Vispār biju jau aizmirsis, ka velosacensības sākas vēl pāris stundas pirms starta, sacenšoties, kurš dalībnieku auto pirmais nokļūs sacensību vietā – nepārtrauktās līnijas, "apdzīt aizliegts" zīmes, ātruma ierobežojumi vienkārši tiek neņemti vērā. Nesaprotu, kāpēc tā jādara.

Taču man viss piedzīvojums sākās vēl sestdienas pašā vakarā, kad visu jau miljons reižu biju pārdomājis, pārbaudījis, izplānojis, nopucējis un sakrāmējis, līdz garāmejot nejauši pamanīju, ka uz aizmugurējās veloriepas ir mazs pleķītis, kas izrādījās caurums, pa kuru spiežas ārā kameras burbulītis – pa kuru laiku, kādā veidā, bet tas ir nāves spriedums riepai. Izmisīgs zvans brālēnam, kurš vispār pārgājis uz 29er, taču viņam vēl atradās vecās 26" riepas, ko varēju aizņemties un ap pusvienpadsmitiem vakarā nomainīt, lai tomēr varētu piedalīties sacensībās. Vienīgais rezerves variants būtu uzlikt veco sliku, kas būtu bijis neprātīgi.

Naktī uz svētdienu bija baiss negaiss ar pamatīgu gāzienu, septiņos no rīta nogāza, pusotru stundu pirms starta gāza, pēc tam lija un tikai pusstundu pirms starta sāka beigties tas krītošais ūdens. Visi 62 km pilnīgi noteikti būs pilnīgi slapji un netīri.

Sacensību centrs bija Cēsu pils parkā, ļoti smuka vieta. Dalībnieku, manuprāt, bija samērā maz, bet tik un tā izvēlējos trešo koridoru. Mērķis šoreiz bija nevis nobraukt pēc iespējas labāk, spēkojoties ar citiem pazīstamiem braucējiem, bet vienkārši piedalīties, mierīgi pārbaudīt sevi un izbaudīt sacensības un trasi, Cēsīs parasti ir interesanti.

Sacensības bija patīkami mierīgas – bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem, ar pieklājīgiem "paldies" un nelielu čitčatiņu. Trase tiešām bija ļoti slapja. Meži pilnīgi pielijuši, apstākļi tādi tropiski, temperatūra gan jau labi pāri +20°C, takas vienmēr dubļainas un slīdošas, ceļi ar milzu peļķēm, dubļiem un smiltīm, kur riepas vienkārši līp klāt. Daudzas jo daudzas reizes sajutu "mīkstās riepas sindromu" – tā ir mānīga sajūta, ka riepa ir mīksta, jo uz priekšu iet krietni grūtāk kā liekas, ka vajadzētu. Dubļi un slapjas smiltis vēl pastiprina šo iespaidu ar zināmu nestabilitāti taisnvirziena kustības noturēšanā. Daudzreiz skatījos, bet, nē, ar riepām viss kārtībā, vienkārši neripo.

Trase gāja pa meža ceļiem, celiņiem, takām, dažiem izcirtumiem, dažiem grants ceļiem, bija vairāki interesanti nobraucieni, vairāki sarežģīti kāpumi, kur pārāk necentos uzmīties, ja izskatījās, ka dubļu dēļ tāpat nesanāks. Bija daudz policistu un virzienrādītāju, par bultām un lentām nemaz nerunājot – to bija pilnīgi pietiekami, lai nevarētu kaut kur pat ātrumā ņemt un aizlaist neceļos.

Pirmais aplis pagāja diezgan normāli – kad varēju, braucu garām, tīši astē nevienam nesēdēju, jutos labi un diezgan pārliecināts, ka arī turpmāko ceļu pieveikšu līdzīgā tempā un viss būs tikpat normāli. Tomēr sanāca mazliet citādāk – drīz vien ieskrēju pusmaratona distances braucējos, kas pa taciņu kustējās uz priekšu garā rindā lēni un prātīgi – bez variantiem. Platākās vietās apdzinu, ceļš izbrīvējās, atkal varēju mīt un.. tad pēkšņi mežā sāku just, ka nupat vairs galīgi neiet uz priekšu.

Pēkšņi vienā mirklī izbeigušies visi spēki, apziņa lēnām sāk peldēt. Pirms pāris kilometriem jutos pavisam parasti, bet tagad pat knapi varu nostāvēt. Domāju mazliet pagulēt, taču nebija vietas, turklāt no malas tas izskatītos pavisam bēdīgi, tāpat jau garāmbraucēji regulāri apjautājās, vai viss kārtībā. Pamanīju zīmi, ka 500 metri līdz barošanas vietai, lēnām tiku līdz tai, padzēros, saēdos maizi un vafeles, pačiloju tur maliņā, parunājos ar personālu par tēmu "vēl jau tikai 20 km", apjautājos par pareizajiem ceļiem, ja gribu izstāties (vēl nekad neesmu izstājies!), un tad pēc kādām 20-30 minūtēm, kad visi jau bija garām, atkal sāku braukt. Pirmais kilometrs nu tā, bet pēc tam atkal viss pavisam normāli – varu nokratīties pa saknēm lejup, varu uzmīties augšup, ieskrieties pa ceļiem it kā nekas nebūtu bijis – Latvijas rupjmaize dara brīnumus. Un vafeles. Vafeles vienmēr. Nezinu, kas bija noticis, dzēru regulāri, izsalkumu nesajutu, viss bija normāli, varbūt sarēķinājās nepareizs želeju patēriņš, bet nu tik traki gan vēl nekad nebija gadījies.

Kādā garā un stāvā kāpumā, kuru pirmajā aplī uzbraucu, bet otrajā vairs negribējās, un diez vai to arī varētu pēc visiem braucējiem, bija uzraksts "šausmīgākais aiz muguras, grūtākais vēl priekšā". Nunez, man gan šausmīgākais, gan grūtākais pirms brīža pārgāja, tagad jutos labi un noķēru vairākus, ko jau iepriekš biju apdzinis, beigu galā, kas vairs nekur nesteidzas, cilvēki vispār ir krietni runīgāki. :) Lielākoties gan braucu, neredzot nevienu citu, un līdz finišam tiku vēsi un mierīgi.

Kopumā man viss ļoti patika, sacensības lieliski noorganizētas un skaistā vietā, trase interesanta, lietus piedeva nelielu asumu, braucēji draudzīgi, viss forši. Varbūt vajadzēja atsākt piedalīšanos jau agrāk.

Nākamais un pēdējais posms būs 12. septembrī Apē, tur trase vīsies pa skaistajām Latvijas un Igaunijas ārēm. Tā kā būtu jāsaņemas arī uz to, tikai varbūt jāsasmērē līdzi maizītes piknikam. :)

Testi vēja tunelī, lai noteiktu, vai ir vērts skūt kājas.

Šogad tāds brīdis īsti nepienāca, jo sniega tā arī nebija. Auksts bija kādu laiku, bet citādi ar velo varēja braukt visu laiku. Toties uz slēpēm nemaz nesanāca uzkāpt, jo sniega tā arī nebija. Toties pārvietošanās Rīga-Sigulda-Rīga pa šoseju jau ir atsākta, sākums bija ļoti šmucīgs.

Pagājušajā sezonā dažādu iemeslu dēļ piedalījos tikai vienās sacensībās, taču tās es nekad neizlaižu – Smiltenē. Visforšākā trase, ļoti patika. Beigās uz brīdi bija jāapstājas, lai nomainītu sadurto kameru, ko darīju pirmoreiz dzīvē sacensību laikā, taču tāpat patika. Kur izvēlēšos piedalīties šogad (vēl bez Smiltenes), vēl neesmu plānojis, redzēs.

Laiciņš jau, protams, foršs, silts un diezgan saulains. Sākumā turēju līdzi pirmajam baram, bet otrajā aplī tas izstiepās, aizgāja un vairs nebija noķerams. Īsti nezinu, kāds tur bija ātrums, bet otrā apļa pirmajā pusē paskatījos spidometrā, tas rādīja 42 km/h un bultiņu uz leju – tātad tobrīd es biju zem vidējā. Kopā jānobrauc 40 km – septiņi apļi. Turpinājām trijatā, ik palaikam mainoties, tad pievienojās vēl viens. Tā jau labi, bet, kad priekšā, tad – vējš. Turklāt, sēžot aizvējā, liekas, ka var taču ātrāk. Piektā apļa beigās par apli noķērām trīsdesmitnieku grupu (tie, kas visu laiku brauc uz 30 km/h), pēc tās apdzīšanas palikām tikai divi. Pēdējā apļa vidū mūs noķēra kāda no aizmugures grupām, divatā tomēr nav aršanas. Kopā ar to arī finišējām.

Bet nu šitā uz krampi man vēl nekad nebija vilcis – vienubrīd pat tik traki, ka sāku stāties malā, taču pārgāja. Rīt būs jāsāk rīt kivi. Ūdeni es dzeru daudz!

Pēc divām nedēļām nākamais posms. Protams, braukšu. A kam tagad viegli?

Trešdien pa dienu kārtīgi lija, taču prognozes bija tādas, ka vakarpusē vajadzētu pārstāt līt. Tā nu vēl nedaudz pirms sešiem domāju, vai maz braukt, taču ap sešiem lietus lēnām tiešām mitējās, radarā izskatījās diezgan cerīgi, tāpēc nolēmu, ka jāpamēģina arī nemaz ne sausos apstākļos. Ielas, protams, pavisam slapjas, skaidrs, ka Biķernieku trase būs tāda pati, bet laiks tomēr vēl diezgan silts (+17), tāpēc vienreiz pa slapjumu arī varētu pabraukties.

Diezgan laicīgi biju trasē, un izskatās, ka ļoti daudzi ir pārdomājuši dalību lietus dēļ – pavisam maz braucēju. Iepriekšējā reizē man bija 60. numurs, šoreiz tikai 18., lai gan reģistrējos apmēram tai pašā laikā. Īsi pirms starta pat saule uzspīdēja!

Nu, braukšana bija šmucīga. Viens no maniem pašiem netīrākajiem treniņiem. Vispār pat sacensībās parasti esmu tīrāks. Trasē bija atsevišķas peļķes, taču tas nekas, jo visu laiku no priekšā braucošajiem ūdens lidoja virsū. Šoreiz izpildīju pēc iepriekšējā brauciena nolemto un paliku ar lielo grupu, kas gan nebija pārāk liela, bet nu tomēr.

Brīžiem bija jāmin, cik vien iespējams, bet, par laimi, vienmēr izdevās pievilkt klāt. Lielākoties braucu pašās beigās, jo man bija papildu tehniskās ķibeles ar velo – tā jau no visiem septiņiem zobratiem aizmugurē pieejami tikai seši, taču tagad vēl slapjuma un netīro apstākļu dēļ, kārtīgi uzminot, uz sestā zobrata ķēde kaut kur lec pāri. Līdz ar to turējos aizmugurē, kur lielāks aizvējš un mazāka iespēja citiem traucēt, taču arī lielāka nepieciešamība uzreiz pēc līkuma dot virsū, lai izstieptā grupa atkal saplūstu barā. Ātrumi tādi lieli (vismaz manai pieredzei) – pēc pirmajiem diviem apļiem vidējais bija 40.6 km/h, pēc tam mazliet nokritās. Reāli lielākoties bija virs 43, nereti tuvu 48 km/h – taisnajos gabalos, ne uz kalniņiem. Aizmugurē gan tas bija pieņemami.

Ceturtajā aplī priekšgalā notika atrāviens, un no lielās grupas aizbrauca daži braucēji. Būtu bijis tik forši viņiem pievienoties, bet varbūt nākamgad. Kāds no lielās grupas mēģināja dzīties viņiem pakaļ, kādam laikam arī izdevās, bet vispār man izskatījās, ka viņus palaida diezgan mierīgi. Piektajā aplī mēs no viņiem atpalikām jau minūti, bet sestajā aplī aiz pirmā līkuma pēkšņi neviens vairs negribēja braukt – ātrums nokritās līdz niecīgiem 30 km/h (!), tāpēc sāku riktēties tuvāk priekšgalam. Pēdējā apļa vidū bija līdzīgi, un nolēmu, ka nav ko čakarēties, aizbraucu līdz grupas priekšgalam kādu brīdi pastrādāt – pirms finiša vēl iztērēt iekrātos spēkus – tāpēc līdz trešajam līkumam no beigām aizvilku grupu ar apmēram 45 km/h. :) Pieņemu, ka grupas aizmugurē par to nebija diez ko iepriecināti, taču varu to nosaukt par neveiksmīgu atrāviena mēģinājumu, lai gan atrauties tāpat nebija domas – es ar saviem gandrīz sešiem zobratiem pret visiem šosejniekiem to tāpat nevarētu. Un tad divus līkumus līdz finišam mazliet pabraucu malā, lai nomainītos, bet pēc brīža tur ar lieliem ātrumiem tik daudzi sāka iet garām, ka sajutos kā liels lūzers. Finiša spurts, skaidrs, ka mana taktiskā kļūda, jo vispareizāk būtu bijis pietaupīt spēkus un tad uzbrukt ar ieskrējienu no aizmugures, bet nu tam man nav tehnisko iespēju, varēju paātrināties samērā pakāpeniski un arī tikai līdz zināmai robežai, tāpēc tādas domas šoreiz noteikti nebija, izpildīju gregara lomu. Tas arī ir iemesls, kāpēc man labāk patīk MTB, kas tomēr vairāk ir individuālais sporta veids, jo viss atkarīgs no paša, taču arī braukšanai grupā un stratēģijai tomēr ir zināma burvība.

Pēc rezultātiem esmu septītajā vietā, taču man nav īsti skaidrs, kā tur īsti notiek vietu sadale, jo finišējis esmu 13. vietā. Toties interesanti pavērot apļu laikus un salīdzināt ar iepriekšējo reizi. Lēnākais aplis bija tieši sestais, ko jau pēc sajūtām varēja just, pat lēnāks par pirmo, kad tikai ieskrienas. Taču šoreiz pat lēnākais aplis par dažām sekundēm bijis labāks par manu ātrāko iepriekšējās reizes apli, kad braucām mazā grupiņā. Un vēl – šoreiz grupa ir finišējusi ātrāk kā iepriekšējā reizē otrā lielā grupa – zem stundas. Šoreiz kopā tikai 32 braucēji, finišējuši 26, bet iepriekšējā reizē bija gandrīz 90. Tikai žēl, ka pat tik nelielā dalībnieku pulkā ievēroju vismaz trīs braucējus bez numura. Nav jau tā, ka dalības maksa ir liela..

Katrā ziņā pasākums ir interesants un vērtīgs! Atpakaļceļā gan sāka labi līt un bija jau pilnīga tumsa, tas nebija diez ko forši, bet vismaz vienreiz pārbaudīju, kāda ir braukšana grupā arī pa slapjumu.

Pavēlu izbraucu no dzīvokļa, biju Biķerniekos kādas 15 minūtes pirms starta, tāpēc skaidrs, ka vienatnē apli izbraukt vairs neizdosies. Pacīnījos ar numura pielikšanu, pariņķoju pa mazo apli. Pūš spēcīgs vējš. Trasei visas ieejas ir ciet, viss aplis tikai riteņbraucējiem, diezgan droši, ka nesaskriesies ar nepiederošām personām. 

Uz starta stājos beigu galā, jo nav ne jausmas, cik ātri notiks braukšana, cik ātri varēšu braukt es, vai brauks barā vai rindiņā sēdēs aizvējā, vai vispār pa vienam. Ir arī dežūrbraucējs, kas visu laiku brauks ar ātrumu 30 km/h, un aiz viņa var braukt tie, kam tāds ātrums liekas vispiemērotākais. Pēc starta kādu pusminūti braucu ar viņa baru, bet nu paklau, 30.. Lielā grupa jau ir pie pirmā līkuma, izskatās vēl noķerama, ko arī mēģinu darīt, pamazām savācu aiz sevis dažus braucējus, brīdi pasēžu aizvējā, bet viņus noķert vairs nevaru, toties pie apļa beigām mūs panāk cita neliela grupiņa, kurā ir arī Rausis un Natālija ar tandēmu. Ok, braukšu ar viņiem.

Mana pirmā apļa vidējais ātrums gandrīz 37 km/h. Tā arī turpinām. Ātrums gan mazliet krītas, bet man joprojām nav īsti skaidrs, kā te pareizi jābrauc – vai man vajadzētu vienkārši sēdēt aizvējā, vai arī te tomēr ir kā sacensībās, un es varu braukt ātrāk, ja jūtu, ka varu braukt ātrāk. Viens no mūsu grupiņas mēģina taisīt atrāvienu, taču ne uz ilgu laiku, tāpat viņu noķeram. Vai ar mani būtu tāpat? Pēc kāda līkuma nolemju pamēģināt. Apdzenu dažus priekšējos un uzņemu ātrumu 38-42 km/h, atpakaļ neskatos, taču izklausās, ka tas nav bijis atrāviens, bet gan viņi sēž man astē. :) Kas arī ir labi, jo 1) es braucu savā ātrumā un 2) var nomainīties un atpūsties. Pēc pāris kilometriem mani nomaina. Labi! Tā arī jāturpina – kad grupas ātrums ir mazāks par to, kādā es gribu un varu braukt, tad jāsāk to vilkt.

Man jau būtu paticis, ja mēs mainītos "pa īstam", piemēram, ik pēc 200 metriem priekšējais pabrauc sāņus, lai nostātos beigās, un tā katram būtu iespēja pavilkt grupu, bet tā te nenotiek, dažas reizes pa priekšu brauc kāds cits, pārējie nav ieinteresēti pastrādāt, tāpēc lielākoties mēs ar Rauša tandēmu velkam savu grupiņu (viņš vairāk, jo viņi ir divi). Cik tā īsti ir liela, tā arī neuzzinu, jo ne reizi nenonācu līdz tās beigām, bet nu kādi desmit varbūt bijām, jo reizēm uzlasījām kādu atpalicēju no lielās grupas. Ir forši, man patīk!

Iebraucot sestajā aplī, mums priekšā no boksiem izbrauc mašīna, kas, kā saprotu no nolikumā lasītā, nozīmē, ka aiz mums parādījusies lielā grupa, kas mūs drīz apsteigs par apli. Līkumā pametu skatu atpakaļ, kā tad – bars nāk. Nākamajā taisnē taisos nomainīt Rausi, varbūt varam vēl kādu brīdi neļauties noķeršanai, taču, kad esmu viņam blakus, mums aiziet garām vairāki braucēji. Saminstinos. Kas tālāk? Mums sacensības beigušās, tagad prātīgi jāpalaiž viņus garām un jāripinās līdz beigām? Pēc nolikuma par apli apsteigtajiem jābrauc tikai pa labo pusi, mēs esam otrā. Rausis uzsauc, lai sēžos viņiem astē. Nu, labi!

Viņi jau kādus 30-40 metrus priekšā, taču izdodas noķert, ātrums gan liels. Šķiet, kādi pieci, seši braucēji, taču laikam tikai vienam ir numurs. Hmm? Daži ar MTB. Tā ir īstā līderu grupa? Viņi nesas labā ātrumā un visi ik pēc brīža skatās atpakaļ, kā arī mainās pēc maza brītiņa, taču nevis tā smuki, bet aizņemot gandrīz visu trases platumu. Kad pienāk mana kārta vilkt, es arī to daru apmēram tikpat ilgi, bet nu skaidrs, ka tas nav priekš manis – ātrums līdz 46 km/h, un ar manu velo, kas ir tuvāks MTB nekā šosejniekam, tas ir stipri pagrūti. Turklāt pieļauju kļūdu, nobraucot malā uz labo pusi (jo jāapdzen pa kreiso), bet turpat līkums uz labo pusi, tāpēc strauji jābremzē, jo viņi man nogriež ceļu. Tas gan nav sāpīgi, jo jau pirms tam man bija skaidrs, ka ar viņiem es vairs neturpināšu. Piespiežos pie labās malas, drošības pēc ieslēdzu aizmugurējo lampiņu :)) un skatos, kā trases sarežģītākajā vietā pie kalniņiem man garām panesas kādi 50-60 braucēji.

Ko tālāk? Mūsu grupiņa ir izjukusi, kāds, iespējams, ir pievienojies lielajam baram, pārējie, iespējams, uzmanīgi palaiduši garām lielo baru. Pamanu vienu pazīstamu formu, pievienojos. Tālumā pamanu Rauša tandēmu, jānoķer! Tas arī izdodas, un mūsu nelielā grupiņa dodas pēdējā aplī, kas gan ir mazliet sarežģītāks, jo pa priekšu lēni brauc tie, kas atsildās pēc finiša. Apļa otrajā pusē atkal piesakos pavilkt, taču kājās beidzot tomēr ir jūtams nogurums. Vēl var, bet vairs ne ilgi. Finišs, numura atdošana, neliela papļāpāšana. Pēc laba brīža finišē trīsdesmitnieki.

Bija ļoti forši. Ja laiks būs labs un pasākums vēl notiks (paredzēts līdz septembra beigām), tad noteikti braukšu vēl. Vidējais virs 36 km/h, laiks ir stunda un dažas minūtes. Ātri viss notika! Nākamreiz, iespējams, jau uzreiz pievienošos lielajai grupai, :) taču bija forši arī mūsu nelielajā bariņā, vismaz varēju izpausties, lielajā grupā gan jau vien sēdētu aizvējā.

Pasākumu komentēja Kaspi4, tas pats, kurš parasti ir Trek sacensībās. Viņš teica, ka šosezon visa šī organizēšana sanāk diezgan mīnusos, taču nākamgad tas viss jau ir paredzēts mazliet nopietnāk un tādas kā tiešām amatieru šosejas sacensības tiem, kam XSPORTA sacensības ir pārāk nepieejamas to profesionalitātes dēļ.

Man vēl tikai vajadzētu piedabūt pie dzīvības aizmugurējo mazāko zobratu. Vispār es jau trešo dienu lasu XC.lv foruma attiecīgo sadaļu, skatos veikalu šosejnieku piedāvājumus un pētu sludinājumus.. Tā arī uzzināju par šo pasākumu.

• VIPSPORT 8.posms 05.09.2012 by Fisherteam.lv – video no trases malas, vairākas reizes redzēju šo filmētāju.

Sestdien piedalījos Trek MTB maratona vietējā posma trases veidošanas talkā. Iepriekš sapratu, ka tas it kā nebūs ilgi, no rīta pastrādāšu tur, bet vēlāk pēc sava plāna, taču patiesībā bija tā, ka sākām desmitos, bet mājās biju tikai astoņos vakarā. Visu dienu ārā pa mežiem, kur ik palaikam lija lietus, bija slapjš, bet karsti, un piesēst sanāca vien mašīnā, pārbraucot uz nākamo vietu, tomēr krietni pastrādājām. Gumijniekus pielēju jau sākumā, brienot pa simts metru garu tuneli zem dzelzceļa – tur sekls, bet straume tāda, ka šķīst. :] Toties uzzināju par tādām vietām perifērijā, par kurām kā vietējais nemaz nenojautu. No trases redzēju vien dažus kilometrus, bet ar to pietika, lai saprastu, ka sacensības būs grūtas. Uz beigām sāka sāpēt celis, un tad kaut kāds strīpains lidonis tika zem krekla un iedzēla. Bija traki.

Naktī nevienu Perseīdu meteoru neredzēju, jo tā arī nespēju sagaidīt nakti.

Un šodien visas trases apskates brauciens uz velo, ieradās 22 braucēji. Trase tiešām būs grūta. Es pat teiktu, ka episki grūta. Viss brauciens ilga gandrīz piecas stundas, un mēs nekur īpaši nebremzējām, toties vienreiz noklīdām no zinātājiem un apmaldījāmies, atkal sāka sāpēt celis. Lorupe būs jāšķērso tik daudz reižu, ka neatceros. Simtmetrīgais tunelis ir skērī šit un sacensībās divreiz. Atradu, kur tur ir bedre. Trasē ir vietas, kur neviens neuzbrauks un nenobrauks. Tur ir vietas, kur sāc domāt, ka nav jēgas. Tad vēlreiz. Un vēlāk vēl. Tas viss ir tā, ka mājās pat omīte noteica: "ārprāts, kāds tavs ritenis.." :) Smērēšu līdzi maizītes, ņemšu končas un taisīšu piknikpauzes. Man nevienam nav nekas jāpierāda, man ir savi mērķi. Zem trim stundām tāpat diez vai šoreiz tiktu. Visi bija "nēvairsnē".

Vakarā vēl bija jāpļauj zāli. Tagad tēja un cepumi, bet vajadzēja gulēt. Vairs pat to negribas!

Vispār bija tā, ka par šīm sacensībām biju aizmirsis, līdz iepriekšējā piektdienā man piedāvāja svētdien doties kaitot, kad atcerējos, ka todien taču ir arī sacensības. Abus nevar, tāpēc pēc ilgām un mokošām pārdomām nolēmu doties uz ūdeņiem, ja tiešām būs vējš.

Tā nu svētdienas rīts, it kā kaut kas pūš. Izbraukšana sarunāta 10.30, 20 minūtes vēlāk neviena vēl nav, tāpēc zvanu un noskaidroju, ka knapi pūš, bet varbūt pēc stundas būs labāk. Nuok. Mirklīti apspriedies pats ar sevi, zvanu vēlreiz un saku, ka, ja tik neskaidri, tad labāk mēģināšu paspēt uz sacensībām. Labi. Sametu velo, apģērbu un mazliet sagatavotās pārtikas mašīnā, visu laiku zvanot Kopijam. Mazliet pēc 11.00 dodos ceļā, sacensības sākas 12.00. Paspēšu? Nepaspēšu? Kopiju sazvanīšu, lai viņš mani piesaka? Nu jau tikai desmit minūtes līdz pieteikšanās termiņa beigām. Heh..

Pa ceļam Kopijs tomēr atsaucas – viņš pieteiks, ka būšu. Zvans draugam izglāba. Ap 11.40 esmu noparkojies Cēsīs. Viss labi. Ātra pārģērbšanās un sataisīšanās, kuras laikā saprotu, cik daudz neesmu paņēmis līdzi – nav instrumentu komplektiņa, nav otras ūdenspudeles, nav GPS, kas parasti pieraksta maršrutu, nav nevienas želejas paciņas ārkārtas gadījumam, nav pretiedeguma krēma. Tomēr velo ir, drēbes ir, viena ūdenspudele un numurs ir, čipu dabūju, viss labi. Tikai karsti gan, temperatūra jau ap +27, spoži spīd saule. Būs divi apļi, kas jāpārdzīvo.

Sacensības sākas ar tehnisko startu, ripināšanos lejup pa kalnu barā ar ātrumu līdz 57 km/h (es bremzēju!). Tad sastrēgums pie pagrieziena mežā, bet viss civilizēti, līkums pa mežu, atgriešanās uz grants ceļa, kur uzņemu labu ātrumu un apbraucu kādu dalībnieku bariņu. Pagājušajā gadā sākumā bija tikai grants ceļš, tāpēc nebija sastrēguma jau tik drīz pēc starta, pirmajā aplī to posmu caur mežu šogad varēja izlaist, iespējas, ka braucēji jau būs izretojušies, nebija.

Tālāk trase pa meža ceļiem, takām, daži kalniņi, ir padaudz smilšu un parasti tieši nobraucienu beigās, kad jāuzmanās gan no smiltīm, gan arī sava ātruma, bet es ar 2.25"/2.1" tieku cauri visur, kur vajag. Vienā tādā smilšu nobraucienā galā ir straujš līkums un pretī priede, taču abos apļos tomēr veiksmīgi tieku tai garām. Trase ir līdzīga tai, kas iepriekšējos gados, atceros daudzas pazīstamas vietas. Pirmajā aplī viss ir uzbraucams un nobraucams. Ir karsti, tiešām karsti, taču jau neilgi pēc starta blakus sāk ducināt pērkons, tāpēc ir cerība uz kādu slapjumu un vēsumu. Negaiss nāk arvien tuvāk un tuvāk, bet tā arī kaut kur pačib. Apļa otrajā pusē pēc brauciena pa balandu lauku ir pagrieziens uz ceļu, kas ved caur pļavu, un tur ir viskarstāk visas dienas laikā, noteikti krietni virs +30 grādiem.

Tomēr man patīk braukt tādā karstumā, un to es zināju jau iepriekš – daļēji tāpēc arī nolēmu negaidīt to neskaidro stundu, bet doties uz Cēsīm un beidzot pārbaudīt, kā ir startēt sacensībās tādā laikā. Ir karsti, protams, ļoti karsti, bet reizē arī viegli braukt. Nezinu, kāpēc tāda sajūta. Nav jātērē enerģiju sevis sildīšanai. :)

Aplī ir vairāki dzirdināšanas punkti, un, tuvojoties vienam no tiem, man jautā, vai vajag uzliet ūdeni. Atsakos, jo tomēr dzeramais ūdens un slapjš krekliņš, bet pēc pārjautājuma tomēr piekrītu un dabūju ūdens šalti uz muguras. Tīri labi. Bet pēc tam nākamie divi glāzīšu sniedzēji, kam braucu garām, arī mani aplēja, un tas bija negaidīti un jau pavēsi. :) Trasē ir viens ūdensšķēršlis, taču tur neko daudz saslapt nesanāk.

Pirms pirmā apļa beigām vēl jāuzminas pa stāvu un garu ielu, kas nav pārāk grūti, un var doties otrajā aplī. Domu par izstāšanos nemaz nav. Uzreiz aiz pagrieziena ir dzirdināšanas punkts, kur palūdzu uzpildīt savu pudeli. Otrajā aplī lielākoties braucu viens, dažreiz kādu apdzenu, bet reti. Pāris vietās, kur pirmajā aplī stāvos kāpumus pievārēju minoties, tagad nolemju uzstumties.

Tuvojoties apļa beigām, apdzenu arvien vairāk īsās distances braucēju, dažiem aizeju garām kā stāvošiem, jo vairākas meitenes atsevišķās vietās tiešām stāv trases malā. "- Kaut kas noticis?" "- Nē, tikai atpūšos." Trīs kilometrus līdz finišam viena meitene pat bija atlaidusies ēnā trases malā. Apjautājos, vai viss kārtībā, viņa smaidīdama atbildēja, ka jā. Biju domājis, ka arī man otrā apļa beigās jau ies pagrūti, jo tā ir parasti, bet lūzuma brīdi tā arī nesagaidu – nav sajūtas, ka vairs nevaru, ka gribu ātrāk finišu un pēdējie kilometri ir par daudz. Varbūt tiešām karstumā ir vieglāk, jo želeju jau man nebija un brokastis arī bija pasen. Varbūt vienkārši braucu pārāk lēni. Finiša kalns gan neiet tik raiti kā gribētos, taču labāk mazliet lēnāk, tomēr izturēt līdz pašam galam. Dažas minūtes pirms trim stundām esmu klāt. Būtu forši salīdzināt savu apļu laikus, bet tāda informācija gan nav pieejama.

Pēc finiša sagaidu Kopiju, noskalojamies un atdziestam improvizētajā velomazgāšanas dušā, un apspriežam, kā gājis trasē.

Man patika. Trase bija interesanta un likās ātra. Viss bija izbraucams, ja vien bija pietiekami liela vēlēšanās. Turklāt divu apļu trasei ir savi plusi, tāpēc ir labi, ka sezonas laikā ir gan tādas, gan viena lielā apļa sacensības. Marķējums un virzienrādītāji bija visur, kur vajag, nebija vietu, kur jādomā, kur tālāk. Vienīgais, kas nepatika, bija lielais želejpaciņu daudzums zemē, parasti dalībnieki nav tik cūcīgi.

Nākamais un pēdējais posms sestdien, 18. augustā, Siguldā. Mājas trase, nevar nepiedalīties. Par trasi gan pagaidām zinu tikai to, ka tā būs arī kaut kur Silciema pusē, kur būs jābrauc pa garu tuneli ar ūdeni zem dzelzceļa (man jau sen bija doma, ka to reiz vajadzētu izmantot kādās sacensībās), bet viss pārējais pagaidām ir noslēpums, un trasi pilnībā zinot tikai kādi trīs cilvēki.

Šosestdien talka, lai šo to padarītu braucamu, informācija XC.lv forumā.

(Beigās izrādījās, ka kaitot viņi aizbrauca tikai četros pēcpusdienā, bet ne uz ilgu laiku, vējš nolūza. Tāpēc – WIN!)

Ceļš līdz Talsiem tāls un plakans, braucot pa šoseju, vien līdzenus un krāsainus laukus var redzēt, nogriežoties uz Mundigciemu tas pats, bet, Mundigciemā nogriežoties uz Kamparkalna ceļu, jau paveras kalnainas ainavas. Kamparkalnā jau viss izskatās pavisam nelīdzens un iespaidīgs.

Ceļā pavadījām vairāk laika kā bija plānots, tāpēc tas atlicis tikai tik, lai pieteiktos, pārģērbtos, kaut ko iekostu un tas arī apmēram viss. Iesildīties nesanāca, dažas minūtes pirms starta dodamies uz starta koridoriem. Pirmais nav vajadzīgs, otrais pavisam pilns, tāpēc brīvi iekārtojamies trešajā koridorā, kas paredzēts 3-4 stundu braukšanas laikam. Ir diezgan karsti.

Tāpat kā pagājušajā posmā Apē, arī šajā vienojamies trasē braukt kopā. Es un brālēns. Man vislabāk patiktu braukt ātrāk un kopā. :) Tomēr arī pirms šīm sacensībām nemaz ar MTB nebiju braucis, vieta nezināma (pagājušajā gadā pieteicos, bet neaizbraucu), kopā jautrāk, rezultāts man nav ļoti svarīgs, tāpēc varu arī braukt rāmāk. Dažas dienas pirms sacensībām XC.lv forumā parādījās links uz iespēju trasi izbraukt virtuāli (fotogrāfijas + apraksts), tāpēc kaut kāda neliela nojauta par trasē sagaidāmo bija.

Nākot no pieteikšanās telts, noskaidrojām, ka turpat esošajā slēpošanas kalnā būs jābrauc trīs reizes – startā, pirmā apļa beigās un finišā. Droši vien būs jābrauc augšā vai lejā arī pa blakus esošo kalnu, tur zālē izdzīta josla. Viss izskatās stāvs. Kopā vairāk par 50 km.

Sacensības sākas mierīgi, starts pret kalnu nav pārāk grūts, pēc tam tā augšā daži celiņi un ceļi, kas arī nav līdzeni, un, tā kā startējām diezgan no beigām, tad pirmais kalns jau ir izretinājis braucējus pēc spējām, mums braukšana tiešām ir mierīga, drūzmas nav. Drīz sākas taciņa, kur apdzīšanas uz kādu laiku beidzas. Trase jau šķiet dažāda un interesanta. Mežā ir diezgan mitrs, šur tur nelieli dubļi vai peļķes, bet kopumā nav slapjš. Ja lītu lietus, tās taciņas būtu ļoooti slidenas. Posms dižskābaržu mežā bija ļoti smuks. Pēc tam paliels grāvis, kuram ar ieskrējienu var tikt cauri, taču otrā pusē man priekšā viens apstājas nevietā, pietrūkst vietas, lai tiktu garām, un tad aiz muguras diemžēl jau ķēdes reakcija. Trase lielākoties ved pa mežiem, daži nelieli posmi pa grants ceļiem, braukšana kopumā diezgan raita un interesanta, dažbrīd pietrūkst vietas apdzīšanai, bet mēs arī pārāk nesteidzamies.

Pirmā apļa pirmo pusi braucam uz maiņām, dažreiz priekšā es, dažreiz brālēns. Vienā brīdī saku viņam, ka man grūti tikt līdzi, jo tiešām. Karstums jūtams, regulārie kalniņi, un jūtu, ka ilgi neizturēšu, jo sirds dauzās tā, ka maz neliekas. Pēc tam gan pārgāja (vai pierada – droši vien pietrūka tās iesildīšanās). Sākas biatlona trases posms, kur var braukt pavisam mierīgi un lēni, jo tas klāts ar mīkstu skaidu kārtu, pa kuru pavisam neripo. Pa skaidām jau biju braucis Ogres Zilo kalnu 24h trasē, tāpēc tāds segums nebija pavisam negaidīts pārsteigums.

Kaut kur mežā ir nobrauciens pa zāļainu, izbrauktu, slapju ceļu, kur ceļa vidusdaļa ir labi virs sāniem, ātrums paliels, diezgan slidens, krist viegli un daži to arī dara. Mana bīstamākā trases vieta, arī otrajā aplī tur gandrīz, gandrīz nenoturējos. Tad kaut kur tur ir neliels nobrauciens pa līdzīgu ceļu, kur mazs tramplīns, lielāks tramplīns, vēl lielāks tramplīns, kas bija pavisam negaidīti. Pēc tam ātrumposms pa pagaru grants ceļu, kur tīri labā ātrumā velku brālēnu un vēl dažus braucējus (pēc tam mežā saņēmu "paldies"). Sāku saklausīt sacensību komentētāju no sacensību centra, un esam iebraukuši DH trasē ar virāžām un dažiem citiem elementiem. Tos līkumus noteikti var izbraukt labāk, taču, tā kā man nav ne jausmas, kas būs aiz līkuma, tad pārāk neriskēju. DH trases vidū jāpārbrauc grants ceļš, pēc kura mazs tramplīns, un es gandrīz ielecu kokā, pēdējā brīdī savācos. Gandrīz esmu noķēris Ingrīdu. Tālāk ātrs un krateklīgs nobrauciens, pagrieziens un pirmais brauciens slēpošanas kalnā. Pārāk viegli nav, taču par stumšanos pat neiedomājos, kalna augšā divas meitenes fotografē un prasa smaidīt. :) Pēc tam vēl viena taciņa, kuras galā stāvs nobrauciens un straujš uzbrauciens otrā pusē. Saskrienos ar Ingrīdu, bet nekas traks – viņai otrā pusē nokrita ķēde, nepaspēju apbraukt. Pabraucam garām tautas klasei, kas jau stāv starta koridorī un gaida startu. Pēc tam vēlreiz slēpošanas kalnā, un sākas otrais aplis.

Braucēji ir pavisam izretojušies, brīžiem ne priekšā, ne aizmugurē neviena nav. Brālēns laikam sāk pagurt, bet vēl turas. Pabrīdinu viņu, ka kādā brīdī mūs noķers tautas sportisti un būs jāuzmanās. Otrais aplis braucas viegli, bīstamās vietas tagad ir zināmas (galvenais tikai laikus tās atcerēties). Gandrīz nokrītu turpat, kur pirmajā aplī. Tālāk ir nobrauciens ar līkumu, kur braucot iedomājos, ka tā būtu laba vieta, kur nokrist, paskatos atpakaļ, un tiešām – brālēns mīksti ieveļas krūmos. Viss kārtībā. Apļa vidū viņš saka, ka tādā tempā neturpinās un lai braucu savā gaitā. Pie nākamā dzirdināšanas punkta gan pagaidu viņu pāris minūtes, taču viņam vairs nav iekšā un saņemu tādus pašus norādījumus. Labi.

Kaut kad mani tiešām noķer tautas līderi. Paši pirmie diezgan pieklājīgi tiek garām, bet pēc tam sagaidu to, ko jau gaidīju – brēcienu no aizmugures: "Palaiž!" Atbildu, lai brauc garām un beidz bļaut, savu trajektoriju gan nemainu, jo princips, turklāt sānos vietas it kā pietiek. Brēcējs tiešām mierīgi tiek garām un, protams, tas ir jaunietis zilā krekliņā ar dzeltenu uzrakstu "Rīga" – Rīgas Riteņbraukšanas skolas braucēju slava un pieklājība trasē jau sen zināma no atsauksmēm forumā.

Atlikusī apļa daļa paiet bez īpašiem notikumiem, ik pa laikam mani kāds apdzen, un tas nav diez ko motivējoši, jo, lai gan tie droši vien ir tautas klases braucēji, pilnīgi pārliecināts par to neesmu, jo tikpat labi var būt, ka man vairs neiet uz priekšu tik ātri kā vajadzētu. :)

(Lai gan tā ir cita tēma, es tiešām nesaprotu, kāpēc tādi brašuļi izvēlas braukt īso distanci. Tiešām labāk ir būt pirmajam ciemā?)

Beigās pēc DH trases nav jābrauc otrajā kalnā, ir tikai finiša kalns, kura galā pamanu xde stumjamies ar savu single-speed. SS šādā trasē ir diezgan episki, ko arī var noprast no viņa sejas. :) Pēc finiša noripinos līdz kalna vidum, lai sagaidītu brālēnu. Viņš finišē sešas minūtes pēc manis, un es esmu finišējis dažas sekundes pirms trīs stundu robežas.

Sacensības man ļoti patika, trase bija patiešām interesanta un dažāda, turklāt nemaz nebija līdzena, kā to varēja iedomāties, braucot pa šoseju. Līdz ar Smiltenes trasi šī arī tagad ir manos favorītos. Arī diviem apļiem nav ne vainas – otrajā aplī var vēlreiz izbraukt visas foršās vietas, un ir zināms, kur un kā labāk braukt. Arī līdzjutējiem interesantāk, ka var redzēt savus līdzjūtamos braucējus vairākas reizes. Uz Talsiem noteikti var braukt arī nākamgad.

Vienīgais mīnuss ir par ēdināšanu pēc sacensībām – vajag neitrālāku ēdienu par štovētiem kāpostiem. :/

Forumā pieejami daži video no kāda no līdzjutējiem, kur redzams starts, kāpums otrā kalnā un finišs. Var labi redzēt, cik grūti tie kalni ir un kādu piepūli prasīja no dalībniekiem.

Nākamās sacensības ir Trek MTB 5. posms / VI Cēsu velomaratons 29. jūlijā.

Lai nebūtu tālajā ceļā līdz kaimiņvalstij jādodas vienam, pierunāju brālēnu piedalīties. Par to viņš pierunāja mani braukt kopā arī trasē. Apē esmu bijis vairākas reizes, tāpēc trase ir apmēram zināma. Pirmajā gadā man tur bija episkās dubļu cīņas, kad pēc 30 km jutos kā pēc visiem 60 km un ļoti izmisis, saprotot, ka vēl tikpat, bet nākamajos gadus jau krietni labāk.

Šogad distance ap 55 km, maršruts kā jau parasti gan pa Latvijas, gan pa Igaunijas vietām ar visiem smukajiem skatiem, ezeriem un jaukajām taciņām. Toties nebūs Drusku pilskalna. Tas ir tāds drusku kalniņš, kurā tikai retais var uzmīties, jo tas ir it kā [pie]ņemami stāvs, toties ļoti garš.

Laiks ideāls, sākumā +16, vēlāk jau +22, vismaz nebūs pārāk karsti. Pa nakti un no rīta ir lijis, bet nu jau spīd saule. Piesakāmies, sataisāmies, pabrokastojam kārtējo reizi un dodamies iesildīties.

Brālēns it kā piedalījās Apes sacensībās arī pagājušajā gadā, taču tas beidzās ļoti neveiksmīgi – viņš krita neilgi pēc starta, salauza ribu un ieplēsa vēl kaut kādu kaulu. Tagad uzzināju, kur tas noticis – apmēram kilometru no starta, gandrīz uz līdzenas vietas. :] Pēc tam sezonas noslēgumā piedalījāmies Trek sacensībās Ventspilī, kur viņam esot gājis ļoti grūti. Tāpēc mēs šoreiz braucām kopā, lai būtu drošāk, un tāpēc viņš bija nodrošinājies ar enerģijas želejām, lai aiztiktu līdz finišam.

Sacensību mērķis mums ir vienkāršs – tikt līdz galam. Tā kā brauksim kopā, tad uz rezultātu sev neceru – būs jāpiebremzē. Par labu braukšanai kopā palīdzēja izlemt arī tas, ka kopš iepriekšējām sacensībām nemaz nebiju braucis ar MTB, pat numurs nebija noņemts (un ar numuru ārpus sacensībām neviens nebrauc..).

Iespraucamies otrajā starta koridorā (paredzamais finišēšanas laiks 2.5-3 stundas), sagaidām startu un aiziet! Pats sākums dažas minūtes pirms un pēc starta vienmēr ir pozitīvs – patīkams satraukums, visi nepacietīgi mīņājas, braucot vēl nav karsti. Un pašā sākumā ir iespēja apdzīt pēc iespējas vairāk konkurentu, jo visi turpat ir, vēl nav izretojušies. Ik pa brīdim apdzenu kādu, ik pa brīdim brālēns iesaucas, ka viņš atkal ir man aiz muguras. Labi.

Tā arī braucam. Sākumā ceļi, tad pļavas, takas, Igaunija, Latvija, Igaunija, Latvija, kāpumi, nobraucieni, pļavas, ceļi, pļavas. Atceros, ka pagājušajā gadā tās pļavas mani šausmīgi nokaitināja – mežacūkas tās sarakņā, bet man pēc tam tur jākratās, uz priekšu neiet, apkārt nevar, āāā!! Tomēr, lai gan šogad tāpat kratīja, mani tas kaut kā nekratīja. Ik pa laikam apjautājos, kā iet pāriniekam, reizēm drusku nedaudz atpūšamies, paripinoties rāmāk, bet vispār braucam tīri raiti, astē nevienam nesēžam, kad iespējams, šaujam garām. Pie dzeršanas un ēšanas punktiem nestājamies, nav pikniks.

Man visvieglāk apdzīt citus ir kāpumos, jo tur visi kustās augšup diezgan lēni, tad var desmit sekundes ātri uzmīt un tikt garām vienam vai vairākiem, īsu brīdi atpūsties, braucot vienā ritmā ar pārējiem, un tad atkal doties uz priekšu. Protams, ja vien tur ir pietiekami vietas. Plakanajos gabalos, kur lielāki ātrumi, apdzīt grūtāk, jo nevaru tik strauji paātrināties, kā braucot kaut kur augšup.

Apmēram distances vidū tieku pie tehniskas ķibeles – esmu palicis bez lielā zobrata, mazais un vidējais vēl ir pieejami. Braucot neko noskaidrot nevaru, bet nu neko. Taisnajos gabalos jāmin tā, ka nu, bet, par laimi, var iztikt. Pēc sacensībām noskaidrojas, ka priekšējā pārslēdzēja trosīte pa pusei pārplīsusi un līdz ar to izstiepusies. Labi, ka nepārplīsa pavisam, tad es būtu palicis ar mazo zobratu un diezgan bēdīgs līdz pat finišam.

Kādā brīdī noķērām vienu grupiņu, kurā ievēroju divas meitenes (sen neviena kopš starta nebija manīta). Viena no viņām uzreiz piesaistīja uzmanību ar savu braukšanas stilu. Parasti meitenes turas aiz džekiem aizvējā, nevienam neuzbrūk un brauc diezgan neuzkrītoši. Bet šī gan ne. Kā viņa brauca kāpumos! Un kā viņa pēc tam brauca lejup! Bija prieks skatīties. Izskatījās ļoti pārliecinoša un tiešām skaista braukšana. Gribēju viņai pateikt, ko domāju par viņas braukšanas stilu, bet tad nebija īstais brīdis, tad vēl kāds pamaisa un vispār. Turklāt nemaz nebija viegli turēt viņai līdzi (ok, man vairs nebija lielā zobrata un nevarēju pamest pārinieku, bet tomēr). Kādu brīdi braucām blakus lēzenā nobraucienā, un viņa vienkārši aizpūta man garām. Pēc tam viņa tik droši nesās lejup pa akmeņainu nobraucienu, ka vispār. Tur gan es viņu apdzinu, jo tomēr, ja, bet ne uz ilgu laiku, jo saklausīju saucienu no aizmugures, ka viss ir pārāk ātri, uz ko gribēju atbildēt ar "bet tu redzēji? mēs viņu vairs ne..", taču jā. (Atpakaļceļā mašīnā viņš pirmais par viņu ierunājās, tā ka ne es vienīgais to meiteni ievēroju.)

Īsāk sakot, viņai bija spilgti violets krekliņš bez uzrakstiem, nosauļoti stilbi un tetovējums uz labās kājas. Un vēl superīgs braukšanas stils. Un man ir aizdomas, ka tā tomēr varētu būt kāda igauniete, jo forumā neviens nav atsaucies, un tādu braucēju jau nu es droši vien būtu ievērojis arī agrāk.

Vēl bija Peļļu gravas līkumotais un stāvais nobrauciens, superīga taciņa gar diviem igauņu ezeriem, "Ziemeļu tilts" uz Igauniju, kur reiz varēja izmirkt līdz padusēm, bet tagad viss sauss, zīme "grūtākais jau aiz muguras", zīme ar hieroglifiem un kaut kas igauniski, "jūs iebraucat raganu un troļļu valstībā", "sveicināti atpakaļ Latvijā", vēl bija divi ūdensšķēršļi pa sausiem tiltiņiem. Vēl es mīksti ievēlos krūmos, nesaprotamu iemeslu vadīts. Pirmā reize pa ilgiem laikiem.

Vēl es brālēnam sniedzu nepatiesu informāciju par atlikušo distances garumu, jo viņam bija apstājies spidometrs, un man likās, ka arī manējais nerāda gluži pareizi, tāpēc pārāk optimistiski ekstrapolēju, bet tas nebija tīši. Nu jā, uz beigām viņam beidzās baterijas, bet tāpat turpināja cīnīties iespēju robežās. Dažas reizes gan es piestāju malā viņu pagaidīt. Nedaudz kilometrus līdz finišam, kad, viņu atkal gaidot, lēni ripinājos pa ceļa malu, saņēmu vairākus uzmundrinājumus no garāmbraucošajiem. Man gan tas nebija vajadzīgs, bet tāpat bija ļoti patīkami. Paldies! :)

Beigās stāvs nobrauciens ar skatītāju baru, kur jātrāpa uz šausmīgi šauru tiltiņu, tad brauciens caur siena šķūni, vēl pēdējā kratīšanās pa pļavu un finišs. Jei! Esam klāt pēc gandrīz trīs stundām.

Bija labi. Pārmaiņas pēc sacensības lēnākā režīmā, kad var pabrīnīties apkārt. Citreiz varēs atkal steigties.

Man patika. Bija lieliska diena, trase interesanta, atmosfēra draudzīga un viss forši. Paldies Trek un visiem pārējiem!

(Tā kā sacensībās tā pavisam ļoti nepiekusu, tad vakarā nolēmu doties atbraukšanās braucienā no Siguldas līdz Rīgai – vēl vieni 55 km tikai citā ātrumā, turklāt ar kompi un pārējām mantiņām uz muguras. Vidējais virs 30 km/h, lai gan kalniņā pie Berģiem zem tilta bija mazliet pagrūti uzbraukt. Tomēr man patīk braukt ar velo.)

• KKTK filmētie video no trases – 1. daļa, 2. daļa

Vispār bija tā, ka no sākuma domāju, ka šogad izlaidīšu visas vai vismaz gandrīz visas sacensības, taču tad Trek-isti piedāvāja ar lielu atlaidi tikt pie sezonas abonementa dažiem potenciālajiem, kam arī paspēju pieteikties, un, lai gan uz Ventspili neaizbraucu, nu jau vairs nekāda iemesla izlaist Smilteni. Komandu pārstāvēju viens, bet uzreiz, iestājoties rindā pēc numura, satiku arī xde un Smitu, ar kuriem reiz piedalījāmies 24h MTB četrinieku komandā. Smits it kā ir komandā, bet viņš diez vai vairs tā jūtas..

Iemesli, kāpēc šogad tik švaki ar motivāciju uz sacensībām, ir vairāki. Viens no tiem arī tāds, ka pa mežu šosezon esmu nobraucis labi ja pārsimt kilometrus. Tas ir nekas. Un tagad pirms Smiltenes uz MTB nebiju sēdējis trīs nedēļas. Braši.

Trek sacensībās kā jau Trek sacensībās – saulīte spīd, pavisam silts, runīgs komentētājs, sakarīga publika, nav lieli cilvēku bari. Organizatori šogad ieviesuši dalībnieku limitu – līdz 500 braucējiem kopā abās distancēs. Šajā posmā bija laikam ap 400, tā ka gandrīz jau.

Ņemot vērā iepriekšminēto par fizisko sagatavotību, ieņēmu pēdējo starta koridoru, pie kura esošā informācija vēstīja, ka tas paredzēts braucējiem, kas plāno finišēt trīs līdz četru stundu laikā. Mans laiks visdrīzāk (cerams) būs labāks, bet nav arī nekāda prieka startā maisīties pa vidu, ja nu visi tik ātri, tik ātri. Redzu, ka xde ir iepriekšējā koridorā. Smits brauks īso distanci, teica, ka uz garo vēl nav satrenējies. Garā ir apmēram 50 km, kas pēc kilometriem it kā nav daudz, taču, aptuveni zinot Smiltenes trases iespējas, pēc sajūtām 50 km būs gana daudz.

Uzreiz pēc starta dažas minūtes jābrauc pa mototrasi, kas šogad liekas vieglāk kā citus gadus, vai nu mitrāks, vai mazāk smilšu, bet iet labi. Pārsimt metru pa asfaltu un mežā iekšā. Pirmais sastrēgums pie neliela tiltiņa purvā, viena no retajām drūzmēšanās vietām, bet visi raiti kustas uz priekšu. Tālāk jau viss vienkārši – es saprotu, ka tomēr un joprojām varu braukt diezgan ātri, tāpēc iespēju robežās starp citiem braucējiem dodos uz priekšu. Saprotu, ka man tomēr joprojām patīk braukt!

Pēc 22 minūtēm pamanu priekšā xde! Beidzot. Un, jā, tātad atkal biju iestājies nepareizajā koridorā. Pamazām viņu noķeru, papļāpājam, viņš ir atpūties un dodas uzbrukumā priekšējām pozīcijām. Es toties jūtu, ka man TĀDS ātrums šķiet drusku par lielu, šur tur aizķeros un atpalieku. Pēc kādām 15 minūtēm atkal viņu noķeru, papļāpājam, pamanu, ka viņš taču patiesībā brauc ar single-speed. L33t! Tālāk lielākoties braucam vairāk vai mazāk tuvā attālumā viens no otra, dažreiz es kādu gabalu priekšā, dažreiz viņš. Grupām astēs nesēžu – ja jūtu, ka varu ātrāk, tad labāk braucu garām.

Trase ir interesanta. Trase, ja pavisam godīgi, ir aizraujoša! Atceros daudzas vietas no iepriekšējiem gadiem. Šis tas ir pamainīts, bet ir ļoti interesanti. Gan stāvi, līkumoti nobraucieni pa šaurām, slīpām takām, gan ātrāki posmi, gan lēzenāki un stāvāki kāpumi. Meži, izcirtumi, pļavas, ezeri.

Nožēloju, ka nebija līdzi fotoaparāta. Tur bija tāāāds skats! Spoža saule, augstas priedes, garas, taisnas ēnas un apakšā kuplas melleņu mētras. Viss tik zaļš. Skaisti!

Uz kilometriem sirdsmiera labad neskatos, velodators rāda saskaitīto laiku, kas man vispār neko daudz neizsaka. Lielākā daļa trases nobraukta, un es vēl joprojām esmu diezgan tīrs, viss sauss. "20 km līdz finišam". Nu labi, padaudz, bet vēl varu, līdz šim vēl bija diezgan viegli mīties. Protams, visi ūdeņi un dubļi atstāti uz beigām un seko viens pēc otra. Abulu bija jāšķērso, šķiet, četras reizes.

"10 km līdz finišam". Gribējās gan mazāk. Ai, nu jau man atkal ir parastā kaite – baterijas iet uz beigām, toties vēl pirms laika apdzītie braucēji sāk pa vienam vai diviem iet garām. xde jau sen kā nemanu, viņš arī ir priekšā.

"5 km līdz finišam". Ja te būtu beigas, būtu ļoti forši. Bet vēl gluži nav. Tālāk jau sākas parastais scenārijs – man vienalga, cik ātri vai lēni, bet galvenais tomēr aizbraukt līdz finišam. Bridiens pa tuneli, rāpšanās kalnā, vēl joprojām taciņas, kurās krata tik ļoti kā vēl nekad. 3 km, 2 km.. Beidzot tiltiņš, ezers un stadions, kurā šoreiz, par laimi, nav jālīkumo tik daudz kā citus gadus. Vēl pēdējā cīņa par sekundēm ar kādu citu braucēju un finišs. Braucot pēdējos kilometrus, man bija izteikta "tukšās riepas" sajūta – tik izteikta, ka pat sāku prātot, vai tik lēnā tempā zaudējot gaisu, es izvilkšu līdz finišam, vai tomēr nāksies finišēt kājām. 

xde finišējis divas minūtes pirms manis. Veselas divas minūtes! Turklāt viņam ir ne vien singlspīds, bet arī cietā dakša. Viņš taču ir monstrs! Papusdienojam, papļāpājam, dodos uz mašīnu taisīties un drīz vien redzu, ka Smits arī finišē.

Šajā brīdī arī varētu likt punktu, bet es tomēr palieku līdz beigām, lai noskaidrotu, ka pēc apbalvošanas loterijas tomēr nebūs, heh..

Komentētājs vairākas reizes pirms starta un pēc finiša minēja, ka šoreiz dzirdināšanas punktos neviens glāzītes nepasniegs, pašiem jāstājas un tā, bet abās vietās tās tomēr varēja dabūt, nemaz neapstājoties. Tāda prakse ar glāzītēm esot tikai Latvijā, tāpēc organizatori vēlas no tā atradināt braucējus, lai tie pierod pie pasaules pieredzes. Bet nunez, kas tur kam tur nebija pateikts, jo nekas nebija mainījies. Es neiebilstu, es to pat pamanījos izmantot. :/

Trase man ļoti patika. Atkārtošos, bet tiešām. Arī iepriekšējās sezonās šī trase visvairāk palikusi atmiņā kā pati labākā. Tā ir ļoti interesanta un dažāda. Pilnīgi visas vietas nebija braucamas, dažās kāpu nost, lai stumtos augšup, bet nobraukt varēja visur, pat tur, kur bija apzīmēts ar sešām bultām.

Nākamais Trek posms būs Apē, kur jābrauc gan pa Latviju, gan pa Igauniju, ir ļoti smuki, bet laikam būs arī ļoti apnicīgās kratīšanās pa pļavām. Vēl tur būšot "dzelksnis pakaļā" un igauņu cūkas. Es vēl pilnīgi skaidri nezinu, vai uz to došos. Būtu forši tādu gabalu līdz Apei braukt kompānijā, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā vismaz pieteicies esmu.

Paldies organizatoriem par sacensībām, smilteniešiem par trasi un visiem par jauko dienu!

(Aizbraucot mājās, pārbaudīju "tukšo" riepu – tā bija tāda pati kā pirms starta. Tās bija tikai manas iedomas un zemapziņas attaisnojums, kāpēc tad man tik grūti iet beigās..)

Nedaudz palasīju atsauksmes XC.lv forumā pēc Siguldas SEB MTB posma. Pa šiem gadiem nekas daudz nav mainījies – joprojām ir braucēji, kas tīši vai netīši aizbrauc nepareizi, jo joprojām trase iet ņigu ņegu un joprojām ceļa rādītāji nespēj sadalīt braucējus pēc numuriem, kam un kur īsti jābrauc. Grūti viņus vainot, ja jātiek galā ar tūkstošiem braucēju un trim distancēm. 2015. gadā tas būšot Eiropas XCM čempionāts.

Jau atkal drīz būs klāt 1. maijs, kuru mēs visi kā ierasts atzīmēsim ar kopīgu braucienu Kritiskajā Masā. Cerēsim, ka šogad mūsu pulks būs vēl kuplākā skaitā pārstāvēts, neskatoties uz to, ka šo tautas iedibināto tradīciju Rīgas dome un policija vēlas izskaust. Jā, tagad mums ir arī "Velo nedēļa" - tas ir apsveicami un priecē, bet mūsu visu iedibināto ikgadējo velo braucienu tādejādi nevar ņemt un iznīdēt, sūtot mūs uz domes rīkoto "Velo parādi". Jo kurš gan sevi cienošs cilvēks dotos svinēt svētkus nevis tur, kur un kā vēlas, bet tur, kur viņam liek kāds cits, ignorējot faktu, ka šis cilvēks šos svētkus patstāvīgi svin teju desmit gadus. Kritiskā Masa ir jau pārliecinoša ilggadēja tradīcija, kas patiesi atspoguļo mūsu pašiniciatīvu, saliedētību un mīlestību pret velo kultūru. Tā kā šogad mums jābūt vēl saliedētākiem, vēl stiprākiem un vēl vairāk jācenšas, lai padarītu šo dienu par patiesiem svētkiem.
Šogad tas ir jo īpaši svarīgi, ņemot vērā iepriekšējā gada rūgto pieredzi – ar policijas pastiprināto uzmanību un daudzajiem sodiem gan pamatotiem, gan strīdīgiem, jo kā paši policisti atzina, viņiem dotais rīkojums bija pēc iespējas vairāk iebiedēt masas dalībniekus, jo "vajadzēja braukt oficiālajā Rīgas domes braucienā".
(..)
Avots un plašāk – kritiskamasa.blogspot.com

1. maijā tiešām Ušakovs ar kompāniju (jaunais politbiznesa projekts "Gods kalpot Rīgai!") rīko Rīgas Veloparādi, kas notiks apmēram tajā pašā laikā no 12:00 līdz 14:00, un tas ir kaut kādas velonedēļas ietvaros.

• http://www.ir.lv/2012/4/22/riga-sakas-velo-nedela
• http://www.rigasvelonedela.lv/

Atgādināja ziņas no demokrātiskajām kaimiņrepublikām uz austrumpusi, kur iepriekš pieteikto un saskaņoto protesta mītiņu laukumu vietā pēkšņi sākas kaut kādi būvdarbi vai ierodas cirks ar izrādēm.

Manīju ziņu, ka šogad Kritiskajā masā vairāk vai mazāk, bet tomēr varētu piedalīties arī Latvijas ciklokrosa (CX) komanda. Forši!

Lai visiem draudzīgs īstais izbrauciens un bez jebkādiem saspīlējumiem!

Pagājušajā sestdienā vispirms snowkite uz lauka pie Turaidas ar pūķi un slēpēm, pēc tam neliels riņķītis ar velo. Kaitojis pa sniegu nebiju divus gadus, tagad beidzot bija pietiekams vējš un sasalis sniegs, bija ļoti forši! Pūķis dažus metrus virs zemes, es kantēju atspēries, maksimālais ātrums līdz 35 km/h (baigi nespiedu), saule spīd, es pūķa ēnā, tāds wiii! Aizrāvos ilgāk kā bija plānots. Pro'ms, man vēl daudz jāmācās, gadījās daudz krist, vilkties pa zemi, atstājot aiz sevis dziļas vagas, nejauši lidināties pa gaisu, ar slēpi sagriezt biksi, apsisties un tā. Kopā kādus 13-15 km nošļūkāju šurp turp.

Divi video no turienes, bet ne mani un tikpat kā bez manis: 1) epiks krešs, 2) snowkiting darbībā.

Pēc tam daži kliņģergabali un pēc ilga pārtraukuma dodos izbraucienā ar MTB. Iepriekš ar to pēdējoreiz braucu tikai otrajos Ziemsvētkos, kad vēl nebija sniega un abi ar brālēnu izbraucām apli Sigulda - Murjāņi - Sigulda, un tad kaut kad janvārī, kad abi izmetām riņķīti pa sniegotajiem ceļiem un takām. Tagad pa šoseju uz Allažu pusi. Ceļi lielākoties pavisam sausi, ripo pavisam raiti un nojaušu, ka man ir labi pa vējam. Tā arī ir, pusceļā sastopu pārinieci, pagriežos atpakaļ un.. vairs nemaz neiet uz priekšu.

Lielie ātrumi ir pa vējam, mazie – pret vēju. :)

Pavadu nosalušo pārinieci līdz mājām, un GPS rāda, ka man tikai 25 km nobraukti, tāpēc nolemju izbraukt to pašu gabalu vēlreiz. Otro apli iesāku ar 40 km/h ieskrējienu pa vējam, tad sānisku braukšanu ar sānvēju un tad atkal pa vējam pa sniegotu granteni, kas sākumā normāla, pēc tam mīksta putriņa, tad ciets un spīdīgs ledus, uz kura fiksi nožaujos un čunčinu lēnā garā līdz asfaltam. Pa ceļam nograužu sasalušu graudu batoniņu. To pašu maršrutu izvēlējos daļēji arī tāpēc, ka mani ieinteresēja kāda saimniecības ēka Allažos. Apskatījis to, dodos cīņā ar pretvēju. Mājās gan nonācu diezgan samocījies un izsalcis. Kopā kādi 60 km.

Svētdien un pirmdien sāp visas maliņas no sestdienas aktivitātēm. Kājas tā pārāk neiebilda, toties rokas gan sāka sāpēt jau pēc 15 nobrauktiem kilometriem.

Pirmās sacensības jau aprīļa otrajā pusē. Man gan šķiet, ka es šogad aizbraukšu tikai uz kādām trim, četrām sacensībām. Ja tā labi padomā.

Attēlos redzamas marķējumu paliekas dabā vairākus mēnešus pēc "Jūrmalas velomaratona" un "SEB MTB kalnu divriteņu maratona" Siguldas posma. Pirmo rīko "Alpha Baltic Sport", otro – "Igo Japiņa sporta aģentūra". IJSAs attieksme pret dabu jau ilgi ir tāda, ka pēc sevis nav jāsavāc – vēl tagad var atrast vietas ap Siguldu, kur karājas gan "SEB MTB", gan Vienības velobrauciena sacensību marķējums, kas tur tika izkārts pirms vairākiem (vairāk kā diviem) gadiem. Dalībnieki arī nekādi netiek audzināti. Šogad vismaz vienā posmā pat tika izsludināta balva tam, kurš trasē savāks visvairāk citu dalībnieku izmesto atkritumu. Forši.

Es nosūtīšu viņiem lūgumu līdz nākamajam gadam novākt "aizmirsto" marķējumu visur, kur tas palicis gan šajā, gan iepriekšējos gados. Ja tam nebūs nekāda rezultāta, sazināšos ar pilsētas domi un GNP, lai izvērtē, vai nākamgad ļaut rīkot pasākumus.

Sajūtas bija diezgan rudenīgas. Pleķaini mitrs asfalts no nesenā lietus. Pavēss. Zemi mākoņi. Virs horizonta tajos pavērusies spraudziņa, kurai cauri izlaužas tikai puse Saules. 

Braucām divatā, ļoti nesteidzoties, un pa ceļam mūs apdzina meitene zaļā tērpā ar MTB, divi braucēji pārī, viens ar šosejnieku, otrs ar MTB, trīs braucēji "Hawaii Express" formās. Lai gan krēsla pamazām jau sāka sabiezēt, nevienam no viņiem nebija sarkanās lampiņas aizmugurē. Un tādi sportisti braukā pa labi noslogotu šoseju darbdienas vakaros. Dumi.

Tā kā darbs ir Rīgā, sākas diezgan agri un pirms tam jānomazgājas un vēlreiz jāpabrokasto, tad starts no Siguldas ir ap pieciem no rīta. Vēlākais iespējamais ir pussešos. Tā nu es ceļos nakts vidū – četros. :)

Paskatos ārā – zvaigznes spoži spīd. Droši vien auksts. Paskatos nokrišņu radarā – netālu no Rīgas lietus! Tā kā varētu paspēt, tā kā varētu nedaudz salīt, tā kā varētu vēl iet pagulēt un braukt ar vilcienu. Nu nekas, ja būs lietus, tad tikai pašās beigās. Ielieku somā lietusjaku.

Pēc stundas tiešām esmu sataisījies un dodos ceļā. Rīta izbrauciens zem zvaigznēm. To ir daudz. Augstu, augstu spožs Jupiters, netālu Marss, izbraucot klajākā vietā pamanu kopš pavasara neredzēto Orionu. Viss skaidrs! Visi zvaigznāji sagriezušies savādāk kā ierasts.

Šoseja pavisam tukša, bieži esmu vienīgais gaismas avots, kas redzams uz abām pusēm. Lēnām, lēnām aust gaismiņa. Kaut kur aiz Vangažiem kādā izcirtumā turpat pie ceļa ievēroju kaut ko tumšu. Krūms? Koks? Alnis! Stāv un skatās. Jupiters pavada mani līdz pat Garkalnei, kad beidzot pazūd mākoņos. 

Iebraucot Rīgā, mazmazliet smidzina. Pirms septiņiem esmu galā. Labi. Darbdiena var sākties. Parasts 1. septembris.

Kā jau parasti – ierodos laicīgi, taču, kamēr sataisos, paēdu otrās brokastis, sagatavoju velo un vienkārši nočammājos, starta vietā ierodos tikai piecas minūtes pirms starta ar nelielu stresu. Diezgan tipiski. Man 17. numurs (un vēl virsū mans vārds!), taču pirmajā starta koridorā (1-100) mani neielaiž, sakot, ka tālāk tikai ar UCI licencēm. Ok, viss skaidrs. Tomēr sūta mani uz trešo koridoru. Kāpēc trešo? Trešais ir pēdējais. Tā nu ar savu mazo numuru tik un tā plkst. 11:00 startēju no pašām, pašām beigām.

Starts ir pludmalē, smiltīs, tālāk vairāk kā pieci kilometri gar jūru (pret vēju), tad nost no pludmales, cauri kāpām un pēc tam pa asfaltu pāri Lielupes tiltam un ārā no Jūrmalas.

Mana sacensību stratēģija ir vienkārša – ja var, tad jābrauc. Tāpēc, kamēr vēl lielākā daļa dalībnieku ir redzami turpat priekšā, pa vienam apdzenu mazliet lēnākos, vienkārši braucot savā ierastajā ātrumā. Pēc pāris kilometriem redzams, ka liela grupa jau ir nenoķeramā gabalā, taču es arī pārāk neiespringstu, jo līdz finišam vēl tāāāds gaisa gabals, un man ir svarīgi to sasniegt. Ja neskaita vēju, tad citādi braukt pa pludmali ir diezgan viegli un gludi.

Nolemjot piedalīties šajās sacensībās, man jau iepriekš bija skaidrs, ka trase būs plakana, un te noteikti nevarēšu braukt lepnā vientulībā kā ierasts, ka te būs "MTB grupas brauciens", taču par to pārāk nedomāju. 

Tiekot līdz asfaltam, esam kādi pieci, ieskaitot Laimu Leitāni, taču izskatās, ka viens no braucējiem grib viņu vilkt un gaida, tāpēc ieskrienos un sāku mīt. Tā gluži negaidot un neiespringstot noformējas grupiņa ar diviem Grindeks komandas braucējiem – 16. (par vienu mazāks kā man) un 54. numurs – un mani. Sākumā pirmajos kopīgajos kilometros viņi brauc pa priekšu, mainoties savā starpā, un es tikai bezkaunīgi sēžu aizvējā viņiem astē, jo tā kā nebiju domājis, ka būs jāuztur TĀDS braukšanas temps – spidometrā rāda ap 33-37 km/h. Pēc dažiem kilometriem gan esmu pieradis un sāku iet uz maiņām. Tā trijatā arī nobraucam, šķiet, vismaz trešdaļu distances.

Kā jau minēju, sākumā pa pludmali, tad pa ielām, pa šoseju, pāri sliedēm un tad vairākus kilometrus garš posms pa mežu, pa kāpām. Tas arī ir interesantākais gabals visā trasē – taciņas, meža ceļi, kāpas, šaurākas vietas starp kokiem, kur piebremzēju, baidoties, ka varētu tur iesprūst ar savu plato stūri (daudz vietas tiešām neatliek). Visi koki, starp kuriem jābrauc, marķēti, apmaldīties grūti. Tā kā iepriekš XC.lv forumā biju lasījis, cik daudz būšot lidojamo posmu, tad kārtīgi piepumpēju riepas (parasti man patīk braukt ar tādām, kuras citi sauc par pārāk mīkstām). Tad nu tagad uzreiz kā nost no asfalta sajutu tādu drebēšanu pa saknēm un visu pārējo, ka maz nelikās.

Ātri vien pienāk pirmais dzirdināšanas / ēdināšanas punkts (tiešām nobrīnos, ka tik ātri), un tur man pasniedz.. pudeli. Mana pirmā suvenīrpudele no sacensībām! Pēc tam būs vēl trīs tādi punkti, un man pados vēl divas pudeles, taču man ir tikai divas kabatas. :)

Pēc kāpām sākas gabals pa bedrainu un peļķainu meža ceļu, tad pa šoseju. Daudz pa šoseju. Ilgi pa šoseju. Vesela josla norobežota, pa to tad arī minam uz maiņām. Nu nav interesanti. Ātrums joprojām labi virs 30 km/h. Skatos, ka pēkšņi norobežojošie konusi uz ceļa beidzas un priekšā policists, bet starp joslām nomontētas sadalošās barjeras. Satiksme uz lielās šosejas tiek apturēta pilnībā, mēs šķērsām pāri un tālāk pa meža ceļu. 

Meža ceļš kā jau meža ceļš, līdz vienā brīdī rāda, ka jābrauc no tā nost, cauri smiltīm un augšā kalnā. Kalns ir tāds diezgan pastāvs, bet pašā augšā – līdzjutēji! Ja būtu viens, tad, iespējams, ļoti neiespringtu un uzstumtos, bet tagad lepnums neļauj, ja vēl šitik aktīvi uzmundrina. :) Granny zobrats, neliela pastīvēšanās, lai neizspolētu, un esmu pašā augšā. Tur dzirdu, kā kāda iesaucas "viņš brauc ar parastajām botām, iedomājies!", bet, jā, esmu iesācējs un daru kā vēlos.

Ātrs un krateklīgs nobrauciens no kalna un.. esmu viens. Vairākkārt atskatos, pat piebremzēju, bet nekā. Viens! Kārtējais dzirdināšanas punkts, pēc kura joprojām nevienu aizmugurē nemanu. Labi! Nevajag arī. Turpinu viens.

Grantenes. Pamāju sveicienus skatītājiem. Asfalts. Atkal grantene. Kilometri vienatnē. Nekā tāda inčīga, līdz kādā brīdī pamanu, ka braucu gar augstu žogu, aiz kura rakstīts, ka tur ir apsargājamā teritorija. Eh? Izrādās, ka esmu blakus Rīgas lidostai. Pavisam blakus! Ceļš iet gar pašu lidostas žogu. Un tur ir lidmašīnas! Viena tieši tagad ieskrienas, priekšgals jau ir gaisā. Pa smuko!

Spidometrā skatos tikai tik daudz, lai nesāktu slinkot, un ātrums turpinātu turēties virs 30 km/h. Nobrauktos kilometrus gan neesmu skatījies, lai pārāk nesatrauktos, ka vēl tik daudz atlicis. Liekas, ka vismaz kādu pusstundu tā viens pats braucu, līdz beidzot pamanīju, ka aizmugurē tomēr ir saredzams braucēju bariņš. Vispār jau es to gaidīju, taču cerēju, ka tas tomēr nebūs tik drīz. Taču viens es, protams, nevaru braukt tik ātri kā grupa. 90 grādu līkums, ieraugu, ka gar malām salikti konusiņi un priekšā izklāts paklājs, starpfinišs. Zinu, ka gribu to sasniegt brīdi pirms grupas, nevis kopā ar to. :) Atskan pīkstiens, ka mans čips reģistrēts, skaitu sekundes, līdz dzirdēšu pārējo braucēju pīkstienus, taču nesaklausu, pretvējš par lielu, varbūt arī viņi vēl joprojām mazliet par tālu.

Taču, tā kā zinu, ka viņi turpat vien aiz manis ir, tad nedaudz padodos un brīdi mierīgi paripoju, kamēr viņi mani noķer. Grupā ir kādi 6-7 braucēji, viens no Trek komandas (viņš šķiet visapņēmīgākais un neļauj grupai sākt slinkot, tādos brīžos pārņemot vadību), ir arī abi iepriekšzināmie Grindeks braucēji. Iekļaujos grupā un aiziet! Brauc visi rindā, ik pa laikam pirmais braucējs nobrauc malā, lai palaistu garām pārējos, kas līdz tam sēdējuši aizvējā, un ierindotos atpakaļ ierindas beigās uz atpūtu. Tā tas notiek. Ātrums labs.

Un tad sākas kas tāds, ko Jūrmalā nu nekādi negaidīju – pamatīgi dubļi! Kaut kāds meža ceļš vai stiga, vai kas, bet vienkārši taisns ceļš ar milzu peļķēm, kuras apbraukt īsti nevar. Turklāt tās ir dziļas! Nojaucāmies tā, ka maz neliekas. Jau pēc pirmās peļķes man kļuva žēl savas ķēdes, bet tādu vēl bija daudz. Pabraucam garām ļoti iestigušai mašīnai. Pārējo transmisijas izdod tikpat briesmīgas skaņas, tāpēc kopējais troksnis, mums tuvojoties, droši vien ir diezgan biedējošs. Pēc atgriešanās civilizācijā (uz parastas grantenes) divi braucēji ir nedaudz atpalikuši, taču viņi saņemas un pievelk klāt. Tālāk atkal viss kā parasti. Būs vēl viena liela peļķe, tāda 20 metru garumā, taču tā ir sekla un silta, patīkami. Pēdējais dzirdināšanas punkts, kuru sasniedzu pirmais, pret kalniņu rāmi un lēni minoties, dzeru, taču neviens man garām nebrauc, neliels pagurums. Vēl viens starpfinišs.

Grants ceļi beidzot beidzas, taču jūtu, ka es tūlīt atkritīšu no grupas, sāk kļūt grūti noturēt tādu tempu, pat braucot aizvējā – kājas vairs negrib. Par laimi, jāveic īss posmiņš pa meža taku, kur ātrums ir mazāks, tāpēc izdodas noturēties kopā ar pārējiem. Ja pirms tā būtu bijis kaut kilometrs tādā pašā ātrumā, visdrīzāk, ka grupa būtu aizbraukusi no manis. 

Pēc takas uz asfalta, pāri šosejai un, ZOMG! "Jūrmala"! Liels mašīnu sastrēgums un īpaši mūsu grupai apturēta satiksme, ceļa apmale, veloceliņš, atkal Lielupes tilts un ielas. Tūlīt viss!! Beigas ir tuvu! Pat asaras vairākas reizes sariešas acīs no domas, ka visu distanci tiešām tūlīt būšu pieveicis. Vēl tikai mazliet.

Viens no Grindeks komandas braucējiem ir kādus 100 metrus pirms pārējās grupas. Tā kā viņš vairākas reizes atskatās un neizskatās, ka ļoti steidzas, tad tas visdrīzāk nebija īpaši plānots atrāviens, bet tā vienkārši gadījās. Nez no kurienes man atkal radušies spēki, tāpēc izmantoju tos, lai grupu pievilktu pie viņa, pēc tam vairs gan priekšā nelīdīšu.

Beigas ir tādas pašas kā sākums, tikai pretējā secībā – jābrauc pa pludmali, taču cerams, ka šoreiz pa vējam. Kad esam pludmalē, vienojamies, ka "nomirt ar sirdi finišā nebūs labi", turklāt aiz muguras arī neviens nav redzams, tāpēc vienkārši braucam, vairs nekur nesteidzoties. Kopā vairāk kā seši kilometri, kas skaitās īpaši lēni. Godīgi saku, ka pati grūtākā trases daļa bija paši pēdējie četri taisnie kilometri. Finišs redzams, tomēr vēl tik tālu, taču spēku vairs nemaz nav. Kilometru pirms finiša ir tādi lieli, piepūsti vārti, tādi paši kā finišā, taču izrādās, ka no turienes ir vēl vesels kilometrs.. Drausmīgi. Vismaz apkārt arvien vairāk līdzjutēju, kas liek kārtējo pēdējo reizi saņemties un turpināt mīties. Finišs. Paldies, man pietika.

Skatos pulkstenī un brīnos, tikai divas stundas un 54 minūtes. Spidometrs gan rāda tikai 79 km.

Kamēr tur pie finiša stāvu un mēģinu atgūties, skatos kā finišē Raivis Zīmelis un Jānis Ozols. Kā? Aiz manis? Viņi? Es biju priekšā? Viņiem? Abiem? Es tiešām ieliku Zīmelim? Taču tad pamanu, ka šiem ir sarkanie divtūkstošie numuri. Khem.. Braukuši tautas klasē īso distanci. :|
..

Tā kā iepriekšējās sacensībās bija nelāga pieredze, gandrīz, gandrīz saķerot Ušakova sindromu, tad šoreiz prātīgi apgādājos ar želejām (nekad vēl nebiju tās lietojis) un citu ēdamo. Man nebija ne jausmas, ko īsti nozīmē 90 km sacensību režīmā, tāpēc līdzi bija:

1. četras želejas (divas kabatā, divas somā), 
2. banāns, 
3. siermaizītes :) 
4. un šokolādes batoniņi. 
5. Kā arī 750 un 500 ml ūdens pudeles (bez piešprices).

Biju rēķinājies ar četrām, piecām stundām trasē, tāpēc, tā kā sākumā labi gāja, nolēmu patērēt vienu želeju stundā. Tā kā finišu sasniedzu dažas minūtes pirms trešās stundas, tad no somas neko ārā ķeksēt nevajadzēja (tad būtu jāpiestāj malā). Ņemot vērā sajūtas pašos pēdējos kilometros, šķiet, ka būtu bijis pareizāk želejintervālus samazināt uz kādām 40 minūtēm. Ūdens arī lielākoties tika atvests atpakaļ, jo pietika ar dzirdināšanas punktos saņemto.

Nomazgājos strūklakā un dodos pārģērbties.

Braucot tos daudzos kilometrus, vairākas reizes nodomāju, ka otrreiz nu gan uz šito neparakstītos – ja ne mežiņš sākumā, tad trase ir pavisam neinteresanta un plakana, turklāt vēl tas "MTB grupas brauciens". Distances otrajā pusē gan vairs tik ļoti kritisks nebiju. Braukšanai grupā tomēr ir sava burvība, regulārās maiņas, citu vilkšana, atpūta aizvējā, .. Bet nu tas nav MTB. Arī sasniegtais rezultāts nav mans rezultāts, bet manas grupas rezultāts. Tāpēc – vai otrreiz brauktu, joprojām – nezinu gan.

Katrā ziņā izmēģināt vajadzēja, nemaz nebija tik traki, organizācija tīri laba, līdzjutēji lieliski, pusdienas garšīgas (normāls ēdiens, nevis putra vai štovēti kāposti), laiks arī jauks un rezultāts – ir diezgan labs.

Pavisam balts rāmis, priekšā ir GT emblēma, melna Manitou R7 dakša, XT slēdži un pārslēdzēji, Deore klaņi, mehāniskās (!) Avid disku bremzes.
Tādu velo pa gabalu var ievērot! Ja tā – 02 vai īpašniekam.

Cēsu velomaratonā piedalos trešo reizi, turklāt šogad tas tiek skaitīts arī kā Trek-Philips maratona 5. posms. Iepriekšējos gados trase bija diezgan interesanta, taču ne grūta un sarežģīta, tomēr arī ne tā, ka tur nebūtu, ko darīt – Cēsīs ir pietiekami interesanta apkārtne. Šoreiz jābrauc divi vienādi apļi, kopā ap 62 km.

Vispirms lēnais starts pilsētas stadionā, jo iepriekš bijis tā, ka no tā tik ātri nevar izkļūt, pēc tam mierīga ripināšanās līdz Vienības laukumam, kur tehniskais starts, un tad jau ātrāka ripināšanās lejup pa Lenču ielu aiz policijas mašīnām, kuras nobrauc malā, kad var droši uzņemt pilnu ātrumu.

Trase iet pa visādām interesantām taciņām, meža ceļiem un celiņiem. Un tad sākas grantenes – mīkstas, platas un akmeņainas. Turklāt ne tādi īsi posmiņi, kā to varētu gaidīt Trek sacensībās, bet labi garas, tāds dikti sebisks iespaids, ja var nesties pa granteni ar ātrumu virs 40 km/h (mans maksimālais bija ap 51 km/h). Bet nu neko. Ceļa rādītājas krustojumos Cēsu velomaratonā kā katru gadu – pievilcīgas meitenes! :)

Ir arī viens ūdens šķērslis – neliela upīte, kurai var vai nu braukt cauri, vai tikt pāri pavisam sausām kājām pa laipu. Pirmo ieraugu laipu, tomēr, redzot kā pa priekšu braucošais mēģina to pārbraukt, taču nenoturas un diezgan iespaidīgi no tās nokrīt (zemāk esošajā video 2:00), pārdomāju, ka varu jau drusku saslapt. Tas izrādās prātīgs lēmums, jo ūdens maz, bet pēc tam tiek publicētas vairākas bildes ar tās vietas kritieniem.

Pirmais aplis paiet ātri, redzu, ka laiks rit, bet noguruma nav, jūtu, ka varu tā vēl ilgi braukt. Starpfinišs ir pašās Cēsīs, uz kurām jābrauc augšup pa diezgan garu asfaltētu ielu, bet iet viegli – spidometrs rāda ap 20 km/h pret kalnu, aizbraucu garām vairākiem dalībniekiem pavisam vēsā mierā.

Otrajā aplī braucēji lielākoties ir izretojušies un izveidojušās atsevišķas nelielas grupiņas ar līdzīga ātruma cienītājiem. Apmēram apļa vidū satieku vairākus nobraucienu karaļus – tie ir tādi braši braucēji, kas taisnajos gabalos sēž viens otram astē, nobraucienos lido man garām, bet kāpumos paliek kaut kur tālu aizmugurē. Ja nepaspēj atpalikt, tad nākamajā nobraucienā atkal iet garām. Malači.

Saprotu, ka liela daļa dalībnieku piedalās SEB MTB maratonos, kur tāds parkets, grantenes un braukšana grupā ir vairāk kā normāla parādība, taču man tas ir kas tāds, par ko raustīt degunu. "MTB grupas brauciens". Pēc manas saprašanas MTB lielākoties ir individuāls sporta veids. Jā, protams, trasē ir vēl daudz citu braucēju, sākumā vispār ir liels bars, taču cīņai lielākoties jābūt ar sevi, pa vienam apdzenot konkurentus. Citādi izveidojas līdzīga ātruma braucēju grupas, kas pārstāj censties būt labāki un sāk parazitēt uz citu grupā esošo rēķina. :) Protams, ir nerakstīti likumi par braukšanu maiņās, taču praksē tā reti notiek. Tam ir vajadzīgi lieli ātrumi un šoseja, bet tā jau ir cita disciplīna. Ja es noķeru kādu grupu, tad nepalikšu ar to, man nevajag tās aizvēju, jo, ja to noķēru, tad varu braukt ātrāk par viņiem, tādēļ eju garām. Savs temps, savs mērķis. Ja viņi izdomā iesēsties astē, tad tā ir viņu problēma tajā noturēties. Cēsīs viņiem tas neizdevās. :)

Varbūt man nav pareizās attieksmes, un tādēļ kaut kādā mērā, iespējams, cieš mani rezultāti, bet es vismaz zinu, ka tie ir paša sasniegtie rezultāti – bez citu palīdzības. Es nesaku, ka braukšana grupā  MTB sacensībās ir slikta, taču man tā vienkārši neliekas pareizi.

Uz apļa beigām man pievienojās Jysk komandas braucējs, vairākus kilometrus nobraucām kopā, apdzenot īsās distances braucējus ar regulāriem "pa labo, paldies!", "pa kreiso, paldies!". Aiz muguras dzirdu to pašu. Viņš man aizmugurē nekā netraucē, vien liek nesākt slinkot, jo tomēr gribu, lai viņš arī paliek aiz muguras līdz pat finišam. :)

Uzbraucot uz kāda grants ceļa, priekšā lēni minas māte ar dēlēnu un saka viņam: "Nu jau drīz, vairs tikai 10 kilometri."

Viss bija pavisam labi, līdz tiku pie zīmes, ka vēl atlikuši pieci kilometri. Tobrīd Jysk braucējs piedāvājās pavilkt kādu brīdi, taču manas baterijas beidzās pavisam pēkšņi un pavisam. Vispār. Strauji sāku no viņa atpalikt. Turklāt vēl tik maz līdz finišam! Āā! Neko, gar acīm sāk peldēt melni mākonīši, cenšos nezaudēt skaidru apziņu un tomēr lēnām aizmīties līdz finišam. Trīs kilometri. Divi kilometri. Man tā vēl nekad nav bijis. Galvā tikai viena doma: "Es nebūšu Ušakovs. Es nebūšu Ušakovs." Tāpēc bremzēju sevi un noskatos, kā aiziet garām vēl nesen redzētie konkurenti. Viens kilometrs. Kalns pirms finiša. Domāju par apstāšanos, apgulšanos, pagaidīšanu, stumšanos, tomēr lēnām, lēnām uzminos līdz augšai. Spidometrs rāda 7 km/h – tas ir trīsreiz lēnāk kā pirmajā aplī! Bet vismaz finišs tiešām sasniegts. Iekšā apaļa nulle.

Ja nebūtu piemeties tas Ušakova sindroms, būtu pavisam jauki. Draudzene vēlāk teiks, ka tas tāpēc, ka cukura līmenis organismā samazinājies, tad tā var būt, ka vienā brīdī viss un vairs nekā, ka tam būtu līdzējusi želeja – atjaunotu visu atjaunojamo un tā. Otrā apļa dzirdināšanas punktā man tieši piedāvāja želeju, bet tad tas likās tik neaktuāli, ka atteicos. Heh. Tagad skatos rezultātos, ka ar pēdējo kilometru vilkšanos esmu zaudējis gandrīz 10 vietas un vairākas minūtes. Nav nekas liels!

Kopumā man patika. Trase bija interesanta, ne pārāk grūta, taču arī viegla nelikās – vēl tagad pieliecoties jūtu muguras muskuļus, lai gan jau trešdiena. Granteņu likās par daudz, taču pārmaiņas pēc jau der arī kas tāds. Bija arī diezgan daudz smilšu, kur jāuzmanās, taču tas tikai piedod asumu. Kāpumi bija ņemami, nobraucieni gandrīz rāmi. Taciņas bija interesantas, it sevišķi ātrumā. Viss bija braucams – kā sāku, tā kāju pie zemes atkal pieliku tikai pēc finiša. Dalībnieki kā jau parasti – draudzīgi un pieklājīgi. Atmosfēra jauka.

Pats galvenais Cēsu velomaratona sarīkošanā ir Māris Krūze, un viņš katru gadu šo pasākumu rīko kā svētkus. Tā kā šogad jubilejas gads, tad tie daži dalībnieki, kas ir piedalījušies visos piecos Cēsu velomaratonos, saņēma īpašus, smukus velokrekliņus. Pārējie pie pusdienām tika pie kvasa. :)

Nākamgad jābrauc atkal. Un labāk!

• visādi komentāri un linki uz galerijām forumā
• video kopsavilkums no Trek

Cieti! (Protams, tā ir tikai reklāmas kampaņa, bet tomēr.)

Taču es jau kādu laiku vēlos uzrakstīt ko citu par veloceliņiem. 

Siguldā pašlaik tiek realizēts novadniekiem būtisks projekts – 10 kilometrus gara veloceliņa izbūve*. Tas turklāt būšot apgaismots. Tā dēļ tiek izcirsti bīstamie koki, kas gadu desmitiem nevienu nav traucējuši vai apdraudējuši. Tiek demontētas nesen izbūvētās gājēju ietves, uz kurām jau bija iedalīta atsevišķa velojosla. Veloceliņš būtiski uzlabos satiksmes drošību pilsētā. Tas veidos 11 kilometru garu maršrutu, savienojot 14 autostāvvietas un 12 tūrisma objektus. :]

Veloceliņš Siguldā nav vajadzīgs, un man tā izskatās pēc Eiropas fondu (konkrēti ERAF) naudas izšķērdēšanas, to noteikti varēja izlietot daudz ievērojamākiem un noderīgākiem mērķiem. Manam viedoklim ir vairāki iemesli.

• Siguldā nekur nav tāda satiksme, lai tur būtu bīstami, traucējoši vai apgrūtinoši pārvietoties ar velosipēdu jebkurā diennakts laikā. Izņemot Vidzemes šoseju, taču tai gar malām lielākoties jau ir celiņi, kas tāpat nemaz nesavienosies ar šo megaprojektu.
• (skat. 1. punktu.)
• Veloceliņš tiek būvēts pa nomaļām ielām, uz kurām jau tāpat ikdienā ir minimāla satiksme, tas ir tikai pilsētas teritorijā, nekur ārpus tās, kur automašīnu lielā ātruma dēļ riteņbraukšana var kļūt neomulīgāka.
• Velosipēdistus Siguldā neredz bieži, turklāt pa šo maršrutu viņi nepārvietosies, jo tas ir domāts tūristiem (galamērķi tādi), savukārt velotūristus Siguldā redz vēl krietni retāk, turklāt – skat. 1. punktu!
• Ja tūristus vajag vadāt no viena objekta līdz otram, tad tam pilnībā pietiek ar attiecīgām ceļazīmēm un, iespējams, noteiktu krāsojumu uz ceļa.

Pats esmu pārliecināts velobraucējs jau daudzus gadus, taču šī lieta, kurai pēc būtības vajadzētu mani priecēt, šķiet kaitīgi bezjēdzīga.

__________________________
* Informācija presei no Sigulda.lv

Galvenais, lai pēc pasākuma brīvā dabā nav tāda šmuce kā pēc SEBiem.. Lai plastmasas izstrādājumi sadalītos un vairs nekaitētu dabai, paies simtiem tūkstoši gadu. :(

Pēc tam vēlāk vakarā minos tālāk uz Rīgu. Lielais prieks, kas negaidīti piezagās jau pašos pirmajos braukšanas metros, bija sajūta, ka man ir sausas drēbes!! Ikdienišķs sīkums, taču vēl labu brīdi tas tiešām likās nu tāds wīīī, ekstra un pats, pats komforts! Pēc tam, kad pusotra stunda pavadīta ar slapju dibenu, tikai tad var pa īstam novērtēt, ko nozīmē sausas drēbes. :))

Solidarizējoties ar tās dienas Tartu šosejas sacensību dalībniekiem, arī man sanāca kopā tieši 135 km. Šodien prāts noguris, bet kājas kaut kā nemaz, pārbaudīju Mežaparka trasēs.

Iepriekšējos gados Pļaviņu posms bija veicams divos piegājienos – braucot divus vienādus apļus, kas no vienas puses ir savādāk, jo otrais aplis vairs nav tik interesants un nav arī kļuvis mazāk grūts, taču no otras – jau ir zināms par tām īpašajām trases vietām, tāpēc otrajā aplī tās var izbraukt pareizāk. Šogad organizatori bija pacentušies un izveidojuši trasi vienā aplī. 

Laiciņš pavisam jauks un silts. Dalībnieku apmēram tikpat daudz kā Smiltenē. Koridoru ieņemšanas kārtība tāda pati – stājies, kur vēlies. Nu, gandrīz, jo otrajā koridorā jau atkal vairs nav vietas, jāstartē vien no trešā. Ne tā, ka tas ko daudz ietekmētu, bet tomēr kāds morālais plusiņš un mazliet mazāk apbraucamo braucēju pirmajā kalnā. 

Pirms starta komentētāji pastāsta, ka kopējie trases kāpummetri būs veseli 700! Tas gan izrādās mazāk kā pagājušajā gadā. Tomēr 700 metru! Uz augšu! Trases garums drusku īsāks kā Smiltenē un apmēram 50 km. Liela daļa trases būšot Lielbritānijā populārais singletrack, taču būs arī plašāki posmi, kur atvilkt elpu un ieslēgt lielo zobratu. Tomēr sākuma 18 kilometri līdz pirmajam dzirdināšanas punktam varot prasīt gandrīz pusi no visa trasē pavadāmā laika, tāpēc tur nevajag pārpūlēties. 

Kluss starts, mierīgs sākums, asfaltētais kalns, līdz pirmajam līkumam, kas braucējus ievedīs mežā, rāmi apbraucu daļu mazliet lēnākos. Jauki. Neskatoties uz rīta navigācijas problēmām un stresu pie stūres, esmu kārtējo reizi pabrokastojis, nedaudz iesildījies un atpūties – man ir sajūta, ka būs labas sacensības, un šoreiz sasniegšu pieklājīgāku rezultātu. 

Trase līkumo pa mežiem, pa meža ceļiem, pa takām, vietām, kur taku pirms tam nebija, pa izcirtumiem un pļavām. Vairākas vietas atpazīstu no iepriekšējo gadu sacensībām. Tad tās likās sarežģītas, tagad viegli iet uz priekšu. Te toreiz stūmos, tagad uzbraucu. Te toreiz rāpos pāri kokam, tagad pārbraucu. Viss forši. Pārējiem astē cenšos neturēties – ja jau varu ātrāk, tad kam taupīties. MTB taču nav grupas brauciens, lai sēdētu aizvējā.

Skat, jau gandrīz stunda pagājusi! Un tad es nogāju no pareizā ceļa.. Trasē vairākas vietas bija kopīgas gan garajai, gan īsajai distancei, vajadzīgajās vietās norādot, ka vieniem jāgriežas uz to pusi, bet otriem – uz citu. Nu, lūk, īsā distance aiziet pa kreisi, bet manējā taisni. Es arī braucu taisni un.. iebraucu mežā. Pārējie aiz manis, bet kur palika trase? Kāds iesaucas, ka tomēr bija jāgriežas pa labi. Uh oh. Mazliet vēlāk "+" veida krustojums mežā, taču lentas iesietas zaros, kur tās var pamanīt, ja skatās (vai redz, kur aizbrauc priekšējais), turklāt otrā pusē arī karājas kaut kāds marķējums. Protams, aizbraucam nepareizi, turklāt ne ar mani vadībā, tāpēc to nevar norakstīt uz pagurumu un prāta spēju samazināšanos. Pēc tam, kad atkal esmu apsteidzis dažus jau apsteigtos un priekšā vairs nevienu neredzu, pēkšņi pāri trasei novilkta lenta, kurai sekojot kopā ar citu braucēju, izbraucam lieku goda aplīti, nonākot turpat, kur jau bijām. Par šo misēkli atvainojos un izsaku pateicību Grindeks komandas braucējam ar 40. numuru par savaldības nezaudēšanu un saprātīga risinājuma piedāvāšanu. Izrādās, ka lentai bija jābrauc pāri! Kā var atstāt pērno marķējumu šķērsām pāri trasei? Pēc tam vēl dažas reizes ir šaubīgas vietas, kur jādomā, kā bija domāts. Sašļūku, jo kaut kā neiet, kur vajag. Es saprotu, ka nomarķēt trasi 50 km garumā nemaz nav viegli, turklāt MTB ir arī jāskatās, kur brauc, tomēr šī nav arī orientēšanās, kad jāzīlē, kur nu. 

Meža biezoknī kāds dalībnieks taujā pēc seškanša nez kādiem nolūkiem. Prātam cauri izšaujas doma, ka man tāpat nekādu personīgo sasniegumu šoreiz vairs nebūs, tāpēc varu mierīgi piestāt uz brītiņu, lai viņam to aizdotu. Pārējie (nu jau bieži redzētie) braucēji godīgi atkal aizbrauc garām. 

Tālāk posms pa grants ceļu, kur var uzmīt tā ātrāk, padzerties un atkal apdzīt apdzenamos. Kāds pazīstams braucējs jautā, vai es viņu gadījumā neapdzenu jau kādu trešo reizi. Citam šķiet, ka varētu būt septītā. Nav smieklīgi. Turpinu savā gaitā. 

Pirms starta pētīju karti un saskaitīju, ka trasē varētu būt desmit ūdens šķērsošanas vietu. Izrādījās, ka ir tikai viena pati – neliels strautiņš. Tas izskatījās pārbraucams, taču tikai līdz pusei – iebraukt varēju, priekšējais rats iestiga, un tur arī paliku. Vilku ārā un uzsaucu sekotājam, ka tur tomēr ir dziļš, bet izrādījās, ka viņam nemaz nebija domas tur braukt iekšā. Nu jā, pārējās iedomātās ūdens vietas bija tikai izobāras. Hihi. 

Trase liekas viegla. Nopietni. Interesanta, taču neesmu ne baisi aizelsies, ne piekusis, tomēr kilometri skaitās. Ceļi, izcirtumi, takas. Dažādība. Izbraucu no meža un pēkšņi apkārt paveras tāāāāāds plašums! Esmu kāda kalna galā. Tik smuki! 

Minot kādu ātrumposmu, iemalkoju drusku sava garšūdens un kā profs nometu pudeli zemē. Pudele gan man mīļa, tāpēc uzreiz piestāju to savākt. Citā vietā uz ceļa izcirtumā atradu pumpīti, kāds no priekšgala steidzies un tā varbūt nometis lieko svaru. :) Nekas, dabūs atpakaļ finišā. Un vēl stāsta, ka labas mantas zemē nemētājas.. 

Gals jau nojaušams, jo dzirdams komentētājs (godīgi saku, ka tas nemaz neuzmundrina, kad zini, ka esi turpat pie finiša, bet vēl jāmet loki ap to, uzreiz klāt netiekot). Pēdējos kilometrus braucu kopā ar kādu "Vīri 30" grupas braucēju, kurš tagad mani nez kāpēc tīši laiž garām. Gandrīz atkal pašauju garām vajadzīgajam pagriezienam savādi izvietotu norāžu dēļ. Vēl kārtīgs stūmiens stāvā kalnā, nobrauciens pa slēpošanas kalnu, vēl viens kāpums, kas nebeidzas tur, kur gribējās, daži līkumi un vēl viens nobrauciens pa slēpošanas kalnu. Ar ieskrējienu un pēdējo apdzīšanu pēdējos metros finišs klāt. Tiešām 50 km, man jau būtu paticis vēl. 

Rezultāts tāds, ka nekādu pārmaiņu – par desmit minūtēm ātrāk kā Smiltenē (tur gan bija garāka trase), tikpat daudz minūšu atpaliku no līdera kā Smiltenē, un vieta grupā arī tieši tā pati, kāda Smiltenē. Nebūtu čakarējies tur trases pirmajā pusē, būtu augstāk. Toties pēc Smiltenes posma rezultātos noskatītie vārdi šoreiz tiešām tika atstāti aizmugurē, līdz ar to vismaz kaut kas tomēr ir sasniegts. 

Pēc finiša viens no organizatoriem teica, ka trase tika marķēta diezgan ekstrēmos apstākļos (iepriekšējā dienā Latgalē plosījās negaisi). Droši vien tāpēc dažas vietas bija paviršākas. Trases beigu pusē vairākās vietās bija saliktas zīmes "X - nepareizs ceļš". Tās būtu noderējušas daudz ātrāk. 

Ja neskaita tās problēmiņas, tad visādi citādi trase un sacensības man patika. Bija interesanti. Nelikās grūti. Bija labi. Paldies organizatoriem par cenšanos un vienu garu, jaunu apli! :)

Ieskatam pāris video ar skatiem apkārt un no trases:

• Trekveikals – TREK PHILIPS MTB Maratons 2011, 2. posms
• Andris Macans – Trek-Philips MTB maratons. Pļaviņu posms 21.05.2011

Mājupceļā uz Siguldu gan vairs nekur nenomaldījos, braucu un dziedāju līdzi dziesmām. Latgalē ir smuki. Pa ceļam bija tāds skats ar pakalnu, kuplu kociņu un zaļu zāli, ko nevarēja nenofotografēt. Un pēc nepilniem simt metriem zīme "Andreja Upīša novads". Nu jā, skaidrs. Plašumi, lauki, meži, Daugava. Wīī! Glāžšķūņos arī biju, rūķīšus nemanīju.

Pagājušajā sestdienā, 30. aprīlī, Smiltenē sākās 2011. gada Trek-Philips MTB maratona seriāls. Sākās tā diezgan izteiksmīgi.

Diena tāda saulaina, taču vējaina un pavēsa. Vispār, cik esmu bijis Smitenē, tā bijis vienmēr. Ierodos laicīgi, minūte rindā pēc numura un čipa, viss normāli. Drusku iekožu, iesildos un domāju, kurā starta koridorī stāties (to drīkst brīvi izvēlēties). Pirmais ir ar paredzamo finiša laiku "līdz 2:30", otrais – "no 2:30 līdz 3:00". Abi divi pilni, ka vairs neiespraukties. Komentētājs vēl nosaka, ka paskatīsies, vai tiešām tie visi finišēs tik laicīgi un nav pārvērtējuši savas spējas. Stājos trešajā – "no 3:00 līdz 3:30", tur vēl pietiekami vietas. Bija arī ceturtais – "gan jau uz apbalvošanu paspēšu" ar dažiem braucējiem.

Starts pavisam mierīgs, bez šāvieniem. Kā parasti sākumā līkumošana pa mototrasi, gabaliņš pa asfaltu un tad jau iekšā mežā. Bars nav liels, nekādas saķeršanās un stresa. Putekļu gan netrūkst.

Drīz vien klāt pirmais tiltiņš ar dubļiem, saknēm un šaurām vietām starp kokiem, kur daļai jānokāpj, taču daži vēl mēģina braukt, kamēr var, arī es un kāda igauņu meitene. Blakus iet braucējs Trek komandas formā un brīdī, kad izskatījās, ka igauņu meitene iestigs un uz priekšu vairs netiks, viņš to ar roku pieturēja, lai nezaudē līdzsvaru, un izstūma no dubļiem. Kur vēl ko tādu var redzēt?

Tālāk jau viss kā parasti – pilns ar taciņām, vairāki meža ceļi, gravas ar stāviem, līkumotiem nobraucieniem un stāviem, līkumotiem kāpumiem. Interesanti, lai gan man nāk miegs. :) Kad varu, braucu garām pārējiem braucējiem, kas pamazām izretojušies. Trase ir sausa, tikai dažas dubļainākas vietas.
Pirms starta apbruņojos ar roku un ceļu sildītājiem, kas brīžiem karsē mazliet par daudz. Pirms sacensībām vienmēr atceros, ka braucot tāpat būs karsti, jo mežā nav vēja, taču to grūti sev iegalvot pirms došanās uz starta koridoru, kad kārtīgi pūš un ir pavēss.

Pirmajā gadā, kad startēju Trek-Philips Smiltenes posmā, biju pārsteigts par trasi – tajā bija maz vietu, kur varētu droši pasniegties pēc dzerampudeles, jo visu laiku jālīkumo pa takām, jātur stūri. Šogad bija ļoti līdzīgas sajūtas. Pie dzeršanas, protams, tiku (pudelē bija ielieta jau pārbaudītā un par lielisku braukšanas padzērienu atzītā bērzu sula), bija arī drusku mierīgāki ceļi mežā. No tādām pilnīgi vienkāršām vietām atceros tikai divus pārsimt metru garus posmus pa granteni. :)

Pirmā stunda garām, viss normāli. XC.lv forumā bija minēts, ka trase ir 95% tāda pati kā pagājušajā gadā. Braucot atceros daudzas no vietām, izcirtumi ar tik plašajiem panorāmas skatiem, stāvie, tehniskie nobraucieni (jau minēju, taču tie atmiņā paliek labāk par grūtiem kāpumiem). Pie pirmā dzeršanas (nē, "dzirdināšanas") punkta piestāju papļāpāt ar apkalpojošo personālu. Kur steigties? Puse distances vēl laikam nav.

Tuvojas otrā stunda. Sāk tirpt mugura, bet citādi normāli. Pa laikam redzu kādu priekšā, zinu, ka kāds ir aizmugurē, taču lielākoties visi jau brauc savā gaitā un apdzīšanas notiek reti. Slavenie "amerikāņu kalniņi", mm.. Kas nezina – mežā ir taisns, mazliet smilšains ceļš, kas iet pār trijiem milzu kalniem. Lielā ātrumā un ar tramplīniņiem lejup, pēc tam lielākoties ar inerci augšup. Un tad atkal. Un vēlreiz. (Šķiet, ka bija trīs.)

Parādās zīme "10 km līdz finišam". Nodomāju, ka tad jau pēc pusstundas būšu finišējis. Apdzenu Ingrīdu (zināma Trek komandas pārstāve) kādā kāpumā. Pēc brīža viņa pārī ar kādu braucēju ("Nissan" uz pēcpuses) aiziet garām. Otrais dzeršanas punkts, nav laika stāties, te notiek cīņa! Paiet laiciņš un atkal viņu (vai abus?) apdzenu. Ne tāpēc, ka ļoti gribēju, bet tāpēc, ka varēju.

Priekšā Abuls pirmoreiz! Pirms starta stāstīja, ka to varēs šķērsot sausām kājām, esot uztaisīts šaubīgs tiltiņš, kas, protams, būs lēnāk, toties sausāk. Improvizēto tiltiņu pamanu tikai tad, kad jau esmu izbraucis cauri upītei.

Priekšā Abuls otrreiz! Šoreiz nekādu tiltiņu nemanu, ūdens ir vairāk un kājas pavisam slapjas. Atpakaļ neskatos, taču pēc šļakatām dzirdu, ka aizmugurē netālu atkal ir Ingrīda.

"5 km līdz finišam". Skaidrs, ka iepriekš plānotajā pusstundā finišā nebūšu, lai gan var saklausīt, ka tas turpat netālu ir, dzirdama sacensību komentēšana, daļa noteikti jau finišējuši. Ingrīda pabrauc garām un saka, ka tās kilometru zīmes ir nogalinošas. Tā ir, tie parasti skaitās krietni ātrāk. Man vairs nav vēlēšanās viņu ķert.

"3 km līdz finišam". Varētu domāt, ka beigas būs vieglākas, jo pilsētas tuvums un trases nobeigums, taču tieši tagad ir pamatīgi kalni, kratīšanās pa saknēm un ložņāšana pa mežu.

Parādās šoseja, tai blakus asfaltēts celiņš, pa kuru krata vairāk kā mežā, un tunelis zem šosejas, kur plūst Abuls. Tātad trešā reize. Par šo vietu bija vislielākā nepatika pirms starta, jo aprīlī ūdens nevar būt pieņemamā temperatūrā, tāpēc labi atceros sajūtas muskuļos vēl no pagājušā gada (un tas bija maijā). Cerību stariņš bija sacensību komentētāja vārdi, ka šogad Abulam varēs tikt pāri ar sausām kājām, lai gan tas, protams, prasīs mazliet vairāk laika. Nekā tāda. Iebraucu ūdenī un sāku brist. Pēc brīža sāku brist ātrāk, jo ir fckin auksts!
Čunčinu tālāk, finišam jābūt drīz. Kaut kā šķiet, ka Smiltenē vēl bija jābrauc kalnā pa bruģi, taču tagad sāku šaubīties, vai tas tiešām bija Smiltenē.

Pēdējais kilometrs. Iebraucu kartinga trasē, priekšā redzams viens braucējs, kas ik pa laikam atskatās, taču pārāk tālu, lai es viņu noķertu. Atskatos arī es – aizmugurē kāds ir, taču izskatās pietiekami drošā attālumā. Pirms tam nebija jābrauc pa tik klajām vietām, taču te vējš ir pamatīgs. Finiša taisne un tieši pretvējš! Īīīīīīīk.. Atskatīties vairs negribu, taču šķiet, ka saklausu kādu aiz muguras ātri minamies. Kā tad, finiša līnija un viņš ir blakus – tomēr noķēris mani, taču šķiet, ka viņam dažu centimetru pietrūka. Viss.

Finišs sasniegts pēc 51 km un gandrīz trijām stundām, no absolūtā līdera atpaliku aptuveni 40 minūtes. Škrobe, ka palaidu Ingrīdu, viņa minūti man priekšā (un 2. vieta starp sievietēm). Pēc tam papētīju rezultātus, atzīmēju dažus zināmu braucēju vārdus, nospraudu mērķi, kurus man nākamreiz jāuzvar. Nākamreiz varbūt arī man jāielien ātrākā koridorā.

Kopumā esmu apmierināts ar sacensībām. Trase bija ļoti interesanta. Tehnika darbojās normāli – ne ideāli, bet normāli. Velo pēc sacensībām pat diezgan tīrs, kā nekā trīsreiz noskalots upītē. :) Pats pietiekami labi sadalīju spēkus līdz beigām. Rezultāti.. Nu, tos vienmēr gribas labākus. Vajag vairāk mīt!

Paldies trekistiem par lieliski noorganizētajām sacensībām! Paldies Smiltenes MTB entuziastiem par tik foršo trasi! Un paldies arī sakarīgajiem dalībniekiem (trīs izmestas želejas paciņas mežā tomēr pamanīju).

Pa ziemu tomēr nesanāca braukt tik cītīgi kā iepriekš bija domāts, jo tik daudz sniega un tāds aukstums nebija gaidīti, tāpēc lielākoties aktivitātes ārā bija sniega rakšana, slēpošana pa mežiem vai no kalna, vien dažas reizes paminot uz velo.

Šajā svētdienā sarīkojām nedaudz plašāk apmeklētu treniņu, un es nolēmu kārtīgi notestēt savu velo pirms Smiltenes kalniem, mēģinot uzmīties slēpošanas kalnā.
Pagājušo sezonu nobraucu ar vienu transmisijas komplektu (ķēde, kasete, priekšējie zobrati un kas tur vēl), tāpēc bija skaidrs, ka tas viss būs jāmaina, jo detaļas būs nolietotas un izdilušas. Taču tā kā joprojām viss labi slēdzās un ripoja, tad to biju domājis darīt vēlāk, kad citādi nevarēs un būs brīvāks laiks. Vajadzīgās detaļas jau bija gan pasūtītas, gan saņemtas.

Tā nu, mēģinot uzbraukt kalnā, ķēde – knik-knik-knik – ieplīsa trīs vietās, bet ceturtajā – pārplīsa! Tik labs stresa tests, ka labot, īsināt un likt kopā vairs nebija jēgas. Vismaz labāk tagad nekā kaut kur Smiltenes mežos.
Lēnā garā pastaigājoties aizgāju līdz mājai, paņēmu otru velo un tomēr devos treniņā, kur nejauši satiku pārējos. Otrs velo man ir tāds asfaltam domāts – ar vājām bremzēm, dažiem strādājošiem pārnesumiem, cietu sēdekli un 1.3" slikiem. Šiem plānā vēl Siguldas un Turaidas kalni, kas man bija pavisam viegli (kā nekā es vēl pavisam svaigs), pēc tam serpentīns un tad līdz Kājnieku tiltam uz Velnalas pusi un atpakaļ. Par to gan drusku pašaubījos, vai varēšu pa mežu ar šo velo tikt līdzi.

Kratoties pa strauji lejupejošo un akmeņaino meža celiņu, atcerējos, ka tāds taču bija mans plāns!

Pagājušajā vasarā pēc 24h MTB sacensību līdzjušanas klātienē nolēmu, ka nākamajās gan noteikti jāpiedalās kaut solo klasē (pašlaik gan nav informācijas, ka šogad 24h sacensības vispār būs). Pēc tam meklēju info, kā gatavoties tādām sacensībām, un viens no ieteikumiem bija, ka jātrenējas ilgi (iiiilgi, daudzas stundas), braucot ar cieto dakšu un visādi citādi mežam mazāk piemērotu velo, trenējot izturību un prasmi izvēlēties pareizākās braukšanas vietas, jau neapzināti izvairoties no saknēm un bedrēm, kā arī pierodot pie nemitīgās kratīšanās. Un tad! Sacensību dienā pārkāpjot uz pareizo MTB velo (amortizētā dakša, 2.1"+ riepas, dīvāns sēdekļa vietā, ..), būs krietni vieglāka un patīkamāka sajūta, braucot liktenīgo diennakti. :)

Nu jā, nākamajā dienā izbraucu to pašu maršrutu un jau bija pierastāk. Līdzīgas sajūtas bija agrāk pavasara sākumā, kad biju braucis pa asfaltu un tad uzkāpu uz sava MTB. Uzreiz liekas, ka var lēkt no visiem augstumiem un nobraukt pa visiem stāvumiem. :)

Bet par Smilteni. Pagājušajā gadā vispirms bija Pļaviņas, tad Smiltene un Ape. No visām pagājušā gada sacensībām (nebija daudz) Smiltenes trase man patika visvairāk. Pļaviņās bija grūti, jo tās bija sezonas sākumā un ir Pļaviņas. Apē par daudz braukšanas pa pļavām. MTB nav jābūt līdzenai trasei, bet pļavu daudzums tur tomēr visu braukšanas prieku sabojāja. Tāpēc Smiltene man patika vislabāk. Šogad gan tur visvairāk biedē Abula pēdējā šķēršošana, kur jābrauc zem ceļa pa tuneli – ūdens noteikti būs drausi auksts. :(

Saplīsušo velo jau vakar nogādāju darbnīcā un ceru, ka tas būs gatavs laikā.

Zinkas man pavasarī patīk? Peļķes gar ceļa malām.

Parasti peļķes, protams, ir.. peļķes. Taču pavasarī, kad sniegs kūst un saule silda, peļķēs spilgti atspīd viss tas, ko parasti neredz – mākoņi un garām slīdošās koku galotnes.

Pagājušajās brīvdienās bija tik pavasarīgs laiks, ka, neskatoties vēl nepārciestajām iesnām, nenoturējos un devos ārā.

Sestdien no rīta uz kalnu ar slēpēm (kamēr vēl var), pēc tam pēcpusdienā uz distanču slēpēm (kamēr vēl var). Kalns bija diezgan mīksts, taču lietojams. Bet ar distancenēm aizšļūcu līdz Silciema stacijai un atpakaļ – sen to gribējās. Pirms tam izmetu loku pa Lorupes gravas trasīti, taču tur gāja pavisam grūti – mežā sakritis tik daudz skuju, ka nemaz neslīdēja uz priekšu, pa klajumiem gan gāja labi, tur tāds ledains sniegs. Stacija izrādījās tuvāk nekā biju domājis – šurp turp kopā bija vien ap 12 kilometriem lēnā gaitā.

Svētdien no rīta arī uz kalnu, taču tas bija tik nejēdzīgi mīksts, ka nobraucu vien dažas reizes. Solīja pavisam siltu dienu, līdz pat +10°C, tāpēc vēlāk sataisījos un devos velobraucienā. Bija ļoti apmēram tāpat kā tajā attēlā augstāk – it kā nekas daudz, tikai divreiz līdz Raganai, kopā ap 45 km, taču, beigās dodoties mājup, bija grūūūti. Pat iedomājos par evakuatora izsaukšanu, taču par laimi pietika ar divu backup šokolādes batoniņu notiesāšanu, lai lēnām aizripinātos līdz mājām. Stīvums jūtams vēl šodien.

Jāsāk mīt! Nākammēnes jau (!) tiek atklāta sacensību sezona. (Tomēr pavasar's ir jauks un gaidīts.)

Vakar vakarā tiešām dzirdēju nu jau pieklusušu sisisisisisināšanu. Vēss, pirmās salnas. Augusta pēdējā diena.

Tā kā par sava šāgada treniņrežīma specifikas atbilstību 24h sacensību gatavošanās posmam varētu diezgan diskutēt, jau iepriekš bija skaidrs, ka dalība šajā būs eksperiments - cik stundām manis pietiks. Un to var noskaidrot tikai izmēģinot.

Pirms.
Tiku pieteikta Re&Re komandas sastāvā, un sākās intensīva gatavošanās. Sabraukt vajadzīgos kilometrus un stundas vairs nebija iespējams, tādēļ vienīgais ieteikums, kuru izpildīju godam, bija - sastādīt milzīgu līdzņemamo lietu sarakstu un paņemt no tā līdz tik, cik lien mašīnā. Apģērbs un velo apkopes instrumenti bija jāņem, rēķinoties arī ar lietus apstākļiem. Instrumenti gadījumam, ja ko nepieciešams remontēt. Rezerves daļas. Nometnes piederumi. Un ēdamais.

Iepazinos ar Mārtiņa_L rakstu un atziņām par 24h solo, vienu no tām pielāgojot tīkamā formulējumā - "ēdiens ir vienīgais, ar ko var sevi palutināt 24h (solo) pasākumā", un attiecīgs sakrāmēts pārtikas grozs. Kā gatavotos 24h ēšanai, kurai pa vidu tiks nedaudz pabraukts.

Ja par braucējiem bija skaidrs, ka tie brauks, viens otru nomainot, pa vidu ēdīs, atpūtīsies, atgūs spēkus un purpinās par grūtībām trasē, tad sarakstā tika iekļauti arī atbalsta komandas uzdevumi:
- Analizēt komandas stratēģiju un dalībnieku rezultātus sacensību gaitā, pieņemot lēmumus par dalībnieku maiņām;
- Sniegt morālo atbalstu un nepieciešamības gadījumā morāli ietekmēt;
- Uzklausīt komandas dalībnieku īgņošanos un purpināšanu par personīgo sniegumu un nespēju uzvilkties kalniņos;
- Organizēt nebraucošā dalībnieka došanos gulēt, pašiem palikt nomodā un vaktēt maiņas;
- Grillēt vistu spārniņus un iemalkot Cēsu Džonu.
Neizklausās pārāk viegli tie atbalsta komandas uzdevumi, pilnīgi piekrītu.

Pagājšgada 24h trasi biju braukusi - un tā man ļoti patika. Šāgada aplis ietvēra pērno ar dažām modifikācijām, sasniedzot visai ievērojamu augstummetru skaitu, t.i. ~200 metrus uz apļa ~12,5km. Bet tie kāpumi man visu mūžu ir patikuši un kāpēc lai šogad būtu savādāk.

Rīts.
Diena solās būt karsta jeb prognozēti jauni karstuma rekordi.
Sacensību centrā ierodos laicīgi, turpat klāt ir arī pārinieks. Dažas stundas no ierašanās sacensību centrā līdz startam tādas drudžainas. Laiks tiek aizpildīts, iekārtojot nometni, saņemot numurus, apmeklējot dalībnieku sapulci un pošoties. Lai gan ar prātu saprotams, ka te būs jābrauc ilgi, visu varēs paspēt un neko nevar nokavēt, tomēr iekšā viss kā vārās. Par ko te satraukties?!

Sākas.
Nemaz nav ilgi jāgaida, līdz klāt starts. Pirmais distancē dodas Ģirts - kamēr jāveic skriešanas posms, pieturu velosipēdu, un tad jau sākas. Man ir mazliet laika saposties, iesildīties un būt maiņas zonā, lai pārņemtu stafeti un dotos savā pirmajā aplī.

Gabals pa grants ceļu, kur var satikt pretimbraucošos citus pirmā apļa veicējus. Garais lēzenais kalns augšup. Turpat mani jau apdzen konkurentu mix komandas pārstāvis - viņiem atšķirīga maiņu stratēģija. Straujš pagrieziens ar īsto stāvumu un līkumots nobrauciens. Taisne pa leju ar bērza šķērsošanu. Uz augšu, īss nobrauciens taisni caur dubļiem un uzreiz diezgan stāvais augšup ar saknes šķērsošanu un dažiem vēl stāvumiem turpinājumā. Tam sekojošais atkal līkumainais un mazliet sakņainais uz leju. Straujš pagrieziens pa kreisi - tajā gandrīz aizšauju garām, bet trases tiesnese ir savā vietā. Neliels kāpums līdz ceļam, pagrieziens pa kreisi un pēc brīža pa labi uz takas, līkloču uz leju, ļoti sakņainais gabals līdz laipām un purviņš. Tālāk... Taisns un ātrs gabals pa mežu, tad pa kreisi un mazliet uz augšu - līdz karjeram. Kraujas mala, uz leju un tad pa labi caur kokiem līdz lielākam ceļam. Diezgan kāpums pa ceļu, mazliet plakne un tad atkal uz augšu gar stigas malu. Meža taka (tur bekas aug), pagrieziens un aiziet lejā pa smilšaino nobraucienu. Tālāk pa labi un garais ātrais nobrauciens pirms skaidu kalna - trases apskates laikā braucām gabalu ar sakņu pakāpieniem, sacensībās tam apvests apkārt. Nu un skaidu kāpums. Pēc tā atkal uz leju viens ļoti lidojošais caur sūnām. Gabals paralēli autoceļam, pastāvs augšup, un seko nākamais ātrais bezbremžu nobrauciens - tajā nebremzējot, nākamajā kalniņa pirmo daļu var nemīties, bet tālāk gan aiziet pedāļu griešana. Skaidu kalna augšpusē pagrieziens pa labi un seko burvīgākā vieta trasē - ātrumātrs nobrauciens ar nelielu līkumiņu, atkal mazliet uz augšu un vēlreiz tāpat lejup. Šis ir posms, kura dēļ gribas doties nākamajā aplī. Un tad jau vairs tikai viens tinamais kāpums, tam sekojošs ļoti stūrējams nobrauciens, pāri ceļam, gabals augšup gar izcirtumu un tad stiga, kur atpūsties. Nonākot sacensību teritorijā, uzsauciens pāriniekam - lai gatavojas maiņai, un trases noslēguma cilpa. Aplis nobraukts.

Trasē vietās, kur vējš netiek klāt, tāds karstums kā pirtiņā. Braukšanu tas nekādi nepadara vieglāku, bet lielu iebildumu pret dienas klimatu man arī nav. Sauss un karsts laiks nozīmē arī to, ka ķēdes kopšanai nav jāvelta daudz uzmanības. Tikai mazliet noslaucīt, ieeļļot, un var lietot atkal. 

Ar velo apkopi un dalībnieku uzmundrināšanu nodarbojas Re&Re atbalsta komanda - iesākumā tajā tikai Kristaps, vēlāk pēc dalības Jūrmalas šosejas 125km distancē ieradīsies arī pārējie - Elīna un Mārtiņš ar ģimenēm. 

No līdzpaņemtās pārtikas visnoderīgākais ir arbūzs. Vēl cieņā banāni. Uz makaroniem negribas pat skatīties. Kādu maizīti, bet vairāk nelien iekšā. Pēc nākamās maiņas apziņa, ka nepieciešams uzņemt pārtiku, liek apēst vēl kaut ko, bet tā rezultātā saņemu pirmo kuņģa protestu - pie šādas slodzes tas netaisās to visu gremot. Steidzos tam palīgā - pirmā ķīmiskā iejaukšanās.
24 stundu ēšanas čempionāts tas varbūt sanāca līdzjutējiem, bet es tiku pie atziņām, ka lielāko daļu līdzpaņemtā vispār negribējās vai tas izrādījās nesavietojams ar vēdera noskaņojumu. Bet tādēļ līdzi bija diezgan aptieciņa, lai varētu niekoties ar medicīnas līdzekļiem.

Glābiņš no karstuma - blakus esošais karjers. Daži to izmanto pēc katras maiņas, es ik pēc vairākām. Sutīgajā laikā sasvīdušie veloģērbi tiek mainīti un žāvēti, še gūstot arī atziņu, ka uz 24h pasākumu vērtīgi līdzpaņemt ir arī knaģus!

Maināmies ik pēc apļa un katru apli braucam ātri - šāda komandas taktika pirmās 12 stundas ļāva līdzvērtīgi cīnīties ar otru mix komandu. Viņiem maiņu sadalījums citādāks: puisis brauc 2 apļus, meitene 1. Ģirtam visu laiku nākas piedzīt manas lēnāk sabrauktās minūtes, bet kopumā visu laiku cīnāmies par 1.vietu. Trešā mix komanda brauc mierīgāk un, šķiet, izbauda pasākumu kā tādu.
Līdzjutēju komanda ievieš dzīvīgumu mūsu nometnē, kā arī pa visiem apgāž manu apgalvojumu, ka nupat garām pabraucis komandasbiedrs un man jāiet uz maiņu. Tā es tieku pie neplānotas 2 apļu atpūtas, bet pārinieks par iespēju nobraukt tūliņ pat vēl vienu gan nav priecīgs.

Braucot pa gaismu, pamanos dažādās vietās kādas 4 reizes nozvelties - tad līkums par ātru, tad bremžu netradicionāla saspiešana, tad neveiksmīga saknes šķērsošana. Zilumi kādam laiciņam nodrošināti.

Trasē mani pavada mūzika - no kaut kurienes ausīs skan Muse - Starlight. Nu ko, ja jau skan, tad dziedu arī līdz, jo lielākoties apkārt taču neviena nav. Our hopes and expectations, black holes and revelations.

Nevilšus klāt ir vakars un nākamajā aplī dodos jau ar 1 lampu uz stūres, pēc tam tiek uzstādīta arī otra uz ķiveres.
Protams, nogurums, un kādā brīdī, kad apstrīdu kādu atbalsta komandas lēmumu, saņemu pretī - ka man neesot jādomā, jo par to rūpējas viņi, bet man ir tikai jābrauc. Jauki!

Saslēdzot visus prožektorus, apkārt kļūst gaišs kā dienā. Lampas uz pilnu jaudu nemaz nelietoju. Trasē it kā viss redzams, tomēr neizbēgami tumsā kļūstu uzmanīgāka. Kopā ar sakrājušos nogurumu palielinās arī apļu laiki. Trasē citus braucējus sastapt izdodas pavisam reti, lielākoties viens pats minies cauri mežam pilnīgā tumsā.

Dienā viņi bija neredzamāki, bet naktī daudz labāk pamanāmi fotogrāfi trasē. Zibsnī zibspuldzes, kopā ar braucēju lampām vēl vairāk izgaismojot naksnīgo vidi. Daudz skaistu kadru braucējiem tiks arī no nometnes teritorijā esošajiem fotogrāfiem.

Ja 24h ieteikumos noteikti minēts, ka naktī pa vidu maiņām jāguļ, tad arī šo man nesanāk ievērot. Nekādi. Pēc maiņas kaut kas tiek apēsts, vēl pārģērbties. Pat, ja teltī ielien un apguļas, tad sākumā miegs nemaz nenāk - sadzertā kola un slodze neļauj nomierināties. Un brīdī, kad esi mazliet atgājis no sacensību ritma, atliek kādas 10 minūtes plānam miegam, un atkal jāpošas nākamam aplim. 

Pa melnu tumsu esmu nobraukusi 3 apļus, no kuriem katrā aizvien vairāk sajūtu velosipēda sēdekļa formu, un uz tā sēdēt ar katru brīdi gribas aizvien mazāk.
Kāds internetā atrasts resurss saka - 24h sacensības visbiežāk tiekot zaudētas naktī vai rītausmā. Mans beidzamais aplis sākas vēl tumsiņā, pa vidu tam aust gaisma un noslēdzas pavisam gaiši. Rīts.
Un tieši šajā brīdī es padodos. Īsi pirms apļa finiša mani apdzen konkurentu komandas braucējs - viņam iet tikpat ātri kā dienā, neskatoties uz to, ka naktī ir braucis arī 3 un 4 apļus pēc kārtas. Tobrīd minos kājās stāvot, sēdēt negribas, saņemties sekot un mīt ātrāk arī nē. Piedevām man ir vienalga, vai šobrīd mūsu komanda tiek apdzīta tikai par apli vai jau par vairākiem.

Ap plkst.6:00 no rīta ierodos nometnē, un šai brīdī man ir zudis viss cīņasspars. Eksperimenta rezultāts ir skaidrs - pietika 18 stundām. Tāpat skaidrs, ka šādā kondīcijā apli atgūt nesanāks, un es izstājos no sacensības. 

Ja naktī uz psiholoģisko ietekmēšanu bija ieradies Mārtiņš_L, cenšoties manu attieksmi vērst uz pozitīvāku, tad rīta pusē vajadzēja pateikt lakonisko - paviāns, 100 metri. Jautājumi neseko.
Vēlākas atsauksmes forumā liek domāt, ka līdzīga kaite nebij man vienīgajai, un pārējie turpināja braukt. Kādu no dalībniekiem pēc finiša līdzjutēji vilka uz zoba, saucot - sēdies uz beņķa! Bet tur, agri no rīta, apskatoties rezultātos, doma - izcīnīt tieši to pašu vietu, nobraucot kādu apli vairāk, vairs necik nemotivē.
Te nu ir - konkurences trūkums. Droši vien, ja uz papēžiem mītu nākamā komanda, dotos nākamajā aplī kaut vai kājās stāvot. Bet te nekāda sevis pārvarēšana un jaunu izturības sliekšņu pārbaude nenotiek.

No rīta tā ap plkst.10iem jau atkal ir karsts, var iet peldēties, un šajā brīdī, protams, rodas doma - lūk, tagad pa gaismu, kad trasē atkal liekas daudz vairāk braucēju, gribētos vēl kādu apli nobraukt. Un uzreiz šo ideju atmetu, jo velosipēdam sēdeklis ir tas pats kas pirms 20 stundām.

Turpmāk mūsu komandu pārstāv tikai Ģirts, nobraucot divus apļus turpat no rīta, tad dodoties pagulēt un peldēties, lai noslēgtu 24h dalību ar finiša apli laikā no plkst.11:00 līdz 13:00. Tieši šis - finiša aplis ir vienīgais, kura fotogrāfijās viņš redzams arī smaidot.:)

Pēc tam.
Arī tad, ja nav izdevies uzvarēt, gandarījums vislielākais ir tad, kad izdevies braukt ar prieku - vai nu par sasniegto personīgo maksimumu, kādu pieveiktu izaicinošu elementu, par lielisko trasi vai kaut kā tā. Pēc 24h finiša man palikusi sajūta, ka, pareizāk rīkojoties, varētu finišēt cienīgāk - jo kājas jau kalniņos bija gatavas mīt. Jā, vieta nemainītos, bet tomēr ar smaidu sejā. Atminot, ka šis bija eksperiments, gūta šāda tāda pieredze. Tātad.
Šorti. Bija zināms, ka jāmaina bieži, tomēr ievērot sanāca nepietiekoši. Biežāk! Un pampersmēri un tā.
Pārtika. Arbūzs iet uz urrā, par pārējo - ir skaidrs, ka maizītes tik daudz nevajag. Mazsālīti gurķi būtu derējuši. Makaronus pat nepagaršoju, toties bija skaists neapēsto makaronu lietus. Uz bulciņām negribējās skatīties. Vistu spārniņi naktī bija ekselenti. Kolas bija pārāk daudz. Un želejas! Varbūt tomēr pret rītu kādu vajadzēja noēst - man sanāca kā teica kāda no riteņbraucējām Apē: "ja tik slikti brauc, tad nav ko vēl želejas tērēt".
Mārtiņa_L ieteikumus vajadzēja izdrukāt un turēt pie nojumes sienas kā baušļus. Tad visi dalībnieki staigātu dzīvespriecīgām sejas izteiksmēm, cenšoties morāli sagraut konkurentus.:)

Un vēl par pāru mix-iem. Tikai vienu vienīgu reizi trasē sastapu konkurentu komandas meiteni. Pārējā laikā puiši piedzina un apdzina meitenes. Pāru mix klasē vājākais pārstāvis vienmēr cīnīsies ar stiprāko no konkurentiem, jo apdzīšanas notek uz vājākā braucēja rēķina. Un tās 5 reizes, kuras mani visu laiku apdzina, radīja gandrīz bezspēcības sajūtu - nu kā lai es cīnos ar tik stipru pretinieku?:)

Un kāds fakts. Būt dalībniekam 24h trasē ir interesantāk kā līdzjutējam. Tādēļ ar visu atbalsta komandu spriedām, ka nākošgad piedalīsimies visi. Jautājums, kas šajā gadījumā aptekalēs prāvo dalībnieku pulciņu, šobrīd dienas kārtībā netiek izskatīts.

Re&Re komandas statistika:
- Nobraukti 26 apļi, no kuriem 15 Ģirtam, 11 Maijai;
- Trasē pavadītais tīrais laiks 20h 40min 32sek - 11h26min48sek Ģirtam, 9h13min44sek Maijai;
- Nobraukti 338km (rēķinot 13km aplis), no kuriem 195 Ģirtam, 143 Maijai;
- Sabraukti 5200 vertikālie metri (rēķinot 200m uz apli), no kuriem 3000 Ģirtam, 2200 Maijai.
- Nu un viss pārējais. Izdzertie sporta dzēriena un kolas litri un apēstā pārtika nav uzskaitīta. Tāpat kā ķēdes eļļa, sabojātais nometnes inventārs un tualetes papīrs. Bagātīgi tika lietota līmlente, piemēram, ar biezu tinumu ap spieķi operatīvi saremontējot saplīsušo odometra magnētu.

Paldies, un līdz nākamajām divdesmit-četrām!