Tagad apsēdies un padomā mans mazais lasītāj‘. Vai nevarētu būt tā, ka pārāk bieži pieņemam lēmumus par cilvēkiem, balstoties uz kaukādiem stereotipiskiem pieņēmumiem? Nu kaut vai, ja čalim gari mati, attiecīgi, viņš ir metālists, vai vismaz smagās mūzikas cienītājs. Protams, ka muļķības. Ja cilvēks nesmaida un ir nerunīgs, protams, ka viņš ir dusmīgs, jeb varbūt pastāv vēl kādas iespējas?… Vēl viens piemērs, ja cilvēki jau kādu laiciņu ir pazīstami, tad vienam liksies, ka viņš otru pazīst labāk un attiecīgi pieņems lēmumus, kas skar abus ar pārliecību, ka viņš jau ir tāds un tikai tāds un tieši tādas ir arī viņa domas vienalga kādā sakarā.
Tēmu par stereotipiem un ap to saistītām lietām var rakt dziļi, taču parasti šādus pieņēmumus esmu jutis tikai pret sevi, bet nu gadījās šodien situācija, kad pieķēru sevi darot to pašu. Nu neko viela pārdomām…
]]>
]]>