Bottle Living”.

Jezebel* – Gors skan labi. Savā vienīgajā dziesmā Martins pamanās nodziedāt tā, ka sirds plīst pušu. Vienmēr viņš ir liecies kā labāks dziedātājs par Deivu, kā nekā viņa abi Counterfeiti ir manu mīļāko albumu sarakstā. Dziesma kā jau klasiska Gora dziedāta dziesma, bet man šķiet šajā gadsimtā labākā no Gora puses, tikai tāpēc, ka Goram un viņa pavadījumam jāskan skaidri un dzidri, bet tā nebija ne Exciterā, ne PTA, kur abos bija māsterēšanas/producēšanas īpatnības, kas minētas iepriekš un to izskaidrojums atrodams internetā.

Corrupt* – ļoti spēcīgs un dinamisks albuma noslēgums. Šai dziesmai piedziedājums ir sanācis labs un, tāpat kā teksts, ieturēts vislabākajās DM tradīcijās. Vienkārši jādzird. Vispār dziesmas noskaņa nedaudz atgādina Nine Inch Nails.

Interlude #5 – nekas īpašs, apspēlēta Wrong tēma. Pavisam labas bija tikai Interlude #2 (Violatorā) un Interlude #4 (SOFAD).

Papildus dziesmas

Light – tāda diezgan parasta dziesma, varbūt vienīgi sākums iepriecina un ģitārīte nedaudz.

The Sun and the Moon and the Star – sākums ilgs un kluss, beigās izrādās šī ir Gora dziesma. Pilnīgs minimālisms un miers, Gors hipnotizē.

Ghost – pārsteigums. Šī ir pavisam laba dziesma. Grūti saprotams, kāpēc tā nav iekļauta albumā, teksts un muzikālais pavadījums ir lielisks.

Esque - instrumentālais. Labs nosaukums un laba dziesma.

Oh Well – baigais “tuc-tuc”. Nez, šitas varbūt man arī ne visai. Neko līdzīgu neesmu dzirdējis no Depeche Mode, un īpaši negribētu arī, lai viņi iet šādā virzienā, lai gan pati dziesmas noskaņa ir diezgan dinamiski padrūma. Droši vien ietekmējušies no kaut kādiem vācu tehno.

Dziesmu remiksi manī īpašu interesi vēl neizraisīja, lai gan interesants likās dubstep mūziķa Caspa pārveidotais “Wrong”. Par demo versijām pat nezinu – pirms tam bija dzirdētas citas demo versijas citām dziesmām. Ko Depeche Mode ar to grib pateikt? To, ka dziesmas studijā tiek pārtaisītas. Tas nav nekāds brīnums, Nirvana “Sliver” bija interesantāks. Hmmm, lai gan “I Feel You” Gora dziedājums mani nedaudz pārsteidza.

Albums oficiāli iznāk rīt, bet to var paklausīties pie Kozlova.

Parasti nerakstu par veciem albumiem, taču šis ir atsevišķs stāsts par vienu reti klasiski albumu. Tiesa, tas nepavisam nav populārs (varbūt tikai vāczemē), bet lieliski atspoguļo visas labākās saldo 80-to mūzikas tendences un īpašības. Albums ir publiskajā vidē gandrīz neatrodams, lai gan man viņš mājās atrodas kasetes formātā, un tika atskaņots bieži vien, kad biju mazs knēvelis, tāpēc tas tik ļoti ir iesēdies prāta dzīlēs.

Par to, ka no 80-tiem ir vērts šo to pasmelties, pierāda nesenie mūziķu Cut Copy, M83 un Beach House panākumi. Tādi žanri kā twee pop, dream pop un synth pop ir idejām bagāti dīķīši. Un, kā mēs labi zinām, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Hubert Kah. Šis mākslinieks zināms kā vācu jaunā viļņa (Neue Deutsche Welle) kustības pārstāvis. Tā bija vācu lokālā mūzikas kustība tad vispasaulē sastopamajam new wave/new romantic žanram. Latviešu analogi šim māksliniekam ļoti aptuveni varētu būt Jumprava, NSRD, Otra Puse, utt.

Dziesmas. Albumā ir 10 dziesmas šādā secībā:

1. Welcome, Machine Gun (klips augšā)
2. Carrousel
3. Cathy
4. Midnight Sun
5. Sound of My Heart
6. So Many People
7. Help Me Through the Night
8. The Voice of Silence
9. Victim of Brain
10. Military Drums

Žanrs. Kā jau New Wave žanra mūziķiem, tiem bieži vien tika piešķirta samērā augsta mākslinieciskā un kultūras vērtība, jo tiem bija raksturīgas modīgas uzstāšanās, videoklipi un tamlīdzīgas ārišķibas, taču tie arī mēdza iekarot topu virsotnes, tanī pat laikā nekļūstot par banāli komerciāliem, turklāt savos atsevišķu  dziesmu tekstos paužot samērā spēcīgas patriotisma, pacifisma vai kādas citas augstākas idejas, kuras skaisti izdziedot varēja komunicēt masām, kam patika un likās svarīgs tikai jautrais mūzikas pavadījums.

Ko saka internets -- līdzīgie? Čupa visādu vācu mākslinieku, zināmākie Alphaville.

Ko saka internets -- vērtējums? Albums ir absolūti nezināms, angļu vikipēdijā ne vārda, tam nav oficiāla vērtējuma nevienā no zināmākajiem albumu vērtētājiem, izņemot allmusic.com dod neko neizsakošus vidējus 3 ačus no 5 bez jebkāda tekstuāla apraksta. Tikai dīvaini gan, ka AMG Album Pick ir Hubert Kah best of dance hits, kurā gandrīz visas ir no šī albuma(!). Vienīgais tas, ka mums to piedāvā nopirkt šur tur Amazonā un citos mūzikas veikalos, kur, starp citu, tas ir labi novērtēts no klausītāju puses.

Savādā vēsture. Grūti pateikt, kas šajā albumā ir, bet tanī ir kaut kas no ņū-eidžiskās Enigmas mistikas, varbūt mazdrusciņ Depeche Mode/The Cure gotisma, 80-to sapņu popa un post-panka introvertā depresīvisma. Turklāt tas iznācis rokmūzikas labākajā ērā -- 80-to/90-to gadu mijā, kas vispār mūs lutinājusi ar kvalitatīvu mūzikas albumu pārpilnību, tāpēc varbūt daži no tiem palikuši ēnā. Iespējams, ka šis albums vienkārši iznāca par vēlu, jo 1989. gadā jau valdīja citas vēsmas, kurās šis albums vienkārši neiederējās. 80-to gadu vidū vai sākumā tas būtu guvis fenomenālus panākumus. Šis albums arī varētu būt vācu sintīpopa ēras beigas, kam seko tehno, klubu mūzikas un sazin kādu vēl tam līdzīgo žanru ēra, kas turpinās joprojām.

Domas. Vispār jau diezgan smieklīgi, ka es uzrakstīju par šo albumu, kuru es varbūt nekad neklausītos, bet tas atrodas manā mājas kolekcijā un līdz ar to, esmu ar tiem izaudzis (bez šitā vēl aktuāli ir Maika Oldfīlda, Enigma un Genesis ieraksti kasešu formātā). No raksta var secināt to, ka ļoti svarīgi ir tas, ko cilvēks bērnībā (vai jebkurā citā dzīves posmā) klausījies, jo tas paliks atmiņā uz visu mūžu un var izsaukt spēcīgas atmiņas no attiecīgā laika perioda. Tāds hipnozes un psihoterapijas līdzeklis, manuprāt.

Pilnīgi iespējams, ka šis albums ir totāli bezvērtīgs, taču, lai gan lielākā daļa manas ģimenes kolekcijas ierakstu ir zaudējuši vērtību manās acīs, šis ir izdzīvojis (tas ir daudz!) un es to ik pa laikam ielieku savā kasešu atskaņotājā, jo tas ir vienkārši skaists.

..vismaz saldāks jau noteikti vairs nekas nevar būt.

Pēdējo reizi Soundarcade gadījās redzēt Mazsalacas lieliskajā rokfestivālā “Blieziens”, kas šogad pagājšgad bija reti vāji apmeklēts, un grupai iznāca spēlēt 2os naktī nelielam pulciņam dzīvi palikušo, gribēju sagaidīt dziesmu Can’t Close the Line (video zemāk), kuru tā arī nenospelēja. Tad nu šoreiz lielisks iemesls iziet kaut kur ārā, aizbraukt līdz albuma prezentācijai un baudīt vienus no labākajiem latviešu mūziķiem bez maksas!

Sīkāka informācija: soundarcade.lv

Wordpress – kas savādāks?? Wordpress radītāji par savu veikumu saka “state-of-the-art publishing platform”, kas to tik tiešām arī nozīmē, jo pēc nonākšanas Drupal pasaulē ļoti pietrūkst smalki nostrādātie grafiskie elementi administrācijas panelī. Turklāt, Drupal administrācijai un lapas apskatei jāizmanto divi atsevišķi pārlūki, kas sagādā lielas neērtības sākumā, ja pierasts pie Wordpress. Taču tas viss būtu sīkumi, jo Drupal iespējas ir daudzreiz plašākas kā Wordpress, tikai žēl, ka šī apgaismība nāk ar laiku, kad jau izprasta tādu moduļu kā CCK un Views darbība un kad skaidrs tas, kā vispār darbojas viss Drupal dzinējs un kā viss pārējais tam pamazām līmējas klāt. Protams, abi produkti ir open-source un tas, manuprāt, arī ir visu panākumu pamatā.

mad_skillz. CSS ir apbrīnojams cilvēces izdomājums. Ne velti Wordpress lapas apakšā ir smalks citāts “code is poetry”. PHP un MySQL zināšanas, kas iegūtas Wordpress, noder Drupal un arī citos CMS. Tagad apmeklējot citas lapas internetā, ļoti interesanti ziņkārīgam prātam šķiet tas, kā katra no tām izveidota – tad talkā nāk WebDeveloper. Ļoti interesants škiet CMS Silverstripe, kas izskatās gandrīz tikpat ērti lietojams kā Wordpress.

Nākotnes plāns. Viens no šādiem ir uzlabot esošo/nedarbojušos lapeli par mūziku par kaut ko lietojamu un izdarīt to tieši ar Drupal palīdzību, jo lielākā daļa no idejām šīs lapas sakarā nav izdarāmas, izmantojot Wordpress – tam nepieciešams spēcīgāks CMS, tāds kā Drupal vai Silverlight vai desmitiem tiem līdzīgo.

Drupal, kā izrādās, ir arī mājaslapa latviešiem.

Par “Friend Opportunity”, iepriekšējo grupas albumu, rakstījis esmu vairākkārt. Grupas skanējumu īsumā varētu raksturot kā sajaukumu starp Sonic Youth un The Flaming Lips (divas ļoti zināmas grupas, kas nebaidās eksperimentēt). Taču Deerhoof ir gājuši vēl tālāk, viņu muzikālo ietvaru nav iespējams noteikt, dažbrīd šķiet, ka Deerhoof jebkurā brīdī var saldi dziedāt, skaļi brēkt vai vienkārši nospēlēt skaistu melodiju. Deerhoof ir pilnīgi brīvi no jebkādiem apzīmējumiem un aizspriedumiem. Manās acīs Deerhoof ir viens no novatoriskākajiem muzikālajiem projektiem šajā gadsimtā.

Albuma gaidīšanas ietvaros interesants gājiens no Deerhoof puses bija dziesmas “Fresh Born” palaišana tautās nevis ierastajā mp3 vai kādā citā digitālajā formātā, bet mūsdienās jau sen aizmirstajā nošu pierakstā (!). Tad arī cilvēki visās pasaules malās mēģināja šo dziesmu nospēlēt.

Augšā performance dziesmai “The Tears and Music For Love” no jaunā albuma. Šos laikam mums Rīgā neredzēt, bet nu ko – varbūt šogad atkal atbrauks Deerhoof līdzinieki no Ņujorkas – Monika H ar grupu?!

# # #

1. Tas, ka mēs nemācamies no vēstures, ir pati svarīgākā vēstures mācība.
   

   Oldess Hakslijs

2. Pie apstākļu sakritības gandrīz ikviens var kļūt par gandrīz jebko.
3. Šķīstība – visnedabiskākā izvirtība.
4. Intelektuālis ir cilvēks, kas atklājis ko vairāk par seksu.
5. Faktu neievērošana nenoliedz to pastāvēšanu.
6. Otrs neizskaidrojamākais aiz klusuma ir mūzika.
7. Pieredze nav tas, kas notiek ar cilvēku; pieredze ir tas, kā cilvēks izmanto to, kas noticis ar viņu.
8. Laimi nevar sasniegt, dzenoties pēc tās – tā ir dažādu nodarbju blakusprodukts.
9. Vismaz divas trešdaļas no mūsu bēdām rodas, pateicoties cilvēku stulbumam, ļaunprātībai un to attaisnošajiem faktoriem – ideālismam, dogmatismam un aizrautīgai vēlmei pievērst pārējos kādai reliģiskajai vai politiskajai idejai.
10. Vairumam cilvēku ir neierobežotas spējas uzskatīt lietas par pilnīgi patiesām.
11. Tikai viens nostūris Visumā var tikt uzlabots pilnīgi droši – un tas esi tu pats.
12. Bērnišķīgs pieaugušais nav neattīstījies cilvēks; tieši pretēji, tas ir cilvēks, kas turpinājis savu attīstību, kamēr pārējie pieaugušie ietinuši sevi pusmūža ieradumu un aizspriedumu kokonā.
13. Cilvēku vienlīdzība ir ideja, kam neviens saprātīgs cilvēks pie normāliem apstākļiem nepiekristu.
14. Pastāvība ir pretēja dabai, pretēja dzīvei. Vienīgais pastāvīgs cilvēks ir mironis.
15. Ikviens, kas vēlas darīt ko labu cilvēcei, saskaras ar vispārēju naidu.
16. Ieradums padara greznas nodarbes par apnicīgām un ikdienišķām vajadzībām.
17. “Iliādas” autors ir Homērs, vai arī kāds cits ar tādu pašu vārdu.
18. Līdz desmit gadu vecumam mēs visi esam ģēniji.
19. Ceļot nozīmē saprast, ka ikvienam ir kļūdaini uzskati par savu valsti.
20. Skaistums dažiem rada izeju, tiem rodot laimi greznos mērkaķveidīgo apaļumos vai gleznainos rudens saulrietos.
21. Vārdi, vārdi, vārdi! Tie nogalinās. Trīs ceturtdaļas no laika mēs nedomājam par lietām, bet par to aizstājējvārdiem.
22. Laimi ir grūti iemācīties, vēl grūtāk – citu cilvēku laimi.
23. Pie neaizsniedzamās patiesības var nokļūt pēc ļoti garas kļūdu virtenes.
24. Ļaudis apreibina sevi ar darbu, lai neredzētu to, kādi tie ir patiesībā.
25. Tik ilgi, kamēr cilvēki dievinās Cēzarus un Napoleonus, Cēzari un Napoleoni turpinās celties un darīt cilvēkus nelaimīgus.
26. Pats šokējošākais karā ir tas, ka tā upuri un rīki ir individuāli cilvēki, turklāt šie indivīdi ir politisko līgumu vārdā lemti nogalināt vai būt nogalinātiem svešos strīdos.
27. Propagandas mērķis ir likt vienai cilvēku kopai noticēt, ka citas cilvēku kopas ir necilvēki.
28. Jo spēcīgāks un neparastāks ir prāts, jo vairāk tas slieksies uz vientulīgas reliģijas pusi.
29. Vairāki attaisnojumi pārliecina mazāk kā viens.
30. Varbūt ciest ir labi. Vai mākslinieks ko radītu, ja būtu laimīgs? Vai tas vispār gribētu ko darīt? Kas galu galā ir māksla, ja ne protests pret dzīves skarbumu?
31. Dievs nav savienojams ar mehānismiem, zinātnisko medicīnu un vispārējo laimi. Tev jāizvēlas. Mūsu civilizācija jau izvēlējusies mehānismus, zinātnisko medicīnu un laimi.
32. Dzīrēm jābūt svinīgām un retām, citādi tās pārstāj būt dzīres.
33. Sakāmvārdi ir banāli, līdz to patiesums nav piedzīvots personīgi.

# # #

izķidāju un nozagu bez atļaujas no šejienes