Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Foto no tema.livejournal.com

Praksē bieži vien nākas sastapties ar tādiem darbiem, kur pasūtītāja iesūtītais materiāls bez iedziļināšanās saturā ir konvertēts gatavā darbā. Tieši tas ir noticis arī šajā gadījumā. Un vienīgā pasūtītāja vaina pie šī darba ir tā, ka viņš to ir pieņēmis. Viss pārējais gulstas uz dizainera līkajām rokām.

Kā reizi šobrīd vienam klientam kārtojam navigācijas joslu mājaslapā, kur redīsi ir samesti pie jēlas gaļas. Un šis piemērs ir gluži tāds pats.

Lai labotu situāciju, ir jāizprot, ko cilvēkam, kas šo navigāciju reāli vēlēsies izmantot, būtu svarīgi saprast un atpazīt:
1) vai cilvēku interesējošā lieta atrodas šajā stacijā;
2) kur atrodas tas, kas cilvēku interesē.

Sāksim ar grupēšanu pēc virzieniem.

Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Grupējam saturu pēc virzieniem.

Kad objekti ir sagrupēti pēc atrašanās virzieniem, mēs varam papildus vēl izcelt tos objektus, kas ir būtiskākie un noslāpēt sarakstā tos, kas ir mazsvarīgākie.

Pjatigorska. Navigācija stacijas ēkā. Mr.Serge variants.

Acīgais ievēros, ka pazudis ir uzraksts «Располижение служб на вокзале Пятигорск». Šim uzrakstam nav absolūti nekādas informatīvās vērtības, jo cilvēks jau atrodas stacijā un tas, ka zemāk ir norādes uz vietām, kur atrodas dažādi dienesti, arī ir skaidrs. Šādu uzrakstu likšana ir tikpat dumja, kā likt virsrakstus «Paziņojums» vai mājaslapas sākumlapā tekstu «Esiet sveicināti firmas X mājaslapā!».

Es ceru, ka šis video no NPR nepazudīs nekad un kļūs par visu laiku skatītāko ne tikai SXSW 2012 interesentiem: Bruce Springsteen’s SXSW 2012 Keynote Speech

Ja mums apkārt būtu vairāk cilvēku, kas ar tādu kaisli spētu pastāstīt par savu mūža nodarbi, iedvesmot cilvēkus un to visu apvīt ar tik kolosālu patriotisma devu, mēs būtu pavisam citi cilvēki.

It keeps you honest. It keeps you honest. Be able to keep two completely contradictory ideas alive and well inside of your heart and head at all times. If it doesn’t drive you crazy, it will make you strong. And stay hard, stay hungry, and stay alive. And when you walk onstage on tonight to bring the noise, treat it like it’s all we have. And then remember, it’s only rock and roll.

Es atļāvos no Rolling Stone raksta «Exclusive: The Complete Text of Bruce Springsteen’s SXSW Keynote Address» nokopēt arī visu viņa runas transkripciju, lai paliek, ko vēlos vakaros pārlasīt, ja nu tomēr tas video pazudīs.

Good morning! Why are we up so fucking early? How important can this speech be if we’re giving it at noon? It can’t be that important. Every decent musician in town is asleep, or they will be before I’m done with this thing, I guarantee you. I’ve got a bit of a mess up here.

When I was invited to do the keynote speech of this year’s conference I was a little hesitant because the word keynote made me uncomfortable. It seemed to suggest that there was a key note to be struck that sums up whatever is going on out there in the streets.

Five days of bands, hundreds of venues from morning till night, and no one really hardly agrees on anything in pop anymore. There is no key note, I don’t think. There is no unified theory of everything. You can ask Einstein. But you can pick any band, say KISS, and you can go, “Early Theatre Rock proponents, expressing the true raging hormones of youth” or “They suck!”

You can go, Phish, “Inheritors of the Grateful Dead’s mantle, brilliant center of the true Alternative community,” or “They suck.” You go, “Bruce Springsteen, natural–born poetic genius off the streets of Monmouth County, hardest – hardest working – hardest working New Jerseyian in show business, voice of the common man, future of Rock and Roll!”, or “He sucks. Get the fuck out of here!”

You could pick any band, and create your own equation. It’s fun. There was even a recent book that focused on the Beatles and decided, you got it, they sucked. So really, instead of a keynote speech, I thought that perhaps this should be a key notes speech, or perhaps many keynote speakers. I exaggerate for effect, but only a little bit. So with that as my disclaimer, I move cautiously on.

Still, it’s great to be in a town with ten thousand bands, or whatever…anybody know the actual number? Come on, a lot of them, right? Back in late sixty–four when I picked a guitar that would have seemed line some insane, teenage pipe dream,  because first of all, it would have been numerically impossible.  There just weren’t that many guitars to go around in those days. They simply hadn’t made that many yet. We would have all have to have been sharing.

Guitar players were rare. Mostly, music schooled bands were rare, and, until the Beatles hit, played primarily instrumental music. And there wasn’t that much music to play. When I picked up the guitar, there was only ten years of Rock history to draw on. That would be, like, all of known Pop being only the music that you know that’s occurred between 2002 and now.

The most groups in one place I had ever seen as a teenager was twenty bands at the Keyport Matawan Roller Dome in a battle to the death. So many styles were overlapping at that point in time that you would have a doo wop singing group with full pompadours and matching suits set up next to our band playing a garage version of Them’s “Mystic Eyes,” set up next to a full thirteen–piece soul show band. And still that’s nothing minutely compared to what’s going on, on the streets of Austin right now.

So, it’s incredible to be back. I’ve had a lot of fun here in Austin since the ’70s, and Jim Franklin and the Armadillo World Headquarters. It’s fascinating to see what’s become of the music that I’ve loved my whole life. Pop’s become a new language, cultural force, social movement. Actually, a series of new languages, cultural forces, and social movements that have inspired and enlivened the second half of the twentieth century, and the dawning years of this one. I mean, who would have thought that there would have been a sax–playing president, or a soul–singing president, you know?

When we started, thirty years old for a Rock musician was unthinkable. Bill Halley kept his age a relative secret. So when Danny and the Juniors sang “Rock and Roll is Here to Stay,” they didn’t have a clue as to how terrifyingly, fucking right they were going to be. When I look out from my stage these days, I look into the eyes of three generations of people, and still popular music continues to provide its primary function as youth music, as a joyous argument–starter, and as a subject for long booze–filled nights of debate with Steve Van Zandt, over who reigns ultimately supreme.

There are so many sub–genres and fashions, two–tone, acid rock, alternative dance, alternative metal, alternative rock, art punk, art rock, avant garde metal, black metal, black and death metal, Christian metal, heavy metal, funk metal, bland metal, medieval metal, indie metal, melodic death metal, melodic black metal, metal core, hard core, electronic hard core, folk punk, folk rock, pop punk, Brit pop, grunge, sad core, surf music,  psychedelic rock,  punk rock, hip hop, rap rock, rap metal, Nintendo core, huh?

I just want to know what an Nintendo core is, myself. But rock noir, shock rock, skate punk, noise core, noise pop, noise rock, pagan rock, paisley underground, indy pop, indy rock, heartland rock, roots rock, samba rock, screamo–emo, shoe–gazing stoner rock, swamp pop, synth pop, rock against communism, garage rock, blues rock, death and roll, lo–fi, jangle pop, folk music. Just add neo– and post– to everything I said, and mention them all again. Yeah, and rock and roll.

So, holy shit, this is all going on in this town right now. For a guy who realizes U2 is probably the last band he is going to know the names of all four members of, it’s overwhelming. Perhaps the most prophetic comment I’ve heard over the past quarter century about rock music was made by Lester Bangs upon Elvis’ death. In 1977, Lester Bangs said Elvis was probably the last thing we were all going to agree on – Public Enemy not counting.

From here on in, you would have your heroes and I would have mine. The center of your world may be Iggy Pop, or Joni Mitchell, or maybe Dylan. Mine might be KISS, or Pearl Jam, but we would never see eye–to–eye again, and be brought together by one music again. And his final quote in the article was, “So, instead of saying goodbye to Elvis, I’m gonna say goodbye to you.”

While that’s been proven a thousand times over, still here we are in a town with thousands of bands, each with a style, and a philosophy, and a song of their own. And I think the best of them believe that they have the power to turn Lester’s prophecy inside out, and to beat his odds.

So as the records that my music was initially released on give way to a cloud of ones and zeroes, and as I carry my entire record collection since I was thirteen in my breast pocket, I’d like to talk about the one thing that’s been consistent over the years, the genesis and power of creativity, the power of the songwriter, or let’s say, composer, or just creator. So whether you’re making dance music, Americana, rap music, electronica, it’s all about how you are putting what you do together. The elements you’re using don’t matter. Purity of human expression and experience is not confined to guitars, to tubes, to turntables, to microchips. There is no right way, no pure way, of doing it. There’s just doing it.

We live in a post–authentic world. And today authenticity is a house of mirrors. It’s all just what you’re bringing when the lights go down. It’s your teachers, your influences, your personal history; and at the end of the day, it’s the power and purpose of your music that still matters.

So I’m gonna talk, a little bit today, about how I’ve put what I’ve done together, in the hopes that someone slugging away in one of the clubs tonight may find some small piece of it valuable. And this being Woody Guthrie’s hundredth birthday, and the centerpiece of this year’s South–by–Southwest Conference, I’m also gonna talk a little about my musical development, and where it intersected with Woody’s, and why.

In the beginning, every musician has their genesis moment. For you, it might have been the Sex Pistols, or Madonna, or Public Enemy. It’s whatever initially inspires you to action. Mine was 1956, Elvis on the Ed Sullivan Show. It was the evening I realized a white man could make magic, that you did not have to be constrained by your upbringing, by the way you looked, or by the social context that oppressed you. You could call upon your own powers of imagination, and you could create a transformative self.

A certain type of transformative self, that perhaps at any other moment in American History, might have seemed difficult, if not impossible. And I always tell my kids that they were lucky to be born in the age of reproducible technology, otherwise they’d be traveling in the back of a wagon and I’d be wearing a jester’s hat. It’s all about timing. The advent of television and its dissemination of visual information changed the world in the fifties the way the internet has over the past twenty years.

Remember, it wasn’t just the way Elvis looked, it was the way he moved that made people crazy, pissed off, driven to screaming ecstasy, and profane revulsion. That was television. When they made an attempt to censor him from the waist down, it was because of what you could see happening in his pants. Elvis was the first modern Twentieth Century man, the precursor of the Sexual Revolution, of the Civil Rights Revolution, drawn from the same Memphis as Martin Luther King, creating fundamental, outsider art that would be embraced by a mainstream popular culture.

Television and Elvis gave us full access to a new language, a new form of communication, a new way of being, a new way of looking, a new way of thinking; about sex, about race, about identity, about life; a new way of being an American, a human being; and a new way of hearing music. Once Elvis came across the airwaves, once he was heard and seen in action, you could not put the genie back in the bottle. After that moment, there was yesterday, and there was today, and there was a red hot, rockabilly forging of a new tomorrow, before your very eyes.

So, one week later, inspired by the passion in Elvis’ pants, my little six–year–old fingers wrapped themselves around a guitar neck for the first time, rented from Mike Deal’s Music in Freehold, New Jersey. They just wouldn’t fit. Failure with a capital F. So I just beat on it, and beat on it, and beat on it – in front of the mirror, of course. I still do that. Don’t you? Come on, you gotta check your moves. All right?

But even before there was Elvis, my world had begun to be shaped by the little radio with the six–inch mono speaker that sat on top of our refrigerator. My mother loved music, and she rahised us on pop music radio. So between 8:00 and 8:30 every morning, as I snowed sugar onto my Sugar Pops, the sounds of early pop and doo wop whispered into my young and impressionable ears. Doo wop, the most sensual music ever made, the sound of raw sex, of silk stockings rustling on backseat upholstery, the sound of the snaps of bras popping across the USA, of wonderful lies being whispered into Tabu–perfumed ears, the sound of smeared lipstick, untucked shirts, running mascara, tears on your pillow, secrets whispered in the still of the night, the high school bleachers, and the dark at the YMCA canteen. The soundtrack for your incredibly, wonderful limp–your–ass, blue–balled walk back home after the dance. Oh! And it hurt so good.

In the late fifties and early sixties doo wop dripped from radios in the gas stations, factories, streets, and pool halls – the temples of life and mystery in my little hometown. And I would always be enraptured by its basic chord progression. Isn’t there supposed to be a guitar around here somewhere? Anybody got one?

(strumming guitar and singing opening lines of song, “Backstreets”) One soft infested summer, me and Terry became friends…

It all comes from the same place. Well anyway, then into my thirteen–year–old ears came 60′s pop. Roy Orbison, besides Johnny Cash, he was the other Man in Black. He was the true master of the romantic apocalypse you dreaded, and knew was coming after the first night you whispered, I love you, to your new girlfriend. You were going down. Roy was the coolest, uncool loser you’d ever seen. With his Coke bottle black glasses, his three–octave range, he seemed to take joy sticking his knife deep into the hot belly of your teenage insecurities.

Simply the titles, “Crying,” “It’s Over,” “Running Scared.”  That’s right, the paranoia, oh, the paranoia. He sang about the tragic unknowability of women. He was tortured by soft skin, angora sweaters, beauty, and death – just like you. But he also sang that he’d been risen to the heights of near unexpressable bliss by these same very things that tortured him. Oh, cruel irony.

And for those few moments, he told you that the wreckage, and the ruin, and the heartbreak was all worth it. I got it, my young songwriters, wisdom said to me: Life is tragedy, broken by moments of unworldly bliss that make that tragedy bearable.  I was half right. That wasn’t life, that was pop music.

But at twenty–four, who knew the difference? So I was on my way. Then Spector and the Wall of Sound. Phil’s entire body of work could be described by the title of one of his lesser–known productions, “He Hit Me (And It Felt Like a Kiss).”  Phil’s records felt like near chaos, violence covered in sugar and candy, sung by the girls who were sending Roy–o running straight for the anti–depressants. If Roy was opera, Phil was symphonies, little three–minute orgasms, followed by oblivion.

And Phil’s greatest lesson was sound. Sound is its own language. I mean, the first thing you would think of with Phil Spector is (soundbite of mimicking a drum beat). That was all you needed. And then, the British Invasion. My first real guitar, I actually began to learn how to play, and this was different, shifted the lay of the land. Four guys, playing and singing, writing their own material. There was no longer gonna be a music producer apart from the singer, a singer who didn’t write, a writer who didn’t sing. It changed the way things were done. The Beatles were cool. They were classical, formal, and created the idea of an independent unit where everything could come out of your garage. The “Meet the Beatles” album cover, those four head shots. I remember, I seen ‘em at J. J. Newberry’s. It was the first thing I saw when you ran down to the five–and–ten cent store. There were no record stores. There weren’t enough records, I don’t think, in those days. There was a little set by the toys where they sold a few albums.

And I remember running in and seeing that album cover with those four headshots. It was like the silent gods of Olympus. Your future was just sort of staring you in the face. I remember thinking, “That’s too cool. I’m never gonna get there, man, never.”  And then in some fanzine I came across a picture of the Beatles in Hamburg. And they had on the leather jackets and the slick–backed pompadours, they had acned faces. I said, hey, “Wait a minute, those are the guys I grew up with, only they were Liverpool wharf rats.”

So minus their Nehru jackets and the haircuts – so these guys, they’re kids. They’re a lot cooler than me, but they’re still kids. There must be a way to get there from here. Then for me, it was The Animals. For some, they were just another one the really good beat groups that came of the 60s. But to me, The Animals were a revelation. The first records with full blown class consciousness that I had ever heard.  ”We Gotta Get Out Of This Place” had that great bass riff, that (playing bass line of “We Gotta Get Out Of This Place) and that was just marking time.

(Singing and strumming “We Gotta Get Out Of This Place”):

In this dirty old part of the city, where the sun refused to shine.

People tell me there ain’t no sense in trying.

My little girl, you’re so young and pretty.

One thing I know is true,

You’ll be dead before your time is due, this I know.

See my Daddy in bed and dying.

See his hair turning grey.

He’s been working and slaving his life away, yes, I know.

It’s been work – every day

Just work – every day

It’s been work, work, work, work.

We gotta get out of this place

If it’s the last thing we ever do

We gotta get out of this place

Girl, there’s a better life for me and you.

Yes, I know it’s true.

That’s every song I’ve ever written. Yeah. That’s all of them. I’m not kidding, either. That’s “Born to Run,” “Born in the USA,” everything I’ve done for the past 40 years, including all the new ones. But that struck me so deep. It was the first time I felt I heard something come across the radio that mirrored my home life, my childhood. And the other thing that was great about The Animals was there were no good–looking members. There were none. They were considered to be one of the ugliest groups in all of rock and roll.

And that was good. That was good for me, because I considered myself hideous at the time. And they weren’t nice, you know. They didn’t curry favor, you know. They were like aggression personified. It’s my life, I’ll do what I want. They were cruel. They were cruel, which was so freeing. It was so freeing. When you saw Eric Burdon, he was like your shrunken daddy with a wig on. He never, he never had a kid’s face. He always had a little man’s face, you know.

And he couldn’t dance. And they put him in suit, but it was like putting a gorilla in a suit. You could tell he was like, “Fuck that shit, man.” He didn’t want it. And then he had that voice that was, like, I don’t know, the Howlin’ Wolf, or something – coming out of some seventeen or eighteen–year–old kid. I don’t know how it happened. I found their cruelty so freeing. What was that great verse in “It’s My Life?” It’s a hard world to get a break in, all the good things have been taken. And then, “Though dressed in these rags I’ll wear sable someday, hear what I say. I’m gonna ride the serpent. No more time spent sweating rent.” Then that beautiful, “It’s my life. Show me I’m wrong, hurt me sometime. Hurt me sometime. But someday I’ll treat you real fine.  I love that.

And then they had the name. The name was very different from the Beatles, or Herman’s Hermits, or Freddie and the Dreamers. The name was unforgiving, and final, and irrevocable. I mean, it was in your face. It was the most unapologetic group name until the Sex Pistols came along.

“Badlands,” “Prove It All Night,” Darkness On The Edge of Town was filled with, with The Animals. Youngsters, watch this one. I’m gonna tell you how it’s done, right now. I took “Don’t Let Me Be Misunderstood,”

(Singing and strumming beginning of “Don’t Let Me Be Misunderstood”:

Danta, danta, danta, dah.

Dah, dah, dah, dah, dah.

Danta, danta, danta, dah

Dah, dah, dah, dah, dah.

(Singing melody of “Don’t Let Me Be Misunderstood” while strumming chords of “Badlands”:

Dah, dah, danta, tadah.

Dah, dah, dah, dah, dah.

Danta, danta, danta, dah.

Dah, dah, dah, dah, dah.

It’s the same fucking riff, man.Listen up, listen up, youngsters, this is how successful theft is accomplished. “Darkness” was also informed by the punk explosion at the time. I went out and I got all the records, all the early punk records, and I brought “Anarchy in the UK,” and “God Save the Queen,” and the Sex Pistols were so frightening. They literally shook the earth. And a lot of groups managed shocking. But frightening, frightening was something else. There were, very, very few rock groups that managed frightening. And that was a great quality, and it was, part of their great beauty.

They were brave, and they challenged you, and they made you brave and lot of that energy seeped its way into subtext of “Darkness.” “Darkness” was written in 1977, and all of that music was out there, and if you had ears you could not ignore it. And I had peers that did. And they were mistaken, you could not ignore that challenge.

Of course, for me, there was movies, films. That’s another discussion. But it was, then about soul music. It’s incredibly important. The blue collar grit of soul music.

(Singing “Soul Man”):

I was brought up on a backstreet

I learned how to love before I could eat.

Now even though I personally learned how to eat long before I knew how to love, I knew what he was talking about. It was the music of gritty determination – of the blues, of the church, of the Earth, and of the sex–soaked heavens. It was music of sweaty perspiration, and drenched demands for pleasure and respect. It was adult music, it was sung by soul men and women, not teen idols.

And then it was the silk and sequined aspirational sounds of Motown. And that was something smoother, but that was no less powerful than, than Stax. There’s a beautifully socially–conscious soul of Curtis Mayfield and the Impressions, “We’re a Winner,” keep on pushin’. Just great, great records that just filled the airwaves at a time when you couldn’t have needed them more. You just couldn’t have needed them more.

“A Woman’s Got Soul,” what a beautiful, beautiful record to women. “It’s All Right.” It was the sound track of the Civil Rights Movement. And it was here, amongst these great African–American artists, that I learned my craft. You learned how to write. You learned how to arrange. You learned what mattered and what didn’t. You learned what a great production sounds like. You learned how to lead a band. You learned how to front a band.

These men and women, they were and they remain my masters. By the time I reached my twenties, I’d spent a thousand nights employing their lessons in local clubs and bars, honing my own skills. I was signed as an acoustic singer/songwriter, but I was wolf in sheep’s clothing – signed by John Hammond at Columbia Records, along with Elliott Murphy, John Prine, Loudin Wainwright III.  We were all new Dylans.

And the old Dylan was only 30. So I don’t even know why they needed a fucking new Dylan, all right? But those were the times. 30 was, you know…But I had nights and nights of bar playing behind me to bring my songs home. Young musicians, learn how to bring it live, and then bring it night, after night, after night, after night. Your audience will remember you.

Your ticket is your handshake. These skills gave me a huge ace up my sleeve. And when we finally went on the road, and we played that ace, we scorched the Earth, because that’s what I was taught to do by Sam Moore, and by James Brown. There’s no greater performance than James Brown burning ass on the Rolling Stones at The T.A.M.I. show. Sorry, sorry, my friends. I fucking loved the Stones. But James Brown – boys and men, you were screwed. Yeah, I think I’ll go on after James Brown.

Oh, yeah, can you put me in the schedule somewhere after James Brown? Fuck, no. Get out. Go home. Save it. Don’t waste it, man. I had a great thing with James Brown. I went to see James Brown one night, and he kind of knew me. I was sitting in the audience, and, suddenly I heard: Ladies and gentlemen, Magic Johnson, and Magic Johnson was onstage. And: Ladies and gentlemen, Woody Harrelson, and he was on stage. And then I’m sitting in my seat, watching, I hear: Ladies and gentleman, Mr. Mr., Mr. “Born in the USA.” And I realized he didn’t know my name, so I ran my ass up there as fast as I could.

I can’t tell you, man, standing on stage alongside of James Brown…it was like, “Fuck, what am I doing here? He’s such a, his influence. James Brown, underrated, still, today, underrated. He’s, He’s Elvis. He’s Dylan. Dylan from whom I first heard a version of the place that I lived that felt unvarnished and real to me.

If you were young in the sixties and fifties, everything felt false everywhere you turned. But you didn’t know how to say it. There was no language for it at the time. It just felt fucked up, but you didn’t have the words. Bob came along and gave us those words. He gave us those songs. And the first time he asked you was: How does it feel?  Man, how does it feel to be on your own? And if you were a kid in 1965, you were on your own, because your parents, God bless them, they could not understand the incredible changes that were taking place. You were on your own, without a home. He gave us the words to understand our hearts.

He didn’t treat you like a child. He treated you like an adult. He stood back and he took in the stakes that we were playing for, he laid them out in front of you. I never forgot it. Bob is the father of my musical country, now and forever. And I thank him.

The great, the great trick I learned from Bob is that he still does one thing that nobody, nobody can do. He sings verse, after verse, after verse and it doesn’t get boring. It’s almost impossible. But he didn’t write about something, he wrote about everything that mattered at once in every song, it seemed like.

He pulled it off. I said, “Yeah, I like that. I’m gonna try that.” So now I’m in my late twenties, and I’m concerned, of course – getting older. I want to write music that I can imagine myself singing on stage at the advanced old age, perhaps, of 40? I wanted to grow up. I wanted to twist the form I loved into something that could address my adult concerns. And so I found my way to country music.

I remember sitting in my little apartment, playing “Hank Williams Greatest Hits” over and over. And I was trying to crack its code, because at first it just didn’t sound good to me. It just sounded cranky and old–fashioned. But it was that hard country voice and I’m playing it, and it was an austere instrumentation. But slowly, slowly, my ears became accustomed to it, it’s beautiful simplicity, and it’s darkness and depth. And Hank Williams went from archival, to alive for me, before my very eyes.

And I lived on that for a while in the late seventies. In country music, I found the adult blues, the working men’s and women’s stories I’d been searching for, the grim recognition of the chips that were laid down against you. “My Bucket’s Got A Hole In It.”  “I’ll Never Get Out Of This World Alive,” “Lost Highway,” the great Charlie Rich song,

(Singing “Life Has it’s Little Ups and Downs”):

Like ponies on a merry–go–round

No one grabs a brass ring every time

But she don’t mind

(Speaking) Oh fuck, man, that was like…

(Singing “Life Has it’s Little Ups and Downs”):

She wears a gold ring on her finger

And it’s mine

Oh my God, you know, that can reduce me to tears now. It was so much. It was “Working Man’s Blues” – stoic recognition of everyday reality, and the small and big things that allow you to put a foot in front of the other and get you through. I found that Country’s fatalism attracted me. It was reflective.  It was funny. It was soulful. But it was quite fatalistic. Tomorrow looked pretty dark.

And the one thing it rarely was, it was rarely politically angry, and it was rarely politically critical. And I realized that that fatalism had a toxic element. If rock and roll was a seven–day weekend, country was Saturday night hell–raising, followed by heavy “Sunday Morning Coming Down.” Guilt, guilt, guilt, I fucked up. Oh, my God.  But, as the song says: Would you take another chance on me?  That was Country.

Country seemed, not to question why. It seemed like it was about doing, then dying, screwing, then crying, boozing, then trying, Then as Jerry Lee Lewis, the living, breathing personification of both rock and country said, “I’ve fallen to the bottom and I’m working my way down.”

So that was hard core working man’s blues, hard core – loved it. And in answer to Hank Williams question: Why does my bucket have a hole in it? Why?  So along with our fun, and the bar band raucousness, the E Street Band carried a search for identity, and that became a central part of my music. Now country, by its nature, appealed to me. Country was provincial, and so was I. I was not downtown. I wasn’t particularly Bohemian or hipster. I was kind of hippy–by–circumstance, when it happened. But, I felt I was an average guy, with a slightly above average gift. And if I worked my ass off on it…And country was about the truth emanating out of your sweat, out of your local bar, your corner store. It held its gaze on yesterday’s blues, tonight’s pleasures’ and maybe on Sunday, the hereafter. And I covered a lot of ground, but there was still something missing. So, somewhere in my late twenties I picked up Joe Klein’s “Woody Guthrie, A Life.”

And as I read that book, a world of possibilities that predated Dylan’s, that had inspired him, and lead to some of his greatest work, opened up for me. Woody’s gaze was – it was set on today’s hard times. But also, somewhere over the horizon, there was something. Woody’s world was a world where fatalism was tempered by a practical idealism. It was a world where speaking truth to power wasn’t futile, whatever its outcome.

Why do we continue to talk about Woody so many years on, never had a hit, never went platinum, never played in an arena, never got his picture on the cover of Rolling Stone. But he’s a ghost in the machine – big, big ghost in the machine. And I believe it’s because Woody’s songs, his body of work, tried to answer Hank Williams’ question: why your bucket has a whole in it.  And that’s a question that’s eaten at me for a long time.

So, in my early 30s, his voice spoke to me very, very deeply. And we began to cover “This Land is Your Land” in concert. And I knew I was never gonna be Woody Guthrie. I liked Elvis, and I liked the Pink Cadillac too much. I like the simplicity, and the tossed–off temporary feeling of pop hits. I liked big, fucking noise. And in my own way, I like the luxuries and the comforts of being a star. I had already gone a long way down a pretty different road.

So four years ago, I found myself in an unusual situation. It was a cold winter day, and I was standing alongside of Pete Seeger, and it was 25 degrees. Pete had come to Washington. Pete carries a banjo everywhere he goes – the subway, the bus – and comes out in his shirt. I said, “Man, Pete, put on a jacket, man, it’s freezing out here.”  He’s ninety years old, a living embodiment of Woody’s legacy. And there were several hundred thousand of our fellow citizens in front of us. We had the Lincoln Memorial behind us and a newly–elected president to our right. And we were going to sing, “This Land is Your Land” in front of all these Americans. And Pete insisted, “We have to sing all the verses. We have to sing all the verses, man. You can’t leave any of them out.” I said, I don’t know, Pete, there’s only – we had, like, a crowd of six year old school kids behind us. He says, “No, we’re all gonna sing all the verses – all the verses. And, so we got to it.”

(Playing guitar and singing “This Land Is Your Land”):

As I was walking

I saw a sign there

And on that sign said

We’re trespassing

And on the other side

It didn’t said nothing

That side was made

For you and me.

This land is your land

This land is my land

(Speaking) This song is meant to be sung by everybody.

(Playing guitar and singing “This Land Is Your Land” – crowd singing along):

From California

To the New York island

From the Redwood Forest

To the Gulf Stream waters

This land was made for you and me

So, on that day, Pete and myself, and generations of young and old Americans – all colors, religious beliefs – I realized that sometimes things that come from the outside, they make their way in, to become a part of the beating heart of the nation. And on that day, when we sung that song, Americans – young and old, black and white, of all religious and political beliefs – were united, for a brief moment, by Woody’s poetry.

So, perhaps Lester Bangs wasn’t completely right, for here we all are tonight in this town together, musicians, young and old, celebrating, each, perhaps in our own way, a sense of freedom that was Woody’s legacy. So, rumble, young musicians, rumble. Open your ears and open your hearts. Don’t take yourself too seriously, and take yourself as seriously as death itself. Don’t worry. Worry your ass off. Have ironclad confidence, but doubt – it keeps you awake and alert. Believe you are the baddest ass in town, and, you suck!

It keeps you honest. It keeps you honest. Be able to keep two completely contradictory ideas alive and well inside of your heart and head at all times. If it doesn’t drive you crazy, it will make you strong. And stay hard, stay hungry, and stay alive. And when you walk onstage on tonight to bring the noise, treat it like it’s all we have. And then remember, it’s only rock and roll. I think I may go out and catch a little black death metal. Thank you.

Oficiālo publikāciju likumprojekts (OPL) ir pieņemts un tā ir lieliskākā dāvana, ko man varēja sniegt valdība dzimšanas dienā.

Par pāreju uz oficiālu e-publikāciju 22.martā 2.lasījumā lēma Saeima (sēdes darba kārtība), skatot likumprojektu „Oficiālo publikāciju likums” 2.lasījumā.

Konstitucionālais vairākums – 85 deputāti – balsoja “Par“.

• 2.lasījuma balsošanas rezultāti
• Priekšlikumu tabula 2.lasījumam

Ko tas mums nozīmē? Tas nozīmē, ka tagad pilnīgi viss, ko Latvijas Republikā jebkādā valdības līmenī kāds būs pieņēmis, būs pieejams elektroniski. Paralēli, tas nozīmē arī to, ka valdības darbs būs daudz vienkāršāk caurskatāms — nebūs nepieciešamība staigāt uz bibliotēku un šķirstīt vecās avīzes. Nu un pats būtiskākais — tas ļoti spēcīgi izmainīs avīžu tirgu Latvijā, jo viena no dotācijām presē vienmēr ir nākusi no oficiālajām publikācijām, kas pēc OPL stāšanās spēkā vairs nebūs nepieciešams izvietot vietējās, reģionālās vai nacionālās nozīmes laikrakstos, visu, pēc idejas, varēs publicēt Latvijas Vēstneša mājaslapā.

Protams, tas viss vēl ir priekšā un tas viss vēl ir ļoti mainīgs. Viss atkarīgs ir gan no tā, kādas pakalpojumu maksas izdomās Latvijas Vēstnesis digitālajām publikācijām. Šobrīd, piemēram, lai paziņotu par uzņēmuma dibināšanu vai izmaiņām uzņēmuma sastāvā, ir jāsamaksā 10 latus par publikāciju. Reāli tā ir viena rindiņa teksta.

Tikpat būtiski ir arī tas, cik ātri mainīsies saistošie dokumenti, kam ir sakars ar oficiālajām publikācijām. Tas attiecas ne tikai uz Ministru Kabineta noteikumiem, bet arī uz pašvaldību nolikumiem un citām organizācijām.

Vēl kas. Visai šai jezgai ir pārejas periods un tikai 2013. gada 1. janvārī atpakaļ ceļa vairs nebūs. Tas nozīmē, ka ir viss gads priekšā, lai izdomātu, kā to visu vērst sev par labu (vai par sliktu).

Oficiālās publikācijas vietnes www.vestnesis.lv  jaunais projekts faktiski jau ir izstrādāts, kā arī darba versija prezentēta gan ekspertiem, gan  valsts sekretāru sanāksmē. 2011.gada septembrī ar Latvijas oficiālās e-publikācijas risinājumu iepazīstinājām arī vairāk nekā 30 valstu oficiālos izdevējus, kas Rīgā bija ieradušies uz Eiropas Oficiālo publikāciju forumu. Oficiālie izdevēji to atzina par progresīvu un ērtu.

Vairāk par visu šo brīnumu lasiet Latvijas Vēstneša publikācijā « „Latvijas Vēstnesis” kļūs par e-izdevumu: oficiālā publikācija būs elektroniska».

Anna Balčuna.

2011. gada 16. martā 78. gadus veco Annu Balčunu nolamāja un apspļaudīja. Balčunas kundze uz to atbildēja: «Ko tu te gribi? Šašlikus cept? Katjušu dziedāt? Šņabi dzert? Ej 9. maijā un bļausties.»

Kādu laiciņu agrāk Annai Balčunai bija vēl viens piedzīvojums.

Brauciens līdz Imantai Annas kundzei ir pārbaudījums. Reiz viņa apsēdusies autobusa priekšā – krēslā, kur ir pusotra vieta. Tur ērti var sēdēt tikai viens cilvēks. Ja pieraujas, tad vieta atliek bērnam.

«Pienāk man viena krieviete un saka: «Padviņsja!» (Pabīdies!)

«Es tev tā pabīdīšos, ka uz Krieviju neaizrāposi! Vēlos, lai tu ubralas (Aizvācies).»

«Nacistka staraja!» (Vecā naciste.)

«Jā, es savā zemē, bet tu – okupantka. Vācies prom!» Un neko neteica, aizgāja uz autobusa otru galu, atrada vietu. Vācies! Es arī gribu braucot pa logu skatīties!»

Saku Annai, ka man tādos mirkļos iekšā vārās. Dažbrīd šķiet, ka vieglāk būtu izkliegties nekā iecietīgi klusēt, taču apzinos, ka tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc jau neviens uz Krieviju nebrauks, un nav arī jābrauc. Ja cilvēks dzimis Latvijā un runā valsts valodā, lai sēž man kaut klēpī! Ja lamājas – jālaiž gar ausīm. Citādi var dabūt spļāvienu sejā. «No tā es nebaidos. Kas man vēl sliktāk var būt? Mana ģimene ir izpostīta. Sliktāk nevar būt,» kundze pieglauž sirmos matus. (No žurnāla Ir raksta «Tā sanāca. Gadījās.»)

Un pirms sākt politdiršanu Kremļas labākajās tradīcijās, ir vērts izlasīt vēlreiz šo žurnāla Ir rakstu par Annu Balčunu un «klasno čiksu», kas sirmgalvi apspļaudīja. Varbūt tas liks aizdomāties.

Bet visvairāk es novēlu propogandas sējējiem, kas ir pēc katra vārda piemin to, ka Vācijā jau nu neviens neko par Otro Pasaules karu vairs nerunā, izlasīt Apollo.lv publikāciju «Vadoša vācu medija objektīvs viedoklis par 16.martu Latvijā» — tulkojumu rakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung, vai vismaz šo vienu rindkopu:

Taču tajā pat laikā šajos vīros un sievās, kas toreiz cīnījās līdz pēdējam (ielenktie vācieši un latvieši ieročus nolika tikai kapitulācijas dienā), nav jūtams naids pret kādreizējiem ienaidniekiem. Skaļo lamu vietā viņu pamattonis ir pārdomas (domīgums). Pat vecās nomenklatūras priviliģētie nenoliedz, ka līdz ar krievu tankiem valstī nav iestājusies paradīze, bet gan sākusies slepkavošana un masu deportācijas. Gan virsleitnantam Komarovskim, gan biedrenei Spurai šodien nav grūti izrādīt cieņu agrākajiem ienaidniekiem, kuri Staļina terora iespaidā pievienojās latviešu SS vienībām. «Es šos vīrus nenosodu,» saka Inese Spura, pārliekusies pār kafijas traukiem. Šodien viņa zina, ka vīri pretējā pusē, tāpat kā viņa, ticēja, ka cīnās par brīvu Latviju. Viņa vairs nepiedalās pēcpadomju 9.maija svinībās. «Šis karš jāizbeidz,» saka kādreizējā komuniste.

Galvenie galapunkti bija Bresta un Minska, bet paguvām arī daudz ko citu apskatīties.

Uz Lietuvas un Baltkrievijas robežas, par spīti visām iebiedēšanām, tikām cauri 30 minūtēs. Uzreiz pēc robežas šķērsošanas, absolūtā nekurienē atrodas benzīntanks.

Benzīntanka kafejnīca, kurā var iegādāties arī bremžu šķidrumu.

Nekad līdz šim nebiju redzējis, ka automašīnu sasver uz sāniem ar mehānisko pacēlāju (donkratu), lai varētu ieliet vairāk degvielas bākā. Skats pa rubli. Kā jau spējat noprast, tad visas šīs mašīnas ir ar Lietuvas numurzīmēm.

Ceļi valstī ir absolūti parasti un ne ar ko nav īpašāki par Latvijas ceļiem. Ir gan remontēti posmi, gan bedraini posmi. Vispār nav skaidrs, no kurienes ir radies mīts, ka onkulis Lū, kā mēs viņu nodēvējām, būtu veltījis īpašu uzmanību ceļiem.

Klusā daba ar sētnieku Slonimā.

Pēc Latvijas megamīnusiem, kas tikko kā bija nedaudz aprimuši, ierašanās Brestā bija pārsteigums, jo šeit jau bija iestājies pavasaris.

Bresta. Līst lietus, zaļo zāle un cilvēki staigā ar lietussargiem.

Tas, ar ko onkulis Lū pārsteidza, bija totāli bezgaumīga daudzstāvu māju apbūve. Tad jau Ziepniekkalns ir arhitektūras paraugrajons.

Hujovinas Brestas guļamrajonā. Tāda veida brīnumu Baltkrievijā ir pilns.

Priekšstats par Baltkrievijas atpalicību no «attīstītajām demokrātijām» arī ir absolūti aplams. Ielas ir nosētas ar ārzemju autiņiem. Ieraudzīt padomju laika transportlīdzekli ir tikai nedaudz vieglāk, salīdzinot ar Latviju. Veikali ir pilni ar ķīniešu lētajiem plastmasas sūdiem, cilvēki zina, kas ir gučī, staigā džinsos un pīpē Lucky Strike.

Sabiedriskās tualetes Brestas centrālajā parkā. Pievērsiet uzmanību, ka katrai tualetei ir savādāks durvju rokturis.

Visforšākā bija sajūta kļūt pirmo reizi mūžā par miljonāru, samainot maiņas punktā simts eiro.

Baltkrievijā pāriet uz LED luksoforiem. Tagad šādi izskatās jau katrs otrais luksofors valstī. Rīgas gaismas pārstāvis uz tiem lūkojās kā uz debesu brīnumiem.

Vispār par naudu ir atsevišķs stāsts. Monētu nav jau sen, tāpat kā vienrubļu naudaszīmju. Desmit rubļus, uz kuriem ir attēlota vecā nacionālā bibliotēka, neviens īsti negrib ņemt pretim. Vairāk vai mazāk par apgrūtinājumu uzskata arī simts rubļu naudaszīmju skaitīšanu. Viss sākas pie tūkstošiem. Un tieši šī iemesla dēļ sanāk trīsdimensiju aritmētika, kas parastam latvietim ar dārgāko valūtu pasaulē ir liels pārbaudījums. Pirmkārt tu neorientējies vietējās cenās. Otrkārt, tu nespēj pārslēgties uz naudaszīmju vizuālajām pazīmēm. Treškārt, tev visu laiku ir jārēķina nuļļu skaits.

Cementa siena, kas norobežo miskastes. Cementa sienas Baltkrievijā ir tikpat populāras, kā Polijā.

Ļeņina piemineklis Brestā. Nepažēloju 50 000 rubļu un iegādājos sarkanas neļķes, ko nolikt pakājē.

Brestā un Kobrinā vidējā mēnešalga ir 2,5 miljoni baltkrievu rubļu, Minskā alga ir būtiski lielāka — vidēji 6 miljoni. Un kaut gan ir tik liela atšķirība, tik, cik ceļojuma laikā bija iespēja apskatīt laukus, tad visi bija sakopti un bija grūti ieraudzīt kaut vienu pamestu lauku sētu. Un nav jau brīnums, jo vienīgais derīgais izraktenis, ko mēs spējām iedomāties saistībā ar Baltkrieviju, ir kartupelis.

Kaut gan degviela te ir megalēta, skaitītāji benzīntankos uzskaita arī litru tūkstošās daļas. Mans pieņēmums bija, ka tas notiek tāpēc, ka arī skaitot naudu līdz tūkstotim cipariem nav nozīmes.

Pirmajā naktī Brestā krogā pavadījām vairākas stundas. Galds bija klāts ne pa jokam, degvīna pudeles mainījās viena pēc otras. Finālā, kad atnāca rēķins, es 600 000 sajaucu ar sešiem miljoniem. Brestieši nedaudz izbrīnījās, bet man pašam tas reāli neko vēl nenozīmēja. Pēc tam jau lēnām tā adaptācija atnāca.

Valsts ekonomikas stūrakmens — Minskas centrālais universālveikals.

Ēdnīca centrālajā universālveikalā Minskā. Šeit stāvējām rindā pēc ēdiena ar kādiem 30 milicijas darbiniekiem.

Minskā vietējais, ar kuru kopā pavadījām otro vakaru pastāstīja, ka valstī uz katriem desmit iedzīvotājiem esot viens iekšlietu struktūras darbinieks. Vienīgā vieta, kur mēs to reāli izjutām, bija centrālais universālveikals, jo tur kāds ar pagoniem visu laiku elpoja pakausī. Brestā milicijas darbinieku klātbūtni vispār nevarēja just nevienu brīdi. Toties absolūti visi un visur baidās, ja tu fotografē. Nākas izmantot slepenos paņēmienus vai arī izlikties, ka kaut ko meklē telefonā (visi attēli uzņemti ar Nokia N8, jo fototehniku galīgi nenāca prātā ņemt uz šo valsti).

Jau atpakaļceļā uz Latviju pamanīju izcilu ceļazīmes izvietošanas piemēru. Neesmu nekad mūžā kaut ko tik prātīgu redzējis.

Vēl viens ar ceļiem saistīts joks — visas autobusu pieturas ceļā no Minskas līdz Latvijas robežai bija izkrāsotas ar dažādiem zīmējumiem bērniem.

Atpakaļceļā uz robežas mums Latvijas muitnieks atņēma medību gaļas tušonku aptuveni 15 latu vērtībā un bundžu ar iebiezināto pienu. Izrādās Eiropas savienībā nedrīkst ievest gaļas un piena produktus. Solītais konfiskācijas akts tā arī netika atnests. Lai viņš aizrijās ar tiem tušoņiem.

Vēl mēs Daugavpilī iebraucām svaigi atvērtajā McDonalds. Vienos naktī novērojām skatu, kā vietējais dzērājs iesteberē burgernīcā un bez aizķeršanās jautā pārdevējam cigarešu paciņu. Pagalam abstulbis pārdevējs tikai pēc neveiklas pauzes spēja atbildēt, ka McDonalds cigarešu nav. Pretim pārdevējs saņēma tieši tikpat abstulbušu seju un jautājumu: «Kā nav?».

Visas fotogrāfijas no Baltkrievijas piedzīvojumiem skatāmas Flickr galerijā.

Ropažu novada pašvaldības mājaslapā Aina Bernharde, novada vēlēšanu komitejas priekšsēdētāja publicēja sauso atgremojumu par 18. februāra tautas nobalsošanas rezultātiem. Protams, ka no tā izriet, ka nedaudz vairāk par 8% Ropažos vēlas krievu valodu kā otro valodu Latvijā, kas, bez šaubām, neatbilst patiesībai. Uzskatāmai nepatiesībai grafika no Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapas.

Centrālā vēlēšanu komisija. Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā.

Tad nu labosim šo kļūdu, publicējot to pašu patiesību citā iepakojumā.

Tautas nobalsošanas rezultāti Ropažu novadā. mrserge.lv vizualizācija.

Kā izrādās, tad patiesībā to, kas vēlas šos labojumus, ir tikai 5% no balstiesīgajiem vēlētājiem. Viss ir atkarīgs no tā, kā informāciju pasniedz.

Papildinājums 22. februārī. Portāls NeoGeo.lv, kas līdz šim ir vismaz centies darboties daudz maz loģiskā virzienā, ar apskaužami labiem tehniskiem risinājumiem publicējot kartogrāfisko informāciju, kas papildināta ar aprakstiem. Bet tieši to pašu lažu, ko pielaida CVK un absolūti visi masu mediji Latvijā, pielaida arī NeoGeo rakstā par tautas nobalsošanas rezultātiem. Žēl, ļoti žēl. Iesaku palasīt arī komentārus pie raksta.

Kamēr es mēģināju saņemties un pieķerties šim briesmonim, Pasažieru vilciens ir paguvis tikt pie jauna logo. Vismaz tas ir kļuvis daudz gaumīgāks. Bet nu ķersimies vērsim pie ragiem.

Tabulas, kā jau tabulas. Īstu datoriķu garadarbs. Jo ja jau tehniski informācija tiek izvadīta kā tabula, tad tas noteikti ir uzskatāmi jāparāda. Vēl, bez šaubām, arī vecais labais triks ar tekstu pasvītrošanu «īpašai» izcelšanai. Vienīgā foršā lieta, kas ir adaptēta no ārpuslatvijas elektroniskajiem tablo un, kas līdz šim Latvijā nekur nav manīta — laiks līdz vilciena aiziešanai.

Atsevišķi noteikti ir jāatzīmē absolūti bezjēdzīgās lietas. Ja ir jādodas kāda braucienā ar vilcienu, tad ir tikai divi varianti: 1) es braucu līdz gala stacijai, 2) es braucu līdz kādai stacijai, kas ir maršrutā uz galastaciju un man ir būtiski ne tikai tas, uz kurieni vilciens dodas, bet arī kas tas ir par vilcienu (ir vilcieni, kas visās pieturās neapstājas). Tātad man nav būtiski, kur tas vilciens savu maršrutu sāk, būtiski ir zināt, uz kurieni tas dodas. Otra lieta ir pienākšanas laiks. Tā kā panelis ir dinamisks, tad attiecīgi mainās arī atiešanas laiks, ja kaut kas notiek (piemēram, avārija uz sliedēm vai laikapstākļi vai aizkavēt vilciena atiešanu). Līdz ar to laiks, kad vilciens pienāks, it īpaši maršrutos, kur tu nenobrauc tikai 5-10 minūtes, ir ļoti relatīvs jēdziens, kas maršruta laikā var mainīties. Teiksim notika kaut kāds negadījums Jelgavas stacijā un vilciens sāka kustību 5 minūtes vēlāk. Vilciena vadītājs, sazinoties ar dispetčeri līdz Rīgai var nokļūt arī laicīgi, neiekavējot šīs piecas minūtes, toties starpstacijās tas laiks, kas rādīsies kā pienākšana galastacijā būs nepareizs, jo maršruta sākumā stacijās rādīsies laiks ar 5 minūšu nobīdi, savukārt tuvojoties galastacijai, tas atkal izlīdzināsies līdz pareizajam. Tieši tāpēc arī šo laiku nekad dinamiski cenšas nerādīt.

Nu un tad vēl arī secība, kādā tas viss notiek. Būtiskākā informācija ir atiešanas laiks. Pēc tā tiek kārtots saraksts un pēc tā arī tiek meklēts vajadzīgais vilciens. Vilciena tips un numurs ir būtisks, ja ir nopirkta biļete uz kādu konkrētu vilcienu vai arī gadījumā, ja nebrauc līdz gala stacijai un tad pēc biļetes var salīdzināt, kurš ir īstais vilciens. Atiešanas ceļš, bez šaubām, ir īpaši būtisks, lai saprastu, cik ilgi līdz vilcienam no vietas, kur šobrīd skatās uz tablo laiku ir jādodas (Latvijas mērogā gan tas ir būtiski vienīgi dažās stacijās). Tikai tad seko virziens, kur vilciens dodas, kam seko gaidīšanas laiks līdz atiešanai.

Daži jautās, kāpēc es nenovietoju virzienu kā primāro meklēšanas elementu. Tas tāpēc, ka uz tablo tiek rādīti vienīgi tuvākie četri vilcieni, līdz ar to noorientēties, pārskrienot pāri četriem vārdiem ir vienkārši, savukārt skaitļus salīdzināt cilvēkam ir daudz grūtāk, tāpēc tos ir būtiskāk grupēt kopā, lai varētu vieglāk salīdzināt.

Pēdējais un būtiskākais, kas ir mainīts, salīdzinot ar šobrīd funkcionējošo tablo — būtiski palielināts burtu lielums un kontrasts, lai arī omes un opīši varētu orientēties laikā un telpā.

Nu un vēl es īsti līdz galam nesapratu iemeslu, kāpēc uz tablo tiek rādīts vilciens, kas jau ir aizgājis. Varbūt kāds var padalīties pieredzē, kad tāds rādījums ir noderējis?

Tādā pašā garā, čakarējot prātu, AKKA/LAA ir pirms tam jau sabojājusi matricu tirgu, nodrošinot labu peļņu kaimiņu valstu tirgotājiem kā arī pacentusies vairākos citos aspektos.

Man pašam tikko bija gadījums, kas vairāk gan saistīts ar tiesībsargājošo iestāžu nekompetenci un tai sekojošo idiotismu, kuru spējām atrisināt vienīgi tiesas ceļā un, kas bija tieši saistīts ar autortiesībām un to it kā pārkāpšanu.

Tieši šajā sakarā biju devies uz AKKA/LAA biroju Čaka ielā. Šajā rajonā ar auto darbadienās principā nav ko meklēt, jo atrast vietu, kur kaut vai par maksu novietot transportu uz pāris minūtēm, ir praktiski nereāli. Biju pirms tam manījis, ka AKKA/LAA mājai ir pagalms, iebraukšanu kurā rotā «ķieģelis» ar papildzīmi «tikai ar AKKA/LAA atļaujām». Tad nu biju nolēmis, ka novietošu auto pie viņiem pagalmā un, vajadzības gadījumā, ēkā tupošajam sargam pajautāšu atļauju, lai viss ir pēc iestādes noteiktajiem standartiem.

Iebraucis pagalmā, pamanīju treilerīti, kurā onka izkārto pārtikas produktus tirdzniecībai. Piegāju, paskatījos produktus un cenas. Nosmīkņāju, ka onka tirgojas bez kases aparāta un devos uz AKKA/LAA māju, no kurienes tajā brīdī tipināja cilvēki treilerīša virzienā.

Kādu 10min laikā nokārtoju to, kas bija jānokārto un devos atpakaļ uz auto (te jāpiebilst, ka sargu tajā mirklī es arī neatradu, iespējams, ka tas bija viens no tiem personāžiem, kas devās treilerīša virzienā) un attapos pie skata, kas manī uzdzina dusmas.

Mani tik daudz nedusmo tas onka. Zemnieks un tā, forši, jāatbalsta. Mani reāli izved no pacietības fakinētie taisnības cīnītāji no AKKA/LAA, kas, (uzmanību!) paši ir devuši atļauju viņu pagalmā iebraukt un tirgoties, pārkāpjot mūsu valstī noteikto kārtību, par kuras esamību šajā iestādē jau nu pavisam noteikti zināja visi.

Dažkārt var sastapties ar policistiem, ka viņi rīkojas pārāk brutāli vai arī piesedz savējos. Tādos gadījumos mēs pavaidam un aizmirstam, «jo viņiem takš ir pārmantotas tradīcijas no padomju laikiem, no kurām ir grūti tikt vaļā» vai kaut kā tamlīdzīgi.

Bet, bļa, AKKA/LAA! Rodas pamatots iespaids, ka viņi tur pavisam ir bailes pazaudējuši un dzīvo absolūti citā dimensijā.

Uz ko es te vedinu? Da ne uz ko. Pēc tik lieliska ACTA un visu pārējo lobējamo sūdu minikreša arī mūsu mazajā pīļudīķī, es tikai ļoti gribētu, lai tautieši vairāk skatītos uz pirkstiem tādiem «taisnības» cīnītājiem. Un runātu par to atklāti, nevis virtuvē.

e-suds-paraksts

Šodien ar Herbi izdomājām, ka varētu beidzot saņemties un aiziet pieteikties e-parakstam. Galvenokārt tāpēc, ka ir biku izbesījis staigāt pa visādām iestādēm ar iesniegumiem rokās vai stāvēt rindā Latvijas pastā, lai varētu nosūtīt ierakstītās vēstules.

Ielienam e-paraksta mājaslapā un iečekojam, ka varam pieteikties e-parakstam Latvijas pasta «Saktas» nodaļa (mums tuvākā no Vecrīgas). Pirms tam pārbaudījuši, cik tā figņa maksā, iebāžam kabatā 20Ls (6,99Ls par neierobežotu skaitu + rezerves nauda, jo pasts jau nebūs tā vieta, kur no tevis vēl kaut ko nenoslauks) un dodamies uz turieni.

Liriskai atkāpei, no e-paraksta mājaslapas:

Gada laikā kopš virtuālā eParaksta ieviešanas tā lietošanai portālā www.eparaksts.lv autentificējušās vairāk kā 9800 personas, savukārt eParakstu viedkartē lieto ap 5000 personu. Salīdzinot ar 2010.gadu ir gandrīz divreiz pieaudzis izsniegto eParaksta viedkaršu skaits, ko pārsvarā eParakstīšanai izmanto iestādes un uzņēmumi, savukārt līdz ar droša virtuālā eParaksta ieviešanu ir samazinājies privātpersonu skaits, kas vēlējušās saņemt eParakstu viedkartē.

Pastā izņemam numuriņu, pagaidam, kā jau tas nākas, kādas 15-20 minūtes, līdz tiekam pie tantes.

—Labdien, mēs vēlētos pieteikties e-parakstam.

—Kādu jūs vēlētos? Jūs jau esat izvēlējušies?

—HVZ. Kādi jums tie veidi tur ir. Mājaslapā rakstīts, ka tas, kas der, lai var neierobežoti parakstīties, maksā 6,99. Nu to mēs tad arī varētu paņemt.

—Tāds, kās ir neierobežotām reizēm, maksā virs 90 latiem (precīzi nevar atcerēties), un ir pieejams tikai juridiskām personām.

—Bet mājaslapā rakstīts, ka fiziskām personām tas ir pieejams, un ka pie jums var uztaisīt, un ka maksā 6,99.

—Jūs esat kaut ko sajaukuši. Vispār jau tie e-paraksti ir kādi pieci dažādi veidi un jūs droši vien domājāt par kādu citu, bet pie mums fiziskām personām ar parakstu skaita ierobežojumu maksā 20 latus.

Pilnīgā ahujā nonākuši, pasakamies viņai par veltīto laiku un kārtējo reizi secinam, ka pasta darbiniekiem vieglāk ir pastāstīt par Dormeo matraču atšķirībām un to, kā pieteikties Viking loterijām. Izvēlamies kā nākamo upuri LU Studentu servisu, jo arī tas ir minēts e-paraksta mājaslapā.

—Labdien. Mēs te vēlētos tā kā e-parakstam pieteikties. Kas mums būtu jādara?

—Dodiet savu iesniegumu un pasi.

—Kādu iesniegumu? Neko nezinam. Dajoš lapu, uzrakstīsim to iesniegumu, kādu vajag. Pase ir līdzi.

—Nē. Jums ir jāieiet e-paraksta mājaslapā, jāautorizējas, jāuzraksta iesniegums, jāizdrukā un tad jānāk pie manis. Es tikai reģistrēju.

Smaidot atvadamies, pirms nav sācies franču žargona izvirdums krievu mēlē un tinamies no turienes projām, veltot lielāko daļu no izvirduma LU galvenās ēkas gaiteņiem.

Secinājumi

E-parakstu var dabūt tikai reģistrējoties e-paraksta mājaslapā un to var izdarīt tikai dažu banku klienti. Pēc tam vēl ir vesels lērums ar visādiem piedzīvojumiem, lai tu vispār tiktu pie kaut kāda sakarīga risinājuma. Rezultātā vēl nav zināms, vai viss būs skaisti un gludi tad, kad to e-parakstu tiešām gribēsies lietot.

Un tad vēl būtu jābrīnās, ka neviens Latvijā neskrien to e-parakstu taisīt?

Ak jā, piemirsās pateikt, ka pasta darbiniece vēl kaut ko topīja par to, ka ja grib e-parakstu juridiskai personai, tad ir jādodas uz Latvijas valsts radio un televīzijas centru un ar viņiem jāslēdz līgums un tad jādodas atpakaļ uz pastu.

Finālam. LVRTC ar savu sūda parakstu un kruto vīziju nepiedāvā nevienu, absolūti nevienu citu veidu, kā ar viņiem sazināties, izņemot mājaslapas forumu. Pat elementāru tālruņa numuru ar helpline nevar nodrošināt.

Nokia Betalabs. Pirms un pēc korekcijas.

Rodas jautājums, kāpēc dizainerim uzspieda veidot šos nevajadzīgos fonus? Vai tas bija mārketinga nodaļas arguments «mums vajag vairāk zilas krāsas», jeb arī tas ir kā krieviem avīžu dizainā — jo raibāk, jo labāk?.

P.S. Patiesais šī ieraksta iemesls ir tāds, ka esmu beidzot iebraucis, kā darbojas Firebug (vismaz man tā šķiet). Tad nu gribēju parādīt lapu, kuras lietošana izsenis ir bijusi zobusāpe, savukārt absolūti vienkāršs labojums to padarītu jau daudzreiz lietojamāku.

Daugavpils būvbedre. Google maps.

Atziņa, ko šoreiz esmu ieguvis no Daugavpils, salīdzinot ar to braucienu, par kuru stāstīju pirms diviem gadiem — šī pilsēta Latvijā pavisam noteikti izceļas ar neregulējamo gājēju pāreju skaitu uz vienu kvartālu. Sniega un šļurgas apstākļos tas bija samērā interesants piedzīvojums, it īpaši rēķinoties ar to, ka Daugavpils vidējais statistiskais gājēju pārejas jūzeris darba dienas pēcpusdienā ir vismaz 60 gadus vecs.

Viens no objektiem, ko ļoti vēlējos apmeklēt, ir dārza māja, kurā un kuras apkaimē esmu pavadījis krietnu daļu savas bērnības.

Dārza māja Daugavpilī, pie Stropu ezera.

Šeit ir gan izbaudīts pirmais alus, gan sekots līdzi pirmajam nočieptajam ritenim, gan apgūta Žiguļa vadīšanas prasme, gan pirmo reizi pīpēts. Īsāk sakot, pamatīgas bērnības atmiņas. Tagad gan dārza māja ir pārdota, večukiem jau bija par grūtu sekot tai līdzi. Toties atmiņas paliek. Starp citu, ievērojiet vējlodziņu — tā bija vieta, pa kuru es devos savos nakts piedzīvojumos, kamēr opis un ome gulēja pirmajā stāvā, bet jumtistabā man bija ierīkots savs īpašais štābiņš, kur mitināties.

Daugavpils brīvdabas estrāde.

Daugavpils brīvdabas estrāde ir palikusi bez jumta. Cik atminos, tad esot bijis kaut kāds ugunsgrēks vai kas tamlīdzīgs. Žēl, jo tā bija skaista koka ēka.

Otra ēka, par kuru esmu nedaudz izbrīnīts, ir Daugavpils stacija. Patiesi nesaprotu, kā ir izdevies saglabāt ēku tādu, kāda tā ir palikusi manā atmiņā kopš bērnības.

Daugavpils stacijas ēka.

Bildēju no automašīnas loga, tāpēc foto kvalitāte tāda ir kāda ir. Varbūt kāds arhitektūras pazinējs varētu paskaidrot, kādi ir nosacījumi vai vismaz loģika, izvietojot uz stacijas ēkām nosaukumus. Man akurāt šķiet, ka uz šīs ēkas pavisam noteikti pietrūkst uzraksta «Daugavpils», kas ir redzams ēkas pusē, kas vērsta uz peroniem. Būtu taču ļoti skaisti tādu uzrakstu uzlikt arī ēkas pilsētas pusē. Vai varbūt es kaut ko nezinu?

Ķīmiķu ciematā atradu vēl neizdemolētu izkārtni, kas veidota jau brīvvalsts laikā, tomēr ir saglabājusi absolūti visas padomju izkārtņu veidošanas tradīcijas.

Izkārtne Augļi un dārzeņi.

Ja šādu izkārtni palūgtu uztaisīt tagad, plastmasas gaismas kastes liekošie darboņi apdirstos un pasūtījumu izpildīt nevarētu.

Daugavpilī ir atvēries pirmais McDonalds ātrās apkalpošanas restorāns ārpus Rīgas robežām.

Vīri liek McDonalds reklāmu.

Hamburgeru darinātava izvietojusies bijušās ēdnīcas ēkā, netālu no Daugavpils cietuma un Daugavpils alus rūpnīcas, kas tagad tiek dēvēta par Latgales alus darītavu.

Un vēl es pamanīju ārkārtīgi interesantu maršruta simbolu. Tā arī nav skaidrs, vai tas ir gļuks, jebšu Daugavpilī ir kāda īpaša maršrutu simbolu sistēma ieviesta, jo nedaudz savādāks simbols bija manīts uz viena cita autobusa.

Daugavpils. Autobuss ar maršruta simbolu.

Adobe Lightroom 4 beta

Ir iznākusi Adobe Lightroom 4 beta versija. Tur ir daudz visādi sīkumi nākuši klāt, kas, pārsvarā, ir figņa. Piemēram, Book režīms, kurā var maketēt fotogrāmatas. Tikpat nenozīmīga man šķiet video importēšanas, sākuma un beigu apcirpšanas kā arī pavisam necilas apstrādes iespēja. Lightroom tomēr nav video paredzēts.

Bet ir divas lietas, kas ir patiesi krutas. Pirmā no tām ir pilnībā pārstrādāts mehānisms darbam ar toņiem.

Lightroom 4 beta histogrammas.

Pirmkārt, tagad ir pavisam skaidrs, kas par ko atbild, jo viss iet secīgi: blacks, shadows, exposure, highlights, whites. Otrkārt, regulēšanu var veikt tā, kā tam būtu jābūt, attiecīgi, black mēs varam ne vien satumšināt, bet arī padarīt gaišāku, kā jau tam būtu jābūt. Bez šaubām, ja ar kurvēm šķiet darboties ērtāk, tad varēja jau to visu darīt tur, bet man šī tonālā segmentēšana un apstrāde patīk labāk.

Otrā lieta, kas nebūt nav mazsvarīga. Beidzot ir iestrādāts soft proofing, līdz ar to var koriģēt attēlus ne vien glabāšanai un tālākai apstrādei drukai vai monitoram ar Photoshop, bet gan tā visa paveikšana, neizejot no Lightroom. Un tas ir ļoti, ļoti būtiski, jo tagad fotogrāfam var vienkārši nosūtīt drukas krāsu profilu un palūgt, lai tas pats veic krāsu prūfu un piedzen to drukai. Līdz ar to vairs nerodas jautājumi no sērijas «kāpēc šitais sarkanais ir tāds blāvs» vai «kur pazuda mans debesu zilais». Visu līdz galam noved pats fotogrāfs un tālāk jau ir vajadzīga tikai pēcapstrāde konkrētam maketam (principā — tikai asuma regulēšana attiecīgajam bildes izmēram).

Vēl ir ieintegrēta arī karte, kurā varam manuāli norādīt ģeolokāciju vai pat ielādēt GPS trekera datus un sinhronizēt tos ar bilžu uzņemšanas laiku, bet tas arī ir samērā otršķirīgi. Kārtējo reizi ir pārstrādāti arī trokšņu samazināšanas algoritmi un ieviests kārtējais krāsu kalibrēšanas procesa algoritms, kurš man šķiet nedaudz saudzīgāks pret attēliem salīdzinot ar priekšgājēju.

Tā kā ar slideshow, print un web vidēm es nekad neesmu darbojies (nav bijusi nepieciešamība), tad izmaiņas tur es nespēju izstāstīt. Vēl ir iespēja pa taisno publicēt bildes Facebook un Flickr, bet tā kā man patīk Flickr saskarne, tad izvēlos eksportēt un tad augšuplādēt caur Flickr mājaslapu.

Viena iespēja gan man jau ir palīdzējusi — bilžu sūtīšana uz e-pastu pa tiešo no programmas. Tas ir ārkārtīgi noderīgi, piemēram, ja no kāda pasākuma sataisi reportāžu un tad ir 10+ cilvēkiem jānosūta bildes «kur viņi ir redzami».

Līdz martam Adobe Lightroom 4 beta ir lejuplādējams bezmaksas testēšanai. Izstrādātāju blogā pieejams pilns jauninājumu saraksts, savukārt Lightroom 4 forumā var padalīties ar savām sāpēm vai atrast līdzīgi domājošos.

WARNING:  Asic CMT: NAND status reported bad blocks

Ko tas īsti nozīmē, es tā arī nesapratu, bet daži raksta, ka tas šim modelim esot normāli, daži ir pat pacentušies līdz sīkumiem to izpētīt. Pa lielam man ir samērā vienalga un es tajās problēmās neiedziļinos — ja kaut kas nestrādā, tad Latvijas Nokia pārstāvniecība vienmēr draudzīgi man palīdz. Arī šoreiz esmu nodevis savējo tālruni čakarēšanai.

Kamēr N8 tiek čakarēts, tikmēr pie manis nonāca HTC Rhyme tālrunis. Kas un kā, tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka es pirmo reizi mūžā lietoju Android operētājsistēmu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Atzīšos, ka man jau labu laiku rokas niezēja pabakstīt izslavēto Android un tā kā šis konkrētais modelis ir samērā svaigs, tad, attiecīgi, droši vien arī Android tajā ir samērā svaigs. Tātad atkrīt jautājums par to, ka kaut kas nestrādā tāpēc, ka vēl nav iznācis atjauninājums vai vēl kaut kāda taisnošanās.

Pirmie iespaidi par dzelzi

Nokia N8 salīdzinājumā ar HTC Rhyme ir kā porcelāna šķīvis salīdzinājumā ar vienreizējo plastmasas šķīvi. Ja stingri turi rokās, tad vēl ir ok, bet tiklīdz neveiklāk paķer, tad HTC noteikti tieksies pārbaudīt gravitāciju un korpusa izturību. Ar laiku var piešauties, bet vispār man tomēr tas šķiet par vieglu un par plānu. Vēl viena dumja lieta ir tas, ka USB caurums, kas ir paredzēts gan lādēšanai, gan datu pārraidei, tiek noslēpts ar gumijas vāciņu. Lai ar maniem strupajiem pirkstiem piešautos, kā labāk to sūdiņu pieturēt, lai varētu iebāzt vadu, bija diezgan ko pačakarēties. Lielā poga augšā un skaļuma pogas sānos ir ērtas un viegli sataustāmas, vienīgi mašīnas turētājā visu laiku skaļums regulējas, bet tā jau ir nianse.

Lietošanas pirmā diena

Galveno parametru uzstādīšanas dialogs bija ērts un viegli uztverams, vienīgi ilgi nespēju iebraukt valodas/rakstības izvēlnē. Manuprāt loģiskāk ir tomēr ļaut izvēlēties atsevišķi valsti un rakstību, nevis piedāvāt «Bulgārija, Latviešu». Uzreiz arī visi gūgļi, tviteri un feisbūki tiek salikti un viss sāk strādāt.

Atrast sākuma ekrānā kaut ko var tikai uz cūceni (atgādinu, esmu Nokia lietotājs ar padsmit gadu stāžu), bet, kad piešaujas, ir ok. Problēmas sākās, kad tiek atvērta kaut kāda aplikācija, jo īsti nav skaidrs, kā pēc tam to aizvērt ciet.

Pamatīgi mulsina tās četras pogas ekrāna apakšā. Piemēram, pēc Waze uzstādīšanas (pirmā un svarīgākā aplikācija priekš manis jebkurā tālrunī, it īpaši, ja no rītiem kaut kur jāsteidzas) un pēc pirmo likumsargu ieraudzīšanas uz ceļa es ļoti ilgi domāju, kā lai kartē kaut ko pievieno, kamēr sapratu, ka programmas meņuča parādīšanai ir viena no tām četrām pogām domāta.

Uz jautājumu «Bļa, kā tam sūdam ekrānu nobloķēt» man spēja atbildēt vienīgi no malas pienākušais HTC lietotājs ar stāžu.

Lietošanas otrā diena

Naktī tas agregāts ir pēkšņi izdomājis ieslēgt kaut kādu tur režīmu, kura rezultātā man radās aizdomas, ka HTC atslēdzas no visiem tīkliem. Es tā arī nesapratu, ko tas režīms nozīmē un kā no viņa tikt vaļā, bet, atbloķējot ekrānu, viss notiek un var arī zvanīt. Antena gan šim eksemplāram ir krietni švakāka par Nokia — Silakrogā, kur Tele2 jau tāpat ir knapi lietojams, HTC zona vairāk nebija, nekā bija.

Ārkārtīgi iepatikās tā Notifications fīča. Ārkārtīgi ērti var sekot līdzi visam, kas notiek — kāds Foursquare grib draudzēties, tviterī kāds kaut ko atrakstījis, pienācis jauns e–pasts — viss uzreiz ir pieejams divu žestu attālumā. Tas tiešām ir klasna. Mulsina jau atkal viena no četrām pogām — uz kurieni tas Back ved. Es tā arī neiebraucu, bet, piemēram, Foursquare man visu laiku pēdējais Back noveda līdz pilsonim, kas pirmais pieteicās draudzēties pēc tam, kad sāku lietot šo tālruni. Man šķita, ka būtu jāaizved uz programmas pirmo ekrānu.

Vēl viena lieta, kas ārkārtīgi mulsina un atgādināja laikus, kad mēģināju testēt Linux kaut kādu tur grafisko versiju — Twitter un e–pastam ir, visticamāk, paredzētas vairākas aplikācijas. Un kuru no tām tu lieto, tā arī nav skaidrs, jo notifikācijas logā pēkšņi parādās dublēti paziņojumi, uz kuriem klikšķinot, viens un tas pats atveras dažādos interfeisos. Hren viņu zin, kas pie vainas, bet es tā arī neiebraucu.

Cik var runāt, jāsāk kaut ko arī rakstīt

Tvītošana ar Krizdabz

Huj. Uzinstalēju abus divus, bet man ņihrena latviešu valoda neparādījās vai arī es tā arī nesapratu, kā to vispār dabūt gatavu. Vienīgi parādījās latvisku vārdu hinti virs klaviatūras. Ja tālrunis uzminēja, kādu vārdu es rakstu, tad man izdevās kaut ko uzrakstīt latviski. Ja neuzminēja, nācās transliterēt. Piešauties var, bet tas vienkārši nav godīgi attiecībā pret parasto mirstīgo latvieti.

Par dzelžiem vēlreiz, pēdējo reizi

Pēc tam, kad tu esi lietojis Nokia N8, jebkurā citā tālrunī uztaisīta fotogrāfija vai video tev šķiet lietojams vienīgi 32px lieliem jūzerpikiem vai porntube amatieru pornogrāfijas veidošanai. Tieši tāpēc es šo iespēju pat nemēģināju izmantot.

Baterija ir krietni švakāka kā N8 un es nezinu, vai tas ir saistīts ar pašu dzelzi vai arī ar to, ka es neprotu atvērtas programmas aizvērt. Toties caur USB pilna uzlāde notiek ātrāk kā tas ir somu izstrādājumam.

Ekrāns ir foršs, pareiza lieluma, spilgts, košs, kontrastains un tā tālāk. Nekādu pretenziju.

Pie agregāta svara un plānuma tā arī nepieradu.

Rezumējums

Foršākā lieta, kas ir šim tālrunim — notifications. Viennozīmīgi. Nu un e–pasta lasīšana arī ir ļoti ērta. Kalendāru es tā arī nepiedabūju normāli izskatīties, bet tā ir visu mobilo tālruņu problēma. Tāda sajūta, ka dizaineri, kas šos kalendārus izstrādā, nekad vairāk par vienu ierakstu dienā neveic. Man ar 8 kalendāriem un vidēji 8 ierakstiem dienā ir praktiski neiespējami orientēties tajā, kas notiek, vienīgi Agenda skatā braukājot kā durakam.

Kad aptuveni iebrauc Android darbības shēmā, tad var arī kaut ko atrast, bet tāpat viss vairāk vai mazāk notiek методом научного тыка, līdz brīdim, kamēr esi noseivojis prātā shēmu, kā nonākt līdz vajadzīgajai darbībai.

Vēl viena hrenovina, kas man notika un kuras iemeslu es īsti nezinu — gūglē importējot kontaktus no Outlook vai arī no Google importējot kontaktus HTC, bet kaut kādā brīdī ļoti daudziem kontaktiem tiek aprauti tālruņa numuri. Tobiš, vārds un uzvārds ir, bet piezvanīt nevar, jo nav tālruņa numura. Dažiem kontaktiem es vainu atradu — ja kontaktam ir vairāk par vienu tālruņa numuru noseivots, tad saglabājies ir tikai viens, pārējie visi ir aprauti.

Īsāk sakot, ja augstāk minēto hrenovinu ar kontaktu daļēju pazušanu atrisinātu, iemācītu tam zvēram normāli latviski rakstīt, pielīmētu svina plāksni un, galu galā, iebūvētu N8 kameru, tad, pavisam iespējams, es būtu ar mieru šo tālruni sev atstāt un lietot ikdienā. Bet pagaidām atgriežos pie vecās labās nokijas.

Nokia N8 cena Tele2 Latvia mājaslapā 2011. gada 5. novembrī.

Afigetj. Nekas īpaši nav mainījies.