3 gadi, 24 valstis, 24 000 km – šī ir pēdējā bilance no The Crazy Travel piedzīvojumiem. Šis raksts top par godu ceļojuma posmam no Eiropas līdz Dienvidaustrumāzijai. Ceļojums vēl nav galā, bet tikai paņēmis nelielu pauzi, lai atkal atgrieztos ceļā un turpinātu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Turpinājumā foto stāsts no 3 gadu ceļojuma ar velosipēdiem no Anglijas līdz Malaizijai.

1. Anglija

Pirmā ceļojuma diena. Bija agrs un dzestrs svētdienas rīts Londonā. Ikreiz ieraugot šo fotogrāfiju ļoti spilgti nāk atmiņā tās dienas rīts. Patīkamais satraukums un tauriņi vēderā, pirmais solis pretī lielajam piedzīvojumam un sapnim apceļot pasauli ar velosipēdu, pirmais solis nezināmajā nākotnē. Velosipēds un pārējais ekipējums tīrs un spīdīgs, viss perfektā tehniskā kārtībā. Simtprocentīga gatavība startam.
 

2. Francija

Tas maģiskais brīdis, kad saule jau tūlīt slīdēs padebešos, nokrāsojot apvārsni košos toņos. Šis bija vakars Alpos, kad meklējam piemērotu telts vietu. Mazliet cīnos ar braucienu pret kalnu un te pēkšņi sajūtu, ka palicis neierasti viegli. Pametu galvu atpakaļ un redzu, ka viena sieviete mani stumj kalnā. Abas sākam skaļi smieties un viņa saka, ka palīdzēšot, jo mans pārinieks jau krietnu gabalu priekšā. Kādu brīdi viņa tik tiešām atspērusies stūma mani kalnā un pēc tam ar smaidu uz lūpām atvadījāmies un viņa aši ieleca savā mašīnā un pazuda tik pat ātri, cik uzradās. Vai nav maģisks vakara noslēgums?

3. Spānija

Pēc 23 km kalnā augšup, nāk burvīgs nobrauciens lejup. Picos de Europa Kantabrijas apgabalā Spānijā.

4. Portugāle

Portugāļi un tās viņu flīzes, bet nu mīlīgi. Burvīgās Porto vecpilsētas ielās.

5. Itālija

Jau atkal Alpos, bet šoreiz Itālijas pusē. 2000 m kāpums uz Lago della Maddalena. Šķiet Itālija bija vienīgā valsts, kur bikses sāka palikt par šauru, pat neņemot vērā ikdienas slodzi. Lai dzīvo makaroni, saldējumi, picas un siers.

6. Slovēnija

Citus vai dara trakus, ja nav izstrādāts detalizēts ceļošanas plāns un, ja nav zināms kur pārlaidīs nakti. Tikai ne man. Šis ir perfekts piemērs – nakts pie Bled ezera Slovēnijā, kad pēc saules rieta iekārtojāmies “pirmajās rindās” uz saldu miegu pie ezera. No rīta tikai atlika atvērt acis un vērot saules lēktu un gaisa balonus, kas lidinājās virs ezera rīta gaismā.

7. Horvātija

Nakts uz soliņa, lai no rīta pamostos ar šo skatu pār Dubrovniku.

8. Bosnija un Hercegovina

Kā izskatās nakts zem tūkstoš zvaigznēm? Šādi! Neskartās Bosnijas teritorijas.

9. Melnkalne

Pirmais, kas man nāk prātā skatoties uz šo fotogrāfiju ir maisiņš ar mandarīniem, ko mums laipni iedeva kāds vietējais vīrs uz šī ainaviskā ceļa gar Adrijas jūras piekrasti.

10. Albānija

Rudenīgais vakars kaut kur Albānijas kalnos.

11. Maķedonija

Rudens Maķedonijā. Šajā valstī pavadījām vien divas dienas, bet mana pirmā atmiņa ir sulīgo ābolu pārpildīts maiss, par ko vietējais pārdevējs nu nekādi negribēja no mums ņemt naudiņu.

12. Grieķija

Jaunu riepu un apavu piegāde Salonikos. Tagad tikai kalnā augšup līdz pilsētas senajiem mūriem.

13. Turcija

Kad Turcijā paziņo, ka pienākusi gadsimta sniega vētra, mēs atrodamies tās epicentrā. Vienīgais veids, kā man izdevās pēdās uzturēt kaut kādu siltumu, bija ik pa laikam nokāpt no velosipēda un pastaigāt, tad atkal pabraukt, tad atkal pastaigāt, atkal pabraukt, atkal pastaigāt.

14. Gruzija

Gruzija – viesmīlība, vīns un tosti. Punkts.

15. Armēnija

Cilvēki mīl jautāt – kura ir Tava mīļākā valsts? Un vienmēr atbildu, ka nav tādas vis vis mīļākās, jo ikkatrā vietā ir kas īpašs un neatkārtojams, vai tā būtu daba, vai ļaudis, vai gards ēdiens. Bet ja tomēr tieku neatlaidīgi tincināta, tad kaut kas ir ar Armēniju. Tur ir kaut kas tāāāāds, kas man tik ļoti patika. Varbūt tas bija ilgi gaidītais pavasaris, ko satikām Erevānā, varbūt tie biji viesmīlīgie ļautiņi, varbūt skaistā un neskartā daba un Ararats, kas palicis aiz Armēnijas robežām… Laikam jābrauc vēlreiz, jo ne velti Zemes dienās tur iestādīju koku, ko gribētos pēc gadiem apraudzīt.

16. Irāna

Irāna ir dažādiem mītiem apvīta zeme. 3 mēnešus, ko tur pavadījām, lauzām dažādus priekšstatus par šo valsti. Pavadītais laiks Irānā bija raibu raibais. Pabijām irāņu kāzās, saķēros ar tikumības policiju, izbaudījām viesmīlību, kā arī pārgurām no tās. Fotogrāfijā pirmā svelmainā diena Irānā.

17. Turkmenistāna

Tuksnesis, 500km, 5 dienas. Ja ne melones un arbūzi, diez vai mums būtu pa spēkam 5 dienās, pie 40 grādiem veikt garo distanci.

18. Uzbekistāna

Nepilno mēnesi, ko pavadījām Uzbekistānā, katrs vakars izvērsās aptuveni šādi – Mēs: “Vai varam kaut kur dārzā uzcelt savu telti?” Vietējie: “Kam jums telts, mums ir mājas”. Uzbekistānā ne mirkli nevarējām palikt vieni, jo uzbeki ir ļoti ziņkārīgi un arī viesmīlīgi ļaudis. Katru vakaru tikām uzņemti kādā ģimenē, kur tikām izguldīti un pabaroti. Zemāk fotogrāfijā viena no ģimenēm, kas mūs uzņēma pie sevis uz vienu nakti. Varena saime, kas dzīvo zem viena jumta.

19. Kirgizstāna

Kirgizstāna ir dabas un kalnu mīļotāju paradīze, lai arī ar velosipēdu kalni ir izaicinājums, dabas skati atsver fiziskās grūtības. Fotogrāfijā esam kaut kur netālu no otrā lielākā augstkalnu ezera Isikula.

20. Kazahstāna

Francija, Nīderlande, Spānija, Latvija – kopā jautrāk. Šādā sastāvā braucām nedēļu, lai visi kopā sasniegtu Ķīnas robežu.

21. Ķīna

Līdz ar Ķīnas sasniegšanu iesākās tāda kā pilnīgi cita ēra ceļojumā un arī dzīvē. Veselu gadu Čendu dēvējām par mūsu mājām un mācījāmies iedzīvoties tik ļoti no mums atšķirīgā kultūrā un vidē, ejot cauri ienīstu/mīlu posmiem neskaitāmas reizes. Fotogrāfijā ar mani pozē mazais šunelis, kas neatlaidīgi skrēja līdz no kalna lejup kādus kilometrus desmit. Fonā Lēcošā tīģera aiza un Jandzī upe Junaņas provincē.

22. Laosa

Sabaidii! Sabaidii! Sabaidii! Iebraucot Laosā pēc Ķīnas, uz līdzenas vietas tiekam atmesti atpakaļ vēsturē. Laikam šeit ir pavisam cits ritējums. Smaidi un nesteidzies.

23. Taizeme

Cik netipiska bilde no Taizemes vai ne? Šeit jūras sāls ieguves lauki, bet izskatās, kā sniega kupenas pie plus 35 grādiem.

24. Malaizija

Ar ierašanos Malaizijā.

Pēc viesošanās Eiropā mēs atgriezīsimies Malaizijā, lai tālāk turpinātu mūsu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei. Tuvākie galamērķi nākamajiem mēnešiem – Singapūra, Indonēzija, Austrālija, Jaunzēlande. Un tad jau skatīsimies Amerikas virzienā.

Tas šoreiz viss.
 

Bloga ieraksts 3 gadi un 24 000 km – ar velosipēdu apkārt pasaulei lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Kad rakstu šīs rindas ir pagājis jau viens gads kopš tās dienas, kad pieņēmām lēmumu palikt šeit, otrā pasaules malā Ķīnā. Un uh, kas par gadu tas ir bijis. Esmu izgājusu cauri tādām fāzēm kā – O, cik te, Ķīnā, interesanti! Bāc, viņi visi ir dīvaini. Gribu prom. O, viss ir tik forši! Kāpēc viņi visi ir tik neaptēsti un visu dara dīvaini! Bet varbūt es esmu dīvaina! Viss ir forši! Ķīnā viss ir iespējams – viss ir forši! Vai tiešām man jābrauc prom?

Skolotājas darbs Ķīnā

Šī gada laikā paguvu uzsākt skolotājas karjeru. Jā, tieši tā, es un anglenes učene. Un jāsaka kā ir, bija forši un bija arī brīžiem ne tik forši, nu kā jau viss dzīvē, ir gan labi, gan ne tik labi, lai atkal būtu labi. Neaizmirstama pieredze, jo mācīju gan bērnus, gan viņi mācīja mani.

Jūs noteikti teiksiet – o, tad jau tagad proti ķeburus rakstīt un ķīniski vervelēt. Emmm nē, biju slinka, bet skaitīt no 1 līdz 10 gan protu un vēl šādus tādus noderīgus un arī nekam nederīgus vārdus esmu apguvusi.

Ceļojums ar velosipēdu apkārt pasaulei turpinās

Bet nu laiks doties ceļā. Pablo nu jau ir gabalā. Kādu mēnesi atpakaļ viņš devās ceļā. Nu man ar autobusu jācenšas viņu panākt, lai varam turpināt ripināt pa Ķīnas kalniem un lejām kopā. Vēliet man veiksmi un izturību un veselo saprātu pēc 24h+ (gan jau ka vēl ilgāk) autobusa baruciena. Jā, man autobusa brauciens dienas garumā liekas šaušalīgi nekā braukšana ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Nevaru solīt, bet ceru, ka reizi pa reizei kāds ceļojuma apraksts no manis arī būs sagaidāms. Tas šoreiz viss. Turpinājumā foto no manas skolotājas gaitām.

Bloga ieraksts Aizvadītais gads Ķīnā lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Sapirkušies paiku esam gandrīz gatavi doties telts vietas meklējumos ārpus Vanadzor pilsētas, bet vilka apetītes dzīti mēs tur pat pie veikala durvīm katrs norijam pa 3 virtuļiem, kas pildīti ar dievīgu vārīto krēmu. Esam tā izsalkuši, bet tomēr piebremzējam sevi nesaēsties saldumus, bet gan vēlāk pagatavot makaronus ar tomātu mērci un sieru, par ko sapņojām jau todien, kad prīmuss noplīsa.

Kamēr krāmējam mantas un kārtējo reizi mainam drēbes, ap mums sāk sarasties ziņkārīgo pulciņš un sākam atbildēt uz klasiskajiem jautājumiem un apgalvojumiem – no kurienes jūs esat? Uz kurieni jūs braucat? Nē, jūs nevarat šonakt gulēt teltī, jo ārā ir auksti. Nē, jūs nevarat ar velosipēdiem no šejienes aizbraukt līdz Erevānai, jo pa vidu ir kalni! Kad ziņķārīgie sāk izklīst esam gatavi doties tālāk.

Braucam cauri Vanadzor pilsētai, kas šķiet drūma un pelēka. Drūma un pelēka ne tikai tāpēc, ka ir sācis jau satumst, bet gan tāpēc, ka pelēkā PSRS laiku arhitektūra uzdzen pelēkumu. Ik pa laikam jaunieši uz ielas mums nopakaļ uzsauc un uzmundrina mūs, tādā veidā lepni izrādot savas angļu valodas zināšanas.

Pablo ceļa malā ierauga ugunsdzēsēju depo un viņa sejā parādās plats smaids un man uzreiz top skaidrs, ka šo nakti mēs visdrīzāk pārlaidīsim ugunsdzēsēju apartamentos. Tieši tā tas arī notiek. Tiekam laipni aicināti iekšā uz tēju, cepumiem un maizītēm, līdz vakars sāk iekarst un piepīpētās ugunsdzēsēju kazarmu virtuves garo galdu nomainam pret piepīpētu barčiku ielas pretējā pusē.

Tiek tušots viens alus kauss pēc otra (ne reizi vien iedomājos, kas notiek, ja nakts vidū ir izsaukums un puse no šī vakara dežūrējošās ugunsdzēsēju brigādes ir “burās”, bet laikam Armēnijā viss ir iespējams)

….un mēs visi jautri pavadam laiku, spriedelējot par mūsu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei, par Armēniju, armēņu viesmīlību un par to, kādi labi draugi nu mēs visi tagad būsim. Vienā brīdī armēņi ir gatavi mani un Pablo vest salaulāties, jo viņuprāt mums tā kā būtu pēdējais laiks vīt gredzenus. Kaut kā man izdodas iereibušos armēņus no šīs muļķības atrunāt un visi dodamies atpakļ uz depo, kur vakars vēl solās turpināties, jo, ja jau esam Armēnijā, tad kur nu beigt vakaru, bez Ararata (konjaka).

Mēs ar Pablo jau sen esam pārguruši un tik skatamies pulkstenī, jo saportam, ka šonakt nebūs nekāda gulēšana. Man izdodas kaut kā no konjaka atrunāties, bet Pablo gan tik labi neviecas, šim nākas tukšot vienu glāzi pēc otras. Kad pulkstens rāda jau pāri 3 no rīta, un, kad Ararata pudele ir tukša, beidzot varam uzsākt sarunu par gulēšanu. Pablo dodas uz piepīpēto ugunsdzēsēju guļamtelpu, bet es palieku ar dispičeri Nelliju dežūrtelpā un izklāju savu matraci un liekos gulēt. Atlikušās 4h tā īsti iemigt arī neizdodas un jau plkst. 7 atskan modinātājzvans un visiem jāceļas. Pablo arī natks nav bijusi no vieglajām, jo vispār nav spējis acis aizvērt, jo 8 no 10 džekiem esot krākuši kā traktori, vēl TV visu nakti uz pilnu klapi.
Nakts ir bijusi varen interesanta, bet ne bez sekām. Pablo ir gluži vienkārši beigts, bet es vēl kaut kā turos, jo man vismaz izdevās atrunāties no vakarnats dzeršanas. Rīta kafija, fočēšanās un atvadamies no ugunsdzēsēju brigādes.

Rīts ir ļoti aukst, bet saulains. Zilas debesis, saulīte un visapkārt sniegs. Arī ceļš malziet apledojis. Cepure galvā un biezie ziemas cimdi rokā un dodamies ceļā. Tieši šodien mums ir divas kalnu pārejas un pēc vakardienas ballēšanās tas diez vai ies viegli.

Pēc kārtīgām brokastīm sajūtamies nedaudz labāk un turpinam ceļu Vanadzor – Dilidžan. Pa tik briesmīgu ceļu braucu pirmo reizi. Pretī braucosās mašīnas nebrauc pa tām paredzēto ceļa pusi, bet taisa zig zag, lavierējot pa mazākām bedrēm, jo ceļš praktiski ir vienas vienīgas bedres.

Pablo ir krietni aiz manis, jo, lai arī ceļa kvalitāte ir slikta, tad ainava gar ceļu ir burvīga. Pablo tik ķer vienu kadru aiz otra. Es vienkārši priecājos un baudu sniegotos kalnus, kas ir mums visapkārt.

Agrā pēcpusdienā esm tikuši pāri pirmajai kalnu pārejai un ripinam lejā uz Dilidžan pilsētu, kur ieturam vieglas pusdienas (jau atkal tur pat pie veikala noēdam iepirktos šokolādes cepumus un izdzeram pa krūzītei piparmētu tējas) un Pablo man paziņo, ka mums drīzumā vajadzētu atrast vietu, kur apmesties, jo diez vai mēs varēsim tik līdz Sevanas ezeram šovakar. Es gan jūtos enerģijas pārpilna (laikam svaigā kalnu gaisa iespaidā) un man liekas, ka tikt līdz Sevanas ezaram būtu tīrais nieks. Vai tad pirmā kalnu pāreja, es nosaku nereālākā pārliecībā! Oj, kā es maldījos, kā es maldījos tā domādama.

Ceļš no Dilidžan pilsētas līdz Sevanas ezeram vijas līku loču augšā pa kalnu un ir ļoooooti tālu no kaut kā ko saukt par vieglu. Tad, kad liekas, ka diez vai daudz kāpuma vēl ir atilicis, izgriežoties no kārtējā līkuma ieraugi, ka ceļam, kas vijas kā čūska, gals vēl nekur nav saredzams. Pablo ir gatavs mani nožmiegt, jo pēc negulētās nakts un neskaitāmiem mēriņiem viņš šodien nav nekāds “karoga nesējs”, bet es tik triecos tālāk un tālāk. Arī manas kājas ir kā svins, bet tā kā mums nav citu iespēju, kā turpināt ceļu, es tik minu pedāļus un slauku sviedrus no pieres.

Brīdī, kad jau likās, ka visas spēka (gan fiziskā gan mentālā) rezerves bija izsmeltas, bet mums vēl tāls ceļš priekšā – ceļa malā piestāj busiņš. No tā izlec divi smaidīgi džeki un jautā – Vai jums vajadzīga palīdzība? Tajā brīdī likās, ka šos abus pats Dievs mums atsūtīja (lai arī nevarētu sevi saukt par ticīgu), bet mēs bijām glābti.

Arī Pablo sejā parādījās milzīgs atvieglojums un pat smaids. Aleluja. Mēs esam glābti. 10 minūšu laikā mūsu velosipēdi un somas tika sakrāmēti busiņā. Mūsu tikko iegūtie draugi tā arī pateica, ka mēs neesam īsti normāli, ka šādā veidā ceļojam. Nu kam tādas mokas, šie mums prasa! Mēs tik smejam un ēdam kūku, ar ko tikko bijām sacienāti.

Viens, divi un ar auto jau pavisam drīz esam kalna pārejas pašā galā. Tur snieg sniegs un putina. Mēs ar Pablo sasmaidam – un mēs tā sapņojām par burvīgu nakti pie Sevanas ezera, bet te sniegs un putenis. Puiši mums uztaisa mini ekskursiju pie ezera, bet ilgi uzkavēties tur neprasās, jo vējs rauj matus nost no galvas un ir stindzinoši auksts. Ezers gan iespaidīga lieluma un skaists.

Mūs abus ar visām pekelēm izlaiž pilsētā Hrazdan, kur esam sarunājuši couchserfera hostu šim vakaram – Armēnijā dzīvojošu ekvadorieti, angļu valodas skolotāju, un visādi citādi super truper džeku – Džošua.
Mēs kopā pavadam jautras divas dienas, mielojoties ar ļoooti gardām Džošua māsas gatavotām maltītēm (arī Džošua māsa ar savu ģimeni pārcēlusies uz dzīvi no Amērikas uz Armēniju, vienkāršāku un patiesāku dzīvi meklējot), spēlējot kārtis, spriedelējot ar dzīvi Armēnijā, baudot karstā avota vannas Armēnijas kalnos.

Šoreiz lieku punktu un nākamreiz turpināšu par mūsu piedīvojumiem Armēnijā un Irānas vīzas kārtošanas perepētijām.

Bloga ieraksts Nakts ar ugunsdzēsējiem un kā mūs gandrīz salaulāja lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Jāsaka godīgi, ka pirms došanās uz Armēniju man par šo valsti zināms bija diezgan maz. Vien tas, ka Armēnija bija pirmā valsts, kas pieņēma Kristietību un, ka Osmaņu impārijas laikā armēņi cieta no nežēlīga genocīda, kura laikā tika nogalināti teju 2 miljoni armēņu, un tas, ka Armēnija bija viena no bijušās Padomju Savienības valstīm. Ticiet vai nē, bet šī ir galvenā zināšanu bagāža, ko derētu zināt, pirms došanās uz Armēniju. Ak un vēl tas, ka nāksies dzert daudz konjaka.

Nu jau ir pagājuši vairāki mēneši (pa Armēnijas kalniem un lejām ripinājām martā), kopš mēs pabijām Armēnijā, bet manā atmiņā un sirdī šim pasaules nostūrim ir īpaša vieta. Lai arī Armēnija ir nabadzīga valsts un ar skarbu vēsturi, bet sirds siltumu un labestību armēņiem nekādi grūtie laiki nav spējuši mainīt. Un kas par dabas skaistumu!

Armēnijas robežu šķērsojām vēlā, lietainā un miglainā pēcpusdienā. Kad armēņu robežkontroles smaidīgais džeks ir kārtīgi izflirtējis ar mani, saņemu pasē Armēnijas zīmogu un ar smaidu sejā ieripoju nākamājā, pārsteigumu pilnajā kaukāzu zemē – Armēnijā.

Mūsu plāns ir doties uz Erevānu, škērsojot Alaverdi, Vanadzor, Dzilidžan pilsētas, piestājot pie Sevanas ezera, pirms traukties pa kalniem lejā līdz Armēnijas galvaspilsētai Erevānai.
Diezgan šaušalīgs skats paveras uz Dedebas upi, kas atrodas balkus Gruzijas un Armēnijas robežkontroles punktiem. Upe izgājusi no krastiem un sev līdzi nes milzum daudz plastmas pudeļu. Radās iespaids, ka atkritumu šķirošana Amēnijā nozīmē visu izgāzt upē. Kaut kā ar dabas aizsardzību Āzijā pieklibo. Neviens nevīžo aiz sevis atkritumus savākt, kā rezultātā ceļmalas ir pārvērstas par mini izgāztuvēm. Skumji.

Ilgi nevilcinoties pierobežā mēs turpinām ceļu, pa lielam vien zinot to, ka turpmākās dienas nebūs nekāda medus maize, jo dosimies kalnu virzienā (tai skaitā jāpārvar divas kalnu pārejas, kas ir ap 2000 m.v.j.l.), kas savukārt nozīmē baudu acīm, jo par kalniem skaistāki mēdz būt vēl citi kalni.

Esam miglas ieskauti un virs mūsu galvām sastājuši draudīgi lietus mākoņi, kas sagādā mums zināmas raizes par to, kur pārlaist nakti un kā izvairīties no pilnībā izmirkušas telts. Saprotam tikai vienu, jo tālāk kalnu virzienā dosimies, jo lielākas lietus iespējas, jo kalnos nekad neko nevar zināt, te tev lietus, te tev sniegs un sals. Nelielo smidzināšanu drīz jau nomaina kārtīgs lietus, iztālēs dzirdams pērkons un saredzams zibens. Tālumā ieraugam benzīntanku un esam neizsakāmi laimīgi, jo klusībā ceram, ka armēņi mūs nepametīs nelaimē un negaisā, bet gan ļaus pārnakšņot zem jumta.

Mūsu klusā cerība piepildās un pavisam drīz mēs jau sēžam apsildītā benzīntankā uz mīksta dīvāna, dzeram tēju un tērzējam ar armēņiem par ceļošanu, par Latviju, par bijušo PSRS, par Spāniju, par politiku un par tuvojošos armēņu genocīda 100 gadadienu. Vēlāk vakarā mums tiek uzlikti muļķiki, lai labāk nāktu miegs, jo šonakt benzīntanka šefs mūs izguldīs automazgātavā, par ko mums baigais prieks, jo nakts vidū tur mūs neviens netraucēs, tur būs vēsāks nekā benzīntanka pārkurinātajā ofisā un mums būs mierpilns miedziņš. Vēl īsi pirms došanās gulēt mēs tiekam cienāti ar baltmaizi, sieru un vārītu olu un udzeramajā sņabis (no kā mēs pieklājīgi atsakāmies), bet benzīntanka šefs cītīgi uzstāj tomēr iedzert, jo savādāk būšot naktī auksti. Mums tomēr kaut kā izdodas izvairīties no naksnīgās dzeršanas un drīz vien kārtojam mūsu migu automazgātavā.

No rīta pamostamies kā svaigi gurķīši un esam gatavi doties atkal ceļā. Atvadas un paldies izpalīdzīganiem armēņiem benzīntankā.

Rīts ir nepiedienīgi auksts un es nesaprotu, kur pie velna ir pavasaris. Pēc pāris studnām sākam just izsalkumu un piestājam, lai pabrokastotu. Atrodam feinu vietiņu ar piknika galdu, izkrāmēju visus brokastu ēdamos, bet tavu nelaimi – mūsu prīmuss ir čupā. Nevar iedarbināt. Man panika, jo tas nozīmē, ka mana ierastā kafeīna deva izpaliks uz nezināmu laiku. Arī ceptas olas izpaliek un brokastīs ēdam maizi ar maizi un cepumiem. Skaidrs ir viens, mums gribot negribot šodien ir jātiek līdz pirmajai pilsētai Alaverdi, kur sagādāt ēdamo.

Ceļš vijas pa labi, pa kreisi, uzminam kalnā un tad atla lejā. Lai arī joprojām viss ir pelēks un apmācies, izbaudu braukšanu. Satiksme ir minimāla, bet katrs garām braucošais auto uzpīpina, kas ir viennozīmīgs sveiciens mums, velobraucējiem. Ceļa kvalitāte….nū…. ir pa bedrēm ir jāpalavierē.

Vai es jau minēju, kopš iebraucām Armēnijā ir sajūta, ka atgriežos avēsturē? Žiguļi, moskviči, zaparožici, ņivas, bobiki, oranžie aizvēsturiskie busiņi (atceros, ka ar tādiem braucām pamatsoklas ģeogrāfijas ekskursijās ļoti sen atpakaļ), arī aizvēsturiskie mikroautobusi, nu tie kas bija sarkans ar baltu. Ceļa malās ik pa laikam redzam vecas, pamestas rūpnīcas ēkas no bijušajiem PSRS laikiem, kā atgādinājums, ka kādreiz Armēnijā bijuši labāki laiki. Uz pārtikas veikaliem joprojām saglabājušies vecie uzraksti krievu valodā.

Par kaut kādiem restorāniem vai ēstuvēm ārpus Armēnijas galvaspilsētas var aizmirst (vismaz mums nelaimējās ēstuves uziet). Mazpilsētās un laukos cilvēki dzīvo ļoti pieticīgi un ēšana nontiek mājās. Tā kā mūsu prīmuss ir kaput, esam sarūgtināti, ka neatrodam ēdnīcu, kur varētu uzēst siltu zupiņu un dabūt kādu siltu siera pīrāgu. Tā vietā bodē sapērkam našķus, lavašu (kas šeit ir nereāli gards) sieru un vēl našķus. Man seja izplaukst smaidā, kad arī Armēnijā pārtikas veikala plauktos ieraugu Rīgas šprotes un jau atkal (tā pat kā Gruzijā) es Pablo nereāli lielos – re, re, šīs ir Latvijas šprotes. Hehe.

Ceļojot Armēnijā krievu valoda ļoti noder. Jaunie gan ne visai to pārvalda, bet gados vecāki cilvēki labprāt tērzē ar mani krievu valodā. Kad piestājam pie bodes, vai ceļa malā nereti pie mums pienāk kāds armēnis un ar interesi klausās mūsu ceļojuma plānos. Atvērti un ļoti komunikabli tie armēņi.

Tad kad mūsu spidometrā ieraugam, ka esam pa dienu veikuši nepieklājīgi daudz kilometrus (ap 80) nolemjam, ka būtu laiks mest mieru. Mūsu iecere atrast kārtējo benzīntanku beidzas ar neveiksmi un uzceļam telti upes krastā. Vēl ir agrs un gaišs un tāpēc es paziņoju, ka kuršu ugunskuru. Atgādinu, ka pēdējās dienas ir lijus lietus un viss ir pilnīgi izmircis, bet mana apņēbība uzkurt ugunskuru un uzvārīt makaronus vakariņās ir neapstādināma. 30 min cītīgi mēģinot aizdedzināt ugunskuru, kuru esmu uztaisījusi no slapjiem sprunguļiem, es beidzot atzīstu sakāvi un metu mieru operācijai ugunskurs. Ielienam abi teltī, ēdam lavašu ar sieru un piesapņojam klāt, ka ēdam no milzīga katla, kas pilns ar makaroniem ar tomātu mērci un kausētu mocarellas sieru.

No rīta esam priecīgi, jo pa nakti nav lijis lietus un mūsu telts ir tik pat kā sausa (patiesībā pareizāks apzīmējums varētu būt – tik pat kā slapja), sapakojamies, brokastīts tas pats kas vakariņās – lavašs ar sieru, un atkal dodamies ceļā. Rit diena nr.2, kopš savā “sistēmā” neesmu dabūjusi kafeīnu, bet kurš gan skaita….
Tā vien liekas, ka mēs nekur uz priekšu neesam tikuši, jo ceļš tik ved kalnā un tūlīt pat arī traucam no kalna lejup un tā jau trešo dienu. Visu dienu tā arī ripinām, līdz pēcpusdienā sākam doties augšā pa serpentīna ceļu. Jo augstāk tiekam, jo tuvāk draudīgajiem lietus mākoņiem un biezajai miglai. Drīz vien lietus arī ir klāt un mēs laimīgā kārtā tiekam paslēpties – jā, jau atkal benzīntankā. Tur tiekam cienāti ar karstu tēju un benzīntanka džeki mūs informē par sniegu, kas gaidāms pa nakti un visu nākamo dienu. Šī ziņa mūs īsti neiepriecina, bet klusībā ceram, ka sniega nebūs un rīt varēsim turpināt ceļu.

Nakti pārlaidām benzīntankā. Šoreiz mūs izguldīja tukšā benzīntanka telpā, kur tieši mums saslēdza sildītājus, ka varējām pa nakti izmesties uz t krekliem. Vakariņās atkal lavašs ar sieru un dodamies uz guļu. No rīta paveru acis, cerībā, ka prognoze par sniegu nebūs piepildījusies, bet pirmais, ko ieraugu, ka zemi klāj balts sniedziņš un tas joprojām snieg lielām pārslām. Nē, nu nopietni, kur ir pavasaris? Whatsapā čatojam ar mūsu potenciālo hostu Erevānā, un viņa mums paziņo, ka tur spīd saule, putni čivina un ārā ir plus 20 grādi. Mēs esam kādus 100km no Erevānas, bet šeit ne miņas no pavasara, jo visur sniegs. Tieši šobrīd man uznāk vēlme būt apveltītai ar teleportēšanās spējām. Teleportēšanās man nespīd, tāpēc iekārtojamies benzīntanka uzgaidāmajā telpā uz vēl vienu garu un garlaicīgu dienu, gaidot laika apstākļu uzlabošanos.

Uz vakara pusi sniegs ir nokusis un vairs nesnieg, nolemjam doties uz 20km attālumā esošo Vanadzor pilsētu, kur mums jāatjauno pārtikas krājumi. Laimīgā kārtā pa dienu Pablo izdevās salabot mūsu prīmusu, kas nozīmēja lavaša ar siera diētas beigas.

Savelkam siltos ziemas cimdus, cepures un traucamies prom no benzīntanka uz Vanadzor pilsētu. Pārtikas veikalā sapērkamies ēdamos un steidzam doties ārā no pilsētas, lai atrastu, kur uzsliet telti. Ārā ir krietni zem 0 grādiem. Esam pārsaluši un ne īpaši tīk doma nakti pavadīt teltī. Bet par to, kāda izvērtās mūsu natks pilsētā Vanadzor pastāstīšu nākamreiz. Varu vien minēt, ka mūsu nakts mājas meklēšanā tika iesaistīta vietējā ugunsdzēsēju brigāde.

Turpinājums sekos.

Bloga ieraksts Neveiksmīgs pavasara meklējums Armēnijā lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Pēc vairāk kā viena gada ceļošanas ar velosipēdu, bijām nolēmuši paņemt nelielu pauzi no ikdienas uz velosipēda un nogaidīt, kad ziema no Kaukāzu kaliem atkāpsies, lai dotos tālāk uz Austrumiem. Par savu atpūtas vietu izvēlējāmies Tbilisi, Gruzijā.

No Batumi līdz Tbilisi

No Batumi mēs izbraucam ļoti vēlā pēcpusdienā. Šoreiz nevis tāpēc, ka mēs esam nelabojami čammas, lai kaut kur agri no rītiem sataisītos, bet gan tāpēc, ka mūsu Batumi mitekļa saimniece Jekaterina negribēja mūs izlaist pa durvīm nepaēdušus. Pārsteigums, vai ne? Paēst tikai brokastis nebija gana labi, mums bija arī jāpaliek uz pusdienām un jānobauda veģetārās kotletes. Abām ēdienreizēm pa vidu tika sagatavota arī ceļamaize līdzņemšanai – cepts siera pīrāgs (tradicionālais gruzīnu khachapuri) un gruzīņu tradicionālās smalkmaizītes.
Ar ļoti pilniem punčiem un tikko saceptajiem pīrāgiem somās mēs beidzot bijām gatavi doties ceļā.

Gruzijas ceļu stāvoklis nav no tiem spīdošākajijem, it īpaši tas attiecas uz ceļiem pilsētās, kur ir meistarīgi jālavierē, lai neiebrauktu bedrēs, kas “rotā” ceļa segumu. Dodoties ārā no Batumi es piedzīvoju savu otro kritienu no velosipēda ever (pirmais kritiens no velosipēda bija vienā no SEBa posmiem Cēsis-Valmiera, kad nomaucu uz acīm braucot pa granšinieku). Tpu, tpu viss beidzā laimīgi un tiku cauri tikai ar mazliet sasistu elkoni un saplēstu velo spoguli. Nu labi, labi un ar trīcošām rokām uz kādām 15 min, jo pamatīgi sabijos, kad pārlidoju pāri savam velosipēdam. Mācība – neblisināt apkārt, bet skatīties uz ceļa.

Janvāra sākumam ārā bija neierasti silts. Pa dienu saule sildīja un bija ap plus 15 grādiem. No velosomas apakšas tika izvilkti šorti un plānie krekliņi, savukrārt cepure un siltie ziemas cimdi tika nolikti somas apakšā, cerībā, ka tos vairs drīzumā nevajadzēs. Lai arī pa dienu bija karsti un arī saules aizsargrēms tika likts lietā, naktī gaisa temperatūra krasi mainījās un no rītiem mūsu ūdens pudelēs bija sasalis un nakšņojot teltī arī vilnas zeķes vēl noderēja. Tā laikam saucas Gruzijas ziema.

Lai arī Melnās jūras piekrastē viss liecināja, ka pavasaris jau teju, teju būs klāt, jo putni čivināja, zālīte jau bija zaļa un arī pumpuri kokos šur tur jau sāka parādīties, bet augstu kalnos vēl daudz sniega, tāpēc nolēmām sevi nemocīt ar bargo ziemu un no Batumi līdz Tbilisi devāmies pa taisnāko un garlaicīgāko ceļu, kas neved pāri kalnu pārejām, bet gan caurbraucām Kutaisi un Staļina dzimto pilsētu Gori.

No Batumi līdz Tbilisi aizminām 6 dienās, ar vienu piespiedu atpūtas dienu pa vidu – manu 31. dzimšanas dienu 4. februārī. “Svinības” noritēja teltī, graužot barankas un prjaņikus, jo ārā lija lietus un visapkārt viss bija slapjš, pelēks un pretīgs. Bet visādi citādi telts celšana uz nakti Gruzijā ir īzī pīzī. Klusu un nomaļu vietu netrūkst, kur var mierīgi pārlaist nakti.

Par dzeršanu un ēšanu runājot….
Garda dzeramā ūdens pieejamība (ūdens krāni ceļa malās, kur tek svaigs kalna ūdens) ceļošanu ar velosipēdu padara ļoti komfortablu. Ūdens pudeles vienmēr var uzpildīt ar svaigu ūdeni, kas tek no kalniem. Arī vakariņas gatavošanu tas ļoti atvieglo, ir kur traukus nomazgāt, gan arī seju no rītiem noskalot.

Arī izsalcis Gruzijā nebūsi. Uz ceļiem bieži ir sastopamas mazās bodītes, kur var nopirkt kārumus (ar kondensēto pienu pildītie riekstiņi man bija ļooooti topā), olas, makaronus, dažādus konservus (tai skaitā Latvijas šprotes eļļā), un šad tad arī svaigu maizīti. Tad, kad ir augļu sezona, tad noteikti visus koka stendus, kas tagad stāvēja tukši un vientuļi ceļa malās, vasarā pilda dažādi sezonālie augļi. Vienīgais, ko janvāra mēnesī no vietējās produkcijas ceļa malās varējām dabūt, bija āboli, kāposti, burkāni un valrieksti. Ā, un nevaru nepiemināt Gruzijas snikeri (vietējie šo kārumu tā nodēvējuši). Tās ir tādas garas desas, kas ir gatavotas no vīnogām, cukura un valriekstiem. Gardas, ja izdodas nopirkt svaigu.

Staļina dzimtā pilsēta Gori

Ceļā uz Tbilisi izbraucām cauri pilsētai Gori, kas ir Staļina dzimtā pilsēta. Neko ļoti ievērības cienīgu tur neatradām. Kā jau daudzās bijušās PSRS valsīts, pelēkā padomju arhitektūra ir redzama it visur un tā ne visai mani vilina un izkalidē. Atmetām arī ar roku apmeklēt Staļina dzimto māju, kas mūsdienās ir ierīkots kā muzejs, tā vietā pasirojām pa tirgu un maiznīcā nopirkām tikko ceptu maizīti un devāmies prom no pilsētas, lai tālāk līdz Tbilisi dotos nevis pa galveno šoseju, bet gan pa mazāku nozīmes ceļu, kas ved cauri ielejai starp kalniem. Šis arī bija mans mīļākais posms ceļā no Batumi līdz Tbilisi. Lielākoties tāpēc, ka uz ceļa bijām vien mēs divi un šad tad arī ganāmpulki ar aitām un ganu. To es saucu par ideālo idilli uz ceļa.

Pēdējos 20km līdz Tbilisi braucām kopā ar diviem cienījama vecuma onkiem, kas bija devušies velo izbraukumā ārpus pilsētas. Viens no viņiem bija ļoti saviļņots, kad uzziņaja, ka esmu no Latvijas un pie tam vēl no Ventspils, jo viņš PSRS laikā tieši tur bija braucis sacenēs trekā un vispār esot bijis čempis. Gruzīni visā visumā ļoti ciena Latviju un latviešus, un bija patīkami pārmaiņas pēc (kamēr ceļojām pa Gruziju) nestāstīt katrai uz ceļa satiktajai dzīvai dvēselai, kas tā tāda Latvija ir un, ka Latvija nav tas pats kas Krievija.

Brīvdienas Tbilisi

Mūsu atvaļinājums no ceļošanas ilga aptuveni divus mēnešus, sākot no janvāra beigām līdz aprīļa vidum. Ko tad mēs sadarījām? Es atstāju Pablo dzīvoties pa Tbilisi, bet pati aizlaidu uz Latviju (ar super lēto wizzair no Kutaisi uz Viļņu), lai nokārtotu sev jaunu pasi, jo vecā jau bija krietni sapildīta ar zīmogiem un vīzām. Bet galvenais iemesls kāpēc atriezos mājās bija, lai satiktu savus mīļos Latvijā un “uzlādētu baterijas” tālākiem ceļojumiem.

Ja nu gadijumā kāds no maniem darugiem šo lasa un ir šokā, ka esmu bijusi februārī Latvijā un neesmu devusi nekādu ziņu, tad varu patiekt vienu, mieru, tikai mieru. Mana vislielākā vēlme bija pavadīt laiku ar savu ģimeni un nedarīt neko, pabūt laukos, klusumā un mierā. Ko es lieliski arī izdarīju un izbaudīju. Tā kā sorry.

Pablo savukārt dzīvojās pa Tbilisi un savu aizraušanos ar fotogrāfēšanu pārvērta par īslaicīgu darbiņu, rīkojot miestarklases fotogrāfēšanā.

Tbilisi mēs izstaigājām un izbraukājām krustu šķērsu. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka bieži vien nācās pārvākties no viena mitekļa uz otra (Pablo pārvācās 5 reizes 2 mēnešu laikā, es gan tikai 3, par cik dzīvojos pa Latviju). Diezgan bieži mēs darījām – neko (tas arī bija galvenais princips atpūtai no ceļošanas un nepārtrauktas pārvietošanās), bet pārējo brīvo laiku no “neko nedarīšanas” mēs veltījām pastaigām pa pilsētu, pārgājieniem pa kalniem, piepilsētas velo izbraucieniem un priecējot vēderu ar neskaitāmiem siera raušiem (khachapuri).

Ceļā uz Armēniju

Pēc Lieldienām un olu krāsošanas mēs bijām gatavi pielikt punktu mūsu atvaļinājumam un enerģijas pilni doties tālāk Armēnijas virzienā.

Mūsu atvadas no Gruzijas izvērtās patīkamas un pilnīgi ne tādas, kā plānotas. Kādu vienu stundu pēc izbraukšanas no Tbilisi mūs pārsteidza pērkona negaiss. Piecu minūšu laikā mēs jau bijām cauri slapji un cīnījāmies ar nežēlīgu pretvēju. Te pēkšņi vējš iepūta manas bikses ķēdē un biju paralizēta kādas 5 minūtes, kamēr beidzo izdevārs atbrīvoties no ķēdes gūsta, bet pametot acis uz ceļa un vairs nekur neredzēju Pablo. Pie sevis nodomāju, kā tik ātri viņš varēja pazust no mana redzes loka, jo tādā pretvējā ātri nekur aizmīties nevar. Es nolemju turpināt ceļu, domādama, ka gan jau kaut kādā brīdī uz ceļa satiksimies. Pēc laika dzirdu, ka mani it kā kāds sauc… skatos visapkārt, bet neredzu Pablo. Turpinu ceļu, bet pēc laika atkal dzirdu, ka kāds mani sauc. Beidzot ieraugu Pablo, kas māj ar rokām un nežēlīgi mēģinam mani sasaukt jau krietnu gabalu aiz manis. Viņam vējš nopūta cepuri un aiznesa to līdz celtniecības materiālu bāzei, kas atradās ceļa maļā. Strādnieki ieraudzīdami cauri slapjo Pablo uz velosipēda un, protams, tika ieaicināts iekšā ofisā.

Drīz vien mēs abi jau sildījāmies ar karstu tēju un žāvējām drēbes pie sildītājiem. Pēc otrās tējas iztukšošanas galdu sāka pildīt dāžādi ēdieni. (Brīnumainā kārtā nekādi alkaholiskie dzērieni netika celti galdā un mēs nopriecājāmies, ka tiksim sveikā un skaidrā cauri, kas parasti, ja esi aicināts pie galda ar gruzīniem tā nenotiek). Lai arī brokastojuši bijām tikai vien stundu atpakaļ, nepieklājīgi būtu atteitkies, tad nu mēs arī kārtīgi ieturējāmies, kamēr visiem stāstīju par manu un Pablo ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Apspriežot laika ziņas, gruzīni mums noziņo, ka laika apstākļi nemainīsies un šodien ir briesmīga diena, lai turpinātu ceļu un piedāvā mums nakti pārlaist tur pat būvmateriālu bāzes ofisā. Bet tā kā ir tikai agra pēcpusdiena, mēs īsti negribam jau apstāties. Noraidod piedāvājumu pārlaist nakti tur, dīrz tiek pieņemts lēmums, ka mūs ar busiņu aizvedīs uz Armēnijas robežu. Kas tad ir nieka 70 km ar auto, viens no gruzīniem nosaka. Drīz vien mēs stūķējām somas un veļukus busiņā un bijām ceļā uz Armēnijas robežu.

Pretvējš jau bija aiz muguras un arī trakie lietus mākoņi bija garām un mēs bez problēmām šķērsojam Armēnijas/Gruzijas robežu. Pie Armēnijas robežkontroles lodziņa armēnis ar mani vēl kārtīgi iekoķetē, līdz palaiž mani tālāk un esam laipni ieaicināti Armēnijā.

Nākamajā ierakstā par to, cik patīkami mūs pārsteidza valsts, par kuru tik pat kā nebija nekādu priekšzināšanu.

P.S. Apsveicu, ja esi ticis līdz šī bloga ieraksta beigām…. bet nobeigumā, gribēju piebilsts, ka šobrīd nu jau otro mēnesi apceļojam Irānu un iepazīstam šīs pretrunīgās islāma valts kultūru un viesmīlīgos ļaudis.

Bloga ieraksts Batumi, dzimšanas diena teltī un ziemas brīvdienas Tbilisi lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Visam neizstāstītajam es ceru atrast laiku (un arī iedvesmu) ziemas brīvdienās, ko mēs esam nolēmuši paņemt Gruzijā no februāra līdz agram aprīlim, gaidot, kad kalnos bargā ziema būs galā.

Bet nu par aktuālo. Mēs esam Gruzijā, nieka 30km no robežas ar Turciju, kūrortpilsētā Batumi. Šodien gribu padalīties ar to, kādi mani pirmie iespaidi, ierodoties vīna zemē – Gruzijā.

Tikko šķērsojot Turcijas robežu, man sanāca nošķirties no Pablo un mūsu kompanjoni Billiju (meitene no Šveices, kas veic solo velo braucienu no savām mājām līdz Indijai), jo šiem kaut kā ļoti lēni gāja pasu kontrole, tāpēc es pirmā piesteidzos jau pie Gruzijas robežkontroles punkta. Vispār ir liela apkārtējo attieksmes atšķirība, vai esi viena meitene, vai ar puisi blakus, tāpēc man bija diezgan uzjautrinoši, jo līdzko Pablo nav man pie sāniem, tā uzreiz esmu vīriešu ielenkumā, šoreiz gruzīnu. No pieciem robežsargiem, kas ar interesi pienāca mani nopētīt, tikai viens runāja angliski. Šis arī cītīgi pratināja mani par to, kas es par “putnu”. Vārds pa vārdam un gruzīns jau mani ir uzaicinājis uz vīnu un vakariņām (nu īsumā, uz randiņu), jo redz rīt viņam esot brīvdiena i u nas tut v Gruzije samije lučšije vina. Hahaha

Batumi mums ir sarunāts dušinieks, bet tā kā mūsu namatēvs Timurs arī iecienījis velo, tad šis atminies mūs sagaidīt tieši pie robežas. Tā kā namatēvs īsti nerunā ne angliski ne krieviski, tāpēc viņam līdzi draugs Ēriks (viņa gruzīna vārda vienkāršotā versija), kas runā gan angļu gan krievu mēlēs. Ceļā līdz Batumi Ēriks man stāsta, kā 3 mēnešus pabijis ar tūrismu saistītu praksi Rēzeknē un Ludzā, un, kā piedzēries no šmakovkas.

Vairs nedzirdu saucienus uz lūgšanas, mošejas nomainījušas baznīcas, tējas rituālu nomaina vīna dzeršana, dzirdu pazīstamo krievu valodu, uz ceļa bedre pie bedres, ka man pat izkrīt velosipēda ķēde, pa ielām mierīgi klaiņo govju ganāmpulki, kas laikam dodas uz mājām, pēc dienas uz ganībām, esam ieguvuši vairāk dienas gaismas, jo nu esam iebraukuši citā laika zonā. Mēs esam Gruzijā.

Pēc mazliet mazāk kā 1h braucienā no robežas, jau esam atminušies līdz Batumi. Mūsu namatēvs mitinās krievu laika devenēs. Sajūtos tik pat kā mājās redzot bijušās PSRS laika dzīvojamās mājas. Bet joks ar liftu, par kuru ir jāmaksā 0.10 tetri (0.04 eiro centi), lai ar to brauktu augšā. Brauciens lejup gan ir par brīvu. Ha!

Tā kā mēs 3 velosipēdisti, un mums kopā ir diezgan iespaidīgs apjoms mantu, tad braucieni augšup ar liftu (protams, uz 9. stāvu) ir vairāki un aizņem diezgan ilgu laiku. Tā kā es vairāk par visu nevaru ciets uz kaut ko gaidīt, tad paņemu savu Rūdi (ričuku) padusē un stiepju to augšā pati. Kas ta man, es varu visu!

Mājās mūs jau gaidīja namamāte Jekaterina, kas runā perfektā krievu valodā un pie plīts šmorēja vakariņas. Visa māja dievīgi smaržoja pēc tikko cepta siera pīrāga. Līdz ko uzsāku sarunu ar Jekaterinu, tā sapratu, ka manas krievu valodas zināšanas gan pamatīgi ierūsējušas un devu vaļā pus pa krieviski, pus pa angliski.

Uz galda protams 2l karafe vīna un pudele 60% šņabja. Es nedzeru alkoholu, tāpēc laipni atrunājos, ka iztikšu bez glāzes, bet mani pusvārdā aptur un saka, ka čut čut tak možna….
Pirms, vakariņu laikā, pēc vakariņām iet vaļā tosti viens pēc otra. Dzeršana nemitējas ne mirkli, arī namatēviem pēc tostiem kabatā nav jāmeklē….

Ļoti sirsnīga un jautra uzņemšana. Mani nereāli iepriecināja fakts, ka šeit ir rupjmaize (nu ne jau tik laba kā Latvijā, bet ir). Un vēl citronu vafeles, kas garšoja kā tās, kas padomju laikā bija nopērkamas, ietītas baltajā papīrā. Uzsita baigo nostaļģiju pēc bērnības.

Vispār bijām vienojušies viesoties uz 2 dienām, bet vakara gaitā saņēmām uzaicinājumu palikt šeit kaut nedēļu. Šodien rit jau 6 diena un mūs prom neviens nelaiž!

Bloga ieraksts Čut čut tak možna – jeb pirmais vakars Gruzijā lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Pirms kāda laika blogā rakstīju par 10 lietām, kāpēc ir vērts ceļot ar velosipēdu. Bet šodien gribu dalīties manās pārdomās par to ceļojuma pusi, kuru neesmu apspriedusi līdz šim – par izaicinājumiem un pārbaudījumiem ceļā.

• Pielāgošanās laika apstākļiem

Nepārtraukta pielāgošanās mainīgajiem laika apstākļiem – lietus, vējš, sniegs, putenis, sals, karstums un tveice. Esot uz velosipēda Tev nākas piedzīvot un pārvarēt visus mātes dabas dotos laika apstākļus. Vai nu tas būt nebeidzams lietus vairāku dienu garumā, vai nerimstošs pretvējš vai sniegs, kas sniedzas līdz ceļiem. Lielākais triks ir par spīti visam vēl saglabāt pozitīvu attieksmi un smaidu sejā.

• Darbs pie savstarpējām attiecībām ar savu ceļojuma partneri/draugu/otro pusīti

Esot kopā ar kādu 24h dienā, 7 dienas nedēļā, 30 dienas mēnesī, nepārtraukti atrodoties ārpus ierastās vides un komforta zonas var būt ļoti izaicinoši un ne vienmēr viegli. Labākais draugs mājās var izrādīties nožēlojams ceļojuma biedrs, ja izpratne, vēlmes un mērķi par ceļojumu nav vieni un tie paši. Tas pats attiecināms arī uz pāri, kam ir romantiskas attiecības. Uzskatu, ja kopā var pārvarēt ugunskristības un dažādus šķēršļus, kas ir neatņemama piedzīvojumu sastāvdaļa, tad attiecības tas var tikai un vienīgi stiprināt.

• Nepārtraukta socializēšanās ar apkārtējiem

Ceļojot tu satiec jaunus cilvēkus un ik dienas esi svešinieku ielenkumā. Tomēr nepārtraukta socializēšanās ilgākā laika periodā var kļūt ļoti nogurdinoša, it īpaši, ja sarunas ir ļoti virspusējas un par vienu un to pašu (No kurienes Tu esi? Uz kurieni Tu ceļo? Vai Tev nav bail ceļot ar velosipēdu? Kā Tu vari atļauties tik ilgi ceļot? u.t.ml.). Arī valodas barjera ilgākā laika periodā var kļūt ļoti nogurdinoša, jo nav iespējas uzturēt interesantas un tekošas sarunas. Lai nesajuktu prātā no pārāk intensīvas socializēšanās mēs ar Pablo mīlam uz pāris dienām pazust mežā ar telti un būt diviem vien nekurienes vidū.

• Dušas svētki

Ceļojot ar velosipēdu var gadīties, ka vairākas dienas nākas iztikt bez dušas (ja vien ceļošanu ar velosipēdu kombinē ar nakšņošanu viesnīcās, tad gan tas būtu cits stāsts), tāpēc tās dienas, kad tieku dušā, dēvēju par dušas svētkiem. Ticiet vai nē, bet tas var būt gana liels pārbaudījums, kad 5 vai vairākas dienas “dod virsū” bez dušas, ņemot vērā, ka katru dienu kādas 5h esi minies uz ričuka.

• Spēka pārbaude

Viegli nav, bet neviens jau neteica, ka būs viegli. Pārvarēt kalnu pārejas ar velosipēdu, uz kura ir sakrauta visa iedzīve – telts, matrači, guļammaisi, apģērbs, ēst gatavošanas piederumi, velo rezerves daļas, ēdiens, šis tas no elektronikas u.c. nav viegli, bet tā kā veicot regulārus fiziskos vingrinājumus mēs paliekam tikai un vienīgi stiprāki, tāpēc labās ziņas ir tādas, ka ilgākā laika posmā paliek aizvien vieglāk. Un parasti, jo stāvāks un grūtāk izbraucams ceļš, jo ar skaistākām ainavām tiec apbalvots. Lai arī šķērsot kalnus nav viegli, kalni ir tā vieta, kur esmu laimīga atgriezties vēl un vēl.

• Muļķīgie sadzīves ķīviņi

Muļķīgie sadzīves ķīviņi viennozīmīgi ierindojami pie pārbaudījumiem, lai uzturētu pozitīvu noskaņojumu. Ceļojot kopā ar ceļojuma biedru/draugu/ draudzeni, ikdienā var sanāk dažādi muļķīgi ķīviņi par visdažādākām lietām. Kā piemēram, par to, kādu garšas ievārījumu izvēlēties, par to, kurš apēdis vairāk makaronus vakariņās, par to, kurš no rīta ignorē modinātāja zvanu, par to, kurš no rīta nespēj funkcionēt bez kafijas tasītes, par to, kurš okupē vairāk kā pusi no telts vietas, par to vai telts vietu celt rīta saules pusē vai ēnā zem kokiem utt. u.t.ml. Kādam, kurš šobrīd lasa šīs rindas varētu šķist pavisam mazsvarīgs fakts par to, vai maizi ēst ar zemeņu vai aveņu ievārījumu, bet, kad tu piedzīvo dienu no sērijas “viss ir slikti” (ārā līst lietus, drēbes izmirkušas, esi pārsalis, pēkšņi attopies, ka ir svētdiena un visi veikali slēgti, bet tev somā tikai sakaltusi baltmaize) tad tieši ievārījuma garšas izvēle ir gana labs iemesls, lai sāktu ķīviņu jau tā saspīlētajā situācijā.

• Ilgas pēc dzimtenes, ģimenes, ierastās vides, ierastā ēdiena.

Doties galvu reibinošos piedzīvojumus un ceļojumos ir forši, bet ir pavisam cilvēcīgi, ja dažreiz pārņem ilgas pēc dzimtenes, ģimenes, mīļākā ēdiena. Šajā gadījumā palīgā var nākt skaips. Uzturēt regulārus kontaktus ar saviem mīļajiem var nākt par labu, lai nav sajūta, ka esi pilnībā aizmirsts kaut kur pasaules svešumos. Un, ja gribas kādu ierastu latviešu ēdienu, var uzšmorēt kartupeļu pankūkas vai kādu citu gardumu, kas atgādina māju sajūtas. Man tas mēdz uzlabot omu, ja palicis skumīgi.

• Atsvešināšanās no vecajiem draugiem

Ceļojot tiešām ir iespēja iegūt daudz jaunus draugus dažādās pasaules malās, bet kā ir ar tiem draugiem, kas palikuši mājās un turpina viņu ierastās dzīves, kamēr Tu blandies ar savu velosipēdu pa pasauli un esi ieguvis pasaules pilsoņa statusu? Lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir arī jāzaudē. Atsvešināšanās no vecajiem draugiem mājās ir neizbēgama, jo arī viņu dzīves būs gājušas uz priekšu un šis tas būs mainījies, tai skaitā tava agrākā loma draugu dzīvēs. Lai arī šis skanēs gaužām banāli, bet ceļošana mani ir izmainījusi un man ir aizvien mazāk un mazāk kaut kas kopējs ar agrāko dzīvi un draugiem, tāpēc šo atsvešināšanos uztveru kā pilnīgi normālu un dabīgu lietu.

Kopsavilkums

Ceļošana ar velosipēdu ne katram ir pa spēkam, un, ne katrs ko tādu maz vēlas paveikt. Bet personīgi man, par spīti visiem pārbaudījumiem, grūtībām un izaicinājumiem, ir liels gandarījums apceļot pasauli, ikdienas minot mana velosipēda pedāļus, dzīvojot ļoti vienkāršu, pieticīgu, bet pārsteigumiem un piedzīvojumiem pilnu dzīvi.

Bloga ieraksts Izaicinājumi un pārbaudījumi ceļojot ar velosipēdu lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Vienu gadu atpakaļ, tieši ap šo pašu laiku aizvadīju savas pēdējās darba gaitas restorānā Mančesterā, Anglijā. Pusotra gada ilgais gatavošanās posms pasaules apceļošanai ar velosipēdu bija iegājis finiša taisnē. Mūsu mazā istaba, ko īrējām komunālajā dzīvoklī Mančesteras centrā, bija vienā bardakā un uz grīdas, gultas, krēsliem, skapjiem bija milzum daudz mantas, kas nu bija jāietilpina 4 velo somās.

Patīkams satraukums, tauriņi vēderā un nelielas bailes par to, kā nu būs, ir sajūtas, ko atceros, pirms uz neatgriešanos aizslēdzām mūsu īrētā dzīvokļa durvis. Mēs lecām uz saviem bērīšiem un devāmies ceļā – apceļot pasauli ar velosipēdu.

Nu jau ir pagājuši gandrīz 12 mēneši, kopš sevi saucam par pasaules pilsoņiem un ikdienu mēs ņemam savus velosipēdus, lai turpinātu mīt ar velosipēdu virzienā apkārt pasaulei. Šo 12 mēnešu laikā no Anglijas esam tikšu līdz Turcijai, ceļā šķērsojot 13 dažādas valstis. Plāns nākošajam gadam ir turpināt doties Āzijas virzienā.

Katra diena ir bijusi un turpina būt piedzīvojums – jauna kultūra, tradīcijas, gastronomija un svešas valodas. Nekad nezinot, kur tiks pavadīta nakts – vai zem klajas debess pludmalē vai teltī meža vidū, dzirdot vilkus gaudojam, vai arī tikt ielūgtiem ciemos – izguldītiem, pabarotiem un labi aprūpētiem.

Aizvadītais gads ir bijis piedzīvojumu, emociju un sajūtu bagāts. Ir grūti dažos teikumos apstāstīt visus notikumus, tāpēc zemāk vari lasīt manis apkopotos galvenos statistikas datus un interesantākos faktus no mūsu ceļojuma.

Statistika

• Ceļā pabūts 346 dienas
• Kopumā nobraukti +11 000 km.
• Dienā vidēji nobraukti 52,45 km.
• Mēnesī vidēji nobraukti 955,50 km.
• Vidējais ātrums ir ~15 km/h.
• Ceļots pa 13 valstīm.
• Dienas budžets vienai personai EUR 3,06.

Interesanti fakti

• Vairāk kā 150 naktis esam pavadījuši mūsu teltī.
• Ap 150 naktīm esam pavadījuši pie draugiem, paziņām, ģimenes, warmshowers un couchsurfing namatēviem/namamātēm.
• Tipiskas telts vietas – mežs, pļavas, lauki, dārzi, pludmale, vīnogulāju plantācijas, mandarīnu plantācijas, mandeļu plantācijas, olīvkoku plantācijas.
• Par netipiskām naktsmājām kļuva parka soliņi, pludmale, naktis zem klajas debess, vilciena platformas, 24h Makdonalds, pamests striptīza klubs.
• Mūsu telts vietas nakts viesi – viens brūnais lācis, 3 meža cūkas, vilki un citi dzīvnieki, kuru izdvestās skaņas nevarējām atšifrēt.
• 4 vakarus un naktis esam pavadījuši ar pilnīgiem svešiniekiem, kas aicināja pie sevis mājās.
• Pablo velosipēds un bagāža sver ~70 kg, Ilzes ~50 kg.
• Augstākā pārvarētā kalnu pāreja 2000 m.v.j.l.
• 4 mīkstās riepas, kas tika pārdurtas ar dažu metru un dienu intervālu uz Turcijas ceļiem.
• Viens ceļa negadījums ar ceļa malā novietotu automašīnu.
• Ceļā pazaudētas 2 saulesbrilles.
• Ceļā saplēstas 1 bikses un viens krekliņš.
• Pirmajos mēnešos atbrīvojāmies no dažām līdzpaņemtajām mantām, tās atdāvinot citiem – divi kurpju pāri, velo šorti, divi velo džemperi, ēšanas piederumi.
• 1 incidents ar policiju Spānijā, kad tikām izraidīti no mūsu telts vietas, nakts vidū.
• Esam apēduši ~40 kg makaronu, nenosakāmu daudzumu šokolādes un vidēji vienu maizes kukuli dienā.
• Esam apdāvināti ar neskaitāmiem kg augļu, it īpaši šķērsojot Balkānus.
• Divi, ceļā sastapti pilnīgi svešinieki mums ir izmaksājuši pusdienas un brokastis kafejnīcā.

Foto izlase

Nobeigumā piedāvāju nelielu foto izlasi ar Pablo skaistajām bildēm.

Video vari skatīt mūsu youtube lapā šeit.

Novēlu visiem gaišus un baltus (turu īkšķi, lai Latviju aplaimo sniedziņš) Ziemassvētkus un, lai Jaunais gads nes veiksmi!

Bloga ieraksts Aizvadītā gada bilance lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Kad esam izkaifojušies par superīgo nobraucienu no kalna lejup, kopš šķērsojām robežu ar Bosniju un Horvātiju, konstatējam, ka nu varēsim atkal mīt kalnā augšā un tad atkal lejup, lai sasniegtu kāroto Horvātijas pērli – Dubrovninkus.

Piekrastes ceļš ir augšā, lejā, augšā, lejā ar 10% kāpumu zīmītēm uz katra pagrieziena. Nu neko darīt, iekrampējamies stūrēs un minam augšā. Ceļš ar ļoti intensīvu satiksmi, kas neļauj priecāties par skaistajiem skatiem, bet gan liek visu uzmanību koncentrēt uz ceļa un vērot, vai garām braucošās automašīnas atstāj pietiekami daudz vietas mums velosipēdistiem.

Nonākot Dubrovnikā redzam, ka esam reāli kļūdījušies, ka oktobra mēnesī tūrisma sezona būs galā. Pilsētā čum un mudž no cilvēku pūļiem. Visu laiku kāds uzrunā un piedāvā apartamentus uz nakti, vai tūri pa pilsētu, vai izbraucienu ar kuģīti. Viss notiek. Tūrisms neguļ pat oktobrī. Vien nodomāju pie sevis, ja šis ir oktobris Dubrovnikā, kāds ir jūnijs, jūlijs un augusts.

Visām mums piederošajām elektronikām ir beigušās baterijas, tāpēc ejam meklēt, kur “uzlādēties”. Tūrisma informācijā atrodam vairākus brīvus kontaktus, kas uzreiz arī tiek okupēti ar visām mūsu rīcībā esošajām elektronikām – datoriem, planšetdatoriem, telefoniem, baterijām, lādētājiem. Skats noteikti pa rubli. Tūrisma informācijas biroja darbinieki uz mums tā dīvaini skatās, bet mēs piekopjam “beigtas zivs” taktiku. Un ziniet ko? Strādā.
Ar vienu rokas mājienu Pablo “uzlauž” tūrisma informācijas wifi, un bezmaksas 30 min interneta vietā, tagad varam to visi lietot neierobežoti. Cik parocīgi, ka Pablo ar IT lietām ir uz Tu. Kamēr mēs ar Pablo cenšamies salādēt bildes, ko esmu apsolījusi nosūtīt puisim no National Gographic Latvija, rakstam par manu ceļojumu ar velosipēdu apkārt pasaulei, tikmēr Išbela centrālajā laukumā vāra sev makaronus vakariņām. A, bet ko? Ēst taču gribas. Ticiet man, arī tas bija skats pa rubli.

Kad darbiņi padarīti un, kad Išbela apēdusi savus makaronus, visi dodamies apskatīt Dubrovnikas vecpilsētu. Ārā bija jau sācis krēslot un saule tik pat kā norietējusi. Ar visiem ričukiem laižam pa brīnišķīgās vecpilsētas šaurajām ieliņām.

Wow! Un vēlreiz wow! Un vēlreiz Wow! Dubrovnika pārspēj Venēciju un visas citas vecpilsētas, ko man ir nācies manos ceļojumos redzēt. Labi, Salamankas vecpilsēta Spānijā vēl ir liela konkurence Dubrovnikai, bet vienalga – Wow.

Izmetam vairākus līkumus par vecpilsētu. Tā šķiet tik romantiska, ar daudzām laternām, kas iedegtas šaurajās ielās. Šobrīd vakariņu laiks un galdiņi restorānos pārpildīti ar cilvēkiem, viesmīļi baltajos kreklos aši skraida ar paplātēm un šķīvjiem rokās. Smaržo pēc jūras veltēm un mums ļoti, ļoti, ļoti sagribas ēst.
Uz restorāna galdiņiem iedegtās sveces gaisotni vecpilsētā padara dubultā romantisku. Šaurajās ieliņās neskaitāmi suvenīru veikaliņi ar skaistām pastkartēm un ledusskapja magnētiņiem. Klasiski.

Mēs izbadējušies piestājam pie beķerejas, es paņemu bureku, Pablo picu, un pēc tam vēl bureku, un mēs dodamies apartamentu meklējumos. Kartē izpētām, kur ir tuvākā pludmale un domājam nakšņot tur. Realitātē pludmale mums nespīd, jo tās sasniedzamas tikai ejot lejā pa kāpnēm no klinšainā krasta. Nolemjam doties ārā no pilsētas un, ceram uz labu laimi atrast kaut ko pa ceļam. Tā arī notiek. Uz soliņiem, no kuriem paveras lielisks skats pār izgaismoto Dubrovniku, mēs izklājam savus guļammaisus un raugoties zvaigžņotajās debesīs iemiegam.

Svētki – siltās dušas diena

Nākamajā rītā, dzerot brokastu kafiju mēs baudām brīnumjauko skatu. Ak, kas par dzīvi, mēs abas ar Išbelu nosakām.

Šodien mums visiem ir svētki. Būs siltās dušas diena (tajās dienās, kad dušu neesi redzējis jau kādas 4, bet varbūt 5 dienas, tad dienā, kad tā būs, tie ir īsti svētki), jo esam sarunājuši warmshowers hostu Esam, kā jau svētkos pienākas, satraucošā garastāvoklī, par īpašo, siltās dušas dienu. Pirms došanās tālāk ceļā, Melnkalnes virzienā, piestājam pie Lild (super lētais lielveikals) un piepildām mūsu velo somas ar ēdamo.

Diena paiet braucot pa piekrastes skaistajiem ceļiem. Augšā un lejā, augšā un lejā. Braucam cauri Horvātijas mazajiem ciematiem laukos, kur vairākkārt tiekam stādināti un saņemam ceļa maizei granātābolus. Burvīgi.
Saulei rietot esam sasnieguši warmshowers hostu, kas dzīvo nekurienes vidū. Bet ļoti, ļoti skaistā nekurienē. Izrādās, pie viņa piestājušas vēl divas dāmas, kas arī ceļo ar velosipēdiem. Būs vareni jautra kompānija.

Kā jau iepriekš minēju, mēs bijām ļoti, ļoti safanojušies par šīs dienas silto dušu, bet liela bija mūsu vilšanās, kad ieradāmies pie mūsu hosta – siltā ūdens nemaz nav un duša ir šļūtene, kas atrodas ārā, pie namdurvīm. Mana vēlme tapt tīrai bija lielāka, par jebko citu, tāpēc s*** ar visu auksto ūdeni un s**** ar to, ka duša bija pie namdurvīm, sagaidīju tumsu, noģērbos un nodušojos ar.

Vakars pagāja lielā pulkā, spriedelējot par politiku, ceļošanu un karu Balkānos. Nu labi, mēs, viesi, nemaz pie vārda netikām, jo runāja mūsu savdabīgais warmshowers hosts, kurš nezināmu iemeslu dēļ visu vakaru bija apakšbiksēs…

Ēdod vakariņas un badot brīnišķīgo saulrietu, bet jūtoties nedaudz piečakarētiem par siltās dušas neesamību, mēs noguruši pēc garās dienas devāmies uz telts vietu, ko saimnieks iekārtojis saviem viesiem mežā, tādā kā pakalnā. Visapkārt miers un klusums. “Atplīsu” mirklī, ko līdz tiku savā guļammaisā. Ak, kas par dieniņu.

Bloga ieraksts Dubrovnika ar luksusa apartamentiem un dušas svētki lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.

Ir agrs rīts, kaut kur Bosnijas laukos, un no blakus telets dzirdu Išbelu runājam – I am for Škočija! I am cycling around the world! Theses are my friends. They are still sleeping. Ohhh thank you very much! Thank you! Thank you!

Dzirdu, kā Išbela tērzē ar dārza saimnieci, kuras īpašumā mēs visi pārlaidām pagājušo nakti. Bezzobainā omīte sadevusi mums granātābolus, kuru sezona šobrīd ir pašā plaukumā. Ak jā, Škočija laikam nozīmē Skotija bosniešu valodā, jo tas ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc Išbela tā izrunā Skotiju. Kaut gan zinot, cik dīvaini skoti runā angļu valodā, varētu būt, ka tas nemaz nav bosniešu, bet gan skotu valodā. Hehe.

Tā kā Išbela parasti ceļo viena, viņa nevelk garumā visus rīta rituālus – pamostas, aši no telts ārā, rīta kafija, bročiņas, nojauc telti, mantas uz ričuka un aidā, dodas ceļā! Bet mēs – mums tas viss iet 2x, ja ne visas 3x lēnāk. Vispār jau tas tāpēc, ka Pablo ir nereālākais guļava un, no rītiem šo nevar dabūt augšā…. (ceļojot divatā ir tā priekšrocība, ka vienmēr pastāv iespēja vainot otru, nu, kā es tagad) Tāpēc diena parasti sākas ar to, kā es lūdzos, lai beidzot šis ceļas un mēs varam sākt kustēties. Bieži piedraudu ar to, ka nojaukšu telti ar viņu iekšā. Šī taktika vēl līdz šim nav nostrādājusi…. Laikam būs jāsāk gatavot brokastis un ceptas olas būs tas, kas šo dabūs ārā no guļammaisa gaismas ātrumā.

Pēc sarunām pie brokastīm par vakarnakts vilku gaudošanu no tuvējā meža, un mantu krāmēšanas visi esam gatavi doties ceļā. Šodien esam nolēmuši sasniegt Dubrovnikus un teikt ardievas Bosnijai.

Es atkal esmu nereālā sajūsmā par to, ka beidzot būsim pie jūras, jo pēdējo reizi ūdens plašumus un jūras gaisu elpojām, kad bijām Francijas dienvidos, kas bija mēnešiem atpakaļ.

Pavisam drīz jau esam atpakaļ uz galvenā ceļa un minamies pa kalniem un lejām. Kad iztālēm redzam draudīgus kāpumus, abas ar Išbelu pārmetam Pablo, ka šis dienu iepriekš mums sasolījis, ka nebūs vairs nekādu dižo kāpumu (jāpiemin, ka Pablo ir atbildīgs par maršruta izvēli). Pablo tik nosaka, nu kā, šis taču ir flatish road (angliski šis vārds skan labāk, latviski, ne tik trāpīgi, bet doma ir – ceļš, kur ir tik pat kā bez kāpumiem). Bet ja nopietni, Pablo izvēlējies ceļu godam, jo mašīnu tik pat kā nav, ceļš ir kluss un visapkārt neskartā Bosnijas daba un kalni. Bieži vien ceļš ir tik “izmiris”, ka varam braukt visi trīs viens otram blakus un stāstīt smieklīgus stāstiņus iz bērnības.

Tā kā vēl pirms mirkļa mēs, dāmas, bijām žēlojušās par kāpumiem, Pablo mūs sāk vest pa maziem lauku ceļiem, cauri pamestajiem ciemiem kalnos, kur tuvumā nav manāma neviena dzīva dvēsele, bet ir 101 brīdinājuma zīmes par mīnām. Pēkšņi, asfaltētais ceļš beidzas un mūsu priekšā ir kaut kas līdzīgs ceļam, it kā granšinieks, bet ar 3x lielākiem akmeņiem. Visi trīs piestājam un nodomājam, ka esam nogriezuši nepareizi, bet tur pat stāt trīs vietējie vīri un viens no viņiem mums saka, ka ceļš ir pareizais, bet, ka šāds akmeņains posms būs tikai nākamos 4km. Tas mums dod pārliecību un dodamies tālāk.

Mamma mia! Tie bija trakākie 4km manā mūžā….

Ceļš gāja zigu zagu, ņigu ņagu, augšā, lejā un vēl vairāk ņigu ņagu. Ceļa malā (pareizāk sakot akmeņu takas malā) nepārtraukti bija saliktas brīdinājuma zīmes par mīnām. Burtiski ik pēc viena metra un ļoti, ļoti tuvu takai, uz kuras bijā mēs. Pāris metrus tālāk varēja redzēt, ka tur sprāgušas mīnas ar bedrēm zemē…. Nereāli baisi.
Baisi tāpēc, ka bija bail nogāzties no velosipēdiem, kratoties pa akmeņaino taku. Mums taču nav kalna divriteņi, ar ko šādu ceļu izbraukt būtu vieglāk par vieglu, turpretī mēs kratījāmies tur ar saviem apkrautajiem, smagajiem velosipēdiem, baidīdamies nejauši nomaukt uz acīm un, nejauši uzkrist kādai vēl nesprāgušai mīnai. Abas ir Išbelu nosolījāmies, ja viena nokrīt un jutīs, ka tur kaut kāds klišķis nogājis, tad otra meklēs palīdzību. Nu tik pārbaidījušās bijām, kad pat šādas sarunas veicām. Pablo gan turējās kā vīrs un neizrādīja nekādu baiļu pazīmi.

Kad tikām ārā no akmeņainās takas, piesēdām, lai atvilktu elpu un apēstu granātābolus, ar ko no rīta lauka saimniece bija mūs sacienājusi. Kas par dieniņu!

Šķērsojot Bosnijas un Hercegovinas robežu

Vēlā pēcpusdienā bijām sasnieguši Bosnijas robežu. Rokas stiepiena attālumā bija kalnainā jūras piekraste. Ak, nereāli skaisti. Un gaiss smaržo pēc jūras.

Bosnijas robežkontroles puiši bija ļoti ziņkārīgi. Izprasīja par mūsu ceļojumu, ekipējumu, velosipēda svaru…. Stāvējām visi trīs un klačojāmies ar šiem labu laiku.
Manu labo omu izjauca kārtējais zīmogs pasē, kurš tika iespiest pilnīgi tukšā lapā. Atkal par vienas tukšas pases lapa mazāk. Sasodīts, man ir kaut kas jāizdomā, lai šis scenārijs neatkārtotos, jo robežkontroles dunduki vienkārši ļoti mīl saspiest zīmogus tukšajās lapās, arī tad, ja pirms tam esi palūdzis tieši pretējo. Izbraucam aši Horvātijas robežkontroli (kur paldies Dievam iztiku bez zīmogiem) un nu visi dodamies nereāli superīgā braucienā lejup no kalna uz Dubrovnikiem.

Bloga ieraksts No Bosnijas uz Horvātiju čerez mīnu laukiem lasāms šeit The Crazy Travel LV - Ar velosipēdu apkārt pasaulei.